2. 受相应
2. Vedanāsaṃyuttaṃ
1. 有偈品
1. Sagāthāvaggo
1. 定经注
1. Samādhisuttavaṇṇanā
249受相应·有偈品的第一经中,「已得定」:指由近行定或安止定而得定。「他遍知受」:他以苦谛遍知受。「也遍知受的生起」:他以集谛遍知这些受的生起。「其中这些」:他以灭谛遍知这些受灭尽之处,即涅槃。「导向灭尽」:他以道谛遍知导向这些受灭尽之道。「离渴爱者,般涅槃者」:指无有渴爱,由烦恼的般涅槃而寂灭。如此,此经阐明作为遍观对象的受,遍行于一切处。在偈颂中,有两句宣说了止与观,其余句子宣说了四圣谛。于是,在此宣说了包摄一切的四地法之界定。
249. Vedanāsaṃyutte sagāthāvaggassa paṭhame samāhitoti upacārena vā appanāya vā samāhito. Vedanā ca pajānātīti vedanā dukkhasaccavasena pajānāti. Vedanānañca sambhavanti tāsaṃyeva sambhavaṃ samudayasaccavasena pajānāti. Yattha cetāti yatthetā vedanā nirujjhanti, taṃ nibbānaṃ nirodhasaccavasena pajānāti. Khayagāminanti tāsaṃyeva vedanānaṃ khayagāminaṃ maggaṃ maggasaccavasena pajānāti. Nicchāto parinibbutoti nittaṇho hutvā kilesaparinibbānena parinibbuto. Evamettha sutte sammasanacāravedanā kathitā. Gāthāsu dvīhi padehi samathavipassanā kathitā, sesehi catusaccaṃ kathitaṃ. Evamettha sabbasaṅgāhiko catubhūmakadhammaparicchedo vutto.
2. 乐经注
2. Sukhasuttavaṇṇanā
250在第二经中,「不苦不乐俱」:不苦不乐受是与苦受和乐受相伴而存在的。「内及外」:指自身内及他人的。「虚妄法」:具有坏灭的性质。「坏灭」:具有崩解、破坏的性质。「触后触后见灭」:即用智慧反复触证之后,观其坏灭。「如此于彼离贪」:如此地对彼受离贪。在这里,经文阐述了作为遍观对象、遍行于一切处的受;而偈颂阐述的则是智触。
250. Dutiye adukkhamasukhaṃ sahāti adukkhamasukhañca sukhadukkhehi saha. Ajjhattañca bahiddhā cāti attano ca parassa ca. Mosadhammanti nassanasabhāvaṃ. Palokinanti palujjanakaṃ bhijjanasabhāvaṃ. Phussa phussa vayaṃ passanti ñāṇena phusitvā phusitvā vayaṃ passanto. Evaṃ tattha virajjatīti evaṃ tāsu vedanāsu virajjati. Idhāpi sutte sammasanacāravedanā kathitā, gāthāsu ñāṇaphusanaṃ.
3. 遍舍经注
3. Pahānasuttavaṇṇanā
251在第三经中,「断除渴爱」:即断除、彻底根除一切渴爱。「转弃结缚」:即完全扭转弃绝十种结缚,并将它们连根拔除。「正」:指以正因、以正缘。「由于慢的现观」:指由于见慢的现观和断慢的现观。因为阿拉汉道由其作用全面洞见慢,这是它的“见现观”;而被此道所照见的慢,在当下便立即被断除,犹如被毒蛇盯住的众生,生命即刻丧失一般,这是它的“断现观”。
251. Tatiye acchecchi taṇhanti sabbampi taṇhaṃ chindi samucchindi. Vivattayi saṃyojananti dasavidhampi saṃyojanaṃ parivattayi nimmūlakamakāsi. Sammāti hetunā kāraṇena. Mānābhisamayāti mānassa dassanābhisamayā, pahānābhisamayā ca. Arahattamaggo hi kiccavasena mānaṃ sampassati, ayamassa dassanābhisamayo. Tena diṭṭho pana so tāvadeva pahīyati, diṭṭhavisena diṭṭhasattānaṃ jīvitaṃ viya. Ayamassa pahānābhisamayo.
「他作了苦的边际」:通过阿拉汉道彻底断除了慢,便建立了四种边际,即:如‘身体结缚的边际——衰老的边缘、青春的边际’(《小品》278等)中所说的‘最终边际’;如‘比丘们,这是生计的最卑下边际’(《如是语》91;《相应部》3.80)中所说的‘卑劣边际’;如‘有身是一边’(《增支部》6.61;《小部·义释·提舍弥勒童子问》11)中所说的‘边部分边际’;以及如‘这就是苦的边际,由一切缘的灭尽’(《相应部》2.51等)中所说的‘终极边际’。在这四种边际中,他为一切轮回之苦造作了那第四种、称为‘终极边际’的边际——划定了界限,画上了句号,这意味着只留下最后一生所残余的微苦。
Antamakāsi dukkhassāti evaṃ arahattamaggena mānassa diṭṭhattā ca pahīnattā ca ye ime ‘‘kāyabandhanassa anto jīrati (cūḷava. 278) haritantaṃ vā’’ti (ma. ni. 1.304) evaṃ vuttaantimamariyādanto ca, ‘‘antamidaṃ, bhikkhave, jīvikāna’’nti (itivu. 91; saṃ. ni. 3.80) evaṃ vuttalāmakanto ca, ‘‘sakkāyo eko anto’’ti (a. ni. 6.61; cūḷani. tissametteyyamāṇavapucchāniddesa 11) evaṃ vuttakoṭṭhāsanto ca, ‘‘esevanto dukkhassa sabbapaccayasaṅkhayā’’ti (saṃ ni. 2.51; 2.4.71; udā. 71) evaṃ vuttakoṭanto cāti cattāro antā, tesu sabbasseva vaṭṭadukkhassa aduṃ catutthakoṭisaṅkhātaṃ antamakāsi, paricchedaṃ parivaṭumaṃ akāsi, antimasamussayamattāvasesaṃ dukkhamakāsīti vuttaṃ hoti.
