Moggallāna pañcikā 复注
83 段
《摩嘎剌那注》之复注
Moggallāna pañcikā ṭīkā
名为《妙义华饰》
Sāratthavilāsinīnāma
礼敬等之论述
Paṇāmādikathā
仅是忆念那位拥有智慧宝藏者,
亦是证得清净智慧之宝的种种方便因。
那位法王,拥有无垢、光辉的称誉之环,
我以喜悦与恭敬,安放在心中。
这位大成就者,怀着大悲悯,
以及如同宝双璧般,为帝释等所尊敬的具德者,
那部由无上导师所造的《五论注》,
此善友之法,当深入探究学习。
Vijjādhanassa samanussaraṇampi yassa, Paññāvisuddharatanānayanekahetu; Taṃ dhammarājamamalujjalakittimālaṃ, Sāmodamādaramaye hadaye nidhāya. Laddhammahodaya mahādaya (sampasādā) , Sakkā(di) sakkataguṇaṃ ratana (dvayañca) ; (Yāpañcikā) guruvarappa(bhavātyagāhā) , Taṃ sādhu sissajana majjavagāha yāma. Jayatīha mahāpañño, so moggallāyano muni; Yassa sādhuguṇubbhūta,kitti sabbattha patthaṭā.
如是,凭借能摧破自余恐惧等灾祸损害的能力,依止消除一切内外障碍的修行,愿求殊胜成就,并以三宝为所缘;对于彼作为成就爱乐之因、具足光明等超胜功德、伟大至堪恭敬的三宝,起净信而作随应的供养。
Icceva manavasesa mattano bhayādyūpaddavopaghābhakarasāmatthiya yogena sakalajjhattikabāhiyantarāya nivāraṇa madhippetasiddhi visesa mabhikaṅkhiya ratanattaya visayabhūtaṃ taṃsādhane kantanidāna bhūtassa ālokiyayātisayaguṇavisesayuttassa mahato pyatimahanīyassa ratanattayassa sappasādānurūpaṃ pūjāvisayaṃ tadanussa(raṇaṃ katvā) gurusanniyogamanuṭṭhātuṃ–
Kintehi pādasussūsā, yesaṃ natthi gurūniha; Ye tappādarajokiṇṇā, teva sādhū vivekinoti.
依于文辞,以恭敬师长居先;名为“注释”之开演,已于篇首“注释”等处作施设故,今当开始注释“尊者”等论书的善士赞颂。
Vacanato attano gurupūjā purassaraṃ pañcikāvivaraṇaṃ pathi’yā pañcikā’tiādinā katapaṭiññattā sampati mahādayotiādino ganthassa sādhujanavaṇṇanaṃ vaṇṇanamārabhissāma.
然而,在所造论的注释中既已标明“此为阿阇梨所作”,为何此处又以“尊者”等语开头而不显多余?这是为了显示三宝礼敬、造论、所依、造论之始、果报以及名目与所应作,令听者得以策励。其中,作三宝礼敬,是为了令所造之论无障碍而圆满成就,藉由破除障碍之业、生起破障之殊胜业。然而在此,言辞礼敬也令听者生起相应的义解,阿阇梨亦示现应如此行,因此仅在“显示三宝礼敬”等中,依言教之权威,言辞礼敬、身礼敬与心礼敬便已成就。显示造论,是为令人了知论的分量与自性;显示所依,是为令人了知属于己分之事而见其清净;显示造论之始与果,是为遮止违逆者的生起;显示名目与所应作,是为令听者审察先行应作之法,于教法中运转,亦即策励听者,使其以敬重心趣入论中,如说:
Nanu ca vuttiganthassa vaṇṇanāyaṃ katābhiniveso-yamācariyoti kathamihānadhikate mahādayotiādike paṭipannoti ratanattappaṇāmaganthakattuganthanissayaganthārambhaphalaabhidheyyasaṅkhāta- payojanasotujanasamussāhanānaṃ sandassanatthaṃ. Tattha ratanattayappaṇāma karaṇaṃ antarāyakarāpuññavighātakarapuññavisesuppādanena kattu micchitassa ganthassa anantarāyenaṃ parisamāpanatthaṃ. Vacīpaṇāmo panettha sotūnampi yathāvuttatthanipphādanako ācariyenāpyaya mattho dassitoyeva’tattha ratanattayappaṇāmasandassana’ntiādinā, vācasikasatthādhikāratopi vacīpaṇāmoti kāyappaṇāmo manopaṇāmo ca. Na kato, ganthakattusandassanaṃ ganthassa pamāṇa bhāvavibhāvanatthaṃ, ganthanissayasandassanaṃ attaniyabhāvasandhassanena tabbisuddhidassanatthaṃ, ganthārambhaphaladassanaṃ tappaṭikkhepakajananisedhāya, abhidheyyasaṅkhātayayojanasandassanaṃ vīmaṃsāpubbakārīnaṃ payojano pālambhapubbikā satthe pavattatīti sotujanasamussāhanaṃ (katvā) ādarena ganthe pavattanatthaṃ, yadāhu –
Sabbasseva hi satthassa, kammassāpi ca kassaci; Kenetaṃ gayhate tāva, yāva-vuttampayojanaṃti.
莫非教法的目的与关联也应当被阐明,即“这是它的目的”?因为——
Nanu satthappayojanānaṃ sambandhopi vattabbo idamassa payojananti yato–
已成就目的者,希望听闻此关联;
因此,他应当说明“听闻者”等的关联与目的。
Siddhappayojanaṃ siddha,sambandhaṃ sotumicchati; Sotādo tena vattabbo, sambandho sappayojanoti.
此处上偈曰:
Tatredamuttaraṃ–
七种目的,及两种关联与依止;
因为该目的已含于前述之中,故不另说明。
Sattaṃ payojanañceva, ubho sambandhanissayā; Taṃ vuttantogadhattā na, bhinno vutto payojanāti.
然而,目的与目的性应由义理而知,并应如同阿阇梨亲自以“不知声相之过失为何”等所说方式那样了知。
Payojanappayojanampana sāmatthiyaladdhabbaṃ sayamācariyena ‘‘ko pana saddalakkhaṇassa ajānane doso’’tiādinā vuttanayena viññātabbaṃ.
其中,以“大悲者”等两偈颂显示了归敬三宝;以“具神通者中”等显示了作者;以“声论”等显示了著作的依止处;以“以简略方式”及“成为核心、广博义理而不杂乱”等,显示了著作开篇的成果及对听众的策励;而以“注释”一词,通过依义立名的方式,显示了称为“所诠”的目的——即“由此注释、开显、广说其义,故为注释”;而此开显之说,因依止于声教论书,故其所诠即是整部论书所应宣说之义,此即前述声教所诠之目的。以上是此处之整体义理。
Tattha‘mahādayo’tyādinā gāthādvayena ratanattayapaṇāmo dassito, ‘yo iddhimantesū’tiādinā ganthakattā, ‘saddasattha’ntiādinā ganthanissayo, ‘saṅkhepanayenā’tica ‘sārabhūtaṃ vipulatthagā hiṃ anākula’nti ca imehi ganthārambhaphalaṃ sotujanasamussāhanañca, abhidheyyasaṅkhātappayojanampana‘saṃvaṇṇana’nti iminā dassitaṃ anvattha byapadesena saṃvaṇṇīyati vivaritvā vitthāretvā kathīyati attho etāyāti saṃvaṇṇanābhi katvā, tampana vivaritvā kathanaṃ saddānusāsanasatthasannissayattā abhidheyyo nāma samuditena satthena vacanīyattho taṃ vuttasaddānusiṭṭhisaṅkhātapayojanamevāti ayamettha samudāyattho.
