(第八)第三 希望品
(8) 3. Ākaṅkhavaggo
1-4. 《希望经》等解释
1-4. Ākaṅkhasuttādivaṇṇanā
71-74于第三品第一经中:由于无余地受持戒,并达到无缺等状态,故为“圆满戒者”。从受持开始即不间断,故为“具足戒者”。在“到此为止”中,“据说”一词是表示不认可的意思。因此,这里显示出自己对阿阇梨的主张并不认可。“具足戒”:指以总括方式把握戒的未受染污的殊胜,即从总体上称为具足戒。而此具足戒又有四种,因此阿阇梨长老说:“开示了四遍净戒之后”。这里的“其中”即指四遍净戒。“最胜戒”指根本戒。“两处”指提示与解释。意思是:如同在此解释中,在提示中世尊也因说了“具足戒”而宣说了巴帝摩卡律仪。因为在圣典中,对戒的把握是以巴帝摩卡律仪的形式出现的。因此他说:“唯是巴帝摩卡律仪”等。在那里,通过限定,显示其余三种戒部分地包含在巴帝摩卡中。例如,不应看而去看、为了活命而违犯六条学处、在不如理省思的情况下受用病缘药,这些都被制定为犯戒。“三种”即根律仪等。所谓“戒”,是否存在某处被称为“戒”的地方呢?即是否像巴帝摩卡律仪那样,在某
71-74. Tatiyassa paṭhame sīlassa anavasesasamādānena akhaṇḍādibhāvāpattiyā ca paripuṇṇasīlā. Samādānato paṭṭhāya avicchindanato sīlasamaṅgino. Ettāvatā kirāti (a. ni. 2.37) kira-saddo arucisūcanattho. Tenettha ācariyavādassa attano aruccanabhāvaṃ dīpeti. Sampannasīlāti anāmaṭṭhavisesaṃ sāmaññato sīlasaṅkhepena gahitaṃ. Tañca catubbidhanti ācariyatthero ‘‘catupārisuddhisīlaṃ uddisitvā’’ti āha. Tatthāti catupārisuddhisīle. Jeṭṭhakasīlanti (saṃ. ni. 5.412) padhānasīlaṃ. Ubhayatthāti uddesaniddese. Idha niddese viya uddesepi pātimokkhasaṃvaro bhagavatā vutto ‘‘sampannasīlā’’ti vuttattāti adhippāyo. Sīlaggahaṇañhi pāḷiyaṃ pātimokkhasaṃvaravasena āgataṃ. Tenāha ‘‘pātimokkhasaṃvaroyevā’’tiādi. Tattha avadhāraṇena itaresaṃ tiṇṇaṃ ekadesena pātimokkhantogadhataṃ dīpeti. Tathā hi anolokiyolokane ājīvahetu chasikkhāpadavītikkame gilānapaccayassa apaccavekkhitaparibhoge ca āpatti vihitāti. Tīṇīti indriyasaṃvarasīlādīni. Sīlanti vuttaṭṭhānaṃ nāma atthīti sīlapariyāyena tesaṃ katthaci sutte gahitaṭṭhānaṃ nāma kiṃ atthi yathā pātimokkhasaṃvaroti ācariyassa sammukhattā appaṭikkhipantova upacārena pucchanto viya vadati. Tenāha ‘‘ananujānanto’’ti. Chadvārarakkhāmattakamevāti tassa sallahukabhāvamāha cittādhiṭṭhānamattena paṭipākatikabhāvāpattito. Itaresupi eseva nayo. Paccayuppattimattakanti phalena hetuṃ dasseti. Uppādanahetukā hi paccayānaṃ uppatti. Idamatthanti idaṃ payojanaṃ imassa paccayassa paribhuñjaneti adhippāyo. Nippariyāyenāti iminā indriyasaṃvarādīni tīṇi padhānassa sīlassa parivāravasena pavattiyā pariyāyasīlāni nāmāti dasseti.
