第七品:精进发动等品的注释
7. Vīriyārambhādivaggavaṇṇanā
61第七品第一经中,「精进发动」是指具足四种作用的正勤精进之发动,即精进已发动、已策励、已圆满的状态。
61. Sattamassa paṭhame vīriyārambhoti catukiccassa sammappadhānavīriyassa ārambho, āraddhapaggahitaparipuṇṇavīriyatāti attho.
62第二经中,“多欲”是指大贪。对此,有这样的说法:
62. Dutiye mahicchatāti mahālobho. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
其中,什么是多欲呢?对于衣、食、坐卧具、病缘药资具这五种资具,或对于五种欲乐,不知足而更求增上;凡是这样的欲、陷入欲、多欲、贪染、心的贪染,就称为多欲。(《分别论》850)
‘‘Tattha katamā mahicchatā? Itarītaracīvarapiṇḍapātasenāsanagilānapaccayabhesajjaparikkhārehi pañcahi vā kāmaguṇehi asantuṭṭhassa bhiyyokamyatā, yā evarūpā icchā icchāgatā mahicchatā rāgo sārāgo cittassa sārāgo. Ayaṃ vuccati mahicchatā’’ti (vibha. 850).
63第三经中,“少欲”即无贪。“少欲者”即无欲者。在此,文句看似有余义,但意义完全无余。因为,并非因存有少许欲求而被称为少欲者,而是由于无欲——即由数数修习的无贪之性——才被称为少欲者。
63. Tatiye appicchatāti alobho. Appicchassāti anicchassa. Ettha hi byañjanaṃ sāvasesaṃ viya, attho pana niravaseso. Na hi appamattikāya icchāya atthibhāvena so appicchoti vutto, icchāya pana abhāvena punappunaṃ āsevitassa alobhasseva bhāvena appicchoti vutto.
于此,当知“过度欲、恶欲、多欲、少欲”这四种差别。其中,对自己所得不知足,而希求他人所得,称为过度欲。具足此欲者,即使同一容器中的熟饼掉入自己钵中,也觉得像是未熟透且小的;而同样的饼落入他人钵中,却觉得像是熟透且大的。若欲令他人认可自己并不具有的功德,且在受取资具时不知节制,这称为恶欲。此即阿毗达摩中所说:“在此,有一类人,虽无信却欲令众人知‘我有信’”等。具足此欲者,安住于虚伪。若欲令他人认可自己真实具有的功德,且在受取资具时不知节制,这称为多欲。此亦依“在此,有一类人,有信而欲令众人知‘我有信’,有戒而欲令众人知‘我有戒’”等所说。具足此欲者,难以满足;即使是亲生母亲也无法把握其心。因此有如此说:
Apicettha atricchatā, pāpicchatā, mahicchatā appicchatāti ayaṃ bhedo veditabbo. Tattha sakalābhe atittassa paralābhe patthanā atricchatā nāma, yāya samannāgatassa ekabhājane pakkapūvepi attano patte patite na supakko viya khuddako ca viya khāyati, sveva pana parassa patte pakkhitto supakko viya mahanto viya ca khāyati. Asantaguṇasambhāvanatā pana paṭiggahaṇe ca amattaññutā pāpicchatā nāma, sā ‘‘idhekacco assaddho samāno saddhoti maṃ jano jānātū’’tiādinā nayena abhidhamme āgatāyeva, tāya samannāgato puggalo kohaññe patiṭṭhāti. Santaguṇasambhāvanatā pana paṭiggahaṇe ca amattaññutā mahicchatā nāma, sāpi ‘‘idhekacco saddho samāno saddhoti maṃ jano jānātūti icchati, sīlavā samāno sīlavāti maṃ jano jānātū’’ti iminā nayena āgatāyeva. Tāya samannāgato puggalo dussantappayo hoti, vijātamātāpissa cittaṃ gahetuṃ na sakkoti. Tenetaṃ vuccati –
大火聚、大海,以及多欲之人,
纵使以车载来资具布施,这三者也永远无法满足。
‘‘Aggikkhandho samuddo ca, mahiccho cāpi puggalo; Sakaṭena paccaye dentu, tayopete atappayā’’ti.
