十三、布施特相等抉择论
13. Dānalakkhaṇādivinicchayakathā
6969. 如此述毕接受金银等之抉择后,今为述说布施、信受、执取、所得、回向之抉择,而说“布施信受执取”等。此中,布施(dānaṃ)者,即以衣等物为所缘,所转起之无贪为主的欲界善作意心。信(vissāsa)者,即信(sasa),sa词根意为杀害(hiṃsā),即杀害之义,此信(vissāsa)已离杀害,故为信(vissāso)。执取(gāho)即拿取(gahaṇaṃ),以信而执取即信受执取(vissāsaggāho)。此中,限定词作具格用,意即依信而执取,非依盗心。所得(lābho)即获得,衣等物,即此所得之物。回向(pariṇāmanaṃ)即转变,为自己已转为他利,或令他人回向,即给予之义。于“布施信受执取所得之回向”此句中,先应如是知:安住于此教说之“布施”一词的义抉择。即自己所有之衣等资具的布施。“无论何人(yassa kassaci)”即显示所施与者,意即无论何位接受者。
69. Evaṃ rūpiyādipaṭiggahaṇavinicchayaṃ kathetvā idāni dānavissāsaggāhalābhapariṇāmanavinicchayaṃ kathetuṃ ‘‘dānavissāsaggāhehī’’tiādimāha. Tattha dīyate dānaṃ, cīvarādivatthuṃ ārammaṇaṃ katvā pavatto alobhappadhāno kāmāvacarakusalakiriyacittuppādo. Sasanaṃ sāso, sasu hiṃsāyanti dhātu, hiṃsananti attho, vigato sāso etasmā gāhāti vissāso. Gahaṇaṃ gāho, vissāsena gāho vissāsaggāho. Visesane cettha karaṇavacanaṃ, vissāsavasena gāho, na theyyacittavasenāti attho. Lacchateti lābho, cīvarādivatthu, tassa lābhassa. Pariṇamiyate pariṇāmanaṃ, aññesaṃ atthāya pariṇatassa attano, aññassa vā pariṇāmanaṃ, dāpananti attho. Dānavissāsaggāhehi lābhassa pariṇāmananti ettha uddese samabhiniviṭṭhassa ‘‘dāna’’nti padassa atthavinicchayo tāva paṭhamaṃ evaṃ veditabboti yojanā. Attano santakassa cīvarādiparikkhārassa dānanti sambandho. Yassa kassacīti sampadānaniddeso, yassa kassaci paṭiggāhakassāti attho.
所谓“布施”者,其相为何?故说“此即布施之相”。说“此给你,我施”时,即成具三相之布施相。此中,“此”是显示施物。“你的”是显示接受者。“我施”是显示施者。“我施(dadāmi)”等是异门说。因为曾说:“施物、施者与接受者犹如布施之[三相]”,“三者现前则成善”。而所谓“布施以舍物为相”,此仅是说一分之相,如此施与之物,是唯于当面施与,抑或不当面亦施与?故说“当面与不当面皆成施与”。于“你拿取”等中,此义为:说“你拿取”时,即同于说“我施”,故由主要已施与而成善施;说“我拿取”时,即成主要之执取,故成善执取。“你的、我的”这些言词乃令接受者系属。而“作你所有”等乃异门之施与执取,故成恶施与恶执取。世间虽有不欲舍者,亦复有欲再取者,皆言“成你所有”而交付,如贤王之母让渡王权。故说:“施者不知施,他者不知受。”若于“若复”等中,施者于施设不善巧而说异门言时,接受者若于己之施设善巧而以主要言词执取,故说“善执取”。
