第六品:弹指品注释
6. Accharāsaṅghātavaggavaṇṇanā
5151. 第六品第一节:「此无闻凡夫」——指缺乏闻思、对那有分心无知的凡夫。于此,因缺少教法与证得,故应知为“无闻”。
51. Chaṭṭhassa paṭhame taṃ assutavā puthujjanoti taṃ bhavaṅgacittaṃ sutavirahito puthujjano. Tattha āgamādhigamābhāvā ñeyyo assutavā iti. Yo hi idaṃ suttaṃ ādito paṭṭhāya atthavasena upaparikkhanto ‘‘idaṃ bhavaṅgacittaṃ nāma pakatiparisuddhampi javanakkhaṇe uppannehi lobhādīhi upakkilesehi upakkiliṭṭha’’nti neva āgamavasena na adhigamavasena jānāti, yassa ca khandhadhātuāyatanapaccayākārasatipaṭṭhānādīsu uggahaparipucchāvinicchayavirahitattā yathābhūtañāṇapaṭivedhasādhako neva āgamo, paṭipattiyā adhigantabbassa anadhigatattā na adhigamo atthi. So āgamādhigamābhāvā ñeyyo assutavā iti. Svāyaṃ –
「因令众多(烦恼)生起等缘故,故为凡夫;」
「或因包摄于凡夫之类,或此人被分别称为‘凡夫’,即与圣者相别异之人,故为凡夫。」
‘‘Puthūnaṃ jananādīhi, kāraṇehi puthujjano; Puthujjanantogadhattā, puthuvāyaṃ jano iti’’.
由于种种不同烦恼等的生起等因缘,故称为“凡夫”。如所说:
So hi puthūnaṃ nānappakārānaṃ kilesādīnaṃ jananādīhi kāraṇehi puthujjano. Yathāha –
因为种种烦恼等的生起等因缘,所以称“凡夫”。如所说:
‘‘Puthu kilese janentīti puthujjanā, puthu avihatasakkāyadiṭṭhikāti puthujjanā, puthu satthārānaṃ mukhullokikāti puthujjanā, puthu sabbagatīhi avuṭṭhitāti puthujjanā, puthu nānābhisaṅkhāre abhisaṅkharontīti puthujjanā, puthu nānāoghehi vuyhantīti puthujjanā, puthu nānāsantāpehi santappantīti puthujjanā, puthu nānāpariḷāhehi pariḍayhantīti puthujjanā, puthu pañcasu kāmaguṇesu rattā giddhā gadhitā mucchitā ajjhopannā laggā laggitā palibuddhāti puthujjanā, puthu pañcahi nīvaraṇehi āvutā nivutā ovutā pihitā paṭicchannā paṭikujjitāti puthujjanā’’ti (mahāni. 51, 94).
“因令众多烦恼生起,故称凡夫;因有众多未破除的身见,故称凡夫;因仰赖众多老师,故称凡夫;因未从一切生趣中出离,故称凡夫;因造作种种不同的行,故称凡夫;因被种种不同的暴流冲漂,故称凡夫;因被种种不同的热苦焚烧,故称凡夫;因被种种不同的炽燃所灼,故称凡夫;因对五种妙欲染着、贪求、系缚、迷醉、沉溺、执取、黏着、障碍,故称凡夫;因被五种盖遮蔽、覆盖、笼罩、封锁、掩藏、覆障,故称凡夫。”(大尼柯耶 51, 94)
Puthūnaṃ vā gaṇanapathamatītānaṃ ariyadhammaparammukhānaṃ nīcadhammasamācārānaṃ janānaṃ antogadhattāpi puthujjano, puthu vā ayaṃ visuṃyeva saṅkhaṃ gato, visaṃsaṭṭho sīlasutādiguṇayuttehi ariyehi janoti puthujjano. Evametehi ‘‘assutavā puthujjano’’ti dvīhi padehi ye te –
或者,因其含摄在那些不可计数、背离圣法、行持卑劣法的大众之中,故为凡夫;又或者,此人被称为“凡”,即是与那些具足戒与闻等功德的圣者相离的人,因此是凡夫。如此,以“无闻凡夫”一语,应知所指的乃是——
“日亲佛陀曾说,有两种凡夫:”
‘‘Duve puthujjanā vuttā, buddhenādiccabandhunā; Andho puthujjano eko, kalyāṇeko puthujjano’’ti. –
“一者盲凡夫,一者贤善凡夫。”其中,应知指的是盲凡夫。
Dve puthujjanā vuttā, tesu andhaputhujjano vutto hotīti veditabbo.
“不如实了知”是指,不能如实了知“这个有分心既如此被客来的染污所染污,又如此名为解脱”。因为不了知,所以说“没有心的修习”,即没有心的安住、没有心的摄持;他是依不存在而说“没有”,以此表明此意。
Yathābhūtaṃ nappajānātīti ‘‘idañca bhavaṅgacittaṃ evaṃ āgantukehi upakkilesehi upakkiliṭṭhaṃ nāma hoti, evaṃ vippamuttaṃ nāmā’’ti yathāsabhāvato na jānāti. Tasmāti yasmā na jānāti, tasmā. Cittabhāvanā natthīti cittaṭṭhiti cittapariggaho natthi, natthibhāveneva ‘‘natthī’’ti vadāmīti dasseti.
