二、略说分之义释
2. Uddesavāraatthavibhāvanā
1如此,以摄颂方式简要显示了诸集等之后,今为详明,遂开示“其中,哪些是十六集”等教导。或谓:由我大迦旃延所阐明的、名为“导论”的十六集等总聚,既已说出,因应问“何为十六集”,故说“其中,十六集”等。其中,“其中”意谓于彼十六集等之中。应知:教导集、简择集……等至集,这些便是十六集。
1. Evaṃ saṅgahavārena saṅkhepato dassite hārādayo idāni vibhāgena dassetuṃ ‘‘tattha katame soḷasa hārā’’tiādidesanā āraddhā . Atha vā soḷasahārādisamudāyā netti nāma mayā mahākaccānena niddiṭṭhāti vuttā, ‘‘katame te soḷasa hārā’’ti pucchitabbattā vuttaṃ ‘‘tattha soḷasa hārā’’tyādi. Tattha tatthāti tesu soḷasahārādīsu. Desanā hāro, vicayo hāro…pe… sāmāropano hāroti ime soḷasa hārāti daṭṭhabbā.
其中,因“集”之一词普皆共通,故先当说其词义。以何种意义名为“集”耶?以“能由这些而遣去”故为“集”。由这些特定的注释,在应注释的经、应颂等当中,无知、疑惑、颠倒得以除去。如是,因能除去无知等,故以“由这些”一语所指的特定注释,即名为“集”。“hara”(遣去)之词根,于师之言语表达及引发彼之心识,为根本义;对应受教化者了知应注释经典义理等智相应之心识,为因转喻义;而为其亲依止缘的那些特定注释,其亲依止缘之力能,为果转喻义。以“iti”(如是)一词,即正把握彼亲依止缘之力能。具备彼力能的特定注释,即为“ṇa”(-ana)后缀所表之义。此理于同类处亦准知。广释见于注释书。
Tattha sabbasādhāraṇattā hārapadassa vacanattho paṭhamaṃ vattabbo. Kenaṭṭhena hārāti? Harīyanti etehīti hārā. Etehi saṃvaṇṇanāvisesehi saṃvaṇṇiyesu suttageyyādīsu aññāṇasaṃsayavipallāsā harīyanti, iti aññāṇādiharaṇakāraṇattā ‘‘etehī’’ti padena niddiṭṭhā saṃvaṇṇanāvisesā hārā nāma, hara-dhātuyā ācariyassa vacībhedasaddo, taṃsamuṭṭhāpako cittuppādo ca mukhyattho, veneyyānaṃ saṃvaṇṇetabbasuttassa atthajānanādiñāṇasampayuttacittuppādo kāraṇūpacārattho, tassa upanissayapaccayabhūtānaṃ saṃvaṇṇanāvisesānaṃ upanissayapaccayasatti phalūpacārattho, iti-saddena sā upanissayapaccayasattiyeva parāmasīyati. Taṃsattisampannā saṃvaṇṇanāvisesā ṇa-paccayatthā honti. Esa nayo evarūpesu ṭhānesupi. Vitthāro aṭṭhakathāyaṃ (netti. aṭṭha. 1) vutto eva.
就其‘不共’的意义而言,通过它来显示,故称为‘教导’。通过此注释,应注释的经典义得以显示、得以注释,随顺注释而令了知。正是由于它是令了知的因,因此以‘通过这个’一语所指的特定注释,便称为‘教导’,而非指圣典的教导。又或者,由于它与‘圣典教导未被注释应注释义’的状态相伴而行,故亦称‘教导’。虽然其余诸集亦因对名为‘教导圣典’的经典作义注而与教导相伴,但此教导集由于其大部分内容可依文释义而理解,故堪说为与圣典教导同行;其余诸集则不然。因为没有不具足显示乐味、过患、出离等特征的圣典教导,而此集的特征正是显示乐味等。
Asādhāraṇato pana desīyati etāyāti desanā. Etāya saṃvaṇṇanāya saṃvaṇṇetabbasuttattho desīyati saṃvaṇṇīyati saṃvaṇṇanānusārena ñāpīyati, iti ñāpanakāraṇattā ‘‘etāyā’’ti padena niddiṭṭhā visesasaṃvaṇṇanā desanā nāma, na pāḷidesanā, pāḷidesanāya saṃvaṇṇetabbasaṃvaṇṇanābhāvena sahacaraṇato vā desanā. Kiñcāpi aññe hārā desanāpāḷisaṅkhātassa suttassa atthasaṃvaṇṇanābhāvato desanāya sahacārino honti, ayaṃ pana hāro yebhuyyena yathārutavaseneva viññāyamānattā pāḷidesanāya saha caratīti vattabbataṃ arahati, na tathā pare. Na hi assādādīnavanissaraṇādisandassanalakkhaṇarahitā pāḷidesanā atthi, ayañca hāro assādādisandassanalakkhaṇoti.
