第十三品
13. Terasanipāto
1. 首那·科里维萨长老偈颂注疏
1. Soṇakoḷivisattheragāthāvaṇṇanā
第十三品中,以“往昔,于国中……”等偈颂为起始的,是尊者首那·科里维萨长老的偈颂。他是如何出现于世间的?他在过去诸佛处积累了功德,于各期生命中累积了善业。据说,此位尊者在无量见佛的时代,曾是一位巨富长者。他与在家信众一同前往精舍,于世尊前听法后,心生净信,便让人以白灰涂抹导师的经行处,再铺满各色鲜花,上方用种种素净布料拉成天篷;又同样为导师与比丘僧团建造了一座长厅,并作了奉献。他凭借此善业在天、人二趣流转,至莲花上佛的时代,投生于汉舍卫城一长者家,得名“西利瓦达”(增吉祥)。成年后,他前往精舍,于佛前听法时,见导师将一位比丘列为精进第一,自己亦希望获此位次,于是举办了一场连续七日的大施,并发下誓愿。导师观见其誓愿必将实现,便为他授记,然后离去。
Terasanipāte yāhu raṭṭhetiādikā āyasmato soṇassa koḷivisassa gāthā. Kā uppatti? Ayampi purimabuddhesu katādhikāro tattha tattha bhave puññāni upacini. Ayaṃ kira anomadassissa bhagavato kāle mahāvibhavo seṭṭhi hutvā upāsakehi saddhiṃ vihāraṃ gantvā satthu santike dhammaṃ sutvā pasannamānaso satthu caṅkamanaṭṭhāne sudhāya parikammaṃ kāretvā nānāvaṇṇehi pupphehi santharitvā upari nānāvirāgavatthehi vitānaṃ bandhāpesi, tathā satthu bhikkhusaṅghassa ca dīghasālaṃ kāretvā niyyādesi. So tena puññakammena devamanussesu saṃsaranto padumuttarassa bhagavato kāle haṃsavatīnagare seṭṭhikule nibbatti, sirivaḍḍhotissa nāmaṃ ahosi. So vayappatto vihāraṃ gantvā satthu santike dhammaṃ suṇanto satthāraṃ ekaṃ bhikkhuṃ āraddhavīriyānaṃ aggaṭṭhāne ṭhapentaṃ disvā, sayampi taṃ ṭhānantaraṃ patthento sattāhaṃ mahādānaṃ pavattetvā paṇidhānamakāsi. Satthāpi tassa patthanāya samijjhanabhāvaṃ disvā byākaritvā pakkāmi.
他尽此一生都在行持善业,在天界与人界中流转。当迦叶十力尊(Kassapadasabala)完全般涅槃以后,我们的世尊还没有出现于世的期间,他投生到波罗奈城的一个善家。成年后,他在恒河岸边建造了一间树叶屋,用衣服、饮食、卧具、医药四种资具,悉心恭敬地侍奉一位独觉佛,为期三个月。那位独觉佛在雨安居结束后,资具都齐备,便前往了香山。那位善男子终生在那里积累善业,从那里死后,继续在天界与人界中流转。到了我们世尊的时代,他在占婆城的优萨跋长者(Usabhaseṭṭhi)家中结生。从他结生开始,这位长者巨大的财聚便不断地增长。在他出生的那天,全城都举行了盛大的供奉。由于过去世他曾供养给独觉佛一条价值十万金钱的红毯,他的身体呈现金色,而且极其细滑柔软,因此人们给他取名叫“索纳”(Soṇa,意为金)。他在众多随从的围绕中长大。他的手掌和脚掌呈现出般都吉瓦卡花的颜色,触感就像经过百次梳理的棉花那样,脚底的毛发如同摩尼珠耳环的环纹一样卷曲生起。当他成年后,家人为他建造了三座分别适合三个季节的宫殿,并配备了歌舞艺人。他在那里享受极大的福乐,就像天子一样居住着。
Sopi yāvajīvaṃ kusalaṃ katvā devamanussesu saṃsaranto parinibbute kassapadasabale anuppanne amhākaṃ bhagavati bārāṇasiyaṃ kulagehe nibbattitvā viññutaṃ patto gaṅgātīre paṇṇasālaṃ karitvā ekaṃ paccekabuddhaṃ temāsaṃ catūhi paccayehi sakkaccaṃ upaṭṭhahi. Paccekabuddho vuṭṭhavasso paripuṇṇaparikkhāro gandhamādanameva gato. Sopi kulaputto yāvajīvaṃ tattha puññāni katvā tato cavitvā devamanussesu saṃsaranto amhākaṃ bhagavato kāle campānagare usabhaseṭṭhissa gehe paṭisandhiṃ gaṇhi. Tassa paṭisandhiggahaṇato paṭṭhāya seṭṭhissa mahābhogakkhandho abhivaḍḍhi. Tassa jātadivase sakalanagare mahāsakkārasampanno ahosi, tassa pubbe paccekabuddhassa satasahassagghanikarattakambalapariccāgena suvaṇṇavaṇṇo sukhumālataro ca attabhāvo ahosi, tenassa soṇoti nāmaṃ akaṃsu. Mahatā parivārena vaḍḍhati , tassa hatthapādatalāni bandhujīvakapupphavaṇṇāni ahesuṃ, satavihatakappāsassa viya samphasso pādatalesu maṇikuṇḍalāvaṭṭavaṇṇāni lomāni jāyiṃsu. Vayappattassa tassa tiṇṇaṃ utūnaṃ anucchavike tayo pāsāde kāretvā nāṭakāni upaṭṭhāpesuṃ. So tattha mahatiṃ sampattiṃ anubhavanto devakumāro viya paṭivasati.