52第二经中,“多闻”意为具足所闻。其详细意义,当通过与“无闻”的对比来理解。“圣弟子”:有是圣者而非声闻的人,如诸佛与诸独觉佛;有是声闻而非圣者的人,如未证果的在家人;有既非圣者也非声闻的人,如外道凡夫;有既是圣者又是声闻的人,如已证果、通达教法的释迦子沙门。而在此处,不论在家出家,只要依“多闻”一词所说之义而具足所闻者,即可知为圣弟子。“如实了知”是指如实了知“这个有分心既如此从客来的染污中解脱,又如此被染污”。“有心的修习”是指心的安住、心的摄持是存在的,以存在而说“有”,以此表明。此经宣说的是强力观,有些人则说是弱观。
52. Dutiye sutavāti sutasampanno. Vitthārato panettha assutavāti padassa paṭipakkhavasena attho veditabbo. Ariyasāvakoti atthi ariyo na sāvako, seyyathāpi buddhā ceva paccekabuddhā ca; atthi sāvako na ariyo, seyyathāpi gihī anāgataphalo; atthi neva ariyo na sāvako seyyathāpi puthutitthiyā. Atthi ariyoceva sāvako ca, seyyathāpi samaṇā sakyaputtiyā āgataphalā viññātasāsanā. Idha pana gihī vā hotu pabbajito vā, yo koci sutavāti ettha vuttassa atthassa vasena sutasampanno, ayaṃ ariyasāvakoti veditabbo. Yathābhūtaṃ pajānātīti ‘‘evamidaṃ bhavaṅgacittaṃ āgantukehi upakkilesehi vippamuttaṃ hoti, evaṃ upakkiliṭṭha’’nti yathāsabhāvato jānāti. Cittabhāvanā atthīti cittaṭṭhiti cittapariggaho atthi, atthibhāveneva ‘‘atthī’’ti vadāmīti dasseti. Imasmiṃ sutte balavavipassanā kathitā. Keci taruṇavipassanāti vadanti.
53第三经是据事缘而说。那是依何事缘呢?即《火堆譬喻经》的事缘。据说,一时,世尊依舍卫城而住于祇园大寺。对于诸佛而言,无论居于何处,决不舍离五种事业。五种佛事业即是:午前事业、午后事业、初夜事业、中夜事业、后夜事业。
53. Tatiyaṃ aṭṭhuppattiyaṃ kathitaṃ. Katarāyaṃ pana aṭṭhuppattiyaṃ? Aggikkhandhopamasuttantaaṭṭhuppattiyaṃ. Bhagavā kira ekasmiṃ samaye sāvatthiṃ upanissāya jetavanamahāvihāre paṭivasati. Buddhānañca yattha katthaci paṭivasantānaṃ pañcavidhaṃ kiccaṃ avijahitameva hoti. Pañca hi buddhakiccāni – purebhattakiccaṃ, pacchābhattakiccaṃ, purimayāmakiccaṃ, majjhimayāmakiccaṃ, pacchimayāmakiccanti.
于其中,午前应作之事(purebhattakiccaṃ)如下:世尊清晨起身,为摄受侍者,亦为身体轻安,先行洗脸、漱口等身体事务,便在空闲处安住,直至乞食之时。至乞食之际,他穿好下衣,系好腰带,披上袈裟,执持钵盂,有时独自一人,有时由比丘僧团围绕,进入村落或镇邑乞食;有时寻常而入,有时则伴有种种神通显现。譬如:当世间怙主入城乞食时,柔风先往前方吹拂,清洁地面;云朵洒下水滴,令道中尘土止息,复于上方化作天盖悬覆;另有风采集花朵,散落路上;高耸的地面自行降低,低洼之处自然升起;世尊踏足之时,地面即变平坦;柔软如莲花般触感舒适的花朵,承接其双足。就在右脚刚跨过门槛的刹那,六色光芒从世尊身上放出,宛如金色粉尘交织之网,又如围绕彩绘帷幔,庄严殿堂楼阁等,纵横辉映;大象、马匹、鸟兽等各在其位,以美妙音声鸣叫,同样,鼓、琴等乐器及人们身上所佩饰物,亦皆发出声响。由这些瑞相,众人便知:‘今日世尊将至此地乞食。’于是他们穿上整洁衣物,持香、花等供品,
Tatridaṃ purebhattakiccaṃ – bhagavā hi pātova vuṭṭhāya upaṭṭhākānuggahatthaṃ sarīraphāsukatthañca mukhadhovanādisarīraparikammaṃ katvā yāva bhikkhācāravelā tāva vivittāsane vītināmetvā bhikkhācāravelāya nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā cīvaraṃ pārupitvā pattamādāya kadāci ekakova, kadāci bhikkhusaṅghaparivuto gāmaṃ vā nigamaṃ vā piṇḍāya pavisati kadāci pakatiyā, kadāci anekehi pāṭihāriyehi vattamānehi. Seyyathidaṃ – piṇḍāya pavisato lokanāthassa purato purato gantvā mudugatavātā pathaviṃ sodhenti, valāhakā udakaphusitāni muñcantā magge reṇuṃ vūpasametvā upari vitānaṃ hutvā tiṭṭhanti, apare vātā pupphāni upasaṃharitvā magge okiranti, unnatā bhūmippadesā onamanti, onatā unnamanti, pādanikkhepasamaye samāva bhūmi hoti, sukhasamphassāni padumapupphāni vā pāde sampaṭicchanti. Indakhīlassa anto ṭhapitamatte dakkhiṇapāde sarīrato chabbaṇṇarasmiyo nikkhamitvā suvaṇṇarasapiñjarāni viya citrapaṭaparikkhittāni viya ca pāsādakūṭāgārādīni alaṅkarontiyo ito cito ca dhāvanti, hatthiassavihaṅgādayo sakasakaṭṭhānesu ṭhitāyeva madhurenākārena saddaṃ karonti, tathā bherivīṇādīni tūriyāni manussānañca kāyūpagāni ābharaṇāni. Tena saññāṇena manussā jānanti ‘‘ajja bhagavā idha piṇḍāya paviṭṭho’’ti. Te sunivatthā supārutā gandhapupphādīni ādāya gharā nikkhamitvā antaravīthiṃ paṭipajjitvā bhagavantaṃ gandhapupphādīhi sakkaccaṃ pūjetvā vanditvā ‘‘amhākaṃ, bhante, dasa bhikkhū, amhākaṃ vīsati, paññāsaṃ…pe… sataṃ dethā’’ti yācitvā bhagavatopi pattaṃ gahetvā āsanaṃ paññāpetvā sakkaccaṃ piṇḍapātena paṭimānenti. Bhagavā katabhattakicco tesaṃ upanissayacittasantānāni oloketvā tathā dhammaṃ deseti, yathā keci saraṇagamanesu patiṭṭhahanti, keci pañcasu sīlesu, keci sotāpattisakadāgāmianāgāmiphalānaṃ aññatarasmiṃ, keci pabbajitvā aggaphale arahatteti. Evaṃ mahājanaṃ anuggahetvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ gacchati. Tattha gantvā gandhamaṇḍalamāḷe paññattavarabuddhāsane nisīdati bhikkhūnaṃ bhattakiccapariyosānaṃ āgamayamāno. Tato bhikkhūnaṃ bhattakiccapariyosāne upaṭṭhāko bhagavato nivedeti. Atha bhagavā gandhakuṭiṃ pavisati. Idaṃ tāva purebhattakiccaṃ.
