「小部」:指巴利三藏中经藏的第五部,收集了篇幅较短小的经典。
Khuddakanikāye
「《长老偈》的注疏」:就是对收录在《小部》里的《长老偈》这部经典所作的解释书。
Theragāthā-aṭṭhakathā
(此为整部注疏之第一部分)
(Paṭhamo bhāgo)
序论(起头话):在正式注释经典之前,作者先交代造论的前言与礼敬。
Ganthārambhakathā
我礼敬具足大悲悯的依怙主,已渡至所知海彼岸的正自觉者;
我礼敬那善巧、甚深、具足种种理趣的开示——也就是法。
正是借着此无上之法,明行具足的圣者们得以从世间度脱;
因此,我礼敬那为正自觉者所尊崇的无上之法。
具足戒等功德、安立于道果的圣者,
我礼敬那圣僧伽,无上福田。
以此对三宝礼敬所生之福德,
我依其威德,于一切处障碍尽除。
那些须菩提等所作已办、如如不动者所说的偈颂,
及诸长老与诸长老尼所宣说的无染偈颂。
以自说之教法宣说的这些偈颂,甚深、微妙、善美,
与空相应,而阐明圣法。
长老偈」以长老偈之名,「长老尼偈」亦复如是——对于斯人,
这些偈颂,即是大仙们结集于《小部》中者。
以其皆需依甚深智慧方能契入故,
虽由我来撰作义注,实为不易,
若以草率的方式注释,导师的教法便会那样传持;
往昔如狮子般的先师们所立的定论,至今依然稳固地住立。
因此,我依止这些定论,深入五部尼柯耶,
依循诸尼柯耶,并随顺古注疏的理趣。
此极清净、毫无掺杂,对精微义理作出决断,
是大寺住众所宗的教说,毫无违背。
对于若不依渐次解说,其义便难以明了的那些偈颂,
我将分析其义,阐明其确定的抉择。
Mahākāruṇikaṃ nāthaṃ, ñeyyasāgarapāraguṃ; Vande nipuṇagambhīra-vicitranayadesanaṃ. Vijjācaraṇasampannā, yena niyyanti lokato; Vande tamuttamaṃ dhammaṃ, sammāsambuddhapūjitaṃ. Sīlādiguṇasampanno, ṭhito maggaphalesu yo; Vande ariyasaṅghaṃ taṃ, puññakkhettaṃ anuttaraṃ. Vandanājanitaṃ puññaṃ, iti yaṃ ratanattaye; Hatantarāyo sabbattha, hutvāhaṃ tassa tejasā. Yā tā subhūtiādīhi, katakiccehi tādihi; Therehi bhāsitā gāthā, therīhi ca nirāmisā. Udānanādavidhinā, gambhīrā nipuṇā subhā; Suññatāpaṭisaṃyuttā, ariyadhammappakāsikā. Theragāthāti nāmena, therīgāthāti tādino; Yā khuddakanikāyamhi, saṅgāyiṃsu mahesayo. Tāsaṃ gambhīrañāṇehi, ogāhetabbabhāvato; Kiñcāpi dukkarā kātuṃ, atthasaṃvaṇṇanā mayā. Sahasaṃvaṇṇanaṃ yasmā, dharate satthu sāsanaṃ; Pubbācariyasīhānaṃ, tiṭṭhateva vinicchayo. Tasmā taṃ avalambitvā, ogāhetvāna pañcapi; Nikāye upanissāya, porāṇaṭṭhakathānayaṃ. Suvisuddhaṃ asaṃkiṇṇaṃ, nipuṇatthavinicchayaṃ; Mahāvihāravāsīnaṃ, samayaṃ avilomayaṃ. Yāsaṃ attho duviññeyyo, anupubbikathaṃ vinā; Tāsaṃ tañca vibhāvento, dīpayanto vinicchayaṃ. Yathābalaṃ karissāmi, atthasaṃvaṇṇanaṃ subhaṃ; Sakkaccaṃ theragāthānaṃ, therīgāthānameva ca. Iti ākaṅkhamānassa, saddhammassa ciraṭṭhitiṃ; Tadatthaṃ vibhajantassa, nisāmayatha sādhavoti.
那么,这些《长老偈》与《长老尼偈》是什么,又是如何传出的呢?虽然此义在偈颂中已有所言,但为令其更加明晰,此处再作说明:其中,《长老偈》乃是须菩提长老等人所宣说。他们各自审察自己如实证得的道果之乐后,或以优陀那的方式,或以观察自己等至住的方式,或以问答的方式,乃至在般涅槃时,为了指明教法的出离导向而宣说。所有这些偈颂,在结集时被汇集一处,由结集法者们结集为《长老偈》。而《长老尼偈》,则是以长老尼为对象所宣说的。
Kā panetā theragāthā therīgāthā ca, kathañca pavattāti, kāmañcāyamattho gāthāsu vuttoyeva pākaṭakaraṇatthaṃ pana punapi vuccate – tattha theragāthā tāva subhūtittherādīhi bhāsitā. Yā hi te attanā yathādhigataṃ maggaphalasukhaṃ paccavekkhitvā kāci udānavasena, kāci attano samāpattivihārapaccavekkhaṇavasena, kāci pucchāvasena, kāci parinibbānasamaye sāsanassa niyyānikabhāvavibhāvanavasena abhāsiṃsu, tā sabbā saṅgītikāle ekajjhaṃ katvā ‘‘theragāthā’’icceva dhammasaṅgāhakehi saṅgītā. Therīgāthā pana theriyo uddissa desitā.
它们在三藏——即律藏、经藏、阿毗达摩藏之中,归属经藏。在五部——即长部、中部、相应部、增支部、小部之中,摄于小部。在九分教——即契经、应颂、记说、偈颂、优陀那、如是语、本生、未曾有法、方广之中,则纳入偈颂分。
Tā pana vinayapiṭakaṃ, suttantapiṭakaṃ abhidhammapiṭakanti tīsu piṭakesu suttantapiṭakapariyāpannā. Dīghanikāyo, majjhimanikāyo, saṃyuttanikāyo, aṅguttaranikāyo, khuddakanikāyoti pañcasu nikāyesu khuddakanikāyapariyāpannā, suttaṃ, geyyaṃ, veyyākaraṇaṃ, gāthā, udānaṃ, itivuttakaṃ , jātakaṃ, abbhutadhammaṃ, vedallanti navasu sāsanaṅgesu gāthaṅgasaṅgahaṃ gatā.
“我从佛陀处领受了八万二千法蕴,又从比丘众处领受了二千,”
这八万四千法蕴,乃我所转起。
‘‘Dvāsīti buddhato gaṇhiṃ, dvesahassāni bhikkhuto; Caturāsītisahassāni, ye me dhammā pavattino’’ti.
如是,于法库官所认可的八万四千法蕴中,这些偈颂仅含摄其中少分法蕴。
Evaṃ dhammabhaṇḍāgārikena paṭiññātesu caturāsītiyā dhammakkhandhasahassesu katipayadhammakkhandhasaṅgahaṃ gatā.
其中,就“集”而言:长老偈初为一集,并以增一次第,依次有十四集、十六集、二十集、三十集、四十集、五十集、六十集、七十集,总为二十一集。“集”意为放置、编列。“一集”,即每首偈单独编为一集之处。依此类推,其余诸集亦然。
Tattha theragāthā tāva nipātato ekanipāto ekuttaravasena yāva cuddasanipātāti cuddasanipāto soḷasanipāto vīsatinipāto tiṃsanipāto cattālīsanipāto paññāsanipāto saṭṭhinipāto sattatinipātoti ekavīsatinipātasaṅgahā. Nipātanaṃ nikkhipananti nipāto. Eko ekeko gāthānaṃ nipāto nikkhepo etthāti ekanipāto. Iminā nayena sesesupi attho veditabbo.
在一集中,有十二品。每品各有十位长老,总计一百二十位长老,偈颂也正是此数。
Tattha ekanipāte dvādasa vaggā. Ekekasmiṃ vagge dasa dasa katvā vīsuttarasataṃ therā, tattikā eva gāthā. Vuttañhi –
正如所说:‘一百二十位长老,所作已办,诸漏已尽;’
在一集中,由诸大仙善为结集。’
‘‘Vīsuttarasataṃ therā, katakiccā anāsavā; Ekakamhi nipātamhi, susaṅgītā mahesibhī’’ti.
