第一 经行经注
1. Carasuttavaṇṇanā
11第二经初:「carato」(行走者),指正在行走或正在经行之人。「若生起欲寻」:因对所依处的欲未离贪,当如是缘现前时,与欲相应之寻便会生起——倘若它生起的话。「或嗔恚寻、或害寻」:由于调伏嗔恚的心未善调伏,当面对嗔恚相时,便生起与嗔恚相应之寻;或以土块、棍棒等行伤害之方式,生起与害相应之寻——应如此连属文句。「若比丘容忍此」:指前述的欲寻等,依缘于自心生起后,他未以「此寻邪恶、不善、有过,且将导致自害」等理路省察,便容忍它,即将其安在心中。正因容忍,他不断除,不以彼分断等方式弃舍。因不断除,故不驱除,不从自心相续中驱逐摒弃。因不驱除,故不令他们消灭,不令归于无有。而具勤励、已策心者,连微细之恶亦无容留之处,此人则不然——此即要义。彼如是之人,不令诸寻归没,不令次第归于无有。
11. Dutiyassa paṭhame caratoti gacchantassa, caṅkamantassa vā. Uppajjati kāmavitakko vāti vatthukāmesu avītarāgatāya tādise paccaye kāmapaṭisaṃyutto vā vitakko uppajjati ce , yadi uppajjati. Byāpādavitakko vā vihiṃsāvitakko vāti āghātavinaye visesena cittassa adamitattā āghātanimitte byāpādapaṭisaṃyutto vā vitakko, leḍḍudaṇḍādīti parahiṃsanavasena vihiṃsāpaṭisaṃyutto vā vitakko uppajjati ceti sambandho. Taṃ ce bhikkhu adhivāsetīti taṃ yathāvuttaṃ kāmavitakkādiṃ yathāpaccayaṃ attano citte uppannaṃ ‘‘itipāyaṃ vitakko pāpako, itipi akusalo, itipi sāvajjo, so ca kho attabyābādhāya saṃvattatī’’tiādinā nayena paccavekkhaṇāya abhāvato adhivāseti attano cittaṃ āropetvā vāseti. Adhivāsentoyeva ca nappajahati tadaṅgādippahānavasena na paṭinissajjati. Tato eva ca na vinodeti attano cittasantānato na nudati na nīharati. Tathā avinodanato na byantīkaroti na vigatantaṃ karoti. Ātāpī pahitatto yathā tesaṃ antopi nāvasissati antamaso bhaṅgamattampi, evaṃ karoti, ayaṃ pana tathā na karotīti attho. Tathābhūto pana na anabhāvaṃ gameti anu anu abhāvaṃ na gameti. Na pajahati ce, na vinodeti ceti itiādinā ce-saddaṃ yojetvā attho veditabbo.
【成为如此者】:即如是被欲寻等诸恶寻所充满。【无勤】:因缺乏能烧尽烦恼的精进,故称无勤。【无愧】:因缺乏以畏避恶法为相的愧,故称无愧。【常恒、连续、一切时中无间】:……【懈怠、劣精进】:由善法衰退,于不善分中卑劣地沉没,具足懈怠,故称懈怠者;因缺乏正勤精进,故称劣精进者,亦即远离精进者——此即被称为、被言说之义。【于站立者】:指停止行走,站立之人。卧姿尤属懈怠之方,为显示具足此状态而如此修习者将会如何,故说‘于醒寤者’此言。
Evaṃbhūtoti evaṃ kāmavitakkādīhi pāpavitakkehi samaṅgibhūto. Anātāpīti kilesānaṃ ātāpayikassa vīriyassa abhāvena anātāpī. Pāputrāsalakkhaṇassa ottappassa abhāvena anottāpī. Satataṃ samitaṃ sabbakālaṃ nirantaraṃ. Kusīto hīnavīriyoti kusalehi dhammehi parihāpayitvā akusalapakkhe kucchitaṃ sīdanato kosajjasamannāgamena ca kusīto, sammappadhānavīriyābhāvena hīnavīriyo vīriyavirahitoti vuccati kathīyati. Ṭhitassāti gamanaṃ upacchinditvā tiṭṭhato. Sayanairiyāpathassa visesato kosajjapakkhikattā yathā taṃsamaṅgino bhāvitattā sambhavanti, taṃ dassetuṃ ‘‘jāgarassā’’ti vuttaṃ.
于善法分:「若彼比丘不予容忍」:即使是已发起精进而安住者,因于无始轮回中长久熏习,值遇如是之缘,或因失念,而若生起欲寻等,彼比丘不将其安放于自心而保留之,不令其住于内——此为义。不予容忍时,彼作何事?断除之,弃舍之。是否犹如以簸箕弃垃圾耶?非也。而是去除它,驱逐它,逐出之。是否犹如以刺棒赶牛耶?非也。而是令其消灭,令其灭尽,乃至无有少许残余留于内,彼如此而行。如何行耶?导入于无有,次第导入于无有,即:依镇伏断,令它们被善加镇伏——此即此中所说。
Sukkapakkhe tañce bhikkhu nādhivāsetīti āraddhavīriyassapi viharato anādimati saṃsāre cirakālabhāvitattā tathārūpapaccayasamāyoge satisammosena vā kāmavitakkādi uppajjati ce, taṃ bhikkhu attano cittaṃ āropetvā na vāseti, abbhantare na vāsetīti attho. Anadhivāsento kiṃ karoti? Pajahati chaḍḍeti. Kiṃ kacavaraṃ viya piṭakenāti? Na, apica kho taṃ vinodeti nudati nīharati. Kiṃ balibaddaṃ viya patodenāti? Na, atha kho byantīkaroti vigatantaṃ karoti, yathā tesaṃ antopi nāvasissati antamaso bhaṅgamattampi, tathā te karoti. Kathaṃ pana te tathā karoti? Anabhāvaṃ gameti anu anu abhāvaṃ gameti, vikkhambhanappahānena yathā suvikkhambhitā honti, tathā ne karotīti vuttaṃ hoti.