所谓少欲,是隐藏真实功德,并于受取时知量。具足此少欲者,即使自身拥有功德,也因欲隐藏而不愿使众人知道“我有信”——纵然有信;纵然有戒、独居、多闻、精进策励、具足定、具足慧、是漏尽者,也不愿使众人知道“我是漏尽者”,正如日中长老一般。
Santaguṇanigūhanatā pana paṭiggahaṇe ca mattaññutā appicchatā nāma, tāya samannāgato puggalo attani vijjamānampi guṇaṃ paṭicchādetukāmatāya saddho samāno ‘‘saddhoti maṃ jano jānātū’’ti na icchati. Sīlavā, pavivitto, bahussuto, āraddhavīriyo, samādhisampanno, paññavā, khīṇāsavo samāno ‘‘khīṇāsavoti maṃ jano jānātū’’ti na icchati seyyathāpi majjhantikatthero.
据说,这位长老是大漏尽者,但他的钵与衣仅值一脚之价。阿育法王的寺院大庆典日,他担任僧众上座。当时,人们见他外表极其粗朴,便说:“尊者,请稍向外面站。”长老心想:“像我这样的漏尽者若不接受国王的护持,还有谁会接受呢?”便潜入地中,当僧众上座举起食团时,即从地中涌出接取。如是,虽为漏尽者,却不欲让众人知道“我是漏尽者”。再者,如此少欲的比丘,能令未生的利养生起,令已生的利养稳固,并令施主心生满意。正是因为他依于少欲而愈少取,对其行仪生起净信的人们便愈多布施。
Thero kira mahākhīṇāsavo ahosi, pattacīvaraṃ panassa pādamattameva agghati. So asokassa dhammarañño vihāramahadivase saṅghatthero ahosi. Athassa atilūkhabhāvaṃ disvā manussā, ‘‘bhante, thokaṃ bahi hothā’’ti āhaṃsu. Thero ‘‘mādise khīṇāsave rañño saṅgahaṃ akaronte añño ko karissatī’’ti pathaviyaṃ nimujjitvā saṅghattherassa ukkhittapiṇḍaṃ gaṇhantoyeva ummujji. Evaṃ khīṇāsavo samāno ‘‘khīṇāsavoti maṃ jano jānātū’’ti na icchati. Evaṃ appiccho ca pana bhikkhu anuppannaṃ lābhaṃ uppādeti, uppannaṃ thāvaraṃ karoti, dāyakānaṃ cittaṃ ārādheti. Yathā yathā hi so attano appicchatāya appaṃ gaṇhāti, tathā tathā tassa vatte pasannā manussā bahū denti.
又有四种少欲:资具少欲、头陀支少欲、教理少欲、证得少欲。其中,于四种资具中少欲者,称为资具少欲。他了知施主的心意,了知所施之物的状况,了知自身的能力。若所施之物多而施主欲施少,便随施主的心意而少取;若所施之物少而施主欲施多,便随所施之物的状况而少取;若所施之物多且施主也欲施多,则了知自身的能力而适量取用。
Aparopi catubbidho appiccho – paccayaappiccho, dhutaṅgaappiccho, pariyattiappiccho, adhigamaappicchoti. Tattha catūsu paccayesu appiccho paccayaappiccho nāma. So dāyakassa vasaṃ jānāti, deyyadhammassa vasaṃ jānāti, attano thāmaṃ jānāti. Yadi hi deyyadhammo bahu hoti, dāyako appamattakaṃ dātukāmo, dāyakassa vasena appaṃ gaṇhāti. Deyyadhammo appo, dāyako bahuṃ dātukāmo, deyyadhammassa vasena appaṃ gaṇhāti. Deyyadhammopi bahu, dāyakopi bahuṃ dātukāmo, attano thāmaṃ ñatvā pamāṇeneva gaṇhāti.
自身虽受持头陀支,却不欲令他人知晓,这即名为“头陀支少欲者”。为显明此义,有以下事例:据说,冢间住大童子长老在墓地住了六十年,其他任何比丘都未曾察觉。正如他所说:
Dhutaṅgasamādānassa attani atthibhāvaṃ najānāpetukāmo dhutaṅgaappiccho nāma. Tassa vibhāvanatthaṃ imāni vatthūni – sosānikamahākumāratthero kira saṭṭhi vassāni susāne vasi, añño ekabhikkhupi na aññāsi. Tenevāha –
“我在墓地,无有间断,住了六十年;
无第二人知我,啊,我真是冢间住中最胜者!”
‘‘Susāne saṭṭhi vassāni, abbokiṇṇaṃ vasāmahaṃ; Dutiyo maṃ na jāneyya, aho sosānikuttamo’’ti.
