第二品 舍断盖品注释
2. Nīvaraṇappahānavaggavaṇṇanā
11“第十一”:指第二品中的第十一经。“一法”(Ekadhammampi):在此,通过“同一自性”(ekasabhāvampi)这一说法,显示出“法”(dhamma)这个词是自性义,如同在“善法”等中的用法一样。而且,既然确立了自性义,非有情义也就自然成立,因此说“应以非有情义来理解‘法’”。“净妙相”(subhanimitta):这是从法门表达方式来说的。就实质而言,它可能就是指欲贪。因为欲贪以其执取的方式而视为“净妙”,并且它成为以那种方式生起的其他欲贪的相(nimitta),所以也称为“净妙相”。或者,欲贪的所缘就是净妙相。因为可爱的色等所缘,被以可爱的执取方式执取时,就称为“净妙相”。在这里,所缘就是相。正如后面会说的:“净妙相,就是能生起贪染的所缘”。“或”(vā)字有合集的意义,因为虚词有多种含义。“为令屡屡有”(Bhiyyobhāvāya):为了让欲贪一次又一次地存在。“为令广大”(Vepullāya):为了让欲贪变得广大,也就是增长。“未生者令不生,已生者令断除”(Ajāto nijjāto):未生的欲贪不让它生起,已生的欲贪则要断除。其余的词都是它的同义词。“对于欲”(kāmesu):对于五种欲功德。“欲贪”(kāmacchanda):是名为欲的欲求,不是想做事的欲求,也不是对法的欲求。因欲、因染着,这个欲本身就是贪,所以叫欲贪(kāmarāga)。因欲、因欢喜,这个欲本身就是喜,所以叫欲喜(kāmanandī)。因欲、因渴爱,所以叫欲爱(kāmataṇhā)。用“等”(ādi)字,应知包括了“欲着”(kāmasneha)、“欲热恼”(kāmapariḷāha)、“欲昏迷”(kāmamucchā)、“欲耽着”(kāmajjhosāna)这些词。其中,按照前面所说的道理,了解“欲”的意义之后:以爱着的意义,称为“欲着”;以热恼的意义,称为“欲热恼”;以昏迷的意义,称为“欲昏迷”;以吞没而彻底决定的意义,称为“欲耽着”。这个欲贪本身,因为会障碍善法的生起,所以称为“欲贪盖”(kāmacchandanīvaraṇa)。所谓“欲贪盖”,就是指那个欲贪。“以未现行的状态”:指还未以现行活动的方式出现。“以未曾受用的所缘”:即在那一个生命期间,虽然根据事物知道“这叫做某某”,但实际还未亲自面对过的所缘。不过,单是在一个生命期间,未曾受用过的色、声等种种所缘根本不存在,更不用说在无始的轮回中了。
11.Dutiyassāti dutiyavaggassa. Ekadhammampīti ettha ‘‘ekasabhāvampī’’ti iminā sabhāvatthoyaṃ dhammasaddo ‘‘kusalā dhammā’’tiādīsu viyāti dassitaṃ hoti. Yadaggena ca sabhāvattho, tadaggena nissattattho siddho evāti ‘‘nissattaṭṭhena dhammo veditabbo’’ti vuttaṃ. Subhanimittanti dhammapariyāyena vuttaṃ. Tañhi atthato kāmacchando vā siyā. So hi attano gahaṇākārena subhanti, tenākārena pavattanakassa aññassa kāmacchandassa nimittattā ‘‘subhanimitta’’nti ca vuccati. Tassa ārammaṇaṃ vā subhanimittaṃ. Iṭṭhañhi iṭṭhākārena vā gayhamānaṃ rūpādiārammaṇaṃ ‘‘subhanimitta’’nti vuccati. Ārammaṇameva cettha nimittaṃ. Tathā hi vakkhati – ‘‘subhanimittanti rāgaṭṭhāniyaṃ ārammaṇa’’nti. Samuccayattho vā-saddo anekatthattā nipātānaṃ. Bhiyyobhāvāyāti punappunaṃ bhāvāya. Vepullāyāti vipulabhāvāya, vaḍḍhiyāti attho. Ajāto nijjāto. Sesapadāni tasseva vevacanāni. Kāmesūti pañcasu kāmaguṇesu. Kāmacchandoti kāmasaṅkhāto chando, na kattukamyatāchando na dhammacchando. Kāmanavasena rajjanavasena ca kāmo eva rāgo kāmarāgo. Kāmanavasena nandanavasena ca kāmo eva nandīti kāmanandī. Kāmanavasena taṇhāyanavasena ca kāmataṇhā. Ādisaddena ‘‘kāmasneho kāmapariḷāho kāmamucchā kāmajjhosāna’’nti etesaṃ padānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tattha vuttanayeneva kāmatthaṃ viditvā sinehanaṭṭhena kāmasneho, pariḷāhanaṭṭhena kāmapariḷāho, mucchanaṭṭhena kāmamucchā, gilitvā pariniṭṭhāpanaṭṭhena kāmajjhosānaṃ veditabbaṃ. Kāmacchando eva kusalappavattito cittassa nīvaraṇaṭṭhena kāmacchandanīvaraṇaṃ, soti kāmacchando. Asamudācāravasenāti asamudācārabhāvena. Ananubhūtārammaṇavasenāti ‘‘idaṃ nāmeta’’nti vatthuvasena utvā tasmiṃ attabhāve ananubhūtassa ārammaṇassa vasena. Rūpasaddādibhedaṃ pana ārammaṇaṃ ekasmimpi attabhāve ananubhūtaṃ nāma nattheva, kimaṅgaṃ pana anādimati saṃsāre.
前文所说“以未现行故”等内容,过于简略,为作广说,故接着开示“于彼”等语。此处所说的“有”,包含广大有,因其已远离粗重烦恼的现行活动。在作呵责羯磨等时及行遍住等时,比丘应行的有八十二种小行。但这些小行并非一切时中皆须奉持,故不摄于大行之内,因此宣说“十四大行”。即:客比丘行、住者行、离行行、随喜行、食堂行、乞食行、阿兰若行、坐卧处行、温室行、厕所行、亲教师行、同住比丘行、阿阇梨行、学童行,这些称为十四大行。其余小行,自“我将为遍住比丘制立行法”起,至“不应为人授具足戒,不应于地经行,不应于经行处经行”等,皆是清净比丘所应行之法,合六十三项。此后又说:“诸比丘!遍住比丘不应与上遍住者、应回原本者、应行敬悦者、行敬悦者、应出罪者,同一覆处共住”等。这些对于清净比丘的应行法而言,并无差别,故不另计,而依遍住上等不同人中的应行差别,合为五项。如此总计七十一行。在被举罪甘马者的行法中,依别住行而说:“不应接受清净比丘的”
Yaṃ vuttaṃ – ‘‘asamudācāravasena cā’’tiādi, taṃ atisaṃkhittanti vitthārato dassetuṃ – ‘‘tatthā’’tiādimāha. Tattha bhavaggahaṇena mahaggatabhavo gahito. So hi oḷārikakilesasamudācārarahito. Tajjanīyakammakatādikāle pārivāsikakāle ca caritabbāni dveasīti khuddakavattāni nāma. Na hi tāni sabbāsu avatthāsu caritabbāni, tasmā tāni na mahāvattesu antogadhānīti ‘‘cuddasa mahāvattānī’’ti vuttaṃ. Tathā āgantukavattaāvāsikagamika-anumodanabhattagga- piṇḍacārikaāraññakasenāsanajantāgharavaccakuṭiupajjhāya- saddhivihārikaācariya-antevāsikavattānīti etāni cuddasa mahāvattāni nāmāti vuttaṃ. Itarāni pana ‘‘pārivāsikānaṃ bhikkhūnaṃ vattaṃ paññāpessāmī’’ti (cūḷava. 75) ārabhitvā ‘‘na upasampādetabbaṃ, na chamāyaṃ caṅkamante caṅkame caṅkamitabba’’nti (cūḷava. 81) vuttāni pakatatte caritabbavattāni chasaṭṭhi, tato paraṃ ‘‘na, bhikkhave, pārivāsikena bhikkhunā pārivāsikavuḍḍhatarena bhikkhunā saddhiṃ, mūlāyapaṭikassanārahena, mānattārahena, mānattacārikena, abbhānārahena bhikkhunā saddiṃ ekacchanne āvāse vatthabba’’ntiādīni pakatatte caritabbehi anaññattā visuṃ visuṃ agaṇetvā pārivāsikavuḍḍhatarādīsu puggalantaresu caritabbattā tesaṃ vasena sampiṇḍetvā ekekaṃ katvā gaṇitāni pañcāti ekasattativattāni. Ukkhepanīyakammakatavattesu vattapaññāpanavasena vuttaṃ – ‘‘na pakatattassa bhikkhuno abhivādanaṃ paccuṭṭhānaṃ…pe… piṭṭhiparikammaṃ sāditabba’’nti idaṃ abhivādanādīnaṃ assādiyanaṃ ekaṃ, ‘‘na pakatatto bhikkhu sīlavipattiyā anuddhaṃsetabbo’’tiādīni (cūḷava. 51) ca dasāti evaṃ dvāsīti honti. Etesveva pana kānici tajjanīyakammakatādivattāni kānici pārivāsikādivattānīti aggahitaggahaṇena dvāvīsativattanti veditabbaṃ. ‘‘Cuddasa mahāvattānī’’ti vatvāpi ‘‘āgantukagamikavattāni cā’’ti imesaṃ visuṃ gahaṇaṃ imāni abhiṇhaṃ sambhavantīti katvā. Kileso okāsaṃ na labhati sabbadā vattappaṭipattiyaṃyeva byāvaṭacittatāya. Ayonisomanasikāranti aniccādīsu ‘‘nicca’’ntiādinā pavattaṃ anupāyamanasikāraṃ. Sativossagganti satiyā vissajjanaṃ, sativirahanti attho. Evampīti vakkhamānāpekkhāya avuttasampiṇḍanattho pi-saddo.