二集有四十九位长老,九十八首偈颂;三集有十六位长老,四十八首偈颂;四集有十三位长老,五十二首偈颂;五集有十二位长老,六十首偈颂;六集有十四位长老,八十四首偈颂;七集有五位长老,三十五首偈颂;八集有三位长老,二十四首偈颂;九集有一位长老,九首偈颂;十集有七位长老,七十首偈颂;第十一集有一位长老,十一首偈颂;十二集有二位长老,二十四首偈颂;十三集有一位长老,十三首偈颂;十四集有二位长老,二十八首偈颂;第十五集则无;十六集有二位长老,三十二首偈颂;二十集有十位长老,二百四十五首偈颂;三十集有三位长老,一百零五首偈颂;四十集有一位长老,四十二首偈颂;五十集有一位长老,五十五首偈颂;六十集有一位长老,六十八首偈颂;七十集有一位长老,七十一首偈颂。总计:长老共有二百六十四位,偈颂共有一千三百六十首。对此也有这样的说法:
Dukanipāte ekūnapaññāsa therā, aṭṭhanavuti gāthā; tikanipāte soḷasa therā, aṭṭhacattālīsa gāthā; catukkanipāte terasa therā, dvepaññāsa gāthā; pañcakanipāte dvādasa therā, saṭṭhi gāthā; chakkanipāte cuddasa therā, caturāsīti gāthā; sattakanipāte pañca therā, pañcatiṃsa gāthā; aṭṭhakanipāte tayo therā, catuvīsati gāthā; navakanipāte eko thero, nava gāthā; dasanipāte satta therā, sattati gāthā; ekādasanipāte eko thero, ekādasa gāthā; dvādasanipāte dve therā, catuvīsati gāthā; terasanipāte eko thero, terasa gāthā; cuddasanipāte dve therā, aṭṭhavīsati gāthā; pannarasanipāto natthi, soḷasanipāte dve therā, dvattiṃsa gāthā; vīsatinipāte dasa therā, pañcacattālīsādhikāni dve gāthāsatāni; tiṃsanipāte tayo therā, sataṃ pañca ca gāthā; cattālīsanipāte eko thero, dvecattālīsa gāthā; paññāsanipāte eko thero, pañcapaññāsa gāthā; saṭṭhinipāte eko thero, aṭṭhasaṭṭhi gāthā; sattatinipāte eko thero, ekasattati gāthā. Sampiṇḍetvā pana dvesatāni catusaṭṭhi ca therā, sahassaṃ tīṇi satāni saṭṭhi ca gāthāti. Vuttampi cetaṃ –
这些偈颂共一千三百六十首,
长老有二百六十四位,如是所宣说。
‘‘Sahassaṃ honti tā gāthā, tīṇi saṭṭhi satāni ca; Therā ca dve satā saṭṭhi, cattāro ca pakāsitā’’ti.
《比丘尼偈》则以一集为始,依增一法次第编列,至九集而止,即:九集、十一集、十二集、十六集、二十集、三十集、四十集以及大集,合为十六集。其中,一集中有十八位比丘尼,恰好十八首偈颂;二集中有十位比丘尼,二十首偈颂;三集中有八位比丘尼,二十四首偈颂;四集中有一位比丘尼,四首偈颂;五集中有十二位比丘尼,六十首偈颂;六集中有八位比丘尼,四十八首偈颂;七集中有三位比丘尼,二十一偈颂;从八集至十六集,各有一位比丘尼,偈颂数目悉如其集数;二十集中有五位比丘尼,一百八十首偈颂;三十集中有一位比丘尼,三十四首偈颂;四十集中有一位比丘尼,四十八首偈颂;大集中亦有一位比丘尼,七十五首偈颂。应如是了知此处诸集、诸品及偈颂的数量。
Therīgāthā pana ekanipāto ekuttaravasena yāva navanipātāti navanipāto ekādasanipāto, dvādasanipāto, soḷasanipāto, vīsatinipāto, tiṃsanipāto, cattālīsanipāto, mahānipātoti soḷasanipātasaṅgahā. Tattha ekanipāte aṭṭhārasa theriyo, aṭṭhāraseva gāthā; dukanipāte dasa theriyo, vīsati gāthā; tikanipāte aṭṭha theriyo, catuvīsati gāthā; catukkanipāte ekā therī, catasso gāthā; pañcakanipāte dvādasa theriyo saṭṭhi gāthā; chakkanipāte aṭṭha theriyo aṭṭhacattālīsa gāthā; sattanipāte tisso theriyo, ekavīsati gāthā; aṭṭha nipātato paṭṭhāya yāva soḷasanipātā ekekā theriyo taṃtaṃnipātaparimāṇā gāthā; vīsatinipāte pañca theriyo, aṭṭhārasasatagāthā; tiṃsanipāte ekā therī, catuttiṃsa gāthā; cattālīsanipāte ekā therī, aṭṭhacattālīsa gāthā; mahānipātepi ekā therī, pañcasattati gāthā. Evamettha nipātānaṃ gāthāvaggānaṃ gāthānañca parimāṇaṃ veditabbaṃ.
起因偈注释
Nidānagāthāvaṇṇanā
如是,在这些已限定数量的《长老偈》等当中,其开篇亦有:
Evaṃ paricchinnaparimāṇāsu panetāsu theragāthā ādi. Tatthāpi –
犹如具獠牙的狮王在山洞中咆哮,请谛听已修习者们的、能带来利益的偈颂。
这是最初大结集时,具寿阿难为赞叹那些长老而说偈颂的开头。
‘‘Sīhānaṃva nadantānaṃ, dāṭhīnaṃ girigabbhare; Suṇātha bhāvitattānaṃ, gāthā atthūpanāyikā’’ti.
此处,「狮子」(sīha)一词,在“诸比丘,狮子是兽王”等句中指兽王;在“那时,狮子将军来到世尊所在之处”等句中指人名;在“诸比丘,所谓‘狮子’,即是如来、阿拉汉、正自觉者的称号”等句中,则指如来。其中,正如以譬喻来表述如来那样,这里也应理解为唯依譬喻而说,因此「犹如狮子的」(sīhānaṃva)也就是“如同狮子们那样”。因连音规则而省去元音,如“evaṃsa te”等例。其中,「iva」(如)是不变词,「suṇātha」(请谛听)是动词,其余是名词。而「犹如狮子的」在语法关系上用的是属格。此处的关系词虽未在字面表达,但意义已显。例如,当说“oṭṭhasseva mukhaṃ etassā”(此有一张如骆驼的脸)时,义即“这张脸如同骆驼的脸”已得表达;同样,此处说「犹如狮子的」时,义即“如同狮子们的咆哮那样”已得表达。如果说彼处有“脸”一词邻近,那么此处亦有「正在咆哮的」(nadantānaṃ)此……
Ayaṃ paṭhamamahāsaṅgītikāle āyasmatā ānandena tesaṃ therānaṃ thomanatthaṃ bhāsitā gāthā ādi. Tattha sīhānanti sīhasaddo ‘‘sīho, bhikkhave, migarājā’’tiādīsu (a. ni. 4.33) migarāje āgato. ‘‘Atha kho sīho senāpati yena bhagavā tenupasaṅkamī’’tiādīsu (a. ni. 5.34) paññattiyaṃ. ‘‘Sīhoti kho, bhikkhave, tathāgatassetaṃ adhivacanaṃ arahato sammāsambuddhassā’’tiādīsu (a. ni. 5.99; 10.21) tathāgate. Tattha yathā tathāgate sadisakappanāya āgato, evaṃ idhāpi sadisakappanāvaseneva veditabbo, tasmā sīhānaṃvāti sīhānaṃ iva. Sandhivasena saralopo ‘‘evaṃsa te’’tiādīsu (ma. ni. 1.22) viya. Tattha ivāti nipātapadaṃ. Suṇāthāti ākhyātapadaṃ. Itarāni nāmapadāni. Sīhānaṃvāti ca sambandhe sāmivacanaṃ. Kāmañcettha sambandhī sarūpato na vutto, atthato pana vuttova hoti. Yathā hi ‘‘oṭṭhasseva mukhaṃ etassā’’ti vutte oṭṭhassa mukhaṃ viya mukhaṃ etassāti ayamattho vutto eva hoti, evamidhāpi ‘‘sīhānaṃvā’’ti vutte sīhānaṃ nādo viyāti ayamattho vutto eva hoti. Tattha mukhasaddasannidhānaṃ hotīti ce, idhāpi ‘‘nadantāna’’nti padasannidhānato, tasmā sīhānaṃvāti nidassanavacanaṃ. Nadantānanti tassa nidassitabbena sambandhadassanaṃ. Dāṭhīnanti tabbisesanaṃ. Girigabbhareti tassa pavattiṭṭhānadassanaṃ. Suṇāthāti savane niyojanaṃ. Bhāvitattānanti sotabbassa pabhavadassanaṃ. Gāthāti sotabbavatthudassanaṃ. Atthupanāyikāti tabbisesanaṃ. Kāmañcettha ‘‘sīhānaṃ nadantānaṃ dāṭhīna’’nti pulliṅgavasena āgataṃ, liṅgaṃ pana parivattetvā ‘‘sīhīna’’ntiādinā itthiliṅgavasenāpi attho veditabbo. Ekasesavasena vā sīhā ca sīhiyo ca sīhā, tesaṃ sīhānantiādinā sādhāraṇā hetā tisso nidānagāthā theragāthānaṃ therīgāthānañcāti.
于此,「狮子」因堪忍与杀害而得名。犹如兽王狮子,由于具备殊胜的力量,因此不会遇到来自獐、鹿、大象、良马等的威胁,也能忍受风、热等艰困;外出觅食时,因其威光炽盛,遇到醉象、野牛等,毫无畏惧,毫不退缩,将其降伏;降伏之后,必将它们杀死,就地食其嫩肉,安乐而住。同样,这些大长老们由于具备圣力的殊胜,能忍受一切危难;以征服贪等烦恼之力将其杀害、断除;因其威光炽盛,于一切处境无有畏惧,毫不退缩,以禅那等乐而安住。因此,由于堪忍与杀害之义,他们如同狮子,故称为「狮子」。就词义而言,如同「takka」一词以‘可爱’的意义,通过音节颠倒而得名一样,此处应以‘杀害’的意义理解为狮子,同样也以‘堪忍’的意义。然而,如果按照「pisodara」那样的插入式音韵规则来解释,那就无可多言了。
Tattha sahanato hananato ca sīho. Yathā hi sīhassa migarañño balavisesayogato sarabhamigamattavaravāraṇāditopi parissayo nāma natthi, vātātapādiparissayampi so sahatiyeva, gocarāya pakkamantopi tejussadatāya mattagandhahatthivanamahiṃsādike samāgantvā abhīrū achambhī abhibhavati, abhibhavanto ca te aññadatthu hantvā tattha mudumaṃsāni bhakkhayitvā sukheneva viharati, evametepi mahātherā ariyabalavisesayogena sabbesampi parissayānaṃ sahanato, rāgādisaṃkilesabalassa abhibhavitvā hananato pajahanato tejussadabhāvena kutocipi abhīrū achambhī jhānādisukhena viharantīti sahanato hananato ca sīhā viyāti sīhā. Saddatthato pana yathā kantanatthena ādiantavipallāsato takkaṃ vuccati, evaṃ hiṃsanaṭṭhena sīho veditabbo. Tathā sahanaṭṭhena. Pisodarādipakkhepena niruttinayena pana vuccamāne vattabbameva natthi.
