18. 《另一掌合经》品的注释 382. 「这也是经」(Idampisuttanti):这里的「pi(亦)」字,把前面所说的《小掌合经》也包含进来了。在《小掌合经》中,已经显示了未达到安止的慈能产生如此大的果报,更何况这已达到安止的慈呢?为了说明这一点,便说了「已达安止(appanāppattāya hi)」等语句。说到「没有果报的谈论」(vipākakathāyeva natthi),意思就是根本不存在关于果报的谈论,或者这才是正确的读法。「依次第计数」(gaṇanānupubbatā):就是由于计数的顺序性。所谓「首先生起」(paṭhamaṃ uppannanti)就是第一;「首先等至」(paṭhamaṃ samāpajjatīti)——然而这并非绝对的特征。因为具足八等至而熟练自在的人,能从起点开始一直达到顶端而入定,也能从顶端开始回到起点入定,也能从中间跳入入定。不过,依首次等至的意义,才称为第一。「在分别中」(vibhaṅge):指在禅那的分别中。修观时,审察诸相的作用是由道来达成的,因为道能破除对那方面的迷乱。再者,观中的审察诸相,是由生起之道而成就的,否则就会变转,因此道是审察诸相,而不是因为以无常等诸相作为所缘。就像果以涅槃的无为相作为所缘的方式进行审察一样,道也是如此。应当这样来理解道的审察诸相性。由于不退失禅那的状态,这里根本没什么可说的了。「其余」(sesaṃ):指差别之处,其实就是不退失禅那的人,这就是意思。
18. Aparaaccharāsaṅghātavaggavaṇṇanā
382「这也是经」:此处「亦」字,将前面所说的《小掌合经》也概括其中。在《小掌合经》里,显示了未达安止的慈已能引生如此大的果报,那么,已达到安止的慈又会如何呢?为说明这一点,便说了「因为已达安止」等语句。「根本没有果报的谈论」:指关于果报的谈论根本不存在,或者说,这样读才是正确的。「依次第计数」:即依计数的次第性。「首先生起的也是第一」「首先进入的也是第一」——然而,这并非绝对的特征。因为已经熟练自在、获得八等至的人,既可以从最初开始依序入定直到顶端,也可以从顶端开始倒回最初入定,还可以从中间跳入而入定。不过,依据首次生起的意义,才称为「第一」。「在分别中」:指在禅那的分别中。修观时,审察诸相的作用是由道来成就的,因为道能破除对那方面的迷乱。或者,由于生起的道成就了观的审察诸相,否则便会反转变异,因此道才是审察诸相,而不是以无常等诸相作为所缘。正如同以涅槃的无为相为所缘来审察,道也是这样。应当如此理解道的审察诸相性。「根本无可说」:因为处于不退失禅那的状态。「其余差别」:指的正是那些不退失禅那的情形。
382.Idampisuttanti ettha pi-saddo heṭṭhā vuttacūḷaccharāsaṅghātasuttaṃ sampiṇḍeti. Cūḷaccharāsaṅghātasutte appanaṃ appattāya mettāya tāvamahanto vipāko dassito, kimaṅgaṃ pana imissā appanāppattāya mettāyāti dassetuṃ – ‘‘appanāppattāya hī’’tiādimāha. Vipākakathāyeva natthīti vipāke kathāyeva natthi, ayameva vā pāṭho. Gaṇanānupubbatāti gaṇanānupubbatāya. Paṭhamaṃ uppannantipi paṭhamaṃ, paṭhamaṃ samāpajjatīti idaṃ pana na ekantalakkhaṇaṃ. Ciṇṇavasībhāvo hi aṭṭhasamāpattilābhī ādito paṭṭhāya matthakaṃ pāpentopi samāpajjituṃ sakkoti, matthakato paṭṭhāya ādiṃ pāpentopi, antarantarā okkantopi samāpajjituṃ sakkoti eva. Pubbuppattiyaṭṭhena pana paṭhamaṃ nāma hoti. Vibhaṅgeti jhānavibhaṅge. Vipassanaṃ kayiramānaṃ lakkhaṇūpanijjhānakiccaṃ maggena sijjhati taggatasammohaviddhaṃsanato . Apica vipassanāya lakkhaṇūpanijjhānaṃ maggena uppannena sijjhati itarathā parivattanato, tasmā maggo lakkhaṇūpanijjhānaṃ, na aniccādilakkhaṇānaṃ ārammaṇakaraṇato. Yathā phalaṃ nibbānassa asaṅkhatalakkhaṇaṃ ārammaṇakaraṇavasena upanijjhāyati, evaṃ maggopi. Evampissa lakkhaṇūpanijjhānataṃ veditabbaṃ. Vattabbameva natthi arittajjhānatāya. Sesaṃ visesaṃ, arittajjhānā evāti attho.
386-387「遍满利益」:即随顺利益有情的方式,遍满禅那而转起。「心解脱」:因之而从心的对立面解脱出来,这就是达到安止的慈。因此说「在这里」等语。「这是同样的理则」:依此理类推,悲等也同样达到了安止。「成为轮转」:因为它们处于业轮转的状态。「成为轮转之足」:即成为果报轮转的因。
386-387.Hitapharaṇanti sattesu hitānurūpaṃ jhānassa pharitvā pavattanaṃ. Cetopaṭipakkhato vimuccati etāyāti cetovimutti, appanāppattā mettā. Tenāha – ‘‘idhā’’tiādi. Eseva nayoti iminā karuṇādīnampi appanāppattataṃ atidisati. Vaṭṭaṃ honti kammavaṭṭabhāvato. Vaṭṭapādā hontīti vipākavaṭṭassa kāraṇaṃ honti.
390390.「依内遍作」:指在自己的头发等之上修习遍作。「以十八种方式」:即十八种类。「身」:指色身。这里的色身,就像象身、车身等,是依支分和头发等诸法的集合之义而被理解为「身」的。由于它以集合为所缘,并且从总体上执取不净相,因此对「身」使用了单数。同样地,心虽然依所缘等而有种种差别,但因为都以「心的状态」这一共性总摄为一,所以对「心」也使用了单数。为了解释「身随观」的含义,说「以智慧随观那个身」,通过「那个身」加以限定,便排除了对受等的随观。这也暗示了再次取用「身」字的意图:在说「于身」之后,又说「身随观」,这第二次取「身」字,是为了显示不混杂地确立身随观、破除密集等。因此,即使受等也依附于此、系著于此,但在关涉「身受等随观」的情形下,也并非「于身中随观受、随观心或随观法」,而恰恰是「身随观者」:即在名为「身」的这一处所,唯示现身随观。
390.Ajjhattaparikammavasenāti attano kesādīsu parikammakaraṇavasena. Aṭṭhārasavidheti aṭṭhārasappabhede. Kāyeti rūpakāye. Rūpakāyo hi idha aṅgapaccaṅgānaṃ kesādīnañca dhammānaṃ samūhaṭṭhena hatthikāyarathakāyādayo viya kāyoti adhippeto. Samūhavisayatāya cassa kāyasaddassa samudāyūpādanatāya ca asubhākārassa ‘‘kāye’’ti ekavacanaṃ. Tathā ārammaṇādivibhāgena anekabhedabhinnampi cittaṃ cittabhāvasāmaññena ekajjhaṃ gahetvā ‘‘citte’’ti ekavacanaṃ kataṃ. Kāyānupassīti imassa atthaṃ dassetuṃ – ‘‘tameva kāyaṃ paññāya anupassanto’’ti āha. Tameva kāyanti ca avadhāraṇena vedanādianupassanaṃ nivatteti. Tena ca puna kāyaggahaṇassa payojanaṃ sūcitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Kāye’’ti hi vatvāpi puna ‘‘kāyānupassī’’ti dutiyaṃ kāyaggahaṇaṃ asammissato vavatthānaghanavinibbhogādidassanatthaṃ kataṃ. Tena vedanādayopi ettha sitā, ettha paṭibaddhāti kāyavedanādianupassanappasaṅgepi āpanne na kāye vedanānupassī cittānupassī dhammānupassī vā. Atha kho kāyānupassīyevāti kāyasaṅkhātavatthusmiṃ kāyānupassanākārasseva dassanena asammissato vavatthānaṃ dassitaṃ hoti. Tathā na kāye aṅgapaccaṅgavinimuttaekadhammānupassī, nāpi kesalomādivinimuttaitthipurisānupassī. Yopi cettha kesalomādiko bhūtupādāyasamūhasaṅkhāto kāyo, katthapi na bhūtupādāyavinimuttaekadhammānupassī, atha kho rathasambhārānupassako viya aṅgapaccaṅgasamūhānupassī , nāgarāvayavānupassako viya kesalomādisamūhānupassī, kadalikkhandhapattavaṭṭivinibbhujjako rittamuṭṭhiviniveṭhako viya ca bhūtupādāyasamūhānupassīyevāti nānappakārato samūhavaseneva kāyasaṅkhātassa vatthuno dassanena ghanavinibbhogo dassito hoti. Na hettha yathāvuttasamūhavinimutto kāyo vā itthī vā puriso vā añño vā koci dhammo dissati, yathāvuttadhammasamūhamatteyeva pana tathā tathā sattā micchābhinivesaṃ karonti.
「以十八种方式」:即十八种。「对于修习念处者」:指修习念处的人。「在三有中燃烧烦恼」:这称为「热勤」,是精进的名称。虽然断除烦恼也可说为热勤,这一含义在正见等法中也存在,但正如「热」这个词一样,「热勤」一词惯常用于精进。或者,在对治敌对法时,随着诸法而奋勇转起的精进,有更殊胜的燃烧作用,因此只有精进被这样称呼,而不是其他法。因此,「热勤」是精进的名称,具足此热勤者称为「具热勤者」。而此处词尾「ī」表示赞叹或殊胜,所以用「具热勤者」这一称谓,显示他具足正勤。因此说:「具热勤者……即具有精进、有精进的人」。「具正知者」:即具足称为正知的智慧。因此说「以十八种方式……正确地了知」。这里的意思是:正确、周遍、全面地了知,称为「具正知者」。由于在不混杂地确立
Aṭṭhārasavidhenāti aṭṭhārasavidhā. Satipaṭṭhānabhāvakassāti satipaṭṭhānabhāvaṃ bhāventassa. Tīsu bhavesu kilese ātapetīti ātāpo, vīriyassetaṃ nāmaṃ. Yadipi hi kilesānaṃ pahānaṃ ātāpananti, taṃ sammādiṭṭhiādīnampi attheva. Ātapasaddo viya pana ātāpasaddopi vīriyeva niruḷho. Atha vā paṭipakkhappahāne sampayuttadhammānaṃ abbhussahanavasena pavattamānassa vīriyassa sātisayaṃ tadātāpananti vīriyameva tathā vuccati, na aññadhammā, tasmā ātāpoti vīriyassa nāmaṃ, so assa atthīti ātāpī. Ayañca īkāro pasaṃsāya atisayassa vā dīpakoti ātāpiggahaṇena sammappadhānasamaṅgitaṃ dasseti. Tenevāha – ‘‘ātāpīti…pe… vīriyena vīriyavā’’ti. Sampajānoti sampajaññasaṅkhātena ñāṇena samannāgato. Tenāha – ‘‘aṭṭhārasavidhena…pe… sammā pajānanto’’ti. Ayaṃ panettha vacanattho – sammā samantato sāmañca pajānanto sampajāno, asammissato vavatthāne aññadhammānupassitābhāvena sammā aviparītaṃ sabbākārappajānena samantato uparūparivisesāvahabhāvena pavattiyā sammā pajānantoti attho.
而在此处,「身」依坏灭与令坏灭之义,被理解为「世间」,因此说「就在那个称为身的世间中」。「对五欲的渴爱」:指对色等五种欲功德所生起的渴爱。然而,这里应当知道:由于「贪欲」一词包含了欲贪,「忧」一词包含了嗔恚,因此,通过显示属于盖的这两种有力之法,便已说明了诸盖的断除。特别而言,在此:以调伏贪欲,说明断除由身圆满所生的随顺;以调伏忧,说明断除由身失坏所生的违逆;以调伏贪欲,说明断除对身的乐著;以调伏忧,说明断除对身修习的不乐;以调伏贪欲,说明断除将不真实的净、乐等性质增益于身;以调伏忧,说明断除将真实的非净、苦等性质从身损减。由此,显示了行者的瑜伽威力与瑜伽堪能性。这确实是瑜伽的威力:即脱离随顺与违逆,能忍受乐与不乐,不增益不真实,不损减真实。而脱离随顺与违逆、能忍受乐与不乐、不增益不真实、也不损减真实的人,便是堪能瑜伽者。所谓「唯说纯粹观察色法」:这是从单修身随观的角度而说的。
Kāyo ca idha lujjanappalujjanaṭṭhena lokoti adhippetoti āha – ‘‘tasmiṃyeva kāyasaṅkhāte loke’’ti. Pañcakāmaguṇikataṇhanti rūpādīsu pañcasu kāmaguṇesu pavattamānaṃ taṇhaṃ . Yasmā panettha abhijjhāgahaṇena kāmacchando, domanassaggahaṇena byāpādo saṅgahaṃ gacchati, tasmā nīvaraṇapariyāpannabalavadhammadvayadassanena nīvaraṇappahānaṃ vuttaṃ hotīti veditabbaṃ. Visesena cettha abhijjhāvinayena kāyasampattimūlakassa anurodhassa, domanassavinayena kāyavipattimūlakassa virodhassa, abhijjhāvinayena ca kāye abhiratiyā, domanassavinayena kāyabhāvanāya anabhiratiyā, abhijjhāvinayena kāye abhūtānaṃ subhasukhabhāvādīnaṃ pakkhepassa, domanassavinayena kāye bhūtānaṃ asubhāsukhabhāvādīnaṃ apanayanassa ca pahānaṃ vuttaṃ. Tena yogāvacarassa yogānubhāvo yogasamatthatā ca dīpitā hoti. Yogānubhāvo hi esa, yadidaṃ anurodhavirodhavippamutto aratiratisaho abhūtapakkhepabhūtāpanayanavirahito ca hoti. Anurodhavirodhavippamutto cesa aratiratisaho abhūtaṃ apakkhipanto bhūtañca anapanento yogasamattho hotīti. Suddharūpasammasanameva kathitanti kevalaṃ kāyānupassanābhāvato vuttaṃ.
「在乐等种种差别之受中」(sukhādibhedāsu vedanāsūti):即乐受、苦受、不苦不乐受、有染着受、无染着受等种种差别之受中。其中,「乐受」(sukhā):由于带来快乐,意思是令相应诸法与身体得尝甘味、获得满足。或者,乐受能善巧地啃噬、掘除身心的疾病;或者说,乐受容易给予生起的机会。「苦受」(dukkhā):由于带来痛苦,意思是逼恼、损害相应诸法及身体。或者,苦受能粗劣地啃噬、掘除身心的安乐;或者说,苦受难得给予生起的机会。由排遣苦与乐,故称「不苦不乐受」(adukkhamasukhā),也就是舍受。「感受」(vedanā):由于体验所缘之味。「正在感受」:正在体验。「当感受乐受时,了知“我感受乐受”」:意思是,当感受身体的乐受或内心的乐受时,了知「我感受乐受」。关于这一点,固然那些仰躺的婴儿在吸奶等时,当感受乐受,他们也了知「我们在感受乐受」,但此处并非指这种了知。因为那样的了知不舍「有情」之见,不拔除「我」想,也不能成为业处或念处的修习。而
Sukhādibhedāsu vedanāsūti sukhadukkhaadukkhamasukhasāmisanirāmisabhedāsu vedanāsu. Tattha sukhayatīti sukhā, sampayuttadhamme kāyañca laddhassāde karotīti attho. Suṭṭhu vā khādati, khanati vā kāyikaṃ cetasikañca ābādhanti sukhā, sukaraṃ okāsadānaṃ etissāti vā sukhā. Dukkhayatīti dukkhā, sampayuttadhamme kāyañca pīḷeti vibādhatīti attho. Duṭṭhu vā khādati, khanati vā kāyikaṃ cetasikañca sātanti dukkhā, dukkaraṃ okāsadānaṃ etissāti vā dukkhā. Dukkhasukhappaṭikkhepena adukkhamasukhāti upekkhā vuttā. Vediyati ārammaṇarasaṃ anubhavatīti vedanā. Vediyamānoti anubhavamāno. Sukhaṃ vedanaṃ vediyāmīti pajānātīti kāyikaṃ vā cetasikaṃ vā sukhaṃ vedanaṃ vediyamāno ‘‘ahaṃ sukhaṃ vedanaṃ vediyāmī’’ti pajānātīti attho. Tattha kāmaṃ uttānaseyyakāpi dārakā thaññapivanādikāle sukhaṃ vedanaṃ vediyamānā ‘‘sukhaṃ vedanaṃ vediyāmā’’ti pajānanti, na panetaṃ evarūpaṃ pajānanaṃ sandhāya vuttaṃ. Evarūpañhi jānanaṃ sattupaladdhiṃ na jahati, attasaññaṃ na ugghāṭeti, kammaṭṭhānaṃ vā satipaṭṭhānabhāvanā vā na hoti. Imassa pana bhikkhuno jānanaṃ sattupaladdhiṃ jahati, attasaññaṃ ugghāṭeti, kammaṭṭhānañceva satipaṭṭhānabhāvanā ca hoti. Idañhi ‘‘ko vediyati, tassa vedanā, kiṃ kāraṇā vedanā’’ti evaṃ sampajānantassa vediyanaṃ sandhāya vuttaṃ.
其中,「谁在感受?」并无任何有情或个人在感受。「这是谁的受?」并非任何有情或个人的受。「以何为因缘而有受?」以所依和所缘为其因缘。因此,他这样了知:「以那些成为乐等所依的色等作为所缘,单单是受本身在感受;而依于受的转起,所谓‘我感受’只不过是一种假名施设罢了。」应当知道,他正是如此注意到「以成为乐等所依的色等作为所缘,单单是受本身在感受」,从而了知「我感受乐受」。
Tattha ko vediyatīti? Na koci satto vā puggalo vā vediyati. Kassa vedanāti? Na kassaci sattassa vā puggalassa vā vedanā. Kiṃ kāraṇā vedanāti? Vatthuārammaṇā ca panassa vedanāti. Tasmā esa evaṃ pajānāti ‘‘taṃ taṃ sukhādīnaṃ vatthubhūtaṃ rūpādiṃ ārammaṇaṃ katvā vedanāva vediyati, taṃ pana vedanāpavattiṃ upādāya ‘ahaṃ vediyāmī’ti vohāramattaṃ hotī’’ti. Evaṃ ‘‘sukhādīnaṃ vatthubhūtaṃ rūpādiṃ ārammaṇaṃ katvā vedanāva vediyatī’’ti sallakkhento esa ‘‘sukhaṃ vedanaṃ vediyāmī’’ti pajānātīti veditabbo.
或者,「当感受乐受时,了知‘我感受乐受’」:在感受乐受的刹那,由于苦受不存在,所以正在感受乐受时,他便了知「我只是在感受乐受」。过去曾有的苦受现已无存,而此乐受此后亦将消失,因此他于此成为具正知者,作如是观:「受确实是无常、不住、变易之法。」对于「当感受苦受时,了知‘我感受苦受’」等,道理亦同。
Atha vā sukhaṃ vedanaṃ vediyāmīti pajānātīti sukhavedanākkhaṇe dukkhāya vedanāya abhāvato sukhaṃ vedanaṃ vediyamāno ‘‘sukhaṃ vedanaṃyeva vediyāmī’’ti pajānāti. Tena yā pubbe bhūtapubbā dukkhā vedanā, tassā idāni abhāvato imissā ca sukhāya vedanāya ito paraṃ paṭhamaṃ abhāvato ‘‘vedanā nāma aniccā addhuvā vipariṇāmadhammā’’ti itiha tattha sampajāno hoti. Dukkhaṃ vedanaṃ vediyāmīti pajānātītiādīsupi eseva nayo.
“有染的乐”等之中:因五种欲可被烦恼所触,故名为“染”。以作为所缘的方式与染共俱,称为“有染”。因此,“有染的乐”是指依止于五欲之染、在六门中生起、属于在家者的喜受。“有染的苦”是指属于在家者的忧受。应知,此即是在六门中,当如是寻思“我将不能享受可意所缘”“我正不能享受可意所缘”时,所生起的依于欲的忧受。“无染的乐”是指依止于六种出离的喜受。应知,当可意所缘出现在六门时,有人能依无常等修习观,生起“我的观已得以策励”的喜,由此生起的喜受。
Sāmisaṃ vā sukhantiādīsu yasmā kilesehi āmasitabbato āmisā nāma pañca kāmaguṇā. Ārammaṇakaraṇavasena saha āmisehīti sāmisā, tasmā sāmisā sukhā nāma pañcakāmaguṇāmisanissitā chasu dvāresu uppannā chagehassitā somanassavedanā. Sāmisā dukkhā nāma chagehassitā domanassavedanā. Sā ca chasu dvāresu ‘‘iṭṭhārammaṇaṃ nānubhavissāmi nānubhavāmī’’ti vitakkayato uppannā kāmaguṇanissitā domanassavedanā veditabbā. Nirāmisā sukhā nāma chanekkhammassitā somanassavedanā. Sā ca chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate aniccādivasena vipassanaṃ paṭṭhapetvā ussukkāpetuṃ sakkontassa ‘‘ussakkitā me vipassanā’’ti somanassajātassa uppannā somanassavedanā daṭṭhabbā.
“无染的苦”是指依止于六种出离的忧受。此即是在六门中,当可意所缘出现时,有人向往称为无上解脱的圣果法,为了证得它,依无常等修习观,却无法策励生起,于是生起这样的忧愁:“我花了这半月、这个月、这一整年修习观,也没能证得圣位。”由此生起的忧受。
Nirāmisā dukkhā nāma chanekkhammassitā domanassavedanā. Sā pana chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate anuttaravimokkhasaṅkhātaariyaphaladhammesu pihaṃ paṭṭhapetvā tadadhigamāya aniccādivasena vipassanaṃ paṭṭhapetvā ussukkāpetuṃ asakkontassa ‘‘imampi pakkhaṃ imampi māsaṃ imampi saṃvaccharaṃ vipassanaṃ ussukkāpetvā ariyabhūmiṃ pāpuṇituṃ nāsakkhi’’nti anusocato uppannā domanassavedanā.
“有染的不苦不乐受”是指属于在家者的舍受。应知,此即是在六门中,当可意所缘出现时,犹如黏着在糖块上的苍蝇,心随逐于色等所缘,就那样黏着而生起的、依止于欲的舍受。“无染的不苦不乐受”是指依止于六种出离的舍受。此即是在六门中,当可意等所缘出现时,对可爱者不贪染,对不可爱者不瞋恚,以平等观察而不迷惑,所生起的与观智相应的舍受。以上所说,即为《大念处经》中所说。而这种受,以坏灭与被坏灭的含义,当知就是“世间”。
Sāmisā adukkhamasukhā nāma chagehassitā upekkhāvedanā. Sā ca chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate guḷapiṇḍake nilīnamakkhikā viya rūpādīni anuvattamānā tattheva laggā laggitā hutvā uppannā kāmaguṇanissitā upekkhāvedanā. Nirāmisā adukkhamasukhā nāma chanekkhammassitā upekkhāvedanā. Sā pana chasu dvāresu iṭṭhādiārammaṇe āpāthagate iṭṭhe arajjantassa, aniṭṭhe adussantassa, asamapekkhanena amuyhantassa uppannā vipassanāñāṇasampayuttā upekkhāvedanā. Evaṃ vuttanti mahāsatipaṭṭhānasutte vuttaṃ. Sāva vedanā veditabbāti lujjanappalujjanaṭṭhena sā vedanā ‘‘loko’’ti veditabbā.
所谓“如此详细展开”,即指《念处经》中所详说的十六种心:“有贪心即知有贪心,离贪心即知离贪心;有瞋心即知有瞋心,离瞋心即知离瞋心;有痴心即知有痴心,离痴心即知离痴心;收缩的心即知收缩的心,散乱的心即知散乱的心;广大的心即知广大的心,不广大的心即知不广大的心;有上的心即知有上的心,无上的心即知无上的心;定的心即知定的心,未定的心即知未定的心;解脱的心即知解脱的心,未解脱的心即知未解脱的心。”
Evaṃ vitthāriteti ‘‘sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ cittanti pajānāti, vītarāgaṃ vā cittaṃ…pe… sadosaṃ vā cittaṃ, vītadosaṃ vā cittaṃ, samohaṃ vā cittaṃ, vītamohaṃ vā cittaṃ, saṃkhittaṃ vā cittaṃ, vikkhittaṃ vā cittaṃ, mahaggataṃ vā cittaṃ, amahaggataṃ vā cittaṃ, sauttaraṃ vā cittaṃ, anuttaraṃ vā cittaṃ, samāhitaṃ vā cittaṃ, asamāhitaṃ vā cittaṃ, vimuttaṃ vā cittaṃ, avimuttaṃ vā cittanti pajānātī’’ti evaṃ satipaṭṭhānasutte (dī. ni. 2.381; ma. ni. 1.114) vitthāretvā dassite soḷasavidhe citte.
其中,“有贪”指八种与贪俱行的心。“离贪”指世间的善心与无记心。然而,由于此处是就思择而言,并非法的归纳,所以这里连一句出世间心也没有。其余四种不善心,既不入前句,也不入后句。“有瞋”指两种与忧俱行的心。“离瞋”指世间的善心与无记心。其余十种不善心,既不入前句,也不入后句。“有痴”指与疑俱行和与掉举俱行的两种心。不过,由于痴在一切不善心中都会生起,因此其余的不善心在此处同样适用。实际上,仅此一对,十二种不善心便已全部摄尽。“离痴”指世间的善心与无记心。
Tattha sarāganti aṭṭhavidhaṃ lobhasahagataṃ. Vītarāganti lokiyakusalābyākataṃ. Idaṃ pana yasmā sammasanaṃ na dhammasamodhānaṃ, tasmā idha ekapadepi lokuttaraṃ na labbhati. Sesāni cattāri akusalacittāni neva purimapadaṃ, na pacchimapadaṃ bhajanti. Sadosanti duvidhaṃ domanassasahagataṃ. Vītadosanti lokiyakusalābyākataṃ. Sesāni dasa akusalacittāni neva purimapadaṃ, na pacchimapadaṃ bhajanti. Samohanti vicikicchāsahagatañceva uddhaccasahagatañcāti duvidhaṃ. Yasmā pana moho sabbākusalesu uppajjati, tasmā sesānipi idha vattantiyeva. Imasmiññeva hi duke dvādasākusalacittāni pariyādinnānīti. Vītamohanti lokiyakusalābyākataṃ.