“以连结故”:即依循提问的连结、回答的连结等。“以前后故”:即依循观察前后文句的方式。无论是从师长处受持者、温习从师长处所学经典者、为令他人通晓经典及义理而教读者、以说法方式为他人开示者,还是向于己有疑惑处提问并如实阐明义理者,烦恼皆无机会生起——其心日日夜夜专注于经典之事。如此,“亦”字是总结前述之义。余处皆可依此类推。
Anusandhivasenāti pucchānusandhiādianusandhivasena. Pubbāparavasenāti pubbāparaganthasallakkhaṇavasena. Gaṇhantassāti ācariyamukhato gaṇhantassa. Sajjhāyantassāti ācariyamukhato uggahitaganthaṃ sajjhāyantassa. Vācentassāti pāḷiṃ tadatthañca uggaṇhāpanavasena paresaṃ vācentassa. Desentassāti desanāvasena paresaṃ dhammaṃ desentassa. Pakāsentassāti attano attano saṃsayaṭṭhāne pucchantānaṃ yāthāvato atthaṃ pakāsentassa. Kileso okāsaṃ na labhati rattindivaṃ ganthakammesuyeva byāvaṭacittatāya. Evampīti vuttasampiṇḍanattho pi-saddo. Evaṃ sesesupi.
“是头陀支行者”:这是阐明前面所说之义,即“受持十三头陀支功德而安住”。“为多求”:即为了多求衣服等资具,意思是令衣服等资具丰富地生起,而转向、从事于此。“于禅那退失者”:指由于不相应色相之见等障碍禅那的某种原因,而退失禅那者。“弃舍禅那者”:指由于不再入定而舍弃禅那者。“于谈论等”:以“等”字包含了聚会、杂话、睡眠、不作业等。“或于七随观”:此处七随观是指:无常随观、苦随观、无我随观、厌离随观、离欲随观、灭随观、舍遣随观;还有尽随观、坏随观、变易随观、无相随观、无愿随观、空随观、增上慧法观、如实知见、过患随观、省察随观、还灭随观。在这十八种大观中,最初所说的无常随观乃至舍遣随观,此七种即是。此处应说明的内容,当从《清净道论注》中了知。
Dhutaṅgadharo hotīti vuttamevatthaṃ pakāseti ‘‘terasa dhutaṅgaguṇe samādāya vattatī’’ti. Bāhullāyāti cīvarādipaccayabāhullāya. Yathā cīvarādayo paccayā bahulaṃ uppajjanti, tathā āvattassa pavattassāti attho. Parihīnajjhānassāti jhānantarāyakarena visabhāgarūpadassanādinā kenaci nimittena parihīnajjhānassa. Vissaṭṭhajjhānassāti asamāpajjanavasena pariccattajjhānassa. Bhassādīsūti ādi-saddena gaṇasaṅgaṇikaniddānavakammādiṃ saṅgaṇhāti. Sattasu vā anupassanāsūti ettha satta anupassanā nāma aniccānupassanā dukkhānupassanā anattānupassanā nibbidānupassanā virāgānupassanā nirodhānupassanā paṭinissaggānupassanā khayānupassanā vayānupassanā vipariṇāmānupassanā animittānupassanā appaṇihitānupassanā suññatānupassanā adhipaññādhammavipassanā yathābhūtañāṇadassanaṃ ādīnavānupassanā paṭisaṅkhānupassanā vivaṭṭānupassanāti imāsu aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu ādito vuttā aniccānupassanādi-paṭinissaggānupassanāpariyantā satta. Ettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāto (visuddhi. mahāṭī. 2.741) gahetabbaṃ.
“以不亲近故”:因为在前一生中,以禅那镇伏了烦恼,所以不再有对欲贪等的亲近。“未曾经历”:即在那一个生命期间未曾经历过。“已生”等是它的同义词,如“已产生”等。难道不是由于诸法皆刹那,已生的欲贪在那一刹那必定灭去,而灭去之后又有另一个生起,怎么会有它的一再存在与累积呢?对此回答说:“在此,一次生起的欲贪……”等。“这是非处”:即这是没有原因的。意思是:并不存在一个原因,使得生起的欲贪不灭去,或者灭去之后同一个欲贪又再生起,这样的原因是没有的。
Anāsevanatāyāti purimattabhāve jhānena vikkhambhitakilesassa kāmacchandādiāsevanāya abhāvato. Ananubhūtapubbanti tasmiṃ attabhāve ananubhūtapubbaṃ. Jātoti etasseva vevacanaṃ sañjātotiādi. Nanu ca khaṇikattā sabbadhammānaṃ uppannassa kāmacchandassa taṅkhaṇaṃyeva avassaṃ nirodhasambhavato niruddhe ca tasmiṃ puna aññasseva uppajjanato ca kathaṃ tassa punappunabhāvo rāsibhāvo cāti āha – ‘‘tattha sakiṃ uppanno kāmacchando’’tiādi. Aṭṭhānametanti akāraṇametaṃ. Yena kāraṇena uppanno kāmacchando na nirujjhati, niruddho ca sveva puna uppajjissati, tādisaṃ kāraṇaṃ natthīti attho.
“能生贪染的”:即能引生贪的。在无常等事物上,以常等错误方式生起的颠倒作意,在此处即称为不如理作意,所以说“于无常作常想……”等。“不如理作意”:即不恰当的作意,也就是对于善法的生起不成其为原因的作意。“邪途作意”:即对于善法的生起成为非道、错路的作意。“违逆谛理”:即与谛的现观相违背。“转向”等:这些是以转向等为缘,而在那之前生起的意门不善速行,借用果的名称来称呼它。因为依止于它,而成为那不善生起的亲依止缘。“转向”:因为转向有分心,所以叫转向。“再再转向”:指一再地转向。“作意”:指心弯曲而投向有分所缘之外的其他对象。“平等持”:指平等地持取。追随同一所缘而生起,作意并安置,所以叫“作意”。这就是不如理作意,以不恰当的、邪途的作意为特征。
Rāgaṭṭhāniyanti rāgajanakaṃ. Aniccādīsu niccādivasena viparītamanasikāro, idha ayonisomanasikāroti āha – ‘‘anicce nicca’’ntiādi. Ayonisomanasikāroti anupāyamanasikāro, kusaladhammappavattiyā akāraṇabhūto manasikāroti attho. Uppathamanasikāroti kusaladhammappavattiyā amaggabhūto manasikāro. Saccavippaṭikūlenāti saccābhisamayassa anunulomavasena. Āvajjanātiādinā āvajjanāya paccayabhūtā tato purimuppannā manodvārikā akusalajavanappavatti phalavohārena tathā vuttā. Tassa hi vasena sā akusalappavattiyā upanissayo hoti. Āvajjanāti bhavaṅgacittaṃ āvajjayatīti āvajjanā. Anu anu āvajjetīti anvāvajjanā. Bhavaṅgārammaṇato aññaṃ ābhujatīti ābhogo. Samannāharatīti samannāhāro. Tadevārammaṇaṃ attānaṃ anubandhitvā uppajjamāno manasi karoti ṭhapetīti manasikāro. Ayaṃ vuccati ayonisomanasikāroti ayaṃ anupāyauppathamanasikāralakkhaṇo ayonisomanasikāro nāma vuccati.
12「第十二」:在第二品中。“如同食物败坏”:就像食物因腐坏而变质一样,心的可恶是指使心产生变异。因此说:“离开了本来的自然状态”。“嗔”:由于心被它染污,就像腐烂的酸粥等那样,舍弃了先前自然的状态,所以称为嗔。“唯嗔”:由于是往上再再生起的嗔的相,所以叫“嗔相”;而作为嗔的生起因缘的所缘,也叫“嗔相”。因此说:“这是嗔的同义词,也是嗔所缘的同义词”。“在义注中”:指在大义注里面。
12. Dutiye bhattabyāpatti viyāti bhattassa pūtibhāvena vippakārappatti viya, cittassa byāpajjananti cittassa vikārabhāvāpādanaṃ. Tenevāha – ‘‘pakativijahanabhāvo’’ti. Byāpajjati tena cittaṃ pūtikummāsādayo viya purimapakatiṃ jahatīti byāpādo. Paṭighoyeva uparūpari uppajjamānassa paṭighassa nimittabhāvato paṭighanimittaṃ, paṭighassa ca kāraṇabhūtaṃ ārammaṇaṃ paṭighanimittanti āha – ‘‘paṭighassapi paṭighārammaṇassapi etaṃ adhivacana’’nti. Aṭṭhakathāyanti mahāaṭṭhakathāyaṃ.