通过它而简择,故为‘简择’。依此特定注释,经典中的句、问题等得以简择。因其为简择之因,故彼特定注释名为‘简择’。亦可解得‘所作义’与‘增上义’。具有与应注释之经典共同简择句、问题等特征的特定注释,即是简择集。
Viciyanti etenāti vicayo. Etena saṃvaṇṇanāvisesena sutte padapañhādayo viciyanti, iti vicāraṇakāraṇattā so saṃvaṇṇanāviseso vicayo nāma. Katvatthādhikaraṇatthāpi labbhanti. Saṃvaṇṇetabbasuttena padapañhādivicayanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso vicayo hāro.
通过它而考察合理与不合理,故为‘合理’。依此特定注释,一切诸集之地与行境的合理与不合理被考察。因其为考察之因,故以‘通过这个’一语所指的特定注释,便称为‘合理’。此处应视为省略了后分词,即‘合理的考察’;或者,由于与应被考察的状态相伴而行,故亦称‘合理’。具有考察一切诸集地及行境之合理与不合理特征的特定注释,即是合理集。
Yuttāyutti vicārīyati etāyāti yutti. Etāya visesasaṃvaṇṇanāya sabbesaṃ hārānaṃ bhūmigocarānaṃ yuttāyutti vicārīyati, iti vicāraṇakāraṇattā ‘‘etāyā’’ti padena niddiṭṭhā visesasaṃvaṇṇanā yutti nāma. Idha uttarapadalopo daṭṭhabbo, yuttiyā vicāraṇā, vicāraṇīyabhāvena sahacaraṇato vā yutti. Sabbahārānaṃ bhūmigocarānaṃ yuttāyuttivicāraṇalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso yutti hāro.
‘Pada’(句/因):果依此而生起、流转,故称为“句”,即因。‘Ṭhāna’(处/因):果在此中安住,因其存在系属于它,故称为“处”,即因。既是句又是处,故为“句处”,即近因。借由此而省察经中所说诸法的句处,故为“句处”,即特定的注释,此处省略了“省察”一词。对于经中所说诸法的句处、以及那些句处之特征,具备省察作用的特定注释,即是句处集。
Padati pavatteti phalaṃ etenāti padaṃ, kāraṇaṃ. Ṭhanti tiṭṭhanti ettha phalāni tadāyattavuttitāyāti ṭhānaṃ, kāraṇaṃ. Padañca taṃ ṭhānañcāti padaṭṭhānaṃ, āsannakāraṇaṃ. Sutte āgatadhammānaṃ padaṭṭhānaṃ vicārīyati etāyāti padaṭṭhānā, visesasaṃvaṇṇanā, vicāraṇalopova, sutte āgatadhammānaṃ padaṭṭhānānaṃ, tesañca padaṭṭhānānaṃ vicāraṇalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso padaṭṭhāno hāro.
由于这一特定的注疏,那些虽未在经中宣说、却具有相同特征的法,也得被标示出来,故称为“相”。具备从经中所说之法,将那些具有相同特征但未被言说的法拣择出来之特征的特定注疏,即是相集。
Sutte avuttāpi samānalakkhaṇā dhammā lakkhīyanti etena saṃvaṇṇanāvisesenāti lakkhaṇo, sutte vuttena dhammena samānalakkhaṇānaṃ dhammānaṃ avuttānampi niddhāraṇalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso lakkhaṇo hāro.
经中所示现的释词等四类,在此中经由分别而被详细地组合、总集,或依此而得以组合、总集,故称为“组合”。四种释词等的组合,即是“四组合”。具备将释词、意图、言辞以及教说的因缘,与前后文一同显示之特征的特定注疏,即是四组合集。
Sutte dassiyamānā nibbacanādayo cattāropi viyūhīyanti vibhāgena sampiṇḍīyanti ettha, etena vāti byūho, catunnaṃ nibbacanādīnaṃ byūho catubyūho. Nibbacanādhippāyabyañjanānañceva desanānidānassa ca pubbāparena saddhiṃ sandassanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso catubyūho hāro.
与教说所摄之法同类及异类的法,于此中转,或依此而转,故名为‘转’。具有依教说所摄之法的同类、异类法而转之相的特定注释,即是转集。
Desanāya gahitadhammena sabhāgā, visabhāgā ca dhammā āvaṭṭīyanti ettha, etena vāti āvaṭṭo, desanāya gahitadhammānaṃ sabhāgavisabhāgadhammavasena āvaṭṭanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso āvaṭṭo hāro.
对于不共与共的杂染法及清净法,从不共与共、句处、地等方面进行分别之相的特定注释,即是分别集。
Asādhāraṇāsādhāraṇānaṃ saṃkilesadhamme, vodānadhamme ca sādhāraṇāsādhāraṇato, padaṭṭhānato, bhūmito ca vibhajanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso vibhatti hāro.
