集要章的注释
1. Saṅgahavāravaṇṇanā
yanti这个词是不定词,它是从行为对象(业格)的角度来说的。词语的使用是为了让人明白意义,它依赖于意义,纯粹是表达词句含义的工具。当那些专门探究词义的人,借助iti这个从属的词,通过反转词义来分析时,词句就成了表达意义的工具。所以说:yanti是不定指称,以业格(upayoga)来说明。对于lokoti是kattuniddeso(施事说明)等等,也是同样的道理。
Yanti aniyamattho sabbanāmasaddo kammasādhanavasena vutto. Atthāvabodhanattho saddappayogo atthaparādhīno kevalo atthapadatthako , so padatthavipariyesakārinā iti-saddena parabhūtena saddapadatthako jāyatīti āha ‘‘yanti aniyamato upayoganiddeso’’ti. Lokoti kattuniddesotiādīsupi eseva nayo.
像这样,先用“yaṃ”等偈颂词句,从所作、能作、作者和定语等方面说明其含义,现在为了显示各个组成部分而解释词义,所以说“lokiyanti ettha”等。“loka”这个词在这里应当依据它的功能理解为指有情世间。因此说“以成为值得礼敬的对象这一性质”。在教法隐没之后,礼敬其他佛陀应当理解为是由于其他佛陀的出现,就像现在对维巴斯等正自觉者的礼敬一样。虽然“燃灯佛”等说法是世尊在讲《佛种姓经》时亲口说的,但那是就善慧智者以自身存在时发生的事情而说的,因此说“正如世尊身为善慧时所说的那样”。
Evaṃ ‘‘ya’’ntiādīnaṃ gāthāpadānaṃ kammakattukiriyākattuvisesanādidassanavasena atthaṃ vatvā idāni avayavajotanavasena padatthaṃ dassetuṃ ‘‘lokiyanti etthā’’tiādimāha. Lokasaddo idha sāmatthiyato sattalokavacano daṭṭhabbo. Tenāha ‘‘pūjanakiriyāyogyabhūtatāvasenā’’ti. Sāsanantaradhānato paraṃ pūjanā aññabuddhuppādena veditabbā, yathetarahi vipassīādisammāsambuddhānaṃ. ‘‘Dīpaṅkaro’’tiādinā yadipi buddhavaṃsadesanāyaṃ (bu. vaṃ. 2.75) bhagavatāva vuttaṃ, sumedhapaṇḍitattabhāvena pana pavattiṃ sandhāya vuttanti āha ‘‘yathāha bhagavā sumedhabhūto’’ti.
“依照遍知的次第”,是指按照知遍知等的顺序。“以领悟特相的方式修行”,是指观。因此说“以空解脱门等”。而所谓“如是所说”,正是因为这是智者所能了知的缘故,世尊才就教法的殊胜而说:
Pariññākkamenāti ñātapariññādipaṭipāṭiyā. Lakkhaṇāvabodhappaṭipattiyāti vipassanāya. Tena vuttaṃ ‘‘suññatamukhādīhī’’ti. Tathā ca vuttanti viññūhi vedanīyatāya eva sāsanavarassa vuttaṃ bhagavatā –
让一个不狡诈、不虚伪、品性正直的智者前来,我来教导他,我为他说法;他按照所教导的那样去实践,不久就能自己了知、自己看见……
‘‘Etu viññū puriso asaṭho amāyāvī ujujātiko, ahamanusāsāmi, ahaṃ dhammaṃ desemi, yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamāno na cirasseva sāmaññeva ussati, sāmaṃ dakkhitī’’tiādi (ma. ni. 2.281).
