(24) 第四 业品
(24) 4. Kammavaggo
第一 简略经的注释
1. Saṃkhittasuttavaṇṇanā
232在第四品的第一部经中,「黑」(kāḷaka)指污秽,即令心不发光洁的状态。不过,此处专指达到业道层面的业,故称为“十不善业道”。或者,因黑生类为因,故名为黑,所以称为“黑果”。黑果即是投生恶趣世间,以及在人间遭遇灾厄,这便是前面所说那种心的暗昧状态。
「白」(paṇḍaraka)指洁白,即令心变得光洁的状态。或者,因白生类为因,故名为白,所以称为“白果”。白果即是投生天界,以及在人间得到祥瑞,这便是那种心的光明状态。不过,经中在显著解说时,说“令发生于天界”,意思就是令其产生。
「杂业」(missakakamma)是指时而黑、时而白,以种种混合方式所作的业。在说完“有苦乐果”之后,为了说明其中的苦乐如何生起,便说了“杂业是……”等语。
业的黑、白名称,是因黑、白生类为因而得名。而能摧毁黑白两业、导向灭尽的业尽之业,在这里也被视为「白」的同义词,所以经中说“两者……”等,这是此处的含义。其中,“于两者之果”是指对应于所证得的黑白两种果报。因为含摄在成就之中。
232. Catutthassa paṭhame kāḷakanti malīnaṃ, cittassa appabhassarabhāvakaranti attho. Taṃ panettha kammapathappattameva adhippetanti āha ‘‘dasaakusalakammapatha’’nti. Kaṇhābhijātihetuto vā kaṇhaṃ. Tenāha ‘‘kaṇhavipāka’’nti. Apāyūpapatti manussesu ca dobhaggiyaṃ kaṇhavipāko, yaṃ tassa tamabhāvo vutto. Nibbattanatoti nibbattāpanato. Paṇḍarakanti odātaṃ, cittassa pabhassarabhāvakaranti attho. Sukkābhijātihetuto vā sukkaṃ. Tenāha ‘‘sukkavipāka’’nti. Saggūpapatti manussasobhaggiyañca sukkavipāko, yaṃ tassa jotibhāvo vutto. Ukkaṭṭhaniddesena pana ‘‘sagge nibbattanato’’ti vuttaṃ, nibbattāpanatoti attho. Missakakammanti kālena kaṇhaṃ kālena sukkanti evaṃ missakavasena katakammaṃ. Sukhadukkhavipākanti vatvā tattha sukhadukkhānaṃ pavattiākāraṃ dassetuṃ ‘‘missakakammaṃ hī’’tiādi vuttaṃ. Kammassa kaṇhasukkasamaññā kaṇhasukkābhijātihetutāyāti apacayagāmitāya tadubhayaviddhaṃsakassa kammakkhayakarakammassa idha sukkapariyāyopi icchitoti āha ‘‘ubhaya…pe… ayamettha attho’’ti. Tattha ubhayavipākassāti yathādhigatassa ubhayavipākassa. Sampattibhavapariyāpanno hi vipāko idha sukkaṃ sukkavipākoti adhippeto, na accantaparisuddho ariyaphalavipāko.
