第十二 第二品:堕恶趣者品
(12) 2. Āpāyikavaggo
第一 《堕恶趣者经》注释
1. Āpāyikasuttavaṇṇanā
114第二集第一经中,“堕恶趣者”:因有在恶趣受生之习性,将投生恶趣,故名“堕恶趣者”。故云“将往恶趣者,即是堕恶趣者”。若见其他梵行者衣着齐整、覆身严好、持钵端严,游行于村落、市镇、王都中托钵以活命,自己亦依此行持,恰似自许“我是梵行者”,是故称为“自称梵行者”,即诈现梵行者。然而,若言“我亦是比丘”后,进而持守布萨支等,或受用僧团利养,则为真正的“自称梵行者”。由此故说“于他们……如是自许者”。“呵斥”:即以“你非沙门,却是沙门中自称者”等语呵斥。“责骂”:如言“你这等人,以为‘算了吧,我不过是个剃头沙门’,现在我便将你非沙门的本质彻底揭露出来”,以这些语责骂。
114. Dutiyassa paṭhame apāyesu nibbattanasīlatāya apāyūpagā āpāyikāti āha ‘‘apāyaṃ gacchissantīti āpāyikā’’ti. Aññe brahmacārino sunivatthe supārute sumbhakapattadhare gāmanigamarājadhānīsu piṇḍāya caritvā jīvikaṃ kappente disvā sayampi tādisena ākārena tathāpaṭipajjanato ‘‘ahaṃ brahmacārī’’ti paṭiññaṃ dento viya hotīti āha ‘‘brahmacāripaṭiññoti brahmacāripaṭirūpako’’ti. ‘‘Ahampi bhikkhū’’ti vatvā uposathaṅgādīni pavisanto pana brahmacāripaṭiñño hotiyeva, tathā saṅghikaṃ lābhaṃ gaṇhanto. Tenāha ‘‘tesaṃ vā…pe… evaṃpaṭiñño’’ti. Akkosatīti ‘‘assamaṇosi, samaṇapaṭiññosī’’tiādinā akkosati. Paribhāsatīti ‘‘so tvaṃ ‘hotu, muṇḍakasamaṇo aha’nti maññasi, idāni te assamaṇabhāvaṃ āropessāmī’’tiādinā vadanto paribhāsati.
烦恼欲(kilesakāma):当烦恼欲被品味时,它原本就摄在事欲之中;而正是依于烦恼欲,才会对事欲产生品味,因此说“以烦恼欲而受用事欲者”。此处的“以烦恼欲”(kilesakāmena)是表工具的具格。所谓“没有过失”,意指品味之后,在感官的受用中并无过患,由此也不会招致任何障碍——这是其背后的意趣。“成为可饮物”(pātabbataṃ āpajjati):即达到可受用的状态。其中,“饮”(pā)音即是“受用”的意思;“可”(tabba)音则是作者成就之义,即随自己的喜好而受用。在“可饮性”(pivitabbataṃ)与“可受用性”(paribhuñjitabbataṃ)中,也应以作者成就的道理来理解其含义。
Kilesakāmopi assādiyamāno vatthukāmantogadhoyeva, kilesakāmavasena ca tesaṃ assādanaṃ siyāti āha ‘‘kilesakāmena vatthukāme sevantassā’’ti. Kilesakāmenāti karaṇatthe karaṇavacanaṃ. Natthi dosoti assādetvā visayaparibhoge natthi ādīnavo, tappaccayā na koci antarāyoti adhippāyo. Pātabbataṃ āpajjatīti paribhuñjanakataṃ upagacchati. Paribhogattho hi ayaṃ pā-saddo, kattusādhano ca tabba-saddo, yathāruci paribhuñjatīti attho. Pivitabbataṃ paribhuñjitabbatanti etthāpi kattuvaseneva attho veditabbo.
第二 《难得经》注释
2. Dullabhasuttavaṇṇanā
115一一五 第二经中,对于他人所施的恩惠能作出如理的回报,了知并感念他人为自己的付出,这就是“知恩、感恩者”(kataññū katavedī)。所以说“以此,为我所作……”等。
115. Dutiye parena katassa upakārassa anurūpappavatti attani kataṃ upakāraṃ upakārato jānanto vediyanto kataññū katavedīti āha ‘‘iminā mayhaṃ kata’’ntiādi.