经中所示之法,依此而由对立面翻转,或于其中翻转,故名为‘翻转’。具有将经中所示之法从对立面翻转之相的特定注释,即是翻转集。
Sutte niddiṭṭhā dhammā paṭipakkhavasena parivattīyanti iminā, ettha vāti parivatto, sutte niddiṭṭhānaṃ dhammānaṃ paṭipakkhato parivattanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso parivattano hāro.
经典中对同一义理,于此注释中以种种不同言辞加以阐明,故为‘异说’;异说即是同义语。这一特定注释的特征在于:针对经典所述的一个义理,运用众多同义语句而作解说,这便是‘异说集’。
Sutte vuttassa ekasseva atthassa vācakaṃ vividhaṃ vacanaṃ ettha saṃvaṇṇanāviseseti vivacanaṃ, vivacanameva vevacanaṃ, sutte vutte ekasmiṃ atthe anekapariyāyasaddayojanālakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso vevacano hāro.
经典所说的义理,藉此以种种方式被了知,或在此中被了知,故称‘施设’。这一特定注释的特征在于:对每一法,以众多施设来显示其所应施设的样态,这便是‘施设集’。
Sutte vuttā atthā pakārehi ñāpīyanti iminā, ettha vāti paññatti, ekekassa dhammassa anekāhi paññattīhi paññāpetabbākāralakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso paññatti hāro.
经典所摄的法,于此中被导入、融入缘起等范畴,或藉此而得以导入,故称‘导入’。这一特定注释的特征在于:以缘起等为门径,将经典之义导入,这便是‘导入集’。
Suttāgatā dhammā paṭiccasamuppādādīsu otarīyanti anuppavesīyanti ettha, etena vāti otaraṇo, paṭiccasamuppādādimukhehi suttatthassa otaraṇalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso otaraṇo hāro.
经典中的句、句义、问题、发端,于此被清净、被确立,或依此而被清净,故名为“清净”。以清净经典中的句、句义、问题、发端为相的特注释,即是清净摄句。
Sutte padapadatthapañhārambhā sodhīyanti samādhīyanti ettha, etena vāti sodhano, sutte padapadatthapañhārambhānaṃ sodhanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso sodhano hāro.
具有共通性与特殊性的诸法,于此中无分别地确立、随转,或依此而确立,故名为“确立”。对经中所说诸法,以无分别的方式拣择其共通性与特殊性为相的特注释,即是确立摄句。
Sāmaññavisesabhūtā dhammā vinā vikappena adhiṭṭhīyanti anuppavattīyanti ettha, etena vāti adhiṭṭhāno, suttāgatānaṃ dhammānaṃ avikappanavasena sāmaññavisesaniddhāraṇalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso adhiṭṭhāno hāro.
凡是作为因、作为缘而造作、形成果报者,此因与缘即是“资具”。那种特注释说明了此资具即因即缘,因此这种特注释名为“资具”。将经中所说诸法,在名为资具的因缘中加以拣择,以注释为相的特注释,即是资具摄句。
Yo hetu ceva paccayo ca phalaṃ parikaroti abhisaṅkharoti, iti so hetu ceva paccayo ca parikkhāro, yo saṃvaṇṇanāviseso taṃ parikkhāraṃ hetuñceva paccayañca ācikkhati, iti so saṃvaṇṇanāviseso parikkhāro nāma. Sutte āgatadhammānaṃ parikkhārasaṅkhāte hetupaccaye niddhāretvā saṃvaṇṇanālakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso parikkhāro hāro.
经中所说的诸法,于此中以足处等为门而得安立,或依此而得安立,故名“安立”。以安立经中诸法的足处、同义词、状态、舍断为观照特征的那种特定注释,即是“安立”摄句。于一切处,亦应依“所作成就”的方式解说词义,故也当依彼而结合。余者应依注释而了知。
Sutte āgatadhammā padaṭṭhānādimukhena samāropīyanti ettha, etena vāti samāropano, sutte āgatadhammānaṃ padaṭṭhānavevacanabhāvapahānasamāropanavicāraṇalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso samāropano hāro. Bhāvasādhanavasenāpi sabbattha vacanattho vattabboti tassāpi vasena yojetabbanti. Sesaṃ saṃvaṇṇanānusārena ñātabbanti.