“yaṃ”这个词的适用范围是教法;“lokapāla”(世间护者)这个词的适用范围也涉及导师,因为相对于世间而言,导师是作为附属的功德来说的。那么,在回指“tassā”时,为什么又说它的适用范围是导师呢?考虑到这个质疑,便说“salokapālo(具世间护者)此处……”等等。即使“世间护者”这个词是附属的功德,它也值得像主要成分一样被回指。因为词的顺序是一回事,义的顺序是另一回事。
Yaṃ-saddo sāsanavisayo, lokapālasaddo satthuvisayopi lokaṃ pati guṇībhūtoti ‘‘tassā’’ti paṭiniddesassa kathaṃ satthuvisayatāti codanaṃ manasikatvā āha ‘‘salokapāloti cetthā’’tiādi, guṇībhūtopi lokapālasaddo padhānabhūto viya paṭiniddesaṃ arahati. Añño hi saddakkamo, añño atthakkamoti.
世尊因为尊重法、恭敬法,没有去考虑那些应当受教化的亲族,而是以入定和观察法的方式度过了七个七天,所以说“世尊……应当阐明”等等。在这里,通过“等”这个字,应当知道还包含了弟子们听法以及迎接世尊等事情。
Dhammagāravena bhagavā dhammaṃ pūjento veneyyabandhave acintetvā samāpattisamāpajjanadhammapaccavekkhaṇāhi sattasattāhaṃ vītināmesīti āha ‘‘bhagavato…pe… dīpetabbā’’ti. Tattha ādisaddena sāvakehi dhammassavanassa, tesaṃ paccuggamanādīnañca saṅgaho veditabbo.
“如此”的意思是:这样,对于世尊,通过显示他无颠倒、无间断、能导向解脱的法教,以及显示他一切知智无障碍的状态。这就是其含义。由“由此”一词,指的是与四无畏相应。与四无畏不可分离的十力……等,也就被阐明了。在“不共佛法等”中,通过“等”这个字,应当理解为摄入了世尊种种殊胜功德:在三时中无障碍的智慧、四圣谛智、四无碍解智、能区分五趣的智慧、六神通智、七圣财、七觉支、八明、在八种众中不动摇的智慧、八解脱、九种定行、九种次第住、十种守护法、十种圣者住处、十二种法轮行相、十三种头陀功德、十四种佛智、十五种行道法、十六种智行、十六种入出息念、十九种观察智、二十四种缘分别智、四十四种智事、七十七种智事、二十四百千俱胝等至的大金刚智,以及以无边理趣、广泛抉择《发趣论》开示行相而运转的种种智慧。像这样等等,应当看作是对世尊功德殊胜之处的总摄。
Iccassāti iti assa, evaṃ bhagavato aviparītaanantarāyikaniyyānikadhammadesanāya sabbaññutānāvaraṇabhāvadīpanenāti attho. Tenāti catuvesārajjayogena. Tadavinābhāvinā dasabala…pe… pakāsitā hoti. Āveṇikabuddhadhammādīti ettha ādisaddena tīsu kālesu appaṭihatañāṇāni, catusaccañāṇāni, catupaṭisambhidāñāṇāni, pañcagatiparicchedakañāṇāni, cha abhiññāñāṇāni, satta ariyadhanāni, satta bojjhaṅgā, aṭṭha vijjā, aṭṭhasu parisāsu akampanañāṇāni, aṭṭha vimokkhā, nava samādhicariyā, nava anupubbavihārā, dasa nāthakaraṇā dhammā, dasa ariyavāsā, dvādasa dhammacakkākārā, terasa dhutadhammā, cuddasa buddhañāṇāni, pannarasa caraṇadhammā, soḷasa ñāṇacariyā, soḷasa ānāpānassatī, ekūnavīsati paccavekkhaṇañāṇāni, catuvīsati paccayavibhāvanañāṇāni, catucattārīsa ñāṇavatthūni, sattasattati ñāṇavatthūni, catuvīsatikoṭisatasahassasamāpattisañcārimahāvajirañāṇaṃ, anantanayasamantapaṭṭhānapavicayadesanākārappavattañāṇāni cāti evamādīnaṃ bhagavato guṇavisesānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