此后,世尊如此完成午前应作之事,于香殿近侍处坐下,洗净双足,立于足凳之上,教诫比丘僧团:‘诸比丘,应以不放逸而得成就。佛陀出现于世,甚为难得;获得人身,甚为难得;具足圆满时机,甚为难得;出家,甚为难得;听闻正法,甚为难得。’于此,有比丘向世尊请问业处,世尊便随顺其性行而授予业处。而后诸比丘顶礼世尊,各自前往其夜住之处或昼住之处。有的前往山林,有的往树下,有的往山岩等处,有的往四大王天宫……乃至有的往他化自在天宫。然后世尊进入香殿,若有意乐,便以右胁而卧,正念正知,作片刻狮子卧。之后,身体得到休息即便起身,于第二时分观察世间。于第三时分,他为所依止的村落或镇邑,彼处大众于午前布施后,午后穿上整洁衣物,持香花等物,聚集至寺院。于是世尊便以契合彼集会之神通前往,在法堂中铺设之殊胜佛座上就坐,适时应机宣说正法,知时至已,便遣散大众,众人顶礼世尊后离去。此即午后应作之事(pacchābhattakiccaṃ)。
Atha bhagavā evaṃ katapurebhattakicco gandhakuṭiyā upaṭṭhāne nisīditvā pāde pakkhāletvā pādapīṭhe ṭhatvā bhikkhusaṅghaṃ ovadati – ‘‘bhikkhave, appamādena sampādetha, dullabho buddhuppādo lokasmiṃ, dullabho manussattapaṭilābho, dullabhā khaṇasampatti, dullabhā pabbajjā, dullabhaṃ saddhammassavana’’nti. Tattha keci bhagavantaṃ kammaṭṭhānaṃ pucchanti. Bhagavā tesaṃ cariyānurūpaṃ kammaṭṭhānaṃ deti. Tato sabbepi bhagavantaṃ vanditvā attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni gacchanti. Keci araññaṃ, keci rukkhamūlaṃ, keci pabbatādīnaṃ aññataraṃ, keci cātumahārājikabhavanaṃ…pe… keci vasavattibhavananti . Tato bhagavā gandhakuṭiṃ pavisitvā sace ākaṅkhati, dakkhiṇena passena sato sampajāno muhuttaṃ sīhaseyyaṃ kappeti. Atha samassāsitakāyo uṭṭhahitvā dutiyabhāge lokaṃ voloketi. Tatiyabhāge yaṃ gāmaṃ vā nigamaṃ vā upanissāya viharati, tattha mahājano purebhattaṃ dānaṃ datvā pacchābhattaṃ sunivattho supāruto gandhapupphādīni ādāya vihāre sannipatati. Tato bhagavā sampattaparisāya anurūpena pāṭihāriyena gantvā dhammasabhāyaṃ paññattavarabuddhāsane nisajja dhammaṃ deseti kālayuttaṃ samayayuttaṃ, atha kālaṃ viditvā parisaṃ uyyojeti, manussā bhagavantaṃ vanditvā pakkamanti. Idaṃ pacchābhattakiccaṃ.
世尊如此完成午后应作之事后,若欲沐浴身体,即从佛座起身,进入浴室,以侍者备好之温水调适身体。侍者亦搬来佛座,铺于香殿前庭。世尊穿上深红色的下衣,系好腰带,将郁多罗僧偏搭于一侧肩上,至此暂得静默安住。随后,比丘们从各处前来亲近世尊。其中有请问法义者,有请教业处者,有乞请闻法者。世尊满足其等所愿,如此度过初夜。此即初夜应作之事(purimayāmakiccaṃ)。
So evaṃ niṭṭhitapacchābhattakicco sace gattāni osiñcitukāmo hoti, buddhāsanā uṭṭhāya nhānakoṭṭhakaṃ pavisitvā upaṭṭhākena paṭiyāditaudakena gattāni utuṃ gaṇhāpeti. Upaṭṭhākopi buddhāsanaṃ ānetvā gandhakuṭipariveṇe paññapeti. Bhagavā surattadupaṭṭaṃ nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā uttarāsaṅgaṃ ekaṃsaṃ katvā tattha āgantvā nisīdati ekakova muhuttaṃ paṭisallīno, atha bhikkhū tato tato āgamma bhagavato upaṭṭhānaṃ āgacchanti. Tattha ekacce pañhaṃ pucchanti, ekacce kammaṭṭhānaṃ, ekacce dhammassavanaṃ yācanti. Bhagavā tesaṃ adhippāyaṃ sampādento purimayāmaṃ vitināmeti. Idaṃ purimayāmakiccaṃ.