于「成为如此者」等句中:如是,因不容忍欲寻等,其内心依止极其清净;依此依止成就及与此相应的方便成就,他成为戒清净者,守护根门,饮食知量,具足正念正知,致力于警寤。由以彼分断等,具足能烧尽烦恼、以精进为相的精进,故为「具勤者」。因全然具足畏避恶法之愧,故于昼夜常恒为「具愧者」。他相续无间地致力于止观修习,由此成就四正勤,故为「已发动精进者」及「已策励心者」。所谓、所言是指:为证涅槃,已将心策发而出。
Evaṃbhūtotiādīsu evaṃ kāmavitakkādīnaṃ anadhivāsena suvisuddhāsayo samāno tāya ca āsayasampattiyā tannimittāya ca payogasampattiyā parisuddhasīlo indriyesu guttadvāro bhojane mattaññū satisampajaññena samannāgato jāgariyaṃ anuyutto tadaṅgādivasena kilesānaṃ ātāpanalakkhaṇena vīriyena samannāgatattā ātāpī. Sabbaso pāputrāsena samannāgatattā ottāpī satataṃ rattindivaṃ. Samitaṃ nirantaraṃ samathavipassanānuyogavasena catubbidhasammappadhānasiddhiyā āraddhavīriyo pahitatto. Nibbānaṃ pati pesitacittoti vuccati kathīyatīti attho.
于偈颂中,「依着在家」:此处,由于在家众尚未舍断、具有在家众的体性,或属于在家之法,故所依欲称为‘家’。又或因系着于家,或因是诸烦恼欲的住处,故称为‘家’;以此为依处的欲寻等,即名「依着在家」。「行于邪道」:贪欲等及与其相应之法,乃是圣道的歧途,故邪道即圣道之歧途。因此,被欲寻等所充遍者,即是行于邪道。「于致痴法中沉醉」:即于能导致痴的色等所缘中沉溺、迷惑、深陷。「正觉」:指圣道智。「证得」:如此以邪思维为行境的恶人,不可能触证、获得;他绝无法到达它,这便是此处之义。
Gāthāsu gehanissitanti ettha gehavāsīhi apariccattattā gehavāsisabhāvattā gehadhammattā vā gehaṃ vuccati vatthukāmo. Atha vā gehappaṭibaddhabhāvato, kilesakāmānaṃ nivāsaṭṭhānabhāvato vā gehāti vuccanti, taṃvatthukattā kāmavitakkādi gehanissitaṃ nāma. Kummaggapaṭipannoti yasmā ariyamaggassa uppathabhāvato abhijjhādayo tadekaṭṭhadhammā ca kummaggo, tasmā kāmavitakkādibahulo kummaggapaṭipanno. Mohaneyyesu mucchitoti mohasaṃvattaniyesu rūpādīsu mucchito sammatto ajjhopanno. Sambodhinti ariyamaggañāṇaṃ. Phuṭṭhanti phusituṃ pattuṃ pāpo so tādiso micchāsaṅkappagocaro puggalo abhabbo, na kadāci taṃ pāpuṇātīti attho.
「寻已平息已」:即依思择修习之力,将如前所述的邪寻平息。「乐于寻之止息」:于九种大寻的究竟止息之处——阿拉汉道或涅槃本身,以深心喜爱、乐住。「他有可能」:如前所说的正行道之人,于前行阶段,借由止观之力,以彼分断等方式如理平息一切寻而安住,随后进一步修观,顺道次第,便可能触证、现证那名为阿拉汉道智、名为涅槃的无上正觉,成为阿拉汉。应如此理解此处的经文注释。
Vitakkaṃ samayitvānāti yathāvuttaṃ micchāvitakkaṃ paṭisaṅkhānabhāvanābalena vūpasametvā. Vitakkūpasame ratoti navannampi mahāvitakkānaṃ accantūpasamabhūte arahatte, nibbāne eva vā ajjhāsayena rato abhirato. Bhabbo soti so yathāvutto sammāpaṭipajjamāno puggalo pubbabhāge samathavipassanābalena sabbavitakke yathārahaṃ tadaṅgādivasena vūpasametvā ṭhito vipassanaṃ ussukkāpetvā maggapaṭipāṭiyā arahattamaggañāṇasaṅkhātaṃ nibbānasaṅkhātañca anuttaraṃ sambodhiṃ phuṭṭhuṃ adhigantuṃ bhabbo arahā. Evamettha pāḷivaṇṇanā veditabbā.
第二 《戒经》注释
2. Sīlasuttavaṇṇanā
12于第二句「sampannasīlā(具足戒者)」中,此「sampanna(具足)」依圆满、等持、甘甜三种含义而说。其中——
12. Dutiye sampannasīlāti ettha tividhaṃ sampannaṃ paripuṇṇasamaṅgimadhuravasena. Tattha –
稻田已全然成熟,拘私耶啊,鹦鹉们飞来啄食;
梵天啊,我告知于你,我实无力阻止它们。
‘‘Sampannaṃ sālikedāraṃ, suvā bhuñjanti kosiya; Paṭivedemi te brahme, na ne vāretumussahe’’ti. (jā. 1.14.1) –
这称为“圆满具足”。“以此巴帝摩卡律仪,已具足、已等具、已达、已等达、已得、已成就、已具备”(《分别论》511),这称为“等持具足”。“尊者,此大地的底层已具足,犹如无杂色的纯小蜜,甘美如此”(《波罗夷》17),这称为“甘甜具足”。在此,为依圆满具足之义阐明义理,故说“sampannasīlā即戒圆满”。依等持具足之义亦属可说,因此“sampannasīlā”应理解为:既是“成为戒圆满者”,亦是“成为具戒等持者”。其中,由于无遗余地受持诸戒,达到无破损等状态,故为“戒圆满”;由受持以来即不间断,故为“具戒等持”。对于受持者而言,因达到了与戒绝对违犯之法相反的状态,故应知其为“具戒等持”;至于思心所等以戒为特相的诸法,因其生起之相唯在持续生起,故不劳更作宣说。
Idaṃ paripuṇṇasampannaṃ nāma. ‘‘Iminā pātimokkhasaṃvarena upeto hoti samupeto upāgato samupāgato upapanno sampanno samannāgato’’ti (vibha. 511) idaṃ samaṅgisampannaṃ nāma. ‘‘Imissā, bhante, mahāpathaviyā heṭṭhimatalaṃ sampannaṃ, seyyathāpi khuddamadhuṃ anīlakaṃ, evamassāda’’nti (pārā. 17) idaṃ madhurasampannaṃ nāma. Idha paripuṇṇasampannavasena atthaṃ dassento ‘‘sampannasīlāti paripuṇṇasīlā’’ti āha. Samaṅgisampannavasenapi attho yujjatiyeva, tasmā sampannasīlāti paripuṇṇasīlā hutvātipi sīlasamaṅgino hutvātipi evamettha attho daṭṭhabbo. Tattha sīlassa anavasesasamādānena akhaṇḍādibhāvappattiyā paripuṇṇasīlā, samādānato paṭṭhāya avicchindanato sīlasamaṅgino. Samādānavato hi accantavirodhidhammānuppattiyā sīlasamaṅgitā veditabbā, cetanādīnaṃ pana sīlanalakkhaṇānaṃ dhammānaṃ pavattilakkhaṇena vattabbameva natthi.