另一种思路:它说明功德的殊胜,而这种功德的殊胜应当通过大悲和大慧来理解,因为导师的成就正是由这两者圆满成立的。其中,大悲的运作方式,应按照《无碍解道》中所说的来理解:“以种种方式观见的诸佛世尊,对众生生起大悲……”等等。大慧的运作方式前面已经说过了。在这里,依大悲而有世尊的行成就,依大慧而有明成就。依大悲而以众生为尊,依大慧而以法为尊。依大悲而成为世间的救护者,依大慧而成为自身的依止。依大悲而先作利益,依大慧而知恩报恩。依大悲而不热恼他人,依大慧而不热恼自己。依大悲而成就成佛之法,依大慧而成就佛之境界。依大悲而度化他人,依大慧而度化自己。依大悲而对一切众生起摄受之心,依大慧而对一切法起离染之心,这样显示出来。应当知道,如此便毫无遗漏地圆满了利他的实践和自利的成就。这三种阶段都要这样理解:因的阶段、果的阶段、利益众生的阶段。
Aparo nayo – guṇavisiṭṭhataṃ dīpeti, sā ca guṇavisiṭṭhatā mahākaruṇāmahāpaññāhi veditabbā tāhi satthusampattisiddhito. Tattha mahākaruṇāya pavattibhedo ‘‘bahukehi ākārehi passantānaṃ buddhānaṃ bhagavantānaṃ sattesu mahākaruṇā okkamatī’’tiādinā paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 1.117) vuttanayena veditabbo. Mahāpaññāya pana pavattibhedo vutto eva. Tattha karuṇāya bhagavato caraṇasampatti, paññāya vijjāsampatti. Karuṇāya sattādhipatitā, paññāya dhammādhipatitā. Karuṇāya lokanāthatā, paññāya attanāthatā. Karuṇāya pubbakāritā, paññāya kataññutā. Karuṇāya aparantapatā, paññāya anattantapatā. Karuṇāya buddhakaradhammasiddhi, paññāya buddhabhāvasiddhi. Karuṇāya paresaṃ tāraṇaṃ, paññāya sayaṃ tāraṇaṃ. Karuṇāya sabbasattesu anuggahacittatā, paññāya sabbadhammesu virattacittatā pakāsitā hotīti anavasesato parahitapaṭipattiyā, attahitasampattiyā ca pāripūrī veditabbā. Tīsupi avatthāsūti hetuphalasattūpakārāvatthāsu.
现观属于证悟的教法,作意属于修行的教法,通过听闻等来反复熏习属于教理的教法——应当从这三种层面来配合理解。因此说“随其所应”。“以恭敬地说法”这一句:对于这里所说的“教法”这三种正法,先不分别地总说以说法为礼敬,然后以称赞礼敬的方式加以分别显示,所以说了“诸比丘,圣者……”等。在这里,“以称赞”这个词也应当与“恭敬地”配合理解。或者,也可以按两种礼敬来理解此处文句的搭配。“圣者性等”指圣者、最胜、无上等性质,“出离等”指出离、显示因等,“善说性等”指善说、现见等。
Abhisamayo paṭivedhasāsanassa, manasikaraṇaṃ paṭipattisāsanassa, savanādīhi paricayakaraṇaṃ pariyattisāsanassāti tiṇṇampi vasena yojetabbo. Tenāha ‘‘yathāraha’’nti. ‘‘Sakkaccaṃ dhammadesanenā’’ti iminā idha ‘‘sāsana’’nti vuttassa tividhassāpi saddhammassa avisesena desanāpūjaṃ vatvā thomanāpūjanassa vasena taṃ vibhajitvā dassento ‘‘ariyaṃ, vo bhikkhave’’tiādimāha. Tattha ‘‘thomanenā’’ti padenāpi ‘‘sakkacca’’nti padaṃ yojetabbaṃ. Pūjanādvayassāpi vā vasena idhāpi padayojanā veditabbā. Ariyabhāvādayoti ariyaseṭṭhaaggabhāvādayo. Niyyānādayoti niyyānahetudassanādayo. Svākkhātatādayoti svākkhātasandiṭṭhikatādayo.
现在,为了说明圣僧伽的功德同样由这偈颂阐明这一点,便说了“yasmā pana”等话。“超越愚痴等”,意思是超越愚痴、不熟练等状态。
Idāni ariyasaṅghaguṇānampi imāya gāthāya pakāsitabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘yasmā panā’’tiādi vuttaṃ. Bālyādisamatikkamanatoti bālaabyattabhāvādisamatikkamanato.
