第二 觉支相应
2. Bojjhaṅgasaṃyuttaṃ
第一 山品
1. Pabbatavaggo
1. 雪山经注释
1.Himavantasuttavaṇṇanā
182「菩提」(bodha),是指圣弟子依之而觉悟四圣谛,亦即法集(dhammasāmaggī);而圣弟子觉悟四圣谛本身,则称为「菩提」(bodhi)。「支」即原因。意思是,与那法集相关联。以渴爱而住立,以邪见而积聚;以常见而住立,以断见而积聚;以昏沉而住立,以掉举而积聚;以耽著欲乐而住立,以苦行而积聚。在《渡暴流经》的注释中说:
182. Bujjhati catusaccaṃ ariyasāvako etāyāti bodhaṃ, dhammasāmaggī, ariyasāvako pana catusaccaṃ bujjhatīti bodhi. Aṅgāti kāraṇā. Yāya dhammasāmaggiyāti sambandho. Taṇhāvasena patiṭṭhānaṃ, diṭṭhivasena āyūhanā. Sassatadiṭṭhiyā patiṭṭhānaṃ, ucchedadiṭṭhiyā āyūhanā. Līnavasena patiṭṭhānaṃ, uddhaccavasena āyūhanā. Kāmasukhānuyogavasena patiṭṭhānaṃ, attakilamathānuyogavasena āyūhanā. Oghataraṇasuttavaṇṇanāyaṃ (saṃ. ni. 1.1) –
以烦恼而安立,以诸行而积聚;以渴爱与邪见而安立,以其余烦恼与行而积聚;以一切不善行而安立,以一切世间善行而积聚。
‘‘Kilesavasena patiṭṭhānaṃ, abhisaṅkhāravasena āyūhanā. Taṇhādiṭṭhīhi patiṭṭhānaṃ, avasesakilesābhisaṅkhārehi āyūhanā, sabbākusalābhisaṅkhāravasena patiṭṭhānaṃ, sabbalokiyakusalābhisaṅkhāravasena āyūhanā’’ti –
于前所说法中,此处应依未加说明的方式而解了。“从烦恼相续之沉睡中觉醒”——以此显示,达到顶点的观相应之念等,亦具觉支的性质。以“四”等,即是与道果相应者。若问:“依修习七觉支而证悟诸谛,如何能知?”为回应此难,故说“如所……”等。如同禅那支与道支等,以此显示,菩提与觉支二词有着整体与部分的关系。又如军队支、车支等,以此显示,补特伽罗这一施设,实为一种并非真实存在的施设。
Vuttesu pakāresu idha avuttānaṃ vasena veditabbo. Kilesasantānaniddāya uṭṭhahatīti etena sikhāpattavipassanāsahagatānampi satiādīnaṃ bojjhaṅgabhāvaṃ dasseti. Cattārītiādinā maggaphalena sahagatānaṃ. Sattahi bojjhaṅgehi bhāvitehi saccapaṭivedho hotīti kathamidaṃ jānitabbanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘yathāhā’’tiādi. Jhānaṅgamaggaṅgādayo viyāti etena bodhibojjhaṅgasaddānaṃ samudāyāvayavavisayataṃ dasseti. Senaṅgarathaṅgādayo viyāti etena puggalapaññattiyā avijjamānapaññattibhāvaṃ dasseti.
“导向菩提”即是觉支,因此说“支”字是因义。“觉悟”即是菩提,菩提之支便是觉支,因此说“它们觉悟,故为觉支”。以观等为因,对应于所应觉悟之诸谛,以亲证、现前、不颠倒而正确地觉悟——如是,依显示依处差别之上道所说之“随觉”等菩提词,即以无余的方式说为“以觉悟之共通性而摄”。于此,对于昏沉住立、耽著欲乐、执取断见,其对治方面是以法抉择、精进、喜为主之法集;对于掉举积聚、苦行、执取常见,其对治方面则是以轻安、定、舍为主之法集。然而,念在两边均为必要,正因如此,才说它遍一切处而适用。
Bodhāya saṃvattantīti bojjhaṅgāti vuttaṃ ‘‘kāraṇattho aṅgasaddo’’ti. Bujjhatīti bodhi, bodhiyā eva aṅgāti bojjhaṅgāti vuttaṃ ‘‘bujjhantīti bojjhaṅgā’’ti. Vipassanādīnaṃ kāraṇānaṃ bujjhitabbānaṃ saccānaṃ anurūpaṃ paccakkhabhāvena paṭimukhaṃ aviparītaṃ sammā bujjhantīti evaṃ vatthuvisesadīpakehi uparimaggehi anubujjhantītiādinā vuttabodhisaddehi nippadesena vuttaṃ ‘‘bujjhanatāsāmaññena saṅgaṇhātī’’ti. Ettha ca līnapatiṭṭhāna-kāmasukhallikānuyoga-ucchedābhinivesānaṃ dhammavicaya-vīriyapītipadhāna-dhammasāmaggī paṭipakkho. Uddhaccāyūhanaattakilamathānuyoga-sassatābhinivesānaṃ passaddhisamādhi-upekkhāpadhāna-dhammasāmaggī paṭipakkho. Sati pana ubhayatthāpi icchitabbā. Tathā hi sā sabbatthikā vuttā.
前缀“saṃ-”有赞叹和妙好之义,因此称为“被赞叹、妙好的觉支”。“abhinibbatteti”意指以殊胜的方式生起,说明其殊胜的状态。在说完“一些人解说”之后,为了显示与前文所述三种远离不同的另外两种远离,而说“他们”等。其中,于禅那的刹那,就作用而言是修习依镇伏远离;于观的刹那,就意乐而言是修习依止息远离。因此他说:“我将证得无上解脱而住。”在一切处,依决意执取遍禅那,也应视为包含了对无取的执取。
Saṃ-saddo pasaṃsāyaṃ. Punadeva sundaro ca atthopīti āha ‘‘pasattho sundaro ca bojjhaṅgo’’ti. Abhinibbattetīti abhivisiṭṭhabhāvena nibbatteti savisesabhāvaṃ vadati. ‘‘Eke vaṇṇayantī’’ti vatvā tattha yathāvuttavivekattayato aññaṃ vivekadvayaṃ uddharitvā dassetuṃ ‘‘te hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha jhānakkhaṇe tāva kiccato vikkhambhanavivekanissitaṃ, vipassanākkhaṇe ajjhāsayato paṭippassaddhivivekanissitaṃ bhāvetīti. Tenāha – ‘‘anuttaraṃ vimokkhaṃ upasampajja viharissāmī’’ti. Tattha tattha nicchayatāya kasiṇajjhānaggahaṇena anuppādānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
2.《身经》注释。
2. Kāyasuttavaṇṇanā
183“住立”(ṭhiti):以它为因而住立,也就是原因。有四种缘——业、时节、心、食,是它的住立,因此称为“依缘而住立”(paccayaṭhitiko)。因为“食”与“缘”这两个词意义相同。“净”(subhaṃ)也是爱欲的缘,因为在原本不净的所缘中,以净的样貌转起,所以称为净。而这个净,又成为其他依此因而转起的爱欲的相,因此叫作“净相”(subhanimitta)。“净的”(subhassa)就是指前面所说的那种净。“所缘也是”(ārammaṇampi):以净的样貌或者可爱的样貌被执取的颜色等所缘,同样可依前说称为净相。“非方便作意”(anupāyamanasikāro):对于所期望的利益与安乐,它是一种非方便、不适切的作用,因此即是邪道作意,也就是不如理作意。“在其中”(tasmiṃ):指在上述确定的两种净相当中——一种是作为爱欲本身的净相,另一种是作为该爱欲之所缘的净相。而注疏则只说“在净所缘当中”。“诸比丘,有净相……”,此段经文以“等”字概括了所说。
183. Tiṭṭhanti etenāti ṭhiti, kāraṇaṃ. Kammautucittāhārasaññito catubbidho paccayo ṭhiti etassāti paccayaṭṭhitiko. Āhārapaccayasaddā hi ekatthā. Subhampīti kāmacchando paccayo, asubhe subhākārena pavattanato subhanti vuccati. Tena kāraṇena pavattanakassa aññassa kāmacchandassa nimittattā subhanimittanti. Subhassāti yathāvuttassa subhassa. Ārammaṇampīti subhākārena, iṭṭhākārena vā gayhamānaṃ rūpādiārammaṇampi subhanimittaṃ vuttākārena. Anupāyamanasikāroti ākaṅkhitassa hitasukhassa anupāyabhūto manasikāro, tato eva uppathamanasikāroti ayonisomanasikāro. Tasminti yathāniddhārite kāmacchandabhūte tadārammaṇabhūte ca duvidhepi subhanimitte. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘subhārammaṇe’’icceva vuttaṃ. Atthi, bhikkhave, subhanimittantiādīti ādi-saddena kāmacchandanīvaraṇassa āhāradassanapāḷi uttānāti katvā vuttaṃ – ‘‘evaṃ sabbanīvaraṇesu yojanā veditabbā’’ti.
“嗔”也是“嗔相”,因为先前的嗔会成为后起嗔的相。所谓“嗔所缘”,是指以十九种愤恨事为依处的众生行。“不喜”(arati):在边远坐卧处等地方的不乐意。“厌倦性”(ukkaṇṭhitā):厌倦的状态。“在边远的”(pantesu):遥远的或闲静的处所。“在增上善法中的”(adhikusalesu):于止观等善法中的。不喜即是喜乐的违逆。“不喜性”(aratitā):不喜欢的行相,即不乐意的表现。“不欣喜”(anabhiratī):不欣喜的状态。“不欣喜性”(anabhiramaṇā):不欣喜的行相。“厌倦性”(ukkaṇṭhitā):厌倦的行相。“战栗”(paritassitā):即以厌倦为因而生的战栗。
Paṭighopipaṭighanimittaṃ purimuppannassa pacchā uppajjanakassa nimittabhāvato. Paṭighārammaṇaṃ nāma ekūnavīsati āghātavatthubhūtā sattasaṅkhārā. Aratīti pantasenāsanādīsu aramaṇaṃ . Ukkaṇṭhitāti ukkaṇṭhabhāvo. Pantesūti dūresu, vivittesu vā. Adhikusalesūti samathavipassanādhammesu. Arati ratipaṭipakkho. Aratitāti aramaṇākāro. Anabhiratīti anabhiratabhāvo. Anabhiramaṇāti anabhiramaṇākāro. Ukkaṇṭhitāti ukkaṇṭhanākāro. Paritassitāti ukkaṇṭhanavaseneva paritassanā.
此为外来语,并非自性成立。「身懈怠」(kāyālasiyaṃ):指名身中的懒惰性。然而《迷惑消解》中说:「怠惰(tandī)是生来的懈怠。」此处言「怠惰」,即以此显示因过冷等缘而生起的身体蜷缩。在《烦恼事分别》(《分别注》857)中,针对此也说道:怠惰是生来的懈怠。「怠惰状态」(tandiyanā):怠惰的行相。「怠惰心」(tandimanakatā):被怠惰所征服的心。「懒惰」的体性即是懈怠(ālasyaṃ)。「懈怠状态」(ālasyāyanā):懈怠的行相。被懈怠所制伏的状态,即是「懈怠性」(ālasyāyitattaṃ)。如此,这所有的词,都是依烦恼而说的身懈怠。
Āgantukaṃ, na sabhāvasiddhaṃ. Kāyālasiyanti nāmakāye alasabhāvo. Sammohavinodaniyaṃ pana ‘‘tandīti jātiālasiya’’nti vuttaṃ. Vadatīti etena atisītādipaccayā saṅkocāpattiṃ dasseti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ kilesavatthuvibhaṅge (vibha. aṭṭha. 857). Tandīti jātiālasiyaṃ. Tandiyanāti tandiyanākāro. Tandimanakatāti tandiyā abhibhūtacittatā. Alasassa bhāvo ālasyaṃ. Ālasyāyanākāro ālasyāyanā. Ālasyāyitassa bhāvo ālasyāyitattaṃ. Iti sabbehipi imehi padehi kilesavasena kāyālasiyaṃ kathitaṃ.
「依烦恼」:指依于迷乱。「身弯曲」(kāyavinamanā):身体以不正常的方式弯曲。「伸展」(jambhanā):即颤动。反复地伸展便是「反复伸展」(vijambhanā)。「前弯」(ānamanā):向前弯曲。「后弯」(vinamanā):向后弯曲。「周弯」(sannamanā):向四周弯曲。「举扬」(paṇamanā):犹如织工从织机站起,抓住上方某物使身体挺直一般,是身体向上竖立。「病态」(byādhiyaka):已生起的病态。如此,这所有的词,都是依烦恼而说的身悸动(《分别注》858)。
Kilesavasenāti sammohavasena. Kāyavinamanāti kāyassa virūpato namanā. Jambhanāti phandanā. Punappunaṃ jambhanā vijambhanā. Ānamanāti purato namanā. Vinamanāti pacchato namanā. Sannamanāti samantato namanā. Paṇamanāti yathā hi tantato uṭṭhitapesakāro kiñcideva upariṭṭhitaṃ gahetvā ujuṃ kāyaṃ ussāpeti, evaṃ kāyassa uddhaṃ ṭhapanā. Byādhiyakanti uppannabyādhitā. Iti sabbehipi imehi padehi kilesavasena kāyaphandanameva kathitaṃ (vibha. aṭṭha. 858).
「食后的烧灼」(bhattapariḷāho):以饮食为缘而生起的烧灼。「已食者」(bhuttāvissa):指已经进食的人。「食后的迷蒙」(bhattamucchā):食后的病态,因过度饮食,人犹如陷入迷蒙。「食后的疲倦」(bhattakilamatho):以进食为缘的疲倦状态。「食后的烧灼」亦即食后的苦恼。腹中充满食物而进食之人,由于烧灼生起,如同诸根受损一般,身体备受折磨。「身体粗重」(kāyaduṭṭhulla):依于所食之食,身体现起的不适业性。
Bhattapariḷāhoti bhattavasena pariḷāhuppatti. Bhuttāvissāti bhuttavato. Bhattamucchāti bhattagelaññaṃ. Atibhuttapaccayā hi mucchāpatto viya hoti. Bhattakilamathoti bhuttapaccayā kilantabhāvo. Bhattapariḷāhoti bhattadaratho. Kucchipūraṃ bhuttavato hi pariḷāhuppattiyā upahatindriyo viya hoti, kāyo khijjati. Kāyaduṭṭhullanti bhuttabhattaṃ nissāya kāyassa akammaññatā.
“心的退缩行相”:心面对所缘时产生的退缩、收缩状态。“心的不适”:心的病态。所谓“病”,即称为“不适”。同样,他也说:“尊者,我没有不适。”“不适业性”:名为心病的、不适业的行相。“萎靡”:萎靡的行相。由于那种心,无法维持威仪,陷入萎靡不振,这种心的行相就称为“萎靡”。第二个词加上前缀后,意义增强。“退缩”:因为没有扩展性,而变得收缩。其余两个是表示行相的用语。“昏沉”:因为没有扩展性,而成为不策励、不摄持的摄持状态。“昏沉状态”:昏沉的行相。“昏沉性”:已昏沉的行相,即没有扩展性的意思。
Cittassalīyanākāroti ārammaṇe cittassa saṅkocappatti. Cittassa akalyatāti cittassa gilānabhāvo. Gilānoti akallako vuccati. Tathā cāha ‘‘nāhaṃ, bhante, akallako’’ti. Akammaññatāti cittagelaññasaṅkhāto akammaññanākāro. Olīyanāti olīyanākāro. Iriyāpathikampi cittaṃ yassa vasena iriyāpathaṃ sandhāretuṃ asakkonto olīyati, tassa taṃ ākāraṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘olīyanā’’ti. Dutiyapadaṃ upasaggena vaḍḍhitaṃ. Līnanti avipphārikatāya saṅkocappattaṃ. Itare dve ākāraniddesā. Thinanti avipphārikatāya anussāhanā asaṅgahanasaṅgahanaṃ. Thiyanākāro thiyanā. Thiyitattanti thiyitassa ākāro, avipphārikatāti attho.
“心的不寂静”指心的不寂静、不平静的状态。因此说“不寂静的行相”。从义理上看,这个“不寂静的行相”由于自性散乱且是散乱之因,实质上即是掉举与悔恨。
Cetaso avūpasamoti cittassa avūpasantatā asannisinnabhāvo. Tenāha – ‘‘avūpasantākāro’’ti. Atthato panetanti svāyaṃ avūpasantākāro vikkhepasabhāvattā vikkhepahetutāya ca atthato etaṃ uddhaccakukkuccameva.
所谓“疑的所缘法”,是指以“于佛疑”等八种疑处为基础的法。由于疑如同嗔恚等,由不断执取为缘而生起,因此特别指出作为疑处的所缘便是“疑的所缘法”。又因为先前生起的疑能成为后来疑的缘,所以疑本身也应当被视作疑处所涉的法。在此,词义上解释为:它们在这里停留、转起,所以称为“处”;疑本身就是处,故叫“疑处”。然而在注释书中,由于所缘对这些法有特别的缘力,故说“欲贪和疑这两种法是由所缘来谈的”。这实际上是就净相只作为缘的情况而说的;但也可以这样理解:如同说“嗔即是嗔相”,从而阐明“嗔是依亲依止缘而说”,同样地将“净相”视为“净”,而说“欲贪是依亲依止缘而说”。剩下的法是昏沉睡眠和掉举悔恨。其中,昏沉与睡眠彼此以俱生等关系互为缘,掉举与悔恨也是如此。这两对同样可以依亲依止缘而成立,并非不存在,因此他说“由俱生和亲依止”。
Vicikicchāya ārammaṇadhammā nāma ‘‘buddhe kaṅkhatī’’tiādinā āgataaṭṭhakaṅkhāvatthubhūtā dhammā. Yasmā vicikicchā byāpādādayo viya anu anu uggahaṇapaccayā uppajjati, tasmā kaṅkhāṭṭhānīyaṃ ārammaṇameva dassitaṃ ‘‘vicikicchāya ārammaṇadhammā’’ti. Yasmā purimuppannā vicikicchā pacchā vicikicchāya paccayo hoti, tasmā vicikicchāpi vicikicchāṭṭhānīyadhammā veditabbā. Tatrāyaṃ vacanattho – tiṭṭhanti pavattanti etthāti ṭhānīyā, vicikicchā eva ṭhānīyā vicikicchāṭṭhānīyā. Aṭṭhakathāyaṃ pana ārammaṇassapi tattha visesapaccayataṃ upādāya ‘‘kāmacchando vicikicchāti ime dve dhammā ārammaṇena kathitā’’ti vuttaṃ. Subhanimittassa hi paccayabhāvamattaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ, tathāpi yathā ‘‘paṭighampi paṭighanimitta’’nti katvā ‘‘byāpādo upanissayena kathito’’ti vuttaṃ, evaṃ subhampi subhanimittanti katvā kāmacchando upanissayena kathitoti sakkā viññātuṃ. Sesā thinamiddhauddhaccakukkuccāni. Tattha thinamiddhaṃ aññamaññaṃ sahajātādivasena paccayo, tathā uddhaccakukkuccanti. Ubhayesampi upanissayakoṭiyā paccayabhāve vattabbameva natthīti āha ‘‘sahajātena ca upanissayena cā’’ti.
所谓“念”,是以“四念处”等方式,随念诸法而转起,因此那些法便称为“念觉支处”。对于出世间法,它同样以随闻等方式执取而如此转起。因此说“念的”等。
Yasmā sati nāma ‘‘cattāro satipaṭṭhānā’’tiādinā tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ anussaraṇavasena vattati, tasmā te dhammā satisambojjhaṅgaṭṭhānīyā nāma. Lokuttaradhamme ca anussavādivasena gahetvā tathā pavattateva. Tena vuttaṃ ‘‘satiyā’’tiādi.