再者,犹如兽王、具鬃毛的狮子,因自身威光炽盛,独行无侣,不寻求任何同伴;同样,这些长老们也因威光炽盛、乐住远离,而独一修行,故从独行的意义上说,亦如狮子,因此称为「狮子」。正如世尊所说:「狮子独行,犹如龙象。」
Atha vā yathā migarājā kesarasīho attano tejussadatāya ekacārī viharati, na kañci sahāyaṃ paccāsīsati, evametepi tejussadatāya vivekābhiratiyā ca ekacārinoti ekacariyaṭṭhenapi sīhā viyāti sīhā, tenāha – bhagavā ‘‘sīhaṃvekacaraṃ nāga’’nti (saṃ. ni. 1.30; su. ni. 168).
或者,由于具足无所畏惧、迅捷、勇猛等殊胜功德,他们如同狮子,因此这些大长老们称为「狮子」。世尊曾这样说:
Atha vā asantāsanajavaparakkamādivisesayogato sīhā viyāti sīhā, ete mahātherā. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
诸比丘,当霹雳炸裂之时,有两种不惊惧者。哪两种?漏尽比丘与兽王狮子。
‘‘Dveme, bhikkhave, asaniyā phalantiyā na santasanti, katameva dve? Bhikkhu ca khīṇāsavo sīho ca migarājā’’ti (a. ni. 2.60).
狮子的速度与勇猛是其余众生所没有的。正如狮子能一跃越过百牛之距而扑向野牛等,即便是幼狮,也能击破发情醉象的额头,如同嚼食嫩笋一般将其吃掉。而这些长老的圣道之速与神通之速,也为他人所无,其正精进之勇猛更是无与伦比。因此,说「如狮子的」,即是如同狮子一般。在此,狮子应视为较低的譬喻,因为最极殊胜的堪忍等义,唯在此长老身上才具足。
Javopi sīhassa aññehi asādhāraṇo, tathā parakkamo. Tathā hi so usabhasatampi laṅghitvā vanamahiṃsādīsu nipatati, potakopi samāno pabhinnamadānampi mattavaravāraṇānaṃ paṭimānaṃ bhinditvā dantakaḷīraṃva khādati. Etesaṃ pana ariyamaggajavo iddhijavo ca aññehi asādhāraṇo, sammappadhānaparakkamo ca niratisayo. Tasmā sīhānaṃvāti sīhasadisānaṃ viya. Sīhassa cettha hīnūpamatā daṭṭhabbā, accantavisiṭṭhassa sahanādiatthassa theresveva labbhanato.
「吼叫的」:即正在吼叫。正如狮子在行境、精进、满足、适时等时,从栖息处出来,舒展身体之后,发出狮子吼、无畏吼;同样地,这些长老在观察所缘、内省、发出感叹等时,也发出了此无畏吼。因此说「如同吼叫的狮子们」。「有牙的」:即具有牙齿者,意为「牙齿锋利者」或「牙齿殊胜者」。犹如狮子依凭极为坚固、锋利的四颗牙齿之力,摧伏对手,圆满己愿;同样地,这些长老依四圣道牙之力,摧伏无始轮回中未曾被降伏的对手,圆满己愿。此处也是依譬喻而解,以「如牙」故称为「牙」。
Nadantānanti gajjantānaṃ. Gocaraparakkamatuṭṭhivelādīsu hi yathā sīhā attano āsayato nikkhamitvā vijambhitvā sīhanādaṃ abhītanādaṃ nadanti, evaṃ etepi visayajjhattapaccavekkhaṇaudānādikālesu imaṃ abhītanādaṃ nadiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘sīhānaṃva nadantāna’’nti. Dāṭhīnanti dāṭhāvantānaṃ. Pasaṭṭhadāṭhīnaṃ, atisayadāṭhānanti vā attho. Yathā hi sīhā ativiya daḷhānaṃ tikkhānañca catunnaṃ dāṭhānaṃ balena paṭipakkhaṃ abhibhavitvā attano manorathaṃ matthakaṃ pūrenti, evametepi catunnaṃ ariyamaggadāṭhānaṃ balena anādimati saṃsāre anabhibhūtapubbapaṭipakkhaṃ abhibhavitvā attano manorathaṃ matthakaṃ pāpesuṃ. Idhāpi dāṭhā viyāti dāṭhāti sadisakappanāvaseneva attho veditabbo.
「在山洞中」:指山窟之中,用为表邻近义的处所格。有些版本读作「Girigavhare」(山丛中),意为山中的密林、丛林。这也是显示他们辉耀之处,以及适合发出狮子吼的场所。应连接为「吼叫的(狮子们)在山洞中」。正如狮子多数栖居于山洞,因为那里其他众生难以接近,远离人烟,为避免自身出现而令小动物惊恐,它们外出觅食时才发出狮子吼。同样,这些长老们安住于如同难近山洞般的空屋中,为了不使自己的功德令卑劣凡夫生起渴爱与邪见的恐惧,而发出后续偈颂所含摄的无畏吼声。因此说:「如吼叫的有牙者,在山洞中」。
Girigabbhareti pabbataguhāyaṃ, samīpatthe bhummavacanaṃ. ‘‘Girigavhare’’ti keci paṭhanti. Pabbatesu vanagahane vanasaṇḍeti attho. Idaṃ pana nesaṃ virocanaṭṭhānadassanañceva sīhanādassa yogyabhūmidassanañca. Nadantānaṃ girigabbhareti yojanā. Yathā hi sīhā yebhuyyena girigabbhare aññehi durāsadatāya janavivitte vasantā attano dassanena uppajjanakassa khuddakamigasantāsassa pariharaṇatthaṃ gocaragamane sīhanādaṃ nadanti, evametepi aññehi durāsadagirigabbharasadiseva suññāgārevasantā guṇehi khuddakānaṃ puthujjanānaṃ taṇhādiṭṭhiparittāsaparivajjanatthaṃ vakkhamānagāthāsaṅkhātaṃ abhītanādaṃ nadiṃsu. Tena vuttaṃ ‘‘sīhānaṃva nadantānaṃ, dāṭhīnaṃ girigabbhare’’ti.
「请听」:这是劝请听闻之语。以此激发聚集的会众生起闻法之欲,令其在听闻时生起恭敬,策励精勤,并怀尊重与崇仰。或者,也可不将「狮子」等词视为比喻,而直接以主要意义来理解:是故,那些具足坚固、锋利、明显、殊胜之牙的兽王狮子,在山洞中吼叫,发出狮子吼声。正如它们无畏的吼声那样,请听这些长老们的偈颂——这些偈颂与那无畏吼声相似。这就是说:「犹如发出狮子吼的兽王狮子,因为于一切处皆无恐惧,故其无畏吼声能令其他动物恐惧;同样,这些已修习、不放逸的长老们,由于彻底断除了一切恐惧之因,发出如同狮子吼的无畏吼声,能令放逸者恐惧。请听这些偈颂。」
Suṇāthāti savanāṇattikavacanaṃ, tena vakkhamānānaṃ gāthānaṃ sannipatitāya parisāya sotukāmataṃ uppādento savane ādaraṃ janeti, ussāhaṃ samuṭṭhāpento gāravaṃ bahumānañca upaṭṭhapeti. Atha vā ‘‘sīhāna’’ntiādīnaṃ padānaṃ sadisakappanāya vinā mukhyavaseneva attho veditabbo. Tasmā daḷhatikkhabhāvena pasaṭṭhātisayadāṭhatāya dāṭhīnaṃ girigabbhare nadantānaṃ sīhagajjitaṃ gajjantānaṃ sīhānaṃ migarājūnaṃ viya tesaṃ abhītanādasadisā gāthā suṇāthāti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘yathā sīhanādaṃ nadantānaṃ sīhānaṃ migarājūnaṃ kutocipi bhayābhāvato so abhītanādo tadaññamigasantāsakaro, evaṃ bhāvitattānaṃ appamattānaṃ therānaṃ sīhanādasadisiyo sabbaso bhayahetūnaṃ suppahīnattā abhītanādabhūtā, pamattajanasantāsakarā gāthā suṇāthā’’ti.
「已修习者」:指已修习心的人。因为「心」在「确实,心难调伏」(法句159)、「他确立自心,如同箭匠调直箭」(经集217)、「自正愿」(小诵5.4;经集263)等处被称作「我」。因此,通过增上心修行,以止观增长其心,将止观修习推向究竟而安住,即是此义。或者,「已修习者」指已修习本性者,即已修习了与本性相应的戒等。所谓「偈颂」,是指依阿努图婆等韵律,由仙人们诵出的四句或六句言辞;其他类似的形式也如此称谓。它们能将自利利他等义的义理导出,或被导入这些义理之中,故称「引导义理者」。
Bhāvitattānanti bhāvitacittānaṃ. Cittañhi ‘‘attā hi kira duddamo (dha. pa. 159) yo ve ṭhitatto tasaraṃva ujjū’’ti (su. ni. 217) ca ‘‘attasammāpaṇidhī’’ti (khu. pā. 5.4; su. ni. 263) ca evamādīsu attāti vuccati, tasmā adhicittānuyogena samathavipassanābhivaḍḍhitacittānaṃ samathavipassanābhāvanāmatthakaṃ pāpetvā ṭhitānanti attho. Atha vā bhāvitattānanti bhāvitasabhāvānaṃ, sabhāvabhūtasīlādibhāvitānanti attho. Gīyatīti gāthā, anuṭṭhubhādivasena isīhi pavattitaṃ catuppadaṃ chappadaṃ vā vacanaṃ. Aññesampi taṃsadisatāya tathā vuccanti. Attatthādibhede atthe upanenti tesu vā upaniyyantīti atthūpanāyikā.