智的差别,就是闻所成智、思所成智、修所成智。应当听闻的事、应当作意的事、应当通达的事,这是事与事类的差别。“两者”是指文句和意义。“以两种方式”是指按能作和所作的方式,各自分别结合起来理解。“因为是应当实行的”,意思是“因为是应当了知的”。
Ñāṇaviseso sutacintābhāvanāmayañāṇāni. Sotabbamanasikātabbapaṭivijjhitabbāvatthā avatthābhedo. Ubhayanti byañjanapadaṃ, atthapadañca. Ubhayathāti karaṇakammasādhanavasena paccekaṃ yojetabbaṃ. Paṭipajjitabbattāti ñātabbattā.
有人说“这首偈颂”等等,这是某些人的主张。因为另有一些人这样说:“这首偈颂正是那位长老所说的。”因为有时说法确实会以自身为例,比如“诸比丘,如来具足十力,在四无畏中无所畏惧”等等(《相应部》2.21-22)。这样安立之后,“哪十六种轨理”等说法就得以成立。
‘‘Ayañca gāthā’’tiādi kesañci vādo. Tathā hi apare ‘‘therenevāyaṃ gāthā bhāsitā’’ti vadanti. Attūpanāyikāpi hi kadāci dhammadesanā hoti eva yathā ‘‘dasabalasamannāgato , bhikkhave, tathāgato catuvesārajjavisārado’’tiādi (saṃ. ni. 2.21-22). Evañca katvā ‘‘katame soḷasa hārā’’tiādivacanaṃ samatthitaṃ hoti.
以“如所说的义理之门”这一说法,就是指仅以被称为根本语的义理提取。后面将会出现,是指在解释部分的末尾,将会以“三种理趣无缺”等(《导论》4十二段)的方式出现。
Yathāvuttaatthamukhenevāti mūlapadasaṅkhātaatthuddhāreneva. Parato āgamissatīti niddesavārassa pariyosāne āgamissati ‘‘tīṇi ca nayā anūnā’’tiādinā (netti. 4 dvādasapada).
说“被称为”,是为了说明主动语态中的宾语结构,所以注释者说“说”。或者,“被称为”也是宾语和主语并列的说明。这里的意思是:如果注释者已经完全掌握了“摄义”和“理趣”这两方面,那么“经被称为”就是经自己在注释经。由此说明,对摄义和理趣获得自在之后,注释经典就容易做到了。
Vuccatīti kattari kammaniddesoti āha ‘‘vadatī’’ti. Atha vā vuccatīti kammakattuniddesoyaṃ. Ayañhettha attho – hārā, nayā cāti ubhayaṃ pariggahitaṃ saṃvaṇṇakena sabbathā gahitañce, vuccati suttaṃ, sayameva suttaṃ saṃvaṇṇetīti , etena hāranayesu vasībhāvena suttasaṃvaṇṇanāya sukarataṃ dasseti.
“以另一种方式”是指:先前所说的“教法”这个意思,用“开示”和“所开示”这种另外的方式来称呼它。“限定之后”是指:确定它完全应当被了知的性质。“应当被了知的性质”,就是在殊胜的开示和所开示当中,出现“应当被了知”这个词时,所表现出的了知作用。
Pakārantarenāti pubbe ‘‘sāsana’’nti vuttamatthaṃ ‘‘desanā, desita’’nti tato aññena pakārena. Niyametvāti tassa ekantato viññeyyataṃ avadhāretvā. Viññeyyatā visiṭṭhesu desanādesitesu viññeyyapade labbhamānā vijānanakiriyā.
开示与所开示,都只是为了让人了知,所以了知才是根本。为了点明这一点,就说:“于此,即于那了知之中。”
Desanādesitāni ca yāvadeva vijānanatthānīti vijānanaṃ padhānanti tameva niddhārento ‘‘tatrāti tasmiṃ vijānane’’ti āha.