那时,我们的导师已证一切知,转无上法轮,住于王舍城附近。他应频婆娑罗王之邀,与八万村长一同来到王舍城。他前往导师前听法,得生净信;征得父母同意后,便于教法中出家,受具足戒。他在导师前领受业处后,为远离喧闹,住于清凉林中。他心里想:‘我的身体过于细嫩,不可能轻松证得解脱之乐,应当让身体吃些苦来修习沙门法。’于是他决意专修站立与经行,精勤用功。即使脚底的水泡生出又磨破,他亦不顾此苦受,持续以坚固精进行持。然而,由于精进过度,他未能证得殊胜。他又想:‘即便这样用功,还是证不到道果,出家有何用呢?不如还俗回家,既能享受财富,又能修积福德。’导师知道了他的念头,便来到他那里,以调琴之喻教诫,开示中道精进之法,并为他清净业处后,前往灵鹫峰。首那长老亲承教示,以均衡精进修习观禅,最终安住于阿拉汉果。此事在《譬喻经》(Apadāna,长老譬喻1.5.25-53)中如是说。
Atha amhākaṃ satthari sabbaññutaṃ patvā pavattitavaradhammacakke rājagahaṃ upanissāya viharante bimbisāraraññā pakkosāpito asītiyā gāmikasahassehi saddhiṃ rājagahaṃ āgato, satthu santikaṃ gantvā dhammaṃ sutvā paṭiladdhasaddho mātāpitaro anujānāpetvā sāsane pabbajitvā laddhūpasampado satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā, janasaṃsaggapariharaṇatthaṃ sītavane vasanto ‘‘mama sarīraṃ sukhumālaṃ, na ca sakkā sukheneva sukhaṃ adhigantuṃ, kāyaṃ kilametvā samaṇadhammaṃ kātuṃ vaṭṭatī’’ti ṭhānacaṅkamameva adhiṭṭhāya, padhānamanuyuñjanto pādatalesu phoṭesu uṭṭhahitesupi vedanaṃ ajjhupekkhitvā daḷhaṃ vīriyaṃ karonto accāraddhavīriyatāya visesaṃ nibbattetuṃ asakkonto, ‘‘evaṃ vāyamantopi ahaṃ maggaṃ vā phalaṃ vā nibbattetuṃ na sakkomi, kiṃ me pabbajjāya, hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjissāmi, puññāni ca karissāmī’’ti cintesi. Satthā tassa cittācāraṃ ñatvā tattha gantvā vīṇūpamovādena ovaditvā vīriyasamatāyojanavidhiṃ dassento kammaṭṭhānaṃ sodhetvā gijjhakūṭaṃ gato. Soṇattheropi satthu sammukhā ovādaṃ labhitvā vīriyasamataṃ yojetvā vipassanaṃ ussukkāpetvā arahatte patiṭṭhāsi. Tena vuttaṃ apadāne (apa. thera 1.5.25-53) –
为无量见牟尼,世间最尊贵的寂静者;
我以白灰涂抹,建造了经行处。
我以种种颜色的鲜花,铺满经行处;
我于空中搭起华盖,供养无上佛陀。
我高举合掌,礼敬那位具贤善行者;
那时,我将长厅奉献给世尊。
那位世间无上的导师,明了我的意图后,
具眼的世尊,出于慈悯而接受了。
正自觉者——含天神世间中堪受供养者——接受后,
于比丘僧团中落座已,宣说了这些偈颂。
“那位怀着欢喜心,布施了这座长厅给我的人,”
我将称扬他,请听我宣说:
此人于命终之时,具足福业,
千马所驾之车,即刻现于其前。
以此车乘,此人将往天界;
当他诞生于某家族时,诸天皆随喜。
他将住于宏伟、最胜的殿堂,以宝珠为灰泥涂抹;
他将住于那座众宝严饰的尖顶宫殿。
他将在天界享受三万劫的快乐;
他将于二十五个劫中,成为天王。
复七十七次,转生为转轮王;
他们皆名亚索达拉,同名不异。
享受两种成就,令福德积聚增长之后;
于第二十八劫,他将成为转轮王。
距今无量劫前,有一位具大神力之国王——
将有一位名叫奥咖咖的国王,出现于那个国度。
在一万六千位女子之中,她是最出众的;
这位出身高贵的刹帝利女子,将生下九个儿子。
生下九个儿子之后,这位刹帝利女子便会去世;
而一位年轻可爱的少女,将立为王后。
令奥咖咖王欢喜后,那位少女将获得一个恩赐;
得到恩赐后,那位少女将放逐那些王子。
由于惧怕种姓破裂,他们全都会与自己同族的姊妹们住在一起。
将有一位少女,为种种疾病所缠裹;
‘愿我们的血统不要断灭’,刹帝利们便会将她埋葬。
一位刹帝利把她带出去之后,将与她共同生活;
那时,奥咖咖家族内部将产生分裂。
他们的后代,将称为拘利族;
在那里,他们将享受种种人间的福乐。
从此身死后,将往生天界;
在那里,他将获得一座殊胜而悦意的宫殿。
从那天界命终,为善根所策发,
受生人身后,他将名为索诺。
他精进勇悍,心志坚定,于导师的教法中精勤修行;
遍知一切漏后,他将无漏般涅槃。
具足无边见的世尊,乔达摩,释迦族英杰;
殊胜知者大雄,将把他安立于最上之位。
天已破晓,仅四指微明,在草叶未被风吹动的庭院中;
对于凝神伫立、精勤专一的瑜伽行者,没有比那更超上的究竟境界。
已于无上调御中得调御,我心已善为安立;
我一切重担已放下,我寂灭,无漏。
辉耀者,大龙象,恰如纯种雄狮;
于比丘僧团中坐下后,他便将我安立在这第一之位。
