170. 业处摄。‘已知、已明了名色分别者,依此而称为’——这是词解。瑜伽行者,即修行人。‘令烦恼止息’:即令欲贪等盖障烦恼止息。‘如是转起’:即依修习而转起,或依止息而转起。‘依彼’:即依彼修习之慧而观见——这是句法关联。‘已观见’:即已正观。如何说遍业处等瑜伽业本身即是自己的立足处?即由‘初、中、后之故’等语说明。在《分别论》文本中。‘作为近因之故’:由此显示,以‘不逆转而持续转起’之义,近因即称为‘处’。‘殊胜乐’:指禅那乐、道乐、果乐。‘十遍’等语,为显示主要或近行二种意义而说。‘其余者’:即四无量等其余业处。‘随其所宜’:即随顺适合。‘数数现行’:即一再强力转起。‘接触差别’:即对某一类人有二师、某一类人有三师等混合分别。‘在注释书中’:即在《清净道论》注释书中。‘一切安止’:即禅那安止、道安止及果安止。‘近处转起、远处转起’是所论范围。‘另一者’:即远处转起者。‘此三者’:即三种修习。‘此二者’:即二种相。‘一搩手四指’:即宽度上比一搩手多四指的量,或一搩手量或四指量,此亦合理。正如《清净道论》在风遍作法中说:‘见四指量之头被风吹动’。‘打谷场’:即农夫打谷的地面圆场。‘已作’:即取无青等颜色差别的红褐色土块,以水揉和,作成如轮圆、表面平滑的地曼陀罗。如是已作。‘未作’:即于某处地面,非任何人所作,自然生成者。‘以遍处,赡部洲之……’此处。
9. Kammaṭṭhānasaṅgahaanudīpanā
170称扬佛陀者,身中所生之喜;
170. Kammaṭṭhānasaṅgahe . Vidito viññāto nāmarūpa vibhāgo yenāti viggaho. Yogī puggalo. ‘‘Kilese sametī’’ti kāmacchandādike nīvaraṇakilese upasameti. ‘‘Tathā pavatto’’ti bhāvanāvasena pavatto. Vūpasamanavasena vā pavatto. ‘‘Tāyā’’ti tāyabhāvanā paññāya, passantīti sambandho. ‘‘Passitaṃ’’ti samanupassitaṃ. Kathaṃ kasiṇabhāvanādikaṃ yogakammaṃ attāva attano ṭhānaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘ādimajjhapariyosānānaṃhī’’tiādi. Vibhāvanipāṭhe. ‘‘Padaṭṭhānatāyā’’ti etena tiṭṭhati anivattamānaṃ pavattati etenāti ṭhānanti atthena padaṭṭhānameva ṭhānanti vuccatīti dīpeti. ‘‘Sukhavisesānaṃ’’ti jhānasukha maggasukha phalasukhānaṃ. ‘‘Dasakasiṇānī’’tiādīsu mukhyato vā upacārato vā dvidhāpi atthaṃ dassetuṃ ‘‘dasakasiṇānī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Sesānipī’’ti appamaññādīni sesakammaṭṭhānānipi. Yaṃ yaṃ anurūpaṃ yathānurūpaṃ. ‘‘Samudācaraṇaṃ’’ti punappunaṃ bhusaṃ pavattanaṃ. ‘‘Saṃsagga bhedo’’ti ekamekassa puggalassa kassaci dvecariyā, kassaci tissotiādinā sammissa vibhāgo. Aṭṭhakathāyaṃ’’ti visuddhimagga aṭṭhakathāyaṃ. ‘‘Sabbāyapi appanāyā’’ti jhānappanāya ca maggappanāya ca phalappanāya ca. ‘‘Yā āsanne pavattā dūre pavattāti adhikāro. ‘‘Itarā panā’’ti dūre pavattāpana. ‘‘Tāsaṃ panā’’ti tissannaṃ bhāvanānaṃ pana. ‘‘Tesaṃ pī’’ti dvinnaṃ nimittānaṃpi. ‘‘Vidatthicaturaṅgulaṃ’’ nāma vitthārato caturaṅgulādhikaṃ vidatthippamāṇaṃ. Vidatthippamāṇaṃ vā caturaṅgulappamāṇaṃ vātipi yujjati. Tathāhi visuddhimagge vāyokasiṇa vidhāne caturaṅgulappamāṇaṃ sīsaṃ vātena pahariyamānaṃ disvāti vuttaṃ. Khalamaṇḍalaṃ nāma kassakānaṃ kassamaddanabhūmibhāgamaṇḍalaṃ. ‘‘Kataṃ vā’’ti nīlādivaṇṇavisesarahitaṃ aruṇavaṇṇaṃ mattikakkhaṇḍaṃ udakena madditvā cakkamaṇḍalaṃ viya parimaṇḍalaṃ sumaṭṭhatalaṃ pathavimaṇḍalaṃ karonti. Evaṃ kataṃ vā. ‘‘Akataṃ vā’’ti katthaci bhūmibhāge kenaci akataṃ sayaṃ jātaṃ vā. ‘‘Kasiṇena jambudīpassā’’ti ettha.
Buddhoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;
余偈。此中,“赡部洲之遍处,彼喜最胜”为句法关联。“遍处”即全曼陀罗,意指对整个赡部洲曼陀罗的自在主权所生之喜。“善安立”即平等安立。“形状施设”指依曼陀罗形状而现起的相施设。“触处”指身体或树顶等被风吹触之处。“风轮”即风之圆环。“日月与火之光明为殊胜”是复合词。“殊胜”即被特别彰显。
Varameva hi sāpīti, kasiṇenapi jambudīpassāti.
