第十三 拘尸那罗品
(13) 3. Kusināravaggo
对《拘尸那罗经》等的注释
1-2. Kusinārasuttādivaṇṇanā
124-125在第三经的第一部分中,“被渴爱的粘着所束缚者”:指被渴爱的束缚所捆绑的人。“由于渴爱而陷入昏迷”:因渴爱的力量而陷入昏迷的状态。“陷入昏迷者”:陷入了昏迷、愚痴、放逸。“被渴爱淹没者”:极度陷溺,即被渴爱征服、覆盖,如同被吞没并消化之后一般安住;所以说“被渴爱淹没者”即是被渴爱吞没、消化后而运作的人。“不见过患者”:对于因渴爱粘着等方式受用欲乐,全然不见其过患。“出离慧者”:就饮食受用而言,指能令与饮食相关的欲贪出离的智慧,如同“只为维持此身……”等经(《中部》1.23;2.24;3.75;《相应部》4.120;《增支部》6.58;8.9)所开示的那样;具备这种智慧的人即称为出离慧者。其余的内容此处明显。第二经无需解释。
124-125. Tatiyassa paṭhame taṇhāgedhena gathitoti taṇhābandhanena baddho. Taṇhāmucchanāyāti taṇhāya vasena mucchāpattiyā. Mucchitoti mucchaṃ mohaṃ pamādaṃ āpanno. Ajjhopannoti adhiopanno. Taṇhāya adhibhavitvā ajjhotthaṭo gilitvā pariniṭṭhapetvā viya ṭhito. Tenāha ‘‘ajjhopannoti taṇhāya gilitvā pariniṭṭhapetvā pavatto’’ti. Anādīnavadassāvīti gathitādibhāvena paribhoge ādīnavamattampi na passati. Nissaraṇapaññoti ayamattho āhāraparibhogeti tattha payojanaparicchedikā ‘‘yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23; 2.24; 3.75; saṃ. ni. 4.120; a. ni. 6.58; 8.9) pavattā āhārapaṭibaddhachandarāganissaraṇabhūtā paññā assa atthīti nissaraṇapañño. Sesamettha uttānameva. Dutiye natthi vattabbaṃ.
《乔达摩塔庙经》的注释
3. Gotamakacetiyasuttavaṇṇanā
126在第三经中,「众多」指大约五百位。据说有五百位精通三吠陀的婆罗门,后来听闻世尊说法,见到欲乐中的过患与出家的功德,便在世尊座下出家。不久,他们学完了全部佛语,便依仗所掌握的教理生起慢心,心想:「世尊所说的任何法,我们都能很快了知。世尊说法,不过就是三种性别(阴性、阳性、中性)、四种名词与七种格的变化罢了,除此之外并无其他;这样说出来的法,对我们哪里有难解之处呢?」于是他们不尊重世尊,从此不再时常前去侍奉世尊、听闻佛法。正是针对他们,经中才说:「据说有众多婆罗门出家的比丘……不去听法。」「取得亲口承认」:指世尊以「比丘们,听说你们确实如此吗?」等方式反问那件事,然后让那些比丘答出「的确是这样,世尊」。因为是让他们自己亲口承认,所以称为「亲口承认」。
126. Tatiye sambahulāti pañcasatamattā. Pañcasatā kira brāhmaṇā tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū aparabhāge bhagavato dhammadesanaṃ sutvā kāmesu ādīnavaṃ nekkhamme ca ānisaṃsaṃ passamānā bhagavato santike pabbajitvā na cirasseva sabbaṃ buddhavacanaṃ uggaṇhitvā pariyattiṃ nissāya mānaṃ uppādesuṃ – ‘‘yaṃ yaṃ bhagavā katheti, taṃ taṃ mayaṃ khippameva jānāma. Bhagavā hi itthiliṅgādīni tīṇi liṅgāni, nāmādīni cattāri padāni, paṭhamādayo satta vibhattiyo muñcitvā na kiñci katheti, evaṃ kathite ca amhākaṃ gaṇṭhipadaṃ nāma natthī’’ti, te bhagavati agāravā hutvā tato paṭṭhāya bhagavato upaṭṭhānampi dhammassavanampi abhiṇhaṃ na gacchanti. Te sandhāya vuttaṃ ‘‘sambahulā kira brāhmaṇapabbajitā…pe… dhammassavanaṃ na gacchantī’’ti. Mukhapaṭiññaṃ gahetvāti ‘‘saccaṃ kira tumhe, bhikkhave’’tiādinā tamatthaṃ paṭipucchitvā ‘‘saccaṃ bhagavā’’ti tehi bhikkhūhi vuttaṃ paṭivacanaṃ gahetvā. Tañhi attano mukheneva paṭiññātattā ‘‘mukhapaṭiññā’’ti vuccati.