第二 广释的注释
2. Vitthārasuttavaṇṇanā
233在第二经中,「有恼害」(sabyābajjha)意谓伴随苦,即随之而来的苦,故说为“导致苦”。在身行等中,通过身门的执取等活动而生的十二种不善思,名为「有恼害身行」。在语门,由颌部动作而发出言语所生的十二种不善思,称为「语行」。尚无身语活动,独坐静思之人,其心中所生的不善思,称为「心行」。因此,应知于三门中,以身恶行等来区分的种种不善思即是「行」。
「积集」(abhisaṅkharoti)指造作、累积,这些累积由众缘和合而成,犹如将物收集并揉合成团。
「苦世间」指恶趣世间。
「果之触」,是以触为首,借以说明于恶趣世间所生的果报。
「随欲自在鬼」,这是从多数情形而言;其他堕入恶趣的有情,则有时得乐,有时受苦。
「为其断除」:为使前面所说的业,达至不再生起的状态。
所谓「彼思」,即趋向消减之思。因此说:‘应知此为趋向还灭、出世间的道思。’
233. Dutiye sabyābajjhanti vā sadukkhaṃ, attanā uppādetabbena dukkhena sadukkhanti attho, dukkhasaṃvattanikanti vuttaṃ hoti. Kāyasaṅkhārādīsu kāyadvāre gahaṇādivasena copanappattā dvādasa akusalacetanā abyābajjhakāyasaṅkhāro nāma. Vacīdvāre hanusaṃcopanavasena vacībhedappavattikā tāyeva dvādasa vacīsaṅkhāro nāma. Ubhayacopanaṃ appatvā raho cintentassa manodvāre pavattā manosaṅkhāro nāma. Iti tīsupi dvāresu kāyaduccaritādibhedā akusalā cetanāva saṅkhārāti veditabbā. Abhisaṅkharotīti āyūhati, taṃ pana āyūhanaṃ paccayasamavāyasiddhito saṅkaḍḍhitvā piṇḍanaṃ viya hoti. Sadukkhaṃ lokanti apāyalokamāha. Vipākaphassāti phassasīsena tattha vipākappavattamāha. Vemānikapetāti idaṃ bāhullato vuttaṃ, itaresampi vinipātikānaṃ kālena sukhaṃ, kālena dukkhaṃ hoti. Tassa pahānāyāti tassa yathāvuttassa kammassa anuppattidhammatāpādanāya. Yā cetanāti yā apacayagāminicetanā. Tenevāha ‘‘vivaṭṭagāminī maggacetanā veditabbā’’ti.
第三至第九 首那卡亚那等经的注释
3-9. Soṇakāyanasuttādivaṇṇanā
234-240第三经中云:“尊者!前些日子,更前些日子……”(purimāni, bhante, divasāni purimatarāni)。此处“前”指昨日,“更前”指昨日以前的日子,故注释说“从已过去、紧邻的前一日算起……”等。如是,依此二词之实际运用,次第显示了“前”与“更前”的关系。然而,此处所说的“更前”,从彼时之后观之,较近者即名为“前”,较远者则名为“更前”。犹如“此岸、彼岸”相对而立,“更前”亦依观待关系而成立。其余解释与前述相同。第四经等以下,文义甚明。
234-240. Tatiye purimāni, bhante, divasāni purimatarānīti ettha hiyyo divasaṃ purimaṃ nāma, tato paraṃ purimataranti āha ‘‘atītānantaradivasato paṭṭhāyā’’tiādi. Iti imesu dvīsu pavattito yathākkamaṃ purimapurimatarabhāvo dassito. Evaṃ santepi yadettha ‘‘purimatara’’nti vuttaṃ, tato pabhuti yaṃ yaṃ oraṃ, taṃ taṃ purimaṃ. Yaṃ yaṃ paraṃ, taṃ taṃ purimataraṃ orapārabhāvassa viya purimatarabhāvassa ca apekkhāsiddhattā. Sesaṃ vuttanayameva. Catutthādīni uttānatthāneva.
《沙门经》等的注释
10-11. Samaṇasuttādivaṇṇanā
241-2第十经中“于余句”(sesapadesu)者,即指“此处有第二沙门”等余下诸句。正如“离诸欲”(vivicceva kāmehi)中所确立的规则,于“离不善法”(vivicca akusalehi)中同样确立,以皆欲表达决定之义,此处亦然。故注释云“第二等亦同样”等。因唯有证得沙门果,方为真实沙门性,故此处依四种果位而说四种沙门。诚然,此处“沙门”乃取“已止息罪恶的沙门”之义,故即指四种住果沙门。然则,此处何不如《大般涅槃经》一般,亦将住道者及为证道而修行者摄收进来耶?此是随顺有情之根器意乐。彼处世尊为示“即使为证道而修观,于外道教法亦不可得,况证道果”,故说“于正法律中,但具一分行持者,外道无沙门”(长部2.214)。而此经则唯取已达究竟之各自沙门性,故唯取住果沙门,以住果者较住道者更为殊胜之应供故。此义即由此二经开示之差别而可解了。“空虚”(r