Yadidaṃ ‘‘dāna’’nti vuttaṃ, tattha kiṃ lakkhaṇanti āha ‘‘tatridaṃ dānalakkhaṇa’’nti. ‘‘Idaṃ tuyhaṃ demī’’ti vadatīti idaṃ tivaṅgasampannaṃ dānalakkhaṇaṃ hotīti yojanā. Tattha idanti deyyadhammanidassanaṃ. Tuyhanti paṭiggāhakanidassanaṃ. Demīti dāyakanidassanaṃ. Dadāmītiādīni pana pariyāyavacanāni. Vuttañhi ‘‘deyyadāyakapaṭiggāhakā viya dānassā’’ti, ‘‘tiṇṇaṃ sammukhībhāvā kusalaṃ hotī’’ti ca. ‘‘Vatthupariccāgalakkhaṇattā dānassā’’ti idaṃ pana ekadesalakkhaṇakathanameva, kiṃ evaṃ dīyamānaṃ sammukhāyeva dinnaṃ hoti, udāhu parammukhāpīti āha ‘‘sammukhāpi parammukhāpi dinnaṃyeva hotī’’ti. Tuyhaṃ gaṇhāhītiādīsu ayamattho – ‘‘gaṇhāhī’’ti vutte ‘‘demī’’ti vuttasadisaṃ hoti, tasmā mukhyato dinnattā sudinnaṃ hoti, ‘‘gaṇhāmī’’ti ca vutte mukhyato gahaṇaṃ hoti, tasmā suggahitaṃ hoti. ‘‘Tuyhaṃ mayha’’nti imāni pana paṭiggāhakapaṭibandhatākaraṇe vacanāni. Tava santakaṃ karohītiādīni pana pariyāyato dānaggahaṇāni, tasmā dudinnaṃ duggahitañca hoti. Loke hi apariccajitukāmāpi puna gaṇhitukāmāpi ‘‘tava santakaṃ hotū’’ti niyyātenti yathā taṃ kusarañño mātu rajjaniyyātanaṃ. Tenāha ‘‘neva dātā dātuṃ jānāti, na itaro gahetu’’nti. Sace panātiādīsu pana dāyakena paññattiyaṃ akovidatāya pariyāyavacane vuttepi paṭiggāhako attano paññattiyaṃ kovidatāya mukhyavacanena gaṇhāti, tasmā ‘‘suggahita’’nti vuttaṃ.
若施者以主要言词施与,而接受者亦以主要言词拒绝,则施者先前对衣之决意,即依布施而舍断决意,因已舍故,非己所有,故不成多余衣,因此虽过十日亦无罪。接受者因未拒绝故非己所有,故不成多余衣,因此虽过十日亦无过。而“若谁欢喜”者,因此衣无主,住于粪扫衣位,若谁欢喜,即以粪扫衣性取而受用;受用时,施者先前之决意已依布施舍断,故应再决意而受用;另一人(接受者)先前未决意,故应视为[未决意而新取]。
Sace pana ekotiādīsu pana dāyako mukhyavacanena deti, paṭiggāhakopi mukhyavacanena paṭikkhipati, tasmā dāyakassa pubbe adhiṭṭhitampi cīvaraṃ dānavasena adhiṭṭhānaṃ vijahati, pariccattattā attano asantakattā atirekacīvarampi na hoti, tasmā dasāhātikkamepi āpatti na hoti. Paṭiggāhakassapi na paṭikkhipitattā attano santakaṃ na hoti, tasmā atirekacīvaraṃ na hotīti dasāhātikkamepi āpatti natthi. Yassa pana ruccatīti ettha pana imassa cīvarassa assāmikattā paṃsukūlaṭṭhāne ṭhitattā yassa ruccati, tena paṃsukūlabhāvena gahetvā paribhuñjitabbaṃ, paribhuñjantena pana dāyakena pubbaadhiṭṭhitampi dānavasena adhiṭṭhānassa vijahitattā puna adhiṭṭhahitvā paribhuñjitabbaṃ itarena pubbe anadhiṭṭhitattāti daṭṭhabbaṃ.