其中,以“戒圆满”之义,说明了如同去除田地的过患使田地圆满,去除戒的过患亦使戒圆满。正如一块田地,若具足种子不实、播种不周、水源不调、深耕不当这四种过患,便是不圆满的。其中,“种子不实”是指有些地方夹杂着残缺或腐坏的种子,种子落于彼处,庄稼无法生长,那块田便因此有所缺漏而不圆满。“播种不周”是指不熟练的农夫在播种时,零散撒落。这样庄稼处处难以生长,田地便有所缺漏。“水源不调”是指有些地方水过多,或根本无水。那里的庄稼也无法生长,田地便有所缺漏。“深耕不当”是指农夫在某处用犁耕作四五遍,耕得过深,从而形成了硬土层。那里的庄稼同样无法生长,田地便有所缺漏。这样的田地不会有大的果报、大的利益。即便播下再多种子,收获却很少。而当去除了这四种过患后,田地便得圆满,这样的田地才会有大的果报、大的利益。同样地,带有破损、漏洞、杂色、斑驳这四种过患的戒,便是不圆满的,这样的戒不会有大的果报、大的利益。而去除这四种过患后,戒便得圆满,这样的戒才会有大的果报、大的利益。
Tattha ‘‘paripuṇṇasīlā’’ti iminā atthena khettadosavigamena khettapāripūrī viya sīladosavigamena sīlapāripūrī vuttā hoti. Yathā hi khettaṃ bījakhaṇḍaṃ, vappakhaṇḍaṃ, udakakhaṇḍaṃ, ūsakhaṇḍanti catudosasamannāgataṃ aparipūraṃ hoti. Tattha bījakhaṇḍaṃ nāma yattha antarantarā bījāni khaṇḍāni vā pūtīni vā honti, tāni yattha patanti, tattha sassaṃ na uṭṭheti, khettaṃ khaṇḍaṃ hoti, aparipūraṃ hotīti attho. Vappakhaṇḍaṃ nāma yattha akusalo bījāni vapanto antarantarā nipāteti. Evañhi sabbattha sassaṃ na uṭṭheti, khettaṃ khaṇḍaṃ hoti. Udakakhaṇḍaṃ nāma yattha katthaci udakaṃ atibahuṃ vā hoti, na vā hoti. Tatrāpi hi sassāni na uṭṭhenti, khettaṃ khaṇḍaṃ hoti. Ūsakhaṇḍaṃ nāma yattha kassako kismiñci padese naṅgalena bhūmiṃ cattāro pañca vāre kasanto atigambhīraṃ karoti, tato ūsaṃ uppajjati. Tatrāpi hi sassaṃ na uṭṭheti, khettaṃ khaṇḍaṃ hoti, tādisañca khettaṃ na mahapphalaṃ hoti na mahānisaṃsaṃ. Tatrāpi bahumpi vapitvā appaṃ labhati. Imesaṃ pana catunnaṃ dosānaṃ vigamā khettaṃ paripuṇṇaṃ hoti, tādisañca khettaṃ mahapphalaṃ hoti mahānisaṃsaṃ. Evameva khaṇḍaṃ, chiddaṃ, sabalaṃ, kammāsanti catudosasamannāgataṃ sīlaṃ aparipūraṃ hoti, tādisañca sīlaṃ na mahapphalaṃ hoti na mahānisaṃsaṃ. Imesaṃ pana catunnaṃ dosānaṃ vigamā sīlaṃ paripuṇṇaṃ hoti, tādisañca sīlaṃ mahapphalaṃ hoti mahānisaṃsaṃ.
而以“具戒等持者”之义,所说的正是:“你们要与戒等持相应、融合相契、具足圆满而安住”。其中,成就“具足戒者”有两个原因:即见到戒缺失的过患,以及见到戒圆满的利益。这两点在《清净道论》中已详细阐述。在其中,日住者须摩长老说:“据说,世尊以‘具足戒者’一句总说了四遍净戒之后,又以‘巴帝摩卡律仪防护者’等语,在此处详示其中最为殊胜之戒。”而他的弟子三藏小那伽长老则说:“两处所说的都是巴帝摩卡律仪。因为巴帝摩卡律仪即是戒,其余三种仅是名为戒的施设假名。”他对此并不认同,进而说:“所谓根律仪,仅仅是守护六根门而已;活命遍净,仅仅是如法平等地获得资具而已;资具依止,仅仅是依于资具省察‘为其用途’而受用而已。不折不扣地,唯有巴帝摩卡律仪才是戒。若人破坏了此戒,就如同被斩首之人,不能说手脚等其余部分还能得到守护;若人此戒无病,则如未被斩首之人保全了生命,其余部分也能恢复常态而得以守护。因此,世尊以‘具足戒者’宣说巴帝摩卡律仪后,又以同义词说‘具足巴帝摩卡者’,再进一步详细展开,才说了‘以巴帝摩卡律仪防护者’等语。”
‘‘Sīlasamaṅgino’’ti iminā panatthena sīlena samaṅgibhūtā samodhānagatā samannāgatā hutvā viharathāti idameva vuttaṃ hoti. Tattha dvīhi kāraṇehi sampannasīlatā hoti sīlavipattiyā ādīnavadassanena, sīlasampattiyā ca ānisaṃsadassanena. Tadubhayampi visuddhimagge (visuddhi. 1.14) vitthāritaṃ . Tattha ‘‘sampannasīlāti ettāvatā ca kira bhagavā catupārisuddhisīlaṃ uddisitvā ‘pātimokkhasaṃvarasaṃvutā’ti iminā tattha jeṭṭhakasīlaṃ vitthāretvā dassetī’’ti divāvihāravāsī sumatthero āha. Antevāsiko panassa tepiṭakacūḷanāgatthero āha – ‘‘ubhayatthāpi pātimokkhasaṃvaro bhagavatā vutto, pātimokkhasaṃvaroyeva hi sīlaṃ, itarāni pana tīṇi sīlanti vuttaṭṭhānaṃ nāma atthī’’ti vatvā taṃ ananujānanto āha – ‘‘indriyasaṃvaro nāma chadvārarakkhāmattakameva, ājīvapārisuddhi dhammena samena paccayuppattimattakaṃ, paccayanissitaṃ paṭiladdhapaccaye idamatthanti paccavekkhitvā paribhuñjanamattakaṃ. Nippariyāyena pātimokkhasaṃvarova sīlaṃ. Yassa so bhinno, ayaṃ chinnasīso viya puriso hatthapāde, sesāni rakkhissatīti na vattabbo. Yassa pana so arogo, ayaṃ acchinnasīso viya puriso jīvitaṃ, sesāni puna pākatikāni katvā rakkhituṃ sakkoti. Tasmā ‘sampannasīlā’ti iminā pātimokkhasaṃvaraṃ uddisitvā ‘sampannapātimokkhā’ti tasseva vevacanaṃ vatvā taṃ vitthāretvā dassento ‘pātimokkhasaṃvarasaṃvutā’tiādimāhā’’ti.