“善巧”即指智慧,由此生起者为善巧所生。“无过失乐异熟”是说,成为无过失,并以乐异熟而成熟。此二词从缘、自性、作用、果报方面显示了善法。在不善的解说中,理趣亦然。“有过失”指应受呵责。“无过失”指不应受呵责。“低劣”即下劣。“殊胜”即最上。“黑”是黑暗、不清净。“白”是光洁、清净。“对应”一词,于第一种分别中应理解为类似部分;于第二种中为对立部分;于第三种中为应被制伏的对立部分。
Kosallaṃ vuccati paññā, tato uppannā kosallasambhūtā. Anavajjasukhavipākāti anavajjā hutvā sukhavipākā vipaccanakā. Padadvayena paccayato sabhāvato kiccato phalato kusaladhammaṃ dasseti. Akusalaniddesepi eseva nayo. Sāvajjāti gārayhā. Anavajjāti agārayhā. Hīnā lāmakā. Paṇītā seṭṭhā. Kaṇhā kāḷakā asuddhā. Sukkā odātā suddhā . Paṭibhāga-saddo paṭhame vikappe sadisakoṭṭhāsattho, dutiye paṭipakkhakoṭṭhāsattho, tatiye niggahetabbapaṭipakkhakoṭṭhāsattho daṭṭhabbo.
以善行之业的初始作用而转起的精进,因其坚毅自性而称为“界”,故说“发勤界”即最初发起的精进。精进经由修习而变得强而有力,能摧破对立面,故说“出离界”,因它已出离懈怠,较发勤界更强。对于极强、更强等对立面,它能予以摧破,达到锐利、极锐利等程度,故说“勇猛界”,因它更向前迈进,较出离界更强。
Kusalakiriyāya ādikammabhāvena pavattavīriyaṃ dhitisabhāvatāya dhātūti vuttanti āha ‘‘ārambhadhātūti paṭhamārambhavīriya’’nti. Laddhāsevanaṃ vīriyaṃ balappattaṃ hutvā paṭipakkhaṃ vidhamatīti āha – ‘‘nikkamadhātūti kosajjato nikkhantattā tato balavatara’’nti. Adhimattādhimattatarānaṃ paṭipakkhadhammānaṃ vidhamanasamatthaṃ paṭupaṭutarādibhāvappattaṃ hotīti āha – ‘‘parakkamadhātūti paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanatāya tatopi balavatara’’nti.
“彼处于此住立、转起”,故名为“处”。所缘诸法是喜觉支之“处”,故称“喜觉支处”,也就是所说的“喜的所缘法”。因为于《清净道论》中说“此唯名喜”,由喜亦依更迭生起而可被如此施设。“止息躁动”:躁动即烦恼的热恼,彼由轻安而止息,故名“躁动止息”(轻安)。身轻安不仅止息受等三蕴,亦能止息色身;心轻安则唯独止息心,是故世尊于此,犹如轻快性等一般,将其分列为二。同样,通过作意定相而执持之所缘,即止本身为定相,并兼摄作为其境的似相。而“种种顶”即指散乱、掉举;其作用为不稳固,呈散乱之相。彼与一境性相违,作为散乱的对立面,便称为“不散乱”,此即是定,可同样视之为相。是故说“此即彼之同义词”。
Tiṭṭhati pavattati etthāti ṭhānīyā. Ārammaṇadhammā, pītisambojjhaṅgassa ṭhānīyāti pītisambojjhaṅgaṭṭhānīyāti ‘‘pītiyā ārammaṇadhammā’’ti vuttaṃ. Yasmā aparāparuppattiyā pītipi tathā vattabbataṃ labhatīti vuttaṃ visuddhimagge ‘‘pītiyā eva taṃ nāma’’nti. Darathapassaddhīti daratho kilesapariḷāho, so passambhati etāyāti darathapassaddhi, kāyapassaddhiyā vedanādikhandhattayassa viya rūpakāyassapi passambhanaṃ hoti, cittapassaddhiyā cittasseva passambhanaṃ, tato evettha bhagavatā lahutādīnaṃ viya duvidhatā vuttā. Tathā samāhitākāraṃ sallakkhetvā gayhamāno samathova samathanimittaṃ, tassa ārammaṇabhūtaṃ paṭibhāganimittampi. Vividhaṃ aggaṃ etassāti byaggo, vikkhepo. Tathā hi so anavaṭṭhānaraso bhantatāpaccupaṭṭhāno vutto. Ekaggabhāvato byaggapaṭipakkhoti abyaggo, samādhi, so eva nimittanti pubbe viya vattabbaṃ. Tenāha ‘‘tasseva vevacana’’nti.
所谓不执取所缘中可喜、不可喜之相而应把握的中舍性,以及先前由修习舍觉支而生起的中舍性,此二种中舍性,即是“舍的所缘法”之义,因此说“从义理上,中舍性应知为舍觉支处所法”。之所以提及所缘,是因为它们对所缘具有特别殊胜的缘力。其余的法,即精进等四法。对于这些法,唯应希求它们有更强的亲依止缘。
Yo ārammaṇe iṭṭhāniṭṭhākāraṃ anādiyitvā gahetabbo majjhattākāro, yo ca pubbe upekkhāsambojjhaṅgassa bhāvanāvasena uppanno majjhattākāro, duvidhopi so upekkhāya ārammaṇadhammoti adhippetoti āha – ‘‘atthato pana majjhattākāro upekkhāṭṭhānīyā dhammāti veditabbo’’ti. Ārammaṇena kathitā ārammaṇasseva tesaṃ visesapaccayabhāvato. Sesāti vīriyādayo cattāro dhammā. Tesañhi upanissayova sātisayo icchitabboti.
第三 戒经注释
3. Sīlasuttavaṇṇanā
184诸漏尽者的“出世间戒”,乃摄于道果中的正语、正业、正命,已达戒相,以及与这些相应的思心所等。而“世间戒”,则摄于唯作无记心中,为行戒;至于禁止戒,则全然无有,因以离为形式的转起已不复存在。有者云:“前分戒是世间戒。”
184.Khīṇāsavassa lokuttaraṃ sīlaṃ nāma maggaphalapariyāpannā sammāvācākammantājīvā sīlalakkhaṇappattā tadaññe cetanādayo. Lokiyaṃ pana kiriyābyākatacittapariyāpannaṃ cārittasīlaṃ, vārittasīlassa pana sambhavo eva natthi viramaṇavasena pavattiyā abhāvato. ‘‘Pubbabhāgasīlaṃ lokiyasīla’’nti keci.
「眼所见」即是以眼而见。 「见特相」:对于自性法与有为法的各自相,由“知遍知”而见;对于无常等共相,由“度遍知”而见。纵使在断除它们时,亦是以“应被断除的状态”而见。涅槃的真实相由道与果而见,然此实为证悟。由禅那见地遍等、由神通见色法等,亦属「如实知见」。此处指「眼见」,因随后方提及听受与侍奉。「问难侍奉」即通过提问而侍奉;对于那些为了其他事而亲近者,单凭“亲近”一词便已表其意。
Cakkhudassananti cakkhūhi dassanaṃ. Lakkhaṇassa dassananti sabhāvadhammānaṃ saṅkhatānaṃ paccattalakkhaṇassa ñātapariññāya, aniccādisāmaññalakkhaṇassa tīraṇapariññāya dassanaṃ. Pajahantopi hi te pahātabbākārato passati nāma. Nibbānassa tathalakkhaṇaṃ maggaphalehi dassanaṃ, taṃ pana paṭivijjhanaṃ. Jhānena pathavīkasiṇādīnaṃ, abhiññāhi rūpānaṃ dassanampi ñāṇadassanameva. Cakkhudassanaṃ adhippetaṃ savanapayirupāsanānaṃ parato gahitattā. Pañhapayirupāsananti pañhapucchanavasena payirupāsanaṃ aññakammatthāya upasaṅkamanassa kevalaṃ upasaṅkamaneneva jotitattā.
所谓「圣者的随念」,是依功德而随念,其中亦是以领受教导并作意的方式,随念如实存在的戒等功德。为明此义,故说“禅那、观”等语。「于其他人处」:即除了圣者之外的其他佛弟子那里。由此说:“这称为「随出家」”。「于其他人中」:指佛弟子以外的苦行者、游方者等。因于彼处出家,并不称为圣者的随出家。
Ariyānaṃ anussati nāma guṇavasena, tatthāpi laddhaovādāvajjanamukhena yathābhūtasīlādiguṇānussaraṇanti dassetuṃ ‘‘jhānavipassanā’’tiādi vuttaṃ. Aññesaṃyeva santiketi ariyehi aññesaṃ sāsanikānaṃyeva santike. Tenāha – ‘‘anupabbajjā nāmā’’ti. Aññesūti sāsanikehi aññesu tāpasaparibbājakādīsu. Tattha hi pabbajjā ariyānaṃ anupabbajjā nāma na hotīti vuttaṃ.
因大长老一切善见,故有「十万」之众。「在楞伽岛等处」:此是以依止为表徵的标记。实则出家并非由岛屿所得,而是由住于岛上的老师所得。玛欣德……所谓出家,乃因他的「眷属」而出家。
Satasahassamattāahesuṃ samantapāsādikattā mahātherassa. Laṅkādīpeti nissayasīsena nissitasallakkhaṇaṃ. Na hi pabbajjā dīpapaṭiladdhā, atha kho dīpanivāsiācariyapaṭiladdhā. Mahinda…pe… pabbajanti nāma tassa parivāratāya pabbajjāyāti.
「忆念」,即思惟、把该教导与告诫之法置于心中。「作寻思所击」,即通过一再地遍寻,令该法义为寻思所成就。「已发勤」,即已成就。而此成就即是圆满,故说“已圆满”。“于彼”,即于所述之法。「以智行之方式」,即智的运转。「于诸法」,指各别教导中所说的色法、无色法。「相」,指别相与共相。「简择」,即作如是简择:“这是色,这是如是色”等。「亦种植智」,即发起“此是无常、变易、衰坏、易碎”等智。「审察」……即依色法七法、非色法七法的次第,如同亲证般地修观,见无常等,亦即作触证。
Saratīti taṃ ovādānusāsanidhammaṃ cinteti citte karoti. Vitakkāhataṃ karotīti punappunaṃ parivitakkanena tadatthaṃ vitakkanipphāditaṃ karoti. Āraddho hotīti sampādito hoti. Taṃ pana sampādanaṃ pāripūri evāti āha ‘‘paripuṇṇo hotī’’ti. Tatthāti yathāvutte dhamme. Ñāṇacāravasenāti ñāṇassa pavattanavasena. Tesaṃ tesaṃ dhammānanti tasmiṃ tasmiṃ ovādadhamme āgatānaṃ rūpārūpadhammānaṃ. Lakkhaṇanti visesalakkhaṇaṃ sāmaññalakkhaṇañca. Pavicinatīti ‘‘idaṃ rūpaṃ ettakaṃ rūpa’’ntiādinā vicayaṃ āpajjati. Ñāṇañca ropetīti ‘‘aniccaṃ calaṃ palokaṃ pabhaṅgū’’tiādinā ñāṇaṃ pavatteti. Vīmaṃsanaṃ…pe… āpajjatīti rūpasattakārūpasattakakkamena vipassanaṃ paccakkhato viya aniccatādīnaṃ dassanaṃ sammasanaṃ āpajjati.
「这两者」,即前文所说的果与利益。从义上看,二者同一,因为是同义语。「预先」,即提早。「临终时」,指死亡的时刻。此处为依格,表接近,故说“在死时临近之际”。
Ubhayampetanti phalānisaṃsāti vuttadvayaṃ. Atthato ekaṃ pariyāyasaddattā. Paṭikaccāti pageva. Maraṇakāleti maraṇakālasamīpe. Samīpatthe hi idaṃ bhummanti āha ‘‘maraṇassa āsannakāle’’ti.
他(不还者)有三种,依智的利、中、钝而有差别。故说“在有千劫寿命的……”等。名为「中般涅槃者」,因他在寿量的中途便般涅槃。「无论何处」,即于无烦天等任何一处。「与方便俱」,即与所谓观智诸行的方便俱起,意为伴随观的力量。在净居地范围内,其道流唯向上转,故称「上流」。以结生往色究竟天,故称「往色究竟者」。
So tividho hoti ñāṇassa tikkhamajjhamudubhāvena. Tenāha ‘‘kappasahassāyukesū’’tiādi. Upahaccaparinibbāyī nāma āyuvemajjhaṃ atikkamitvā parinibbāyanato. Yattha katthacīti avihādīsu yattha katthaci. Sappayogenāti vipassanāñāṇasaṅkhārasaṅkhātena payogena, saha vipassanāpayogenāti attho. Suddhāvāsabhūmiyaṃ uddhaṃyeva maggasoto etassāti uddhaṃsoto. Paṭisandhivasena akaniṭṭhabhavaṃ gacchatīti akaniṭṭhagāmī.
即使处于无烦天等天界,若这位行者必定只会向上趣往,便称为“往色究竟者”。故说“一为上流往色究竟者,如是五种”。其中“tesaṃ”是属格,用于简别。虽然由于“上流”的性质,他也会生在下方等圣者地,但应知:在那几处地中并不取寿量;而在色究竟有中,依寿量而言,寿命达到一万六千劫。因为说到了“可预期七果、七利益”,所以指出:“阿拉汉道的前分观觉支已经被宣说了”。由于七觉支同时生起,故说它们“不先不后,同一心刹那”。这可以从经文中各处出现的“于那时”一语得知;又因觉支具有种种自性,故说“种种相”。
Avihādīsu vattamānopi ekaṃsato uddhaṃgamanāraho puggalo akaniṭṭhagāmī eva nāmāti vuttaṃ ‘‘eko uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmīti pañca hontī’’ti. Tesanti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Uddhaṃsotabhāvato yadipi heṭṭhimādīsupi ariyabhūmi nibbattateva, tathāpi tattha bhūmīsu āyuṃ aggahetvā akaniṭṭhabhave āyuvaseneva soḷasakappasahassāyukatā daṭṭhabbā. ‘‘Satta phalā sattānisaṃsā pāṭikaṅkhā’’ti vuttattā ‘‘arahattamaggassa pubbabhāgavipassanā bojjhaṅgā kathitā’’ti vuttaṃ. Sattannampi sahabhāvo labbhatīti ‘‘apubbaṃ acarimaṃ ekacittakkhaṇikā’’ti vuttaṃ. Tayidaṃ pāḷiyaṃ tattha tattha ‘‘tasmiṃ samaye’’ti āgatavacanena viññāyati, bojjhaṅgānaṃ pana nānāsabhāvattā ‘‘nānālakkhaṇā’’ti vuttaṃ.
4. 《衣经》的注释
4. Vatthasuttavaṇṇanā
185“念觉支”——“若我如此[作意]:念觉支是最胜、最高、最上的,因此我以念觉支为首,进入果等至而安住。”这就是在前分阶段,我心中如此生起的意思。
“无量的”——我心中如此:“此念觉支,因完全没有能造成限量的烦恼,并且以无量的法为所缘,所以称为无量。”于等至内,我以不迷乱的方式如此生起。
“圆满的”——我心中如此:“由于修习达到圆满,所以它完全圆满。”于等至内,我以不迷乱的方式如此生起。
“住立”:依时而划定期限的等至安住,由于属于他们至,念觉支以制伏的方式而住立。
“由于未作意生起”:即对“生起”未转向、未作意。这里,以“生起”为首,实际上是指有生起的诸行。
“无生”指涅槃,因为它没有生起,并且出离于有生起者。
“转起”指异熟转起。“无转起”指涅槃,因为否定了那种转起。
“相”指一切诸行的相。“无相”指涅槃。
“诸行”:由生等名称,只取诸行本身。“离行”指涅槃。
“由于已作意”:从作意的时候开始,以所缘而转起,念觉支便住立。
“以八种行相”:由八种理由。“知”:在出等至……
185.‘‘Satisambojjhaṅgo’’ti evaṃ ce mayhaṃ hotīti satisambojjhaṅgo nāma seṭṭho uttamo pavaro, tasmāhaṃ satisambojjhaṅgasīsena phalasamāpattiṃ appetvā viharissāmīti evaṃ ce mayhaṃ pubbabhāge hotīti attho. ‘‘Appamāṇo’’ti evaṃ mayhaṃ hotīti svāyaṃ satisambojjhaṅgo, sabbaso pamāṇakarakilesābhāvato appamāṇadhammārammaṇato ca appamāṇoti evaṃ mayhaṃ antosamāpattiyaṃ asammohavasena hoti. Suparipuṇṇoti bhāvanāpāripūriyā suṭṭhu paripuṇṇoti evaṃ mayhaṃ antosamāpattiyaṃ asammohavasena hotīti. Tiṭṭhatīti yathākālaparicchedasamāpattiyā avaṭṭhānena tappariyāpannatāya satisambojjhaṅgo tiṭṭhati paṭibandhavasena. Uppādaṃ anāvajjitattāti uppādassa anāvajjanena asamannāhārena. Uppādasīsena cettha uppādavantova saṅkhārā gahitā. Anuppādanti nibbānaṃ uppādābhāvato uppādavantehi ca vinissaṭattā. Pavattanti vipākappavattaṃ. Appavattanti nibbānaṃ tappaṭikkhepato. Nimittanti sabbasaṅkhāranimittaṃ. Animittanti nibbānaṃ. Saṅkhāreti uppādādianāmasanena kevalameva saṅkhāragahaṇaṃ. Visaṅkhāranti nibbānaṃ. Āvajjitattā āvajjitakālato paṭṭhāya ārabbha pavattiyā satisambojjhaṅgo tiṭṭhati. Aṭṭhahākārehīti aṭṭhahi kāraṇehi. Jānātīti samāpattito vuṭṭhitakāle pajānāti. Aṭṭhahākārehīti uppādāvajjanādīhi ceva anuppādāvajjanādīhi ca vuttākāraviparītehi aṭṭhahi ākārehi cavantaṃ samāpattivasena anavaṭṭhānatopi gacchantaṃ cavatīti thero pajānātīti.
“果觉支”是指包含在果等至当中的那些觉支。然而,它们是各自分开生起的吗?于是有说:“当……的时候”等等。“以之为首”:意思是把它作为主要的、最上的。“随顺者”:即随顺而行的、跟随念觉支的那些觉支。而且,这是那样做了以后,以法随观的方式进行的。不过,有些人说“作了那随观等之后”。
Phalabojjhaṅgāti phalasamāpattipariyāpannā bojjhaṅgā. Kiṃ pana te visuṃ visuṃ pavattantīti āha ‘‘yadā hī’’tiādi. Sīsaṃ katvāti padhānaṃ seṭṭhaṃ katvā. Tadanvayāti tadanugatā satisambojjhaṅgaṃ anugacchanakā. Tañca kho tathā katvā dhammaṃ paccavekkhaṇavasena. Keci pana ‘‘taṃ paccavekkhaṇādikaṃ katvā’’ti vadanti.
5. 《比丘经》的注释
5. Bhikkhusuttavaṇṇanā
186「为菩提故」:此处「菩提」指觉悟。那么,是为了什么、由什么而觉悟呢?问者先发问「为了觉悟什么?」,接着展示:「以道……」等。以道,能导向对涅槃的觉悟;以省察,则导向对所作已办的觉悟。在第一种解释中,只显示了现证;因对此不满足,故又说「或以道」,给出第二种解释。「依远离」「依离贪」等词,展示了一切道的作用及其果。「依灭」一句,展示对涅槃的现证。「心从欲漏等解脱」等,展示烦恼的断除。「于解脱中,有解脱智」等,展示省察。
186.Bodhāyāti ettha bodho nāma bujjhanaṃ, taṃ pana kissa kenāti pucchanto ‘‘kiṃ bujjhanatthāyā’’ti vatvā taṃ dassento ‘‘maggenā’’tiādimāha. Maggena nibbānaṃ bujjhanatthāya saṃvattanti, paccavekkhaṇāya katakiccataṃ bujjhanatthāya saṃvattanti, paṭhamavikappe sacchikiriyābhisamayo eva dassitoti tena atuṭṭhe ‘‘maggena vā’’ti dutiyavikappamāha. Vivekanissitaṃ virāganissitanti padehi sabbaṃ maggakiccaṃ tassa phalañca dassitaṃ. Nirodhanissitanti iminā nibbānasacchikiriyā. Kāmāsavāpi cittaṃ vimuccatītiādinā kilesappahānaṃ. Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hotītiādinā paccavekkhaṇā dassitā.