初夜应作之事结束,比丘们顶礼世尊后离去。这时,十千世界界的诸天寻得机会,前来世尊跟前,依己所愿随意发问,乃至所问短至四字。世尊为诸天解说疑问,以此度过中夜。这便是中夜应作之事。
Purimayāmakiccapariyosāne pana bhikkhūsu bhagavantaṃ vanditvā pakkantesu sakaladasasahassilokadhātudevatāyo okāsaṃ labhamānā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchanti yathābhisaṅkhataṃ antamaso caturakkharampi. Bhagavā tāsaṃ devatānaṃ pañhaṃ vissajjento majjhimayāmaṃ vītināmeti. Idaṃ majjhimayāmakiccaṃ.
将后夜分作三份:为消除午前以来久坐带来的身体疲劳,世尊以一份时间经行;第二份时间,进入香殿,右胁而卧,正念正知,作狮子卧;第三份时间,起身端坐,以佛眼观察世间,看见那些在过去诸佛那里,依布施、持戒等积累过资粮的众生。这就是后夜应作之事。
Pacchimayāmaṃ pana tayo koṭṭhāse katvā purebhattato paṭṭhāya nisajjāpīḷitassa sarīrassa kilāsubhāvamocanatthaṃ ekaṃ koṭṭhāsaṃ caṅkamena vītināmeti, dutiyakoṭṭhāse gandhakuṭiṃ pavisitvā dakkhiṇena passena sato sampajāno sīhaseyyaṃ kappeti. Tatiyakoṭṭhāse paccuṭṭhāya nisīditvā purimabuddhānaṃ santike dānasīlādivasena katādhikārapuggaladassanatthaṃ buddhacakkhunā lokaṃ voloketi. Idaṃ pacchimayāmakiccaṃ.
那一天,世尊安然住于这一业处,观察世间时,看见了这样的事:‘当我在憍萨罗国游行时,将宣说一部以火堆为喻的经,届时会有六十位比丘证得阿拉汉,六十位比丘口中涌出热血,六十位比丘还俗成为居士。他们当证阿拉汉者,无论听闻何种说法,都必定证得。’世尊了知此事,为摄受其余的比丘,生起游行之心,说道:‘阿难,去告知比丘们。’
Tampi divasaṃ bhagavā imasmiṃyeva kicce ṭhito lokaṃ olokento idaṃ addasa – mayā kosalaraṭṭhe cārikaṃ carantena aggikkhandhena upametvā ekasmiṃ sutte desite saṭṭhi bhikkhū arahattaṃ pāpuṇissanti, saṭṭhimattānaṃ uṇhaṃ lohitaṃ mukhato uggacchissati, saṭṭhimattā gihibhāvaṃ gamissanti. Tattha ye arahattaṃ pāpuṇissanti, te yaṃkiñci dhammadesanaṃ sutvā pāpuṇissanteva. Itaresaṃ pana bhikkhūnaṃ saṅgahatthāya cārikaṃ caritukāmo hutvā, ‘‘ānanda, bhikkhūnaṃ ārocehī’’ti āha.
阿难长老便逐一走过僧房,通知说:“贤友们,导师想要为摄受大众而出行。有意前往者,请来吧。”比丘们如同得到大利益一般,满心欢喜地想:“我们能够瞻仰正在为大众说法的世尊那金色的身相,又能聆听甘甜的教法了。”于是,他们剃除久蓄的须发,把积了垢的钵煮洗洁净,又将染污的袈裟洗净,做好了出行的准备。导师由不可称计的大比丘僧团围绕,离开憍萨罗国,登程游行。依次经历一个个村落、市镇,一日行程最多为一由旬、半由旬或三伽浮他。某处,导师看见一棵巨大的空心树正被火所烧,心想:“我当以此事为起因,以七支庄严而说法。”便停下行程,来到一棵树下,示现欲就座之相。阿难长老了知导师的心意,心想:“必有因缘,如来不会无缘无故停下就座。”于是敷设了四摺的僧伽梨。导师就座后,召唤比丘们,宣讲《火堆譬喻经》:“诸比丘,你们看见那个大火堆了吗?”
Thero anupariveṇaṃ gantvā, ‘‘āvuso, satthā mahājanassa saṅgahatthāya cārikaṃ caritukāmo, gantukāmā āgacchathā’’ti āha. Bhikkhū mahālābhaṃ labhitvā viya tuṭṭhamānasā ‘‘labhissāma vata mahājanassa dhammaṃ desentassa bhagavato suvaṇṇavaṇṇaṃ sarīraṃ oloketuṃ madhurañca dhammakathaṃ sotu’’nti paruḷhakesā kese ohāretvā malaggahitapattā patte pacitvā kiliṭṭhacīvarā cīvarāni dhovitvā gamanasajjā ahesuṃ. Satthā aparicchinnena bhikkhusaṅghena parivuto kosalaraṭṭhaṃ cārikāya nikkhanto gāmanigamapaṭipāṭiyā ekadivasaṃ gāvutaaḍḍhayojanatigāvutayojanaparamaṃ cārikaṃ caranto ekasmiṃ padese mahantaṃ susirarukkhaṃ agginā sampajjalitaṃ disvā ‘‘imameva vatthuṃ katvā sattahi aṅgehi paṭimaṇḍetvā dhammadesanaṃ kathessāmī’’ti gamanaṃ pacchinditvā aññataraṃ rukkhamūlaṃ upasaṅkamitvā nisajjākāraṃ dassesi. Ānandatthero satthu adhippāyaṃ ñatvā ‘‘addhā kāraṇaṃ bhavissati, na akāraṇena tathāgatā gamanaṃ pacchinditvā nisīdantī’’ti catugguṇaṃ saṅghāṭiṃ paññāpesi. Satthā nisīditvā bhikkhū āmantetvā ‘‘passatha no tumhe, bhikkhave, amuṃ mahantaṃ aggikkhandha’’nti aggikkhandhopamasuttantaṃ (a. ni. 7.72) deseti.