“不舍正知”:即不舍弃正知。“不落于称计”:指不落入“染着、嗔恚、愚痴”这类施设之中;他舍离了那种施设,因此名为漏尽者。此经开示了所缘随眠。
Sampajaññaṃ na riñcatīti sampajaññaṃ na jahati. Saṅkhyaṃ nopetīti ratto duṭṭho mūḷhoti paññattiṃ na upeti, taṃ paññattiṃ pahāya khīṇāsavo nāma hotīti attho. Imasmiṃ sutte ārammaṇānusayo kathito.
第四部:《无底深槽经》注
4. Pātālasuttavaṇṇanā
252第四经中,“无底深槽”:此深槽如此完备,此处全无立足之地,故称无底深槽。“非有,不存在”:因为它不是所生,不可被认知,因此而有此言。他说“大海中有无底深槽”这样的话,所指的正是:大海中有一处名为“强水口”,那里的海水以极猛之力急速涌入,冲击轮围山或须弥山后,向上涌起一由旬、二由旬乃至十由旬,再落回海中;那坠落之处犹如大地狱的悬崖,世间称之为“强水口”。他正是以此处为依据而说出这番话的。
252. Catutthe pātāloti pātassa alaṃ pariyatto, natthi ettha patiṭṭhāti pātālo. Asantaṃ avijjamānanti asambhūtattaṃ apaññāyamānattaṃ. Evaṃ vācaṃ bhāsatīti atthi mahāsamudde pātāloti evaṃ vācaṃ. So hi yaṃ taṃ balavāmukhaṃ mahāsamuddassa udakaṃ vegena pakkhanditvā cakkavāḷaṃ vā sineruṃ vā āhacca yojanadviyojanadasayojanappamāṇampi uggantvā puna mahāsamudde patati, yassa patitaṭṭhāne mahānarakapapāto viya hoti, yaṃ loke balavāmukhanti vuccati. Taṃ sandhāya evaṃ vadati.
然而,由于在那个所谓的强水口处,确实有鱼、鳖、天神、檀那婆等众生可以立足并安乐居住,因此他说“非有、不存在”,这话实为名不副实。然而,正因为一切凡夫在身体所产生的苦受中完全无法找到立足之处,为显示“深槽足够”这一含义,这身体的苦受才是真正的无底深槽。因此,世尊开示道:“诸比丘,这属于身体的……”等等。
Yasmā pana tattha tathārūpānaṃ macchakacchapadevadānavānaṃ patiṭṭhāpi hoti sukhanivāsopi, tasmā asantaṃ asaṃvijjamānaṃ taṃ taṃ vācaṃ bhāsati nāma. Yasmā pana sabbaputhujjanā sārīrikāya dukkhavedanāya patiṭṭhātuṃ na sakkonti, tasmā pātassa alanti atthena ayameva pātāloti dassento sārīrikānaṃ kho etaṃ bhikkhavetiādimāha.
「以无底深槽而兴起」:意为在无底深槽中无法立足。「立足处」:即安立之处。「号叫」:不断说着无意义的胡话而哭泣。「虚弱」:指智慧虚弱。「力量微薄」:因智慧之力微少,故力量显得微薄。在此经中,「圣弟子」指须陀洹(入流者)。此处以须陀洹为核心,而强力内观者——即不随已生起的感受转、凭锐利智慧而能安住者——亦可纳入此处的讨论。
Pātālena paccuṭṭhāsīti pātālasmiṃ na patiṭṭhāsi. Gādhanti patiṭṭhaṃ. Akkandatīti anibaddhaṃ vippalāpaṃ vilapanto kandati. Dubbaloti dubbalañāṇo. Appathāmakoti ñāṇathāmassa parittatāya parittathāmako. Imasmiṃ sutte ariyasāvakoti sotāpanno. Sotāpanno hi ettha dhuraṃ, balavavipassako na tikkhabuddhi uppannaṃ vedanaṃ ananuvattitvā patiṭṭhātuṃ samattho yogāvacaropi vaṭṭati.
第五部:《应见经》注
5. Daṭṭhabbasuttavaṇṇanā
253253.「应从苦而见」:由于感受会变易,故应从苦的角度来观察。「应从箭而见」:因有难以拔除、深刺之义,故应从箭的角度来观察。「应从无常而见」:成为不苦不乐受后,终归于消散而成为无,故应从无常的角度来观察。「见」:即是看见了。「寂静」:指具有寂静的自性。
253. Pañcame dukkhato daṭṭhabbāti vipariṇāmanavasena dukkhato daṭṭhabbā. Sallatoti dukkhāpanavinivijjhanaṭṭhena sallāti daṭṭhabbā. Aniccatoti adukkhamasukhā hutvā abhāvākārena aniccato daṭṭhabbā. Addāti addasa. Santanti santasabhāvaṃ.
