第十八品 弹指顷品注释
18. Aparaaccharāsaṅghātavaggavaṇṇanā
382“乃至弹指顷”这句经文,同样是在火堆譬喻的因缘(《增支部》7.72)中所说。因为达到安止的慈心,其果报实在无法言诠,所以应知正是以此因缘为缘起,佛陀才开示了这段教法。其中,“第一”的含义,正如《分别论》(Vibha. 568)所说:“依计数次第而为第一,且是最先证入的,故称为第一”。“禅那”有两种:所缘审察禅那与特相审察禅那。其中,所缘审察禅那指八种等至。这八种等至因审察地遍等所缘,故称所缘审察禅那。特相审察禅那指观、道、果。观因以无常等角度审察诸行的特相,故称特相审察禅那;观的这种特相审察作用,是借助圣道成就的,因此圣道也是特相审察禅那;果因审察具有空、无相、无愿特相的涅槃,故亦称特相审察禅那。在这段经文中,是指所缘审察禅那。至于“更何况那些对此数数修习者”这句,意思是:那些常常修习初禅、反复不断修习的人,就更不必说了。余文如前所说应知。
382.Accharāsaṅghātamattampīti idampi suttaṃ aggikkhandhūpamaaṭṭhuppattiyaṃyeva (a. ni. 7.72) vuttaṃ. Appanāppattāya hi mettāya vipāke kathāyeva natthi. Tassāyeva aṭṭhuppattiyā ayaṃ desanā āraddhāti veditabbā. Tattha paṭhamanti ‘‘gaṇanānupubbatā paṭhamaṃ, idaṃ paṭhamaṃ samāpajjatīti paṭhama’’nti vibhaṅge (vibha. 568) vuttatthameva. Jhānanti jhānaṃ nāma duvidhaṃ ārammaṇūpanijjhānañca lakkhaṇūpanijjhānañcāti. Tattha ārammaṇūpanijjhānaṃ nāma aṭṭha samāpattiyo. Tā hi pathavīkasiṇādino ārammaṇassa upanijjhānato ārammaṇūpanijjhānanti vuccanti. Lakkhaṇūpanijjhānanti vipassanāmaggaphalāni. Vipassanā hi aniccādivasena saṅkhāralakkhaṇassa upanijjhānato lakkhaṇūpanijjhānaṃ nāma, vipassanāya pana lakkhaṇūpanijjhānakiccaṃ maggena sijjhatīti maggo lakkhaṇūpanijjhānaṃ, phalaṃ suññataanimittaappaṇihita-lakkhaṇassa nibbānasseva upanijjhānato lakkhaṇūpanijjhānanti vuccati. Tattha imasmiṃ pana atthe ārammaṇūpanijjhānaṃ adhippetaṃ. Ko pana vādo ye naṃ bahulīkarontīti ye naṃ paṭhamajjhānaṃ bahulī karonti, punappunaṃ karonti, tesu vattabbameva natthi. Sesamettha heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ.
383“第二”等也是如此,应按照“依计数次第为第二”等方式(《分别论》579)来理解其含义。
383.Dutiyantiādīsupi ‘‘gaṇanānupubbatā dutiya’’ntiādinā (vibha. 579) nayena attho veditabbo.
386-387“慈”是向一切众生散播利益。“心解脱”即心解脱。此处,慈特指达到安止的慈。悲、喜、舍也是如此。然而,这四种梵住属于轮回,是轮回的根基,也是修观的根基,可作为现法乐住,亦可作为神通或灭尽的根基。但它们并非出世间法。何以故?因为它们都以众生为所缘。
386-387.Mettanti sabbasattesu hitapharaṇaṃ. Cetovimuttinti cittavimuttiṃ. Idha appanāppattāva mettā adhippetā. Karuṇādīsupi eseva nayo. Ime pana cattāro brahmavihārā vaṭṭaṃ honti, vaṭṭapādā honti, vipassanāpādā honti, diṭṭhadhammasukhavihārā honti, abhiññāpādā vā nirodhapādā vā honti. Lokuttarā pana na honti. Kasmā? Sattārammaṇattāti.
390“于身随观身”:这里的“身”指十八种身——入出息节、威仪节、四正知节、不净作意节、界作意节、九种坟场观节,以及依内遍作而修习的青、黄、红、白四种遍。他以慧随观彼身。“住”即活动、运作。这是说,修习此十八种身随观念处的比丘,其威仪即如是说明。“炽然”指通过修习上述念处时的精进,而具有精进力。“正知”指以摄持此十八身随观的慧,而正确地了知。“具念”指具备摄持此十八身随观的念。“于世间除遣贪忧”便是在名为“身”的世间中,去除、镇伏对五欲的贪爱与带有瞋恚的忧之后,于身随观身而住。应知至此,依身随观念处所阐释者,纯为色法之触证。
390.Kāyekāyānupassīti ānāpānapabbaṃ, iriyāpathapabbaṃ, catusampajaññapabbaṃ, paṭikūlamanasikārapabbaṃ , dhātumanasikārapabbaṃ, navasivathikāpabbāni, ajjhattaparikammavasena cattāri nīlādikasiṇānīti imasmiṃ aṭṭhārasavidhe kāye tameva kāyaṃ paññāya anupassanto. Viharatīti iriyati vattati. Iminā imassa aṭṭhārasavidhena kāyānupassanāsatipaṭṭhānabhāvakassa bhikkhuno iriyāpatho kathito hoti. Ātāpīti tasseva vuttappakārassa satipaṭṭhānassa bhāvanakavīriyena vīriyavā. Sampajānoti aṭṭhārasavidhena kāyānupassanāsatipaṭṭhānassa pariggāhikapaññāya sammā pajānanto. Satimāti aṭṭhārasavidhena kāyānupassanāpariggāhikāya satiyā samannāgato. Vineyya loke abhijjhādomanassanti tasmiṃyeva kāyasaṅkhāte loke pañcakāmaguṇikataṇhañca paṭighasampayuttadomanassañca vinetvā vikkhambhetvā kāye kāyānupassī viharatīti vuttaṃ hoti. Ettāvatā kāyānupassanāsatipaṭṭhānavasena suddharūpasammasanameva kathitanti veditabbaṃ.
“于受,随观受”,即对乐、苦等种种受,以如下方式随观九种受:“感受乐受时,了知‘我感受乐受’;感受苦受、不苦不乐受,感受有染著的乐受、无染著的乐受,感受有染著的苦受、无染著的苦受,感受有染著的不苦不乐受、无染著的不苦不乐受时,了知‘我感受无染著的不苦不乐受’。”此中,“炽然”等,应理解为修习、摄持此九种受随观念处的精进、慧与念。而此处的“世间”,应理解为受。
Vedanāsu vedanānupassīti sukhādibhedāsu vedanāsu ‘‘sukhaṃ vedanaṃ vediyamāno sukhaṃ vedanaṃ vediyāmīti pajānāti. Dukkhaṃ, adukkhamasukhaṃ, sāmisaṃ vā sukhaṃ, nirāmisaṃ vā sukhaṃ, sāmisaṃ vā dukkhaṃ, nirāmisaṃ vā dukkhaṃ, sāmisaṃ vā adukkhamasukhaṃ, nirāmisaṃ vā adukkhamasukhaṃ vedanaṃ vediyamāno nirāmisaṃ adukkhamasukhaṃ vedanaṃ vediyāmīti pajānātī’’ti (dī. ni. 2.380; vibha. 363; ma. ni. 1.113) evaṃ vuttaṃ navavidhaṃ vedanaṃ anupassanto. Ātāpītiādinā panettha navavidhena vedanānupassanāsatipaṭṭhānassa bhāvanāpariggāhikānaṃ vīriyapaññāsatīnaṃ vasena attho veditabbo. Lokoti cettha vedanā veditabbā.
心随观与法随观也是同样的道理。其中,“于心,随观心”,即依照“有贪心时,了知‘有贪心’”等详分十六种心的方式,以摄持性的随观去观察此心。“于法,随观法”,即依照“五盖、五取蕴、内外六处、七觉支、四圣谛”这五类所说法,以法摄持性的随观去观察彼法。此处,受随观念处和心随观念处唯示现非色的触证;法随观念处则示现色与非色的触证。应知如此所说的四种念处,皆为世间与出世间混合而说。
Cittadhammesupi eseva nayo. Ettha pana citte cittānupassīti ‘‘sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ cittanti pajānātī’’ti (dī. ni. 2.381; vibha. 365; ma. ni. 1.114) evaṃ vitthārite soḷasappabhede citte tameva cittaṃ pariggāhikāya anupassanāya anupassantoti attho. Dhammesu dhammānupassīti ‘‘pañca nīvaraṇāni, pañcupādānakkhandhā, cha ajjhattikabāhirāyatanāni, satta bojjhaṅgā, cattāri ariyasaccānī’’ti (dī. ni. 2.382-403; vibha. 367-373; ma. ni. 1.115-136) evaṃ koṭṭhāsavasena pañcadhā vuttesu dhammesu dhammapariggāhikāya anupassanāya te dhamme anupassantoti attho. Ettha pana vedanānupassanāsatipaṭṭhāne ca cittānupassanāsatipaṭṭhāne ca suddhaarūpasammasanameva kathitaṃ, dhammānupassanāsatipaṭṭhāne rūpārūpasammasanaṃ. Iti imāni cattāripi satipaṭṭhānāni lokiyalokuttaramissakāneva kathitānīti veditabbāni.
394“未生”,指尚未生起。“恶”,指下劣。“不善法”,指由不善巧所生的贪等法。“为令不生”,即为令他们不生起。“生起欲”,即生起想要造作的善法欲。“精进”,即奋勉、策励地做。“策励心”,即发动身心之精进。“持心”,即以彼俱生的精进将心提起。“勤行”,即作最上等的精勤努力。
394.Anuppannānanti anibbattānaṃ. Pāpakānanti lāmakānaṃ. Akusalānaṃ dhammānanti akosallasambhūtānaṃ lobhādidhammānaṃ. Anuppādāyāti anibbattanatthāya. Chandaṃ janetīti kattukamyatākusalacchandaṃ uppādeti. Vāyamatīti payogaṃ parakkamaṃ karoti. Vīriyaṃ ārabhatīti kāyikacetasikavīriyaṃ karoti. Cittaṃpaggaṇhātīti teneva sahajātavīriyena cittaṃ ukkhipati. Padahatīti padhānavīriyaṃ karoti.
“已生”指已生起、已产生者。“善法”指由善巧所生起的无贪等法。“为住”即为了安住;“为不忘失”即为了不消失;“为倍修”即为了再再生起;“为广修”即为了广大;“为修习”即为了增长;“为圆满”即为了充分圆满。此即四正勤的逐词释义。
Uppannānanti jātānaṃ nibbattānaṃ. Kusalānaṃ dhammānanti kosallasambhūtānaṃ alobhādidhammānaṃ. Ṭhitiyāti ṭhitatthaṃ. Asammosāyāti anassanatthaṃ. Bhiyyobhāvāyāti punappunabhāvāya. Vepullāyāti vipulabhāvāya. Bhāvanāyāti vaḍḍhiyā. Paripūriyāti paripūraṇatthāya. Ayaṃ tāva catunnaṃ sammappadhānānaṃ ekapadiko atthuddhāro.
此正勤之论分为两种:世间正勤与出世间正勤。其中,世间正勤存在于一切前行阶段;依《迦叶相应》的法门,它唯于世间道生起的刹那才可了知。正如其中所说——
Ayaṃ pana sammappadhānakathā nāma duvidhā lokiyā lokuttarā ca. Tattha lokiyā sabbapubbabhāge hoti, sā kassapasaṃyuttapariyāyena lokiyamaggakkhaṇeyeva veditabbā. Vuttañhi tattha –
“贤友,有四种正勤。哪四种?贤友,于此,比丘为‘未生起的邪恶不善法若生起,则导向无义’而激发热勤;为‘已生起的邪恶不善法若未断除,则导向无义’而激发热勤;为‘未生起的善法若未生起,则导向无义’而激发热勤;为‘已生起的善法若灭去,则导向无义’而激发热勤。”
‘‘Cattārome, āvuso, sammappadhānā. Katame cattāro? Idhāvuso, bhikkhu ‘anuppannā me pāpakā akusalā dhammā uppajjamānā anatthāya saṃvatteyyu’nti ātappaṃ karoti, ‘uppannā me pāpakā akusalā dhammā appahīyamānā anatthāya saṃvatteyyu’nti ātappaṃ karoti, ‘anuppannā me kusalā dhammā anuppajjamānā anatthāya saṃvatteyyu’nti ātappaṃ karoti, ‘uppannā me kusalā dhammā nirujjhamānā anatthāya saṃvatteyyu’nti ātappaṃ karotī’’ti (saṃ. ni. 2.145).
此处,“邪恶不善法”应知是指贪等。“未生起的善法”指止、观及道。“已生起的善法”则唯指止与观。而道唯生起一次,其灭去时并不导向无义,因为道是在施与果的缘之后才灭去的。又,于前分阶段唯取止与观一说,亦不合理。如是,一切前分世间正勤论,应依迦叶相应法门而了知。至于出世间道生起之刹那,此一精进由成就四种作用而得四种名称。
Ettha ca pāpakā akusalāti lobhādayo veditabbā. Anuppannākusalā dhammāti samathavipassanā ceva maggo ca. Uppannā kusalā nāma samathavipassanāva. Maggo pana sakiṃ uppajjitvā nirujjhamāno anatthāya saṃvattanako nāma natthi. So hi phalassa paccayaṃ datvāva nirujjhati . Purimasmimpi vā samathavipassanāva gahetabbāti vuttaṃ, taṃ pana na yuttaṃ. Evaṃ lokiyā sammappadhānakathā sabbapubbabhāge kassapasaṃyuttapariyāyena veditabbā. Lokuttaramaggakkhaṇe panetaṃ ekameva vīriyaṃ catukiccasādhanavasena cattāri nāmāni labhati.
其中,关于“未生起的邪恶(法)”,应依“未生起的欲贪”等处所说的方法了知其义。关于“已生起的邪恶(法)”,此处“已生起”有四种:现在已生起、已生已去已生起、得机会已生起、得地已生起。其中,那些现存且具足生起等相的烦恼,称为现在已生起。业速行灭后,体验所缘之味而灭去的果,称为已生已去;业本身生起后又灭去,亦属已生已去。此二者皆名为已生已去已生起。善或不善业排拒其他业的果,为自己的果制造机会;如此机会得成时所生之果,从造作机会的刹那起即说为已生起,此称为得机会已生起。五取蕴是修观之地,分为过去等类。其中,随眠烦恼不可说为过去、未来或现在。因随眠于过去蕴中的烦恼亦未断,随眠于未来蕴中的烦恼亦未断,随眠于现在蕴中的烦恼亦未断,此即称为得地已生起。因此,古德长老言:‘于彼诸地中未被根除的烦恼,即名得地已生起。’
Tattha anuppannānaṃ pāpakānanti ettha ‘‘anuppanno ceva kāmacchando’’tiādīsu vuttanayena attho veditabbo. Uppannānaṃ pāpakānanti ettha catubbidhaṃ uppannaṃ vattamānuppannaṃ, bhutvāvigatuppannaṃ, okāsakatuppannaṃ, bhūmiladdhuppannanti. Tattha ye kilesā vijjamānā uppādādisamaṅgino, idaṃ vattamānuppannaṃ nāma. Kamme pana javite ārammaṇarasaṃ anubhavitvā niruddhavipāko bhutvā vigataṃ nāma, kammaṃ uppajjitvā niruddhaṃ bhutvā vigataṃ nāma. Tadubhayampi bhutvāvigatuppannanti saṅkhaṃ gacchati. Kusalākusalakammaṃ aññakammassa vipākaṃ paṭibāhitvā attano vipākassa okāsaṃ karoti, evaṃ kate okāse vipāko uppajjamāno okāsakaraṇato paṭṭhāya uppannoti vuccati, idaṃ okāsakatuppannaṃ nāma. Pañcakkhandhā pana vipassanāya bhūmi nāma, te atītādibhedā honti. Tesu anusayitakilesā pana atītā vā anāgatā vā paccuppannā vāti na vattabbā. Atītakkhandhesu anusayitāpi hi appahīnāva honti, anāgatakkhandhesu anusayitāpi appahīnāva honti, paccuppannakkhandhesu anusayitāpi appahīnāva honti, idaṃ bhūmiladdhuppannaṃ nāma. Tenāhu porāṇā – ‘‘tāsu tāsu bhūmisu asamugghātagatā kilesā bhūmiladdhuppannāti saṅkhaṃ gacchantī’’ti.