6-7. 《昆荼利亚经》等的注疏
6-7. Kuṇḍaliyasuttādivaṇṇanā
187-188由于习惯性地住在寺院里,故称「寺住者」。深入大众中活动,故称「众中行者」——也就是「然而……」等语。「如此」指以此方式。「执取」是指批评、指责,用此来解释问句的意义。「解明」是指解除、摆脱指责,用此来解释答句的意义。「以此理趣」是说,在此以「如是说」来显示「iti」一词的义涵。为了挑起争议而说的话,便称为「说」,也就是过失、毛病。有「如是说」的人,便会招来更多争论。而「从如是说中解脱」,就是如此从那些争论中解脱出来。如此,通过消解别人加于你的过失,显示了从争论中解脱的功德之后,为进一步通过揭示过失来讲解,便开示了「这是问句的过失……」等语句。
187-188. Nibaddhavāsavasena ārāme nisīdanasīloti ārāmanisādī. Parisaṃ ogāḷho hutvā caratīti parisāvacaroti āha – ‘‘yo panā’’tiādi. Evanti iminākārena. Gahaṇanti niggahaṇaṃ. Tena pucchāpadassa atthaṃ vivarati. Nibbeṭhananti niggahanibbeṭhanaṃ. Tena vissajjanapadassa atthaṃ vivarati. Iminā nayenāti etena ‘‘itivādo’’ti ettha iti-saddassa atthaṃ dasseti. Upārambhādhippāyo vadati etenāti vādo, doso. Itivādo hotīti evaṃ imassa upari vādāropanaṃ hoti. Itivādappamokkhoti evaṃ tato pamokkho hoti . Evaṃ vādappamokkhānisaṃsaṃ parehi āropitadosassa nibbeṭhanavasena dassetvā idāni dosapavedanavasena dassetuṃ ‘‘ayaṃ pucchāya doso’’tiādi vuttaṃ.
「如此之范围」是指从开头直到「三种善行」为止的这一段内容。「此说法」是指以「根律仪确实是……」等理路展开的此一说法。「不贪求」即不贪欲。「不亢奋」即不过度欢喜。「住于行境内」是指心通过入定的方式,稳固地安住于业处所缘,毫不动摇。因此说「善安立」。「善安立」即依正念、无散乱而安住。由于专注于业处而获得解脱,即因精勤于业处而从其对立的诸盖中解脱出来。由此称为「善解脱」,即很好地解脱了。当遇到不可喜的境界时,他不会沮丧,不会感到羞赧。这是针对烦恼,尤其是嗔恚而言。心不坚定及心僵硬:由于被烦恼覆盖,心便僵硬,不明柔软。所谓「心不屈」:指由忧而生起的消沉状态,因无此状态,故心无过失。「心不腐坏」:因无瞋害,故心保持清凉。
Ettakaṃ ṭhānantiādito paṭṭhāya yāva ‘‘tīṇi sucaritānī’’ti ettakaṃ ṭhānaṃ. Imaṃ desananti ‘‘indriyasaṃvaro kho’’tiādinayappavattaṃ imaṃ desanaṃ. Nābhijjhāyatīti na abhijjhāyati. Nābhihaṃsatīti na abhitussati. Gocarajjhatte ṭhitaṃ hotīti kammaṭṭhānārammaṇe samādhānavasena ṭhitaṃ hoti avaṭṭhitaṃ. Tenāha ‘‘susaṇṭhita’’nti. Susaṇṭhitanti sammā avikkhepavasena ṭhitaṃ. Kammaṭṭhānavimuttiyāti kammaṭṭhānānuyuñjanavasena paṭipakkhato nīvaraṇato vimuttiyā. Suṭṭhu vimuttanti suvimuttaṃ. Tasmiṃ amanāparūpadassane na maṅku vilakkho na hoti. Kilesavasena dosavasena. Aṭṭhitacitto athaddhacitto. Kovesena hi cittaṃ thaddhaṃ hoti, na mudukaṃ. Adīnamānasoti domanassavasena yo dīnabhāvo, tadabhāvena niddosamānaso. Apūticittoti byāpajjābhāvena sītibhūtacitto.
在这六门中,各有十八种恶行,每一门都分别对应身恶行、语恶行和意恶行。为了详细阐明这些恶行,才提问“如何”等。其中,“当可爱的所缘出现在眼前时”这一句,只是举例说明其原理。由此应当举一反三,阐述“当不可爱的所缘出现时,生起嗔恚者……”等,这样导出三种恶行;同样,也需阐明“当中性的所缘出现时,生起愚痴者……”等情况。然而,因为在意恶行等的总称上彼此相通,所以应当知道其体性唯有三种恶行。
Imesu chasu dvāresu aṭṭhārasa duccaritāni honti paccekaṃ kāyavacīmanoduccaritabhedena. Tāni vibhāgena dassetuṃ ‘‘katha’’ntiādi vuttaṃ. Tattha iṭṭhārammaṇe āpāthagateti nayadānamattametaṃ. Tena ‘‘aniṭṭhārammaṇe āpāthagate dosaṃ uppādentassā’’tiādinā tividhaduccaritaṃ nīharitvā vattabbaṃ, tathā ‘‘majjhattārammaṇe mohaṃ uppādentassā’’tiādinā ca. Manoduccaritādisāmaññena pana tīṇiyeva duccaritāni hontīti veditabbaṃ.
“依施设而言”:不直接涉及具体事物,而是通过归纳的方式,纯粹依概念安立来解说。“于修行对治中”:是指在修行所成就的对治中,或由修行产生的对治中。“这些”即前述六门的所缘。“诸恶行”指恶行生起的因缘。对于安住于不加对治的人,应当将恶行转化为善行。“转变”即是转化,不让恶行在那里生起,而令善行生起。如此,通过上述方式成就根律仪,三种善行得以圆满。因此说“至此……”等语。“至此”涵盖从最初开始,一直到“圆满三种善行”这句经文为止的范围。作为戒的守护者,根律仪戒即守护四遍净戒的根律仪戒,它被宣说为令戒得以持续生起的亲依止缘。
Paññattivasenāti vatthuṃ anāmasitvā piṇḍagahaṇamukhena kevalaṃ paññattivaseneva. Bhāvanāpaṭisaṅkhāneti bhāvanāsiddhe paṭisaṅkhāne, bhāvanāya paṭisaṅkhāne vāti attho. Imānīti yathāvuttāni chadvārārammaṇāni. Duccaritānīti duccaritakāraṇāni. Appaṭisaṅkhāne ṭhitassa duccaritāni sucaritāni katvā. Pariṇāmetīti parivatteti duccaritāni tattha anuppādetvā sucaritāni uppādento. Evanti vuttappakārena. Indriyasaṃvaro…pe… veditabbo indriyasaṃvarasampādanavasena tiṇṇaṃ sucaritānaṃ sijjhanato. Tenāha ‘‘ettāvatā’’tiādi. Ettāvatāti ādito paṭṭhāya yāva ‘‘tīṇi sucaritāni paripūrentī’’ti padaṃ, ettāvatā. Sīlānurakkhakaṃ indriyasaṃvarasīlanti catupārisuddhisīlassa anurakkhakaṃ indriyasaṃvarasīlaṃ kathikaṃ. Kathaṃ pana tadeva tassa anurakkhakaṃ hotīti? Aparāparuppattiyā upanissayabhāvato.
“三学处”指根律仪戒、活命遍净戒与资具依止戒。“夹杂出世间”的意思是,它们既可以是世间的,也可以是出世间的。能圆满七觉支,是指圆满出世间的七觉支。作为根本的四念处是前行部分,正是对此而说:“昆荼利亚,若能修习、多修习四念处,便能圆满七觉支。”那些四念处就是前面所说的念处。以念处为根本的觉支,即以世间念处为根本的觉支。关于“前行部分或”一词,此处有些人取“前行部分与”的读法,解释为“在出世间之前的前行部分以及”。以明解脱为根本的觉支,是依照“昆荼利亚,若能修习、多修习七觉支,便能圆满明解脱”的教导,这些觉支本身即是出世间的,因为是与明解脱一同生起的。
Tīṇi sīlānīti indriyasaṃvara-ājīvapārisuddhi-paccayasannissita-sīlāni. Lokuttaramissakāti lokiyāpi lokuttarāpi hontīti attho. Sattannaṃ bojjhaṅgānanti lokuttarānaṃ sattannaṃ bojjhaṅgānaṃ. Mūlabhūtā satipaṭṭhānā pubbabhāgā, te sandhāya vuttaṃ ‘‘cattāro kho, kuṇḍaliya, satipaṭṭhānā bhāvitā bahulīkatā satta bojjhaṅge paripūrentī’’ti. Tepīti yathāvuttasatipaṭṭhānā. Satipaṭṭhānamūlakā bojjhaṅgāti lokiyasatipaṭṭhānamūlakā bojjhaṅgāva. Pubbabhāgāvāti ettha keci ‘‘pubbabhāgā cā’’ti pāṭhaṃ katvā ‘‘pubbeva lokuttarā pubbabhāgā cā’’ti atthaṃ vadanti. Vijjāvimuttimūlakāti ‘‘satta kho, kuṇḍaliya, bojjhaṅgā bhāvitā bahulīkatā vijjāvimuttiṃ paripūrentī’’ti evaṃ vuttā bojjhaṅgā lokuttarāva vijjāvimuttisahagatabhāvato.
8. 《优波婆那经》注释
8. Upavānasuttavaṇṇanā
189「自」是作格的表述,因此说“由自己”。「正在造作」指正在生起。「于业处善得解脱」:由于业处作意令诸盖远离,因而从那些盖中善巧地解脱。「作了利益」是将修习作意作为最上。「有需求者」则是思惟“如此大的利益已为我生起”后,成为有需求者。
189.Paccattanti karaṇaniddeso ayanti āha – ‘‘attanāvā’’ti. Kurumānoyevāti uppādento eva. Kammaṭṭhānavimuttiyā suṭṭhu vimuttanti kammaṭṭhānamanasikārena nīvaraṇānaṃ dūrībhāvato tehi suṭṭhu vimuttaṃ. Atthaṃ karitvāti bhāvanāmanasikāraṃ uttamaṃ katvā. ‘‘Mahā vata me ayaṃ attho uppanno’’ti atthiko hutvā.
9. 第一生起经的注释
9. Paṭhamauppannasuttavaṇṇanā
190「如来的出现」等语,意在说明唯有当佛陀出现于世时,人们才获得觉支宝。
190.Tathāgatassa pātubhāvātiādinā buddhuppādakāle eva bojjhaṅgaratanapaṭilābhoti dasseti.
第二 病品
2. Gilānavaggo
1-3. 命经等注释
1-3. Pāṇasuttādivaṇṇanā
192-194“Yesan”指那些众生。他们依凭相应的身体部位而成就四种威仪。“Etan”即“他们行持四种威仪”这句话。根据“依于远离”等语,可知此处说的是“与观俱行的道觉支”。第二、第三经义理易解,因前已依同一方法解说。
192-194.Yesanti yesaṃ sattānaṃ. Cattāro iriyāpathā atthi labbhanti tadupagasarīrāvayavalābhena. Etanti ‘‘cattāro iriyāpathe kappentī’’ti etaṃ vacanaṃ. ‘‘Vivekanissita’’ntiādivacanato ‘‘sahavipassanake maggabojjhaṅge’’icceva vuttaṃ. Dutiyatatiyāni uttānatthāneva heṭṭhā vuttanayattā.
4-10. 第一病经等注疏
4-10. Paṭhamagilānasuttādivaṇṇanā
195-201“变得清净”即平息了相异诸界的扰动。因此说:“犹如在莲叶上……(中略)……回转而去。”第五、第六经亦同此法,因其文义与第四经相同。“被毒树之风所触”,指触到了依附于毒树的风。“微细冷热病”即轻微的寒热病。“剩余的”指所述之余法。于第七等四部经中,皆如此说。
195-201.Visuddhaṃ ahosi visabhāgadhātukkhobhaṃ vūpasamentaṃ. Tenāha – ‘‘pokkharapatte …pe… vinivattitvā gato’’ti. Eseva nayo pāḷito atthato ca catutthena pañcamachaṭṭhānaṃ samānattā. Visarukkhavātasamphassenāti visarukkhasannissitavātasamphassena. Mandasītajaroti muduko sītajaro. Sesanti vuttāvasesaṃ. Sabbatthāti sattamādīsu catūsu.
第三 优陀夷品
3. Udāyivaggo
1-2. 《菩提分经》等注释
1-2. Bodhāyasuttādivaṇṇanā
202-203以什么原因而称为「觉支」呢?因为它们具有「觉悟者之支分」的意义,故得此称。所谓「混合觉支」,是说连同观一起被说的道觉支。「法的区分」是仅以数目来区分而说,并非按地域的区分,也不是按观等修行次第的区分。
202-203.Kittakena nu kho kāraṇena bujjhanakaaṅgā nāma vuccanti bujjhanakassa puggalassa aṅgāti vattabbataṃ labhanti. Missakabojjhaṅgā kathitā sahavipassanā maggabojjhaṅgā kathitāti katvā. Dhammaparicchedo kathito gaṇanāmattena paricchinditvā vuttattā na bhūmantaraparicchedo, vipassanādiparicchedo vā.
《处经》等的注释
3-5. Ṭhāniyasuttādivaṇṇanā
204-206「欲贪所住处法」是指「所缘法」,因为这些法是被欲贪所执取之处。由于说到“多作意”,所以说“仅以所缘而说”。「所说的区分」:借此显示,其义并不仅仅是依于所缘,还依于亲依止而获得。因为在第一品的第二经中,正是依亲依止来显示其义的。「混合觉支」是由于没有加以分别而说。「不退法」,即由三种修学而带来不退转之法。
204-206. Kāmarāgena gadhitabbaṭṭhānabhūtā kāmarāgaṭṭhāniyāti āha ‘‘ārammaṇadhammāna’’nti. ‘‘Manasikārabahulīkārā’’ti vuttattā ‘‘ārammaṇeneva kathita’’nti vuttaṃ. Vuttaparicchedoti etena na kevalaṃ ārammaṇavaseneva, atha kho upanissayavasenapettha attho labbhatīti dasseti. Paṭhamavaggassa hi dutiye sutte upanissayavaseneva attho dassito. Missakabojjhaṅgā kathitā avibhāgeneva kathitattā. Aparihāniyeti tīhi sikkhāhi aparihānāvahe.
《渴爱灭尽经》等注释
6-7. Taṇhakkhayasuttādivaṇṇanā
207-208「他将问我」,这是世尊怀着这样的意图而预先开示的教说。「遍满」,指由于修习圆满而达到的广大状态。「大性」,即单单通过修习而成就的广大。由此也就有了「增长的量」这一意义。「由于诸盖的远离,而离嗔恨」这句话是说:因为盖障离去,以此为缘,嗔恨也就离去了。「以渴爱为根」就是以渴爱为缘。凡是与渴爱相伴而生,或者虽不与渴爱相伴但依止渴爱而生的,这一切都叫作「以渴爱为根」。「被舍断」,是通过不再生起的方式而舍断。这只是渴爱等的灭尽,并不是那些行(诸行)的灭尽。这些即是“渴爱灭尽”等词句的意义。
207-208.‘‘So maṃ pucchissatī’’ti adhippāyena bhagavatā osāpitadesanaṃ. Patthaṭattā bhāvanāpāripūriyā vitthāritaṃ gatattā. Mahantabhāvanti bhāvanāvaseneva mahattaṃ gatattā. Tato eva vaḍḍhippamāṇā. Nīvaraṇavigame sambhavato paccayato byāpādo vigato hotīti āha – ‘‘nīvaraṇānaṃ dūrībhāvena byāpādavirahitattā’’ti. Taṇhāmūlakanti taṇhāpaccayaṃ. Yañhi taṇhāsahagataṃ asahagatampi taṇhaṃ upanissāya nipphannaṃ, sabbaṃ taṃ taṇhāmūlakaṃ. Pahīyati anuppādappahānena. Taṇhādīnaṃyeva khayā, na tesaṃ saṅkhārānaṃ khayā. Etehi taṇhakkhayādipadehi.
《抉择分经》注释
8. Nibbedhabhāgiyasuttavaṇṇanā
209「能决了」即抉择;能决了的法包括法与律等。由于属于那些法,故成为抉择的部分,因此称为「抉择分」。经中说「能决了的部分」,即指由修习而安住的心。将观道也一并把握,故说「道与觉支是混合的」。以这些觉支修习的心,或者说修习这些觉支而安住的心,便是果心,因此属于已生的出世间心。即便是果心,由于它在道心之后无间而生、依于道心,故也可作混同之说,因为经中说「导向菩提」。
209. Nibbijjhantīti nibbedhā, nibbijjhanadhammā dhammavinayādayo, tappariyāpannatāya nibbedhabhāge gato nibbedhabhāgiyo, taṃ nibbedhabhāgiyaṃ. Tenāha ‘‘nibbijjhanakoṭṭhāsiya’’nti. Bhāvetvā ṭhitena cittena. Vipassanāmaggampi gahetvā ‘‘maggabojjhaṅgā missakā’’ti vuttā. Tehīti bojjhaṅgehi bhāvitaṃ cittaṃ. Te vā bojjhaṅge bhāvetvā ṭhitaṃ cittaṃ nāma phalacittaṃ, tasmā nibbattitalokuttarameva. Tampīti phalacittampi maggānantaratāya magganissitaṃ katvā missakameva kathetuṃ vaṭṭati ‘‘bodhāya saṃvattantī’’ti vuttattā.
《一法经》注释
9. Ekadhammasuttavaṇṇanā
210「结」所表示的束缚,即欲贪等那些称为结的系缚。「确定后执取」,指如同吞咽后完全消化那般执取的相状。
210.Saṃyojanasaṅkhātā vinibandhāti kāmarāgādisaṃyojanasaññitā bandhanā. Pariniṭṭhapetvā gahaṇāti gilitvā viya pariniṭṭhapetvā gahaṇākārā.
《优陀夷经》注释
10. Udāyisuttavaṇṇanā
211「多作」指多有作、多有尊重的人;没有这种多作的人,便称为「不多作者」,即不曾作多尊重的人。法生起时,犹如向上举起;灭去时,犹如向下放倒,因此说「向上举起」为生,「向下放倒」为灭。所谓「转」,即作无常、苦、无我之转。在经的结尾,世尊说:「优陀夷!这正是你所获得的道,这条道……将导向如性。」此句应视为证明。「以那样的方式而住」,即依那种随观的方式、以观而住的方式而住。「为了那种状态」,即为了观察漏尽者的状态。因此他说:「我生已尽……」为了显示此义,方才这样说。
211. Bahukataṃ vuccati bahukāro bahumāno, natthi etassa bahukatanti abahukato, akatabahumāno. Dhammo uppajjamāno ukkujjanto viya nirujjhamāno avakujjanto viya hotīti vuttaṃ ‘‘ukkujjaṃ vuccati udayo, avakujjaṃ vayo’’ti. Parivattentoti aniccātipi dukkhātipi anattātipi. ‘‘Eso hi te udāyi maggo paṭiladdho, yo te…pe… tathattāya upanessatī’’ti pariyosāne bhagavato vacanañcettha sādhakaṃ daṭṭhabbaṃ. Tena tenākārena viharantanti yena sammasanākārena vipassanāvihārena viharantaṃ. Tathābhāvāyāti khīṇāsavabhāvapaccavekkhaṇāya. Tenāha – ‘‘khīṇā jātīti…pe… taṃ dassento evamāhā’’ti.