现在,为了从反面与正面并以譬喻阐明巴帝摩卡律仪本身就是根本,而说了“如果……”等。在这里,“彼”是指巴帝摩卡律仪。“其余”是指根律仪等。或者,“彼”是指在“具足戒”这句话中所说的那种戒。在“具足巴帝摩卡”这里,先用“巴帝摩卡”这个词作为同义词,再展开广说……乃至……等起。正如在其他地方,“于此,比丘是具戒者”这种以人为基点的说法,在解说时被解释为“住于巴帝摩卡律仪的防护”。为何开始这样的说法?这是对说法原因的提问。“为了显示戒的功德利益”,这是对目的的说明。因为在“为了显示戒的功德利益”这句话里,由反面可知,戒的功德利益不被显示正是这个说法的原因。那么“为何开始?”的答案就是:因为所化众生不了解戒的功德利益,这在意义上已经成立。因此他说“即使如果……”等。然而,为了阐明“为了显示戒的功德利益”的意义,他又说“对于他们……”等。“功德利益”就是增长、好处。不过在“具戒者、戒圆满者,身坏命终后,生于善趣、天界”等处,异熟果也被称为“功德利益”。“什么是差别?”即什么是果的差别
Idāni pātimokkhasaṃvarasseva padhānabhāvaṃ byatirekato anvayato ca upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yassā’’tiādimāha. Tattha soti pātimokkhasaṃvaro. Sesānīti indriyasaṃvarādīni. Tasse vāti ‘‘sampannasīlā’’ti ettha yaṃ sīlaṃ vuttaṃ, tasseva. Sampannapātimokkhāti ettha pātimokkhaggahaṇena vevacanaṃ vatvā taṃ vitthāretvā…pe… ādimāha. Yathā aññatthāpi ‘‘idha bhikkhu sīlavā hotī’’ti puggalādhiṭṭhānāya desanāya uddiṭṭhaṃ sīlaṃ ‘‘pātimokkhasaṃvarasaṃvuto viharatī’’ti (vibha. 508) niddiṭṭhaṃ. Kasmā āraddhanti desanāya kāraṇapucchā. Sīlānisaṃsadassanatthanti payojananiddeso. ‘‘Sīlānisaṃsadassanattha’’nti hi ettha byatirekato yaṃ sīlānisaṃsassa adassanaṃ, taṃ imissā desanāya kāraṇanti kasmā āraddhanti? Veneyyānaṃ sīlānisaṃsassa adassanatoti atthato āpanno eva hoti. Tenāha ‘‘sacepī’’tiādi. Sīlānisaṃsadassanatthanti pana imassa atthaṃ vivarituṃ ‘‘tesa’’ntiādi vuttaṃ. Ānisaṃsoti udayo. ‘‘Sīlavā sīlasampanno kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjatī’’tiādīsu (dī. ni. 3.316; a. ni. 5.213; mahāva. 285) pana vipākaphalampi ‘‘ānisaṃso’’ti vuttaṃ. Ko visesoti ko phalaviseso. Kā vaḍḍhīti ko abbhudayo. Vijjamānopi guṇo yāthāvato vibhāvito eva abhiruciṃ uppādeti, na avibhāvito, tasmā ekantato ānisaṃsakittanaṃ icchitabbamevāti dassetuṃ ‘‘appeva nāmā’’tiādimāha.