他们既不知道来处,也不知道去处。为什么会这样?因为无知。据说他们完全不懂得那部经的义理。那时,那部经虽然具备种种理趣与说法的庄严,但对他们来说,就如用一块粗厚的布蒙住嘴巴,再把可口的食物摆在面前——尝不到滋味。世尊难道不是自己宣说妙法来让其他人了知的吗?他可是历经百千劫、四大阿僧祇,圆满诸波罗蜜而成就一切知智的人啊!既然如此,为什么还要这样说法,使他们不能了知呢?这是为了摧破他们的慢心。因为世尊知道:「如果不摧破他们这慢心的荆棘,他们就不可能证得道果。」于是以他们凭依所学教理而起的慢心为因缘,善巧说法,为摧破其慢心,而宣说了《根本法门经》——「一切法的根本理趣门……」等。
Nevaāgataṭṭhānaṃ na gataṭṭhānaṃ addasaṃsu. Kasmā? Aññāṇato. Te kira tassa suttassa atthaṃ na jāniṃsu. Tesañhi tasmiṃ samaye vicitranayaṃ desanāvilāsayuttampi taṃ suttaṃ ghanaputhulena dussapaṭṭena mukhaṃ baddhaṃ katvā purato ṭhapitamanuññabhojanaṃ viya ahosi. Nanu ca bhagavā attanā desitaṃ dhammaṃ pare ñāpetuṃ kappasatasahassādhikāni cattāri asaṅkheyyāni pāramiyo pūretvā sabbaññutaṃ patto, so kasmā yathā te na jānanti, tathā desetīti? Tesaṃ mānabhañjanatthaṃ. Bhagavā hi ‘‘abhabbā ime imaṃ mānakhilaṃ anupahacca maggaṃ vā phalaṃ vā sacchikātu’’nti tesaṃ sutapariyattiṃ nissāya uppannaṃ aṭṭhuppattiṃ katvā desanākusalo mānabhañjanatthaṃ ‘‘sabbadhammamūlapariyāya’’ntiādinā mūlapariyāyasuttaṃ (ma. ni. 1.1) abhāsi.
他们想:「正自觉者只需将法说出口,便能导向解脱。」这是依《增支部》诵师传承所说的。而《中部》诵师则这样说:世尊为了摧破他们的慢心而宣说那部经后,那些比丘听闻之后,心中思惟:「凡夫执取地大时有所认知,有学、阿拉汉乃至如来也都了知地大,这到底是什么意思呢?」接着又想:「从前世尊所说的任何法,我们都能快速了知;可现在对于这部《根本法门经》,我们连它的边际和终点都了知不到、看不见。啊,诸佛真是无法测量、无法估量啊!」他们就像被拔掉了毒牙的蛇,低伏下来,从此毕恭毕敬地亲近佛陀、听闻佛法。那时,聚集在法堂的比丘们发起这样的议论:「啊,诸佛的威力的确巨大!那些婆罗门出家的比丘,那样沉醉于慢心的骄狂,世尊仅用《根本法门》的开示,就摧破了他们的慢心。」世尊听到了,便说:「比丘们,不光是现在,过去我也曾这样摧破这些高昂着头、依仗慢心而活的人。」于是引出过去世的事情,开示说:「比丘们,从前,波罗奈有一位远近闻名的宗师婆罗门,精通三吠陀,还通达词汇、仪轨、音韵、词源,以及作为第五支的历算……」
Sammāsambuddho‘‘mayhaṃ kathā niyyātī’’ti mukhasampattameva kathetīti cintayiṃsūti idaṃ aṅguttarabhāṇakānaṃ vaḷañjanakatantinīhārena vuttaṃ. Majjhimabhāṇakā pana evaṃ vadanti – evaṃ mānabhañjanatthaṃ desitañca pana taṃ suttaṃ sutvā te bhikkhū ‘‘taṃyeva kira pathaviṃ diṭṭhigatiko