“收缩的心”是指随昏沉睡眠而转起的心。因为这种心在面对所缘时,是以蜷缩的状态转起的,所以叫作蜷缩心。“散乱的心”是指与掉举俱行的心。这种心在面对所缘时,特别以散乱的方式、以扩散的状态转起,所以叫作扩散心。“广大的心”是指色界心和无色界心。“不广大的心”是指欲界心。“有上的心”是指欲界心。“无上的心”是指色界心和无色界心。其中,色界心也是有上的,只有无色界心才是无上的。“定的心”是指具有安止定或近行定的心。“未定的心”是指远离这两种定的心。“解脱的心”是指以彼分解脱和镇伏解脱而解脱的心。“未解脱的心”是指远离这两种解脱的心。至于断解脱、止息解脱、出离解脱,这里根本没有它们的位置。之所以没有位置,应当知道是因为这里所意趣的是思择行境的缘故。
Saṃkhittanti thinamiddhānupatitaṃ. Etañhi saṅkucitacittaṃ nāma ārammaṇe saṅkocavasena pavattanato. Vikkhittanti uddhaccasahagataṃ. Etañhi pasaṭacittaṃ nāma ārammaṇe savisesaṃ vikkhepavasena visaṭabhāvena pavattanato. Mahaggatanti rūpāvacaraṃ arūpāvacarañca. Amahaggatanti kāmāvacaraṃ. Sauttaranti kāmāvacaraṃ. Anuttaranti rūpāvacaraṃ arūpāvacarañca. Tatrāpi sauttaraṃ rūpāvacaraṃ, anuttaraṃ arūpāvacarameva. Samāhitanti yassa appanāsamādhi vā upacārasamādhi vā atthi. Asamāhitanti ubhayasamādhivirahitaṃ. Vimuttanti tadaṅgavikkhambhanavimuttīhi vimuttaṃ. Avimuttanti ubhayavimuttirahitaṃ. Samucchedappaṭippassaddhinissaraṇavimuttīnaṃ pana idha okāsova natthi, okāsābhāvo ca sammasanacārassa adhippetattā veditabbo.
所谓“取蕴”,即取的蕴,指作为取的缘而生起的法聚、法蕴。或者,能以所缘等方式被取而执取的蕴,亦称为取蕴。“六内处、六外处”:眼、耳、鼻、舌、身、意这六者为内处,色、声、香、味、触、法这六者为外处。然而此处不取出世间法,因为此处所指是思择行境。“七觉支”:即念觉支等七觉支。因为念等是正觉的支分,或为了正觉的支分,故称觉支。详言之:自瑜伽行者(修观者)起,得以觉了,即称为正觉;或者,依此念等七法之集合而觉了,从烦恼之眠中醒来,或通达四圣谛,这些法之集合即为正觉。此正觉的支分,或为了此正觉的支分,故称觉支。
Upādānassa khandhā upādānakkhandhā, upādānassa paccayabhūtā dhammapuñjā dhammarāsayoti attho. Upādānehi ārammaṇakaraṇādivasena upādātabbā vā khandhā upādānakkhandhā. Cha ajjhattikabāhirāyatanānīti cakkhu sotaṃ ghānaṃ jivhā kāyo manoti imāni cha ajjhattikāyatanāni ceva, rūpaṃ saddo gandho raso phoṭṭhabbo dhammāti imāni cha bāhirāyatanāni ca. Ettha pana lokuttaradhammā na gahetabbā sammasanacārassa adhippetattā. Satta sambojjhaṅgāti satisambojjhaṅgādayo satta sambojjhaṅgā. Satiādayo hi sambodhissa, sambodhiyā vā aṅgāti sambojjhaṅgā. Tathā hi sambujjhati āraddhavipassakato paṭṭhāya yogāvacaroti sambodhi, yāya vā so satiādikāya sattadhammasāmaggiyā sambujjhati, kilesaniddāto uṭṭhāti, saccāni vā paṭivijjhati, sā dhammasāmaggī sambodhi, tassa sambodhissa, tassā vā sambodhiyā aṅgāti sambojjhaṅgā.
「四圣谛」即所说的:“苦、苦集、苦灭、导向苦灭之道”。这四圣谛中,前二谛属于「流转」,因为是流转生起之因;后二谛属于「还灭」,因为是还灭及证得还灭的方法。对比丘而言,于流转处,因能依其自相来把握,故有业处的投入;于还灭处则无投入,因为并非其境界,且既非境界亦无利益。所谓“于五种所说中”,是指在《念处经》中所说的那些。「纯无色思择」,即不与色法混杂,纯粹是对无色法的思择。由于蕴、处、谛这些类别都摄在五蕴之中,故说为“色与无色的思择”。又因含摄了属于前行分的念处,故说“兼具世间与出世间的内容才被解说”。
Cattāri ariyasaccānīti ‘‘dukkhaṃ dukkhasamudayo dukkhanirodho dukkhanirodhagāminipaṭipadā’’ti (saṃ. ni. 5.1071-1072) evaṃ vuttāni cattāri ariyasaccāni. Tattha purimāni dve saccāni vaṭṭaṃ pavattihetubhāvato. Pacchimāni vivaṭṭaṃ nivaṭṭatadadhigamūpāyabhāvato. Tesu bhikkhuno vaṭṭe kammaṭṭhānābhiniveso hoti sarūpato pariggahasambhavato. Vivaṭṭe natthi abhiniveso avisayattā avisayatte ca payojanābhāvato. Pañcadhā vuttesūti satipaṭṭhānasutte vuttesu. Suddhaarūpasammasanamevāti rūpena amissitattā kevalaṃ arūpasammasanameva. Khandhāyatanasaccakoṭṭhāsānaṃ pañcakkhandhasaṅgahato ‘‘rūpārūpasammasana’’nti vuttaṃ. Pubbabhāgiyānampi satipaṭṭhānānaṃ saṅgahitattā ‘‘lokiyalokuttaramissakāneva kathitānī’’ti āha.
394「未生的」即尚未生起的。在「努力精进」中,「努力」是指强力的用功,「精进」就是指努力本身,也就是称为努力的精进。「策励心」是指为了避免心落入懈怠,而将其提起。「策励之精进」即具备正精进特相的精进。「属于世间的」是指这段是关于世间正精进的说法。「于一切前行分」是指在一切道的前行阶段。「依与迦叶相关的叙述方式」是因为在《迦叶相应》的经典中,通过“我那些已生起的邪恶不善法,若不断除,则会导致不利”这样的叙述方式而说,因此应知这是“世间的”。
394.Anibbattānanti ajātānaṃ. Payogaṃ parakkamanti ettha bhusaṃ yogo payogo, payogova parakkamo, payogasaṅkhātaṃ parakkamanti attho. Cittaṃ ukkhipatīti kosajjapakkhe patituṃ apadānavasena ukkhipati. Padhānavīriyanti sammappadhānalakkhaṇappattavīriyaṃ. Lokiyāti lokiyasammappadhānakathā. Sabbapubbabhāgeti sabbamaggānaṃ pubbabhāge. Kassapasaṃyuttapariyāyenāti kassapasaṃyutte āgatasuttena ‘‘uppannā me pāpakā akusalā dhammā appahīyamānā anatthāya saṃvatteyyu’’nti (saṃ. ni. 2.145) āgatattā. Sā lokiyāti veditabbā.
说「止观而已」:藉由强调而将道排除之后,为显示排除的原因,遂说「然而道……」等。「生起一次」:这只是如实陈述事实。已灭的道不再生起,或许有人会疑:「若如此,它还有何功德?」故说「因为那个道……」等。就在它灭去的无间,正如果生起那样,它依然以那样的方式起着缘的作用。前句也是如此:即在「我那些未生的善法,若生起了,则会导致不利」这一句中,情况也一样。所谓「是古注中的话」:即是古注中那样说过。然而,此说并不合理,因为在第一句中,不同于第二句,并没有将道纳入的理由。若第一句也把道纳入,则未生起的道会导致不利,但这并不合理,因为当道被遮遣时,其中仍有精进的意义。所谓「依完成四任务」,是指为达成令未生的不善不再生起等四种任务。
Samathavipassanāvāti avadhāraṇena maggaṃ nivattetvā tassa nivattane kāraṇaṃ dassento, ‘‘maggo panā’’tiādimāha. Sakiṃ uppajjitvāti idaṃ bhūtakathanamattaṃ. Niruddhassa puna anuppajjanato ‘‘na koci guṇo’’ti āsaṅkeyyāti āha – ‘‘so hī’’tiādi. Anantarameva yathā phalaṃ uppajjati, tathā pavattiyevassa paccayadānaṃ. Purimasmimpīti ‘‘anuppannā me kusalā dhammā uppajjamānā anatthāya saṃvatteyyu’’nti etthapi. Vuttanti porāṇaṭṭhakathāyaṃ. Taṃ pana tathāvuttavacanaṃ na yuttaṃ dutiyasmiṃ viya purimasmiṃ maggassa aggahaṇe kāraṇābhāvato. Purimasmiṃ aggahite magge anuppajjamāno maggo anatthāya saṃvatteyyāti āpajjeyya, na cetaṃ yuttaṃ āpajjamāne tasmiṃ padhānatthasambhavato. Catukiccasādhanavasenāti anuppannākusalānuppādanādicatukiccasādhanavasena.
「依所说的方法」:即依「由于不现行,或由于未领受所缘」等所说的方法。「存在的」:指持续保持其自性的。「已生、现在」:由于被包含在三个刹那中,具备生起等特征,以正在当下的状态而称为已生、现在。因为从生起开始直至坏灭,它已上升、显现,故无余地说为「已生」。领受后、存在后而又消逝的,称为「已受已逝」。因为领受与存在的作用,依「存在」一词的一般意义而言,再以字首加以区分。在此,并不像《殊胜义注》那样,或以染着等角度说速行心是领受所缘后又消逝的,或以生起后又灭尽的角度说有为法是存在后又消逝的,并分别称为「已存在已消逝已生」。此处是从领受异熟的角度来说的,因为这个所缘对于尚未成熟的果报而言,在一切方面都并未完全消逝,所以仅以「存在后又消逝」这种简别的方式来表述业,称为「已受已逝已生」。因此,在这里只是指适合其生起处而生的异熟果报,并不像那里那样也包含业。因为《殊胜义注》是将「已受已逝已生」与「适处已生」依不同方式加以说明的。那里是这样说的(《法集论注》欲界善分释):
Vuttanayenāti ‘‘asamudācāravasena vā ananubhūtārammaṇavasena vā’’tiādinā vuttanayena. Vijjamānāti dharamānasabhāvā. Khaṇattayapariyāpannattā uppādādisamaṅgino vattamānabhāvena uppannaṃ vattamānuppannaṃ. Tañhi uppādato paṭṭhāya yāva bhaṅgā uddhaṃ pannaṃ pattanti nippariyāyato ‘‘uppanna’’nti vuccati. Anubhavitvā bhavitvā ca vigataṃ bhutvāvigataṃ. Anubhavanabhavanāni hi bhavanasāmaññena bhutvā-saddena vuttāni. Sāmaññameva hi upasaggena visesīyati. Idha vipākānubhavanavasena tadārammaṇaṃ avipakkavipākassa sabbathā avigatattā bhavitvāvigatamattavasena kammañca ‘‘bhutvāvigatuppanna’’nti vuttaṃ. Na aṭṭhasāliniyaṃ viya rajjanādivasena anubhūtāpagataṃ javanaṃ uppajjitvā niruddhatāvasena bhūtāpagatañca saṅkhataṃ bhūtāpagatuppannanti. Tasmā idha okāsakatuppannaṃ vipākameva vadati, na tattha viya kammampi. Aṭṭhasāliniyañhi bhūtāvigatuppannaṃ okāsakatuppannañca aññathā dassitaṃ. Vuttañhi tattha (dha. sa. aṭṭha. 1 kāmāvacarakusalapadabhājanīya) –
「领受所缘之味后灭尽的,称为『受后消逝』的善与不善,是为『已受已逝已生』;而那些尚未到达『三取』便灭尽的,称为『存在后消逝』的其余有为法,是为『已存在已消逝已生』。至于『凡是某人过去所作的那些业』等文中所说的业,虽然是过去的,但由于它排开了其他果报,为自己的果报创造出机会而安住其中;而那个已获机会的果报,虽然现在尚未生起,但在机会已被如此创造出来的情况下,它必定会生起,因此称为『得机会而生』。」
‘‘Ārammaṇarasaṃ anubhavitvā niruddhaṃ anubhūtāpagatasaṅkhātaṃ kusalākusalaṃ, upādādittayaṃ anuppatvā niruddhaṃ bhūtāpagatasaṅkhātaṃ sesasaṅkhatañca bhūtāpagatuppannaṃ nāma. ‘Yānissa tāni pubbe katāni kammānī’ti evamādinā nayena vuttaṃ kammaṃ atītampi samānaṃ aññaṃ vipākaṃ paṭibāhitvā attano vipākassokāsaṃ katvā ṭhitattā, tathākatokāsañca vipākaṃ anuppannampi samānaṃ evaṃ kate okāse ekantena uppajjanato okāsakatuppannaṃ nāmā’’ti.
于此,依据《迷惑冰消论》中的解说,来说明“已存在后消逝而生”与“得机会而生”。正如《迷惑冰消论》(《分别论注》406)所说:
Idha pana sammohavinodaniyaṃ vuttanayeneva bhutvāvigatuppannaṃ okāsakatuppannañca dassitaṃ. Vuttañhi, sammohavinodaniyaṃ (vibha. aṭṭha. 406) –
“当业被舍离时,领受所缘之味后灭尽的果报,称为‘存在后消逝’。业生起后灭尽,也称为‘存在后消逝’。这两者都归入‘已存在后消逝而生’之类。善或不善的业,排开其他业的果报,为自己的果报创造机会。如此创造机会后,果报从机会被创造之时起,便称为‘已生’。这就叫作‘得机会而生’。”
‘‘Kamme pana jahite ārammaṇarasaṃ anubhavitvā niruddho vipāko bhutvāvigataṃ nāma. Kammaṃ uppajjitvā niruddhaṃ bhutvāvigataṃ nāma. Tadubhayampi bhutvāvigatuppannanti saṅkhyaṃ gacchati. Kusalākusalaṃ kammaṃ aññakammassa vipākaṃ paṭibāhitvā attano vipākassa okāsaṃ karoti. Evaṃ kate okāse vipāko uppajjamāno okāsakaraṇato paṭṭhāya uppannoti vuccati. Idaṃ okāsakatuppannaṃ nāmā’’ti.
对此,《殊胜义注》的意图在于:‘所有心生起虽皆具感受的自性,皆在领受所缘,然而善与不善心在相续中随颠倒的心行而转,故与无记心相比,它们领受所缘的方式更为殊胜、更为卓越。犹如以妄想执取的方式,由贪等及其对立面所生的不善与善心,它们真正、直接地领受所缘之味;果报心因被业流推动,并非如此;无因唯作心极其羸弱,有因唯作心则在漏尽、具足六支舍的状态下生起,极为平静,也非如此。因此,以染着等方式领受所缘之味——这种殊胜的领受方式,唯属不善与善心。而不善与善心生起即灭,以此为共通性,其余的有为法也被称为“存在后消逝”。’然而,《迷惑冰消论》则依果报的领受方式来解说:对于未成熟的果报,所缘在任何情况下都未曾消逝,所以仅以‘存在后消逝’这种单纯的方式来谈论业。也正因如此,当那里说到‘得机会而生’时,唯指果报,不包括业。因此,此处也当依据《迷惑冰消论》所说的方法,来加以区分。
Tattha aṭṭhasāliniyā ayamadhippāyo – ‘‘satipi sabbesampi cittuppādānaṃ saṃvedayitasabhāvā ārammaṇānubhavane savipallāse pana santāne cittābhisaṅkhāravasena pavattito abyākatehi visiṭṭho kusalākusalānaṃ sātisayo visayānubhavanākāro. Yathā vikappaggāhavasena rāgādīhi tabbipakkhehi ca akusalaṃ kusalañca nippariyāyato ārammaṇarasaṃ anubhavati, na tathā vipāko kammavegakkhittattā, nāpi kiriyā ahetukānaṃ atidubbalatāya, sahetukānañca khīṇakilesassa chaḷaṅgupekkhāvato uppajjamānānaṃ atisantavuttittā, tasmā rajjanādivasena ārammaṇarasānubhavanaṃ sātisayanti akusalaṃ kusalañca uppajjitvā niruddhatāsāmaññena sesasaṅkhatañca bhūtāpagata’’nti vuttaṃ. Sammohavinodaniyā pana vipākānubhavanavasena tadārammaṇaṃ avipakkapākassa sabbathā avigatattā bhavitvāvigatamattavasena kammañca bhutvāpagatanti vuttaṃ. Teneva tattha okāsakatuppannanti vipākamevāha, na kammampi, tasmā idhāpi sammohavinodaniyaṃ vuttanayeneva bhutvāpagatuppannaṃ okāsakatuppannañca vibhattanti daṭṭhabbaṃ.
五蕴名为“观地”,以其为遍观之所依处故。“于他们中”——即于过去等分类的五蕴中。“随眠烦恼”指未被圣道所断、应被断除的烦恼。因此他说:“或是过去……不应说。”姑且不论不应说“过去”或“现在”,为何连“未来”也不应说?难道不是公认,随眠烦恼在获得因缘时能起,因未被断除而有势力,故称随眠?诚然,然而它们未来的状态并不像其他未来蕴那样确定,所以才说“或是未来,不应说”。假如它们未来的状态是确定的,则可称为“现在”或“过去”。不过,基于其在诸缘和合时堪能生起这一点,应知此处安立“未来”为世俗称谓。
Pañcakkhandhā pana vipassanāya bhūmi nāmāti sammasanassa ṭhānabhāvato vuttaṃ. Tesūti atītādibhedesu. Anusayitakilesāti appahīnā maggena pahātabbā adhippetā. Tenāha – ‘‘atītā vā…pe… na vattabbā’’ti. Hontu tāva ‘‘atītā’’ti vā ‘‘paccuppannā’’ti vā na vattabbā, ‘‘anāgatā’’ti pana kasmā na vattabbā, nanu kāraṇalābhe uppajjanārahā appahīnaṭṭhena thāmagatā kilesā anusayāti vuccantīti? Saccametaṃ, anāgatabhāvopi nesaṃ na paricchinno itarānāgatakkhandhānaṃ viyāti ‘‘anāgatā vāti na vattabbā’’ti vuttaṃ. Yadi hi nesaṃ paricchinno anāgatabhāvo siyā, tato ‘‘paccuppannā, atītā’’ti ca vattabbā siyuṃ, paccayasamavāye pana uppajjanārahataṃ upādāya anāgatavohāro tattha veditabbo.
“此谓得地而生”——指如前所述生起的烦恼,由于未被断除,在获得因缘时能起其用,故称“得地而生”。“于他们地中”——即在人、天等有情身相所摄的取蕴中。以烦恼于这些取蕴中作为所缘而生起故,这些取蕴便是“地”。“未被根除”:于各各相续中,由于未达不再生起之法,未得镇伏与正断,故为“未被根除”。“得地而生”一词,在此应解为“已得地者”,犹如钻木取火的木钻。关于“得机会而生”一词,依《殊胜义注》所举方式:“此善或不善业已作机会”、“此果报之机已被作”,此二义中,“已作”一词皆应视为后置词。而此处“得机会而生”唯取果报,故其词解应为:“为此果报而作机会”。
Idaṃ bhūmiladdhuppannaṃ nāmāti idaṃ yathāvuttaṃ kilesajātaṃ appahīnaṭṭhena bhūmiladdhuppannaṃ nāma kāraṇalābhe sati vijjamānakiccakaraṇato. Tāsu tāsu bhūmisūti manussadevādiattabhāvasaṅkhātesu upādānakkhandhesu. Ārammaṇakaraṇavasena hi bhavanti ettha kilesāti bhūmiyo, upādānakkhandhā. Asamugghātagatāti tasmiṃ tasmiṃ santāne anuppattidhammataṃ anāpāditatāya samugghātaṃ samucchedaṃ na gatāti asamugghātagatā. Bhūmiladdhuppannaṃ nāmāti ettha laddhabhūmikaṃ bhūmiladdhanti vuttaṃ aggiāhito viya. Okāsakatuppannasaddepi ca aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1 kāmāvacarakusalapadabhājanīya) āgatanayena okāso kato etena kusalākusalakammena, okāso kato etassa vipākassāti ca duvidhatthepi evameva katasaddassa paranipāto veditabbo. Idha pana okāsakatuppannasaddena vipākasseva gahitattā ‘‘okāso kato etassa vipākassā’’ti evaṃ viggaho daṭṭhabbo.
“现行生”:指具足三刹那而达到现行者。故言:“即是现在正转起者。”“得所缘而生”:指把握所缘、强力执取后而转起者。“未被镇伏”:因仅依镇伏断除而未被断,故为未被镇伏。“未被根除”:因依正断断除而未被断,故为未被根除。由于以取相的方式把握所缘,在忆念该所缘的刹那,它作为烦恼生起之因而现前,因此这个所缘便名为“已把握”,故言:“所缘已被把握。”在此,应作如是观:犹如已被取乳的乳树,那是以取相的方式把握了所缘;犹如未被取乳的乳树,那是由于未被镇伏而内在的烦恼所缘。取相的、未被镇伏的烦恼,或人,即如被取与未被取乳树的譬喻。依前“未被镇伏生”中所说方式,应广释为:“不可说‘它们在此处将不生起’。”何以故?因为未被根除。譬如以斧砍乳树,不可说“此处乳液将不流出”,如是亦然。此即名为“未被根除而生”——应如是结合而广释。
Khaṇattayasamaṅgitāya samudācārappattaṃ samudācāruppannaṃ. Tenāha – ‘‘sampati vattamānaṃyevā’’ti. Ārammaṇaṃ adhiggayha daḷhaṃ gahetvā pavattaṃ ārammaṇādhiggahituppannaṃ. Vikkhambhanappahānavasena appahīnā avikkhambhitā. Samucchedappahānavasena appahīnā asamugghātitā. Nimittaggāhavasena ārammaṇassa adhiggahitattā taṃ ārammaṇaṃ anussaritānussaritakkhaṇe kilesuppattihetubhāvena upatiṭṭhanato adhiggahitameva nāmaṃ hotīti āha – ‘‘ārammaṇassa adhiggahitattā’’ti. Ettha ca āhaṭakhīrarukkho viya nimittaggāhavasena adhiggahitaṃ ārammaṇaṃ, anāhaṭakhīrarukkho viya avikkhambhitatāya antogatakilesaārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Nimittaggāhikā avikkhambhitakilesā vā puggalā vā āhaṭānāhaṭakhīrarukkhasadisā. Purimanayenevāti avikkhambhituppanne vuttanayeneva. Vitthāretabbanti ‘‘imasmiṃ nāma ṭhāne nuppajjissantī’’ti na vattabbā. Kasmā? Asamugghātitattā. Yathā kiṃ? Yathā sace khīrarukkhaṃ kuṭhāriyā āhaneyyuṃ, imasmiṃ nāma ṭhāne khīraṃ na nikkhameyyāti na vattabbaṃ, evaṃ. Idaṃ asamugghātituppannaṃ nāmāti evaṃ yojetvā vitthāretabbaṃ.
“在这些生起之中”│指如前所述的八种生起。此非道所断,因为是所不可断除的事物;彼为道所断,因为是应依道来断除的事物。“有染”│指具足贪欲;于“有瞋”“有痴”亦同此理。“被邪曲系缚”│指被慢结以扭曲的方式系缚。“被执取”│指以见执取,逾越法的自性而错误执取。“未达究竟”│指未到达终点,陷入疑惑的状态。“有力存续”│指依随眠而变得坚固有力。“双运”│指如同被轭于应断与能断的双轭中,俱时而运作。“有染污的”│指与染污法共存。
Imesu uppannesūti yathāvuttesu aṭṭhasu uppannesu. Idaṃ na maggavajjhaṃ appahātabbavatthuttā. Maggavajjhaṃ maggena paheyyavatthuttā. Rattoti rāgena samannāgato. Esa nayo duṭṭho mūḷhoti etthāpi. Vinibaddhoti mānasaṃyojanena virūpaṃ nibandhito. Parāmaṭṭhoti diṭṭhiparāmāsena dhammasabhāvaṃ atikkamma parato āmaṭṭho. Aniṭṭhaṅgatoti niṭṭhaṃ agato, saṃsayāpannoti attho. Thāmagatoti anusayavasena daḷhataṃ upagato. Yuganaddhāti pahātabbappahāyakayuge naddhā viya vattanakā ekakālikattā. Saṃkilesikāti saṃkilesadhammasahitā.