4. 盖品
4. Nīvaraṇavaggo
3-4. 染污经等注
3-4. Upakkilesasuttādivaṇṇanā
214-215“Na ca pabhāvantaṃ”意为“不具备光彩”。“Pabhijjanasabhāvaṃ”意为“具有破裂的性质”,指加热后捶打即碎。“Avasesaṃ lohaṃ”意为“所余之铜”,即前面说过的生铜、化铜、碎铜等一切种类的铜。“Uppajjituṃ appadānena”意为“不易生起”。难道连极清净的世间善心,也因不易生起而成为染污吗?确实如此。因为在那些诸盖已立足的心相续中,广大善心尚不可能生起,更遑论出世间善心;而小善心则是随缘而生的。当诸盖未被镇伏时,心相续中善心的生起是不清净的,这便叫作染污,犹如依于不净的灯芯、灯油等才点燃的灯火一般。再者,为了显示它们正因不易生起而直接成为染污,才说“以……为劣”等。应理解为,由于对所缘散乱而变得支离破碎的状态。“Na āvarantī”意为“不障碍”:并非指它不障碍善法生起,而是它成为善法生起的障碍。“Na paṭicchādentī”意为“不覆障”:即不
214-215.Na ca pabhāvantanti na ca pabhāsampannaṃ. Pabhijjanasabhāvanti tāpetvā tālane pabhaṅgutaṃ. Avasesaṃ lohanti vuttāvasesaṃ jātilohaṃ, vijātilohaṃ, kittimalohanti pabhedaṃ sabbampi lohaṃ. Uppajjituṃ appadānenāti ettha nanu lokiyakusalacittassapi suvisuddhassa uppajjituṃ appadānena upakkilesatāti? Saccametaṃ, yasmiṃ pana santāne nīvaraṇāni laddhapatiṭṭhāni, tattha mahaggatakusalassapi asambhavo, pageva lokuttarakusalassa, parittakusalaṃ pana yathāpaccayaṃ uppajjati. Nīvaraṇe hi vūpasante santāne uppattiyā aparisuddhaṃ hoti, upakkiliṭṭhaṃ nāma hoti, aparisuddhadīpakapallikavaṭṭhitelādisannissayo dīpo viya, apica nippariyāyato uppajjituṃ appadāneneva tesaṃ upakkilesatāti dassento ‘‘yadaggena hī’’tiādimāha. Ārammaṇe vikkhittappattivasena cuṇṇavicuṇṇatā veditabbā. Na āvarantīti kusaladhamme uppajjituṃ appadānavasena na āvaranti, atha kho tesaṃ uppattiyā honti. Na paṭicchādentīti na vinandhanti. Catubhūmakacittassāti catutthabhūmakakusalacittassa anupakkilesā, tehi akilissanato.
8. 障碍盖经注释
8. Āvaraṇanīvaraṇasuttavaṇṇanā
219慧是羸弱的,而非强有力,因其为对立面所染污。故说“迟钝、不清澈”。
219.Paññādubbalā hoti, na balavatī paṭipakkhena upakkiliṭṭhabhāvato. Tenāha ‘‘mandā avisadā’’ti.
五盖已远远离去,因为不再有障碍的状态。那正是喜——即听闻随顺法而生起的喜。通过觉察它当时生起的相貌而不舍离,让它一再地生起。因此说“镇伏五盖后”。这是指:这法喜即使经多日也不会消失,获得因缘后便成就殊胜。正是为了表明这个意思,才说了“此人那时五盖不存在”等。属于喜与欢悦同分的:即以喜与欢悦为缘。灭去:是以灭为缘而转起,故说灭去。纵使由同类缘再次生起……因为完成了它的功用而转起,所以说……
Pañca nīvaraṇā dūre honti āvaraṇābhāvato. Tameva pītinti sappāyadhammasavane uppannaṃ pītiṃ. Tassā tadā uppannākārasallakkhaṇena avijahanto punappunaṃ tassā nibbattanena. Tenāha ‘‘pañca nīvaraṇe vikkhambhetvā’’ti. Idaṃ sandhāyāti ettake divasepi na vinassanti, sā dhammapīti laddhapaccayā hutvā visesāvahāti imamatthaṃ sandhāya etaṃ ‘‘imassa pañca nīvaraṇā tasmiṃ samaye na hontī’’tiādi vuttaṃ. Pītipāmojjapakkhiyāti pītipāmojjapaccayā. Nassantīti nirodhapaccayavasena pavattanato nassanti. Sabhāgapaccayavasena puna uppajjantāpi…pe… vuccati kiccasādhanavasena pavattanato.
9. 树经注释
9. Rukkhasuttavaṇṇanā
220“Abhiruhanaka”指能压过附近树木而向上攀缘生长者。“Aṭṭhikacchaka”指骨骸遍布的沼泽。因其果实类似木苹果,故得“木苹果树”(kapitthana)之名。
220.Abhiruhanakāti samīparukkhe abhibhavitvā ruhanakā. Aṭṭhikacchakoti aṭṭhibahulakacchako. Kapithanasadisaphalattā kapitthanoti laddhanāmo.
《盖经》的注释
10. Nīvaraṇasuttavaṇṇanā
221它们令人陷入盲暗,因为障碍了慧眼的缘故。正如所说:“它们令成无眼,令慧灭尽。”损害、逼迫即是“恼”,也就是苦,因此说“恼的同分”即“苦的同分”。它们不导向涅槃,故称“不导向涅槃者”。此处所说为杂觉支,因为所阐述的是世间前分的内容。
221.Andhabhāvakaraṇā paññācakkhussa vibandhanato. Tathā hi te ‘‘acakkhukaraṇā paññānirodhikā’’ti vuttā. Vihanati vibādhatīti vighāto, dukkhanti āha ‘‘vighātapakkhiyāti dukkhapakkhikā’’ti. Nibbānatthāya na saṃvattantīti anibbānasaṃvattanikā. Missakabojjhaṅgāva kathitā pubbabhāgikānaṃ kathitattā.
第五 转轮王品
5. Cakkavattivaggo
1. 《慢经》的注释
1. Vidhāsuttavaṇṇanā
222“被区分”即种类;因慢等所划分出来的部分、份额,故说“三种慢的部分”。所谓“以种种方式安置”,是指依“我是优胜者”等,以他们各种方式而确立、安置,或应当被如此安置。
222. Vidhīyantīti vidhā, mānādibhāgā koṭṭhāsāti āha ‘‘tayo mānakoṭṭhāsā’’ti. Tathā tathā vidahanatoti ‘‘seyyohamasmī’’tiādinā tena tenākārena vidahanato ṭhapanato, ṭhapetabbato vā.
《转轮王经》的注释
2. Cakkavattisuttavaṇṇanā
223因祥瑞圆满而照耀、放光、庄严,故称为“王”,亦即以布施、爱语、利行、同事这四种摄事。所谓“使欢喜”即令喜悦。“已高升”指生起之后,便各处流转。“转动轮”即令轮宝运转。“天处”指应供养的天神之处。“以恭敬之义”即处于可被恭敬的状态。之所以说“无有价值”,是因为此宝乃长时积聚的福德威力所成就,并非寻常财物可比;这是就转轮圣王所拥有的其他诸宝而言。“世间”指人界,以此排除其他世界。通过“存在”这一用语,排除了过去与未来。佛陀只是偶尔、极其难得地出现于世间,而转轮圣王恰好也大多出现于同一世间——这是此句的意趣所在。“无劣”指并非下劣,是最殊胜的。其余为别的宝。
223.Sirisampattiyā rājati dippati sobhatīti rājā, dānapiyavacanaatthacariyāsamānattatāsaṅkhātehi catūhi saṅgahavatthūhi. Rañjetīti rameti. Abbhuggatāyāti udīritā nibbattito tattha tattha gacchanato. Cakkaṃ vattetīti cakkaratanaṃ pavatteti. Devaṭṭhānanti pūjanīyadevaṭṭhānaṃ. Cittīkataṭṭhenāti pūjanīyabhāvena. Aggho natthi cirakālasambhavapuññānubhāvasiddharatanasabbhāvato. Aññehi cakkavattino pariggahabhūtaratanehi. Loketi manussaloke. Tena tadaññalokaṃ nivatteti. Vijjamānaggahaṇena atītānāgataṃ nivatteti. Buddhā ca kadāci karahaci uppajjanti cakkavattinopi yebhuyyena tasmiṃyeva uppajjanatoti adhippāyo. Anomassāti alāmakassa ukkaṭṭhassa. Sesāni ratanāni.
“于彼”(tatrāti)是置于句中的小品词,表示“在那里出现”之意。说“不合理”之后,为进一步阐明其中意趣,才接着说“已出现……”等。之所以用“转轮王”一语,是因为诸宝的出现须依待于“转轮”这一必然规律。“以决定”即必然、必定。“应被宣说性”是就“将来会有那样的存在”所作的假说,正如“佛陀前往王舍城”这类表述。“已得名称者”:即在世间获得“转轮王”这一称号、为人所向往的殊胜者。“因为说其根本生起”:这也是因为“转轮圣王出现”这句话,本身就是对最初生起情况的说明。现在为阐明此义而接着说“因为……”等。正是因为那位转轮圣王出现,轮宝才得以生起,由此才生起了“转轮王”这一名称。至于“他将转动轮宝”这一句,则不观待必然规律,而是立足于“轮宝于彼处生起”的角度,依据“诸宝尚未出现而轮宝先出”的说法,从而生起“转轮王”这一想。“唯一者”:指轮宝最先出现。在那个具体存在状况中,对国王有“转轮王”之称后,其余诸宝才陆续出现,因为多数宝的出现,
Tatrāti vākyopaññāsane nipāto, tasmiṃ pātubhāvavacane. ‘‘Ayutta’’nti vatvā tattha adhippāyaṃ vivaranto ‘‘uppannaṃ hī’’tiādimāha. Tehi ratanehi cakkavattananiyamāpekkhatāya cakkavattivacanassa. Niyamenāti ekantena. Vattabbataṃ āpajjati bhāvini bhūte viya upacāroti yathā – ‘‘agamā rājagahaṃ buddho’’ti (su. ni. 410). Laddhanāmassāti cakkavattīti loke laddhasamaññassa patthanīyassa purisavisesassa. Mūluppattivacanatopīti ‘‘cakkavattissa pātubhāvā’’ti etassa paṭhamuppattiyā vacanatopi. Idāni tamatthaṃ vivaranto ‘‘yo hī’’tiādimāha. Yo hi cakkavattirājā, tassa uppattiyā cakkaratanassa uppajjanato cakkavattīti evaṃ nāmaṃ uppajjati. ‘‘Cakkaṃ vattessatī’’ti idaṃ pana niyāmaṃ anapekkhitvā tassa uppajjatīti ratanānuppattiṃ gahetvā vuttanayato saññā uppajjati ‘‘cakkavattī’’ti. Ekamevāti cakkaratanameva paṭhamaṃ pātubhavati. Yasmiṃ bhūte rañño cakkavattisamaññā, atha pacchā ratanāni pātubhavantīti bahūnaṃ pātubhāvaṃ upādāya bahulavacanatopi etaṃ ‘‘cakkavattissa pātubhāvā ratanānaṃ pātubhāvo’’ti vuttaṃ. Ayaṃ hetukattusaññito atthabhedo. Pātubhāvāti pātubhāvato. Puññasambhāro bhinnasantānatāya ratanānampi pariyāyena upanissayahetūti vuttaṃ. Yuttamevetaṃ yathāvuttayuttiyuttattā.
所谓“有其意图”(adhippāyo),是指有应被宣说的意趣,也就是对义理的阐释;简略的意图则称为“简略意图”(saṅkhepādhippāyo)。由于凭借轮宝的威神力而成就了转轮王的自在威德,所以说是“能施与者”。因其能在方圆一由旬的区域内遍布,故称“一由旬量的黑暗”。此处省略了“避开过长、过短等六种过失而住”这句话。
Vattabbabhūto adhippāyo etassa atthīti adhippāyo, atthaniddeso, saṅkhepato adhippāyo saṅkhepādhippāyo. Cakkaratanānubhāvena cakkavattissariyassa sijjhanato ‘‘dātuṃ samatthassā’’ti vuttaṃ. Yojanappamāṇe padese pavattattā yojanappamāṇaṃ andhakāraṃ. Atidīghātirassatādiṃ chabbidhaṃ dosaṃ vivajjetvā ṭhitassāti vacanaseso.
它通过寻求、探究一切四地诸法及一切善法的趣向而运作。由于即使是佛陀等圣者也不能舍离它,且它本身具有大法的自性,并在法身中以最胜义而称为“法身所成”。又因它是慧的宫殿,处于上位,故称“极高”。依“已扩展”之义,称“广大”。因具有大的特质,称“大”。对于长时累积的烦恼相续,它能在刹那之间予以摧毁,因此同义词有“快”、“轻”、“速”。由于是觉支法所含摄,所以说“纯粹是善的”。因伴随生起的关系,以及依凭喜能破除黑暗的状态,才说及“俱生缘”等术语。所谓“总摄一切法的分类”,正因它涵盖四地,所以才能成为一个总摄一切的觉支法分类,此即所说之义。
Sabbesaṃ catubhūmakadhammānaṃ purecaraṃ kusalānaṃ dhammānaṃ gatiyo samanvesanavasena pavattanato. Buddhādīhipi appahānīyatāya mahantadhammasabhāvattā dhammakāye ca jeṭṭhakaṭṭhena dhammakāyūpapannaṃ. Paññāpāsādatāya cassa uparigataṭṭhena accuggataṃ. Vitthataṭṭhena vipulaṃ. Mahantatāya mahantaṃ. Anādikālabhāvitassa kilesasantānassa khaṇeneva viddhaṃsanato sīghaṃ lahu javanti pariyāyā. Bojjhaṅgadhammapariyāpannattā hi vuttaṃ ‘‘ekanta-kusalattā’’ti. Sampayuttavasena pītiyā ālokaviddhaṃsanabhāvavasenāti vuttaṃ ‘‘sahajātapaccayādī’’tiādi. Sabbasaṅgāhikadhammaparicchedoti catubhūmakattā sabbasaṅgāhako bojjhaṅgadhammaparicchedo kathito.
4-10. 愚者经等的注释
4-10. Duppaññasuttādivaṇṇanā
225-231225-231. 所谓“eḷaṃ”,即过失;犹如因过失而哑,故称“因过失而哑”。为阐明此义,故说“以口、以言语”等。
225-231. Eḷaṃ vuccati doso, eḷena mūgo viyāti eḷamūgoti imamatthaṃ dassento ‘‘mukhena vāca’’ntiādimāha.
第六品 论议品
6. Sākacchavaggo
食经注释
1. Āhārasuttavaṇṇanā
232前文所述之理,即依“念觉支处诸法”等所示之理。今以如下所说方式阐明:念与正知合称“念正知”。或者说,于前进等行为中,能辨别有利与否的智,即念正知。因其能令一切时处皆成就具念的状态,故成为念觉支生起的条件。同样地,舍弃与善法相违之法、修习随顺,是未生善法得以生起的条件;远离失念之人、亲近具念者,并于此中如理精勤,亦是念觉支生起的条件——为说明此义,故说“念正知”等。通过阿拉汉道而达至圆满,因此阿拉汉被称为“成就念广博者”。
232.Purimanayatoti ‘‘satisambojjhaṅgaṭṭhānīyānaṃ dhammāna’’ntiādinā āgatanayato. Evanti idāni vuccamānākārena. Sati ca sampajaññañca satisampajaññaṃ. Satipadhānaṃ vā abhikkantādīsu satthakabhāvapariggaṇhakañāṇaṃ satisampajaññaṃ. Taṃ sabbattha satokārībhāvāvahattā satisambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattati. Yathā ca paccanīkadhammappahānaṃ anurūpadhammadesanā ca anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya hoti, evaṃ satirahitapuggalavajjanā satokārīpuggalasevanā ca tattha ca yuttapayuttatā satisambojjhaṅgassa uppādāya hotīti imamatthaṃ dasseti ‘‘satisampajañña’’ntiādinā. Arahattamaggena bhāvanāpāripūrī hoti. Tathā hi arahāva ‘‘sativepullappatto’’ti vuccati.
于诸法中简择,或对诸法进行简择,按照前面所说的方式,这种简择本身就是觉支,名为「法抉择觉支」。「遍问性」是指:亲近师长,彻底通达五部尼柯耶及其注疏,对于其中每一难解之处,这样请问:“尊者,这如何理解?它的意义是什么?”即对蕴等主题恒常请问其义的状态。因此说“蕴……广修性”。
Dhammānaṃ, dhammesu vā vicayo, so eva heṭṭhā vuttanayena sambojjhaṅgo, tassa dhammavicayasambojjhaṅgassa. Paripucchakatāti ācariyaṃ payirupāsitvā pañcapi nikāye sahaṭṭhakathāya pariyogāhetvā yaṃ yaṃ tattha gaṇṭhiṭṭhānaṃ, tassa tassa ‘‘idaṃ, bhante, kathaṃ imassa ko attho’’ti evaṃ khandhādīsu atthapucchakabhāvo. Tenāha ‘‘khandha…pe… bahulatā’’ti.
「令所依清净」:由于身体是心与心所生起的依处,此处将身体及其附属的衣等称为「所依」。依能令心安适的方式加以处理,即是令这些所依清净。所以接着说“内与外”等。「有过盛之患」是指风等元素过盛所引起的过患。「为汗垢所染」:即被汗液及名为垢腻的身体污垢所染。通过‘或’字,也包含了其他会给身心带来逼恼的事物。「或坐卧具」一句,用「或」字,应知包括了钵等物品。当它们不清净时,或者当它们作为所缘时。为什么说修行者正专心修习时,那些事物是所缘呢?这是根据偶尔生起的心念而说的。这些心念,在成就心一境性时,也会导致不清净的状态。它们存在于心与心所的所依等诸缘上。连智慧也是——‘pi’字是总结的意思。由此指出,不仅仅是那些所依事如此,实际上当所依事不清净时,智慧也会不清净。正如所依的不清净会导致所依之物的不清净,此处是从正面和反面来阐明,所缘的不清净会导致有境的不清净。
Vatthuvisadakiriyāti cittacetasikānaṃ pavattiṭṭhānabhāvato sarīraṃ tappaṭibaddhāni ca cīvarādīni idha ‘‘vatthūnī’’ti adhippetāni, tāni yathā cittassa sukhāvahāni honti, tathā karaṇaṃ tesaṃ visadabhāvakaraṇaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘ajjhattikabāhirāna’’ntiādi. Ussannadosanti vātādiussannadosaṃ. Sedamalamakkhitanti sedena ceva jallikāsaṅkhātena sarīramalena ca makkhitaṃ. Ca-saddena aññampi sarīrassa ca cittassa ca pīḷāvahaṃ saṅgaṇhāti. Senāsanaṃ vāti vā-saddena pattādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Avisade sati, visayabhūte vā. Kathaṃ bhāvanamanuyuttassa tāni visayoti? Antarantarā pavattanakacittuppādavasena evaṃ vuttaṃ. Te hi cittuppādā cittekaggatāya ijjhantiyāpi aparisuddhabhāvāya saṃvattanti. Cittacetasikesu nissayādipaccayabhūtesu. Ñāṇampīti pi-saddo sampiṇḍane. Tena na kevalaṃ taṃ vatthuyeva , atha kho tasmiṃ aparisuddhe ñāṇampi aparisuddhaṃ hotīti nissayāparisuddhiyā nissitāparisuddhi viya visayassa aparisuddhatāya visayīnaṃ aparisuddhiṃ dasseti anvayato byatirekato ca.
