《Bhaṇḍagāma品》
1. Bhaṇḍagāmavaggo
《Anubuddha经》等注释
1-2. Anubuddhasuttādivaṇṇanā
1-2在《四集》的第一经中,“随觉”指前分智,“通达”则是依随觉而得的现观。在此,正因为通达是以随觉为先导——没有随觉就不会有通达,而有些随觉确实与通达相连,若两者俱无,即是轮回中流转的原因,因此经中说道:“由于不随觉……乃至……对你们”。从结生执取的角度,由此有迁至他有的过程,称为“流转”;又因数数死与结生而迁转,则称为“轮回”,因此说“从有……”等等。对于“流转”与“轮回”这两个词,若从业为作者的意义来解,第一类解释便说“由我及由你们”;若从有为作者的意义来解,在第二类解释中,依内心取义,便直接按字面说“我的以及你们的”。正如一人手握长绳,绳系着鸟,将其带往他处;同样,造作之力如绳索般拉着被爱绳所缚的有情相续,将其牵入另一生命形态——这就称为“有的导向”,因此才有“有之绳索”等说法。
1-2. Catukkanipātassa paṭhame anubodho pubbabhāgiyaṃ ñāṇaṃ, paṭivedho anubodhena abhisamayo. Tattha yasmā anubodhapubbako paṭivedho anubodhena vinā na hoti. Anubodho hi ekacco paṭivedhasambaddho, tadubhayābhāvahetukañca vaṭṭe saṃsaraṇaṃ, tasmā vuttaṃ pāḷiyaṃ ‘‘ananubodhā…pe… tumhākañcā’’ti. Paṭisandhiggahaṇavasena bhavato bhavantarūpagamanaṃ sandhāvanaṃ, aparāparaṃ cavanūpapajjanavasena sañcaraṇaṃ saṃsaraṇanti āha ‘‘bhavato’’tiādi. Sandhāvitasaṃsaritapadānaṃ kammasādhanataṃ sandhāyāha ‘‘mayā ca tumhehi cā’’ti paṭhamavikappe. Dutiyavikappe pana bhāvasādhanataṃ hadaye katvā ‘‘mamañceva tumhākañcā’’ti yathārutavaseneva vuttaṃ . Dīgharajjunā baddhasakuṇaṃ viya rajjuhattho puriso desantaraṃ taṇhārajjunā baddhaṃ sattasantānaṃ abhisaṅkhāro bhavantaraṃ neti etāyāti bhavanetti. Tenāha ‘‘bhavarajjū’’tiādī.
所谓轮回之苦的终结者,即是在自己相续中、也在他人相续中,灭尽一切轮回之苦,令其永不复生的人。他具足佛眼、法眼、天眼、肉眼、周遍眼——以此五种眼而称为具眼者。由于已彻底断尽随眠烦恼,他以最殊胜的烦恼般涅槃而住于般涅槃。第二类解释则浅显直接。
Vaṭṭadukkhassa antakaroti sakalavaṭṭadukkhassa sakasantāne parasantāne ca vināsakaro abhāvakaro. Buddhacakkhudhammacakkhudibbacakkhumaṃsacakkhusamantacakkhusaṅkhātehi pañcahi cakkhūhi cakkhumā. Savāsanānaṃ kilesānaṃ samucchinnattā sātisayaṃ kilesaparinibbānena parinibbuto. Dutiyaṃ uttānameva.
3-4. 《第一Khata经》等注释
3-4. Paṭhamakhatasuttādivaṇṇanā
3-4第三经中,“kali”指过失。“Vicināti”意指积累、产生。由于此过失而不得乐,即由于此过失而不能得乐。因为对应受呵责者的称赞与对应受称赞者的呵责,二者的果报是相等的。对应受称赞者的呵责,因其以破坏圆满功德的方式生起,故有大过失,果报更为苦烈;而对应受呵责者的称赞,何以与它果报相等?因为将不存在的功德加于该人,既成自他邪行,又令应受称赞者误以为真实存在。即使在世间,把非勇士视同勇士,尚且应受呵责,更何况将恶行者与善行者等同看待呢?“以自有之财”,即用自己的财富。“只是微小的过失”,因为属于现世且可以补救,所以是微小的过失。“这……是更大的过失”,因为它是已累积的恶行、属于来世且不可补救。
3-4. Tatiye kalinti aparādhaṃ. Vicinātīti ācinoti pasavati. Tena ca kalinā sukhaṃ na paṭilabhatīti tena aparādhena sukhaṃ na vindati. Nindiyappasaṃsāya hi pasaṃsiyanindāya ca samakova vipāko. Pasaṃsiyanindāti ca sampannaguṇaparidhaṃsanavasena pavattiyā mahāsāvajjatāya kaṭukataravipākā. Nindiyappasaṃsā pana kathaṃ tāya samavipākāti ce? Tasmiṃ avijjamānaguṇasamāropanena attano paresañca micchāpaṭipattihetubhāvato pasaṃsiyena tassa sabbhāvakaraṇato ca. Lokepi hi asūraṃ sūrena samaṃ karonto gārayho hoti, pageva duppaṭipannaṃ suppaṭipannena samaṃ karontoti. Sakena dhanenāti attano sāpateyyena. Appamattakova kalīti diṭṭhadhammikattā sappaṭikārattā ca appamattako aparādho. Ayaṃ…pe… mahantataro kali katūpacitattā samparāyikattā appaṭikārattā ca.