「可爱」:即应被喜爱。对可爱者的见面必然令人欢喜,故说「应以慈眼见」。因由喜所生、具净信与柔和相的眼,称为「慈眼」。「于他们」:指同梵行者。「令意增长」:即令喜悦的心得到增益,进而使喜悦之心不断增上。「应尊重」:即成为应当恭敬的依止处。「知而了知」:即了知应由智了知的对象。或者,他人即便无知,也装作知道;此人则不然,他是真正的知者,真实了知。「见而见到」:即见到应由慧眼所见者,或者说,见者真实地见到。「如是应称赞」:即应当以智者的标准,被智者这样称赞。「唯于诸戒中圆满行」:即应在诸戒中成为圆满行者。应视后面的话为限定语,因为由此,后面的二分学(增上心学与增上慧学)便成为不退转的。然而,为了以果来显示如何成为「于诸戒中圆满行者」,便说了「内」等。这里戒的圆满,是指成为修观的立足处、引生定的因素,而不仅仅是达到无缺等状态。这也曾说过:「凡是那些无缺的……乃至……能引生定者。」如此,后面的二分学作为戒的资粮而被把握,所以在此,以戒
Piyoti piyāyitabbo. Piyassa nāma dassanaṃ ekantato abhinanditabbaṃ hotīti āha ‘‘piyacakkhūhi sampassitabbo’’ti. Pītisamuṭṭhānappasannasommarūpapariggahañhi cakkhu ‘‘piyacakkhū’’ti vuccati. Tesanti sabrahmacārīnaṃ. Manavaḍḍhanakoti pītimanassa paribrūhanato uparūpari pīticittasseva uppādanako. Garuṭṭhāniyoti garukaraṇassa ṭhānabhūto. Jānaṃ jānātīti ñāṇena jānitabbaṃ jānāti. Yathā vā aññe ajānantāpi jānantā viya pavattanti, na evamayaṃ, ayaṃ pana jānanto eva jānāti. Passaṃ passatīti dassanabhūtena paññācakkhunā passitabbaṃ passati, passanto eva vā passati. Evaṃ sambhāvanīyoti evaṃ viññutāya paṇḍitabhāvena sambhāvetabbo. Sīlesvevassa paripūrakārīti sīlesu paripūrakārī eva bhaveyyāti. Evaṃ uttarapadāvadhāraṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Evañhi iminā padena uparisikkhādvayaṃ anivattitameva hoti. Yathā pana sīlesu paripūrakārī nāma hoti, taṃ phalena dassetuṃ ‘‘ajjhatta’’ntiādi vuttaṃ. Vipassanādhiṭṭhānasamādhisaṃvattanikatāya hi idha sīlassa pāripūrī, na kevalaṃ akhaṇḍādibhāvamattaṃ. Vuttañhetaṃ ‘‘yāni kho pana tāni akhaṇḍāni…pe… samādhisaṃvattanikānī’’ti. Evañca katvā uparisikkhādvayaṃ sīlassa sambhārabhāvena gahitanti sīlassevettha padhānaggahaṇaṃ siddhaṃ hoti. Sīlānurakkhakā hi cittekaggatāsaṅkhārapariggahā. Anūnenāti akhaṇḍādibhāvena, kassaci vā ahāpanena upapannena. Ākārenāti karaṇena sampādanena.
「内」(ajjhatta)和「于自己」(attano)意义相同,仅用词有别。此词为处格,而「止」(samatha)是业格,因与前缀「随」(anu-)结合而成立,故说「勤行于自己心的止」。其中,「于心的止」即指心的等持。「勤行」即不离、精进。若有人完全未致力于禅那的修习,他便称为「将禅那引向外者」。若开始修习后中途退失,他便名为「损坏禅那者」。若不是这样,而是证得禅那后安住,为了说明这种不弃禅那者,便说「未将禅那引到外面者」等。因为这里的「不弃」,正是为了表示不向外引出、不损坏。此词的用法,亦可参见「除去傲慢,如无风之处」等(《经集》328)。
Ajjhattanti vā attanoti vā ekaṃ ekatthaṃ, byañjanameva nānaṃ. Bhummatthe cetaṃ, ‘‘samatha’’nti upayogavacanaṃ ‘‘anū’’ti iminā upasaggena yoge siddhanti āha ‘‘attano cittasamathe yutto’’ti. Tattha cittasamatheti cittassa samādhāne. Yuttoti aviyutto pasuto. Yo sabbena sabbaṃ jhānabhāvanāya ananuyutto, so taṃ bahi nīharati nāma. Yo ārabhitvā antarā saṅkocaṃ āpajjati, so taṃ vināseti nāma. Yo pana īdiso ahutvā jhānaṃ upasampajja viharati, so anirākatajjhānoti dassento ‘‘bahi anīhaṭajjhāno’’tiādimāha. Nīharaṇavināsatthañhi idaṃ nirākaraṇaṃ nāma. ‘‘Thambhaṃ niraṃkatvā nivātavuttī’’tiādīsu (su. ni. 328) cassa payogo daṭṭhabbo.
