一法篇第一品注释
(16) 1. Ekadhammapāḷi-paṭhamavaggavaṇṇanā
296在《一法篇》的注释里,这里的“法”字是“自性”的意思,就像“善法”等当中的用法一样,所以说“一种自性”。“绝对地”就是决定地、必定地的意思。“流转”是指在轮回中流转。“为了厌离”是为了不喜乐。“为了离染”是为了不贪染。“离染”是为了坏灭,因此说“为了离去”。“为了贪等的灭尽”是指以道智灭除贪等。以道智灭除,就是彻底让它不再生起,所以说“为了不转起”。就像把食物放进嘴里咀嚼,目的只是为了吞咽;同样,贪等的灭除也正是为了轮回的止灭。因为烦恼灭尽时,另外两种轮回也就随之灭尽,所以抓住根本来说“为了寂止,即为了烦恼的止息”。对有为法的“证知”,是以在它们上面安立无常等三相的方式进行的,所以说“为了证知无常等”。所应了知的就是四圣谛,因为除了以圣谛为对象的所知之外,再没有别的可知。说了“为了觉悟四谛”之后,为了说明这种觉悟是依靠哪种智而成就,便依那种智来说明,所以说“称为菩提……”等。“无缘涅槃”指不死界。
296. Ekadhammapāḷivaṇṇanāyaṃ idha dhamma-saddo sabhāvattho ‘‘kusalā dhammā’’tiādīsu viyāti āha – ‘‘ekasabhāvo’’ti. Ekantenāti ekaṃsena, avassanti attho. Vaṭṭeti saṃsāravaṭṭe. Nibbindanatthāyāti anabhiramanatthāya. Virajjanatthāyāti arajjanatthāya. Virajjanāyāti palujjanāya. Tenevāha – ‘‘vigamāyā’’ti. Rāgādīnaṃ nirodhāyāti maggañāṇena rāgādīnaṃ nirodhanatthāya. Maggañāṇena nirodhanaṃ nāma accantaṃ appavattikaraṇanti āha – ‘‘appavattikaraṇatthāyā’’ti. Yathā khādanīyassa mukhe katvā khādanaṃ nāma yāvadeva ajjhoharaṇatthaṃ, evaṃ rāgādīnaṃ nirodhanaṃ vaṭṭanirodhanatthamevāti vuttaṃ – ‘‘vaṭṭasseva vā nirujjhanatthāyā’’ti. Yasmā kilesesu khīṇesu itaraṃ vaṭṭadvayampi khīṇameva hoti, tasmā mūlameva gaṇhanto ‘‘upasamāyāti kilesavūpasamanatthāyā’’ti āha. Saṅkhatadhammānaṃ abhijānanaṃ nāma tattha lakkhaṇattayāropanamukhenevāti āha – ‘‘aniccādi…pe… abhijānanatthāyā’’ti. Sambujjhitabbāni nāma cattāri ariyasaccāni tabbinimuttassa ñeyyassa abhāvato. ‘‘Catunnaṃ saccānaṃ bujjhanatthāyā’’ti vatvā tayidaṃ bujjhanaṃ yassa ñāṇassa vasena ijjhati, tassa ñāṇassa vasena dassetuṃ – ‘‘bodhi vuccatī’’tiādi vuttaṃ. Appaccayanibbānassāti amatadhātuyā.
为了在业处生起欢喜,从而激发精勤。“维萨甘达卡”是糖商的一种通称。有人说,这是某些地方的方言。甘蔗汁经过适当熬煮,加入粉末等物混合后,揉成团状的叫糖团,不揉成团状的叫糖浆。由于熬煮方式不同,凝结成一块一块的,叫糖块;达到没有杂质状态的,叫白糖。
Ussāhajananatthanti kammaṭṭhāne abhiruciuppādanāya. Visakaṇṭakoti guḷassa vāṇijasamaññā. ‘‘Kismiñci dese desabhāsā’’ti keci. Ucchuraso samapākapakko cuṇṇādīhi missetvā piṇḍīkato guḷo, apiṇḍīkato phāṇitaṃ. Pākavisesena khaṇḍakhaṇḍasedito khaṇḍo, malābhāvaṃ āpanno sakkarā.