“Nirabbuda”是一种计数的差别,所以经文说“以尼罗部陀计数”,即十万为一个尼罗部陀。而尼罗部陀的量,应按年数这样来理解:正如一百个十万是一俱胝,如此一百个十万俱胝名为钵俱胝,一百个十万钵俱胝名为俱胝钵俱胝,一百个十万俱胝钵俱胝是那由他,一百个十万那由他是尼那由他,一百个十万尼那由他是一个阿浮陀,再将此数乘以二十,即为尼罗部陀。凡呵责圣者而投生地狱者,也就是呵责圣者的人,将投生于名为尼罗部陀的地狱。这里并非说另有一个专门叫做尼罗部陀的地狱,只是在无间地狱中,依尼罗部陀的计数来指称那应受苦的地方。第四经是直白的。
Nirabbudoti gaṇanāviseso esoti āha ‘‘nirabbudagaṇanāyā’’ti, satasahassaṃ nirabbudāti attho. Nirabbudaparimāṇaṃ pana vassagaṇanāya evaṃ veditabbaṃ. Yatheva hi sataṃ satasahassānaṃ koṭi hoti, evaṃ sataṃ satasahassānaṃ koṭiyo pakoṭi nāma hoti, sataṃ satasahassānaṃ pakoṭiyo koṭipakoṭi, sataṃ satasahassakoṭipakoṭiyo nahutaṃ, sataṃ satasahassanahutāni ninnahutaṃ, sataṃ satasahassaninnahutāni ekaṃ abbudaṃ, tato vīsatiguṇitaṃ nirabbudaṃ. Yaṃ ariye garahanto nirayaṃ upapajjatīti ariye garahanto yaṃ nirabbudasaṅkhātaṃ nirayaṃ upapajjati, nirabbudoti ca pāṭiyekko nirayo natthi, avīcimhiyeva pana nirabbudagaṇanāya paccitabbaṭṭhānassetaṃ nāmaṃ. Catutthaṃ uttānameva.
五、《顺流经》的注释。
5. Anusotasuttavaṇṇanā
5第五个:“顺流而行”(anusotaṃ gacchati),意思是随顺轮回之流而行。“以逆流行道”(paccanīkapaṭipattiyā),意思是依违逆轮回之流的方式,修习厌离、随观等道。“住立自性者”(Ṭhitasabhāvo),指由于具备不动摇的净信等,而安住于自性的人。不还者因为其心不会被无信、欲贪与瞋恚所动摇,且从那个世间不再回来的缘故,所以称为住立自性者。“渡流已”(Oghaṃ taritvā),意思是超越了欲流等四种流。“到彼岸者”(Paratīraṃ gato),意思是到达了涅槃的彼岸。“婆罗门者”(Brāhmaṇo),指已经除尽了恶行,因此被称为婆罗门的漏尽者。所以经文说“最胜无过者”。“五种怨业”(Pañcaverakammanti),指杀生等五种恶行。“即使与苦同在,即使与忧同在”(Sahāpi dukkhena sahāpi domanassena),意思是当烦恼现起时,会伴随产生苦与忧。“圆满”(Paripuṇṇaṃ),指在三学中没有任何欠缺。“清净”(Pa
5. Pañcame anusotaṃ gacchatīti saṃsārasotassa anukūlabhāvena gacchati. Paccanīkapaṭipattiyāti saṃsārasotassa paṭikūlavasena pavattanibbidānupassanādipaṭipattiyā . Ṭhitasabhāvoti acalappasādādisamannāgamena ṭhitasabhāvo. Anāgāmī hi assaddhiyehi kāmarāgabyāpādehi akampaniyacittatāya tamhā lokā anāvattidhammatāya ca ṭhitasabhāvo nāma. Oghaṃ taritvāti kāmoghādicatubbidhaṃ oghaṃ atikkamitvā. Paratīraṃ gatoti nibbānapāraṃ gato. Brāhmaṇoti bāhitapāpatāya brāhmaṇoti saṅkhaṃ gato khīṇāsavo. Tenāha ‘‘seṭṭho niddoso’’ti. Pañcaverakammanti pāṇātipātādipañcaduccaritaṃ. Sahāpi dukkhena sahāpi domanassenāti kilesapariyuṭṭhāne sati uppannena dukkhadomanassena saddhimpi. Paripuṇṇanti tissannaṃ sikkhānaṃ ekāyapi anūnaṃ. Parisuddhanti nirupakkilesaṃ. Brahmacariyanti seṭṭhacariyaṃ. Iminā vārena sotāpannasakadāgāmino kathitā. Kiṃ pana te rudantā brahmacariyaṃ carantīti? Āma, kilesarodanena rodantā caranti nāma, sīlasampanno puthujjanabhikkhu ettheva saṅgahito.
“心解脱”(Cetovimuttin),是指果定。“慧解脱”(Paññāvimuttin),是指果智。“以六种相到达彼岸者”(Chahākārehi pāragato),意思是如此以六种方式——神通到达彼岸、遍知到达彼岸、修习到达彼岸、断除到达彼岸、作证到达彼岸、等至到达彼岸——而到达了一切法的彼岸、究竟。这里其余的文义都是容易了知的。
Cetovimuttinti phalasamādhiṃ. Paññāvimuttinti phalañāṇaṃ. Chahākārehi pāragatoti abhiññāpāragū, pariññāpāragū, bhāvanāpāragū, pahānapāragū, sacchikiriyāpāragū, samāpattipāragūti evaṃ chahi ākārehi sabbadhammānaṃ pāraṃ pariyosānaṃ gato. Sesamettha suviññeyyameva.