然而,此处‘此是部分义理’乃不定之说;依‘法王’一词,此处为阳性;因此,此处所说功德差别,乃指持者之特殊例示。‘dayati’即去除痛苦而给予他人安乐;或‘dayīyati’即被善士所行,于相续中生起;或‘dayati’即伤害他人之苦;或‘dayati’即执取他人之苦,由此而令自己心生忧恼,故为‘dayā’。‘daya’有给予、前往、伤害、执取之义,依‘itthiyamaṇattikayakyāce’(5-49)得a-后缀。因其境界广大,故有大或殊胜之悲,称为‘mahādayo’(大悲者)。于差别定语复合中,如‘saddhāditva’(4-84)将说,此为波罗蜜资粮、受苦经验之因词。由业与烦恼所生者,称为‘janā’(众生),即有情世间;以此,漏尽者亦被包含,因其亦给予现法乐住之利益。众生之集合为‘janatā’(众),为其利益、增长,即令其脱离整个轮回之苦,成为涅槃乐之分有者,此乃所说。而‘assaca sampūraya’与‘dukkhamanubhavī’相关联。‘sambodhi’中,‘saṃ’前缀表‘完全’之义;因此,唯由自身而非他悟,而觉悟、通达四谛,故为‘sambodhi’。‘saṃ’前缀加‘budh’词根,依‘i’等得ṇvādi(ko)i-后缀。能断除含习气之一切杂染者,即世尊之阿罗汉道智,亦称一切知智。‘sampāpayatī’为‘sampāpaka’(令到达者);‘sambodhiyā sampāpakaṃ’为第六格复合。‘kinti dhammajātaṃ’——此处‘dhamma’一词意指波罗蜜法及五大舍等;他们亦持载自身,且以令到达菩提之能力而持载他人,故称为‘dhammā’。‘dhara’有持载之义,依‘khīsu’等及‘viyādi’经得ṇvādi(ko)m-后缀。‘dhammānaṃ jātaṃ’或‘dhammā eva vā jātaṃ’,且‘sambodhisampāpakañca taṃ dhammajātaṃ ceti’为差别定语复合。‘sampūraya’为其业;‘sampūrayanti’即由修行成就,于燃灯佛足下,虽涅槃已在掌中亦舍弃,因具足前述悲德之清凉心,而‘如何令这些陷入极难忍轮回苦之众生,从彼大苦中解脱’——以此成为出离轮回苦之唯一因,而正圆满、增长、令至增广、繁茂、广大,此乃所说。此亦为受苦之因;而其大悲则为辗转之因。‘duṭṭhu khanati kāyikaṃ assādaṃ’——‘du’前缀加‘khan’,依‘kvī’(5-4)得kvi;‘dukkhaṃ’即身苦受。问‘何种’?答‘anantarūpaṃ’。‘rūpa’一词为自性词,如‘piyarūpa’等中;他们苦性因无尽之因缘而无尽;故‘anantaṃ rūpaṃ sabhāvo assā’为‘anantarūpaṃ’。彼苦为‘anubhavī’(体验),‘vindī’(感受)。问‘如何’?答‘sukhaṃ vā’。‘suṭṭhu khanati kāyikaṃ ābādhaṃ’为‘sukhaṃ’。‘iva’词表同法性之喻;同法性即是譬喻。曾言:‘喻与所喻,同法性为譬’。所说为何?‘虽苦受亦有不悦体验之自性,然由体验自性之共通,及意乐成就之差别,大悲者之(苦)与乐相似;故虽为苦,彼亦如乐而感受。’否则,如何能从轮回苦中拔济一切世间?或‘sukhamiva sukhaṃ vindanto viya’,即虽非他人所感,彼亦为利一切世间而感受如是之苦。故言‘akhinnarūpo’——‘akhinnaṃ parissamamappattaṃ rūpaṃ sabhāvo assā’为解析。
Ayampanettha avayavattho-yoti aniyamavacanaṃ dhammarājasaddā pekkhāya cettha pulliṅgatā, tenettha vuccamānaguṇavisesā dhārapuggalavisesanidassanaṃ, dayati dukkhaṃ apanetvā paresaṃ sukhaṃ dadāti, dayīyati vā sappurisehi gamiya(ti sa) santāne pavattīyati, dayati vā paradukkhaṃ hiṃsati, dayati vā paradukkhaṃ gaṇhāti taṃvasena attano hadayakhedaṃ karotīti dayā, ‘‘daya=dānagati hiṃsādānesu’’ iccasmā ‘‘itthiyamaṇattikayakyāce’’ti (5-49) appaccayo, visayamahantatāya mahatī pasatthā vā dayā assāti mahādayo, visesana samāse ‘‘saddhāditva’’ (4-84) vakkhamānapāramitāsambharaṇadukkhānubhava nānamidaṃ hetuvacanaṃ, kammakilesehi janitāti janā sattaloko, iminā khīṇāsavāpi saṅgayhanti tesampi diṭṭhadhammikasukhavihārasaṅkhāta hitassa dānato, janānaṃ samūho janatā tassā hitāya abhivaḍḍhiyā sakalavaṭṭa dukkhanissaṭanibbānasukhabhāgiyakaraṇāyāti vuttaṃ hoti, assaca’sampūraya’nti iminā’dukkhamanubhavī’ti iminā ca sambandho, sambodhīti ettha saṃsaddo sāmanti imamatthaṃ dīpeti, tasmā saṃsayameva anaññabodhito hutvā cattāri saccāni bujjhati paṭivijjhati etāyāti sambodhi, saṃpubbā budhadhātuto ‘‘i’’iti ṇvādi (ko) ippaccayo, savāsanasakalasaṃkilesappahāyakaṃ bhagavato arahattamaggaññāṇaṃ sabbaññutaññāṇantipi vadanti, sampāpayatīti sampāpakaṃ, sambodhiyā sampāpakanti chaṭṭhīsamāso, kinti dhammajātaṃ dhammasaddenettha pāramidhammā pañcamahāpariccāgādayo ca adhippetā, tepi hi attānaṃ dhārentaṃ dhārenti sambodhi sampāpanasāmatthiyayogena parepi dhārenti nāmāti dhammāti vuccanti, ‘dhara=dhāraṇe’iccasmā khīsu, viyādisuttena ṇvādi(ko) mappaccayo, dhammānaṃjātaṃ, dhammāevavā jātaṃ, sambodhisampāpakañca taṃ dhammajātaṃ ceti visesanasamāso, ‘sampūraya’nti massetaṃ kammaṃ, sampūrayanti payogasampattiyogā dīpaṅkara (pāda)mūle hatthopagatampi nibbānampahāya yathāvuttakaruṇāguṇayogasītalībhūtahadayatāya ‘‘kathannāmete accanta dussahavaṭṭadukkhopagate satte taṃmahādukkhā mocessāmī’’ti vaṭṭadukkhanissaraṇekahetutāya sammā pūrento vaḍḍhento vuḍḍhiṃ virūḷhaṃ vepullaṃ gamentoti vuttaṃ hoti, hetuyevedamapi dukkhānubhavanassa, mahādayatā panassa paramparahetu, duṭṭhu khanati kāyikaṃ assādanti’dupubbā khanismā’ ‘‘kvī’’ti (5-4) kvi, dukkhaṃ kāyikadukkha vedanā, kīdisanti āha-’anantarūpa’nti, sabhāvavacano yaṃ rūpasaddo ‘‘piyarūpa’’ntiādīsuviya, te ca dukkhasabhāvā (anantā) anantakāraṇānaṃ vasena, tasmā anantaṃ rūpaṃ sabhāvo assāti anantarūpaṃ, taṃ dukkhaṃ anubhavī vindī, kimivāti āha-‘sukhaṃ vā’ti, suṭṭhu khanati kāyikaṃ ābādhanti sukhaṃ, ivasaddo sadhammattasaṅkhātopamājotako, sadhammattañhi upamā, vuttañhi ‘‘upamānopameyyānaṃ, sadhammattaṃ siyo pamā’’ti, kiṃ vuttaṃ hoti ‘‘aniṭṭhānubhavanasabhāvāyāpi dukkhavedanāya anubhavanasabhāvasāmaññena ajjhāsayasampattivisesayogā mahākāruṇikassa sukhena sadisatāpattihotīti dukkhampi samānaṃ taṃ sukhamiva vindī’’ti. Kathamaññathā vaṭṭadukkhato sakalalokassa samuddharaṇaṃ siyāti, athavā sukhamiva sukhaṃ vindanto viya anaññavindiyamapi tādisaṃ dukkhaṃ sakalalokahitāva hitamanatāya vindīti attho, tenāha ‘akhinnarūpo’ti, akhinnaṃ parissamamappattaṃ rūpaṃ sabhāvo assāti viggaho.
“彼法王”中的“彼”(taṃ),是对未加限定而提及、具备所述功德特质的补特伽罗的限定指称。或者,意为“依法而照耀,非不依法”;或者,意为“由自证故,以主人身份而为法之王、法之主”;或者,意为“于自所证悟的诸法中,即在此中照耀、辉耀”;或者,意为“为饶益他故,唯为此目的而践行,故为他人令法照耀、开显”,由此称为“法王”。与“向彼法王顶礼已”相连,即表示“敬礼已”。为说明是怎样的法王,而说“已胜魔之勇者、善冶炼之金色光辉者”。其中,魔且为勇者,故称“魔勇者”(māravīra);已被战胜、已摧破其力量的魔勇者,即“已胜魔勇者”(jitamāravīra)。对此,虽天子魔、烦恼魔、行魔、死魔、蕴魔均已被彼战胜,然因与“勇者”一词邻近,故取天子魔时,应知由战胜彼故,其余诸魔亦已被战胜。“善冶炼”(sudhanta)即善加吹炼、吹净、提炼。“金色”(sovaṇṇa)即黄金本身。善冶炼且为金色者,其光泽、光辉即属于此,如此构成复合词。或者,善冶炼的金色,其光辉如此,故称“善冶炼金色光辉者”。
Taṃ dhammarājanti yoti aniyamaniddiṭṭhassa vuttaguṇavisesādhāra puggalassaniyamanavacanaṃ, dhammena rājati no adhammenāti vā, attanā paṭividdhassa sāmibhāvena dhammassa rājā sāmīti vā, attanā paṭivijjhiyamāne dhamme paṭivijjhantova tattha rājati dippatīti vā, parūpakāravasena tadatthāyeva paṭipannattā paresaṃ dhammaṃ rājeti pakāsetīti vā dhammarājā, taṃ dhammarājaṃ namitvāti sambandho, namassitvāti attho, kīdisanti āha-‘jitamāravīraṃ sudhanta sovaṇṇanibha’nti. Tattha māro ca so vīrocāti māravīro jito vidtedhastabalo māravīro nāti jitamāravīro, taṃ, kiñcāpi devaputtakilesābhisaṅkhāramaccukkhandha mārā-nena jitā eva, tathāpi vīrasaddasannidhānena devaputtamāre gahite taṃvijayā aññepi jitā eva nāma hontīti viññeyyaṃ, suṭṭhu dhantaṃ dhamitaṃ uddharitaṃ sudhantaṃ, suvaṇṇameva sovaṇṇaṃ, sudhanta ca taṃ sovaṇṇañca, tasseva nibhā sobhā asseti samāso, athavā sudhantañca taṃ suvaṇṇaṃ ceti samāse tassidanti ‘‘ṇo’’ti (4-34) ṇappaccaye ‘‘majjhe’’ti (4-126) majjhavuddhiyaṃ sudhantasovaṇṇaṃ paṭimārūpaṃ, tena nibho sadiso, taṃ.