《无碍解道》中,为显示对于三世烦恼亦无精勤,以未结果的幼树作为譬喻。而注疏中则说“应以已结果的树来阐明”,因为已投生的有情不可能有未现行的烦恼,并为了开显其义而说“犹如……”等句。又或者,为了使“唯道所断之烦恼,依过去等差别不可说为三种”这一义理得以明了,《无碍解道》中以未结果的树为喻,而注疏说“应以已结果的树来阐明”,也是为了显示过去等烦恼未被断除。其中,犹如未被砍断的树,那些应生的果实,在树被砍断之后便不再生起,无论何时都不能说它们“曾有其自性、现有其自性、当有其自性”等依过去等状态;同样,道所断的烦恼也应当如此看待:道未生起时,它们有生起的可能;道已生起,则它们全然无存。又如若未砍断,果实便会生起,因此砍伐有其意义;同样,道之修行亦有其意义,应如此结合起来理解。“并非不断除”:这是就断除那些可能生起的烦恼而说。“生起时”中的“时”字是表相的词语,因为道生起的动作,一如遍知蕴、断集、证涅槃的动作,是依其特相而被了知的。
Pāḷiyanti paṭisambhidāpāḷiyaṃ (paṭi. ma. 3.21). Tikālikesupi kilesesu vāyāmābhāvadassanatthaṃ ajātaphalataruṇarukkho pāḷiyaṃ nidassito, aṭṭhakathāyaṃ pana jāto satto asamudāhaṭakileso nāma natthīti ‘‘jātaphalarukkhena dīpetabba’’nti vatvā tamatthaṃ vivarituṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Atha vā maggena pahīnakilesānameva atītādibhedena tidhā navattabbataṃ pākaṭaṃ kātuṃ ajātaphalarukkho upamāvasena pāḷiyaṃ ābhato, atītādīnaṃ appahīnatādassanatthampi ‘‘jātaphalarukkhena dīpetabba’’nti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tattha yathā acchinne rukkhe nibbattanārahāni phalāni chinne anuppajjamānāni kadāci sasabhāvāni ahesuṃ, honti, bhavissanti vāti atītādibhāvena na vattabbāni, evaṃ maggena pahīnakilesā ca daṭṭhabbā magge anuppanne uppattirahānaṃ uppanne sabbena sabbaṃ abhāvato . Yathā ca chede asati phalāni uppajjissantīti chedanassa sātthakatā, evaṃ maggabhāvanāya ca sātthakatā yojetabbā. Nāpi na pajahatīti uppajjanārahānaṃ pajahanato vuttaṃ. Uppajjitvāti lakkhaṇe tvā-saddo. Maggassa uppajjanakiriyāya hi samudayappahānanibbānasachikaraṇakiriyā viya khandhānaṃ parijānanakiriyā lakkhīyati.
“他们也断除”:那些本应由那些烦恼引生的执取蕴,他们也同样断除,因为作为其因的“行作识”已灭尽。因此说:“这也已被说过……”等。“行作识灭尽”:即令业识达到不再生起的状态。“在此”:即以此入流道智为因。“这些”:指为名色所摄的诸行。“亦说从一切有出离”:指阿罗汉道从一切有出离,因为此道生起之后,便不再有投生诸有的烦恼。
Tepi pajahatiyevāti ye tehi kilesehi janetabbā upādinnakkhandhā, tepi pajahatiyeva tannimittassa abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhanato. Tenāha – ‘‘vuttampi ceta’’ntiādi. Abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhenāti kammaviññāṇassa anuppattidhammatāpādanena. Etthāti etasmiṃ sotāpattimaggañāṇe hetubhūte. Eteti nāmarūpasaññitā saṅkhārā. Sabbabhavehi vuṭṭhātiyevātipi vadantīti arahattamaggo sabbabhavehi vuṭṭhātiyevāti vadanti taduppattito uddhaṃ bhavūpapattiyā kilesassapi abhāvato.
以“道唯有一心识刹那”之意而问:“如何是未生之……住立而修习?”答:因为道的转起本身即成就两种作用,故说“正是由道的转起”。又以“道确实……”等语开显其义。所谓“未生”,即指尚未生起者,因此,对此道的修习,可说为“为令未生者生起而修习”,应如此连结。
Ekacittakkhaṇikattā maggassāti adhippāyena ‘‘kathaṃ anuppannānaṃ…pe… ṭhitiyā bhāvanā hotī’’ti pucchati. Maggappavattiyāyeva ubhayakiccasiddhito āha – ‘‘maggappavattiyāyevā’’ti. Maggo hītiādinā tamatthaṃ vivarati. Anuppanno nāma vuccati, tasmā tassa bhāvanā anuppannānaṃ uppādāya bhāvanā vuttāti yojetabbā. Vattuṃ vaṭṭatīti yāvatā maggassa pavattiyeva ṭhiti, tattakāneva nibbattitalokuttarāni.
398-401398-401. “欲定”:以欲为增上缘而获得的定,称为欲定,故说“依止欲而转起的定是欲定”。“勤行”:这是能完成四种作用的正勤精进的同义语,因此说“以勤为体的行是勤行”。其中,“以勤为体”即是以精进为体。为了遮除“有行”等含义,故取“勤”字。或者,能造作种种殊胜,故为“行”,一切精进皆是行。其中,为了遮除能完成四种作用者之外的其余精进,故取“勤”字,意为以勤为体、最为殊胜者。又因意指四种精进,故用复数表述。“以他们法”:即依欲定与勤行。在“神足”一词中,“神”即成就,意为圆满达成、产生。或者,依此而众生得以成就、增长、达到殊胜,故亦为“神”。依第一义,神即是足,为神足,意为神的部分。依第二义,神之足为神足,“足”即立足处,意为证得之方法。因为依此而到达、证得愈上愈殊胜之“神”,故称为“足”。因此说“神之足,或作为神之足,名为神足”。
398-401. Kattukamyatāchandaṃ adhipatiṃ karitvā paṭiladdhasamādhi chandasamādhīti āha – ‘‘chandaṃ nissāya pavatto samādhi chandasamādhī’’ti padhānasaṅkhārāti catukiccasādhakassa sammappadhānavīriyassetaṃ adhivacanaṃ. Tenāha – ‘‘padhānabhūtā saṅkhārā padhānasaṅkhārā’’ti. Tattha padhānabhūtāti vīriyabhūtā. Saṅkhatasaṅkhārādinivattanatthaṃ padhānaggahaṇanti. Atha vā taṃ taṃ visesaṃ saṅkharotīti saṅkhāro, sabbaṃ vīriyaṃ. Tattha catukiccasādhakato sesanivattanatthaṃ padhānaggahaṇanti, padhānabhūtā seṭṭhabhūtāti attho. Catubbidhassa pana vīriyassa adhippetattā bahuvacananiddeso kato. Tehi dhammehīti chandasamādhinā padhānasaṅkhārehi ca. Iddhipādanti ettha ijjhatīti iddhi, samijjhati nipphajjatīti attho. Ijjhanti vā etāya sattā iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontītipi iddhi. Paṭhamenatthena iddhi eva pādo iddhipādo, iddhikoṭṭhāsoti attho. Dutiyenatthena iddhiyā pādoti iddhipādo, pādoti patiṭṭhā, adhigamūpāyoti attho. Tena hi yasmā uparūparivisesasaṅkhātaṃ iddhiṃ pajjanti pāpuṇanti, tasmā pādoti vuccati. Tenāha – ‘‘iddhiyā pādaṃ, iddhibhūtaṃ vā pādaṃ iddhipāda’’nti.
或者,“神足”:以成就的同义语来说,具有“成就”之义;或者依“众生通过它而成就、增长、达到殊胜”这种说法,而被称为“神”。对于这些被称为“神”的、与近行定等善心相应的欲、定、勤行,由于它们作为安住处、基础,所以是“足”,合起来也指其余的心与心所聚,这就是“神足”的意思。因此,《神足分别》中说:“所谓神足,就是彼那样的受蕴……乃至……识蕴。”而所说的那种“神”,由于下级的三个——欲、定、勤行是上级的“足”、是安住处,所以说“或者作为神之足”。同样地,下级的那些法既是“神”,也是“神足”;而其余相应的四蕴,则只是“神足”。至于名为精进定、心定、观定的那些三者一组的法,它们既是“神”,也是“神足”;其余的相应四蕴,则只是“神足”。
Atha vā iddhipādanti nipphattipariyāyena ijjhanaṭṭhena, ijjhanti etāya sattā iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontīti iminā vā pariyāyena iddhīti saṅkhaṃ gatānaṃ upacārajjhānādikusalacittasampayuttānaṃ chandasamādhipadhānasaṅkhārānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena pādabhūtaṃ sesacittacetasikarāsinti attho. Teneva iddhipādavibhaṅge (vibha. 434-437) ‘‘iddhipādoti tathābhūtassa vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti vuttaṃ. Sā eva ca tathāvuttā iddhi yasmā heṭṭhimā heṭṭhimā uparimāya uparimāya tayo chandasamādhippadhānasaṅkhārā pādabhūtā adhiṭṭhānabhūtā, tasmā vuttaṃ ‘‘iddhibhūtaṃ vā pāda’’nti. Tathā heṭṭhā dhammā iddhipi honti iddhipādāpi, sesā pana sampayuttakā cattāro khandhā iddhipādāyeva. Vīriyacittavīmaṃsāsamādhippadhānasaṅkhārasaṅkhātāpi tayo tayo dhammā iddhipi honti iddhipādāpi, sesā pana sampayuttakā cattāro khandhā iddhipādāyeva.
还应这样理解:前行的准备阶段称为“神足”,每一阶段的证得则称为“神通”。这一义理可以通过近行定或观来说明。例如,初禅的近行定是“神足”,初禅本身即是“神通”;第二禅的近行定是“神足”,第二禅是“神通”;第三禅的近行定是“神足”,第三禅是“神通”;第四禅的近行定是“神足”,第四禅是“神通”;空无边处的近行定是“神足”,空无边处是“神通”;识无边处的近行定是“神足”,识无边处是“神通”;无所有处的近行定是“神足”,无所有处是“神通”;非想非非想处的近行定是“神足”,非想非非想处是“神通”。导向入流道的观是“神足”,入流道是“神通”;导向斯陀含道的观是“神足”,斯陀含道是“神通”;导向阿那含道的观是“神足”,阿那含道是“神通”;导向阿拉汉道的观是“神足”,阿拉汉道是“神通”。也可以用证得来作说明:初禅是“神足”,第二禅是“神通”;第二禅是“神足”,第三禅是“神通”……乃至……阿那含道是“神足”,阿拉汉道是“神通”。
Apica pubbabhāgo pubbabhāgo iddhipādo nāma, paṭilābho paṭilābho iddhi nāmāti veditabbā. Ayamattho upacārena vā vipassanāya vā dīpetabbo. Paṭhamajjhānaparikammañhi iddhipādo nāma, paṭhamajjhānaṃ iddhi nāma. Dutiyajhāna… tatiyajhāna… catutthajhāna… ākāsānañcāyatana… viññāṇañcāyatana… ākiñcaññāyatana… nevasaññānāsaññāyatanaparikammaṃ iddhipādo nāma, nevasaññānāsaññāyatanaṃ iddhi nāma. Sotāpattimaggassa vipassanā iddhipādo nāma, sotāpattimaggo iddhi nāma. Sakadāgāmi-anāgāmi-arahattamaggassa vipassanā iddhipādo nāma, arahattamaggo iddhi nāma. Paṭilābhenapi dīpetuṃ vaṭṭatiyeva. Paṭhamajjhānañhi iddhipādo nāma, dutiyajjhānaṃ iddhi nāma. Dutiyajjhānaṃ iddhipādo nāma, tatiyajjhānaṃ iddhi nāma…pe… anāgāmimaggo iddhipādo nāma, arahattamaggo iddhi nāma.
“于其余者”,是指精进定、心定、观定等。应当明白:以精进为主而证得的定,称为精进定;以心为主而证得的定,称为心定;以观为主而证得的定,称为观定。“于欲等中,一种”:在欲、精进、心、观这四种之中,因为欲是最先被说出的,所以用最初这一种——欲作为最上,这是此处的用意。经文因此说“这是他的第一神足”。“如是,其余者”则表示:依止精进、依止心、依止观,增长观而证得阿拉汉的人,应配合第二精进神足等来理解。这段经文展示了四位比丘达到究竟的业处。其中,一位比丘依止愿欲,他生起“我必定能证得出世间法,对此我没有任何负担”这样的善法欲求,在因缘具足时,以欲为上首、以欲为担荷、以欲为先行,从而证得出世间法。一位比丘依止精进,一位依止心,一位依止慧,他们也同样生起“我必定能证得出世间法,对此我没有任何负担”的信念,以慧为上首、以慧为担荷、以慧为先行,从而证得出世间法。
Sesesupīti vīriyasamādhiādīsupi. Tattha hi vīriyaṃ, cittaṃ, vīmaṃsaṃ adhipatiṃ karitvā paṭiladdhasamādhi vīriyasamādhi, cittasamādhi, vīmaṃsāsamādhīti attho veditabbo. Chandādīsu ekanti chandādīsu catūsu ādito vuttattā ādibhūtaṃ ekaṃ padhānaṃ chandanti adhippāyo. Tenevāha – ‘‘tadāssa paṭhamiddhipādo’’ti. Evaṃ sesāpīti etena vīriyaṃ cittaṃ vīmaṃsaṃ nissāya vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pāpuṇantānaṃ vasena dutiyavīriyiddhipādādayo yojetabbāti dasseti. Iminā hi suttantena catunnaṃ bhikkhūnaṃ matthakappattaṃ kammaṭṭhānaṃ dassitaṃ. Eko hi bhikkhu chandaṃ avassayati, kattukamyatākusaladhammacchandena atthanipphattiyaṃ sati ‘‘ahaṃ lokuttaradhammaṃ nibbattessāmi, natthi mayhaṃ etassa nibbattane bhāro’’ti chandaṃ jeṭṭhakaṃ chandaṃ dhuraṃ chandaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammaṃ nibbatteti. Eko vīriyaṃ avassayati, eko cittaṃ, eko paññaṃ avassayati, paññāya atthanipphattiyaṃ sati ‘‘ahaṃ lokuttaradhammaṃ nibbattessāmi, natthi mayhaṃ etassa nibbattane bhāro’’ti paññaṃ jeṭṭhakaṃ paññaṃ dhuraṃ paññaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammaṃ nibbatteti.
这是什么道理呢?譬如,有四位大臣的儿子都想谋求官职。其中一人依止对国王的承事服务,一人依止英勇,一人依止出身,一人依止谋略。他们是这样做的:第一个人想:“只要我在承事服务中毫不放逸,事情成就之时,我自然能获得这个官位。”于是他依止承事。第二个人虽然在承事中同样不放逸,但他这样想:“有人在列阵对战时不能站稳脚跟,但国王的边境将来必定发生动乱。等到边境动乱时,我在战车前建功,取悦国王,日后便能获得这个官位。”于是他依止英勇。第三个人想:“即使英勇,如果出身低贱,国王也不会授予高位。我要净化自己的出身,这样国王才会给我官位。”于是他依止出身。第四个人想:“即使出身高贵,如果不通谋略,别人有事也不会与我商议。等到出现需要谋略才能解决的事情时,我也能得到官位。”于是他依止谋略。这四个人都凭借各自所依止的力量,最终获得了官位。
Kathaṃ? Yathā hi catūsu amaccaputtesu ṭhānantaraṃ patthetvā vicarantesu eko upaṭṭhānaṃ avassayati, eko sūrabhāvaṃ, eko jātiṃ, eko mantaṃ. Kathaṃ? Tesu hi paṭhamo upaṭṭhāne appamādakāritāya atthanipphattiyā sati labbhamānaṃ ‘‘lacchāmetaṃ ṭhānantara’’nti upaṭṭhānaṃ avassayati. Dutiyo upaṭṭhāne appamattopi ‘‘ekacco saṅgāme paccupaṭṭhite saṇṭhātuṃ na sakkoti, avassaṃ pana rañño paccanto kuppissati, tasmiṃ kuppite rathassa purato kammaṃ katvā rājānaṃ ārādhetvā āharāpessāmetaṃ ṭhānantara’’nti sūrabhāvaṃ avassayati. Tatiyo ‘‘sūrabhāvepi sati ekacco hīnajātiko hoti, jātiṃ sodhetvā ṭhānantaraṃ dento mayhaṃ dassatī’’ti jātiṃ avassayati. Catuttho ‘‘jātimāpi eko amantanīyo hoti, mantena kattabbakicce uppanne āharāpessāmetaṃ ṭhānantara’’nti mantaṃ avassayati. Te sabbepi attano attano avassayabalena ṭhānantarāni pāpuṇiṃsu.
在此譬喻中,如同在承事中因不放逸而获得官位者,依止愿欲,怀着“若因缘具足,我必证得出世间法,此事于我无丝毫负担”的善法欲,以欲为上首、以欲为担荷、以欲为先导,而证得出世间法,应参照赖吒和罗长老。那位尊者心想:“只要我有强烈的出家意愿,父母怎会不允许?”于是七日不食,终令父母许可。出家之后,他正是依止愿欲证得出世间法。又如以英勇取悦国王而获官位者,依止精进,以精进为上首、以精进为担荷、以精进为先导,而证得出世间法,应参照首那长老。那位尊者正是以精进为担荷,证得出世间法。
Tattha upaṭṭhāne appamatto hutvā ṭhānantaraṃ patto viya chandaṃ avassāya kattukamyatākusaladhammacchandena ‘‘atthanipphattiyaṃ sati ahaṃ lokuttaradhammaṃ nibbattessāmi, natthi mayhaṃ etassa nibbattane sāro’’ti chandaṃ jeṭṭhakaṃ chandaṃ dhuraṃ chandaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammanibbattako daṭṭhabbo raṭṭhapālatthero (ma. ni. 2.293 ādayo) viya. So hi āyasmā ‘‘chande sati kathaṃ nānujānissantī’’ti sattāhampi bhattāni abhuñjitvā mātāpitaro anujānāpetvā pabbajitvā chandameva avassāya lokuttaradhammaṃ nibbattesi. Sūrabhāvena rājānaṃ ārādhetvā ṭhānantaraṃ patto viya vīriyaṃ jeṭṭhakaṃ vīriyaṃ dhuraṃ vīriyaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammanibbattako daṭṭhabbo soṇatthero (mahāva. 243 ādayo) viya. So hi āyasmā vīriyaṃ dhuraṃ katvā lokuttaradhammaṃ nibbattesi.
又如依止出身而获得地位者,应以心为上首、以心为担荷、以心为先导而证得出世间法,可参照所生(Sambhūta)长老(《长老偈注》第二·所生长老偈注释)。因为那位尊者就是以心为上首、以心为担荷、以心为先导而证得出世间法的。又如依止谋略而获得地位者,应以观为上首、以观为担荷、以观为先导而证得出世间法,可参照摩伽罗阇长老(《经集》1122等;《小义释·摩伽罗阇童子问义释》85)。因为那位尊者就是以观为上首、以观为担荷、以观为先导而证得出世间法的。世尊曾对他说“应观世间为空”(《经集》1125;《小义释·摩伽罗阇童子问义释》88),即宣说了空性之论。而且,为了折伏他依止慧的慢心,当他两次请问时,世尊未予解答。在这里,由于愿欲能不断生起令所求满足,故说愿欲与承事相似;由于精进具有雄强的力量,故说精进与英勇相似;由于“六门以心为王为主”(《法句经注》第二·伊罗迦波陀龙王事)之说,心的先导性即与殊胜的出身相似。
Jātisampattiyā ṭhānantaraṃ pattoviya cittaṃ jeṭṭhakaṃ cittaṃ dhuraṃ cittaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammanibbattako daṭṭhabbo sambhūtatthero (theragā. aṭṭha. 2 sambhūtattheragāthāvaṇṇanā) viya. So hi āyasmā cittaṃ jeṭṭhakaṃ cittaṃ dhuraṃ cittaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammaṃ nibbattesi. Mantaṃ avassāya ṭhānantaraṃ patto viya vīmaṃsaṃ jeṭṭhakaṃ vīmaṃsaṃ dhuraṃ vīmaṃsaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammanibbattako daṭṭhabbo thero mogharājā (su. ni. 1122 ādayo; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddeso 85) viya. So hi āyasmā vīmaṃsaṃ jeṭṭhakaṃ vīmaṃsaṃ dhuraṃ vīmaṃsaṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammaṃ nibbattesi. Tassa hi bhagavā ‘‘suññato lokaṃ avekkhassū’’ti (su. ni. 1125; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddeso 88) suññatākathaṃ kathesi. Paññānissitamānaniggahatthañca dvikkhattuṃ pucchito pañhaṃ na kathesi. Ettha ca punappunaṃ chanduppādanaṃ tosanaṃ viya hotīti chandassa upaṭṭhānasadisatā vuttā, thāmabhāvato vīriyassa sūrattasadisatā, ‘‘chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.erakapattanāgarājavatthu) vacanato pubbaṅgamatā cittassa visiṭṭhajātisadisatā.
402-406“在自己的信之担荷事务中”:指在自己的信之作用、能信的运作中。它行使自在作用,即通过随顺的方式在相应法中行使自在作用。因此,从增上的意义说,信即是根,故称“信根”。同样,对于精进等各自的作用也是如此,故说“精进根等亦同此理”。“净化”:即由三种原因——远离敌对分、亲近己方分、具备似相为亲近所依——而得以净化。
402-406.Attano saddhādhureti attano saddhākicce saddahanakiriyāya. Indaṭṭhaṃ kāretīti anuvattanavasena sampayuttadhammesu indaṭṭhaṃ kāreti, tasmā ādhipateyyaṭṭhena saddhā eva indriyanti saddhindriyaṃ. Tathā vīriyādīnaṃ sakasakakiccesūti āha – ‘‘vīriyindriyādīsupi eseva nayo’’ti. Visodhentoti vipakkhavivajjanasapakkhanisevanasarikkhūpanissayasaṅgaṇhanalakkhaṇehi tīhi kāraṇehi visodhanavasena sodhento.
“遍避无信者”:即完全远离那些对佛等没有净信与敬爱、缺乏信、性情粗犷的人。“亲近有信者”:即亲近像婆迦梨长老那样对佛等深具信解的人。“观察能令净信者”:即观察那些能引生净信的经典,如《欢喜经》(《长部》3.141等)等,从文句与意义两方面反复观察思惟。“净化”:信根由于去除了敌对分的垢秽,依于因缘而自性清净,并能产生清净的果报,故得净化。对于其余诸根,也是如此。在“正勤”方面:即在阐述正勤的经典(《相应部》5.651-662等)中。其他诸根亦然。在“禅那与解脱”方面:即初禅等禅那,以及初解脱等解脱。在这里禅那本身就是解脱,但为了从生起的行相上予以辨别,故分别把握。
Assaddhe puggale parivajjayatoti buddhādīsu pasādasinehābhāvena saddhārahite lūkhapuggale sabbaso vajjayato. Saddhe puggale sevatoti buddhādīsu saddhādhimutte vakkalittherasadise sevato. Pasādanīyeti pasādāvahe sampasādanīyasuttādike (dī. ni. 3.141 ādayo). Paccavekkhatoti pāḷito atthato ca pati pati avekkhantassa cintentassa. Visujjhatīti paṭipakkhamalavigamato paccayavasena sabhāvasaṃsuddhito visuddhaphalanibbattito ca saddhindriyaṃ visujjhati. Esa nayo sesesupi. Sammappadhāneti sammappadhānappaṭisaṃyutte (saṃ. ni. 5.651-662 ādayo) suttante. Esa nayo sesesupi. Jhānavimokkheti paṭhamajjhānādijjhānāni ceva paṭhamavimokkhādivimokkhe ca. Kāmañcettha jhānāniyeva vimokkhā, pavattiākāravasena pana visuṃ gahaṇaṃ.
“甚深智行处”:即种种甚深智慧生起之处,因此说“细妙”等。“蕴的差别”:指五蕴依自性、种类、地等而有种种差别。对于其他法,也是如此。“未曾修习”:指过去未曾修习。“于信之重担等”:即在信重担与慧重担中。“于终了时”:指修习完毕之时。“转离之后”:即从以行为所缘转离之后,以涅槃为所缘。“执取阿拉汉果”:即通过道、果的次第证得阿拉汉果。“以不可动摇之义”:指对于敌对法不被所动的特性。由此也能了知相应诸法的坚固性。因为,若相应法无坚固性,便不可能不被敌对法动摇;正是由于相应法中的坚固性,才使它们对于不善法及无记法也能处于强有力的状态。“于无信”:此处的依格表示“由于无信”的原因。对于其他法,也是如此。
Gambhīrañāṇacariyanti gambhīrānaṃ ñāṇānaṃ pavattiṭṭhānaṃ. Tenāha – ‘‘saṇhasukhuma’’ntiādi. Khandhantaranti sabhāvajātibhūmiādivasena khandhānaṃ nānattaṃ. Esa nayo sesesupi. Akatābhinivesoti pubbe akatabhāvanābhiniveso. Saddhādhurādīsūti saddhādhure paññādhure ca. Avasāneti bhāvanāpariyosāne. Vivaṭṭetvāti saṅkhārārammaṇato vivaṭṭetvā nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā. Arahattaṃ gaṇhātīti maggaparamparāya arahattaṃ gaṇhāti. Akampiyaṭṭhenāti paṭipakkhehi akampiyabhāvena. Etenevassa sampayuttadhammesu thirabhāvopi vibhāvito daṭṭhabbo. Na hi sampayuttadhammesu thirabhāvena vinā paṭipakkhehi akampiyatā sambhavati. Sampayuttadhammesu thirabhāveneva hi akusalānaṃ abyākatānañca nesaṃ balavabhāvūpapatti. Assaddhiyeti assaddhiyahetu. Nimittatthe hetaṃ bhummavacanaṃ. Esa nayo sesesupi.