第六 箭经注
6. Sallasuttavaṇṇanā
254254.「于彼二」:即在这两种人当中。「应射入随穿孔」:即在同一疮口的附近,相隔一指节或两指节处,射入紧挨着的穿孔。如此被射中者,此「随穿孔」所生之受,比最初的感受更为剧烈;随后生起的忧受,也同样比前受更为剧烈。「苦受的出离」:苦受的出离即是定、道与果,然而彼人不知,唯以欲乐为出离。「对于这些感受」:指那些乐受与苦受。「与结缚相应而感受它」:即伴随着烦恼感受其受,而非在与烦恼分离的状态下感受。「与苦相应」:此处格尾表原因与分离,意为“与苦连结”。「对已知法者」:即对法已如实了知、已掂量之人。「对多闻者」:不仅指教典上的多闻,亦指体证上的多闻。「正了知,已至有之彼岸」:意为已到达“有”之彼岸——涅槃,亦即如实了知彼涅槃。在此经中,同样是在说明所缘上的随眠。而在圣弟子中,诸漏尽者是此处的主导,但据说阿那含亦同样适用。
254. Chaṭṭhe tatrāti tesu dvīsu janesu. Anuvedhaṃ vijjheyyāti tasseva vaṇamukhassa aṅgulantare vā dvaṅgulantare vā āsannapadese anugatavedhaṃ. Evaṃ viddhassa hi sā anuvedhā vedanā paṭhamavedanāya balavatarā hoti, pacchā uppajjamānā domanassavedanāpi evameva purimavedanāya balavatarā hoti. Dukkhāya vedanāya nissaraṇanti dukkhāya vedanāya hi samādhimaggaphalāni nissaraṇaṃ, taṃ so na jānāti, kāmasukhameva nissaraṇanti jānāti. Tāsaṃ vedanānanti tāsaṃ sukhadukkhavedanānaṃ. Saññutto naṃ vedayatīti kilesehi sampayuttova hutvā taṃ vedanaṃ vedayati, na vippayutto. Saññutto dukkhasmāti karaṇatthe nissakkaṃ, dukkhena sampayuttoti attho. Saṅkhātadhammassāti viditadhammassa tulitadhammassa. Bahussutassāti pariyattibahussutassa paṭivedhabahussutassa ca. Sammā pajānāti bhavassa pāragūti bhavassa pāraṃ nibbānaṃ gato, tadeva nibbānaṃ sammā pajānāti. Imasmimpi sutte ārammaṇānusayova kathito. Ariyasāvakesu ca khīṇāsavo ettha dhuraṃ, anāgāmīpi vaṭṭatīti vadanti.
第七 初病经注
7. Paṭhamagelaññasuttavaṇṇanā
255255. 第七经中,“前往那间病堂”:世尊当时这样思惟:“在这包含天界的世间中,最上士、如来也亲自去探望病人,比丘们便会因此信受,认定病人确实值得看护,从而应当照料病人。”他又想:“我也可为那些适合修习业处的人开示业处。”如此思惟后,便动身前往。“于身,随观身……”等语句,相关解释我稍后说明。“随观无常”:即观照着无常。“随观坏灭”:即观照着坏灭。“随观离贪”:即观照着离贪。“随观灭”:即观照着灭。“随观弃舍”:即观照着弃舍。
255. Sattame yena gilānasālā tenupasaṅkamīti ‘‘sadevake loke aggapuggalo tathāgatopi gilānupaṭṭhānaṃ gacchati, upaṭṭhātabbayuttakā nāma gilānāti bhikkhū saddahitvā okappetvā gilāne upaṭṭhātabbe maññissantī’’ti ca ‘‘ye tattha kammaṭṭhānasappāyā, tesaṃ kammaṭṭhānaṃ kathessāmī’’ti ca cintetvā upasaṅkami. Kāye kāyānupassītiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ parato vakkhāma. Aniccānupassīti aniccataṃ anupassanto. Vayānupassīti vayaṃ anupassanto. Virāgānupassīti virāgaṃ anupassanto. Nirodhānupassīti nirodhaṃ anupassanto. Paṭinissaggānupassīti paṭinissaggaṃ anupassanto.
到这里为止,究竟说明了什么?它显示了这位比丘的前行之道。因为四念处本来就只是前行阶段;在正知当中,无常随观、坏灭随观、离贪随观这三种,也只是前行阶段。至于灭随观和弃舍随观这两者,则属于混合阶段。到此为止,便显示了这位比丘的修习时分。其余部分,与前面所说义理相同。
Ettāvatā kiṃ dassitaṃ hoti? Imassa bhikkhuno āgamanīyapaṭipadā, satipaṭṭhānāpi hi pubbabhāgāyeva, sampajaññepi aniccānupassanā vayānupassanā virāgānupassanāti ca imāpi tisso anupassanā pubbabhāgāyeva, nirodhānupassanāpi paṭinissaggānupassanāpi imā dve missakā. Ettāvatā imassa bhikkhuno bhāvanākālo dassitoti. Sesaṃ vuttanayameva.
8-9. 第二病经等注释
8-9. Dutiyagelaññasuttādivaṇṇanā
256-257256-257. 第八经中,说到“缘于此触”时,那是随顺觉者们的意趣而说,不过就义理而言,这并无差别。因为这里所说的触,指的就是身体。第九经的义理很清楚。
256-257. Aṭṭhame imameva phassaṃ paṭiccāti vutte bujjhanakānaṃ ajjhāsayena vuttaṃ, atthato panetaṃ ninnānākaraṇaṃ. Kāyova hi ettha phassoti vutto. Navamaṃ uttānameva.