“如烟”:即烟熏状,如同被烟充满的布,故说“成肿胀状”。末尾ka字表贬斥义,故说“因可恶故”,意为应厌离。“尸体”即可厌之身。“彼即”指那具尸体本身。“流脓、断坏”是关联。其中,“特显青黑色”即极为青黑,因其可恶而称为“青瘀”。“彼再经时”即青瘀之身再经一些时日,脓血成熟,由各处孔窍流出。“即彼身”为关联。“断坏”亦读作“断断”。“拉开”是将碎块从身体分离,拖至各处。“流血的尸体”指在切割、刺穿的疮口处流血的尸体。
Gāthāseso. Tattha jambudīpassa kasiṇato sāpītivarā evāti yojanā. ‘‘Kasiṇato’’ti ca sakalamaṇḍalato. Sakalassa jambudīpamaṇḍalassa issariyādhipatito pīti vuttaṃ hoti. ‘‘Sanniviṭṭhā’’ti samaṃ saṇṭhitā. ‘‘Saṇṭhāna paññattī’’ti maṇḍalasaṇṭhānena upaṭṭhitā nimittapaññatti eva vuccati. ‘‘Phuṭṭhaṭṭhāne’’ti kāyevā rukkhaggādīsuvā vātena pahataṭṭhāne. ‘‘Vāyu vaṭṭī’’ti vātaparimaṇḍalaṃ. Candasūriyānaṃ aggissa ca obhāsena visiṭṭhāti samāso. ‘‘Visiṭṭhā’’ti visesitā.
“烟熏”即被烟所熏,如同被烟充满的布。因此说“达到肿胀状态”。末尾的“ka”字母表示贬斥义,故说“因可厌故”,应厌离其状态。“尸体”指低劣的身体。“正是那个”即那具尸体。名为“流脓的”、“被切割的”,这是句子的连接。其中,特别呈深蓝黑色,正是那个因可厌而称为青瘀的。“正是那个再次腐熟后”即那具青瘀的身体再次经过长时间后腐熟,脓血完全成熟,这是含义。从各处孔窍。连接起来:正是那个身体。名为被切割的,也读作“有切痕的”。“拉开后”即将碎块从身体上松开,拖到各处。“流血的尸体”即在切割、刺穿的伤口处流血的尸体。
‘‘Dhūmātaṃ’’ti dhūmāyitaṃ. Dhūmapūritapaṭaṃ viyāti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘sūnabhāvaṃ gataṃ’’ti. Ante kakāro nindatthajotakoti vuttaṃ ‘‘kucchitattā’’ti. Jegucchi tabbattāti attho. ‘‘Chavasarīrassā’’ti lāmakasarīrassa. ‘‘Tadevā’’ti chavasarīrameva. Vipubbakaṃ vicchinnakaṃ nāmāti sambandho. Tattha visesena nīlantivinīlaṃ. Tameva kucchitattā vinīlakaṃ. ‘‘Tadeva puna paccitvā’’ti vinīlakasarīrameva puna kālātikkame paccitvā. Pūtilohitānaṃ paripakkabhāvaṃ patvāti attho. Tato tato dvāracchiddato. Yuttaṃ tadeva sarīranti sambandho. Vicchinnakaṃ nāma, vicchiddakantipi paṭhanti. ‘‘Apakaḍḍhitvā’’ti khaṇḍāni sarīrato mocetvā taṃ taṃ padesaṃ kaḍḍhitvā. ‘‘Paggharitalohita sarīraṃ’’ti chinnaviddhaṭṭhānesu vaṇamukhehi paggharitalohitasarīraṃ.
“佛随念”——此中,“佛”一词是依功德而作的转喻(以德主之名代指功德)。由于应当以具德者大尊(Dabba)之名来把握其功德,故说“随念佛陀之德即佛随念”。法随念等亦同此理。“阿拉汉等”——即阿拉汉等德。“已离恶等垢及吝啬者,即已离恶垢与吝啬”——此为其词源(vigaho)。“以自身所证得之涅槃”——以此宣说了圣者诸烦恼的究竟寂灭。“依于彼”——即依于彼人。“利益随摄”名为:以“愿此人无怨、愿此人无苦”等,将无怨等利益与安乐,以心随摄于彼人之中。悲与喜,即如《心之摄义》下方(他处)所说之义。“利益随摄、喜乐利益、遣除不利”——此为复合词。其中,利益随摄是慈的作用;喜乐利益是喜的作用;遣除不利是悲的作用。此中,见他人具足利益安乐,以彼人之利益于自身增长喜悦,名为“喜乐利益”。见他人受苦,作意“愿此人脱离此苦,愿其不枯萎”,如是以心遣除他人之不利与苦,名为“遣除不利”。“他们”——即其他有情。“自己”——即属于自己。“此”——即苦乐之因。唯自作之业方为自己所有,他们即是“业为自己所有者”。即其他有情。属于他们之状态(bhāvo)。随增彼者——此为其词源。“界限打破”——自己、亲爱者、中庸者、怨敌者,此为四种界限。打破即sambheda。义为混合、令无差别。界限之打破即界限打破。“所有女人、所有男人”等,依限定与分齐而遍满,名为“限定遍满”。“一切有情、一切息生、一切生类”等,不依限定与分齐而遍满,名为“非限定遍满”。“东方一切有情无怨”等,依方位区分而遍满,名为“方位遍满”。“具足那些者”——具足他们无量心之人。“恒以柔软心”——即于一切时以寂静清凉之心。或者,“梵”一词是殊胜的同义词,如“生殊胜福”等中所示。应食、应啖即“应食”(asitaṃ)。即五种正食。应饮即“已饮”(pītaṃ)。即八种饮料。应以齿嚼即“已嚼”(khāyitaṃ)。即糕饼、根茎、果实等种种嚼食。以指取而舐、舔即“已舐”(sāyitaṃ)。即蜜糖等舐食。自性厌逆名为“自性厌逆”。因为四种食无论涂抹于器皿,或手口等何处,皆会黏着、附着、染着。彼须以水洗之。而未洗者亦成可厌。处所厌逆名为:其被吞咽时,与停留于喉等处的胆汁、痰等处所相混之厌逆。积聚厌逆名为:依积聚之厌逆。“积聚”即指胃。成熟厌逆名为:彼入于积聚,至成熟之时,成为粪尿等状态之厌逆。未熟厌逆名为:于彼未熟未消化时,于身中生起种种疾病之厌逆。果报厌逆名为:从其成熟之时起,于身中增长发毛等厌逆聚之厌逆。流出厌逆名为:彼从九疮门或毛孔等其他种种漏口,以溢出、流出等方式之厌逆。“于此”——即于此四种食。“厌逆断欲想”——如于旷野道中,父母为度旷野而食子肉,于极可意之食亦断除味爱而转起之想。“依自相等”——即依自相、资粮等。“为贪所行”——此中,“为贪”是具工具义,此“如是状”词即是工具格。其中,由工具义故,“为贪所行”即于四威仪中多分以贪心而行。意为:被贪心引导而游走。然而于“如是状”中,“为贪所行”意为成为贪之旗幡、贪之标帜而游走。“彼之”——即彼人之。“增盛”——即升起、极明显。亦有言“更多者”。“为断”——此中,“为”字是初义(初始目的)。因此,悲应修习以断加害;喜应修习以断不悦——此即摄尽其余经文。“由出离之语故”——此是嗔恚之出离,即慈心解脱;此是加害之出离,即悲心解脱;此是不悦之出离,即喜心解脱。如是,由出离与状态之语故。