418「初句等」:指“念”等开头句。「以忆持之义」:就是能够回忆起很久以前做过的事、说过的话。「现起为近住相」:就是通过观察身体等上面的不净行相等途径,于彼处安住的自性。所谓近住,就是靠近所缘而安住,或者不放弃所缘。「不漂浮相」:指不会忘失的自性,就像在水中的葫芦不会沉没于水中,而是漂浮着;又像安立不可动摇的石头于所缘上,作忆持、令不忘失,这就是不漂浮。「己财」:指属于自己的财产。不漂浮就是令不忘失,令不漂浮,也就是让人朝朝暮暮都能忆念国王的自在成就,铭记在心。「于黑白相匹对之诸法」:即对于称为黑法、白法而互相匹对的那些法。黑法与白法互为匹对,白法也与黑法互为匹对。“广说”这个词,就是“等”字之义。由此,也涵盖了经文剩下的部分:“大王,这样,这四种法是正勤,这四种法是神足,这五种法是五根,这五种法是五力,这七种法是觉支,这是圣八支道,这是止,这是观,这是明,这是解脱,这些是出世间法——大王,像这样,念具有不漂浮相。”(《弥兰陀问经》2.1.13)「长老」:指那先长老。他确定了诸法的作用与相之后,详述道:“念有不漂浮相,寻有敲击相”等。这样子,诸法才能被善巧地理解。“不忘失”是正对忘失的作用,而并非只是忘失的没有,因此说:“或者有不亡失之味”。某个法,如果由于它的力量,能令相应的诸法面向所缘,那它就是念。因此,念能令它们面向所缘而显现,或者它自己就面向所缘而现起,所以被称为「以面向行境为现起」。正确地、值得称赞的觉支,就是「正觉支」。意思是在即将被说到的“觉”的诸法集合当中,或者作为觉者——也就是圣弟子的支分,因此称为「觉支」。“所谓……”等,就是将前面略说的义理再加以展开。“所谓此诸法集合”这一句,应该与“称为觉”这一句联系起来理解。「诸法集合」:就是诸法的聚合;与某一种诸法集合相关联。「住立」与「积集」,依据《度瀑流经注释》(《相应部》注释1.1.1)中说:“依烦恼而有住立,依造作而有积集。依渴爱与邪见而有住立,以其余的烦恼与造行而有积集。依渴爱而有住立,依邪见而有积集。依常见而有住立,依断见而有积集。依沉滞而有住立,依掉举而有积集。依耽着欲乐边而有住立,依自苦行边而有积集。依一切不善的造行而有住立,依一切世间善的造行而有积集。”在这七种场合中,此处没有说到的,应当依据这些来理解。「于对立的……」:在这里,“沉滞的住立、耽着欲乐边、断见执取”这些,它们的对立面是以“择法、精进、喜”等为主的诸法集合;而“掉举的积集、自苦行边、常见执取”这些,它们的对立面则是以“轻安、定、舍”等为主的诸法集合。然而,“念”在两方面都是需要的,正如经中所说:“念遍一切处”。
418.Ādipadānanti satiādipadānaṃ. Saraṇaṭṭhenāti cirakatacirabhāsitānaṃ anussaraṇaṭṭhena. Upaṭṭhānalakkhaṇāti kāyādīsu asubhākārādisallakkhaṇamukhena tattha upatiṭṭhanasabhāvā. Upatiṭṭhanañca ārammaṇaṃ upagantvā ṭhānaṃ, avissajjanaṃ vā ārammaṇassa. Apilāpanalakkhaṇāti asammussanasabhāvā, udake alābu viya ārammaṇe plavitvā gantuṃ appadānaṃ, pāsāṇassa viya niccalassa ārammaṇassa ṭhapanaṃ sāraṇaṃ asammuṭṭhakaraṇaṃ apilāpanaṃ. Sāpateyyanti santakaṃ. Apilāpanaṃ asammuṭṭhaṃ karoti apilāpeti, sāyaṃ pātañca rājānaṃ issariyasampattiṃ sallakkhāpeti sāretīti attho. Kaṇhasukkasappaṭibhāge dhammeti kaṇhasukkasaṅkhāte sappaṭibhāge dhamme. Kaṇho hi dhammo sukkena, sukko ca kaṇhena sappaṭibhāgo. Vitthāra-saddo ādisaddattho. Tena ‘‘ime cattāro dhammā sammappadhānā, ime cattāro iddhipādā, imāni pañcindriyāni, imāni pañca balāni, ime satta bojjhaṅgā, ayaṃ ariyo aṭṭhaṅgiko maggo, ayaṃ samatho, ayaṃ vipassanā, ayaṃ vijjā, ayaṃ vimutti, ime lokuttaradhammāti evaṃ kho, mahārāja, apilāpanalakkhaṇā satī’’ti (mi. pa. 2.1.13) imaṃ pāḷisesaṃ saṅgaṇhāti. Therenāti nāgasenattherena. So hi dhammānaṃ kiccaṃ lakkhaṇaṃ katvā asseti ‘‘apilāpanalakkhaṇā sati, ākoṭanalakkhaṇo vitakko’’tiādinā. Evañhi dhammā subodhā hontīti. Sammosapaccanīkaṃ kiccaṃ asammoso, na sammosābhāvamattanti āha – ‘‘asammosarasā vā’’ti. Yassa dhammassa balena sampayuttadhammā ārammaṇābhimukhā bhavanti, sā sati. Tasmā sā tesaṃ ārammaṇābhimukhabhāvaṃ paccupaṭṭhāpesi, sayaṃ vā ārammaṇābhimukhabhāvena paccupatiṭṭhatīti vuttaṃ – ‘‘gocarābhimukhībhāvapaccupaṭṭhānā’’ti. Sammā pasattho bojjhaṅgoti sambojjhaṅgo. Bodhiyā vakkhamānāya dhammasāmaggiyā, bodhissa vā ariyasāvakassa aṅgoti bojjhaṅgo. Yā hītiādinā tameva saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarati. ‘‘Yā hi ayaṃ dhammasāmaggī’’ti etassa ‘‘bodhīti vuccatī’’ti iminā sambandho. Dhammasāmaggiyāti dhammasamūhena, yāya dhammasāmaggiyāti sambandho. Patiṭṭhānāyūhanā oghataraṇasuttavaṇṇanāyaṃ (saṃ. ni. aṭṭha. 1.1.1) ‘‘kilesavasena patiṭṭhānaṃ, abhisaṅkhāravasena āyūhanā. Taṇhā diṭṭhivasena patiṭṭhānaṃ, avasesakilesābhisaṅkhārehi āyūhanā. Taṇhāvasena patiṭṭhānaṃ, diṭṭhivasena āyūhanā. Sassatadiṭṭhiyā patiṭṭhānaṃ, ucchedadiṭṭhiyā āyūhanā. Līnavasena patiṭṭhānaṃ, uddhaccavasena āyūhanā. Kāmasukhallikānuyogavasena patiṭṭhānaṃ, attakilamathānuyogavasena āyūhanā. Sabbākusalābhisaṅkhāravasena patiṭṭhānaṃ, sabbalokiyakusalābhisaṅkhāravasena āyūhanā’’ti evaṃ vuttesu sattasu pakāresu idha avuttānaṃ vasena veditabbā. Paṭipakkhabhūtāyāti ettha līnappatiṭṭhānakāmasukhallikānuyogaucchedābhinivesānaṃ dhammavicayavīriyapītippadhānā dhammasāmaggī paṭipakkho, uddhaccāyūhanaattakilamathānuyogasassatābhinivesānaṃ passaddhisamādhiupekkhāpadhānā dhammasāmaggī paṭipakkho. Sati pana ubhayatthāpi icchitabbā. Tathā hi sā ‘‘sabbatthikā’’ti vuttā.
“从烦恼相续之睡眠中起”:以此指出,即使与达到顶点的观相应的念等,也具足觉支的意义。因为趣向出起的观,正是在灭除烦恼时如此生起的。而“或四种……”等,则是为了说明与道、果相应的觉支也具有觉支的意义。若有人质问:“修习七觉支便能证知诸谛,这如何理解?”为了解答此问,他才说“如所说……”等。“如禅支、道支等”:以此说明“觉”与“觉支”这两个词,是就集合与支分的关系而言的。“如军支、车支等”:以此说明,在补特伽罗的施设中,有被施设为不可得(非真实存在)的性质。
Kilesasantānaniddāyauṭṭhahatīti etena sikhāppattavipassanāya sahagatānampi satiādīnaṃ bojjhaṅgabhāvaṃ dasseti. Vuṭṭhānagāminivipassanā hi kilese nirodhentī eva pavattatīti. Cattāri vātiādinā pana maggaphalasahagatānaṃ bojjhaṅgabhāvaṃ dasseti. Sattahi bojjhaṅgehi bhāvitehi saccappaṭivedho hotīti kathamidaṃ jānitabbanti codanaṃ sandhāyāha – ‘‘yathāhā’’tiādi. Jhānaṅgamaggaṅgādayo viyāti etena bodhibojjhaṅgasaddānaṃ samudāyāvayavavisayataṃ dasseti. Senaṅgarathaṅgādayo viyāti etena puggalapaññattiyā avijjamānapaññattibhāvaṃ dasseti.
“导向觉故,为觉支”:这是将“支”字作为“原因”的意义来解说的。能觉悟,故名为“觉”;觉本身就是支,故称“觉支”——即“因觉悟故为觉支”之意。为了表示它与随顺观等之因,以及随顺应被觉知的诸谛,以现量直接面对、不颠倒而正确地觉知这一特殊含义,便加上前缀,说为“随觉”等。因为“觉”这个词,是以共通义总括一切与种种殊胜相应的觉知。而前缀“正”,常见于赞许与善好之义,因此说:“值得称赞与善好的觉支,即是正觉支。”
Bodhāya saṃvattantīti bojjhaṅgāti kāraṇattho aṅgasaddoti katvā vuttaṃ. Bujjhantīti bodhiyo, bodhiyo eva aṅgāni bojjhaṅgānīti vuttaṃ – ‘‘bujjhantīti bojjhaṅgā’’ti. Vipassanādīnaṃ kāraṇādīnaṃ bujjhitabbānañca saccānaṃ anurūpaṃ paccakkhabhāvena paṭimukhaṃ aviparītatāya sammā ca bujjhantīti evaṃ atthavisesadīpakehi upasaggehi ‘‘anubujjhantī’’tiādi vuttaṃ. Bodhisaddo hi sabbavisesayuttabujjhanaṃ sāmaññena saṅgaṇhāti. Saṃ-saddo pasaṃsāyaṃ sundarabhāve ca dissatīti āha – ‘‘pasattho sundaro ca bojjhaṅgo sambojjhaṅgo’’ti.
“简择诸法”:即择法。这里“诸法”指四谛法,因为离开四谛,并不存在脱离它的自性法。因此,它以简择为相。“照亮之味”:即照亮所缘之味。“以不迷乱之方式现起”:即以不迷乱为现起。
Dhamme vicinatīti dhammavicayo. Tattha dhammeti catusaccadhamme tabbinimuttassa sabhāvadhammassa abhāvato. Tato eva so pavicayalakkhaṇo. Obhāsanarasoti visayobhāsanaraso. Asammuyhanākārena paccupatiṭṭhatīti asammohapaccupaṭṭhāno.
「英雄的状态或作用」:即精进。「所应策发」:即应令其转起。「有策励相」:指不让心落入懈怠之方,而能策励相应诸法的特征。由此故,其味为「支撑相应诸法」。不沉没,即不陷没。
Vīrassa bhāvo, kammaṃ vāti vīriyaṃ. Īrayitabbatoti pavattetabbato. Paggahalakkhaṇanti kosajjapakkhe patituṃ adatvā sampayuttadhammānaṃ paggahalakkhaṇaṃ. Tato eva sampayuttadhamme upatthambhanarasaṃ. Anosīdanaṃ asaṃsīdanaṃ.
「令喜悦」:即令满足。通过滋润的作用,正如遍满相应诸法那样,也以其所生的殊胜色令身体遍满。这是依「遍满之喜」说其相,亦如是说其味。「昂扬的状态」即踊跃,它令此状态呈现,故说「以踊跃为现起」。这是依「激越之喜」而说。
Pīṇayatīti tappeti. Pīṇanakiccena sampayuttadhammānaṃ viya taṃsamuṭṭhānapaṇītarūpehi kāyassābyapanaṃ. Pharaṇapītivasena hetaṃ lakkhaṇaṃ vuttaṃ, tathā rasoti. Udaggabhāvo odagyaṃ, taṃ paccupaṭṭhapetīti odagyapaccupaṭṭhānā. Ubbegapītivasena cetaṃ vuttaṃ.
「令身与心之不安止息」:即止息身的不安与心的不安,令其寂静。因此说「以止息为相」,意指令身、心不安得以寂止之相。此处的「身」,指受、想、行三蕴。「不安」指扰动,是对苦忧之缘——即掉举等烦恼,或对如是生起的四个蕴的别名。通过压制不安,令热恼与悸动消失,这种清凉的状态,即是「无悸动之清凉」。
Kāyacittadarathappassambhanatoti kāyadarathassa cittadarathassa ca passambhanato vūpasamanato. Tenāha – ‘‘upasamalakkhaṇā’’ti, kāyacittadarathānaṃ vūpasamanalakkhaṇāti attho. Kāyoti cettha vedanādayo tayo khandhā. Daratho sārambho, dukkhadomanassapaccayānaṃ uddhaccādikānaṃ kilesānaṃ, tathāpavattānaṃ vā catunnaṃ khandhānametaṃ adhivacanaṃ. Darathanimmaddanena pariḷāhaparipphandanavirahito sītibhāvo aparipphandanasītibhāvo.
“正确地令心安住”即是等持,指心正确地安住。“不散乱”是指与它相应的诸法不散乱的状态;因为有此法,相应的诸法才不散乱,因此这个法就叫作不散乱。“不流荡”是指自身不流散、不散逸的状态,或者由于它是对治散乱的,所以具有不散乱的相。就像沐浴粉能将水与粉末聚在一起,它具有将相应诸法聚集在一起的作用,因此应当以不流荡的状态来认识它,这就是不流荡的相。它犹如无风处的灯焰一般安立,以心的安住之态显现,故说“以心住为现前”。
Sammā cittassa ṭhapanaṃ samādhānaṃ. Avikkhepo sampayuttānaṃ avikkhittatā. Yena sampayuttā avikkhittā honti, so dhammo avikkhepo. Avisāro attano eva avisaraṇabhāvo. Atha vā vikkhepappaṭipakkhatāya avikkhepalakkhaṇo. Nhānīyacuṇṇassa udakaṃ viya sampayuttadhammānaṃ sampiṇḍanakiccatāya avisārabhāvena lakkhitabbo avisāralakkhaṇo. Nivāte dīpacciṭṭhiti viya cetaso ṭhitibhāvena paccupatiṭṭhatīti cittaṭṭhitipaccupaṭṭhāno.
“旁观”:如同御者对待平稳奔驰的马,对相应诸法采取旁观的态度而行。“有审察的相”:安住于中庸的状态后,具有思量、审察的特点。“有平等驾驭的相”:能平等而不偏颇地令相应诸法在各自的作用上运转,这就是它的相。虽然它是以舍置的状态运作,但也能让其余相应诸法在各自的作用上运转,犹如国王默然坐着,而处理政务时,能让法官们各自于其职责上不懈怠地执行一样。由于它是令不沉滞、不亢奋地运转的缘,故有“防不足与过度之味”——即防止不足与过度的作用。“截断偏袒之味”:‘这是卑微的职责,那是过度的职责’——这样因偏袒的倾向而运转,便是偏袒;能截断此偏袒,就有截断偏袒的作用。它让相应诸法在各自职责中以中庸的状态现前,故称“以中庸状态为现前”。觉支一层一层地不断生起,本身即是增盛与增长,因此称为“令生起”。
Ajjhupekkhanatoti samappavattesu assesu sārathi viya sampayuttadhammānaṃ ajjhupekkhanato. Paṭisaṅkhānalakkhaṇāti majjhattabhāve ṭhatvā vīmaṃsanasaṅkhātappaṭisaṅkhānalakkhaṇā. Samavāhitalakkhaṇāti samaṃ avisamaṃ yathāsakakiccesu sampayuttadhammānaṃ pavattanalakkhaṇā. Udāsīnabhāvena pavattamānāpi sesasampayuttadhamme yathāsakakiccesu pavatteti, yathā rājā tuṇhī nisinnopi atthakaraṇe dhammaṭṭhe yathāsakaṃ kiccesu appamatto pavatteti. Alīnānuddhatappavattipaccayattā ūnādhikanivāraṇarasā. Pakkhapātupacchedanarasāti ‘‘idaṃ nihīnakiccaṃ hotu, idaṃ atirekatarakicca’’nti evaṃ pakkhapātanavasena viya pavatti pakkhapāto, taṃ upacchindantī viya hotīti pakkhapātupacchedanarasā. Sampayuttadhammānaṃ sakasakakicce majjhattabhāvena paccupatiṭṭhatīti majjhattabhāvapaccupaṭṭhāno. Bojjhaṅgānaṃ uparūpari uppādanameva brūhanaṃ vaḍḍhanañcāti āha – ‘‘uppādetī’’ti.
念与正知合称为“念正知”,或者说以念为主的精进与正知合称是念正知。此念正知能令人于一切场合成为具念者,故为生起念觉支的因。正如为了令未生的善法生起,需断除对立的法、修习随顺的法,同样,远离无念之人、亲近具念之人,并于此处正确地精进投入,是生起念觉支的因。为说明此理,才有“念正知”等说法。所谓“七处”,即指“前进、返回时具正知;前看、旁观时具正知;弯曲、伸展时具正知;穿着僧伽梨衣、持钵时具正知;食、饮、嚼、尝时具正知;大小便事时具正知;行、立、坐、卧、醒、语、默时具正知”(《长部》《中部》)中所说的前进等七处。有一位名为帝沙达多(Tissadatta)的长老,他在菩提道场手持金筹,问大众:“我当以十八种语言中的哪一种说法?”这里所说的阿巴亚长老,即达达阿巴亚长老(Dattābhaya)。“倾向”是指观的倾向。
Sati ca sampajaññañca satisampajaññaṃ, satipadhānaṃ vā sampajaññaṃ satisampajaññaṃ. Taṃ sabbattha satokāribhāvāvahattā satisambojjhaṅgassa uppādāya hoti. Yathā paccanīkadhammappahānaṃ anurūpadhammasevanā ca anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya hoti, evaṃ satirahitapuggalavivajjanā, satokāripuggalasevanā, tattha ca yuttatā satisambojjhaṅgassa uppādāya hotīti imamatthaṃ dasseti, ‘‘satisampajañña’’ntiādinā. Sattasu ṭhānesūti ‘‘abhikkante paṭikkante sampajānakārī hoti, ālokite vilokite sampajānakārī hoti, samiñjite pasārite sampajānakārī hoti, saṅghāṭipattacīvaradhāraṇe sampajānakārī hoti, asite pīte khāyite sāyite sampajānakārī hoti, uccārapassāvakamme sampajānakārī hoti, gate ṭhite nisinne sutte jāgarite bhāsite tuṇhībhāve sampajānakārī hotī’’ti (dī. ni. 2.376; ma. ni. 1.109) evaṃ vuttesu abhikkantādīsu sattasu ṭhānesu. Tissadattatthero nāma yo bodhimaṇḍe suvaṇṇasalākaṃ gahetvā ‘‘aṭṭhārasasu bhāsāsu katarabhāsāya dhammaṃ kathemī’’ti parisaṃ padhāresi. Abhayattheroti dattābhayattheramāha. Abhinivesanti vipassanābhinivesaṃ.
「遍问」指透彻了解后发起提问的状态。亲近师长,对五部及其义注透彻理解后,对于其中成为疑难之处的地方逐一请问:“尊者,这应如何理解?它是什么意思?”如此询问蕴、处、界等义的人,择法觉支便会生起。因此说:“蕴、界……多修习。”
Paripucchakatāti pariyogāhetvā pucchakabhāvo. Ācariye payirupāsitvā pañcapi nikāye saha aṭṭhakathāya pariyogāhetvā yaṃ yaṃ tattha gaṇṭhiṭṭhānabhūtaṃ, taṃ taṃ ‘‘idaṃ, bhante, kathaṃ, imassa ko attho’’ti khandhāyatanādiatthaṃ pucchantassa hi dhammavicayasambojjhaṅgo uppajjati. Tenāha – ‘‘khandhadhātu…pe… bahulatā’’ti.
「事清净」:在此,身体由于是心与心所生起的依处,以及依附于身体的衣等物,被理解为「事」。令它们成为能令心生起安乐的状态,即是「事清净」。因此说“内、外”等。「有过盛之病」:指因风、胆汁等增盛而累积的病。「为汗与垢所涂」:指被汗水以及称为尘垢的身体污垢所沾染。用“及”字,也包括久坐等其他令身体不适的机缘。「或坐卧具」:用“或”字,应知包含了沾有污垢的钵等物。「以涂饰等」:以“等”字,应知含摄了煮钵等事。「不清净」:当事不清净时,或作为所缘不清净时。为何说勤修止观者的那些内外事是所缘呢?这是依于其间生起的心而说的。那些心确实会导致心一境性变得不清净。「在心与心所中」:指在作为依止等缘的心与心所中。「智亦」:亦字是总括之意。由此显示:“非但事本身不清净,当它不清净时,智也不清净”,正如依处不清净则所依者不清净一样,显示所缘不清净时能缘也不清净。
Vatthuvisadakiriyāti ettha cittacetasikānaṃ pavattiṭṭhānabhāvato sarīraṃ tappaṭibaddhāni cīvarādīni ca vatthūnīti adhippetāni. Tāni yathā cittassa sukhāvahāni honti, tathā karaṇaṃ tesaṃ visadakiriyā. Tenāha – ‘‘ajjhattikabāhirāna’’ntiādi. Ussannadosanti vātapittādivasena upacitadosaṃ. Sedamalamakkhitanti sedena ceva jallikāsaṅkhātena sarīramalena ca makkhitaṃ. Ca-saddena aññampi sarīrassa pīḷāvahaṃ accāsanādiṃ saṅgaṇhāti. Senāsanaṃ vāti vā-saddena malaggahitapattādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Paribhaṇḍakaraṇādīhīti ādi-saddena pattapacanādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Avisadeti vatthumhi avisade sati, visayabhūte vā. Kathaṃ bhāvanamanuyuttassa tāni ajjhattikabāhiravatthūni visayo? Antarantarā pavattanakacittuppādavaseneva vuttaṃ. Te hi cittuppādā cittekaggatāya aparisuddhabhāvāya saṃvattanti. Cittacetasikesūti nissayādipaccayabhūtesu cittacetasikesu. Ñāṇampīti api-saddo sampiṇḍanattho. Tena ‘‘na kevalaṃ vatthuyeva, atha kho tasmiṃ aparisuddhe ñāṇampi aparisuddhaṃ hotī’’ti nissayāparisuddhiyā taṃnissitāparisuddhi viya visayassa aparisuddhatāya visayino aparisuddhiṃ dasseti.
「令成平衡状态」:指从作用上,令其达到不增不减的状态。当信根变得强有力时,由于对所信之事的胜解作用因缘而变得过于锐利,慧不清晰,精进等也变得迟缓,信根便强而有力。因此说:“其他根羸弱”。「由此」:由此,即因信根力量强盛而其他根羸弱。「策励」:不让相应法落入懈怠的一面,而能鞭策、资助它们。策励本身的作用就是「策励的作用」。「不能作」:应连带着理解。「近住」:靠近所缘而住,或不舍弃所缘。「无散乱」:是散乱的对立面,或者说令相应法不散乱的状态。就像眼对于色境一样,那种能如实照见所缘自性的「见的作用」,由于被强而有力的信根所压倒,便不能发挥。因为在同时生起的诸法中,令它们成就根的自在力,只能依于某一法的侧重来实现其义,没有其他方式。因此:以此前所说的道理为因,再回到正题。「彼」:指信根。「以审察法自性」:指对于那个因为胜解其可信仰之事的殊胜功德等,以致信根产生极强运转的对象,通过对其缘与缘生等各方面如实地推度。当这样通过法性的道理,如实把握它的自性时,胜解就不会广泛展开,因为“这是这些法的自性”这种了知的作用过强了。事实上,在主导性的法中,当信强时慧就弱,当慧强时信就弱。因此说:“应当通过审察法自性来降低它”。
Samabhāvakaraṇanti kiccato anūnādhikabhāvakaraṇaṃ. Saddhindriyaṃ balavaṃ hoti, saddheyyavatthusmiṃ paccayavasena adhimokkhakiccassa paṭutarabhāvena paññāya avisadatāya vīriyādīnañca sithilatādinā saddhindriyaṃ balavaṃ hoti. Tenāha – ‘‘itarāni mandānī’’ti. Tatoti tasmā, saddhindriyassa balavabhāvato itaresañca mandattāti attho. Kosajjapakkhe patituṃ adatvā sampayuttadhammānaṃ paggaṇhanaṃ anubalappadānaṃ paggaho. Paggahova kiccaṃ paggahakiccaṃ. Kātuṃ na sakkotīti ānetvā sambandhitabbaṃ. Ārammaṇaṃ upagantvā ṭhānaṃ, anissajjanaṃ vā upaṭṭhānaṃ. Vikkhepappaṭipakkho, yena vā sampayuttā avikkhittā honti, so avikkhepo. Rūpagataṃ viya cakkhunā yena yāthāvato visayasabhāvaṃ passati, taṃ dassanakiccaṃ kātuṃ na sakkoti balavatā saddhindriyena adhibhūtattā. Sahajātadhammesu hi indaṭṭhaṃ kārentānaṃ sahapavattamānānaṃ dhammānaṃ ekadesatāvaseneva atthasiddhi, na aññathā. Tasmāti vuttamevatthaṃ kāraṇabhāvena paccāmasati. Tanti saddhindriyaṃ. Dhammasabhāvapaccavekkhaṇenāti yassa saddheyyassa vatthuno uḷāratādiguṇe adhimuccanassa sātisayappavattiyā saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tassa paccayapaccayuppannatādivibhāgato yāthāvato vīmaṃsanena. Evañhi evaṃdhammatānayena yāthāvasarasato pariggayhamāne savipphāro adhimokkho na hoti ‘‘ayaṃ imesaṃ dhammānaṃ sabhāvo’’ti parijānanavasena paññābyāpārassa sātisayattā. Dhuriyadhammesu hi yathā saddhāya balavabhāve paññāya mandabhāvo hoti, evaṃ paññāya balavabhāve saddhāya mandabhāvo hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘taṃ dhammasabhāvapaccavekkhaṇena hāpetabba’’nti.