忆念,就是念。一再地忆念,就是随念;与念相应、相随顺的念,也是随念。有两种,这是就作用来说有两种。为了调伏心:通过对能生起净信的对象生起净信,使修习的心感到喜悦。为了观:是为了观之乐。因为以近行定使心安住时,才能靠观之乐达成。心生起:是指依修习而现起的心生起。当所缘是可厌的,心就受到冲击、受到损害。正因为这样,就厌嫌起来,舍弃业处,变得毫无滋味,因为得不到修习的滋味。心明净起来,因为佛陀的功德能令人净信。这样一来,由于没有疑等心的障碍,就成为没有盖障的状态。已调伏:通过去除诸盖,使之没有障碍。为了显示这样持续用功于业处而调伏自心的譬喻,所以说“怎样……”等等。
Saratīti sati. Anu anu saratīti anussati, anu anurūpā satītipi anussati. Duvidhaṃ hotīti payojanavasena duvidhaṃ hoti. Cittasampahaṃsanatthanti pasādanīyavatthusmiṃ pasāduppādanena bhāvanācittassa paritosanatthaṃ. Vipassanatthanti vipassanāsukhatthaṃ. Upacārasamādhinā hi citte samāhite vipassanāsukhena ijjhati. Cittuppādoti bhāvanāvasena pavatto cittuppādo . Upahaññati patihaññati paṭikūlattā ārammaṇassa. Tato eva ukkaṇṭhati, kammaṭṭhānaṃ riñcati, nirassādo hoti bhāvanassādassa alabbhanato. Pasīdati buddhaguṇānaṃ pasādanīyattā. Tathā ca kaṅkhādicetokhilābhāvena vinīvaraṇo hoti. Dametvāti nīvaraṇanirākaraṇena nibbisevanaṃ katvā. Evaṃ kammaṭṭhānantarānuyuñjanena cittaparidamanassa upamaṃ dassento, ‘‘katha’’ntiādimāha.
是谁……随念:是谁住在我的内在而随念呢?遍摄持:这是为了显示,心外所假想的随念者完全不存在。因此说“并非任何其他”。见:通过探求,见到只有前面所说的那种心在随念,而不是别的什么。这一切:指此心基等分类的一切。这色与前述的非色:这里,具有变坏性质的是色;前面所说的心没有这种性质,所以是非色。这样简要地确定了色与非色之后,再安立于五蕴——应当这样连接理解。能生起:是指能使它生起。它的:指集谛。灭:指灭相。安止的转起:是依照已经开始的宣说而作的结束语。
Ko ayaṃ…pe… anussarīti ko ayaṃ mama abbhantare ṭhatvā anussari. Pariggaṇhantoti bāhirakaparikappitassa anussarakassa sabbaso abhāvadassanametaṃ. Tenāha – ‘‘na añño kocī’’ti. Disvāti pariyesananayena vuttappakāraṃ cittameva anussarīti disvā sabbampetanti etaṃ hadayavatthuādippabhedaṃ sabbampi. Idañca rūpaṃ purimañca arūpanti idaṃ ruppanasabhāvattā rūpaṃ, purimaṃ ataṃsabhāvattā arūpanti saṅkhepato rūpārūpaṃ vavatthapetvā. Pañcakkhandhe vavatthapetvāti yojanā. Sambhāvikāti samuṭṭhāpikā. Tassāti samudayasaccassa. Nirodhoti nirodhanimittaṃ. Appanāvāroti yathāraddhāya desanāya nigamanavāro.
297“同样的理趣”这句话,是用“然而那个……”等义理模式,来类推说明它在佛随念中已经阐明。这个类推虽然从作用上说通于九种随念,但因为“入出息念等三种只作观的作用”这一限定,就排除了其他作用,所以应当知道它们只有一种作用。“法随念即法的随念”,这是显示复合词的拆分,属于词义解释的范围,所以说“这里说的是词义”。“以法为所缘”,这是显示法随念的所缘对象。这个道理在其他随念中也同样适用。“以戒为所缘”,是以自己清净的戒为所缘。“以舍为所缘”,是以自己布施的功德为所缘。“以天为所缘”,这里把自身称为“天”,是因为自己具备的信、戒、闻、舍、慧与诸天神的功德相似。对于相似的事物,确实可以借用它的名称,就像说“那些草药”“这位是梵授”一样。因此说“以天为作证”等。其中,“以天为作证”,是指这样忆念:“诸天神具足怎样的信,从此处命终而生到那里,我也同样具足这样的信;诸天神具足怎样的戒……怎样的闻……怎样的舍……诸天神具足怎样的慧,从此处命终而生到那里,我也同样具足这样的慧。”入出息相,就是在那里应当获得的似相。“已去”,是指以所缘的方式生起、现前。
297.Eseva nayoti iminā yvāyaṃ ‘‘taṃ paneta’’ntiādinā atthanayo buddhānussatiyaṃ vibhāvitoti atidisati, svāyaṃ atideso payojanavasena navasupi anussatīsu sādhāraṇavasena vuttopi ānāpānassatiādīsu tīsu vipassanatthāneva hontīti iminā apavādena nivattitoti tāsaṃ ekappayojanatāva daṭṭhabbā. Dhamme anussati dhammānussatīti samāsapadavibhāgadassanampi vacanatthadassanapakkhikamevāti āha – ‘‘ayaṃ panettha vacanattho’’ti. Dhammaṃ ārabbhāti hi dhammassa anussatiyā visayabhāvadassanametaṃ. Esa nayo sesesupi. Sīlaṃ ārabbhāti attano pārisuddhisīlaṃ ārabbha. Cāgaṃ ārabbhāti attano cāgaguṇaṃ ārabbha. Devatā ārabbhāti ettha devatāguṇasadisatāya attano saddhāsīlasutacāgapaññāsu devatāsamaññā. Bhavati hi taṃsadisepi tabbohāro yathā ‘‘tāni osadhāni, esa brahmadatto’’ti ca. Tenāha – ‘‘devatā sakkhiṭṭhāne ṭhapetvā’’tiādi. Tattha devatā sakkhiṭṭhāne ṭhapetvāti ‘‘yathārūpāya saddhāya samannāgatā tā devatā ito cutā tattha upapannā, mayhampi tathārūpā saddhā saṃvijjati. Yathārūpena sīlena, yathārūpena sutena, yathārūpena cāgena, yathārūpāya paññāya samannāgatā tā devatā ito cutā tattha upapannā, mayhampi tathārūpā paññā saṃvijjatī’’ti evaṃ devatā sakkhiṭṭhāne ṭhapetvā. Assāsapassāsanimittaṃ nāma tattha laddhabbappaṭibhāganimittaṃ. Gatāti ārammaṇakaraṇavasena upagatā pavattā.