以“其中,哪些是十六摄句?宣说”等,已说明了摄句的体相。为何又说了“其随颂”等?那是为了易于掌握,而以随颂偈颂再次宣说“其随颂、宣说、简择、理趣”等。其中,“其”指摄句的列举,“随颂”指随后唱诵的偈颂,“十五”指第十五,“十六”指第十六。于义理上无混杂,即于宣说等句义、特征义上远离混杂。因此,注释书中说:“而它们的不混杂,在特征解说中是极为明显的。”余者应依注释而了知。因当问:“某些摄句似为某些摄句所混杂,如何应知为不混杂?”故说“即这些”等。其中,“即这些而有”是指此十六摄句,如同以某种方式成为无混杂那样,以无混杂的方式而有。“行”即运行、理趣分别,故为“行”;广说之行即“广行”,此ta-音是为去除混杂的过失而来,是理趣分别的一种特殊说法。以理趣、正理而分别,是为理趣分别,并非五理趣分别的摄句广说而有的正理分别。如此,以无混杂的方式而有,于彼中应知为不混杂,这是意旨所在。
‘‘Tattha katame soḷasa hārā desanā’’tyādinā hārasarūpaṃ vuttaṃ, kimatthaṃ ‘‘tassānugīti’’tyādi vuttanti? Anugītigāthāya sukhaggahaṇatthaṃ puna ‘‘tassānugīti desanā vicayo yutti’’tyādi vuttaṃ. Tattha tassāti hāruddesassa. Anugītīti anu pacchā gāyanagāthā. Pañcadasoti pañcadasamo. Soḷasoti soḷasamo. Atthato asaṃkiṇṇāti desanādipadatthato lakkhaṇatthato saṅkarato rahitā. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘so ca nesaṃ asaṅkaro lakkhaṇaniddese supākaṭo hotī’’ti. Sesaṃ saṃvaṇṇanānusārena ñātabbanti. ‘‘Keci hārā kehici hārehi saṃkiṇṇā viya dissanti, kasmā asaṃkiṇṇāti ñātabba’’nti vattabbattā vuttaṃ ‘‘etesañcevā’’tiādi. Tattha etesañceva bhavatīti etesaṃ soḷasannaṃ hārānaṃ yathā yenākārena asaṅkaro hoti, tathā asaṅkarākārena bhavati. Ayati pavattati nayavibhattīti ayā, vitthārena ayāti vitthāratayā, ta-kāro missakadosāpagamatthāya āgato, nayavibhattivisesavacanaṃ. Nayena ñāyena vibhatti nayavibhatti, na pañcanayavibhattāhārānaṃ vitthārena pavattā ñāyavibhatti tathā asaṅkarākārena bhavati tasmiṃ asaṃkiṇṇāti ñātabbāti adhippāyo.
2十六摄句已从其体相上说明,我们也已了知。由于应当说明“哪些是五理趣?”,故如此询问后,为了从体相上列举,而说“其中,哪些是五理趣?”等。然而,注释书中说:“如此列举摄句之后,现在为了列举理趣,而说‘其中,哪些’等。”(《导论注》2)注释书中以广说方式解说了词义:“其中,‘理趣’指于杂染与清净中,依区分而令知,故为理趣;或被导引于此中,或依此而导引,故为理趣。”等。依nī-词根,随顺喜贪轮回等理趣,于杂染与清净中,以所缘而生起的与智相应之心生起,此为根本义;喜贪轮回等理趣的亲依止缘之力,是依果的譬喻而取;iti-声词即指彼依果的譬喻而取之力,具足此力的喜贪轮回等理趣,是为非直接因义。
2. Soḷasa hārā sarūpato vuttā, amhehi ca viññātā, ‘‘katame pañca nayā’’ti vattabbabhāvato tathā pucchitvā sarūpato uddisituṃ ‘‘tattha katame pañca nayā’’tyādi vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘evaṃ hāre uddisitvā idāni naye uddisituṃ ‘tattha katame’tiādi vutta’’nti (netti. aṭṭha. 2) vuttaṃ. ‘‘Tattha nayanti saṃkilese, vodāne ca vibhāgato ñāpentīti nayā, nīyanti vā tāni ettha, etehi vāti nayā’’tiādinā (netti. aṭṭha. 2) aṭṭhakathāyaṃ vitthārena vacanattho vutto. Nī-dhātuyā nandiyāvaṭṭādinayānusārena saṃkilese, vodāne ca ālambitvā pavatto ñāṇasampayuttacittuppādo mukhyattho, nandiyāvaṭṭādinayānaṃ upanissayapaccayasatti phalūpacārato gahitā, iti-saddo taṃ phalūpacārato gahitasattiṃ parāmasi, taṃsattisahitā nandiyāvaṭṭādinayā a-paccayatthā.
以渴爱与无明解说杂染分,以止与观解说清净分,以结合四谛为门而引导为特征的那种特定注释,称为“喜贪轮回”理趣。其中,四谛者:渴爱与无明是有之根本,故为集谛;其余三地诸法为苦谛;止与观为道谛;依此所应证得的无为界为灭谛。
Taṇhāavijjāhi saṃkilesapakkhassa suttassa, samathavipassanāhi vodānapakkhassa suttassa catusaccayojanamukhena nayanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso nandiyāvaṭṭo nayo. Tattha catusaccanti taṇhā ca avijjā ca bhavamūlattā samudayasaccaṃ, avasesā tebhūmakā dhammā dukkhasaccaṃ, samathavipassanā maggasaccaṃ, tena pattabbā asaṅkhatadhātu nirodhasaccanti.