13第十三:在第三项中,“昏沉”:指如同凝结的酥油团一样,由于心没有扩展性而变得密集、结缚,这就是昏沉的意思。所谓“睡眠”:意思是“损害”,即以不堪任的状态造成损害。在阿毗达摩中,昏沉被表述为“那时心的不巧状态”等,睡眠被表述为“那时身的不巧状态”等,因此说:“心的不堪任性是昏沉,三蕴的不堪任性是睡眠。”虽然昏沉与睡眠彼此不相离,但如同心轻安与身轻安等是依于心与心所而各有其特性一样,它们那些不适业等有差别的缘性即是它们的自性,应当这样来理解。「猿猴睡眠」:这是为了阐明前面已说的意思,即“打瞌睡的状态”。让眼皮垂动,所以叫“打瞌睡者”,该状态的性质就是“打瞌睡状态”,也就是“打瞌睡的样子”。两者的详细内容应当结合上下文来了解。所谓“心的不适业”:指心的病态。病人被称为不健康者,律典中也说:“尊者,我不是不健康者”。能够承受时间。
13. Tatiye thinatā thinaṃ, sappipiṇḍo viya avipphārikatāya cittassa ghanabhāvo baddhatāti attho. Medhatīti middhaṃ, akammaññabhāvena hiṃsatīti attho. ‘‘Yā tasmiṃ samaye cittassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1162) thinassa, ‘‘yā tasmiṃ samaye kāyassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1163) ca middhassa abhidhamme niddiṭṭhattā vuttaṃ – ‘‘cittassa akammaññatā thinaṃ, tiṇṇaṃ khandhānaṃ akammaññatā middha’’nti. Satipi aññamaññāvippayoge cittakāyalahutādīnaṃ viya cittacetasikānaṃ yathākkamaṃ taṃtaṃviseso siyā, yā tesaṃ akalyatādīnaṃ visesapaccayatā, ayametesaṃ sabhāvoti daṭṭhabbaṃ. Kapimiddhassāti vuttamevatthaṃ vibhāveti ‘‘pacalāyikabhāvassā’’ti. Akkhidalānaṃ pacalabhāvaṃ karotīti pacalāyiko, pacalāyikassa bhāvo pacalāyikabhāvo, pacalāyikattanti vuttaṃ hoti. Ubhinnanti thinamiddhānaṃ. ‘‘Vitthāro veditabbo’’ti iminā sambandho veditabbo. Cittassa akalyatāti cittassa gilānabhāvo. Gilāno hi akalyakoti vuccati. Vinayepi vuttaṃ – ‘‘nāhaṃ, bhante, akalyako’’ti (pārā. 151). Kālaṃ khamatīti hi kalyaṃ, arogatā, tassaṃ niyutto kalyako, na kalyako akalyako. Akammaññatāti cittagelaññasaṅkhātova akammaññatākāro. Olīyanāti olīyanākāro. Iriyāpathūpatthambhitañhi cittaṃ iriyāpathaṃ sandhāretuṃ asakkontaṃ rukkhe vagguli viya khīle laggitaphāṇitavārako viya ca olīyati lambati, tassa taṃ ākāraṃ sandhāya – ‘‘olīyanā’’ti vuttaṃ. Dutiyapadaṃ upasaggena vaḍḍhitaṃ. Kāyassāti vedanādikkhandhattayasaṅkhātassa nāmakāyassa. Akalyatā akammaññatāti heṭṭhā vuttanayameva. Megho viya ākāsaṃ onayhatīti onāho. Onayhatīti ca chādeti avattharati vāti attho . Sabbatobhāgena onāhoti pariyonāho. Aratiādīnaṃ attho vibhaṅge (vibha. 856) vuttanayeneva veditabboti tattha vuttapāḷiyā dassetuṃ – ‘‘vuttaṃ heta’’ntiādimāha.
其中,「于边远」(pantesu):指在远方,或在僻静处。「于增上善法」(adhikusalesu):在止和观的法中。「无乐」(arati):对乐的反抗。「无乐性」(aratitā):不喜悦的样子。「不喜足」(anabhirati):没有喜足的状态。「不喜」(anabhiramanā):不欢喜的样子。「厌倦」(ukkaṇṭhitā):厌倦的状态。「苦恼」(paritassitā):由于厌倦而产生的焦虑,也就是在各处产生渴爱;或者指颤抖。「迟缓」(tandī):天生的懈怠,指天性懒惰。因此,在造作善事时,身体没有任何动作,萎缩不振,这称为天生的迟缓,而不是因为疾病、季节等引起的身体虚弱。「迟缓性」(tandiyanā):迟缓的状态。「迟缓意」(tandimanatā):被迟缓所征服的心。懈怠的状态就是「懈怠」(ālasya),懈怠的样子叫「懈怠性」(ālasyāyanā)。懈怠者的状态叫「懈怠性」(ālasyāyitatta)。因此,所有这些词都是以烦恼为原因的身体懒惰。也就是以昏沉睡眠的因——贪等烦恼,而导致名身懈怠,并且这也会导致色身懈怠,应当明白。「欠伸」(jambhanā):伸懒腰。一再地欠伸称为「频伸」(vijambhanā)。「前屈」(ānamanā):向前弯曲。「后屈」(vinamanā):向后弯曲。「四周屈」(sannamanā):向四周弯曲。「上举」(paṇamanā):就像从织机起身的织工,抓住某件东西将身体直立抬起,这样把身体向上立直。「困苦」(byādhiyakaṃ):已经产生的疾病。因此,所有这些词都是以昏沉睡眠之因——贪等烦恼为缘,而说明身体被束缚。「饱食者」(bhuttāvissa):已经吃饱的人。「食闷」(bhattamucchā):因食物而引起的病态。由于吃了强力的食物,就像陷入昏迷一样。「食疲怠」(bhattakilamatho):因食物而疲倦的状态。「食热」(bhattapariḷāho):食物带来的苦恼;那时候,因为产生热恼,根受损,身体被烧灼。「身粗重」(kāyaduṭṭhulla):依靠食物而导致的身体不堪任。「不适业性」等如前所述。「萎缩」(līnaṃ):因为不展开而蜷缩。另外两个是状态的解说。「昏沉」(thinaṃ):就像酥油团一样,因为不展开而成为坚实,也就是结缚的状态。「昏沉性」(thiyanā):状态的解说;昏沉的状态就是昏沉性,即仅因不展开而结缚的意思。然而,应当了解所有这些词,都是以昏沉睡眠之因——贪等烦恼为原因,而说明心的病态。前四种法:即无乐、迟缓、频伸、饱食之蔽,这四种法。当昏沉睡眠产生时,无乐等也会生起,因此说“然而依亲依止缘之力而有”,意思是作为亲依止缘而生起。
Tattha pantesūti dūresu, vivittesu vā. Adhikusalesūti samathavipassanādhammesu. Aratīti ratippaṭikkhepo. Aratitāti aramanākāro. Anabhiratīti anabhiratabhāvo. Anabhiramanāti anabhiramanākāro . Ukkaṇṭhitāti ukkaṇṭhanākāro. Paritassitāti ukkaṇṭhanavaseneva paritassanā, ukkaṇṭhitasseva tattha tattha taṇhāyanāti vuttaṃ hoti. Paritassitāti vā kampanā. Tandīti jātiālasiyaṃ, pakatiālasiyanti attho. Tathā hi kusalakaraṇe kāyassa avipphārikatā līnatā jātiālasiyaṃ tandī nāma, na rogautujādīhi kāyagelaññaṃ. Tandiyanāti tandiyanākāro. Tandimanatāti tandiyā abhibhūtacittatā. Alasassa bhāvo ālasyaṃ, ālasyāyanākāro ālasyāyanā. Ālasyāyitassa bhāvo ālasyāyitattaṃ. Iti sabbehipi imehi padehi kilesavasena kāyālasiyaṃ kathitaṃ. Thinamiddhakāraṇānañhi rāgādikilesānaṃ vasena nāmakāyassa ālasiyaṃ, tadeva rūpakāyassāpīti daṭṭhabbaṃ. Jambhanāti phandanā. Punappunaṃ jambhanā vijambhanā. Ānamanāti purato namanā. Vinamanāti pacchato namanā. Sannamanāti samantato namanā. Paṇamanāti yathā tantato uṭṭhitapesakāro kismiñcideva gahetvā ujuṃ kāyaṃ ussāpeti, evaṃ kāyassa uddhaṃ ṭhapanā. Byādhiyakanti uppannabyādhitā. Iti sabbehipi imehi padehi thinamiddhakāraṇānaṃ rāgādikilesānaṃ vasena kāyabaddhanameva kathitaṃ. Bhuttāvissāti bhuttavato. Bhattamucchāti bhattagelaññaṃ. Balavabhattena hi mucchāpatto viya hoti. Bhattakilamathoti bhattena kilantabhāvo. Bhattapariḷāhoti bhattadaratho. Tasmiñhi samaye pariḷāhuppattiyā upahatindriyo hoti, kāyo jīratīti. Kāyaduṭṭhullanti bhattaṃ nissāya kāyassa akammaññataṃ. Akalyatātiādi heṭṭhā vuttanayameva. Līnanti avipphārikatāya paṭikuṭitaṃ. Itare dve ākārabhāvaniddesā. Thinanti sappipiṇḍo viya avipphārikatāya ghanabhāvena ṭhitaṃ. Thiyanāti ākāraniddeso. Thiyibhāvo thiyitattaṃ, avipphāravaseneva baddhatāti attho. Imehi pana sabbehipi padehi thinamiddhakāraṇānaṃ rāgādikilesānaṃ vasena cittassa gilānākāro kathitoti veditabbo. Purimā cattāro dhammāti arati, tandī, vijambhitā, bhattasammadoti ete cattāro dhammā. Yadā thinamiddhaṃ uppannaṃ hoti, tadā aratiādīnampi sambhavato ‘‘upanissayakoṭiyā pana hotī’’ti vuttaṃ, upanissayakoṭiyā paccayo hotīti attho.
14在第四项中,掉举(uddhacca)即散乱的状态。由于某个法而使心变得掉举,那个法或与之相应的法,便是掉举。恶作(kukata)指作了恶劣的事,即恶行与善行。即使未做之事,也被视为恶作。因为人们有这样的说法:“我未做的,即是恶作。”因此,无论已作还是未作的恶行与善行,都称为恶作。缘于这些,以追悔的形式生起的心,在这里应被理解为“恶作”,这种状态便是悔恨(kukkucca)。心的掉举相,即心的不寂静相,因为掉举的特相就是不寂静。对于已发生的、带有已作或未作特征的恶行与善行,以追悔的方式作非理作意,即是后悔(vippaṭisāra)。悔恨也因追悔已作与未作之事,而导致心散乱的状态,从而具有不寂静相,因此说:“心的不寂静,即是掉举与悔恨的名称。”而心的不寂静,正是指掉举与悔恨。它们并非自生自俱,所以说:“然此是作为亲依止缘的缘。”应知这亲依止缘性,是以先前生起的方式成立的。
14. Catutthe uddatassa bhāvo uddhaccaṃ. Yassa dhammassa vasena uddhataṃ hoti cittaṃ, taṃsampayuttā vā dhammā, so dhammo uddaccaṃ. Kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, duccaritaṃ sucaritañca. Akatampi hi kukatameva. Evañhi vattāro honti ‘‘yaṃ mayā na kataṃ, taṃ kukata’’nti. Evaṃ katākataṃ duccaritaṃ sucaritañca kukataṃ, taṃ ārabbha vippaṭisāravasena pavattaṃ pana cittaṃ idha kukatanti veditabbaṃ. Tassa bhāvo kukkuccaṃ. Cittassa uddhatākāroti cittassa avūpasamākārova vutto. Avūpasamalakkhaṇañhi uddhaccaṃ. Yathāpavattassa katākatākāravisiṭṭhassa duccaritasucaritassa anusocanavasena virūpaṃ paṭisaraṇaṃ vippaṭisāro. Kukkuccassapi katākatānusocanavasena cittavikkhepabhāvato avūpasamākāro sambhavatīti āha – ‘‘cetaso avūpasamoti uddhaccakukkuccassevataṃ nāma’’nti. Sveva ca cetaso avūpasamoti uddhaccakukkuccameva niddiṭṭhaṃ. Tañca attanova attanā sahajātaṃ na hotīti āha – ‘‘ayaṃ pana upanissayakoṭiyā paccayo hotī’’ti. Upanissayapaccayatā ca purimuppannavasena veditabbā.
