(六)1. 盖品
(6) 1. Nīvaraṇavaggo
1-2. 盖经等注释
1-2. Āvaraṇasuttādivaṇṇanā
51-5251-52. 第二经初分:“障碍”(āvaraṇā)之所以称为障碍,是因为它们障碍(āvarantī)善法;“盖”(nīvaraṇā)之所以称为盖,是因为它们遮止(nīvārayantī)善法。此处,“障碍”是指在最初阶段便阻挠善法生起;“遮止”是指无余地予以阻挡。因此,“从障碍的角度”是说从最初便阻挡善法生起的角度而言;“从盖的角度”是说从无余地阻挡的角度而言——这里的含义应如此理解。当五盖生起时,它们不允许尚未生起的世间与出世间智慧生起;对于已经生起的八等至或五神通,它们也会令其中断、退堕,因此才被称为“令智慧羸弱”。在这里,中断与退堕,其实就是令那些尚未生起的智慧根本无从生起。这样,对于广大与无上的智慧,以及一部分微细的智慧,盖法成为其不生的因;对于其他的智慧,盖法则破坏其能力,所以说它们“令智慧羸弱”。不借助修习时的作意,众生依其本性便能引发的法,称为“人法”(manussadhamma)。
51-52. Dutiyassa paṭhame āvarantīti āvaraṇā, nīvārayantīti nīvaraṇā. Ettha ca āvarantīti kusaladhammuppattiṃ ādito parivārenti. Nīvārayantīti niravasesato vārayantīti attho, tasmā āvaraṇavasenāti ādito kusaluppattivāraṇavasena. Nīvaraṇavasenāti niravasesato vāraṇavasenāti evamettha attho daṭṭhabbo. Yasmā pañca nīvaraṇā uppajjamānā anuppannāya lokiyalokuttarāya paññāya uppajjituṃ na denti, uppannāpi aṭṭha samāpattiyo pañca vā abhiññā upacchinditvā pātenti, tasmā ‘‘paññāya dubbalīkaraṇā’’ti vuccanti. Upacchindanaṃ pātanañcettha tāsaṃ paññānaṃ anuppannānaṃ uppajjituṃ appadānameva. Iti mahaggatānuttarapaññānaṃ ekaccāya ca parittapaññāya anuppattihetubhūtā nīvaraṇadhammā itarāsaṃ samatthataṃ vihanantiyevāti paññāya dubbalīkaraṇā vuttā. Bhāvanāmanasikārena vinā pakatiyā manussehi nibbattetabbo dhammoti manussadhammo, manussattabhāvāvaho vā dhammo manussadhammo, anuḷāraṃ parittakusalaṃ. Yaṃ asatipi buddhuppāde vattati, yañca sandhāyāha ‘‘hīnena brahmacariyena, khattiye upapajjatī’’ti (jā. 1.8.75). Alaṃ ariyāya ariyabhāvāyāti alamariyo, ariyabhāvāya samatthoti vuttaṃ hoti. Ñāṇadassanameva ñāṇadassanaviseso, alamariyo ca so ñāṇadassanaviseso cāti alamariyañāṇadassanaviseso.