两位兄弟长老住在塔庙山。弟弟拿着侍者送来的甘蔗段,来到兄长面前说:“尊者,请受用吧。”那时,长老已用毕饭食,正值漱口时分。他便说:“够了,贤友。”弟弟问:“尊者,莫非您是一位一食者吗?”长老说:“拿过来吧,贤友,那甘蔗段。”虽然他已持一食者头陀支五十年,却一直隐藏不露。他受用了甘蔗段,漱口之后,再次决意头陀支,便离去了。
Cetiyapabbate dve bhātikattherā vasiṃsu. Kaniṭṭho upaṭṭhākena pesitaṃ ucchukhaṇḍikaṃ gahetvā jeṭṭhassa santikaṃ agamāsi ‘‘paribhogaṃ, bhante, karothā’’ti. Therassa ca bhattakiccaṃ katvā mukhavikkhālanakālo ahosi. So ‘‘alaṃ, āvuso’’ti āha. Kacci, bhante, ekāsanikatthāti? Āharāvuso, ucchukhaṇḍikanti paññāsa vassāni ekāsaniko samānopi dhutaṅgaṃ nigūhamāno paribhogaṃ katvā mukhaṃ vikkhāletvā puna dhutaṅgaṃ adhiṭṭhāya gato.
然而,像萨给答低舍长老这样不愿让人知道自己多闻的人,便称为教理少欲。据说,有人责备长老说:“您总说‘没有时间’,在诵示与提问中不给大众机会。尊者,您要到什么时候,才肯直面那死亡的一刻呢?”于是长老解散僧众,前往翅子树蔓草海精舍。在雨安居期间,他在那里利益了上座、新学和中等的比丘们。到了大自恣的布萨日,他做了一场说法,震动整个地方,随后离去。
Yo pana sāketatissatthero viya bahussutabhāvaṃ jānāpetuṃ na icchati, ayaṃ pariyattiappiccho nāma. Thero kira ‘‘khaṇo natthīti uddesaparipucchāsu okāsaṃ akaronto kadā maraṇakkhaṇaṃ, bhante, labhissathā’’ti codito gaṇaṃ vissajjetvā kaṇikāravālikasamuddavihāraṃ gato. Tattha antovassaṃ theranavamajjhimānaṃ upakāro hutvā mahāpavāraṇāya uposathadivase dhammakathāya janapadaṃ khobhetvā gato.
若有人已证得入流等圣果,却不愿让人知晓,这样的人便称为“证得少欲”,如同三位善男子(《中部·1.325》)与陶师伽提迦罗(《中部·2.282》等)那样。在此意义上,当知:藉由已证得的修行而具足强力无贪之人,不论是有学还是凡夫,皆属于少欲。
Yo pana sotāpannādīsu aññataro hutvā sotāpannādibhāvaṃ jānāpetuṃ na icchati, ayaṃ adhigamappiccho nāma tayo kulaputtā (ma. ni. 1.325) viya ghaṭīkārakumbhakāro (ma. ni. 2.282 ādayo) viya ca. Imasmiṃ panatthe laddhāsevanena balavaalobhena samannāgato sekkhopi puthujjanopi appicchoti veditabbo.
64第四项中,“不知足性”是指:亲近、交往、承事不知足者时,所生起的、名为不知足的贪。
64. Catutthe asantuṭṭhitāti asantuṭṭhe puggale sevantassa bhajantassa payirupāsantassa uppanno asantosasaṅkhāto lobho.
65第五项中,“知足性”是指:亲近、交往、承事知足者时,所生起的、名为知足的无贪。“知足者”是指具足随所得资具而知足者。然而,这种知足有十二种,即:于袈裟,有随所得知足、随力知足、随适宜知足三种;于团食等也是如此。
65. Pañcame santuṭṭhitāti santuṭṭhe puggale sevantassa bhajantassa payirupāsantassa uppanno alobhasaṅkhāto santoso. Santuṭṭhassāti itarītarapaccayasantosena samannāgatassa. So panesa santoso dvādasavidho hoti. Seyyathidaṃ – cīvare yathālābhasantoso, yathābalasantoso, yathāsāruppasantosoti tividho. Evaṃ piṇḍapātādīsu.