六、《寡闻经》的注释。
6. Appassutasuttavaṇṇanā
6第六项“少分听闻”(appakaṃ sutaṃ hoti),是指在九分教的佛陀教法中仅得少许听闻。为显示此九分教,故说“经、应颂”等。其中,为分别说明经等,又说“两分别、义释、犍度、附随”等。然而,这样的分类如何能成立?因为凡带偈颂的经即是应颂,无偈颂的经则是记说。既非此二者、又未被赋予“自说”等特定名称的经根本不存在;若有,方可称为“经分”。如《吉祥经》等,因无偈颂,便不应摄属“经分”,如同《法句》等;或者,因其有偈颂,便应摄属“应颂分”,如同《有偈品》。同样,在“两分别”等中那些带偈颂的段落,又该摄属何处?回答说——
6. Chaṭṭhe appakaṃ sutaṃ hotīti navaṅgasatthusāsane kiñcideva sutaṃ hoti. Tadeva navaṅgasatthusāsanaṃ dassetuṃ ‘‘suttaṃ geyya’’ntiādi vuttaṃ. Tattha suttādīni vibhajitvā dassento ‘‘ubhatovibhaṅganiddesakkhandhakaparivārā’’tiādimāha. Kathaṃ panāyaṃ vibhāgo yujjeyya. Sagāthakañhi suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇaṃ. Tadubhayavinimuttañca suttaṃ udānādivisesasaññārahitaṃ natthi, yaṃ suttaṅgaṃ siyā. Maṅgalasuttādīnañca (khu. pā. 5.1 ādayo; su. ni. 261 ādayo) suttaṅgasaṅgaho na siyā gāthābhāvato dhammapadādīnaṃ viya . Geyyaṅgasaṅgaho vā siyā sagāthakattā sagāthāvaggassa viya. Tathā ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānanti? Vuccate –
“经”是总称,其余则是别称;
依相状与约定俗成而安立,因与他者共存,非由他者所成。
‘‘Suttanti sāmaññavidhi, visesavidhayo pare; Sanimittā niruḷhattā, sahatāññena nāññato’’. (netti. aṭṭha. saṅgahavāravaṇṇanā; dī. ni. ṭī. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathāvaṇṇanā; sārattha. ṭī. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathāvaṇṇanā)
一切佛语统称为“经”,这是总称。因此,尊者大迦旃延在《指导论》中说“九种经教的探究”。引文“这些是彼世尊经中所传、属于经的范畴”以及“自宗有五百经”等,正是对这一义理的佐证。至于种种别称,则是依某些相状,在特定部分安立了“应颂”等别称。例如,“应颂”的相状就在于带有偈颂,这成为它成立的依据。世间也把带有诗颂、偈颂或韵散结合的作品称为“应颂”。而当没有偈颂时,以问答方式解说,就成为“记说”成立的依据,因为提问与解答即称为“记说”,记说就是记说。既然如此,那些既有偈颂又以问答方式展开的经文,是否也就成了记说呢?不会,因为它们并未给“应颂”等名称留下余地,而且明确限定是在“没有偈颂”的前提下。同样,专属偈颂结集的《法句》等,虽然也具有偈颂的形式,但在与喜悦和智慧相应的偈颂关联、以“关于此,他曾这样说”等语句连结,以及与未曾有法相关的特定经典中,便依次安立了“偈颂”“优陀那”“如是语”“未曾有法”等名称。再者,即便有
Sabbassapi hi buddhavacanassa suttanti ayaṃ sāmaññavidhi. Tenevāha āyasmā mahākaccāno nettiyaṃ (netti. saṅgahavāro) ‘‘navavidhasuttantapariyeṭṭhī’’ti. Ettakaṃ tassa bhagavato suttāgataṃ suttapariyāpannaṃ (pāci. 655, 1242) sakavāde pañca suttasatānīti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; kathā. aṭṭha. nidānakathā) evamādi ca etassa atthassa sādhakaṃ. Visesavidhayo pare sanimittā tadekadesesu geyyādayo visesavidhayo tena tena nimittena patiṭṭhitā. Tathā hi geyyassa sagāthakattaṃ tabbhāvanimittaṃ. Lokepi hi sasilokaṃ sagāthakaṃ vā cuṇṇiyaganthaṃ ‘‘geyya’’nti vadanti. Gāthāvirahe pana sati pucchaṃ katvā vissajjanabhāvo veyyākaraṇassa tabbhāvanimittaṃ. Pucchāvissajjanañhi ‘‘byākaraṇa’’nti vuccati. Byākaraṇameva veyyākaraṇaṃ. Evaṃ sante sagāthakādīnampi pucchaṃ katvā vissajjanavasena pavattānaṃ veyyākaraṇabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati geyyādisaññānaṃ anokāsabhāvato, ‘‘gāthāvirahe satī’’ti visesitattā ca. Tathā hi dhammapadādīsu kevalaṃ gāthābandhesu sagāthakattepi somanassañāṇamayikagāthāyuttesu ‘‘vuttaṃ heta’’ntiādīvacanasambandhesu abbhutadhammappaṭisaṃyuttesu ca suttavisesesu yathākkamaṃ gāthāudānaitivuttakaabbhutadhammasaññā patiṭṭhitā, tathā satipi gāthābandhabhāve bhagavato atītāsu jātīsu cariyānubhāvappakāsakesu jātakasaññā, satipi pañhavissajjanabhāve sagāthakatte ca kesuci suttantesu vedassa labhāpanato vedallasaññā patiṭṭhitāti evaṃ tena tena sagāthakattādinā nimittena tesu tesu suttavisesesu geyyādisaññā patiṭṭhitāti visesavidhayo suttaṅgato pare geyyādayo. Yaṃ panettha geyyaṅgādinimittarahitaṃ, taṃ suttaṅgaṃ visesasaññāparihārena sāmaññasaññāya pavattanato. Nanu ca sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇanti suttaṅgaṃ na sambhavatīti codanā tadavatthāvāti? Na tadavatthā sodhitattā. Sodhitañhi pubbe ‘‘gāthāvirahe sati pucchāvissajjanabhāvo veyyākaraṇassa tabbhāvanimitta’’nti.