10. 触根经注释
10. Phassamūlakasuttavaṇṇanā
258在第十经中,“乐受的”意指成为乐受的缘。对其余的,也是同样的道理。而此处的逐词解释,已于前文详细说明。这两部经所阐述的,是在思察过程中出现的受。
258. Dasame sukhavedaniyanti sukhavedanāya paccayabhūtaṃ. Sesesupi eseva nayo. Anupadavaṇṇanā panettha heṭṭhā vitthāritāva. Imasmiṃ suttadvaye sammasanacāravedanā kathitā.
独处品
2. Rahogatavaggo
独处经注释
1. Rahogatasuttavaṇṇanā
259独处品的第一经中,“凡有所受,一切皆苦”的意思是:凡所感受到的,那一切皆是苦。在“诸行无常”等语句中,正是针对诸行的这种无常性——也就是坏灭法性、灭法性、变易法性——我才阐明:“凡有所受,一切皆苦。”因为诸行具有无常性,而受恰恰也具有这种无常性。所谓无常性,其实就是死;在死亡之上,再无更苦的了。正是出于这个意图,才说一切受都是苦。接着,“然而,诸比丘,由我……”这一段,是为了表明:我并非仅仅安立了受的灭,也安立了这些法的灭。“寂止”与“轻安”等词,是就那些能依此类开示而觉悟者的意乐所说的。于此当知,提及“想受灭”这一说法,实则也含摄了四无色定。
259. Rahogatavaggassa paṭhame yaṃ kiñci vedayitaṃ, taṃ dukkhasminti yaṃ kiñci vedayitaṃ, taṃ sabbaṃ dukkhanti attho. Saṅkhārānaṃyeva aniccatantiādīsu yā esā saṅkhārānaṃ aniccatā khayadhammatā vayadhammatā vipariṇāmadhammatā, etaṃ sandhāya yaṃ kiñci vedayitaṃ, taṃ dukkhanti mayā bhāsitanti dīpeti. Yā hi saṅkhārānaṃ aniccatā, vedanānampi sā aniccatā eva. Aniccatā ca nāmesā maraṇaṃ, maraṇato uttari dukkhaṃ nāma natthīti iminā adhippāyena sabbā vedanā dukkhāti vuttā. Atha kho pana bhikkhu mayāti idaṃ na kevalaṃ ahaṃ vedanānaṃyeva nirodhaṃ paññāpemi, imesampi dhammānaṃ nirodhaṃ paññāpemīti dassanatthaṃ āraddhaṃ. Vūpasamo ca passaddhiyo ca evarūpāya desanāya bujjhanakānaṃ ajjhāsayena vuttā. Saññāvedayitanirodhaggahaṇena cettha cattāro āruppā gahitāva hontīti veditabbā.
第一虚空经等注释
2-3. Paṭhamaākāsasuttādivaṇṇanā
260-261第二经中,「众多风吹动」意为众多风在吹动。其余文句意义显白。第三经是针对无需偈颂便能领悟者的意乐而说。
260-261. Dutiye puthū vāyanti mālutāti bahū vātā vāyanti. Sesaṃ uttānatthamevāti. Tatiyaṃ vinā gāthāhi bujjhantānaṃ ajjhāsayena vuttaṃ.
屋舍经注释
4. Agārasuttavaṇṇanā
262第四经:「东面」指东方。其余各处亦然。关于「有染着的乐受」等:「有染着的乐受」指与五欲染着相应的受;「无染着的乐受」指依初禅等、依观、依随念而生起的受。「有染着的苦受」指唯与五欲染着相应的受;「无染着的苦受」指由希求无上解脱而生起的忧受。「有染着的不苦不乐受」指唯与五欲染着相应的受;「无染着的不苦不乐受」指由第四禅生起的不苦不乐受。
262. Catutthe puratthimāti puratthimāya. Evaṃ sabbattha. Sāmisāpi sukhā vedanātiādīsu sāmisā sukhā nāma kāmāmisapaṭisaṃyuttā vedanā. Nirāmisā sukhā nāma paṭhamajjhānādivasena vipassanāvasena anussativasena ca uppannā vedanā. Sāmisā dukkhā nāma kāmāmiseneva sāmisā vedanā, nirāmisā dukkhā nāma anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpayato pihapaccayā uppannadomanassavedanā. Sāmisā adukkhamasukhā nāma kāmāmiseneva sāmisā vedanā. Nirāmisā adukkhamasukhā nāma catutthajjhānavasena uppannā adukkhamasukhā vedanā.
第五至第八经 《第一阿难经》等的注释
5-8. Paṭhamaānandasuttādivaṇṇanā
263-266第五至第八这四篇经文,解释方式如前所述。其中,前两篇具足圆满的轻安,后两篇具足半分的轻安。这是依说法时能悟解者的意乐而说。
263-266. Pañcamādīni cattāri heṭṭhā kathitanayāneva. Purimāni panettha dve paripuṇṇapassaddhikāni, pacchimāni upaḍḍhapassaddhikāni. Desanāya bujjhanakānaṃ ajjhāsayena vuttāni.