复有另一种四重“已生起”:现行已生起、执取所缘已生起、未被镇伏已生起、未被根除已生起。其中,当下正在转起的即是现行已生起。睁开眼后,执取所缘相时,无论随念或不随念的刹那,皆不可说烦恼不会生起。何以故?因为所缘已被执取。正如以斧斫乳木后,不可说乳汁不会从斫处流出。此即称为执取所缘已生起。那些未被等至镇伏的烦恼,亦不可说“他们将于此处不生”。何以故?因为未被镇伏。正如欲以斧斫乳木时,不可说“乳汁不会在此处流出”。此即称为未被镇伏已生起。至于未被道根除的烦恼,有顶天众生亦会生起,依前所说便可详明。此即称为未被根除已生起。
Aparampi catubbidhaṃ uppannaṃ samudācāruppannaṃ, ārammaṇādhiggahituppannaṃ, avikkhambhituppannaṃ, asamugghātituppannanti. Tattha sampati vattamānaṃyeva samudācāruppannaṃ nāma. Sakiṃ cakkhūni ummīletvā ārammaṇe nimitte gahite anussaritānussaritakkhaṇe kilesā nuppajjissantīti na vattabbā. Kasmā? Ārammaṇassa adhiggahitattā. Yathā kiṃ? Yathā khīrukkhassa kuṭhāriyā āhatāhataṭṭhāne khīraṃ na nikkhamissatīti na vattabbā, evaṃ. Idaṃ ārammaṇādhiggahituppannaṃ nāma. Samāpattiyā avikkhambhitakilesā pana imasmiṃ nāma ṭhānena uppajjissantīti na vattabbā. Kasmā? Avikkhambhitattā. Yathā kiṃ? Yathā khīrarukkhaṃ kuṭhāriyā āhaneyyuṃ, imasmiṃ nāma ṭhāne khīraṃ na nikkhameyyāti na vattabbaṃ, evaṃ. Idaṃ avikkhambhituppannaṃ nāma. Maggena asamugghātitakilesā pana bhavagge nibbattassāpi uppajjantīti purimanayeneva vitthāretabbaṃ. Idaṃ asamugghātituppannaṃ nāma.
在这些“已生起”当中,有四种已生起——现在已生起、过去已生起、机会所生已生起、现行已生起——并非道所断除;另有四种——得地已生起、执取所缘已生起、未被镇伏已生起、未被根除已生起——是道所应断除的。因为正在生起的道断除这些烦恼。而道所断除的那些烦恼,不能说它们是过去的、未来的或现在的。对此也曾这样说过:
Imesu uppannesu vattamānuppannaṃ, bhutvāvigatuppannaṃ, okāsakatuppannaṃ, samudācāruppannanti catubbidhaṃ uppannaṃ na maggavajjhaṃ, bhūmiladdhuppannaṃ, ārammaṇādhiggahituppannaṃ, avikkhambhituppannaṃ, asamugghātituppannanti catubbidhaṃ maggavajjhaṃ. Maggo hi uppajjamāno ete kilese pajahati. So ye kilese pajahati, te atītā vā anāgatā vā paccuppannā vāti na vattabbā. Vuttampi cetaṃ –
“若他断除过去的烦恼?那么,他就是在灭尽已灭尽者,在熄灭已熄灭者,在消逝已消逝者——他断除的是那不存在的东西,即过去。若他断除未来的烦恼?那么,他就是在断除未生的、未生成的、未生起的、未显现的——他断除的是那不存在的东西,即未来。若他断除现在的烦恼?那么,贪染者正在断贪,嗔怒者正在断嗔,愚痴者正在断痴,被慢系缚者正在断慢,执取见者正在断见,未脱离疑惑者正在断疑,随眠坚固者正在断随眠,黑白诸法成对并行,既有杂染又有道的修习……那样的话,便没有道的修习,没有证果,没有断烦恼,没有现观法。然而,确有道的修习……确有现观法。如何譬喻?犹如幼树……那些未显现的便不会显现。”
‘‘Hañci atīte kilese pajahati? Tena hi khīṇaṃyeva khepeti, niruddhaṃ nirodheti, atthaṅgataṃ atthaṅgameti, atītaṃ yaṃ natthi, taṃ pajahati. Hañci anāgate kilese pajahati? Tena hi ajātaṃ pajahati, anibbattaṃ anuppannaṃ apātubhūtaṃ pajahati, anāgataṃ yaṃ natthi, taṃ pajahati. Hañci paccuppanne kilese pajahati? Tena hi ratto rāgaṃ pajahati, duṭṭho dosaṃ, mūḷho mohaṃ, vinibaddho mānaṃ, parāmaṭṭho diṭṭhiṃ, aniṭṭhaṅgato vicikicchaṃ, thāmagato anusayaṃ pajahati, kaṇhasukkā dhammā yuganaddhā vattanti, saṃkilesiyā maggabhāvanā hotīti…pe… tena hi natthi maggabhāvanā, natthi phalasacchikiriyā, natthi kilesappahānaṃ, natthi dhammābhisamayoti. Atthi maggabhāvanā…pe… atthi dhammābhisamayoti. Yathā kathaṃ viya? Seyyathāpi taruṇo rukkho…pe… apātubhūtāyeva na pātubhavantī’’ti (paṭi. ma. 3.21).
因此,圣典中提到了未结果实的树,但已结果实的树也应当阐明。譬如一棵结了果的嫩芒果树,人们享用了它的果实,把剩下的打下来装满篮子,然后另一人用斧头将那棵树砍倒。这样,他既没有毁坏过去的果实,也没有毁坏未来和现在的果实。过去的果实已被人们享用,未来的果实尚未生成,无从毁坏;砍断时树上本无果实,故现在的果实也未被毁坏。然而,若那棵树未被砍断,它依地味和水味本来会生出的那些果实,便被毁坏了。因为那些果实未生即不生,未生成即不生成,未显现即不显现。同样地,道既不断除属于过去等类的烦恼,也并非不断除烦恼。对于那些烦恼,若在道尚未遍知诸蕴时可能生起,由道生起后遍知诸蕴,那些烦恼便未生即不生,未生成即不生成,未显现即不显现。此义亦可借年轻女子不再怀孕的譬喻,以及为平息病苦而饮药后疾病不再生起的譬喻来说明。如此,道所断除的那些烦恼,不可说它们是过去的、未来的或现在的,而道也并非不断除烦恼。正是针对道所断除的那些烦恼,才说‘已生起的恶’等语。
Iti pāḷiyaṃ ajātaphalarukkho āgato, jātaphalarukkho pana dīpetabbo. Yathā hi saphalo taruṇambarukkho, tassa phalāni manussā paribhuñjeyyuṃ, sesāni pātetvā pacchiyo pūreyyuṃ, athañño puriso taṃ pharasunā chindeyya. Tenassa neva atītāni phalāni nāsitāni honti, na anāgatapaccuppannāni ca nāsitāni. Atītāni hi manussehi paribhuttāni, anāgatāni anibbattāni, na sakkā nāsetuṃ. Yasmiṃ pana samaye so chinno, tadā phalāniyeva natthīti paccuppannānipi anāsitāni. Sace pana rukkho acchinno assa, athassa pathavīrasañca āporasañca āgamma yāni phalāni nibbatteyyuṃ, tāni nāsitāni honti. Tāni hi ajātāneva na jāyanti, anibbattāneva na nibbattanti, apātubhūtāneva na pātubhavanti. Evameva maggo nāpi atītādibhede kilese pajahati, nāpi na pajahati. Yesañhi kilesānaṃ maggena khandhesu apariññātesu uppatti siyā, maggena uppajjitvā khandhānaṃ pariññātattā te kilesā ajātāva na jāyanti, anibbattāva na nibbattanti, apātubhūtāva na pātubhavanti. Taruṇaputtāya itthiyā puna avijāyanatthaṃ byādhitānaṃ rogavūpasamanatthaṃ pītabhesajjehi vāpi ayamattho vibhāvetabbo. Evaṃ maggo ye kilese pajahati, te atītā vā anāgatā vā paccuppannā vāti na vattabbā. Na ca maggo kilese na pajahati. Ye pana maggo kilese pajahati, te sandhāya ‘‘uppannānaṃ pāpakāna’’ntiādi vuttaṃ.
而且,道不仅断除烦恼,就连那些因烦恼未断而将会生起的执取蕴,也一并断除。对此,经典中亦有明言:‘以入流道智,通过行作识的灭尽,除了七有之外,在无始轮回中所将生起的一切名色,皆于此灭尽。’(《小部·阿耆达摩青年问经释》6)等等。如此,道从执取与非执取中出起。若就有而论,入流道从恶趣有出起,斯陀含道从一部分善趣有出起,阿那含道从善趣欲有出起,阿罗汉道从色有与无色有出起。也有观点认为,阿罗汉道从一切有出起。
Na kevalañca maggo kileseyeva pajahati, kilesānaṃ pana appahīnattā ye uppajjeyyuṃ upādinnakkhandhā, tepi pajahatiyeva. Vuttampi cetaṃ – ‘‘sotāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhena satta bhave ṭhapetvā anamatagge saṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca, etthete nirujjhantī’’ti (cūḷava. ajitamāṇavapucchāniddeso 6) vitthāro. Iti maggo upādinnato anupādinnato ca vuṭṭhāti. Bhavavasena pana sotāpattimaggo apāyabhavato vuṭṭhāti, sakadāgāmimaggo sugatibhavekadesato, anāgāmimaggo sugatikāmabhavato, arahattamaggo rūpārūpabhavato vuṭṭhāti. Sabbabhavehi vuṭṭhātiyevātipi vadanti.
那么,在道刹那,如何是为令未生善法生起而修习,又如何是为令已生善法安住而修习呢?这正依于道的转起。因为正在转起的道,先前从未生起,故称未生起。正如人们到达未曾到过的地方,或体验未曾体验过的所缘后,会说:‘我们到了未曾到过的地方,体验了未曾体验过的所缘。’而此道的转起本身即是安住,因此可说‘为安住而修习’。如此,这位比丘在出世间道刹那的精进,便获得了‘为令未生之恶不善法不生起’等四个名称。这就是出世间道刹那的正勤论。然而,在这部经中,所论说的是世间与出世间相混合的正勤。
Atha maggakkhaṇe kathaṃ anuppannānaṃ uppādāya bhāvanā hoti, kathaṃ vā uppannānaṃ ṭhitiyāti? Maggappavattiyā eva. Maggo hi pavattamāno pubbe anuppannapubbattā anuppanno nāma vuccati. Anāgatapubbañhi ṭhānaṃ gantvā ananubhūtapubbaṃ vā ārammaṇaṃ anubhavitvā vattāro bhavanti; ‘‘anāgataṭṭhānaṃ āgatamha, ananubhūtaṃ ārammaṇaṃ anubhavāmā’’ti. Yā cassa pavatti, ayameva ṭhiti nāmāti ‘‘ṭhitiyā bhāvetī’’ti vattuṃ vaṭṭati. Evametassa bhikkhuno idaṃ lokuttaramaggakkhaṇe vīriyaṃ ‘‘anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāyā’’tiādīni cattāri nāmāni labhati. Ayaṃ lokuttaramaggakkhaṇe sammappadhānakathā. Imasmiṃ pana sutte lokiyalokuttaramissakāneva sammappadhānāni kathitāni.
398-401于神足中,依于欲而转起的定,是欲定;作为精勤的诸行,是勤行。具足,即具备这些法。作为神足,或作为神足之足,故为神足。其余诸项,亦同此理。这是此处的略释,详细解说则见于《神足分别》(《分别论》431等)。而于《清净道论》(《清净道论》2.382)中,其义已得阐明。在此,当一位比丘以欲等其中一项为主,修习观而证得阿罗汉时,他的第一个神足,在前分是世间的,在后分是出世间的。其余诸项也是如此。因此,在这部经中,所论说的神足同样是世间与出世间兼具的。
398-401. Iddhipādesu chandaṃ nissāya pavatto samādhi chandasamādhi, padhānabhūtā saṅkhārā padhānasaṅkhārā. Samannāgatanti tehi dhammehi upetaṃ. Iddhiyā pādaṃ, iddhibhūtaṃ vā pādanti iddhipādaṃ. Sesesupi eseva nayo. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana iddhipādavibhaṅge (vibha. 431 ādayo) āgato eva. Visuddhimagge (visuddhi. 2.382) panassa attho dīpito. Tatrāyaṃ bhikkhu yadā chandādīsu ekaṃ dhuraṃ nissāya vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pāpuṇāti , tadāssa paṭhamiddhipādo pubbabhāge lokiyo, aparabhāge lokuttaro. Evaṃ sesāpīti. Imasmimpi sutte lokiyalokuttarāva iddhipādā kathitā.
402-406「修习信根」等句中,信本身在自身的信之职责上行使根的作用,故称信根。精进根等亦同此理。而就「修习」而言,初修业的瑜伽行者以三种缘由净化信根,即名为修习信根。精进根等也是如此。正如所说:
402-406.Saddhindriyaṃ bhāvetītiādīsu saddhāva attano saddhādhure indaṭṭhaṃ karotīti saddhindriyaṃ. Vīriyindriyādīsupi eseva nayo. Bhāvetīti ettha pana ādikammiko yogāvacaro tīhi kāraṇehi saddhindriyaṃ visodhento saddhindriyaṃ bhāveti nāma. Vīriyindriyādīsupi eseva nayo. Vuttañhetaṃ –
回避不信之人,亲近、交好、承事有信之人,观察能生净信的经典——以此三种方式,信根得以净化。
‘‘Assaddhe puggale parivajjayato, saddhe puggale sevato bhajato payirupāsato, pasādanīye suttante paccavekkhato imehi tīhākārehi saddhindriyaṃ visujjhati.
回避懈怠之人,亲近、交好、承事已发精进之人,观察正勤——以此三种方式,精进根得以净化。
‘‘Kusīte puggale parivajjayato, āraddhavīriye puggale sevato bhajato payirupāsato, sammappadhāne paccavekkhato imehi tīhākārehi vīriyindriyaṃ visujjhati.
回避失念之人,亲近、交往、承事现起正念之人,观察诸念处——以此三种方式,念根得以净化。
‘‘Muṭṭhassatī puggale parivajjayato, upaṭṭhitassatī puggale sevato bhajato payirupāsato, satipaṭṭhāne paccavekkhato imehi tīhākārehi satindriyaṃ visujjhati.
回避未得定之人,亲近、交往、承事得定之人,观察诸禅那与解脱——以此三种方式,定根得以净化。
‘‘Asamāhite puggale parivajjayato, samāhite puggale sevato bhajato payirupāsato, jhānavimokkhe paccavekkhato imehi tīhākārehi samādhindriyaṃ visujjhati.
回避智慧暗钝之人,亲近、交往、承事具足智慧之人,观察甚深智之所行——以此三种方式,慧根得以净化。
‘‘Duppaññe puggale parivajjayato, paññavante puggale sevato bhajato payirupāsato, gambhīrañāṇacariyaṃ paccavekkhato imehi tīhākārehi paññindriyaṃ visujjhatī’’ti (paṭi. ma. 1.184-185).
此处,“观察甚深智行”意为:观察微细的蕴差别、处差别、界差别,以及根、力、觉支的差别,道的差别,果的差别。依这三种因,未作胜解的初修业瑜伽行者,于信等重担中建立胜解而修习,最终转向而证得阿罗汉。在他直至阿罗汉道的进程中,即称为正在修习这些根;证得阿罗汉果时,即称为已修习根者。如此,这五根同样被说为世间与出世间。
Ettha ca gambhīrañāṇacariyaṃ paccavekkhatoti saṇhasukhumaṃ khandhantaraṃ, āyatanantaraṃ, dhātantaraṃ, indriyabalabojjhaṅgantaraṃ, maggantaraṃ, phalantarañca paccavekkhantassāti attho. Imesañhi tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ kāraṇānaṃ vasena akatābhiniveso ādikammiko yogāvacaro saddhādhurādīsu abhinivesaṃ paṭṭhapetvā bhāvento avasāne vivaṭṭetvā arahattaṃ gaṇhati. So yāva arahattamaggā imāni indriyāni bhāveti nāma, arahattaphale patte bhāvitindriyo nāma hotīti. Evaṃ imānipi pañcindriyāni lokiyalokuttarāneva kathitānīti.
在信力等中,信即因不可动摇之义而称为力,故名信力。精进力等亦同此理。于此,信不被无信所动摇,精进不被懈怠所动摇,念不被失念所动摇,定不被掉举所动摇,慧不被无明所动摇,因此一切均以不可动摇之义而称为力。至于此处的修习方法,当知即如根修习中所说之法。这些也同样被说为世间与出世间。
Saddhābalādīsu saddhāyeva akampiyaṭṭhena balanti saddhābalaṃ. Vīriyabalādīsupi eseva nayo. Ettha hi saddhā assaddhiye na kampati, vīriyaṃ kosajjena na kampati, sati muṭṭhassaccena na kampati, samādhi uddhacce na kampati, paññā avijjāya na kampatīti sabbānipi akampiyaṭṭhena balānīti vuccanti. Bhāvanānayo panettha indriyabhāvanāyaṃ vuttanayeneva veditabboti. Imāni lokiyalokuttarāneva kathitānīti.
