300如是我闻:一时,世尊住在舍卫城的祇树给孤独园。那时,具寿舍利弗对诸比丘说:“诸贤比丘!”“贤友!”诸比丘应答。具寿舍利弗这样说:“诸贤,譬如森林中一切众生的足迹,都能容纳在大象的足迹当中;大象的足迹因其广大,被称为第一。同样地,诸贤,一切善法都含摄在四圣谛中。哪四者呢?苦圣谛、苦集圣谛、苦灭圣谛、导向苦灭的道圣谛。”
Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tatra kho āyasmā sāriputto bhikkhū āmantesi – ‘‘āvuso bhikkhave’’ti. ‘‘Āvuso’’ti kho te bhikkhū āyasmato sāriputtassa paccassosuṃ. Āyasmā sāriputto etadavoca – ‘‘seyyathāpi, āvuso, yāni kānici jaṅgalānaṃ pāṇānaṃ padajātāni sabbāni tāni hatthipade samodhānaṃ gacchanti, hatthipadaṃ tesaṃ aggamakkhāyati yadidaṃ mahantattena; evameva kho, āvuso, ye keci kusalā dhammā sabbete catūsu ariyasaccesu saṅgahaṃ gacchanti. Katamesu catūsu? Dukkhe ariyasacce , dukkhasamudaye ariyasacce, dukkhanirodhe ariyasacce, dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya ariyasacce’’.
301“贤友们,什么是苦圣谛?生是苦,老是苦,死是苦,愁、悲、苦、忧、恼是苦,求不得也是苦;简言之,五取蕴即是苦。贤友们,什么是五取蕴?即色取蕴、受取蕴、想取蕴、行取蕴、识取蕴。”
‘‘Katamañcāvuso, dukkhaṃ ariyasaccaṃ? Jātipi dukkhā, jarāpi dukkhā, maraṇampi dukkhaṃ, sokaparidevadukkhadomanassupāyāsāpi dukkhā, yampicchaṃ na labhati tampi dukkhaṃ; saṃkhittena, pañcupādānakkhandhā dukkhā. Katame cāvuso, pañcupādānakkhandhā? Seyyathidaṃ – rūpupādānakkhandho, vedanupādānakkhandho, saññupādānakkhandho, saṅkhārupādānakkhandho, viññāṇupādānakkhandho.
“贤友们,什么是色取蕴?即四大种及依四大种所造之色。”
‘‘Katamo cāvuso, rūpupādānakkhandho? Cattāri ca mahābhūtāni, catunnañca mahābhūtānaṃ upādāya rūpaṃ.
“贤友们,什么是四大种?地界、水界、火界、风界。”
‘‘Katamā cāvuso, cattāro mahābhūtā? Pathavīdhātu, āpodhātu , tejodhātu, vāyodhātu.
302“贤友们,什么是地界?地界有内有外。贤友们,什么是内地界?任何自身内在、属于个人的、坚硬、粗糙、被执取之物,诸如:头发、体毛、指甲、牙齿、皮肤、肌肉、筋膜、骨骼、骨髓、肾脏、心脏、肝脏、肋膜、脾脏、肺脏、肠、肠间膜、胃中物、粪便,以及任何其他自身内在、属于个人的、坚硬、粗糙、被执取之物。贤友们,这便称为内地界。然而,内地界也好,外地界也好,都只是地界。应以正慧如实观察:‘这不是我的,我不是这个,这不是我的我。’以正慧如实观察之后,便对地界厌离,使心于地界离染。”
‘‘Katamā cāvuso, pathavīdhātu? Pathavīdhātu siyā ajjhattikā, siyā bāhirā. Katamā cāvuso, ajjhattikā pathavīdhātu? Yaṃ ajjhattaṃ paccattaṃ kakkhaḷaṃ kharigataṃ upādinnaṃ, seyyathidaṃ – kesā lomā nakhā dantā taco maṃsaṃ nhāru aṭṭhi aṭṭhimiñjaṃ vakkaṃ hadayaṃ yakanaṃ kilomakaṃ pihakaṃ papphāsaṃ antaṃ antaguṇaṃ udariyaṃ karīsaṃ, yaṃ vā panaññampi kiñci ajjhattaṃ paccattaṃ kakkhaḷaṃ kharigataṃ upādinnaṃ. Ayaṃ vuccatāvuso, ajjhattikā pathavīdhātu. Yā ceva kho pana ajjhattikā pathavīdhātu, yā ca bāhirā pathavīdhātu, pathavīdhāturevesā. ‘Taṃ netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti – evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā pathavīdhātuyā nibbindati, pathavīdhātuyā cittaṃ virājeti.
“贤友们,某个时候,外界的水界激变,那时外界的地界便隐没不见。贤友们,就连如此广大的外地界,尚且显现其无常性,显现其灭尽的本质,显现其衰亡的本质,显现其变易的本质,那么对于这短暂、由渴爱执取的身体,怎么还会有‘我’、‘我的’或‘我是’的念头呢?”