241-2. Dasame sesapadesupīti ‘‘idha dutiyo samaṇo’’tiādīsu sesapadesupi. Yathā hi ‘‘vivicceva kāmehī’’ti (dī. ni. 1.226; ma. ni. 1.271, 287, 297; saṃ. ni. 2.152; a. ni. 4.123) ettha kato niyamo ‘‘vivicca akusalehī’’ti etthāpi katoyeva hoti sāvadhāraṇaatthassa icchitabbattā, evamidhāpīti. Tenāha ‘‘dutiyādayopi hī’’tiādi. Sāmaññaphalādhigamavasena nippariyāyato samaṇabhāvoti tesaṃ vasenettha cattāro samaṇā desitā. Imasmiñhi ṭhāne cattāro phalaṭṭhakasamaṇāva adhippetā samitapāpasamaṇaggahaṇato. Kasmā panettha mahāparinibbāne viya maggaṭṭhā tadatthāya paṭipannāpi na gahitāti? Veneyyajjhāsayato. Tattha hi maggādhigamatthāya vipassanāpi ito bahiddhā natthi, kuto maggaphalānīti dassentena bhagavatā ‘‘ñāyassa dhammassa padesavattī, ito bahiddhā samaṇopi natthī’’ti (dī. ni. 2.214) vuttaṃ. Idha pana niṭṭhānappattameva taṃtaṃsamaṇabhāvaṃ gaṇhantena phalaṭṭhakasamaṇāva gahitā, maggaṭṭhato phalaṭṭho savisesaṃ dakkhiṇeyyoti. Svāyamattho dvīsu suttesu desanābhedeneva viññāyatīti. Rittāti vivittā. Tucchāti nissārā paṭipannakasārābhāvato.
由这些而宣说,故名为“论”(pavādā)。这些论乃诸见行者宣说种种见解之机缘,故注释云“四种常住论”等。其中,四种常住论者:依所得有三种,依推论有一种,如是合为四种常住论。证得宿命智之外道,钝根者仅能忆念百千生,中根者能忆念十成坏劫,利根者能忆念四十成坏劫,无能超越此数。他们如是忆念已,即宣称:“我与世界是常住。”依推论者,则以推论所得、随顺观察、依自生辩才而宣称:“我与世界是常住。”故注释云:“依所得有三种,依推论有一种,如是共四种常住论。”
Pavadanti etehīti pavādā. Diṭṭhigatikānaṃ nānādiṭṭhidīpakasamayāti āha ‘‘cattāro sassatavādā’’tiādi. Tattha cattāro sassatavādāti lābhivasena tayo, takkivasena ekoti evaṃ cattāro sassatavādā. Pubbenivāsañāṇalābhī titthiyo mandapañño anekajātisatasahassamattaṃ anussarati, majjhapañño dasa saṃvaṭṭavivaṭṭakappāni, tikkhapañño cattālīsa saṃvaṭṭavivaṭṭakappāni, na tato paraṃ. So evaṃ anussaranto ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti abhivadati, takkī pana takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti abhivadati. Tena vuttaṃ ‘‘lābhivasena tayo, takkivasena ekoti evaṃ cattāro sassatavādā’’ti.
主张“有情与诸行中有一部分是常住的”这种论说,称为一分常住论。此论依四种情况而生起:或从梵身天、戏笑放逸天、意愤害天身坏命终后投生此间者,或由推论者,由此而有四种,故注释说“四种一分常住论”。
Sattesu saṅkhāresu ca ekaccaṃ sassatanti pavatto vādo ekaccasassatavādo. So pana brahmakāyikakhiḍḍāpadosikamanopadosikattabhāvato cavitvā idhāgatānaṃ takkino ca uppajjanavasena catubbidhoti āha ‘‘cattāro ekaccasassatavādā’’ti.