15在第五项中,“疑”(vicikicchā):因“无有医治”(vigatā cikicchā),故称为疑。或于抉择自性时,因疑惑而感到困苦(kicchati),故称为疑。
15. Pañcame vigatā cikicchā assāti vicikicchā. Sabhāvaṃ vicinanto tāya kicchatīti vā vicikicchā.
16在第六项中,“不得因或缘”:此处举“因”指能产生的原因,举“缘”指能资助护持的原因。或者,“因”指执取之因,“缘”指俱生之因。“彼”指烦恼。“转向而证阿拉汉果”:将心导向还灭的方向,增长观智而证得阿拉汉果。“行乞食者于此”:即在这里行乞食;此是乞食行,是行境村的同义语,指行乞食的场合。“依年龄”:依随抚养子女的年龄而受年龄的制限。“积集”:累积。“如炭熟”:在无焰炭中烤熟。“为何物呢”:这是呵责比丘们而说的话。“活着的饿鬼众生”:以同一躯体活着便将堕入饿鬼趣的众生,这是基于推想而说的。“水罐”:水瓶。“乃至极硬”:即极其坚硬。“异熟将如何”:你所作的业在未来将感得的异熟会是怎样。
16. Chaṭṭhe hetuṃ vā paccayaṃ vā na labhatīti ettha hetuggahaṇena janakaṃ kāraṇamāha, paccayaggahaṇena anupālanakaṃ kāraṇaṃ. Hetunti vā upādānakāraṇaṃ. Paccayanti sahakāraṇaṃ vuttaṃ. Tanti kilesaṃ. Vivaṭṭetvā arahattaṃ gaṇhātīti vivaṭṭābhimukhaṃ cittaṃ pesetvā vipassanaṃ vaḍḍhento arahattaphalaṃ gaṇhāti. Bhikkhāya caranti etthāti bhikkhācāro, gocaragāmassetaṃ adhivacanaṃ, tasmiṃ bhikkhācāre. Vayaṃ āgammāti dārabharaṇānurūpaṃ vayaṃ āgamma. Āyūhantoti upacinanto. Aṅgārapakkanti vītaccikaṅgāresu pakkaṃ. Kiṃ nāmetanti bhikkhū garahanto āha. Jīvamānapetakasattoti jīvamāno hutvā ‘‘teneva attabhāvena petabhāvaṃ pattasatto bhavissatī’’ti parikappavasena vuttaṃ. Kuṭanti pānīyaghaṭaṃ. Yāva dāruṇanti ativiya dāruṇaṃ. Vipāko kīdiso bhavissatīti tayā katakammassa āyatiṃ anubhavitabbavipāko kīdiso bhavissati.
「Visaṅkharitvāti」:通过切割、破坏等方式毁坏后。「Dīpakamigapakkhinoti」:以显示自己栖息处而得名的鸟兽,猎人将它们带到森林中,用它们的声音引诱来的鸟兽,然后击杀捕捉。「Theranti」:指小乞食帝须长老。「Iddhiyā abhisaṅkharitvāti」:以决意等方式运用神通后。这里的工具格被用作受格的意义。「Aggipapaṭikanti」:火焰的碎片,即火花。「Passantassevāti」:这是不表敬意的属格,意为“就那样让他眼看着”。“Tassa therassāti”:那位密拉克帝须长老的。“Tassāti”:那个火花的。“Paṭibalassāti”:在学习、背诵等方面有能力的人。“Dukkhaṃ upanisā kāraṇametissāti dukkhūpanisā”:以苦为近依、以苦为原因的信心,意思是,以苦为依止、以苦为因的信心。“Vattamukhena kammaṭṭhānassa kathitattā ‘vattasīse ṭhatvā’ti vuttaṃ”:因为从义务的角度说明了业处,所以说“立于义务之顶”。“Palālavaraṇakanti”:草堆。
Visaṅkharitvāti chedanabhedanādīhi vināsetvā. Dīpakamigapakkhinoti attano nisinnabhāvassa dīpanato evaṃladdhanāmā migapakkhino, yena araññaṃ netvā nesādo tesaṃ saddena āgatāgate migapakkhino vadhitvā gaṇhāti. Theranti cūḷapiṇḍapātikatissattheraṃ. Iddhiyā abhisaṅkharitvāti adhiṭṭhānādivasena iddhiṃ abhisaṅkharitvā. Upayogatthe cetaṃ karaṇavacanaṃ. Aggipapaṭikanti accikaraṇaṃ, vipphuliṅganti attho. Passantassevāti anādare sāmivacanaṃ. Tassa therassāti tassa milakkhatissattherassa. Tassāti tassā aggipapaṭikāya. Paṭibalassāti uggahaṇasajjhāyādīsu paṭibalassa. Dukkhaṃ upanisā kāraṇametissāti dukkhūpanisā, dukkhanibandhanā dukkhahetukā saddhāti vuttaṃ hoti. Vattamukhena kammaṭṭhānassa kathitattā ‘‘vattasīse ṭhatvā’’ti vuttaṃ. Palālavaraṇakanti palālapuñjaṃ.
「Ārambhathāti」:在止与观等修行中,应当精进。「Nikkamathāti」:应当从懈怠中出离,或者为了断除诸欲而出离,两者都指精进。因为精进在发起方面称为“发勤”(ārambha),在从懈怠中出离方面称为“出离”(nikkama)。「Yuñjatha buddhasāsaneti」:应当致力于佛陀的教法中——包括教理、行道、通达这三种教法——应当努力奋斗。如此精勤的人,就能摇动并摧毁魔军。其中,魔军是指——
Ārambhathāti samathavipassanādīsu vīriyaṃ karotha. Nikkamathāti kosajjato nikkhamatha, kāmānaṃ vā panūdanāya nikkhamatha, ubhayenapi vīriyameva vuttaṃ. Vīriyañhi ārambhanakavasena ārambho, kosajjato nikkhamanavasena ‘‘nikkamo’’ti vuccati. Yuñjatha buddhasāsaneti buddhassa bhagavato pariyattipaṭipattipaṭivedhasaṅkhāte tividhasāsane yuñjatha yogaṃ karotha. Evamanuyuñjantā maccuno senaṃ dhunātha viddhaṃsetha. Tattha maccuno senanti –
欲是你的第一支军队,第二支名为不乐;
第三支是「饥渴」(khuppipāsā),第四支称为「爱」(taṇhā)。
第五支是昏沉睡眠,第六支名为怖畏;
第七支是「疑」(vicikicchā),「贬损」(makkha)与「固执」(thambha)是你的第八支;
「利」(lābha)、「誉」(siloka)、「敬」(sakkāra),
以及以不正当方式获得的名声;
“抬高自己”(cattānaṃ samukkaṃse)
“贬低他人”(pare avajānāti)
那牟质,这就是你的军队,是黑暗者的攻击军。
它非勇者所能战胜,战胜它之后,便能获得安乐。(《小部·经集》438-441)——
‘‘Kāmā te paṭhamā senā, dutiyā arati vuccati; Tatiyā khuppipāsā te, catutthī taṇhā pavuccati. ‘‘Pañcamaṃ thinamiddhaṃ te, chaṭṭhā bhīrū pavuccati; Sattamī vicikicchā te, makkho thambho te aṭṭhamo. ‘‘Lābho siloko sakkāro, Micchāladdho ca yo yaso; Yo cattānaṃ samukkaṃse, Pare ca avajānāti. ‘‘Esā namuci te senā, kaṇhassābhippahārinī; Na naṃ asūro jināti, jetvā ca labhate sukha’’nti. (su. ni. 438-441) –
如此,便有了分为欲等类别的“死神军队”。在此,首先,当有情尚处在在家状态时,所依欲中的烦恼欲便会欺诳他们;那些克服了烦恼欲、进入出家状态的人,住在边地的坐卧处,对于某些殊胜善法,却生起不喜。经中曾这样说过:“贤友,出家者难以欢喜。”(《相应部》4.331)再者,他们由于仰赖他人生活,便受到饥渴的逼迫;为饥渴所逼者,其心便被寻求的渴爱所折磨。当心疲惫时,昏沉睡眠便会产生;此后,那些尚未证得殊胜成就、却住在难至的阿兰若、林野、边地坐卧处中的人,就会生起名为恐惧的怖畏。他们因怀有疑与戒备,长久品尝着远离的滋味而住,于修行道上便生起疑:“这恐怕不是正道吧?”除去此疑而安住时,又会因微小的殊胜证得,生起慢、贬损与顽固。去除了这些而安住,又会依止于更超胜的证得,生起利养、恭敬与名声。被利养等所迷惑,宣扬相似法,得了邪名之后便安住于此,以出身等抬高自己、贬低他人。因此,当知欲等便是第一支军队等。所谓“芦舍”:是指
Evamāgataṃ kāmādibhedaṃ maccuno senaṃ. Ettha ca yasmā āditova agāriyabhūte satte vatthukāmesu kilesakāmā mosayanti, te abhibhuyya anagāriyabhāvaṃ upagatānaṃ pantesu senāsanesu aññataraññataresu vā adhikusalesu dhammesu arati uppajjati. Vuttañhetaṃ – ‘‘pabbajitena kho, āvuso, abhirati dukkarā’’ti (saṃ. ni. 4.331). Tato te parappaṭibaddhajīvikattā khuppipāsā bādhati, tāya bādhitānaṃ pariyesanataṇhā cittaṃ kilamayati. Atha nesaṃ kilantacittānaṃ thinamiddhaṃ okkamati, tato visesamanadhigacchantānaṃ durabhisambhavesu araññavanapatthesu pantesu senāsanesu viharataṃ utrāsasaññitā bhīru jāyati. Tesaṃ ussaṅkitaparisaṅkitānaṃ dīgharattaṃ vivekarasamanassādayamānānaṃ viharataṃ ‘‘na siyā nu kho esa maggo’’ti paṭipattiyaṃ vicikicchā uppajjati. Taṃ vinodetvā viharataṃ appamattakena visesādhigamena mānamakkhathambhā jāyanti. Tepi vinodetvā viharataṃ tato adhikataraṃ visesādhigamanaṃ nissāya lābhasakkārasilokā uppajjanti. Lābhādīhi mucchitvā dhammappatirūpakāni pakāsento micchāyasaṃ adhigantvā tattha ṭhitā jātiādīhi attānaṃ ukkaṃsenti, paraṃ vambhenti, tasmā kāmādīnaṃ paṭhamasenādibhāvo veditabbo. Naḷāgāranti naḷehi vinaddhatiṇacchannagehaṃ.