第九至第十经 《般遮康嘎经》等的注释
9-10. Pañcakaṅgasuttādivaṇṇanā
267-268第九经。「般遮康嘎木匠总管」:「般遮康嘎」是其名。又因他具有斧、锛、凿、杖、槌、墨线盒这五种工具(称为五支),故称为「般遮康嘎」(五支者)。「木匠总管」即木匠之长。「优陀夷」指智者优陀夷长老。「方式」意为缘由、道理。「阿难,两种方式」意为:阿难啊,依两种缘由而说。于此,当知受有二种:依身与心,故有二;依乐等,有三种;依根,有乐根等五;依门,有眼触所生等六;依近伺,有十八,如「眼观色已,近伺于可悦之色」等;依在家相应喜六、出离相应喜六、在家相应忧六、出离相应忧六、在家相应舍六、出离相应舍六,如是三十六受。过去有三十六、未来有三十六、现在有三十六,当知共有一百零八受。
267-268. Navame pañcakaṅgo thapatīti pañcakaṅgoti tassa nāmaṃ, vāsipharasunikhādanadaṇḍamuggarakāḷasuttanāḷisaṅkhātehi vā pañcahi aṅgehi samannāgatattā so pañcakaṅgoti paññāto. Thapatīti vaḍḍhakījeṭṭhako. Udāyīti paṇḍitaudāyitthero. Pariyāyanti kāraṇaṃ. Dvepānandāti dvepi, ānanda, pariyāyenāti kāraṇena. Ettha ca kāyikacetasikavasena dve veditabbā, sukhādivasena tissopi, indriyavasena sukhindriyādikā pañca, dvāravasena cakkhusamphassajādikā cha, upavicāravasena ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā somanassaṭhāniyaṃ rūpaṃ upavicaratī’’tiādikā aṭṭhārasa, cha gehasitāni somanassāni, cha nekkhammasitāni, cha gehasitāni domanassāni, cha nekkhammasitāni, cha gehasitā upekkhā, cha nekkhammasitāti evaṃ chattiṃsa. Tā atīte chattiṃsa, anāgate chattiṃsa, paccuppanne chattiṃsāti evaṃ aṭṭhasataṃ vedanā veditabbā.
「阿难,有这五种欲功德」:这是一段独立的篇章。世尊并非仅从两种受开始开示受,也依某种方式宣说过一种受。为了显示此义并支持般遮康嘎木匠总管的言论,世尊方作此说。「更优胜」指更善妙。「更殊胜」指更精微。此中,从第四禅起为不苦不乐受,而此受也因「寂静」义与「殊胜」义而被称为「乐」。灭尽定则以无受之乐而为乐。也就是说,依于五种欲功德与八等至而生起的受,称为「有受乐」;灭尽定则称为「无受乐」。如此,无论有受乐还是无受乐,皆依「无苦性」这一乐义,而成为纯一之乐。
Pañcimeānanda kāmaguṇāti ayaṃ pāṭiyekko anusandhi. Na kevalañhi dve ādiṃ katvā vedanā bhagavatā paññattā, pariyāyena ekāpi vedanā kathitā, taṃ dassento pañcakaṅgassa thapatino vādaṃ upatthambhetuṃ imaṃ desanaṃ ārabhi. Abhikkantataranti sundarataraṃ. Paṇītataranti atappakataraṃ. Ettha ca catutthajjhānato paṭṭhāya adukkhamasukhā vedanā, sāpi santaṭṭhena paṇītaṭṭhena ca sukhanti vuttā. Nirodho avedayitasukhavasena sukhaṃ nāma jāto. Pañcakāmaguṇavasena hi aṭṭhasamāpattivasena ca uppannaṃ vedayitaṃ sukhaṃ nāma, nirodho avedayitasukhaṃ nāma. Iti vedayitasukhaṃ vā hotu avedayitasukhaṃ vā, niddukkhabhāvasaṅkhātena sukhaṭṭhena ekantasukhameva jātaṃ.
「在随一之处」即于随一境地。「获得乐」指获得有受乐或无受乐。如来将彼一切皆安立为乐——也就是说,如来将这一切都基于无苦性而安立为乐。于此,世尊以灭尽定为顶点,为诸应受教导者,以阿拉汉果为极致,而结束此说法。第十经,其义自明。
Yattha yatthāti yasmiṃ yasmiṃ ṭhāne. Sukhaṃ upalabbhatīti vedayitaṃ sukhaṃ vā avedayitaṃ sukhaṃ vā upalabbhati. Taṃ taṃ tathāgato sukhasmiṃ paññapeti, taṃ sabbaṃ tathāgato niddukkhabhāvaṃ sukhasmiṃyeva paññapetīti idha bhagavā nirodhasamāpattiṃ sīsaṃ katvā neyyapuggalassa vasena arahattanikūṭeneva desanaṃ niṭṭhāpesi. Dasamaṃ uttānatthamevāti.