在解说这一教说时,约有六十位比丘口中涌出了热血;约六十位比丘舍弃学处,退还卑下的在家生活;约六十位比丘不执著,心从诸漏中解脱。他们听闻这一教说后,那六十位比丘的名身变得炽热,名身炽热时,色身也炽热起来;色身炽热后,体内积存的热血便从口中涌出。那六十位比丘心想:“在佛陀的教法中,要尽形寿修持圆满清净的梵行,实在是极为困难。”于是舍弃学处,退还卑下的在家生活。另有六十位比丘,将智慧朝向导师的教说,连同无碍解一起证得了阿拉汉果。
Imasmiñca pana veyyākaraṇe bhaññamāne saṭṭhimattānaṃ bhikkhūnaṃ uṇhaṃ lohitaṃ mukhato uggañchi, saṭṭhimattā bhikkhū sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattiṃsu, saṭṭhimattānaṃ bhikkhūnaṃ anupādāya āsavehi cittāni vimucciṃsu. Tañhi veyyākaraṇaṃ sutvā saṭṭhimattānaṃ bhikkhūnaṃ nāmakāyo santatto, nāmakāye santatte karajakāyo santatto, karajakāye santatte nidhānagataṃ uṇhaṃ lohitaṃ mukhato uggañchi. Saṭṭhimattā bhikkhū ‘‘dukkaraṃ vata buddhasāsane yāvajīvaṃ paripuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ caritu’’nti sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattā, saṭṭhimattā bhikkhū satthu desanābhimukhaṃ ñāṇaṃ pesetvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pattā.
其中,那些口中涌出热血的,犯了波罗夷。那些成为在家人身份的,由于轻视诸微细学处而那样辗转行事。那些证得阿拉汉果的,则成为持戒清净者。导师的说法对于这三类人都有利益。证得阿拉汉果者所得利益自不必说,其余二者又是如何得益的呢?他们如果没有听闻这一说法,便会放逸而不能舍离那种生活,他们的恶业会增长,令他们沉堕于恶趣之中。然而,听闻了这一教说之后,他们生起了恐惧,舍离了那种生活,安立于沙弥位,圆满十戒,如理作意,精勤修习。其中,有的成为预流者,有的成为一来者,有的成为不还者,有的投生天界。如此,犯了波罗夷的人也获得了利益。而另一类人,如果未曾听闻这一说法,随着时日迁流,将次第违越桑喀地谢沙乃至波罗夷,生于恶趣,遭受大苦。但他们听闻这一教说后,心想:“啊,佛陀的教法是如此严谨,我们无力尽形寿修持这样的圆满之行。不如舍弃学处,圆满居士法,由此得脱于苦。”于是他们回到在家身份。他们安住于三皈依,守护五戒,圆满居士法,其中有的成为预流者,有的成为一来者,有的成为不还者,有的投生天界。如此,对他们也产生了利益。
Tattha yesaṃ uṇhaṃ lohitaṃ mukhato uggañchi, te pārājikaṃ āpajjiṃsu. Ye gihibhāvaṃ pattā, te khuddānukhuddakāni sikkhāpadāni maddantā vicariṃsu. Ye arahattaṃ pattā, te parisuddhasīlāva ahesuṃ. Satthu dhammadesanā imesaṃ tiṇṇampi saphalāva jātāti. Arahattaṃ pattānaṃ tāva saphalā hotu, itaresaṃ kathaṃ saphalā jātāti? Tepi hi sace imaṃ dhammadesanaṃ na suṇeyyuṃ, pamattāva hutvā ṭhānaṃ jahituṃ na sakkuṇeyyuṃ. Tato nesaṃ taṃ pāpaṃ vaḍḍhamānaṃ apāyesuyeva saṃsīdāpeyya . Imaṃ pana desanaṃ sutvā jātasaṃvegā ṭhānaṃ jahitvā sāmaṇerabhūmiyaṃ ṭhitā dasa sīlāni pūretvā yoniso manasikāre yuttappayuttā keci sotāpannā keci sakadāgāmino keci anāgāmino ahesuṃ, keci devaloke nibbattiṃsu, evaṃ pārājikāpannānampi saphalā ahosi. Itare pana sace imaṃ dhammadesanaṃ na suṇeyyuṃ, gacchante gacchante kāle anupubbena saṅghādisesampi pārājikampi pāpuṇitvā apāyesuyeva uppajjitvā mahādukkhaṃ anubhaveyyuṃ. Imaṃ pana desanaṃ sutvā ‘‘aho sallekhitaṃ buddhasāsanaṃ, na sakkā amhehi yāvajīvaṃ imaṃ paṭipattiṃ pūretuṃ, sikkhaṃ paccakkhāya upāsakadhammaṃ pūretvā dukkhā muccissāmā’’ti gihibhāvaṃ upagamiṃsu. Te tīsu saraṇesu patiṭṭhāya pañca sīlāni rakkhitvā upāsakadhammaṃ pūretvā keci sotāpannā keci sakadāgāmino keci anāgāmino jātā, keci devaloke nibbattāti. Evaṃ tesampi saphalāva ahosi.