第三 《不可测量经》注释
3. Appameyyasuttavaṇṇanā
116一一六 第三经中,“易被测量”(sukhena mettabbo):如同少量的水易于测知其量,同样,对于具足“掉举”等不善行相者,也能轻易地衡量其程度,因此说“易被测量”。“难被测量”(dukkhena mettabbo):犹如大海的水难以测量,对于具足“不掉举”等善行德相者,其程度则难以衡量,令人疑惑:“他是不来者(anāgāmī),还是漏尽者(khīṇāsava)?”故说此人“难被测量”。“无法测量”(pametuṃ na sakkoti):正如虚空终究无法度量,对于漏尽者也是如此,因此对他无法计量,他就是“不可测量”(appameyyo)。
116. Tatiye sukhena metabboti yathā parittassa udakassa sukhena pamāṇaṃ gayhati, evameva ‘‘uddhato’’tiādinā yathāvuttehi aguṇaṅgehi samannāgatassa sukhena pamāṇaṃ gayhatīti, sukhena metabbo. Dukkhena metabboti yathā mahāsamuddassa dukkhena pamāṇaṃ gayhati, evameva ‘‘anuddhato’’tiādinā dassitehi guṇaṅgehi samannāgatassa dukkhena pamāṇaṃ gayhati, ‘‘anāgāmī nu kho khīṇāsavo nu kho’’ti vattabbataṃ gacchati, tenesa dukkhena metabbo. Pametuṃ na sakkotīti yathā ākāsassa na sakkā pamāṇaṃ gahetuṃ, evaṃ khīṇāsavassa, tenesa pametuṃ na sakkāti appameyyo.
因其本质空洞,如同芦苇一般,故称“芦苇”。所谓“骄慢者”,即指“高耸的芦苇”,意思是已生起空洞的骄慢。因此说:“其义为:将空洞的骄慢高高举起而安住者。”因为当心生起“我是优越的”“我与优越者相似”等念头而转动时,这种骄慢便尤为空洞。“以轻躁”:因轻佻的品性,即出于渴爱与贪求。“饶舌者”:以口说粗恶语的人,也就是粗恶语者。“言语散乱者”:说话漫无边际的人,因为说杂秽语,所以言语没有节制。因此被称为“不摄护语者”,意思是即使说上一整天,也是毫无意义的言辞。“远离心一境性者”:即未成就近行定与安止定的人,犹如一只被系缚在急流中的船,身心的行为不得稳固。“心散乱者”:心不安定的人,如同风中鬃毛飘拂的野兽。
Sārābhāvena tucchattā naḷo viya naḷo, mānoti āha ‘‘unnaḷoti uggatanaḷo’’ti, uṭṭhitatucchamānoti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘tucchamānaṃ ukkhipitvā ṭhitoti attho’’ti. Mano hi seyyassa seyyoti sadisoti ca pavattiyā visesato tuccho. Cāpallenāti capalabhāvena, taṇhāloluppenāti attho. Mukharoti mukhena pharuso, pharusavācoti attho. Vikiṇṇavācoti visaṭavacano samphappalāpitāya apariyantavacano. Tenāha ‘‘asaññatavacano’’ti, divasampi niratthakavacanaṃ palāpīti vuttaṃ hoti. Cittekaggatārahitoti upacārappanāsamādhirahito caṇḍasote baddhanāvā viya anavaṭṭhitakiriyo. Bhantacittoti anavaṭṭhitacitto paṇṇāruḷhavālamigasadiso. Vivaṭindriyoti saṃvarābhāvena gihikāle viya asaṃvutacakkhādiindriyo.