「七种随观」:此处指无常随观、苦随观、无我随观、厌离随观、离贪随观、灭随观、舍遣随观这七种随观。住于空屋的比丘,由于在那里获得了身远离,依止观而培育心远离,随顺所教而修行,令世间、教法及作为自己殊胜证得依处的空屋都变得庄严,并以成就功德殊胜的住处状态,依义理增长智者,故称为「空屋的培育者」。因此有「在此处又」等语。然而,即使建造单层或多层的楼阁,也绝不能视为空屋的培育者。此处以「空屋」一词,应知是包含了阿兰若、树下等一切适合精勤修行的坐卧处。
Sattavidhāya anupassanāyāti ettha aniccānupassanā, dukkhānupassanā, anattānupassanā, nibbidānupassanā, virāgānupassanā, nirodhānupassanā, paṭinissaggānupassanāti imā sattavidhā anupassanā. Suññāgāragato bhikkhu tattha laddhakāyavivekatāya samathavipassanāvasena cittavivekaṃ paribrūhento yathānusiṭṭhapaṭipattiyā lokaṃ sāsanañca attano visesādhigamaṭṭhānabhūtaṃ suññāgārañca upasobhayamāno guṇavisesādhiṭṭhānabhāvāpādanena viññūnaṃ atthato taṃ brūhento nāma hotīti vuttaṃ ‘‘brūhetā suññāgārāna’’nti. Tenāha ‘‘ettha cā’’tiādi. Ekabhūmakādipāsāde kurumānopi pana neva suññāgārānaṃ brūhetāti daṭṭhabbo. Suññāgāraggahaṇena cettha araññarukkhamūlādi sabbaṃ padhānānuyogakkhamaṃ senāsanaṃ gahitanti daṭṭhabbaṃ.
综上所述:正如爱欲行处的教说,最初虽依爱欲而展开,但因爱是慢与见的近依,便涉及慢与见,次第成为三种戏论的教说;同样,此教说最初虽依增上戒学而展开,但因戒是止与观的近依,便涉及止与观,次第成为三学的教说。在此,「唯于诸戒中圆满行」一句说明了增上戒学,「内,勤行于心寂止,不弃禅那者」说明了增上心学,「具足观」说明了增上慧学。而「是空屋的培育者」一句,若依止而增长空屋,则属增上心学;若依观而增长,则属增上慧学,如此含摄二学而说。其中,「内,勤行于心寂止,不弃禅那者」等句,说明了守护戒的心一境性;「具足观」一句,说明了守护戒的行的把握。
Ettāvatā yathā taṇhāvicaritadesanā paṭhamaṃ taṇhāvasena āraddhāpi taṇhāpadaṭṭhānattā mānadiṭṭhīnaṃ mānadiṭṭhiyo osaritvā kamena papañcattayadesanā jātā, evamayaṃ desanā paṭhamaṃ adhisīlasikkhāvasena āraddhāpi sīlapadaṭṭhānattā samathavipassanānaṃ samathavipassanāyo osaritvā kamena sikkhāttayadesanā jātāti veditabbā. Ettha hi ‘‘sīlesvevassa paripūrakārī’’ti ettāvatā adhisīlasikkhā vuttā, ‘‘ajjhattaṃ cetosamathamanuyutto anirākatajjhāno’’ti ettāvatā adhicittasikkhā, ‘‘vipassanāya samannāgato’’ti ettāvatā adhipaññāsikkhā. ‘‘Brūhetā suññāgārāna’’nti iminā pana samathavasena suññāgāravaḍḍhane adhicittasikkhā, vipassanāvasena adhipaññāsikkhāti evaṃ dvepi sikkhā saṅgahetvā vuttā. Ettha ca ‘‘ajjhattaṃ cetosamathamanuyutto anirākatajjhāno’’ti imehi padehi sīlānurakkhikā eva cittekaggatā kathitā, ‘‘vipassanāyā’’ti iminā padena sīlānurakkhiko saṅkhārapariggaho.