‘‘Anomadassissa munino, lokajeṭṭhassa tādino; Sudhāya lepanaṃ katvā, caṅkamaṃ kārayiṃ ahaṃ. ‘‘Nānāvaṇṇehi pupphehi, caṅkamaṃ santhariṃ ahaṃ; Ākāse vitānaṃ katvā, bhojayiṃ buddhamuttamaṃ. ‘‘Añjaliṃ paggahetvāna, abhivādetvāna subbataṃ; Dīghasālaṃ bhagavato, niyyādesimahaṃ tadā. ‘‘Mama saṅkappamaññāya, satthā loke anuttaro; Paṭiggahesi bhagavā, anukampāya cakkhumā. ‘‘Paṭiggahetvāna sambuddho, dakkhiṇeyyo sadevake; Bhikkhusaṅghe nisīditvā, imā gāthā abhāsatha. ‘‘Yo so haṭṭhena cittena, dīghasālaṃ adāsi me; Tamahaṃ kittayissāmi, suṇātha mama bhāsato. ‘‘Imassa maccukālamhi, puññakammasamaṅgino; Sahassayuttassaratho, upaṭṭhissati tāvade. ‘‘Tena yānenayaṃ poso, devalokaṃ gamissati; Anumodissare devā, sampatte kulasambhave. ‘‘Mahārahaṃ byamhaṃ seṭṭhaṃ, ratanamattikalepanaṃ; Kūṭāgāravarūpetaṃ, byamhaṃ ajjhāvasissati. ‘‘Tiṃsakappasahassāni, devaloke ramissati; Pañcavīsati kappāni, devarājā bhavissati. ‘‘Sattasattatikkhattuñca, cakkavattī bhavissati; Yasodharasanāmā te, sabbepi ekanāmakā. ‘‘Dve sampattī anubhotvā, vaḍḍhetvā puññasañcayaṃ; Aṭṭhavīsatikappamhi, cakkavattī bhavissati. ‘‘Tatrāpi byamhaṃ pavaraṃ, vissakammena māpitaṃ; Dasasaddāvivittaṃ taṃ, puramajjhāvasissati. ‘‘Aparimeyye ito kappe, bhūmipālo mahiddhiko; Okkāko nāma nāmena, rājā raṭṭhe bhavissati. ‘‘Soḷasitthisahassānaṃ, sabbāsaṃ pavarā ca sā; Abhijātā khattiyānī, nava putte janessati. ‘‘Nava putte janetvāna, khattiyānī marissati; Taruṇī ca piyā kaññā, mahesittaṃ karissati. ‘‘Okkākaṃ tosayitvāna, varaṃ kaññā labhissati; Varaṃ laddhāna sā kaññā, putte pabbājayissati. ‘‘Pabbājitā ca te sabbe, gamissanti naguttamaṃ; Jātibhedabhayā sabbe, bhaginīhi vasissare. ‘‘Ekā ca kaññā byādhīhi, bhavissati parikkhatā; Mā no jāti pabhijjīti, nikhaṇissanti khattiyā. ‘‘Khattiyo nīharitvāna, tāya saddhiṃ vasissati; Bhavissati tadā bhedo, okkākakulasambhavo. ‘‘Tesaṃ pajā bhavissanti, koḷiyā nāma jātiyā; Tattha mānusakaṃ bhogaṃ, anubhossatinappakaṃ. ‘‘Tamhā kāyā cavitvāna, devalokaṃ gamissati; Tatrāpi pavaraṃ byamhaṃ, labhissati manoramaṃ. ‘‘Devalokā cavitvāna, sukkamūlena codito; Āgantvāna manussattaṃ, soṇo nāma bhavissati. ‘‘Āraddhavīriyo pahitatto, padahaṃ satthu sāsane; Sabbāsave pariññāya, nibbāyissatināsavo. ‘‘Anantadassī bhagavā, gotamo sakyapuṅgavo; Visesaññū mahāvīro, aggaṭṭhāne ṭhapessati. ‘‘Vuṭṭhamhi deve caturaṅgulamhi, tiṇe anileritaaṅgaṇamhi; Ṭhatvāna yogassa payuttatādino, tatottariṃ pāramatā na vijjati. ‘‘Uttame damathe danto, cittaṃ me supaṇīhitaṃ; Bhāro me ohito sabbo, nibbutomhi anāsavo. ‘‘Aṅgīraso mahānāgo, abhijātova kesarī; Bhikkhusaṅghe nisīditvā, etadagge ṭhapesi maṃ. ‘‘Paṭisambhidā catasso…pe… kataṃ buddhassa sāsana’’nti.