以贪等三分为杂染分,以无贪等三分为清净分,人因此成为美妙,故称“三美”。以不善根解说杂染分的经义,以善根解说清净分的经义,以结合四谛为门而引导为特征的那种特定注释,即是“三美”理趣。
Tīhi avayavehi lobhādīhi saṃkilesapakkhe, tīhi avayavehi alobhādīhi ca vodānapakkhe pukkhalo sobhanoti tipukkhalo, akusalamūlehi saṃkilesapakkhassa, kusalamūlehi vodānapakkhassa suttatthassa catusaccayojanamukhena nayanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso tipukkhalo.
世尊、狮子于此中的嬉戏,故称为“狮子嬉戏”。以净想等颠倒解说全杂染分的经义,以信根等解说清净分的经义,以结合四谛为门而引导为特征的那种特定注释,即是“狮子嬉戏”理趣。
Sīhassa bhagavato vikkīḷitaṃ ettha nayeti sīhavikkīḷito, subhasaññādīhi vipallāsehi sakalasaṃkilesapakkhassa, saddhindriyādīhi vodānapakkhassa suttatthassa catusaccayojanamukhena nayanalakkhaṇo saṃvaṇṇanāviseso sīhavikkīḷitanayo.
以义理趣三方的特性,对善等诸法进行观察,称为“方观察”。在为结合各个义理趣而作的经义解释中,那些成为各个理趣之方的清净与杂染等法,被从经中拣择出来宣说;对于如上所说的这些法,以心观察“这是第一方,这是第二方”等,如此即是“方观察”。
Atthanayattayadisābhāvena kusalādidhammānaṃ ālocanaṃ disālocanaṃ. Tassa tassa atthanayassa yojanatthaṃ katesu suttassa atthavissajjanesu ye vodānādayo, saṃkilesikā ca tassa tassa nayassa disābhūtā dhammā suttato niddhāretvā kathitā, tesaṃ yathāvuttadhammānaṃ citteneva ‘‘ayaṃ paṭhamā disā, ayaṃ dutiyā disā’’tiādinā ālocanaṃ disālocanaṃ.
对于如此被观察的诸法,在结合义理趣三方时,由于能令其统合,犹如钩索,故称“钩索”。将作为各个理趣之方的善等诸法统合起来,即是“钩索”理趣。
Tathā ālocitānaṃ dhammānaṃ atthanayattayayojane samānayanato aṅkuso viyāti aṅkuso, tassa tassa nayassa disābhūtānaṃ kusalādidhammānaṃ samānayanaṃ aṅkuso nayo.
令标记,故为“标记者”。哪一理趣能标记、显明经义呢?由标记、由显明,该理趣即名为“标记者”;既是理趣,又是标记者,故称“理趣标记者”。应这样结合:第一理趣标记者名为“喜贪轮回”,第二理趣标记者名为“三美”,第三理趣标记者名为“狮子嬉戏”。
Lañjetīti lañjako. Yo nayo suttatthaṃ lañjeti pakāseti, iti lañjanato pakāsanato so nayo lañjako nāma, nayo ca so lañjako cāti nayalañjako. Nayalañjako paṭhamo nandiyāvaṭṭo nāma, nayalañjako dutiyo tipukkhalo nāma, nayalañjako tatiyo sīhavikkīḷito nāmāti yojetabbo.
在上升者中尤为上升,故称“最上”,即指最上者。“已去”意为已知,“已思”是义。或读作“已思”。此中其余内容,应依前述理趣及注释来理解。
Uggatānaṃ visesena uggatoti uttamo, taṃ uttamaṃ. Gatāti ñātā, matāti attho. ‘‘Matā’’ti vā pāṭho. Sesamettha vuttanayānusārenapi saṃvaṇṇanānusārenapi jānitabbanti.