第四 《不动经》注释
4. Āneñjasuttavaṇṇanā
117一一七 在第四经中:“sahabyo”:因为“saha byayati gacchati”(一同衰灭、一同去),所以称为共住者,即一同生起的存在。这种状态就是“sahabyatā”,即一同生起的状态,所以经中说“他投生到共住的状态”。因为有经文说“当那些天人的全部寿命耗尽后,也会堕入地狱”,这使得从无色界死去的人看起来似乎会投生恶趣。为了消除此误解,阐明世尊的密意,注疏者指出:“这是隐密说法”,并解释说“因为并未脱离地狱等”。这是因为,对那些人来说,没有比近行禅那更强有力的不善业了。由此指出,从无色界死去的人,正是以近行禅那作为导致结生的业。“adhippayāso”:由“adhikaṃ payasati payujjati etena”(以此更加精进、被运用)而得,指尤其需要做的事情,故称为“过度的勤行”。其余的内容在这里意义明了。
117. Catutthe saha byayati gacchatīti sahabyo, sahapavattanako. Tassa bhāvo sahabyatā, sahapavattīti āha ‘‘sahabhāvaṃ upapajjatī’’ti. ‘‘Yāvatakaṃ tesaṃ devānaṃ āyuppamāṇaṃ, taṃ sabbaṃ khepetvā nirayampi gacchatī’’tiādivacanato arūpabhavato cutassa apāyūpapatti vuttā viya dissatīti tannivattanatthaṃ bhagavato adhippāyaṃ vivaranto ‘‘sandhāyabhāsitamidaṃ vacana’’nti dīpeti ‘‘nirayādīhi avippamuttattā’’tiādinā. Na hi tassa upacārajjhānato balavataraṃ akusalaṃ atthīti. Iminā tato cavantānaṃ upacārajjhānameva paṭisandhijanakaṃ kammanti dīpeti. Adhikaṃ payasati payujjati etenāti adhippayāso, savisesaṃ itikattabbakiriyā. Tenāha ‘‘adhikappayogo’’ti. Sesamettha uttānameva.
第五 《衰败与成就经》注释
5. Vipattisampadāsuttavaṇṇanā
118在第五经中,“已施”是以应施法为首而说布施,这是针对“已施之物没有果报”而说的。然而,食物等施物,他怎么能否定得了呢?对于“已供”和“已献”这两个词,也是同样的道理。“大施”是指对一切人普遍施与的大布施。“款待宾客的恭敬供养”是指对来访客人所应做的恭敬供养。“果”指利益果和等流果。“异熟”则指同类果。所谓“对于住在他世的人来说,这个世界不存在”,意思是:对于住在他世者,由业引生的这个世界是不会出现的。同理,“对于住在此世的人来说,他世也不存在”,意思是:对于住在此世者,由业引生的他世也是不会出现的。他接着说明了原因:“一切有情都在彼处彼处断灭”,意思是:这些有情不论住在哪里——有、胎、趣等之中,就在彼处断灭,以二者的毁灭而灭亡。
118. Pañcame dinnanti deyyadhammasīsena dānaṃ vuttanti āha ‘‘dinnassa phalābhāvaṃ sandhāya vadatī’’ti. Dinnaṃ pana annādivatthuṃ kathaṃ paṭikkhipati. Esa nayo ‘‘yiṭṭhaṃ huta’’nti etthāpi. Mahāyāgoti sabbasādhāraṇaṃ mahādānaṃ. Paheṇakasakkāroti pāhunakānaṃ kātabbasakkāro. Phalanti ānisaṃsaphalaṃ nissandaphalañca. Vipākoti sadisaphalaṃ. Paraloke ṭhitassa ayaṃ loko natthīti paraloke ṭhitassa kammunā laddhabbo ayaṃ loko na hoti. Idhaloke ṭhitassapi paraloko natthīti idhaloke ṭhitassa kammunā laddhabbo paraloko na hoti. Tattha kāraṇamāha ‘‘sabbe tattha tattheva ucchijjantī’’ti. Ime sattā yattha yattha bhavayonigatiādīsu ṭhitā, tattha tattheva ucchijjanti, dvayavināsena vinassanti.
