摄品注释
1. Saṅgahavāravaṇṇanā
在已作种种分类的《导论》中,说到“依摄品与分别品而有二种”,其中以摄品为首。而摄品又以“世人所敬礼者”这一偈颂为首。此中,“yaṃ”(那个)是不定指的宾格,应知由后面的“tassā”加以限定。“loko”(世间)是主格。“pūjayate”(敬礼)是动词。“salokapālo”(与护世者俱)是主语的修饰语。“sadā”(常)是时间指示。“namassati ca”(并礼敬)是增补的动词。“tassā”(于彼)是属格。“etaṃ”(此)是主格。“sāsanavaraṃ”(殊胜教法)是由主格所显示之法。“vidūhi”(由智者)是以具格形式表示的主格。“ñeyyaṃ”(应知)是表示动作对象的动词。“naravarassa”(人中之雄)是在以“tassā”限定之后,显示其自身状态。
Evaṃ anekabhedavibhatte nettippakaraṇe yadidaṃ vuttaṃ ‘‘saṅgahavibhāgavāravasena duvidha’’nti, tattha saṅgahavāro ādi. Tassāpi ‘‘yaṃ loko pūjayate’’ti ayaṃ gāthā ādi. Tattha yanti aniyamato upayoganiddeso, tassa ‘‘tassā’’ti iminā niyamanaṃ veditabbaṃ. Lokoti kattuniddeso. Pūjayateti kiriyāniddeso. Salokapāloti kattuvisesanaṃ. Sadāti kālaniddeso. Namassati cāti upacayena kiriyāniddeso . Tassāti sāminiddeso. Etanti paccattaniddeso. Sāsanavaranti paccattaniddesena niddiṭṭhadhammanidassanaṃ. Vidūhīti karaṇavacanena kattuniddeso. Ñeyyanti kammavācakakiriyāniddeso. Naravarassāti ‘‘tassā’’ti niyametvā dassitassa sarūpato dassanaṃ.
此处所说的“loka”(世间),是指福业、非福业及其果报,即众生、有情之聚。因为“loka”一词为类属词,能总括一切有情而无遗。虽然“loka”一词在文献中也见用于诸行及器世间,但在此处,依敬礼这一行为所相应的对象而言,唯指有情世间,当如是观。“pūjayati”意为尊敬、礼敬。
Tattha lokiyanti ettha puññāpuññāni tabbipāko cāti loko, pajā, sattanikāyoti attho. Loka-saddo hi jātisaddatāya sāmaññavasena niravasesato satte saṅgaṇhāti. Kiñcāpi hi lokasaddo saṅkhārabhājanesupi diṭṭhappayogo, pūjanakiriyāyogyabhūtatāvasena pana sattalokavacano eva idha gahitoti daṭṭhabbaṃ. Pūjayateti mānayati, apacāyatīti attho.
“护世者”(lokapālā)指四大王。然于世间,亦将因陀罗、阎魔、婆楼那、俱毗罗称为护世者。“与护世者俱”(salokapālo)一语中,“loko”与“lokapālo”为同格。复次,刹帝利、四大王、帝释、夜摩天、兜率天、化乐天、他化自在天、大梵天等,以自在威权守护、卫护各自的有情世间,故皆为护世者。这些护世者与各各有情之聚合在一起,便名为“与护世者俱的世间”。又或依“诸比丘,有二种法清净,守护世间”之教,惭与愧此二法即为护世者。凡具惭与愧的世间,即是“与护世者俱的世间”。因为那些具足惭与愧、呵斥恶行的善士,由渴仰正法,故于世尊极生恭敬、深加礼敬。
Lokaṃ pālentīti lokapālā, cattāro mahārājāno. Lokiyā pana indayamavaruṇakuverā lokapālāti vadanti. Saha lokapālehīti salokapālo, ‘‘loko’’ti iminā tulyādhikaraṇaṃ. Atha vā issariyādhipaccena taṃtaṃsattalokassa pālanato rakkhaṇato khattiyacatumahārājasakkasuyāmasantusitasunimmitaparanimmitavasavattimahābrahmādayo lokapālā. Tehi saha taṃtaṃsattanikāyo salokapālo lokoti vutto. Atha vā ‘‘dveme, bhikkhave, sukkā dhammā lokaṃ pālentī’’ti (a. ni. 2.9; itivu. 42) vacanato hirottappadhammā lokapālā. Tehi samannāgato loko salokapālo. Hirottappasampannā hi pāpagarahino sappurisā dhammacchandavantatāya bhagavati pūjānamakkāraparā hontīti.