‘‘Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ bāhirā āpodhātu pakuppati . Antarahitā tasmiṃ samaye bāhirā pathavīdhātu hoti. Tassā hi nāma, āvuso, bāhirāya pathavīdhātuyā tāva mahallikāya aniccatā paññāyissati, khayadhammatā paññāyissati, vayadhammatā paññāyissati, vipariṇāmadhammatā paññāyissati. Kiṃ panimassa mattaṭṭhakassa kāyassa taṇhupādinnassa ‘ahanti vā mamanti vā asmī’ti vā? Atha khvāssa notevettha hoti.
朋友,当其他人辱骂、诽谤、激怒、伤害那位比丘时,他会这样了知:‘在我这里,确实生起了由耳触所生的苦受。那苦受是有缘的,不是无缘的。缘于什么呢?缘于触。’他见到触是无常的,见到受是无常的,见到想是无常的,见到行是无常的,见到识是无常的。他的心便只投入界为所缘,变得清净、安稳、确立、胜解。
‘‘Tañce, āvuso, bhikkhuṃ pare akkosanti paribhāsanti rosenti vihesenti, so evaṃ pajānāti – ‘uppannā kho me ayaṃ sotasamphassajā dukkhavedanā . Sā ca kho paṭicca, no apaṭicca. Kiṃ paṭicca? Phassaṃ paṭicca’. So phasso aniccoti passati, vedanā aniccāti passati, saññā aniccāti passati, saṅkhārā aniccāti passati, viññāṇaṃ aniccanti passati. Tassa dhātārammaṇameva cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.
朋友,若他人以不可爱、不可喜、不可意的方式对待那位比丘——以手掌击打、以土块投砸、以棍棒殴打、以刀剑砍杀,他这样了知:‘此身本来正是如此的性质,因此在此身上,手掌的击打会发生,土块的投砸会发生,棍棒的殴打会发生,刀剑的砍杀也会发生。然而,世尊在《锯喻教诫》中说过:“比丘们,即使盗贼、凶徒用一把双面锯,将你们的肢体一节一节地割开,那时谁若在心中生起嗔恨,他便不是在奉行我的教导。”我应当保持精进不懈,保持正念不迷,身体轻安而不躁动,心得专注而统一。纵使现在这身上,手掌的击打发生,土块的投砸发生,棍棒的殴打发生,刀剑的砍杀发生,那正是在随行诸佛的教导。’
‘‘Tañce, āvuso, bhikkhuṃ pare aniṭṭhehi akantehi amanāpehi samudācaranti – pāṇisamphassenapi leḍḍusamphassenapi daṇḍasamphassenapi satthasamphassenapi. So evaṃ pajānāti – ‘tathābhūto kho ayaṃ kāyo yathābhūtasmiṃ kāye pāṇisamphassāpi kamanti, leḍḍusamphassāpi kamanti, daṇḍasamphassāpi kamanti, satthasamphassāpi kamanti. Vuttaṃ kho panetaṃ bhagavatā kakacūpamovāde – ‘‘ubhatodaṇḍakena cepi, bhikkhave, kakacena corā ocarakā aṅgamaṅgāni okanteyyuṃ, tatrāpi yo mano padūseyya na me so tena sāsanakaro’’ti. Āraddhaṃ kho pana me vīriyaṃ bhavissati asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, passaddho kāyo asāraddho, samāhitaṃ cittaṃ ekaggaṃ. Kāmaṃ dāni imasmiṃ kāye pāṇisamphassāpi kamantu, leḍḍusamphassāpi kamantu, daṇḍasamphassāpi kamantu, satthasamphassāpi kamantu, karīyati hidaṃ buddhānaṃ sāsana’nti.
朋友,若那位比丘如此随念佛陀、如此随念法、如此随念僧时,依于善的舍心未能在他心中安住,他便会因此惊惧战栗,生起悚惧感:‘这真是我的无所得,真是我的无所得啊;我所获的是不善的,我所获的并非善的。我如此随念佛陀、随念法、随念僧,却不能使依于善的舍心安住。’朋友,犹如媳妇见到公公时,会惊惧战栗,生起悚惧感;同样地,朋友,当那位比丘如此随念佛陀、随念法、随念僧时,依于善的舍心若未安住,他便因此惊惧战栗,生起悚惧感:‘这真是我的无所得,真是我的无所得啊;我所获的是不善的,我所获的并非善的。我如此随念佛陀、随念法、随念僧,却不能使依于善的舍心安住。’朋友,若那位比丘如此随念佛陀、随念法、随念僧时,依于善的舍心得以安住,他便因此心生喜悦。朋友,仅此便可以说,这位比丘已作了相当多的修行。
‘‘Tassa ce, āvuso, bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato evaṃ dhammaṃ anussarato evaṃ saṅghaṃ anussarato upekkhā kusalanissitā na saṇṭhāti. So tena saṃvijjati saṃvegaṃ āpajjati – ‘alābhā vata me, na vata me lābhā, dulladdhaṃ vata me, na vata me suladdhaṃ, yassa me evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato, upekkhā kusalanissitā na saṇṭhātī’ti. Seyyathāpi, āvuso, suṇisā sasuraṃ disvā saṃvijjati saṃvegaṃ āpajjati; evameva kho, āvuso, tassa ce bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato, upekkhā kusalanissitā na saṇṭhāti, so tena saṃvijjati saṃvegaṃ āpajjati – ‘alābhā vata me na vata me lābhā, dulladdhaṃ vata me, na vata me suladdhaṃ, yassa me evaṃ buddhaṃ anussarato evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato, upekkhā kusalanissitā na saṇṭhātī’ti. Tassa ce, āvuso, bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato upekkhā kusalanissitā saṇṭhāti, so tena attamano hoti. Ettāvatāpi kho, āvuso, bhikkhuno bahukataṃ hoti.