又,「已修习者」指已修习我慢止息之人。因我慢被安置于此中,故称为「我」。他们以不放逸的修习、无过失的修习,如理地熏诸功德之香。由此显示他们圆满成就了身修习、戒修习、心修习、慧修习四种修习。此处的「修习」,即趣向菩提的修行道。菩提有现观与义理两种,又分正等正觉、辟支菩提、声闻菩提三种。其中,自己正确地觉悟一切法,也能令他人觉悟,故称正等正觉。以一切知智为依止的道智,以及以道智为依止的一切知智,统称为正等正觉。因此说:
Atha vā bhāvitattānanti bhāvitattābhāvānaṃ, attabhāvo hi āhito ahaṃ māno etthāti ‘‘attā’’ti vuccati, so ca tehi appamādabhāvanāya anavajjabhāvanāya bhāvito sammadeva guṇagandhaṃ gāhāpito. Tena tesaṃ kāyabhāvanā sīlabhāvanā cittabhāvanā paññābhāvanāti catunnampi bhāvanānaṃ paripuṇṇabhāvaṃ dasseti. ‘‘Bhāvanā’’ti ca sambodhipaṭipadā idhādhippetā. Yāyaṃ saccasambodhi atthi, sā duvidhā abhisamayato tadatthato ca. Sambodhi pana tividhā sammāsambodhi paccekasambodhi sāvakasambodhīti. Tattha sammā sāmaṃ sabbadhammānaṃ bujjhanato bodhanato ca sammāsambodhi. Sabbaññutaññāṇapadaṭṭhānaṃ maggañāṇaṃ maggañāṇapadaṭṭhānañca sabbaññutaññāṇaṃ ‘‘sammāsambodhī’’ti vuccati. Tenāha –
「佛陀」:彼世尊是自生者、无师而证悟者,于过去未曾听闻之法,自证诸谛,于彼处成就一切知智,并于诸力中获得自在。(大义释 192;小义释·彼岸道赞颂经解说 97;无碍解道 1.161)
‘‘Buddhoti yo so bhagavā sayambhū anācariyako pubbe ananussutesu dhammesu sāmaṃ saccāni abhisambujjhi, tattha ca sabbaññutaṃ patto balesu ca vasībhāva’’nti (mahāni. 192; cūḷani. pārāyanatthutigāthāniddesa 97; paṭi. ma. 1.161).
觉悟应觉悟之义,即是在诸力中获得自在。各自独自觉悟,名为「辟支菩提」,其意为:并非经由他人启发而觉悟,而是以自生智现观诸谛。正自觉者由于自生智的特性,现观虽自发生起,却也成为无量众生现观诸谛之因,因其现观是经过教导的。而独觉佛的现观,并非任何一位众生现观诸谛之因。于导师说法完毕时生起者,称为「声闻」;声闻的现观诸谛,即是「声闻菩提」。这三种菩提,应知是通过三类菩萨各自相应的行道达到究竟,即修习三十七菩提分法至圆满;因为其他现观——断现观与遍知现观——不能离开它。确实,若无证现观,修习现观即不可能生起;而当修习现观存在时,断现观与遍知现观也必然成就。
Bodhaneyyabodhanattho hi balesu vasībhāvo. Paccekaṃ sayameva bodhīti paccekasambodhi, ananubuddho sayambhūñāṇena saccābhisamayoti attho. Sammāsambuddhānañhi sayambhūñāṇatāya sayameva pavattamānopi saccābhisamayo sānubuddho aparimāṇānaṃ sattānaṃ saccābhisamayassa hetubhāvato. Imesaṃ pana so ekassāpi sattassa saccābhisamayahetu na hoti. Satthu dhammadesanāya savanante jātāti sāvakā. Sāvakānaṃ saccābhisamayo sāvakasambodhi. Tividhāpesā tiṇṇaṃ bodhisattānaṃ yathāsakaṃ āgamanīyapaṭipadāya matthakappattiyā satipaṭṭhānādīnaṃ sattatiṃsāya bodhipakkhiyadhammānaṃ bhāvanāpāripūrīti veditabbā itarābhisamayānaṃ tadavinābhāvato. Na hi sacchikiriyābhisamayena vinā bhāvanābhisamayo sambhavati, sati ca bhāvanābhisamaye pahānābhisamayo pariññābhisamayo ca siddhoyeva hotīti.
当大菩萨圆满了菩提资粮,于最后一生完成事前所应作后,登上菩提座,在不可摧破的金刚座上结跏趺坐,立下誓言:‘只要我心未无执取地从诸漏解脱,就绝不从此座起。’便在黄昏尚未到来时,摧破了魔军。于初夜分,他以宿住随念智随念过去多生种种的蕴;于中夜分,以清净天眼证得死生智与未来分智;于后夜分,依‘这世间确实陷入困苦,有生、有老、有死、有没、有结生,却不知此苦的出离,不知老死的出离……’(长部2.57)等的教示,从老死开始,以缘起为门专注修观。如同为了砍断大丛林而在磨石上磨斧,世间怙主为了砍断烦恼丛林,磨利了智慧之斧。由于成就佛果的因缘已然具足、成熟,为证得一切知智而令观智孕育,他间或进入各种等至。在已确定的名色上安立三相,以不执著法随观之力,对种种方式的诸行进行审察,展开了三十六万百千门的观察。当其中名为大金刚智的观智变得敏锐、英勇、明净,以出起行的状态运转时,一旦与道相应,便依次第证道的刹那,摧破一千五百烦恼;于最上道的刹那,称为证得正自觉;从最上果的……
Yadā hi mahābodhisatto paripūritabodhisambhāro carimabhave katapubbakicco bodhimaṇḍaṃ āruyha – ‘‘na tāvimaṃ pallaṅkaṃ bhindissāmi, yāva na me anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccissatī’’ti paṭiññaṃ katvā aparājitapallaṅke nisinno asampattāya eva sañjhāvelāya mārabalaṃ vidhamitvā purimayāme pubbenivāsānussatiñāṇena anekākāravokāre pubbe nivutthakkhandhe anussaritvā majjhimayāme dibbacakkhuvisodhanena cutūpapātañāṇaanāgataṃsañāṇāni adhigantvā pacchimayāme ‘‘kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno jāyati ca jīyati ca mīyati ca cavati ca upapajjati ca, atha ca panimassa dukkhassa nissaraṇaṃ nappajānāti jarāmaraṇassā’’tiādinā (dī. ni. 2.57) jarāmaraṇato paṭṭhāya paṭiccasamuppādamukhena vipassanaṃ abhinivisitvā mahāgahanaṃ chindituṃ nisadasilāyaṃ pharasuṃ nisento viya kilesagahanaṃ chindituṃ lokanātho ñāṇapharasuṃ tejento buddhabhāvāya hetusampattiyā paripākaṃ gatattā sabbaññutaññāṇādhigamāya vipassanaṃ gabbhaṃ gaṇhāpento antarantarā nānāsamāpattiyo samāpajjitvā yathāvavatthāpite nāmarūpe tilakkhaṇaṃ āropetvā anupadadhammavipassanāvasena anekākāravokārasaṅkhāre sammasanto chattiṃsakoṭisatasahassamukhena sammasanavāraṃ vitthāretvā tattha mahāvajirañāṇasaṅkhāte vipassanāñāṇe tikkhe sūre pasanne vuṭṭhānagāminibhāvena pavattamāne yadā taṃ maggena ghaṭeti, tadā maggapaṭipāṭiyā diyaḍḍhakilesasahassaṃ khepento aggamaggakkhaṇe sammāsambodhiṃ adhigacchati nāma, aggaphalakkhaṇato paṭṭhāya adhigato nāma. Sammāsambuddhabhāvato dasabalacatuvesārajjādayopi tassa tadā hatthagatāyeva hontīti ayaṃ tāva abhisamayato sammāsambodhipaṭipadā. Tadatthato pana mahābhinīhārato paṭṭhāya yāva tusitabhavane nibbatti, etthantare pavattaṃ bodhisambhārasambharaṇaṃ. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbākārasampannaṃ cariyāpiṭakavaṇṇanāyaṃ vitthārato vuttamevāti tattha vuttanayeneva gahetabbaṃ.
辟支菩萨们也为辟支菩提而立下誓愿,渐次积集辟支菩提的资粮。在适当的时机,住于最后有,由于智慧达到成熟,取起现前令人震悚的相,深切地见到存在等中的过患,并以自生智决断了转起与其因、还灭与其因。依‘他如理作意“这是苦”……’等经中所说的方法,修习四谛业处,随顺自己的誓愿,研磨诸行,次第策修观,依道的次第证得最上道,这便称为觉悟辟支菩提。从最上果的刹那起,即名为独觉佛,成为含天众在内的世间无上应供。
Paccekabodhisattāpi paccekabodhiyā katābhinīhārā anupubbena sambhatapaccekasambodhisambhārā tādise kāle carimattabhāve ṭhitā ñāṇassa paripākagatabhāvena upaṭṭhitaṃ saṃveganimittaṃ gahetvā savisesaṃ bhavādīsu ādīnavaṃ disvā sayambhūñāṇena pavatti pavattihetuṃ nivatti nivattihetuñca paricchinditvā ‘‘so ‘idaṃ dukkha’nti yoniso manasi karotī’’tiādinā āgatanayena catusaccakammaṭṭhānaṃ paribrūhentā attano abhinīhārānurūpaṃ saṅkhāre parimaddantā anukkamena vipassanaṃ ussukkāpetvā maggapaṭipāṭiyā aggamaggaṃ adhigacchantā paccekasambodhiṃ abhisambujjhanti nāma, aggaphalakkhaṇato paṭṭhāya paccekasambuddhā nāma hutvā sadevakassa lokassa aggadakkhiṇeyyā honti.