在依前所述理趣所作的详解复注中:
Yathāvuttanayavisesasaṃvaṇṇanāya ṭīkāyaṃ –
依于聚集等,随顺世间言说约定而安立,仅是假名施设,这即是世俗自性;地触等所具有的坚硬、触感等相,则是胜义自性。此处略说其要:若某物被打破,或在心中除去其他部分后,便不再生起同样的认知,此即世俗谛,例如瓶、蓄水器等;反之,则为胜义谛。
‘‘Samūhādiṃ upādāya lokasaṅketasiddhā vohāramattatā sammutisabhāvo, pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādilakkhaṇaṃ paramatthasabhāvo. Ayañhettha saṅkhepo – yasmiṃ bhinne, itarāpohe vā cittena kate na tathā buddhi, idaṃ sammutisaccaṃ yathā ghaṭe, sasambhārajale ca, tabbipariyāyena paramatthasacca’’nti –
依言说安立,如瓶、瓦片、水、泥等聚集,世间先前已有瓶、瓦片、水、泥等的约定俗成,仅是瓶、瓦片、水、泥等言说施设,此为世俗自性,以依约定而不虚妄故。地等的坚硬等相,触等的触感等相,为胜义自性。若问:“若尔,当瓶等未破、或水等未以相应不足状态存在时,可有世俗自性;然破碎或不足时,如何有世俗自性?又地、触等亦破碎故,坚硬、触感等与地、触等无别故,如何有胜义自性?我等当以何种略义了知世俗自性与胜义自性?”为答此问,故说“此处略说”等。其中,“此处”指于此世俗自性与胜义自性中,所示之理当视为略义。
Vacane ghaṭakathalaāpajalakaddamādisaṅkhātaṃ samūhādiṃ upādāya lokassa pubbe ghaṭakathalaāpajalakaddamādisaṅketasiddhā ghaṭakathalaāpajalakaddamādivohāramattatā sammutisabhāvo saṅketavasena avitathattā. Pathavīādīnaṃ kakkhaḷādilakkhaṇaṃ, phassādīnaṃ phusanādilakkhaṇaṃ paramatthasabhāvo. ‘‘Yadi evaṃ ghaṭādike abhinne vā āpādike vā anurūpena ūnabhāvena appavattamāne vā sati sammutibhāvo hotu, bhinne vā ūne vā kathaṃ sammutibhāvo bhaveyya, pathavīphassādīnampi bhijjamānattā, kakkhaḷaphusanādīnañca pathavīphassādīhi anaññattā kathaṃ paramatthasabhāvo bhaveyya, katamena saṅkhepena atthena sammutisabhāvo, paramatthasabhāvo ca amhehi jānitabbo’’ti vattabbabhāvato ‘‘ayañhettha saṅkhepo’’tiādimāha. Tattha etthāti etesu sammutisabhāvaparamatthasabhāvesu ayaṃ nayo vuccamāno saṅkhepo attho daṭṭhabbo.
当瓶等破碎时,从彼瓶等有瓦片等他者状态,依先前心识所造作,如是以瓦片等言说而有;或当水等、盛水器等以不足状态存在时,从彼水等有泥等他者状态,依先前心识所造作,如是以泥等言说而有。如是,依彼言说而生起认知瓦片等自性、认知泥等自性之智。此即:无论未破之瓶等、已破之瓦片等、未不足之水等、已不足之泥等,一切皆是世俗谛。因可问:“泥破碎时,或泥不足时,他者即为世俗自性?”故说“如瓶、如盛水器”。
Yasmiṃ ghaṭādike bhinne sati tato ghaṭādito itaro kathalādibhāvo cittena pubbe katena yathā yena kathalādivohārena bhavati, yasmiṃ āpādike sambhārajalādike ūnabhāvena pavattamāne sati vā tato āpādito itaro kaddamādibhāvo cittena pubbe katena yathā yena kaddamādivohārena bhavati, tathā tena vohārena buddhi kathalādisabhāvajānanaṃ kaddamādisabhāvajānanaṃ bhavati, idaṃ abhinne ghaṭādikaṃ vā bhinne kathalādikaṃ vā anūne āpādikaṃ vā ūne kaddamādikaṃ vā sabbaṃ sammutisaccaṃ hotveva. ‘‘Kaddamasmiṃ bhinne, kaddamasmiṃ ūne vā sati itaro sammutisabhāvo’’ti pucchitabbabhāvato ‘‘ghaṭe, sambhārajale cā’’ti vuttaṃ.
世俗谛自性已由汝等所说,亦为我等所了知;又可问:“何等为胜义谛自性?”故说“与此相反,则为胜义谛”。地等有坚硬等相故,他者触感等相无容有之;触等有触感等相故,他者坚硬等相无容有之。是故,地、触等之坚硬、触感等相,即是胜义谛。若持此略义,则无任何相违,此为意旨。
Sammutisaccasabhāvo tumhehi vutto, amhehi ca ñāto, ‘‘katamo paramatthasaccasabhāvo’’ti vattabbabhāvato ‘‘tabbipariyāyena paramatthasacca’’nti vuttaṃ. Pathavīādīnaṃ kakkhaḷādilakkhaṇato itarassa phusanādilakkhaṇassa asambhavato, phassādīnañca phusanādilakkhaṇato itarassa kakkhaḷādilakkhaṇassa asambhavato pathavīphassādīnaṃ lakkhaḷaphusanādilakkhaṇaṃ paramatthasaccaṃ hotvevāti imasmiṃ saṅkhepatthe gahite koci virodho natthīti adhippāyoti.