418418.“修习念觉支”:此处是针对初修业的善男子,结合义释的修习方法。其中,先对以“念觉支”等为首的七个术语作此义释:在念觉支中,念以忆持为义,此念以现起为相,或以不令流散为相。又如说:“大王,如国王的库藏官守护国王的财产,不令流散:‘大王,黄金有这么多,货币有这么多,财产有这么多。’大王,当念生起时,同样不令善与不善、有罪与无罪、劣与胜、黑与白及相对的诸法流散,这便是四念处。”(《弥兰陀问经》2.1.13)此为广说。念有不令流散之味,或有不遗忘之味,有面向所缘之现起。念本身即是觉支,故称念觉支。
418.Satisambojjhaṅgaṃ bhāvetīti ettha ayaṃ ādikammikānaṃ kulaputtānaṃ vasena saddhiṃ atthavaṇṇanāya bhāvanānayo. Tattha satisambojjhaṅgantiādinā nayena vuttānaṃ sattannaṃ ādipadānaṃ tāva ayamatthavaṇṇanā – satisambojjhaṅge tāva saraṇaṭṭhena sati, sā panesā upaṭṭhānalakkhaṇā, apilāpanalakkhaṇā vā. Vuttampi cetaṃ – ‘‘yathā, mahārāja , rañño bhaṇḍāgāriko rañño sāpateyyaṃ apilāpeti ‘ettakaṃ, mahārāja, hiraññaṃ, ettakaṃ suvaṇṇaṃ, ettakaṃ sāpateyya’nti. Evameva kho, mahārāja, sati uppajjamānā kusalākusalasāvajjānavajjahīnappaṇītakaṇhasukkasappaṭibhāge dhamme apilāpeti ime cattāro satipaṭṭhānā’’ti (mi. pa. 2.1.13) vitthāro. Apilāpanarasā, kiccavaseneva hissā etaṃ lakkhaṇaṃ therena vuttaṃ. Asammosarasā vā, gocarābhimukhībhāvapaccupaṭṭhānā. Sati eva sambojjhaṅgoti satisambojjhaṅgo.
其中,因为它是觉的支分,或是觉者的支分,故称为觉支。这是什么意思呢?在世间和出世间道刹那生起时,有一种法合生起,它能对治昏沉、掉举、停滞、用力、耽著欲乐、自我折磨、执著断见、执著常见等众多灾患。这个法合由念、择法、精进、喜、轻安、定、舍所构成。圣弟子依此而觉,故称之为“觉”。所谓“觉”,即从烦恼相续的睡眠中醒起,或通达四圣谛,或现证涅槃。正如经中所说:“修习七觉支已,正觉无上正等觉。”这种为法合之觉的支分,即是觉支,如同禅支、道支等。再者,这位圣弟子依照前述的法合而觉悟,故称为“觉者”;觉者的支分也是觉支,如同军支、车支等。因此,注释师说:“或是觉者——人之支分,故为觉支。”
Tattha bodhiyā, bodhissa vā aṅgoti bojjhaṅgo. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yā hi ayaṃ dhammasāmaggīyāya lokiyalokuttaramaggakkhaṇe uppajjamānāya līnuddhaccapatiṭṭhānāyūhanakāmasukhaattakilamathānuyogaucchedasassatābhinivesādīnaṃ anekesaṃ upaddavānaṃ paṭipakkhabhūtāya satidhammavicayavīriyapītipassaddhisamādhiupekkhāsaṅkhātāya dhammasāmaggiyā ariyasāvako bujjhatīti katvā bodhīti vuccati, bujjhatīti kilesasantānaniddāya uṭṭhahati, cattāri vā ariyasaccāni paṭivijjhati, nibbānameva vā sacchikarotīti vuttaṃ hoti. Yathāha – ‘‘satta bojjhaṅge bhāvetvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho’’ti (saṃ. ni. 5.378; dī. ni. 3.143). Tassā dhammasāmaggisaṅkhātāya bodhiyā aṅgotipi bojjhaṅgo jhānaṅgamaggaṅgādayo viya . Yopesa yathāvuttappakārāya etāya dhammasāmaggiyā bujjhatīti katvā ariyasāvako bodhīti vuccati, tassa aṅgotipi bojjhaṅgo senaṅgarathaṅgādayo viya. Tenāhu aṭṭhakathācariyā – ‘‘bujjhanakassa puggalassa aṅgāti vā bojjhaṅgā’’ti.
此外,也应依《无碍解道》的思路来理解觉支的含义:“觉支者,以何为义而称觉支?能导向觉悟,故为觉支;能觉悟,故为觉支;能随觉,故为觉支;能对觉,故为觉支;能等觉,故为觉支。”(《无碍解道》2.17)殊胜、善妙的觉支即是正觉支。念本身就是正觉支,所以称为念觉支,也就是那个念觉支。
Apica ‘‘bojjhaṅgāti kenaṭṭhena bojjhaṅgā? Bodhāya saṃvattantīti bojjhaṅgā, bujjhantīti bojjhaṅgā, anubujjhantīti bojjhaṅgā, paṭibujjhantīti bojjhaṅgā, sambujjhantīti bojjhaṅgā’’ti iminā paṭisambhidānayenāpi (paṭi. ma. 2.17) bojjhaṅgattho veditabbo. Pasattho sundaro ca bojjhaṅgo sambojjhaṅgo, sati eva sambojjhaṅgo satisambojjhaṅgo, taṃ satisambojjhaṅgaṃ.
关于择法觉支等:因为能对四圣谛之法进行简择,所以称为“择法”。它以“推度简择”为特相,以“照亮”为作用,以“不迷乱”为现起。由于具有英雄的状态,以及应通过方法而被激发,所以称之为“精进”。它以“策励”为特相,以“支持”为作用,以“不消沉”为现起。因为能令身心喜悦,所以称为“喜”。它以“遍满”为特相,或以“雀跃”为特相;以令身心喜悦为作用;以身心的欢悦为现起。因为能止息身心的不安,所以称为“轻安”。它以“寂静”为特相;以镇伏身心不安为作用;以身心的不扰动、清凉状态为现起。因为能令心与心所平等安住,所以称为“定”。它以“不散乱”为特相,或以“不流散”为特相;以聚集心与心所法为作用;以心安住于所缘为现起。因为能平等而观,所以称为“舍”。它以“考量观察”为特相,或以“平等安住”为特相;以阻止不足与过量,或以截断偏袒为作用;以中立的状态为现起。其余部分如前所述。
Dhammavicayasambojjhaṅgantiādīsupi catusaccadhamme vicinatīti dhammavicayo. So pavicayalakkhaṇo, obhāsanaraso, asammohapaccupaṭṭhāno. Vīrabhāvato, vidhinā īrayitabbato ca vīriyaṃ. Taṃ paggahalakkhaṇaṃ, upathambhanarasaṃ , anosīdanapaccupaṭṭhānaṃ. Pīṇayatīti pīti. Sā pharaṇalakkhaṇā, tuṭṭhilakkhaṇā vā, kāyacittānaṃ pīṇanarasā, nesaṃyeva odagyapaccupaṭṭhānā. Kāyacittadarathappassambhanato passaddhi. Sā upasamalakkhaṇā, kāyacittadarathamaddanarasā, kāyacittānaṃ aparipphandasītibhāvapaccupaṭṭhānā. Samādhānato samādhi. So avikkhepalakkhaṇo, avisāralakkhaṇo vā, cittacetasikānaṃ sampiṇḍanaraso, cittaṭṭhitipaccupaṭṭhāno. Ajjhupekkhanato upekkhā. Sā paṭisaṅkhānalakkhaṇā, samavāhitalakkhaṇā vā, ūnādhikanivāraṇarasā, pakkhapātupacchedanarasā vā, majjhattabhāvapaccupaṭṭhānā. Sesaṃ vuttanayameva. Bhāvetīti brūheti vaḍḍheti, uppādetīti attho.
其中,有四种法能令念觉支生起,应知:念与正知、远离失念之人、亲近正念具足之人、心倾向于彼。即在前进、后退等七种状态下,具足念与正知;远离那些如被扔弃食物的乌鸦般失念之人;亲近如帝沙达多长老、无畏长老等正念具足之人;于站立、安坐等威仪中,为令念生起而将心导向彼、倾心彼、投向彼——依此而行,念觉支便得生起。因此,初学修行的善男子应以此四种因缘发起念觉支,以此为重心,建立倾向,次第证得阿拉汉果。从他开始修行直至证得阿拉汉道,称为修习念觉支;于证得果位时,则称为已修习念觉支。
Tattha cattāro dhammā satisambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattantīti veditabbā satisampajaññaṃ muṭṭhassatipuggalaparivajjanatā upaṭṭhitassatipuggalasevanatā tadadhimuttatāti. Abhikkantādīsu hi sattasu ṭhānesu satisampajaññena, bhattanikkhittakākasadise muṭṭhassatipuggale parivajjanena, tissadattattheraabhayattherādisadise upaṭṭhitassatipuggale sevanena, ṭhānanisajjādīsu satisamuṭṭhāpanatthaṃ ninnapoṇapabbhāracittatāya ca satisambojjhaṅgo uppajjati. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi catūhi kāraṇehi satisambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā satisambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti.
有七种法能令择法觉支生起:多请问、令所依清净、令诸根达到平衡、远离劣慧之人、亲近具慧之人、审察甚深智行、心倾向于彼。其中,“多请问”是指,对于蕴、界、处、根、力、觉支、道支、禅那、止、观,依于义理而多请问。
Satta dhammā dhammavicayasambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti paripucchakatā, vatthuvisadakiriyā, indriyasamattapaṭipādanā, duppaññapuggalaparivajjanā, paññavantapuggalasevanā, gambhīrañāṇacariyapaccavekkhaṇā, tadadhimuttatāti. Tattha paripucchakatāti khandhadhātuāyatanaindriyabalabojjhaṅgamaggaṅgajhānasamathavipassanānaṃ atthasannissitaparipucchābahulatā.
“令所依清净”,即令内在与外在的所依变得洁净。当他的头发、指甲、毫毛过长时,或身体产生病患并被汗垢所染污时,此时内在的所依便是不洁净、不清净的。又当袈裟破旧、肮脏或发出臭味时,或是坐卧处不干净时,此时外在的所依便是不洁净、不清净的。因此,应通过修剪头发等、服用上下泻剂等令身体轻快,以及涂香沐浴等,使内在所依洁净;应通过缝补、洗涤、去除污垢、修补等,使外在所依洁净。因为当这内外所依不洁净时,与之相应而生起的心与心所法中,智慧也会变得不净、不清净,如同依靠不洁净的灯芯、灯盏、油等而生起的灯火一般。然而,当内外所依洁净时,与之相应的心与心所法中,智慧也变得洁净,犹如依靠洁净的灯芯、灯盏、油等而生起的灯火。因此说:“令所依清净能导致择法觉支的生起。”
Vatthuvisadakiriyāti ajjhattikabāhirānaṃ vatthūnaṃ visadabhāvakaraṇaṃ. Yadā hissa kesanakhalomā dīghā honti, sarīraṃ vā uppannadosañceva sedamalamakkhitañca , tadā ajjhattikaṃ vatthu avisadaṃ hoti aparisuddhaṃ. Yadā pana cīvaraṃ jiṇṇaṃ kiliṭṭhaṃ duggandhaṃ vā hoti, senāsanaṃ vā uklāpaṃ, tadā bāhiraṃ vatthu avisadaṃ hoti aparisuddhaṃ. Tasmā kesādicchedanena uddhaṃvirecanaadhovirecanādīhi sarīrasallahukabhāvakaraṇena ucchādananahāpanena ca ajjhattikavatthu visadaṃ kātabbaṃ. Sūcikammadhovanarajanaparibhaṇḍakaraṇādīhi bāhiravatthu visadaṃ kātabbaṃ. Etasmiñhi ajjhattikabāhire vatthumhi avisade uppannesu cittacetasikesu ñāṇampi avisadaṃ hoti aparisuddhaṃ aparisuddhāni dīpakapallavaṭṭitelādīni nissāya uppannadīpasikhāya obhāso viya. Visade pana ajjhattikabāhire vatthumhi uppannesu cittacetasikesu ñāṇampi visadaṃ hoti parisuddhāni dīpakapallavaṭṭitelādīni nissāya uppannadīpasikhāya obhāso viya. Tena vuttaṃ – ‘‘vatthuvisadakiriyā dhammavicayasambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattatī’’ti.
「诸根平衡的修习」是指,令信等诸根达到均衡的状态。如果他的信根强而其他诸根弱,那么精进根便无法执行策励的作用,念根无法执行守护的作用,定根无法执行不散乱的作用,慧根无法执行观见的作用。因此,应通过审察法的自性,或观察心是以何种作意令彼强根生起的,然后以不作意于它的方式来减弱它。在此可举婆迦梨长老的故事为例。若精进根过强,信根便不能执行决断的作用,其余诸根亦不能各尽其用。因此,应通过修习轻安等来减弱它。对此也可举首那长老的故事为例。同样地,在任何一根过强的情况下,都应了知它无法胜任其自身的作用。
Indriyasamattapaṭipādanā nāma saddhādīnaṃ indriyānaṃ samabhāvakaraṇaṃ. Sace hissa saddhindriyaṃ balavaṃ hoti, itarāni mandāni, tato vīriyindriyaṃ paggahakiccaṃ, satindriyaṃ upaṭṭhānakiccaṃ, samādhindriyaṃ avikkhepakiccaṃ, paññindriyaṃ dassanakiccaṃ kātuṃ na sakkoti. Tasmā taṃ dhammasabhāvapaccavekkhaṇena vā, yathā vā manasikaroto balavaṃ jātaṃ, tathā amanasikārena hāpetabbaṃ. Vakkalittheravatthu cettha nidassanaṃ. Sace pana vīriyindriyaṃ balavaṃ hoti, atha neva saddhindriyaṃ adhimokkhakiccaṃ kātuṃ sakkoti, na itarāni itarakiccabhedaṃ. Tasmā taṃ passaddhādibhāvanāya hāpetabbaṃ. Tatrāpi soṇattherassa vatthu dassetabbaṃ. Evaṃ sesesupi ekassa balavabhāve sati itaresaṃ attano kiccesu asamatthatā veditabbā.
然而,在这里,特别赞叹信与慧的平衡,以及定与精进的平衡。因为,信强而慧弱的人会有盲信,对没有根据的对象生起信。慧强而信弱的人则倾向于狡诈,犹如由药物所引发的疾病般难以对治;他会因为仅仅生起心念就认为是善而走偏,不去行布施等善行,由此堕入地狱。当两者平衡时,他便只会对有真实根据的对象生起信。又如,定强而精进弱的人,由于定有懈怠的倾向,懈怠便会压倒定。精进强而定弱的人,由于精进有掉举的倾向,掉举便会压倒精进。然而,与精进结合的定,不会落入懈怠;与定结合的精进,不会落入掉举。因此,这两者应当被调整至平衡。因为通过两者的平衡,才能获得安止。
Visesato panettha saddhāpaññānaṃ samādhivīriyānañca samataṃ pasaṃsanti. Balavasaddho hi mandapañño mudhappasanno hoti, avatthumhi pasīdati. Balavapañño mandasaddho kerāṭikapakkhaṃ bhajati , bhesajjasamuṭṭhito viya rogo atekiccho hoti. Cittuppādamatteneva kusalaṃ hotīti atidhāvitvā dānādīni akaronto niraye uppajjati. Ubhinnaṃ samatāya vatthusmiṃyeva pasīdati. Balavasamādhiṃ pana mandavīriyaṃ samādhissa kosajjapakkhattā kosajjaṃ abhibhavati. Balavavīriyaṃ mandasamādhiṃ vīriyassa uddhaccapakkhattā uddhaccaṃ abhibhavati. Samādhi pana vīriyena saṃyojito kosajje patituṃ na labhati, vīriyaṃ samādhinā saṃyojitaṃ uddhacce patituṃ na labhati. Tasmā taṃ ubhayaṃ samaṃ kattabbaṃ. Ubhayasamatāya hi appanā hoti.