又有人说:“《吉祥经》等没有偈颂,所以不应归入经分。”这也不正确,因为约定俗成。实际上,《吉祥经》等作为“经”的地位早已约定俗成。它们并非像《法句》《佛种姓》那样以无偈颂被认知,而是纯然以“经”的身份为人所知。正因如此,注疏中才称“名为经”而取其名。又有人说:“因为它们带有偈颂,所以应属应颂分。”这同样不成立,因为是与另一物共存。所谓“带有偈颂”,即和偈颂在一起,但这种共存的含义必须由另一个独立事物来配合。在《吉祥经》等当中,根本没有哪一段经文是脱离偈颂单独存在、可以被描述为“与偈颂共存”的,何况“集合体”这种东西本身就不存在。至于说:“两分别等中存在带偈颂的段落,所以该归入应颂分。”这也不对,因为那些偈颂来自其他来源,原本属于“本生”等经典。因此,“两分别”等不会因那些偈颂而变成应颂分。应当如此理解:经等诸分彼此之间并无混淆。以上是此处的略说,详细内容我在《一切善见》的律释及《心义灯》中已有阐明,有兴趣者应从
Yañca vuttaṃ – ‘‘gāthābhāvato maṅgalasuttādīnaṃ suttaṅgasaṅgaho na siyā’’ti, taṃ na, niruḷhattā. Niruḷho hi maṅgalasuttādīnaṃ suttabhāvo. Na hi tāni dhammapadabuddhavaṃsādayo viya gāthābhāvena paññātāni, atha kho suttabhāveneva, teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘suttanāmaka’’nti nāmaggahaṇaṃ kataṃ. Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘sagāthakattā geyyaṅgasaṅgaho siyā’’ti, tadapi natthi, yasmā sahatāññena. Saha gāthāhīti hi sagāthakaṃ. Sahabhāvo nāma atthato aññena hoti, na ca maṅgalasuttādīsu gāthāvinimutto koci suttappadeso atthi, yo ‘‘saha gāthāhī’’ti vucceyya, na ca samudāyo nāma koci atthi. Yadapi vuttaṃ – ‘‘ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānaṃ geyyaṅgasaṅgaho siyā’’ti, tadapi na, aññato. Aññā eva hi tā gāthā jātakādipariyāpannattā. Ato na tāhi ubhatovibhaṅgādīnaṃ geyyaṅgabhāvoti. Evaṃ suttādīnaṃ aṅgānaṃ aññamaññaṃ saṅkarābhāvo veditabbo. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana samantapāsādikāya vinayasaṃvaṇṇanāya sāratthadīpaniyā (sārattha. ṭī. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathāvaṇṇanā) amhehi pakāsito, icchantehi tatoyeva gahetabbo.
“不解义、不通法,不为法随法行者”一语的意思是:虽了解注疏与巴利经文,却未实践与出世间法相应的前行道。应如此理解此处文句的连接。所以他说:“不解义、不通法,即在了解注疏与经文之后……未成为实践者。”
Na atthamaññāya dhammamaññāya dhammānudhammappaṭipanno hotīti aṭṭhakathāñca pāḷiñca jānitvā lokuttaradhammassa anurūpadhammaṃ pubbabhāgappaṭipadaṃ paṭipanno na hotīti evamettha sambandho veditabbo. Tenevāha ‘‘na atthamaññāya dhammamaññāyāti aṭṭhakathañca pāḷiñca jānitvā…pe… na paṭipanno hotī’’ti.
第七,《妙经》注释
7. Sobhanasuttavaṇṇanā
7第七项:「以慧成就」是指由彻证诸谛等而成就的智慧。「已入律」是指以彼分断等方式,进入对烦恼的调伏。「以自信」:由于导致怯懦的邪见、疑等恶法已断,故具足自信,即远离怯懦。「多闻者」:依凭三藏而多有所闻之人。「持法者」:他们持守教法(pariyattidhamma),如同将狮脂置于金器中,不令其灭失,而以善巧纯熟、持续流转的状态,将教法安住心中。这样的人,自然成为自己所闻之法的依止处,故说「是所闻法的依止处」。
7. Sattame paññāveyyattiyenāti saccasampaṭivedhādipaññāveyyattiyena. Vinayaṃ upetāti tadaṅgādivasena kilesānaṃ vinayaṃ upetā. Vesārajjenāti sārajjakarānaṃ diṭṭhivicikicchādipāpadhammānaṃ vigamanato vesārajjena, sārajjarahitenāti attho. Tepiṭakavasena bahu sutaṃ etesanti bahussutā. Tameva pariyattidhammaṃ dhārenti suvaṇṇabhājane pakkhittasīhavasaṃ viya vinassantaṃ akatvā suppaguṇasuppavattibhāvena hadaye ṭhapentīti dhammadharā. Edisā ca attanā sutassa dhammassa ādhārabhūtā nāma hontīti āha ‘‘sutadhammānaṃ ādhārabhūtā’’ti.
第八 《自信经》注疏
8. Vesārajjasuttavaṇṇanā
8第八经中,「怯懦」(sārajjana)指由迷惑而寻求皈依,即心的怯弱,或迷惑所带来的恐惧。「离怯懦者」(visārado)指他的那种怯懦已经消除,这种状态称为「自信」。而这份自信,是依靠智慧成就、断除成就、说法殊胜成就及安稳这四者,而生起的四种反省观察智。因此经中说「于四处」等。「像牛王一样崇高」(āsabhaṃ)是指最殊胜的地位。「牛王般的圣者」(āsabhā),指那些宣称一切知智而挺身前行,或为八种大众前来亲近参访的过去诸佛。而此处所说,即是诸佛的境界——唯有一切知智。‘即使站立不语’是指,即使不出声说话,也如同站立着作出了宣称。‘随顺认可’即指允许。
8. Aṭṭhame byāmohavasena saraṇapariyesanaṃ sārajjanaṃ sārado, byāmohabhayaṃ. Vigato sārado etassāti visārado, tassa bhāvo vesārajjaṃ. Taṃ pana ñāṇasampadaṃ, pahānasampadaṃ, desanāvisesasampadaṃ khemañca nissāya pavattaṃ catubbidhapaccavekkhaṇañāṇaṃ. Tenāha ‘‘catūsu ṭhānesū’’tiādi. Usabhassa idanti āsabhaṃ, seṭṭhaṭṭhānaṃ. Sabbaññutapaṭijānanavasena abhimukhaṃ gacchanti, aṭṭha vā parisā upasaṅkamantīti āsabhā, pubbabuddhā. Idaṃ panāti buddhānaṃ ṭhānaṃ sabbaññutameva vadati. Tiṭṭhamānovāti avadantopi tiṭṭhamānova paṭijānāti nāmāti attho. Upagacchatīti anujānāti.