其分类的解说如下:在此,有比丘得到袈裟,无论好或不好,他便以此袈裟维持生活,不希求其他,即使再得到也不取用。这是他对袈裟的“随所得知足”。然而,如果比丘天生体弱,或被疾病、年老所折磨,穿着厚重袈裟会感到疲惫,他便与情况相似的比丘交换,换成轻的来穿着,这样他也仍然是知足的。这是他对袈裟的“随力知足”。又有比丘得到殊胜的资具,例如得到绸布袈裟等贵价袈裟,或得到许多袈裟,他心里想:“这件给长老们——久出家的尊者,这件适合多闻者,这件给生病者,这件给少得者。”如此布施之后,他便收集他们的旧袈裟,或从垃圾堆等处捡拾碎布,用以缝成僧伽梨衣穿着,他也依然是知足的。这是他对袈裟的“随适宜知足”。
Tassāyaṃ pabhedasaṃvaṇṇanā – idha bhikkhu cīvaraṃ labhati sundaraṃ vā asundaraṃ vā. So teneva yāpeti aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhāti. Ayamassa cīvare yathālābhasantoso. Atha pana pakatidubbalo vā hoti ābādhajarābhibhūto vā, garuṃ cīvaraṃ pārupanto kilamati. So sabhāgena bhikkhunā saddhiṃ taṃ parivattetvā lahukena yāpentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathābalasantoso. Aparo paṇītapaccayalābhī hoti. So paṭṭacīvarādīnaṃ aññataraṃ mahagghacīvaraṃ bahūni vā pana cīvarāni labhitvā ‘‘idaṃ therānaṃ cirapabbajitānaṃ, idaṃ bahussutānaṃ anurūpaṃ, idaṃ gilānānaṃ, idaṃ appalābhānaṃ hotū’’ti datvā tesaṃ purāṇacīvaraṃ vā saṅkārakūṭādito vā nantakāni uccinitvā tehi saṅghāṭiṃ katvā dhārentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathāsāruppasantoso.
于此,若有比丘得到团食,不论是粗劣还是殊胜,他便凭此维持生计,不希求其他食物,即使得到其他食物也不受用。这是他对团食的“随所得知足”。然而,若有人得到不适合自己体质或病情的团食,食用后会导致不适,他便将该团食给予与其饮食相合的比丘,并从那位比丘手中接受适宜的食物。即使如此修习沙门法,他依然知足。这是他对团食的“随力知足”。又有比丘获得许多殊胜的团食,他便如同处理袈裟一般,将其布施给长老、久出家者、多闻者、少得者和生病之人,然后取用他们的残食,或为了乞食而行乞,将混合的食物吃完。即便如此,他同样保持知足。这是他对团食的“随适宜知足”。
Idha pana bhikkhu piṇḍapātaṃ labhati lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhāti. Ayamassa piṇḍapāte yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā piṇḍapātaṃ labhati, yenassa paribhuttena aphāsu hoti, so sabhāgassa bhikkhuno taṃ datvā tassa hatthato sappāyabhojanaṃ bhuñjitvā samaṇadhammaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathābalasantoso. Aparo bahuṃ paṇītaṃ piṇḍapātaṃ labhati. So taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhagilānānaṃ datvā tesaṃ vā sesakaṃ piṇḍāya vā caritvā missakāhāraṃ bhuñjantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathāsāruppasantoso.
于此,若有比丘得到坐卧具,无论是可意还是不可意,他都不会因此生起喜悦或忧愁,哪怕仅是一张草席之类的简陋卧具,他也对所获之物感到满足。这是他对坐卧具的“随所得知足”。然而,若有人得到不适合自己体质或病情的坐卧具,居于其中会导致不适,他便将该坐卧具给予与其居住条件相合的比丘,自己则住进那位比丘适宜的坐卧具中。即便如此,他依然知足。这是他对坐卧具的“随力知足”。
Idha pana bhikkhu senāsanaṃ labhati manāpaṃ vā amanāpaṃ vā, so tena neva somanassaṃ na domanassaṃ uppādeti, antamaso tiṇasanthārakenāpi yathāladdheneva tussati. Ayamassa senāsane yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā senāsanaṃ labhati, yatthassa vasato aphāsu hoti, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa santake sappāyasenāsane vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathābalasantoso.
另有一类大福德者,获得许多殊胜的坐卧具,如洞窟、殿堂、楼阁等。他便如同对待袈裟等物一样,将其布施给长老、久出家者、多闻者、少得者和生病之人,然后自己随处而住,依然知足。这是他对坐卧具的“随适宜知足”。也有人这般思惟:‘所谓最上等的坐卧具,实为放逸之处。若安坐其中,容易陷入昏沉与睡眠;被睡眠压垮后,种种不善之念便会涌现。’如此思惟后,即便得到那样的坐卧具,他也拒不接受,然后居住在露天、树下等处,依然知足。这同样是他对坐卧具的“随适宜知足”。
Aparo mahāpuñño leṇamaṇḍapakūṭāgārādīni bahūni paṇītasenāsanāni labhati. So tāni cīvarādīni viya theracirapabbajitabahussutaappalābhagilānānaṃ datvā yattha katthaci vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathāsāruppasantoso. Yopi ‘‘uttamasenāsanaṃ nāma pamādaṭṭhānaṃ, tattha nisinnassa thinamiddhaṃ okkamati, niddābhibhūtassa puna paṭibujjhato pāpavitakkā pātubhavantī’’ti paṭisañcikkhitvā tādisaṃ senāsanaṃ pattampi na sampaṭicchati, so taṃ paṭikkhipitvā abbhokāsarukkhamūlādīsu vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayampissa senāsane yathāsāruppasantoso.