至此,已如上说明。
Ettāvatā ca –
Hetu phalaṃ parattho ca, sabbopi thutisaṅgaho; Hetu sambodhito, pubbeva, yamaññaṃ tatoparīti.
已依所述因果与利乐有情,显示了以赞叹为先的佛宝敬礼;今为显示对彼法王亦应供养的法宝之敬礼,而说“及破无明黑暗之法”。其中,“及”字将“法”与敬礼的动作相连,即“敬礼法已”。为明其状,而说“破无明黑暗者”。“无明”即“迷惑”,指无知;“黑暗”即“盲”,因丧失能见之眼识故;“黑暗且极浓”故称“黑暗冥”,即极浓之黑暗。无明因与其相似而称为“无明黑暗”。以戒等支分破除、灭彼者,为“破无明黑暗者”。此处取“方式”义而舍“开显”义,故就教法而言——
Vuttahetuphalasattopakāravasena buddharatanassa thutipubbakampaṇāmaṃ dassetvā idāni dhammarājena tenāpi pūjanīyassa dhammaratanassa nipaccakāraṃ dassetuṃ‘dhammañca mohandhatamappadhaṃsi’nti āha, tattha ca saddo ‘dhammañca namitvā’ti namassanakriyāya dhammaṃ sampiṇḍeti, kimbhūtanti āha, ‘mohandhatamappadhaṃsi’nti, muyhatīti moho=aññāṇaṃ, andhayati samatthacakkhuviññāṇaparihānenāti andhaṃ, andhañca taṃ tamañceti andhatamaṃ=bāḷhatimiraṃ, mohoyeva taṃsadisatāya andhatamanti mo handhatamaṃ, taṃ padhaṃseti pakārena nāseti sīlenāti mohandhatamappadhaṃsī, pasaddassapakāsanatthaṃ hitvā pakāratthasseva gahaṇato pariyattiyā saha–
预流等四道,及其四种果;
第四即涅槃——以上合为九种出世间法。
Sotāpattādayo maggā,cattāro tapphalānica; Cattāri atha nibbānaṃ, dhammā lokuttarā navāti.
应知,这是总括已述的九种出世间法而说的。否则,就只会单取阿罗汉道了。然而,为何此处只说无明的断除,而不说其余呢?因为无明是一切烦恼的根本。当说断除无明时,正是以此为主,其余烦恼的断除也已被一并解说。
Vuttanavalokuttarammo gahitāti viññātabbaṃ, aññathā arahattamaggova gayheyya, kasmā panettha mohasseva pahānaṃ vuttaṃ, netaresanti tammūlakattā sabbakilesānaṃ, tappahānasmiñhi vuccamāne tammukhenetaresampi pahānaṃ vuttameva hotīti.
如此显示了对法宝的敬礼之后,现在为敬礼作为法宝之所依的僧宝,而说“及如是以功德而和合之僧伽”。其中,“如是”一词,或是表总括,或是表言辞适当。若取言辞适当之义,则须引来“及”字而作连接。摧伏、伤害烦恼等,故为“僧伽”:源自前缀saṃ-加√han(杀害),依“kvimhi”规则,再由“kvimhi处gho与paripaccasama等同”的规则,han变为gho。此处,烦恼的伤害是依彼分断等而取义的。由于“功德”一词是作为通称而说,因此,它也与通俗意义上的僧伽一起被涵盖。
Evaṃ dhammaratanassa namakkāraṃ dassetvā idāni tadādhārabhūtasaṅgharatanaṃ namassituṃ ‘saṅghaṃ tathā saṅghaṭitaṃ guṇehī’ti vuttaṃ, tattha tathāsaddo samuccaye vā, vacoyuttiyaṃ vā, vacoyuttipakkhe ca saddo ānetvā sambandhitabbo, kilesādayo saṃhanati hiṃsatīti saṅgho, saṃpubbato hanatismā kvimhi ‘‘kvimhi ghoparipaccasamo hī’’ti (5.100) hanassa gho, kilesahiṃsanañcettha tadaṅgādivasena gahitaṃ, guṇehīti sāmaññaniddesato sammutisaṅghena saddhiṃ
四种行道者,四种住果者;
此僧伽正直而安住,具足慧与戒。
Cattāro ca paṭipannā, cattāro ca phaleṭhitā; Esa saṅgho ujubhūto, paññāsīlasamāhitoti.
以上所说的八位圣补特伽罗,总括而言,是以“功德”指世间与出世间戒等功德,“和合”即已聚集之义。
Vuttaaṭṭhaariyapuggalā gayhanti, guṇehīti lokiyalokuttarehi sīlādiguṇehi, saṅghaṭitanti saṃhataṃ.
如是,为无碍地圆成此论,作者先向具无量功德、为三界之顶珠的三宝致敬;继而,为明示作者等如前所述之义并作序引,欲自誓当造之论,遂说“yo iddhimantesu”等语。其中,“yo”与“tena nāmadheyyena”相关联。众生依之而成、增长、达至殊胜,故称为iddhi(神通),即神变等世间与出世间神通;具此神通者,称为iddhimanto(具神通者)。于彼具神通者中,即于具神通的大弟子中,意为“在大弟子中”。已证伟大、达至伟大之状态者,称为mahattaṃ gato(已证伟大者)。tena nāmadheyyena,即彼之名称,故称tannāmadheyyo(彼名称者),以彼名称,即指那位苦行具足的牟尼。所说为何?即:“诸比丘,我弟子中具神通比丘之第一者,即目犍连。”世尊于具神通者中将其置于第一,那位名为大目犍连长老的第二上首弟子……(以与其相同之名称)在指称他时——这位导师不以骄慢之态、不以直截了当的方式说出名字等,而是
Evamanantarāyena ganthaparisamāpanatthamananta guṇavisiṭṭhalokattayaggasīkhāmaṇibhūtassa ratanattayassa paṇāmaṃ dassetvā idāni gantha kattādiyathāvuttatthopadassana pubbaṅgamamattanā samārabhitabbaṃ gantha karaṇaṃ paṭiññātukāmo’yo iddhimantesū’tiādimāha, tattha ‘yo’ti imassa ‘tannāmadheyyenā’ti iminā sambandho, etāya sattā ijjhanti iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontīti iddhi=iddhividhādayo lokiyā lokuttarā ca sā etesamatthīti iddhimanto, tesu iddhimantesu, iddhimantānaṃ mahāsāvakānaṃ majjheti attho, mahattappattoti mahattaṃ mahantabhāvaṃ gato, tannāmadheyyenāti tasseva nāmadheyyamassāti tannāmadheyyo, tena, tapodhanenāti muninā, kiṃ vuttaṃ hoti- ‘‘etadaggaṃ bhikkhave mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ iddhimantānaṃ yadidaṃ moggallāno’’ti bhagavatā iddhimantesu etadagge ṭhapito mahāmoggallānatthero nāma yo dutiyo aggasāvako… (tena samānanāmadheyyenāti) tamapadisanto-yamācariyo anuddhatabhāvena ujunākkamena nāmādikamavatvā vaṅkavuttiyā attano moggallānoti nāmaṃ mahāsāmiṭṭhānantarappattiṃ kālocitapaññā veyyattiyaṃ buddhasāsanopakāritādiñca vibhāveti. ‘Yaṃ racita’nti sambandho, racitanti kataṃ, kinti āha saddasattha’nti, saddasatthaṃ nāma sutta, saddalakkhaṇabyākaraṇādyaparanāmadheyyaṃ, suttaṃ(hi) ‘saddā (lakkhīyanti) sāsīyanti anusāsīyanti pakatippaccayādivibhāgakappanāya etenā’ti saddalakkhaṇanti ca ‘byākarīyanti saddanipphādanavasena kathīyanti etenā’ti byākaraṇanti ca vuccati, aparampana vutyādi tadupakaraṇabhāvena saddasatthaṃ saddalakkhaṇaṃ byākaraṇanti ca vuccatīti daṭṭhabbaṃ, anunanti tabbisesanaṃ, asesalakkhiyopasaṅgāhakabhāvena vattabbassāparassābhāvā sampuṇṇanti attho, athāti anantaratthe nipāto, saddasattharacanānantaranti attho, tasseti saddasatthassa, vutti ca samāsā katāti sambandho, suttaṃ vivarīyati etāyāti vutti, samassate saṅkhipīyatīti samāsā.