“将住”:通过学取、持诵、作意等方式而安住。“生轮回”:指一再发生、称为“生”的轮回流转。“作苦之边际”:将作证涅槃,也就是苦的边际。“草堆我”(Palālapuñjāhaṃ):这个词拆解开来就是“草堆(palālapuñjaṃ)”与“我(ahaṃ)”。“第三处”:这是针对不来果而说的。
Vihassatīti uggahaṇasajjhāyanamanasikārādīhi viharissati. Jātisaṃsāranti punappunaṃ jātisaṅkhātasaṃsāravaṭṭaṃ. Dukkhassantaṃ karissatīti dukkhassa antasaṅkhātaṃ nibbānaṃ sacchikarissati. Palālapuñjāhanti palālapuñjaṃ ahanti padacchedo. Tatiyaṃ ṭhānanti anāgāmiphalaṃ sandhāya vadati.
“三夏比丘时”:从受具足戒以来已满三年,故称“三夏”;既是三夏,又是比丘,故称“三夏比丘”;以这样的比丘为指称、或由此比丘所标示的时间,即是“三夏比丘时”,指在那段时间。也就是说,当那位比丘被称为三夏比丘的时候。“作〔业〕”:即作修行的业。“书业”:以经典为对象的讽诵、学习等业。“作团食恭敬”:在雨安居中,对于三个月间所受的团食,通过使自己烦恼灭尽来作为对它的恭敬与供养。因为,作团食恭敬的比丘,希望那些施予自己团食的施主们能获致大果报,因此他为了灭尽自心的烦恼,清净心相续,而证得阿拉汉果。
Tivassabhikkhukāleti upasampadato tīṇi vassāni assāti tivasso, tivasso ca so bhikkhu cāti tivassabhikkhu, tassa, tena vā upalakkhito kālo tivassabhikkhukālo, tasmiṃ. Yadā so tivasso bhikkhu nāma hoti, tadāti vuttaṃ hoti. Kammaṃ karotīti bhāvanākammaṃ karoti. Ganthakammanti ganthavisayaṃ uggahaṇādikammaṃ. Piṇḍāpacitiṃ katvāti antovasse temāsaṃ dinnapiṇḍassa kilesakkhayakaraṇena apacitiṃ pūjaṃ katvā. Piṇḍāpacitiṃ karonto hi bhikkhu yehi attano yo piṇḍapāto dinno, tesaṃ tassa mahapphalabhāvaṃ icchanto attano santānameva kilesakkhayakaraṇena visodhetvā arahattaṃ gaṇhāti.
“摩诃菩地”:此处,“摩诃(大)”是尊敬语,“菩地”是以名字的一部分称呼帝须菩提长老。因为名字的一部分亦可用来称呼,如同将“提婆达多”称为“达多”。或者,“摩诃菩地”为亲切的称呼,指他具足大祥瑞、大荣光与福德、智慧等成就,故称“摩诃菩地”。“被覆盖的色般尼迦树根”:指被枝叶等覆盖、树荫浓密的色般尼迦树根。“以不净业处为足处(基础)”:通过修习发、毛等身体不净分而证得的近行定或安止定,以此为立足处。此处,以不净为所缘的近行禅那等修行业,由于是其后应继续修习的修行业之因,故称为“处(业处)”。
Mahābhūtīti ettha pūjāvacano mahantasaddo, bhūtīti ca nāmekadesena tissabhūtittheraṃ ālapati. Bhavati hi nāmekadesenapi vohāro yathā ‘‘devadatto datto’’ti. Mahābhūtīti vā piyasamudāhāro, so mahati bhūti vibhūti puññañāṇādisampadā assāti mahābhūti. Channaṃ sepaṇṇigacchamūlanti sākhāpalāsādīhi channaṃ ghanacchāyaṃ sepaṇṇigacchamūlaṃ. Asubhakammaṭṭhānaṃ pādakaṃ katvāti kesādiasubhakoṭṭhāsabhāvanāya paṭiladdhaṃ upacārasamādhiṃ appanāsamādhiṃ vā pādakaṃ katvā. Asubhavisayaṃ upacārajjhānādikammamevettha upari pavattetabbabhāvanākammassa kāraṇabhāvato ṭhānanti kammaṭṭhānaṃ.
因其数量仅为一两千,故说为“大众”。“从自己住处去往长老处”:他从自己的住处经由空中飞去,到了精舍附近便降落下来,然后走到正坐在日间居所的长老那里。“为什么来?”:是问因何事而来。“在所有日夜时分都得不到机会”:据说,那位长老在被知会“贤友,你没有机会了”之后,依然说道:“尊者,当您站在经行处时,我再请问。”长老回答:“那里,其他人也会问。”他又说:“那在托钵乞食的路上,尊者。”长老回答:“那里,其他人也会问。”他又说:“在穿下衣、披僧伽帝衣、取钵的时候;或者在村落中游行后,回到斋堂喝粥的时候,尊者。”然而那时,长老们也都正在解决各自的疑惑,回答说:“贤友。”他又说:“从村落出来时,我再请问,尊者。”长老回答:“那里,其他人也会问,贤友。”他又说:“那在回来的路上,尊者。”“在食堂用完餐的时候,尊者。”“在日间居所洗脚的时候,尊者。”可是,从那以后一直到天亮,其他人也都会来问,长老只好说:“贤友。”他又说:“那手持齿木去洗漱时,尊者。”那时别人也会问;……
Sahassadvisahassasaṅkhāmattattā ‘‘mahāgaṇe’’ti vuttaṃ. Attano vasanaṭṭhānato therassa santikaṃ gantvāti attano vasanaṭṭhānato ākāsena gantvā vihārasamīpe otaritvā divāṭṭhāne nisinnattherassa santikaṃ gantvā. Kiṃ āgatosīti kiṃkāraṇā āgatosi. Sabbesu rattidivasabhāgesu okāsaṃ alabhantoti so kira thero ‘‘tuyhaṃ okāso na bhavissati, āvuso’’ti vuttepi ‘‘vitakkamāḷake ṭhitakāle pucchissāmi, bhante’’ti vatvā ‘‘tasmiṃ ṭhāne aññe pucchissantī’’ti vutte ‘‘bhikkhācāramagge, bhante’’ti vatvā ‘‘tatrāpi aññe pucchantī’’ti vutte dupaṭṭanivāsanaṭṭhāne, saṅghāṭipārupanaṭṭhāne, pattanīharaṇaṭṭhāne, gāme caritvā āsanasālāya yāgupītakāle, bhanteti. Tatthāpi therā attano kaṅkhaṃ vinodenti, āvusoti. Antogāmato nikkhamanakāle pucchissāmi, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchanti, āvusoti. Antarāmagge, bhanteti. Bhojanasālāya bhattakiccapariyosāne, bhante. Divāṭṭhāne pādadhovanakāle, bhanteti. Tato paṭṭhāya yāva aruṇā apare pucchanti, āvusoti. Dantakaṭṭhaṃ gahetvā mukhadhovanatthaṃ gamanakāle, bhanteti. Tadāpi aññe pucchantīti. Mukhaṃ dhovitvā āgamanakāle, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchissantīti. Senāsanaṃ pavisitvā nisinnakāle, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchanti, āvusoti. Evaṃ sabbesu rattidivasabhāgesu yācamāno okāsaṃ na labhi, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘evaṃ okāse asati maraṇassa kathaṃ okāsaṃ labhissathā’’ti. Bhante, nanu mukhaṃ dhovitvā senāsanaṃ pavisitvā tayo cattāro pallaṅke uṇhāpetvā yonisomanasikārakammaṃ karontānaṃ okāsalābhena bhavitabbaṃ siyāti adhippāyena vadati. Maṇivaṇṇeti indanīlamaṇivaṇṇe.
「正在努力者」即指正在精勤、正在用功之人。「清净自恣」是指“我是清净的”这样生起的表明自己清净的邀请。因为这种自恣实属阿拉汉所有。说到「或大黑斑」,这是针对大的黑斑而言;「或如小痣般」,则是针对小的黑斑而说。此二譬喻,皆是为了阐明戒行的清净状态。
Ghaṭentassevāti vāyāmantasseva. Visuddhipavāraṇanti ‘‘parisuddho aha’’nti evaṃ pavattaṃ visuddhipavāraṇaṃ. Arahantānameva hesā pavāraṇā. Kāḷakaṃ vāti mahantaṃ kāḷakaṃ sandhāya vadati, tilako vāti khuddakaṃ sandhāya. Ubhayenapi sīlassa parisuddhabhāvameva vibhāveti.