这里,提问者针对“九分教即九种经”这句话发问。他的意思是:应当由九个界限分明、互不混杂的支分来构成;如果真是这样,那么应颂支等本身就不具备经的性质,这样一来,“九种经”的说法就自相矛盾了。反过来,如果应颂支等具有经的性质,那么“经”就不能单独成为一个经支,这样一来,教法就成了八支。所以他才说“那么,怎么还会……”等等。为了说明即使应颂支等中只有一部分具有经的性质,前面说的过失也避免不了,更何况全部都是如此,于是他用“而且,凡是……”等话来表明这一点。“在诸摄中”,指的是在诸义注中。因为现今的义注是古代义注的节略本,所以现在被称为“摄”。所谓经,可以是有偈颂的,也可以是没有偈颂的——正是这两种支分把这两者都包含在内了,因为脱离这两者的经并不存在,所以单独的经支不可能存在。因此才说“单独的经支就不应存在”。假如他又说还有某种别的方式可以成立,答辩者就针对即将说明的通称规则而说“应该是可以有的”。为了指出即便如此仍然有过失,他便说“如《吉祥经》等……”等等。
Etthāhāti navaṅgasāsananavavidhasuttantāti etasmiṃ atthavacane āha codako. Tassāyaṃ adhippāyo – navahi aṅgehi vavatthitehi aññamaññasaṅkararahitehi bhavitabbaṃ, tathā ca sati asuttasabhāvāneva geyyaṅgādīnīti navavidhasuttantavacanaṃ virujjheyya. Atha suttasabhāvāni geyyaṅgādīni, evaṃ sati ‘‘sutta’’nti visuṃ suttaṅgaṃ na siyā, evaṃ sante aṭṭhaṅgasāsanaṃ āpajjatīti. Tenāha ‘‘kathaṃ panā’’tiādi. Geyyaṅgādīsu katipayānampi suttabhāve yathāvuttadosānativatti, pageva sabbesanti dasseti ‘‘yañcā’’tiādinā. Saṅgahesūti aṭṭhakathāsu. Porāṇaṭṭhakathānañhi saṅkhepabhūtā idāni aṭṭhakathā ‘‘saṅgahā’’ti vuttā. Suttaṃ nāma sagāthakaṃ vā siyā, niggāthakaṃ vāti aṅgadvayeneva tadubhayaṅgaṃ katanti visuṃ suttaṅgassa asambhavo tadubhayavinimuttassa suttassa abhāvato. Tena vuttaṃ ‘‘suttaṅgameva na siyā’’ti. Athāpi kathañci. Siyāti vakkhamānaṃ sāmaññavidhiṃ sandhāyāha. Evampi ayaṃ dosoti dassento ‘‘maṅgalasuttādīna’’ntiādimāha.
“那性质的标记”,指的是应颂支性质的标记。记别支以那性质为标记——这就是两者的关联。责难者不接受“缺少偈颂”这个说法,只抓住“问答就是记别”这句话本身,就用“若是这样”等话来责难。而另一方则指出:由特定场合限定的名称,比非特定场合的名称更有力——依据这个道理,缺少偈颂的才是记别,这才是这里所指的意思,于是他用“并不构成过失”等话来回应。“确实如此”:就是由于这个原因,意思是,即使有其他名称的标记组合在一起,非特定场合的名称仍然更有力。
Tabbhāvanimittanti geyyaṅgabhāvanimittaṃ. Veyyākaraṇassa tabbhāvanimittanti sambandho. Codako ‘‘gāthāvirahe’’ti vacanaṃ aggaṇhanto ‘‘pucchāvissajjanaṃ byākaraṇa’’nti vacanamattameva gahetvā ‘‘evaṃ sante’’tiādinā codeti. Itaro pana okāsavidhito anokāso vidhi balavāti ñāyaṃ gāthāvirahitaṃyeva veyyākaraṇanti, idhādhippetanti ca dassento ‘‘nāpajjatī’’tiādinā pariharati. Tathā hīti teneva kāraṇena, satipi saññantaranimittayoge anokāsasaññānaṃ balavabhāvenevāti attho.