关于“四种有边无边论者”:此处,“边”(anto)意为“到达终结之处”,即界限。对其否定,则为“无边”(ananto)。“边”与“无边”合称为“有边无边”(antānanto),这是一种总称,或如“缘名色而有六处”等,为省略的表达方式。与边无边相应的论说,即称为“有边无边论”,如说“矛行走”之喻;或依止于边无边而成立,如说“床在响”之喻。持此论者,即是“有边无边论者”。他们宣称:“我及世界是有边的,我及世界是无边的,我及世界既有边又无边,我及世界既非有边亦非无边。”如此生起的论有四种。第一种,依于未扩展的遍处而执取该遍处为自我与世界;第二种,依于已扩展的遍处而说;第三种,在横向扩展彼遍处而上、下未扩展时而说;第四种,则依推论而说。此中,前三种论因是针对有边、无边及既有边又无边而生起,故具有“有边无边”的性质;而最后一种论因否定此二者,如何能有“有边无边”的性质呢?正是因为否定那二者。
Cattāro antānantikāti ettha amati gacchati ettha vosānanti anto, mariyādā. Tappaṭisedhena ananto. Anto ca ananto ca antānanto sāmaññaniddesena, ekasesena vā ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’ntiādīsu (ma. ni. 3.126; udā. 1) viya. Antānantasahacarito vādo antānanto yathā ‘‘kuntā carantī’’ti. Antānantasannissayo vā yathā ‘‘mañcā ghosantī’’ti. So etesaṃ atthīti antānantikā. ‘‘Antavā attā ca loko ca, anantavā attā ca loko ca, antavā ca anantavā ca attā ca loko ca, nevantavā nānantavā’’ti evaṃ pavattavādā cattāro. Avaḍḍhitakasiṇassa taṃ kasiṇaṃ attāti ca lokoti ca gaṇhantassa vasena paṭhamo vutto, dutiyo vaḍḍhitakasiṇassa vasena vutto, tatiyo tiriyaṃ vaḍḍhetvā uddhamadho avaḍḍhitakasiṇassa, catuttho takkivasena vutto. Ettha ca yuttaṃ tāva purimānaṃ tiṇṇaṃ vādānaṃ antañca anantañca antānantañca ārabbha pavattavādattā antānantikattaṃ, pacchimassa pana tadubhayanisedhanavasena pavattavādattā kathamantānantikattanti? Tadubhayappaṭisedhanavasena pavattavādattā eva. Antānantikappaṭisedhavādopi hi antānantavisayo eva taṃ ārabbha pavattattā.
“不死”(amarā),即不会死。那是什么?即以“对我来说也不是这样”等(长部1.62)方式,毫无固定边际、属于见行者的见解与言词。种种动摇不定,称为“矫乱”(vikkhepo)。依于不死的见解或不死的言词而生起的矫乱,即是“不死矫乱”(amarāvikkhepo)。持有此论者,即“不死矫乱论者”。另有一说:有一种鱼名为“不死”,在水中时沉时浮,难以捉摸;同样,此论亦东拉西扯、游移不定,令人无从把握,故称“不死矫乱”。持此论者,即名不死矫乱论者。此论因畏说妄语、因欲贪、因恐惧、因愚痴这四种原因而生起,故注释说“四种不死矫乱论者”。
Na maratīti amarā. Kā sā? ‘‘Evantipi me no’’tiādinā (dī. ni. 1.62) nayena pariyantarahitā diṭṭhigatikassa diṭṭhi ceva vācā ca. Vividho khepoti vikkhepo, amarāya diṭṭhiyā, vācāya vā vikkhepoti amarāvikkhepo, so etassa atthīti amarāvikkhepiko. Atha vā amarā nāma macchajāti, sā ummujjanādivasena udake sandhāvamānā gāhaṃ na gacchati, evamevaṃ ayampi vādo ito cito ca sandhāvati, gāhaṃ na upagacchatīti amarāvikkhepoti vuccati, so etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā. Svāyaṃ vādo musāvādānuyogachandarāgabhayamohabhāvahetukatāya catudhā pavattoti āha ‘‘cattāro amarāvikkhepikā’’ti.
“无因”是指:不依任何先有的智慧,只是随意、偶然,无论何种因缘,诸蕴便生起,并被执为“我”与“世界”。这种以无因现起的行相为所缘的见解,由于依止并伴同那种行相而转起,故称为“无因生”——正如说“床发出声音”、“矛能行走”一般。怀有这种见解的人,即是“无因生论者”。依得证与推论而区分为二种无因生论者。
Adhicca yathicchakaṃ yaṃ kiñci kāraṇaṃ kassaci buddhipubbaṃ vā vinā samuppannoti attalokasaññitānaṃ khandhānaṃ adhicca pavattiākārārammaṇaṃ dassanaṃ tadākārasannissayena pavattito tadākārasahacaritatāya ca ‘‘adhiccasamuppanna’’nti vuccati yathā ‘‘mañcā ghosanti’’, ‘‘kuntā carantī’’ti ca. Taṃ etesaṃ atthīti adhiccasamuppannikā. Lābhivasena takkivasena ca ‘‘dve adhiccasamuppannikā’’ti vuttaṃ.