心一境性如何守护戒?若人没有心一境性,当疾病生起时便焦虑不安,他被疾病所害,内心散乱,甚至可能破戒来平息疾病。然而,若人有心一境性,他能镇伏疾病之苦而入定,入定的那一刻,痛苦便已远离,更强大的安乐生起。心一境性即如此守护戒。行的把握如何守护戒?若人没有行的把握,对自己的身体有「这是我的色、这是我的识」的强烈我执,在遭遇饥荒、疾病、怖畏等困境时,甚至可能破戒来滋养身体。然而,若人有行的把握,对自己的身体没有强烈的我执或爱着,在遭遇饥荒、疾病、怖畏等困境时,即使他的肠子向外流出,即使身体干枯憔悴,即使支离破碎,散成百片千片,也绝不破戒来滋养身体。行的把握即如此守护戒。
Kathaṃ cittekaggatā sīlamanurakkhati? Yassa hi cittekaggatā natthi, so byādhimhi uppanne vihaññati, so byādhivihato vikkhittacitto sīlaṃ vināsetvāpi byādhivūpasamaṃ kattā hoti. Yassa pana cittekaggatā atthi, so taṃ byādhidukkhaṃ vikkhambhetvā samāpattiṃ samāpajjati, samāpannakkhaṇe dukkhaṃ dūragataṃ hoti, balavataraṃ sukhamuppajjati. Evaṃ cittekaggatā sīlamanurakkhati. Kathaṃ saṅkhārapariggaho sīlamanurakkhati? Yassa hi saṅkhārapariggaho natthi, tassa ‘‘mama rūpaṃ mama viññāṇa’’nti attabhāve balavamamattaṃ hoti, so tathārūpesu dubbhikkhabyādhibhayādīsu sampattesu sīlaṃ nāsetvāpi attabhāvaṃ posetā hoti. Yassa pana saṅkhārapariggaho atthi, tassa attabhāve balavamamattaṃ vā sineho vā na hoti, so tathārūpesu dubbhikkhabyādhibhayādīsu sampattesu sacepissa antāni bahi nikkhamanti, sacepi ussussati visussati, khaṇḍākhaṇḍiko vā hoti satadhāpi sahassadhāpi, neva sīlaṃ vināsetvā attabhāvaṃ posetā hoti. Evaṃ saṅkhārapariggaho sīlaṃ anurakkhati.
而「是空屋的培育者」此句,显示了对此二者(止与观)的培育、增长与持续修习。如是,世尊指出:凡希望「我应为同梵行者所喜爱……乃至……应被敬仰」此四种法者,无有其他任何事需做,唯应具足戒等功德。因为,如此之人方为同梵行者所喜爱、合意、尊重及应被敬仰。此亦曾如是说:
‘‘Brūhetā suññāgārāna’’nti iminā pana tasseva ubhayassa brūhanā vaḍḍhanā sātaccakiriyā dassitā. Evaṃ bhagavā yasmā ‘‘sabrahmacārīnaṃ piyo cassaṃ…pe… bhāvanīyo cā’’ti ime cattāro dhamme ākaṅkhantena natthaññaṃ kiñci kātabbaṃ, aññadatthu sīlādiguṇasamannāgateneva bhavitabbaṃ. Īdiso hi sabrahmacārīnaṃ piyo hoti manāpo garu bhāvanīyo. Vuttampi hetaṃ –
具足戒与见,住立于法,了悟真谛;
行己之业者,众人便生敬爱。
‘‘Sīladassanasampannaṃ , dhammaṭṭhaṃ saccavedinaṃ; Attano kamma kubbānaṃ, taṃ jano kurute piya’’nti. (dha. pa. 217);
因此,世尊在说完“诸比丘,如果比丘期望成为同梵行者所喜爱……乃至……就应在戒上圆满……乃至……在空寂之处”之后,现在,因为即使是希望获得资具等利益,也应该只做这些,而不是其他,所以才说了“诸比丘,如果比丘期望获得利养……”等语句。“成为利养获得者”:在圣典中,为了获得利养而提到了防护与戒的圆满。世尊许可了怎样的方式呢?事实上,世尊并非从本质上认可这种祈求,只是出于大悲,随顺个人的意乐才这样说。为了阐明这一点,才说“并非世尊……”等语句。其中,“断除乞食之语”的意思是:不说不恰当的话;“断语者”指如同哑巴一样,不谈论涉及光明、攀谈、打手势、或明示暗示乞食的话语,也就是不说、不谈论。为了展开略说的义理,而说“因为对于那些……”等语句。“味”是指本质上的利益,即“味利益”。
Tasmā ‘‘ākaṅkheyya ce, bhikkhave, bhikkhu sabrahmacārīnaṃ piyo cassaṃ…pe… sīlesvevassa paripūrakārī…pe… suññāgārāna’’nti vatvā idāni yasmā paccayalābhādiṃ patthayantenapi idameva karaṇīyaṃ, na aññaṃ kiñci, tasmā ‘‘ākaṅkheyya ce, bhikkhave, bhikkhu lābhī assa’’ntiādimāha. Lābhī assanti lābhāsāya saṃvarasīlaparipūraṇaṃ pāḷiyaṃ āgataṃ. Kimīdisaṃ bhagavā anujānātīti? Na bhagavā sabhāvena īdisaṃ anujānāti, mahākāruṇikatāya pana puggalajjhāsayena evaṃ vuttanti dassento ‘‘na bhagavā’’tiādimāha. Tattha ghāsesanaṃ chinnakatho, na vācaṃ payuttaṃ bhaṇeti chinnakatho mūgo viya hutvā obhāsaparikathānimittaviññattipayuttaṃ ghāsesanaṃ vācaṃ na bhaṇe, na katheyyāti attho. Puggalajjhāsayavasenāti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivaranto ‘‘yesaṃ hī’’tiādimāha. Raso sabhāvabhūto ānisaṃso rasānisaṃso.