3第三项,五种理趣已由阿阇梨就其自性予以开示,亦为我等所了知。为回应“所开示的十八根本句,具体是哪些”这一问询,便用“其中,何等为十八根本句”等文句,就其自性加以说明。然在注释书中则说:“如此开示理趣之后,今为开示根本句,而开始说‘其中,何等’等语。”其中,应知十八根本句即九善句与九不善句。之所以称为“根本”,是因为诸理趣依此而安立,以及安立之分类依此而作,故为根本;“句”则因理趣、安立之分类及证得皆依此而安立,故称为句。就所说义理而言,它们既是根本,也是句,因此名为“根本句”。能容纳恶不善法令其不起,故为善;如茅草割断贪等烦恼,故为善;如茅草般予以割断,故为善;应以善巧之智体证、令其生起,故为善。与善相反者,便是不善,此处的“不”字即表示相反之义。
3. Pañca nayā sarūpato ācariyena uddiṭṭhā, amhehi ca viññātā, ‘‘yāni padāni aṭṭhārasa mūlapadāni uddiṭṭhāni, katamāni tānī’’ti pucchitabbattā tāni sarūpato dassetuṃ ‘‘tattha katamāni aṭṭhārasa mūlapadāni’’tyādimāha. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘evaṃ nayepi uddisitvā idāni mūlapadāni uddisituṃ ‘tattha katamānī’tiādi āraddha’’nti vuttaṃ. Tattha kusalāni nava padāni, akusalāni nava padāni aṭṭhārasa mūlapadānīti daṭṭhabbānīti yojanā. Mūlanti patiṭṭhahanti etehi nayā, patiṭṭhānavibhāgā cāti mūlāni, padanti patiṭṭhahanti ettha nayā, paṭṭhānavibhāgā, adhigamā cāti padāni, vuttappakāraṭṭhena mūlāni ca tāni padāni cāti mūlapadāni. Kucchite pāpadhamme salayantīti kusalāni, kuse rāgādayo lunantīti kusalāni, kusā viya lunantīti kusalāni, kusena ñāṇena lātabbāni pavattetabbānīti kusalāni. Kusalānaṃ paṭipakkhānīti akusalāni a-saddo cettha paṭipakkhatthoti.
九善句与九不善句,是依数目界定和种类差别而予开示的。为回应“具体是哪些”这一问询,便运用就近联结的理趣,就其自性说明九不善句,故而有“何等为九不善句”等文句生起。然在注释书中则说:
Nava padāni kusalāni, nava padāni akusalānīti gaṇanaparicchedato, jātibhedato ca uddiṭṭhāni, ‘‘katamāni tānī’’ti pucchitabbattā nava padāni akusalāni paccāsattinyāyena sarūpato dassetuṃ ‘‘katamāni nava padāni akusalānī’’tiādi vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana –
“如此依数目界定及种类差别展示根本句之后,现在为显示其自性,便首先开示杂染分,即从‘渴爱’等句开始。”(《导论注》3)
‘‘Evaṃ gaṇanaparicchedato, jātibhedato ca mūlapadāni dassetvā idāni sarūpato dassento saṃkilesapakkhaṃyeva paṭhamaṃ uddisati ‘taṇhā’tiādinā’’ti (netti. aṭṭha. 3) –
此中,对色等诸蕴渴求、遍求,故名为“渴爱”。对不应得的恶行却去追求,这是无明;对应得的善行却不追求,这也是无明;又或是与明相对反,这也是无明。依之而贪著,故名为“贪”;或能贪著,故名为“贪”;或贪著本身即是“贪”。嗔与痴也同理可知。于不净的色蕴等处生起“净”想,即是净想。于苦等诸苦生起“乐”想,即是乐想。于无常的诸行生起“常”想,即是常想。于无我自性的眼等诸蕴生起“我”想,即是我想。其中,“处”是指那些处所,一切不善分都被摄入、归入于彼,它们即是不善句,这是连结。“摄入”意为计数,“归入”意为总集。
Vuttaṃ. Tattha rūpādike khandhe tasati paritasatīti taṇhā. Avindiyaṃ kāyaduccaritādiṃ vindatīti avijjā, vindiyaṃ kāyasucaritādiṃ na vindatīti avijjā, vijjāya paṭipakkhāti vā avijjā. Lubbhanti tenāti lobho, lubbhatīti vā lobho, lubbhanaṃ vā lobho. Dosamohesupi eseva nayo. Asubhe rūpakkhandhādike ‘‘subha’’nti pavattā saññā subhasaññā. Dukkhadukkhādike ‘‘sukha’’nti pavattā saññā sukhasaññā. Anicce saṅkhāradhamme ‘‘nicca’’nti pavattā saññā niccasaññā. Anattasabhāvesu cakkhādīsu khandhesu ‘‘attā’’ti pavattā saññā attasaññā. Yatthāti yesu padesu sabbo akusalapakkho saṅgahaṃ samosaraṇaṃ gacchati, tāni padāni akusalānīti yojanā. Saṅgahaṃ gaṇanaṃ. Samosaraṇaṃ samāropanaṃ.