于“给与某甲”等句中,乃是以命令义所用的第五格(为格)来表达,因此在依命令而施与的那一刻,即成为接受者所有,在此之前则不属于接受者,而只属于命令者,所以论中说“谁遣送,即是谁所有”。而于“我给与某甲”一句中,则是以表现于现在义之现在分词来表达,故从说此话时起便成为接受者所有,因此论中说“被遣送给谁,即是谁所有”。由此之故——具寿离婆多长老于世尊所开示、具寿舍利弗遣衣事之决择中,依此处所说之相而无疑惑地了知——便显示了此义。
Itthannāmassa dehītiādīsu pana āṇatyatthe pavattāya pañcamīvibhattiyā vuttattā āṇattena paṭiggāhakassa dinnakāleyeva paṭiggāhakassa santakaṃ hoti, na tato pubbe, pubbe pana āṇāpakasseva, tasmā ‘‘yo pahiṇati, tasseva santaka’’nti vuttaṃ. Itthannāmassa dammīti pana paccuppannatthe pavattāya vattamānavibhattiyā vuttattā tato paṭṭhāya paṭiggāhakasseva santakaṃ hoti, tasmā ‘‘yassa pahīyati, tassa santaka’’nti vuttaṃ. Tasmāti iminā āyasmatā revatattherena āyasmato sāriputtassa cīvarapesanavatthusmiṃ bhagavatā desitesu adhiṭṭhānesu idha vuttalakkhaṇena asammohato jānitabbanti dasseti.
在此,“二决意”与“自决意”,并非指三衣之决意,而是指物主在世时以亲厚取衣之义,及物主命终后以亡者衣之义而执取。因此,从那时起,在十日之内未过期前,应作三衣之决意、资具布之决意或分配。其中,“谁遣送”是指施者,“被遣送给谁”是指接受者。
Tattha dvādhiṭṭhitaṃ, svādhiṭṭhitanti ca na ticīvarādhiṭṭhānaṃ sandhāya vuttaṃ, atha kho sāmike jīvante vissāsaggāhacīvarabhāvena ca sāmike mate matakacīvarabhāvena ca gahaṇaṃ sandhāya vuttaṃ, tato pana dasāhe anatikkanteyeva ticīvarādhiṭṭhānaṃ vā parikkhāracoḷādhiṭṭhānaṃ vā vikappanaṃ vā kātabbaṃ. Yo pahiṇatīti dāyakaṃ sandhāyāha, yassa pahīyatīti paṭiggāhakaṃ.
“若弃舍后……乃至……不得,若令取回者,应依物之价值治罪”,即为此义。“若自己……乃至……舍堕”,以此显示:明知为他人所有之物,若以劫盗强横之式而夺取者,即犯波罗夷。然而在古疏中说:“无己物想而取者,应估量其物以治其罪。”若并无己物想而取,如同暂持粪扫衣想等而取,则不应治罪。但诸注释书乃据强夺之行而作说明,故说“强夺者犯舍堕”。至于“若能……乃至……如法施”者,是说欢喜之施;而“若不能”等,则是说嗔恚之施。此二种施,由于其施与本身是如法的,故执取而无罪,这便是它的义理。
Pariccajitvā…pe… na labhati, āharāpento bhaṇḍagghena kāretabboti attho. Attanā…pe… nissaggiyanti iminā parasantakabhūtattaṃ jānanto theyyapasayhavasena acchindanto pārājiko hotīti dasseti. Porāṇaṭīkāyaṃ pana ‘‘sakasaññāya vinā gaṇhanto bhaṇḍaṃ agghāpetvā āpattiyā kāretabbo’’ti vuttaṃ. Sakasaññāya vināpi tāvakālikapaṃsukūlasaññādivasena gaṇhanto āpattiyā na kāretabbo. Aṭṭhakathāyaṃ pana pasayhākāraṃ sandhāya vadati. Tenāha ‘‘acchindato nissaggiya’’nti. Sace pana…pe… vaṭṭatīti tuṭṭhadānaṃ āha, atha panātiādinā kupitadānaṃ. Ubhayathāpi sayaṃ dinnattā vaṭṭati, gahaṇe āpatti natthīti attho.