「令等持」即于作用上使之既不过多也不过少。随其因缘,于应信之事,倘若胜解的作用过于猛利,而慧的作用变得不明朗,精进等助力的作用又趋薄弱,这时信根便成过强。因此世尊说“余根则弱”。由此,因信根强盛,余根便弱。(精进)不令心沉入懈怠分,能策励与之同时生起的诸法,给予它们助力的作用便是策励;此处应理解为:当信根过强时,精进就无法行其策励的作用。(念)趋向所缘而安住于彼,或不弃舍即「现起」,它是散乱的对立面;或者说,由于念,与之俱生的诸法才不散乱,这就是「不散乱」。犹如眼观色法,能如实照见事物的特性;但当信根过于强大时,慧就不能行其「如实见」的作用,因为它被信根压制了。对同时生起的诸法,它们之所以能行「根」的作用,只是依靠这些同时生起的法具有「一味性」才得以成就其目的,而不是通过其他方式。因此,以上述道理为因,回顾前文所说的意义。这里的「彼」,指的是信根。
Samabhāvakaraṇaṃ kiccato anūnādhikabhāvakaraṇaṃ. Yathāpaccayaṃ saddheyyavatthusmiṃ adhimokkhakiccassa paṭutarabhāvena paññāya avisadatāya vīriyādīnañca anubalappadānasithilatādinā saddhindriyaṃ balavaṃ hoti. Tenāha ‘‘itarāni mandānī’’ti. Tatoti tasmā saddhindriyassa balavabhāvato itaresañca mandattā. Kosajjapakkhe patituṃ adatvā sampayuttadhammānaṃ paggaṇhanaṃ anubalappadānaṃ paggaho, paggahakiccaṃ kātuṃ na sakkotīti sambandhitabbaṃ. Ārammaṇaṃ upagantvā ṭhānaṃ, anissajjanaṃ vā upaṭṭhānaṃ, vikkhepapaṭipakkho. Yena vā sampayuttā avikkhittā honti, so avikkhepo. Rūpagataṃ viya cakkhunā yena yāthāvato visayasabhāvaṃ passati, taṃ dassanakiccaṃ kātuṃ na sakkoti balavatā saddhindriyena abhibhūtattā. Sahajātadhammesu hi indaṭṭhaṃ karontānaṃ saha pavattamānānaṃ dhammānaṃ ekarasatāvaseneva atthasiddhi, na aññathā. Tasmāti vuttamevatthaṃ kāraṇabhāvena paccāmasati. Tanti saddhindriyaṃ.
“以法自性审察”的意思是:对于因对可信对象的殊胜功德等生起强烈胜解,而使信根变得强有力的人,从因缘与因缘所生等分类如实审察。因为当以这种法的必然性,从自性、作用(味)等角度把握时,那种带有蔓延性的胜解便不会生起——“这是这些法的自性”,由于慧的作用变得强而有力了。在诸增上法中,正如信力强时慧力则弱,慧力强时信心也会变弱。因此他说:“应通过审察法的自性……来进行削弱。”同样,“以不作意”的意思是:修行者原先以某种方式专注修习,导致信根变强,现在舍弃那种专注方式,这称为“不作意”。在这里,信根变强有两种情况:一种是由于自身缘的差别,其作用变得突出而变强;另一种是由于精进等其他根的作用太弱而变强。对于第一种情况,已经说明了削弱的方法;而对于第二种情况,由于在作意时精进等的作用微弱才使信根变强,就应当通过不作意——也就是运用能使精进等作用变得锐利的作意方式,使信根与它们达到平衡,从而削弱信根。依循这个道理,对于其余诸根的削弱方法,也应如此了知。
Dhammasabhāvapaccavekkhaṇenāti yassa saddheyyavatthuno uḷāratādiguṇe adhimuccanassa sātisayappavattiyā saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tassa paccayapaccayuppannatādivibhāgato yāthāvato vīmaṃsanena. Evañhi evaṃdhammatānayena sabhāvasarasato pariggayhamāne savipphāro adhimokkho na hoti – ‘‘ayaṃ imesaṃ dhammānaṃ sabhāvo’’ti paññābyāpārassa sātisayattā. Dhuriyadhammesu hi yathā saddhāya balavabhāve paññāya mandabhāvo hoti, evaṃ paññāya balavabhāve saddhāya mandabhāvo hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘taṃ dhammasabhāvapaccavekkhaṇena…pe… hāpetabba’’nti. Tathā amanasikaraṇenāti yenākārena bhāvanamanuyuñjantassa saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tenākārena bhāvanaṃ nānuyuñjanenāti vuttaṃ hoti. Idha duvidhena saddhindriyassa balavabhāvo attano vā paccayavisesena kiccuttariyato vīriyādīnaṃ vā mandakiccatāya. Tattha paṭhamavikappe hāpanavidhi dassito, dutiyavikappe pana yathā manasikaroto vīriyādīnaṃ mandakiccatāya saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tathā amanasikārena vīriyādīnaṃ paṭutarabhāvāvahena manasikārena saddhindriyaṃ tehi samataṃ karontena hāpetabbaṃ. Iminā nayena sesindriyesupi hāpanavidhi veditabbo.
这是婆迦梨长老的故事。这位尊者是一位信胜解者,于彼处已作加行,只顾欢喜瞻仰导师的色身而住。导师告诫他说:“婆迦梨,你见这腐臭的身体有何用?婆迦梨,见法者即见我。”等等。他虽然被教示了业处,却仍不修习。被驱离之后,他登上悬崖准备自杀。这时,导师如同亲临面前一般,放出光明,显现自身,
Vakkalittheravatthūti so hi āyasmā saddhādhimutto tattha ca katādhikāro satthu rūpakāyadassane pasuto eva hutvā viharanto satthārā – ‘‘kiṃ te, vakkali, iminā pūtikāyena diṭṭhena, yo kho, vakkali, dhammaṃ passati, so maṃ passatī’’tiādinā (saṃ. ni. 3.87) ovadiyamāno kammaṭṭhāne niyojitopi taṃ ananuyuñjanto paṇāmito attānaṃ vinipātetuṃ papātaṭṭhānaṃ abhiruhi. Atha naṃ satthā yathānisinnova obhāsavissajjanena attānaṃ dassetvā –
比丘满怀喜悦,于佛陀教法具足净信;他将证得寂静之处,诸行寂灭之乐。
‘‘Pāmojjabahulo bhikkhu, pasanno buddhasāsane; Adhigacche padaṃ santaṃ, saṅkhārūpasamaṃ sukha’’nti. (dha. pa. 381) –
他听了那番话,如同被甘露灌顶一般,欢喜踊跃,开始修习内观。但由于信心过多,未能进入内观之道。世尊了知后,为令其诸根平衡,为他净化了业处并授予。他依导师所授的方法,精勤修习内观,按道的次第证得阿拉汉果。所以说:“在这里,应以婆迦梨长老的故事为例证。”此处,即指当信根过强时,其余诸根不能发挥各自的作用。
Gāthaṃ vatvā ‘‘ehi, vakkalī’’ti āha. So tena vacanena amateneva abhisitto haṭṭhatuṭṭho hutvā vipassanaṃ paṭṭhapesi, saddhāya bahulabhāvato vipassanāvīthiṃ nārohati. Taṃ ñatvā bhagavā indriyasamattapaṭipādanāya kammaṭṭhānaṃ sodhetvā adāsi. So satthārā dinnanayena vipassanaṃ ussukkāpetvā maggapaṭipāṭiyā arahattaṃ pāpuṇi. Tena vuttaṃ – ‘‘vakkalittheravatthu cettha nidassana’’nti. Etthāti saddhindriyassa adhimattabhāve sesindriyānaṃ sakiccākaraṇe.
“其他作用的差别”,指的是现起等作用的差别。“轻安等”:以“等”字摄取了定觉支、舍觉支等,应如此理解。“应当削弱”的意思是:正如信根的强大可通过审察法的自相而被削弱,精进根的过强则可通过修习轻安等而被削弱,因为轻安等属于定的一方。正如修习精进等可防止定根过强而陷入懈怠,修习轻安等则可防止精进根过强而陷入掉举,如此定能削弱它。因此说:“应当通过修习轻安等来削弱。”“苏那长老的故事”,指的是苏俱摩罗苏那长老的故事。这位尊者同样从导师处领受业处后,住于寒林,心中思惟:“我的身体十分娇嫩,不可能轻易获得安乐,纵使身体疲劳,也当勤修沙门法。”于是他决意只行站立和经行,精勤修习。纵然脚底起泡,亦忍受疼痛而持续精进,却因过度精进,未能证得上法。导师来到那里,以琴为喻教导他,开示精进平衡的方法,为他净化业处后,便往灵鹫山而去。长老亦依导师所授方法,令精进达到平衡,修习内观,精勤不懈,最终安立于阿拉汉果。因此说:“应以苏那长老的故事为例。”“在其余诸根中”,是指于念根、定根、慧根中也是如此。
Itarakiccabhedanti upaṭṭhānādikiccavisesaṃ. Passaddhādīti ādi-saddena samādhiupekkhāsambojjhaṅgānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Hāpetabbanti yathā saddhindriyassa balavabhāvo dhammasabhāvapaccavekkhaṇena hāyati, evaṃ vīriyindriyassa adhimattatā passaddhiyādibhāvanāya hāyati samādhipakkhikattā tassā. Tathā hi samādhindriyassa adhimattataṃ kosajjapātato rakkhantī vīriyādibhāvanā viya vīriyindriyassa adhimattataṃ uddhaccapātato rakkhantī ekaṃsato hāpeti. Tena vuttaṃ ‘‘passaddhādibhāvanāya hāpetabba’’nti. Soṇattherassa vatthūti sukumārasoṇattherassa vatthu. So hi āyasmāpi satthu santikā kammaṭṭhānaṃ gahetvā sītavane viharanto – ‘‘mama sarīraṃ sukhumālaṃ, na ca sakkā sukheneva sukhaṃ adhigantuṃ, kāyaṃ kilametvāpi samaṇadhammo kātabbo’’ti ṭhānacaṅkamanameva adhiṭṭhāya padhānamanuyuñjanto pādatalesu phoṭesu uṭṭhitesupi vedanaṃ ajjhupekkhitvā daḷhavīriyaṃ karonto accāraddhavīriyatāya visesaṃ pavattetuṃ nāsakkhi. Satthā tattha gantvā vīṇopamovādena ovaditvā vīriyasamatāyojanavidhiṃ dassento kammaṭṭhānaṃ sodhetvā gijjhakūṭaṃ gato. Theropi satthārā dinnanayena vīriyasamataṃ yājetvā bhāvento vipassanaṃ ussukkāpetvā arahatteva patiṭṭhāsi. Tena vuttaṃ ‘‘soṇattherassa vatthu dassetabba’’nti. Sesesupīti satisamādhipaññindriyesupi.
「平等」是指信与慧彼此没有增也没有减,定与精进也是如此。信与慧作为各自一方的首脑法,在作用上不应互相逾越,尤其应当达到均衡。当它们达到平等时,安止才能成就;同样,定与精进对治懈怠和掉举一方,藉由念的互相支撑,使相应诸法不堕入两端,安止才能真正成就。「信强有力」等所说之义,是从相反角度确立(平等)的道理。意思是:若具足强信而慧不敏锐,这只是愚痴的信解,并非证信。因为他就像外道弟子那样,对不真实之事生起信心。偏向狡黠的一方,即依附于取巧。慧弱而信强,就会追逐下劣之慧,被似是而非的理由所欺诳,计度着‘仅布施物品而无心念生起,施即是福’等;这样的人思维粗劣、内心扭曲,不听受智者之言,不生信受。因此说:‘如由药所生的病,不可治愈。’在此,信与慧互相平等则有利益,不平等则无利益;定与精进互相平等则有利益,不平等则无利益;平等能带来不散乱(无掉举),不平等则带来散乱。若懈怠一方占了上风,便不能达到安止,这就是义理所在。这一道理同样适用于掉举一方占上风时。‘此二者’指信慧一对及定精进一对。‘应使之平等’即应使之均衡。
Samatanti saddhāpaññānaṃ aññamaññaṃ anūnādhikabhāvaṃ, tathā samādhivīriyānañca. Yathā hi saddhāpaññānaṃ visuṃ visuṃ dhuriyadhammabhūtānaṃ kiccato aññamaññanātivattanaṃ visesato icchitabbaṃ. Yato tesaṃ samadhuratāya appanā sampajjati, evaṃ samādhivīriyānaṃ kosajjuddhaccapakkhikānaṃ samatāya sati aññamaññupatthambhanato sampayuttadhammānaṃ antadvayapātābhāvena sammadeva appanā ijjhatīti. Balavasaddhotiādi vuttasseva atthassa byatirekamukhena samatthanaṃ. Tassattho – yo balavatiyā saddhāya samannāgato avisadañāṇo, so mudhappasanno hoti, na aveccappasanno. Tathā hi so avatthusmiṃ pasīdati, seyyathāpi titthiyasāvakā. Kerāṭikapakkhanti sāṭheyyapakkhaṃ bhajati. Saddhāhīnāya paññāya atidhāvanto ‘‘deyyavatthupariccāgena vinā cittuppādamattenapi dānamayaṃ puññaṃ hotī’’tiādīni parikappeti hetupatirūpakehi vañcito, evaṃbhūto ca lūkhatakkaviluttacitto paṇḍitānaṃ vacanaṃ nādiyati, saññattiṃ na gacchati. Tenāha ‘‘bhesajjasamuṭṭhito viya rogo atekiccho hotī’’ti. Yathā cettha saddhāpaññānaṃ aññamaññaṃ samabhāvo atthāvaho, visamabhāvo anatthāvaho, evaṃ samādhivīriyānaṃ aññamaññaṃ samabhāvo atthāvaho, itaro anatthāvaho, tathā samabhāvo avikkhepāvaho, itaro vikkhepāvaho. Kosajjaṃ abhibhavati, tena appanaṃ na pāpuṇātīti adhippāyo. Esa nayo uddhaccaṃ abhibhavatīti etthāpi. Tadubhayanti saddhāpaññādvayaṃ samādhivīriyadvayañca. Samaṃ kātabbanti samataṃ kātabbaṃ.
「重定者」,即修习止业处者。「如是」一词,是指在那样的情况下,也就是信稍微强而有力之时。「深信」,是指不思维‘仅作“地、地”之作意,如何能证得禅那’,而深信‘正自觉者所说的方法必定成就’,由此生起信。「胜解」,犹如尚未进入所缘,依凭胜解力而信受、投入。‘心一境性强而有力是适合的’,因为定是求得禅那之因,所以定应当强而有力。‘两者’是指定与慧。对重定者而言,由于定过强,慧也应当求其更强,因此说‘samatāyapi’(亦依平等),意即也依均衡。「安止」指世间安止。因为他是以‘hotiyevā’(必定发生)而作带保留(有风险)的说法;而出世间安止唯有依靠它们的平等才被希求。正如所说:‘修习止观双运。’如果特别希求信与慧、定与精进之平等,那么念呢?因此说:‘然而,念在一切处都强而有力,这是适合的。’「一切处」,指对治惛沉与掉举的五根。在选取掉举一侧时,则说‘信、精进、慧’。否则,喜也应被选取。因为只说了‘属于懈怠一侧之定’,而未说‘轻安、……’
Samādhikammikassāti samathakammaṭṭhānikassa. Evanti evaṃ sante, saddhāya thokaṃ balavabhāve satīti attho. Saddahantoti ‘‘pathavī pathavīti manasikāramattena kathaṃ jhānuppattī’’ti acintetvā ‘‘addhā sambuddhena vuttavidhi ijjhatī’’ti saddahanto saddhaṃ janento. Okappentoti ārammaṇaṃ anupavisitvā viya adhimuccanavasena avakappento pakkhandanto. Ekaggatā balavatī vaṭṭati samādhipadhānattā jhānassa. Ubhinnanti samādhipaññānaṃ. Samādhikammikassa samādhino adhimattatāya paññāya adhimattatāpi icchitabbāti āha ‘‘samatāyapī’’ti, samabhāvenāpīti attho. Appanāti lokiyaappanā. Tathā hi ‘‘hotiyevā’’ti sāsaṅkaṃ vadati, lokuttarappanā pana tesaṃ samabhāveneva icchitā. Yathāha ‘‘samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāvetī’’ti (a. ni. 4.170). Yadi visesato saddhāpaññānaṃ samādhivīriyānañca samānataṃ icchati, kathaṃ satīti āha – ‘‘sati pana sabbattha balavatī vaṭṭatī’’ti. Sabbatthāti līnuddhaccapakkhikesu pañcindriyesu. Uddhaccapakkhikekadese gaṇhanto ‘‘saddhāvīriyapaññāna’’nti āha. Aññathā pīti ca gahetabbā siyā. Tathā hi ‘‘kosajjapakkhikena samādhinā’’icceva vuttaṃ, na ca ‘‘passaddhisamādhiupekkhāhī’’ti. Sāti sati. Sabbesu rājakammesu niyuttoti sabbakammiko. Tenāti yena kāraṇena sabbattha icchitabbā, tena āha aṭṭhakathāyaṃ. Sabbattha niyuttā sabbatthikā, sabbena vā līnuddhaccapakkhikena bojjhaṅgena atthetabbā sabbatthiyā, sabbatthiyāva sabbatthikā. Cittanti kusalacittaṃ. Tassa hi satipaṭisaraṇaṃ parāyaṇaṃ appattassa pattiyā anadhigatassa adhigamāya. Tenāha – ‘‘ārakkhapaccupaṭṭhānā’’tiādi.
「于蕴等分别中未深彻慧者」,指即便凭借教理多闻,智慧于蕴、处等法中仍未安立(不稳固)的人。亲近多闻能带来闻所成智。而具足稚嫩观(初修观)者,由于仅安住于修所成智,不能一概称为有慧者,因此说:‘等慧……补特伽罗亲近。’由于所应了知之法甚深,从而把决断此法的慧执取为甚深,故又说:‘于甚深的蕴等中转起的甚深慧。’因为此所知境必须由此种慧来行境,所以是「甚深智行」;或者,由于此慧在那里依分别门而转起,故也是「甚深智行」;而对此慧的审察,则说为「甚深慧之分别审察」。正如达到念圆满者名为阿拉汉,同样,达到慧圆满者,即说:‘由阿拉汉道而修习圆满。’于精进等方面,道理也是一样。
Khandhādibhede anogāḷhapaññānanti pariyattibāhusaccavasenapi khandhāyatanādīsu appatiṭṭhitabuddhīnaṃ. Bahussutasevanā hi sutamayañāṇāvahā. Taruṇavipassanāsamaṅgīpi bhāvanāmayañāṇe ṭhitattā ekaṃsato paññavā eva nāma hotīti āha – ‘‘samapaññāsa…pe… puggalasevanā’’ti. Ñeyyadhammassa gambhīrabhāvavasena tapparicchedakañāṇassa gambhīrabhāvagahaṇanti āha – ‘‘gambhīresu khandhādīsu pavattāya gambhīrapaññāyā’’ti. Tañhi ñeyyaṃ tādisāya paññāya caritabbato gambhīrañāṇacariyaṃ, tassā vā paññāya tattha pabhedato pavatti gambhīrañāṇacariyā, tassā paccavekkhaṇāti āha ‘‘gambhīrapaññāya pabhedapaccavekkhaṇā’’ti. Yathā sativepullappatto nāma arahā eva, evaṃ so eva paññāvepullappattopīti āha ‘‘arahattamaggena bhāvanāpāripūrī hotī’’ti. Vīriyādīsupi eseva nayoti.