“作资具施者”:指通过布施衣等资具而行布施的人。“大果”与“大利益”:两者义理同一,仅是文辞有别。正如“居士们,有这五种利益”(《大品》285)等处所说,“利益”一词也是“果”的同义词。或者,能流出广大世间乐之果,故名“大果”;能作广大出世间乐之因,故名“大利益”。因此他说“以世间乐之果”等。
Paccayadānakārāti cīvarādipaccayadānavasena pavattakārā. Mahapphalā mahānisaṃsāti ubhayametaṃ atthato ekaṃ, byañjanameva nānaṃ. ‘‘Pañcime, gahapatayo, ānisaṃsā’’tiādīsu (mahāva. 285) hi ānisaṃsasaddo phalapariyāyopi hoti. Mahantaṃ vā lokiyasukhaṃ phalanti pasavantīti mahapphalā, mahato lokuttarasukhassa paccayā hontīti mahānisaṃsā. Tenāha ‘‘lokiyasukhena phalabhūtenā’’tiādi.
“往生他世者”:即依投生饿鬼趣而转生到达者。然因他们在此世所作业已尽,寿尽命断,故说“已命终者”。翁姑及其同党,即翁姑同党。他们凭借亲族关系,即依婚嫁关系而结合,称为“亲戚”。“同血统者”:即依血统关系。“同一血系结合者”:即由同一血统关系所结合。“净信的心”:即具足净信者。由此上下文可知,论中说:已故的父亲或母亲投生于饿鬼趣。意思是正因他如是具足戒德,故能成就大利益。
Peccabhavaṃ gatāti petūpapattivasena nibbattiṃ upagatā. Te pana yasmā idha katakālakiriyā kālena katajīvitupacchedā honti, tasmā vuttaṃ ‘‘kālakatā’’ti. Sassusasurā ca tappakkhikā ca sassusasurapakkhikā. Te ñātiyonisambandhena āvāhavivāhasambandhavasena sambaddhā ñātī. Sālohitāti yonisambandhavasena. Ekalohitabaddhāti ekena samānena lohitasambandhena sambaddhā. Pasannacittoti pasannacittako. Kālakato pitā vā mātā vā petayoniyaṃ uppannoti adhikārato viññāyatīti vuttaṃ. Mahānisaṃsameva hotīti tassa tathāsīlasampannattāti adhippāyo.
“被压制”:即被压伏。“不乐不应制伏我”:即不乐不应制伏我、不应压伏我、不应覆蔽我。“已生起”:即已产生、已转起。因为具足戒等功德的人,能克服不乐与乐,将其压制、压伏而住,所以这也是在昭示:希望自己成为这样的人,也应当具足戒等功德。心惊慌、害怕,便是恐惧,因所缘之境令人惧怕,故称为恐惧。能克服、制伏这两种恐惧与怖畏的人,名为“克服怖畏恐惧者”。因为具足戒等功德的人能克服怖畏与恐惧,将其压制、压伏而住,恰如住于圣者边界的摩诃达多大长老一般。
Ajjhottharitāti madditā. Na ca maṃ arati saheyyāti maṃ ca arati na abhibhaveyya na maddeyya na ajjhotthareyya. Uppannanti jātaṃ nibbattaṃ. Sīlādiguṇayutto hi aratiñca ratiñca sahati ajjhottharati, madditvā tiṭṭhati, tasmā īdisamattānaṃ icchantenapi sīlādiguṇayutteneva bhavitabbanti dasseti. Cittutrāso bhāyatīti bhayaṃ, ārammaṇaṃ bhāyati etasmāti bhayaṃ. Taṃ duvidhampi bhayaṃ bheravañca sahati abhibhavatīti bhayabheravasaho. Sīlādiguṇayutto hi bhayabheravaṃ sahati ajjhottharati, madditvā tiṭṭhati ariyakoṭiyavāsī mahādattatthero viya.