同样地,“以不作意”:即不以那种令修习者信根变得强而有力的方式去投入修习——这样说就清楚了。在此,信根变得强而有力有两种情况:由于自身殊胜的因缘而导致作用超常,或者由于精进等根的作用羸弱。其中,第一种情况已经说明了降低的方法。至于第二种情况,当因作意而令精进等根的作用羸弱,以致信根变得过强时,则应以不作意那种方式,转而作意能令精进等根作用变得锐利的方式,使信根与它们达到平衡而得以降低。依此方法,其余诸根的降低方式也应当了知。
Tathā amanasikārenāti yenākārena bhāvanamanuyuñjantassa saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tenākārena bhāvanāya ananuyuñjanatoti vuttaṃ hoti. Idha duvidhena saddhindriyassa balavabhāvo attano vā paccayavisesena kiccuttariyato vīriyādīnaṃ vā mandakiccatāya. Tattha paṭhamavikappe hāpanavidhi dassito, dutiyavikappe pana yathā manasikaroto vīriyādīnaṃ mandakiccatāya saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tathā amanasikārena vīriyādīnaṃ paṭukiccabhāvāvahena manasikārena saddhindriyaṃ tehi samarasaṃ karontena hāpetabbaṃ. Iminā nayena sesindriyesupi hāpanavidhi veditabbo.
婆迦梨长老的事例:这位尊者因为是信胜解者,已作净信,却只以瞻仰世尊的色身为务而住。世尊便以“婆迦梨,见此腐臭之身有何用?婆迦梨,凡是见法者,即见于我”等教导开示他,并为他指定了业处。然而他依然不勤加修习,在被遣离之后,为求自我了断而登上了悬崖。那时,世尊如常静坐,放出光明示现自身,对他说道:
Vakkalittheravatthūti so hi āyasmā saddhādhimuttatāya katādhikāro satthu rūpadassanappasuto eva hutvā viharanto satthārā ‘‘kiṃ te, vakkali, iminā pūtikāyena diṭṭhena, yo kho, vakkali, dhammaṃ passati, so maṃ passatī’’tiādinā (saṃ. ni. 3.87) nayena ovaditvā kammaṭṭhāne niyojitopi taṃ ananuyuñjanto paṇāmito attānaṃ vinipātetuṃ papātaṭṭhānaṃ abhiruhi. Atha naṃ satthā yathānisinnova obhāsavissajjanena attānaṃ dassetvā –
“充满喜悦的比丘,对佛陀教法怀有净信,
能证得那寂静之境地,即诸行寂灭之乐。
‘‘Pāmojjabahulo bhikkhu, pasanno buddhasāsane; Adhigacche padaṃ santaṃ, saṅkhārūpasamaṃ sukha’’nti. (dha. pa. 381) –
世尊说此偈已,说道:“来,婆迦梨!”婆迦梨便因这甘露法语而得加持,内心欢喜踊跃,开始修观。然而,由于他的信根过于强盛,反而无法进入观道。世尊知道后,为使他的诸根达到平衡,便将业处净化后传授给他。他依循大师所授之法安住,精勤策励修观,次第证得阿拉汉果。因此说:“婆迦梨长老的故事在此处可作为例证。”这里的“此处”,是指信根过强而导致其余诸根无法各尽其作用的情形。“余作用差别”:即指(念根的)“近住”等作用的差别。“轻安等”:以“等”字含摄定觉支与舍觉支。“应令减退”:正如信根过强时,可通过审察法之自性使之减退;同样,精进根过强时,便应通过修习轻安等令其减退,因为轻安等属于定之一分。正如定根过强时,为防落入懈怠,需以精进等修习来守护;同样,精进根过强时,为防落入掉举,通过轻安等修习,定能令其减退。因此说:“应以轻安等修习令减退。”
Gāthaṃ vatvā ‘‘ehi, vakkalī’’ti āha. So teneva amatena abhisitto haṭṭhatuṭṭho hutvā vipassanaṃ paṭṭhapesi, saddhāya pana balavabhāvena vipassanāvīthiṃ na otari. Taṃ ñatvā bhagavā tassa indriyasamattappaṭipādanāya kammaṭṭhānaṃ sodhetvā adāsi. So satthārā dinnanaye ṭhatvā vipassanaṃ ussukkāpetvā maggappaṭipāṭiyā arahattaṃ pāpuṇi. Tena vuttaṃ – ‘‘vakkalittheravatthu cettha nidassana’’nti. Etthāti saddhindriyassa adhimattabhāve sesindriyānaṃ sakiccākaraṇe. Itarakiccabhedanti upaṭṭhānādikiccavisesaṃ. Passaddhādīti ādi-saddena samādhiupekkhāsambojjhaṅgānaṃ saṅgaho. Hāpetabbanti yathā saddhindriyassa balavabhāvo dhammasabhāvapaccavekkhaṇena hāyati, evaṃ vīriyindriyassa adhimattatā passaddhiādibhāvanāya hāyati samādhipakkhiyattā tassā. Tathā hi samādhindriyassa adhimattataṃ kosajjapātato rakkhantī vīriyādibhāvanā viya vīriyindriyassa adhimattataṃ uddhaccapātato rakkhantī passaddhādibhāvanā ekaṃsato hāpeti. Tena vuttaṃ – ‘‘passaddhādibhāvanāya hāpetabba’’nti.
“首那长老的故事”,即是微妙首那长老的故事。那位尊者在大师跟前领受业处后,住在清凉林中。他心想:“我的身体微妙,不可能仅凭安逸便证得安乐。纵然经历疲劳,也须勤修沙门法。”于是他决意只行站立与经行,精勤用功。即使脚底磨起水泡,他也只是观察这些感受而不为所动,持续发起坚猛的精进。然而,正因精进过度,他反而未能证得殊胜成就。大师来到他那里,以弹琴的比喻教导,开示精进平等运用之理,为他净化业处后,便前往灵鹫山。长老依循大师指示之法,将精进调至平衡而修习,策励修观之后,终安住于阿拉汉果。因此说:“应以首那长老的故事为例。”于“其余诸根中”亦然:念根、定根、慧根也是如此。
Soṇattherassa vatthūti sukhumālasoṇattherassa vatthu. So hi āyasmā satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā sītavane viharanto ‘‘mama sarīraṃ sukhumālaṃ, na ca sakkā sukheneva sukhaṃ adhigantuṃ, kilametvāpi samaṇadhammo kātabbo’’ti ṭhānacaṅkamameva adhiṭṭhāya padhānamanuyuñjanto pādatalesu phoṭesu uṭṭhitesupi vedanaṃ ajjhupekkhitvā daḷhavīriyaṃ karonto accāraddhavīriyatāya visesaṃ nibbattetuṃ nāsakkhi. Satthā tattha gantvā vīṇūpamovādena ovaditvā vīriyasamatāyojanavidhiṃ dassento kammaṭṭhānaṃ visodhetvā gijjhakūṭaṃ gato. Theropi satthārā dinnanayena vīriyasamataṃ yojetvā bhāvento vipassanampi ussukkāpetvā arahatte patiṭṭhāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘soṇattherassa vatthu dassetabba’’nti. Sesesupīti satisamādhipaññindriyesupi.
“相等”:指信与慧之间没有不足、也没有超出的状态,定与精进亦然。正如信与慧作为各自独立的主导法时,在其作用上互不逾越,是需要特别希求的,因为通过它们的均等,安止才能成就;同样地,定与精进分属懈怠与掉举两个阵营,当它们处在平衡状态时,由于能相互支持,诸法便不会堕入两个极端,安止才能正确成就。“强力信者”等语句,是从相违的角度来证明前述道理。意思是:一个具有强力信心但智慧不明净的人,只是盲目的净信者,而不是具决定性的净信者。正如外道弟子,在没有实义之处生起信仰。这种人会亲近“狡诈派”,即倾向于虚伪欺诳的一方。反过来,信心薄弱而让智慧过度驰骋的人,会被那些似是而非的理由所欺骗,进而构想出诸如“不必实际施舍财物,仅以心生起意念也能成就布施功德”之类的想法。这类人的心已被枯涩的寻思所破坏,听不进智者的话,也不接受劝导。因此说:“就像由药物本身引发的疾病,是难以治疗的。”正如在此,信与慧的平衡状态能……
Samatanti saddhāpaññānaṃ aññamaññaṃ anūnādhikabhāvaṃ, tathā samādhivīriyānaṃ. Yathā hi saddhāpaññānaṃ visuṃ dhuriyadhammabhūtānaṃ kiccato aññamaññānativattanaṃ visesato icchitabbaṃ, yato nesaṃ samadhuratāya appanā sampajjati, evaṃ samādhivīriyānaṃ kosajjuddhaccapakkhikānaṃ samarasatāya sati aññamaññūpatthambhanato sampayuttadhammānaṃ antadvayapātābhāvena sammadeva appanā ijjhati. Balavasaddhotiādi byatirekamukhena vuttassevatthassa samatthanaṃ. Tassattho – yo balavatiyā saddhāya samannāgato avisadañāṇo, so mudhappasanno hoti, na aveccappasanno. Tathā hi avatthusmiṃ pasīdati seyyathāpi titthiyasāvakā. Kerāṭikapakkhanti sāṭheyyapakkhaṃ bhajati. Saddhāhīnāya paññāya atidhāvanto ‘‘deyyavatthupariccāgena vinā cittuppādamattenapi dānamayaṃ puññaṃ hotī’’tiādīni parikappeti hetuppaṭirūpakehi vañcito, evaṃbhūto sukkhatakkaviluttacitto paṇḍitānaṃ vacanaṃ nādiyati, saññattiṃ na gacchati. Tenāha – ‘‘bhesajjasamuṭṭhito viya rogo atekiccho hotī’’ti. Yathā cettha saddhāpaññānaṃ aññamaññaṃ samabhāvo atthāvaho, anatthāvaho visamabhāvo, evaṃ samādhivīriyānaṃ aññamaññaṃ avikkhepāvaho samabhāvo, itaro vikkhepāvaho cāti kosajjaṃ abhibhavati, tena appanaṃ na pāpuṇātīti adhippāyo. Uddhaccaṃ abhibhavatīti etthāpi eseva nayo. Taṃ ubhayanti saddhāpaññādvayaṃ samādhivīriyadvayañca. Samaṃ kattabbanti samarasaṃ kātabbaṃ.
“止业处修行者”:指以止为业处的修行者。“若如是”:意指如此之时,即信稍偏强的情况下。“信者”:指他不会去想“仅仅作意‘地、地’,怎么能生起禅那呢?”,而是怀有“依照正自觉者所开示的方法,必定能够成就”的信念,以此生起信心。“随信者”:指虽尚未真正进入所缘,却以决意的力量随顺地投入、跃入其中。此时,代表一境性的定应当强而有力,因为禅那以此为首要。“两者”:即定与慧。如同对于止业处修行者来说,以定为强是适当的,同样,以慧为强也是可希求的,因此说到“均等”,即指均等的状态。“安止”:此处指世间的安止。所以,经中使用“可存在”这样带有保留语气的词。而出世间的安止,唯有在它们达到均等状态时才可希求。正如经中所说:“以双运修习止与观。”
Samādhikammikassāti samathakammaṭṭhānikassa. Evanti evaṃ sante, saddhāya thokaṃ balavabhāve satīti attho. Saddahantoti ‘‘pathavī pathavīti manasikaraṇamattena kathaṃ jhānuppattī’’ti acintetvā ‘‘addhā sammāsambuddhena vuttavidhi ijjhissatī’’ti saddahanto saddhaṃ janento. Okappentoti ārammaṇaṃ anuppavisitvā viya adhimuccanavasena avakappento pakkhandanto. Ekaggatā balavatī vaṭṭati samādhippadhānattā jhānassa. Ubhinnanti samādhipaññānaṃ. Samādhikammikassa samādhino adhimattatā viya paññāya adhimattatāpi icchitabbāti āha – ‘‘samatāyapī’’ti, samabhāvenapīti attho. Appanāti lokiyaappanā. Tathā hi ‘‘hotiyevā’’ti sāsaṅkaṃ vadati. Lokuttarappanā pana tesaṃ samabhāveneva icchitā. Yathāha – ‘‘samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāvetī’’ti (a. ni. 4.170; paṭi. ma. 2.5).
如果说,在殊胜的角度上,唯独信与慧、定与精进的均等才是可希求的,那么念又是什么情况呢?他因此说:“然而,念在一切处都应该是强有力的。”“一切处”:指在那些属于昏沉和掉举方面的五根当中。当它在说明属于掉举方面时,他提到了“信、精进、慧”。如果用其他的方式来理解也可以,因为在属于懈怠的方面,只说到了“定”,而没有说“轻安、定、舍”。“那”:指的就是念。就像负责所有国王事务的人被称为“一切事务者”。“以此”:就是以此“应在一切处被希求”的道理。因此在注释书中说:“念于一切处被运用,故称‘一切处相应法’,因为在一切心昏沉或掉举的时候,它都应被希求;或者说,因为它必须被所有属于昏沉和掉举方面的觉支群来运用、实现,所以称为‘一切处’,它本身就是‘一切处相应法’。”“心”:指善心。对于那善心而言,念是它的依靠、是它的归宿,为的是让尚未到达的能够到达,让尚未证得的能够证得。因此说:“以守护为现起”等等。
Yadi visesato saddhāpaññānaṃ samādhivīriyānañca samatāva icchitā, kathaṃ satīti āha – ‘‘sati pana sabbattha balavatī vaṭṭatī’’ti. Sabbatthāti līnuddhaccapakkhikesu pañcasu indriyesu. Uddhaccapakkhike gaṇhanto ‘‘saddhāvīriyapaññāna’’nti āha. Aññathāpīti ca gahetabbā siyā. Tathā hi kosajjapakkhikena ca samādhināicceva vuttaṃ, na ‘‘passaddhisamādhiupekkhāhī’’ti. Sāti sati. Sabbesu rājakammesu niyutto sabbakammiko. Tenāti tena sabbattha icchitabbatthena kāraṇena. Āha aṭṭhakathāyaṃ. Sabbattha niyuttā sabbatthikā sabbattha līne uddhate ca citte icchitabbattā, sabbena vā līnuddhaccapakkhiyena bojjhaṅgagaṇena atthetabbāti sabbatthā, sāva sabbatthikā. Cittanti kusalacittaṃ. Tassa hi satipaṭisaraṇaṃ parāyaṇaṃ appattassa pattiyā anadhigatassa adhigamāya. Tenāha – ‘‘ārakkhapaccupaṭṭhānā’’tiādi.
“于蕴等差别中无深忍之慧者”:指虽依教理多闻,其慧亦未安住于蕴、处等法者。因为亲近多闻,能成就闻所成慧。而具有初始观智者,由安住于修所成慧,亦可说一向有慧,故说:“与均等慧者……亲近交往。”由所知法的甚深性,来界定那了别此法之智慧的甚深性,因此说:“于甚深之蕴等处生起的甚深慧。”因为那样的所知法,唯由那样的智慧所行境,故称“甚深慧行境”;又或,该智慧于此依分别而转起,即是“甚深慧行境”,对其进行观察,便是“甚深慧之分别观察”。
Khandhādibhedesu anogāḷhapaññānanti pariyattibāhusaccavasenapi khandhāyatanādīsu appatiṭṭhitabuddhīnaṃ. Bahussutasevanā hi sutamayañāṇāvahā. Taruṇavipassanāsamaṅgīpi bhāvanāmayañāṇe ṭhitattā ekaṃsato paññavā eva nāma hotīti āha – ‘‘samapaññāsa…pe… puggalasevanā’’ti. Ñeyyadhammassa gambhīrabhāvavasena tapparicchedakañāṇassa gambhīrabhāvaggahaṇanti āha – ‘‘gambhīresu khandhādīsu pavattāya gambhīrapaññāyā’’ti. Tañhi ñeyyaṃ tādisāya paññāya caritabbato gambhīrañāṇacariyaṃ. Tassā vā paññāya tattha pabhedato pavatti gambhīrañāṇacariyā, tassā paccavekkhaṇāti āha – ‘‘gambhīrapaññāya pabhedapaccavekkhaṇā’’ti.
因《天使经》等经最初即说,生地狱的有情大多最先承受五种系缚之业,故从最初说起,因此说:“从五种系缚业开始。”“拉车等时”:其中“等”字,也包含被其余人类和畜生逼恼的其他时候。“一佛间隔”一词,是就有情还会受生于其他某些饿鬼中而说;或者,某些饿鬼也可能像个别畜生那样寿命极长,故而如此说。例如,据说名为迦罗的龙王已值遇四尊佛,未来还将值遇弥勒世尊,而经中说其寿命长达一劫。
Pañcavidhabandhanakammakāraṇaṃ niraye nibbattasattassa yebhuyyena sabbapaṭhamaṃ karontīti devadūtasuttādīsu ādito vuttattā ca āha – ‘‘pañcavidhabandhanakammakāraṇato paṭṭhāyā’’ti. Sakaṭavahanādikāleti ādi-saddena tadaññaṃ manussehi tiracchānehi ca vibādhitabbakālaṃ saṅgaṇhāti. Ekaṃ buddhantaranti idaṃ aparāparesu petesuyeva uppajjanakasattavasena vuttaṃ, ekaccānaṃ vā petānaṃ ekaccatiracchānānaṃ viya dīghāyukatā siyāti tathā vuttaṃ. Tathā hi kāḷo nāgarājā catunnaṃ buddhānaṃ sammukhībhāvaṃ labhitvā ṭhitopi metteyyassapi bhagavato sammukhībhāvaṃ labhissatīti vadanti, yatassa kappāyukatā vuttā.
“如此见到功德者”:是指这样致力于精进,认为‘一切世间与出世间的殊胜成就,都完全依于精进才能达成’的人,即具有如是见精进功德之习性的人。“行道”:是指连同其前行部分的、趣向涅槃的修行之道,也就是伴随观智次第展开的圣道,或者说是七清净的相续。因为这是‘比丘为了出离轮回而应当行走、应当修习的道路’,所以被称为“行道”。
Evaṃ ānisaṃsadassāvinoti vīriyāyatto eva sabbo lokiyo lokuttaro ca visesādhigamoti evaṃ vīriye ānisaṃsadassanasīlassa. Gamanavīthinti sapubbabhāgaṃ nibbānagāminipaṭipadaṃ , saha vipassanāya ariyamaggappaṭipāṭi, sattavisuddhiparamparā vā. Sā hi ‘‘bhikkhuno vaṭṭaniyyānāya gantabbā paṭipajjitabbā paṭipadā’’ti katvā gamanavīthi nāma.
“身强为务者”:指以种种方式致力于使身体强壮结实之人。“团食”:指来自民众的施食。由于施主们对自身的护持,以及自身如法修行令此供养成为广大果报,以此恭敬由乞食所得的食物,便名为“恭敬团食”。
Kāyadaḷhībahuloti yathā tathā kāyassa daḷhīkammappasuto. Piṇḍapātanti raṭṭhapiṇḍaṃ. Paccayadāyakānaṃ attani kārassa attano sammāpaṭipattiyā mahapphalabhāvassa karaṇena piṇḍassa bhikkhāya paṭipūjanā piṇḍapātāpacāyanaṃ.
“取出”:即从钵袋中取出。“听到那个声音”:指长老正站在叶屋门口,藉由五神通中的天耳,听见了那位在家女信众所说的话。人成就、天成就、涅槃成就,这三种是“成就”。“你能否施与”:长老如此省察:“以你所做的布施所成福业及服务所成福业,通过进入殊胜福田的状态,能否辗转施予人间的种种成就、天界的种种成就,最终施予涅槃成就呢?”“露出微笑”:当省察结束时,心中生起“我已毫不费力地超越了轮回之苦”的喜悦,因而露出微笑。
Nīharantoti pattatthavikato nīharanto. Taṃ saddaṃ sutvāti taṃ upāsikāya vacanaṃ paṇṇasālādvāre ṭhitova pañcābhiññatāya dibbasotena sutvā. Manussasampatti, dibbasampatti, nibbānasampattīti imā tisso sampattiyo. Dātuṃ sakkhissasīti tayi katena dānamayena veyyāvaccamayena ca puññakammena khettavisesabhāvūpagamanena aparāparaṃ devamanussānaṃ sampattiyo ante nibbānasampattiñca dātuṃ sakkhissasīti thero attānaṃ pucchati. Sitaṃ karontoti ‘‘akiccheneva mayā vaṭṭadukkhaṃ samatikkanta’’nti paccavekkhaṇāvasāne sañjātapāmojjavasena sitaṃ karonto.
“无危难时”:即无灾祸扰乱的时节,意思是此时比丘僧众容易获得资具,因而没有因资具所生的内心忧苦。“那些正在看见的人的”:是一种表示不在意的属格形式。“乳牛”:指供给乳汁的母牛。“做点什么工作”:即去做某种雇工的活计。“榨甘蔗的工作”:指在榨蔗厂中应做之事。“那条道路”:指那位在家居士所走的道路。“近于”:即靠近、邻近。“行为违逆”:指违背了出生、家族等法则,不如法而行。如此,犹如一个行为不正的儿子,因其不正行而被排除于家族传承之外,不能分享父亲的遗产;同样的道理,一个懈怠的人,也因其懈怠的状态而不如法修行,不能分享本应从导师那里获得的圣财遗产。唯有精进用功之人,由于其如法修行,才能获得圣财遗产。此处的文句连接是:“精进觉支便会生起”,其余各处也应如此理解。
Nipparissayakāloti nirupaddavakālo, tadā bhikkhusaṅghassa sulabhā paccayā hontīti paccayahetukā cittapīḷā natthīti adhippāyo. Passantānaṃyevāti anādare sāmivacanaṃ. Khīradhenunti khīradāyikaṃ dhenuṃ . Kiñcideva katvāti kiñcideva bhatikammaṃ katvā. Ucchuyantakammanti ucchuyantasālāya kātabbaṃ kiccaṃ. Tameva magganti upāsakena paṭipannamaggaṃ. Upakaṭṭhāyāti āsannāya. Vippaṭipannanti jātidhammakuladhammādilaṅghanena asammāpaṭipannaṃ. Evanti yathā asammāpaṭipanno putto tāya eva asammāpaṭipattiyā kulasantānato bāhiro hutvā pitu santikā dāyajjassa na bhāgī, evaṃ kusītopi teneva kusītabhāvena na sammāpaṭipanno satthu santikā laddhabbaariyadhanadāyajjassa na bhāgī. Āraddhavīriyova labhati sammāpaṭipajjanato. Uppajjati vīriyasambojjhaṅgoti yojanā, evaṃ sabbattha.
“大”:即因其戒等功德而广大、丰沛、不共于世。他的这种功德之伟大,借由震动一万世界而显扬于世间,因此论中说:“因为对于大师……”等。
Mahāti sīlādiguṇehi mahanto vipulo anaññasādhāraṇo. Taṃ panassa guṇamahattaṃ dasasahassilokadhātukampanena loke pākaṭanti dassento ‘‘satthuno hī’’tiādimāha.
正是由于只有在导师的教法中出家,依出家之行才得以成就“释迦子”的身份,所以为了显示这种佛子弟子的身份,便说了“不混杂的……”等语句。
Yasmā satthusāsane pabbajitassa pabbajjūpagamanena sakyaputtiyabhāvo sañjāyati, tasmā buddhaputtabhāvaṃ dassento ‘‘asambhinnāyā’’tiādimāha.
对于那些连修习之名尚且不知的懈怠者,他们以强身健体为重,饱食之后便沉溺于躺卧之乐等,如同堕入畜生道的人。为了说明应当远远避开这类人,也就是“远离懈怠的人”,因而说:“填饱肚子躺着,犹如大蟒蛇”等。而“白天,我们当以经行、宴坐,从诸障碍法中净化自心”等语句,是以发起精进之因,说明应当恒常亲近那些已发勤精进、勇猛坚固的人,这就是“亲近已发勤精进的人”,所以论师说:“已发勤精进的……”等。不过,在《清净道论》(Vism.1.64-65)中,并未采纳“省察出生的伟大”与“省察同梵行者的伟大”此二项,而是采纳了“去除惛沉睡眠”与“省察正勤”此二项。在那里,正是由于见到功德利益,才采纳“省察正勤”,因为它显示了世间与出世间的殊胜成就皆依于精进这一事实;而“去除惛沉睡眠”,则是因心已向于精进,故而采纳。对于一个在策励精进上已正确用功的人来说,“去除惛沉睡眠”本就是自然成就的。在此中,通过去除惛沉睡眠、远离懈怠之人、亲近勤精进者、心倾向于此、破除对立面以及具足……
Alasānaṃ bhāvanāya nāmamattampi ajānantānaṃ kāyadaḷhībahulānaṃ yāvadatthaṃ bhuñjitvā seyyasukhādianuyuñjanakānaṃ tiracchānagatikānaṃ puggalānaṃ dūrato vajjanā kusītapuggalaparivajjanāti āha – ‘‘kucchiṃ pūretvā ṭhitaajagarasadise’’tiādi. ‘‘Divasaṃ caṅkamena nisajjāya āvaraṇīyehi dhammehi cittaṃ parisodhessāmā’’tiādinā bhāvanārambhavasena āraddhavīriyānaṃ daḷhaparakkamānaṃ kālena kālaṃ upasaṅkamanā āraddhavīriyapuggalasevanāti āha – ‘‘āraddhavīriye’’tiādi. Visuddhimagge (visuddhi. 1.64-65) pana jātimahattapaccavekkhaṇā sabrahmacārimahattapaccavekkhaṇāti idaṃ dvayaṃ na gahitaṃ, thinamiddhavinodanatā sammappadhānapaccavekkhaṇatāti idaṃ dvayaṃ gahitaṃ. Tattha ānisaṃsadassāvitāya eva sammappadhānapaccavekkhaṇā gahitā hoti lokiyalokuttaravisesādhigamassa vīriyāyattatādassanabhāvato, thinamiddhavinodanaṃ pana tadadhimuttatāya eva gahitaṃ hoti. Vīriyuppādane yuttappayuttassa thinamiddhavinodanaṃ atthasiddhamevāti. Tattha thinamiddhavinodanakusītapuggalaparivajjanaāraddhavīriyapuggalasevanatadadhi- muttatāpaṭipakkhavidhamanapaccayūpasaṃhāravasena apāyabhayapaccavekkhaṇādayo samuttejanavasena vīriyasambojjhaṅgassa uppādakā daṭṭhabbā.