sañjānāti, sekhopi arahāpi tathāgatopi abhijānāti, ki nāmidaṃ kathaṃ nāmida’’nti cintentā ‘‘pubbe mayaṃ bhagavatā kathitaṃ yaṃkiñci khippameva jānāma, idāni panimassa mūlapariyāyassa antaṃ vā koṭiṃ vā na jānāma na passāma, aho buddhā nāma appameyyā atulā’’ti uddhatadāṭhā viya sappā nimmadā hutvā buddhūpaṭṭhānañca dhammassavanañca sakkaccaṃ agamaṃsu. Tena samayena dhammasabhāyaṃ sannisinnā bhikkhū ‘‘aho buddhānaṃ ānubhāvo, te nāmabrāhmaṇapabbajitā tathā mānamadamattā bhagavatā mūlapariyāyadesanāya nihatamānā katā’’ti kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ. Taṃ sutvā bhagavā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi ahaṃ evaṃ ime mānapaggahitasīse carante nihatamāne akāsi’’nti vatvā atītaṃ āharanto ‘‘bhūtapubbaṃ, bhikkhave, aññataro disāpāmokkho brāhmaṇo bārāṇasiyaṃ paṭivasati tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sanighaṇṭukeṭubhānaṃ sākkharappabhedānaṃ itihāsapañcamānaṃ padako veyyākaraṇo lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anavayo, so pañcamattāni māṇavakasatāni mante vāceti. Paṇḍitamāṇavakā bahuñca gaṇhanti lahuñca, suṭṭhu ca upadhārentī’’tiādinā jātakaṃ kathesi.
比丘们听闻后,心想:“我们往昔也曾被慢心所害。”于是他们更加彻底地摧伏慢心,转而专注于能利益自己的禅修业处。之后,世尊有一次在人间游化,行至吠舍离,住于乔达摩塔庙。他观察到这五百位比丘的智慧已经成熟,便宣说了这部《乔达摩经》。五百位比丘在听闻此经的当下,便于座上连同无碍解一起,证得了阿拉汉果。
Taṃ sutvā te bhikkhū ‘‘pubbepi mayaṃ māneneva upahatā’’ti bhiyyosomattāya nihatamānā hutvā attano upakārakammaṭṭhānaparāyaṇā ahesuṃ. Tato bhagavā ekaṃ samayaṃ janapadacārikaṃ caranto vesāliṃ patvā gotamake cetiye viharanto imesaṃ pañcasatānaṃ bhikkhūnaṃ ñāṇaparipākaṃ viditvā idaṃ gotamakasuttaṃ kathesi. Idañca suttaṃ sutvā te pañcasatā bhikkhū tasmiṃyeva āsane saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇiṃsūti.