(四种无量心)。嗔行者——如是所说。“及嗔行境之不存”——即生嗔之境与状态之不存在。青等四遍——如是说是嗔行者(所缘)。为何此处未另说嗔行者修舍之适切原因?为显“因有别因故未说”而言“此处亦”等。“三”——即三种无量。“可意之色”——即可意之颜色。而“心散乱者”是统领文。“彼之”——即多放逸及心散乱者之人。应可说。然于《清净道论》无如是说,此是其意。于分别之诵中。“说为慧之境”——若为慧境故,是痴行者之所宜。若慧境之死寂想、安息想及决择亦是痴行者之所宜,则说“如是念”等。“大种遍”——即地遍等大种遍。“于彼亦”——即于他们四十业处中。二十遍之粗与细亦皆被摄于此。“大”——即从四指宽以上为大。若“如”字唯取字面义,则将执取“如是二十细者唯是寻行者所宜,非慧行者等”。然则,依注释言“慧行者无非所宜”,则将相违。以此意故说“于细字应加如字”。或者,若义为:粗者属痴行者,细者唯属寻行者,非痴行者;然慧行者等则粗细皆被开许,应作如是见。“这些一切”——这些一切乃是行类分别之语。依正相对治,于三不善行者之人中,寻行者由极适切故,亦摄于信行者与慧行者中。是故说“然贪等未被伏”等。
‘‘Buddhānussatī’’ti ettha buddhasaddo guṇyūpacāra vacanaṃ hoti. Guṇino dabbassa nāmena guṇānaṃ gahetabbattāti vuttaṃ ‘‘buddhaguṇassa anussati buddhānussatī’’ti. Esanayo dhammānussatādīsu. ‘‘Arahatādī’’ti arahatādiguṇo. Vigatāni dussilyādi malāni ca maccherañca yassa taṃ vigatamalamaccheraṃ. Tassa bhāvoti viggaho. ‘‘Attanā adhigatanibbānañcā’’ti etena ariyapuggalānaṃ kilesānaṃ accantavūpasamo vutto. ‘‘Yaṃ ārabbhā’’ti yaṃ puggalaṃ ārabbha. Hitūpasaṃhāro nāma ayaṃ puggalo avero hotu, abyāpajjo hotūtiādinā averatādīni hitasukhāni tasmiṃ puggale cittena upasaṃharaṇaṃ. Karuṇā, muditā, heṭṭhā cetasikasaṅgahe vuttatthā eva. Hitūpasaṃhāro ca hitamodanā ca ahitāpanayanañcāti dvando. Tattha hitūpasaṃhāro mettāya kiccaṃ. Hitamodanā muditāya. Ahitāpanayanaṃ karuṇāya kiccaṃ. Tattha paraṃ hitasukhasampannaṃ disvā tena parahitena attani pītipāmojjavaḍḍhanaṃ hitamodanā nāma. Paraṃ dukkhitaṃ disvā ayaṃ imamhādukkhā muccatu, mākilamatūti evaṃ cittena parasmiṃ ahitassa dukkhassa apanayanaṃ ahitāpanayanaṃ nāma. ‘‘Tesaṃ’’ti parasattānaṃ. Sassa attano idanti sakaṃ. ‘‘Idaṃ’’ sukhadukkhakāraṇaṃ. Attanā katakammaṃ eva sakaṃ yesaṃ te kammassakā. Parasattā eva. Tesaṃ bhāvo. Tassa anubrūhananti viggaho. ‘‘Sīmasambhedo’’ti attā ca piyapuggalo ca majjhattapuggalo ca veripuggalo cāti catasso sīmā. Sambhindanaṃ sambhedo. Sammissanaṃ anānattakaraṇanti attho. Sīmānaṃ sambhedo sīmasambhedo. Sabbā itthiyo, sabbepurisātiādinā odhiso paricchedato pharaṇaṃ odhisopharaṇaṃ nāma. Sabbesattā, sabbepāṇā, sabbebhūtātiādinā anodhiso aparicchedato pharaṇaṃ anodhisopharaṇaṃ nāma. Puratthimāyadisāya sabbesattā averāhontūtiādinā disāvibhāgavasena pharaṇaṃ disāpharaṇaṃ nāma. ‘‘Taṃ samaṅgīno cā’’ti tāhi appamaññāhi samaṅgīno puggalā. ‘‘Niccaṃ sommahadayabhāvenā’’ti sabbakālaṃ santasītala hadayabhāvena. Brahmasaddo vā seṭṭhapariyāyo ‘brahmaṃ puññaṃ pasavatī’tiādīsu viya. Asitabbaṃ bhuñjitabbanti asitaṃ. Pañcabhojanaṃ. Pātabbanti pītaṃ. Aṭṭhavidhaṃ pānaṃ. Dantena khāyitabbaṃ khāditabbanti khāyitaṃ. Pūvakkhajjaphalakkhajjādikaṃ nānākhādanīyaṃ . Aṅgulīhipi gahetvā sāyitabbaṃ lehitabbanti sāyitaṃ. Madhupphāṇitādikaṃ sāyanīyaṃ. Sarasappaṭikūlatā nāma attano sabhāvato paṭikūlatā. Catubbidhopi hi āhāro bhājanesu vā hatthamukhādīsu vā yattha yattha sammakkheti, laggati, limpati. Taṃ udakena dhovitabbaṃ hoti. Adhotaṃ pana tampi jegucchanīyaṃ hoti. Āsayato paṭikūlatā nāma tassa ajjhoharīyamānassa kaṇṭhādīsu ṭhitehi pittasemhādīhi āsayehi sammissanavasena paṭikūlatā. Nidhānato paṭikūlatā nāma nidhānato paṭikūlatā. ‘‘Nidhānaṃ’’ti ca āmāsayo vuccati. Pakkato paṭikūlatā nāma tassa nidhānagatassa paripakkakāle gūthamuttādibhāvapattito