佛随念以近行定为究竟,故经中说“乃至近行”。“全身遍满”是指由喜所生的殊胜色法遍满全身。随念法功德与僧伽功德者,其喜觉支亦以全身遍满的方式生起,并达到近行定。同理,对其余几种随念,以及对令生净信的经典进行观察反思,亦应如此配合理解;因为对净信经典的反思同样属于解脱的因缘,归入此类。此中所说之时,即经中所言“于饥馑怖畏等时”。至于“等至……不现行”这段文字,是依寂止随念而作解说。以诸行为所缘时,纵使仅于某一部分实现了寂止,在修习作意中,亦会生起如同于一切处皆实现寂止之想。此种修习作意能镇伏烦恼,带来近行定,并具足相应程度的喜与悦,从而成为喜觉支生起的助力。此处有“被镇伏的烦恼”这句经文。“不现行”中的 iti 一词,表示原因。因为烦恼已不现行,故他审察这些烦恼不现行之状态——当如此连接理解。实则,若仍在审察烦恼,觉支的生起便不恰当。对于可令净信生起的事物,若缺乏净信与喜爱之心,内心便会陷于干涩的状态。
Buddhānussatiyā upacārasamādhiniṭṭhattā vuttaṃ – ‘‘yāva upacārā’’ti. Sakalasarīraṃ pharamānoti pītisamuṭṭhānehi paṇītarūpehi sakalasarīraṃ pharamāno, dhammasaṅghaguṇe anussarantassapi yāva upacārā sakalasarīraṃ pharamāno pītisambojjhaṅgo uppajjatīti evaṃ sesaanussatīsu, pasādanīyasuttantapaccavekkhaṇāya ca yojetabbaṃ tassāpi vimuttāyatanabhāvena taggatikattā. Evarūpe kāleti ‘‘dubbhikkhabhayādīsū’’ti vuttakāle. Samāpatti…pe… na samudācarantīti idaṃ upasamānussatiyā vasena vuttaṃ. Saṅkhārānañhi vasena sappadesavūpasamepi nippadesavūpasame viya tathā saññāya pavattito bhāvanāmanasikāro kilesavikkhambhanasamattho hutvā upacārasamādhiṃ āvahanto tathārūpapītisomanassasamannāgato pītisambojjhaṅgassa upādāya hotīti. Tattha ‘‘vikkhambhitā kilesā’’ti pāṭho. Na samudācarantīti iti-saddo kāraṇattho. Yasmā na samudācaranti, tasmā taṃ nesaṃ asamudācāraṃ paccavekkhantassāti yojanā. Na hi kilese paccavekkhantassa bojjhaṅguppatti yuttā, pasādanīyesu ṭhānesu pasādasinehābhāvena lūkhahadayatāya lūkhatā. Sā tattha ādaragāravākaraṇena viññāyatīti āha – ‘‘asakkaccakiriyāya saṃsūcitalūkhabhāve’’ti.
“殊胜食物的受用”,意指受用殊胜且适宜的食物。由摄取适宜气候与威仪之乐而言,应知此亦含摄对适宜气候与威仪的把握。此三类适宜条件若被受用,能令身体调适健康,进而引生心的调适健康,遂成为两种轻安(身轻安与心轻安)之因。依无因论者之见,众生苦乐无因而得,此是一极端;以自在天等不平等因解说苦乐,此是第二极端。不近此二极端,了知苦乐依各自所造之业而生,此即是中道。具中道平衡用功方式者,称为“中道平衡用功者”,此状态即名“中道平衡用功的状态”。此状态正因不狂热策励其自性,故能成为身轻安之因,带来两种轻安。应知,此亦顺便说明:远离身心紧张策励之人,亲近身心轻安之人,能带来轻安的利益。
Paṇītabhojanasevanatāti paṇītasappāyabhojanasevanatā. Utuiriyāpathasukhaggahaṇena sappāyautuiriyāpathaggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Tañhi tividhampi sappāyaṃ seviyamānaṃ kāyassa kalyatāpādanavasena cittassa kalyataṃ āvahantaṃ duvidhāyapi passaddhiyā kāraṇaṃ hoti. Ahetukasattesu labbhamānaṃ sukhadukkhanti ayameko anto, issarādivisamahetukanti pana ayaṃ dutiyo. Ete ubho ante anupagamma yathāsakaṃ kammunā hotīti ayaṃ majjhimā paṭipatti. Majjhatto payogo yassa so majjhattapayogo, tassa bhāvo majjhattapayogatā. Ayañhi sabhāvāsāraddhatāya taṃpassaddhakāyatāya kāraṇaṃ hoti, passaddhidvayaṃ āvahati. Eteneva sāraddhakāyapuggalaparivajjanapassaddhakāyapuggalasevanānaṃ tadāvahanatā saṃvaṇṇitāti daṭṭhabbaṃ.
令处所洁净及令诸根平衡协调,虽说是带来智慧的条件,同样也带来定。正因它们能带来定,所以成为带来智慧的条件,故说:“令处所洁净……当如此理解。”
Vatthuvisadakiriyā indriyasamattappaṭipādanā ca paññāvahā vuttā, samādhānāvahāpi tā honti. Samādhānāvahabhāveneva paññāvahabhāvatoti vuttaṃ – ‘‘vatthuvisadakiriyā…pe… veditabbā’’ti.
由于策励善巧与修习善巧之间存在无间断的因果关系,而守护善巧又以这两者为根基,因此经文仅以“相善巧,即对遍相(或任何所缘相)的把握善巧”一句作代表。其中的“遍相”应视为举例。因为对不净相等任何能生起禅那的所缘相的把握善巧,都统称为“相善巧”。“由于过度松懈的精进等”中的“等”字,涵盖了智慧运用的软弱与加行的不圆满。所谓“策励它”,是指对于那沉滞的心,通过激发择法觉支等,将其从沉滞中拉拔出来。这正是世尊所说的:
Kāraṇakosallabhāvanākosallānaṃ nānantariyabhāvato rakkhanākosallassa ca taṃmūlakattā ‘‘nimittakusalatā nāma kasiṇanimittassa uggahakusalatā’’icceva vuttaṃ. Kasiṇanimittassāti ca nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Asubhanimittādikassapi hi yassa kassaci jhānuppattinimittassa uggahakosallaṃ nimittakusalatā evāti. Atisithilavīriyatādīhīti ādi-saddena paññāpayogamandataṃ payogavekallañca saṅgaṇhāti. Tassa paggaṇhananti tassa līnassa cittassa dhammavicayasambojjhaṅgādisamuṭṭhāpanena layāpattito samuddharaṇaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
“诸比丘,当心沉滞时,正是修习择法觉支的适当时机,是修习精进觉支的适当时机,是修习喜觉支的适当时机。为什么呢?诸比丘,沉滞的心通过这些法便能被激发起来。诸比丘,犹如有人想要点燃一小堆火,他往火里放入干草、干牛粪、干木柴,用口吹风,又不撒尘土,诸比丘,那人能否将那堆小火点燃呢?”“能的,尊者。”(《相应部》5.234)
‘‘Yasmiñca kho, bhikkhave, samaye līnaṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye dhammavicayasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo vīriyasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo pītisambojjhaṅgassa bhāvanāya. Taṃ kissa hetu? Līnaṃ, bhikkhave, cittaṃ, taṃ etehi dhammehi susamuṭṭhāpayaṃ hoti. Seyyathāpi, bhikkhave, puriso parittaṃ aggiṃ ujjāletukāmo assa. So tattha sukkhāni ceva tiṇāni pakkhipeyya, sukkhāni ca gomayāni pakkhipeyya, sukkhāni ca kaṭṭhāni pakkhipeyya, mukhavātañca dadeyya, na ca paṃsukena okireyya, bhabbo nu kho so puriso parittaṃ aggiṃ ujjāletunti? Evaṃ, bhante’’ti (saṃ. ni. 5.234).
于此应知,依各自相应的资粮,修习择法觉支等即是“策励”。这一点在紧接的前文中已详细解说。
Ettha ca yathāsakaṃ āhāravasena dhammavicayasambojjhaṅgādīnaṃ bhāvanā samuṭṭhāpanāti veditabbā, sā anantaraṃ vibhāvitā eva.
“由于过度精进等”:此处的“等”字,涵盖了智慧运用的过度强劲与过度的雀跃欣喜。“抑制它”:是指对于那颗掉举的心,通过激发定觉支等方法,将它从掉举的状态中遮止。世尊也曾这样说过:
Accāraddhavīriyatādīhīti ādi-saddena paññāpayogabalavataṃ pamoduppilāpanañca saṅgaṇhāti. Tassa niggaṇhananti tassa uddhatassa cittassa samādhisambojjhaṅgādisamuṭṭhāpanena uddhatāpattito nisedhanaṃ. Vuttampi cetaṃ bhagavatā –
“诸比丘,当心掉举时,正是修习轻安觉支的适当时机,修习定觉支的适当时机,修习舍觉支的适当时机。为什么呢?诸比丘,掉举的心通过这些法,便能很好地平息。诸比丘,譬如有人想熄灭一堆大火,他在火里投入湿草、湿牛粪、湿木柴,既不用口吹风,又撒上尘土。诸比丘,那人是否能熄灭这堆大火呢?”“能,尊者。”
‘‘Yasmiñca kho, bhikkhave, samaye uddhataṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo samādhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo upekkhāsambojjhaṅgassa bhāvanāya. Taṃ kissa hetu? Uddhataṃ, bhikkhave, cittaṃ, taṃ etehi dhammehi suvūpasamaṃ hoti. Seyyathāpi, bhikkhave, puriso mahantaṃ aggikkhandhaṃ nibbāpetukāmo assa, so tattha allāni ceva tiṇāni pakkhipeyya, allāni ca gomayāni nikkhipeyya, allāni ca kaṭṭhāni pakkhipeyya, mukhavātañca na dadeyya, paṃsukena ca okireyya, bhabbo nu kho so puriso mahantaṃ aggikkhandhaṃ nibbāpetunti? Evaṃ, bhante’’ti (saṃ. ni. 5.234).
于此也应当了知:根据各自相应的“食”,而有轻安觉支等觉支的修习与生起。其中,轻安觉支的修习已经说过,定觉支的修习正在解说,后一个觉支紧接着便会说到。
Etthāpi yathāsakaṃ āhāravasena passaddhisambojjhaṅgādīnaṃ bhāvanā samuṭṭhāpanāti veditabbā. Tattha passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanā vuttā eva, samādhisambojjhaṅgassa vuccamānā, itarassa anantaraṃ vakkhati.
“由于智慧加行微弱”:指智慧的作用微少。正如布施以无贪为主导,戒以无瞋为主导,修习则以无痴为主导。在修习中,每当智慧不强劲时,修习便不能带来前后阶段的殊胜差异。如同未被贪着的食物之于人一般,它生不起禅修者心的欢喜,由此,心对该修习感到“无滋味”。同样地,由于修习未正确地行于道上,便感受不到寂止之乐,故心也感到“无滋味”。因此世尊说:“由于智慧加行微弱……心变成无滋味。”对治此心的方法,便是令其生起悚惧、生起净信。为显明此义,他接着宣说了“八种悚惧事”等。其中,生、老、病、死,随其情况可见于善趣与恶趣之中,因此,应当洞见与这些不同的、以五种系缚等、饥渴等、互相逼害等为因的恶趣之苦。而这一切苦,都是基于对现在有情的执取而执着的,由此,过去与未来时段的轮回根本之苦便被分别开来执取。然而,那些依食而活的有情,以及其中依劳作成果而活的有情,他们有着与其他有情不共的活命之苦,此便被执取为第八种悚惧事,应如此理解。这称为“于适当时机令心喜悦”:指在修习之心应当被喜悦之时。
Paññāpayogamandatāyāti paññābyāpārassa appakabhāvena. Yathā hi dānaṃ alobhappadhānaṃ, sīlaṃ adosappadhānaṃ, evaṃ bhāvanā amohappadhānā. Tattha yadā paññā na balavatī hoti, tadā bhāvanā pubbenāparaṃ visesāvahā na hoti. Anabhisaṅgato viya āhāro purisassa, yogino cittassa abhiruciṃ na janeti, tena taṃ nirassādaṃ hoti. Tathā bhāvanāya sammadeva avīthipaṭipattiyā upasamasukhaṃ na vindati, tenapi cittaṃ nirassādaṃ hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘paññāpayogamandatāyā…pe… nirassādaṃ hotī’’ti. Tassa saṃveguppādanaṃ pasāduppādanañca tikicchananti taṃ dassento, ‘‘aṭṭha saṃvegavatthūnī’’tiādimāha. Tattha jātijarābyādhimaraṇāni yathārahaṃ sugatiyaṃ duggatiyañca hontīti tadaññameva pañcavidhabandhanādikhuppipāsādiaññamaññaviheṭhanādihetukaṃ apāyadukkhaṃ daṭṭhabbaṃ. Tayidaṃ sabbaṃ tesaṃ tesaṃ sattānaṃ paccuppannabhavanissitaṃ gahitanti atīte anāgate ca kāle vaṭṭamūlakadukkhāni visuṃ gahitāni . Ye pana sattā āhārūpajīvino, tattha ca uṭṭhānaphalūpajīvino, tesaṃ aññehi asādhāraṇajīvitadukkhaṃ aṭṭhamaṃ saṃvegavatthu gahitanti daṭṭhabbaṃ. Ayaṃ vuccati samaye sampahaṃsanatāti ayaṃ bhāvanācittassa sampahaṃsitabbasamaye vuttanayeneva saṃvegajananavasena ceva pasāduppādanavasena ca sammadeva pahaṃsanā, saṃvegajananapubbakapasāduppādanena tosanāti attho.
“依正确行道而”:指借着远离昏沉与掉举,循着止的轨则,正确而不偏颇、完全正确地依循修习之道而行。关于“不昏沉”等词:因为属于懈怠方面的法不太强,故称“不昏沉”;因为属于掉举方面的法不太强,故称“不掉举”;因为智慧加行圆满及证得寂止之乐,故称“不无滋味”;正是由此,心在所缘上完全转起,便称为“行于止道”。另一种解释:由“不昏沉”与“不掉举”,心得以在所缘上完全转起;由“不无滋味”,心得以行于止道。还可以这样理解:由心完全转起,故不昏沉、不掉举;由行于止道,故不无滋味。应如此理解。在此,由于“不昏沉”,于策励心方面不需特别作为;由于“不掉举”,于抑制心方面不需特别作为;由于“不无滋味”,于令心喜悦方面亦不需特别作为。这便称为“于适当时机修舍”:这是指在应修舍的适当之机,修习之心已克服了那称为“在策励、抑制、喜悦中起作用”的对立状态,而被称作“修舍”。由于镇伏了对立面,亦由于成为观的近依止处,即使是近行定,也因其令定之作用圆满,而成就了修行者。
Sammāpaṭipattiṃ āgammāti līnuddhaccavirahena samathavīthipaṭipattiyā ca sammā avisamaṃ sammadeva bhāvanāpaṭipattiṃ āgamma. Alīnantiādīsu kosajjapakkhiyānaṃ dhammānaṃ anadhimattatāya alīnaṃ, uddhaccapakkhikānaṃ anadhimattatāya anuddhataṃ, paññāpayogasampattiyā upasamasukhādhigamena ca anirassādaṃ, tato eva ārammaṇe samappavattaṃ samathavīthipaṭipannaṃ. Alīnānuddhatāhi vā ārammaṇe samappavattaṃ, anirassādatāya samathavīthipaṭipannaṃ. Samappavattiyā vā alīnaṃ anuddhataṃ, samathavīthipaṭipattiyā anirassādanti daṭṭhabbaṃ. Tattha alīnatāya paggahe, anuddhatatāya niggahe, anirassādatāya sampahaṃsane na byāpāraṃ āpajjati. Ayaṃ vuccati samaye ajjhupekkhanatāti ayaṃ ajjhupekkhitabbasamaye bhāvanācittassa paggahaniggahasampahaṃsanesu byāvaṭatāsaṅkhātaṃ paṭipakkhaṃ abhibhuyya ajjhupekkhanā vuccati. Paṭipakkhavikkhambhanato vipassanāya adhiṭṭhānabhāvūpagamanato ca upacārajjhānampi samādhānakiccanipphattiyā puggalassa samāhitabhāvasādhanamevāti tattha samadhurabhāvenāha – ‘‘upacāraṃ vā appanaṃ vā’’ti. Esa uppajjatīti esa samādhisambojjhaṅgo anuppanno uppajjati.
以断除随顺与违逆而达成的中舍状态,是舍觉支的因,当此状态存在时,舍觉支便能成就;当它不存在时,便不能成就。而这种中舍状态,依所缘境分为两种,故说:“于有情中舍的状态、于诸行中舍的状态”。而借着这两者,违逆的状态早已由修习轻安觉支而完全远离。为显示断除随顺的方法,故说了“于有情中舍的状态”等语。因此,他说:“回避那些爱着有情及爱着诸行的人”。因为对于舍而言,贪爱是其尤为突出的对立面。同样,佛也曾说:“舍是贪爱重者的清净之道。”(《清净道论》1.269)“以二种方式”:即是以审察业的所有性和审察无我、空性,用此二种方式。“仅以二种”:这是决定性的说法,为了显示数目相等。在这里,仅是数目相等,并非所计算的义理在一切方面都相等。“无主人”的状态:即是无我性。倘若实有一我,那么便会有属于我的东西这一状态,如衣物或其他事物,可称之为“我所拥有的”,然而,那样一个“我”实际上根本不存在,这是此语的意涵。“不久住”:不能忍受长时间,不能久存,即是短暂、无常的意思。“暂时”是此语的同义词。
Anurodhavirodhappahānavasena majjhattabhāvo upekkhāsambojjhaṅgassa kāraṇaṃ tasmiṃ sati sijjhanato, asati ca asijjhanato, so ca majjhattabhāvo visayavasena duvidhoti āha – ‘‘sattamajjhattatā saṅkhāramajjhattatā’’ti. Tadubhayena ca virujjhanaṃ passaddhisambojjhaṅgabhāvanāya eva dūrīkatanti anurujjhanasseva pahānavidhiṃ dassetuṃ – ‘‘sattamajjhattatā’’tiādi vuttaṃ. Tenāha – ‘‘sattasaṅkhārakelāyanapuggalaparivajjanatā’’ti. Upekkhāya hi visesato rāgo paṭipakkho. Tathā cāha – ‘‘upekkhā rāgabahulassa visuddhimaggo’’ti (visuddhi. 1.269). Dvīhākārehīti kammassakatāpaccavekkhaṇaṃ, attasuññatāpaccavekkhaṇanti, imehi dvīhi kāraṇehi. Dvīhevāti avadhāraṇaṃ saṅkhyāsamānatādassanatthaṃ. Saṅkhyā eva hettha samānā, na saṅkhyeyyaṃ sabbathā samānanti. Assāmikabhāvo anattaniyatā. Sati hi attani tassa kiñcanabhāvena cīvaraṃ aññaṃ vā kiñci attaniyaṃ nāma siyā, so pana koci natthevāti adhippāyo. Anaddhaniyanti na addhānakkhamaṃ, na ciraṭṭhāyī ittaraṃ aniccanti attho. Tāvakālikanti tasseva vevacanaṃ.
“执为我所”:就是将它执为“我的”,以渴爱执取为“我的”而住着。“视为财物”:就是把它视为财物、视为物品的人。
Mamāyatīti mamattaṃ karoti, mamāti taṇhāya pariggayha tiṭṭhati. Dhanāyantāti dhanaṃ dabbaṃ karontā.
419正见的特相:是以无常等角度正确地、不颠倒地观见的自性。正思惟的特相:是正确地将心投向所缘的自性。具足四支的语言能摄受众人,而正语的自性正是与此相对立的离,以断除导致分裂的邪语,具有摄受众人及相应法的功能,所以说它是“摄受的特相”。因为,与具有欺诳等作用、粗暴而不能摄受的妄语等相对立,正语以柔和的状态,有着摄受的自性和正确表达的作用,它在摄受了以正语为缘的善说接受者(众人)和相应法之后而生起,所以是“摄受的特相”。如同称为“业”的做衣等加行,能够生起并成就所应做的染衣等;或者如同称为“业”的思心所,能够生起动手等的动作;同样地,正业以断除了能生起有罪应行之行动的邪业,而具备以无罪的方式生起无罪应行之事的功用,所以说它是“正确生起的特相”。另一种解释:是令相应法生起,就像用身体的动作擎起重担一样。正命的特相是“正确的清净”:对于活命的人,或者对于相应法的命根延续,或者单就活命本身,正确地加以清净,以此为特相,所以说它是“正确清净的特相”。另一种解释:通过断除能染污身体、语言和五蕴
419.Sammādassanalakkhaṇāti sammā aviparītaṃ aniccādivasena dassanasabhāvā. Sammāabhiniropanalakkhaṇoti sammadeva ārammaṇe cittassa abhiniropanasabhāvo. Caturaṅgasamannāgatā vācā janaṃ saṅgaṇhātīti tabbipakkhaviratisabhāvā sammāvācā bhedakaramicchāvācāpahānena jane sampayutte ca pariggaṇhanakiccavatī hotīti ‘‘pariggahalakkhaṇā’’ti vuttā. Visaṃvādanādikiccatāya hi lūkhānaṃ apariggāhakānaṃ musāvādādīnaṃ paṭipakkhabhūtā siniddhabhāvena pariggahaṇasabhāvā sammājappanakiccā sammāvācā tappaccayasubhāsitasampaṭiggāhake jane sampayuttadhamme ca pariggaṇhantī pavattatīti pariggahalakkhaṇā. Yathā cīvarakammādippayogasaṅkhāto kammanto kātabbaṃ cīvararajanādikaṃ samuṭṭhāpeti nipphādeti, taṃtaṃkiriyānipphādako vā cetanāsaṅkhāto kammanto hatthacalanādikaṃ kiriyaṃ samuṭṭhāpeti, evaṃ sāvajjakattabbakiriyāsamuṭṭhāpakamicchākammantappahānena sammākammanto niravajjassa kattabbassa niravajjākārena samuṭṭhāpanakiccavā hotīti āha – ‘‘sammāsamuṭṭhāpanalakkhaṇo’’ti. Sampayuttadhammānaṃ vā ukkhipanaṃ samuṭṭhāpanaṃ kāyikakiriyāya bhārukkhipanaṃ viya. Sammāvodāpanalakkhaṇoti jīvamānassa puggalassa, sampayuttadhammānaṃ vā jīvitindriyavuttiyā, ājīvasseva vā sammadeva sodhanaṃ vodāpanaṃ lakkhaṇaṃ etassāti sammāvodāpanalakkhaṇo. Atha vā kāyavācānaṃ khandhasantānassa ca saṃkilesabhūtamicchāājīvappahānena sammāājīvo ‘‘vodāpanalakkhaṇo’’ti vutto. Sammāvāyāmasatisamādhīsu vattabbaṃ heṭṭhā vuttameva.
因为智慧对于善法具有前导性,所以一切不善法都是它的对立面,因此说:“也与其它自己所要对治的烦恼一起”。另一种解释是:“自己所要对治的烦恼”是指与邪见同处的无明等,因为它们对智慧来说是直接的对立面。“见”:由于没有障碍,就好像正在观看一样。因此说:“遮覆它的……由于不迷乱”。正思惟等的直接对立面是邪思惟等,所以说:“正思惟等……断除邪思惟等”。“就在那里”:用这句话来引出“与自己所要克服的烦恼一起”这个意思。“特别地”:与正见所说的作用相比,更有殊胜之处。“在这些当中”:就是指在正思惟等这些支当中。
Paññāya kusalānaṃ dhammānaṃ pubbaṅgamabhāvato sabbepi akusalā dhammā tassā paṭipakkhāvāti vuttaṃ – ‘‘aññehipi attano paccanīkakilesehi saddhi’’nti. Atha vā attano paccanīkakilesā diṭṭhekaṭṭhā avijjādayo paññāya ujupaccanīkabhāvato. Passatīti passantī viya hoti vibandhābhāvato. Tenāha – ‘‘tappaṭicchādaka…pe… asammohato’’ti. Sammāsaṅkappādīnaṃ micchāsaṅkappādayo ujuvipaccanīkāti āha – ‘‘sammāsaṅkappādayo…pe… pajahantī’’ti. Tathevāti iminā attano paccanīkakilesehi saddhinti imamatthaṃ anukaḍḍhati. Visesatoti sammādiṭṭhiyā vuttakiccato visesena. Etthāti etesu sammāsaṅkappādīsu.
“是谓正见”:这是将世间正见与出世间正见合在一起而说,因为此处并非混同的状态。因此说:“在加行阶段”等。“同一所缘”:因皆以涅槃为所缘故。“由于作用”:因为在加行阶段,由苦等智所应作的作用,于此成就;或者说,此智本身即具有显示苦等的作用。得四种名:由其成就了遍知苦等四种作用故。得三种名:由其成就了断除欲寻等作用故。在《学处分别》(《分别论》703等)中说:“离的思,及与彼相应之法,是诸学处。”那里是以离思为主要而说,故此处说:“亦有离,亦有思等。”“依此而正说”等,从义理上可以成立。因此,正语等三支,有时为离,有时为思等。远离妄语等时即是离;说善说等语时,则当结合为思等。然于证道之刹那,因已达到道的特相,故纯粹是离,以思心所并不具备出离的自性故。另一种解释是:犹如单一的智有苦智等状态,单一的离有远离妄语等状态那样,单一的思并不具备成就正语等三种作用的本质,故不能成立正语等的状态,因此说“在证道的刹那是纯粹的离”。
Esā sammādiṭṭhi nāmāti lokiyaṃ lokuttarañca ekajjhaṃ katvā vadati missakatābhāvato . Tenāha – ‘‘pubbabhāge’’tiādi. Ekārammaṇā nibbānārammaṇattā. Kiccatoti pubbabhāge dukkhādīhi ñāṇehi kātabbakiccassa idha nipphattito, imasseva vā ñāṇassa dukkhādippakāsanakiccato. Cattāri nāmāni labhati dukkhapariññādicatukiccasādhanato. Tīṇi nāmāni labhati kāmasaṅkappādippahānakiccanipphattito. Sikkhāpadavibhaṅge (vibha. 703 ādayo) ‘‘viraticetanā taṃsampayuttā ca dhammā sikkhāpadānī’’ti vuttāni, tattha padhānānaṃ viraticetanānaṃ vasena ‘‘viratiyopi honti cetanādayopī’’ti āha. ‘‘Sammā vadati etāyā’’tiādinā atthasambhavato sammāvācādayo tayo viratiyopi honti cetanādayopi. Musāvādādīhi viramaṇakāle viratiyo, subhāsitādivācābhāsanādikāle cetanādayo yojetabbā. Maggakkhaṇe pana viratiyova maggalakkhaṇappattito. Na hi cetanā niyyānasabhāvā. Atha vā ekassa ñāṇassa dukkhādiñāṇatā viya ekāya viratiyā musāvādādiviratibhāvo viya ca ekāya cetanāya sammāvācādikiccattayasādhanasabhāvā sammāvācādibhāvāsiddhito ‘‘maggakkhaṇe viratiyovā’’ti vuttaṃ.