“如实知见”一名,可指天眼、观、道、果、省察智,乃至一切知智。例如“不放逸者成就了如实知见”(《中部》1.311)此段经文中,如实知见即指天眼。“他将心引导、投向于如实知见”(《长部》1.234)中,指观智。“你们对于智、对于见、对于无上的正觉是无能为力的”(《增支部》4.196)中,指道。“我证得了这超越人法、圣者般的如实知见殊胜,这是一种安住轻利的状态”(《中部》1.328)中,指果。“智与见在我心中生起:我的解脱已不动摇,这是最后一生,不再有后有了”(《相应部》5.1081;《大品》16;《无碍解道》2.30)中,指省察智。“智与见在我心中生起:阿罗罗·迦蓝在去世后七天……”(《中部》1.284;2.340)中,指一切知智。不过,在此段经文的语境中,它特指出世间法。这里之所以把天眼称为如实知见,是因为它能了知色处,如同眼识能看见一样。
Ñāṇadassananti ca dibbacakkhupi vipassanāpi maggopi phalampi paccavekkhaṇañāṇampi sabbaññutaññāṇampi vuccati. ‘‘Appamatto samāno ñāṇadassanaṃ ārādhetī’’ti (ma. ni. 1.311) hi ettha dibbacakkhu ñāṇadassanaṃ nāma. ‘‘Ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharati abhininnāmetī’’ti (dī. ni. 1.234) ettha vipassanāñāṇaṃ. ‘‘Abhabbā te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāyā’’ti (a. ni. 4.196) ettha maggo. ‘‘Ayamañño uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanaviseso adhigato phāsuvihāro’’ti (ma. ni. 1.328) ettha phalaṃ. ‘‘Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi, akuppā me vimutti, ayamantimā jāti, natthi dāni punabbhavo’’ti (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; paṭi. ma. 2.30) ettha paccavekkhaṇañāṇaṃ. ‘‘Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi ‘sattāhakālakato āḷāro kālāmo’’’ti (ma. ni. 1.284; 2.340) ettha sabbaññutaññāṇaṃ. Idha pana lokuttaradhammo adhippeto. Ettha ca rūpāyatanaṃ jānāti cakkhuviññāṇaṃ viya passati cāti ñāṇadassanaṃ, dibbacakkhu. Sammasanūpacāre ca dhammalakkhaṇattayañca tathā jānāti passati cāti ñāṇadassanaṃ, vipassanā. Nibbānaṃ cattāri vā saccāni asammohappaṭivedhato jānāti passati cāti ñāṇadassanaṃ, maggo. Phalaṃ pana nibbānavaseneva yojetabbaṃ. Paccavekkhaṇā maggādhigatassa atthassa sabbaso jotanaṭṭhena ñāṇadassanaṃ. Sabbaññutā anāvaraṇatāya samantacakkhutāya ca ñāṇadassanaṃ. Byādiṇṇakāloti pariyādinnakālo. Dutiyaṃ uttānameva.
3-4. 勤支经等注释
3-4. Padhāniyaṅgasuttādivaṇṇanā
53-5453-54. 第三经中:勤修者,即专注修习的瑜伽行者。他所安住的修习状态,就是勤修。具有“勤”这一特质者,名为勤者,但此处将ka音转为ya音,故称“勤支者”。因为经中说“从发起愿心开始便已具备”,所以不仅是菩萨,辟支菩萨与声闻菩萨也同样具有这种从发愿以来便有的信,即“辗转而来的信”。不过,此处是以最殊胜的方式表述,所以才特别点出是“一切知菩萨”的信。此外,还有一种由证得而生、与最上道果相应的信,名为“证得的信”,此信被视作入流者的构成要素之一。此处所说“不动性”,是指不被对立面所倾覆,因而具有决定不变的性质。“净信”,即全心投入的信解,于值得净信的对象生起欢喜与信赖。所谓“善通达”,即彻底洞彻。就像
53-54. Tatiye padahatīti padahano, bhāvanamanuyutto yogī, tassa bhāvo bhāvanānuyogo padahanabhāvo. Padhānamassa atthīti padhāniko, ka-kārassa ya-kāraṃ katvā ‘‘padhāniyo’’ti vuttaṃ. ‘‘Abhinīhārato paṭṭhāya āgatattā’’ti vuttattā paccekabodhisattasāvakabodhisattānampi paṇidhānato pabhuti āgatasaddhā āgamanasaddā eva, ukkaṭṭhaniddesena pana ‘‘sabbaññubodhisattāna’’nti vuttaṃ. Adhigamato samudāgatattā aggamaggaphalasampayuttā cāpi adhigamasaddhā nāma, yā sotāpannassa aṅgabhāvena vuttā. Acalabhāvenāti paṭipakkhena anadhibhavanīyattā niccalabhāvena. Okappananti okkanditvā adhimuccanaṃ, pasāduppattiyā pasādanīyavatthusmiṃ pasīdanameva. Suppaṭividdhanti suṭṭhu paṭividdhaṃ. Yathā tena paṭividdhena sabbaññutaññāṇaṃ hatthagataṃ ahosi, tathā paṭividdhaṃ. Yassa buddhasubuddhatāya saddhā acalā asampavedhi, tassa dhammasudhammatāya saṅghasuppaṭipannatāya tena paṭivedhena saddhā na tathāti aṭṭhānametaṃ anavakāso. Tenāha bhagavā – ‘‘yo, bhikkhave, buddhe pasanno dhamme pasanno saṅghe pasanno’’tiādi. Padhānavīriyaṃ ijjhati ‘‘addhā imāya paṭipadāya jarāmaraṇato muccissāmī’’ti sakkaccaṃ padahanato.