“常”,指一切时,不论昼夜;也指世尊住世期间及其后。又或指从发愿时起,直至教法灭尽,乃至更久以后。因为大菩萨从发起大愿的那一刻起,便确定以菩提为归宿,成为佛种,从那时起就连同天神在内的世间都应供养与礼敬。正如世尊身为善慧时所说:
Sadāti sabbakālaṃ rattiñceva divā ca, sadāti vā bhagavato dharamānakāle tato parañca. Atha vā sadāti abhinīhārato paṭṭhāya yāva sāsanantaradhānā, tato parampi vā. Mahābhinīhārato paṭṭhāya hi mahābodhisattā bodhiyā niyatatāya buddhaṅkurabhūtā sadevakassa lokassa pūjanīyā ceva vandanīyā ca honti. Yathāha bhagavā sumedhabhūto –
“燃灯佛,世间解,应受供养者;
赞叹我的所作后,便抬起了右足。
当时在场的诸胜利者之子,皆右绕于我;
诸天、人及阿修罗,恭敬礼敬后,便各自离去。”
‘‘Dīpaṅkaro lokavidū, āhutīnaṃ paṭiggaho; Mama kammaṃ pakittetvā, dakkhiṇaṃ pādamuddhari. ‘‘Ye tatthāsuṃ jinaputtā, padakkhiṇamakaṃsu maṃ; Devā manussā asurā ca, abhivādetvāna pakkamu’’nti. (bu. vaṃ. 2.75-76);
“namassati ca”(并礼敬):有些人虽对他人行供养、恭敬等事,却因未能了知对方功德而不行礼敬;但于世间,对世尊则不然。正因世尊如实所显扬的称誉之声,包括诸天在内的世间,既敬奉世尊,亦礼敬世尊,此即其义。有人读作“Sadā naramanusso”,此读法不妥。“tassā”(他的):指那位被包含诸天在内的世间所敬奉、所礼敬者。“etaṃ”(此):指以下将要说明的、于一切时中皆以智慧转起而显现者。“sāsanavaraṃ”(殊胜教法):此是从其自身特性而说。此处,“sāsana”(教法)意指,以现法利益、来世利益与究竟利益,如理教导众生、调伏众生,故称为教法。而“sāsanavaraṃ”(殊胜教法),因其唯一导向出离,具足不与其余共通的功德,最为殊胜,且为成就诸多愿望之因,故智者应当择取,是以称为殊胜教法。“vidūhi”(由智者):依事物之真实样貌,如实了知业、业果以及诸善法之差别,故称为智者,即诸贤明者。依这些智者。
Namassati cāti keci kesañci pūjāsakkārādīni karontāpi tesaṃ apākaṭaguṇatāya namakkāraṃ na karonti, na evaṃ bhagavato, yathābhūtaabbhuggatakittisaddatāya pana bhagavantaṃ sadevako loko pūjayati ceva namassati cāti attho. ‘‘Sadā naramanusso’’ti keci paṭhanti, taṃ na sundaraṃ. Tassāti yaṃ sadevako loko pūjayati ceva namassati ca, tassa. Etanti idāni vattabbaṃ buddhiyaṃ viparivattamānaṃ sāmaññena dasseti. Sāsanavaranti taṃ sarūpato dasseti. Tattha diṭṭhadhammikasamparāyikaparamatthehi yathārahaṃ satte sāsati vineti etenāti sāsanaṃ, tadeva ekantaniyyānaṭṭhena anaññasādhāraṇaguṇatāya ca uttamaṭṭhena taṃtaṃabhipatthitasamiddhihetutāya paṇḍitehi varitabbato vā varaṃ, sāsanameva varanti sāsanavaraṃ. Vidūhīti yathāsabhāvato kammakammaphalāni kusalādibhede ca dhamme vidantīti vidū, paṇḍitamanussā, tehi. Ñātabbaṃ, ñāṇamarahatīti vā ñeyyaṃ. Naravarassāti purisavarassa, aggapuggalassāti attho.
这意思是说:那位具足不共之大悲、一切知智等殊胜功德,因而为包含诸天在内的世间所应供养、所应合掌的世尊、阿拉汉、正自觉者——这位世间最上士夫的教法,正是我们现在所要解析、以摄持为首的义理、所缘的推度为其行境的内容。由于具足初善等功德的成就,所以是殊胜的、顶尖的、最高的。因为它所行的境界极为敏锐深邃,所以只有智者才能了知。
确实,世尊的话语哪怕只是一首偈颂,也是极为甚深的,其义趣如大海,深不可测,又如彼岸般无边无际,只是微细、极精妙的智慧行境。因为它有能力判决真谛、缘起、蕴、处、界、根、念住等实相法,并且适合以十六摄、五法、十六种、十八种、二十八种等方式进行缘的推度。因此,正是对此而言:‘这法是为有智慧的人说的,不是为智慧低劣的人说的。’
或者说,世尊的教法需要以遍知的次第,通过能了悟特相的行道,经由空解脱门等去通达,因此即便在梦中,愚人也无法触及这种境界。所以说:‘由识者可知。’正如经中所说:‘来吧,识者这个人’等等。
Idaṃ vuttaṃ hoti – yo anaññasādhāraṇamahākaruṇāsabbaññutaññāṇādiguṇavisesayogena sadevakena lokena pūjanīyo namassanīyo ca bhagavā arahaṃ sammāsambuddho, tassa loke uttamapuggalassa etaṃ idāni amhehi vibhajitabbahāranayapaṭṭhānavicāraṇavisayabhūtaṃ sāsanaṃ ādikalyāṇatādiguṇasampattiyā varaṃ aggaṃ uttamaṃ nipuṇañāṇagocaratāya paṇḍitavedanīyamevāti. Bhagavato hi vacanaṃ ekagāthāmattampi saccapaṭiccasamuppādakhandhāyatanadhātindriyasatipaṭṭhānādisabhāvadhammaniddhāraṇakkhamatāya soḷasahārapañcanayasoḷasaaṭṭhavīsatividhapaṭṭhānavicārayogyabhāvena ca paramagambhīraṃ atthato agādhapāraṃ saṇhasukhumañāṇavisayamevāti. Tenevāha – ‘‘paññavantassāyaṃ dhammo, nāyaṃ dhammo duppaññassā’’ti (dī. ni. 3.358; a. ni. 8.30). Atha vā bhagavato sāsanaṃ pariññākkamena lakkhaṇāvabodhappaṭipattiyā suññatamukhādīhi ogāhitabbattā aviññūnaṃ supinantenapi na visayo hotīti āha – ‘‘vidūhi ñeyya’’nti. Tathā ca vuttaṃ – ‘‘etu viññū puriso’’tiādi.