“得四名”:是指依四正勤与四念处而获得。应联系“道刹那”来理解其关联。不论是在前分(世间道)还是在道刹那,都唯有正定。虽然正定是依作为定之助缘的寻等,及以喜等(喜、乐、心一境性)四种行相,由四禅而分别解说,然而,正如精进具有“令未生之不善不生”等四种作用,念具有于身等中舍断净等想之特相的四念处作用,单一的定并不能完成四种禅定(四禅定)的作用。因此,其意是说:在前分中为初禅定,在道刹那中亦为初禅定;同样地,在前分中为第四禅定,在道刹那中亦为第四禅定。
Cattāri nāmāni labhatīti catusammappadhānacatusatipaṭṭhānavasena labhati. Maggakkhaṇeti ānetvā sambandho. Pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhi evāti yadipi samādhiupakārakānaṃ abhiniropanānumajjanasampiyāyanabrūhanasantasukhānaṃ vitakkādīnaṃ vasena catūhi jhānehi sammāsamādhi vibhatto, tathāpi vāyāmo viya anuppannākusalānuppādanādicatuvāyāmakiccaṃ, sati viya ca asubhāsukhāniccānattesu kāyādīsu subhādisaññāpahānalakkhaṇaṃ catusatikiccaṃ, eko samādhi catujjhānasamādhikiccaṃ na sādhetīti pubbabhāgepi paṭhamajjhānasamādhi, paṭhamajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepi, tathā pubbabhāgepi catutthajjhānasamādhi, catutthajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepīti attho.
“然而,这些道法的宣说次第,仅是言辞上的次第呢?还是依某种差别?”于此探讨中,为说明是依据某种差别,而说:“于这些中……”等。其中,当知正见有大饶益:由修习力,为获利益果,以达锐利明了之状态,藉由稀有奇妙的堪能,彻底摧破一切对立法,并如实觉悟法之自性。因此说:“此(正见)是……”等。
‘‘Kiṃ panāyaṃ maggadhammānaṃ desanānukkamo, kevalaṃ vācāya kamavattinibhāvato, udāhu kañci visesaṃ upādāyā’’ti vicāraṇāyaṃ kañci visesaṃ upādāyāti dassento āha – ‘‘imesū’’tiādi. Tattha bhāvanānubhāvā hitaphalāya sātisayaṃ tikkhavisadabhāvappattiyā acchariyabbhutasamatthatāyogena sabbaso paṭipakkhavidhamanena yāthāvato dhammasabhāvabodhanena ca sammādiṭṭhiyā bahukāratā veditabbā. Tenāha – ‘‘ayaṃ hī’’tiādi.
「Tassā」即指正见。「Bahukāro」是指在通达法上有大帮助。现在为了通过譬喻阐明此义,说「正如……」等。
Tassāti sammādiṭṭhiyā. Bahukāroti dhammasampaṭivedhe bahūpakāro. Idāni tamatthaṃ upamāhi vibhāvetuṃ, ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ.
寻是言语表达的因,对于有罪或无罪的言语表达的止息与生起方式,它也是正语的助益者。因此说:「那寻……乃至……对正语也是助益者。」因为正思惟对于真实语与离语也是殊胜的缘,这是由于它断除了邪思惟及其相应的烦恼。
Vacībhedassa kārako vitakko sāvajjānavajjavacībhedanivattanappavattanākārāya sammāvācāyapi upakārako evāti āha – ‘‘svāyaṃ…pe… sammāvācāyapi upakārako’’ti. Sammāsaṅkappo hi saccavācāya virativācāyapi visesapaccayo micchāsaṅkappatadekaṭṭhakilesappahānato.
在「安排」等词中,应知:正确的安排与业的运用,唯是一向无罪的语业与身业所应希求的;因此,依于离语的安排,即显示了离语的安排与业的运用。如此,正语对正业也有大帮助便得以阐明。事实上,规范言语表达的语恶行远离,对规范身行的身恶行远离是有助益的。因为若不远离虚诳语等邪语,也就不会远离邪业等身恶行。如说:「已越一法者……乃至……无恶不作。」因此,安住于远离虚诳语等正语的人,也能圆满正业。所以,语恶行远离是身恶行远离的助益者。
Saṃvidahitvātiādīsu sammā vidahanaṃ kammantappayojanañca ekantānavajjavacīkāyakammavasena icchitabbanti virativācāvasena saṃvidahanaṃ viratikammantasseva payojanañca nidassitanti daṭṭhabbaṃ. Evaṃ hissa sammāvācāya sammākammantassāpi bahukāratā jotitā siyā. Vacībhedaniyāmikā hi vacīduccaritavirati kāyikakiriyaniyāmikāya kāyaduccaritaviratiyā upakārikā. Tathā hi visaṃvādanādimicchāvācato avirato micchākammantatopi na viramateva. Yathāha – ‘‘ekaṃ dhammaṃ atītassa…pe… natthi pāpaṃ akāriya’’nti. Tasmā avisaṃvādanādisammāvācāya ṭhito sammākammantampi pūretiyevāti vacīduccaritavirati kāyaduccaritaviratiyā upakārikā.
活命清净以断除恶戒为前提,因此为了显示正命是在正语与正业之后被教导的,而说「然而有四种」等。「至此为止」是指仅凭清净的戒与活命。「此精进」是指四正勤的精进。
Yasmā ājīvapārisuddhi nāma dussīlyappahānapubbikā, tasmā sammāvācākammantānantaraṃ sammāājīvo desitoti dassetuṃ – ‘‘catubbidhaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Ettāvatāti parisuddhasīlājīvikāmattena. Idaṃ vīriyanti catusammappadhānavīriyaṃ.
为了显示精进的策励唯有被正念所摄受,才能带来涅槃,并非单凭精进即可,因此说「从此」等。「善安立」:指舍弃向外散乱之后,应当善加安立。「定的助益法」即如前所说的使所缘清晰等。与此相反的,应知为不助益法。「于诸趣」:指诸果位。「遍求后」:指正遍求之后。
Vīriyārambhopi sammāsatipariggahito eva nibbānāvaho, na kevaloti dassetuṃ – ‘‘tato’’tiādi vuttaṃ. Sūpaṭṭhitāti bahiddhāvikkhepaṃ pahāya suṭṭhu upaṭṭhitā kātabbā. Samādhissa upakāradhammā nāma yathāvuttavatthuvisadakiriyādayo. Tappaṭipakkhato anupakāradhammā veditabbā. Gatiyoti nipphattiyo. Samanvesitvāti sammā pariyesitvā.
427正如关于妇女的谈论被称为「关于妇女的」,同样,关于自己而转起的称为「内的」。「如此转起的我们将被执取为『我』」,以类似这样的意图,关于自己、针对自己而转起的,属于有情相续的,称为内的。在此内色中,即以自己的头发等为所依的遍色,这就是它的意思。依遍作而有「内色想」,是指依遍作修习而有内色想,并非依安止而有。因为以似相为所缘的安止,不可能以内为所缘。然而,依内遍作所获得的遍相不清净,不如依外遍作所获得的遍相清净。因此他说:「然而那……」等。
427. Yathā itthīsu kathā pavattā adhitthīti vuccati, evaṃ attānaṃ adhikicca pavattā ajjhattaṃ. ‘‘Evaṃ pavattamānā mayaṃ ‘attā’ti gahaṇaṃ gamissāmā’’ti iminā viya adhippāyena attānaṃ adhikicca uddissa pavattā sattasantatipariyāpannā ajjhattaṃ. Tasmiṃ ajjhattarūpe, attano kesādivatthuke kasiṇarūpeti attho. Parikammavasena ajjhattaṃrūpasaññīti parikammakaraṇavasena ajjhattaṃ rūpasaññī, na appanāvasena. Na hi paṭibhāganimittārammaṇā appanā ajjhattavisayā sambhavati. Taṃ pana ajjhattaṃ parikammavasena laddhaṃ kasiṇanimittaṃ avisuddhameva hoti, na bahiddhā parikammavasena laddhaṃ viya visuddhaṃ. Tenāha – ‘‘taṃ panā’’tiādi.
所谓“Yassevaṃ parikammaṃ ajjhattaṃ uppannaṃ”,是指对于那位补特伽罗,依前说方式,内在生起了遍作。“Nimittaṃ pana bahiddhā”:而相是外在的,因为似相不摄于自身相续,故说为外。“Parittāni”:如其所得,约如一碟大小,因此说“未扩大”。“Parittavaseneva”:即便有以颜色作意,也唯依小性而说此为胜处,因为此处小性是能胜伏之因。无论有无颜色的作意,皆能胜伏,故称为“胜”,此指遍作或智。此胜所依之处即是禅那,故名“胜处”。或者,所应胜伏的所缘名为处,拥有此处的即是胜处。又或者,由胜伏所缘而为胜,且彼处是瑜伽行者殊胜安乐的依处,亦为意处与法处,故与相应俱生的禅那即胜处。胜处的修习唯有利根智者方能成就,余人不能,故说“智慧最胜的补特伽罗”。“Abhibhavitvā samāpajjati”:此处,胜伏与等至,正是在证得近行禅那之后随即生起安止禅那,因此说“与相生起同时,即导入安止”。而“Saha nimittuppādena……”
Yassevaṃ parikammaṃ ajjhattaṃ uppannanti yassa puggalassa evaṃ vuttappakārena ajjhattaṃ parikammaṃ jātaṃ. Nimittaṃ pana bahiddhāti paṭibhāganimittaṃ sasantatipariyāpannaṃ na hotīti bahiddhā. Parittānīti yathāladdhāni suppasarāvamattāni. Tenāha – ‘‘avaḍḍhitānī’’ti. Parittavasenevāti vaṇṇavasena ābhoge vijjamānepi parittavaseneva idaṃ abhibhāyatanaṃ vuttaṃ parittatā hettha abhibhavanassa kāraṇaṃ. Vaṇṇābhoge satipi asatipi abhibhavatīti abhibhu, parikammaṃ, ñāṇaṃ vā. Abhibhu āyatanaṃ etassāti abhibhāyatanaṃ, jhānaṃ. Abhibhavitabbaṃ vā ārammaṇasaṅkhātaṃ āyatanaṃ etassāti abhibhāyatanaṃ. Atha vā ārammaṇābhibhavanato abhibhu ca taṃ āyatanañca yogino sukhavisesānaṃ adhiṭṭhānabhāvato manāyatanadhammāyatanabhāvato cāti sasampayuttajjhānaṃ abhibhāyatanaṃ. Abhibhāyatanabhāvanā nāma tikkhapaññasseva sambhavati, na itarassāti āha – ‘‘ñāṇuttariko puggalo’’ti. Abhibhavitvā samāpajjatīti ettha abhibhavanaṃ samāpajjanañca upacārajjhānādhigamanasamanantarameva appanājhānuppādananti āha – ‘‘saha nimittuppādenevettha appanaṃ pāpetī’’ti. Saha nimittuppādenāti ca appanāparivāsābhāvassa lakkhaṇavacanametaṃ. Yo khippābhiññoti vuccati, tatopi ñāṇuttarasseva abhibhāyatanabhāvanā. Etthāti etasmiṃ nimitte. Appanaṃ pāpetīti bhāvanāappanaṃ neti.
在此,有人说:“近行禅那生起后,缘于彼,以较低劣的方式有二、三个速行心生起,那些皆属近行禅那分;随后,无有分间隔与近行随逐,便生起安止——即与相生起同时导入安止。”这不过是他们的一己之见。实际上,并非以遍住遍作便可期待安止的现起,亦不应如大心无量禅那般,定须于近行禅那中作观察。是故,证得近行禅那之后,待若干有分心灭尽之际而入安止者,方被称为“与相生起同时导入安止”。所谓“与相生起”,乃是表意之辞,非决定实义,其意趣应依前述之理而解。因为在安止等至内部,那时并无那样的作意。出定后的作意,乃依前分修习之力,取禅那刹那所起的胜伏行相而生起,应作如是观。《阿毗达摩注疏》中则说:“以此,说明了他的前作意。”若问:“等至内部既无那样的作意,为何有‘禅那想’?”答:“因其胜伏想即使在等至内部亦得存在。”
Ettha ca keci ‘‘uppanne upacārajjhāne taṃ ārabbha ye heṭṭhimantena dve tayo javanavārā pavattanti, te upacārajjhānapakkhikā eva, tadanantaraṃ bhavaṅgaparivāsena upacārasevanāya ca vinā appanā hoti, saha nimittuppādeneva appanaṃ pāpetī’’ti vadanti, taṃ tesaṃ matimattaṃ. Na hi pārivāsikaparikammena appanāvāro icchito, nāpi mahaggatappamāṇajjhānesu viya upacārajjhāne ekantato paccavekkhaṇā icchitabbā. Tasmā upacārajjhānādhigamato paraṃ katipayabhavaṅgacittāvasāne appanaṃ pāpuṇanto ‘‘saha nimittuppādenevettha appanaṃ pāpetī’’ti vutto. Saha nimittuppādenāti ca adhippāyikamidaṃ vacanaṃ, na nītatthaṃ, tattha adhippāyo vuttanayeneva veditabbo. Na antosamāpattiyaṃ tadā tathārūpassa ābhogassa asambhavato. Samāpattito vuṭṭhitassa ābhogo pubbabhāgabhāvanāvasena jhānakkhaṇe pavattaṃ abhibhavanākāraṃ gahetvā pavattoti daṭṭhabbaṃ. Abhidhammaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘imināssa pubbābhogo kathito’’ti vuttaṃ. Antosamāpattiyaṃ tadā tathā ābhogābhāve kasmā jhānasaññāyapīti vuttanti āha – ‘‘abhibhavasaññā hissa antosamāpattiyampi atthī’’ti.
“Vaḍḍhitappamāṇāni”,意思是广大的量,并非真的如一指、二指等那样被扩大,因为此处不可能有那样的扩大,故说“大的”。“Bhattavaḍḍhitaka”:指在食器中扩大后施予的食物,意即比一人一坐所食之量一半的食物。
Vaḍḍhitappamāṇānīti vipulappamāṇānīti attho, na ekaṅguladvaṅgulādivaḍḍhiṃ pāpitāni tathā vaḍḍhanassevettha asambhavato. Tenāha – ‘‘mahantānī’’ti. Bhattavaḍḍhitakanti bhuñjanabhājane vaḍḍhetvā dinnaṃ bhattaṃ, ekāsane purisena bhuñjitabbabhattato upaḍḍhabhattanti attho.
对色的想,即是色想;具有此想者为色想者,无色想者则为无色想者。这是借想之名而指称禅那。在此,未能生起色想,即名为“无色”。“唯外而生起”,是说唯于外在的所依中生起。于此——
Rūpe saññā rūpasaññā, sā assa atthīti rūpasaññī, na rūpasaññī arūpasaññī. Saññāsīsena jhānaṃ vadati. Rūpasaññāya anuppādanamevettha alābhitā. Bahiddhāva uppannanti bahiddhāvatthusmiṃyeva uppannaṃ. Ettha ca –
“内住色想者,见外诸色为小、或美或丑。内住色想者,见外诸色为无量、或美或丑。内住无色想者,见外诸色为小、或美或丑。内住无色想者,见外诸色为无量、或美或丑。”
‘‘Ajjhattaṃ rūpasaññī bahiddhā rūpāni passati parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni. Ajjhattaṃ rūpasaññī bahiddhā rūpāni passati appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇāni . Ajjhattaṃ arūpasaññī bahiddhā rūpāni passati parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni. Ajjhattaṃ arūpasaññī bahiddhā rūpāni passati appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇānī’’ti (dī. ni. 3.338, 358; a. ni. 8.65; 10.29) –
如此,此处提到了四种胜处。然而在阿毗达摩中,则是以“内住无色想者,见外诸色为小、或美或丑;见外诸色为无量、或美或丑”这样的方式出现。其理据已于《阿毗达摩注疏》中有所说明,正如《殊胜义注》中所言:
Evamidha cattāri abhibhāyatanāni āgatāni. Abhidhamme (dha. sa. 244-245) pana ‘‘ajjhattaṃ arūpasaññī bahiddhā rūpāni passati parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni, appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇānī’’ti evamāgatāni. Tattha ca kāraṇaṃ abhidhammaṭṭhakathāyaṃ vuttameva. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 204) –
为何不像经中所说“内有色想者见外诸色为小”那样,在此四种胜处中都说内无色想呢?因为内色不可被胜伏。不论在经中还是这里,只有外色应被胜伏,因此必须明确说明那些外色。
‘‘Kasmā pana yathā suttante ‘ajjhattaṃ rūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati parittānī’tiādi vuttaṃ, evaṃ avatvā idha catūsupi abhibhāyatanesu ajjhattaṃ arūpasaññitāva vuttāti. Ajjhattarūpānaṃ anabhibhavanīyato. Tattha vā hi idha vā bahiddhā rūpāneva abhibhavitabbāni, tasmā tāni niyamato vattabbānī’’ti.
在彼处和此处都提到了“内有色想”与“内有无色想”,但这只是世尊开示的善巧方便而已。此处的意趣是:在这里,所有不受颜色作意影响的小色(美与不美),以及受颜色作意影响的混合色,全都会被胜伏。因为经中的教法是方便说。而在阿毗达摩中,由于是非方便说,不受颜色作意影响的色被分别说明,受颜色作意影响的色也同样被分别说明。因为在两种情况下,都存在胜伏的差别。同样,在这里,因为是方便说,解脱也以胜伏的方式被含摄,所以通过“内有色想者”等文,第一、第二胜处含摄了第一解脱,第三、第四胜处含摄了第二解脱,而色彩胜处含摄了第三解脱——这是通过证得胜伏来含摄的。但在阿毗达摩中,由于是非方便说,为了使解脱与胜处不相混杂地开示,便暂置解脱而说胜处。所有具解脱作用的禅那,都在解脱的开示中被说明。这一点,通过“内有色想者”所涉及的两种胜处在阿毗达摩胜处中未被提及,以及“有色者见诸色”等是所有解脱作用共通的说法,可知这是一种区分。
Tatrāpi idhapi vuttāni ‘‘ajjhattaṃ rūpasaññī ajjhattaṃ arūpasaññīti idaṃ pana satthu desanāvilāsamattamevā’’ti. Ayaṃ panettha adhippāyo – idha vaṇṇābhogarahitāni sahitāni ca sabbāni parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni abhibhuyyāti. Pariyāyakathā hi suttantadesanāti. Abhidhamme pana nippariyāyadesanattā vaṇṇābhogarahitāni visuṃ vuttāni, tathā sahitāni. Atthi hi ubhayattha abhibhavanavisesoti. Tathā idha pariyāyadesanattā vimokkhānampi abhibhavanapariyāyo atthīti ‘‘ajjhattaṃ rūpasaññī’’tiādinā paṭhamadutiyaabhibhāyatanesu paṭhamavimokkho, tatiyacatutthaabhibhāyatanesu dutiyavimokkho, vaṇṇābhibhāyatanesu tatiyavimokkho ca abhibhavanapattito saṅgahito. Abhidhamme pana nippariyāyadesanattā vimokkhābhibhāyatanāni asaṅkarato desetuṃ vimokkhe vajjetvā abhibhāyatanāni kathitāni. Sabbāni ca vimokkhakiccāni jhānāni vimokkhadesanāyaṃ vuttāni. Tadetaṃ ‘‘ajjhattaṃ rūpasaññī’’ti āgatassa abhibhāyatanadvayassa abhidhamme abhibhāyatanesu avacanato ‘‘rūpī rūpāni passatī’’tiādīnañca sabbavimokkhakiccasādhāraṇavacanabhāvato vavatthānaṃ katanti viññāyati.
“内色不可被胜伏”这句话,说明了在阿毗达摩中,任何地方都不说“见内色”而处处都说“见外色”的原因。由此,经典中“见外色”的说法是依其他原因而说的;而在阿毗达摩中,就“内有无色想”而言,则纯粹是教法善巧的体现,不应再为它寻找别的理由。内色之所以不可胜伏,是因为它们不像外色那样显著。教法善巧应依照前文的分析来理解:它是根据所化众生的意乐,以真实存在的某种说法方式来阐述的。所谓教法善巧,便是随顺所化众生的意乐,来阐明真实存在的某种说法,并非随便什么都说。因此,“在这里是方便开示”等所点明的那种分析,应当看作是与教法善巧相关联的。
Ajjhattarūpānaṃanabhibhavanīyatoti idaṃ abhidhamme katthacipi ‘‘ajjhattarūpāni passatī’’ti avatvā sabbattha yaṃ vuttaṃ – ‘‘bahiddhā rūpāni passatī’’ti, tassa kāraṇavacanaṃ. Tena yaṃ aññahetukaṃ suttante ‘‘bahiddhā rūpāni passatī’’ti vacanaṃ, taṃ tena hetunā vuttaṃ. Yaṃ pana desanāvilāsahetukaṃ ajjhattaṃ arūpasaññitāya eva abhidhamme vacanaṃ, na tassa aññaṃ kāraṇaṃ maggitabbanti dasseti. Ajjhattarūpānaṃ anabhibhavanīyatā ca tesaṃ bahiddhārūpānaṃ viya avibhūtattā. Desanāvilāso ca yathāvuttavavatthānavasena veditabbo veneyyajjhāsayavasena vijjamānapariyāyakathanabhāvato. Desanāvilāso hi nāma veneyyajjhāsayānurūpaṃ vijjamānassa ca pariyāyassa vibhāvanaṃ, na yassa kassaci, tasmā ‘‘idha pariyāyadesanattā’’tiādinā vuttappakāraṃ vavatthānaṃ desanāvilāsanibandhananti daṭṭhabbaṃ.
若问:既然已提及“美丑”,是否便不必再说青等胜处了呢?并非如此。因为对于那些在青等遍处上有所成就的人而言,青等性本身即是胜出的原因。对他们来说,色的清净与不清净、小或无量,都不是胜出的原因,唯是青等性本身。而在这些依止小遍等遍色的胜处中,为了说明何种胜处适合何种性格的人,才说“然而在这些之中”等。
Suvaṇṇadubbaṇṇānīti eteneva siddhattā na nīlādiabhibhāyatanāni vattabbānīti ce? Na nīlādīsu katādhikārānaṃ nīlādibhāvasseva abhibhavanakāraṇattā. Na hi tesaṃ parisuddhāparisuddhavaṇṇānaṃ parittatā appamāṇatā vā abhibhavanakāraṇaṃ, atha kho nīlādibhāvo evāti. Etesu ca parittādikasiṇarūpesu yaṃyaṃcaritassa imāni abhibhāyatanāni ijjhanti, taṃ dassetuṃ – ‘‘imesu panā’’tiādi vuttaṃ.
所谓“以总摄的方式”,是指总括青的色泽、青的显现、青的光辉等共通之处。所谓“以色方式”,是指以自性色的方式解说。所谓“以所缘方式”,是指以应被看见、在眼识路中被执取的方式来解说。所谓“以光明方式”,是指因具有光明而能照耀的方式来解说。所谓“或以色界”,是指如同眼药、银、布等色界那样。这些皆就世间的色界而言,因为是色界禅那的范畴。
Sabbasaṅgāhikavasenāti nīlavaṇṇanīlanidassananīlanibhāsānaṃ sādhāraṇavasena. Vaṇṇavasenāti sabhāvavaṇṇavasena. Nidassanavasenāti passitabbatāvasena, cakkhuviññāṇavīthiyā gahetabbatāvasena . Obhāsavasenāti sappabhāsatāya avabhāsanavasena. Vaṇṇadhātuyā vāti añjanarajatavatthādivaṇṇadhātuyā. Lokiyāneva rūpāvacarajjhānabhāvato.
435“有色者”:此处,有情因具足自身相续所摄的色,而这种色作为禅那的因,成为殊胜的色。正是依此殊胜之色,他被称为“有色者”。这种相续所摄的色相,即是禅那。但在这里,为从究竟义上说明“有色”的状态,故说“内在的发等之中”等语。将“色界禅那”略称为“色”,是省略了后续词语,如同在“色界转起”等处一样。
435.Rūpīti ettha yenāyaṃ sasantatipariyāpannena rūpena samannāgato, taṃ yassa jhānassa hetubhāvena visiṭṭharūpaṃ hoti. Yena visiṭṭhena rūpīti vucceyya, tadeva sasantatipariyāpannarūpanimittaṃ jhānaṃ. Idha pana paramatthato rūpibhāvasādhakanti āha – ‘‘ajjhattaṃ kesādīsū’’tiādi. Rūpajjhānaṃ rūpanti uttarapadalopena vuttaṃ – ‘‘rūpūpapattiyā’’tiādīsu (dha. sa. 160-161, 185-190 ādayo, 244-245 ādayo; vibha. 625) viya.