303朋友,什么是水界?水界有内的,有外的。朋友,什么是内的水界?凡内在、属于自身、具有水性、所执取的,即如:胆汁、痰、脓、血、汗、脂肪、泪、油脂、唾液、鼻涕、关节滑液、尿,以及其他任何内在、属于自身、具有水性、所执取之物——朋友,这便称为内的水界。而内的水界与外的水界,都只是水界而已。应当以正慧如实观察:‘这不是我的,我不是这个,这不是我的我。’如此以正慧如实见后,便对水界生起厌离,令心于水界离染。
‘‘Katamā cāvuso, āpodhātu? Āpodhātu siyā ajjhattikā, siyā bāhirā. Katamā cāvuso ajjhattikā āpodhātu? Yaṃ ajjhattaṃ paccattaṃ āpo āpogataṃ upādinnaṃ, seyyathidaṃ – pittaṃ semhaṃ pubbo lohitaṃ sedo medo assu vasā kheḷo siṅghāṇikā lasikā muttaṃ, yaṃ vā panaññampi kiñci ajjhattaṃ paccattaṃ āpo āpogataṃ upādinnaṃ – ayaṃ vuccatāvuso, ajjhattikā āpodhātu. Yā ceva kho pana ajjhattikā āpodhātu yā ca bāhirā āpodhātu, āpodhāturevesā. ‘Taṃ netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā āpodhātuyā nibbindati, āpodhātuyā cittaṃ virājeti.
贤友,确实有这样的时刻,外在的水界猛烈变动。它能冲走村庄,冲走城镇,冲走城市,冲走国家,还能冲走国土的局部区域。贤友,确实有这样的时刻,在大海之中,水退去一百由旬,退去两百由旬,退去三百由旬,退去四百由旬,退去五百由旬,退去六百由旬,退去七百由旬。贤友,确实有这样的时刻,在大海之中,水只存留七棵棕榈树那么高,只存留六棵棕榈树那么高,只存留五棵棕榈树那么高,只存留四棵棕榈树那么高,只存留三棵棕榈树那么高,只存留两棵棕榈树那么高,只存留一棵棕榈树那么高。贤友,确实有这样的时刻,在大海之中,水只存留七个人那么高,只存留六个人那么高,只存留五个人那么高,只存留四个人那么高,只存留三个人那么高,只存留两个人那么高,只存留一个人那么高。贤友,确实有这样的时刻,在大海之中,水只存留半个人那么高,只存留齐腰那么高,只存留齐膝那么高,只存留齐脚踝那么高。贤友,确实有这样的时刻,在大海之中,连能沾湿一个手指尖的水都不复存在了。对于那般广大、那般久远的外在水界,其无常性皆可了知,其坏灭法性皆可了知,其衰变法性皆可了知,其变异法性皆可了知。更何况是这由渴爱执取而来、仅有少许分量的身体,又还能说什么‘我是’、‘我的’、‘我是这个’呢?在此,根本就没有那些。……贤友,如果那位比丘这样随念着佛陀,这样随念着法,这样随念着僧,并建立起依止于善的舍心,他便因此而生起喜悦。贤友,至此程度,这位比丘确实已做了许多的修行。
‘‘Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ bāhirā āpodhātu pakuppati. Sā gāmampi vahati, nigamampi vahati, nagarampi vahati, janapadampi vahati, janapadapadesampi vahati. Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ mahāsamudde yojanasatikānipi udakāni ogacchanti, dviyojanasatikānipi udakāni ogacchanti, tiyojanasatikānipi udakāni ogacchanti, catuyojanasatikānipi udakāni ogacchanti, pañcayojanasatikānipi udakāni ogacchanti, chayojanasatikānipi udakāni ogacchanti, sattayojanasatikānipi udakāni ogacchanti. Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ mahāsamudde sattatālampi udakaṃ saṇṭhāti, chattālampi udakaṃ saṇṭhāti, pañcatālampi udakaṃ saṇṭhāti, catuttālampi udakaṃ saṇṭhāti, titālampi udakaṃ saṇṭhāti, dvitālampi udakaṃ saṇṭhāti, tālamattampi udakaṃ saṇṭhāti. Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ mahāsamudde sattaporisampi udakaṃ saṇṭhāti, chapporisampi udakaṃ saṇṭhāti, pañcaporisampi udakaṃ saṇṭhāti, catupporisampi udakaṃ saṇṭhāti, tiporisampi udakaṃ saṇṭhāti, dviporisampi udakaṃ saṇṭhāti, porisamattampi udakaṃ saṇṭhāti. Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ mahāsamudde aḍḍhaporisampi udakaṃ saṇṭhāti, kaṭimattampi udakaṃ saṇṭhāti, jāṇukamattampi udakaṃ saṇṭhāti, gopphakamattampi udakaṃ saṇṭhāti. Hoti kho so, āvuso, samayo, yaṃ mahāsamudde aṅgulipabbatemanamattampi udakaṃ na hoti. Tassā hi nāma, āvuso, bāhirāya āpodhātuyā tāva mahallikāya aniccatā paññāyissati, khayadhammatā paññāyissati, vayadhammatā paññāyissati, vipariṇāmadhammatā paññāyissati. Kiṃ panimassa mattaṭṭhakassa kāyassa taṇhupādinnassa ‘ahanti vā mamanti vā asmīti’ vā? Atha khvāssa notevettha hoti…pe… tassa ce, āvuso, bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato upekkhā kusalanissitā saṇṭhāti. So tena attamano hoti. Ettāvatāpi kho, āvuso, bhikkhuno bahukataṃ hoti.