“已了知”:意思是如实地了知所应宣说的法——即善等种种分类,以及蕴等种种分类;也了知应被调伏者的意乐、随眠、行为、胜解等种种差别,以及针对他们应如何宣说此法的方式。而文中提及的“此五蕴、十二处”等,应知仅为举例。“有缘”:即具有因由;也可理解为与应调伏者的意乐相应,或与提问、事由相应,带有行相、兼具因缘与譬喻的意思。“有神变”:对治贪等即是神变,此即教诫神变,因与神变俱起,故称“有神变”。导师正是以遮止贪等烦恼的方式来说法。因此说:“通过遮止对立面,便成为有神变的方式。”另有人解释为:“随其所应,具足神通、记说与教诫神变。”因为他们认为,并不存在离于教诫神变的说法。其余文义,此处甚为明白。
Abhiññāyāti kusalādibhedaṃ khandhādibhedañca desetabbaṃ dhammaṃ, veneyyānañca āsayānusayacariyādhimuttiādibhedaṃ, tassa ca nesaṃ desetabbappakāraṃ yāthāvato abhijānitvāti attho. Ime pañcakkhandhā dvādasāyatanānītiādi panettha nidassanamattaṃ vuttanti veditabbaṃ. Sappaccayanti sakāraṇaṃ, veneyyānaṃ ajjhāsayena vā pucchāya vā aṭṭhuppattiyā vā sanimittaṃ hetūdāharaṇasahitañcāti attho. Rāgādīnaṃ paṭiharaṇaṃ paṭihāriyaṃ, tadeva pāṭihāriyaṃ, saha pāṭihāriyenāti sappāṭihāriyaṃ. Rāgādippaṭisedhanavaseneva hi satthā dhammaṃ deseti. Tenāha ‘‘paccanīkapaṭiharaṇena sappāṭihāriyameva katvā’’ti. Apare pana ‘‘yathārahaṃ iddhiādesanānusāsanipāṭihāriyasahita’’nti vadanti anusāsanipāṭihāriyarahitā desanā natthīti katvā. Sesamettha uttānameva.
第四 《跋兰堵迦罗摩经》注疏
4. Bharaṇḍukālāmasuttavaṇṇanā
127127. 在第四经中,“阿罗逻迦罗摩们”是指阿罗逻迦罗摩还在世的时候。“遍知”是指断遍知。只有这种遍知才算是超越,其余则不算,因此说:“遍知即是超越”。在这里,第一位导师应被视为证得色界定的修行者,第二位导师应被视为证得无色界定的修行者,第三位导师则应被视为正自觉者。这一道理,在《人施设》中有说:
127. Catutthe āḷārakālāmakāleti āḷārakālāmānaṃ dharamānakāle. Pariññanti pahānapariññaṃ. Sā hi samatikkamo, na itarā. Tenāha ‘‘pariññā nāma samatikkamo’’ti. Ettha ca paṭhamo satthā rūpāvacarasamāpattilābhī daṭṭhabbo, dutiyo arūpāvacarasamāpattilābhī, tatiyo sammāsambuddho daṭṭhabbo. Vuttañhetaṃ puggalapaññattiyaṃ (pu. pa. 130) –
若有导师施设了对欲的遍知,却未施设对色的遍知,也未施设对受的遍知,这位导师应被视作证得色界定者。若有导师既施设了对欲的遍知,又施设了对色的遍知,却未施设对受的遍知,这位导师应被视作证得无色界定者。若有导师施设了对欲的遍知、对色的遍知,也施设了对受的遍知,这位导师则应被视作正自觉者。
‘‘Yvāyaṃ satthā kāmānaṃ pariññaṃ paññāpeti, na rūpānaṃ pariññaṃ paññāpeti, na vedanānaṃ pariññaṃ paññāpeti, rūpāvacarasamāpattiyā lābhī satthā tena daṭṭhabbo. Yvāyaṃ satthā kāmānañca pariññaṃ paññāpeti, rūpānañca pariññaṃ paññāpeti, na vedanānaṃ pariññaṃ paññāpeti, arūpāvacarasamāpattiyā lābhī satthā tena daṭṭhabbo. Yvāyaṃ satthā kāmānañca pariññaṃ paññāpeti, rūpānañca pariññaṃ paññāpeti, vedanānañca pariññaṃ paññāpeti, sammāsambuddho satthā tena daṭṭhabbo’’ti.