“以巴帝摩卡律仪防护者”:以那被称为“巴帝摩卡”的学处戒,防护身、语之门。所谓巴帝摩卡,即它能守护、保护此人,并使他解脱、脱离地狱等诸苦,因此得名。如此成就并具足此戒者,即称为“成为具备者”。
“正行与行境具足”:“正行”是指身业、语业不违犯的端正行为;“行境”是指远离妓女等不当之处的正当去处。于此二者皆得具足,即是具足正行与行境之义。
“于微细”:是指那些极为微细,尚不构成犯戒之处。在其他处也提到“于微细恶作、恶语”。
“过失”:是指那些应受呵责的不善法。
“见怖畏之习性者”:这类人即使对如微尘般细小的过失,也能视其如须弥山般重大,心怀怖畏。
“于一切学处”:于根本制、随制、一切处制、地方制等各种分类的学处中。
“受持彼彼当受持之学处”:即于一切学处分类中,无论哪种——于根本制等各类之中,凡是应当学习、应当奉行、应当圆满的身戒或语戒,皆能以正确的方式,完全、恭敬、毫无遗漏地去受持。
Pātimokkhasaṃvarasīlena saṃvutāti yo naṃ pāti rakkhati, taṃ mokkheti moceti āpāyikādīhi dukkhehīti pātimokkhanti laddhanāmena sikkhāpadasīlena pihitakāyavacīdvārā. Evaṃbhūtā ca tena upetā samannāgatā nāma hontīti āha ‘‘upetā hutvā’’ti. Ācārena ca gocarena ca sampannāti kāyikavācasikaavītikkamasaṅkhātena ācārena, na-vesiyagocaratādisaṅkhātena gocarena ca sampannā, sampannaācāragocarāti attho. Aṇuppamāṇesūti atiparittakesu anāpattigamanīyesu. Dukkaṭadubbhāsitamattesūti apare. Dosesūti gārayhesu akusaladhammesu. Bhayato dassanasīlāti paramāṇumattampi vajjaṃ sineruppamāṇaṃ viya katvā bhāyanasīlā. Sabbasikkhākoṭṭhāsesūti mūlapaññattianupaññattisabbatthapaññattipadesapaññattiādibhedesu. Taṃ taṃ samādātabbaṃ samādāyāti yaṃ kiñci sikkhākoṭṭhāsesu mūlapaññattiādibhedesu sikkhitabbaṃ paṭipajjitabbaṃ pūritabbaṃ kāyikaṃ vācasikaṃ vā sīlaṃ, taṃ sabbaṃ sammā ādāya, sammadeva sakkaccaṃ sabbaso ca ādiyitvāti attho.
所谓见“生”,即见二十五种相:“由无明集起而有色的集起”——这是从缘集的角度见色蕴的生起;“由渴爱集起……乃至……由业集起……乃至……由食集起而有色的集起”——从缘集的角度见色蕴的生起;见生起相,亦见色蕴的生起。如此见色蕴之生时,便见此五相。同样地,“由无明集起而有受的集起”——从缘集的角度见受蕴的生起;“由渴爱集起……乃至……由业集起……乃至……由触集起而有受的集起”——从缘集的角度见受蕴的生起;见生起相,亦见受蕴的生起。如此见受蕴之生时,便见此五相。依此方式,于每一蕴各见五相,总见二十五种生相。
Udayaṃ passanto pañcavīsati lakkhaṇāni passatīti ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayoti paccayasamudayaṭṭhena rūpakkhandhassa udayaṃ passati. Taṇhāsamudayā…pe… kammasamudayā…pe… āhārasamudayā rūpasamudayoti paccayasamudayaṭṭhena rūpakkhandhassa udayaṃ passati. Nibbattilakkhaṇaṃ passantopi rūpakkhandhassa udayaṃ passati. Rūpakkhandhassa udayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati. Tathā avijjāsamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati. Taṇhāsamudayā…pe… kammasamudayā…pe… phassasamudayā vedanāsamudayoti paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati. Nibbattilakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa udayaṃ passati. Vedanākkhandhassa udayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passatī’’tiādinā nayena ekekasmiṃ khandhe pañca pañca katvā vuttāni pañcavīsati udayalakkhaṇāni passati.