paṭikūlatā. Apakkato paṭikūlatā nāma tasmiṃ aparipakke ajiṇṇe sati sarīre nānāroguppattivasena paṭikūlatā. Phalato paṭikūlatā nāma tassa paripakkakālato paṭṭhāya sarīre kesalomādīnaṃ paṭikūlarāsīnaṃ vaḍḍhanavasena paṭikūlatā. Nissandato paṭikūlatā nāma tassa na vahidvārehi vā lomakūpehivā aññehi nānāvaṇamukhehi vā uggharaṇa paggharaṇādivasena paṭikūlatā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ catubbidhe āhāre. ‘‘Nikantippahānasaññā’’ti kantāramagge mātāpitūnaṃ kantāranittaraṇatthāya putta maṃsakhādane viya ati manuññepi āhāre rasataṇhā pahānavasena pavattā saññā. ‘‘Salakkhaṇādivasenā’’ti salakkhaṇasasambhārādivasena. ‘‘Rāgena caratī’’ti ettha ‘‘rāgenā’’ti karaṇatthe, itthambhūtalakkhaṇevā karaṇa vacanaṃ. Tattha karaṇatthetāva ‘‘rāgena caratī’’ti catūsu iriyāpathesu yebhūyyena rāgacittena carati. Rāgacittena niyyamāno vicaratīti vuttaṃ hoti. Itthambhūta lakkhaṇe pana ‘‘rāgena caratī’’ti tesu rāgaketu rāgadhajo hutvā vicaratīti vuttaṃ hoti. ‘‘Assā’’ti tassapuggalassa. ‘‘Ussanno’’ti uggato pākaṭataro. Bahutarotipi vadanti. ‘‘Pahānāyā’’ti ettha itisaddo ādi attho. Tena karuṇā bhāvetabbā vihiṃsāya pahānāya. Muditā bhāvetabbā aratiyā pahānāyāti imaṃ pāḷisesaṃ saṅgaṇhāti. ‘‘Nissaraṇatāvacanato’’ti nissaraṇañhetaṃ byāpādassa yadidaṃ mettāceto vimutti. Nissaraṇañhetaṃ vihesāyayadidaṃ karuṇā cetovimutti. Nissaraṇañhetaṃ aratiyā yadidaṃ muditā ceto vimuttīti evaṃ nissaraṇa bhāvavacanato ca. Catasso appamaññāyo. La. Dosa caritassāti vuttaṃ. ‘‘Dosa vatthuttābhāvato cā’’ti dosuppattiyā vatthu bhāvassakaraṇa bhāvassa abhāvato ca. Nīlādīni cattāri kasiṇāni dosa caritassāti vuttaṃ. Kasmāpanettha dosa caritassa upekkhā sappāyakāraṇaṃ visuṃ na vuttanti. Aññakāraṇattā na vuttanti dassento ‘‘ettha cā’’tiādimāha. ‘‘Tisso’’ti tisso appamaññāyo. ‘‘Manāpiyarūpānī’’ti manāpiyavaṇṇāni. Vikkhittacitto ca hotīti adhikāro. ‘‘Tassā’’ti pamāda bahulassa vikkhittacittassa ca puggalassa. Vuttaṃ siyā. Visuddhi magge pana evaṃ vuttaṃ natthīti adhippāyo. Vibhāvanipāṭhe. ‘‘Buddhivisaya bhāvenā’’ti vuttaṃ. Yadi buddhivisayattā mohacaritassa sappāyaṃ. Buddhivisayabhūtāni maraṇa upasamasaññā vavatthānānipi mohacaritassa sappāyāni siyunti vuttaṃ ‘‘evañhisatī’’tiādiṃ. ‘‘Bhūtakasiṇānī’’ti pathavīkasiṇādīni mahābhūtakasiṇāni. ‘‘Tatthāpī’’ti vā tesu cattālīsa kammaṭṭhānesupi. Evaṃsati vaṇṇakasiṇānaṃ puthulakhuddakatāpi ettha saṅgahitā hotīti. ‘‘Mahantaṃ’’ti vidatthi caturaṅgulato mahantaṃ. Yadi evasaddo yathārutameva yujjeyya. Evaṃsati khuddakaṃ vitakkacaritasseva sappāyaṃ, na buddhicaritādīnanti evamatthopi gaṇheyya. Atha buddhicaritassa pana asappāyaṃ nāma natthīti aṭṭhakathāvacanena virujjheyyāti iminā adhippāyena ‘‘khuddakanti padeyujjatī’’ti vuttaṃ. Athavā, puthulaṃ mohacaritassa, khuddakaṃ vitakkacaritasseva, namohacaritassāti atthe sati, buddhicaritādīnaṃ pana puthulaṃpi khuddakaṃpi anuññātaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sabbañcetaṃ’’ti sabbañca etaṃcaritavibhāgavacanaṃ. Ujuvipaccanīkavasena tīsu akusala caritesu puggalesu. Vitakka carite ca atisappāyatāya saddhābuddhi caritesūti adhippāyo. Tenāha ‘‘rāgādīnaṃ pana avikkhambhikā’’tiādiṃ.