据说,长老在行路时,见到一处优美的树林,心想:“今天就留在这里修习沙门法,然后再走吧。”于是离开道路,在一棵树下铺好僧伽梨衣,结跏趺坐。由于长老戒德的威力,树神的孩子无法安住于本位,纷纷发出哭声。树神自身也开始摇动整棵大树。长老如山一般岿然不动。树神便喷烟、燃火,依然不能使长老动摇。于是树神化现为优婆塞的模样走上前来,顶礼后站在一旁。长老问:“你是谁?”答道:“尊者,我是住在这棵树上的天神。”“那些神变是你弄的吗?”“是的,尊者。”长老又问:“为什么呢?”答道:“尊者,因为您戒德的威力,孩子们无法安住本位而啼哭,我为了把您赶走才这样做。”长老说:“那你为什么不事先说一句‘尊者,请不要住在这里,我们会不舒服’呢?现在你什么也别说了。我羞于听到‘在圣者行处的摩诃达多因为非人的怖畏而逃走了’这样的话。所以我要就住在这里,今天你就去别处住吧。”如此,具足戒等功德的人能够克服怖畏恐惧,因此这是为了显示:若希望自己也能成为这样的人,就应当具足戒等功德。第二篇等文义明了。
Thero kira maggaṃ paṭipanno aññataraṃ pāsādikaṃ araññaṃ disvā ‘‘idhevajja samaṇadhammaṃ katvā gamissāmī’’ti maggā okkamma aññatarasmiṃ rukkhamūle saṅghāṭiṃ paññapetvā pallaṅkaṃ ābhujitvā nisīdi. Rukkhadevatāya dārakā therassa sīlatejena sakabhāvena saṇṭhātuṃ asakkontā vissaramakaṃsu. Devatāpi sakalarukkhaṃ cālesi. Thero acalova nisīdi. Sā devatā dhūmāyi pajjali. Neva sakkhi theraṃ cāletuṃ. Tato upāsakavaṇṇenāgantvā vanditvā aṭṭhāsi. ‘‘Ko eso’’ti vuttā ‘‘ahaṃ, bhante, tasmiṃ rukkhe adhivatthā devatā’’ti avoca. Tvaṃ ete vikāre akāsīti. Āma, bhanteti. ‘‘Kasmā’’ti ca vuttā āha ‘‘tumhākaṃ, bhante, sīlatejena dārakā sakabhāvena saṇṭhātuṃ asakkontā vissaramakaṃsu, sāhaṃ tumhe palāpetuṃ evamakāsi’’nti. Thero āha ‘‘atha kasmā ‘idha, bhante, mā vasatha, mayhaṃ aphāsuka’nti paṭikacceva nāvacāsi, idāni pana mā maṃ kiñci avaca, ‘ariyakoṭiyamahādatto amanussabhayena gato’ti vacanato lajjāmi, tenāhaṃ idheva vasissaṃ, tvaṃ pana ajjekadivasaṃ yattha katthaci vasāhī’’ti. Evaṃ sīlādiguṇayutto bhayabheravasaho hoti, tasmā īdisamattānaṃ icchantenapi sīlādiguṇayutteneva bhavitabbanti dasseti. Dutiyādīni uttānatthāni.