Tassāpi,即对彼注(vutti)亦然。以声摄集而作略缩、弃置,是为saṅkhepa(略);其方法、次第,为saṅkhepanayo(略法)。以彼略法。bho,即那位声论与注的作者。今已完成经与注的著作,于今正当其时,应samārabheyya(正着手),即正确地开始,作为众多作用刹那之最初,实行彼作用刹那。为何?为作saṃvaṇṇanaṃ(广释)。依此而解释义理,故为saṃvaṇṇanā(广释);或依此而详细、分别、明了地解说注之义理,故为pañcikā(广解),即得名为pañcikā者。即彼pañcikā。
Tassāpīti vuttiyāpi, saṅgahetvā saddavasena saṅkucitaṃ viya katvā khipanaṃ saṅkhepo, tassa nayo kamo saṅkhepanayo, tena, bhovāti yo saddasatthassa vuttiyā ca kattā so eva, idāni suttavuttiracanānantaramavasarappatte imasmiṃ kāle, samārabheyya sammā ārambhaṃ kareyya bahunnaṃ kriyākkhaṇānamādibhūtaṃ kriyākkhaṇamanutiṭṭheyya, kinti saṃvaṇṇanaṃ, saṃvaṇṇīyati attho etāyāti saṃvaṇṇanā, pañcīyati vipañcīyati byattī karīyati vutti attho etāyāti vā, taṃ pañcayatīti vā laddhanāmapañcikā, taṃ.
如此,在承诺了自己应作之论后,紧接着,依‘诸比丘,有两种缘能生起正见,哪两种?从他闻声与内正思维’之说,一切教法的成就皆系于正闻。由于语法是教法修习的根本因,为了劝导善士听闻此语法,而说‘taṃ sārabhūtaṃ’等语。其中,taṃ虽无‘ya’字,但因强调故,指称那部广释。‘taṃ suṇantu’相关联。sādhu是听闻行为的状语,意为:善巧地、如理地观察与义相应的文、与文相应的义,心不旁骛,恭敬而听。如同置于金器中的狮子脂不坏灭而安住于心,唯有恭敬听闻,对听者才有义利。santo表示听闻行为的主体,即那些具足殊胜语法的……正是那样的善士,才乐于善巧地听闻。问:是怎样的?答:‘sārabhūtaṃ’等。此处bhūta一词,如‘bhūtasmiṃ pācittiyaṃ’等中,是‘存在’之义。因无肤廓、不可舍弃,故为坚实,即sāra(坚实);具有此坚实之义与文者,为sārā(有坚实者),且是bhūtā(存在的),故为sārabhūtā。或者,因是成就世间、出世间功德殊胜的众多修行之所依,以最胜义而为坚实,且是存在的,故为sārabhūtā。此处,taṃ即那部著作,虽为略说,但义理因已把握纲要,亦已完全显示,故能执持广大义理,为vipulatthagāhī(持广大义者)。taṃ,因排除了被解说次第之差别所混乱的解说次第,而无任何混乱,故为anākulaṃ(无混乱者)。taṃ,以此显示在迦旃延语法注的诸广释中,并非如此。
Evamattanā karaṇīyasatthampaṭijānitvā tadanantaraṃ ‘‘dve me bhikkhave paccayā sammādiṭṭhiyā uppādāya (katame dve) parato ca ghoso (ajjhattañca) yoniso manasikāro’’ti vacanato sammāsavanapaṭibaddhā sabbāpi sāsana (ppaṭi) sampattīti sāsanappaṭipattiyā byākaraṇassa mūlakāraṇattā taṃ savane sādhujane niyojento ‘taṃ sārabhūta’ntiādimāha, tattha tanti yasaddavirahepi adhikatattā saṃvaṇṇanaṃ parāmasati, taṃ suṇantū’ti sambandho, sādhūti savanakriyāvisesanaṃ, atthānurūpaṃ byañjanaṃ, byañjanānurūpañca atthaṃsallakkhetvā anaññamanā hutvā sakkaccaṃ suṇantūti attho suvaṇṇabhājane nikkhittasīhavasāviya avinassamānaṃ katvā hadaye ṭhapanavasena, sakkaccasavanameva hi sotūnamatthāvahaṃ hotīti, santoti savanakriyāya kattāro dasseti, tathā sātisayabyākaraṇaṃ… tathāvidhā eva sappurisā sādhukaṃ sotukāmā hontīti, kimbhūtanti āha ‘sārabhūta’ntiādi, bhūtasaddo ettha ‘‘bhūtasmiṃ pācittiya’ntiādīsu viya vijjamānattho, phegguttābhāvena apariccajanīyatāya sāro thiraṃ so attho byañjanañca assā atthīti sārā ca sā bhūtāca, atha vā lokiyalokuttaraguṇātisayasādhanekasādhanabhāvato seṭṭhaṭṭhena sārañca sā bhūtācāti sārabhūtā, taṃ gantho yevettha saṅkhepito, attho pana nayaggāhitatāyapi sabbathā dassitoyevāti vipulaṃ atthaṃ gaṇhātīti vipulatthagāhī, taṃ, vidhīyamānavaṇṇanākkamavisesena byākulassa vaṇṇanākkamassa nirasanato natthi ākulaṃ kiñci assāti anākulaṃ, taṃ, iminā ca kaccāyanavuttivaṇṇanāsu na tathābhāvaṃ dasseti.
正因如此强调,这位导师在著作开头先以“mahādayo yo”等开示,随后为了解释自己即将注释的著作之起始句,以不增不减的方式引出并解说,遂说“idha”等。其中,idha,指“在此摩揭陀语音声之构造所涵盖的范围”。māgadhānaṃ saddānaṃ idanti 即为 māgadhikaṃ(摩揭陀语);“摩揭陀语的音声构造”即 māgadhikaṃ saddalakkhaṇaṃ,此为定语复合词。viracayitukāmo,意为“欲著作”。能令欢喜者,称为 ratanaṃ(宝);或能令喜悦者,以 ana 语尾构成 ratanaṃ。又或在世间中,凡是被尊重等者,皆称为宝;此处亦因相似而称为宝。如是,有云:
Tadevamadhikatattāyevāyamācariyo ganthārambhe’mahādayo yo’tiādike paṭipajjitvā dāni attanā vaṇṇanīyassa ganthassādi bhūtaṃ vākyamanadhikataparihāramukhenevopanyasya byākhyātumāha- ‘idhā’tiādi, tattha idhāti imasmiṃ māgadhikasaddalakkhaṇaviracanādhikāre, māgadhānaṃ saddānaṃ idanti māgadhikaṃ, māgadhikaṃ saddalakkhaṇanti visesana samāso, viracayitukāmoti kattukāmo, ratiṃjanetīti ratanaṃ, ramayatī ti (vā) ratanaṃ anappaccayena, athavā yaṃ loke cittīkatādikaṃ ratananti vuccati, idampi taṃ sadisatāya ratananti vuccati, tathācāhu–
被尊重、价值巨大、无可比拟、难得一见、
为殊胜之人所受用者,因此被称为宝。
Cittīkataṃ mahagghañca, atulaṃ dullabhadassanaṃ; Anomasattaparibhogaṃ, ratanaṃ tena vuccatīti.
这是佛陀等的同义语。因具有三部分而称为‘三’,意为集合体。宝的集合即是三宝,然而,离开各部分便无有集合体,因此只说为‘三宝’。礼敬即是敬礼,指心倾向于三宝功德;或者说,依此而行礼敬,故称为礼敬,它是成就礼敬行为的善思心所。对三宝的礼敬是第六格复合词。被解说、被阐明的是‘所说义’,即依集合的教理而应当解说的意义。而且,以何者阐明何义,那就是它的意义。这是依词根、词缀等的分别施设,对诸词之构造所作的解说。因为依据声明论理,仅仅是阐明词语的构造而已。‘三宝礼敬所说义’是义复合词。它的开示即是义,对此而言是依主释。何等语句?它们是语句庄严。即便如此,难道只应开示所说义吗?又何需语言上的礼敬?将‘以身、意所成之福,由自证得所欲义之成就,即有此成就’这样的问难置于心中,为了显示语言礼敬的依他义性,并分别解说其利益,故说‘其中’等语。此处‘功德’一词,如在‘应期望百功德之供养’等语句中,是功德利益的意思。随顺功德利益者为‘随顺’。这是有因的简别语。被导入殊胜状态的是‘殊胜’,即最上的意义。由殊胜而更殊胜,即是‘更殊胜’。心相续的连续称为‘心相续’。更殊胜且是心相续,随顺且是更殊胜心相续,这是简别复合词。由作……
Buddhādīnametamadhivacanaṃ, tayo avayavā assāti tayaṃ, samudāyo, ratanānaṃ tayaṃ ratanattayaṃ, avayavavinimmuttassa pana samudāyassa abhāvato tīṇi eva ratanāni vuccanti, paṇamanaṃ paṇāmo, ratanattayaguṇaninnatā, paṇamanti etāyāti vā paṇāmo, paṇāmakriyānipphādikā kusalacetanā, ratanattayassa paṇāmoti chaṭṭhīsamāso, abhidhīyati paṭipādīyatītyabhidheyyo samuditena satthena vacanīyattho, yena ca yo paṭipādīyati so tassa attho hotīti, so ca pakatippaccayādivibhāgakappanāya saddānaṃ saṅkharaṇaṃ, saddasatthena hi saddasaṅkharaṇameva paṭipādīyati, (ratanattayappaṇāmo ca abhidheyyo ca) ratanattayappaṇāmābhidheyyanti catthasamāso, tassa sandassanaṃ attho yassāti aññapadattho, kintaṃ vākyaṃ, tā vāti vākyālaṅkāre, nanucevamadhikatattepi abhidheyyamattamevadassetabbaṃ siyā kiṃ vācāpaṇāmena, kāyamanomayenāpi puññāti sayappattiyā abhisamīhitatthasiddhi hotevāti codanaṃ manasi nidhāya vacīpaṇāmassa paratthasannissayatañca tasseva vibhāgena payojanañca dassetumāha- ‘tattha’iccādi, guṇasaddo ettha ‘‘sataguṇā dakkhiṇā pāṭikaṅkhā’’tiādīsu viya ānisaṃsaṭṭho, guṇānamānisaṃsānaṃ anukūlaṃ anuguṇaṃ, hetumantavisesanametaṃ, padhānabhāvaṃ nītaṃ paṇītaṃ atiuttamanti attho, atīsayena paṇītaṃ paṇītataraṃ, cittassasantānaṃ pabandho cittasantānaṃ, paṇītatarañca taṃ cittasantānañca, anuguṇañca taṃ paṇītataracittasantānañcāti visesanasamāso, tappaṇāmakaraṇena anuguṇa…pe… santānaṃ yesanti aññapadattho, tesaṃ, yathā te sotāro ratanattayassa paṇāmakaraṇena puññātisayappaṭilābhā anekānisaṃsātisayappaṭilābhānukūla cittasantānatāya padhānataracittasantānā honti, tathā pavattānanti adhippāyo, idampi adhigatā…pe… ntarādhānantīmesaṃ hetubhāvena tiṭṭhati, adhigatā pattā aneke bahū ānisaṃsavisesā āyu vaṇṇasukhabalapaṭibhānādayo yesanti viggaho, visositā sukkhāpitā antarāyā bhayādayo ajjhattikā bāhiyā vā yesaṃ tathāvidhānaṃ sotūnaṃ, etepi abhi,pe,ddhatthanti iccassa hetū, abhisamīhitassa anuṭṭhitassa kataniṭṭhitassa ganthassa avabodhoyeva phalaṃ, tassa sijjhanatthaṃ, kintaṃ ratanattayappaṇāmasandassanaṃ.