「在八种大众之中」:这是指经中所说的那些大众,即:「舍利弗,我确实记得,我曾往诣数百位刹帝利众……乃至……婆罗门众、居士众、沙门众、四大天王众、三十三天众、魔众、梵天众,在那里,我曾与他们同坐、交谈并讨论。舍利弗,在这些大众中,我丝毫找不到任何会让我心生恐惧或怯懦的迹象。」(《中部》1.151)在这些所说的大众中。「作无畏吼」:即依于向他人展示的智慧相应,无所畏惧地宣称「我是离怯懦者」,而发出无畏的吼声。「以狮子吼经」:这是指收录在《蕴品》中的《狮子吼经》。
Aṭṭhasu parisāsūti ‘‘abhijānāmi kho panāhaṃ, sāriputta, anekasataṃ khattiyaparisaṃ upasaṅkamitā…pe… brāhmaṇaparisaṃ gahapatiparisaṃ, samaṇaparisaṃ, cātumahārājikaparisaṃ, tāvatiṃsaparisaṃ, māraparisaṃ, brahmaparisaṃ upasaṅkamitā, tatrapi mayā sannisinnapubbañceva sallapitapubbañca sākacchā ca samāpajjitapubbā. Tatra vata maṃ ‘bhayaṃ vā sārajjaṃ vā okkamissatī’ti nimittametaṃ, sāriputta, na samanupassāmī’’ti (ma. ni. 1.151) evaṃ vuttaparisāsu. Abhītanādaṃ nadatīti parato dassitañāṇayogena visārado ahanti abhītanādaṃ nadati. Sīhanādasuttenāti khandhavagge āgatena sīhanādasuttena.
「四轮在天神与人中转起」(《增支部》4.31)等经文的末尾部分,说明了依善士亲近等而得果报成就的生起;或者说,即以前面的善士亲近等为近因,令后面的善士亲近等成就得以生起。其中的「等」字应知亦摄「轮」字在内。形状如轮盘的霹雳,称为「雷轮」。在「胸轮」等词中,由「等」字可知,「轮」字也运用于命令、团体等义。例如在「我等将作僧团分裂、破坏轮」(《波罗夷》409;《小品》343)等语中,命令即称为轮;而在「天轮、阿修罗轮」等说法中,则是指团体。
‘‘Devamanussānaṃ catucakkaṃ vattatī’’ti (a. ni. 4.31) suttasesena sappurisūpanissayādiphalasampattipavatti vuttā, purimasappurisūpanissayādiupanissayā pacchimasappurisūpanissayādisampattipavatti vā vuttā. Ādi-saddena tattha ca cakkasaddassa gahaṇaṃ veditabbaṃ. Vicakkasaṇṭhānā asani eva asanivicakkaṃ. Uracakkādīsūti ādi-saddena āṇāsamūhādīsupi cakkasaddassa pavatti veditabbā. ‘‘Saṅghabhedaṃ karissāma cakkabheda’’ntiādīsu (pārā. 409; cūḷava. 343) hi āṇā ‘‘cakka’’nti vuttā. ‘‘Devacakkaṃ asuracakka’’ntiādīsu samūhoti.
由于通达已达究竟,阿拉汉道智称为「通达智」,故说「于果相生起者,名为……」。而藉由那已证得的开示法之智,其作用的完成仅是令他人了悟,故说「于憍陈如证得入流……乃至……于果相转起者,名为……」。然而,从那以后直至般涅槃,此开示智的持续现起,应知即是已转法轮持续而住的阶段。
Paṭivedhaniṭṭhattā arahattamaggañāṇaṃ paṭivedhoti ‘‘phalakkhaṇe uppannaṃ nāmā’’ti vuttaṃ. Tena paṭiladdhassapi desanāñāṇassa kiccanipphatti parassa bujjhanamattena hotīti ‘‘aññāsikoṇḍaññassa sotāpatti…pe… phalakkhaṇe pavattaṃ nāmā’’ti vuttaṃ. Tato paraṃ pana yāva parinibbānā desanāñāṇappavatti tasseva pavattitassa dhammacakkassa ṭhānanti veditabbaṃ.
「于所指出的诸法上」:即于所说的诸法上。因为对他们而言,那只是口头言说,并非真实示现,毕竟没有那样真实不虚的法存在。或者,是就世尊而言,因他人说「这些法你尚未正觉」,从而被指称为「所示之法」。正如在「法无碍解」(《分别论》718-721)等语境中,「法」字是「因、方便」的同义词,这里说「以同法」即「以同因」。「因」应理解为再生之因,并非造作者因,亦非令达成因。「相」即是指责的因由。在那里,指责者依此而行指责,故称「因由」;法借此而被指责,故称「因由」。因此才说「人亦是……」等。「安稳」是指不被任何事物所障碍、不受恼害的状态。
Dassitadhammesūti vuttadhammesu. Vacanamattameva hi tesaṃ, na pana dassanaṃ tādisasseva dhammassa abhāvato. Bhagavato eva vā ‘‘ime dhammā anabhisambuddho’’ti parassa vacanavasena dassitadhammesu. ‘‘Dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 718-721) viya dhamma-saddo hetupariyāyoti āha ‘‘sahadhammenāti sahetunā’’ti. Hetūti ca upapattisādhanahetu veditabbo, na kārako, sampāpako vā. Nimittanti codanāya kāraṇaṃ. Tattha codako codanaṃ karotīti kāraṇaṃ, dhammo codanaṃ karoti etenāti kāraṇaṃ. Tenāha ‘‘puggalopī’’tiādi. Khemanti kenaci appaṭibāhiyabhāvena anupaddutaṃ.