声闻们则在听闻导师或同梵行者宣说四谛业处之语后,在那个刹那或之后的时间里,随顺相应的实践,努力精勤,策励修观。如果道在增长时通达诸谛,随顺自己誓愿的成就,在上首弟子地或者仅仅在最上道刹那,便称为证得声闻菩提。从此以后,他们就名为声闻佛,在含天神的世间中成为最上应供者。就这样,从现观的角度,应知辟支菩提与声闻菩提。
Sāvakā pana satthu sabrahmacārino vā catusaccakammaṭṭhānakathaṃ sutvā tasmiṃyeva khaṇe kālantare vā tajjaṃ paṭipattiṃ anutiṭṭhantā ghaṭentā vāyamantā vipassanaṃ ussukkāpetvā, yadi vā paṭipadāya vaḍḍhantiyā, saccāni paṭivijjhantā attano abhinīhārānurūpasiddhiaggasāvakabhūmiyā vā kevalaṃ vā aggamaggakkhaṇe sāvakasambodhiṃ adhigacchanti nāma. Tato paraṃ sāvakabuddhā nāma honti sadevake loke aggadakkhiṇeyyā. Evaṃ tāva abhisamayato paccekasambodhi sāvakasambodhi ca veditabbā.
从这一意义而言,大菩萨们依最低限度,应累积菩提资粮达四不可数劫又十万劫;中等限度则为八不可数劫又十万劫;最高限度为十六不可数劫又十万劫。这些差别,应依慧增上、信增上及精进增上来理解。慧增上者,信虽弱而慧敏锐,因而方便善巧明净微细,无需很久便能令波罗蜜圆满。信增上者,慧中等,其波罗蜜的圆满既非极快,亦非极慢。精进增上者,慧弱,其波罗蜜需经极久方能圆满。辟支菩萨则非如此。他们虽有慧增上等差别,但必须累积二不可数劫又十万劫的菩提资粮,不能少于此数。即便是信增上或精进增上的辟支菩萨,在超出前述界限数劫之后,也会于第二个不可数劫内觉悟辟支菩提,绝不会迁延至第三个不可数劫。至于声闻菩萨,为成就上首弟子性而发愿者,应累积资粮一不可数劫又十万劫;为成就大弟子性而发愿者,仅需十万劫;佛陀的父母、侍者及儿子,也是如此。
Tadatthato pana yathā mahābodhisattānaṃ heṭṭhimaparicchedena cattāri asaṅkhyeyyāni kappānaṃ satasahassañca bodhisambhārasambharaṇaṃ icchitabbaṃ majjhimaparicchedena aṭṭha asaṅkhyeyyāni kappānaṃ satasahassañca, uparimaparicchedena soḷasa asaṅkhyeyyāni kappānaṃ satasahassañca ete ca bhedā paññādhikasaddhādhikavīriyādhikavasena veditabbā. Paññādhikānañhi saddhā mandā hoti paññā tikkhā, tato ca upāyakosallassa visadanipuṇabhāvena nacirasseva pāramiyo pāripūriṃ gacchanti. Saddhādhikānaṃ paññā majjhimā hotīti tesaṃ nātisīghaṃ nātisaṇikaṃ pāramiyo pāripūriṃ gacchanti. Vīriyādhikānaṃ pana paññā mandā hotīti tesaṃ cireneva pāramiyo pāripūriṃ gacchanti. Na evaṃ paccekabodhisattānaṃ. Tesañhi satipi paññādhikabhāve dve asaṅkhyeyyāni kappānaṃ satasahassañca bodhisambhārasambharaṇaṃ icchitabbaṃ, na tato oraṃ. Saddhādhikavīriyādhikāpi vuttaparicchedato paraṃ katipaye eva kappe atikkamitvā paccekasambodhiṃ abhisambujjhanti, na tatiyaṃ asaṅkhyeyyanti. Sāvakabodhisattānaṃ pana yesaṃ aggasāvakabhāvāya abhinīhāro, tesaṃ ekaṃ asaṅkhyeyyaṃ kappānaṃ satasahassañca sambhārasambharaṇaṃ icchitabbaṃ. Yesaṃ mahāsāvakabhāvāya, tesaṃ kappānaṃ satasahassameva, tathā buddhassa mātāpitūnaṃ upaṭṭhākassa puttassa ca. Tattha yathā –
人身、性别具足、因缘、得见导师、
出家、功德具足、增上与志愿、
这八种法的聚合,令大愿成就。
‘‘Manussattaṃ liṅgasampatti, hetu satthāradassanaṃ; Pabbajjā guṇasampatti, adhikāro ca chandatā; Aṭṭhadhammasamohānā, abhinīhāro samijjhatī’’ti. (bu. vaṃ. 2.59) –
如此,具足所说八法而确立了誓愿的大菩萨们,从大誓愿开始,即特别精勤于布施等,日复一日行持须大拏大施那样的大布施,积集与之相应的戒等一切波罗蜜法。但是,若不达到上述的时间界限,即使在此期间,也绝不可能成就佛果。为什么呢?因为智慧尚未成熟。正如在特定时节成熟的庄稼,佛陀的智慧也是依照所限定的时节,才增长、滋茂、广大,入胎、成熟。
Evaṃ vutte aṭṭha dhamme samodhānetvā katapaṇidhānānaṃ mahābodhisattānaṃ mahābhinīhārato pabhuti savisesaṃ dānādīsu yuttappayuttānaṃ divase divase vessantaradānasadisaṃ mahādānaṃ dentānaṃ tadanurūpasīlādike sabbapāramidhamme ācinantānampi yathāvuttakālaparicchedaṃ asampatvā antarā eva buddhabhāvappatti nāma natthi. Kasmā? Ñāṇassa aparipaccanato. Paricchinnakāle nipphāditaṃ viya hi sassaṃ buddhañāṇaṃ yathāparicchinnakālavaseneva vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ āpajjantaṃ gabbhaṃ gaṇhantaṃ paripākaṃ gacchatīti evaṃ –
人身、性别具足、见无漏者、增上、意欲——这些是导向之因。
将这五种法汇聚之后,对于已发愿的辟支菩萨,以及依具足“增上”与“欲”二支的愿力而立志的声闻菩萨,若尚未到达经中所说的时间界限,在此期间,绝无可能证得前述的辟支菩提与声闻菩提。
‘‘Manussattaṃ liṅgasampatti, vigatāsavadassanaṃ; Adhikāro chandatā ete, abhinīhārakāraṇā’’ti. (su. ni. aṭṭha. 1.khaggavisāṇasuttavaṇṇanā) –
何以故?因为智慧尚未完全成熟。譬如大菩萨们依布施等波罗蜜滋润慧波罗蜜,渐次犹如入胎般成长、走向成熟,最终圆满佛智;同样,由布施等所滋养的智慧,也依次进入“母胎”而臻于成熟,最终圆满辟支菩提智与声闻菩提智。正因反复修习布施,他们在各期生命中,心倾向于无贪,于一切事物无所执著,心无牵挂;正因反复修习持戒,他们的身业、语业获得善护,极为清净,活命清净,守护根门,饮食知量;进而依警寤策励,精勤用功,令心得定。对他们而言,此“警寤策励”应理解为随顺日常的经行、宴坐等规则而行。
Ime pañca dhamme samodhānetvā katābhinīhārānaṃ paccekabodhisattānaṃ ‘‘adhikāro chandatā’’ti dvaṅgasamannāgatāya patthanāya vasena katapaṇidhānānaṃ sāvakabodhisattānañca tattha tattha vuttakālaparicchedaṃ asampatvā antarā eva paccekasambodhiyā yathāvuttasāvakasambodhiyā ca adhigamo natthi. Kasmā? Ñāṇassa aparipaccanato. Imesampi hi yathā mahābodhisattānaṃ dānādipāramīhi paribrūhitā paññāpāramī anukkamena gabbhaṃ gaṇhantī paripākaṃ gacchantī buddhañāṇaṃ paripūreti, evaṃ dānādīhi paribrūhitā anupubbena yathārahaṃ gabbhaṃ gaṇhantī paripākaṃ gacchantī paccekabodhiñāṇaṃ sāvakabodhiñāṇañca paripūreti. Dānaparicayena hete tattha tattha bhave alobhajjhāsayatāya sabbattha asaṅgamānasā anapekkhacittā hutvā, sīlaparicayena susaṃvutakāyavācatāya suparisuddhakāyavacīkammantā parisuddhājīvā indriyesu guttadvārā bhojane mattaññuno hutvā jāgariyānuyogena cittaṃ samādahanti, svāyaṃ tesaṃ jāgariyānuyogo gatapaccāgatikavattavasena veditabbo.