“将烧红的铁桩刺入手掌”等所说的五种系缚业行,是地狱众生最初所受的,如《天使经》等(中部3.250)所说,也因该经从最初说起,故云“从五种系缚业行开始”。“拉车等时”中的“等”字,包含了被其余人类及畜生逼迫之时。“一佛间隔”,这是依辗转不断在鬼道中受生的众生而说;或者有些鬼众如同某些畜生,也可能有如此长的寿命,故这么说。例如,龙王迦罗曾见过四尊佛的色身。
‘‘Tattaṃ ayokhilaṃ hatthe gamentī’’tiādinā vuttapañcavidhabandhanakammakāraṇā niraye nibbattasattassa sabbapaṭhamaṃ karontīti devadūtasuttādīsu (ma. ni. 3.250), tassā ādito vuttattā ca āha – ‘‘pañcavidhabandhanakammakāraṇato paṭṭhāyā’’ti. Sakaṭavahanādikāleti ādi-saddena tadaññamanussehi tiracchānehi ca vibādhanīyakālaṃ saṅgaṇhāti. Ekaṃ buddhantaranti idaṃ aparāparaṃ petesu eva uppajjanakasattavasena vuttaṃ, ekaccānaṃ vā petānaṃ, ekaccatiracchānānaṃ viya tathā dīghāyukatāpi siyāti tathā vuttaṃ. Tathā hi kālo nāgarājā catunnaṃ buddhānaṃ rūpadassāvī.
如此见功德者:即具有“唯有依于精勤,才能证得一切世间与出世间的殊胜”这样见功德的习性者。行道:即连同前行在内的、导向涅槃的修行之道。也就是与观智相应的圣道次第,或七清净的次第。因为这是为了从轮回中出离而应行走的道路,故称为行道。
Evaṃ ānisaṃsadassāvinoti ‘‘vīriyāyatto eva sakalalokiyalokuttaravisesādhigamo’’ti evaṃ ānisaṃsadassanasīlassa. Gamanavīthinti sapubbabhāgaṃ nibbānagāminiṃ paṭipadaṃ. Saha vipassanāya ariyamaggapaṭipāṭi, sattavisuddhiparamparā vā. Sā hi vaṭṭato niyyānāya gantabbā paṭipadāti katvā gamanavīthi nāma.
“多以身滋养为务”:指专事养护身体。“团食”:指国中团食。对于施主们向自己所施的恩惠,通过自身的正行能带来大果报,以此来表达恭敬,这便是“对团食、乞食的恭敬”。“取出时”:即从钵袋中取出之时。“闻彼声”:据说,他站在叶庵门口,依五神通中的天耳通,听见了那位在家女信徒的话。人成就、天成就、最后涅槃成就,这是三种成就。“作微笑”:即“我不费吹灰之力便超越了轮回之苦”——在如此省察结束时,由欢悦而作出微笑。
Kāyadaḷhībahuloti kāyassa posanapasuto. Piṇḍanti raṭṭhapiṇḍaṃ. Paccayadāyakānaṃ attani kārassa attano sammāpaṭipattiyā mahapphalabhāvassa karaṇena piṇḍāya bhikkhāya paṭipūjanā piṇḍāpacāyanā. Nīharantoti pattatthavikato nīharanto. Taṃ saddaṃ sutvāti taṃ upāsikāya vacanaṃ paṇṇasāladvāre ṭhitova pañcābhiññatāya dibbasotena sutvāti vadanti. Manussasampatti, dibbasampatti , ante nibbānasampattīti tisso sampattiyo. Sitaṃ karontovāti ‘‘akiccheneva mayā vaṭṭadukkhaṃ samatikkanta’’nti paccavekkhaṇāvasāne sañjātapāmojjavasena sitaṃ karonto eva.
于懈怠之人——他们对修习连名字亦无所知,唯以滋身养体为务,足量受用后便耽着于卧乐等事,终日谈论畜生之论——应当远远避开,这便是远离懈怠之人。于“白昼经行、静坐”等所说,依修习之发端而勇猛精进、坚毅勤行之人,应时时亲近,这便是亲近精勤之人。由此而有“填满腹胃”等语。
Alasānaṃ bhāvanāya nāmamattampi ajānantānaṃ kāyassa posanabahulānaṃ yāvadatthaṃ paribhuñjitvā seyyasukhādiṃ anuyuñjantānaṃ tiracchānakathikānaṃ dūratova vajjanaṃ kusītapuggalaparivajjanā. ‘‘Divasaṃ caṅkamena nisajjāyā’’tiādinā bhāvanārambhavasena āraddhavīriyānaṃ daḷhaparakkamānaṃ kālenakālaṃ upasaṅkamanā āraddhavīriyapuggalasevanā. Tenāha ‘‘kucchiṃ pūretvā’’tiādi.
然而在《清净道论》中,“省察(自身)种姓之伟大”与“省察同梵行者之伟大”这两项未被采纳;而“除去惛沉睡眠”与“正勤省察”这两项则被采纳。其中,正勤省察之所以被采纳,正是由于见功德之故,因为证得世间与出世间之殊胜,皆依于精勤这一性质。除去惛沉睡眠,则因其倾向于此而被采纳;对于策励精进之人,除去惛沉睡眠在义理上本已成就。于此,除去惛沉睡眠是通过远离懈怠之人、亲近精勤之人、倾向于此、破除对立、资具之受持等方式;而地狱怖畏之省察等,则是通过策励的方式,令精进觉支生起,应当这样来理解。
Visuddhimagge pana ‘‘jātimahattapaccavekkhaṇā, sabrahmacārimahattapaccavekkhaṇā’’ti idaṃ dvayaṃ na gahitaṃ, ‘‘thinamiddhavinodanatā, sammappadhānapaccavekkhaṇā’’ti idaṃ dvayaṃ gahitaṃ. Tattha ānisaṃsadassāvitāya eva sammappadhānapaccavekkhaṇā gahitā lokiyalokuttaravisesādhigamassa vīriyāyattatādassanabhāvato. Thinamiddhavinodanaṃ tadadhimuttatāya gahitaṃ, vīriyuppādane yuttapayuttassa thinamiddhavinodanaṃ atthato siddhameva. Tattha thinamiddhavinodanaṃ kusītapuggalaparivajjana-āraddhavīriyapuggala-sevana- tadadhimuttatāpaṭipakkhavidhamana-paccayūpasaṃhāravasena, apāyabhayapaccavekkhaṇādayo samuttejanavasena vīriyasambojjhaṅgassa uppādakāti daṭṭhabbā.
佛随念以近行定为究竟,故说“乃至近行”。“充满全身”:指以喜心生起的殊胜色法遍满整个身体。忆念法、僧功德之人,亦能令喜觉支生起,达到近行定而遍满全身,应当如此连结。其余诸随念,以及于可敬信经典之省察,亦应如此连结,因其同以解脱处为性质而归于此。“如是之时”:即所谓饥荒怖畏等时。“等至……不现行”:此乃依止息随念而说。因为于诸行,纵然只是局限范围内的止息,却视为如同无限之止息,有智慧者于此生起修习作意,能成为镇伏烦恼的近行定,成就那般喜悦,故能令喜觉支生起。于可敬信之处,因无净信与爱乐,内心萎缩、粗糙;此由不恭敬、不尊重之行表现出来,故说“由于不恭敬行而内心萎缩粗糙”。
Buddhānussatiyā upacārasamādhiniṭṭhattā vuttaṃ ‘‘yāva upacārā’’ti. Sakalasarīraṃ pharamānoti pītisamuṭṭhānehi paṇītarūpehi sakalasarīraṃ pharamāno. Dhammasaṅghaguṇe anussarantassapi yāva upacārā sakalasarīraṃ pharamāno pītisambojjhaṅgo uppajjatīti yojanā. Evaṃ sesaanussatīsu pasādanīyasuttantapaccavekkhaṇāya ca yojetabbaṃ tassāpi vimuttāyatanabhāvena taggatikattā. Evarūpe kāleti dubbhikkhabhayādīsūti vuttakāle. Samāpattiyā…pe… na samudācarantīti idaṃ upasamānussatiyā vasena vuttaṃ. Saṅkhārānañhi sappadesavūpasamepi nippadesavūpasame viya tattha sapaññāya pavattanato bhāvanāmanasikāro kilesavikkhambhanasamattho hutvā upacārasamādhiṃ āvahanto tathārūpapītisomanassasamannāgato pītisambojjhaṅgassa uppādāya hotīti. Pasādanīyesu ṭhānesu pasādasinehābhāvena saṃsūcitahadayatā lūkhatā. Sā ca tattha ādaragāravākaraṇena viññāyatīti āha ‘‘asakkaccakiriyāya saṃsūcitalūkhabhāve’’ti.
轻安觉支:以身心不安的止息为特相,轻安本身即是前述菩提分中的轻安觉支。对于此轻安觉支而言,“食甘美食物”是指受用甘美、适宜的食物;“以时节、威仪之乐而摄持”,则应理解为摄取了适宜的时节与威仪。如此,当这三种(食物、时节、威仪)皆以适宜的方式受用时,能令身调适,由身调适而令心调适,成为两种轻安的因。“有情所受之苦乐是无因的”,这是一个极端;“以自在天等不平等因为因”,这是第二个极端。不落入这两个极端,而了知“依各自所造之业而生”,则是中道。具足中道精进的人,名为中道精进者;此状态即是“中道精进性”。它正是从“精勤身性”乃至“轻安身性”之因,能招感两种轻安。由此,远离精勤紧张之身、亲近轻安之身的人,能引发此果,应当视为已被称叹。
Kāyacittadarathavūpasamalakkhaṇā passaddhi eva yathāvuttabodhiaṅgabhūto passaddhisambojjhaṅgo, tassa passaddhisambojjhaṅgassa. Paṇītabhojanasevanatāti paṇītasappāyabhojanasevanatā. Utuiriyāpathasukhaggahaṇehi sappāyautuiriyāpathaṃ gahitanti daṭṭhabbaṃ. Tañhi tividhampi sappāyaṃ seviyamānaṃ kāyassa kallatāpādanavasena cittassa kallataṃ āvahantaṃ duvidhāyapi passaddhiyā kāraṇaṃ hoti. Sattesu labbhamānaṃ sukhadukkhaṃ ahetukanti ayameko anto, issarādivisamahetukanti ayaṃ dutiyo, ete ubho ante anupagamma yathāsakaṃ kammunā hotīti ayaṃ majjhimā paṭipatti. Majjhatto payogo yassa so majjhattapayogo, tassa bhāvo majjhattapayogatā. Ayañhi pahānasāraddhakāyatā-saṅkhātapassaddhakāyatāya kāraṇaṃ hontī passaddhidvayaṃ āvahati. Eteneva sāraddhakāyapuggalaparivajjana-passaddhakāyapuggalasevanānaṃ tadāvahanatā saṃvaṇṇitāti daṭṭhabbaṃ.
清洁事处和令诸根圆满,名为“引生慧”。它们也能引生止,正因其有引生止的性质而被说为引生慧,所以论中才说“清洁事处……当知”。
Vatthuvisadakiriyā indriyasamattapaṭipādanā ca ‘‘paññāvahā’’ti vuttā. Samathāvahāpi tā honti samathāvahabhāveneva paññāvahattāti vuttaṃ ‘‘vatthuvisada…pe… veditabbā’’ti.
由于作具善巧与修习善巧并无差别,而守护善巧又以它们为根本,所以只说“相善巧:即对遍相把握的善巧”。“由过分懈怠的精进等”中的“等”字,包含了智慧运用迟钝及不放逸不足之处。“策励彼”:指对于那昏沉的心,通过令法抉择觉支等生起,将它从陷入的昏沉中奋起。这也是世尊所说。
Karaṇakosallabhāvanākosallānaṃ nānantariyabhāvato rakkhaṇakosallassa ca taṃmūlakattā ‘‘nimittakusalatā nāma kasiṇanimittassa uggahaṇakusalatā’’icceva vuttaṃ. Atisithilavīriyatādīhīti ādi-saddena paññāpayogamandataṃ appamādavekallañca saṅgaṇhāti. Tassa paggaṇhananti tassa līnassa cittassa dhammavicayasambojjhaṅgādisamuṭṭhāpanena layāpattito samuṭṭhāpanaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
诸比丘,当心陷于昏沉时,那正是修习法抉择觉支的时机,正是修习精进觉支的时机,正是修习喜觉支的时机。这是什么缘故呢?诸比丘,昏沉的心,正是借助这些法才能被妥善策励。诸比丘,好比有人想让一小堆火炽燃起来,他在其中投入干草、投入干牛粪、投入干木柴,并用口吹气送风,也不扬撒尘灰——诸比丘,那个人能让那堆小火炽燃起来吗?能的,尊者。”
‘‘Yasmiñca kho, bhikkhave, samaye līnaṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye dhammavicayasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo vīriyasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo pītisambojjhaṅgassa bhāvanāya. Taṃ kissa hetu? Līnaṃ, bhikkhave, cittaṃ, taṃ etehi dhammehi susamuṭṭhāpayaṃ hoti. Seyyathāpi, bhikkhave, puriso parittaṃ aggiṃ ujjāletukāmo assa, so tattha sukkhāni ceva tiṇāni pakkhipeyya, sukkhāni gomayāni pakkhipeyya, sukkhāni kaṭṭhāni pakkhipeyya, mukhavātañca dadeyya, na ca paṃsukena okireyya, bhabbo nu kho so puriso parittaṃ aggiṃ ujjāletunti. Evaṃ, bhante’’ti (saṃ. ni. 5.234).
在此处,应当了知:法抉择觉支等的修习生起,是各自依其资粮而得以建立的,其义在紧随其后的部分已予阐明。
Ettha ca yathāsakaṃ āhāravasena dhammavicayasambojjhaṅgādīnaṃ bhāvanā samuṭṭhāpanāti veditabbā, sā anantaraṃ vibhāvitā eva.
“由过分精进等”:此处的“等”字,含摄智慧运用过猛之人所生的喜悦与踊跃。“其抑制”:是指对那颗掉举的心,通过生起定觉支等来遮止掉举的出现。此义世尊也曾如此说——
Accāraddhavīriyatādīhīti ādi-saddena paññāpayogabalavataṃ pamoduppilāvanañca saṅgaṇhāti. Tassa niggaṇhananti tassa uddhatassa cittassa samādhisambojjhaṅgādisamuṭṭhāpanena uddhatāpattito nisedhanaṃ. Vuttampi cetaṃ bhagavatā –
诸比丘,又,若于某时心有掉举,彼时即是修习轻安觉支之时、修习定觉支之时、修习舍觉支之时。何以故?诸比丘,掉举之心,由这些法而得善止息。诸比丘,譬如有人欲灭大火聚,于中投入湿草……乃至……扬撒尘土。诸比丘,彼人能灭大火聚否?”“能,尊者。”
‘‘Yasmiñca kho, bhikkhave, samaye uddhataṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo samādhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo upekkhāsambojjhaṅgassa bhāvanāya. Taṃ kissa hetu? Uddhataṃ, bhikkhave, cittaṃ, taṃ etehi dhammehi suvūpasamayaṃ hoti. Seyyathāpi, bhikkhave, puriso mahantaṃ aggikkhandhaṃ nibbāpetukāmo assa, so tattha allāni ceva tiṇāni….pe… paṃsukena ca okireyya, bhabbo nu kho so puriso mahantaṃ aggikkhandhaṃ nibbāpetunti. Evaṃ, bhante’’ti (saṃ. ni. 5.234).
于此,亦应知,依于各自之食,令轻安觉支等修习生起。其中,轻安觉支之修习已说,定觉支之修习将说,另一(舍觉支)于紧接之文当述。“由慧用迟钝故”:指慧之作用力弱。譬如布施以无贪为增上,持戒以无嗔为增上,如是修习以无痴为增上。此处,当慧弱之时,修习前后不能引生殊胜,犹如未经调合之食,不能令瑜伽行者心生喜悦,故其心变得无滋味。同样,因修习未能正确行道,不得止息之乐,故心亦无滋味。是故有此语:“由慧用……乃至……无滋味”。
Etthāpi yathāsakaṃ āhāravasena passaddhisambojjhaṅgādīnaṃ bhāvanā samuṭṭhāpanāti veditabbā. Tattha passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanā vuttā eva, samādhisambojjhaṅgassa vuccamānā, itarassa anantaraṃ vakkhati. Paññāpayogamandatāyāti paññābyāpārassa appabhāvena. Yathā hi dānaṃ alobhappadhānaṃ, sīlaṃ adosappadhānaṃ, evaṃ bhāvanā amohappadhānā. Tattha yadā paññā na balavatī hoti, tadā bhāvanā pubbenāparaṃ visesāvahā na hoti, anabhisaṅkhato viya āhāro purisassa yogino cittassa abhiruciṃ na uppādeti, tena taṃ nirassādaṃ hoti. Tathā bhāvanāya sammadeva vīthipaṭipattiyā abhāvena upasamasukhaṃ na vindati, tenapi cittaṃ nirassādaṃ hoti. Tena vuttaṃ ‘‘paññāpayoga…pe… nirassādaṃ hotī’’ti.
“令其生起悚惧及生起净信为对治”,为明此义,故说“八种悚惧事”等。其中,生、老、病、死随应发生于善趣与恶趣,应知与此有别者,尚有以五种系缚等、饥渴等、互相恼害等为因的恶趣苦。这些一切,皆摄入那些有情依于现有之情形,是故过去与未来流转之根本苦,已各别摄入其中。然而,凡依食而活、又依彼处劳作之果报而活的有情,其异于其他有情之生活苦,摄为第八悚惧事,应如是观。“此名适时策励”:谓于应策励时,依所说之理,正以令生悚惧及令生净信之力而行策励。其义为:先令生起悚惧,而后生起净信,令修习之心得喜悦。
Tassa saṃveguppādanañca pasāduppādanañca tikicchananti taṃ dassento ‘‘aṭṭha saṃvegavatthūnī’’tiādimāha. Tattha jātijarābyādhimaraṇāni yathārahaṃ sugatiyaṃ duggatiyañca hontīti tadaññameva pañcavidhabandhanādikhuppipāsādiaññamaññavibādhanādihetukaṃ apāyadukkhaṃ daṭṭhabbaṃ. Tayidaṃ sabbaṃ tesaṃ tesaṃ sattānaṃ paccuppannabhavanissitaṃ gahitanti atīte anāgate ca kāle vaṭṭamūlakadukkhāni visuṃ gahitāniyeva. Ye pana sattā āhārūpajīvino tattha ca uṭṭhānaphalūpajīvino, tesaṃ aññehi asādhāraṇaṃ jīvikadukkhaṃ aṭṭhamaṃ saṃvegavatthu gahitanti daṭṭhabbaṃ. Ayaṃ vuccati samaye sampahaṃsanāti ayaṃ sampahaṃsitabbasamaye vuttanayena saṃvegajananavasena ceva pasāduppādanavasena ca sammadeva pahaṃsanā, saṃvegajananapubbakapasāduppādanena bhāvanācittassa tosanātiattho.
「依正行道」:即远离沉滞与掉举,依于止道,正确地行于修习之道。
Sammāpaṭipattiṃāgammāti līnuddhaccavirahena samathavīthipaṭipattiyā ca sammadeva bhāvanāpaṭipattiṃ āgamma.
「不沉滞」等句中:由于懈怠分诸法不过强,故称「不沉滞」;由于掉举分诸法不过强,故称「不掉举」;由慧之应用成就及证得止息之乐,故称「不无滋味」;由此,于所缘平等而转,且「行于止道」。其中,由不沉滞故,于策励中无需用力;由不掉举故,于抑制中无需用力;由不无滋味故,于令喜悦中无需用力。由不沉滞与不掉举,于所缘平等转起;由不无滋味,行于止道。或者,由平等转起而有不沉滞、不掉举,由行于止道而有不无滋味,应如此观。「此名为适时旁观」:谓于应旁观时,心超越了名为策励、抑制、令喜悦的勤作对立面,此即名为旁观。此定觉支,未生者得生。依阿拉汉道修习圆满,以此彻底显示:定圆满者即是阿拉汉。
Alīnantiādīsu kosajjapakkhikānaṃ dhammānaṃ anadhimattatāya alīnaṃ, uddhaccapakkhikānaṃ anadhimattatāya anuddhataṃ, paññāpayogasampattiyā upasamasukhādhigamena ca anirassādaṃ, tato eva ārammaṇe samappavattaṃ samathavīthipaṭipannañca. Tattha alīnatāya paggahe, anuddhatāya ca niggahe, anirassādatāya sampahaṃsane na byāpāraṃ āpajjati. Alīnānuddhaccatāhi ārammaṇe samappavattaṃ, anirassādatāya samathavīthipaṭipannaṃ, samappavattiyā vā alīnaṃ anuddhataṃ, samathavīthipaṭipattiyā anirassādanti daṭṭhabbaṃ. Ayaṃ vuccati samaye ajjhupekkhanatāti ayaṃ ajjhupekkhitabbasamaye cittassa paggahaniggahasampahaṃsanesu byāvaṭatāsaṅkhātaṃ paṭipakkhaṃ abhibhuyya upekkhanā vuccati. Esāti samādhibojjhaṅgo anuppanno uppajjati. Arahattamaggena bhāvanāpāripūrī hotīti etena nippariyāyato samādhivepullappattopi arahā evāti dasseti.