所谓见“灭”,即见二十五种相:“由无明灭尽而有色的灭尽”——这是从缘灭的角度见色蕴的灭去;“由渴爱灭尽……乃至……由业灭尽……乃至……由食灭尽而有色的灭尽”——从缘灭的角度见色蕴的灭去;见变异相,亦见色蕴的灭去。如此见色蕴之灭时,便见此五相。同样地,“由无明灭尽……乃至……由渴爱灭尽……乃至……由触灭尽而有受的灭尽”——从缘灭的角度见受蕴的灭去;见变异相,亦见受蕴的灭去。如此见受蕴之灭时,便见此五相。依此方式,于每一蕴各见五相,总见二十五种灭相。“心趣向涅槃者”,即心意倾向涅槃之人。“他们说”,指佛陀等圣者如此称说那样的比丘。
Vayaṃ passanto pañcavīsati lakkhaṇāni passatīti ‘‘avijjānirodhā rūpanirodhoti paccayanirodhaṭṭhena rūpakkhandhassa vayaṃ passati. Taṇhānirodhā…pe… kammanirodhā…pe… āhāranirodhā rūpanirodhoti paccayanirodhaṭṭhena rūpakkhandhassa vayaṃ passati. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi rūpakkhandhassa vayaṃ passati. Rūpakkhandhassa vayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati. Avijjānirodhā…pe… taṇhānirodhā…pe… phassanirodhā vedanānirodhoti paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa vayaṃ passatī. Vedanākkhandhassa vayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati’’tiādinā nayena ekekasmiṃ khandhe pañca pañca katvā vuttāni pañcavīsati vayalakkhaṇāni passati. Pesitattoti nibbānaṃ pati pesitacitto. Kathayantīti tathāvidhaṃ bhikkhuṃ buddhādayo ariyā ācikkhanti.
“当策励而行”:即应当策励而行。即使在经行等活动中,也应当依照“为令未生之恶不善法不生,生起意愿、精进努力”等所示之道,发起策励精进,勤奋努力,令不善法断除,善法修习圆满。应当如此而行,这便是“行”的含义。后文诸句,亦同此理。“当策励伸展彼”:应以精进力伸展应伸展的手足等。亦即作为具足上述精进之人来伸展。意谓:一切活动中皆不可舍离精进。
Yataṃcareti vāyamamāno careyya, caṅkamanādivasena gamanaṃ kappentopi ‘‘anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamatī’’tiādinā (vibha. 432) nayena vuttappadhānavīriyaṃ karonto ghaṭento vāyamanto yathā akusaladhammā pahīyanti, kusaladhammā bhāvanāpāripūriṃ gacchanti, evaṃ gamanaṃ kappeyyāti attho. Esa nayo sesesupi. Yatamenaṃ pasārayeti etaṃ pasāretabbaṃ hatthapādādiṃ yataṃ yatamāno yathāvuttavīriyasamaṅgī hutvā pasāreyya, sabbattha padhānaṃ na jaheyyāti adhippāyo.
现在,为了说明那正在行道、被称为已防护、已努力者的行道方式,所以说了“上方”等语。这里,“上方”:指上方。“周边”:指周边,即由东方等方位而遍及一切处所的意思。“下方”:指下方。“凡世间之趣”:指凡有情的活动所及的一切世间范围,亦即遍一切处。如此便毫无遗漏地显示了遍作智所涵盖的对象。“观察”:指以正理与方法去观察,即依无常等而作观照。“诸法”:指诸法(即那些以有情为空性的法)。“诸蕴”:指诸蕴,即色等五蕴。“生灭”:指生与灭。这是说:对于上方、周边、下方三方面所概括的一切世间,无论属于过去等何种类别,一切名为五取蕴的色法与非色法,都应借着由无常等遍作所证得的生灭智,以二十五种方式观察它们的生,又以二十五种方式观察它们的灭;应当如此去观察,如此去观见。
Idāni yathā paṭipajjanto yataṃ yatanto nāma hoti, taṃ paṭipadaṃ dassetuṃ ‘‘uddha’’ntiādi vuttaṃ. Tattha uddhanti upari. Tiriyanti parito, puratthimadisādivasena samantato disābhāgesūti attho. Apācīnanti heṭṭhā. Yāvatā jagato gatīti yattakā sattasaṅkhārabhedassa lokassa pavatti, tattha sabbatthāti attho. Ettāvatā anavasesatā sammasanañāṇassa visayaṃ saṅgahetvā dasseti. Samavekkhitāti samā hetunā ñāyena avekkhitā, aniccādivasena vipassitāti vuttaṃ hoti. Dhammānanti sattasuññānaṃ. Khandhānanti rūpādīnaṃ pañcannaṃ khandhānaṃ. Udayabbayanti udayañca vayañca. Idaṃ vuttaṃ hoti – upari tiriyaṃ adhoti tidhā saṅgahite sabbasmiṃ loke atītādibhedabhinnānaṃ pañcupādānakkhandhasaṅkhātānaṃ sabbesaṃ rūpārūpadhammānaṃ aniccādisammasanādhigatena udayabbayañāṇena pañcavīsatiyā ākārehi udayaṃ, pañcavīsatiyā ākārehi vayaṃ samavekkhitā samanupassitā bhaveyyāti.
“心寂止相应”:指与称为心寂止的圣道相应的行道智见清净。由于心的诸染污彻底止息,故称心寂止。“sikkhamānaṃ(正在学者)”:指正在行道、正在修习、正在引生智慧相续的人。“sadā”:指一切时间,无论黑夜或白天。“sataṃ”:具备四正知的念,成为具念者。以上是此偈颂的释义。其余部分于此皆易明了。
Cetosamathasāmīcinti cittasaṃkilesānaṃ accantavūpasamanato cetosamathasaṅkhātassa ariyamaggassa anucchavikaṃ paṭipadāñāṇadassanavisuddhiṃ. Sikkhamānanti paṭipajjamānaṃ bhāventaṃ ñāṇaparamparā nibbattentaṃ. Sadāti sabbakālaṃ rattiñceva divā ca. Satanti catusampajaññasamannāgatāya satiyā satokārī. Evampettha gāthāvaṇṇanā daṭṭhabbā. Sesamettha suviññeyyameva.