“appa”一词意为“无”,如同在“少声的……乃至……复又……”等语境中,故说“无病”。“能平等消化”,指能按所食之物,以均衡的方式将其消化的习性。因为消化之火若过于炽盛地消化,便因火大增盛而导致胆汁失调等疾病;若过于微弱地消化,则因火力不足而导致风病等。因此说“不太冷、不太热”。又因众生消化火有强弱,故依次而有耐寒耐热的能力,因此说“极度受持寒冷者”等。如实地发露过错,名为显露自己,故说“如实地揭示自己的缺点”。“导向生灭的”,指能通达诸行之生灭,此即此处之义,故说“生与灭”等。“清净的”,指无杂染的。“能穿透的”,指能以彼分断的方式殊胜地断除烦恼。“导向彼苦之灭尽”,是就那种苦而言:若未证得此智,彼苦便有可能生起;若已证得,则彼苦不复生起。正因如此,这位瑜伽行者被称为“小须陀洹”。第四经之义已明。
Appa-saddo abhāvattho ‘‘appasaddassa…pe… kho panā’’tiādīsu viyāti āha ‘‘arogo’’ti. Samavepākiniyāti yathābhuttamāhāraṃ samākāreneva pacanasīlāya. Daḷhaṃ katvā pacantī hi gahaṇī ghorabhāvena pittavikārādivasena rogaṃ janeti, sithilaṃ katvā pacantī mandabhāvena vātavikārādivasena tenāha ‘‘nātisītāya nāccuṇhāyā’’ti. Gahaṇitejassa mandapaṭutāvasena sattānaṃ yathākkamaṃ sītuṇhasahatāti āha ‘‘atisītalaggahaṇiko’’tiādi. Yāthāvato accayadesanā attano āvikaraṇaṃ nāmāti āha ‘‘yathābhūtaṃ attano aguṇaṃ pakāsetā’’ti. Udayatthagāminiyāti saṅkhārānaṃ udayañca vayañca paṭivijjhantiyāti ayamettha atthoti āha ‘‘udayañcā’’tiādi. Parisuddhāyāti nirupakkilesāya. Nibbijjhituṃ samatthāyāti tadaṅgavasena savisesaṃ pajahituṃ samatthāya. Tassa dukkhassa khayagāminiyāti yaṃ dukkhaṃ imasmiṃ ñāṇe anadhigate pavattirahaṃ, adhigate na pavatti, taṃ sandhāya vadati. Tathāhesa yogāvacaro ‘‘cūḷasotāpanno’’ti vuccati. Catutthaṃ uttānameva.
《母子经》注释
5. Mātāputtasuttavaṇṇanā
5555. 第五经中,“信任”:指没有隔阂、相续的状态。“陷入”:指心在那里进入。“把握”:指稳固其立足之处。“耗尽”:指消耗了善法的时机。
55. Pañcame vissāsoti visacchāyasantāno bhāvo. Otāroti tattha cittassa anuppaveso. Gahetvāti attano eva okāsaṃ gahetvā. Khepetvāti kusalavāraṃ khepetvā.