另一些人则读作「taṃ tassa sāsanavaraṃ」。按照他们的主张,应当把「yaṃ」一词与「sāsana」一词视为同格语。这句话的意思是:‘那个被包括护世者在内的世间所供养、合掌的殊胜教法,就是那个应当由识者了知的殊胜教法。’在这种解释方式中,「lokapāla」一词也指世尊。因为世尊护佑世间,是无与伦比的护世者,所以「tassa」的意思就是:‘属于那位护世者’,也就是属于大师的。在这里,「salokapālo」中的「lokapāla」一词虽然居于附属地位,但由于关联到大师,并且需要与「sāsana」一词结成属格关系,从而成为主要关联词,如同主要成分一样,在解释时值得被回指。
Apare pana ‘‘taṃ tassa sāsanavara’’nti paṭhanti, tesaṃ matena yaṃ-saddo sāsana-saddena samānādhikaraṇoti daṭṭhabbo. Idaṃ vuttaṃ hoti yaṃ sāsanavaraṃ salokapālo loko pūjayati namassati ca, taṃ sāsanavaraṃ vidūhi ñātabbanti. Imasmiñca naye lokapāla-saddena bhagavāpi vuccati. Bhagavā hi lokaggatāyakattā nippariyāyena lokapālo, tasmā ‘‘tassā’’ti lokapālassa satthunoti attho. Salokapāloti cettha lokapāla-saddo guṇībhūtopi satthuvisayattā sāsana-saddāpekkhatāya sāmibhāvena sambandhīvisesabhūto padhānabhūto viya paṭiniddesaṃ arahatīti.
那么,世尊自己是法主,他如何供养法呢?这其中并无矛盾。因为诸佛世尊都是尊重法的,他们在一切时中,皆是恭敬法而安住。正如经中所说:‘那么,我对于我所正觉的这个法,就恭敬、尊重、依止它而住吧。’
Kathaṃ pana sayaṃ dhammassāmī bhagavā dhammaṃ pūjayatīti? Nāyaṃ virodho. Dhammagaruno hi buddhā bhagavanto, te sabbakālaṃ dhammaṃ apacāyamānāva viharantīti. Vuttañhetaṃ – ‘‘yaṃnūnāhaṃ yvāyaṃ dhammo mayā abhisambuddho, tameva dhammaṃ sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyya’’nti (saṃ. ni. 1.173; a. ni. 4.21).
此外,世尊对法的恭敬,应通过他在七个七日中的修行等来阐明。而“Dhammassāmī”的意思是:以法而为包含天神在内的世间之主,并非法的拥有者。即便如此,说“namassati”一词似乎仍不相宜,因为世尊不对任何人合掌。但这并无过失。因为“namassati”这个词并非仅指“合掌行礼”,它还含有“以恭敬而倾心、低伏、归向于对方”的意义。世尊由于尊重法,在一切时中皆倾心于法、低伏于法、归向于法而住。并且,这一意义可借由“我由此而恒常安住”等经文语句予以阐明。
又有读作“vidūhi neyya”的,意为:应当由智者们在自身与他人相续中导入、使之证得。其中,在自身相续中证得名为“觉了”,在他人相续中证得名为“令觉了”,应当这样理解。
Api ca bhagavato dhammapūjanā sattasattāhappaṭipattiādīhi dīpetabbā. Dhammassāmīti ca dhammena sadevakassa lokassa sāmīti attho, na dhammassa sāmīti. Evampi namassatīti vacanaṃ na yujjati. Na hi bhagavā kañci namassatīti, esopi niddoso. Na hi namassatīti padassa namakkāraṃ karotīti ayameva attho, atha kho garukaraṇena tanninno tappoṇo tappabbhāroti ayampi attho labbhati. Bhagavā ca dhammagarutāya sabbakālaṃ dhammaninnapoṇapabbhārabhāvena viharatīti. Ayañca attho ‘‘yena sudaṃ svāhaṃ niccakappaṃ viharāmī’’ti (ma. ni. 1.387) evamādīhi suttapadehi dīpetabbo. ‘‘Vidūhi neyya’’ntipi pāṭho, tassa paṇḍitehi saparasantānesu netabbaṃ pāpetabbanti attho. Tattha attasantāne pāpanaṃ bujjhanaṃ, parasantāne bodhananti daṭṭhabbaṃ.