3. 《精进经》注疏
3. Padhānasuttavaṇṇanā
13在第三偈中,“最上精进”:指最殊胜的精进,因其能成就最卓越的意义。“魔的境界”:魔在其中安住,亦即烦恼魔的活动范围,指的是三界轮转,故说“称为三界轮转的魔境界”。由生与死所产生的怖畏,即“生死怖畏”;或者,生与死本身就是怖畏,因为是怖畏的起因,所以称为生死怖畏。因此说:“生与死……(中略)……怖畏”。其余部分显而易见。
13. Tatiye uttamavīriyānīti seṭṭhavīriyāni visiṭṭhassa atthassa sādhanato. Māro dhiyyati etthāti māradheyyaṃ, kilesamārassa pavattiṭṭhānabhūtaṃ, taṃ tebhūmakavaṭṭanti āha ‘‘tebhūmakavaṭṭasaṅkhātaṃ māradheyya’’nti. Jātimaraṇato jātaṃ bhayaṃ jātimaraṇabhayaṃ, jātimaraṇameva vā bhayahetuto bhayanti jātimaraṇabhayaṃ. Tenāha ‘‘jātiñca maraṇañca…pe… bhayassā’’ti sesaṃ uttānameva.
第四 《防护经》注疏
4. Saṃvarasuttavaṇṇanā
14在第四偈中,以成就防护等为目标而精勤,故称这些精勤为“诸精进”。“防护时生起的精进”:即为令贪欲等烦恼不再生起,正念安住于根门,毫不懈怠地守护眼等诸根,由此所生起的精进。“断除时”:是指正在驱除、息灭烦恼的人。其“生起的精进”:就是为了成办这一断除所发起的精进。“修习时生起的精进”:于此也当以同样的道理理解。“定相”:即定本身。由于先前已生起的定能成为未来生起定的因缘,故称之为“定相”。
14. Catutthe saṃvarādīnaṃ sādhanavasena padahati etehīti padhānāni. Saṃvarantassa uppannavīriyanti yathā abhijjhādayo na uppajjanti, evaṃ satiyā upaṭṭhāne cakkhādīnaṃ pidahane analasassa uppannavīriyaṃ. Pajahantassāti vinodentassa. Uppannavīriyanti tasseva pahānassa sādhanavasena pavattavīriyaṃ. Bhāventassa uppannavīriyanti etthāpi eseva nayo. Samādhinimittanti samādhi eva. Purimuppannasamādhi hi parato uppajjanakasamādhissa kāraṇaṃ hotīti ‘‘samādhinimitta’’nti vuttaṃ.
“由依着而远离”:即从蕴依着等种种依着中远离、脱离。“依彼”:即通过圣道证得彼涅槃为因。“离贪”:于此,烦恼染着由此而离,故名离贪。“灭”也应如此理解。由于此处是结合觉支来作解说的,故言“就所缘而说,或就所应证得而说”。其中,“就所应证得而说”:是依趋向涅槃之性而言。“转向舍遣”:即通过舍遣而转起,它具有两种习性:舍弃的习性与跳入的习性。对此,他解说了“两种舍遣”等。“舍弃诸蕴”:实则是通过断除与那些诸蕴相应的烦恼来实现,因此他说:“观……(中略)……舍弃诸蕴”。当观修进入“出起趣向”的阶段,因其具备倾向、屈从、朝向涅槃之性,便决然趋向涅槃,此即成可言说之境。而就圣道而言,则以完全断除的方式,彻底舍弃对烦恼与诸蕴的贪着。是故
Upadhivivekattāti khandhūpadhiādiupadhīhi vivittattā vinissaṭattā. Taṃ āgammāti taṃ nibbānaṃ maggena adhigamahetu. Rāgādayo virajjanti ettha, etenāti virāgo. Evaṃ nirodhopi daṭṭhabbo. Yasmā idha bojjhaṅgamissakavasena icchitā, tasmā ‘‘ārammaṇavasena vā adhigantabbavasena vā’’ti vuttaṃ. Tattha adhigantabbavasenāti tanninnatāvasena. Vossaggapariṇāminti vossaggavasena pariṇāmitaṃ pariccajanavasena ceva pakkhandanavasena ca pariṇāmanasīlaṃ. Tenāha ‘‘dve vossaggā’’tiādi. Khandhānaṃ pariccajanaṃ nāma tappaṭibaddhakilesappahānavasenāti yenākārena vipassanā kilese pajahati, tenevākārena tannimittakkhandhe ca pajahatīti vattabbataṃ arahatīti āha ‘‘vipassanā…pe… pariccajatī’’ti. Yasmā vipassanā vuṭṭhānagāminibhāvaṃ pāpuṇantī ninnapoṇapabbhārabhāvena ekaṃsato nibbānaṃ pakkhandatīti vattabbataṃ labhati, maggo ca samucchedavasena kilese khandhe ca rāgaṃ pariccajati, tasmā yathākkamaṃ vipassanāmaggānaṃ vasena pakkhandanapariccāgavossaggā veditabbā. Vosaggatthāyāti pariccāgavossaggatthāya ceva pakkhandanavossaggatthāya ca. Pariṇamatīti pariccajati. Taṃ pana pariṇāmanaṃ vuṭṭhānagāminibhāvappattiyā ceva ariyamaggabhāvappattiyā ca icchitanti āha ‘‘vipassanābhāvañca maggabhāvañca pāpuṇātī’’ti. Sesapadesūti ‘‘dhammavicayasambojjhaṅgaṃ bhāvetī’’tiādīsu sesasambojjhaṅgakoṭṭhāsesu.
“妙好”:因它能镇伏五盖等不妙的恶不善法,又能去除贪染,带来绝对的利益,且极为难得,故为妙好、善美。确实再无别的定相能如此难得、如此直接地成为贪染的有力对治。“守护”:此处守护是指令已证得的定不致退失,依此实践教法并消除对立之缘,故说“守护定……等”。“骨想等”:即以骨为所缘的禅那等。此处实以“想”代指禅那。其余文义于此皆显而易见。
Bhaddakanti abhaddakānaṃ nīvaraṇādipāpadhammānaṃ vikkhambhanena rāgavigamanena ekantahitattā dullabhattā ca bhaddakaṃ sundaraṃ. Na hi aññaṃ samādhinimittaṃ evaṃ dullabhaṃ rāgassa ujuvipaccanīkabhūtaṃ atthi. Anurakkhatīti ettha anurakkhanā nāma adhigatasamādhito yathā parihāni na hoti, evaṃ paṭipattisāsana-tappaṭipakkhavigamanenāti āha ‘‘samādhī’’tiādi. Aṭṭhikasaññādikāti aṭṭhikajjhānādikā. Saññāsīsena hi jhānaṃ vadati. Sesamettha uttānameva.