304朋友,什么是火界呢?火界有内在的,也有外在的。朋友,什么是内在的火界呢?任何内在的、自身的火、火性、已执取的,例如:它使身体温暖,使身体衰老,使身体烧灼,并使所吃、所喝、所嚼、所尝的食物得以完全消化;或者其他任何内在的、自身的、火、火性、已执取的——朋友,这就叫做内在的火界。而内在的火界与外在的火界,都只是火界而已。应以正慧,如其真实地这样观察:‘这不是我的,我不是这个,这不是我的我。’以正慧如实见已,于火界厌离,使心对火界离染。
‘‘Katamā cāvuso, tejodhātu? Tejodhātu siyā ajjhattikā, siyā bāhirā. Katamā cāvuso, ajjhattikā tejodhātu? Yaṃ ajjhattaṃ paccattaṃ tejo tejogataṃ upādinnaṃ, seyyathidaṃ – yena ca santappati, yena ca jīrīyati, yena ca pariḍayhati, yena ca asitapītakhāyitasāyitaṃ sammā pariṇāmaṃ gacchati, yaṃ vā panaññampi kiñci ajjhattaṃ paccattaṃ tejo tejogataṃ upādinnaṃ – ayaṃ vuccatāvuso, ajjhattikā tejodhātu. Yā ceva kho pana ajjhattikā tejodhātu yā ca bāhirā tejodhātu, tejodhāturevesā. ‘Taṃ netaṃ mama , nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā tejodhātuyā nibbindati, tejodhātuyā cittaṃ virājeti.
朋友们,会有那样的时刻,外在的火界猛烈喷发。它烧毁村庄、烧毁集镇、烧毁城池、烧毁田野,乃至田野的角落。它蔓延至绿地边、道路边、山崖边、水边,或怡人的空地边缘,因得不到燃料而熄灭。朋友们,会有那样的时刻,人们仅凭鸡毛、筋片去寻觅火种。朋友们,纵然是这般巨大的外在火界,它的无常性也会被了知,它的灭尽法性也会被了知,它的消逝法性也会被了知,它的变坏法性也会被了知。那么,这个短暂存在、被渴爱所执取的身体,更有什么‘我’、‘我的’或‘我是’可得呢?于此之处,便不再有那些了。……朋友们,若那位比丘能这样随念佛陀、这样随念法、这样随念僧,依于善法的舍心而得安住,他便对此感到满意。仅就这一点来说,朋友们,这位比丘也已经行持了很多。
‘‘Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ bāhirā tejodhātu pakuppati. Sā gāmampi dahati, nigamampi dahati, nagarampi dahati, janapadampi dahati, janapadapadesampi dahati. Sā haritantaṃ vā panthantaṃ vā selantaṃ vā udakantaṃ vā ramaṇīyaṃ vā bhūmibhāgaṃ āgamma anāhārā nibbāyati. Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ kukkuṭapattenapi nhārudaddulenapi aggiṃ gavesanti . Tassā hi nāma, āvuso, bāhirāya tejodhātuyā tāva mahallikāya aniccatā paññāyissati, khayadhammatā paññāyissati, vayadhammatā paññāyissati, vipariṇāmadhammatā paññāyissati. Kiṃ panimassa mattaṭṭhakassa kāyassa taṇhupādinnassa ‘ahanti vā mamanti vā asmī’ti vā? Atha khvāssa notevettha hoti…pe… tassa ce, āvuso, bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato evaṃ dhammaṃ anussarato evaṃ saṅghaṃ anussarato upekkhā kusalanissitā saṇṭhāti, so tena attamano hoti. Ettāvatāpi kho, āvuso, bhikkhuno bahukataṃ hoti.