然而,像这样修道的人,由于积累了雄厚的资粮,几乎不费大力,便能将作为基础的八定、五神通、六神通,以及前行的近行观,悉皆善巧掌握。而精进等波罗蜜,自然也涵摄其中。实际上,为成就辟支菩提或声闻菩提,于累积布施等功德时所有奋发努力,即是“精进”;于努力过程中,对所遇违缘与损害能加以忍耐,即是“忍辱”;对所承诺的布施、持戒等善行诚实不欺,即是“真实”;于一切处确立毫不动摇的决心,即是“决意”;对于作为布施、持戒等善行生起所依的有情众生,希望给予利益与安乐,即是“慈”;于有情所作的伤害行为保持中舍之心,即是“舍”。如是,当布施、持戒、禅修,以及戒、定、慧不断获得成就时,精进等波罗蜜也便自然成就。正是这条为辟支菩提和声闻菩提所施设的布施等行道,因能修习、净化彼菩萨的相续心流,故称为“修习”。更殊胜的是,通过布施等令相续心流获得极善的陶冶之后,于身心相续中生起的止观行道,使得彼菩萨由此具备了“宿世瑜伽行者”的资具与圆满。
Evaṃ pana paṭipajjantānaṃ adhikārasampattiyā appakasireneva aṭṭha samāpattiyo pañcābhiññā chaḷabhiññā adhiṭṭhānabhūtā pubbabhāgavipassanā ca hatthagatāyeva honti. Vīriyādayo pana tadantogadhā eva. Yañhi paccekabodhiyā sāvakabodhiyā vā atthāya dānādipuññasambharaṇe abbhussahanaṃ, idaṃ vīriyaṃ. Yaṃ tadanuparodhassa sahanaṃ, ayaṃ khanti. Yaṃ dānasīlādisamādānāvisaṃvādanaṃ, idaṃ saccaṃ. Sabbatthameva acalasamādhānādhiṭṭhānaṃ, idaṃ adhiṭṭhānaṃ . Yā dānasīlādīnaṃ pavattiṭṭhānabhūtesu sattesu hitesitā, ayaṃ mettā. Yaṃ sattānaṃ katavippakāresu ajjhupekkhanaṃ, ayaṃ upekkhāti. Evaṃ dānasīlabhāvanāsu sīlasamādhipaññāsu ca sijjhamānāsu vīriyādayo siddhā eva honti. Sāyeva paccekabodhiatthāya sāvakabodhiatthāya ca dānādipaṭipadā tesaṃ bodhisattānaṃ santānassa bhāvanato paribhāvanato bhāvanā nāma. Visesato dānasīlādīhi svābhisaṅkhate santāne pavattā samathavipassanāpaṭipadā, yato te bodhisattā pubbayogāvacarasamudāgamasampannā honti. Tenāha bhagavā –
“阿难,先世瑜伽行者有五种利益。哪五种呢?阿难,在此,一位先世瑜伽行者于现法中即能预先证得阿拉汉;若于现法中未能预先证得阿拉汉,则于临终时证得阿拉汉;若投生为天人,则证得阿拉汉;若值遇诸佛现前出世,则成为速得神通智者;若于诸佛未出世之最后时,则成为独觉佛。”
‘‘Pañcime, ānanda, ānisaṃsā pubbayogāvacare. Katame pañca? Idhānanda, pubbayogāvacaro diṭṭheva dhamme paṭikacca aññaṃ ārādheti, no ce diṭṭheva dhamme paṭikacca aññaṃ ārādheti, atha maraṇakāle aññaṃ ārādheti, atha devaputto samāno aññaṃ ārādheti, atha buddhānaṃ sammukhībhāve khippābhiñño hoti, atha pacchime kāle paccekasambuddho hotī’’ti (su. ni. aṭṭha. 1.khaggavisāṇasuttavaṇṇanā).
如是,由于以波罗蜜所滋养的、作为前分道的止观修习,以及作为趣向灭尽之道、被称为‘现观’的道修习,其自身已得修习,因此,佛陀、独觉佛与声闻弟子们被称为‘已修习者’。在此处,所指的主要是声闻弟子。
Iti pubbabhāgapaṭipadābhūtāya pāramitāparibhāvitāya samathavipassanābhāvanāya nirodhagāminipaṭipadābhūtāya abhisamayasaṅkhātāya maggabhāvanāya ca bhāvitattabhāvā buddhapaccekabuddhabuddhasāvakā bhāvitattā nāma. Tesu idha buddhasāvakā adhippetā.
此处,以‘犹如狮子……’一句,显示长老们具有与狮子相仿的威仪行止,由此表明他们不被自己的对立面所压制,并能降伏那些对立面而安住。以‘犹如狮子吼……之偈颂’一节,显示《长老偈》具有与狮子吼相似的特质,由此表明这些偈颂不被外道学说所压制,并能降伏外道学说而流传。以‘已修习者’一语,揭示前两种情形之因。因自身已得修习,长老们于此世间被称为犹如狮子,其偈颂亦被称为犹如狮子吼。以‘带来利益’一句,显示降伏这一功用之目的。其中,长老们的对立面即种种染污法;对这些染污法的降伏,包括以彼分断、镇伏断等方式来断除,最终以正断而彻底断除。当正断成就时,息灭断与出离断亦自然成就,正因如此,他们被称为‘已修习者’。因为于证道刹那,圣者们是在修习不放逸之修习;而自证得最上果之刹那起,他们即被称为‘已修习者’——这正是此处所要阐明之义。
Ettha ca ‘‘sīhānaṃvā’’ti iminā therānaṃ sīhasamānavuttitādassanena attano paṭipakkhehi anabhibhavanīyataṃ, te ca abhibhuyya pavattiṃ dasseti. ‘‘Sīhānaṃva nadantānaṃ…pe… gāthā’’ti iminā theragāthānaṃ sīhanādasadisatādassanena tāsaṃ paravādehi anabhibhavanīyataṃ, te ca abhibhavitvā pavattiṃ dasseti. ‘‘Bhāvitattāna’’nti iminā tadubhayassa kāraṇaṃ vibhāveti. Bhāvitattabhāvena therā idha sīhasadisā vuttā, tesañca gāthā sīhanādasadisiyo. ‘‘Atthūpanāyikā’’ti iminā abhibhavane payojanaṃ dasseti. Tattha therānaṃ paṭipakkho nāma saṃkilesadhammo, tadabhibhavo tadaṅgivikkhambhanappahānehi saddhiṃ samucchedappahānaṃ. Tasmiṃ sati paṭipassaddhīppahānaṃ nissaraṇappahānañca siddhameva hoti, yato te bhāvitattāti vuccanti. Maggakkhaṇe hi ariyā appamādabhāvanaṃ bhāventi nāma, aggaphalakkhaṇato paṭṭhāya bhāvitattā nāmāti vuttovāyamattho.
在这些断中,以彼分断显示他们的戒成就,以镇伏断显示定成就,以正断显示慧成就,其余两种断则显示此三种成就之果。又,以戒成就显示他们行道之初善,即如所说:“什么才是诸善法的开端?即是极为清净的戒”,以及“立足戒已”等语——因戒能带来无悔等功德,故戒为行道之初善。以定成就显示中善,如说:“应修习心”“善法具足”等语——因定的行道能带来神通变化等功德,故定为行道之中善。以慧成就显示后善,如说:“使自心清净”“应修习慧”等语——因慧是行道的终极目标,于诸善法中最为殊胜,并能带来于顺逆境遇如如不动的功德,故慧为行道之后善。
Tesu tadaṅgappahānena nesaṃ sīlasampadā dassitā, vikkhambhanappahānena samādhisampadā, samucchedappahānena paññāsampadā, itarena tāsaṃ phalaṃ dassitaṃ. Sīlena ca tesaṃ paṭipattiyā ādikalyāṇatā dassitā, ‘‘ko cādi kusalānaṃ dhammānaṃ? Sīlañca suvisuddhaṃ’’ (saṃ. ni. 5.369), ‘‘sīle patiṭṭhāya’’ (saṃ. ni. 1.23; visuddhi. 1.1), ‘‘sabbapāpassa akaraṇa’’nti (dha. pa. 183; dī. ni. 2.90) ca vacanato sīlaṃ paṭipattiyā ādikalyāṇaṃva avippaṭisārādiguṇāvahattā. Samādhinā majjhekalyāṇatā dassitā, ‘‘cittaṃ bhāvayaṃ’’, ‘‘kusalassa upasampadā’’ti ca vacanato samādhipaṭipattiyā majjhekalyāṇova, iddhividhādiguṇāvahattā. Paññāya pariyosānakalyāṇatā dassitā, ‘‘sacittapariyodapanaṃ’’ (dha. pa. 183; dī. ni. 2.90), ‘‘paññaṃ bhāvaya’’nti (saṃ. ni. 1.23; visuddhi. 1.1) ca vacanato paññā paṭipattiyā pariyosānaṃva, paññuttarato kusalānaṃ dhammānaṃ sāva kalyāṇā iṭṭhāniṭṭhesu tādibhāvāvahattā.
犹如一整块坚固的岩石,不被风所动摇;
同样,面对毁与誉,智者亦毫不动摇。
‘‘Selo yathā ekaghano, vātena na samīrati; (Mahāva. 244); Evaṃ nindāpasaṃsāsu, na samiñjanti paṇḍitā’’ti. (dha. pa. 81) –
同样,以戒成就显示三明之证得:因为依于戒成就,便能获得三明。以定成就显示六通之证得:因为依于定成就,便能获得六通。以慧成就显示无碍解之证得:因为依于慧成就,便能获得四无碍解。应知这即是显示:这些长老之中,有些成就三明,有些成就六通,有些证得无碍解。
Tathā sīlasampadāya tevijjabhāvo dassito. Sīlasampattiñhi nissāya tisso vijjā pāpuṇanti. Samādhisampadāya chaḷabhiññābhāvo. Samādhisampattiñhi nissāya chaḷabhiññā pāpuṇanti. Paññāsampadāya pabhinnapaṭisambhidābhāvo. Paññāsampadañhi nissāya catasso paṭisambhidā pāpuṇanti. Iminā tesaṃ therānaṃ keci tevijjā, keci chaḷabhiññā, keci paṭisambhidāpattāti ayamattho dassitoti veditabbaṃ.