当时,诸天大众听闻世尊此法后,无论先前听过与否,都纷纷互相转告。比丘们一再听闻之后,心想:“诸位贤友,要尽形寿在诸佛的教法中修习圆满、清净的梵行,着实不易。”于是,就在顷刻之间,十个、二十个、六十个、上百乃至上千的比丘返俗还家。后来,世尊随己意游化归来,再回到祇园精舍,对比丘们说:“诸比丘,如来游化时,长期身处杂众之中。诸比丘,我欲独自隐居半月,除送团食者外,任何人不得前来。”世尊独自隐居半月后,从独处出定,便与阿难尊者在精舍中巡行,见各处比丘僧团变得稀疏,虽心中了然,仍问尊者:“阿难,往日如来游化后回到祇园,整座精舍袈裟焕彩,宛如仙人栖止之所,而今只见到比丘僧团稀落,比丘们又多面容憔悴,这是因何故?”阿难尊者答道:“世尊,自从您那日开示火堆譬喻的教法后,比丘们心生怖畏,心想:‘我等无法在一切处圆满此法,若受用信施而不如法修行,实为不合适。’因此才纷纷还归俗家。”
Imaṃ pana satthu dhammadesanaṃ sutvā devasaṅghā yehipi sutā, yehipi na sutā, sabbesaṃyeva ārocentā vicariṃsu. Bhikkhū sutvā sutvā ‘‘dukkaraṃ, bho, buddhānaṃ sāsane yāvajīvaṃ paripuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ caritu’’nti ekakkhaṇeneva dasapi bhikkhū vīsatipi saṭṭhipi satampi sahassampi bhikkhū gihī honti. Satthā yathāruciyā cārikaṃ caritvā puna jetavanameva āgantvā bhikkhū āmantesi – ‘‘bhikkhave, tathāgato cārikaṃ caramāno ciraṃ ākiṇṇo vihāsi, icchāmahaṃ, bhikkhave, aḍḍhamāsaṃ paṭisallīyituṃ, nāmhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena piṇḍapātanīhārakenā’’ti. Aḍḍhamāsaṃ ekībhāvena vītināmetvā paṭisallānā vuṭṭhito ānandattherena saddhiṃ vihāracārikaṃ caramāno olokitolokitaṭṭhāne tanubhūtaṃ bhikkhusaṅghaṃ disvā jānantoyeva theraṃ pucchi – ‘‘ānanda, aññasmiṃ kāle tathāgate cārikaṃ caritvā jetavanaṃ āgate sakalavihāro kāsāvapajjoto isivātappaṭivāto hoti, idāni pana tanubhūto bhikkhusaṅgho dissati, yebhuyyena ca uppaṇḍupaṇḍukajātā bhikkhū, kiṃ nu kho eta’’nti? Etarahi bhagavā tumhākaṃ aggikkhandhopamadhammadesanaṃ kathitakālato paṭṭhāya bhikkhū saṃvegappattā hutvā ‘‘mayaṃ etaṃ dhammaṃ sabbappakārena paripūretuṃ na sakkhissāma, asammāvattantānañca janassa saddhādeyyaṃ paribhuñjituṃ ayutta’’nti gihibhāvaṃ saṅkamantīti.
就在那时,世尊心中生起了法的悚惧感,于是对尊者说:“我独自隐居期间,竟没有一人向我的诸弟子道出一句依止之处。就如同大海有多处入海口,此教法中同样有众多安心之所。去吧,阿难,在香室廊前铺设佛座,召集比丘僧团。”尊者依言而行。导师登上庄严的佛座,对比丘们开示后说:“诸比丘,这慈心的前行,既不是安止定,也不是近行定,仅仅是向众生散播利益而已。”由此因缘,世尊宣说了《手指弹响经》。
Tasmiṃ khaṇe bhagavato dhammasaṃvego uppajji. Tato theraṃ āha – ‘‘mayi paṭisallāne vītināmente na koci mama puttānaṃ ekaṃ assāsaṭṭhānaṃ kathesi. Sāgarassa hi otaraṇatitthāni viya bahūni imasmiṃ sāsane assāsakāraṇāni. Gacchānanda, gandhakuṭipariveṇe buddhāsanaṃ paññāpetvā bhikkhusaṅghaṃ sannipātehī’’ti. Thero tathā akāsi. Satthā buddhāsanavaragato bhikkhū āmantetvā, ‘‘bhikkhave, mettāya sabbapubbabhāgo nāma neva appanā, na upacāro, sattānaṃ hitapharaṇamattamevā’’ti vatvā imissā aṭṭhuppattiyā imaṃ cūḷaccharāsaṅghātasuttaṃ desesi.
在这里,“弹指之量”是指手指相击的一刹那,即两指相触发出声响的那片刻。“慈心”是指希望一切众生获得利益之心。那么,“修习”是如何修习的呢?以转向而修习,以了知而修习,以看见而修习,以省察而修习,以决心安住而修习,以信心胜解而修习,以策励精进而修习,以念住不动而修习,以心入定而修习,以慧了知而修习,自证所应证而修习,遍知所应遍知而修习,断除所应断除而修习,修习所应修习而修习,作证所应作证而修习。不过此处应当理解为:仅以慈心作为前行,生起散播利益之状,这便是修习。
Tattha accharāsaṅghātamattanti accharāpaharaṇamattaṃ, dve aṅguliyo paharitvā saddakaraṇamattanti attho. Mettācittanti sabbasattānaṃ hitapharaṇacittaṃ. Āsevatīti kathaṃ āsevati? Āvajjento āsevati, jānanto āsevati, passanto āsevati, paccavekkhanto āsevati, cittaṃ adhiṭṭhahanto āsevati, saddhāya adhimuccanto āsevati, vīriyaṃ paggaṇhanto āsevati, satiṃ upaṭṭhāpento āsevati, cittaṃ samādahanto āsevati, paññāya pajānanto āsevati, abhiññeyyaṃ abhijānanto āsevati, pariññeyyaṃ parijānanto āsevati, pahātabbaṃ pajahanto āsevati, bhāvetabbaṃ bhāvento āsevati, sacchikātabbaṃ sacchikaronto āsevatīti (paṭi. ma. 2.2). Idha pana mettāpubbabhāgena hitapharaṇappavattanamatteneva āsevatīti veditabbo.