“以无果报为理由”的意思是:他因为认为对父母的正行与邪行没有果报,所以说“无母、无父”,并非说父母本身不存在,也不是因为对父母的正行与邪行不存在而说他们不存在,因为父母是世间现量可见的。为了表明“这些有情的生起,纯粹像水泡一样,完全没有前导的刹那”,他解释说:他所指的“无化生有情”,就是“没有死后结生的有情”。所谓“亲身以证智现证后而宣说者”,是指那些以殊胜智慧对此世与他世亲自现证后,为他人宣说的人。他说“这样的人不存在”,实际上是在指明全知佛陀并不存在。
Phalābhāvavasenāti mātāpitūsu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ phalassa abhāvavasena ‘‘natthi mātā, natthi pitā’’ti vadati, na mātāpitūnaṃ, nāpi tesu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ abhāvavasena tesaṃ lokapaccakkhattā. Pubbuḷakassa viya imesaṃ sattānaṃ uppādo nāma kevalo, na ca khanapubbakoti dassanatthaṃ ‘‘natthi sattā opapātikā’’ti vuttanti āha ‘‘cavitvā uppajjanakā sattā nāma natthīti vadatī’’ti. Sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedentīti ye imañca lokaṃ parañca lokaṃ abhivisiṭṭhāya paññāya sayaṃ paccakkhaṃ katvā pavedenti, te natthīti sabbaññubuddhānaṃ abhāvaṃ dīpeti.
《无疑经》等的注疏
6-7. Apaṇṇakasuttādivaṇṇanā
119-120第六经中,“具足六面的骰子”:其四个侧面有四张面,两个尖端有两张面,如此共具六面。这是精于骰子游戏者所用的一种类似宝石的特殊骰子。第七经文义直白。
119-120. Chaṭṭhe chahi talehi samannāgato pāsakoti catūsu passesu cattāri talāni, dvīsu koṭīsu dve talānīti evaṃ chahi talehi samannāgato pāsakakīḷāpasutānaṃ maṇisadiso pāsakaviseso. Sattamaṃ uttānameva.
第八 《第一清净经》注疏
8. Paṭhamasoceyyasuttavaṇṇanā
121第八经中,“清净”是指:由于烦恼等不净的远离,而达到的清净状态、不杂染的状态。从义理上说,即指身善行等。
121. Aṭṭhame sucibhāvoti kilesāsucivigamena suddhabhāvo asaṃkiliṭṭhabhāvo, atthato kāyasucaritādīni.
第九 《第二清净经》注疏
9. Dutiyasoceyyasuttavaṇṇanā
122第九经中:由于彻底断除一切身恶行,于身方面,或通过身而清净,称为“身净”。因此说“在身门”等。“成就清净”:因为烦恼止息,具足清净成就。“洗净罪恶者”:指以最勝道水洗净、洗除罪恶之人,即诸漏尽者。因此说“这里说的就是漏尽者”。
122. Navame samucchedavasena pahīnasabbakāyaduccaritatāya kāye, kāyena vā suci kāyasuci. Tenāha ‘‘kāyadvāre’’tiādi. Soceyyasampannanti paṭippassaddhakilesattā parisuddhāya soceyyasampattiyā upetaṃ. Ninhātā aggamaggasalilena vikkhālitā pāpā etenāti ninhātapāpako, khīṇāsavo. Tenāha ‘‘khīṇāsavova kathito’’ti.