真实复真实,举臂而宣说;
自利无有,确然无有,由不作他利故。
Saccaṃ punapi saccanti, bhujamukkhippa vuccate; Sakattho natthī nattheva,parassatthamakubbatoti.
据言,善士当行他利。然而,若他利成就,则自利亦得名为成就——心怀此义,故说“此即是”等。以身、意正行而成办者,亦由语正行而成办;此义即由此句可了知,应如是解。以慧为先所作之业,名为“以慧为先”。以戒造作彼业者,乃是“以慧为先”的造作者。所说义之通达,以了知为先,于此即谓“所说义通达为先”。所谓“入”,即是转起。犹如见一分时,即说“见海”,由见一分而施设全体之名;故说余下之半颂。余下半颂之一分,即此“声相”之义。“所成就”者,乃词之构造。“能成就”者,乃语法。彼能成就者为相、为自性,对此而说“所成就能成相”。此是所成就之能成,此是能成之所成就——如是,此之此性,由自性之结合而被说示。“利益”即所说之声所示,即词之构造。其中,结合之所含攝……由所示、所成就之门,能成亦已显示,故依于所示。“精勤”即是正精进。“佛性”即是一切知智。圆满已——
Vacanato paratthova sappurisehi kattabbo, paratthe sampādite pana sakattho sampannova nāma siyāti manasi katvā āha- ‘etadevā’tiādi. Kāyamanosamācaraṇena sampajjamānañca vacīsamācaraṇena sampajjatevāti aneneva vākyena viññāyatīti avagantabbaṃ, buddhi pubbā yasmiṃ karaṇe taṃ buddhi pubbaṃ, taṃ sīlena karontā buddhipubbakārino, abhidheyyassa adhigamo jānanaṃ pubbo yassa so abhidheyyādhigamapubbako , avatāro pavatti, ekadesadassane ‘‘samuddo diṭṭho’’ti viya ekadesepi samudāyavohāradassanato pacchima pādenāti vuttaṃ, pacchimapādassekadesabhūtena ‘saddalakkhaṇa’miccanenāti attho, sādhiyaṃ saddānaṃ saṅkharaṇaṃ, sādhanaṃ byākaraṇaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ sabhāvo assāti sādhiyasādhanalakkhaṇo, sādhiyassedaṃ sādhanaṃ, sādhanassa cedaṃ sādhiyanti evamassedambhāvahetusabhāvo sambandhoti vuttaṃ hoti, payojanaṃ abhidheyyasaddopadassitaṃ saddasaṅkharaṇaṃ, tattha sambandhassantogadhattaṃ… sādhiyopadassanamukhena sādhanassāpi dassitattā nissayopadassanato, ussukkaṃ sammāvāyāmaṃ, buddhattaṃ sabbaññutaññāṇaṃ, pūretvāti–
获得人身,性别具足,具足因缘,得见导师;
出家,功德具足,精勤与意欲;
八法和合,胜愿成就。
Manussattaṃ liṅgasampatti, hetu satthāradassanaṃ; Pabbajjā guṇasampatti, adhikāro ca chandatā; Aṭṭhadhammasamodhānā, abhinīhāro samijjhatīti.
即具足所说八法之胜愿已,圆满如前所说波罗蜜等法——此为义。已来者,由修习三十七菩提分法而来。此处,于此世间。已来者,已到达、已生起。如来者,如现今已生之彼诸世尊以七步行走而去,如是此亦向上方而去——此为义。才生已,即现今已生。已说为生已随即。已迈步,即已行。行七步已,观察诸方——此乃依“诸比丘,此是法性,现今已生之菩萨以平足站立”等经典所说,因七步行走后站立、观察一切方而说。观察诸方,即遍观。然此“以平足触地”之后应见……因触地后随即观察十方。所谓八支——
Vuttaaṭṭhadhammasamannāgatena abhinīhārena samannāgatā hutvā yathāvutte pāramitādayo dhamme pūretvāti attho, āgatāti sattattiṃsabodhipakkhiyadhammānubrūhanena āgatā, idhāti imasmiṃ loke, āgatāti pattā uppannā, tathāgatoti yathā sampati jātā te bhagavanto sattapadavītihārena gatā, tathā ayampi uttarābhimukhaṃ gatoti attho, muhuttajātovāti sampatijāto eva, jātasamanantaramevāti vuttaṃ hoti, vikkamīti agamāsi, satta padāni gantvāna disā vilokesīti idaṃ ‘‘dhammatā esā bhikkhave sampati jāto bodhisattā samehi pādehi patiṭṭhahitvā’’ti eva mādikāya pāḷiyā sattapadavītihārūpariṭhitassa sabbadisānuvilokanassa vuttattā vuttaṃ, disā vilokesi samantatoti idampana ‘samehi pādehi phusī vasundhara’nti etassa anantaraṃ daṭṭhabbaṃ… pādehi vasundharāphusanānantarameva dasadisāvalokitattā, aṭṭhaṅgāni nāma–
流畅、美妙、易懂、悦耳、广远;
其声圆润、深沉而悠远,这就是八支之声。
Visaṭṭhaṃ mañju viññeyyaṃ, savanīyā-visārino; Bindu gambhīraninnādi,ccevamaṭṭhaṅgiko saroti.
以上所说的是八支。为了显示“如来”一词的另一种义理分别,而说“或者”等语。“以圣者之桥”,是指以名为止观的最上之道。“如这些”的“等”字,包含了“如实到达、如实证得了那些法的自性、味、特相者”、“凡是所证知即是所行,凡是所行即是所证知”等对“如来”一词的解释。“于彼彼处”,指在那些长部等经典之中。“如来性”,即成为“如来”的成就。“敬礼已”中的敬礼行为,与“归命”相关联,由此显示如来等是敬礼行为的对象。因为“敬礼已”是敬礼行为的定语,所以“敬礼”就是“作了敬礼”。“菩提”,指四道中的智,世尊在此处证得了它,因此“菩提”指菩提树。“根”,指树的根部附近,正如“直到正午时分树荫覆盖之处,在无风处树叶飘落所及之处,至此为树根”等说法。难道其他漏尽者不是也以“最上道”等将要说的方法而成就吗?考虑到这一诘问,而说“连同习气”。因为除了世尊,其他人不能将烦恼连同习气一并断除。由此显示世尊的阿罗汉果与他人不共。正因如此,在解释“成就”一词的含义时,将会说到“他们也是”等语。在此教说中,所谓的“习气”,是指虽然烦恼已断,却仍成为类似未断烦恼者之行为的加行之因,是烦恼所安立的。
Vuttāni aṭṭhaṅgāni, tathāgatoti imasseva visuṃ atthapariyāyaṃ dassetuṃ ‘athavā’tiādimāha, ariyena setunāti samathavipassanāsaṅkhātena uttamena maggena, evamādinātiādisaddena tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ sabhāvasarasalakkhaṇaṃ tathaṃ āgato yathāvato adhigato’yegatyatthā te buddhyatthā, ye buddhyā te gatyatthā’titathāgatoti evamādiṃ saṅgaṇhāti, tatthatatthāti tesu tesu dīghāgamādīsu, tathāgatabhāvoti tathāgatoti bhavanaṃ nipphatti namassanakiriyābhisambandhāti’namassitvā’ti ettha namassanakiriyāya abhisambandhā iminā tathāgatādīnaṃ kammattaṃ vibhāveti, namassanakiriyāvisesanattāti ‘namassitvā’ti namassanaṃ katvāti vuttaṃ nāma siyāti namassananti vuttanamassanakiriyāya visesanattā, bodhiyāti bodhivuccati catūsu maggesu ñāṇaṃ, taṃ bhagavā ettha pattoti (bodhi, tassā) bodhirukkhassāti attho, mūleti mūlasamīpe ‘‘yāva majjhanhike kāle chāyā pharati nivāte paṇṇāni patanti etāvatā rukkhamūlaṃ’’tiādīsu viya, nanu aññepi khīṇāsavā ‘aggamaggene’ccādinā vakkhamāna nayena nipphannā evāti anuyogaṃ manasikatvā vuttaṃ ‘saheva vāsanāyā’ti, na hi bhagavantaṃ ṭhapetvā aññe saha vāsanāya kilese pahātuṃ sakkonti, etena aññehi asādhāraṇaṃ bhagavato arahattanti dasseti, teneva iddhasaddassa atthaṃ dassento’tepi hi’ccādikaṃ vakkhati, kāpanāyaṃ vāsanā nāma pahīnakilesassāpi appahīnakilesassa payogasadisapayogahetubhūto kilesanihito sāmatthiyaviseso’āyasmato pilindavacchassa vasalasamudācāranimittaṃ viya’, aggamaggenāti arahattamaggena, sabbakilese rāgādike, arahattaṃ aggaphalaṃ, sammuti upapattidevabhāvato aññena visuddhi devabhāvenātinipphannattā āha-‘visuddhidevabhāvenā’ti, sakalakilesakālussiyāpagamena visuddhippattiyā sabbaññuguṇā laṅkārena visuddhidevabhāvenāti attho.