第五 《施设经》注疏
5. Paññattisuttavaṇṇanā
15第五经中说「有身者」,是指这些众生有身体,即他们是拥有身体的存在,因此说「拥有身体者」。据说,曼陀多王有一天问自己的将军宝:「世间可有比人界更令人悦意之处?」将军宝答言:「大王为何有此问呢?难道您未曾见到日月天子的威神力吗?他们的住处岂不比此处更悦意?」于是国王便以轮宝在前引导,向彼处而往。
15. Pañcame attabhāvo etesaṃ atthīti attabhāvino, tesaṃ attabhāvīnaṃ. Tenāha ‘‘attabhāvavantāna’’nti. Yāva chattiṃsāya indānaṃ āyuppamāṇaṃ, tāva paṇīte kāme paribhuñjīti mandhāturājā kira ekadivasaṃ attano pariṇāyakaratanaṃ pucchi – ‘‘atthi nu kho manussalokato ramaṇīyataraṃ ṭhāna’’nti. Kasmā deva evaṃ bhaṇasi, kiṃ na passasi candimasūriyānaṃ ānubhāvaṃ, nanu etesaṃ ṭhānaṃ ito ramaṇīyataranti? Rājā cakkaratanaṃ purakkhatvā tattha agamāsi.
四大天王听说「曼陀多大王来了」,心想:「这位大王神力如此广大,不可与之交战抵挡。」于是便献出各自的王权。曼陀多王接受后,又问:「还有比此处更悦意的地方吗?」诸天王便向他述说三十三天界:「大王,三十三天界极为悦意。那里是帝释天王的住处,我们四大天王作为侍从,守护在守门之处。帝释天王有大神力、大威德。他的享乐之处有:高达一千由旬的胜利殿,高五百由旬的善法堂天众集会所,长一百五十由旬的胜利车乘,以及伊罗婆那神象;有千株天树庄严的欢喜园、心造藤园、杂色园;又有高达一百由旬的波利质多树,树下有黄毡石,长六十由旬,宽五十由旬,厚十五由旬,呈善意胜花之色。石质极为柔软,帝释坐下去时,半个身体都会陷入其中。」
Cattāro mahārājāno ‘‘mandhātumahārājā āgato’’ti sutvā ‘‘tāvamahiddhiko mahārājā na sakkā yuddhena paṭibāhitu’’nti sakarajjaṃ niyyātesuṃ. So taṃ gahetvā puna pucchi – ‘‘atthi nu kho ito ramaṇīyataraṃ ṭhāna’’nti. Athassa tāvatiṃsabhavanaṃ kathayiṃsu. ‘‘Tāvatiṃsabhavanaṃ, deva, ramaṇīyaṃ, tattha sakkassa devarañño ime cattāro mahārājāno pāricārikā dovārikabhūmiyaṃ tiṭṭhanti. Sakko devarājā mahiddhiko mahānubhāvo. Tassimāni upabhogaṭṭhānāni – yojanasahassubbedho vejayantapāsādo, pañcayojanasatubbedhā sudhammadevasabhā, diyaḍḍhayojanasatiko vejayantaratho, tathā erāvaṇo hatthī, dibbarukkhasahassappaṭimaṇḍitaṃ nandanavanaṃ, cittalatāvanaṃ, phārusakavanaṃ, yojanasatubbedho pāricchattako koviḷāro, tassa heṭṭhā saṭṭhiyojanāyāmā paññāsayojanavitthārā pañcadasayojanubbedhā jayasumanapupphavaṇṇā paṇḍukambalasilā, yassā mudutāya sakkassa nisīdato upaḍḍhakāyo anuppavisatī’’ti.
国王听闻后心生向往,便将轮宝向空中抛出。轮宝与四支军队一同升入空中。随后,在两重天界的中间,轮宝下降,停留在靠近大地的地方,与以将军宝为首的四支军队一起停住。国王则独自凭自己的威神力,前往三十三天界。帝释听说「曼陀多来了」,便出迎说道:「欢迎大王,此王国属于大王,请大王统治。」说罢,便与乾闼婆等天神一起,将天界平分,把一半交给曼陀多王治理。就在国王立足三十三天界的那一刻,他身上的人界气味、粗重身体等特征便消失了。由于能令他在天界持续受果的后后受业获得成熟之缘,他十六岁青年般的柔美光耀等天众形相便完全显现。当他和帝释一起坐在黄毡石上时,二者仅在眨眼的细微差别上有所不同。那些察觉不到此差别的天众,见帝释与他之间的差异,被弄得很迷惑。他在那里享受天界成就时,当时人间的寿命无量,因此直至有三十六位帝释相继投生又谢世为止,他一直在行使着半天界的王权。然而他心想:「这半个王权对我有何用呢?」由于不满足于天界的欲乐,他从那里命终后,掉落在自己在人界的御苑之中。
Taṃ sutvā rājā tattha gantukāmo cakkaratanaṃ abbhukkiri. Taṃ ākāse uṭṭhahi saddhiṃ caturaṅginiyā senāya. Atha dvinnaṃ devalokānaṃ vemajjhato cakkaratanaṃ otaritvā pathaviyā āsanne ṭhāne aṭṭhāsi saddhiṃ pariṇāyakaratanappamukhāya caturaṅginiyā senāya. Rājā ekakova attano ānubhāvena tāvatiṃsabhavanaṃ agamāsi. Sakko ‘‘mandhātā āgato’’ti sutvā tassa paccuggamanaṃ katvā ‘‘svāgataṃ, mahārāja, sakaṃ, te mahārāja, anusāsa mahārājā’’ti vatvā saddhiṃ nāṭakehi rajjaṃ dve bhāge katvā ekaṃ bhāgamadāsi. Rañño tāvatiṃsabhavane patiṭṭhitamattasseva manussagandhasarīranissandādimanussabhāvo vigacchi, devaloke pavattivipākadāyino aparapariyāyavedanīyassa kammassa katokāsattā sabbadā soḷasavassuddesikatāmālāmilāyanādidevabhāvo pāturahosi. Tassa sakkena saddhiṃ paṇḍukambalasilāya nisinnassa akkhinimisanamattena nānattaṃ paññāyati. Taṃ asallakkhentā devā sakkassa ca tassa ca nānatte muyhanti. So tattha dibbasampattiṃ anubhavamāno tadā manussānaṃ asaṅkhyeyyāyukatāya yāva chattiṃsa sakkā upapajjitvā cutā, tāva sakkarajjaṃ kāretvā ‘‘kiṃ me iminā upaḍḍharajjenā’’ti atitto kāmehi tato cavitvā attano uyyāne patito manussaloke utukakkhaḷatāya vātātapena phusitagatto kālamakāsi. Tena vuttaṃ ‘‘devaloke pana yāva chattiṃsāya indānaṃ āyuppamāṇaṃ, tāva paṇīte kāme paribhuñjī’’ti.