第十 《牟尼经》注疏
10. Moneyyasuttavaṇṇanā
123第十经中:牟尼的状态即是牟尼行。那些法由于能使为自他两方面利益而成为牟尼者,这些令成牟尼的行道法,便称为牟尼行。或者,这些牟尼行属于牟尼,即如上所说的那些法。其中,由于通过身体,不应做的事就不做,应做的事就做;以及认知名为“身”的所缘,如“于此身有发、毛……”等;还要从身的集起与坏灭,从爱味、过患、出离等方面,如实遍知此身;进而,基于此遍知所转起的观道,以及由此道断除对身的欲贪;又或是由身行止灭而证得的等至——所有这些通过身门转起的牟尼行道法,便称为“身牟尼”。因此,为了阐明此义,圣典中说:“什么是身牟尼?三种身恶行的断除是身牟尼,三种身善行也是身牟尼”等。这里,同样依此圣典理趣开示义理,所以说:“三种身恶行的断除,名为身牟尼”等。
123. Dasame munino bhāvā moneyyāni, yehi dhammehi ubhayahitamunanato muni nāma hoti, te munibhāvakarā moneyyā paṭipadā dhammā eva vuttā. Munino vā etāni moneyyāni, yathāvuttadhammā eva. Tattha yasmā kāyena akattabbassa akaraṇaṃ, kattabbassa ca karaṇaṃ , ‘‘atthi imasmiṃ kāye kesā’’tiādinā (dī. ni. 2.377; ma. ni. 1.110; saṃ. ni. 4.127; khu. pā. 3.dvattiṃsākāra) kāyasaṅkhātassa ārammaṇassa jānanaṃ, kāyassa ca samudayato atthaṅgamato assādato ādīnavato nissaraṇato ca yāthāvato parijānanatā, tathā parijānanavasena pana pavatto vipassanāmaggo, tena ca kāye chandarāgassa pajahanaṃ, kāyasaṅkhāraṃ nirodhetvā pattabbasamāpatti vā, sabbe ete kāyamukhena pavattā moneyyappaṭipadā dhammā kāyamoneyyaṃ nāma. Tasmā tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘katamaṃ kāyamoneyyaṃ? Tividhakāyaduccaritassa pahānaṃ kāyamoneyyaṃ, tividhakāyasucaritampi kāyamoneyya’’ntiādinā (mahāni. 14) pāḷi āgatā. Idhāpi teneva pāḷinayena atthaṃ dassento ‘‘tividhakāyaduccaritappahānaṃ kāyamoneyyaṃ nāmā’’tiādimāha.
现在,为阐明“什么是语牟尼?四种语恶行的断除是语牟尼,四种语善行,以语为所缘的智,语遍知,与遍知俱行的道,对语的欲贪的断除,语行的灭尽——第二禅那等至是语牟尼”这段经文的义理,他接着说:“对于语牟尼,也是同样的道理”等。此处,以攻击性言语和音声性言语为所缘而生起的慧,即是“以语为所缘的智”。对该语从集起等方面加以遍知,便是“语遍知”。
Idāni ‘‘katamaṃ vacīmoneyyaṃ? Catubbidhavacīduccaritassa pahānaṃ vacīmoneyyaṃ, catubbidhaṃ vacīsucaritaṃ, vācārammaṇe ñāṇaṃ, vācāpariññā, pariññāsahagato maggo, vācāya chandarāgassa pahānaṃ, vacīsaṅkhāranirodho dutiyajjhānasamāpatti vacīmoneyya’’nti imāya pāḷiyā vuttamatthaṃ atidīpento ‘‘vacīmoneyyepi eseva nayo’’tiādimāha. Tattha copanavācañceva saddavācañca ārabbha pavattā paññā vācārammaṇe ñāṇaṃ. Tassā vācāya samudayādito parijānanaṃ vācāpariññā.
为了阐明“什么是意牟尼?三种意恶行的断除是意牟尼,三种意善行,以意为所缘的智,意遍知,与遍知俱行的道,对意的欲贪的断除,心行的灭尽——想受灭等至是意牟尼”这段经文所依据的道理,他解释义理说:“对于意牟尼,也依此同样的道理去理解”等。在此,以八十一种世间心为所缘而生起的智,称为“以意为所缘的智”。对它从集起等方面遍知,称为“意遍知”。这就是它与前面两种的区别。
‘‘Katamaṃ manomoneyyaṃ? Tividhamanoduccaritassa pahānaṃ manomoneyyaṃ, tividhaṃ manosuccaritaṃ, manārammaṇe ñāṇaṃ, manapariññā, pariññāsahagato maggo, manasmiṃ chandarāgassa pahānaṃ, cittasaṅkhāranirodho saññāvedayitanirodhasamāpatti manomoneyya’’nti imāya pāḷiyā āgatanayena atthaṃ vibhāvento ‘‘manomoneyyepi imināva nayena atthaṃ ñatvā’’tiādimāha. Tattha ca ekāsītividhaṃ lokiyacittaṃ ārabbha pavattañāṇaṃ manārammaṇe ñāṇaṃ. Tassa samudayādito parijānanaṃ manapariññāti ayaṃ viseso.