如是,在阐明世尊为包含天神在内的世间所应供养、应合掌的对象,以及他是最上之人的同时,也彰显了他功德的超胜。而这种功德的超胜,应当从“大菩提”来理解。因为,以漏尽智为立足处的一切知智,以及以一切知智为立足处的漏尽智,即被称为“大菩提”。由于如来能开示无颠倒的法,可知此大菩提在如来中已善为安立。因为,若未舍断连同习气的无余烦恼,也未成就无碍智,这样的说示是不可能的。由此,他便成就了四无所畏。进而彰显了十力、六不共智、十八不共佛法等一切一切知功德的圆满。
而这种功德的威光,若无以大悲为先导的誓愿成就为其前导,并圆满修习了名为三十波罗蜜的福德与智慧资粮,则不可能获得。因此,从义理上也显明了因的圆满。是故应知,对于世尊,在过去、现在、未来三时中,能为一切众生带来绝对利乐的因——即初善、中善、后善、无余的佛陀功德,皆由此偈颂所昭示。
Evaṃ bhagavato sadevakassa lokassa pūjanīyavandanīyabhāvo aggapuggalabhāvo ca vuccamāno guṇavisiṭṭhataṃ dīpeti, sā ca guṇavisiṭṭhatā mahābodhiyā veditabbā. Āsavakkhayañāṇapadaṭṭhānañhi sabbaññutaññāṇaṃ sabbaññutaññāṇapadaṭṭhānañca āsavakkhayañāṇaṃ ‘‘mahābodhī’’ti vuccati. Sā aviparītadhammadesanato tathāgate suppatiṭṭhitāti viññāyati . Na hi savāsananiravasesakilesappahānaṃ anāvaraṇañāṇañca vinā tādisī dhammadesanā sambhavati. Iccassa catuvesārajjayogo. Tena dasabalachaasādhāraṇañāṇaaṭṭhārasāveṇikabuddhadhammādisakalasabbaññuguṇapāripūrī pakāsitā hoti. Etādisī ca guṇavibhūti mahākaruṇāpubbaṅgamaṃ abhinīhārasampattiṃ purassaraṃ katvā sampāditaṃ samattiṃsapāramisaṅkhātaṃ puññañāṇasambhāramantarena na upalabbhatīti hetusampadāpi atthato vibhāvitā hotīti evaṃ bhagavato tīsupi avatthāsu sabbasattānaṃ ekantahitappaṭilābhahetubhūtā ādimajjhapariyosānakalyāṇā niravasesā buddhaguṇā imāya gāthāya pakāsitāti veditabbaṃ.
而在第二种解释方式中:由于那位世间怙主成就了正觉,对堪受教导者恭敬说法,以“诸比丘!我将为你们开示圣正定”、“八支道是诸道中最胜者”、“诸比丘!任何法,无论有为或无为,离欲被说为它们中的最高者”、“灭尽、离欲、不死、殊胜”、“诸比丘!这是唯一的道路,为了令众生清净”、“诸比丘!我将为你们开示初善之法”等开示与赞叹来进行“恭敬”。因此,这里所说的殊胜教法所应受的恭敬性,便无余地阐明了法的功德。是故应知:诸如圣性、出离、摧伏迷醉、无为、善说性、初善性等,这些在众多经文中被宣说的种种法功德,皆由此偈颂无余昭示。
Dutiyanaye pana yasmā sikkhattayasaṅgahaṃ saphalaṃ ariyamaggasāsanaṃ tassa ārammaṇabhūtañca amatadhātuṃ tadadhigamūpāyañca pubbabhāgapaṭipattisāsanaṃ tadatthaparidīpanañca pariyattisāsanaṃ yathārahaṃ saccābhisamayavasena abhisamento svākkhātatādiguṇavisesayuttataṃ manasikaronto sakkaccaṃ savanadhāraṇaparipucchādīhi paricayaṃ karonto ca sadevako loko pūjayati nāma. Lokanātho ca sammāsambodhippattiyā veneyyānaṃ sakkaccaṃ dhammadesanena ‘‘ariyaṃ vo, bhikkhave, sammāsamādhiṃ desessāmi’’ (ma. ni. 3.136; saṃ. ni. 5.28; peṭako. 24), ‘‘maggānaṭṭhaṅgiko seṭṭho’’ (dha. pa. 273; kathā. 872; netti. 125; peṭako. 30), ‘‘yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā vā asaṅkhatā vā, virāgo tesaṃ aggamakkhāyati’’ (itivu. 90; a. ni. 4.34), ‘‘khayaṃ virāgaṃ amataṃ paṇītaṃ’’ (khu. pā. 6.4; su. ni. 227), ‘‘ekāyano ayaṃ, bhikkhave, maggo sattānaṃ visuddhiyā’’ (dī. ni. 2.373; ma. ni. 1.106; saṃ. ni. 5.367), ‘‘dhammaṃ vo, bhikkhave, desessāmi ādikalyāṇa’’ntiādīhi (ma. ni. 3.420; netti. 5) vacanehi thomanena ca pūjayati nāma. Tasmā sāsanavarassa pūjanīyabhāvo idha vuccamāno anavasesato dhammaguṇe dīpetīti ye ariyabhāvādayo niyyānādayo khayavirāgādayo madanimmadanādayo asaṅkhatādayo svākkhātatādayo ādikalyāṇatādayo ca anekehi suttapadehi paveditā aneke dhammaguṇā, te niravasesato imāya gāthāya pakāsitāti veditabbā.
然而,由于证悟圣谛而断除迷乱,在究竟义上才堪称智者,因为他们已超越了愚痴等状态。因此,那些已修证出世间道、现证沙门果的圣者,特被称作“识者”。正因他们有能力如实了知前述的殊胜教法,并能在自他相续中引导证得,故此处也包含八辈圣者之众乃至究竟义的僧团。由此可知,诸如“善行道”等僧团的功德,在众多经教中被称叹的,于这首偈颂中也已毫无遗漏地揭示。
Yasmā pana ariyasaccappaṭivedhena samugghāṭitasammohāyeva paramatthato paṇḍitā bālyādisamatikkamanato, tasmā bhāvitalokuttaramaggā sacchikatasāmaññaphalā ca ariyapuggalā visesato vidūti vuccanti. Te hi yathāvuttasāsanavaraṃ aviparītato ñātuṃ netuñca saparasantāne sakkuṇantīti aṭṭhaariyapuggalasamūhassa paramatthasaṅghassāpi idha gahitattā ye suppaṭipannatādayo anekehi suttapadehi saṃvaṇṇitā ariyasaṅghaguṇā, tepi niravasesato idha pakāsitāti veditabbā.