这其中,外道们在了解教理时,当谈论初禅,或可说是施设了对欲的遍知;当谈论无色贪,或可说是施设了对色的遍知;当谈论无想贪,或可说是施设了对受的遍知。然而,他们连“此即是初禅,此即是色有,此即是无想有”也并不知道。他们其实无力施设,只是口中声称“我们施设”罢了。然而,如来是以不来道施设对欲的遍知,以阿罗汉道施设对色与受的遍知。因此,在这世间便有三位导师:其中两位是外道,一位是正自觉者。
Tattha titthiyā samayaṃ jānantā kāmānaṃ pariññaṃ paññāpeyyuṃ paṭhamajjhānaṃ vadamānā. Rūpānaṃ pariññaṃ paññāpeyyuṃ arūparāgaṃ vadamānā. Vedanāpariññaṃ paññāpeyyuṃ asaññārāgaṃ vadamānā. Te pana ‘‘idaṃ nāma paṭhamajjhānaṃ, ayaṃ rūpabhavo, ayaṃ asaññābhavo’’tipi na jānanti. Te paññāpetuṃ asakkontāpi kevalaṃ ‘‘paññāpemā’’ti vadanti. Tathāgato pana kāmānaṃ pariññaṃ anāgāmimaggena paññāpeti, rūpavedanānaṃ arahattamaggena. Evamettha dve janā bāhirakā, eko sammāsambuddhoti imasmiṃ loke tayo satthāro nāma.
5. 手长者经注疏
5. Hatthakasuttavaṇṇanā
128128. 在第五经中,“abhikkantā”(已逝)意为过去、离去,故说“于灭尽中可见”。正因如此,紧接着便说“第一夜分已过”。“Abhikkantataro”意为极其可爱。具此特质者即是美好、殊妙的,故说“于美好中可见”。“Ko”意为在诸天、龙、夜叉、乾闼婆等中,是哪一位?“Me”指我的。“Pādāni”指双足。“Iddhiyā”指以天神通力。“Yasasā”指以如此的眷属与范畴。“Jalanti”指照耀。“Abhikkantenā”指以极其可爱、迷人、端严的。“Vaṇṇena”指以肤色、身色的光辉。“Sabbā obhāsayaṃ disā”意为照亮十方,如同日月一般,令一切处皆成同一光明、同一光亮——这便是该偈颂的含义。“Abhirūpe”指在殊胜、具足色身之中。“Abbhanumodane”指在随喜之中。“Idha panā”在此处指“abhikkantāya rattiyā”这一词。“Tenā”指由于其作为美好同义词的缘故。或者,于此
128. Pañcame abhikkantāti atikkantā, vigatāti atthoti āha ‘‘khaye dissatī’’ti. Teneva hi ‘‘nikkhanto paṭhamo yāmo’’ti anantaraṃ vuttaṃ. Abhikkantataroti ativiya kantataro. Tādiso ca sundaro bhaddako nāma hotīti āha ‘‘sundare dissatī’’ti. Koti devanāgayakkhagandhabbādīsu ko katamo? Meti mama. Pādānīti pāde. Iddhiyāti imāya evarūpāya deviddhiyā. Yasasāti iminā edisena parivārena paricchedena. Jalanti vijjotamāno. Abhikkantenāti ativiya kantena kamanīyena abhirūpena. Vaṇṇenāti chavivaṇṇena sarīravaṇṇanibhāya. Sabbā obhāsayaṃ disāti dasa disā pabhāsento, cando viya sūriyo viya ca ekobhāsaṃ ekālokaṃ karontoti gāthāya attho. Abhirūpeti uḷārarūpe sampannarūpe. Abbhanumodaneti sampahaṃsane . Idha panāti ‘‘abhikkantāya rattiyā’’ti etasmiṃ pade. Tenāti sundarapariyāyattā. Khaye vā idha abhikkantasaddo daṭṭhabbo, tena ‘‘abhikkantāya parikkhīṇāya rattiyā’’ti vuttaṃ hoti.