他证得阿拉汉果后,省察自己的修行,以感兴语及宣说智的方式——
Arahattaṃ pana patvā attano paṭipattiṃ paccavekkhitvā udānavasena aññābyākaraṇavasena ca –
他曾于国中极为卓越,身为国王鸯伽马的向导;
如今他于诸法中极为卓越,索那已渡至苦的彼岸。
‘‘Yāhu raṭṭhe samukkaṭṭho, rañño aṅgassa paddhagū; Svājja dhammesu ukkaṭṭho, soṇo dukkhassa pāragū.
应当断除五种,应当舍离五种,更应修习五种;
超越五种执著的比丘,即名为渡越瀑流者。
‘‘Pañca chinde pañca jahe, pañca cuttari bhāvaye; Pañcasaṅgātigo bhikkhu, oghatiṇṇoti vuccati.
对于骄慢、放逸、心向外驰的比丘,
戒、定、慧便不能获得圆满。
‘‘Unnaḷassa pamattassa, bāhirāsassa bhikkhuno; Sīlaṃ samādhi paññā ca, pāripūriṃ na gacchati.
应作之事被舍弃,不应作之事却去造作;
那些骄慢而放逸的人,他们的诸漏便会增长。
‘‘Yañhi kiccaṃ apaviddhaṃ, akiccaṃ pana karīyati; Unnaḷānaṃ pamattānaṃ, tesaṃ vaḍḍhanti āsavā.
然而那些恒常精勤于身至念者,
他们不从事不应做之事,于应做之事恒常精勤;
具足念与正知者,诸漏便得止息。
‘‘Yesañca susamāraddhā, niccaṃ kāyagatā sati; Akiccaṃ te na sevanti, kicce sātaccakārino; Satānaṃ sampajānānaṃ, atthaṃ gacchanti āsavā.
在已开示的直道上,你们应当前行,切莫退转;
应当自我策励,令自己趋向涅槃。
‘‘Ujumaggamhi akkhāte, gacchatha mā nivattatha; Attanā codayattānaṃ, nibbānamabhihāraye.
精进过于猛烈时,世间无上的导师——
具眼者为我作了琴的譬喻,开示法义;
我听受了他的教言,便欢喜安住于教法中。
‘‘Accāraddhamhi vīriyamhi, satthā loke anuttaro; Vīṇopamaṃ karitvā me, dhammaṃ deseti cakkhumā; Tassāhaṃ vacanaṃ sutvā, vihāsiṃ sāsane rato.
‘‘Samathaṃ paṭipādesiṃ, uttamatthassa pattiyā; Tisso vijjā anuppattā, kataṃ buddhassa sāsanaṃ.
心向出离,乐处远离;
于无恼害已倾向,于取的灭尽也已倾向。
‘‘Nekkhamme adhimuttassa, pavivekañca cetaso; Abyābajjhādhimuttassa, upādānakkhayassa ca.
于渴爱灭尽已倾向,于心的无迷乱也已倾向;
彻见诸处的生起之后,心便正确解脱。
‘‘Taṇhakkhayādhimuttassa, asammohañca cetaso; Disvā āyatanuppādaṃ, sammā cittaṃ vimuccati.
对于那位已正确解脱、心得寂静的比丘,
已造之业不复积聚,应作之事亦无剩余。
‘‘Tassa sammā vimuttassa, santacittassa bhikkhuno; Katassa paticayo natthi, karaṇīyaṃ na vijjati.
犹如一整块岩石,不为风所动摇;
同样地,所有色、声、香、味、触。
‘‘Selo yathā ekaghano, vātena na samīrati; Evaṃ rūpā rasā saddā, gandhā phassā ca kevalā.