如此,第一首偈颂已极为殊胜地阐明了三宝的功德,现在——
Evaṃ paṭhamagāthāya sātisayaṃ ratanattayaguṇaparidīpanaṃ katvā idāni –
「不作一切恶,圆满诸善法,」
净化自心,这便是诸佛的教法。
‘‘Sabbapāpassa akaraṇaṃ, kusalassa upasampadā; Sacittapariyodapanaṃ, etaṃ buddhāna sāsana’’nti. (dī. ni. 2.90; dha. pa. 183; netti. 30, 50, 116, 124) –
从言辞简要说,“教法”即是三学的总集。然而此三学,由胜智所缘境界的体性差别及阶段差别,可分为三种。哪三种?属于闻所成智之领域者,称为“教理正法”;属于思所成智之领域者——应通过对行相的遍寻、以正见审察忍可而受持的相状,亦即殊胜的解脱处,称为“行道正法”;与观智等俱行、属于修所成智之领域者,称为“通达正法”。如此,这三种教法统摄于“最胜教法”一词中。其中,第一种是后两种的证得方便,故为一切教法之根本,也正是本作品所涉及的领域。为了简要开示此教理教法,才说出这“十二句”的偈颂。
Vacanato saṅkhepato sikkhattayasaṅgahaṃ sāsanaṃ, taṃ pana sikkhattayaṃ ñāṇavisesavisayabhāvabhedato avatthābhedato ca tividhaṃ hoti. Kathaṃ? Sutamayañāṇagocaro ca yo ‘‘pariyattisaddhammo’’ti vuccati. Cintāmayañāṇagocaro ca yo ākāraparivitakkadiṭṭhinijjhānakkhantīhi gahetabbākāro vimuttāyatanaviseso ‘‘paṭipattisaddhammo’’ti vuccati. Vipassanāñāṇādisahagato bhāvanāmayañāṇagocaro ca yo ‘‘paṭivedhasaddhammo’’ti vuccati. Evaṃ tividhampi sāsanaṃ sāsanavaranti padena saṅgaṇhitvā tattha yaṃ paṭhamaṃ, taṃ itaresaṃ adhigamūpāyoti sabbasāsanamūlabhūtaṃ attano pakaraṇassa ca visayabhūtaṃ pariyattisāsanameva tāva saṅkhepato vibhajanto ‘‘dvādasa padānī’’ti gāthamāha.
其中,“十二”是数量的限定,“句”则指示所述定的诸法。在此中,文句:因通过文句而了达义理,故称为句;义句:因义理被了知、被通达,故称为句。或者,亦可将二者从两方面结合:一方面,文句应被无误地践履;另一方面,义句是证得更高殊胜成就的因由。这些句在后面的根本经中将变得明了,届时再作解释。从“指示义理”等含义来说,即是“经”,如《摄概》等中所说:
Tattha dvādasāti gaṇanaparicchedo. Padānīti paricchinnadhammanidassanaṃ. Tesu byañjanapadāni pajjati attho etehīti padāni. Atthapadāni pana pajjanti ñāyantīti padāni. Ubhayampi vā ubhayathā yojetabbaṃ byañjanapadānampi aviparītaṃ paṭipajjitabbattā, atthapadānaṃ uttarivisesādhigamassa kāraṇabhāvato, tāni padāni parato pāḷiyaññeva āvi bhavissantīti tattheva vaṇṇayissāma. Atthasūcanādiatthato suttaṃ. Vuttañhetaṃ saṅgahesu –
因为能指示诸义,因为能善说,因为能令听闻,因为能开显;
又因为如线般贯穿、与经有共同性,故称为‘经’。
‘‘Atthānaṃ sūcanato, suvuttato savanatotha sūdanato; Suttāṇā suttasabhāgato ca, ‘sutta’nti akkhāta’’nti. (pārā. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathā; dī. ni. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathā; dha. sa. aṭṭha. nidānakathā);
‘经’一词,在彼处是依《经藏》而说,而在此处则应结合三藏来理解。所谓‘十二句即经’,意指此即是教理教法。‘彼一切’即指前面所说的完整佛语。‘及音节与义’,即是指音节以及音节所表达的意义。由此而说‘十二句是经’。其意为:从指示意义等角度,经即是教理之法,而这一切,就义而言,即是十二句——六种音节句与六种意义句。或者,‘最胜教法’所宣称的一切皆是经,所指即是教理教法。然而,就义而言则是十二句,因为是音节句与意义句的集合。正如所说:‘及音节与义’。此二者应这样理解:当音节与意义以能说与所说的关系结合而称为‘经’时,应各依其自相而认知:‘何等为义?何等为音节?’因此他问:‘何等为义?何等为音节?’
Tadetaṃ tattha suttapiṭakavasena āgataṃ, idha pana piṭakattayavasena yojetabbaṃ. ‘‘Dvādasa padāni sutta’’nti vuttaṃ, yaṃ pariyattisāsananti attho. Taṃ sabbanti taṃ ‘‘sutta’’nti vuttaṃ sakalaṃ buddhavacanaṃ. Byañjanañca attho cāti byañjanañceva tadattho ca. Yato ‘‘dvādasa padāni sutta’’nti vuttaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – atthasūcanādito suttaṃ pariyattidhammo, tañca sabbaṃ atthato dvādasa padāni cha byañjanapadāni ceva cha atthapadāni cāti. Atha vā yadetaṃ ‘‘sāsanavara’’nti vuttaṃ, taṃ sabbaṃ suttaṃ, pariyattisāsanassa adhippetattā. Atthato pana dvādasa padāni, byañjanatthapadasamudāyabhāvato. Yathāha – ‘‘byañjanañca attho cā’’ti. Taṃ viññeyyaṃ ubhayanti yasmiṃ byañjane atthe ca vacanavacanīyabhāvena sambandhe suttavohāro, tadubhayaṃ sarūpato viññātabbaṃ tattha katamaṃ byañjanaṃ katamo atthoti? Tenevāha – ‘‘ko attho byañjanaṃ katama’’nti.