“在我面前……乃至……这样给予是不合适的。”因为布施以舍弃物品为特相,这般给予的人,由于未加舍弃便施与,所以不成其为布施,由此不合适,因此成为恶作。而“允许令取来”,是因为先前已说“对于不作者,我不给”,所以当不作如前所述的依止老师等事时,便成为老师的所有物,这是就此而言。但若正在作时,则因完全未加舍弃而给予,应成为弟子的所有物。由于存有“自己的”想,故可说“允许令取来”。然而,《复注》中说:“这样所给之物,因其类似于工资,故允许令取来。”即便在类似于工资的情形下,若工作已作,工资应当获得,因此不应允许令取来。但《除疑》中说:“‘允许令取来’,是因工作未作,类似工资而说。”由此,若工作已作,则不允许令取来,此义得以成立。“将依止老师”表明对沙弥的布施,由此显示:在沙弥时给予,而在具足戒时断绝,也成为波逸提。以上是关于布施的决断。以此显示,布施决断等三种决断合为一章节。
Mama santike…pe… evaṃ pana dātuṃ na vaṭṭatīti vatthupariccāgalakkhaṇattā dānassa evaṃ dadanto apariccajitvā dinnattā dānaṃ na hotīti na vaṭṭati, tato eva dukkaṭaṃ hoti. Āharāpetuṃ pana vaṭṭatīti pubbe ‘‘akarontassa na demī’’ti vuttattā yathāvuttaupajjhāyaggahaṇādīni akaronte ācariyasseva santakaṃ hotīti katvā vuttaṃ. Karonte pana antevāsikassa santakaṃ bhaveyya sabbaso apariccajitvā dinnattā. Sakasaññāya vijjamānattā ‘‘āharāpetuṃ vaṭṭatī’’ti vuttaṃ siyā. Ṭīkāyaṃ (sārattha. ṭī. 2.635) pana ‘‘evaṃ dinnaṃ bhatisadisattā āharāpetuṃ vaṭṭatī’’ti vuttaṃ. Bhatisadise satipi kamme kate bhati laddhabbā hoti, tasmā āropetuṃ na vaṭṭeyya. Vimativinodaniyaṃ (vi. vi. ṭī. 1.635) pana ‘‘āharāpetuṃ vaṭṭatīti kamme akate bhatisadisattā vutta’’nti vuttaṃ, tena kamme kate āharāpetuṃ na vaṭṭatīti siddhaṃ. Upajjhaṃ gaṇhissatīti sāmaṇerassa dānaṃ dīpeti, tena ca sāmaṇerakāle datvā upasampannakāle acchindatopi pācittiyaṃ dīpeti. Ayaṃ tāva dāne vinicchayoti iminā dānavinicchayādīnaṃ tiṇṇaṃ vinicchayānaṃ ekaparicchedakatabhāvaṃ dīpeti.
信任取物特相决断论
Vissāsaggāhalakkhaṇavinicchayakathā
70七十、“不起卧”,是指以那种卧姿而卧,直到生命终结、命根断绝为止。“而施与者,死者之财物,首先应给予对其财物有支配权者,无论在家众或出家众。”在此,哪些是在家众?哪些是出家众?以何因缘而对财物有支配权?就在家众而言:若看护病人者,以此因缘故,作为看护病人之份额,对其财物有支配权;又,若通过净人从商人处取得钵等资具,其应归还的本金,他们对此财物有支配权;再如,为父母之利益而分配存放的衣物,他们亦对此财物有支配权。如此种种,以种种因缘,种种资具财物应由种种在家众获得;以彼彼因缘,彼彼在家众对彼彼财物有支配权。
70.Anuṭṭhānaseyyā nāma yāya seyyāya sayito yāva jīvitindriyupacchedaṃ na pāpuṇāti, tāva vuccati. Dadamānena ca matakadhanaṃ tāva ye tassa dhane issarā gahaṭṭhā vā pabbajitā vā, tesaṃ dātabbanti ettha ke gahaṭṭhā ke pabbajitā kena kāraṇena tassa dhane issarāti? Gahaṭṭhā tāva gilānupaṭṭhākabhūtā tena kāraṇena gilānupaṭṭhākabhāgabhūte tassa dhane issarā, yesañca vāṇijānaṃ hatthato kappiyakārakena pattādiparikkhāro gāhāpito, tesaṃ yaṃ dātabbamūlaṃ, te ca tassa dhane issarā, yesañca mātāpitūnaṃ atthāya paricchinditvā vatthāni ṭhapitāni, tepi tassa dhanassa issarā. Evamādinā yena yena kāraṇena yaṃ yaṃ parikkhāradhanaṃ yehi yehi gahaṭṭhehi labhitabbaṃ hoti, tena tena kāraṇena te te gahaṭṭhā tassa tassa dhanassa issarā.