可意与不可意之法,皆不能动摇如来;
“心稳固安住,已脱离系缚,并观察它的坏灭。”——他说了这些偈颂。
‘‘Iṭṭhā dhammā aniṭṭhā ca, nappavedhenti tādino; Ṭhitaṃ cittaṃ visaññuttaṃ, vayañcassānupassatī’’ti. – imā gāthā abhāsi;
其中,“在国中极殊胜者”:指曾经在鸯伽国,凭借八万村长所拥有的财富成就与自在成就而极其卓越、最为上等的人。“是鸯伽王的随行者”:由于以四摄事令众人喜悦而得名为“王”,他是鸯伽之主频婆娑罗王的随从,一位特别的居士,即该国的富主。“他如今于诸法为殊胜”:那位须那,如今在出世间诸法上成为殊胜。他在在家时便已比某些人更殊胜,如今出家后依然只是殊胜——他以自身为例,如同展示他人一般。“是苦的到彼岸者”:已到达、抵达一切轮回之苦的彼岸与边际。通过这句,以显示阿拉汉果的证得,将“于诸法为殊胜”这一总说的殊胜性加以具体化。
Tattha yāhu raṭṭhe samukkaṭṭhoti yo ahu ahosi aṅgaraṭṭhe asītiyā gāmikasahassehi bhogasampattiyā issariyasampattiyā ca sammā ativiya ukkaṭṭho seṭṭho. Rañño aṅgassa paddhagūti catūhi saṅgahavatthūhi parisāya rañjanaṭṭhena rañño aṅgādhipatino bimbisārassa parivārabhūto gahapativiseso tassa raṭṭhe kuṭumbiko ahūti yojetabbaṃ. Svājja dhammesu ukkaṭṭhoti so soṇo ajjetarahi lokuttaradhammesu ukkaṭṭho jāto, gihikālepi kehici ukkaṭṭhoyeva hutvā idāni pabbajitakālepi ukkaṭṭhoyeva hotīti attānameva paraṃ viya dasseti. Dukkhassa pāragūti sakalassa vaṭṭadukkhassa pāraṃ pariyantaṃ gato, etena dhammesu ukkaṭṭhoti avisesena vuttaṃ ukkaṭṭhabhāvaṃ viseseti arahattādhigamadīpanato.
现在,为说明他依何种行持而成为苦之到彼岸者,以另一方式宣示“应断五”等偈颂。其义为:人应以三下道断除五下分结——这些结使人投生恶趣与欲界善趣,犹如以刀斩断绑在脚上的绳索;应以最上道断除五上分结——这些结使人投生色界、无色界的有,犹如斩断绑在颈上的绳索。而为断除那些上分结,还应进一步修习信等五根。如此成就的比丘,因超越了贪缚、瞋缚、痴缚、慢缚、见缚这五种缚,故称“越五缚者”;因渡过了欲流、有流、见流、无明流这四种流,故称“渡流者”。
Idāni yāya paṭipattiyā dukkhapāragū jāto, aññāpadesena taṃ dassento ‘‘pañca chinde’’ti gāthamāha. Tassattho – apāyakāmasugatisampāpakāni pañcorambhāgiyāni saṃyojanāni puriso satthena pāde baddharajjukaṃ viya heṭṭhimena maggattayena chindeyya, rūpārūpabhavasampāpakāni pañca uddhambhāgiyāni saṃyojanāni puriso gīvāya baddharajjukaṃ viya aggamaggena jaheyya, chindeyya, tesaṃ pana uddhambhāgiyasaṃyojanānaṃ pahānāya pañca saddhādīni indriyāni uttari bhāvaye bhāveyya. Evaṃbhūto pana bhikkhu rāgasaṅgo dosamohamānadiṭṭhisaṅgoti pañcannaṃ saṅgānaṃ atikkamanena pañcasaṅgātigo hutvā, kāmogho, bhavogho, diṭṭhogho, avijjoghoti catunnaṃ oghānaṃ tiṇṇattā oghatiṇṇoti vuccati.
此度越瀑流之道,唯由戒等圆满方能成就;而戒等又唯由断除慢等方能圆满,并非其他途径。为阐明此义,故说出「对于高举者……」的偈颂。其中,「高举者」:指具有高扬、空洞之慢的人。慢因高举的运作方式,且空洞无实犹如芦苇,故被称为「芦苇」。「放逸者」:指因舍弃正念而陷于放逸的人。「外依者」:指住著于外处、对于诸欲未离贪染的人。「戒、定与慧,不会达到圆满」:对于如此亲近对立面的人,他的戒等功德,即使是世间层面的,尚且不会圆满,更何况出世间呢?
Ayañca oghataraṇapaṭipattisīlādīnaṃ pāripūriyāva hoti, sīlādayo ca mānādippahānena pāripūriṃ gacchanti, na aññathāti dassento ‘‘unnaḷassā’’ti gāthamāha. Tattha unnaḷassāti uggatatucchamānassa. Māno hi unnamanākāravuttiyā tucchabhāvena naḷo viyāti ‘‘naḷo’’ti vuccati. Pamattassāti sativossaggena pamādaṃ āpannassa. Bāhirāsassāti bāhiresu āyatanesu āsāvato, kāmesu avītarāgassāti attho. Sīlaṃ samādhi paññā ca, pāripūriṃ na gacchatīti tassa sīlādīnaṃ paṭipakkhasevino lokiyopi tāva sīlādiguṇo pāripūriṃ na gacchati, pageva lokuttaro.
在此说明了原因:「因为那应做的……」等等。对比丘而言,从出家之时起,便应守护无量圣戒蕴、住于阿兰若、受持头陀支、乐于修习等,这些即名为「应做之事」。然而,他们对自己如上所说的应做之事,由于不作而抛弃、丢弃了。「不应做的」:指庄饰钵、庄饰衣、庄饰腰带、庄饰肩带、庄饰伞、庄饰鞋、庄饰扇、庄饰滤水囊等,诸如资具庄严、资具繁多之类,是比丘不应做之事;他们却做了这些。对于这些因行为而高举如芦苇般的我慢、因舍弃正念而放逸的人,四种漏便都会增长。
Tattha kāraṇamāha ‘‘yañhi kicca’’ntiādinā. Bhikkhuno hi pabbajitakālato paṭṭhāya aparimāṇasīlakkhandhagopanaṃ araññavāso dhutaṅgapariharaṇaṃ bhāvanārāmatāti evamādi kiccaṃ nāma. Yehi pana idaṃ yathāvuttaṃ attano kiccaṃ, taṃ apaviddhaṃ akaraṇena chaḍḍitaṃ. Akiccanti pattamaṇḍanaṃ cīvarakāyabandhanaaṃsabaddhachattupāhanatālavaṇṭadhammakaraṇamaṇḍananti evamādi parikkhāramaṇḍanaṃ paccayabāhuliyanti evamādi bhikkhuno akiccaṃ nāma, taṃ kayirati, tesaṃ mānanaḷaṃ ukkhipitvā caraṇena unnaḷānaṃ sativossaggena pamattānaṃ cattāropi āsavā vaḍḍhanti.
为了显示那些慧等功德增长的人,于是说出「那些……」等内容。其中,「善精勤」:即善为策励。「身至念」:即身随观的修习。「他们不」:他们不去做那些庄饰钵等不应做之事。「于应做」:指从出家时起便应做的护持无量圣戒蕴等事。「恒常作者」:即恒常不舍地从事。对于这些人,由于正念不相离而具念,并以义正知、适宜正知、行处正知、无痴正知这四种正知而为正知者,那么四种漏便走向灭尽、耗尽、无有——这是其义。
Yesaṃ pana paññādiguṇo vaḍḍhati, te dassetuṃ ‘‘yesa’’ntiādi vuttaṃ. Tattha susamāraddhāti suṭṭhu paggahitā. Kāyagatā satīti, kāyānupassanābhāvanā. Akiccaṃ teti te etaṃ pattamaṇḍanādiakiccaṃ. Na sevantīti na karonti. Kicceti, pabbajitakālato paṭṭhāya kattabbe aparimāṇasīlakkhandhagopanādike. Sātaccakārinoti satatakārino tesaṃ satiyā avippavāsena satānaṃ sātthakasampajaññaṃ, sappāyasampajaññaṃ, gocarasampajaññaṃ, asammohasampajaññanti catūhi sampajaññehi sampajānānaṃ, cattāropi āsavā atthaṃ gacchanti parikkhayaṃ abhāvaṃ gacchantīti attho.
现在,为了教导站在自己面前的比丘们,世尊说了“于直道”的偈颂。其中,“于所开示的直道”:即由远离两端、舍弃身行歪曲等而成为正直的中道,也就是已由大师所开示的圣道。“行去”:就是依教修行。“莫退转”:不要在中途便告止息。“自己策励自己”:于此,希求义利的善男子,通过省察恶趣的怖畏等而自我策励。“引向涅槃”:将自己引向、导向涅槃,意为为了体证涅槃而如此修行。
Idāni attano santike ṭhitabhikkhūnaṃ ovādaṃ dento ‘‘ujumaggamhī’’ti gāthamāha. Tattha ujumaggamhi akkhāteti antadvayaparivajjanena kāyavaṅkādippahānena ca ujuke majjhimapaṭipadābhūte ariyamagge satthārā bhāsite. Gacchathāti paṭipajjatha. Mā nivattathāti antarā vosānaṃ māpajjatha. Attanā codayattānanti idha atthakāmo kulaputto apāyabhayapaccavekkhaṇādinā attanāva attānaṃ codento. Nibbānamabhihārayeti, attānaṃ nibbānaṃ abhihareyya upaneyya, yathā naṃ sacchikaroti, tathā paṭipajjeyyāti attho.