305朋友们,什么是风界?风界可有内在的,也可有外在的。朋友们,什么是内在的风界?凡自身之内、个别属于自身的风、风性、所执取者,诸如:上行风、下行风、腹内风、肠内风、穿行于肢体间的风、入出息,以及其他任何自身之内、个别属于自身的风、风性、所执取者——朋友们,这称为内在的风界。而内在的风界和外在的风界,都只是风界。应以正慧如实观察:‘这不是我的,我不是这个,这不是我的我。’以正慧这样如实观察之后,便厌离风界,使心对风界离染。
‘‘Katamā cāvuso, vāyodhātu? Vāyodhātu siyā ajjhattikā, siyā bāhirā. Katamā cāvuso, ajjhattikā vāyodhātu? Yaṃ ajjhattaṃ paccattaṃ vāyo vāyogataṃ upādinnaṃ, seyyathidaṃ – uddhaṅgamā vātā, adhogamā vātā, kucchisayā vātā, koṭṭhāsayā vātā, aṅgamaṅgānusārino vātā, assāso passāso iti, yaṃ vā panaññampi kiñci ajjhattaṃ paccattaṃ vāyo vāyogataṃ upādinnaṃ – ayaṃ vuccatāvuso, ajjhattikā vāyodhātu. Yā ceva kho pana ajjhattikā vāyodhātu, yā ca bāhirā vāyodhātu, vāyodhāturevesā. ‘Taṃ netaṃ mama nesohamasmi na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya daṭṭhabbaṃ. Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā vāyodhātuyā nibbindati vāyodhātuyā cittaṃ virājeti.
朋友们,会有那样的时候,外在的风界剧烈激荡,它卷走村庄,卷走小镇,卷走城市,卷走国土,乃至卷走国土的一角。朋友们,也会有那样的时候,在夏季的最后一个月,人们用棕榈叶或扇子求风,连檐槽边的草都不希望它摇动。朋友们,连这么巨大的外在风界,其无常性也都会被了知,其灭尽法性、消逝法性、变易法性也都会被了知,更何况这个短暂存在、被渴爱执取的身体,哪里会有‘我’、‘我的’或‘我是’呢?因此,在这里那些是找不到的。
‘‘Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ bāhirā vāyodhātu pakuppati. Sā gāmampi vahati, nigamampi vahati, nagarampi vahati, janapadampi vahati, janapadapadesampi vahati. Hoti kho so, āvuso, samayo yaṃ gimhānaṃ pacchime māse tālavaṇṭenapi vidhūpanenapi vātaṃ pariyesanti, ossavanepi tiṇāni na icchanti. Tassā hi nāma, āvuso, bāhirāya vāyodhātuyā tāva mahallikāya aniccatā paññāyissati, khayadhammatā paññāyissati, vayadhammatā paññāyissati, vipariṇāmadhammatā paññāyissati. Kiṃ panimassa mattaṭṭhakassa kāyassa taṇhupādinnassa ‘ahanti vā mamanti vā asmī’ti vā? Atha khvāssa notevettha hoti.
朋友们,如果别人辱骂、诽谤、惹恼、伤害那位比丘,他这样了知:‘我心中生起了由耳触所生的苦受。而这苦受是依缘而起的,不是不依缘的。依什么缘?依触而缘起。’他见到那触也是无常的,受无常,想无常,行无常,识无常。他的心便直接趣入以界为所缘,变得明净、安定、确立、胜解。
‘‘Tañce, āvuso, bhikkhuṃ pare akkosanti paribhāsanti rosenti vihesenti. So evaṃ pajānāti, uppannā kho me ayaṃ sotasamphassajā dukkhā vedanā. Sā ca kho paṭicca, no apaṭicca. Kiṃ paṭicca? Phassaṃ paṭicca. Sopi phasso aniccoti passati, vedanā aniccāti passati , saññā aniccāti passati, saṅkhārā aniccāti passati, viññāṇaṃ aniccanti passati. Tassa dhātārammaṇameva cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati adhimuccati.