“Ghaṭṭeyyā”:意为通过践踏等方式逼迫、损害。“以三遍知”:以知遍知、度遍知、断遍知等三种遍知。由于从任何处都不会有恐怖,故称“无有恐怖”,即无所畏惧之义。到达了四种瀑流的彼岸,或者说到达了轮回大瀑流的边际,因此说“彼岸,即是所谓涅槃”等。
Ghaṭṭeyyāti akkamanādivasena bādheyya. Tīhi pariññāhīti ñātatīraṇappahānasaṅkhātāhi tīhi pariññāhi. Natthi etesaṃ kutoci bhayanti akutobhayā, nibbhayāti attho. Catunnaṃ oghānaṃ, saṃsāramahoghasseva vā pāraṃ pariyantaṃ gatā. Tenāha ‘‘pāraṃ vuccati nibbāna’’ntiādi.
6. 亲教师经注释
6. Upajjhāyasuttavaṇṇanā
5656. 第六经中,所谓“身体沉重”:指身体的僵硬,这种僵硬以沉重感为先导,故说“已生沉重性”。“不显现”:指不显示、不清楚,因种种缘由而无法现前。因此他说:“四方与四隅皆不现于我之前。”本经其余文句,意义明显。
56. Chaṭṭhe madhurakabhāvo nāma sarīrassa thambhitattaṃ, taṃ pana garubhāvapubbakanti āha ‘‘sañjātagarubhāvo’’ti . Na pakkhāyantīti nappakāsenti, nānākāraṇato na upaṭṭhahanti. Tenāha ‘‘catasso disā ca anudisā ca mayhaṃ na upaṭṭhahantī’’ti. Sesamettha uttānameva.
《应时时省察处经》注释
7. Abhiṇhapaccavekkhitabbaṭṭhānasuttavaṇṇanā
5757. 在第七经中,「老法」:此处的「法」字,正如“无忘失法涅槃”等用法,是本性、本质的同义词。因此,「老法」意指老的本性、老的性质,故说“老自性”等;其余各句也是同一道理。「业遗产」:业所应给予的,他承受,所以称为业遗产,意思是自己领受所积之业的果报。不过,那“遗产”是就因作转喻而说的,即“业是我的遗产,属于我”,正如“诸比丘,由采纳善法,这功德便这样增长”一般。种子与果在自性上虽然不同,却仿佛不分彼此般紧密相系,所以说“业是我的生起因”。由于执取我所而被结缚在一起的,称为「亲属」,包括亲戚和同血统者;然而业是绝对关联的,所以说“业是我的亲属”。「依止」即是支撑,因为对于众生而言,没有像业那样可靠的依止。
57. Sattame jarādhammoti dhamma-saddo ‘‘asammosadhammo nibbāna’’ntiādīsu (su. ni. 763) viya pakatipariyāyo, tasmā jarāpakatiko jiṇṇasabhāvoti attho. Tenāha ‘‘jarāsabhāvo’’tiādi. Sesapadesupi eseva nayo. Kammunā dātabbaṃ ādiyatīti kammadāyādo, attanā yathūpacitakammaphalabhāgīti attho. Taṃ pana dāyajjaṃ kāraṇūpacārena vadanto ‘‘kammaṃ mayhaṃ dāyajjaṃ santakanti attho’’ti āha yathā ‘‘kusalānaṃ, bhikkhave, dhammānaṃ samādānahetu, evamidaṃ puññaṃ vaḍḍhatī’’ti (dī. ni. 3.80). Yonīhi phalaṃ sabhāvato bhinnampi abhinnaṃ viya missitaṃ hoti. Tenāha ‘‘kammaṃ mayhaṃ yoni kāraṇa’’nti. Mamattavasena bajjhantīti bandhū, ñāti sālohito ca, kammaṃ pana ekantasambandhavāti āha ‘‘kammaṃ mayhaṃ bandhū’’ti. Patiṭṭhāti avassayo. Kammasadiso hi sattānaṃ avassayo natthi.