出家众方面,外来者在有原因的情形下同样有支配权。然而,在五种同法者中,比丘与沙弥,对于已故比丘与沙弥的财物,即使没有特别的原因,也以继承者的身份获得,其他人则不能。比丘尼、在学尼、沙弥尼的财物,也只有那些女众获得,其他人则不能。然而,彼死者财物的分配方式,将在四资具分配决断中阐明。但是,许多持律长老依据“对其财物有支配权的在家众或出家众”的文句,决断为“已故比丘的财物,应由作为在家的亲属获得”。我们将在那里说明这一决断及其是否合理。
Pabbajitā pana bāhirakā tatheva sati kāraṇe issarā. Pañcasu pana sahadhammikesu bhikkhū sāmaṇerā ca matānaṃ bhikkhusāmaṇerānaṃ dhanaṃ vināpi kāraṇena dāyādabhāvena labhanti, na itarā. Bhikkhunīsikkhamānasāmaṇerīnampi dhanaṃ tāyeva labhanti, na itare. Taṃ pana matakadhanabhājanaṃ catupaccayabhājanavinicchaye āvi bhavissati, bahū pana vinayadharattherā ‘‘ye tassa dhanassa issarā gahaṭṭhā vā pabbajitā vā’’ti pāṭhaṃ nissāya ‘‘matabhikkhussa dhanaṃ gahaṭṭhabhūtā ñātakā labhantī’’ti vinicchinanti, tampi vinicchayaṃ tassa ca yuttāyuttabhāvaṃ tattheva vakkhāma.
“不悦意者之所属物”,指以“汝行恶事,取我未与之物”等言语表达,或仅于心中生起忧恼者之所属物。然而,若有人最初即以“善哉,汝取我之所属物”等言语表达,或仅于心中生起随喜,而后却因某种缘故生气,[其所施物]亦不得取回。又,对于“虽不欲给,然以心默许,不说任何话”一句,古注中解释道:“‘然以心默许’为阐明所说义,故言‘不说任何话’。”若如此理解,则“以心”一词便成了默许行为的手段。同样,“不欲给”在此也可能是同一手段,这样一来,“以心不欲给,以心默许”的语句便前后不连贯了。若暂且搁置此说,“不欲给”在此以“身”或“语”等其他手段亦不可能成立,既然不可能,表示特殊义理的“然”字也就失去了意义。而“不说任何话”在此处,其说话行为的手段应求“以语”一词;若如此,则默许行为的手段为一,说话行为的手段为另一,默许行为是一事,说话行为是另一事,故不应言“为阐明所说之义”。因此,应作如是连接:“又,虽以心不欲给,然于语默许,不说任何话”,如此则应说“为显明‘默许’之所说义,故言‘不说任何话’”。在此,“然”字表示不乐意之特相。“以心”此语。
Anattamanassa santakanti ‘‘duṭṭhu kataṃ tayā mayā adinnaṃ mama santakaṃ gaṇhantenā’’ti vacībhedena vā cittuppādamattena vā domanassappattassa santakaṃ. Yo pana paṭhamaṃyeva ‘‘suṭṭhu kataṃ tayā mama santakaṃ gaṇhantenā’’ti vacībhedena vā cittuppādamattena vā anumoditvā pacchā kenaci kāraṇena kupito, paccāharāpetuṃ na labhati. Yopi adātukāmo, cittena pana adhivāseti, na kiñci vadatīti ettha tu porāṇaṭīkāyaṃ (sārattha. ṭī. 2.131) ‘‘cittena pana adhivāsetīti vuttamevatthaṃ vibhāvetuṃ ‘na kiñci vadatī’ti vutta’’nti vuttaṃ. Evaṃ sati ‘‘cittenā’’ti idaṃ adhivāsanakiriyāya karaṇaṃ hoti. Adātukāmoti etthāpi tameva karaṇaṃ siyā, tato ‘‘cittena adātukāmo, cittena adhivāsetī’’tivacanaṃ ocityasamposakaṃ na bhaveyya. Taṃ ṭhapetvā ‘‘adātukāmo’’ti ettha kāyenāti vā vācāyāti vā aññaṃ karaṇampi na sambhavati, tadasambhave sati visesatthavācako pana-saddopi niratthako. Na kiñci vadatīti ettha tu vadanakiriyāya karaṇaṃ ‘‘vācāyā’’ti padaṃ icchitabbaṃ, tathā ca sati aññaṃ adhivāsanakiriyāya karaṇaṃ, aññaṃ vadanakiriyāya karaṇaṃ, aññā adhivāsanakiriyā, aññā vadanakiriyā, tasmā ‘‘vuttamevatthaṃ vibhāvetu’’nti vattuṃ na arahati, tasmā yopi cittena adātukāmo hoti, pana tathāpi vācāya adhivāseti, na kiñci vadatīti yojanaṃ katvā pana ‘‘adhivāsetīti vuttamevatthaṃ pakāsetuṃ na kiñci vadatīti vutta’’nti vattumarahati. Ettha tu pana-saddo arucilakkhaṇasūcanattho. ‘‘Cittenā’’ti idaṃ adātukāmakiriyāya karaṇaṃ, ‘‘vācāyā’’ti adhivāsanakiriyāya avadanakiriyāya ca karaṇaṃ. Adhivāsanakiriyā ca avadanakiriyāyeva . ‘‘Adhivāsetī’’ti vutte avadanakiriyāya apākaṭabhāvato taṃ pakāsetuṃ ‘‘na kiñci vadatī’’ti vuttaṃ, evaṃ gayhamāne pubbāparavacanattho ocityasamposako siyā, tasmā ettakavivarehi vicāretvā gahetabboti.
利养转移决断论
Lābhapariṇāmanavinicchayakathā
71七十一、在利养转施的决断中,“为你们带来酥油等”,即指为了你们的利益而带来的酥油等物品。“纵使知晓[利养]已指定,若以所述方式说明的人,其所说明的仍名为他们之所属物”,因此说道“若说‘也请给我’,是允许的”。
71. Lābhapariṇāmanavinicchaye tumhākaṃ sappiādīni ābhatānīti tumhākaṃ atthāya ābhatāni sappiādīni. Pariṇatabhāvaṃ jānitvāpi vuttavidhinā viññāpentena tesaṃ santakameva viññāpitaṃ nāma hotīti āha ‘‘mayhampi dethāti vadati, vaṭṭatī’’ti.