贤友们,若他人以不可爱、不合意、不可喜的方式对待那位比丘——以拳触、土块触、棍棒触、刀剑触——他如此了知:‘此身本性如此,于此身中,拳触可来,土块触可来,棍棒触可来,刀剑触可来。而世尊在《锯喻经》中曾说:“诸比丘,纵使盗贼、暴徒用双柄锯将你们的肢体一节节锯断,若有人于彼时心生瞋恚,他便不是我的教法实践者。”故我当策励精进而不懈怠,令念安立而不忘失,身得轻安而不躁动,心得等持而专注一境。就让拳触来吧,就让土块触来吧,就让棍棒触来吧,就让刀剑触来吧,这正是诸佛的教诫在付诸实践。’
‘‘Tañce, āvuso, bhikkhuṃ pare aniṭṭhehi akantehi amanāpehi samudācaranti, pāṇisamphassenapi leḍḍusamphassenapi daṇḍasamphassenapi satthasamphassenapi. So evaṃ pajānāti ‘tathābhūto kho ayaṃ kāyo yathābhūtasmiṃ kāye pāṇisamphassāpi kamanti, leḍḍusamphassāpi kamanti, daṇḍasamphassāpi kamanti, satthasamphassāpi kamanti. Vuttaṃ kho panetaṃ bhagavatā kakacūpamovāde ‘‘ubhatodaṇḍakena cepi, bhikkhave, kakacena corā ocarakā aṅgamaṅgāni okanteyyuṃ. Tatrāpi yo mano padūseyya, na me so tena sāsanakaro’’ti. Āraddhaṃ kho pana me vīriyaṃ bhavissati asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, passaddho kāyo asāraddho, samāhitaṃ cittaṃ ekaggaṃ. Kāmaṃ dāni imasmiṃ kāye pāṇisamphassāpi kamantu, leḍḍusamphassāpi kamantu, daṇḍasamphassāpi kamantu, satthasamphassāpi kamantu. Karīyati hidaṃ buddhānaṃ sāsana’nti.
贤友们,若那位比丘如此随念佛、随念法、随念僧,依于善法的舍心却未得安住,他便于此生起悚惧与迫切感:‘这真是我的损失,我实无所得;这是不善得,并非善得。我如此随念佛、随念法、随念僧,依于善法的舍心竟未安住。’贤友们,犹如媳妇见到公公时,生起悚惧与迫切感;同样,贤友们,若那位比丘如此随念佛、随念法、随念僧,依于善法的舍心未得安住,他便因此生起悚惧与迫切感:‘这真是我的损失,我实无所得;这是不善得,并非善得。我如此随念佛、随念法、随念僧,依于善法的舍心竟未安住。’贤友们,若那位比丘如此随念佛、随念法、随念僧,依于善法的舍心得以安住,他便对此感到喜足。仅此一点,贤友们,这位比丘便已成就甚多了。
‘‘Tassa ce, āvuso, bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato upekkhā kusalanissitā na saṇṭhāti. So tena saṃvijjati saṃvegaṃ āpajjati – ‘alābhā vata me, na vata me lābhā, dulladdhaṃ vata me, na vata me suladdhaṃ. Yassa me evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato upekkhā kusalanissitā na saṇṭhātī’ti. Seyyathāpi, āvuso, suṇisā sasuraṃ disvā saṃvijjati saṃvegaṃ āpajjati; evameva kho, āvuso, tassa ce bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato, upekkhā kusalanissitā na saṇṭhāti. So tena saṃvijjati saṃvegaṃ āpajjati – ‘alābhā vata me, na vata me lābhā, dulladdhaṃ vata me, na vata me suladdhaṃ. Yassa me evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato, upekkhā kusalanissitā na saṇṭhātī’ti. Tassa ce, āvuso, bhikkhuno evaṃ buddhaṃ anussarato, evaṃ dhammaṃ anussarato, evaṃ saṅghaṃ anussarato, upekkhā kusalanissitā saṇṭhāti, so tena attamano hoti. Ettāvatāpi kho, āvuso, bhikkhuno bahukataṃ hoti.
306贤友们,正如依靠木料、依靠藤蔓、依靠草、依靠泥土而围成的空间,便称之为“房屋”。同样地,贤友们,依靠骨头、依靠筋、依靠肉、依靠皮而围成的空间,便称之为“色身”。贤友们,如果内在的眼根没有损坏,而外在的色境不在其范围内出现,并且没有相应的作意,那么与之相应的那部分识便不会生起。贤友们,如果内在的眼根没有损坏,外在的色境虽在其范围内出现,却没有相应的作意,那么与之相应的那部分识也不会生起。然而,贤友们,一旦内在的眼根没有损坏,外在的色境出现在其范围内,并且有相应的作意,那么与之相应的那部分识便会生起。存在于那样状态下的色,即摄入色取蕴;存在于那样状态下的受,即摄入受取蕴;存在于那样状态下的想,即摄入想取蕴;存在于那样状态下的行,即摄入行取蕴;存在于那样状态下的识,即摄入识取蕴。
‘‘Seyyathāpi, āvuso, kaṭṭhañca paṭicca valliñca paṭicca tiṇañca paṭicca mattikañca paṭicca ākāso parivārito agāraṃ tveva saṅkhaṃ gacchati; evameva kho, āvuso, aṭṭhiñca paṭicca nhāruñca paṭicca maṃsañca paṭicca cammañca paṭicca ākāso parivārito rūpaṃ tveva saṅkhaṃ gacchati. Ajjhattikañceva, āvuso, cakkhuṃ aparibhinnaṃ hoti, bāhirā ca rūpā na āpāthaṃ āgacchanti, no ca tajjo samannāhāro hoti, neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Ajjhattikañceva , āvuso, cakkhuṃ aparibhinnaṃ hoti bāhirā ca rūpā āpāthaṃ āgacchanti, no ca tajjo samannāhāro hoti, neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yato ca kho, āvuso, ajjhattikañceva cakkhuṃ aparibhinnaṃ hoti, bāhirā ca rūpā āpāthaṃ āgacchanti, tajjo ca samannāhāro hoti. Evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yaṃ tathābhūtassa rūpaṃ taṃ rūpupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, yā tathābhūtassa vedanā sā vedanupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, yā tathābhūtassa saññā sā saññupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, ye tathābhūtassa saṅkhārā te saṅkhārupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchanti, yaṃ tathābhūtassa viññāṇaṃ taṃ viññāṇupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati.