“Idha”意为“成就”。“iddhavanto”、“iddhā”以“iddha”为缘。“guṇa”是呼唤格,为“bhū”等词根的残留;“guṇīyanti”意为被善人们所积集、增长,故“guṇā”以“kapp”为缘。“tepi”,即声闻、独觉佛亦然。“hi”字表示原因,意为“因为是最上……功德无减,所以……”。“一切知性等”这段话,是说明他们的功德减于一切知佛的原因。有些人错误地构想出“siddho middhaguṇo assāti siddhamiddhaguṇanti”这样的恶义,以此来毁谤此句。然而,他们不知道“并无所谓middha功德”、“如来并无middha功德”、“若有那样的功德,则此皈依供养便不成为依智的、不成为普遍适用的”,你们应当如此说后遣散他们。此处采用“siddha”一词是为了吉祥。因为吉祥等是诸论师所不遮止、所容许的,也是诸位尊者所乐闻的。“法、僧亦”以此部分,即使在分解句中,也由于整体是复合词,而显示这是“持业释”的“他词义复合”,故说“于他词义”等语。“虽为附属”,即虽非主要、虽为定语,但因他……
‘Idha=saṃsiddhiyaṃ’ iddhavanto iddhāttappaccayena, ‘guṇa=āmantaṇe’ bhūvādiseso, guṇīyanti paricīyanti seyyattikehīti guṇā kappaccayena, tepīti sāvakapaccekabuddhāpi, hi saddo hetumhi, yasmā aggaṃ…pe… anūnaguṇā , tasmāti attho, sabbaññutādīnantiādikaṃ tesaṃ sabbaññubuddhehi ūnaguṇatāya hetuvacanaṃ, keci ‘siddho middhaguṇo assāti siddhamiddhaguṇanti duṭṭhamatthaṃ parikappetvā vākyamidaṃ dūsenti, te pana ‘middho nāma koci guṇo natthī’ti ca, ‘tathāgato nāma middha guṇo na hotī’ti ca, ‘tādiso ce siyā na ñāṇanissitapūjā pakatopayoginī bhavatī’ti ca ajānitvā vadatha tumhehi vatvā uyyojetabbā, maṅgalatthañcetthādo siddhasaddopādānaṃ, maṅgalādīni hi satthānyabyāhatappasarāni hontyāyasmantabyākhyātusotukāni ca, dhammasaṅghānampīti iminā avayavena viggahepi samudāyassa samāsatthattā aññapadatthasamāsoyaṃ tagguṇasaṃviññāṇoti dīpeti, tenāha- ‘aññapadatthe’ccādi, guṇībhūtānampīti appadhānabhūtānampi visesanabhūtānampi aññapadatthassa padhānattā, kiriyātisambandho vagamyate dhammasaṅghānaṃ guṇībhūtānampi tadavinābhāvittena namassanātisambandhā, tadeva samattheti ‘tathāha’ccādinā, puttena saha vattamānoti tagguṇasaṃviññāṇaaññapadatthasamāsattā tulyamubhinnampi āgamananti puttopi āgatoti patīyate, tatthāti niddhāraṇe sattadhī, attānanti dhammaṃ dasseti, dhārenteti attani ṭhapente pavattente uppādente, cattāropi apāyā sāmaññavasena’apāye’ti vuttā, kilesavaṭṭa kammavaṭṭa vipākavaṭṭavasena tayo vaṭṭā, tesu dukkhaṃ, tasmiṃ, dhāretīti vuttadhāraṇaṃ nāma atthato apāyādinibbattakakilesaviddhaṃsanaṃ, tañca yathārūpaṃ kilesasamucchindanatappaṭippassaddhi ālambanabhāvena hotīti āha- ‘so…pe… vasenā’ti, navannampi, te samadhigamahetutāya dhammoyeva nāmāti ‘dasā’tiādi vuttaṃ, tattha kāraṇamāha- ‘tammūlakattā’tiādi, tammūlakattāti taṃ kāraṇattā, sīladiṭṭhisāmaññenāti ariyena sīlena ariyāya ca diṭṭhiyā samānabhāvena, ariyānañhi sīladiṭṭhiyo maggenāgatattā sabbathā samānāva, tena te yatthakatthaci ṭhitāpi sahagatāvāti saṃhatoti imasmiṃ atthe saṅghoti padasiddhi daṭṭhabbā, adhippetavasena panetaṃ vuttaṃ, lokiyasīladiṭṭhiyā sāmaññena saṃhatattā sammutisaṅghopi paṇāmārahoyevāti daṭṭhabbaṃ.
现在,那些音声——其特相即将被宣说,已作承诺——故说“音声如瓶、布等”,以“等”字摄树等。难道不是还有云声、海声等吗?并非如此,因为无意义者在此无用,唯那些随顺世间共许而能表达意义的有意义音声,才在此处说明其特相。再者,说“音声如瓶、布等”时,应知:如同对吠陀学者而言,并无“unti”等字母的次第决定安立,因此,即使音声是依序产生的,也表明它们只是世间性的表达。那么,音声的表达意义,是由聚合体而成,还是由各个字母而成?其中,若各个字母能表达,则在“ghaṭa”声中,只有“gha”字母表达瓶义,如此,其他如“a”等字母便成无意义。若聚合体表达,则因字母在发音后立即灭去,聚合体本身便不存在。若问:如此,音声如何表达意义?答:由次第被耳识、意识等执取的字句系列,以及那应被理解为“音声”的有意义的心行境。然而,即使是心行境的音声,为了启发愚者,也只是以假立的方式,依词根等分类而作说明,并非依自性而作解释。因此说“词根”等。难道不是:当确立了“go”等为正确音声的规则时,“gota”等便被理解为不正确的音声,如同确定了应行之道,不应行之道便被了知;或者,当确立了“gota”等为不正确音声的规则时,“go”等音声便是正确的,如同确定了不应行之道,应行之道便被了知。那么,为何还要对音声作解释呢?为了遣除这一疑惑,说了“特相之宣说”等。为了显示在理解音声时,逐词读诵并非方法,说了“否则”等。“否则”指若无特相之宣说。“梵语等”以“等”字摄俗语等。多种多样:以梵语、俗语、鬼语、半梵语等方式。“于摩揭陀国所了知”:为了显示在此义中,“摩揭陀”一词的构成应如此理解:依“aññasmiṃ”(4-121)规则,表“在摩揭陀国中”之义;依“ṇo”(4-34)规则,表“摩揭陀人的”之义,加上ṇa后缀,构成“māgadha”一词,故说“于摩揭陀国”等。为了阐明“于摩揭陀国所了知”等的意趣,说“此是所说”等。其中,“此”指现在将说的摩揭陀语……“是”指此是所说,即:于摩揭陀国……特相是摩揭陀语,如此说时,已表明。hi字证实“于摩揭陀国”等所说。“特相被限定”:由于“音声特相”一词中,后分义为主,故以“摩揭陀的”来限定“特相”,即由释词方式加以简别。“从义理上”:即从逻辑上,音声也被限定了,即“音声特相”一词被限定于摩揭陀语本身。此处的意趣是:取“于摩揭陀国所了知的摩揭陀语”为音声,以其为摩揭陀语,故以“摩揭陀”一词限定“音声特相”一词中的“特相”;因此,在“音声特相”一词中,若音声非摩揭陀语,特相又如何是摩揭陀的呢?由此逻辑,音声也被限定了。难道不是:因“摩揭陀的”表明特相与摩揭陀音声相关联,故“音声特相”中的“音声”一词便成无意义?并非如此,因为对于所表达的意义,音声的使用是随意的;或者,“音声特相”一词在复合义上已约定俗成,如“此是善逝的善逝衣量”等句中。“忿怒等音声特相”:以此显示了所诠即目的,故有以彼目的为问的诘难。“答”等是回答,如于一切时欲自他利者。
Atha kete saddā, yesamidaṃ lakkhaṇaṃ bhāsissanti paṭiññātanti āha-‘saddā ghaṭapaṭādayo’ti, ādisaddena rukkhādayo, nanu santi meghasaddasamuddasaddādayopīti na niratthakānamidhānupayogittā, ye lokasaṅketānurodhenātthappakāsakā tesaṃ sātthakāname vidaṃ lakkhaṇanti, apica ‘saddā ghaṭapaṭādayo’ti vadanto vedikānaṃ viya unti ādīnaṃ anupubbīniyamāvatthānamasambhavā tadanukkamena nipphādiyamānanampi saddānaṃ lokiyattānabhivattanañca bodhetīti daṭṭhabbaṃ, nu tattha pakāsakatthaṃ saddassa samudāyavasena vā siyā paccekavaṇṇavasena vā, tattha yadi paccekavaṇṇā pakāsayeyyuṃ, ghaṭasadde ghakāroyeva ghaṭatthaṃ, pakāsayeyya, tathā cāññesamakārādīnamanattha katā siyā, atha samuditā pakāsayeyyuṃ, tadā vaṇṇānamuccāraṇānantaravināsittā samudāyoyeva na siyā, tathā sati katha matthaṃ saddo pakāsayatīti ce kamena sotacittādigahitakkhara pāḷiyā ca yo saddoti viññeyyo sātthako