这些法具有障碍,或与障碍相联,故名为“障碍法”。然而,正因为它们实为障碍之因,故说“能作障碍,故名障碍法”。由于不故意违犯时罪过不重,所以经中特别说“故意违犯”。举出七种罪聚等,仅是举例说明——因为其余四种被称为“障碍法”者,在它们存在时,障碍必定生起。不过,此处所指是淫欲法,这是随顺事情的缘起而说的,一如阿利吒比丘的学处(《波逸提》417)。因为若能在当下那一刻现见欲乐的过患而远离,便能证得殊胜的境界,不会染着于欲乐,所以才说“淫欲……会成为障碍”。此处的“任何人”,并非仅指出家者,而是泛指任何人。正如经中所说:“沉溺于淫欲的人,就连教法也会忘失。”(《经集》820)
Antarāyo etesaṃ atthi, antarāye vā niyuttāti antarāyikā. Evaṃbhūtā pana te yasmā antarāyakarā nāma honti, tasmā āha ‘‘antarāyaṃ karontīti antarāyikā’’ti. Asañcicca vītikkame nātisāvajjāti katvā vuttaṃ ‘‘sañcicca vītikkantā’’ti. Satta āpattikkhandhātiādi nidassanamattaṃ itaresampi catunnaṃ ‘‘antarāyikā’’ti vuttadhammānaṃ tabbhāve byabhicārābhāvato. Idha pana methunadhammo adhippetoti idaṃ aṭṭhuppattivasena vuttaṃ ariṭṭhasikkhāpadaṃ (pāci. 417) viya. Yasmā taṃkhaṇampi kāmānaṃ ādīnavaṃ disvā virato hoti ce, visesaṃ adhigacchati, na kāmesu āsatto, tasmā vuttaṃ ‘‘methuna…pe…antarāyo hotī’’ti. Tattha yassa kassacīti na kevalaṃ pabbajitasseva, atha kho yassa kassaci. Tathā hi vuttaṃ ‘‘methunamanuyuttassa, mussatevāpi sāsana’’nti (su. ni. 820).
句中“于非出离法”(tasmiṃ aniyyānikadhamme),意指“于他人所假想之非出离法相”。此处的位格,在业相关联的语境中,表“相”之义。
Tasmiṃ aniyyānikadhammeti tasmiṃ parehi parikappitaaniyyānikadhammanimittaṃ. Nimittatthe hi idaṃ kammasaṃyoge bhummaṃ.
“Upanibaddhā”意为编造、构造,故接着说“被造作”。“Puthubhāvaṃ”意为众多。或可解释为“被众多所依止”——即依止于众多沙门婆罗门,系属于他们。
Upanibaddhāti viracitā. Tenāha ‘‘abhisaṅkhatā’’ti. Puthubhāvanti bahubhāvaṃ. Puthūhi vā sitāti bahūhi samaṇabrāhmaṇehi sitā upanibaddhā.
第九《爱生起经注疏》
9. Taṇhuppādasuttavaṇṇanā
9第九(经)中:因有此物而得健康,故称为“有”,即病缘药。而“有”的增广,即是“非有”。此处的“a”字含有增广之义,如说“防护与非防护”、“果与非果”。经文“酥、生酥等”中的“等”字,含摄油、蜜、糖等。此处举出酥与生酥仅为示例,当知一切病缘药皆被包摄。或可解释为:“有”指微细的再生有,“非有”指宏大的再生有。正因如此,才说“在有之成就中”等。又或,“有”为成就,“非有”为灾祸;“有”为增广,“非有”为衰损。而爱,正是以此(有与非有)为相而生起的,故说“或以有与非有为缘”。
9. Navame bhavati etena ārogyanti bhavo, gilānapaccayo. Parivuddho bhavo abhavo. Vuddhiattho hi ayamakāro yathā ‘‘saṃvarāsaṃvaro, phalāphala’’nti ca. Sappinavanītādīnīti ādi-saddena telamadhuphāṇitādīnaṃ gahaṇaṃ. Sappinavanītādiggahaṇañcettha nidassanamattaṃ, sabbassapi gilānapaccayassa saṅgaho daṭṭhabbo. Bhavābhavoti vā khuddako ceva mahanto ca upapattibhavo veditabbo. Tenevāha ‘‘sampattibhavesū’’tiādi. Bhavoti vā sampatti, abhavoti vipatti. Bhavoti vuddhi, abhavoti hāni. Taṃnimittañca taṇhā uppajjatīti vuttaṃ ‘‘bhavābhavahetu vā’’ti.