他了知:‘原来这五取蕴便是如此含摄、聚集与和合在一起的。而世尊确实说过:“凡是见到缘起的人,便见到法;凡是见到法的人,便见到缘起。”而这五取蕴,本就是缘起的。对这五取蕴的喜爱、依着、随顺与执取,便是苦的集起。对这五取蕴的喜爱与贪著的调伏、喜爱与贪著的舍断,便是苦的息灭。’贤友们,到此程度,比丘便已多有成就。
‘‘So evaṃ pajānāti – ‘evañhi kira imesaṃ pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ saṅgaho sannipāto samavāyo hoti. Vuttaṃ kho panetaṃ bhagavatā – ‘yo paṭiccasamuppādaṃ passati so dhammaṃ passati; yo dhammaṃ passati so paṭiccasamuppādaṃ passatīti. Paṭiccasamuppannā kho panime yadidaṃ pañcupādānakkhandhā. Yo imesu pañcasu upādānakkhandhesu chando ālayo anunayo ajjhosānaṃ so dukkhasamudayo. Yo imesu pañcasu upādānakkhandhesu chandarāgavinayo chandarāgappahānaṃ, so dukkhanirodho’ti. Ettāvatāpi kho, āvuso, bhikkhuno bahukataṃ hoti.
贤友们,如果内在的耳根未遭损坏……鼻根未遭损坏……舌根未遭损坏……身根未遭损坏……意根未遭损坏,然而外在的法尘并未现前,亦无与之相应的作意,那么,相应的识分便不会生起。贤友们,如果内在的意根未遭损坏,外在的法尘虽现前,却没有与之相应的作意,那么,相应的识分也不会生起。然而,贤友们,一旦内在的意根未遭损坏,外在的法尘现前,并且有与之相应的作意,那么,相应的识分便会生起。在彼种状态下存在的色,即摄入色取蕴;在彼种状态下存在的受,即摄入受取蕴;在彼种状态下存在的想,即摄入想取蕴;在彼种状态下存在的行,即摄入行取蕴;在彼种状态下存在的识,即摄入识取蕴。他如是了知:‘这五取蕴正是如此聚集、和合、组合而成的。而世尊确实说过:“凡是见到缘起的人,便见到法;凡是见到法的人,便见到缘起。”而这五取蕴本就是缘起的。对这五取蕴的喜爱、依着、随顺、执取,即是苦的集起。对这五取蕴的喜爱与贪著的调伏、喜爱与贪著的舍断,即是苦的息灭。’贤友们,到了这样的程度,比丘便已经做了很多了。
‘‘Ajjhattikañceva, āvuso, sotaṃ aparibhinnaṃ hoti…pe… ghānaṃ aparibhinnaṃ hoti… jivhā aparibhinnā hoti… kāyo aparibhinno hoti… mano aparibhinno hoti, bāhirā ca dhammā na āpāthaṃ āgacchanti no ca tajjo samannāhāro hoti, neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Ajjhattiko ceva, āvuso, mano aparibhinno hoti, bāhirā ca dhammā āpāthaṃ āgacchanti, no ca tajjo samannāhāro hoti, neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yato ca kho, āvuso, ajjhattiko ceva mano aparibhinno hoti, bāhirā ca dhammā āpāthaṃ āgacchanti, tajjo ca samannāhāro hoti, evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yaṃ tathābhūtassa rūpaṃ taṃ rūpupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, yā tathābhūtassa vedanā sā vedanupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, yā tathābhūtassa saññā sā saññupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati, ye tathābhūtassa saṅkhārā te saṅkhārupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchanti, yaṃ tathābhūtassa viññāṇaṃ taṃ viññāṇupādānakkhandhe saṅgahaṃ gacchati. So evaṃ pajānāti – ‘evañhi kira imesaṃ pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ saṅgaho sannipāto samavāyo hoti. Vuttaṃ kho panetaṃ bhagavatā – ‘‘yo paṭiccasamuppādaṃ passati so dhammaṃ passati; yo dhammaṃ passati so paṭiccasamuppādaṃ passatī’’ti. Paṭiccasamuppannā kho panime yadidaṃ pañcupādānakkhandhā. Yo imesu pañcasu upādānakkhandhesu chando ālayo anunayo ajjhosānaṃ so dukkhasamudayo. Yo imesu pañcasu upādānakkhandhesu chandarāgavinayo chandarāgappahānaṃ so dukkhanirodho’ti. Ettāvatāpi kho, āvuso, bhikkhuno bahukataṃ hotī’’ti.