cittagocaro, cittagocarassāpi saddassa pana bālajanappabodhāya kappanāmattena pakatyādivibhāgato, na sabhāvenānvākhyānaṃ, tenāha-‘pakatyā’di ādi, nanu goiccādisādhusaddaniyame sati gotādayo asādhu saddāti viññāyanti gantabbamagganiyame agantabbamaggo viya, gotādi asādhusaddaniyame vā goiccādayo saddā sādhavoti agantabbamagganiyame gantabbamaggo viya, kiṃ saddānamanvākhyānenā tidamāsaṅkiya payojanamāha- ‘lakkhaṇābhidhānaṃce’ccādi, saddānampaṭipattiyaṃ paṭipadapāṭhassānūpāyattaṃ dassetumāha- ‘aññathe’ccādi, aññathāti asati lakkhaṇābhidhāne, sakkatādītiādisaddena pākatādiṃ saṅgaṇhāti, bahuvidhattaṃ sakkatapākatapesācikaapabbhaṃsavasena, magadhesu viditāti imasmiṃ atthe ‘‘aññasmi’’nti (4-121) māgadhānaṃ idanti atthe ‘‘ṇo’’ti (4-34) ṇappaccaye māgadhā māgadhanti ca padanipphatti veditabbāti dassetumāha- ‘magadhesmi’ccādi, magadhesu viditātiādino adhippāyaṃ vivaritumāha- ‘idaṃ vuttaṃ hotī’tiādi, tattha idanti idāni vakkhamānaṃ māgadhaṃ…pe… hotīti etaṃ vuttaṃ hotīti magadhesu…pe… lakkhaṇaṃ māgadhanti vadatā pakāsitaṃ hotīti attho, hisaddo’magadhesvi’ccādinā vuttaṃ samatthayati, lakkhaṇaṃ visesayatāti saddalakkhaṇa saddassa uttarapadatthappadhānattā māgadhanti iminā lakkhaṇaṃ visesayatā byavacchedayatā vuttikārena, atthatoti sāmatthiyato, sadde ca visesito hotīti saddalakkhaṇasaddo māgadhe eva byavacchedito hoti, ayametthādhippāyo ‘magadhesu viditā māgadhāti sadde gahetvā tesamidaṃ māgadhanti māgadhasaddena yasmā saddalakkhaṇasadde lakkhaṇaṃ visesitaṃ, tasmā saddalakkhaṇasadde saddo yadi amāgadho kathaṃ lakkhaṇaṃ māgadhaṃ siyāti sāmatthiyā saddopi visesito hotī’ti, nanu māgadhanti lakkhaṇassa māgadha saddasambandhittajhāpanato saddalakkhaṇanti ettha saddasaddassa niratthaka tāpatti hotīti, na hoti gammamānatthassa saddassa payogampati kāmacārattā saddalakkhaṇasaddassa vā samāsatthe niruḷhattā ‘‘tatridaṃ sugatassa sugatacīvarappamāṇa’’ntiādīsu viya, kopanātiādisaddalakkhaṇanti iminā abhidheyyasaṅkhātapayojanassa dassitattā tappayojanapucchanaparā codanā, vuccateccādi parihāro, yathā sabbathāttaparahitakāmena.
可爱、可敬、应受尊重,能言且堪忍言辞;
能作深奥之论,不于非处劝诱。
Piyo ca garu bhāvanīyo, vattā ca vacanakkhamo; Gambhīrañca kathaṃ kattā,nocā ṭhāne niyojakoti.
具足前说乃至更为殊胜的诸功德,这样一位最胜之师。
Vuttehi tato parehi ca pasatthatarehi guṇavisesehi samupetaṃ guruṃ.
因此,欲求利乐者,应当成就文字的善巧;
以起立等五项行仪,如理承事师长。
Tasmā akkharakosallaṃ, sampādeyya hitatthiko; Upaṭṭhahaṃ guruṃ sammā, uṭṭhānādīhi pañcahīti.
从言说上,以起立、承事、侍奉、谛听、恭敬领受技艺而如理承事者,须通过闻、解、持、遍问、修习来断除疑惑,方能了知音声特相;不如是了知者,即为不了知音声特相之人。hi字表决定,此义应见于“于法、律不善巧”一句中。不善巧,即不精通。其中,“于法、律”指于经、阿毗达摩所摄之法及于律。何以故?
Vacanato uṭṭhāna-upaṭṭhāna-paricariyā-sussūsā sakkaccasippapaṭiggahaṇehi sammā upaṭṭhahantena savana,uggahana-dhāraṇa-paripucchā-bhāvanā hi kaṅkhāvicchedaṃ katvā viññātabbaṃ saddalakkhaṇaṃ, tathā aviññātaṃ saddalakkhaṇamanenāti aviññātasaddalakkhaṇo puggalo, hisaddo avadhāraṇe, so ‘dhammavinayesu kusalo na hotī’ti ettha daṭṭhabbo, kusalo dakkho na hoti, tattha dhammavinayesu suttantātābhidhammasaṅkhātesu dhammesu ceva vinaye ca, kasmā–
若人不学释词,纵学三藏,
于句句处疑惑丛生,如盲象行于林中。
Yo niruttiṃ na sikkheyya, sikkhanto piṭakattayaṃ; Padepade vikaṅkheyya, vane andhagajo yathāti.
依言说而言,此处的意趣是:“依前所说之理,若对所生之语句有所迷惑,则于句义亦生迷惑;于经所示见的阐明、阿毗达摩所摄的名色判别、律中所明的防护与非防护,便都可能不善巧。”“如法”一词,即指法、律所含的律、经、阿毗达摩,其义正在于此;不逾越此法而修习。若不能如此修习,则在彼处所说的增上戒学、增上心学、增上慧学中便无力运作。然而善巧者能够运作,因为他们已获得慧的殊胜光明。故有言:
Vacanato, ayametthādhippāyo ‘‘yathā vuttanayena sambhūtapada byāmohavasena padatthepi byāmohasambhavato suttantopadassitāya diṭṭhiviniveṭṭhanāya ca abhidhammāgate nāmarūpaparicchede ca vinaya niddiṭṭhe saṃvarāsaṃvare ca akosallaṃ siyā’’ti, yathādhammanti dhammavinaya saddassa yo-ttho vinayasuttābhidhammasaṅkhāto, tassa so-ttho, tadanatikkamena, paṭipajjitumasakkontoti tatthatattheva vuttāsu adhisīla adhicitta adhipaññāsikkhāsu pavattituṃ asamattho, kusalo pana samattho paññāvisesālokapaṭilābhato, vuttaṃ hi–
只要诸经尚存,只要律教流布,
便能见到光明,犹如日轮升起。
Yāva tiṭṭhanti suttantā, vinayo yāva dippati; Tāva dakkhanti ālokaṃ, sūriye abbhuggate yathāti.
“修行”意即应当修习,故称“修行”,即如前所说的三种修行;“放弃”即是毁坏,因为修行只会灭失于那些人中——他们犹如箭入疮口,深陷烦恼。故如是说:
Paṭipattinti paṭipajjīyatīti paṭipattīti yathāvuttaṃ tividhampi paṭipattiṃ, virādhetvāti nāsetvā, nassati hi paṭipatti tesuyevā ko sallatamagatattā, tathā cāhu–
当经教不存,律藏被遗忘之际,
世间将生起黑暗,如同太阳西沉一般。
Suttantesu asantesu, pamuṭṭhe vinayamhi ca; Tamo bhavissati loke, sūriye atthaṅgate yathāti.
他仅仅是生死流转之苦的分担者……因为,如所说,所应证得的安稳涅槃,须由随顺法行、不舍次第而证得;而已说此随顺法行是其根本——
Saṃsāradukkhasseva bhāgī hoti… yathāvuttā-nukkamapariccāgena anurūpapaṭipattiyā paṭilabhitabbattā adhigamavisayassa yo gakkhemassa, vuttañhi tassānulomapaṭipattimūlakattaṃ–
当经教得到守护时,修行即获守护;
坚定安住于修行的智者,不会从安稳(涅槃)中退堕。
Suttante rakkhite sante, paṭipatti hoti rakkhitā; Paṭipattiyaṃ ṭhito dhīro, yogakkhemā na dhaṃsatīti.