3. 一百零八理趣品
3. Aṭṭhasatapariyāyavaggo
1. 《尸婆迦经》注
1. Sīvakasuttavaṇṇanā
269269. 在第三品的第一部经中,「莫利耶尸婆迦」:他名为「尸婆迦」,因留有一撮发髻,故称「莫利耶尸婆迦」。「游方者」:是指名为车匿的游方者。「因胆汁所生的」:指以胆汁为缘而生起者。「感受」:即受。在此,以胆汁为缘能生起三种受。如何生起?有人心想:‘我的胆汁失调,恐怕性命难保。’于是便行布施、持戒、行布萨,以此善受便生起。有人则想:‘我得设法弄到治胆汁的药。’于是便行杀生、偷盗、妄语等十不善业道,以此不善受便生起。又有人想:‘即便用了药,胆汁也未必平复,随它去吧。’他便保持中舍,忍受身体的感受,平静地躺着,以此无记受便生起。
269. Tatiyavaggassa paṭhame moḷiyasīvakoti sīvakoti tassa nāmaṃ. Cūḷā panassa atthi, tasmā moḷiyasīvakoti vuccati. Paribbājakoti channaparibbājako. Pittasamuṭṭhānānīti pittapaccayāni. Vedayitānīti vedanā. Tattha pittapaccayā tisso vedanā uppajjanti. Kathaṃ? Ekacco hi ‘‘pittaṃ me kupitaṃ dujjānaṃ kho pana jīvita’’nti dānaṃ deti, sīlaṃ samādiyati uposathakammaṃ karoti, evamassa kusalavedanā uppajjati. Ekacco ‘‘pittabhesajjaṃ karissāmī’’ti pāṇaṃ hanati, adinnaṃ ādiyati, musā bhaṇati, dasa dussīlyakammāni karoti, evamassa akusalavedanā uppajjati. Ekacco ‘‘ettakenapi me bhesajjakaraṇena pittaṃ na vūpasammati, alaṃ yaṃ hoti. taṃ hotū’’ti majjhatto kāyikavedanaṃ adhivāsento nipajjati, evaṃ assa abyākatavedanā uppajjati.
「自己也能了知此事」:见到种种胆汁变异之相,由亲身经验便能自知此事。「世间共许为真实」:世间人见其身上出现杂色等胆汁变异之相,便知‘此人胆汁失调’。「因此」:由此事既自可证知,又为世间共许真实,故而更广流传。对于因痰所生等诸受,亦可以同一道理理解。此处,「因三和合所生的」:是指胆汁、痰、风三者一同失调所生起的受。「因时节变迁所生的」:是指由不适宜的时节环境所生起的受。例如,居于平原者,若至不习惯之处,便会遭遇时节不适;反之亦然。又如靠近摩罗耶山或海边等不同环境,亦会引起时节不适。由此生起的受,即称为因时节变迁所生的受。
Sāmampi kho etanti taṃ taṃ pittavikāraṃ disvā attanāpi etaṃ veditabbaṃ. Saccasammatanti bhūtasammataṃ. Lokopi hissa sarīre sabalavaṇṇatādipittavikāraṃ disvā ‘‘pittamassa kupita’’nti jānāti. Tasmāti yasmā sāmañca viditaṃ lokassa ca saccasammataṃ atidhāvanti, tasmā. Semhasamuṭṭhānādīsupi eseva nayo. Ettha pana sannipātikānīti tiṇṇampi pittādīnaṃ kopena samuṭṭhitāni. Utupariṇāmajānīti visabhāgaututo jātāni. Jaṅgaladesavāsīnañhi anupadese vasantānaṃ visabhāgo utu uppajjati, anupadesavāsīnañca jaṅgaladeseti evaṃ malayasamuddatīrādivasenāpi utuvisabhāgatā uppajjatiyeva. Tato jātāti utupariṇāmajātāni nāma.
「由险难所生的」:指由于搬运重物、捣石灰等,或于非时出行,遭遇蛇、虻虫、坑洞、悬崖等险难境遇而生起的受。「由加害所生的」:指认作“此人是贼、是奸夫”后,以膝、肘、锤等殴打、撞击的加害为缘而生起的受。当得到这种外来的加害之后,一如前说,有人行善,有人行不善,有人则忍受而躺卧。「唯从业果所生的」:指纯粹由业的果报所生起的受。在这些受生起时,如前所述,有人行善,有人行不善,有人则忍受而躺卧。如此,于一切情形中,受皆有此三类。
Visamaparihārajānīti mahābhāravahanasudhākoṭṭanādito vā avelāya carantassa sappaḍaṃsakūpapātādito vā visamaparihārato jātāni. Opakkamikānīti ‘‘ayaṃ coro vā pāradāriko vā’’ti gahetvā jaṇṇukakapparamuggarādīhi nippothanaupakkamaṃ paccayaṃ katvā uppannāni. Etaṃ bahi upakkamaṃ labhitvā koci vuttanayeneva kusalaṃ karoti, koci akusalaṃ, koci adhivāsento nipajjati. Kammavipākajānīti kevalaṃ kammavipākato, jātāni. Tesupi hi uppannesu vuttanayeneva koci kusalaṃ karoti, koci akusalaṃ, koci adhivāsento nipajjati. Evaṃ sabbavāresu tividhāva vedanā honti.
其中,由前七种缘所生的身受,尚可加以防护;然而,唯从业果所生的受,纵使遍用一切医药、一切防护,也不足以抵御。此经阐明了所谓“世间共许”的道理。
Tattha purimehi sattahi kāraṇehi uppannā sārīrikā vedanā sakkā paṭibāhituṃ, kammavipākajānaṃ pana sabbabhesajjānipi sabbaparittānipi nālaṃ paṭighātāya. Imasmiṃ sutte lokavohāro nāma kathitoti.