再者,对于以定为业处者,即使信根很强也是合适的。因为他以此深信、确信,便能证得安止。然而,在定与慧之间,以定为业处者,强大的一境性心是合适的,他以此证得安止;以观为业处者,强大的慧是合适的,他以此证得对诸行相的通达。不过,若两者平衡,也同样能证得安止。至于‘念’,则在一切情况下都应当是强大的。因为念能守护心,使其不因带有掉举倾向的信、精进、慧之力而堕入掉举,也不因带有懈怠倾向的定之力而堕入懈怠。因此,如同食盐适用于一切调味,又如全能的大臣适于处理国王的一切事务,念在一切处都是必要的。因此,世尊说:‘念确实被说为在一切处都适用。’是什么原因呢?因为心以念为皈依处,念的作用即是守护;离开了念,便没有对心的策励与抑制了。
Apica samādhikammikassa balavatīpi saddhā vaṭṭati. Evañhi saddahanto okappento appanaṃ pāpuṇissati. Samādhipaññāsu pana samādhikammikassa ekaggatā balavatī vaṭṭati. Evañhi so appanaṃ pāpuṇāti. Vipassanākammikassa paññā balavatī vaṭṭati. Evañhi so lakkhaṇapaṭivedhaṃ pāpuṇāti. Ubhinnaṃ pana samatāyapi appanā hotiyeva. Sati pana sabbattha balavatī vaṭṭati. Sati hi cittaṃ uddhaccapakkhikānaṃ saddhāvīriyapaññānaṃ vasena uddhaccapātato kosajjapakkhikena ca samādhinā kosajjapātato rakkhati. Tasmā sā loṇadhūpanaṃ viya sabbabyañjanesu, sabbakammiko amacco viya ca sabbarājakiccesu, sabbattha icchitabbā. Tenāha – ‘‘sati ca pana sabbatthikā vuttā (saṃ. ni. 5.234) bhagavatā. Kiṃ kāraṇā? Cittañhi satipaṭisaraṇaṃ, ārakkhapaccupaṭṭhānā ca sati, na vinā satiyā cittassa paggahaniggaho hotī’’ti.
“远离劣慧之人”,是指对那些于蕴等分别缺乏深刻智慧的愚钝之人,应远远地避开。“亲近具慧之人”,是指亲近那些具足摄持五十相、拥有生灭智的人。“审察甚深智行”,是指审察运行于甚深蕴等之上的甚深智慧的分类差别。“心倾向于彼”,是指在站立、安坐等时,为了令择法觉支生起而将心导向于彼、倾向于彼、投向于彼。因此,初级修行者的善男子应以此七种因缘发起择法觉支,以此为重心,建立倾向,渐次证得阿拉汉果。从开始修习直至证得阿拉汉道,这称为修习择法觉支;在证得果位时,则称为已修习择法觉支。
Duppaññapuggalaparivajjanā nāma khandhādibhedesu anogāḷhapaññānaṃ dummedhapuggalānaṃ ārakā parivajjanaṃ. Paññavantapuggalasevanā nāma samapaññāsalakkhaṇapariggāhikāya udayabbayapaññāya samannāgatapuggalasevanā. Gambhīrañāṇacariyapaccavekkhaṇā nāma gambhīresu khandhādīsu pavattāya gambhīrapaññāya pabhedapaccavekkhaṇā. Tadadhimuttatā nāma ṭhānanisajjādīsu dhammavicayasambojjhaṅgasamuṭṭhāpanatthaṃ ninnapoṇapabbhāracittatā. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi sattahi kāraṇehi dhammavicayasambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā dhammavicayasambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti.
有十一种法能导致精进觉支的生起:审察恶趣的怖畏、见到功德利益、审察所行道路、恭敬于托钵乞食、审察所继承遗产的伟大、审察导师的伟大、审察出身的伟大、审察同梵行者的伟大、远离懈怠之人、亲近已发起精进之人、以及心倾向于彼。
Ekādasa dhammā vīriyasambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti – apāyabhayapaccavekkhaṇatā, ānisaṃsadassāvitā , gamanavīthipaccavekkhaṇatā, piṇḍapātāpacāyanatā, dāyajjamahattapaccavekkhaṇatā, satthumahattapaccavekkhaṇatā, jātimahattapaccavekkhaṇatā , sabrahmacārimahattapaccavekkhaṇatā, kusītapuggalaparivajjanatā, āraddhavīriyapuggalasevanatā, tadadhimuttatāti.
其中,当审察恶趣的怖畏时,精进觉支便会生起:‘在地狱中,从被五种束缚的刑罚开始,承受极大痛苦时;在畜生道中,被网、陷阱、捕笼等捕捉时,或被刺棒、荆棘等击伤,又被套上牛车等役使时;在鬼道中,历经数千年乃至一尊佛陀的间隔,恒被饥渴逼恼时;在黑音阿修罗中,仅由骨皮包覆的六十肘或八十肘高之躯,遭受风吹日晒等苦时——在所有这些时候,都不可能生起精进觉支。比丘,如今正是你的时机。’
Tattha ‘‘nirayesu pañcavidhabandhanakammakaraṇato paṭṭhāya mahādukkhaṃ anubhavanakālepi, tiracchānayoniyaṃ jālakkhipakuminādīhi gahitakālepi, pājanakaṇṭakādippahāratunnassa pana sakaṭavahanādikālepi, pettivisaye anekānipi vassasahassāni ekaṃ buddhantarampi khuppipāsāhi āturībhūtakālepi, kālakañjikaasuresu saṭṭhihatthaasītihatthappamāṇena aṭṭhicammamatteneva attabhāvena vātātapādidukkhānubhavanakālepi na sakkā vīriyasambojjhaṅgaṃ uppādetuṃ. Ayameva te bhikkhu kālo’’ti evaṃ apāyabhayaṃ paccavekkhantassāpi vīriyasambojjhaṅgo uppajjati.
“懈怠者不能证得九种出世间法,唯有发起精进者方能证得——这便是精进的功德。”当如此见到功德时,精进觉支便生起。“一切诸佛、独觉佛、大弟子所行之道,必须践行;懈怠者无法行此道。”当如此思惟此道时,精进觉支便生起。
‘‘Na sakkā kusītena nava lokuttaradhammā laddhuṃ, āraddhavīriyeneva sakkā, ayamānisaṃso vīriyassā’’ti evaṃ ānisaṃsadassāvinopi uppajjati. ‘‘Sabbabuddhapaccekabuddhamahāsāvakehi gatamaggova gantabbo, so ca na sakkā kusītena gantu’’nti evaṃ gamanavīthiṃ paccavekkhantassāpi uppajjati.
“那些以饮食等供养你的人,既不是你的亲族,也不是你的奴仆佣人;他们并非想依靠你谋生,才供养这些精美的饮食。实际上,他们是怀着‘愿我们所作得大果报’的期望而供养的。导师允许这些资具,也并非因为看到‘此比丘受用之后将身体强壮、安乐而住’,而是因为看到‘此比丘受用之后将修持沙门法,从轮回之苦中解脱’。如今你如果懈怠而住,便不能回报那份饮食。唯有精进者,才可称为真正回报饮食。”当如此思惟回报饮食时,精进觉支便会生起,正如大慈长老和团食帝须长老那样。
‘‘Ye taṃ piṇḍapātādīhi upaṭṭhahanti, ime te manussā neva ñātakā, na dāsakammakarā, nāpi taṃ nissāya jīvissāmāti te paṇītāni piṇḍapātādīni denti. Atha kho attano kārānaṃ mahapphalataṃ paccāsīsamānā denti. Satthārāpi ‘ayaṃ ime paccaye paribhuñjitvā kāyadaḷhībahulo sukhaṃ viharissatī’ti na evaṃ sampassatā tuyhaṃ paccayā anuññātā, atha kho ‘ayaṃ ime paribhuñjamāno samaṇadhammaṃ katvā vaṭṭadukkhato muccissatī’ti te paccayā anuññātā. So dāni tvaṃ kusīto viharanto na taṃ piṇḍapātaṃ apacāyissasi. Āraddhavīriyasseva hi piṇḍāpacāyanaṃ nāma hotī’’ti evaṃ piṇḍapātāpacāyanaṃ paccavekkhantassāpi uppajjati mahāmittattherassa viya piṇḍapātiyatissattherassa viya ca.
据说,大慈长老住在名为“农夫窟”的地方。在他行乞的村落里,有一位大近事女,将长老视如亲子一般悉心照料。有一天,她要去森林,便对女儿说:“女儿,在某处有陈米,在某处有乳,在某处有酥油,在某处有糖蜜。你的兄长慈长老来的时候,煮好饭,连同乳、酥油、糖蜜一起供养他。供养之后,你自己才可以吃。而我昨天是把留作斋期的饭拌着酸粥吃掉的。”女儿问:“妈妈,那么您白天吃什么呢?”她回答:“女儿,你就放上一些菜叶,用碎米煮成酸粥,留着吃吧。”
Mahāmittatthero kira kassakaleṇe nāma paṭivasati. Tassa ca gocaragāme ekā mahāupāsikā theraṃ puttaṃ katvā paṭijaggati. Sā ekadivasaṃ araññaṃ gacchantī dhītaraṃ āha – ‘‘amma , asukasmiṃ ṭhāne purāṇataṇḍulā, asukasmiṃ khīraṃ, asukasmiṃ sappi, asukasmiṃ phāṇitaṃ, tava bhātikassa ayyamittassa āgatakāle bhattaṃ pacitvā khīrasappiphāṇitehi saddhiṃ dehi, datvā tvañca bhuñjeyyāsi. Ahaṃ pana hiyyo pakkaṃ pārivāsikabhattaṃ kañjiyena bhuttamhī’’ti. Divā kiṃ bhuñjissasi, ammāti? Sākapaṇṇaṃ pakkhipitvā kaṇataṇḍulehi ambilayāguṃ pacitvā ṭhapehi, ammāti.
长老披上袈裟,正取出钵盂时,听到了这番话,便策励自己说:“这位大优婆夷自己用酸粥伴着斋期的饭食用,白天也将吃菜叶酸粥,却为了你的缘故,嘱咐用陈米等物。她以此布施,并非期望田地、宅舍,也非期望饮食、衣物,而是怀着对三种成就的希求而行布施。你能给予她这些成就吗?再者,你若是带着贪、带着嗔、带着痴而受用这团食,则是不可取的。”于是他将钵放入钵袋,解开系带,转身径直回到农夫窟。他将钵置于床下,袈裟搭上衣架,决意道:“若不能证得阿拉汉果,我决不出此窟!”便坐下,策励精进。这位久居于此的比丘,恒守不放逸,增长观智,终于在午前证得阿拉汉果。随后,他如绽放的莲花般,微笑着走了出来。这时,住在洞门树上的天神说:
Thero cīvaraṃ pārupitvā pattaṃ nīharantova taṃ saddaṃ sutvā attānaṃ ovadi – ‘‘mahāupāsikā kira kañjiyena pārivāsikabhattaṃ bhuñji, divāpi kaṇapaṇṇambilayāguṃ bhuñjissati, tuyhaṃ atthāya pana purāṇataṇḍulādīni ācikkhati. Taṃ nissāya kho panesā neva khettaṃ na vatthuṃ na bhattaṃ na vatthaṃ paccāsīsati, tisso pana sampattiyo patthayamānā deti. Tvaṃ etissā tā sampattiyo dātuṃ sakkhissasi, na sakkhissasīti, ayaṃ kho pana piṇḍapāto tayā sarāgena sadosena samohena na sakkā gaṇhitu’’nti pattaṃ thavikāya pakkhipitvā gaṇṭhikaṃ muñcitvā nivattitvā kassakaleṇameva gantvā pattaṃ heṭṭhāmañce, cīvarañca cīvaravaṃse ṭhapetvā, ‘‘arahattaṃ apāpuṇitvā na nikkhamissāmī’’ti vīriyaṃ adhiṭṭhahitvā nisīdi. Dīgharattaṃ appamatto hutvā nivutthabhikkhu vipassanaṃ vaḍḍhetvā purebhattameva arahattaṃ patvā vikasamānamiva padumaṃ mahākhīṇāsavo sitaṃ karontova nikkhami. Leṇadvāre rukkhamhi adhivatthā devatā –
‘‘Namo te purisājañña, namo te purisuttama; Yassa te āsavā khīṇā, dakkhiṇeyyosi mārisā’’ti. –
天神说此优陀那后,又说道:“尊者,像您这样的阿拉汉入村托钵,年老的妇女们供养了您们,便能从苦中解脱。”长老起身,开门观察时辰,知道“尚是早晨”,便持衣钵,进入村落。
Udānaṃ udānetvā, ‘‘bhante, piṇḍāya paviṭṭhānaṃ tumhādisānaṃ arahantānaṃ bhikkhaṃ datvā mahallakitthiyo dukkhā muccissantī’’ti āha. Thero uṭṭhahitvā dvāraṃ vivaritvā kālaṃ olokento ‘‘pātoyevā’’ti ñatvā pattacīvaraṃ ādāya gāmaṃ pāvisi.
那个女孩也已备好饭食,坐在那里望着门,心想:“我兄长现在要来了,我兄长现在要来了。”当长老来到家门口时,她接过钵,将调有酥油和糖蜜的乳团食装得满满的,放到长老手中。长老说了一声“愿你快乐”作为随喜祝福后,便离开了。那女孩也一直目送着他。那时,长老的肤色极为清净,诸根澄明,面容犹如从束缚中解脱的成熟多罗果,格外光彩照人。
Dārikāpi bhattaṃ sampādetvā ‘‘idāni me bhātā āgamissati, idāni me bhātā āgamissatī’’ti dvāraṃ olokayamānā nisīdi. Sā there gharadvāraṃ sampatte pattaṃ gahetvā sappiphāṇitayojitassa khīrapiṇḍapātassa pūretvā hatthe ṭhapesi. Thero ‘‘sukhaṃ hotū’’ti anumodanaṃ katvā pakkāmi. Sāpi taṃ olokayamānāva aṭṭhāsi. Therassa hi tadā ativiya parisuddho chavivaṇṇo ahosi, vippasannāni indriyāni, mukhaṃ bandhanā pavuttatālapakkaṃ viya ativiya virocittha.
大近事女从森林回来,问道:“女儿,你兄长来了吗?”女孩便将事情原委全都告诉了她。大近事女得知后便说:“我儿子今天的出家之行已达究竟!女儿,你兄长在佛陀的教法中安住喜乐,不会心生厌离。”
Mahāupāsikā araññato āgantvā ‘‘kiṃ, amma, bhātiko te āgato’’ti pucchi. Sā sabbaṃ taṃ pavattiṃ ārocesi. Upāsikā ‘‘ajja me puttassa pabbajitakiccaṃ matthakaṃ patta’’nti ñatvā ‘‘abhiramati te, amma, bhātā buddhasāsane, na ukkaṇṭhatī’’ti āha.
至于“行乞食者帝沙长老的故事”,应当这样理解:据说在一个大村里,有一个贫穷的人靠卖柴维持生计。他正是因这一缘故而得名,被称为“柴货大提沙”。有一天,他对自己的妻子说:“我们这样的生活算什么?导师曾开示,穷人的布施有大果报,而我们却无法常行布施。我们就将每隔半月的食物布施出去,等再领到签饭时,也一并布施了吧。”他的妻子应允道:“好的,主人。”于是第二天,她便根据当日的所得,布施了半月食。那时正值比丘僧团资具丰足,年幼的沙弥们享用着美味饮食,看见他们布施的半月食,只认为是“粗糙的食物”,随手接过,便当着这些施主的面丢弃,而后离去。
Piṇḍapātikatissattheravatthu pana evaṃ veditabbaṃ – mahāgāme kira eko daliddapuriso dāruvikkayena jīvikaṃ kappeti. So teneva kāraṇena nāmaṃ labhitvā dārubhaṇḍakamahātisso nāma jāto. So ekadivasaṃ attano bhariyaṃ āha – ‘‘kiṃ amhākaṃ jīvitaṃ nāma, satthārā daḷiddadānassa mahapphalabhāvo kathito, mayañca nibaddhaṃ dātuṃ na sakkoma, pakkhikabhattamattaṃ datvā puna uppannaṃ salākabhattampi dassāmā’’ti. Sā ‘‘sādhu sāmī’’ti sampaṭicchitvā punadivase yathālābhena pakkhikabhattaṃ adāsi. Bhikkhusaṅghassa ca paccayehi nipparissayakālo hoti, daharasāmaṇerā paṇītabhojanāni bhuñjitvā ‘‘ayaṃ lūkhāhāro’’ti tesaṃ pakkhikabhattaṃ gahitamattakameva katvā tesaṃ passantānaṃyeva chaḍḍetvā gacchanti.