苦在这里止息,所以叫止息,就是涅槃。一切三种轮转在这里绝对止息,所以叫绝对止息,就是涅槃本身。尽,就是断尽、耗尽烦恼,所以叫尽,就是圣道。它正是止息那些烦恼,所以叫止息,就是圣道本身。它既是尽也是止息,所以叫尽止息。那么在这里,这个止息本身就是法,法随念和止息随念是不是归为一类来收摄呢?就“是法”这一共通性来说,确实可以归为一类收摄;但为了显示无为法比起有为法更为殊胜、最崇高、最精妙,所以特别把它分出来单独说。世尊正是针对这个差别,在说了“法随念”之后,又说了止息随念,因为随念的人是以寂静、殊胜的状态现前的。这样看来,这里把尽止息也一并收摄进来,也应当认为是合理的。正如虽然同样都是出世间法,但依据“诸比丘,无论有为法或无为法,离染在其中被称为最上”等说法,涅槃法比起道与果的法更为殊胜;同样,因为道法以断除烦恼而具有希有法性,所以道法也比果法殊胜。因此应当知道,这里不仅收摄了绝对止息,也一并收摄了尽止息。为什么说“只是观的作用”呢?有人说:“因为说了‘绝对是为了厌离……’等话。”这不能成为理由,因为在佛陀随念等的开示中也有同样的话。然而,就像佛陀随念等业处既有观的作用,也有令相欢喜等作用,而这些并非如此,它们只是以观为作用,所以才这么说。
Upasammati ettha dukkhanti upasamo, nibbānaṃ. Accantameva ettha upasammati vaṭṭattayanti accantūpasamo, nibbānameva. Khiṇoti khepeti kileseti khayo, ariyamaggo. Te eva upasametīti upasamo, ariyamaggo eva. Khayo ca so upasamo cāti khayūpasamo. Tatracāyaṃ upasamo dhammo evāti dhammānussatiyā upasamānussati ekasaṅgahoti? Saccaṃ ekasaṅgaho dhammabhāvasāmaññe adhippete, saṅkhatadhammato pana asaṅkhatadhammo sātisayo uḷāratamapaṇītatamabhāvatoti dīpetuṃ visuṃ nīharitvā vuttaṃ. Imameva hi visesaṃ sandhāya bhagavā – ‘‘dhammānussatī’’ti vatvāpi upasamānussatiṃ avoca anussarantassa savisesaṃ santapaṇītabhāvena upaṭṭhānato. Evañca katvā idha khayūpasamaggahaṇampi samatthitanti daṭṭhabbaṃ. Yatheva hi samānepi lokuttaradhammabhāve ‘‘yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā vā asaṅkhatā vā, virāgo tesaṃ aggamakkhāyatī’’tiādivacanato (itivu. 90) maggaphaladhammehi nibbānadhammo sātisayo, evaṃ phaladhammato maggadhammo kilesappahānena acchariyadhammabhāvato, tasmā accantūpasamena saddhiṃ khayūpasamopi gahitoti daṭṭhabbaṃ. Vipassanatthāneva hontīti kasmā vuttanti? ‘‘Ekantanibbidāyātiādivacanato’’ti keci, taṃ akāraṇaṃ buddhānussatiādīsupi tathā desanāya āgatattā. Yathā pana buddhānussatiādīni kammaṭṭhānāni vipassanatthāni honti, nimittasampahaṃsanatthānipi honti, na evametāni, etāni pana vipassanatthānevāti tathā vuttaṃ.