现在,为了显示自己也曾如此行道,世尊讲述自己的修行,说了“在精进过于猛厉时”等语。“在精进过于猛厉时”:当我修习观时,未能令精进与定达到平衡,却把精进策励得过于猛厉。彼时过于猛厉的精进,正如前面已经说过的那样。“为我作琴喻之后”:当时,具寿须那心中生起这样的念头:‘世尊的弟子中,凡是住于勤精进者,我是其中之一,然而我的心仍未无取著地从诸漏中解脱,因此我准备还俗。’那时,世尊以神通现在他面前,问道:‘须那!你为何生起“我将还俗”的念头?你从前在家时,是善解琴音、善弹琴的吗?’须那说:‘是的,尊者。’世尊又问:‘须那!你认为怎样?当琴弦太紧时,你的琴在那时能发出美妙的声音,堪以弹奏吗?’‘尊者!不能。’‘须那!你认为怎样?当琴弦太松时,你的琴在那时能发音、堪用吗?’‘尊者!不能。’‘须那!你认为怎样?当琴弦既不太紧,也不太松,保持在均衡的音准上时,你的琴在那时能发音、堪用吗?’‘是的,尊者。’‘同样地,须那!过于猛厉的精进会导致掉举,过于懈怠的精进会导致懈怠。因此,须那!
Idāni mayāpi evameva paṭipannanti, attano paṭipattiṃ dassetuṃ ‘‘accāraddhamhī’’tiādi vuttaṃ. Accāraddhamhi vīriyamhīti vipassanaṃ bhāventena mayā samādhinā vīriyaṃ samarasaṃ akatvā ativiya vīriye paggahite. Accāraddhavīriyatā cassa heṭṭhā vuttāyeva. Vīṇopamaṃ karitvā meti āyasmato soṇassa ‘‘ye kho keci bhagavato sāvakā āraddhavīriyā viharanti. Ahaṃ tesaṃ aññataro, atha ca pana me nānupādāya āsavehi cittaṃ vimuccati, tasmāhaṃ vibbhamissāmī’’ti citte uppanne satthā iddhiyā tassa sammukhe attānaṃ dassetvā ‘‘kasmā tvaṃ, soṇa, ‘vibbhamissāmī’ti cittaṃ uppādesi, kusalo tvaṃ pubbe agāriyabhūto vīṇāya tantissare’’ti pucchitvā tena ‘‘evaṃ, bhante’’ti vutte ‘‘taṃ kiṃ maññasi, soṇa? Yadā te vīṇāya tantiyo accāyatā honti, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vāti? No hetaṃ, bhante! Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, yadā te vīṇāya tantiyo atisithilā honti, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vāti? No hetaṃ, bhante. Taṃ kiṃ maññasi, soṇa, yadā pana te vīṇāya tantiyo neva accāyatā honti, nātisithilā same guṇe patiṭṭhitā, api nu te vīṇā tasmiṃ samaye saravatī vā hoti kammaññā vāti? Evaṃ, bhante. Evameva kho, soṇa, accāraddhavīriyaṃ uddhaccāya saṃvattati, atilīnavīriyaṃ kosajjāya saṃvattati, tasmātiha tvaṃ, soṇa, vīriyasamataṃ adhiṭṭhaha, indriyānañca samataṃ paṭivijjhā’’ti evaṃ vīṇaṃ upamaṃ katvā pavattitena vīṇopamovādena mayhaṃ dhammaṃ desesi. Tassāhaṃ vacanaṃ sutvāti tassa bhagavato vacanaṃ vīṇopamovādaṃ sutvā antarā uppannaṃ vibbhamitukāmataṃ pahāya satthu sāsane rato abhirato vihariṃ.
如此安住时,我便成就了止,融合精进,令定与精进如信与慧一般达至平衡,生起作为禅那之基础的观定,策励观。这里说明了目的:“为证最上义”。“为证最上义”:就是为了证得阿拉汉果,这便是其含义。
Viharanto ca samathaṃ paṭipādesiṃ vīriyasamataṃ yojento saddhāpaññānaṃ viya samādhivīriyānaṃ samarasataṃ uppādento jhānādhiṭṭhānaṃ vipassanāsamādhiṃ sampādesiṃ vipassanaṃ ussukkāpesiṃ. Tattha payojanaṃ āha ‘‘uttamatthassa pattiyā’’ti. Uttamatthassa pattiyāti arahattādhigamāyāti attho.