那位妇女看见后,将此事告诉了丈夫,说:“我布施的食物,竟被他们扔掉了。”然而,她并未因此心生懊悔。她的丈夫说:“正因为我们境遇悲惨,才无法让尊者们舒适地受用。究竟要怎么做,才能获得尊者们的认可呢?”这时,他的妻子说道:“主人,您说什么呢?所谓‘带着儿女的穷人是不存在的’。我们有这个女儿,把她寄养在某户人家,换来十二个咖哈巴那,买一头产奶的母牛。这样,我们便能向尊者们布施‘乳粥签饭’,从而赢得他们的心。”他应允后,便照此办理。凭着他们的福德,那头母牛傍晚出三罐奶,早晨也出三罐奶。他们将傍晚的牛奶做成凝乳,第二天再从中提取鲜奶油制成生酥,布施浇有生酥的乳粥签饭。从此以后,只有那些具足福德的人,才能在他家领得签饭。
Sā itthī taṃ disvā sāmikassa kathesi, ‘‘mayā dinnaṃ chaḍḍentī’’ti na pana vippaṭisārinī ahosi. Tassā sāmiko āha – ‘‘mayaṃ duggatabhāvena ayyānaṃ sukhena paribhuñjāpetuṃ nāsakkhimha. Kiṃ nu kho katvā ayyānaṃ manaṃ gahetuṃ sakkhissāmā’’ti? Athassa bhariyā āha – ‘‘kiṃ vadesi, sāmi, saputtakā duggatā nāma natthīti ayaṃ te dhītā, imaṃ ekasmiṃ kule ṭhapetvā dvādasa kahāpaṇe gaṇhitvā ekaṃ khīradhenuṃ āhara, ayyānaṃ khīrasalākabhattaṃ dassāma, evaṃ tesaṃ cittaṃ gaṇhituṃ sakkhissāmā’’ti. So sādhūti sampaṭicchitvā tathā akāsi. Tesaṃ puññena sā dhenu sāyaṃ tīṇi māṇikāni, pāto tīṇi māṇikāni khīraṃ deti. Sāyaṃ laddhaṃ dadhiṃ katvā punadivase tato gahitanavanītena sappiṃ katvā sasappiparisekaṃ khīrasalākabhattaṃ denti. Tato paṭṭhāya tassa gehe salākabhattaṃ puññavantāva labhanti.
有一天,他对妻子说:“因为有了女儿,我们才得以脱离羞惭的困境,家中也有了堪受尊者受用的食物。在我回来之前,你对于这善行切莫懈怠。我要去做些工,将女儿赎回。”他去到某地,从事压榨甘蔗的活计,六个月后攒下了十二个咖哈巴那。他心想:“这些足够用来赎回我的女儿了”,于是将钱币系在衣角,踏上归途。
So ekadivasaṃ bhariyaṃ āha – ‘‘mayaṃ dhītu atthitāya lajjitabbato ca muttā, gehe ca no bhattaṃ ayyānaṃ paribhogārahaṃ jātaṃ. Tvaṃ yāva ahaṃ āgacchāmi, tāva imasmiṃ kalyāṇavatte mā pamajji. Ahaṃ kiñcideva katvā dhītaraṃ mocessāmī’’ti. So ekaṃ padesaṃ gantvā ucchuyantakammaṃ katvā chahi māsehi dvādasa kahāpaṇe labhitvā ‘‘alaṃ ettakaṃ mama dhītu mocanatthāyā’’ti te kahāpaṇe dussante bandhitvā ‘‘gehaṃ gamissāmī’’ti maggaṃ paṭipajji.
那时,住在安跋利耶大寺的乞食者帝沙长老心想:“我去帝沙大寺礼敬塔庙吧。”便从他住的地方出发,往大村方向走去,正好也踏上了那条路。那位近事男远远望见长老,心想:“不必独自赶路,正好与这位尊者同行,一边走,一边听他说法。持戒之人,毕竟难逢难遇。”于是他快步赶到长老面前,顶礼之后,便一同上路。时间渐渐接近中午,他又心想:“我手上没带饭食,尊者的乞食时间却已经到了。正好我身边有这笔旅费,等到了哪个村口,就用来供养尊者团食。”
Tasmiṃ samaye ambariyamahāvihāravāsī piṇḍapātiyatissatthero ‘‘tissamahāvihāraṃ gantvā cetiyaṃ vandissāmī’’ti attano vasanaṭṭhānato mahāgāmaṃ gacchanto tameva maggaṃ paṭipajji. So upāsako theraṃ dūratova disvā ‘‘ekakova agantvā iminā ayyena saddhiṃ ekaṃ dhammakathaṃ suṇanto gamissāmi. Sīlavanto hi sabbakālaṃ dullabhā’’ti vegena theraṃ sampāpuṇitvā abhivādetvā saddhiṃ gacchanto velāya upakaṭṭhāya cintesi – ‘‘mayhaṃ hatthe puṭakabhattaṃ natthi, ayyassa ca bhikkhākālo sampatto, ayañca me paribbayo hatthe atthi, ekaṃ gāmadvāraṃ pattakāle ayyassa piṇḍapātaṃ dassāmī’’ti.
他心中刚生起这个念头,就有一人带着包饭来到了那里。近事男看见后,对长老说:“尊者,请稍等。”便走上前去,对那人说:“朋友,我给你一枚迦哈巴那,你把那包饭给我吧。”那人盘算:“这饭在这个时辰连一个摩娑迦都不值,这人却一下给我一枚迦哈巴那,里面一定有原因。”于是说:“给一枚迦哈巴那我不卖。”虽然被拒绝,近事男还是依次加价:“那就两枚”、“三枚”,乃至愿意把身上所有的钱币都给他。那人却以为“他还有更多的钱”,仍旧坚持说:“我不给。”于是近事男便对他说:“朋友,就算我身上还有别的钱,我也全都会给你。我要这包饭并非为了自己,而是在那边树下,我请了一位尊者安坐,想把这饭供养给他。你也将因此获得功德,请把饭给我吧。”那人便说:“既然如此,朋友,你拿去吧,把你的钱币都拿来。”他收下钱币,就把包饭给了近事男。近事男拿过饭,洗了手,走到长老面前说:“尊者,请把钵拿出来吧。”长老取出钵,饭施到一半时,长老便盖上了钵。近事男说:“尊者,
Tassevaṃ citte uppannamatteyeva eko puṭakabhattaṃ gahetvā taṃ ṭhānaṃ sampatto. Upāsako taṃ disvā, ‘‘bhante, thokaṃ āgamethā’’ti vatvā taṃ upasaṅkamitvā āha – ‘‘kahāpaṇaṃ te, bho purisa, dammi, taṃ me puṭakabhattaṃ dehī’’ti. So cintesi – ‘‘imaṃ bhattaṃ imasmiṃ kāle māsakampi na agghati, ayañca mayhaṃ ekavāreneva kahāpaṇaṃ deti, bhavissatettha kāraṇa’’nti cintetvā ‘‘nāhaṃ kahāpaṇena demī’’ti āha. Evaṃ sante dve gaṇha, tīṇi gaṇhāti iminā niyāmena sabbepi te kahāpaṇe dātukāmo jāto. Itaro ‘‘aññepissa atthī’’ti saññāya ‘‘na demi’’cceva āha. Atha naṃ so āha – ‘‘sace me, bho, aññepi assu, tepi dadeyyaṃ. Na kho panāhaṃ attano atthāya gaṇhāmi, etasmiṃ me rukkhamūle eko ayyo nisīdāpito, tuyhampi kusalaṃ bhavissati, dehi me bhatta’’nti. Tena hi, bho, gaṇha, āhara te kahāpaṇeti kahāpaṇe gahetvā puṭakabhattaṃ adāsi. Upāsako bhattaṃ gahetvā hatthe dhovitvā theraṃ upasaṅkamitvā ‘‘pattaṃ nīharatha, bhante’’ti āha. Thero pattaṃ nīharitvā upaḍḍhabhatte dinne pattaṃ pidahi. Upāsako āha – ‘‘ayaṃ, bhante, ekasseva paṭiviso, na sakkā mayā ito bhuñjituṃ. Tumhākaṃyeva me atthāya imaṃ pariyesitvā laddhaṃ, gaṇhatha naṃ maṃ anukampaṃ upādāyā’’ti. Thero ‘‘atthi ettha kāraṇa’’nti gahetvā sabbaṃ paribhuñji. Upāsako dhamakaraṇena pānīyaṃ parissāvetvā adāsi. Tato niṭṭhitabhattakicce there ubhopi maggaṃ paṭipajjiṃsu.
长老问近事男:“你为什么不自己用饭呢?”近事男便把自己来回奔波的经过,一五一十地说了出来。长老听闻后,内心生起强烈的悚惧感,心想:“这位近事男做了一件极为难行之事。我既然受用了这样的团食,就当对此人知恩报恩。我要找到一个合适的住处,就在那里,纵然皮肉与鲜血干枯,我也决不从此结跏趺座起身,直到证得阿拉汉果为止。”他到了帝沙大寺,按客比丘的规矩做完应做之事后,便进入分配给他的住所,铺好坐具,结跏趺坐,开始专注自己的根本业处。然而一整夜过去,他连一丝一毫的光明相也没能生起。从第二天起,他放下托钵乞食的牵挂,对这个业处进行顺观与逆观。如此持续观照,在第七天的黎明,他证得了阿拉汉果,连同无碍解一起。证果之后,他省察:“我的身体已极为疲累,这生命还会长久延续吗,还是不会再延续了?”当他观察到生命即将终止的态势后,便收拾好坐卧具,拿了钵与衣,走到寺院中央,令人敲响大鼓,把比丘僧团召集了起来。
Thero upāsakaṃ pucchi – ‘‘kena kāraṇena tvaṃ na bhuñjasī’’ti. So attano gamanāgamanavidhānaṃ sabbaṃ kathesi. Thero taṃ sutvā saṃvegappatto cintesi – ‘‘dukkaraṃ upāsakena kataṃ, mayā pana evarūpaṃ piṇḍapātaṃ paribhuñjitvā etassa kataññunā bhavitabbaṃ. Sappāyasenāsanaṃ labhitvā tattheva chavimaṃsalohitesu sukkhantesupi nisinnapallaṅkeneva arahattaṃ appatvā na uṭṭhahissāmī’’ti. So tissamahāvihāraṃ gantvā āgantukavattaṃ katvā attano pattasenāsanaṃ pavisitvā paccattharaṇaṃ attharitvā tattha nisinno attano mūlakammaṭṭhānameva gaṇhi. So tāya rattiyā obhāsamattampi nibbattetuṃ nāsakkhi. Punadivasato paṭṭhāya bhikkhācārapalibodhaṃ chinditvā tadeva kammaṭṭhānaṃ anulomapaṭilomaṃ vipassi. Etenupāyena vipassanto sattame aruṇe saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā cintesi – ‘‘ativiya me kilantaṃ sarīraṃ, kiṃ nu kho me jīvitaṃ ciraṃ pavattissati, na pavattissatī’’ti. Athassa appavattanabhāvaṃ disvā senāsanaṃ paṭisāmetvā pattacīvaramādāya vihāramajjhaṃ gantvā bheriṃ paharāpetvā bhikkhusaṅghaṃ sannipātesi.
僧团长老问:“是哪位比丘召集了僧团?”“是我,尊者。”“善士,所为何事?”“尊者,并无他事。只是若有人对道或果尚有疑惑,请他们来问我。”“善士,像您这样的比丘,绝不会宣称自己所没有的功德,我们对此并无疑惑。那么,是什么让您生起紧迫感?您是以什么为缘而证得阿拉汉果的呢?”“尊者,在这个大村的蔓藤街上,有一位名叫柴货大财主的近事男。他把自己的女儿寄放在外,拿了十二个迦哈巴那钱币,用这些钱买了一头产乳的母牛,为僧团设立了乳饭之签。他为了赎回女儿,在一间榨油作坊里做了六个月的工,挣回了十二个迦哈巴那。当他为了赎回女儿,正返回自己家的途中,半路上看见正在乞食的我,便把那些钱币全部给了我,换来一包饭,悉数布施。我用过那抟饭食之后,来到这里,获得了适宜的坐卧处,心中想‘我要报答此施食之恩德而修行’,因而证得了殊胜。尊者,就是这样。”当时在场的四众弟子,全都向这位长老发出赞叹,没有一个人能保持自持。长老坐在僧众中间,一边说法,一边决意道:‘愿我的尖顶屋,在柴货大财主用手碰触的刹那
Saṅghatthero ‘‘kena bhikkhunāsaṅgho sannipātito’’ti pucchi. Mayā, bhanteti. Kimatthaṃ sappurisāti. Bhante, aññaṃ kammaṃ natthi, yesaṃ pana magge vā phale vā kaṅkhā atthi, te maṃ pucchantūti. Sappurisa tādisā nāma bhikkhū asantaṃ guṇaṃ na kathenti, amhākaṃ ettha kaṅkhā natthi. Kiṃ pana te saṃvegakāraṇaṃ ahosi, kiṃ paccayaṃ katvā arahattaṃ nibbattanti. Bhante, imasmiṃ mahāgāme valliyavīthiyaṃ dārubhaṇḍakamahātisso nāma upāsako attano dhītaraṃ bahi ṭhapetvā dvādasa kahāpaṇe gaṇhitvā tehi ekaṃ khīradhenuṃ gahetvā saṅghassa khīrabhattasalākaṃ paṭṭhapesi, so ‘‘dhītaraṃ mocessāmī’’ti cha māse yantasālāya bhatiṃ katvā dvādasa kahāpaṇe labhitvā ‘‘dhītaraṃ mocessāmī’’ti attano gehaṃ gacchanto antarāmagge maṃ disvā bhikkhācāravelāya sabbepi te kahāpaṇe datvā puṭakabhattaṃ gaṇhitvā sabbaṃ mayhaṃ adāsi. Ahaṃ taṃ piṇḍapātaṃ paribhuñjitvā idhāgantvā sappāyasenāsanaṃ labhitvā ‘‘piṇḍāpacāyanakammaṃ karissāmī’’ti visesaṃ nibbattesiṃ, bhanteti. Taṃ ṭhānaṃ sampattā catassopi parisā therassa sādhukāraṃ adaṃsu. Sakabhāvena saṇṭhātuṃ samattho nāma nāhosi. Thero saṅghamajjhe nisīditvā kathento kathentova ‘‘mayhaṃ kūṭāgāraṃ dārubhaṇḍakamahātissassa hatthena phuṭṭhakāleyeva calatū’’ti adhiṭṭhāya anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyi.
迦迦瓦那帝沙大王听说“据说有一位长老般涅槃了”,便来到寺院,作了供养与礼敬,命人将尖顶屋装饰妥当,然后将长老的遗体安置于其中。当众人抬起遗体说“现在我们要去火葬之处了”,却怎么也无法搬动。国王问比丘僧团:“诸位尊者,长老可曾留下什么话吗?”比丘们便将长老所交代的话禀告了他。国王召来那位近事男,问道:“听说七日之前,你曾布施给一位正在行道的比丘一包饭,可有此事?”近事男回答:“是的,大王。”国王又问:“你是以怎样的方式布施的呢?”他便将此事的前因后果全部禀明。于是,国王就派他到安置长老尖顶屋的地方去,说:“去辨认一下那位长老,看是否是他,或是别的比丘。”他走上前去,掀开布幕,看见了长老的面容便认了出来,这时他双手按着胸口,回到国王面前说:“大王,那是我的尊者。”国王便赐给他一套华贵的装饰品。等他装饰好回来之后,国王说:“去吧,我的兄弟大财主,既然说是你的尊者,你就去把尖顶屋抬起来吧。”这位近事男应道:“遵命,大王。”他走上前去,顶礼长老的双足,然后用双手抬起尖顶屋,将它举到了自己头顶
Kākavaṇṇatissamahārājā ‘‘eko kira thero parinibbuto’’ti sutvā vihāraṃ gantvā sakkārasammānaṃ katvā kūṭāgāraṃ sajjetvā theraṃ tattha āropetvā ‘‘idāni citakaṭṭhānaṃ gamissāmā’’ti ukkhipanto cāletuṃ nāsakkhi. Rājā bhikkhusaṅghaṃ pucchi – ‘‘atthi, bhante, therena kiñci kathita’’nti. Bhikkhū therena kathitavidhānaṃ ācikkhiṃsu. Rājā taṃ upāsakaṃ pakkosāpetvā ‘‘tayā ito sattadivasamatthake kassaci maggapaṭipannassa bhikkhuno puṭakabhattaṃ dinna’’nti pucchi. Āma, devāti. Kena te niyāmena dinnanti? So taṃ kāraṇaṃ sabbaṃ ārocesi. Atha naṃ rājā therassa kūṭāgāraṭṭhānaṃ pesesi – ‘‘gaccha taṃ theraṃ sañjāna, so vā añño vā’’ti. So gantvā sāṇiṃ ukkhipitvā therassa mukhaṃ disvā sañjānitvā dvīhi hatthehi hadayaṃ sandhārento rañño santikaṃ gantvā, ‘‘deva, mayhaṃ ayyo’’ti āha. Athassa rājā mahāpasādhanaṃ dāpesi. Taṃ pasādhetvā āgataṃ ‘‘gaccha bhātika mahātissa mayhaṃ, ayyāti vatvā kūṭāgāraṃ ukkhipā’’ti āha. Upāsako ‘‘sādhu, devā’’ti gantvā therassa pāde vanditvā ubhohi hatthehi ukkhipitvā attano matthake akāsi. Tasmiṃyeva khaṇe kūṭāgāraṃ ākāse uppatitvā citakamatthake patiṭṭhāsi. Tasmiṃ kāle citakassa catūhipi kaṇṇehi sayameva aggijālā uṭṭhahiṃsūti.