“以爱为第二侣”,意为以爱为伴侣。正如在无水的旷野中,将阳焰妄执为水,爱便是如此,为被渴爱所迫而焦渴的众生,通过示现慰藉来行伴侣之事,令其对“有”等不感厌倦,从而驱迫其辗转轮回。它就如同那些不思悬崖、只顾采蜜的捕鸟人一般,在充满无尽过患的“有”中,只令众生见到功德利益,使其流转于无义之网。因此,爱被称为男子的“第二侣”。或许有人说,其他烦恼等也是产生有的缘吧?确然如此,但它们并非如爱那般是特胜之缘。因为爱,相对于不善法自身(若无善法),以及相对于欲界等善法(若无色界等善法),成为了产生有的特胜之缘。故说爱即集谛。
“异离”:“如此性”与“如彼性”合称。具此二性的,即是“有异离者”,也就是轮回,亦即“异离”本身。其中,“如此性”指人身,“如彼性”指除此之外的其余众生居处。或“如此性”是各各众生现在的有身,“如彼性”是未来的有身。又或,同类的其他有身名为“如此性”,不同类的名为“如彼性”。故而有言:“所谓‘异离’中,‘如此性’即指此现在的有身”等等。流转即是轮回。
Taṇhādutiyoti taṇhāsahāyo. Taṇhā hi nirudakakantāre marīcikāya udakasaññā viya pipāsābhibhūtaṃ tasitaṃ sattaṃ assāsadassanavasena sahāyakiccaṃ karontī bhavādīsu anibbinnaṃ katvā paribbhamāpeti. Tathā hi taṃ papātakaṃ acintetvā madhuggaṇhanakaluddakā viya anekādīnavākulesu bhavesu ānisaṃsameva dassentī anatthajāle sā paribbhamāpeti, tasmā taṇhā ‘‘purisassa dutiyā’’ti vuttā. Nanu ca aññepi kilesādayo bhavanibbattipaccayāti? Saccametaṃ, na pana tathā visesapaccayo, yathā taṇhā. Tathā hi sā kusalehi vinā akusalehi, kāmāvacarādikusalehi ca vinā rūpāvacarādikusalehi bhavanibbattiyā visesapaccayo. Yato samudayasaccanti vuccatīti. Itthabhāvaññathābhāvanti itthabhāvo ca aññathābhāvo ca itthabhāvaññathābhāvo, so etassa atthīti itthabhāvaññathābhāvo, saṃsāro, taṃ itthabhāvaññathābhāvaṃ. Tattha itthabhāvo manussattaṃ, aññathābhāvo tato avasiṭṭhasattāvāsā. Itthabhāvo vā tesaṃ tesaṃ sattānaṃ paccuppanno attabhāvo, aññathābhāvo anāgatattabhāvo. Evarūpo vā aññopi attabhāvo itthabhāvo, na evarūpo aññathābhāvo. Tenevāha ‘‘itthabhāvaññathābhāvanti ettha itthabhāvo nāma ayaṃ attabhāvo’’tiādi. Saṃsaraṇaṃ saṃsāro.
蕴的序列、界与处的序列;
无间相续地转起,便被称为轮回。”(《清净道论》2.619;《长部注》2.95 斥责解释;《相应部注》2.2.60;《增支部注》2.4.199;《法集论注》缘起谈;《分别论注》226 行解说;《经集注》2.523;《优陀那注》39;《如是语注》14)
‘‘Khandhānañca paṭipāṭi, dhātuāyatanāna ca; Abbocchinnaṃ vattamānā, saṃsāroti pavuccati’’. (visuddhi. 2.619; dī. ni. aṭṭha. 2.95 apasādanāvaṇṇanā; saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.60; a. ni. aṭṭha. 2.4.199; dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; vibha. aṭṭha. 226 saṅkhārapadaniddeso; su. ni. aṭṭha. 2.523; udā. aṭṭha. 39; itivu. aṭṭha. 14);
因此说「蕴、界、处之次第」,意为蕴、界、处以因与果的关系,前后相续、辗转生起。
Tenāha ‘‘khandhadhātuāyatanānaṃ paṭipāṭi’’nti, khandhadhātuāyatanānaṃ hetuphalabhāvena aparāparappavattinti attho.
在「如是了知过患」一句中,也有人读作「了知此过患」,意为:了知整个轮回之苦的生起因——集,即渴爱,这便是过患。或者,「如是了知过患」是指了知前文所述、无法出离轮回的过患与过失。「摄持」:通过舍弃四种取所含摄的一切执取,即是摄持。此处含义也应理解为:依于诸蕴的般涅槃,令诸行的流转止息,彼亦能脱离。
Evamādīnavaṃñatvāti ettha etamādīnavaṃ ñatvātipi paṭhanti, etaṃ sakalavaṭṭadukkhassa sambhavaṃ samudayaṃ taṇhaṃ ādīnavaṃ ñatvāti attho. Atha vā evamādīnavaṃ ñatvāti etaṃ yathāvuttaṃ saṃsārānativattanaādīnavaṃ dosaṃ ñatvā. Niggahaṇoti caturūpādānasaṅkhātassa sabbassa gahaṇassa paṭinissajjanena niggahaṇo, khandhaparinibbānena saṅkhārappavattito apagaccheyyāti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo.
10. 《结经》的注释
10. Yogasuttavaṇṇanā
10在第十经中,「结」的意思是:它们把业、果报与「有」等、把有与有之间等,和苦捆绑在一起,将有情套合、结合,所以称为「结」。以欲乐为义,这既是「欲」,又具备了上述那种「结」的意义,所以称为「欲结」。为了显示「有结」就是对有的贪爱,所以说「在色界、无色界的有中」等等。这其中,第一种是对再生有的贪爱,第二种是对业有的贪爱,第三种是与有见相应的。如同以染着之义说为贪爱,同样地,以结合之义说为「结」。对于四圣谛的无知——这是依经的方法而说的,因为这是经的注释;或者,由于对过去际等的无知也包含在其中。
10. Dasame yojentīti kammaṃ vipākena bhavādiṃ, bhavantarādīhi dukkhena sattaṃ yojenti ghaṭentīti yogā. Kāmanaṭṭhena kāmo ca so yathāvuttenatthena yogo cāti kāmayogo. Bhavayogo nāma bhavarāgoti dassetuṃ ‘‘rūpārūpabhavesū’’tiādi vuttaṃ. Tattha paṭhamo upapattibhavesu rāgo, dutiyo kammabhavesu, tatiyo bhavadiṭṭhisahagato yathā rajjanaṭṭhena rāgo, evaṃ yujjanaṭṭhena yogoti vutto. Catūsu saccesu aññāṇanti idaṃ suttantanayaṃ nissāya vuttaṃ. Suttantasaṃvaṇṇanā hesāti, tadantogadhattā vā pubbantādīnaṃ.