以上说明了被称为‘最胜教法’的经,其性质为教理,且应从义句与文句的角度来理解。今为通过分解词义来显示其探究之道——《导论》,即说出关于‘十六范畴’的偈颂。
Evaṃ ‘‘sāsanavara’’nti vuttassa suttassa pariyattibhāvaṃ tassa ca atthabyañjanapadabhāvena veditabbataṃ dassetvā idāni tassa pavicayupāyaṃ nettippakaraṇaṃ padatthavibhāgena dassetuṃ ‘‘soḷasahārā’’ti gāthamāha.
其中,‘十六范畴’即具有此十六者,故称‘十六范畴’。‘五理趣、十八根本句’等说法,也是同理。或者,‘十六范畴’即十六个范畴;其余两项也这样理解。正因为范畴、理趣、根本句或以略说、或以广说而宣说,所以称为《导论》。‘教法之寻求’即对教法意义的寻索,也就是说,对教理教法的意义进行解释;或者,是对整个教法的意义进行审察,因为在修习与证悟方面,也可依《导论》的理趣成就。‘由大迦旃延’:‘迦旃延’是一位古仙人,这位属于其族、光耀其族的大长老就称为‘迦旃延’。‘大迦旃延’是尊称,就像‘大目犍连’的用法。也有‘由迦旃延族姓所明示’的另一种读法。应知,这首偈颂是结集《导论》的人为了概括这部著作的义理而安立的。如同此偈,在《范畴分别品》中解说各范畴的结语里,有‘是故,具寿说’等话;在《导论》——即范畴等的集合,以及音节与意义会集的经中,为了探究‘用什么来审察什么’,便说:‘范畴乃音节之审察’等。
Tattha soḷasa hārā etissāti soḷasahārā. Pañcanayā aṭṭhārasamūlapadāti etthāpi eseva nayo. Atha vā soḷasa hārā soḷasahārā. Evaṃ itaratthāpi. Hāranayamūlapadāni eva hi saṅkhepato vitthārato ca bhāsitāni nettīti. Sāsanassa pariyeṭṭhīti sāsanassa atthapariyesanā, pariyattisāsanassa atthasaṃvaṇṇanāti attho, sakalasseva vā sāsanassa atthavicāraṇāti attho. Paṭipattipaṭivedhepi hi nettinayānusārena adhigacchantīti. Mahakaccānenāti kaccoti purātano isi, tassa vaṃsālaṅkārabhūtoyaṃ mahāthero ‘‘kaccāno’’ti vuccati. Mahakaccānoti pana pūjāvacanaṃ, yathā mahāmoggallānoti, ‘‘kaccāyanagottaniddiṭṭhā’’tipi pāṭho. Ayañca gāthā nettiṃ saṅgāyantehi pakaraṇatthasaṅgaṇhanavasena ṭhapitāti daṭṭhabbā. Yathā cāyaṃ, evaṃ hāravibhaṅgavāre taṃtaṃhāraniddesanigamane ‘‘tenāha āyasmā’’tiādivacanaṃ, hārādisamudāyabhūtāyaṃ nettiyaṃ byañjanatthasamudāye ca sutte kiṃ kena viciyatīti vicāraṇāyaṃ āha – ‘‘hārā byañjanavicayo’’tiādi.
此处,十六范畴亦是不经提取根本句,唯以音节为门径而对经作解说,并不像理趣那样以提取名为‘根本句’的诸法自性为门径。因此,它们被称为‘经的音节审察’。而义理趣则唯以所诠之义为门径,达成对经义的通达,所以他说:‘三理趣与经义’。这种审察方式下文还会出现。有人读作‘及理趣’,那种读法不合适。‘二者被统摄’——范畴与理趣二者,为提取经义,从各方面完全被统摄,并以一切方式应用于经中。‘它说、它讲说、它解说经’。怎样解说呢?‘随顺经’——就是符合经义,意思是:按照经本身应当被解说的方式来解说。或者,‘随顺经’也可以指一切经。因为没有哪一部经是不能以《导论》的理趣来解说的。
Tattha soḷasapi hārā mūlapadaniddhāraṇamantarena byañjanamukheneva suttassa saṃvaṇṇanā honti, na nayā viya mūlapadasaṅkhātasabhāvadhammaniddhāraṇamukhenāti te ‘‘byañjanavicayo suttassā’’ti vuttā. Atthanayā pana yathāvuttaatthamukheneva suttassa atthasampaṭipattiyā hontīti āha – ‘‘nayā tayo ca suttattho’’ti. Ayañca vicāraṇā paratopi āgamissati. Keci ‘‘nayo cā’’ti paṭhanti, taṃ na sundaraṃ. Ubhayaṃ pariggahītanti hārā nayā cāti etaṃ ubhayaṃ suttassa atthaniddhāraṇavasena parisamantato gahitaṃ sabbathā sutte yojitaṃ. Vuccati suttaṃ vadati saṃvaṇṇeti. Kathaṃ? Yathāsuttaṃ suttānurūpaṃ, yaṃ suttaṃ yathā saṃvaṇṇetabbaṃ, tathā saṃvaṇṇetīti attho. Yaṃ yaṃ suttanti vā yathāsuttaṃ, sabbaṃ suttanti attho. Nettinayena hi saṃvaṇṇetuṃ asakkuṇeyyaṃ nāma suttaṃ natthīti.