再者,当比丘这样反省这‘遗产之伟大’时,精进心便会生起:‘这导师的遗产确实伟大,也就是所谓的七种圣财,懈怠之人是无法得到的。正如对一个行为不正的儿子,父母会认为“这不是我们的儿子”而将他排斥在外,在父母过世后,他便得不到遗产;同样地,懈怠之人也不能得到这份圣财的遗产,唯有精勤努力者才能得到。’
‘‘Mahantaṃ kho panetaṃ satthu dāyajjaṃ, yadidaṃ satta ariyadhanāni nāma, taṃ na sakkā kusītena gahetuṃ. Yathā hi vippaṭipannaṃ puttaṃ mātāpitaro ‘ayaṃ amhākaṃ aputto’ti paribāhiraṃ karonti, so tesaṃ accayena dāyajjaṃ na labhati, evaṃ kusītopi idaṃ ariyadhanadāyajjaṃ na labhati, āraddhavīriyova labhatī’’ti dāyajjamahattaṃ paccavekkhatopi uppajjati.
再者,当比丘如此思惟‘导师的伟大’时,精进心便会生起:‘你的导师确实伟大。因为导师在入母胎结生时、出离时、成正觉时、转法轮时、显现双神变时、从天降下时、舍弃寿行时,乃至般涅槃时,这一万个世界都曾发生震动。你在如此伟大的导师教法中出家,却懈怠度日,这合适吗?’
‘‘Mahā kho pana te satthā. Satthuno hi te mātukucchimhi paṭisandhiṃ gahaṇakālepi, abhinikkhamanepi, abhisambodhiyampi, dhammacakkappavattanayamakapāṭihāriyadevorohanaāyusaṅkhāravossajjanesupi, parinibbānakālepi dasasahassilokadhātu kampittha. Yuttaṃ nu te evarūpassa satthuno sāsane pabbajitvā kusītena bhavitu’’nti evaṃ satthumahattaṃ paccavekkhatopi uppajjati.
再者,当这样思惟‘出身的殊胜’时,精进觉支也会生起:‘且就出身而言,你现在也并非卑劣之人。你生于从未中断的大选出传承、延续至今的甘蔗王族,是净饭大王与摩耶王妃的孙子,是罗睺罗贤者的弟弟。你身为如此殊胜的胜者之子,却过着懈怠的生活,这实不合适。’
‘‘Jātiyāpi tvaṃ idāni na lāmakajātiko, asambhinnāya mahāsammatapaveṇiyā āgataokkākarājavaṃse jātosi, suddhodanamahārājassa ca mahāmāyādeviyā ca nattā, rāhulabhaddassa kaniṭṭho, tayā nāma evarūpena jinaputtena hutvā na yuttaṃ kusītena viharitu’’nti evaṃ jātimahattaṃ paccavekkhatopi uppajjati.
再者,当这样思惟‘同梵行者的殊胜’时,精进觉支也会生起:‘舍利弗、目犍连以及八十位大弟子,皆是以精进而证悟出世间法。你作为这些同梵行者的同道,是在追随他们的道路而行,还是并未追随呢?’
‘‘Sāriputtamoggallānā ceva asīti mahāsāvakā ca vīriyeneva lokuttaradhammaṃ paṭivijjhiṃsu, tvaṃ etesaṃ sabrahmacārīnaṃ maggaṃ paṭipajjasi, na paṭipajjasī’’ti evaṃ sabrahmacārimahattaṃ paccavekkhatopi uppajjati.
当回避那些犹如吃饱后躺卧不动的蟒蛇一般、身心精进都已松懈的懈怠者时;当亲近那些已生起精进、意志坚定而精勤的人时;当在行、住、坐、卧等一切威仪中,内心朝向、倾向并专注于为引生精进而修习的目标时,精进觉支便会生起。因此,初修业的善男子应藉由这十一类因缘策励精进觉支,以此为核心,建立起修行的倾向与投入,次第证得阿拉汉果。从策励精进觉支直至证得阿拉汉道的期间,称为‘修习精进觉支’;当证得果位时,则称为‘已修习精进觉支’。
Kucchiṃ pūretvā ṭhitaajagarasadise vissaṭṭhakāyikacetasikavīriye kusītapuggale parivajjentassāpi, āraddhavīriye pahitatte puggale sevantassāpi, ṭhānanisajjādīsu viriyuppādanatthaṃ ninnapoṇapabbhāracittassāpi uppajjati. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi ekādasahi kāraṇehi vīriyasambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā vīriyasambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti.
有十一种法能引生喜觉支的生起:佛随念、法随念、僧随念、戒随念、舍随念、天随念、寂止随念;避开粗犷之人;亲近温和之人;省思能令生净信的经典;以及内心倾向于这些。
Ekādasa dhammā pītisambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti – buddhānussati, dhammasaṅghasīla^ cāgadevatānussati upasamānussati, lūkhapuggalaparivajjanatā, siniddhapuggalasevanatā, pasādanīyasuttantapaccavekkhaṇatā, tadadhimuttatāti.
当随念佛陀的功德时,喜觉支便会遍满全身生起,乃至达到近行定;随念法、僧的功德时也是如此。当审视自己长时间保持无缺、善加守护的四遍清净戒时;当在家人审视十戒、五戒时;当在饥荒、怖畏等时期,供养殊胜食物给同梵行者后,审视‘我们曾作这样的布施’的舍心时;当在家人于此时审视对持戒者所作的布施时;当审视自身具有与诸天同样的功德时;当审视那些被等至镇伏的烦恼在六十或七十劫中都不再现行时;当避开在礼敬塔庙、礼拜菩提树、拜见长老时行为不恭敬、显露粗犷性情、对佛等无有净信与润泽之心、如同驴背上灰尘般粗犷之人时;当亲近那些对佛等充满净信、内心柔和的温和之人时;当审视那些阐明三宝功德、能令生净信的经典时;乃至在站立、端坐等一切威仪中,为了引发喜,内心倾向、朝向并专注于此,喜觉支也会生起。因此,初修业的善男子应以这十一种因由发起喜觉支,以此为核心,建立倾向,次第证得阿拉汉果。从发起直至阿拉汉道的期间,称为‘正修习喜觉支’;证得道果时,称为‘已修习喜觉支’。
Buddhaguṇe anussarantassāpi hi yāva upacārā sakalasarīraṃ pharamāno pītisambojjhaṅgo uppajjati, dhammasaṅghaguṇe anussarantassāpi, dīgharattaṃ akhaṇḍaṃ katvā rakkhitaṃ catupārisuddhisīlaṃ paccavekkhantassāpi, gihino dasasīlaṃ pañcasīlaṃ paccavekkhantassāpi, dubbhikkhabhayādīsu paṇītabhojanaṃ sabrahmacārīnaṃ datvā ‘‘evaṃnāma adamhā’’ti cāgaṃ paccavekkhantassāpi, gihinopi evarūpe kāle sīlavantānaṃ dinnadānaṃ paccavekkhantassāpi, yehi guṇehi samannāgatā devattaṃ pattā, tathārūpānaṃ guṇānaṃ attani atthitaṃ paccavekkhantassāpi, samāpattiyā vikkhambhite kilesā saṭṭhipi sattatipi vassāni na samudācarantīti paccavekkhantassāpi, cetiyadassanabodhidassanatheradassanesu asakkaccakiriyāya saṃsūcitalūkhabhāve buddhādīsu pasādasinehābhāvena gadrabhapiṭṭhe rajasadise lūkhapuggale parivajjentassāpi, buddhādīsu pasādabahule muducitte siniddhapuggale sevantassāpi, ratanattayaguṇaparidīpake pasādanīyasuttante paccavekkhantassāpi, ṭhānanisajjādīsu pītiuppādanatthaṃ ninnapoṇapabbhāracittassāpi uppajjati. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi ekādasahi kāraṇehi pītisambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā pītisambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti.
有七种法能引生轻安觉支:受用殊胜之食,受用舒适之候,受用安隐之仪,修习中道之勤,远离身行粗重之人,亲近身行轻安之人,一心倾向于彼。
Satta dhammā passaddhisambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti – paṇītabhojanasevanatā, utusukhasevanatā, iriyāpathasukhasevanatā, majjhattapayogatā, sāraddhakāyapuggalaparivajjanatā, passaddhakāyapuggalasevanatā, tadadhimuttatāti.
受用殊胜、润泽、合宜之食,并于寒暑气候及行立坐卧等威仪中,择取适宜之候与仪而受用时,轻安即便生起。然有大丈夫气性、堪忍一切气候与威仪者,非此所论。唯于有适与不适之别者,远离不适之气候与威仪,受用适宜者,轻安方生。“中道之勤”者,谓审察自他业之所有性;行此中道之勤,轻安得以生起。远离手持土块、棍杖等而害他、身行粗重之人,亲近收摄手足、身行轻安之人,于立、坐等处,为引发轻安,心向于彼、趣于彼、专于彼时,轻安觉支亦生。是故,初学善男子当以此七缘引生轻安觉支,复以此为依,确立倾向,次第证得阿拉汉果。从引生乃至阿拉汉道之间,名为“修习轻安觉支”;证得道果时,名为“已修习轻安觉支”。
Paṇītañhi siniddhaṃ sappāyabhojanaṃ bhuñjantassāpi, sītuṇhesu ca utūsu ṭhānādīsu ca iriyāpathesu sappāyautuñca iriyāpathañca sevantassāpi passaddhi uppajjati. Yo pana mahāpurisajātiko sabbautuiriyāpathakkhamo hoti, na taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Yassa sabhāgavisabhāgatā atthi, tasseva visabhāge utuiriyāpathe vajjetvā sabhāge sevantassa uppajjati. Majjhattapayogo vuccati attano ca parassa ca kammassakatapaccavekkhaṇā. Iminā majjhattapayogena uppajjati. Yo leḍḍudaṇḍādīhi paraṃ viheṭhayamāno vicarati, evarūpaṃ sāraddhakāyaṃ puggalaṃ parivajjentassāpi, saṃyatapādapāṇiṃ passaddhakāyaṃ puggalaṃ sevantassāpi, ṭhānanisajjādīsu passaddhiuppādanatthāya ninnapoṇapabbhāracittassāpi uppajjati. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi sattahi kāraṇehi passaddhisambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā passaddhisambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti.
有十一种法能引生定觉支:令依处清净;令诸根平衡,达于等持;善握所缘之相;于相应时策励心;于相应时抑制心;于相应时令心悦豫;于相应时持心中舍;远离不得定之人;亲近心得定之人;审察禅那与解脱;一心倾向于彼。此中,“令依处清净”与“令诸根平衡达于等持”,应依前所述而知。
Ekādasa dhammā samādhisambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti – vatthuvisadakiriyatā, indriyasamattapaṭipādanatā, nimittakusalatā, samaye cittassa paggaṇhanatā, samaye cittassa niggaṇhanatā, samaye sampahaṃsanatā, samaye ajjhupekkhanatā, asamāhitapuggalaparivajjanatā, samāhitapuggalasevanatā, jhānavimokkhapaccavekkhaṇatā, tadadhimuttatāti. Tattha vatthuvisadakiriyatā ca indriyasamattapaṭipādanatā ca vuttanayeneva veditabbā.
「善巧掌握所缘的相」是指善巧地取遍相、修习遍相。「适时策励心」是指当心因精进过缓等而陷于低沉时,于此时应发起择法觉支、精进觉支、喜觉支以策励之。「适时抑制心」是指当心因精进过猛等而变得掉举时,于此时应发起轻安觉支、定觉支、舍觉支以抑制之。「适时令心喜悦」是指当心因慧的运用薄弱,或因未证得寂止之乐而变得索然无味时,于此时应通过审视八种悚惧事而激发悚惧感。八种悚惧事是:生、老、病、死四种;恶趣之苦为第五种;过去世轮回所依之苦;未来世轮回所依之苦;现在世求食所依之苦。并且应通过随念佛、法、僧的功德而生净信。是名「适时令心喜悦」。
Nimittakusalatā nāma kasiṇanimittassa uggahakusalatā. Samaye cittassa paggaṇhanatāti yasmiṃ samaye atisithilavīriyatādīhi līnaṃ cittaṃ hoti, tasmiṃ samaye dhammavicayavīriyapītisambojjhaṅgasamuṭṭhāpanena tassa paggaṇhanaṃ. Samaye cittassa niggaṇhanatāti yasmiṃ samaye accāraddhavīriyatādīhi uddhataṃ cittaṃ hoti, tasmiṃ samaye passaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgasamuṭṭhāpanena tassa niggaṇhanaṃ. Samaye sampahaṃsanatāti yasmiṃ samaye cittaṃ paññāpayogamandatāya vā upasamasukhānadhigamena vā nirassādaṃ hoti, tasmiṃ samaye aṭṭhasaṃvegavatthupaccavekkhaṇena saṃvejeti. Aṭṭha saṃvegavatthūni nāma – jātijarābyādhimaraṇāni cattāri, apāyadukkhaṃ pañcamaṃ, atīte vaṭṭamūlakaṃ dukkhaṃ, anāgate vaṭṭamūlakaṃ dukkhaṃ, paccuppanne āhārapariyeṭṭhimūlakaṃ dukkhanti. Ratanattayaguṇānussaraṇena ca pasādaṃ janeti. Ayaṃ vuccati ‘‘samaye sampahaṃsanatā’’ti.
「适时中舍」是指:当心依循正行道,变得不低沉、不掉举、不无味,于所缘上平等而转,入奢摩他行道时,此时于彼策励、抑制、随喜等不加功用,犹如车夫对待平稳行进的马匹。是名「适时中舍」。「远离未得定之人」是指远离那些未证得近行定或安止定、内心散乱者。「亲近得定之人」是指亲近、交往、承事那些以近行定或安止定心得定者。「心倾向于定」是指于站立、端坐等一切时处,内心纯粹为了定之生起而倾向、朝向、专注。如此行道之人,定觉支便会生起。是故,初修业的善男子应以这十一种因由发起定觉支,随后以此为核心,建立倾向,次第证得阿拉汉果。从发起乃至阿拉汉道的期间,名为「正在修习定觉支」;于证得果位时,名为「已修习定觉支」。
Samaye ajjhupekkhanatā nāma yasmiṃ samaye sammāpaṭipattiṃ āgamma alīnaṃ anuddhataṃ anirassādaṃ ārammaṇe samappavattaṃ samathavīthipaṭipannaṃ cittaṃ hoti, tadāssa paggahaniggahasampahaṃsanesu na byāpāraṃ āpajjati sārathi viya samappavattesu assesu. Ayaṃ vuccati ‘‘samaye ajjhupekkhanatā’’ti. Asamāhitapuggalaparivajjanatā nāma upacāraṃ vā appanaṃ vā appattānaṃ vikkhittacittānaṃ puggalānaṃ ārakā parivajjanaṃ. Samāhitapuggalasevanatā nāma upacārena vā appanāya vā samāhitacittānaṃ sevanā bhajanā payirupāsanā. Tadadhimuttatā nāma ṭhānanisajjādīsu samādhiuppādanatthaṃyeva ninnapoṇapabbhāracittatā. Evañhi paṭipajjato esa uppajjati. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi ekādasahi kāraṇehi samādhisambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā samādhisambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti.