“佛陀的功德……诸功德”在此处,“功德”一词应结合前文来理解,即佛陀的功德与法的功德等。“在那里”是指在那功德句中。不满足,即不令满足。意思是不能产生满足感。能产生悚惧感,即能令悚惧生起,故为能悚惧者。“法”即自性。具有能悚惧之法的,即是能悚惧之法。指死亡。“第五禅定”是指色界第五禅定。“仅增长之量”是指仅增长的程度。“在那里”是指在可厌的所缘中。“旧粪”是指陈旧之粪。即排泄大小便之处。因此说“如见粪堆”。他们从未无悦俱而证得安止。由于远离嗔恚、害、不乐,悦俱极易生起,且如同第五禅,乐与悦俱未被镇伏。“在舍的方面”是指在观察舍的方面。“坚固”即强固。“明显”即清晰。令相坚固明显而执取,为坚固明显执取。“对于某种所缘”是指对于佛陀功德等所缘。“似相”在此处,“似”字指与彼相似而转起,故说“那样的”等。“在那形态中”以此表明,如同在地轮等中,以形态方式而存在的自性法蕴中,唯有与其相似的似相才能成就。“如是”即依止观概要中所述十遍、十不净等的说法次第。“学习善巧”指欲开始修行业处的比丘,在导师处学习一切业处仪轨,此学习即为“学习”。于此学习中的善巧,为学习善巧。又,在此处,若不能学习全部,则对于自己将开始修习的那一个业处,应完整地学习其仪轨。“在学习时”此处“上”字有“上方”之义。“执取”是指为了显示如同在心中不灭而获得那样,以心执取,故说“一再地”等。“在正随观时”是指正确地、反复地以眼观察,如同看见一般。周遍、从各方面而作,为遍作。在那相执取的工作中,将所应作的各种仪轨完全做到后而执取,这是所说的意思。为了显示“修习”即增长这一含义,而说“一再地”等。“在无间精勤时”是指日夜无间地努力时。在取学习相时,即使取形态,也是与颜色、形状等自性法一起取的。然而在似相中,则舍弃自性法,只取其相似的、名为相施设的纯粹形态。在此或许会问:在似相中,颜色不也可见吗?确实如此。但那仅是相似而已,并非绝对的颜色。因此说“彼相似者,为脱离事物自性之法”。“善安住”即不动摇。“已进入”意指如同被放入修习心的内部一般。照耀,故为光明。成为光明而生起,故为光明生起。或照耀为光明。具有生起的光明,故为光明生起。“令退没”即使之退没。不令其有再次生起的机会。“以此”是就作者而言的具格用法。“护相仪轨”是指为了保护已生起的相不消失,而防护七种障碍法。然而,那七种障碍法是什么呢?在此我们无需赘述,因为在《清净道论》中已经说过了,为表明此意而引述了偈颂。“住所”指不适当的住所。“行处”指不适当的行处村落。“谈论”指不适当的言论。对于人等等也是如此。“应亲近”即应侍奉。“对于如此修行者”是指对于如此以回避应回避的、以亲近应亲近的方式而修行的人。“超越了欲贪的对象状态”以此说明了超越欲地、欲有,以及进入色地、色有。居住为自在。能力、本领,这是其含义。已达到自在的状态,为自在已得。自在本身即是自在者。如同波罗蜜一般。“从那里思惟”在此,“iti”一词是“等”的意思。以此包含了“从那里喜”等。对于那些渴望的、一切知的佛陀们。“在那里”是指在那些两个有分中。“在有分转起中”是指在有分流转中。“迟钝状态”指变得迟钝而进行、转起,为迟钝。其状态为迟钝状态。“安置”指作意决意后而安住。由此不超越。“随心所欲”等是修饰动作的词。“随心所欲”指在任何地方,随其所欲。“随时所欲”指在任何时刻,随其所欲。“随量所欲”指以任何程度,随其所欲。“为了断除寻等粗重支分”在此处,是依什么力量而断除的呢?是依各别的离欲修习之力而断除。那么,什么是各别的离欲修习呢?就是为了显示“即是被特定意乐差别所摄的近行修习”这一含义,而说“首先,初禅”等。“热勤精进”是指瑜伽行者以此精进,令自己或烦恼法受到炙烤、折磨。这称为热勤精进。即使被揭开,也还是虚空。对于缘取彼虚空,为生起上乘禅那而修习者,也还是反复地生起那第五禅。并且,在不超越所缘的情况下,禅那也不被超越。“在那里”是指在那虚空遍中。“彼超越的可能性”是指超越遍相的可能性。“如所见”是指以禅眼所见的方式。“尊重后”即称赞后。正确地随念,为正随念。“或其他诸人”或指凡夫智者。在念死想等确定中,遍作得定,近行亦成就,这是连接。然而,对于利根的凡夫,在佛陀功德等中,近行的生起在注释书中确实有说。“在止禅中”这是就主要方面而言。应知,观业处也应被包括在内。也有说法认为,过去曾作布施,以此功德,未来将证得禅那、神通或道果,怀着这样的愿求而来者,也是已作加行之人。那么,什么是已作加行之人呢?说“在临近有中”等。在八种方式中以四法的方式说,在九种方式中以五法的方式说,这是那些论师的确证之语。然而,应审察后接受。因为除了虚空遍,证得无色禅后,为了神通而作遍作时,也必须修习虚空遍,所以它作为神通基础的可能性是存在的,此义得以成立。先前未修习与未作加行,在含义上是同一的。“初学者”是指在神通业处的初学者。“对于那样的”是指对于过去未作加行、未修习,而现在开始想要“我将施展神通”的、在神通业处为初学者的善男子们,这是连接。“施展神通”是举要言之。也应包括“我将以天耳界听闻声音”等。而且,这是就初学者仪轨的主要部分而说。对于在神通中已达自在者,那第五禅也根据情况,在六种所缘中安止。“应决意”是指为了达成所期望的效果,应以“令成百、令成千”等心去施展。即令显现之意。“我成百,或我成千”是就变化自身为百、为千的方式而说。其余则是就变化其他事物的方式而说。或听闻声音,或看见色法,或了知他心,或随念宿住。在注释书的原文中。“决意”是以神通决意。即施展、产生之意。因为决意有两种:以遍作决意和以神通决意。而在此处,是说以神通决意。“以决意心”即是以神通心。“遍作心”是指在预备阶段的转向遍作心和决意遍作心。而最后的是基础禅那的入定。这是为了遍作心的等持而说。若遍作心已等持,有何作用呢?故说“因为那样”等。“其余神通中,也应根据情况而说”是指在天耳通的遍作中,应以“即以那遍作定智耳,听闻附近的天界之声”等方式而说。“如是作已”即如是作意已。“那”是指最后的基础禅那入定。“在此未被执取,应知”是指依长老的意见应知。然而,在此因以初学者仪轨为主,所以最后的基础禅那入定也是必须说的。“令心具有身的状态而决意后”是指“愿此心也如此身一般,成为迟钝行进”,如此令心具有身的状态而决意后。“以可见之身”是指因以迟钝行进的方式而行,故以众人皆可见的色身。应知与此相反的,是快速行进。“仅为所缘”是就非完成色而说。“所缘前生”是指完成色。而另一种,应知是就心所依处色而说。在他心通处,注释书与复注师们有讨论,为显示此而说“在此,首先在注释书中”等。“在注释书中”是指在《法集论》注释书及《清净道论》注释书中。“以刹那的方式”是指以刹那现在的方式。在转向中灭去,这是连接。“一心”是指他人之心。他们执取那已过去的心。“那些”是指速行心。“对于它们”是指对于速行心。“以此”是指以此转向。“否则”是指若执取以相续时或长时方式所说的现在。为何呢?因为若执取以相续时或长时方式的现在,则整个一个速行路都是同一现在。“一切心”是指速行心。“俱生”这是就俱生法也存在而说。然而,转向等心不执取刹那坏灭。他们将他人所有的心执取为如同一心。因此,应知也没有时间上的差别。“以及涅槃”被说到,涅槃如何能称为“宿住”呢?在随念过去般涅槃者的道果时,作为他们所缘的涅槃也被随念。在那里,由于他们道果是过去的,所以涅槃也称为“宿住”。