现在,关于前文所说“最胜教法,智者应知”,这部《导论》的释文为了以另一种方式限定并显示其所涉领域——也即教理教法——故而开示“其与”等语句。
Idāni yaṃ vuttaṃ – ‘‘sāsanavaraṃ vidūhi ñeyya’’nti, tattha nettisaṃvaṇṇanāya visayabhūtaṃ pariyattidhammameva pakārantarena niyametvā dassetuṃ ‘‘yā cevā’’tiādi vuttaṃ.
其中,“开示”是指于种种义理中已作限定的文句组合,也就是常说的“诵文”。“所开示之义”则是由彼开示所觉了的内涵。这两者——开示与所开示之义——对于以解脱处为起点修习,乃至最终达到无取著般涅槃的成就者们而言,既是成就之因,故而必然应当了知;又因为离开了这两者便别无任何可了知的对象,因此恰恰只有这两者才是应当了知的。这个意义便表述为“其与……乃至……应知”。“于此”是处格,表示在那应作、应成就的了知之中。“此之次第”——即接下来将要解说的范畴与理趣之顺序,意思是随后依序解说范畴与理趣。“九分教求”是对以经等所划分的九分教法之探求,也就是对义的审察。或者,也可以将“九分教寻求之次第”理解为一种为格,表示目的。再有,“次第”亦可理解为具格意义的为格。这句话的意思是:在刚才所说的应当成就的了知之中,以即将解说的范畴与理趣之次第,来进行对九分教法意义的探求。
Tattha atthesu kataparicchedo byañjanappabandho desanā, yo pāṭhoti vuccati. Tadattho desitaṃ tāya desanāya pabodhitattā. Tadubhayañca vimuttāyatanasīsena paricayaṃ karontānaṃ anupādāparinibbānapariyosānānaṃ sampattīnaṃ hetubhāvato ekantena viññeyyaṃ, tadubhayavinimuttassa vā ñeyyassa abhāvato tadeva dvayaṃ viññeyyanti imamatthaṃ dasseti yā ceva…pe… viññeyyanti. Tatrāti tasmiṃ vijānane sādhetabbe, nipphādetabbe cetaṃ bhummaṃ. Ayamānupubbīti ayaṃ vakkhamānā anupubbi hāranayānaṃ anukkamo, anukkamena vakkhamānā hāranayāti attho. Navavidhasuttantapariyeṭṭhīti suttādivasena navaṅgassa sāsanassa pariyesanā, atthavicāraṇāti attho. Sāmiatthe vā etaṃ paccattaṃ navavidhasuttantapariyeṭṭhiyā anupubbīti. Atha vā anupubbīti karaṇatthe paccattaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathāvuttavijānane sādhetabbe vakkhamānāya hāranayānupubbiyā ayaṃ navavidhasuttantassa atthapariyesanāti.
于此有人问道:“既然如此,像应颂支等,如何能算作‘经’呢?而若它们也是经,教法又如何会有九分教呢?”此外,有些集成中也说:“有偈颂的经属于应颂,无偈颂的经属于记说。”若依照此说,便可能没有单独存在的经支。纵然仍单独设有经支,但像《吉祥经》等(《小部·经集》5.1 等;《经集》261 等),因其本身不含偈颂,便会如同《法句》那般,不得编入经支;或者因其含有偈颂,便会如同《有偈品》等,被编入应颂支。同样,《二部分别》等经典中夹杂偈颂的部分,也是如此。今作如是回答——
Etthāha – kathaṃ panettha geyyaṅgādīnaṃ suttabhāvo, suttabhāve ca tesaṃ kathaṃ sāsanassa navaṅgabhāvo. Yañca saṅgahesu vuccati ‘‘sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇa’’nti, tathā ca sati suttaṅgameva na siyā. Athāpi visuṃ suttaṅgaṃ siyā, maṅgalasuttādīnaṃ (khu. pā. 5.1 ādayo; su. ni. 261 ādayo) suttaṅgasaṅgaho na siyā, gāthābhāvato dhammapadādīnaṃ viya, geyyaṅgasaṅgaho vā siyā, sagāthakattā sagāthāvaggassa viya, tathā ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānanti. Vuccate –
Suttanti sāmaññavidhi, visesavidhayo pare; Sanimittā niruḷhattā, sahatāññena nāññato.