现在,为了以另一种方式阐明如此修持者止观成就的情形,而说“于出离”等偈。其中,“于出离”指从诸欲中出离,如出家等事。“已倾向”指其心以趣向、倾伏、倾斜的方式相应、投入于那所缘。最初先发起倾向出家之心,舍离诸欲而出家,随后于戒清净、住阿兰若、受持头陀支、精进修习等无过失法上,成为相应、投入之人。“心远离”指也已倾向心的远离。如是,对于已倾向出离者,借由成就四禅那或五禅那,便致力于远离,成为相应、投入者。“已倾向无恼害”指已倾向无恼害、无苦的状态;在成就禅那等至之后,成为相应、投入于止之乐的人。“于取的灭尽”指已倾向四取彻底灭尽的阿拉汉果。实际上,此处的属格表示“处所”义。意思是:以所证得的禅那为近因,为证得阿拉汉果而修习观者。
Idāni yathā paṭipannassa samathavipassanā sampajjiṃsu, taṃ aññāpadesena dassento ‘‘nekkhamme’’tiādimāha. Tattha nekkhammeti pabbajjādike kāmanissaraṇe. Adhimuttassāti tattha ninnapoṇapabbhārabhāvena yuttappayuttassa, paṭhamaṃ tāva pabbajjābhimukho hutvā kāme pahāya pabbajitvā ca sīlavisodhanaṃ araññavāso dhutaṅgapariharaṇaṃ bhāvanābhiyogoti evamādīsu anavajjadhammesu yuttappayuttassāti attho. Pavivekañca cetasoti cetaso pavivekañca adhimuttassa evaṃ nekkhammādhimuttassa sato catukkapañcakajjhānānaṃ nibbattanena viveke yuttassa payuttassa. Abyābajjhādhimuttassāti abyābajjhe nidukkhatāya adhimuttassa jhānasamāpattiyo nibbattetvā samathasukhe yuttappayuttassa. Upādānakkhayassa cāti catunnampi upādānānaṃ khayante arahatte adhimuttassa. Bhummatthe hi etaṃ sāmivacanaṃ. Taṃ yathādhigataṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā arahattādhigamāya vipassanaṃ anuyuñjantassāti attho.
“已倾向渴爱灭尽”:因渴爱于此灭尽,故名为渴爱灭尽,即涅槃。已倾向此涅槃者,因见有余依为怖畏、无余依为安稳,其心趣向、倾注、倾向于灭。“及无迷乱之心”:由无迷乱正知而生起,即心的无迷乱;或通过断除迷乱而成为心的无迷乱状态,即圣道,他已倾向于此。“见诸处之生起”:由于见到眼等诸处依各自缘而刹那刹那生起,亦见到对立的灭,以与观慧相结合的道慧而见,以此正因,心得正确解脱。也就是说,通过正因、正行、依次第之道,心从一切烦恼中解脱。
Taṇhakkhayādhimuttassāti taṇhā khīyati etthāti taṇhakkhayo, nibbānaṃ, tasmiṃ adhimuttassa upādiṃ bhayato, anupādiñca khemato dassanena nirodhe ninnapoṇapabbhārassa. Asammohañca cetasoti asammohasampajaññavasena cittassa asammohapavattiṃ sammohasamucchindanena vā cittassa asammohabhūtaṃ ariyamaggaṃ adhimuttassa. Disvā āyatanuppādanti cakkhādīnaṃ āyatanānaṃ yathāsakapaccayehi khaṇe khaṇe uppādaṃ, tappaṭipakkhato nirodhañca vipassanāpaññāsahitāya maggapaññāya disvā dassanahetu sammā cittaṃ vimuccatīti sammā hetunā ñāyena maggapaṭipāṭiyā sabbāsavato cittaṃ vimuccati.
“于彼正解脱”等之略义为:彼比丘,如前所述方法,正正确确从一切杂染中解脱,因此其心达究竟寂止而寂静,为漏尽比丘。其所造之善或不善,已无积聚,因已被圣道彻底断除;应作之事——如遍知等种种差别——亦不复有,因所作已办。处于此状态者,犹如一块整块岩石之山,不为任何风所动摇、震动,同样,对于已臻如如之境的彼,无论可爱或不可爱之色等所缘,其安住、无贪欲、因断尽一切忧悲而离系之心,皆不受动摇、不受扰动。进而,对于此所缘,彼时而入果等至,并修习观,观其坏灭,即刹那刹那坏灭之本质,如是为另作记说。
‘‘Tassa sammā vimuttassā’’tiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – tassa vuttanayena sammadeva sabbasaṃkilesato vimuttassa, tato eva accantupasamena santacittassa khīṇāsavabhikkhuno katassa kusalassa akusalassa vā upacayo natthi maggeneva samugghātitattā, pariññādibhedaṃ karaṇīyaṃ na vijjati katakiccattā. Evaṃ bhūtassa yathā ekaghano selo pabbato pakativātena na samīrati na saṃkampati, evaṃ iṭṭhā ca aniṭṭhā ca rūpādayo ārammaṇadhammā tādino tādibhāvappattassa ṭhitaṃ anejaṃ pahīnasabbasokatāya visaṃyuttaṃ cittaṃ nappavedhanti na cālenti. Assa ca ārammaṇadhammassa kālena kālaṃ phalasamāpattiṃ samāpajjitvā vipassanto vayaṃ nirodhaṃ khaṇe khaṇe bhijjanasabhāvaṃ anupassatīti aññaṃ byākāsi.