这是具寿舍利弗所说。比丘们对具寿舍利弗的说法内心悦服,随喜赞叹。
Idamavoca āyasmā sāriputto. Attamanā te bhikkhū āyasmato sāriputtassa bhāsitaṃ abhinandunti.
━━ 归纳讲解,仅供参考 ━━
人物名册
| Pali | 中文(经文用名) | 角色 |
|---|
| Bhagavā | 世尊 | 佛陀,被援引者 (未直接出场) |
| Sāriputta | 舍利弗 | 说法者,大弟子 |
| Bhikkhū | 比丘 | 听法众 |
事件
具寿舍利弗向比丘们开示“一切善法皆摄入四圣谛”的道理,如同所有动物的足迹都容纳于象足。他以“四大界”为切入点剖析“色取蕴”的无常、无我本质,详细阐述了如何通过如实观察地、水、火、风的内在构成,破除对身体的执取。在外在环境的变迁与逆缘冲击下,他教导比丘应以界差别观和随念三宝来保持舍心,最终导向对五取蕴集灭的正确了知。
经文摘要
以象足迹涵盖一切足印为喻 → 引出四圣谛总摄一切善法 → 聚焦苦谛的“五取蕴”,并深入剖析“色取蕴”的“四大界” → 展示观察四界无常、无我以离染的修行方法 → 回归于五取蕴的缘起与苦之集灭的了知。
中心思想(白话 + 重点拆解)
1. 背景:用一个生动的比喻,点出佛法的总纲领。
舍利弗开篇就用了一个非常形象的比喻:森林里所有动物的脚印,都能装进大象的脚印里。他借此说明,“一切善法全都摄入四圣谛”。你想了解佛法?不用东抓西摸,核心入口只有四个:苦、苦的根源、苦的熄灭、熄灭苦的方法。这就好比给了你一张地图,不用绕弯路了。
2. 核心:直接解剖你自己,看破身体的“把戏”。
既然“苦”是第一个入口,那什么是苦?舍利弗直接指向我们每个人最执着的——这个身体和内心。他说“五取蕴是苦”,然后带着我们把“色取蕴”(也就是物质身体)拆开来看看。
他把它拆成地、水、火、风四种性质。比如,“内地界”就是你的头发、指甲、牙齿、皮肉、骨头、心肝脾肺肾,甚至大小便。他得出一个结论:“这不是我的,我不是这个,这不是我的我。” 然后他让你看看外面的世界,大地震动、海水干涸、大火焚城、狂风拔村,这些看似坚固的东西,说变就变。这里他丢出一个灵魂拷问:
→ 拆开看: 这句话是整部经的“重磅炸弹”。它不是说身体毫无感觉,而是在问你:连外面那么巨大的山河大地都无常坏灭,你这个靠它们支撑、被欲望抓着不放的小小身体,到底哪里有一个永恒不变的“我”、属于“我的”东西、或者一个能自我定义的“我是谁”呢?答案是找不到,所以“在此没有那个”。
3. 要旨:在冲击中稳住心神,彻底看清苦的来龙去脉。
搞懂身体的本质后,怎么在生活中修行?舍利弗举了被辱骂、被攻击的例子。他提出的方案是“唯以界为所缘”,别人骂你,你只看到耳根、声音、耳识三者接触,产生了苦的感受,而这些感受、想、行、识本身也都是无常的。甚至在被刀砍时,也要想起佛陀在《锯喻经》里的教导,保持心不动摇。
如果做不到平静,就赶紧“随念佛、法、僧”,想到惭愧、恐惧;能做到,就感到欢喜。但最终,修行要落在智慧上。经文的收尾点出:“见缘起者见法;见法者见缘起。” 当你如实看到,五取蕴仅仅是依靠“根、境、识”三者和合接触而生起,对它们产生的贪爱执著就是“苦集”,而调伏、断除这种贪爱就是“苦灭”。
→ 一句话要旨: 解脱不是逃离世界,而是通过如同看清四大元素般,彻底审视并瓦解我们对身心抓取的执念,从而在经验的当下,亲证苦的生起与熄灭。
关键术语锚
- dhātu → 界:在本经特指构成色身的四大基本性质(地、水、火、风),容易误解为抽象元素,这里是指身体内可以直接体验到的那类物理特性(如硬、湿、暖、动)。
- vedanā → 受:这里不仅是“感受”,重点在列出“苦受”生起时,如何不陷入“第二支箭”的烦恼。
- phassa → 触:根、境、识三者会合。这是苦受生起的“缘”,也是见缘起的关键一环,易被忽略。
- saṅkhāra → 行:在“五取蕴”的语境下,指一切造作、发动、意志的心理活动,非常宽泛,容易与“一切行无常”里泛指一切有为法的“行”混淆。
- taṇhā → 爱:译为“渴爱”,是执取的根源。经文中“渴爱所执取的身体”点明问题不在身体本身,而在于对它的贪爱执取。