“色处等”中的“等”字,应了知为含摄文字等。“金色”在此是指金色的皮肤,故以“皮肤”解说。如经中说:“如金色般的皮肤”。“Saññūḷhā”即是结合、联结之义。“Vaṇṇā”指功德,故称为“称赞”,意即赞叹。“种姓类别”指刹帝利等种姓的差别。在此,依“清净、明澈”等所应表述的义理,“vaṇṇa”指颜色,即肤色。依描述、称赞的义理,“vaṇṇa”指称赞。依彼此不相混杂、需被描述与安立的义理,“vaṇṇa”指种姓类别,如刹帝利等。由于通过它能使人了知,故“vaṇṇa”也指表相因。依以粗细等方式描述而显现的义理,“vaṇṇa”指形状。依需要描述与衡量大、中、小等,“vaṇṇa”指量。由于以眼所见而了知,故“vaṇṇa”指色处。如是,应知“vaṇṇa”一词随诸文脉而有别义。这里的“so”即指“vaṇṇa”一词,应理解为皮肤之义;即使
Rūpāyatanādīsūti ādisaddena akkharādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Suvaṇṇavaṇṇoti suvaṇṇacchavīti ayamettha atthoti āha ‘‘chaviya’’nti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘kañcanasannibhattaco’’ti (ma. ni. 2.399; su. ni. 556). Saññūḷhāti sambandhitā, ganthitāti attho. Vaṇṇāti guṇavaṇṇāti āha ‘‘thutiya’’nti, thomanāyanti attho. Kulavaggeti khattiyādikulakoṭṭhāse. Tattha ‘‘accho vippasanno’’tiādinā vaṇṇitabbaṭṭhena vaṇṇo, chavi. Vaṇṇanaṭṭhena abhitthavaṭṭhena vaṇṇo, thuti. Aññamaññaṃ asaṅkarato vaṇṇetabbato ṭhapetabbato vaṇṇo, khattiyādikulavaggo. Vaṇṇīyati ñāpīyati etenāti vaṇṇo, ñāpakakāraṇaṃ. Vaṇṇanato thūlarassādibhāvena upaṭṭhānato vaṇṇo, saṇṭhānaṃ. Mahantaṃ khuddakaṃ majjhimanti vaṇṇetabbato pamitabbato vaṇṇo, pamāṇaṃ. Vaṇṇīyati cakkhunā passīyatīti vaṇṇo, rūpāyatananti evaṃ tasmiṃ tasmiṃ atthe vaṇṇasaddassa pavatti veditabbā. Soti vaṇṇasaddo. Chaviyā daṭṭhabbo rūpāyatane gayhamānassapi chavimukheneva gahetabbato. Chavigatā pana vaṇṇadhātu eva ‘‘suvaṇṇavaṇṇo’’ti ettha vaṇṇaggahaṇena gahitāti apare.
“Kevalaparipuṇṇaṃ”(完全圆满),即连一分也不剩余,毫无残余地圆满,故此处说为“无余”。“Kevalakappā”:其中的“kappa”是不变词,仅作填满音节之用,其义即是“kevalaṃ”。又,“kevala”亦有“多数”之义,故又说为“多分”。然而有人说:“īsakaṃ asamattaṃ kevalaṃ kevalakappaṃ”(少许未完成,即唯、唯有一劫天)。于此,“kevala”可解为无余,而由无意义的“kappa”令词形延长,即只是“kevalā eva kevalakappā”。或者,由于可被施设、可被分别,故称为“唯有一劫天”。“Abyāmissatā”指无混杂,即因不与其他种类相混而纯净。“Anatirekatā”指无过量,即以此为最上,无有超出其上的特别之处。“Kevalakappaṃ”指坚定地将“唯”体现出来。“Kevalaṃ”指涅槃,因为远离了一切有为法。已证得此涅槃的人,即称为“纯一者”。
Kevalaparipuṇṇanti ekadesampi asesetvā niravasesatova paripuṇṇanti ayamettha atthoti āha ‘‘anavasesatā attho’’ti. Kevalakappāti kappa-saddo nipāto padapūraṇamattaṃ, ‘‘kevalaṃ’’icceva attho. Kevalasaddo ca bahulavācīti āha ‘‘yebhuyyatā attho’’ti. Keci pana ‘‘īsakaṃ asamattaṃ kevalaṃ kevalakappa’’nti vadanti. Anavasesattho ettha kevalasaddo siyā, anatthantarena pana kappasaddena padavaḍḍhanaṃ kataṃ ‘‘kevalā eva kevalakappā’’ti. Tathā vā kappanīyattā paññapetabbattā kevalakappā. Abyāmissatā vijātiyena asaṅkaro suddhatā. Anatirekatā taṃparamatā visesābhāvo. Kevalakappanti kevalaṃ daḷhaṃ katvāti attho. Kevalaṃ vuccati nibbānaṃ sabbasaṅkhatavivittattā, taṃ etassa adhigataṃ atthīti kevalī, sacchikatanirodho khīṇāsavo.