‘‘Buddhadhamma. La. Guṇānaṃ’’ti ettha guṇasaddo pubbapadesu yojetabbo buddhaguṇānañca dhammaguṇānañcātiādinā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ guṇapade. Na tappetīti atappanīyo. Tappanaṃ santuṭṭhiṃ na janetīti attho. Saṃvejanaṃ saṃvegaṃ janetīti saṃvejaniyo. ‘‘Dhammo’’ti sabhāvo. Saṃvejaniyo dhammo yassāti saṃvejaniya dhammaṃ. Maraṇaṃ. ‘‘Pañcamajjhānasamādhissā’’ti rūpāvacara pañcamajjhāna samādhissa. ‘‘Udayamattānī’’ti vaḍḍhitamattāni. ‘‘Tatthā’’ti paṭikūlārammaṇesu. ‘‘Pubbacchaṭṭakassā’’ti purāṇacchaṭṭakassa. Gūthamuttavissajjana kassāti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘gūtharāsi dassane viyā’’ti. Na te kadāci somanassena vinā appanaṃ pāpuṇanti. Byāpādavihiṃsā aratīnaṃ dūribhāvena somanassuppattiyā atisukarattā pañcamajjhāne viya sukhasomanassānañca avikkhambhanato. ‘‘Udāsinapakkhe’’ti ajjhupekkhanapakkhe. ‘‘Daḷhaṃ’’ti bhusaṃ. ‘‘Vibhūtaṃ’’ti pākaṭaṃ. Nimittaṃ daḷhavibhūtaṃ katvā gahaṇaṃ daḷha vibhūtaggahaṇaṃ. ‘‘Kassaci ārammaṇassā’’ti buddhaguṇādi ārammaṇassa. ‘‘Paṭibhāganimittaṃ’’ti ettha paṭibhāgasaddo tassa dise pavattoti āha ‘‘tādise’’tiādiṃ. ‘‘Taṃsaṇṭhāne’’ti etena pathavimaṇḍalādīsu viya saṇṭhānākārena ṭhitesu sabhāva dhamma puñjesu eva tassadisaṃ paṭibhāganimittaṃ nāma sijjhatīti dasseti. ‘‘Eva’’nti samathasaṅgahe tāva dasakasiṇāni, dasaasubhātiādinā vuttena vacanakkamena. ‘‘Uggahakosallaṃ’’ti bhāvanākammaṃ ārabhitukāmena bhikkhunā ācariyassa santike sabbassa kammaṭṭhāna vidhānassa uggahaṇaṃ uggaho. Tasmiṃ kosallaṃ uggahakosallaṃ. Apicettha. Sabbaṃ uggahituṃ asakkontena yaṃ attanā ārabhissati. Tassa ekassa vidhānaṃ paripuṇṇaṃ uggahetabbaṃ. ‘‘Uggaṇhantassā’’ti ettha ukāro upari attho. ‘‘Gahaṇaṃ’’ti ca yathā citte avinassamānaṃ hutvā labbhati, tathā katvā cittena gahaṇanti dassetuṃ ‘‘uparūparī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Samanupassantassā’’ti sammā punappunaṃ cakkhunā dassanasadisaṃ karontassa. Parito samantato karaṇaṃ parikammaṃ. Tasmiṃ nimittaggahaṇakamme yaṃ yaṃ kattabbavidhānaṃ atthi, taṃ taṃ paripuṇṇaṃ katvā gahaṇanti vuttaṃ hoti. Bhāvanāti vaḍḍhanāti imamatthaṃ dassento ‘‘punappuna’’ntiādimāha. ‘‘Nirantaraṃ padahantassā’’ti rattidivaṃ nirantaraṃ ārabhantassa. Uggaha nimitte saṇṭhānaṃ gaṇhantopi vaṇṇarūpādinā sabhāva dhammena saheva gaṇhāti. Paṭibhāganimitte pana sabhāvadhammaṃ muñcitvā tassa disaṃ nimitta paññatti saṅkhātaṃ suddhasaṇṭhānameva gaṇhāti. Ettha siyā, paṭibhāganimittepi vaṇṇo nāma sandissati yevāti. Saccaṃ. So pana paṭibhāgamattaṃ hoti. Na ekantavaṇṇo. Tenāha ‘‘tappaṭibhāgaṃ vatthu dhammavimuccitaṃ’’ti. ‘‘Sannisinnaṃ’’ti acalaṃ. ‘‘Pavesitaṃ’’ti bhāvanācittassa abbhantare pakkhittaṃ viya hotīti adhippāyo. Obhāsatīti obhāso. Obhāso hutvā jātanti obhāsajātaṃ. Obhāsanaṃ vā obhāso. Jāto obhāso assāti obhāsajātaṃ. ‘‘Pātentī’’ti paṭipātenti. Puna uppajjanavasena uṭṭhātuṃ na denti. ‘‘Etāyā’’ti kattu atthe karaṇavacanaṃ. ‘‘Nimittarakkhaṇavidhānaṃ’’ti samuppannassa nimittassa anassanatthāya sattavidhehi palibodha dhammehi rakkhaṇatthaṃ. Katame pana tesattavidhā palibodhadhammā nāmāti. Idha amhehi vattabbaṃ natthi. Visuddhi magge eva te vuttāti dassetuṃ gāthamāha. ‘‘Āvāso’’ti asappāyāvāso. ‘‘Gocaro’’ti asappāyagocaragāmo. ‘‘Bhassaṃ’’ti asappāyavacanaṃ. Evaṃ puggalādīsu. ‘‘Sevethā’’ti seveyya. ‘‘Evañhipaṭipajjato’’ti