由断除随顺与违逆之力成就的中舍性,是舍觉支之因,因为有它则能成就,无它则不能成就。而此中舍性依所缘境有二种,故说「有情中舍性、行中舍性」。依此二种,与之相违者由修习轻安觉支而得以远离。为说明仅断随顺的方法,故说「有情中舍性」等。同样,对于远离爱著有情及诸行的补特伽罗,称为「生起之因」。由于贪是舍的格外对立者,故对于多贪的补特伽罗,舍称为「清净道」。「以二种相」:即业为己有的审察与我性空的审察,以此二为因。「唯二」是决定语,为显在行相和合时唯计为平等。此处确实唯计平等,而非所计之对象于一切时处皆平等。无有主宰性即无我的决定。若是有我,则会有我的所属物,衣等或任何他物可称为我所,但实际上他们皆无,此即意旨。「不久住」:即不能久住、不持久、短暂,是无常之义。「暂时」是它的同义词。
Anurodhavirodhapahānavasena majjhattabhāvo upekkhāsambojjhaṅgassa kāraṇaṃ tasmiṃ sati sijjhanato, asati ca asijjhanato, so ca majjhattabhāvo visayavasena duvidhoti āha ‘‘sattamajjhattatā saṅkhāramajjhattatā’’ti. Tadubhayavasena cassa virujjhanaṃ passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanāya eva dūrīkatanti anurujjhanasseva pahānavidhiṃ dassento ‘‘sattamajjhattatā’’tiādimāha. Tathā hissa sattasaṅkhārakelāyanapuggalaparivajjanaṃ ‘‘uppattiyā kāraṇa’’nti vuccati. Upekkhāya hi visesato rāgo paṭipakkho, tato rāgabahulassa puggalassa upekkhā ‘‘visuddhimaggo’’ti vuccati. Dvīhākārehīti kammassakatāpaccavekkhaṇaṃ attasuññatāpaccavekkhaṇanti imehi dvīhi kāraṇehi. Dvīhevāti avadhāraṇaṃ saṅkhārasahitāya saṅkhyāsamānatāya dassanatthaṃ. Saṅkhyā eva hettha samānaṃ, na saṅkhyeyyaṃ sabbathā samānanti. Assāmikabhāvo anattaniyatā. Sati hi attani tassa kiñcanabhāvena cīvaraṃ aññaṃ vā kiñci attaniyaṃ nāma siyā, so pana koci natthevāti adhippāyo. Anaddhaniyanti, na addhānakkhamaṃ, na ciraṭṭhāyi ittaraṃ aniccanti attho. Tāvakālikanti tasseva vevacanaṃ.
「执取」:就是把它当作“我的”来执著。它由渴爱执取后,便执为“我的”而住。「视为财富」:就是把它当成财富、物品。「此」指舍觉支,它通过阿拉汉道而达到修习的圆满。正因如此,唯有阿拉汉能成就六支舍。
Mamāyatīti mamattaṃ karoti. Mamāti taṇhāya pariggayha tiṭṭhati. Dhanāyantāti dhanaṃ dabbaṃ karontā. Assāti upekkhāsambojjhaṅgassa arahattamaggena bhāvanāpāripūrī hoti. Tathā hi arahato eva chaḷaṅgupekkhānipphatti.
「不净所缘法」:指不净一类的事物,是作为不净禅那所缘的法。虽然像头发等属于根身的东西也是不净一类,但为了特别强调那些应被厌离、能引生厌离的对象,因此说为「十种」。「如理作意」是这样一种作意:它依事物的自性与味,令不净想在那里安住。“如理作意”即这样运作的作意,也就是「方便作意」。学习不净,执取不净、违逆的行相,即是「不净相之取」;或者说,为使取相生起而作意,便是「不净相之取」。「不净修习的实践」:是指为了导向近行定与安止定而致力于不净的修习。
Asubhārammaṇādhammāti asubhappakārā asubhajhānassa ārammaṇabhūtā dhammā. Kāmaṃ indriyabaddhāpi kesādayo asubhappakārā eva, visesato pana jigucchitabbe jigucchāvahe gaṇhanto ‘‘dasā’’ti āha. Yathā manasikaroto sabhāvasarasato tattha asubhasaññā santiṭṭhati, tathā pavatto manasikāro upāyamanasikāro. Asubhe asubhapaṭikkūlākārassa uggaṇhanaṃ, yathā vā tattha uggahanimittaṃ uppajjati, tathā manasikāro asubhanimittassa uggaho. Upacārappanāvahāya asubhabhāvanāya anuyuñjanā asubhabhāvanānuyogo.
当能善加防护以意根为第六根的诸根时,欲贪盖便无机可乘,由此得以断除。同样,对于饮食知量、适量进食者,由于不会被昏沉睡眠所征服,欲贪盖亦无机可乘,因而断除。然而,若有人对食物修习厌逆想,如实了知食物消化后的变化、承载食物的身体、成为胃中物的极度可厌,并如实了知身体依食而存续的情形,那么他通过遍知饮食的分量,便特称为「于食知量者」。对这样的人,欲贪盖确实得以断除。在注疏中,仅仅为了显示少食,才说了“四种……”等。「不净业处的大长老」即那位见骨长老。「已断除的」指通过镇伏而断除。依阿毗达摩之理,一切贪都属于欲贪盖,因此说“由阿拉汉道而未来永不复起”。
Manacchaṭṭhānaṃ indriyānaṃ suṭṭhu susaṃvaraṇe sati avasaraṃ alabhanto kāmacchando pahīyateva, tathā bhojane mattaññuno mitāhārassa thinamiddhābhibhavābhāvā otāraṃ alabhamāno kāmacchando pahīyati. Yo pana āhāre paṭikkūlasaññaṃ tabbipariṇāmassa tadādhārassa tassa ca udariyabhūtassa ativiya jegucchataṃ, kāyassa ca āhāratiṭṭhakataṃ sammadeva jānāti, so sabbaso bhojane pamāṇassa jānanena visesato bhojane mattaññū nāma. Tassa kāmacchando pahīyateva, aṭṭhakathāyaṃ pana appāhārataṃyeva dassetuṃ ‘‘catunna’’ntiādi vuttaṃ. Asubhakammikatissatthero dantaṭṭhidassāvī. Pahīnassāti vikkhambhanavasena pahīnassa. Abhidhammapariyāyena sabbopi lobho kāmacchandanīvaraṇanti ‘‘arahattamaggena āyatiṃ anuppādo’’ti vuttaṃ.
“慈”的意思:因遍施利益而变得柔软亲近,故称为“友”,即愿人得利之人。于这样的友中所具有的,或属于友的,即称为“慈”,也就是利益他人的心意。正是此慈,使心从敌对中解脱,故称“慈心解脱”。其中,修慈者生起并持续对众生散播利益心,即是“执取慈相”。因此说:“有限的”等等。
Mejjati hitapharaṇavasena siniyhatīti mitto, hitesī puggalo, tasmiṃ mitte bhavā, mittassa vā esāti mettā, hitesitā. Sā eva paṭipakkhato cetaso vimuttīti mettācetovimutti. Tattha mettāyanassa sattesu hitapharaṇassa uppādanaṃ pavattanaṃ mettānimittassa uggaho. Tenāha ‘‘odissakā’’tiādi.
其中,以自己、可爱者、朋友、中立者、怨敌为对象而分别修习,这是“有限制”的慈;当打破了这些界限后修习,即是“无限制”的慈。以逐一遍满一方、二方乃至十方等而修,是“方向遍满”的慈,这应在修习慈时了知。执取慈相,须观察至近行定的阶段。已执取慈相后,反复修习便是“修习”。以“一切女人、一切男人、一切圣者、一切非圣者、一切天人、一切人类、一切堕恶趣者”,如此依有情种类划分,有七种与二十八种修法;以十方划分,则有十种修法。在每一方中,再以“一切有情、一切女人……无怨”等来区分,总共有四百八十种差别,这些都是“有限制遍满慈”。以“一切有情、一切有息者、一切存在者、一切个体、一切为有身所包含者”这五种分类,在每一种中都祝愿他们无怨、无瞋、无忧、乐住自卫,如此四种运行方式便有二十种修法,这是“无限制遍满慈”。正是针对此,经中说:“有限地……乃至修习者”。通过“你是此(业的主人)”等语句,显示了业自性随观。所说的“住于审察者”,是指对于如前所述的忿怒的过患,以及其对立面——无忿怒与慈的功德,都完全正确地了知。亲近这样的审察者,悭吝与悋恚……
Tattha attapiyasahāyamajjhattaverivasena odissakatā. Sīmāsambhede kate anodissakatā. Ekādidisāpharaṇavasena disāpharaṇatā mettāya uggaṇhane veditabbā. Uggaho yāva upacārā daṭṭhabbo. Uggahitāya āsevanā bhāvanā, sabbā itthiyo purisā ariyā anariyā devā manussā vinipātikāti sattodhikaraṇavasena pavattā sattavidhā, aṭṭhavīsatividhā vā, dasahi disāhi disodhikaraṇavasena pavattā dasavidhā, ekekāya disāya sattādiitthādiaverādibhedena asītādhikacatusatappabhedā ca odhisopharaṇamettā. Sabbe sattā, pāṇā, bhūtā, puggalā, attabhāvapariyāpannāti etesaṃ vasena pañcavidhā. Ekekasmiṃ averā hontu, abyāpajjā, anīghā, sukhī attānaṃ pariharantūti catudhā pavattiyā vīsatividhā anodhisopharaṇamettā, taṃ sandhāyāha – ‘‘odhiso…pe… bhāventassapī’’ti. Tvaṃ etassātiādinā kammassakatāpaccavekkhaṇaṃ dasseti . Paṭisaṅkhāne ṭhitassāti kodhe yathāvuttassa ādīnavassa tappaṭipakkhato akodhe mettāya ānisaṃsassa ca paṭisaṅkhāne sammadeva jānane. Sevantassāti bhajantassa byāpādo pahīyati.
“过量进食时取相”:指在过量进食时,执取了昏沉睡眠之相,即了知“食此量则昏沉睡眠生起,食彼量则不生”,这便是掌握了昏沉睡眠的因与非因。“白天的太阳光”:即是白昼所取的日光之相,夜间作意者也同样取此相——此处义应如此了知。由于头陀支以精进为依怙,故说“头陀支的适当言论也……”。
Atibhojane nimittaggāhoti āhārassa adhikabhojane thinamiddhassa nimittaggāho, ‘‘ettake bhutte thinamiddhaṃ uppajjati, ettake no’’ti thinamiddhassa kāraṇākāraṇaggāhoti attho. Divā sūriyālokanti divā gahitanimittaṃ sūriyālokaṃ, rattiyaṃ manasikarontassapīti evamettha attho veditabbo. Dhutaṅgānaṃ vīriyanissitattā vuttaṃ ‘‘dhutaṅganissitasappāyakathāyapī’’ti.
悔恨,也是因追悔已做与未做之事而生起,能令心不得安息,故与掉举有相同特征。世尊为显示断除这二者之因,而说:“诸比丘,有心之安息”等。因此,为显示多闻等是断除彼之因,又说:“又有六法”等。其中,多闻者由于从经典与义理上审察法时,能获得自证等,故无散乱。依如理行道及获得如法对治,追悔便无机会生起,所以说“由多闻……乃至……断除掉举悔恨”。应知:以多闻及具审察力能断除掉举悔恨,同样,以常问、精通律及知适宜等亦能断除。亲近长老能带来长老的德行,因能使心安息,故说为断除掉举悔恨之因;但不应仅依年长,持律者与能除忧悔的善知识也应视为断除之因。比丘的散乱多由悔恨引起,故以“常问适宜不适宜者”等,从律的角度指出了常问等方法。在“已断除的掉举与悔恨”句中,处格表示从此中出离。因悔恨与忧俱行,故说不还道令其未来不生。
Kukkuccampi katākatānusocanavasena pavattamānaṃ cetaso avūpasamāvahatāya uddhaccena samānalakkhaṇamevāti tadubhayassa pahānakāraṇaṃ dassento bhagavā – ‘‘atthi, bhikkhave, cetaso vūpasamo’’tiādimāha. Tasmā bāhusaccādi tassa pahānakāraṇanti dassetuṃ ‘‘apica cha dhammā’’tiādimāha. Tattha bahussutassa ganthato, atthato dhammaṃ vicārentassa attavedādipaṭilābhasambhavato vikkhepo na hoti. Yathāvihitapaṭipattiyā yathādhammapaṭikārappattiyā ca vippaṭisāro anavasarovāti ‘‘bāhusaccenapi…pe… uddhaccakukkuccaṃ pahīyatī’’ti vuttaṃ. Yadaggena bahussutassa paṭisaṅkhānavato uddhaccakukkuccaṃ pahīyati, tadaggena paripucchakatāvinayapakataññutāhipi taṃ pahīyatīti daṭṭhabbaṃ. Vuddhasevitā ca vuddhasīlitaṃ āvahatīti cetaso vūpasamakarattā uddhaccakukkuccassa pahānakārī vuttā, vuddhabhāvaṃ pana anapekkhitvā vinayadharā kukkuccavinodakā kalyāṇamittāti daṭṭhabbā. Vikkhepo ca bhikkhūnaṃ yebhuyyena kukkuccahetuko hotīti ‘‘kappiyākappiyaparipucchābahulassā’’tiādinā vinayanayeneva paripucchakatādayo niddiṭṭhā. Pahīne uddhaccakukkucceti niddhāraṇe bhummaṃ. Kukkuccassa domanassasahagatattā anāgāmimaggena āyatiṃ anuppādo vutto.
在“善与不善法”等处应说的,已在下面说过了。虽以多闻及常问也能断除八事疑,但考虑到其余诸疑皆以对三宝之疑为根本,故说“关于三宝”等。若于律有善巧,于学处便无生疑之理;同样,若觉悟三宝之德,于前际等便无怀疑,故说“律”等。“胜解”即是净信,或对可信之事作出决定的净信;于彼处的决定即是轻安,决定即是平息。或者,“胜解”指在那里净信。或者,“已胜解”即在那里净信、进入。“信是胜解”意为信是净信,或信在净信中即是胜解。以阿罗汉道把握其顶峰后,将七觉支详细展开,安立于开示之中。
Kusalākusalā dhammātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Kāmaṃ bāhusaccaparipucchakatāhi aṭṭhavatthukāpi vicikicchā pahīyati, tathāpi ratanattayavicikicchāmūlikā sesavicikicchāti katvā vuttaṃ ‘‘tīṇi ratanāni ārabbhā’’tiādi. Vinaye pakataññutāya ca sati sikkhāya kaṅkhāya asambhavo eva, tathā ratanattayaguṇāvabodhe sati pubbantādīsu saṃsayassāti āha – ‘‘vinaye’’tiādi. Okappanīyasaddhā saddheyyavatthuṃ anupavisitvā viya adhimuccanaṃ, tañca tathā adhimokkhuppādanameva. Saddhāya ninnapoṇapabbhāratā adhimutti. Arahattena kūṭaṃ gaṇhi sattapi bojjhaṅge vitthāretvā desanāya osāpitattā.
2. 《教说经》注释
2. Pariyāyasuttavaṇṇanā
233“众多”这样说,是因未用“僧团”这一共称。“超过那个”指超过三人,以四人僧应作等僧团羯磨而得羯磨成就。“进入”是将未来当进入的情况,当作已发生般,以近设而说“已进入”。对于未来,可有如同已发生般的近设。故说“而他们”等,指那些比丘。再说“他们”,则指外道及彼之弟子。
233.Sambahulātivuccanti saṅghasamaññāya abhāvato. Tato paranti tiṇṇaṃ janānaṃ upari saṅgho catuvaggakaraṇīyādisaṅghakammavasena kammappattattā. Pavisiṃsūti bhāvini pavisane bhūte viya katvā upacārena vuttanti āha – ‘‘paviṭṭhā’’ti. Bhāvini hi bhūte viya upacāro. Tenāha – ‘‘te panā’’tiādi, te pana bhikkhūti attho. Puna te panāti titthiyā titthiyasāvakā ca.
“于此说明”:在“断除五盖”等说法所行之处,于此文句中阐明其义。“区别”谓彼此分离、破裂,此处意在内涵上的增胜,故说:“何为区别?即何为增胜?”“增胜”即增胜的努力、增胜的加行,也就是增胜的运用。“差异”谓由此而造成不同,故说为破裂,而问:“何为差异?”“第二句”即“或教诫、教诫者”此句。同理,如同第一句的义理配合,第二句亦应如是配合。
Imasmiṃpaññāpaneti ‘‘pañca nīvaraṇe pahāyā’’tiādinayappavatte imasmiṃ pakāre atthapaññāpane. Visissati aññamaññato pabhijjatīti viseso, bhedo. Svāyaṃ idha antogadhādhikabhāvo adhippetoti āha – ‘‘ko visesoti kiṃ adhika’’nti. Adhikaṃ payasanaṃ payuñjananti adhippayāso, adhikappayogo. Nānā karīyati etenāti nānākaraṇaṃ, bhedoti āha – ‘‘kiṃ nānatta’’nti. Dutiyapadeti ‘‘anusāsaniyā vā anusāsani’’nti etasmiṃ pade. Eseva nayoti yathā paṭhamasmiṃ pade atthayojanā, evaṃ dutiyapadepi yojetabbā.
“三处”即天、魔、梵三处,以“包括天界的世界”等文摄入“世界”一词中。“包括沙门、婆罗门之生类,包括天与人”为两处,将它们摄入“生类”一词中,如此共五词。“所示”指所应指示之义。“计数”谓以“一、欲贪”等方式而可执取。于“自己的手足等”方面,因嗔恚是对整体而生起,故应知此仅为举例。于自己的诸蕴中生起疑:“我实存在否?”等。
Tīṇi ṭhānānīti devamārabrahmaṭṭhānāni tīṇi ‘‘sadevake loke’’tiādinā loke pakkhipitvā. ‘‘Sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāyā’’ti dve ṭhānāni. ‘‘Pajāyā’’ti ettha pakkhipitvā iti pañcahi padehi. Uddesanti uddisitabbataṃ. Gaṇananti eko kāmacchandoti gahetabbataṃ gacchati. Attano hatthapādādīsūti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ samudāyaṃ ārabbha paṭighassa uppajjanato. Attano khandhesu vimati ‘‘ahaṃ nu khosmī’’tiādinā.