「集」有两种:刹那集与缘集。生起的那一刹那,即是刹那集;缘本身,即是缘集。从字义上看,二者的区别应如此理解:「集」既是指正在集起的过程或状态,也是指「诸法从此处集起」,故称为「集」。了知缘集的比丘,也了知刹那集;了知刹那集的比丘,也了知缘集。因为,对于见到诸行由缘而生起的人来说,见到它们由刹那而生起便容易;而对于见到诸行由刹那而生起的人来说,由于已清楚把握诸缘,见到它们由缘而生起也自然成就。但在这里,为了显示刹那集,才说「『集』就是生起」。
Samudayanti dve samudayā khaṇikasamudayo paccayasamudayo ca. Uppādakkhaṇo khaṇikasamudayo, paccayova paccayasamudayo. Samudayate samudayanaṃ samudayo, samudeti etasmāti samudayoti evaṃ ubhinnaṃ samudayānaṃ saddatthatopi bhedo veditabbo. Paccayasamudayaṃ pajānantopi bhikkhu khaṇikasamudayaṃ pajānāti, khaṇikasamudayaṃ pajānantopi paccayasamudayaṃ pajānāti. Paccayato hi saṅkhārānaṃ udayaṃ passato khaṇato ca nesaṃ udayadassanaṃ sukhaṃ hoti, khaṇato ca nesaṃ udayaṃ passato pageva paccayānaṃ suggahitattā paccayato dassanaṃ sukhena ijjhati. Idha pana khaṇikasamudayaṃ dassento āha ‘‘samudayanti uppatti’’nti.
「灭」也有两种:毕竟灭与坏灭。有些人认为,毕竟灭即是不再转起的灭,也就是涅槃。坏灭则是指刹那灭。在修行的前行阶段,透过领受、遍问等方式进行观察的人,只要能观照其中一者,另一者的观照也必定能成就。在前行阶段,当以所缘的方式,从灭尽、变坏的角度进行作意等时,观照坏灭的人,会通过比对,从随闻等途径,观照到毕竟灭。而在道刹那,当以涅槃为所缘观照毕竟灭时,由于没有迷乱,他也能观照到另一者(坏灭)。但在此处,为了显示坏灭,才说「『灭』就是坏灭」。在这里,透过把握诸欲乐的生起与坏灭,不仅阐明了诸欲乐是缘生的,也阐明了诸欲的所依事同样如此。由此可知,两者(欲乐与所依事)的无常性、苦性、无我性也都得到了阐明。「甘甜性」:这是指依止于诸欲乐的喜悦与安乐。因为经中说:「比丘们,凡是缘于这五种欲功德而生……」
Atthaṅgamopi duvidho accantatthaṅgamo, bhedatthaṅgamoti. Accantatthaṅgamo appavattinirodho, nibbānanti keci. Bhedatthaṅgamo khaṇikanirodho. Tadubhayaṃ pubbabhāge uggahaparipucchādivasena passato aññataradassanena itaradassanampi siddhameva hoti. Pubbabhāgeyeva ārammaṇavasena khayato vayato sammasanādikāle bhedatthaṅgamaṃ passanto byatirekavasena anussavādito accantatthaṅgamaṃ passati, maggakkhaṇe pana ārammaṇato accantatthaṅgamaṃ passanto asammohato itarampi passati. Idha pana bhedatthaṅgamaṃ dassento āha ‘‘atthaṅgamanti bheda’’nti. Kāmānaṃ uppattibhedaggahaṇeneva cettha yathā kāmānaṃ paṭiccasamuppannatā vibhāvitā, evaṃ kāmavatthunopīti ubhayesampi aniccatā dukkhatā anattatā ca vibhāvitāti daṭṭhabbaṃ. Madhurabhāvanti iminā kāmasannissitaṃ sukhaṃ somanassaṃ dasseti. ‘‘Yaṃ kho, bhikkhave, ime pañca kāmaguṇe paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ kāmānaṃ assādo’’ti (ma. ni. 1.166) hi vuttaṃ. Amadhurabhāvanti iminā pana kāmahetukaṃ dukkhaṃ domanassaṃ dasseti.
「触处」(phassāyatanānaṃ):指眼等诸处,为六门触生起之因。故说:「眼等,是眼触等之因。」「引发后有」(punabbhavakaraṇaṃ)即是「后有」(punobhavo),此处省略了后分(若全词应为 punabbhavakaraṇa);正如「mano」加后缀而成「mānasika」,前一词干亦应视为以「o」结尾。以「后有」为常行、为习性,即成为「引有」(ponobhavikā)。或者,通过表示具戒等义的「ika」后缀令成就义显了,应知动作能诠词已经隐没,如同惯食糕饼者称为「āpūpiko」。又或,它们给予「后有」,招致「后有」,令有情于种种有中一再结生,故称「引有」。因「taddhitā」一词以复数形式标示,或因派生词之语法规律有多种表现,故于「给予后有」等义中,「ponobhavika」一词之成立皆得明见。
Phassāyatanānanti chadvārikassa phassassa kāraṇabhūtānaṃ cakkhādiāyatanānaṃ. Tenāha ‘‘cakkhādīnaṃ cakkhusamphassādikāraṇāna’’nti. Punabbhavakaraṇaṃ punobhavo uttarapadalopena, mano-saddassa viya ca purimapadassa okārantatā daṭṭhabbā. Punobhavo sīlametesanti ponobhavikā. Atha vā sīlatthena ikasaddena gamitatthattā kiriyāvācakasaddassa adassanaṃ daṭṭhabbaṃ yathā apūpabhakkhanasīlo āpūpiko. Atha vā punabbhavaṃ denti, punabbhavāya saṃvattanti, punappunabbhave nibbattentīti ponobhavikā. ‘‘Taddhitā’’ti hi bahuvacananiddesā vicittattā vā taddhitānaṃ abhidhānalakkhaṇattā vā ‘‘punabbhavaṃ dentī’’tiādīsupi atthesu ponobhavikasaddasiddhi daṭṭhabbā.
「解结之因」(visaṃyogā):它们使行道之人(补特伽罗)从欲结等中得到解脱,故称「解结之因」。即不净观、禅那等,为能令脱离结缚之因。故说:「解结之因,即能令脱离结缚之因等。」
Visaṃyojenti paṭipannaṃ puggalaṃ kāmayogādito viyojentīti visaṃyogā, asubhajjhānādīni visaṃyojanakāraṇāni. Tenāha ‘‘visaṃyogāti visaṃyojanakāraṇānī’’tiādi.