「致力于勤奋修行者」即指那些专心投入精勤业处之人。「获得了方法」是指获得了途径,亦即最初就得到了教导。「被丢弃的叶子」即是被扔掉、被抛弃之物。「如同秋季的葫芦」是指如同在秋季,那些被风吹日晒毁坏、四处散落的葫芦一样。「鸽子色的」即指如鸽子般的颜色。「看到了那些骨头,你们还会有什么喜悦呢?」意思是,见到如此形色的骨头,你们所谓的喜悦在哪里呢?难道不是连一丝一毫的喜悦都不应生起吗?「从未说过第二句话」是指对于年长者所说的话,从未有过第二句反驳之语。
Padhānakammikāti padhānakamme niyuttā. Laddhamagganti laddhūpāyaṃ, paṭhamameva laddhūpadesanti vuttaṃ hoti. Apattānīti chaḍḍitāni. Alābūneva sāradeti saradakāle vātātapahatāni tattha tattha vippakiṇṇaalābūni viya. Kāpotakānīti kapotakavaṇṇāni. Tāni disvāna kā ratīti tāni evarūpāni aṭṭhīni disvā tumhākaṃ kā nāma rati, nanu appamattakāpi rati kātuṃ na vaṭṭatiyevāti attho. Dutiyakathaṃ akathitapubboti attano vuḍḍhatarena saddhiṃ vuttavacanassa paccanīkaṃ dutiyakathaṃ akathitapubbo.
以彼分而断,彼分之断除,即名彼分断。正如夜间点燃的灯火能驱散黑暗,彼分断即是凭借观智的各个部分,通过对治其对立面的方式,断除那些应当被断除的法。如此断除,便称作彼分断。想要制止欲贪等烦恼,不让它们缠绕占据内心,如此制止其缠绕、令其不再生起、将其镇伏,便称为镇伏断。就好比把罐子投入长满青苔的水中,能排开青苔一样,通过种种世间定,镇伏五盖等对立之法,这便称为镇伏断。能够正确、彻底地以此斩断烦恼,故称为“断”;烦恼以此被彻底断除,故名为“断”;这种以彻底斩断为内涵、无余断除的断,即名为正断。如同被霹雳击中的树木,再也不能生长一样,通过圣道智,令诸结缚等法永不再生起,这样的断除,便称为正断。能够使内心的烦恼躁动得以止息、归于平静,所以称为“止息”,也就是指果;此果本身即是断除,故称为止息断。一切烦恼或一切有为法,都由此而得以脱离、消逝,所以称为“出离”,也就是指涅槃;这本身即是断除,故称为出离断。「正在止息」是指……
Tadaṅgena, tadaṅgassa pahānaṃ tadaṅgappahānaṃ. Yañhi rattibhāge samujjalitena dīpena andhakārassa viya tena tena vipassanāya avayavabhūtena ñāṇaṅgena paṭipakkhavaseneva tassa tassa pahātabbadhammassa pahānamidaṃ tadaṅgappahānaṃ nāma. Yathā kāmacchandādayo na cittaṃ pariyuṭṭhāya tiṭṭhanti, evaṃ pariyuṭṭhānassa nisedhanaṃ appavattikaraṇaṃ vikkhambhanaṃ vikkhambhanappahānaṃ. Yañhi sasevāle udake pakkhittena ghaṭena sevālassa viya tena tena lokiyasamādhinā nīvaraṇādīnaṃ paccanīkadhammānaṃ vikkhambhanamidaṃ vikkhambhanappahānaṃ nāma. Sammā upacchijjanti etena kilesāti samucchedo, pahīyanti etena kilesāti pahānaṃ, samucchedasaṅkhātaṃ pahānaṃ niravasesappahānanti samucchedappahānaṃ. Yañhi asanivicakkābhihatassa rukkhassa viya ariyamaggañāṇena saṃyojanādīnaṃ dhammānaṃ yathā na puna vattanti, evaṃ pahānamidaṃ samucchedappahānaṃ nāma. Paṭippassambhati vūpasammati kilesadaratho etāyāti paṭippassaddhi, phalaṃ, sāyeva pahānanti paṭippassaddhippahānaṃ. Sabbe kilesā sabbasaṅkhatā vā nissaranti apagacchanti etenāti nissaraṇaṃ, nibbānaṃ, tadeva pahānanti nissaraṇappahānaṃ. Paṭippassambhayamānanti paṭippassambhaṃ kilesavūpasamaṃ kurumānaṃ. Lokiyalokuttarehīti tadaṅgavikkhambhanappahānānaṃ lokiyattā, itaresaṃ lokuttarattā vuttaṃ.
结果由它而衡量,犹如被投放到生起之处一般,故称为“相”,此是“因”的同义词。不净的相,或即不净本身为相,称为“不净相”。即便是依不净而得的禅那,也随所依的对象而得名,被称为“不净”,犹如说“床铺们在叫嚷”(实是床上之人叫)。因此他说:“依十种不净而生起的、有所缘的初禅”。以“于无常作无常想”等方法所说,是为了显示四种如理作意。应当了知,下文与此处详尽解说四种不如理作意与如理作意,是为了无余阐明一切。然而在此处,对不净作“此为不净”的作意特被强调;或者说,因其余作意随顺于此,故它们亦被含摄其中。
Nimīyati phalaṃ etena uppajjanaṭṭhāne pakkhipamānaṃ viya hotīti nimittaṃ, kāraṇassetaṃ adhivacanaṃ. Asubhassa nimittaṃ, asubhameva vā nimittanti asubhanimittaṃ. Asubhanissitampi hi jhānaṃ nissite nissayavohārena asubhanti voharīyati yathā ‘‘mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’ti. Tenevāha – ‘‘dasasu asubhesu uppannaṃ sārammaṇaṃ paṭhamajjhāna’’nti. Anicce aniccantiādinā nayena vuttassāti iminā catubbidhaṃ yonisomanasikāraṃ dasseti. Heṭṭhā cettha idha ca catubbidhassa ayonisomanasikārassa yonisomanasikārassa ca gahaṇaṃ niravasesadassanatthaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Tesu pana asubhe ‘‘asubha’’nti manasikāro idhādhippeto, tadanukūlattā vā itaresampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
于十一种不净中,领会那令人厌逆的行相,或为令取相生起而修习,即是“不净相的受持”。精勤致力于能引生近行定与安止定的不净修习,即“勤修不净”。他们说,于食知量者,因不被惛沉睡眠所胜伏,故爱欲无机可乘而得以断除。然而,若人依于饮食而修习食物厌逆想——观察食物被消化转变的过程、其所依存的身体,以及食物在腹中成为不净物的状态,并观察到此身唯依食物而存续——此人方堪称真正的“于食知量者”,其爱欲必当断除。所谓“十种不净相”,仅是就显著层面而言。若与身至念结合理解,当知不净相实有十一种。
Ekādasasu asubhesu paṭikūlākārassa uggaṇhanaṃ, yathā vā tattha uggahanimittaṃ uppajjati, tathā paṭipatti asubhanimittassa uggaho. Upacārappanāvahāya asubhabhāvanāya anuyuñjanaṃ asubhabhāvanānuyogo. Bhojane mattaññuno thinamiddhābhibhavābhāvā otāraṃ alabhamāno kāmacchando pahīyatīti vadanti. Bhojananissitaṃ pana āhāre paṭikūlasaññaṃ, tabbipariṇāmassa tadādhārassa tassa ca udariyabhūtassa asubhatādassanaṃ, kāyassa ca āhāraṭṭhitikatādassanaṃ yo uppādeti, so visesato bhojane pamāṇaññū nāma, tassa ca kāmacchando pahīyateva. Dasavidhañhi asubhanimittanti pākaṭavasena vuttaṃ. Kāyagatāsatiṃ pana gahetvā ekādasavidhampi asubhanimittaṃ veditabbaṃ.
“不嚼食而饮水”(Abhutvā udakaṃ piveti)的意思是,为了给饮水留出空间,应在尚余四五团饭未嚼尽时便饮水。因此他说:“当尚有四五团饭的空间时”。然而,《阿毗达摩注》将文句读作“食四五团饭后,再饮水”,并依此另作解释,这与义注不合。修习不净业处的帝须长老,是一位以齿骨为观察对象的见骨者。
Abhutvā udakaṃ piveti pānīyassa okāsadānatthaṃ cattāro pañca ālope abhutvā pānīyaṃ piveyyāti attho. Tena vuttaṃ – ‘‘catunnaṃpañcannaṃ ālopānaṃ okāse satī’’ti. Abhidhammaṭīkākārena panettha ‘‘cattāro pañca ālope, bhutvāna udakaṃ pive’’ti pāṭhaṃ parikappetvā aññathā attho vaṇṇito, so aṭṭhakathāya na sameti. Asubhakammikatissatthero dantaṭṭhidassāvī.
17第七项:以遍施利益而柔软、润泽,故称为“友”,即志求利益之人。存在于这样的友当中,或友所具有的,便是“慈”,即希望他人获得利益的心态。在此,当说“慈”时,由于它是通称,安止与近行都适用,因此他说:“说到慈,仅此而言,预备阶段也适用。”“亦”字将安止也包含在内。由于未达到安止的慈并未真正从嗔恚中解脱,不能称为心解脱,所以说“此处所指的,唯是安止定”。
17. Sattame mijjati hitapharaṇavasena siniyhatīti mitto, hitesī puggalo, tasmiṃ mitte bhavā, mittassa vā esāti mettā, hitesitā. Tattha ‘‘mettā’’ti vutte appanāpi upacāropi vaṭṭati sādhāraṇavacanabhāvatoti āha – ‘‘mettāti ettāvatā pubbabhāgopi vaṭṭatī’’ti. Api-saddo appanaṃ sampiṇḍeti. Appanaṃ appattāya mettāya suṭṭhu muccanassa abhāvato cetovimuttīti ‘‘appanāva adhippetā’’ti vuttaṃ.