以此说明了不了知词相者自身利益的损减后,现在为了显示“自利成就乃他利成就之根基”——即由于缺乏自利,这样的人也无法成为利益他人的因缘,故说“也不”等语。“住立”即受持,在此则指对良家子弟施设法与律的教导,以及从种种羯磨中出罪等:这二者即是住立的所依。但最主要的,是安住于以此为根本的极为清净的戒,教导等仅是助成之义。在此,成就此事的人,随顺而被称为“住立”。“hi”字如前所述,是表能力之义。“唯知词相者”这一限定,是依论典显示“唯他们中了知此者方能如此”。如果自己缺乏善护戒蕴,则任何时候都不能成为如前所说的住立者……因为正法住立与有他依止者都以此为根本,所以世尊为显示持律者的利益,以此为首而说:“诸比丘,持律者具足五种利益。何等为五?自己戒蕴得善护、善守;能为造罪者作皈依;于僧团中无所畏惧而安住;能依法如律地降伏外道;推动正法住立。”义相应,即适合作为所说法义的表达者;文相应,即适合成为表达者的所说文句。“于别住等”之“等”字,包含别住及出罪等。“该项羯磨”,即别住等该项羯磨。“他人”,即不了知词相者。不仅以此说明了自利与他利的湮灭,更欲显示……
Etāvatā aviññātasaddalakkhaṇassa sakatthaparihāniṃ dassetvā idāni sakatthasampattimūlikā paratthasampattīti tadabhāvā tādiso puggalo paresampi paccayo bhavituṃ na sakkotīti dassetuṃ ‘nacā’tiādi vuttaṃ, patiṭṭhāti dhāraṇaṃ, tañcettha tesaṃ tesaṃ kula puttānaṃ dhammavinayasikkhāpanaṃ taṃtaṃ kammato nittharaṇādi ca, tadubhaya mevā-nhasaṅgikaṃ patiṭṭhaṃ, mukhyabhūtampana tammūlake suparisuddhasīle patiṭṭhāpanameva, tadupakaraṇattho sikkhāpanādi, idha pana taṃ sādhanabhūto puggalo upacārato patiṭṭhāti gahetabbo, hisaddo yathāvutta samatthanatthe nipāto, saddalakkhaṇaññūyevāti avadhāraṇampana tesu tabbidūyeva samatthoti dassanatthaṃ pakaraṇavasena vuttaṃ, attano pana suguttasīlakkhandhavirahena kadāci koci yathāvuttānaṃ patiṭṭhābhavituṃ na sakkoti… tammūlakattā saddhammaṭṭhitiyā saparapatiṭṭhā bhāvassa ca, teneva vinayadhare ānisaṃsaṃ dassentena bhagavatā tappadhānaṃ tappamukhaṃva katvā ‘‘pañcime bhikkhave ānisaṃsā vinayadhara puggale, katame pañca attano sīlakkhandho sugutto hoti su rakkhito, kukkuccapakatānaṃ paṭisaraṇaṃ hoti, visārado saṅgha majjhe viharati, paccattthike sahadhammena suniggahitaṃ niggaṇhāti, saddhammaṭṭhitiyā paṭipanno ca hotī’’ti vuttaṃ, atthānurūpanti attano vacanīyassatthassa vācakattena yogyaṃ, byañjanānurūpanti attano vācakassa vacanīyattena yogyaṃ, parivāsādīsūtiādisaddena abbhānādiṃ saṅgaṇhāti, taṃtaṃkammanti parivāsādikaṃ taṃtaṃkammaṃ, aññoti asaddalakkhaṇaññū, na kevalamanena sakatthaparatthāva nāsitā, atha khoti vidho saddhammopi nāsitoyevāti vatthumāha ‘ajānanto panā’tiādi, ayathāpaṭipajjamānoti saddalakkhaṇaññunā yathā yena pakārena atthānurūpaṃ byañjane byañjanānurūpañca atthe paṭipajjitabbaṃ, tathā appaṭipajjamāno, tathā ca vakkhati– tathā hi so saddalakkhaṇa majānanto’tiādi. Tividhampi saddhammanti pariyattipaṭipattiadhigamavasenati vidhameva saddhammaṃ, tattha tipiṭakabuddhavacanaṃ pariyattisaddhammo nāma, terasa dhutaguṇā cuddasa khandhakavattāni dve asīti mahāvattānīti ayaṃ paṭipattisaddhammo nāma, cattāro maggā cattāri ca phalāni ayaṃ adhigamasaddhammo nāma, tathāhiccādinā vuttamatthaṃ samattheti, tampi pāḷiyā thirīkātuṃ ‘vuttaṃ heta’ntiādimāha, tattha dhammāti hetū, saddhammassāti yathāvuttassa tividhassa saddhammassa, padabyañjananti padañca byañjanañca taṃ, tattha padaṃ nāma syādyantaṃ tyādyantañca, byañjīyati attho etenāti byañjanaṃ-vākyaṃ athavā pajjate gamyate attho etenāti padaṃ-syādyantādi, vākyaṃva byañjanaṃ, sithiladhanitādipadamevavā vuttanayena byañjananti padabyañjanaṃ, taṃ, dunnikkhittaṃ duṭṭhu nikkhittaṃ ṭhapitaṃ virādhetvā kathitaṃ, attho ca dunnītoti dunnikkhittattāyeva padabyañjanassa tabbacanīyopi duṭṭhuviññāto hoti, vuttapaṭipakkhatoti ‘aviññātasaddalakkhaṇohi’ccādinā vuttassa viññātasaddalakkhaṇattādinā paṭipakkhabhāvato, bhāvappadhāno hi ayaṃ niddeso,ttappaccayalopo vā, na hi attāva attanā veditabboti yuttanti.
以“即是彼”等归纳上述后,开示施设名称的作用。“taṃ”是表因的助词,义为:因为了知词相的智慧是原因,所以……。“evaṃ”是表指示的助词,联结为:如是具有作用。或者,“tadeva”等助词组合,用于“以所述方式”这一意义。若有人思惟:“对有想者的想而言,‘a等四十三字母’等句各自非常庞大,圣典何以如此简略?”则以“如是”等成就施设名称的简略性。以“即是”的限定,显示并非如同别处的外道圣典那样不具简略。于此修行上的简略性同样“即是”,如此,“以随音之音亦”等,抽绎出音等之想,若他人不问则不能自行了知,应问他人而得知,由此随顺于想,这是想与想者的抉择,它的随行须依传承,因为修行中缺乏敬重。现在,为了简略开示圣典的次第而说“如是初”等。“tāva”即“初”,由其被运用故。所缘即行境,syā等在此被制定,与所缘同处即有所缘。先作即本源,由它而syā等被制定,与本源同处即有本源。“于性等中”:“等”字包含“以兔影”等,及单数等。阴性——女性等即于性中而生起。一义转为复合,由此,相通即为同,同即如“王等所余,人唯二数”等,于非过去等义中转起。
Tadevantiādinā yathāvuttaṃ nigametvā saññāvidhāne payojanaṃ dasseti, tanti hetvatthe nipāto, yasmā saddalakkhaṇassa jānanaṃsāni saṃsaṃ tasmāti attho, evanti nidassanatthe nipāto, evaṃ sappayojananti sambandho, tadevanti vā nipātasamudāyo yaṃ, vuttena pakārenetyasmiṃ atthe vattate. Nanuca saññīnaṃ saññānaṃ vattabbatte ‘‘aādayo titālīsavaṇṇā’’tiādīnaṃ vākyānaṃ visuṃvisuṃ mahantattā kuto lāghavaṃ satthassāti maññamāno ‘tathāhi’ccādinā saññāvidhāne lāghavasabbhāvaṃ samattheti, hotevāti avadhāraṇena katthaci parasatthe viya no na hotīti dasseti, paṭipattilāghavampi cettha hoteva, tathāhi ‘‘vaṇṇaparena savaṇṇopi’’ccādo (1-24) vaṇṇādisaññāsamuddharitā nāttānamattāvagametumalanti pare pucchitvā jānitabbā assa, tato saññā-vaseyā, tatossa saññāti saññāsaññīvivecanaṃ tadanuṭṭhānanti paramparāpekkhāya bhavitabbaṃ paṭipatti gāravābhāvā. Idāni saṅkhepato satthakkamaṃ dassetumāha-evaṃ tāvi’ccādi, tāvāti paṭhamaṃ, upayujjamānattāti byāpāriyamānattā, visayo gocaro yatthete syādayo vidhī yante, saha visayenāti savisayā, paṭhamaṃ karīyatīti pakati yato syādayo vidhīyante, saha pakatiyāti sappakatikā, liṅgādikanti ādisaddena‘salabhacchāya’miccādo ekattādi, liṅgebhavā liṅgikā-itthividhayo, ekatthībhāvo samāso, tena, sāmaññato samānattā, samānattantuṇādivuttiyā ‘‘rājādivisiṭṭhe purisā doviya’vasiṭṭhādivisiṭṭhe apaccādimhi atthe pavattanato.