5-10. 《弥伽沙喇经》等注疏。
5-10. Migasālāsuttādivaṇṇanā
75-8075-80. 在第五经中,此无戒之人,其慧能清洗其戒,即通过使戒达到不毁坏等状态,令戒在初、中、后各阶段都被慧极清净地洗涤。如果一个人内心没有戒的防护,却凭借敏锐的直觉力,在一首四句偈结束时,以慧清洗戒,连同无碍解一起证得阿拉汉果,这便称为“以慧洗戒”,如同山达帝大臣一样。
75-80. Pañcame imassa hi puggalassa sīlavirahitassa paññā sīlaṃ paridhovatīti akhaṇḍādibhāvāpādanena sīlaṃ ādimajjhapariyosānesu paññāya suvisodhitaṃ karoti. Yassa hi abbhantare sīlasaṃvaro natthi, ugghaṭitaññutāya pana cātuppadikagāthāpariyosāne paññāya sīlaṃ dhovitvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇāti, ayaṃ paññāya sīlaṃ dhovati nāma seyyathāpi santatimahāmatto.
而持戒者,则是以戒洗慧。如《长部注》中所说:假使有一个凡夫,他的戒在六十年、八十年间都不曾有过毁坏,那么即使在临死之时,他也能断除一切烦恼,以戒清洗慧,证得阿拉汉果,就如同山洞厅堂精舍中的大六十岁长老那样。据说,那位长老临终躺在床上,因剧烈痛受而呻吟。当时,底沙大王心想‘我应当去探望长老’,便来到了精舍门口,听到声音后问道:‘这是谁的声音?’有人回答:‘是长老的呻吟声。’国王心想:‘出家已经六十年,却连对痛受的把握都没能做到,我现在不必去顶礼他了。’于是转身离去,前往礼敬大菩提树。随后,担任侍者的年轻比丘对长老说:‘尊者,您为何让我们蒙羞?虔诚的国王心生悔意,说“我不顶礼了”就走了。’长老问:‘贤友,他为什么这么说?’侍者回答:‘因为听到了您的呻吟声。’长老说:‘既然如此,请给我机会。’说完便镇伏了痛受,证得阿拉汉果,然后给年轻比丘一个示意:‘去吧,贤友,现在请国王来顶礼我们。’年轻比丘便去告知国王:‘现在可以顶礼长老了。’国王便以鳄鱼俯伏之礼顶礼长老,并说:‘我并非顶礼尊者您所证的阿拉汉果,而是顶礼您尚在凡夫位时的那些年岁。’
Sīlavā pana paññaṃ dhovati. Yassa (dī. ni. aṭṭha. 1.317) hi puthujjanassa sīlaṃ saṭṭhiasītivassāni akhaṇḍaṃ hoti, so maraṇakālepi sabbakilese ghātetvā sīlena paññaṃ dhovitvā arahattaṃ gaṇhāti kandarasālapariveṇe mahāsaṭṭhivassatthero viya. There kira maraṇamañce nipajjitvā balavavedanāya nitthunante tissamahārājā ‘‘theraṃ passissāmī’’ti gantvā pariveṇadvāre ṭhito taṃ saddaṃ sutvā pucchi ‘‘kassa saddo aya’’nti. Therassa nitthunanasaddoti. ‘‘Pabbajjāya saṭṭhivassena vedanāpariggahamattampi na kataṃ, idāni na taṃ vandissāmī’’ti nivattitvā mahābodhiṃ vandituṃ gato. Tato upaṭṭhākadaharo theraṃ āha ‘‘kiṃ no, bhante, lajjāpetha, saddhopi rājā vippaṭisārī hutvā ‘na vandissāmī’ti gato’’ti. Kasmā, āvusoti? Tumhākaṃ nitthunanasaddaṃ sutvāti. ‘‘Tena hi me okāsaṃ karothā’’ti vatvā vedanaṃ vikkhambhetvā arahattaṃ patvā daharassa saññaṃ adāsi ‘‘gacchāvuso, idāni rājānaṃ amhe vandāpehī’’ti. Daharo gantvā ‘‘idāni kira theraṃ vandathā’’ti āha. Rājā susumārapatitena theraṃ vandanto ‘‘nāhaṃ ayyassa arahattaṃ vandāmi, puthujjanabhūmiyaṃ pana ṭhatvā rakkhitasīlameva vandāmī’’ti āha. Evaṃ sīlena paññaṃ dhovati nāma. Sesaṃ vuttameva. Chaṭṭhādīsu natthi vattabbaṃ.