对有情修习慈心并施与利益,这种修习的生起与持续,就是“领会慈相”。最初生起的慈心作意,因为是后续生起的慈心作意之因,所以这慈心作意本身就是“慈相”。有情以业为自己所有,故称“业的所有者”;其状态即是“业的所有性”,亦即业的继承性。在此,“思择”是指对嗔恚与慈心的过患与功德进行如实、审慎的思察。此处,拥有修习慈心的善知识,即是“善知识性”。所谓“有限定、无限定、十方遍满的慈”:应知,在修习慈心时,若以自己、极喜爱的人、中庸者、怨敌为对象,即是“有限定”;破除界限分别之后,即是“无限定”;以某一方向等遍满,即是“十方遍满”。或者,以寺院、街道、村落等范围划定,即是有限定的遍满;不局限于寺院等具体处所,纯以东方等方位遍满,即是无限定的十方遍满。正是针对这样两种修习方式,才说“限定、不限定、十方遍满”。而“领会”这一阶段,应当被理解为直至近行定。对于已领会的内容反复实践,称为“修习”。在此,以“一切有情、有息者、生物、人、有身所摄者”这五种分类为基础,对每一种皆生起“愿他们无怨、无嗔、无恼,能够
Sattesu mettāyanassa hitūpasaṃhārassa uppādanaṃ pavattanaṃ mettānimittassa uggaho. Paṭhamuppanno mettāmanasikāro parato uppajjanakassa kāraṇabhāvato mettāmanasikārova mettānimittaṃ. Kammaṃyeva sakaṃ etesanti kammassakā, sattā, tabbhāvo kammassakatā, kammadāyādatā. Dosamettāsu yāthāvato ādīnavānisaṃsānaṃ paṭisaṅkhānavīmaṃsā idha paṭisaṅkhānaṃ. Mettāvihārīkalyāṇamittavantatā idha kalyāṇamittatā. Odissakaanodissakadisāpharaṇānanti attaatipiyamajjhattaverivasena odissakatā, sīmāsambhede kate anodissakatā, ekādidisāpharaṇavasena disāpharaṇatā mettāya uggahaṇe veditabbā. Vihāraracchagāmādivasena vā odissakadisāpharaṇaṃ. Vihārādiuddesarahitaṃ puratthimādidisāvasena anodissakadisāpharaṇaṃ. Evaṃ vā dvidhā uggahaṇaṃ sandhāya – ‘‘odissakaanodissakadisāpharaṇa’’nti vuttaṃ. Uggaho ca yāva upacārā daṭṭhabbo. Uggahitāya āsevanā bhāvanā. Tattha sabbe sattā, pāṇā, bhūtā, puggalā, attabhāvapariyāpannāti etesaṃ vasena pañcavidhā. Ekekasmiṃ averā hontu, abyāpajjhā, anīghā, sukhī attānaṃ pariharantūti catudhā pavattito vīsatividhā anodhisopharaṇā mettā. Sabbā itthiyo, purisā, ariyā, anariyā, devā, manussā, vinipātikāti sattādhikaraṇavasena pavattā sattavidhā aṭṭhavīsatividhā vā, dasahi disāhi disādhikaraṇavasena pavattā dasavidhā ca, ekekāya vā disāya sattādiitthādiaverādibhedena asītādhikacatusatappabhedā ca odhisopharaṇā veditabbā. Mettaṃ bhāventassāti mettājhānaṃ bhāventassa. Tvaṃ etassa kuddhotiādi paccavekkhaṇāvidhidassanaṃ. Appaṭicchitapaheṇakaṃ viyāti asampaṭicchitapaṇṇākāraṃ viya. Paṭisaṅkhāneti vīmaṃsāyaṃ. Vattaniaṭaviyaṃ attaguttattherasadise.
18第八项:精进既具建立善法修习之性,又具令对立法枯竭之性,故由“精进界”等所生的精进,称为“始发精进”。由于仅是初步发奋,尚未破除懈怠、增长力量,所以说“因出离懈怠而更胜一筹”。又因此精进不断生起而得到修习,层层殊胜,变得极为有力,所以说“因超越层层进阶而更胜一筹”。“为了去除”即“为了拔出”。譬如拔除大栓需用大力,此处亦然,故说“为拔出心栓的出离”。又如大勇猛者方能斩断他人所加束缚,此处亦然,故说“为斩断心缚的精勤”。
18. Aṭṭhame kusaladhammasampaṭipattiyā paṭṭhapanasabhāvatāya tappaṭipakkhānaṃ visosanasabhāvatāya ca ārambhadhātuādito pavattavīriyanti āha – ‘‘paṭhamārambhavīriya’’nti. Yasmā paṭhamārambhamattassa kosajjavidhamanaṃ thāmagamanañca natthi, tasmā vuttaṃ – ‘‘kosajjato nikkhantattā tato balavatara’’nti. Yasmā pana aparāparuppattiyā laddhāsevanaṃ uparūpari visesaṃ āvahantaṃ ativiya thāmagatameva hoti, tasmā vuttaṃ – ‘‘paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanato tatopi balavatara’’nti. Panūdanāyāti nīharaṇāya. Yathā mahato palighassa ugghāṭakajanassa mahanto ussāho icchitabbo, evamidhāpīti ‘‘nikkamo cetaso palighugghāṭanāyā’’ti vuttaṃ. Mahāparakkamo eva parena kataṃ bandhanaṃ chindeyya, evamidhāpīti vuttaṃ – ‘‘parakkamo cetaso bandhanacchedanāyā’’ti.
已发勤、已成就、已圆满的精进,具足此者,称为“已发精进者”,即精进成就者;已发勤、已确立的精进,具足此者,也称为“已发精进者”。他专注于精进的策发,故说:“已发精进者,是指具有圆满精进及已策励精进之人。”“远离四种过失”是指远离了过于沉滞等四种过失。接着说明“远离四种过失”的相状:“不过于沉滞”等。修习心若过于沉滞,便会落入懈怠的一端;若过于策励,便会落入掉举的一端。未投入修习之道而陷于萎缩,称为“过于沉滞”。投入之后内在收缩,称为“内心收摄”。过于策励的状态,即是过度奋发。向外散乱的状态,即是心追逐外在散乱的寻思。能引发经行等身体勤策的精进,是身精进;与此有别、伴随心而起的精进,是心精进。一昼夜的五个时分——上午、下午、初夜、中夜、后夜,总称为五个时分。这两者,即指身精进与心精进。至于蜜栗车帝须长老和大尸婆长老的事例,前文已经说过。
Āraddhaṃ saṃsādhitaṃ paripūritaṃ vīriyaṃ etassāti āraddhavīriyo, nipphannavīriyo, āraddhaṃ paṭṭhapitaṃ vīriyaṃ etassāti āraddhavīriyo. Vīriyārambhappasutoti āha – ‘‘āraddhavīriyassāti paripuṇṇavīriyassaceva paggahitavīriyassa cā’’ti. Catudosāpagatanti atilīnatādīhi catūhi dosehi apagataṃ. Catudosāpagatattameva vibhāveti ‘‘na ca atilīna’’ntiādinā. Atilīnañhi bhāvanācittaṃ kosajjapakkhikaṃ siyā, atipaggahitañca uddhaccapakkhikaṃ. Bhāvanāvīthiṃ anajjhogāhetvā saṅkocāpatti atilīnatā. Ajjhogāhetvā antosaṅkoco ajjhattaṃ saṃkhittatā. Atipaggahitatā accāraddhavīriyatā. Bahiddhā vikkhittatā bahivisaṭavitakkānudhāvanā. Tadetaṃ vīriyaṃ caṅkamādikāyikappayogāvahaṃ kāyikaṃ, tadaññaṃ cetasikaṃ. Rattidivassa pañca koṭṭhāseti pubbaṇhasāyanhapaṭhamamajjhimapacchimayāmasaṅkhāte pañca koṭṭhāse. Tadubhayampīti kāyikaṃ cetasikañca vīriyaṃ. Milakkhatissattherassa mahāsīvattherassa ca vatthu heṭṭhā dassitameva.
关于喜蜜长老的传记,应如此了知:据说他在家时,以角力四处游历,于三处王国赢得锦旗。后来他来到铜掌岛,拜见国王,蒙受国王的恩遇。一日,他途经一座练武堂的门口,听到《非汝所属品》中的这段经文:‘比丘们!色不是你们的,应当舍断它;舍断之后,将为你们带来长久的利益与安乐。’他听闻之后便思惟:‘原来色不是我所有,受也不是我所有。’以此作为警策,他离俗出家,前往大寺求请剃度。出家并受了具足戒后,他精通了两部本母,便率领三十位比丘,前往阿瓦罗婆利广场,在那里勤修沙门法。当他双脚无法行走时,便以膝盖跪行。某个夜晚,一位猎鹿人将他误认为鹿,以矛刺穿了他,矛刺入体内未能拔出。长老令人拔除那支矛,用草束填塞伤口,然后坐于一块石板上,预备好禅修业处,不断增长观智,最终证得了与无碍解一同生起的阿拉汉果。他以一声咳嗽为信号,向循声而来的比丘们宣告了自己的证悟后,诵出了这首自说偈:
Pītimallakattherassa vatthu pana evaṃ veditabbaṃ. So kira gihikāle mallayuddhāya āhiṇḍanto tīsu rajjesu paṭākaṃ gahetvā tambapaṇṇidīpaṃ āgamma rājānaṃ disvā raññā katānuggaho ekadivasaṃ kilañcakāsanasālādvārena gacchanto ‘‘rūpaṃ, bhikkhave, na tumhākaṃ, taṃ pajahatha, taṃ vo pahīnaṃ dīgharattaṃ hitāya sukhāya bhavissatī’’ti (saṃ. ni. 3.33-34; 4.102; ma. ni. 1.247) natumhākavaggaṃ sutvā cintesi – ‘‘neva kira rūpaṃ attano, na vedanā’’ti. So taṃyeva aṅkusaṃ katvā nikkhamitvā mahāvihāraṃ gantvā pabbajjaṃ yācitvā pabbajito upasampanno dvemātikā paguṇaṃ katvā tiṃsa bhikkhū gahetvā avaravāliyaaṅgaṇaṃ gantvā samaṇadhammaṃ akāsi. Pādesu avahantesu jaṇṇukehi caṅkamati. Tamenaṃ rattiṃ eko migaluddako ‘‘migo’’ti maññamāno pahari, satti vinivijjhitvā gatā. So taṃ sattiṃ harāpetvā pahāramukhāni tiṇavaṭṭiyā pūrāpetvā pāsāṇapiṭṭhiyaṃ attānaṃ nisīdāpetvā okāsaṃ kāretvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā ukkāsitasaddena āgatānaṃ bhikkhūnaṃ byākaritvā imaṃ udānaṃ udānesi –
‘这是由「最胜佛」、能宣说一切世间最上真理者所说的: (Bhāsitaṃ buddhaseṭṭhassa, sabbalokaggavādino;)’
‘‘Bhāsitaṃ buddhaseṭṭhassa, sabbalokaggavādino;
‘比丘们!此「色」不是你们的,应当将其舍弃。’ (Na tumhākaṃ idaṃ rūpaṃ, taṃ jaheyyātha bhikkhavo.)