实则,一切佛语统称为“经”,此是总称。正如依“如此多的世尊教法,为经所摄、属于经”(《波逸提》1242)、“在舍卫城的经分别中”、“于己宗论中有五百经”等语所示,即便在律、阿毗达摩等特定教法中,也可见“经”之称谓。于佛语各别部分中,“应颂”等则是依各自特有的相状而安立的别称。例如,应颂的相状即是“有偈”,也就是包含偈颂;世间也将带有诗颂、有偈的散文著作称为应颂。当无偈时,便具有问答的性质,此是记说的相状。因为问答即称为记说,而“veyyākaraṇa”正是记说。若如此,那些既有偈颂又以问答方式展开的经文,岂不成为记说?不然。若如是,则“应颂”等名称便无处安立,且前文特别强调了“当无偈时”这一条件。实则,在《法句》等纯由偈颂编集而成的经典中,虽皆有偈,然而与由喜悦与智慧所成的偈颂相应的、与“如所说”等语句相连的、以及与未曾有法相关的特定经典,便依次安立为“偈颂”、“自说”、“如是语”、“未曾有法”等名。
Sabbassāpi hi buddhavacanassa suttanti ayaṃ sāmaññavidhi. Tathā hi ‘‘ettakaṃ tassa bhagavato suttāgataṃ suttapariyāpannaṃ (pāci. 1242), sāvatthiyā suttavibhaṅge, sakavāde pañca suttasatānī’’tiādivacanato vinayābhidhammapariyattivisesepi suttavohāro dissati. Tadekadesesu pana geyyādayo visesavidhayo tena tena nimittena patiṭṭhitā. Tathā hi geyyassa sagāthakattaṃ tabbhāvanimittaṃ. Lokepi hi sasilokaṃ sagāthakaṃ cuṇṇiyaganthaṃ geyya’’nti vadanti. Gāthāvirahe pana sati pucchitvā vissajjanabhāvo veyyākaraṇassa. Pucchāvissajjanañhi ‘‘byākaraṇa’’nti vuccati. Byākaraṇameva veyyākaraṇanti. Evaṃ sante sagāthakādīnampi pañhāvissajjanavasena pavattānaṃ veyyākaraṇabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati, geyyādisaññānaṃ anokāsabhāvato ‘‘gāthāvirahe satī’’ti visesitattā ca. Tathā hi dhammapadādīsu kevalaṃ gāthābandhesu sagāthakattepi somanassañāṇamayikagāthāyuttesu ‘‘vuttañheta’’ntiādivacanasambandhesu abbhutadhammapaṭisaṃyuttesu ca suttavisesesu yathākkamaṃ gāthāudānaitivuttakaabbhutadhammasaññā patiṭṭhitā, tathā satipi gāthābandhabhāve bhagavato atītāsu jātīsu cariyānubhāvappakāsakesu jātakasaññā. Satipi pañhāvissajjanabhāve sagāthakatte ca kesuci suttantesu vedassa labhāpanato vedallasaññā patiṭṭhitāti evaṃ tena tena sagāthakattādinā nimittena tesu tesu suttavisesesu geyyaṅgādisaññā patiṭṭhitāti visesavidhayo suttaṅgato pare geyyādayo.
凡于此中不具备应颂等支分之相状的经,即归入‘经支’,因其缺乏别称,故以总称通行。或有人诘难:‘有偈的经是应颂,无偈的经是记说,因此经支根本不能成立。’此诘难是否仍可成立?不,因为先前已经澄清。先前已确立:当无偈时,具有问答的性质方是记说的相状。又有人说:‘《吉祥经》等无偈,故不应归入经支。’此亦不然,因为这是约定俗成的使用。确实,《吉祥经》等正是约定俗成地被称为‘经’,它们并非如《法句经》《佛种姓》等以偈颂著称,而恰恰是以经的形式为人所知。正因如此,注释书中才称之为‘名为经’。
Yaṃ panettha geyyaṅgādinimittarahitaṃ suttaṃ, taṃ suttaṅgaṃ visesasaññāparihārena sāmaññasaññāya pavattanatoti. Nanu ca sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇanti suttaṅgaṃ na sambhavatīti codanā tadavatthā evāti? Na tadavatthā, sodhitattā. Sodhitañhi pubbe gāthāvirahe sati pucchāvissajjanabhāvo veyyākaraṇassa tabbhāvanimittanti. Yañca vuttaṃ – ‘‘gāthābhāvato maṅgalasuttādīnaṃ suttaṅgasaṅgaho na siyā’’ti, tampi na, niruḷhattā. Niruḷho hi maṅgalasuttādīsu suttabhāvo, na hi tāni dhammapadabuddhavaṃsādayo viya gāthābhāvena paññātāni, kintu suttabhāveneva. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘suttanāmaka’’nti nāmaggahaṇaṃ kataṃ.
至于所谓‘因为有偈,所以可被收入应颂支’的说法,同样不能成立,因为‘与彼共存’。所谓‘有偈’,即指与偈共存。而‘共存’之义,从道理上说必是与另一者共在,然而《吉祥经》等中并无任何一段经文脱离偈颂而独立,可以称它‘与偈共存’;更何况,也并不存在一个所谓的集合体。又所谓‘《二部分别》等中含有偈颂的部分应收入应颂支’之说,亦不成立,因为‘非由其他而来’。那些偈颂本身属于另外的类别,归属于本生等。因此,不能通过它们而使《二部分别》等变成应颂支。由此可见,经支等各类之间互不混杂。然而,一切佛语都依照前面所说的道理,从指示义理等角度都被称为‘经’,所以才这样说:‘九种经的寻求’。
Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘sagāthakattā geyyaṅgasaṅgaho vā siyā’’ti, tadapi natthi, yasmā sahatāññena. Saha gāthāhīti hi sagāthakaṃ. Sahabhāvo ca nāma atthato aññena hoti, na ca maṅgalasuttādīsu gāthāvinimutto koci suttappadeso atthi. Yo saha gāthāhīti vucceyya, na ca samudāyo nāma koci atthi. Yadapi vuttaṃ – ‘‘ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānaṃ geyyaṅgasaṅgaho siyā’’ti, tadapi na aññato. Aññā eva hi tā gāthā, jātakādipariyāpannattā. Ato na tāhi ubhatovibhaṅgādīnaṃ geyyaṅgabhāvoti evaṃ suttādīnaṃ aṅgānaṃ aññamaññasaṅkarābhāvo veditabbo. Yasmā pana sabbampi buddhavacanaṃ yathāvuttanayena atthānaṃ sūcanādiatthena suttantveva vuccati, tasmā vuttaṃ – ‘‘navavidhasuttantapariyeṭṭhī’’ti.