6. 《微妙经》的注释
6. Sokhummasuttavaṇṇanā
16第六经所说“通达微细相者”,是指通达无常等微细相的人。“以能把握微细相的智慧”,即指以能把握微细相的智慧。“从外而了知”,是说诸行不能自在自主,故将其视为外在、异己而了知。因为即使人们希望诸行“不要坏灭”,它们依然会坏灭。由此,因其不随己意之性,被称为“异己”。而此“异己性”,在观见无常时便显然可见,因此注疏说:“以此句说明无常随观。”其余诸义,甚为明了。
16. Chaṭṭhe sukhumalakkhaṇappaṭivijjhanakānīti aniccādisukhumalakkhaṇānaṃ paṭivijjhanakāni. Sukhumalakkhaṇapariggāhakañāṇenāti sukhumalakkhaṇapariggāhakena ñāṇena. Parato jānitvāti avasavattanena aññato jānitvā. Saṅkhārā hi ‘‘mā bhijjiṃsū’’ti icchitāpi bhijjanteva, tasmā te avasavattitāya pare nāma. Sā ca nesaṃ paratā aniccadassane pākaṭā hotīti vuttaṃ ‘‘iminā hi padena aniccānupassanā kathitā’’ti. Sesaṃ uttānameva.
7-10. 《第一无缺经》等诸经的注释
7-10. Paṭhamaagatisuttādivaṇṇanā
17-20第七偈中“chandāgatiṃ”等处,为显示因连音而省略字母r,故解释为“chandena agatiṃ”。“Chandā”是表原因的从格,因此说“chandenā”,意为“出于喜爱”。在此,“chanda”一词是渴爱或不善欲的同义词。于其余各处,如“dosāgatiṃ gacchati”等,其理亦同。
17-20. Sattame chandāgatinti ettha sandhivasena saralopoti dassento āha ‘‘chandena agati’’nti. Chandāti hetumhi nissakkavacananti āha ‘‘chandenā’’ti, pemenāti attho. Chandasaddo hettha taṇhāpariyāyo, akusalacchandapariyāyo vā. Sesesūti ‘‘dosāgatiṃ gacchatī’’tiādīsu.
此处,若有人心想:“此人是我朋友”“是我的同伴”“是我的亲戚”,或“他赠我贿赂”,由此类喜爱,将无主物断归有主,是名“以欲行不应行”。若有人心想:“此人是我怨敌”,或因久积怨恨,或因当下生起的嗔怒,将有主物断归无主,是名“以嗔行不应行”。若有人因愚钝、蒙昧,而说非宜、无理之语,将无主物断归有主,是名“以痴行不应行”。若有人因怖畏而想:“此人是国王的宠臣”,或“他依附盗贼等恶人,受持身恶行等险法,随逐恶人,恐将不利于我”,于是将无主物断归有主,是名“以怖行不应行”。
Ettha ca yo ‘‘ayaṃ me mittoti vā, sandiṭṭhoti vā, ñātakoti vā, lañcaṃ vā pana me detī’’ti chandavasena assāmikaṃ sāmikaṃ karoti, ayaṃ chandena akattabbaṃ karoti nāma. Yo ‘‘ayaṃ me verī’’ti cirakālānubaddhaveravasena vā, taṅkhaṇuppannakodhavasena vā sāmikaṃ assāmikaṃ karoti, ayaṃ dosena akattabbaṃ karoti nāma. Yo pana mandattā momūhattā yaṃ vā taṃ vā ayuttaṃ akāraṇaṃ vatvā assāmikaṃ sāmikaṃ karoti, ayaṃ mohena akattabbaṃ karoti nāma. Yo pana ‘‘ayaṃ rājavallabhoti vā visame corādike visamāni vā kāyaduccaritādīni samādāya vattanena visamanissito vā, anatthampi me kareyyā’’ti bhīto assāmikaṃ sāmikaṃ karoti, ayaṃ bhayena akattabbaṃ karoti nāma.
又,有人分配物品时,心想“此人是我的同伴或好友”,以喜爱故多给;心想“此人是我的怨敌”,以嗔恨故少给;有人迷迷惑惑,不知已给与未给,对某些人给得少,对某些人给得多;有人因恐惧而思“此人若不拿到给与,恐对我不利”,于是对某些人多给。这四种人,依次陷于欲的不正行、嗔的不正行等,称为行不应行之事。
Yo pana kiñci bhājento ‘‘ayaṃ me sandiṭṭho vā sambhatto vā’’ti pemavasena atirekaṃ deti, ‘‘ayaṃ me verī’’ti dosavasena ūnakaṃ deti , yo muyhanto dinnādinnaṃ ajānamāno kassaci ūnaṃ, kassaci adhikaṃ deti, ‘‘ayaṃ imasmiṃ adīyamāne mayhaṃ anatthampi kareyyā’’ti sīto kassaci atirekaṃ deti, so catubbidhopi yathānukkamena chandāgatiādīni gacchanto akattabbaṃ karoti nāma.
「他的荣誉减损」:即他无论是称誉之荣还是眷属之荣,都在减损、衰退。之所以称为「荣誉」,是因为由它而被人称扬,故荣誉指称誉、赞叹声;又因为它能使众人以前导、后随的方式跟随,故荣誉指眷属。第八、第九、第十(偈颂)的意思就是浅显易懂的。
Nihīyati tassa yasoti tassa agatigāmino kittiyasopi parivārayasopi nihīyati parihāyati. Yassati tena kittīyatīti hi yaso, kitti thutighoso. Yassati tena purecarānucarabhāvena parivārayatīti yaso, parivāro. Aṭṭhamanavamadasamāni uttānatthāneva.