同样,以戒成就显示他们远离了沉溺欲乐这一边;以定成就显示远离了自我折磨这一边;以慧成就显示他们行于中道。同样,以戒成就显示断除违犯烦恼;以定成就显示断除缠缚烦恼;以慧成就显示断除随眠烦恼。或以戒成就显示已净化恶行之垢;以定成就显示已净化渴爱之垢;以慧成就显示已净化邪见之垢。或者,以戒成就显示以彼分断而超越恶趣;以定成就显示以镇伏断而超越欲界;以慧成就显示以正断而超越一切有。应如是了知此中所显示。
Tathā sīlasampadāya tesaṃ kāmasukhānuyogasaṅkhātassa antassa parivajjanaṃ dasseti. Samādhisampadāya attakilamathānuyogasaṅkhātassa, paññāsampadāya majjhimāya paṭipadāya sevanaṃ dasseti. Tathā sīlasampadāya tesaṃ vītikkamappahānaṃ kilesānaṃ dasseti. Samādhisampadāya pariyuṭṭhānappahānaṃ , paññāsampadāya anusayappahānaṃ dasseti. Sīlasampadāya vā duccaritasaṃkilesavisodhanaṃ, samādhisampadāya taṇhāsaṃkilesavisodhanaṃ, paññāsampadāya diṭṭhisaṃkilesavisodhanaṃ dasseti. Tadaṅgappahānena vā nesaṃ apāyasamatikkamo dassito. Vikkhambhanappahānena kāmadhātusamatikkamo, samucchedappahānena sabbabhavasamatikkamo dassitoti veditabbaṃ.
再者,“已修习者”一词,应知它包含了三种修习:戒修习、心修习、慧修习,因为身修习已摄于其中。戒修习是修行的起点,如前所说。然而,恰如狮子吼时,其他兽群不堪忍受,更谈不上战胜,狮子吼本身便将它们压服;同样,外道的言论面对这些长老的法语,无法忍受,何能胜过?反而是长老们的法义辩才将他们压服。这是什么原因呢?因为长老们宣说“一切行无常,一切行是苦,一切法无我”,也宣说“涅槃界”。就法性而言,无人能改,不可违逆。此处需进一步解释的内容,后文将会说明。如此,应以这样的简略方式,理解第一首偈颂的含义。
‘‘Bhāvitattāna’’nti vā ettha sīlabhāvanā, cittabhāvanā paññābhāvanāti tisso bhāvanā veditabbā kāyabhāvanāya tadantogadhattā. Sīlabhāvanā ca paṭipattiyā ādīti sabbaṃ purimasadisaṃ . Yathā pana sīhanādaṃ pare migagaṇā na sahanti, kuto abhibhave, aññadatthu sīhanādova te abhibhavati evameva aññatitthiyavādā therānaṃ vāde na sahanti, kuto abhibhave, aññadatthu theravādāva te abhibhavanti. Taṃ kissa hetu? ‘‘Sabbe saṅkhārā aniccā, sabbe saṅkhārā dukkhā, sabbe dhammā anattā’’ti (dha. pa. 277-279) ‘‘nibbānadhātū’’ti ca pavattanato. Na hi dhammato sakkā kenaci aññathā kātuṃ appaṭivattanīyato. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ parato āvibhavissati. Evamettha saṅkhepeneva paṭhamagāthāya atthavibhāvanā veditabbā.
第二首偈颂,是通过显示关联的方式来阐明意义。其中,为使那些他想令其听闻偈颂的长老得到共通的称赞,便从名、姓、功德等方面说“如名”等语句。至于不共的细节,则会在各处的偈颂中分别显现。其中,“如名”意为无论何名,如须菩提、大拘絺罗等,即以此名称而为人们所认知。“如姓”意为无论何姓,如乔达摩、迦叶等,即以此族姓称呼而为人们知晓其出身。“如法住者”,是说明他们如何安住于法——不满足于仅仅精通教理,而是依其适合的方式,成为安住于等至的人而住。或者,“如法住者”,是说明他们具有何等法、如何安住——具有何等戒等法,又恒常安住于天住等殊胜境界中,是怎样的安住者。“如决意”,是说明他们的倾向如何:在信胜解与见胜解中,倾向于哪一种;或者在空解脱门等中,心如何向于涅槃,故称“如决意”。因为经中说:“心意倾向涅槃者,诸漏便走向灭尽”(《法句经》226)。这两方面的含义,都应理解为属于预备阶段。因为在证
Dutiyagāthāyaṃ pana ayaṃ sambandhadassanamukhena atthavibhāvanā. Tattha yesaṃ therānaṃ gāthā sāvetukāmo, te sādhāraṇavasena nāmato gottato guṇato ca kittetuṃ ‘‘yathānāmā’’tiādi vuttaṃ. Asādhāraṇato pana tattha tattha gāthāsveva āvibhavissati. Tattha yathānāmāti yaṃyaṃnāmā, subhūti mahākoṭṭhikotiādinā nayena nāmadheyyena paññātāti attho. Yathāgottāti yaṃyaṃgottā, gotamo kassapotiādinā nayena kulapadesena yāya yāya jātiyā paññātāti attho. Yathādhammavihārinoti yādisadhammavihārino, pariyattiparamatāyaṃ aṭṭhatvā yathānurūpaṃ samāpattivihārino hutvā vihariṃsūti attho. Atha vā yathādhammavihārinoti yathādhammā vihārino ca, yādisasīlādidhammā dibbavihārādīsu abhiṇhaso viharamānā yādisavihārā cāti attho. Yathādhimuttāti yādisaadhimuttikā saddhādhimuttipaññādhimuttīsu yaṃyaṃadhimuttikā suññatamukhādīsu vā yathā yathā nibbānaṃ adhimuttāti yathādhimuttā. ‘‘Nibbānaṃ adhimuttānaṃ, atthaṃ gacchanti āsavā’’ti (dha. pa. 226) hi vuttaṃ. Ubhayañcetaṃ pubbabhāgavasena veditabbaṃ. Arahattappattito pubbeyeva hi yathāvuttamadhimuccanaṃ, na parato. Tenāha bhagavā –
“无信者、不知恩者、断灭善根者……”(《法句经》97)
‘‘Assaddho akataññū ca, sandhicchedo ca yo naro’’tiādi. (dha. pa. 97).
另有一读为“如解脱”,意谓在慧解脱与俱分解脱这两种解脱中,随其所属的解脱类型。“有慧”指具备三种智慧——三因结生慧、护持慧及修习慧,以此三慧而成为有慧者。“住于”即依此有慧之德,各各安住于所证得的安隐轻安。“不懈怠”即不懒惰,于自利之修行及随力利他之修行中,皆精勤不懈。
‘‘Yathāvimuttā’’ti vā pāṭho, paññāvimuttiubhatobhāgavimuttīsu yaṃyaṃvimuttikāti attho. Sappaññāti tihetukapaṭisandhipaññāya pārihārikapaññāya bhāvanāpaññāya cāti tividhāyapi paññāya paññavanto. Vihariṃsūti tāya eva sappaññatāya yathāladdhena phāsuvihāreneva vasiṃsu. Atanditāti analasā, attahitapaṭipattiyaṃ yathābalaṃ parahitapaṭipattiyañca uṭṭhānavantoti attho.
此处,举其名、姓,显示诸长老声名显赫、人所共知的状态。举“法住”,显示其戒成就与定成就。“如决意、有慧”显示慧成就。“不懈怠”显示作为戒成就等之因的精进成就。“如名”显示其广传的名声。“如姓”显示其具备随信行与随法行这样的种姓成就圆满。“如法住者”等,显示其戒、定、慧、解脱、解脱知见等诸成就的圆满。“不懈怠”显示其如是安立于自利成就,兼行利他修行。
Ettha ca pana nāmagottaggahaṇena tesaṃ therānaṃ pakāsapaññātabhāvaṃ dasseti. Dhammavihāraggahaṇena sīlasampadaṃ samādhisampadañca dasseti. ‘‘Yathādhimuttā sappaññā’’ti iminā paññāsampadaṃ . ‘‘Atanditā’’ti iminā sīlasampadādīnaṃ kāraṇabhūtaṃ vīriyasampadaṃ dasseti. ‘‘Yathānāmā’’ti iminā tesaṃ pakāsananāmataṃ dasseti. ‘‘Yathāgottā’’ti iminā saddhānusārīdhammānusārīgottasampattisamudāgamaṃ, ‘‘yathādhammavihārino’’tiādinā sīlasamādhipaññāvimuttivimuttiñāṇadassanaṃ sampattisamudāgamaṃ, ‘‘atanditā’’ti iminā evaṃ attahitasampattiyaṃ ṭhitānaṃ parahitapaṭipattiṃ dasseti.