五法能引生舍觉支:对众生的中舍、对行的中舍、远离爱着众生与行之人、亲近对众生与行保持中舍之人、心倾向于舍。其中,由两种方式生起对众生的中舍:思惟「你以自业而来,以自业而去;此人亦以自业而来,以自业而去,你究竟爱著于谁?」以此审视业之自属;以及思惟「于胜义而言,众生本来无有,你爱著于谁?」以此审视无有情。由两种方式生起对行的中舍:思惟「此袈裟将逐渐变色、变旧,终成擦脚布,被弃置于木棍端头。」以此审视无主性;以及思惟「此是无常、暂住。」以此审视暂时性。如于袈裟,于钵等其他物品亦应如是运用。
Pañca dhammā upekhāsambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti – sattamajjhattatā, saṅkhāramajjhattatā, sattasaṅkhārakelāyanapuggalaparivajjanatā, sattasaṅkhāramajjhattapuggalasevanatā tadadhimuttatāti. Tattha dvīhākārehi sattamajjhattataṃ samuṭṭhāpeti ‘‘tvaṃ attano kammena āgantvā attanova kammena gamissasi, esopi attano kammena āgantvā attanova kammena gamissati, tvaṃ kaṃ kelāyasī’’ti evaṃ kammassakatapaccavekkhaṇena ca, ‘‘paramatthato sattoyeva natthi, so tvaṃ kaṃ kelāyasī’’ti evaṃ nissattapaccavekkhaṇena cāti. Dvīhevākārehi saṅkhāramajjhattataṃ samuṭṭhāpeti ‘‘idaṃ cīvaraṃ anupubbena vaṇṇavikārañceva jiṇṇabhāvañca upagantvā pādapuñchanacoḷakaṃ hutvā yaṭṭhikoṭiyā chaḍḍanīyaṃ bhavissati, sace panassa sāmiko bhaveyya, nāssa evaṃ vinassituṃ dadeyyā’’ti evaṃ assāmikabhāvapaccavekkhaṇena ca, ‘‘anaddhaniyaṃ idaṃ tāvakālika’’nti evaṃ tāvakālikabhāvapaccavekkhaṇena cāti. Yathā ca cīvare, evaṃ pattādīsupi yojanā kātabbā.
“远离于众生与诸行耽着之人”:在此,若有人——无论在家者,对子女等生起耽着;或是出家者,对弟子、同住的亲教师等生起耽著,亲手为他们剃发、缝制僧衣、洗衣、染衣、晒钵等,乃至片刻不见,便如迷鹿般四处张望,问“某沙弥在哪里?某年轻比丘在哪里?”——当别人为了剃发等事请求说“可否让那位过来片刻”时,他却说:“我们自己都顾不上打理自己,带他去只会令你们劳累。”不肯放行,这类人即名为“于众生耽着之人”。又有一类人,耽着于袈裟、钵、水壶、剪刀、针等物品,甚至不让别人用手碰触;当别人暂时来借用时,便说:“我们自己都舍不得用,怎么会给你们呢?”这类人则名为“于诸行耽着之人”。
Sattasaṅkhārakelāyanapuggalaparivajjanatāti ettha yo puggalo gihī vā attano puttadhītādike, pabbajito vā attano antevāsikasamānupajjhāyakādike mamāyati, sahattheneva nesaṃ kesacchedanasūcikammacīvaradhovanarajanapattapacanādīni karoti, muhuttampi apassanto ‘‘asuko sāmaṇero kuhiṃ, asuko daharo kuhi’’nti bhantamigo viya ito cito ca oloketi, aññena kesacchedanādīnaṃ atthāya ‘‘muhuttaṃ tāva asukaṃ pesethā’’ti yāciyamānopi ‘‘amhepi taṃ attano kammaṃ na kārema, tumhe naṃ gahetvā kilamissathā’’ti na deti, ayaṃ sattakelāyano nāma. Yo pana cīvarapattathālakakattarayaṭṭhiādīni mamāyati, aññassa hatthena parāmasitumpi na deti, tāvakālikaṃ yācito ‘‘mayampi imaṃ dhanāyantā na paribhuñjāma, tumhākaṃ kiṃ dassāmā’’ti vadati, ayaṃ saṅkhārakelāyano nāma.
然而,若有人对这两类对象保持中舍、漠然,他便被称为“于众生与诸行中舍之人”。如是,若能远离那类于众生与诸行耽着之人,亲近于众生与诸行中舍之人,且在行、住等诸般威仪中,内心为令舍觉支生起而低垂、倾向、朝向,则此舍觉支便会生起。因此,初修业的善男子应以这五种方法策发舍觉支,再依此修习,令心倾向、朝向,次第证得阿拉汉果。从策发时起直至阿拉汉道之间,称为“正在修习舍觉支”;当证得果位时,称为“已修习舍觉支”。如是,七觉支乃结合世间与出世间而作解说。
Yo pana tesu dvīsupi vatthūsu majjhatto udāsino, ayaṃ sattasaṅkhāramajjhatto nāma. Iti ayaṃ upekkhāsambojjhaṅgo evarūpaṃ sattasaṅkhārakelāyanapuggalaṃ ārakā parivajjentassāpi, sattasaṅkhāramajjhattapuggalaṃ sevantassāpi, ṭhānanisajjādīsu taduppādanatthaṃ ninnapoṇapabbhāracittassāpi uppajjati. Tasmā ādikammiko kulaputto imehi pañcahi kāraṇehi upekkhāsambojjhaṅgaṃ samuṭṭhāpetvā tadeva dhuraṃ katvā abhinivesaṃ paṭṭhapetvā anukkamena arahattaṃ gaṇhāti. So yāva arahattamaggā upekkhāsambojjhaṅgaṃ bhāveti nāma, phale patte bhāvito nāma hoti. Iti imepi satta bojjhaṅgā lokiyalokuttaramissakāva kathitā.
419“修习正见”即增长、培育作为八支圣道之首的正见。对其余各支,道理亦同。此处,正见以正确见解为特相;正思惟以正确导向为特相;正语以正确摄护为特相;正业以正确发动为特相;正命以正确净化为特相;正精进以正确策励为特相;正念以正确安住为特相;正定以正确等持为特相。
419.Sammādiṭṭhiṃ bhāvetīti aṭṭhaṅgikassa maggassa ādibhūtaṃ sammādiṭṭhiṃ brūheti vaḍḍheti. Sesapadesupi eseva nayo. Ettha pana sammādassanalakkhaṇā sammādiṭṭhi. Sammāabhiniropanalakkhaṇo sammāsaṅkappo. Sammāpariggāhalakkhaṇā sammāvācā. Sammāsamuṭṭhāpanalakkhaṇo sammākammanto. Sammāvodāpanalakkhaṇo sammāājīvo. Sammāpaggahalakkhaṇo sammāvāyāmo. Sammāupaṭṭhānalakkhaṇā sammāsati. Sammāsamādhānalakkhaṇo sammāsamādhi.
其中,每一支各具三种作用。即:正见,与其他法一同断除其对立烦恼——邪见;以灭为所缘;并藉由消除愚痴的遮蔽,以无迷乱的方式照见相应法。正思惟等也如是断除邪思惟等,并以灭为所缘。此外,正思惟正确导向俱生法;正语正确受持;正业正确生起;正命正确清净;正精进正确策励;正念正确安住;正定正确等持。
Tesu ekekassa tīṇi tīṇi kiccāni honti. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi tāva aññehipi attano paccanīkakilesehi saddhiṃ micchādiṭṭhiṃ pajahati, nirodhaṃ ārammaṇaṃ karoti, sampayuttadhamme ca passati tappaṭicchādakamohavidhamanavasena asammohato. Sammāsaṅkappādayopi tatheva micchāsaṅkappādīni ca pajahanti, nirodhañca ārammaṇaṃ karonti. Visesato panettha sammāsaṅkappo sahajātadhamme sammā abhiniropeti, sammāvācā sammā pariggaṇhāti, sammākammanto sammā samuṭṭhāpeti, sammāājīvo sammā vodāpeti, sammāvāyāmo sammā paggaṇhāti, sammāsati sammā upaṭṭhāti, sammāsamādhi sammā padahati.
此所谓正见,于前行阶段,刹那不同,所缘亦别;至道刹那,则同一刹那、同一所缘。而从作用而言,它获得‘苦智’等四种名称。正思惟等,于前行阶段,亦刹那不同、所缘不同;至道刹那,则同一刹那、同一所缘。其中,正思惟于作用得‘出离思惟’、‘无害思惟’、‘无嗔思惟’三种名称。正语等三支,于前行阶段,可为远离,亦可为思;至道刹那,则唯是远离。正精进与正念两者,于作用,依正勤与念处,各得四种名称。而正定,无论前行或道刹那,皆唯是正定。
Api cesā sammādiṭṭhi nāma pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā hoti, maggakāle ekakkhaṇā ekārammaṇā. Kiccato pana dukkhe ñāṇantiādīni cattāri nāmāni labhati. Sammāsaṅkappādayopi pubbabhāge nānakkhaṇā nānārammaṇā honti, maggakāle ekakkhaṇā ekārammaṇā. Tesu sammāsaṅkappo kiccato nekkhammasaṅkappo avihiṃsāsaṅkappo abyāpādasaṅkappoti tīṇi nāmāni labhati. Sammāvācādayo tayo pubbabhāge viratiyopi honti cetanāyopi, maggakkhaṇe pana viratiyova. Sammāvāyāmo sammāsatīti idampi dvayaṃ kiccato sammappadhānasatipaṭṭhānavasena cattāri nāmāni labhati. Sammāsamādhi pana pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhiyeva.
如是,于八圣道中,世尊为精勤修行以证涅槃的瑜伽行者,首先教导正见,因正见有大利益。正如所说:‘智慧是明灯,智慧是利剑’。因此,在前行阶段,以此称为观智的正见,破除无明黑暗,斩杀烦恼之贼,瑜伽行者便能安稳地证得涅槃。故云:‘为证涅槃而修行的瑜伽行者,首先教导正见,因正见有大利益。’
Iti imesu aṭṭhasu dhammesu bhagavatā nibbānādhigamāya paṭipannassa yogino bahukārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā. Ayañhi ‘‘paññāpajjoto paññāsattha’’nti (dha. sa. 16, 20, 29, 34) ca vuttā. Tasmā etāya pubbabhāge vipassanāñāṇasaṅkhātāya sammādiṭṭhiyā avijjandhakāraṃ vidhamitvā kilesacore ghātento khemena yogāvacaro nibbānaṃ pāpuṇāti. Tena vuttaṃ – ‘‘nibbānādhigamāya paṭipannassa yogino bahukārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā’’ti.
然而,正思惟对正见有极大助益,因此紧接着宣说。犹如金匠用手反复翻动金币,以眼观察,便能分辨‘这是伪造的,这是纯正的’;修行者也是如此:在初修阶段,以寻反复思惟之后,再以观智观照,便了知‘这些法是欲界系属,这些法是色界系属’等等。又如木匠面对所得的大木,先用斧头砍削,再用凿子加工,而成工艺品;修行者也是如此,以寻反复思惟所得的法,再以智慧依‘这些法是欲界系属,这些法是色界系属’等而作抉择,将其导入修行之道。所以说:‘正思惟对它大有助益,故紧接着宣说。’
Sammāsaṅkappo pana tassā bahukāro, tasmā tadanantaraṃ vutto. Yathā hi heraññiko hatthena parivattetvā parivattetvā cakkhunā kahāpaṇaṃ olokento ‘ayaṃ kūṭo, ayaṃ cheko’’ti jānāti , evaṃ yogāvacaropi pubbabhāge vitakkena vitakketvā vitakketvā vipassanāpaññāya olokayamāno ‘‘ime dhammā kāmāvacarā, ime dhammā rūpāvacarādayo’’ti jānāti. Yathā vā pana purisena koṭiyaṃ gahetvā parivattetvā parivattetvā dinnaṃ mahārukkhaṃ tacchako vāsiyā tacchetvā kamme upaneti, evaṃ vitakkena vitakketvā vitakketvā dinnadhamme yogāvacaro paññāya ‘‘ime dhammā kāmāvacarā, ime dhammā rūpāvacarā’’tiādinā nayena paricchinditvā kamme upaneti. Tena vuttaṃ – ‘‘sammāsaṅkappo pana tassā bahukāro, tasmā tadanantaraṃ vutto’’ti.
正思惟不仅对正见有助益,对正语也同样有助益。如经所说:‘居士,先有寻与伺,而后方发为言语。’因此,在正见之后接着宣说正语。
Svāyaṃ yathā sammādiṭṭhiyā, evaṃ sammāvācāyapi upakārako. Yathāha – ‘‘pubbe kho, gahapati, vitakketvā vicāretvā pacchā vācaṃ bhindatī’’ti (ma. ni. 1.463). Tasmā tadanantaraṃ sammāvācā vuttā.
而且,因在世间,人们总是先用言语商议‘我们来做此与彼’,然后才付诸身业,所以言语对于身业有助益。因此,在正语之后接着宣说正业。
Yasmā pana idañcidañca karissāmāti paṭhamaṃ vācāya saṃvidahitvā loke kammante payojenti, tasmā vācā kāyakammassa upakārikāti sammāvācāya anantaraṃ sammākammanto vutto.
因为只有舍弃了四种语恶行和三种身恶行,圆满语、身两种善行,才能成就活命第八戒,而非其他方式。因此,在宣说两种善行之后,接着宣说正命。
Catubbidhaṃ pana vacīduccaritaṃ, tividhaṃ kāyaduccaritaṃ pahāya ubhayasucaritaṃ pūrentasseva yasmā ājīvaṭṭhamakasīlaṃ pūreti, na itarassa. Tasmā tadubhayānantaraṃ sammāājīvo vutto.
如此,以清净活命为生的人,若只满足于“我的活命已经清净”便放逸而住,是不合适的;而应当在一切威仪中发勤精进。为了说明这个道理,在宣说正命之后,接着宣说正精进。
Evaṃ suddhājīvena ‘‘parisuddho me ājīvo’’ti ettāvatā paritosaṃ katvā suttappamattena viharituṃ na yuttaṃ, atha kho sabbairiyāpathesu idaṃ vīriyamārabhitabbanti dassetuṃ tadanantaraṃ sammāvāyāmo vutto.
进而,为了说明即使已发勤精进,也必须在身、受、心、法这四个处所善巧地安立正念,所以在宣说正精进之后,接着宣说正念。
Tato āraddhavīriyenāpi kāyādīsu catūsu vatthūsu sati sūpaṭṭhitā kātabbāti dassanatthaṃ tadanantaraṃ sammāsati desitā.
再者,因为如此善巧现前的念,在遍求那些对定有利益与无利益的法之后,便能够令心专注于一个所缘,所以应当知道,在正念之后紧接着宣说正定。如此,这个八支道便是在世间道与出世间道交杂的状态下被解说。
Yasmā pana evaṃ sūpaṭṭhitā sati samādhissa upakārānupakārānaṃ dhammānaṃ gatiyo samanvesitvā pahoti ekattārammaṇe cittaṃ samādhetuṃ, tasmā sammāsatiyā anantaraṃ sammāsamādhi desitoti veditabbo. Iti ayampi aṭṭhaṅgiko maggo lokiyalokuttaramissakova kathito.
427‘内有色想’等:由于于内色作遍作,因此称为‘内有色想’。也就是说,当修习内青遍时,是在头发、或胆汁、或眼珠上作意;修习内黄遍时,是在脂肪、或皮肤、或手足心、或眼睛的黄色部位作意;修习内红遍时,是在肌肉、或血液、或舌头、或眼睛的红色部位作意;修习内白遍时,是在骨骼、或牙齿、或指甲、或眼睛的白色部位作意。然而,这些所缘并非极青色、极黄色、极红色、极白色,唯是不净相。
427.Ajjhattaṃ rūpasaññītiādīsu ajjhattarūpe parikammavasena ajjhattaṃ rūpasaññī nāma hoti. Ajjhattañhi nīlaparikammaṃ karonto kese vā pitte vā akkhitārakāya vā karoti, pītaparikammaṃ karonto mede vā chaviyā vā hatthapādatalesu vā akkhīnaṃ pītakaṭṭhāne vā karoti, lohitaparikammaṃ karonto maṃse vā lohite vā jivhāya vā akkhīnaṃ rattaṭṭhāne vā karoti, odātaparikammaṃ karonto aṭṭhimhi vā dante vā nakhe vā akkhīnaṃ setaṭṭhāne vā karoti. Taṃ pana sunīlaṃ supītaṃ sulohitakaṃ suodātakaṃ na hoti, avisuddhameva hoti.