Na tumhākaṃ idaṃ rūpaṃ, taṃ jaheyyātha bhikkhavo. (dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106);
‘‘Aniccā vata saṅkhārā, uppādavayadhammino; Uppajjitvā nirujjhanti, tesaṃ vūpasamo sukho’’ti. (dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106; theragā. 1168);
居士之子帝沙长老的事迹,也应如此了知:据说在舍卫城,有一位名叫帝沙的居士子,他舍弃了四十俱胝金币的财产后出家,住在远离村落的森林中。他弟弟的妻子派来五百个强盗,说:‘去!把他杀了!’那些强盗到达后,将长老团团围住,坐了下来。长老问道:‘各位优婆塞,你们为何而来?’‘我们来取你性命。’‘各位优婆塞,请收下我的担保,容我再活过今夜吧。’‘沙门,在这荒野之地,谁能为你担保呢?’于是,长老搬起一块大石头,砸碎了自己的双腿,说道:‘各位优婆塞,这个担保可以吗?’那些强盗便退到一旁,在经行道的一端生起火,躺下休息。长老抑制住身体的剧痛,审察自己清净的戒,依此清净的戒,内心生起了喜与悦。接着,他依此次第增长观智,在夜间三时中修习沙门法,待到黎明曙光初现之时,证得阿拉汉果,诵出了这首自说偈:
Kuṭumbiyaputtatissattherassapi vatthu evaṃ veditabbaṃ. Sāvatthiyaṃ kira tisso nāma kuṭumbiyaputto cattālīsa hiraññakoṭiyo pahāya pabbajitvā agāmake araññe viharati, tassa kaniṭṭhabhātubhariyā ‘‘gacchatha, naṃ jīvitā voropethā’’ti pañcasate core pesesi, te gantvā theraṃ parivāretvā nisīdiṃsu. Thero āha – ‘‘kasmā āgatattha upāsakā’’ti? Taṃ jīvitā voropessāmāti. Pāṭibhogaṃ me upāsakā gahetvā ajjekarattiṃ jīvitaṃ dethāti. Ko te, samaṇa, imasmiṃ ṭhāne pāṭibhogo bhavissatīti? Thero mahantaṃ pāsāṇaṃ gahetvā ūruṭṭhīni bhinditvā ‘‘vaṭṭati upāsakā pāṭibhogo’’ti āha. Te apakkamitvā caṅkamanasīse aggiṃ katvā nipajjiṃsu. Therassa vedanaṃ vikkhambhetvā sīlaṃ paccavekkhato parisuddhasīlaṃ nissāya pītipāmojjaṃ uppajji. Tato anukkamena vipassanaṃ vaḍḍhento tiyāmarattiṃ samaṇadhammaṃ katvā aruṇuggamane arahattaṃ patto imaṃ udānaṃ udānesi –
‘砸碎双足之后,我给你们作担保;
我战栗、羞惭,于那贪染之死。’
我如此思惟之后,便如实地修习观照;
曙光初现时,我证得了阿拉汉果。
‘‘Ubho pādāni bhinditvā, saññapessāmi vo ahaṃ; Aṭṭiyāmi harāyāmi, sarāgamaraṇaṃ ahaṃ. ‘‘Evāhaṃ cintayitvāna, yathābhūtaṃ vipassisaṃ; Sampatte aruṇuggamhi, arahattaṃ apāpuṇi’’nti. (visuddhi. 1.20; dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106);
“于过量进食执取相”是指在过量进食时对昏沉睡眠之相的执取,也就是认为“吃这么多,那食物就成为昏沉睡眠的因,而吃这么多则不然”——如此执取昏沉睡眠的因与非因,这就是它的含义。这是从遮遣(差异)的角度而说,因此应当了知:在吃了那么多的情况下,那食物并不成为昏沉睡眠的因,由此便显示了“于食知量”的意义。所以说“四五……乃至……则不成为那样”。而“白天的阳光”,是指白天所取得的阳光之相,在夜晚作意时——此处应如此理解。由于头陀支是依于精进的,因此说“也通过依止头陀支的适当谈论”。
Atibhojanenimittaggāhoti atibhojane thinamiddhassa nimittaggāho, ‘‘ettake bhutte taṃ bhojanaṃ thinamiddhassa kāraṇaṃ hoti, ettake na hotī’’ti thinamiddhassa kāraṇākāraṇaggāho hotīti attho. Byatirekavasena cetaṃ vuttaṃ, tasmā ettake bhutte taṃ bhojanaṃ thinamiddhassa kāraṇaṃ na hotīti bhojane mattaññutāva atthato dassitāti daṭṭhabbaṃ. Tenāha – ‘‘catupañca…pe… taṃ na hotī’’ti. Divā sūriyālokanti divā gahitanimittaṃ sūriyālokaṃ rattiyaṃ manasikarontassapīti evamettha attho veditabbo. Dhutaṅgānaṃ vīriyanissitattā vuttaṃ – ‘‘dhutaṅganissitasappāyakathāyapī’’ti.
19第十九:第九项中,“以禅那或观令心寂静者”:即通过禅那或观,令未得寂静的烦恼消散,从而使心寂静者。悔恨是对已做或未做之事追悔,由此导致心不寂静,故与掉举特征相同;因此将断除这两者的原因合在一起说。对于多闻者,他从文与义两方面审察经典等,并多安住于其中,因可获得义之喜悦等,故不生散乱。依循如法修行、随顺相应行持,便不会生起散乱,也不会对已做或未做产生追悔,因此他说:“也通过多闻来断除掉举和悔恨。”从以多闻断除掉举与悔恨之时起,也通过多问、明律而断除它们,这应当了知。此外,亲近长老能带来与长老相似的习行,因能使心寂静,故说为“掉举悔恨的断除行”;然而不应仅看年长,而应理解为能除灭悔恨的持律善知识。对于出家人,散乱大多以悔恨为因,因此“对合适与不合适多所询问者”等,即是以律的方式开示多问等。
19. Navame jhānena vā vipassanāya vā vūpasamitacittassāti jhānena vā vipassanāya vā avūpasamakarakilesavigamanena vūpasamitacittassa. Kukkuccampi katākatānusocanavasena pavattamānaṃ cetaso avūpasamāvahatāya uddhaccena samānalakkhaṇanti ubhayassa pahānakāraṇaṃ abhinnaṃ katvā vuttaṃ. Bahussutassa ganthato atthato ca suttādīni vicārentassa tabbahulavihārino atthavedādippaṭilābhasambhavato vikkhepo na hoti. Yathā vidhippaṭipattiyā yathānurūpapattikārappavattiyā ca vikkhepo ca katākatānusocanañca na hotīti ‘‘bāhusaccenapi uddhaccakukkuccaṃ pahīyatī’’ti āha. Yadaggena bāhusaccena uddhaccakukkuccaṃ pahīyati, tadaggena paripucchakatāvinayappakataññutāhipi taṃ pahīyatīti daṭṭhabbaṃ. Vuddhasevitā ca vuddhasīlitaṃ āvahatīti cetaso vūpasamakarattā ‘‘uddhaccakukkuccappahānakārī’’ti vuttaṃ, vuddhataṃ pana anapekkhitvā kukkuccavinodakā vinayadharā kalyāṇamittāti vuttāti daṭṭhabbaṃ. Vikkhepo ca pabbajitānaṃ yebhuyyena kukkuccahetuko hotīti ‘‘kappiyākappiyaparipucchābahulassā’’tiādinā vinayanayeneva paripucchakatādayo niddiṭṭhā.
20第二十:第十项中,由于多闻者能了知法的自性,疑便无容身之地,故说“也通过多闻……疑被断除”。虽然通过多闻与多问,一切八事疑皆可断除,但三宝疑为其余诸疑的根本,故说“对于围绕三宝多所询问者也……”。因为明了三宝的功德,“于导师疑惑”等疑便不可能生起。明了律则能断除“于修学疑惑”(《法集论》1008;《分别论》915)所说的疑,故说“也对于律得熟练自在者”。对于具有可信许的胜解——即以信进入可信之事为特征的胜解——而多作决意者。“决意”应看作就是产生胜解;或者说,信的趋向、倾向即意乐、胜解。因阐明了诸盖的缘及缘的破坏,故说“说流转与还灭”。
20. Dasame bahussutānaṃ dhammasabhāvāvabodhasambhavato vicikicchā anavakāsā evāti āha – ‘‘bāhusaccenapi…pe… vicikicchā pahīyatī’’ti. Kāmaṃ bāhusaccaparipucchakatāhi sabbāpi aṭṭhavatthukā vicikicchā pahīyati, tathāpi ratanattayavicikicchāmūlikā sesavicikicchāti āha – ‘‘tīṇi ratanāni ārabbha paripucchābahulassapī’’ti. Ratanattayaguṇāvabodhehi ‘‘satthari kaṅkhatī’’tiādivicikicchāya asambhavoti. Vinaye pakataññutā ‘‘sikkhāya kaṅkhatī’’ti (dha. sa. 1008; vibha. 915) vuttāya vicikicchāya pahānaṃ karotīti āha – ‘‘vinaye ciṇṇavasībhāvassapī’’ti. Okappaniyasaddhāsaṅkhātaadhimokkhabahulassāti saddheyyavatthuno anuppavisanasaddhāsaṅkhātaadhimokkhena adhimuccanabahulassa. Adhimuccanañca adhimokkhuppādanamevāti daṭṭhabbaṃ. Saddhāya vā taṃninnapoṇatā adhimutti adhimokkho . Nīvaraṇānaṃ paccayassa ceva paccayaghātassa ca vibhāvitattā vuttaṃ – ‘‘vaṭṭavivaṭṭaṃ kathita’’nti.