“不舍禅那”:指不空洞、不空虚的禅那,或未舍弃的禅那。“住”:指行动、持续运作、守护、维持、运转、行走、安住,故称为“住”。以此词说明正修习慈心的比丘之威仪住处。“随导师教说而行者”意为依导师教诫而行的人。“奉行教诫者”意为遵教诫而行的人。这里,说一次为“教诫”,反复说为“随教说”;当面说为“教诫”,派人传语背后说为“随教说”;针对已发生之事所说为“教诫”,不论事之有无,为确立规范所说为“随教说”。应知有此区别。然从究竟义上说,“教诫”与“随教说”实为同义,平等、同类、同性,即同一事。而此处,“诸比丘,乃至弹指顷修习慈心”这句话本身即是导师的随教说与教诫。因这位比丘实践了它,故称为“随导师教说而行者、奉行教诫者”。
Arittajjhānoti atucchajjhāno apariccattajjhāno vā. Viharatīti iriyati pavattati pāleti yapeti yāpeti carati viharati. Tena vuccati viharatīti. Iminā padena mettaṃ āsevantassa bhikkhuno iriyāpathavihāro kathito. Satthusāsanakaroti satthu anusāsanikaro. Ovādapatikaroti ovādakārako. Ettha ca sakiṃvacanaṃ ovādo, punappunavacanaṃ anusāsanī. Sammukhāvacanampi ovādo, pesetvā parammukhāvacanaṃ, anusāsanī. Otiṇṇe vatthusmiṃ vacanaṃ ovādo, otiṇṇe vā anotiṇṇe vā vatthusmiṃ tantiṭhapanavasena vacanaṃ anusāsanī. Evaṃ viseso veditabbo. Paramatthato pana ovādoti vā anusāsanīti vā ese eke ekaṭṭhe same samabhāge tajjāte taññevāti. Ettha ca ‘‘accharāsaṅghātamattampi ce, bhikkhave, bhikkhu mettācittaṃ āsevatī’’ti idameva satthusāsanañceva ovādo ca, tassa karaṇato esa sāsanakaro ovādapatikaroti veditabbo.
“不空”:即不空虚、有真舍利益。“国团食”:舍离亲属圈,依止国土而出家者,从他人家中所得团食,即称国团食。“受用”有四种:偷盗的受用、借债的受用、继承的受用、主人的受用。其中,破戒者的受用称为偷盗的受用。持戒者不作省察的受用称为借债的受用。七种有学的受用称为继承的受用。漏尽者的受用称为主人的受用。在此,这位比丘的国团食受用,由两种原因而成为不空:仅修习弹指顷慈心的比丘,已作为国团食的主人、无债者、继承人而受用,故其国团食受用为不空;仅修习弹指顷慈心的比丘,其所获布施能成为大果报、大功德、大光明、大广布,故其国团食受用为不空。更何况那些多修习此慈心的人呢?那些反复修习、培育、多行此慈心的人,其受用国团食之不空,更何待言?像这样的比丘们,确已成为国团食的主人、无债者、继承人而受用。
Amoghanti atucchaṃ. Raṭṭhapiṇḍanti ñātiparivaṭṭaṃ pahāya raṭṭhaṃ nissāya pabbajitena paresaṃ gehato paṭiladdhattā piṇḍapāto raṭṭhapiṇḍo nāma vuccati. Paribhuñjatīti cattāro paribhogā theyyaparibhogo iṇaparibhogo dāyajjaparibhogo sāmiparibhogoti. Tattha dussīlassa paribhogo theyyaparibhogo nāma. Sīlavato apaccavekkhitaparibhogo iṇaparibhogo nāma. Sattannaṃ sekkhānaṃ paribhogo dāyajjaparibhogā nāma. Khīṇāsavassa paribhogo sāmiparibhogo nāma. Tattha imassa bhikkhuno ayaṃ raṭṭhapiṇḍaparibhogo dvīhi kāraṇehi amogho hoti. Accharāsaṅghātamattampi mettācittaṃ āsevanto bhikkhu raṭṭhapiṇḍassa sāmiko hutvā, aṇaṇo hutvā, dāyādo hutvā paribhuñjatītipissa amogho raṭṭhapiṇḍaparibhogo. Accharāsaṅghātamattampi mettaṃ āsevantassa bhikkhuno dinnadānaṃ mahaṭṭhiyaṃ hoti mahapphalaṃ mahānisaṃsaṃ mahājutikaṃ mahāvipphārantipissa amogho raṭṭhapiṇḍaparibhogo. Ko pana vādo ye naṃ bahulīkarontīti ye pana imaṃ mettācittaṃ bahulaṃ āsevanti bhāventi punappunaṃ karonti, te amoghaṃ raṭṭhapiṇḍaṃ paribhuñjantīti ettha vattabbameva kiṃ? Evarūpā hi bhikkhū raṭṭhapiṇḍassa sāmino aṇaṇā dāyādā hutvā paribhuñjantīti.
54-55第四个词“修习”:令生起、令增长。第五个词“作意”:置于心中。其余内容,此二词的解释皆应依第三个词所说之理了知。因为,修习者即是修习者,亦是作意者;他以何心修习,即以此心修习,以此心作意。至于正自觉者,因于法界极善通达而成就说法善巧。正是以此法界甚深通达,依其自身说法善巧、法自在、无碍解、辨别法相善巧及无障碍的一切知智,方将同一刹那中生起的同一心,分作三分予以开示。
54-55. Catutthe bhāvetīti uppādeti vaḍḍheti. Pañcame manasi karotīti manasmiṃ karoti. Sesaṃ imesu dvīsupi tatiye vuttanayeneva veditabbaṃ. Yo hi āsevati, ayameva bhāveti, ayaṃ manasi karoti. Yena cittena āsevati, teneva bhāveti, tena manasi karoti. Sammāsambuddho pana yāya dhammadhātuyā suppaṭividdhattā desanāvilāsappatto nāma hoti, tassā suppaṭividdhattā attano desanāvilāsaṃ dhammissariyataṃ paṭisambhidāpabhedakusalataṃ appaṭihatasabbaññutaññāṇañca nissāya ekakkhaṇe uppannaṃ ekacittameva tīhi koṭṭhāsehi vibhajitvā dassesīti.