缘于年轻而起的骄慢,是指那种认为“等年老了再行善,我们现在还年轻”,依仗年轻而产生的骄傲。健康骄慢是指:“我无病,已过了六十或七十岁,连一片诃梨勒果都不用吃,其他人却说自己某处疼痛、要吃药,四处奔波,还有谁能像我一样无病呢?”如此骄慢。对于一切有情,生命原本就是脆弱且伴随痛苦的。若不观察这脆弱与伴随痛苦的两面,反而执取生命相续不断、资具容易获得,便起这样的想法:“我曾长寿,我正长寿地生活,我将长寿地生活;我曾快乐地生活,我正快乐地生活,我将快乐地生活。”由此生起的骄慢,即是命骄慢。
Yobbanaṃ ārabbha uppannamadoti ‘‘mahallakakāle puññaṃ karissāma, daharamha tāvā’’ti yobbanaṃ apassāya mānakaraṇaṃ. ‘‘Ahaṃ nirogo saṭṭhi vā sattati vā vassāni atikkantāni, na me harītakakhaṇḍampi khāditabbaṃ, ime panaññe ‘asukaṃ no ṭhānaṃ rujjati, bhesajjaṃ khādāmā’ti vicaranti, ko añño mayā sadiso nirogo nāmā’’ti evaṃ mānakaraṇaṃ ārogyamado. Sabbesampi jīvitaṃ nāma pabhaṅguraṃ dukkhānubandhañca, tadubhayaṃ anoloketvā pabandhaṭṭhitiṃ paccayasulabhatañca nissāya ‘‘ciraṃ jīviṃ, ciraṃ jīvāmi, ciraṃ jīvissāmi, sukhaṃ jīviṃ, sukhaṃ jīvāmi, sukhaṃ jīvissāmī’’ti evaṃ mānakaraṇaṃ jīvitamado.
「无依」是指没有欲依。有四种依:欲依、蕴依、烦恼依、行依。欲之所以被称为“依”,是因为它是“缘于五种欲功德而生起的乐与喜悦,这是诸欲的味”中所说之乐的立足处,基于“乐于此被依止”这一词义。蕴是依蕴而起之苦的立足处,烦恼是恶趣苦的立足处,行是轮回之苦的立足处。其余各义容易了知。
Upadhirahitanti kāmūpadhirahitaṃ. Cattāro hi upadhī – kāmūpadhi, khandhūpadhi, kilesūpadhi, abhisaṅkhārūpadhīti. Kāmāpi ‘‘yaṃ pañca kāmaguṇe paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ kāmānaṃ assādo’’ti (ma. ni. 1.166) evaṃ vuttassa sukhassa adhiṭṭhānabhāvato ‘‘upadhiyati ettha sukha’’nti iminā vacanatthena ‘‘upadhī’’ti vuccati, khandhāpi khandhamūlakassa dukkhassa adhiṭṭhānabhāvato, kilesāpi apāyadukkhassa adhiṭṭhānabhāvato, abhisaṅkhārāpi bhavadukkhassa adhiṭṭhānabhāvato. Sesaṃ suviññeyyameva.
第八至第十·《离车族童子经》等注释
8-10. Licchavikumārakasuttādivaṇṇanā
58-60在第八经中,“有财产者”:“财产”指的是财富;拥有它的人即是财富的主人。因它能带来利益,故“有财产者”意指财物、财富。随自己的意愿处理村中事务的人,称为“村主”,村主也就是村长。
58-60. Aṭṭhame sāpateyyanti ettha saṃ vuccati dhanaṃ, tassa patīti sapati, dhanasāmiko. Tassa hitāvahattā sāpateyyaṃ, drabyaṃ, dhananti attho. Attano rucivasena gāmakiccaṃ netīti gāmaniyo, gāmaniyoyeva gāmaṇiko.
“依彼而活者”:是指随顺、依靠他人而生活的人,因此经中说“那些依止此而生活的人”。依靠一个大家族,会有五十乃至六十个家族赖以生活,这是针对那些人而说的。其余内容容易理解。第九经等意义明了。
Anvāya upanissāya jīvanasīlā anujīvinoti āha ‘‘ye ca etaṃ upanissāya jīvantī’’ti. Ekaṃ mahākulaṃ nissāya paṇṇāsampi saṭṭhipi kulāni jīvanti, te manusse sandhāyetaṃ vuttaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva. Navamādīni uttānatthāneva.