“花亦不允许令取来”,这是就[花已]指定而说的。然而,若取已供养于一座塔的花,转而供养于另一座塔,则是允许的。这在《义灯》(Sāratthadīpanī 2.660)中有说。但在注疏(Pārā. Aṭṭha. 2.660)中,由于限定地说“从为另一塔而种植的花圃”,故不仅涵盖了指定的状态,也涵盖了限定种植的状态。“花亦”,以“亦”字显示从何而来的花圃。但在《除疑》(Vimativinodanī 1.660)中说:“‘种植的花圃’,是就由某人限定种植而言的;未插[未供养]的枯萎之花,采来后于任何处供养,都是允许的。”“见到站着”,即见到取了剩余[食物]后站着。“勿给此狗,给彼”,这是就[食物已]指定而说的。但对畜生舍弃并给予后,若赶走它而让另一[畜生]食用,是允许的。因此,“‘我们在何处给?’等,以一种方式显示了无犯。”“如是,即使未问,知道‘此未指定’者,可依自己的意乐,在所欲之处,允许令给予”,这在三部《要典》(Gaṇṭhipada)中都如此说。“在你们所欲之处给予”,在此也。
‘‘Pupphampi āropetuṃ na vaṭṭatīti idaṃ pariṇataṃ sandhāya vuttaṃ, sace pana ekasmiṃ cetiye pūjitaṃ pupphaṃ gahetvā aññasmiṃ cetiye pūjeti, vaṭṭatī’’ti sāratthadīpaniyaṃ (sārattha. ṭī. 2.660) vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ (pārā. aṭṭha. 2.660) pana niyametvā ‘‘aññassa cetiyassa atthāya ropitamālāvacchato’’ti vuttattā na kevalaṃ pariṇatabhāvoyeva kathito, atha kho niyametvā ropitabhāvopi. Pupphampīti pi-saddena kuto mālāvacchanti dasseti. Vimativinodaniyaṃ (vi. vi. ṭī. 1.660) pana ‘‘ropitamālāvacchatoti kenaci niyametvā ropitaṃ sandhāya vuttaṃ, anocitaṃ milāyamānaṃ ocinitvā yattha katthaci pūjetuṃ vaṭṭatī’’ti vuttaṃ. Ṭhitaṃ disvāti sesakaṃ gahetvā ṭhitaṃ disvā. Imassa sunakhassa mā dehi, etassa dehīti idaṃ pariṇateyeva, tiracchānagatassa pariccajitvā dinne pana taṃ palāpetvā aññaṃ bhuñjāpetuṃ vaṭṭati, tasmā ‘‘kattha demātiādinā ekenākārena anāpatti dassitā. Evaṃ pana apucchitepi ‘apariṇataṃ ida’nti jānantena attano ruciyā yattha icchati, tattha dāpetuṃ vaṭṭatī’’ti tīsupi gaṇṭhipadesu vuttaṃ. Yattha icchatha, tattha dethāti etthāpi ‘‘tumhākaṃ ruciyā’’ti vuttattā yattha icchati, tattha dāpetuṃ labhati.
《附随》(329)中又说,九种非法施为:将指定给僧团的,转施给其他僧团、或塔庙、或个人;将指定给塔庙的,转施给其他塔庙、或僧团、或个人;将指定给个人的,转施给其他个人、或僧团、或塔庙。所谓九种受取与受用,即指对这些施物的受取与受用。三种如法施则是:指定给僧团的,便施与僧团;指定给塔庙的,便施与塔庙;指定给个人的,便施与个人。这三种受取与受用,即对这些施物的如法受取与受用,这是所说之义。
Parivāre (pari. aṭṭha. 329) pana nava adhammikāni dānānīti saṅghassa pariṇataṃ aññasaṅghassa vā cetiyassa vā puggalassa vā pariṇāmeti, cetiyassa pariṇataṃ aññacetiyassa vā saṅghassa vā puggalassa vā pariṇāmeti, puggalassa pariṇataṃ aññapuggalassa vā saṅghassa vā cetiyassa vā pariṇāmetīti evaṃ vuttāni. Nava paṭiggahā paribhogācāti etesaṃyeva dānānaṃ paṭiggahā ca paribhogā ca. Tīṇi dhammikāni dānānīti saṅghassa ninnaṃ saṅghasseva deti, cetiyassa ninnaṃ cetiyasseva deti, puggalassa ninnaṃ puggalasseva detīti imāni tīṇi. Paṭiggahapaṭibhogāpi tesaṃyeva paṭiggahā ca paribhogā cāti āgataṃ.