56于第六词,「任何」为不特定之语,「不善」则为特定之语。至此,一切不善法已无所遗留地悉数囊括。「不善类、不善品」正是不善法自身的名目。因有些不善法以俱生缘的方式,有些则以亲依止缘的方式,依附于不善并成为不善的助伴,故称「不善类、不善品」。「这一切以意为前导」:意作为前导,最先奔至这些法之前,故说以意为前导。实际上,这些法虽与意同生、同依处、同灭、同所缘,但因意是它们的生起者、造作者、出生者、引发者、制造者,故被称为「以意为前导」。
56. Chaṭṭhe ye kecīti aniyāmitavacanaṃ. Akusalāti tesaṃ niyāmitavacanaṃ. Ettāvatā sabbākusalā asesato pariyādinnā honti. Akusalabhāgiyāakusalapakkhikāti akusalānamevetaṃ nāmaṃ. Akusalāyeva hi ekacce akusalaṃ sahajātavasena, ekacce upanissayavasena bhajanti ceva, tesañca pakkhā bhavantīti ‘‘akusalabhāgiyā akusalapakkhikā’’ti vuccanti. Sabbete manopubbaṅgamāti mano pubbaṃ paṭhamataraṃ gacchati etesanti manopubbaṅgamā. Ete hi kiñcāpi manena saddhiṃ ekuppādā ekavatthukā ekanirodhā ekārammaṇā ca honti. Yasmā pana tesaṃ mano uppādako kārako janako samuṭṭhāpako nibbattako, tasmā manopubbaṅgamā nāma honti.
「首先生起」:犹如说「国王出城」时,不会生起「只有国王独自出城,其余军队是出城了还是没出城」这样的疑问,一切随从显然都已出城。同样,当说「意已生起」时,那些与之同生、相杂、相应的法,也不会生起「它们生起了还是没生起」的疑问,所有那些法都清晰地知其已生起。正是依于此义,虽然意也与它们相杂、相应、同生同灭,但仍说意在这些法中「首先生起」。「随即」意为接着一起、同时。然而,不可只执取字面音节,便理解为「心先生起,心所后生起」。因为理解须凭借义理,不能只看表面的字词音节。在「诸法以意为前导,以意为胜,由意所成」此偈颂中,理亦同然。
Paṭhamaṃ uppajjatīti yathā nāma ‘‘rājā nikkhanto’’ti vutte ‘‘rājāyeva nikkhanto, sesā rājasenā nikkhantā anikkhantā’’ti pucchitabbakāraṇaṃ natthi, sabbā nikkhantāteva paññāyanti, evameva mano uppannoti vuttakālato paṭṭhāya avasesā sahajātasaṃsaṭṭhasampayuttā uppannā na uppannāti pucchitabbakāraṇaṃ natthi, sabbe te uppannā tveva paññāyanti. Etamatthavasaṃ paṭicca tehi saṃsaṭṭhasampayutto ekuppādekanirodhopi samāno mano tesaṃ dhammānaṃ paṭhamaṃ uppajjatīti vutto. Anvadevāti anudeva, saheva ekatoyevāti attho. Byañjanacchāyaṃ pana gahetvā paṭhamaṃ cittaṃ uppajjati, pacchā cetasikāti na gahetabbaṃ. Attho hi paṭisaraṇaṃ , na byañjanaṃ. ‘‘Manopubbaṅgamā dhammā, manoseṭṭhā manomayā’’ti gāthāyapi eseva nayo.
57第七问中,「善」一词已说尽了四地所摄的一切善法。余下的解释,皆当依照第六问中所讲的方法去理解。
57. Sattame kusalāti catubhūmakāpi kusalā dhammā kathitā. Sesaṃ chaṭṭhe vuttanayeneva veditabbaṃ.
58第八项中,“正如这放逸一般,比丘们”——此处“比丘们”为称呼语,意指“正如这放逸”。 “放逸”即放逸的行为方式。即如所说:
58. Aṭṭhame yathayidaṃ, bhikkhave, pamādoti ettha, bhikkhaveti ālapanaṃ, yathā ayaṃ pamādoti attho. Pamādoti pamajjanākāro. Vuttañhetaṃ –
其中,何为放逸?即于身恶行、语恶行、意恶行,或于五种欲乐中,放纵其心、不断放任;或于修习善法时,不恭敬而行、不持续而行、不坚住而行,萎靡退缩,舍弃意欲,卸下重担,不下决心、不精勤、不修习、不多修。凡如此类的放逸、放逸行、放逸性,便名为放逸。
‘‘Tattha katamo pamādo? Kāyaduccarite vā vacīduccarite vā manoduccarite vā pañcasu vā kāmaguṇesu cittassa vossaggo vossaggānuppadānaṃ kusalānaṃ vā dhammānaṃ bhāvanāya asakkaccakiriyatā asātaccakiriyatā anaṭṭhitakiriyatā olīnavuttitā nikkhittachandatā nikkhittadhuratā anadhiṭṭhānaṃ ananuyogo anāsevanā abhāvanā abahulīkammaṃ . Yo evarūpo pamādo pamajjanā pamajjitattaṃ, ayaṃ vuccati pamādo’’ti (vibha. 846).
“已生起的善法会退失”这一句,是针对禅那与观而说的。至于道与果,一旦生起,便不再有退失。
Uppannā ca kusalā dhammā parihāyantīti idaṃ jhānavipassanānaṃ vasena vuttaṃ. Maggaphalānaṃ pana sakiṃ uppannānaṃ puna parihānaṃ nāma natthi.
59在第九问中,「不放逸」应从不放逸与放逸完全对立的角度详加理解。
59. Navame appamādo pamādassa paṭipakkhavasena vitthārato veditabbo.
60在第十问中,「懈怠」即指懒散、不精进的状态。其余解释与前述方法相同。
60. Dasame kosajjanti kusītabhāvo. Sesaṃ vuttanayamevāti.