主张“有想”而转起的言论,称为“有想论”;持有此言论者,即是“有想论者”。依“色四重”与“一向乐四重”这两类四重,而有十六种有想论。应知,于此之中,由前两类四重开出八种有想论,另八种则为非有想非无想论。实际上,凡执取“我(attā)为有想”的见解,即属此中的有想论;若执取“我为无想”或“我为非有想非无想”,便归于无想论或非有想非无想论。
Saññīti pavatto vādo saññivādo, so etesaṃ atthīti saññivādā. Rūpicatukkaṃ ekantasukhacatukkanti imesaṃ catunnaṃ catukkānaṃ vasena soḷasa saññivādā. Imesuyeva purimānaṃ dvinnaṃ catukkānaṃ vasena aṭṭha saññivādā, aṭṭha nevasaññināsaññivādā veditabbā. Kevalañhi tattha ‘‘saññī attā’’ti gaṇhantānaṃ tā diṭṭhiyo, idha asaññīti ca nevasaññīnāsaññīti ca.
七种断灭论:即基于人身、欲界天身、色界身及四种色身这七种有身,而对有情的断灭加以施设,故成七种断灭论。
Satta ucchedavādāti manussattabhāve kāmāvacaradevattabhāve rūpāvacarattabhāve catubbidhārūpattabhāve ca ṭhatvā sattassa ucchedapaññāpanavasena satta ucchedavādā.
「五种见法涅槃论」:指通过受用五种欲乐功德与四种色界禅那之乐,在现法中施设寂灭的论说。「见法」指现见的法,是对各处所得有身的增语。于见法中般涅槃,名为「见法涅槃」,意思是即在此有身中苦的止息。主张此说者,便是「见法涅槃论者」。
Pañca diṭṭhadhammanibbānavādāti pañcakāmaguṇaupabhogavasena catubbidharūpajjhānasukhaparibhogavasena ca diṭṭhadhamme nibbūtipaññāpanavādā. Diṭṭhadhammoti paccakkhadhammo vuccati, tattha tattha paṭiladdhattabhāvassetaṃ adhivacanaṃ. Diṭṭhadhamme nibbānaṃ diṭṭhadhammanibbānaṃ, imasmiṃyeva attabhāve dukkhavūpasamanti attho. Taṃ vadantīti diṭṭhadhammanibbānavādā.
「理趣」意为了知、进行、通达;此理趣本身即是法,因为它是导向涅槃之因,故说「理趣之法」。为何在这些之外的处所没有沙门?因为那些非是福田。犹如芥子不能安住于针尖,火不能在水面上燃烧,种子不能在光滑的岩石上生长,同样,外道诸处中,这些沙门不会出现,唯于此教法中才会出现。何以故?此为良田。当知外道处所非福田、此教法是良田,乃由于圣道之无与有。因此世尊说:
Ñāyati kamati paṭivijjhatīti ñāyo, so eva nibbānasampāpakahetutāya dhammoti āha ‘‘ñāyassa dhammassā’’ti. Ito bahiddhā samaṇopi natthītiādīsu kasmā panete aññattha natthīti? Akkhettatāya. Yathā hi na āragge sāsapo tiṭṭhati, na udakapiṭṭhe aggi jalati, na piṭṭhipāsāṇe bījāni viruhanti, evamevaṃ bāhiresu titthāyatanesu na ime samaṇā uppajjanti, imasmiṃyeva sāsane uppajjanti. Kasmā? Sukkhettatāya. Sā pana nesaṃ akkhettatā sukkhettatā ca ariyamaggassa abhāvato bhāvato ca veditabbā. Tenāha bhagavā –
「须跋陀罗!于任何法、律中,若无圣八支道,则无有沙门,无第二沙门,无第三沙门,亦无第四沙门。须跋陀罗!于任何法、律中,若有圣八支道,则有沙门,有第二沙门,有第三沙门,有第四沙门。须跋陀罗!于此法、律中,有圣八支道。须跋陀罗!唯此处有沙门,此处有第二、第三、第四沙门,其他教派则空无沙门。」
‘‘Yasmiṃ kho, subhadda, dhammavinaye ariyo aṭṭhaṅgiko maggo na upalabbhati, samaṇopi tattha na upalabbhati, dutiyopi tattha samaṇo na upalabbhati, tatiyopi tattha samaṇo na upalabbhati, catutthopi tattha samaṇo na upalabbhati. Yasmiñca kho, subhadda, dhammavinaye ariyo aṭṭhaṅgiko maggo upalabbhati, samaṇopi tattha upalabbhati, dutiyopi tattha… tatiyopi tattha… catutthopi tattha samaṇo upalabbhati. Imasmiṃ kho, subhadda, dhammavinaye ariyo aṭṭhaṅgiko maggo upalabbhati. Idheva, subhadda, samaṇo, idha dutiyo samaṇo, idha tatiyo samaṇo, idha catuttho samaṇo, suññā parappavādā samaṇebhi aññehī’’ti (dī. ni. 2.214).