‘一外见色’:指他的内遍作已经生起,然而所取之相(似相)却在外部。由于他在内作遍作,而于外得安止,所以说‘内有色想,外观色’。‘小’:即未扩展者。‘金与不美’:或为金色或不美,应知这是就小量胜处而说。‘他们胜解’:譬如一位有福报的人,得到一勺饭食,便说‘这有什么可吃的?’搅弄之后只是捏成一团;同样地,那些有上智、具足明净智慧的补特伽罗,于此小所缘处想:‘这小所缘中哪里值得入定?这算不得我的负担。’他胜解那些色而入定,意思是就在相生起时即达到安止。‘我知我见’:这说的是他的转向(出定后的省察),而且是在出定的时候,并非在定中。‘有如是想’:由转向想和禅那想而成为有如是想。胜解想,在定中也有;但转向想唯有从定中出来时才有。
Ekobahiddhā rūpāni passatīti yassevaṃ parikammaṃ ajjhattaṃ uppannaṃ hoti, nimittaṃ pana bahiddhā. So evaṃ ajjhattaṃ parikammassa bahiddhā ca appanāya vasena ‘‘ajjhattaṃ rūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passatī’’ti vuccati. Parittānīti avaḍḍhitāni. Suvaṇṇadubbaṇṇānīti suvaṇṇāni vā honti dubbaṇṇāni vā, parittavaseneva idaṃ abhibhāyatanaṃ vuttanti veditabbaṃ. Tāni abhibhuyyāti yathā nāma sampannagahaṇiko kaṭacchumattaṃ bhattaṃ labhitvā ‘‘kiṃ ettha bhuñjitabbaṃ atthī’’ti saṅkaḍḍhitvā ekakabalameva karoti, evameva ñāṇuttariko puggalo visadañāṇo ‘‘kiṃ ettha parittake ārammaṇe samāpajjitabbaṃ atthi, nāyaṃ mama bhāro’’ti tāni rūpāni abhibhavitvā samāpajjati, saha nimittuppādenevettha appanaṃ pāpetīti attho. Jānāmipassāmīti iminā panassa ābhogo kathito. So ca kho samāpattito vuṭṭhitassa, na antosamāpattiyaṃ. Evaṃsaññī hotīti ābhogasaññāyapi jhānasaññāyapi evaṃsaññī hoti. Abhibhavasaññā hissa antosamāpattiyampi atthi, ābhogasaññā pana samāpattito vuṭṭhitasseva.
“无量”:即扩大后的量,也就是大的意思。“胜解”:此处,譬如一个饭量大的补特伽罗得到一篮饭,心想“就算还有别的,这个对我有什么用?”便不把它看作大,同样地,智慧超胜、慧见明净的补特伽罗,心想“于此处入定?这并非无量,让心专注于一境对我来说并非负担”,就这样胜解那些色而入定,意思是即于相生起之时便达到安止。
Appamāṇānīti vaḍḍhitappamāṇāni, mahantānīti attho. Abhibhuyyāti ettha pana yathā mahagghaso puriso ekaṃ bhattavaḍḍhitakaṃ labhitvā ‘‘aññampi hotu, kiṃ etaṃ mayhaṃ karissatī’’ti taṃ na mahantato passati, evameva ñāṇuttaro puggalo visadañāṇo ‘‘kiṃ ettha samāpajjitabbaṃ , nayidaṃ appamāṇaṃ, na mayhaṃ cittekaggatākaraṇe bhāro atthī’’ti tāni abhibhavitvā samāpajjati, saha nimittuppādenevettha appanaṃ pāpetīti attho.
“内无色想”:指因未获得或不需要,而缺乏对内色的遍作想。
Ajjhattaṃ arūpasaññīti alābhitāya vā anatthikatāya vā ajjhattarūpe parikammasaññāvirahito.
“外见色”:这是指那些遍作和似相都由外而生起的人,基于外在的遍作与安止而说为“内在没有色想,独自一人外在见色”。此处的其余部分,与第四胜处中所说的方法相同。在这四种之中,“小”是针对寻行者的,“无量”是针对痴行者的,“金色”是针对瞋行者的,“不美”是针对贪行者的。因为这些适合他们,适合的原因在《清净道论》的“行差别”一章中已有详述。
Bahiddhā rūpāni passatīti yassa parikammampi nimittampi bahiddhāva uppannaṃ, so evaṃ bahiddhā parikammassa ceva appanāya ca vasena ‘‘ajjhattaṃ arūpasaññī ekova bahiddhā rūpāni passatī’’ti vuccati. Sesamettha catutthaabhibhāyatane vuttanayameva. Imesu pana catūsu parittaṃ vitakkacaritavasena āgataṃ, appamāṇaṃ mohacaritavasena, suvaṇṇaṃ dosacaritavasena, dubbaṇṇaṃ rāgacaritavasena . Etesañhi etāni sappāyāni, sā ca nesaṃ sappāyatā vitthārato visuddhimagge cariyaniddese vuttā.
于第五胜处等中:“青”是就总括而言。“青色”是就颜色而言。“青现”是就显现而言,即指没有间隙、颜色不相混杂、纯然一色地显现出来。“青光”则是就光耀而言,意谓发出青光、具有青色光辉。以此说明这些胜处的极清净。这四种胜处正是依清净色而说。然而,像“取青遍者,于青色上取相,或于花、布、色界上取相”等语,此处关于遍的制作、预备行与安止的方法,已于《清净道论》中详说。这八种胜处禅那,可作为轮转,或作为轮转的基础,或作为观的基础,或作为现法安乐住,或作为神通的基础,或作为灭尽定的基础,但都唯是世间,非出世间,应当了知。
Pañcamaabhibhāyatanādīsu nīlānīti sabbasaṅgāhakavasena vuttaṃ. Nīlavaṇṇānīti vaṇṇavasena. Nīlanidassanānīti nidassanavasena, apaññāyamānavivarāni asambhinnavaṇṇāni ekanīlāneva hutvā dissantīti vuttaṃ hoti. Nīlanibhāsānīti idaṃ pana obhāsavasena vuttaṃ, nīlobhāsāni nīlappabhāyuttānīti attho. Etena nesaṃ suvisuddhataṃ dasseti. Visuddhavaṇṇavaseneva hi imāni cattāri abhibhāyatanāni vuttāni. ‘‘Nīlakasiṇaṃ gaṇhanto nīlasmiṃ nimittaṃ gaṇhāti pupphasmiṃ vā vatthasmiṃ vā vaṇṇadhātuyā vā’’tiādikaṃ panettha kasiṇakaraṇañca parikammañca appanāvidhānañca sabbaṃ visuddhimagge vitthārato vuttameva. Imāni pana aṭṭha abhibhāyatanajjhānāni vaṭṭānipi honti vaṭṭapādakānipi vipassanāpādakānipi diṭṭhadhammasukhavihārānipi abhiññāpādakānipi nirodhapādakānipi, lokiyāneva pana na lokuttarānīti veditabbāni.
435关于“有色者见诸色”一句:此处,以色界禅那本身为“色”,即依内在的发等及青遍等,以青遍等方式而生起的禅那;拥有此禅那者,称为“有色者”。“外见诸色”则指以禅那眼看见外在的青遍等色。通过此句,显示了在内、外所依的遍处中,生起禅那者所获得的四种色界禅那。“内无色想者”,即内无色想者,是指于自己的发等中没有生起色界禅那的人。通过此句,显示了在外作预备行而唯于外在生起禅那者所获得的色界禅那。
435.Rūpī rūpāni passatīti ettha ajjhattaṃ kesādīsu nīlakasiṇādīsu nīlakasiṇādivasena uppāditaṃ rūpajjhānaṃ rūpaṃ, taṃ assa atthīti rūpī. Bahiddhā rūpāni passatīti bahiddhāpi nīlakasiṇādīni rūpāni jhānacakkhunā passati. Iminā ajjhattabahiddhāvatthukesu kasiṇesu uppāditajjhānassa puggalassa cattāripi rūpāvacarajjhānāni dassitāni . Ajjhattaṃ arūpasaññīti ajjhattaṃ na rūpasaññī, attano kesādīsu anuppāditarūpāvacarajjhānoti attho. Iminā bahiddhāparikammaṃ katvā bahiddhāva uppāditajjhānassa puggalassa rūpāvacarajjhānāni dassitāni.
“唯于净胜解”一句:通过此句,显示了于极清净的青、黄等色遍中的禅那。此处,虽然在安止定中并没有“净”之作意,但若有人以清净、净妙的遍所缘而安住,则可说为“唯于净胜解”,故如此宣说。而在《无碍解道》中这样说:“如何为唯于净胜解之解脱?此处,比丘以慈俱行之心遍满一方而住……乃至……由修习慈,有情成为不可厌。以悲俱行……以喜俱行……以舍俱行之心遍满一方而住……由修习舍,有情成为不可厌。如是即为唯于净胜解的解脱。”
Subhantvevaadhimutto hotīti iminā suvisuddhesu nīlādīsu vaṇṇakasiṇesu jhānāni dassitāni. Tattha kiñcāpi antoappanāyaṃ subhanti ābhogo natthi, yo pana visuddhaṃ subhaṃ kasiṇārammaṇaṃ katvā viharati, so yasmā ‘‘subhanti adhimutto hotī’’ti vattabbataṃ āpajjati, tasmā evaṃ desanā katā. Paṭisambhidāmagge pana ‘‘kathaṃ subhantveva adhimutto hotīti vimokkho – idha bhikkhu mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati…pe… mettāya bhāvitattā sattā appaṭikkūlā honti. Karuṇāsahagatena…pe… muditāsahagatena…pe… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati…pe… upekkhāya bhāvitattā sattā appaṭikkūlā honti. Evaṃ subhantveva adhimutto hotīti vimokkho’’ti (paṭi. ma. 1.212) vuttaṃ. Sabbaso rūpasaññānantiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbaṃ visuddhimagge vuttameva.
443对于“修地遍”等的解释:此处,以“全部”之义称为“遍”,地本身即是遍,故称“地遍”。无论是对遍作相、取相、似相,还是以这些相为所缘而生起的禅那,也都以此名称呼。但在这一段中,特指以地遍为所缘的禅那。他所修习的正是此禅那。水遍等,也是如此。
443.Pathavikasiṇaṃ bhāvetīti ettha pana sakalaṭṭhena kasiṇaṃ, pathavi eva kasiṇaṃ pathavikasiṇaṃ. Parikammapathaviyāpi uggahanimittassāpi paṭibhāganimittassāpi taṃ nimittaṃ ārammaṇaṃ katvā uppannajjhānassāpi etaṃ adhivacanaṃ. Idha pana pathavikasiṇārammaṇaṃ jhānaṃ adhippetaṃ. Taṃ hesa bhāveti. Āpokasiṇādīsupi eseva nayo.
然而,修习这些遍的人,应当先净化戒行,安住于清净戒中;若在十种障碍中有任何障碍,即应断除;前去亲近能授予业处的善知识;随顺自己的性行,择取相应合宜者;舍弃不适修遍的住处,安住于合适之处;断除微细的障碍;不缺失一切修习的规定而修习。此为略说,详细解说见于《清净道论》。只是《清净道论》中未曾提及“识遍”;它的意思是指在空遍中生起的识。这是就所缘而说,并非就等至而说。因为以“识无边”为所缘而修习识无边处等至的人,即被称为修识遍。这十种遍,也可作为轮转、轮转的基础、观的基础、现法安乐住的因、神通的基础、灭尽定的基础,然而都只是世间的,并非出世间的。
Imāni pana kasiṇāni bhāventena sīlāni sodhetvā parisuddhasīle patiṭṭhitena yvāssa dasasu palibodhesu palibodho atthi, taṃ upacchinditvā kammaṭṭhānadāyakaṃ kalyāṇamittaṃ upasaṅkamitvā attano cariyānukūlavasena yaṃ yassa sappāyaṃ, taṃ tena gahetvā kasiṇabhāvanāya ananurūpaṃ vihāraṃ pahāya anurūpe viharantena khuddakapalibodhupacchedaṃ katvā sabbaṃ bhāvanāvidhānaṃ aparihāpentena bhāvetabbāni. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge (visuddhi. 1.38 ādayo) vutto. Kevalañhi tattha viññāṇakasiṇaṃ nāgataṃ, taṃ atthato ākāsakasiṇe pavattaviññāṇaṃ. Tañca kho ārammaṇavasena vuttaṃ, na samāpattivasena. Tañhi anantaṃ viññāṇanti ārammaṇaṃ katvā esa viññāṇañcāyatanasamāpattiṃ bhāvento viññāṇakasiṇaṃ bhāvetīti vuccati. Imānipi dasa kasiṇāni vaṭṭānipi honti vaṭṭapādakānipi vipassanāpādakānipi diṭṭhadhammasukhavihāratthānipi abhiññāpādakānipi nirodhapādakānipi, lokiyāneva pana na lokuttarānīti.
453「修不净想」:所谓“不净想”,是指依于十个所缘——如膨胀相等——而生起的、与初禅相应的想。他修习、培育、增长它:使未生的生起,使已生的得以保持,这便是它的含义。十种不净的修习方法,在《清净道论》中已详细阐明。
「修死想」:将共许死、刹那死、断灭死这三种死作为所缘而生起的想,修习它,使未生的生起,使已生的得以保持,这便是它的含义。也可以说,前面所说的死随念即是这里的死想,修习它、令它生起、令它增长,这便是含义。其修习方法,在《清净道论》中也已详细阐明。
「于食修厌逆想」:对于段食等所食所饮之物,观察行相的九种厌逆而生起的想,修习它,令它生起、增长,这便是含义。其修习方法,在《清净道论》中也详细说了。
「于一切世间修不可乐想」:对于整个三界的一切世间,修习不可乐想、厌倦想,这便是含义。
「修无常想」:把握五取蕴的生灭及变异性,于五蕴中生起“无常”的想,修习它。
「于无常修苦想」:在无常的五蕴聚中,把握名为逼恼的苦相,生起“苦”的想,修习它。
「于苦修无我想」:在具有逼恼义的苦五蕴聚中,把握名为“无我”的相,生起“无我”的想,修习它。
453.Asubhasaññaṃ bhāvetīti asubhasaññā vuccati uddhumātakādīsu dasasu ārammaṇesu uppannā paṭhamajjhānasahagatā saññā, taṃ bhāveti brūheti vaḍḍheti, anuppannaṃ uppādeti, uppannaṃ anurakkhatīti attho. Dasannaṃ pana asubhānaṃ bhāvanānayo sabbo visuddhimagge (visuddhi. 1.102 ādayo) vitthāritoyeva . Maraṇasaññaṃ bhāvetīti sammutimaraṇaṃ, khaṇikamaraṇaṃ, samucchedamaraṇanti tividhampi maraṇaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjanakasaññaṃ bhāveti, anuppannaṃ uppādeti, uppannaṃ anurakkhatīti attho. Heṭṭhā vuttalakkhaṇā vā maraṇassatiyeva idha maraṇasaññāti vuttā, taṃ bhāveti uppādeti vaḍḍhetīti attho. Bhāvanānayo panassā visuddhimagge (visuddhi. 1.167 ādayo) vitthāritoyeva. Āhāre paṭikūlasaññaṃ bhāvetīti asitapītādibhede kabaḷīkāre āhāre gamanapaṭikūlādīni nava paṭikūlāni paccavekkhantassa uppajjanakasaññaṃ bhāveti, uppādeti vaḍḍhetīti attho. Tassāpi bhāvanānayo visuddhimagge vitthāritoyeva. Sabbaloke anabhiratisaññaṃ bhāvetīti sabbasmimpi tedhātuke loke anabhiratisaññaṃ ukkaṇṭhitasaññaṃ bhāvetīti attho. Aniccasaññaṃbhāvetīti pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ udayabbayaññathattapariggāhikaṃ pañcasu khandhesu aniccanti uppajjanakasaññaṃ bhāveti. Anicce dukkhasaññaṃ bhāvetīti anicce khandhapañcake paṭipīḷanasaṅkhātadukkhalakkhaṇapariggāhikaṃ dukkhanti uppajjanakasaññaṃ bhāveti. Dukkhe anattasaññaṃ bhāvetīti paṭipīḷanaṭṭhena dukkhe khandhapañcake avasavattanākārasaṅkhātaanattalakkhaṇapariggāhikaṃ anattāti uppajjanakasaññaṃ bhāveti. Pahānasaññaṃ bhāvetīti pañcavidhaṃ pahānaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjanakasaññaṃ bhāveti. Virāgasaññaṃ bhāvetīti pañcavidhameva virāgaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjanakasaññaṃ bhāveti. Nirodhasaññaṃ bhāvetīti saṅkhāranirodhaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjanakasaññaṃ bhāveti. Nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā uppajjanakasaññantipi vadanti. Ettha ca sabbaloke anabhiratasaññā, aniccasaññā, anicce dukkhasaññāti imāhi tīhi saññāhi balavavipassanā kathitā. Puna aniccasaññaṃ bhāvetītiādikāhi dasahi saññāhi vipassanāsamārambhova kathito.
473「佛随念」等,其义已如前说。
473.Buddhānussatintiādīni vuttatthāneva.
483「初禅俱行」:指与初禅一同生起、持续,即与初禅相应之义。「修信根」:即与初禅俱行之后,修习、增长、广大信根。此理于一切处皆然。
483.Paṭhamajjhānasahagatanti paṭhamajjhānena saddhiṃ gataṃ pavattaṃ, paṭhamajjhānasampayuttanti attho. Saddhindriyaṃ bhāvetīti paṭhamajjhānasahagataṃ katvā saddhindriyaṃ bhāveti brūheti vaḍḍheti. Esa nayo sabbattha.