于此,比丘获得药品,无论粗劣或精良,他得到什么便以之为满足,不希求其他,即便获得别的也不接受。这是他对病缘药的“随所得知足”。然而,若有人需要油却得到了糖蜜,他便将糖蜜给予合适的比丘,从那位比丘手中接过油,或以其他方式寻得药品而用,他依然知足。这是他对病缘药的“随力知足”。
Idha pana bhikkhu bhesajjaṃ labhati lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so yaṃ labhati, teneva tussati, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhāti. Ayamassa gilānapaccaye yathālābhasantoso. Yo pana telena atthiko phāṇitaṃ labhati, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa hatthato telaṃ gahetvā aññadeva vā pariyesitvā bhesajjaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathābalasantoso.
另有一类大福德者,获得许多油、蜜、糖蜜等精良药品。他将这些视同袈裟,布施给长老、久出家者、多闻者、少得者及病者,然后依靠他们带回的任何资具维生,内心仍感知足。然而,若有人在两个容器中,一个放置穆陀诃梨勒,另一个放置四甘味,有人对他说:“尊者,您随意取用。”他这样思惟:“我的病用其中任何一种都能止息,然而穆陀诃梨勒才是佛陀等所赞叹的药品。”于是拒绝四甘味,只用穆陀诃梨勒制成药,如此亦属最上知足。这便是他对病缘药的随宜知足。在这些各别资具的三组三种知足中,随宜知足正是最为殊胜的。
Aparo mahāpuñño bahuṃ telamadhuphāṇitādipaṇītabhesajjaṃ labhati. So taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhagilānānaṃ datvā tesaṃ ābhatena yena kenaci yāpentopi santuṭṭhova hoti. Yo pana ekasmiṃ bhājane muttaharītakaṃ ṭhapetvā ekasmiṃ catumadhuraṃ – ‘‘gaṇhatha, bhante, yadicchaka’’nti vuccamāno ‘‘sacassa tesu aññatarenapi rogo vūpasammati, atha muttaharītakaṃ nāma buddhādīhi vaṇṇita’’nti catumadhuraṃ paṭikkhipitvā muttaharītakena bhesajjaṃ karontopi paramasantuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathāsāruppasantoso. Imesaṃ pana paccekapaccayesu tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ santosānaṃ yathāsāruppasantosova aggo.
66-67第六与第七项中,“非如理作意”与“如理作意”的特征,如前所述。此处其余内容,其义自明。
66-67. Chaṭṭhasattamesu ayonisomanasikārayonisomanasikārā heṭṭhā vuttalakkhaṇāva. Sesamettha uttānatthamevāti.
68在第八项中,「不正知」:即无正知的状态,这是愚痴的别名。「不正知者」:即不了知者、迷乱者。
68. Aṭṭhame asampajaññanti asampajānabhāvo, mohassetaṃ adhivacanaṃ. Asampajānassāti ajānantassa sammuḷhassa.
69在第九项中,「正知」:即正知的状态,这是智慧的异名。「正知者」:即能正知的人。
69. Navame sampajaññanti sampajānabhāvo, paññāyetaṃ nāmaṃ. Sampajānassāti sampajānantassa.
70在第十项中,「恶友性」:若一个人的朋友是邪恶、下劣的,他便称为恶友。恶友的状态即是恶友性,这个名称即指以那种方式转起的四蕴。此亦曾提到:
70. Dasame pāpamittatāti yassa pāpā lāmakā mittā, so pāpamitto. Pāpamittassa bhāvo pāpamittatā, tenākārena pavattānaṃ catunnaṃ khandhānamevetaṃ nāmaṃ. Vuttampi cetaṃ –
其中,何为恶友性?即那些无信、戒行不善、寡闻、悭吝、智慧低劣之人。对他们亲近、依附、随从、交往、结伴、信奉、恭敬、偏向曲从,即称为恶友性。
‘‘Tattha katamā pāpamittatā? Ye te puggalā assaddhā dussīlā appassutā maccharino duppaññā. Yā tesaṃ sevanā nisevanā saṃsevanā bhajanā sambhajanā bhatti sambhatti sampavaṅkatā. Ayaṃ vuccati pāpamittatā’’ti (vibha. 901).