或者另一种解释:“如名”是指显示那些长老从师长所得的名字,仅以通称宣说。“如姓”是指显示他们是善男子,经由族姓的称呼宣说,由此显示他们依信出家。“如法住者”是指显示他们的行成就,因为表明了具备戒律防护等。“如决意、有慧”是指显示他们的明成就,因为表明了证得以漏尽为究竟的智成就。“不懈怠”是指显示获得明与行成就的方法。又或者,“如名”仅仅显示他们广为人知的名字名声。而“如姓”则显示后两种眼的成就,因为若无正志、过去未积福德,则不可能成就随信行与随法行的种姓。“如法住者”显示前两种眼的成就,因为若住非处、又无善知识为助缘,则这般殊胜功德不能生起。“如决意”显示其具足闻法成就,因为声闻弟子若不从他人闻法,则不能证悟真理。“有慧、不懈怠”显示前述殊胜功德不相离之因,以说明如理的策励。
Atha vā ‘‘yathānāmā’’ti idaṃ tesaṃ therānaṃ garūhi gahitanāmadheyyadassanaṃ samaññāmattakittanato. ‘‘Yathāgottā’’ti idaṃ kulaputtabhāvadassanaṃ kulāpadesa kittanato. Tena nesaṃ saddhāpabbajitabhāvaṃ dasseti . ‘‘Yathādhammavihārino’’ti idaṃ caraṇasampattidassanaṃ sīlasaṃvarādīhi samaṅgībhāvadīpanato . ‘‘Yathādhimuttā sappaññā’’ti idaṃ nesaṃ vijjāsampattidassanaṃ āsavakkhayapariyosānāya ñāṇasampattiyā adhigamaparidīpanato. ‘‘Atanditā’’ti idaṃ vijjācaraṇasampattīnaṃ adhigamūpāyadassanaṃ. ‘‘Yathānāmā’’ti vā iminā tesaṃ pakāsananāmataṃyeva dasseti. ‘‘Yathāgottā’’ti pana iminā pacchimacakkadvayasampattiṃ dasseti. Na hi sammāappaṇihitattano pubbe ca akatapuññassa saddhānusārīdhammānusārino gottasampattisamudāgamo sambhavati. ‘‘Yathādhammavihārino’’ti iminā tesaṃ purimacakkadvayasampattiṃ dasseti. Na hi appatirūpe dese vasato sappurisūpanissayarahitassa ca tādisā guṇavisesā sambhavanti. ‘‘Yathādhimuttā’’ti iminā saddhammasavanasampadāsamāyogaṃ dasseti. Na hi paratoghosena vinā sāvakānaṃ saccasampaṭivedho sambhavati. ‘‘Sappaññā atanditā’’ti iminā yathāvuttassa guṇavisesassa abyabhicārihetuṃ dasseti ñāyārambhadassanato.
另一种解释法——「如姓」:此处通过称说种姓,显示这些长老的如理作意成就,因为具足所说种姓者,便有生起如理作意的可能。「如法住者」:此处以‘法住’一语,显示他们具足听闻正法的成就,离开听闻正法,那种状态便不可能存在。「如决意」:以此显示已达极致的法随法行。「有慧」:以此显示他们在一切处都保持正知而行。「不懈怠」:如前所说,显示他们圆满自利成就之后,为利益安乐他人,在行道中不知疲倦的德性。同样地,「如姓」以此显示他们皈依的成就,因为宣说了随信行这一种姓。「如法住者」以此显示以戒蕴为首的定蕴。「如决意、有慧」以此显示慧蕴等。皈依是声闻功德的起点,定在中段,慧在末尾。如此,通过显示初、中、后,便彰显了声闻的一切功德。
Aparo nayo – ‘‘yathāgottā’’ti ettha gottakittanena tesaṃ therānaṃ yonisomanasikārasampadaṃ dasseti yathāvuttagottasampannassa yonisomanasikārasambhavato. ‘‘Yathādhammavihārino’’ti ettha dhammavihāraggahaṇena saddhammasavanasampadaṃ dasseti saddhammasavanena vinā tadabhāvato. ‘‘Yathādhimuttā’’ti iminā matthakappattaṃ dhammānudhammapaṭipadaṃ dasseti. ‘‘Sappaññā’’ti iminā sabbattha sampajānakāritaṃ. ‘‘Atanditā’’ti iminā vuttanayena attahitasampattiṃ paripūretvā ṭhitānaṃ paresaṃ hitasukhāvahāya paṭipattiyaṃ akilāsubhāvaṃ dasseti. Tathā ‘‘yathāgottā’’ti iminā nesaṃ saraṇagamanasampadā dassitā saddhānusārīgottakittanato. ‘‘Yathādhammavihārino’’ti iminā sīlakkhandhapubbaṅgamo samādhikkhandho dassito. ‘‘Yathādhimuttā sappaññā’’ti iminā paññakkhandhādayo. Saraṇagamanañca sāvakaguṇānaṃ ādi, samādhi majjhe, paññā pariyosānanti ādimajjhapariyosānadassanena sabbepi sāvakaguṇā dassitā honti.
为了显示他们由怎样的正行道而证得如此功德庄严,便说了「于处处观察后」等语。「于处处」:是指在各个阿兰若、树下、山中等远离喧嚣的寂静坐卧处。又或指在每一次宣说优陀那等的时机。「观察后」:意思是遍观、彻见后。即通过确定名色、把握缘,成就了见清净和度疑清净,然后以聚思惟等次第证得第五清净,为了将‘行道如实知见清净’推向顶点而奋力修习观,触及、达成、亲自作证之后。「不死之处」:即指涅槃。因为它自身没有殁灭的特性,又是证得者不殁灭的因由,其中丝毫灭尽都没有,故称‘不死’。又因它不与有为法相杂,又是希求它的人应行的道,故称为‘处’。「所作之终」:指所作的终点。那位比丘所证得的圣道,是由其自身的缘而生起的,故称‘所作’;而作为其究竟的果,即是‘所作之终’,也就是最上的果。或者,由缘所造作、所成就的有为法,称为‘所作’;出离那一切的状态即是涅槃,故涅槃称为‘所作之终’。这就是所作之终。「观察」:是指以解脱的如实知见,审察修行,心中确知:‘我确实通过证得圣道而获得了这圣果,已证得了无
Īdisī pana guṇavibhūti yāya sammāpaṭipattiyā tehi adhigatā, taṃ dassetuṃ ‘‘tattha tattha vipassitvā’’tiādi vuttaṃ. Tattha tatthāti tesu tesu araññarukkhamūlapabbatādīsu vivittasenāsanesu. Tattha tatthāti vā tasmiṃ tasmiṃ udānādikāle. Vipassitvāti sampassitvā. Nāmarūpavavatthāpanapaccayapariggahehi diṭṭhivisuddhikaṅkhāvitaraṇavisuddhiyo sampādetvā kalāpasammasanādikkamena pañcamaṃ visuddhiṃ adhigantvā paṭipadāñāṇadassanavisuddhiyā matthakaṃ pāpanavasena vipassanaṃ ussukkāpetvā phusitvāti patvā sacchikatvā. Accutaṃ padanti nibbānaṃ. Tañhi sayaṃ acavanadhammattā adhigatānaṃ accutihetubhāvato ca natthi ettha cutīti ‘‘accutaṃ’’. Saṅkhatadhammehi asammissabhāvatāya tadatthikehi paṭipajjitabbatāya ca ‘‘pada’’nti ca vuccati. Katantanti katassa antaṃ. Yo hi tehi adhigato ariyamaggo, so attano paccayehi uppāditattā kato nāma. Tassa pana pariyosānabhūtaṃ phalaṃ katantoti adhippetaṃ. Taṃ katantaṃ aggaphalaṃ. Atha vā paccayehi katattā nipphāditattā katā nāma saṅkhatadhammā, tannissaraṇabhāvato katanto nibbānaṃ. Taṃ katantaṃ. Paccavekkhantāti ‘‘adhigataṃ vata mayā ariyamaggādhigamena idaṃ ariyaphalaṃ, adhigatā asaṅkhatā dhātū’’ti ariyaphalanibbānāni vimuttiñāṇadassanena paṭipattiṃ avekkhamānā. Atha vā saccasampaṭivedhavasena yaṃ ariyena karaṇīyaṃ pariññādisoḷasavidhaṃ kiccaṃ aggaphale ṭhitena nipphāditattā pariyosāpitattā kataṃ nāma, evaṃ kataṃ taṃ paccavekkhantā. Etena pahīnakilesapaccavekkhaṇaṃ dassitaṃ. Purimanayena pana itarapaccavekkhaṇānīti ekūnavīsati paccavekkhaṇāni dassitāni honti.
「此义」:这里的「此」,是指全部《长老偈》《长老尼偈》的义理,因为这些义理在主持法结集的大长老们的智慧中流转现前,他们视之如在目前、亲自证知,所以这么说。「义」:是指由‘我的小屋已被覆盖’等偈颂所说,涉及自身及他人、关联世间与出世间的道理。「已宣说」:是指以结集偈颂的方式而宣说。那些现在由我宣说以阐明其义的偈颂,属于已修行圆满的具寿们切身相关的,请听——应如此连接上下文。大长老们这样宣说时,是以彰显自己正行的偈颂,阐明教法决定能导向解脱,从而激励他人也致力于那样的正行道。具寿法库长老阐明了此义。应知他如此阐明,即是以这些偈颂赞颂她们(长老尼们),并显示以此作为她们话语生起的缘由,这样的安立是恰当的。
Imamatthanti ettha imanti sakalo theratherīgāthānaṃ attho attano itaresañca tattha sannipatitānaṃ dhammasaṅgāhakamahātherānaṃ buddhiyaṃ viparivattamānatāya āsanno paccakkhoti ca katvā vuttaṃ. Atthanti ‘‘channā me kuṭikā’’tiādīhi gāthāhi vuccamānaṃ attūpanāyikaṃ parūpanāyikaṃ lokiyalokuttarapaṭisaṃyuttaṃ atthaṃ. Abhāsisunti gāthābandhavasena kathesuṃ, taṃdīpaniyo idāni mayā vuccamānā tesaṃ bhāvitattānaṃ gāthā attūpanāyikā suṇāthāti yojanā. Te ca mahātherā evaṃ kathentā attano sammāpaṭipattipakāsanīhi gāthāhi sāsanassa ekantaniyyānikavibhāvanena parepi tattha sammāpaṭipattiyaṃ niyojentīti etamatthaṃ dīpeti āyasmā dhammabhaṇḍāgāriko, tathā dīpento ca imāhi gāthāhi tesaṃ thomanaṃ tāsañca tesaṃ vacanassa nidānabhāvena ṭhapanaṃ ṭhānagatamevāti dassetīti daṭṭhabbaṃ.