此处所说的“kappasadda”(含有劫、仪法、全等义),它有带前缀和不带前缀的用法。为明了此点,举出“okappaniyapada”(可置信)中的“okappasadda”(置信)作为例证;否则,在解释kappasadda的涵义时,okappaniyapada便不能成为例证。“Samaṇakappehīti”(以沙门威仪)指依律所建立的沙门称呼。“Niccakappanti”(常恒)指恒常的时间。“Paññattīti”(施设)指名字。这位尊者的名字即是“Kappo”(劫)。“Kappitakesamassūti”(已作发的须)指用剪刀修剪过的头发与胡须。“Dvaṅgulakappoti”(二指量)指过午之后限至二指宽的规定。“Lesoti”(借口)即托词。一个能毫无剩余遍满的光明,也有可能因某种原因仅遍满一部分,但此处为了显示此光遍满一切,故取用了表示“全体”之义的kappasadda,所以说为“无余、周围地”。
Kappa-saddo panāyaṃ saupasaggo anupasaggo cāti adhippāyena okappaniyapade labbhamānaṃ okappasaddamattaṃ nidasseti, aññathā kappasaddassa atthuddhāre okappaniyapadaṃ anidassanameva siyā. Samaṇakappehīti vinayasiddhehi samaṇavohārehi. Niccakappanti niccakālaṃ. Paññattīti nāmaṃ. Nāmañhetaṃ tassa āyasmato, yadidaṃ kappoti. Kappitakesamassūti kattariyā cheditakesamassu. Dvaṅgulakappoti majjhanhikavelāya vītikkantāya dvaṅgulatāvikappo. Lesoti apadeso. Anavasesaṃ pharituṃ samatthassa obhāsassa kenaci kāraṇena ekadesapharaṇampi siyā, ayaṃ pana sabbasseva pharatīti dassetuṃ samantattho kappasaddo gahitoti āha ‘‘anavasesaṃ samantato’’ti.
“以光照耀”:指以衣服、花鬘、庄严及身体所发出的光明而照耀。天神身光所照,可达约十二由旬的范围,并且还能照耀得更远,即如此安住;同样,衣物、璎珞等所发出的光明也是如此。
Ābhāya pharitvāti vatthamālālaṅkārasarīrasamuṭṭhitāya ābhāya pharitvā. Devatānañhi sarīrobhāsaṃ dvādasayojanamattaṃ ṭhānaṃ. Tato bhiyyopi pharitvā tiṭṭhati, tathā vatthābharaṇādisamuṭṭhitā pabhā.
6. 卡图维亚经注疏
6. Kaṭuviyasuttavaṇṇanā
129第六经中,“牛联系”:因牛的买卖而有联系于此,故称“牛联系”;或谓行买卖时,与牛相关联于此,故称“牛联系”,即牛的售卖之处。生于该处的波罗叉树,名为“牛联系波罗叉树”,在于彼处。此为处格,表示附近之义。因此他说:“在牛的售卖处所生波罗叉树的附近”。此禅那之味是空虚的,故称“空虚味”。因此他说:“因缺少禅那之乐,故说为空虚味”。其余文义浅显易知。
129. Chaṭṭhe gāvīnaṃ kayavikkayavasena yogo etthāti goyogo, kayavikkayaṃ karonto gāvīhi yujjanti etthāti vā goyogo, gāvīnaṃ vikkayaṭṭhānaṃ. Tattha jāto pilakkharukkho goyogapilakkho, tasmiṃ. Samīpatthe cetaṃ bhummavacanaṃ. Tenāha ‘‘gāvīnaṃ vikkayaṭṭhāne uṭṭhitapilakkhassa santike’’ti. Ritto assādo etassāti rittassādo. Tenāha ‘‘jhānasukhābhāvena rittassāda’’nti. Sesamettha uttānameva.