圣道的有无,应当理解为取决于极清净的戒与极清净的止观修习的有无。这两者又以法是恶说还是善说为因,而法是恶说还是善说,又取决于是否由非正自觉者所宣说。因为外道的处所并非福田,教法才是福田。因此,如同手足鲜红、鬃毛辉耀的狮子,即兽王,不会栖身于坟场或垃圾堆中,而是进入广达三千由旬的雪山,唯独安住于宝珠窟中;如同六牙象王不会出现在牧地象族等九种象族中;如同瓦拉哈卡宝马王不会出现在驴族或劣马族中,只出现在信度河畔的信度马族中;如同能满足一切欲乐、令人悦意的摩尼宝珠,不会出现在垃圾堆或尘土堆等处,只出现在广大的山腹之中;如同吞舟大鱼王,不会出现在小池塘中,只出现在深达八万四千由旬的大海中;如同身量一百五十由旬的金翅鸟王,不会栖息在村门外的伊兰陀林等处,而是进入大海,只栖息在森跋利湖林;如同持国天王的天鹅,不会栖息在村门外的水坑等处,而是率领九万只天鹅,只栖息在心峰山;如同统御四洲的转轮王,不会出现在低贱家族中,只出现在血统纯正的刹帝利家族中。同样地,在这些沙门之中,哪怕一位沙门也不
Ariyamaggassa ca abhāvo bhāvo ca suparisuddhassa sīlassa suparisuddhāya samathavipassanābhāvanāya abhāvato bhāvato ca veditabbo. Tadubhayañca durakkhātasvākkhātabhāvahetukaṃ . So ca asammāsambuddhappaveditattā. Yasmā titthāyatanaṃ akkhettaṃ, sāsanaṃ khettaṃ, tasmā yathā surattahatthapādo bhāsurakesarabhāro sīho migarājā na susāne vā saṅkārakūṭe vā paṭivasati, tiyojanasahassavitthataṃ pana himavantaṃ ajjhogāhetvā maṇiguhāyameva vasati, yathā ca chaddanto nāgarājā na gocariyahatthikulādīsu navasu kulesu uppajjati, yathā ca valāhako assarājā na gadrabhakule vā ghoṭakakule vā uppajjati, sindhutīre pana sindhavakuleyeva uppajjati, yathā ca sabbakāmadadaṃ manoharaṃ maṇiratanaṃ na saṅkārakūṭe vā paṃsupabbatādīsu vā uppajjati, vipulapabbatabbhantareyeva uppajjati, yathā ca timirapiṅgalo maccharājā na khuddakapokkharaṇīsu uppajjati, caturāsītiyojanasahassagambhīre mahāsamuddeyeva uppajjati, yathā ca diyaḍḍhayojanasatiko supaṇṇarājā na gāmadvāre eraṇḍavanādīsu paṭivasati, mahāsamuddaṃ pana ajjhogāhetvā simbalidahavaneyeva paṭivasati, yathā ca dhataraṭṭho suvaṇṇahaṃso na gāmadvāre āvāṭakādīsu paṭivasati, navutihaṃsasahassaparivāro pana hutvā cittakūṭeyeva paṭivasati, yathā ca catuddīpissaro cakkavattirājā na nīcakule uppajjati, asambhinnajātiyakhattiyakuleyeva pana uppajjati, evamevaṃ imesu samaṇesu ekasamaṇopi na aññattha titthāyatane uppajjati, ariyamaggaparikkhate pana buddhasāsaneyeva uppajjati. Tenāha bhagavā – ‘‘idheva, bhikkhave, samaṇo…pe… suññā parappavādā samaṇebhi aññehī’’ti (ma. ni. 1.139-140; a. ni. 4.241). Ekādasame natthi vattabbaṃ.