虽然一切精进都只是心所法,但以身业等为依处作意、引发身努力的精进,获得了“身精进”的名称,为了显示与它的区别,[在此]依所意指的第二项而说“心所法的”。即使依维持假立威仪而转起的精进,可说是维持如是转起之色身的缘,但也不可说是那种身努力;那时并无[身努力]转起,故说“不依身努力而生起的精进”。“或如念觉支”一句,则类推了依于对内诸行中舍而转起的“于内法中舍”等方式。
Kiñcāpi sabbaṃ vīriyaṃ cetasikameva, yaṃ pana kāyakammādhiṭṭhānādivasena manasi kāyikapayogasamuṭṭhāpanaṃ vīriyaṃ kāyikanti laddhapariyāyanti tato visesetvā cetasikanti yathādhippetadutiyatādassanatthaṃ. Yadipi yathākappitairiyāpathasandhāraṇavasena pavattamānaṃ vīriyaṃ kāyassa tathāpavattassa paccayabhūtanti na sakkā vattuṃ, tathāpi na tādiso kāyapayogo, tadā pavatto natthīti vuttaṃ ‘‘kāyapayogaṃ vinā uppannavīriya’’nti. Satisambojjhaṅgasadiso vāti iminā ajjhattike saṅkhāre ajjhupekkhanavasena pavattā ajjhattadhammesu upekkhātiādinayaṃ atidisati.
在说明了“混合觉支”之后,为了阐明其义,而说“在这些之中”等。即使正在经行,也能够证得圣道,因此说“未得道的身精进”。所谓“得不到觉支”,是指得不到直接的觉支。所谓“抽出觉支”,意谓以间接的方式,这是注释者的意图。“其余”是指:于外法中,念、择法、舍、心所精进、有寻、有伺、喜、定,以及两种轻安。而这一分类,是根据较常转起的情形,依注释传统的方式而说。若依上座部的主张,则由于喜、定觉支也存在于色界,它们仅仅是无寻无伺的,把这些也含摄进去,则应有十种混合觉支——这是可以说的。
‘‘Missakabojjhaṅgā kathitā’’ti vatvā tamatthaṃ vibhāvetuṃ ‘‘etesū’’tiādi vuttaṃ. Caṅkamantenapi ariyamaggaṃ adhigantuṃ sakkāti katvā vuttaṃ ‘‘maggaṃ apattaṃ kāyikavīriya’’nti. Bojjhaṅgā na labbhantīti nippariyāyabojjhaṅgā na labbhantī. Bojjhaṅge uddharanti pariyāyatoti adhippāyo. Sesāti bahiddhādhammesu sati-dhammavicaya-upekkhā-cetasika-vīriya-savitakka-savicāra-pīti-samādhī dve passaddhiyo ca. Ayaṃ pana nayo pacurappavattivasena aṭṭhakathānayeneva vutto. Theravādavasena pana avitakkaavicāramattā pītisamādhisambojjhaṅgā rūpāvacarāpi atthīti tepi gahetvā dasa missakāva hontīti vattabbaṃ siyāti.
3. 火经注释
3. Aggisuttavaṇṇanā
234“盐熏”:盐与熏合称为盐熏。“战士的工作”:指应由战士完成的工作。“机密工作”:指涉及国王事务的商议。“回复工作”:指向国王禀报来至王前者的言说,然后再对他们进行回复的工作。因此,由于念于一切处都是必需的,便有了“念,以及我……”等语。正因为在此说明了策励与抑制的排除,所说的正是前行观的觉支。
234.Loṇadhūpananti loṇañca dhūpanañca loṇadhūpanaṃ. Yodhakammanti yodhapuggalena kattabbaṃ kammaṃ. Mantakammanti rājakiccamantanaṃ. Paṭihārakammanti rañño santikaṃ āgatānaṃ vacanaṃ rañño nivedetvā tato nesaṃ paṭiharaṇakammaṃ. Tasmāti sabbatthikattā satiyā. Evaṃ ‘‘satiñca khvāha’’ntiādikaṃ avoca. Pubbabhāgavipassanā bojjhaṅgāva kathitā paggahaniggahavinoditattā.
4. 《慈俱行经》注释
4. Mettāsahagatasuttavaṇṇanā
235“有什么样的趣向、投生”,即是“趣何所”,也就是“以何为终结”的意思。“有什么样的最胜、最高、顶点”,即是“何最胜”。“有什么样的果、利益、成果”,即是“何果”。“俱有、相应”——这只是对“俱行”一词的释义。然而应当知道,在这里,实际上是以慈禅那为根基、随后修观的前行觉支,才被称为“慈俱行之念觉支”等。“于一切处”:即于一切觉支及于一切梵住。
235. Kīdisā gati nibbatti etissāti kiṃgatikā, kiṃniṭṭhāti vuttaṃ hoti. Kīdisī paramā uttamā koṭi etissāti kiṃparamā. Kīdisaṃ phalaṃ ānisaṃsaṃ udayo etissāti kiṃphalā. Saṃsaṭṭhaṃ sampayuttanti idaṃ sahagata-saddassa atthadassanamattaṃ, idha pana mettājhānaṃ pādakaṃ katvā vipassanāpubbabhāgabojjhaṅgā ca ‘‘mettāsahagataṃ satisambojjhaṅga’’ntiādinā vuttāti veditabbaṃ. Sabbatthāti sabbesu bojjhaṅgesu sabbesu ca brahmavihāresu.
「厌逆」:因离贪故,称为厌逆,亦即不可意。非厌逆即非厌逆,也就是可意。因此说“于可意事”。 「在此」指于非厌逆之事。 「如此」即作厌逆想者。对有情于非厌逆事修习不净遍满;对诸行于非厌逆事则作意“无常”。 「以不净」即由不净想。 「或以无常而转起」即转起“无常”的作意。 「这是同样的道理」:为展开略说的义理,而说“于非厌逆与厌逆之中”等。 「六支舍」:由于断除了对六种所缘的随顺,此舍生起,故称六支舍。
Paṭikūleti virajjatīti paṭikūlaṃ, aniṭṭhaṃ. Na paṭikūlaṃ appaṭikūlaṃ, iṭṭhaṃ. Tenāha ‘‘iṭṭhe vatthusmi’’nti. Etthāti appaṭikūlavatthusmiṃ. Evanti paṭikūlasaññī. Satte appaṭikūle asubhapharaṇaṃ, saṅkhāre appaṭikūle aniccanti manasikāraṃ karonto. Asubhāyāti asubhasaññāya. Aniccato vā upasaṃharatīti aniccanti manasikāraṃ pavatteti. ‘‘Eseva nayo’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘appaṭikūlapaṭikūlesū’’tiādi vuttaṃ. Chaḷaṅgupekkhanti chasu ārammaṇesu pahīnānurodhassa uppattiyā chaḷaṅgavantaṃ upekkhaṃ.
「慈」即慈的修习。能以意乐之住安住于厌逆等所缘的堪能,唯是圣者所有,而其中唯阿拉汉能成就,故名为圣神通。因为已开示了这圣神通,教法本应就此结束。然而,由于有些人根未熟、爱染未断,不能证得阿拉汉果,于是又以“修习慈俱行觉支”等为起始。若有人以慈禅那为足处,开始思惟而不能证阿拉汉果,则于清净色遍中生起名为解脱的色界禅那,对此,世尊说:“他现证清净解脱而住。”
Mettāyāti mettābhāvanāya. Paṭikūlādīsu vatthūsu icchitavihārena viharituṃ samatthatā ariyānaṃ eva, tattha ca arahato eva ijjhanato ariyiddhi nāma. Tassā ariyiddhiyā ca dassitattā desanā vinivaṭṭetabbā pariyosānetabbā siyā. Arahattaṃ pāpuṇituṃ na sakkoti indriyānaṃ aparipakkattā nikantiyā ca duppariyādānato. Ayaṃ desanāti ‘‘mettāsahagataṃ bojjhaṅgaṃ bhāvetī’’tiādinā ayaṃ desanā āraddhā. Yo hi mettājhānaṃ pādakaṃ katvā sammasanaṃ ārabhitvā arahattaṃ pāpuṇituṃ asakkonto parisuddhesu vaṇṇakasiṇesu vimokkhasaṅkhātaṃ rūpāvacarajjhānaṃ nibbatteti, taṃ sandhāyāha bhagavā – ‘‘subhaṃ kho pana vimokkhaṃ upasampajja viharatī’’ti.
「清净为最上」即清净解脱为最上。此中的智慧唯在世间有,故说“世间慧”之义。慈确实以阿拉汉果为最上,因为它是阿拉汉道的足处。悲等也是如此:以悲等禅那为足处,思惟诸行,能证阿拉汉果,则对此人,悲以阿拉汉果为最上;同样,对于喜和舍也当如此说——他以此义加以指示。再者,关于重新开始开示的用意,前面已指出“依此理”。
Subhaparamanti subhavimokkhaparamaṃ. Idha loke eva paññā assa. Tenāha ‘‘lokiyapaññassāti attho’’ti. Arahattaparamāva mettā arahattamaggassa pādakattā. Karuṇādīsupi eseva nayoti karuṇādijhānaṃ pādakaṃ katvā saṅkhāre sammasanto arahattaṃ pattuṃ sakkoti, tassa arahatthaparamā karuṇā hoti, evaṃ muditāupekkhāsupi vattabbanti imamatthaṃ atidisati. Puna desanārambhapayojanaṃ pana ‘‘iminā nayenā’’ti heṭṭhā atidiṭṭhameva.
「以清净为最上」等:指慈、悲、喜、舍四种梵住以「清净解脱」为最上,空无边处、识无边处、无所有处也是如此。所谓「彼彼」,依次是指清净解脱及其下方的三种无色禅那,作为这些的近依。「以不违逆之修习」:即对于可意的所缘,反复修习作意。「很容易地」:就是安乐地、毫不费力地。「于彼处」:由于所缘清净,对于可意的颜色遍处,修习所成的心便以安止的方式跃入。「此后」:即从这清净解脱之后,再也没有其他解脱的近依,应当见到慈俱行的状态。
Subhaparamāditāti mettākaruṇāmuditāupekkhānaṃ subhaparamatā ākāsānañcāyatanaparamatā, viññāṇañcāyatanaparamatā, ākiñcaññāyatanaparamatā. Tassa tassāti subhavimokkhassa heṭṭhā tiṇṇaṃ arūpajjhānānañca yathākkamaṃ upanissayattā. Appaṭikūlaparicayāti iṭṭhārammaṇe manasikārabahulīkārā. Appakasirenevāti sukheneva. Tatthāti visuddhatāya iṭṭhesu vaṇṇakasiṇesu. Cittanti bhāvanāmayacittaṃ pakkhandati appanāvasena. Tato paranti tato subhavimokkhato paraṃ vimokkhānaṃ upanissayo nāma na hoti, mettāsahagatabhāvo daṭṭhabbo.
「观有情之苦」:指他以智慧审察由于杖等击打所引生、以色为缘而生起于有情身上的苦。这种以色为相、在有情中生起的苦,修习悲心住者以其智慧特别地投入其中,所以经中说「心很容易地便在那里跃入」,而并非完全是因为见到了无色界的功德。
Sattadukkhaṃ samanupassantassāti daṇḍena abhihaṭappattarūpahetuṃ sattesu uppajjanakadukkhaṃ ñāṇena vīmaṃsantassa. Tayidaṃ rūpanimittakaṃ sattesu uppajjanakaṃ dukkhaṃ ñāṇena karuṇāvihārissa visesato pakkhandatīti katvā vuttaṃ ‘‘appakasireneva tattha cittaṃ pakkhandatī’’ti, na pana sabbaso arūpe ānisaṃsadassanato.
「随观识」:这是由把握欢悦为门,而得以把握其所依之识,故如此说。「于识的把握熟习」:即依所说的方法,对识的把握已得熟练。
Viññāṇaṃsamanupassantassāti idaṃ pāmojjagahaṇamukhena tannissayaviññāṇassa gahaṇaṃ sambhavatīti katvā vuttaṃ. Viññāṇaggahaṇaparicitanti vuttanayena viññāṇaggahaṇe paricitaṃ.
「舍住者」:指安住于舍梵住的人。「无思虑故」:因为没有以乐等为对象的思虑。「乐……可能生起」:因为在执取胜义业时,心偏离了苦与乐,因而乐与苦仍可能生起。「取著不存在之苦」:因为从胜义而言,有情这一施设并不存在,执取它即是执取一个不存在的事物;即便只是执取那种“不存在”,也依然是苦——虽然此执属于善法,但仍是苦。其余内容易于了解。
Upekkhāvihārissāti upekkhābrahmavihāraṃ viharato. Ābhogābhāvatoti sukhādivasena ābhujanābhāvato. Sukha…pe… sambhavatoti sukhadukkhāti paramatthakammaggahaṇe vimukhatāsambhavato. Avijjamānaggahaṇadukkhanti paramatthato avijjamānasattapaññattigahaṇaparicitaṃ tassa tassa abhāvamattakassa gahaṇampi dukkhaṃ kusalampi hoti. Sesaṃ suviññeyyameva.
5. 伤歌逻经注释
5. Saṅgāravasuttavaṇṇanā
236「更早」:即更先、更早以前。对于那些不诵习论典的人来说,在更早之前便已无辩才可言,此处无需多说,这正是本意。「缠」即征服与执取,故说「被欲贪所缠」即被欲贪所执取。「镇伏」即去除,因此称为镇伏;从其对立方脱离,因此称为出离;既是镇伏又是出离,所以称为「镇伏出离」。因此说「于彼处」等。其余两句也是同样的道理。自己应证得的利益是自利,他人的利益也应如是了知。
236.Paṭhamaññevāti puretaraṃyeva. Asajjhāyakatānaṃ mantānaṃ appaṭibhānaṃ pageva paṭhamaṃyeva siddhaṃ, tattha vattabbameva natthīti adhippāyo. Pariyuṭṭhānaṃ nāma abhibhavo gahaṇanti āha – ‘‘kāmarāgapariyuṭṭhitenāti kāmarāgagahitenā’’ti. Vikkhambheti apanetīti vikkhambhanaṃ, paṭipakkhato nissarati etenāti nissaraṇaṃ, vikkhambhanañca taṃ nissaraṇañcāti vikkhambhananissaraṇaṃ. Tenāha – ‘‘tatthā’’tiādi. Sesapadadvayepi eseva nayo. Attanā araṇiyo pattabbo attattho, tathā parattho veditabbo.
在「随观无常者断除常想」等段落中,由于在无嗔的位上,嗔恨等尚未生起,所以没有将「彼分出离」纳入其中。虽然未纳入,但以简择之力可以去除,因此「彼分出离」仍可获得,此点应当了解。「光明想」:它是一种达到近行定或安止定的想,任何遍处禅那等类别的止禅,皆可归摄其中。「法决定」:应依近行和安止的状态来把握。
‘‘Aniccato anupassanto niccasaññaṃ pajahatī’’tiādīsu byāpādādīnaṃ anāgatattā abyāpādavāre tadaṅganissaraṇaṃ na gahitaṃ. Kiñcāpi na gahitaṃ, paṭisaṅkhānavasena pana tassa vinodetabbatāya tadaṅganissaraṇampi labbhatevāti sakkā viññātuṃ. Ālokasaññā upacārappattā, appanāppattā vā, yo koci kasiṇajjhānādibhedo samatho. Dhammavavatthānaṃ upacārappanāppattavasena gahetabbaṃ.
“Kuthita”意为沸腾。“Usmudakajāta”是指该沸腾状态达到了极热的程度,因此说“热气生起”。“Tilabījakādibhedena”即依胡麻籽、荚、花蕊等不同类别而作区分。“Sevālena…pe… paṇakena”是指水苔……水藻,即水中的黏滑之物。“Appasanno”是因水混浊而不清澈。“Asannisinno”是因淤泥生成而浑浊不澄清。“Anālokaṭṭhāne”是指在无有光亮之处。
Kuthitoti tatto. Usmudakajātoti tasseva kuthitabhāvassa usmudakataṃ accuṇhataṃ patto. Tenāha ‘‘usumajāto’’ti. Tilabījakādibhedenāti tilabījakakaṇṇikakesarādibhedena. Sevālena…pe… paṇakenāti udakapicchilena. Appasanno ākulatāya. Asannisinno kalaluppattiyā. Anālokaṭṭhāneti ālokarahite ṭhāne.
6. 无畏经注疏
6. Abhayasuttavaṇṇanā
237“Ekaṃsena bhagavā nīvaraṇā”:世尊完全以一概全地说这些法是“盖”,因为它们对于心中善法的生起能构成障碍。“Kāyakilamatho”:身体的疲倦即是身体的辛劳,但由于它是事物生起之缘,故被称为“焦虑”。心的疲倦则应理解为依此身体疲倦之缘而生起的。因此说“tassa kira”等。“Cittadarathopi paṭippassambhī”:心的焦虑也会止息,应如此联系上下文来理解。“Maggeneva”:即通过所证得的圣道。“Assa”:指无畏王子。这就涵盖了身与心这两种焦虑。
237.Ekaṃsena bhagavā nīvaraṇāti ekaṃsato eva bhagavā ete dhammā nīvaraṇā citte kusalappavattiyā nīvaraṇato. Kāyakilamathoti kāyaparissamo, so pana aṭṭhuppattiyā paccayattā ‘‘daratho’’ti vutto. Cittakilamatho tappaccayajāto daṭṭhabbo. Tenāha – ‘‘tassa kirā’’tiādi. Cittadarathopi paṭippassambhīti ānetvā sambandho. Maggenevāti yathādhigatena ariyamaggeneva. Assāti abhayassa rājakumārassa. Etaṃ kāyacittadarathadvayaṃ.
7. 入出息品
7. Ānāpānavaggo
1. 骨大果经等注疏
1. Aṭṭhikamahapphalasuttādivaṇṇanā
238“Uppannasaññā(已生起的想)”是指以想为首而说的近行禅那,因此接着有“Taṃ panetaṃ(而那又……)”等语。“Chavicammampi upaṭṭhātī(皮肤也现前)”这句话,是把有意识的和无意识的,都依于“身体”这一共性执取之后而说的。至于“Sati vā upādiseseti(或者,当有余依时)”:此处“upādi(依)”意为它执取自己的所缘,即“取(upādāna)”;其义为:当这种“取”在某一分上尚未被断除时,便称为“有余依”。
238.Uppannasaññāti saññāsīsena upacārajjhānaṃ vadati. Tenāha ‘‘taṃ paneta’’ntiādi. Chavicammampi upaṭṭhātīti idaṃ saviññāṇakaṃ aviññāṇakampi kāyasāmaññato gahetvā vuttaṃ. Sati vā upādiseseti ettha upādiyati attano ārammaṇaṃ gaṇhātīti upādi, upādānaṃ, etassa ekadese appahīne satīti attho.
第八 灭品
8. Nirodhavaggo
1-10. 不净经等注疏
1-10. Asubhasuttādivaṇṇanā
248-257“Anabhirati(不喜乐)”指不欢喜、不期待。在已达究竟灭尽的涅槃中所生起的想,称为“灭想”。其中,与道相应者为出世间灭想;然而,以倾向于涅槃的状态而生起的,以及与寂止随念相应者,则是世间的灭想,因此他说:“灭想是混合的(即世间与出世间兼具)。”“Tesaṃ navasu……”等,乃是误抄而成的错误读法。应采纳的读法是:“在十一种所缘中,一种为安止,九种是近行禅那。”“二十种业处”等,是此处独有的说法,并非《清净道论》等论典中所采。在此,依照所缘等对应方式,那些达到安止定或近行定而证得阿拉汉果者,其前行阶段的观智、道智与觉支,都已经作了宣说。
248-257.Anabhiratinti anabhiramaṇaṃ anapekkhitaṃ. Accantanirodhabhūte nibbāne pavattasaññā nirodhasaññā. Tattha sā maggasahagatā lokuttarā , yā pana nibbāne ninnabhāvena pavattā, upasamānussatisahagatā ca, sā lokiyāti āha – ‘‘nirodhasaññā missakā’’ti. ‘‘Tesaṃ navasū’’tiādi pamādapāṭho. ‘‘Ekādasasu appanā hoti, nava upacārajjhānikā’’ti pāṭho gahetabbo. Vīsati kammaṭṭhānānīti idampi idhāgatanayo, na visuddhimaggādīsu āgatanayo . Ettha ca ārammaṇādīsu yathāyogaṃ appanaṃ upacāraṃ vā pāpuṇitvā arahattappattassa pubbabhāgabhūtā vipassanāmaggabojjhaṅgā kathitā.