第八 《第二阿那律经》的注释
8. Dutiyaanuruddhasuttavaṇṇanā
131第八经中,“这是你的慢心中”一句:此处“mānasmiṃ”是自处格。而“idaṃ”一词乃依词性变异之法,以中性词加以表述,故他说:“这是你依九种方式增长的慢”。其余诸处,亦以同样道理理解。
131. Aṭṭhame idaṃ te mānasminti ettha mānasminti paccatte bhummavacanaṃ. Idanti ca liṅgavipallāsena napuṃsakaniddeso katoti āha ‘‘ayaṃ te navavidhena vaḍḍhitamāno’’ti. Sesesupi eseva nayo.
第九 《覆藏经》的注释
9. Paṭicchannasuttavaṇṇanā
132第九项中,“不共学处”是指唯独为比丘施设、不共通于比丘尼的学处;“共学处”则是对比丘与比丘尼共同施设的学处,也就是双方皆制的学处。
132. Navame asādhāraṇasikkhāpadanti bhikkhunīnaṃ asādhāraṇaṃ bhikkhūnaṃyeva paññattasikkhāpadaṃ sādhāraṇasikkhāpadanti bhikkhūnaṃ bhikkhunīnañca sādhāraṇaṃ ubhatopaññattisikkhāpadaṃ.
第十、《刻文经》的注释(Lekhasuttavaṇṇanā)
10. Lekhasuttavaṇṇanā
133“thiraṭṭhānato”意为“由坚固定处”。若某人的嗔怒如同刻在石头上的痕迹,是由数数造作不断累积所生,他便被称为“具足石刻画者”,也就是“石刻画譬喻者”。其余二者亦可类推。“随眠”:指由于未断除(appahīna)而随眠潜伏。“不速坏”:指不会在中途消散,唯依业处的坏灭而消失。意思是:那种人的嗔恚,不会在次日或后日等途中便平息下来,而是长久地持续,直至死亡才会终结。“以极粗恶”:指以能破坏法义的极为粗鲁、刚强的言词。“相合”:指成为一体。“相悦”:指变得亲密无间。于这段经文中,应如此理解这些词的含义。
133. Dasame thiraṭṭhānatoti thiraṭṭhānatova. Pāsāṇe lekhasadisā parāparādhanibbattā kodhalekhā yassa so pāsāṇalekhūpamasamannāgato pāsāṇalekhūpamoti vutto. Evaṃ itarepi. Anusetīti appahīnatāya anuseti. Na khippaṃ lujjatīti na antarā nassati kammaṭṭhāneneva nassanato. Evamevanti evaṃ tassapi puggalassa kodho na antarā punadivase vā aparadivase vā niṭṭhāti, addhaniyo pana hoti, maraṇeneva niṭṭhātīti attho. Kakkhaḷenāti atikakkhaḷena dhammacchedakena thaddhavacanena. Saṃsandatīti ekībhavati. Sammodatīti nirantaro hotīti evamettha attho daṭṭhabbo.
或者,还可以这样解释:“连接”:指在行住坐卧等身体行为上,身体方面彼此融合协调,犹如芝麻与米掺和在一起。“相合”:指在内心活动上,心意方面彼此融合协调,如水乳交融一般。“相悦”:指在开示、问答等语言行为上,言语方面彼此融合协调,如同久别重逢的可爱挚友,倍加亲切喜悦。再者,应知:于共同应作之事,初始即能步调一致,称为“连接”;能维持至中途,称为“相合”;能坚持至最终而不退转,称为“相悦”。
Atha vā sandhiyatīti ṭhānagamanādīsu kāyakiriyāsu kāyena samodhānaṃ gacchati, tilataṇḍulā viya missībhāvaṃ upetīti attho. Saṃsandatīti cittakiriyāsu cittena samodhānaṃ gacchati, khīrodakaṃ viya ekībhāvaṃ upetīti attho. Sammodatīti uddesaparipucchādīsu vacīkiriyāsu vācāya samodhānaṃ gacchati, vippavāsāgatopi piyasahāyako viya piyatarabhāvaṃ upetīti attho. Apica kiccakaraṇīyesu tehi saddhiṃ ādītova ekakiriyābhāvaṃ upagacchanto sandhiyati, yāva majjhā pavattanto saṃsandati, yāva pariyosānā anivattanto sammodatīti veditabbo.