2-10. 《八百经》等注
2-10. Aṭṭhasatasuttādivaṇṇanā
270-278第二部经中,「八百理趣」:即成为八百种情形的因由。「法理趣」:即法的因由。「身受与心受」:此处,身受唯于欲界可得,心受则通于四地。就「乐」等而言:乐受于无色界中无有,存于其余三地;苦受唯于欲界;其余两种受通于四地。于五根中,乐根、苦根、忧根唯属欲界,喜根通于三地,舍根通于四地。于六门中,从五门生起的受唯在欲界,从意门生起的受通于四地。于十八种受中,对于六种可爱所缘,与喜俱行而伺察,故为喜近伺。其余两种亦同此理。如是,此开示是依伺察而阐述,但于此应了知与它们相应的喜等,由此可知十八种受。
270-278. Dutiye aṭṭhasatapariyāyanti aṭṭhasatassa kāraṇabhūtaṃ. Dhammapariyāyanti dhammakāraṇaṃ. Kāyikā ca cetasikā cāti ettha kāyikā kāmāvacareyeva labbhanti, cetasikā catubhūmikāpi . Sukhātiādīsu sukhā vedanā arūpāvacare natthi, sesāsu tīsu bhūmīsu labbhanti, dukkhā kāmāvacarāva, itarā catubhūmikā. Pañcake sukhindriyadukkhindriyadomanassindriyāni kāmāvacarāneva, somanassindriyaṃ tebhūmakaṃ, upekkhindriyaṃ catubhūmakaṃ. Chakke pañcasu dvāresu vedanā kāmāvacarāva, manodvāre catubhūmikā, aṭṭhārasake chasu iṭṭhārammaṇesu somanassena saha upavicarantīti somanassūpavicārā. Sesadvayepi eseva nayo. Iti ayaṃ desanā vicāravasena āgatā, taṃsampayuttānaṃ pana somanassādīnaṃ vasena idha aṭṭhārasa vedanā veditabbā.
在“六种依俗的喜”等句中:“对于眼所识的诸色——可爱、可乐、可意、令人愉悦且系着世间利养的,或见获得时作观察,或忆念先前曾得、已过去、已灭、已变易的,而生起喜。像这样的喜,这就称为依俗的喜。”(《中部》3.306)如此,在六门中所说的、依止于欲乐的六种喜,便称为“六种依俗的喜”。
Cha gehasitāni somanassānītiādīsu ‘‘cakkhuviññeyyānaṃ rūpānaṃ iṭṭhānaṃ kantānaṃ manāpānaṃ manoramānaṃ lokāmisapaṭisaṃyuttānaṃ paṭilābhaṃ vā paṭilābhato samanupassato pubbe vā paṭiladdhapubbaṃ atītaṃ niruddhaṃ vipariṇataṃ samanussarato uppajjati somanassaṃ. Yaṃ evarūpaṃ somanassaṃ, idaṃ vuccati gehasitaṃ somanassa’’nti (ma. ni. 3.306). Evaṃ chasu dvāresu vuttakāmaguṇanissitāni somanassāni cha gehasitasomanassāni nāma.
“然而,了知诸色的无常性、变易、离贪、灭尽,以正慧如实照见‘过去的诸色和现在的诸色,所有这些色都是无常、苦、变易法’时,而生起喜。像这样的喜,这就称为依出离的喜。”(《中部》3.306)如此,在六门中,当可爱所缘现前时,能依无常等修习观,并能策励观的人,生起‘我的观已被策励’的喜,这生起的六种喜,便称为“六种依出离的喜”。
‘‘Rūpānaṃ tveva aniccataṃ viditvā vipariṇāmavirāganirodhaṃ ‘pubbe ceva rūpā etarahi ca, sabbe te rūpā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passato uppajjati somanassaṃ. Yaṃ evarūpaṃ somanassaṃ, idaṃ vuccati nekkhammasitaṃ somanassa’’nti (ma. ni. 3.306) evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate aniccatādivasena vipassanaṃ paṭṭhapetvā ussukkāpetuṃ sakkontassa ‘‘ussukkitā me vipassanā’’ti somanassajātassa uppannasomanassāni cha nekkhammasitasomanassāni nāma.
“对于眼所识的诸色——可爱、可乐、可意、令人愉悦且系着世间利养的,或见未得时作观察,或忆念先前曾得、已过去、已灭、已变易的,而生起忧。像这样的忧,这就称为依俗的忧。”如此,在六门中,寻思‘我将不能享受、我现在不能享受可爱所缘’而生起的、依止于欲乐的六种忧,便称为“六种依俗的忧”。
‘‘Cakkhuviññeyyānaṃ rūpānaṃ iṭṭhānaṃ kantānaṃ manāpānaṃ manoramānaṃ lokāmisapaṭisaṃyuttānaṃ appaṭilābhaṃ vā appaṭilābhato samanupassato pubbe vā paṭiladdhapubbaṃ atītaṃ niruddhaṃ vipariṇataṃ samanussarato uppajjati domanassaṃ. Yaṃ evarūpaṃ domanassaṃ, idaṃ vuccati gehasitaṃ domanassa’’nti. Evaṃ chasu dvāresu ‘‘iṭṭhārammaṇaṃ nānubhavissāmi nānubhavāmī’’ti vitakkayato uppannāni kāmaguṇanissitadomanassāni cha gehasitadomanassāni nāma.
然而,了知诸色的无常性、变易、离贪、灭尽,以正慧如实照见‘过去诸色与现在诸色,所有这一切色都是无常、苦、变易法’之后,便对无上解脱生起渴望:‘我何时才能证入并安住于圣者们现今所证入与安住的境界呢?’如此,对无上解脱生起渴望者,以渴望为缘而生起忧。这样的忧,称为依出离的忧。如此,在六门中,当可爱所缘现前时,对名为无上解脱的圣果法生起渴望,为了证得它而依无常等修习观,却不能精勤修习的人,便会悲伤地追悔:‘用了这半月,用了这一月,用了这一年,修习观却未能证得圣位。’这六种这样生起的忧,就称为‘六种依出离的忧’。
‘‘Rūpānaṃ tveva aniccataṃ viditvā vipariṇāmavirāganirodhaṃ ‘pubbe ceva rūpā etarahi ca , sabbe te rūpā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpeti ‘kudāssu nāmāhaṃ tadāyatanaṃ upasampajja viharissāmi, yadariyā etarahi āyatanaṃ upasampajja viharantī’’ti. Iti anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpayato uppajjati pihapaccayā domanassaṃ. Yaṃ evarūpaṃ domanassaṃ, idaṃ vuccati nekkhammasitaṃ domanassanti; evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate anuttaravimokkhasaṅkhātaariyaphaladhammesu pihaṃ upaṭṭhāpetvā tadadhigamāya aniccatādivasena vipassanaṃ paṭṭhapetvā ussukkāpetuṃ asakkontassa ‘‘imampi pakkhaṃ imampi māsaṃ imampi saṃvaccharaṃ vipassanaṃ ussukkāpetvā ariyabhūmiṃ pāpuṇituṃ nāsakkhi’’nti anusocato uppannāni domanassāni cha nekkhammasitadomanassāni nāma.
愚者、痴者、未制限的凡夫、未战胜果报者、未见诸过患者、未受教导的凡夫,以眼见色后,生起舍。这样的舍,不能超越色,因此称为依俗的舍。如此,在六门中,当可爱所缘现前时,就如同藏匿在糖块里的苍蝇一般,不能超越诸色等,便粘着、执取在那里;如此依止于欲乐而生起的六种舍,就称为‘六种依俗的舍’。
‘‘Cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati upekkhā bālassa mūḷhassa puthujjanassa anodhijinassa avipākajinassa anādīnavadassāvino assutavato puthujjanassa . Yā evarūpā upekkhā, rūpaṃ sā nātivattati, tasmā sā upekkhā gehasitāti vuccatī’’ti; evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate guḷapiṇḍake nilīnamakkhikā viya rūpādīni anativattamānā tattheva laggā laggitā hutvā uppannakāmaguṇanissitā upekkhā cha gehasitaupekkhā nāma.
然而,了知诸色的无常性、变易、离贪、灭尽,以正慧如实照见‘过去诸色与现在诸色,所有这一切色都是无常、苦、变易法’的人,便生起舍。这样的舍,超越了色,因此称为依出离的舍。如此,在六门中,当可爱等所缘现前时,于可爱不染着,于不可意不嗔恨,于不平等见不痴迷,所生起的与观智相应的舍,就称为依出离的舍。在这部经中,开示了总摄一切四地法的区分。第三经等,意义明显。
‘‘Rūpānaṃ tveva aniccataṃ viditvā vipariṇāmavirāganirodhaṃ pubbe ceva rūpā etarahi ca, ‘sabbe te rūpā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passato uppajjati upekkhā. Yā evarūpā upekkhā, rūpaṃ sā ativattati, tasmā sā upekkhā nekkhammasitāti vuccatī’’ti; evaṃ chasu dvāresu iṭṭhādiārammaṇe āpāthagate iṭṭhe arajjantassa aniṭṭhe adussantassa asamapekkhane amuyhantassa uppannā vipassanāñāṇasampayuttā upekkhā nekkhammasitaupekkhā nāma. Imasmiṃ sutte sabbasaṅgāhako catubhūmakadhammaparicchedo kathito. Tatiyādīni uttānatthāneva.
第十一 无食味经注释
11. Nirāmisasuttavaṇṇanā
279在279.第十一经中,“有食味的”指以烦恼食为食味。“更无食味的”指:对于无食味的禅那喜,它更为无食味。然而,在两种禅那中,喜既有广大的,也有出世间的,而省察喜仅是世间的。既然如此,为何它反而更为无食味呢?因为它是由省察寂止、殊胜法而生起的缘故。譬如国王的亲信、卑微的侍者,不须拘于威仪,随意自在地出入王宫,即便脚踢权贵、将军等,也不以为意。为什么呢?因为他是国王的近身仆役,因此比他们更优越。同样地,这省察喜也是由省察寂止、殊胜法而生起,故应理解为比出世间喜更为优越。于其余一切处,也是同样的道理。
279. Ekādasame sāmisāti kilesāmisena sāmisā. Nirāmisatarāti nirāmisāyapi jhānapītiyā nirāmisatarāva. Nanu ca dvīsu jhānesu pīti mahaggatāpi hoti lokuttarāpi, paccavekkhaṇapīti lokiyāva, sā kasmā nirāmisatarā jātāti? Santapaṇītadhammapaccavekkhaṇavasena uppannattā. Yathā hi rājavallabho cūḷupaṭṭhāko appaṭihārikaṃ yathāsukhaṃ rājakulaṃ pavisanto seṭṭhisenāpatiādayo pādena paharantopi na gaṇeti. Kasmā? Rañño āsannaparicārakattā. Iti so tehi uttaritaro hoti, evamayampi santapaṇītadhammapaccavekkhaṇavasena uppannattā lokuttarapītitopi uttaritarāti veditabbā. Sesavāresupi eseva nayo.
在“解脱”的章节中,与色相关的解脱,以其所缘的色食而称为“有食”;与无色相关的解脱,因无色食而称为“无食”。
Vimokkhavāre pana rūpapaṭisaṃyutto vimokkho attano ārammaṇabhūtena rūpāmisavaseneva sāmiso nāma, arūpapaṭisaṃyutto rūpāmisābhāvena nirāmiso nāmāti.