以彼分断和镇伏断的方式,平息、寂静掉举等敌对法、盖障,故名为“奢摩他”。以无常等多种行相观察诸行,故名为“毗婆舍那”。贪的对治是无贪,嗔的对治是无嗔,痴的对治是无痴。此处“无”字也是表对治义,并非表示不存在等义,这是其意趣所在。对于不净,即色蕴等,或在眼等处所生起的以“不净”为想、以想为增上的心,即是不净想,特指身随观念处。对于苦等诸苦,生起以“苦”为想、以想为增上的心,即是苦想,特指受随观念处。对于无常,即诸蕴等变坏之法,生起以“无常”为想、以想为增上的心,即是无常想,特指心随观念处。对于无我自性的诸蕴,或在眼等处所生起的以“无我”为想、以想为增上的心,即是无我想,特指法随观念处。此教说实以慧与念为首而展开。因此世尊说:“诸比丘,如何见念力?当于四念处见念力。”所谓“于彼处”,即一切善聚得以摄集、归入的那些处所,那些处所即是善法,如此连结。
Paccanīkadhamme uddhaccādike nīvaraṇe sameti vūpasameti tadaṅgavikkhambhanavasenāti samatho. Saṅkhāre aniccādīhi vividhehi ākārehi passatīti vipassanā. Lobhassa paṭipakkho alobho. Dosassa paṭipakkho adoso. Mohassa paṭipakkho amoho. Etthāpi a-saddo paṭipakkhattho, na abhāvatthādikoti adhippāyo. Asubhe rūpakkhandhādike, cakkhādimhi vā ‘‘asubha’’nti pavattā saññāpadhānacittuppādā asubhasaññā, visesato kāyānupassanāsatipaṭṭhānaṃ . Dukkhadukkhatādīsu ‘‘dukkha’’nti pavattā saññāpadhānacittuppādā dukkhasaññā, visesato vedanānupassanāsatipaṭṭhānaṃ. Anicce khandhādike vipariṇāmadhamme ‘‘anicca’’nti pavattā saññāpadhānacittuppādā aniccasaññā, visesato cittānupassanāsatipaṭṭhānaṃ. Anattasabhāve khandhe, cakkhādimhi vā ‘‘anattā’’ti pavattā saññāpadhānacittuppādā anattasaññā, visesato dhammānupassanāsatipadhānaṃ. Paññāsatisīsena hi pavattā ayaṃ desanā. Tena vuttaṃ bhagavatā ‘‘kathañca, bhikkhave, satibalaṃ daṭṭhabbaṃ? Catūsu satipaṭṭhānesu, ettha satibalaṃ daṭṭhabba’’nti. Yatthāti yesu padesu sabbo kusalapakkho saṅgahaṃ samosaraṇaṃ gacchati, tāni padāni kusalānīti yojanā.
“摄颂”:uddāna意为向上的施予与守护,即摄集之词的意思。如果未说摄颂,前文所说之义便会如同散乱放置一般,因此为了遮止散乱而说摄颂,这是意趣所在。四种颠倒,即净想、乐想、常想、我想。烦恼在这九处生起,故称为“地”;烦恼之地,即烦恼地;意即九处是烦恼生起之处。
Uddānanti uddhaṃ dānaṃ rakkhaṇaṃ uddānaṃ, saṅgahavacananti attho. Uddāne avutte sati heṭṭhā vuttassa atthassa vippakiṇṇabhāvo dinno viya bhaveyya, tasmā vippakiṇṇabhāvassa nivāraṇatthaṃ uddānanti adhippāyo. Caturo ca vipallāsāti subhasukhaniccaattasaññā. Kilesā bhavanti ettha navapadesūti bhūmī, kilesānaṃ bhūmīti kilesabhūmī, kilesapavattanaṭṭhānāni nava padānīti vuttaṃ hoti.
四念处,即不净想、苦想、无常想、无我想。根地,是指信等能令解脱成熟的诸根之地,是它们的生起之处与归入之处。
Caturosatipaṭṭhānāti asubhadukkhaaniccaanattasaññā. Indriyabhūmīti saddhādīnaṃ vimuttiparipācanindriyānaṃ bhūmī pavattanaṭṭhānāni samosaraṇaṭṭhānāni.
依九善处,善聚与之结合、被结合;依九不善处,不善聚与之结合、被结合。依九善处,善聚与之结合而存在;依九不善处,不善聚与之结合而存在。这便是总说品中所说的余义,应依注释而了知。
Navahi kusalapadehi kusalapakkhā yujjanti yojīyanti, navahi akusalapadehi akusalapakkhā yujjanti yojīyanti. Navahi kusalapadehi saha kusalapakkhā yujjanti yujjantā bhavanti, navahi akusalapadehi saha akusalapakkhā yujjanti yujjantā bhavantīti uddesavāre vuttāvaseso saṃvaṇṇanānusārena vijānitabbo.