“唯以净为胜解”,这是第三解脱。此处说明,这是就极清净的青等色遍禅那而说。接着,为了显示在《无碍解道》中,该解脱是以梵住禅那的方式出现的,便开始了“然而在《无碍解道》中”等论述。不过,由于梵住属于后面篇章的内容,在此便不予采取,只认可依极清净的青等色遍来解说净解脱。
Subhantvevaadhimutto hotīti ayaṃ tatiyavimokkho. Idha suparisuddhanīlādivaṇṇakasiṇajjhānavasena vuttoti dassetvā idāni paṭisambhidāpāḷiyaṃ tassa brahmavihārajjhānavasena āgatabhāvaṃ dassetuṃ – ‘‘paṭisambhidāmagge panā’’tiādi āraddhaṃ. Idha pana uparipāḷiyaṃyeva brahmavihārānaṃ āgatattā taṃ nayaṃ paṭikkhipitvā parisuddhanīlādivaṇṇakasiṇavaseneva subhavimokkho anuññāto.
443“遍作地”是指:未作加功或已作加功而成的坚固圆盘等,名为“遍作”的地。应当理解,这是依于取相等,借用所依的名称,来转称“地遍”之名,就像说“床们发出高亢的声音”一样。
443.Parikammapathaviyāpīti akatāya vā katāya vā daḷhamaṇḍalādisaṅkhātaparikammapathaviyāpi. Uggahanimittādīnaṃ pathavīkasiṇanti nāmaṃ nissite nissayavohāravasena vuttanti daṭṭhabbaṃ, yathā ‘‘mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’ti.
“戒”:指巴帝摩卡律仪等四种戒。“净化后”:即通过不违犯、令已违犯者出罪,以及不被烦恼所压迫的方式,来令戒清净。戒的净化有三种:不犯戒、已犯者出罪、不为烦恼所压迫。“阻碍业处的修习”:意思是障碍、阻止,不让它生起,这便是“障碍”,其形式变为la后,意思就是“阻碍”。“截断后”:即以已获得的定力摄持而阻断,或者说,使其不再成为障碍。“亲近善知识后”——
Sīlānīti pātimokkhasaṃvarādīni cattāri sīlāni. Sodhetvāti anāpajjanena āpannavuṭṭhāpanena kilesehi appaṭipīḷanena ca visodhetvā. Tividhañhi sīlassa visodhanaṃ nāma – anāpajjanaṃ āpannavuṭṭhāpanaṃ kilesehi ca appaṭipīḷananti. Kammaṭṭhānabhāvanaṃ paribundheti uparodheti pavattituṃ na detīti palibodho rakārassa lakāraṃ katvā, paribandhoti attho. Upacchinditvāti samāpannena saṅgāhaṇena vā uparundhitvā, apalibodhaṃ katvāti attho. Kalyāṇamittaṃ upasaṅkamitvāti –
他为人亲爱、可敬、值得亲近修学,善于说法,且能安忍言辞;
「能说甚深之法,而不于非处劝导。」(《增支部》7.37)——
‘‘Piyo garu bhāvanīyo, vattā ca vacanakkhamo; Gambhīrañca kathaṃ kattā, no caṭṭhāne niyojako’’ti. (a. ni. 7.37) –
亲近这样一位善知识:他具足如是功德,一向利益他人,安住于增长分。
Evamādiguṇasamannāgataṃ ekantahitesiṃ vuddhipakkhe ṭhitaṃ kalyāṇamittaṃ upasaṅkamitvā.
“不相应而住者”:指具足十八种过失中任何一种之人。这在注疏中也曾说到——
Ananurūpaṃvihāranti aṭṭhārasannaṃ dosānaṃ aññatarena samannāgataṃ. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāsu –
大住处、新住处,旧住处与道路旁;
酒处、叶处、花处、果处,以及有所希冀之处。
城镇、木工场、田地,以及风俗不合的港口;
边境与结界之处,那里难遇善友。
智者明了此十八处,
应当远远避开,如同避开危险的道路。
‘‘Mahāvāsaṃ navāvāsaṃ, jarāvāsañca panthaniṃ; Soṇḍiṃ paṇṇañca pupphañca, phalaṃ patthitameva ca. ‘‘Nagaraṃ dārunā khettaṃ, visabhāgena paṭṭanaṃ; Paccantasīmā sappāyaṃ, yattha mitto na labbhati. ‘‘Aṭṭhārasetāni ṭhānāni, iti viññāya paṇḍito; Ārakā parivajjeyya, maggaṃ sappaṭibhayaṃ yathā’’ti. (visuddhi. 1.52);
“适合”是指具备五种支分:距行境村不太远、不太近等。这也是世尊所说的——
Anurūpeti gocaragāmato nātidūranaccāsannatādīhi pañcahi aṅgehi samannāgate. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
“诸比丘,怎样的坐卧具才具足五种支分呢?在此,诸比丘,坐卧具不远不近,便于来去,白天不嘈杂,夜里安静、少喧闹,很少被虻、蚊、风、热、蛇等接触。再者,在那个坐卧具中居住的人,能够不困难地获得衣服、团食、坐卧具、病缘药和资具。再者,在那个坐卧具中,有长老比丘们居住,他们是多闻者、通晓传承者、持法者、持律者、持本母者。他时常去亲近、请问:‘尊者,这是怎么回事?这有什么义理?’那些尊者就为他开显还未开显的,阐明还未阐明的,在种种令人疑惑的处所中除去他的疑惑。诸比丘,这样坐卧具就具足了五种支分。”
‘‘Kathañca, bhikkhave, senāsanaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ hoti? Idha, bhikkhave, senāsanaṃ nātidūraṃ hoti naccāsannaṃ gamanāgamanasampannaṃ divā appākiṇṇaṃ rattiṃ appasaddaṃ appanigghosaṃ appaḍaṃsamakasavātātapasarīsapasamphassaṃ. Tasmiṃ kho pana senāsane viharantassa appakasirena uppajjanti cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānapaccayabhesajjaparikkhārā. Tasmiṃ kho pana senāsane therā bhikkhū viharanti bahussutā āgatāgamā dhammadharā vinayadharā mātikādharā. Te kālena kālaṃ upasaṅkamitvā paripucchati paripañhati ‘idaṃ, bhante, kathaṃ imassa ko attho’ti. Tassa te āyasmanto avivaṭañceva vivaranti, anuttānīkatañca uttāniṃ karonti, anekavihitesu ca kaṅkhāṭhāniyesu dhammesu kaṅkhaṃ paṭivinodenti. Evaṃ kho, bhikkhave, senāsanaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ hotī’’ti (a. ni. 10.11).
其中,不远不近、往来便利,是第一种支分;白天不喧杂、夜间安静少声,是第二种支分;少被虻蚊、风热、蛇等所触,是第三种支分;居于彼坐卧处者……资具,是第四种支分;彼坐卧处中有长老比丘……能除疑惑,是第五种支分。当知此为五种支分。
Ettha ca nātidūraṃ naccāsannaṃ gamanāgamanasampannanti ekaṃ aṅgaṃ, divā appākiṇṇaṃ rattiṃ appasaddaṃ appanigghosanti ekaṃ, appaḍaṃsamakasavātātapasarīsapasamphassanti ekaṃ, tasmiṃ kho pana senāsane viharantassa…pe… parikkhārāti ekaṃ, tasmiṃ kho pana senāsane therā…pe… kaṅkhaṃ paṭivinodentīti ekanti evaṃ pañcaṅgāni veditabbāni.
“断除微细障碍”:是指通过剪去长发与指甲,以及缝衣、染衣、煮钵、清洁床椅等,断除那些微细的障碍。
Khuddakapalibodhaṃupacchinditvāti dīghakesanakhalomānaṃ chedanena cīvarakammacīvararajanapattapacanamañcapīṭhādisodhanavasena khuddakapalibodhaṃ upacchinditvā.
453453. 在“膨胀相等”中,此处的“等”字包含了青瘀相、脓烂相、断坏相、食残相、散乱相、血涂相、虫喰相、骨相。其中,“膨胀相”:犹如被风鼓起的皮囊,命终之后,依先后次第生起肿胀的状态,因为肿胀,故名“膨胀”;膨胀本身即“膨胀相”;或以不净、可厌的膨胀,名为“膨胀相”,是对那种尸体情况的称呼。“青瘀相”:指变了颜色、呈青黑色的样子;青瘀本身即是“青瘀相”;或以不净、可厌的青瘀,名为“青瘀相”;这是对那种在肉隆起处现红色、脓积聚处现白色、而大部分为青黑色,犹如披着青黑布一般的尸体的称呼。“脓烂相”:指在破裂处流出脓;脓烂本身即是“脓烂相”;或以不净、可厌的脓烂,名为“脓烂相”,是对那种尸体情况的称呼。“断坏相”:指被斩为两段而失去原来形态;断坏本身即是“断坏相”;或以不净、可厌的断坏,名为“断坏相”,是对那种从中间被切断的尸体的称呼。“食残相”:指被狗、豺狼等以种种方式到处啃食;食残本身即是“食残相”。
453.Uddhumātakādīsūti ettha ādi-saddena vinīlakavipubbakavicchiddakavikkhāyitakahatavikkhittakalohitakapuḷavakaaṭṭhikānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tattha bhastā viya vāyunā uddhaṃ jīvitapariyādānā yathānukkamaṃ samuggatena sūnabhāvena dhumātattā uddhumātaṃ, uddhumātameva uddhumātakaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ uddhumātanti uddhumātakaṃ, tathārūpassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Vinīlaṃ vuccati viparibhinnanīlavaṇṇaṃ, vinīlameva vinīlakaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ vinīlanti vinīlakaṃ, maṃsussadaṭṭhānesu rattavaṇṇassa , pubbasannicayaṭṭhānesu setavaṇṇassa, yebhuyyena ca nīlavaṇṇassa nilaṭṭhāne nīlasāṭakapārutasseva chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Paribhinnaṭṭhānesu vissandamānapubbaṃ vipubbaṃ, vipubbameva vipubbakaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ vipubbanti vipubbakaṃ, tathārūpassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Vicchiddaṃ vuccati dvidhā chindanena apadhāritaṃ, vicchiddameva vicchiddakaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ vicchiddanti vicchiddakaṃ, vemajjhe chinnassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Ito ca etto ca vividhākārena soṇasiṅgālādīhi khāyitaṃ vikkhāyitaṃ, vikkhāyitameva vikkhāyitakaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ vikkhāyitanti vikkhāyitakaṃ, tathārūpassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ.
“散乱相”:指尸体被四处分散丢弃;散乱本身即是“散乱相”;或者由于是不净、可厌的散乱,故称“散乱相”。这是对手被扔在一处、脚在一处、头在一处,如此散弃的尸体情况的称呼。“被斩散乱相”:指被杀后,又如前述那样被散弃,即如同乌鸦的足迹般,在肢节上被刀器斩断后,如前分散抛弃的尸体情况。“血涂相”:指血液流散、溅洒、遍流的样子;这是对沾满流出血液的尸体情况的称呼。“虫喰相”:虫指蛆虫;蛆虫遍布,称为虫喰相,即对充满蛆虫的尸体情况的称呼。“骨相”:骨本身就是骨相;或者由于是不净、可厌的骨,故称骨相;无论对整副骨架或单一骨头,都用此称呼。在这十种不净中,仅能生起初禅,不能生起第二禅等。因此说,这里“与初禅相应的想”。如同在没有稳流、水流湍急的河中,船需靠桨的力量才能停住,无桨便无法停住;同样,由于所缘弱,心须靠寻的力量才能成为一境而安住,若无寻则无法安住。所以此处只有初禅,没有第二禅等。这里所说的“所缘弱”,
Vividhā khittaṃ vikkhittaṃ, vikkhittameva vikkhittakaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ vikkhittanti vikkhittakaṃ, aññena hatthaṃ, aññena pādaṃ, aññena sīsanti evaṃ tato tato vikkhittassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Hatañca taṃ purimanayeneva vikkhittakañcāti hatavikkhittakaṃ, kākapadākārena aṅgapaccaṅgesu satthena hanitvā vuttanayeneva vikkhittassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Lohitaṃ kirati vikkhipati ito cito ca paggharatīti lohitakaṃ, paggharitalohitamakkhitassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Puḷavā vuccanti kimayo, puḷave kiratīti puḷavakaṃ, kimiparipuṇṇassa chavasarīrassetaṃ adhivacanaṃ. Aṭṭhiyeva aṭṭhikaṃ, paṭikūlattā vā kucchitaṃ aṭṭhīti aṭṭhikaṃ, aṭṭhisaṅkhalikāyapi ekaṭṭhikassapi etaṃ adhivacanaṃ. Imesu dasasu asubhesu paṭhamajjhānameva uppajjati, na dutiyādīni. Tenāha – idha ‘‘paṭhamajjhānasahagatā saññā’’ti. Tathā hi aparisaṇṭhitajalāya sīghasotāya nadiyā arittabaleneva nāvā tiṭṭhati, vinā arittena na sakkā ṭhapetuṃ. Evamevaṃ dubbalattā ārammaṇassa vitakkabaleneva cittaṃ ekaggaṃ hutvā tiṭṭhati, vinā vitakkena na sakkā ṭhapetuṃ . Tasmā paṭhamajjhānamevettha hoti, na dutiyādīni. Ārammaṇassa dubbalatā cettha paṭikūlabhāvena cittaṃ ṭhapetuṃ asamatthatā.
在“树死了”“铁死了”等说法中,依于五蕴的相续假立“树”等名称,虽然该相续并未断绝,但因湿性等消失而沿用“死”的称呼,这是施设死(世俗死)。诸行具有刹那坏灭的特性,称为刹那死。断绝死,是指阿拉汉心相续彻底断灭的死,这是依修观而说的。然而在修习死随念时,并不指这三种死,因为它们并非悚惧之事、不能现前且不显著。在死随念中,所意指的死,是受一期生命所限的命根相续断绝,这才是“死”,因为它是悚惧之事、能现前且显著。现在,为了说明正是此死的不同分类,而说“或如前所述的相等”等。
‘‘Rukkho mato, lohaṃ mata’’ntiādīsu yaṃ khandhappabandhaṃ upādāya rukkhādisamaññā, tasmiṃ anupacchinnepi allatādivigamanaṃ nissāya matavohāro sammutimaraṇaṃ. Saṅkhārānaṃ khaṇabhaṅgasaṅkhātaṃ khaṇikamaraṇaṃ. Samucchedamaraṇanti arahato santānassa sabbaso ucchedabhūtaṃ maraṇaṃ. Vipassanābhāvanāvasena cetaṃ vuttaṃ. Maraṇānussatibhāvanāyaṃ pana tividhampetaṃ nādhippetaṃ asaṃvegavatthuto anupaṭṭhahanato abāhullato ca. Maraṇānussatiyañhi ekena bhavena paricchinnassa jīvitindriyappabandhassa vicchedo maraṇanti adhippeto saṃvegavatthuto upaṭṭhahanato bāhullato ca. Idāni imameva maraṇaṃ sandhāya vikappantaraṃ dassento, ‘‘heṭṭhā vuttalakkhaṇā vā’’tiādimāha.
“嚼、饮等类别”:指嚼、饮、啖、尝的类别,即应被嚼、应被啖、应被尝的区分,此意不取时间类别的词汇,犹如“煮”(duddha)一词。将食物作成团状,故为“团”;被摄取,故为“食”;既是团又是食,故为“团食”。这是依物质(所缘)而说的。因为此处作为业处所取意的,正是有所缘基的食物。而以食素为特征的食——能生起食生八法色,故称为“食”——在此并非所取意的对象,因为无法依此取不净相。“九种违逆”:指依行、寻求、受用、坐、卧、排泄、未熟、成熟、果报这九种违逆。“涂抹违逆”由于在受用等中可得,故在此未单独列出,否则就应说“十种违逆”。而在《清净道论》中,涂抹违逆虽在受用等中也可得,但特别从果报的角度将其视为违逆而单独列出,说为十种行相的违逆。
Asitapītādibhedeti asitapītakhāyitasāyitappabhede, asitabbakhāditabbasāyitabbavibhāgeti attho kālabhedavacanicchāya abhāvato yathā ‘‘duddha’’nti. Kabaḷaṃ karīyatīti kabaḷīkāro, āharīyatīti āhāro, kabaḷīkāro ca so āhāro cāti kabaḷīkārāhāro. Vatthuvasena cetaṃ vuttaṃ. Savatthuko eva hi āhāro idha kammaṭṭhānabhāvena adhippeto. Ojālakkhaṇo pana āhāro ojaṭṭhamakaṃ rūpaṃ āharatīti āhāroti vuccati. So idha nādhippeto paṭikūlākāraggahaṇassa asambhavato. Nava paṭikūlānīti gamanapariyesanaparibhogāsayanidānaaparipakkaparipakkaphalanissandappaṭikūlavasena nava paṭikūlāni. Samakkhanappaṭikūlaṃ pana paribhogādīsu labbhamānattā idha visuṃ na gahitaṃ, aññathā tena saddhiṃ ‘‘dasa paṭikūlānī’’ti vattabbaṃ. Visuddhimagge (visuddhi. 1.303-304) pana samakkhanaṃ paribhogādīsu labbhamānampi nissandavasena visesato paṭikūlanti visuṃ gahetvā dasahākārehi paṭikūlatā vuttā.
“能生之想”是指依于取不净相而生起的想。此“想”字,在“色想、声想”等处,用于具有认知特相的法;在“无常想、苦想”等处,用于观;在“膨胀相想或者青瘀相想——这些法是同义还是异义”等处,用于止。但在此处,应视为止的遍作。对食物取不净相,或由此所修成的近行定,此处即意指“于食厌逆想”。
Uppajjanakasaññanti paṭikūlākāraggahaṇavasena uppajjanakasaññaṃ. Saññāsaddo cāyaṃ ‘‘rūpasaññā saddasaññā’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.57) sañjānanalakkhaṇe dhamme āgato, ‘‘aniccasaññā dukkhasaññā’’tiādīsu vipassanāya āgato, ‘‘uddhumātakasaññāti vā sopākarūpasaññāti vā ime dhammā ekaṭṭhā, udāhu nānaṭṭhā’’tiādīsu samathe āgato. Idha pana samathassa parikamme daṭṭhabbo. Āhārehi paṭikūlākāraggahaṇaṃ, tappabhāvitaṃ vā upacārajjhānaṃ idha ‘‘āhāre paṭikūlasaññā’’ti adhippetaṃ.
“厌离想”是指以厌弃的方式生起的想。关于“无常想”:此处,五取蕴由于有生、灭、变异,或因有已后无,故为无常;对此无常的五取蕴生起的、能把握无常相的想,即是无常想。故说:“于五取蕴”等。其中,生是生起之特相,灭是变易之特相,变异是老。把握生、灭、变异,即揭示了无常相。五取蕴正因有生、灭、变异的状态,才称为无常。而五取蕴依其自性被称为无常,那就是无常相。由此,依此相而记别为“无常”。然而,无常相因对生灭不作意,被相续所覆蔽,故不显现;当把握生灭、破坏相续时,无常相便如其自性而显现。因为对于正确观察生灭者,观察前后诸法差异时,相续被揭开,诸法不再以关联的状态显现,而是如同铁屑般以无关联的状态显现,如此无常相便极为清晰。
Ukkaṇṭhitasaññanti nibbindanākārena uppajjanakasaññaṃ. Aniccasaññanti ettha aniccaṃ khandhapañcakaṃ uppādavayaññathattabhāvato, hutvā abhāvato vā, tasmiṃ anicce khandhapañcake aniccanti uppajjamānā aniccalakkhaṇapariggāhikā saññā aniccasaññā. Tenāha – ‘‘pañcannaṃ upādānakkhandhāna’’ntiādi. Tattha udayo nibbattilakkhaṇaṃ, vayo vipariṇāmalakkhaṇaṃ, aññathattaṃ jarā. Udayabbayaññathattaggahaṇena aniccalakkhaṇaṃ dasseti. Uppādavayaññathattabhāvato hi khandhapañcakaṃ aniccanti vuccati. Yassa ca sabhāvena khandhapañcakaṃ aniccanti vuccati, taṃ aniccalakkhaṇaṃ. Tena hi taṃ aniccanti lakkhīyati, aniccalakkhaṇañca udayabbayānaṃ amanasikārā santatiyā paṭicchannattā na upaṭṭhāti, udayabbayaṃ pana pariggahetvā santatiyā vikopitāya aniccalakkhaṇaṃ yāthāvasarasato upaṭṭhāti. Na hi sammadeva udayabbayaṃ sallakkhentassa pubbāpariyena pavattamānānaṃ dhammānaṃ aññoññabhāvaṃ sallakkhaṇena santatiyā ugghāṭitāya dhammā sambandhabhāvena upaṭṭhahanti, atha kho ayosalākā viya asambandhabhāvenāti suṭṭhutaraṃ aniccalakkhaṇaṃ pākaṭaṃ hoti.
“凡是无常者,是苦”(《相应部》3.15等)。依此言,正是此五取蕴,因恒常逼迫,故为苦;此恒常逼迫的行相,即是苦相。故说:“……于无常的五取蕴……修习……想。”其中,“逼迫”指诸行依所把握的生灭,无间地受逼迫、被逼恼的状态。苦相,因对恒常逼迫不作意,被威仪所覆蔽而不显现;若作意于恒常逼迫,揭开在威仪中所能获得的苦的覆蔽,则苦相如其真实而显现。诚然,苦相因威仪覆蔽而不显,这些威仪,正是通过对恒常逼迫的作意而成为覆蔽者。因为在一种威仪中现起的苦,能排遣它的另一种威仪,好似其覆蔽;其余威仪亦然。然而,当如实了知威仪只是此苦彼苦止息的行相时,诸行无间被苦侵袭之事便昭然,此时这些威仪对苦的覆蔽即被揭开。因此,通过作意恒常逼迫,揭开在威仪中所得苦的覆蔽后,苦相便如其真实而显现。
‘‘Yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti (saṃ. ni. 3.15, 45, 46, 76, 77, 85; 2.4.1, 4) vacanato tadeva khandhapañcakaṃ abhiṇhappaṭipīḷanato dukkhaṃ, abhiṇhappaṭipīḷanākāro pana dukkhalakkhaṇaṃ. Tenevāha – ‘‘anicce khandhapañcake…pe… saññaṃ bhāvetī’’ti. Tattha paṭipīḷanaṃ nāma yathāpariggahitaṃ udayavayavasena saṅkhārānaṃ nirantaraṃ paṭipīḷiyamānatā vibādhiyamānatā. Dukkhalakkhaṇañca abhiṇhasampaṭipīḷanassa amanasikārā iriyāpathehi paṭicchannattā na upaṭṭhāti, abhiṇhasampaṭipīḷanaṃ pana manasi karitvā iriyāpathe labbhamānadukkhappaṭicchādakabhāve ugghāṭite dukkhalakkhaṇaṃ yāthāvasarasato upaṭṭhāti. Tathā hi iriyāpathehi paṭicchannattā dukkhalakkhaṇaṃ na upaṭṭhāti, te ca iriyāpathā abhiṇhasampaṭipīḷanāmanasikārena paṭicchādakā jātā. Ekasmiñhi iriyāpathe uppannassa dukkhassa vinodakaṃ iriyāpathantaraṃ tassa paṭicchādakaṃ viya hoti, evaṃ sesāpi. Iriyāpathānaṃ pana taṃtaṃdukkhapatitākārabhāve yāthāvato ñāte tesaṃ dukkhappaṭicchādakabhāvo ugghāṭito nāma hoti saṅkhārānaṃ nirantaraṃ dukkhābhitunnatāya pākaṭabhāvato. Tasmā abhiṇhasampaṭipīḷanaṃ manasi karitvā iriyāpathe labbhamānadukkhappaṭicchādakabhāve ugghāṭite dukkhalakkhaṇaṃ yāthāvasarasato upaṭṭhāti.
“凡是苦,那便是无我。”依据此言,正是这五取蕴,由于不受主宰,故为无我;而不受主宰的行相,即是无我相。所以说:“以逼迫义……”等。然而无我相,由于对种种界的分别解析不作意,被密集所覆蔽,便不显现;但若将种种界一一解析开来,如“地界是一回事,水界是另一回事”等,以及“触是一回事,受是另一回事”等,一一分别而作密集的解析,当组合密集、作用密集和所缘密集被打破时,无我相便如其真实状态而显现。因为在那些相互依持而聚集的色法与非色法中,由于以一味执取,而未以慧压伏诸行,从而执为“我的”,这便是组合密集。同样,尽管诸法的作用各有决定,却被笼统执取为一个整体,这便是作用密集。同样,对于有所缘的诸法,尽管它们缘取所缘的作用各有差别,却被笼统执取为一个整体,这便是所缘密集。当这些密集在四界中,透过慧力被一一解析观察时,它们便如同被手揉捏的泡沫团那样消散;当清晰地了知“这些随因缘而生的诸法,唯是空寂的诸法而已”时,那称为不受主宰行相的无我相,便变得极为明显。
‘‘Yaṃ dukkhaṃ, tadanattā’’ti vacanato tadeva khandhapañcakaṃ avasavattanato anattā, avasavattanākāro pana anattalakkhaṇaṃ. Tenāha – ‘‘paṭipīḷanaṭṭhenā’’tiādi . Anattalakkhaṇañca nānādhātuvinibbhogassa amanasikārā ghanena paṭicchannattā na upaṭṭhāti, nānādhātuyo pana vinibbhujjitvā ‘‘aññā pathavīdhātu, aññā āpodhātū’’tiādinā, ‘‘añño phasso, aññā vedanā’’tiādinā ca visuṃ visuṃ katvā ghanavinibbhoge kate samūhaghane kiccārammaṇaghane ca bhedite anattalakkhaṇaṃ yāthāvasarasato upaṭṭhāti. Yā hesā aññamaññūpatthambhesu samuditesu rūpārūpadhammesu ekattābhinivesavasena aparimadditasaṅkhārehi mamāyamānā samūhaghanatā, tathā tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ kiccabhedassa satipi paṭiniyatabhāve ekato gayhamānā kiccaghanatā, tathā sārammaṇadhammānaṃ satipi ārammaṇakaraṇabhede ekato gayhamānā ārammaṇaghanatā. Sā catūsu dhātūsu ñāṇena vinibbhujitvā dissamānāsu hatthena parimaddiyamāno pheṇapiṇḍo viya vilīnaṃ āgacchati, yathāpaccayaṃ pavattamānā suññā ete dhammamattāti avasavattanākārasaṅkhātaṃ anattalakkhaṇaṃ pākaṭataraṃ hoti.