evaṃhivajjitabbe vajjanavasena sevitabbe sevanavasena paṭipajjantassa. ‘‘Kāmataṇhāya visayabhāvaṃ atikkamitvā’’ti etena kāmabhūmi kāmabhavasamatikkamo, rūpabhūmirūpabhava okkamo ca vutto. Vasanaṃ vasī. Satti. Sāmatthiyanti attho. Vasiṃ bhūtaṃ pattanti vasibhūtaṃ. Vasī eva vasitā. Yathā pāramitāti. ‘‘Tato vicāranti’’ ettha itisaddo ādiattho. Tena tato pītiṃtiādiṃ saṅgaṇhāti. Icchantānaṃ tesaṃ sabbaññubuddhānaṃ. ‘‘Yatthā’’ti yesudvīsubhavaṅgesu. ‘‘Bhavaṅgacāre’’ti bhavaṅgappavattiyaṃ. ‘‘Dandhāyitattaṃ’’ti dandhaṃ hutvā ayati pavattatīti dandhāyitaṃ. Tassa bhāvo dandhāyitattaṃ. ‘‘Ṭhapetuṃ’’ti adhiṭṭhānaṃ katvā ṭhapetuṃ. Tato anatikkamituṃ. ‘‘Yatthicchakaṃ’’tiādīni kriyāvisesanapadāni. ‘‘Yatthicchakaṃ’’ti yattha yattha ṭhāne icchānu rūpaṃ. Yadicchakantiyasmiṃ yasmiṃ khaṇe icchānu rūpaṃ. ‘‘Yāvaticchakaṃ’’ti yattakena pamāṇena icchānu rūpaṃ. ‘‘Vitakkādikaṃ oḷārikaṅgaṃ pahānāyā’’ti ettha kassa balena pahānaṃ hoti. Taṃ taṃ virāga bhāvanā balena pahānaṃ hoti. Kāca taṃ taṃ virāgabhāvanā nāma hoti. Ajjhāsaya visesa pariggahitā upacārabhāvanā evāti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘pathamajjhānaṃ tāvā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ātāpavīriyaṃ’’ti yenavīriyena yogino attānaṃ vā kilesa dhamme vā ātāpenti paritāpenti. Taṃ ātāpavīriyaṃ nāma. Ugghāṭīyamānampi ākāsameva hoti. Taṃ ārabbha uparijhānantaruppattiyā bhāvanaṃ karontassapi punappunaṃ tameva pañcamajjhānaṃ uppajjati. Ārammaṇe ca anatikkante jhānaṃpi anatikkantameva hotīti. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ ākāsakasiṇe. ‘‘Tadatikkamanasambhavo’’ti kasiṇa nimittātikkamanasambhavo. ‘‘Yathādiṭṭhe’’ti jhānacakkhunā diṭṭhappakāre. ‘‘Sambhāvetvā’’ti thometvā. Sammā anussaraṇaṃ samanussaraṇaṃ. ‘‘Itaresaṃpi vā’’ti puthujjana paṇḍitānaṃpi vā. Maraṇa saññā vavatthānesu parikammañca samādhiyati, upacāro ca sampajjatīti yojanā tikkhapaññānaṃ pana puthujjanānaṃpi sataṃ buddhaguṇādīsupi upacāra sambhavo aṭṭhakathāyaṃ vuttoyeva. ‘‘Samathajjhānesū’’ti idaṃ adhikāravasena vuttaṃ. Vipassanā kammaṃpi gahetabbamevāti daṭṭhabbaṃ. Pubbedānaṃ datvā iminā puññena āyatiṃ jhānābhiññāyo vā maggaphalāni vā paṭilabhissāmīti patthanaṃ katvā āgatopi katādhikāro evātipi vadanti. Katamo pana katādhikāro nāmāti āha ‘‘āsannabhave’’tiādiṃ. Aṭṭhavidhesu catukkanayavasena, navavidhesu pañcakanayavasena vuttoti tesaṃ vādīnaṃ sādhakavacanaṃ. Vicāretvā pana gahetabbaṃ. Ākāsa kasiṇena vinā arūpajjhānāni labhitvā puna abhiññatthāya parikammekate ākāsakasiṇepi kattabbattā tassa abhiññāpādakatā sambhavo vuttoti atthassa sambhavato. Pubbe abhāvita bhāvanoti ca akatādhikāroti ca atthato ekaṃ. ‘‘Ādikammiko’’ti abhiññākamme ādikammiko. ‘‘Tādisānaṃ’’ti pubbe akatādhikārānaṃ abhāvitabhāvanānaṃ idāni iddhivikubbanaṃ karissāmīti ārabhantānaṃ abhiññākamme ādikammikakulaputtānanti sambandho. ‘‘Iddhivikubbanaṃ’’ti ca upalakkhaṇavacanaṃ. Dibbāya sotadhātuyā saddaṃ savanaṃ karissāmītiādikaṃpi gahetabbaṃ. Idañca ādikammikavidhānādhikārattā vuttaṃ. Abhiññāsu vasipattānampi taṃ pañcamajjhānaṃ chasuārammaṇesu yathārahaṃ appetiyeva. ‘‘Adhiṭṭhātabbaṃ’’ti yathicchita nipphattatthāya sataṃ hotu sahassaṃ hotūtiādinā cittena abhividhātabbaṃ. Abhinīharitabbanti vuttaṃ hoti. ‘‘Sataṃ homi, sahassaṃ homīti vā’’ti attānaṃ sataṃ vā sahassaṃ vā nimminanavasena vuttaṃ. Sesaṃ pana aññathānimminanavasena. Sotuṃ vā saddaṃ, passituṃ vā rūpaṃ, jānituṃ vā paracittaṃ. Anussarituṃ vā pubbenivutthaṃ. Aṭṭhakathāpāṭhe. ‘‘Adhiṭṭhātī’’ti abhiññāya adhiṭṭhāti. Abhividhāti nibbattetīti vuttaṃ hoti. Duvidhaṃhi adhiṭṭhānaṃ parikammena adhiṭṭhānaṃ abhiññāya adhiṭṭhānanti. Idha pana abhiññāya adhiṭṭhānaṃ vuttaṃ. ‘‘Adhiṭṭhāna cittenā’’ti abhiññācittenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Parikammacittassā’’ti pubbabhāge āvajjana parikamma adhiṭṭhānaparikammacittassa. Pacchimaṃ pana pādakajjhāna samāpajjanaṃ. Parikammacittassa samādhānatthāyāti vuttaṃ. Parikammacitte samāhite kiṃ payojananti āha ‘‘tathāhī’’tiādiṃ. ‘‘Sesābhiññāsupi yathārahaṃ vattabbo’’ti dibbasotaparikamme tenevaparikamma samādhiññāṇasotena āsanne dibbavisayaṃpi saddaṃ suṇātītiādinā vattabbo. ‘‘Iti katvā’’ti iti manasikatvā. ‘‘Taṃ’’ti pacchimaṃ pādakajjhāna samāpajjanaṃ. ‘‘Idha nagahitanti daṭṭhabbaṃ’’ti therassa matena daṭṭhabbanti adhippāyo. Idha pana ādikammikavidhānappadhānattā pacchimaṃpi pādakajjhāna samāpajjanaṃ vattabbamevāti. ‘‘Kāyagatikaṃ adhiṭṭhahitvā’’ti ayaṃ kāyo viya idaṃ cittaṃpi dandhagamanaṃ hotūti evaṃ cittaṃ kāyagatikaṃ karaṇena adhiṭṭhahitvā. ‘‘Dissamānena kāyenā’’ti dandhagamanena gacchantattā bahujanānampi dissamānena rūpakāyena. Tabbi parītena sīghagamanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Ārammaṇamattaṃ hotī’’ti anipphannarūpaṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Ārammaṇa purejātaṃ’’ti nipphannarūpaṃ. Itaraṃ pana hadaya vatthurūpaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Paracitta vijānanaṭṭhāne aṭṭhakathāṭīkācariyānaṃ vicāraṇā atthīti taṃ dassetuṃ ‘‘ettha ca aṭṭhakathāyaṃ tāvā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Aṭṭhakathāyaṃ’’ti dhammasaṅgaṇi aṭṭhakathāyaṃpi visuddhimagga aṭṭhakathāyaṃpi. ‘‘Khaṇikavasenā’’ti khaṇikapaccuppannavasena. Āvajjane niruddheti sambandho. ‘‘Ekaṃ cittaṃ’’ti parassa cittaṃ. Tadeva atītaṃ cittaṃ gaṇhanti. ‘‘Tānī’’ti javanāni. ‘‘Tesaṃ’’ti javanānaṃ. ‘‘Tenā’’ti āvajjanena. ‘‘Itarathā’’ti aññathā santati addhāvasena vuttanti gahite sati. Vutto siyā. Kasmā, santati addhāvasena paccuppanne gahite sati, sabbāya ekajavanavīthiyā ekapaccuppannattā. ‘‘Sabbāni cittānī’’ti javanacittāni. ‘‘Sahuppannānī’’ti idaṃ sahuppannānaṃpi atthitāya vuttaṃ. Āvajjanādīni pana khaṇabhedaṃ nagaṇhanti. Sabbaṃ parassa cittaṃ ekacittamiva gaṇhanti. Tasmā kālabhedopi natthīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Nibbānañcā’’ti vuttaṃ, kathaṃ nibbānaṃ pubbenivutthaṃ nāma siyāti. Atīte parinibbutānaṃ maggaphalāni anussaraṇakāle tesaṃ ārammaṇabhūtaṃ nibbānaṃpi anussaratiyeva. Tattha tesaṃ maggaphalānaṃ atītattā nibbānaṃpi pubbenivutthaṃ nāma hotīti.
“Yaṃ yaṃ adhiṭṭhātīti”:无论他决意什么,即无论他安排怎样的念等。“Yathā yathā adhiṭṭhātīti”:无论他以何种方式决意,即他以显现等何种方式安排。“Pakativaṇṇanti”:本来的色身,即本来的形态。“Tassevāti”:正是那个本来的色身。与天众的宫殿之流相关。“Ārammaṇa sampaṭicchana samatthanti”:能够领受所缘,即能够领受所缘的现起。它也被称为他心智——这是关联句。“Cetoti”:心。“Paricchijjāti”:通过区分“这是有贪心,这是离贪心”等而了知。“Gocara nivāsavasenāti”:以所缘为行处而安住。意指:与一切知智相应的、一切知佛的未来智。将未来七日内的名色法作为他心智的范围,故说“未来七日”。“Paṭṭhāya pavattamānāti”是补充的经文。而在此日及未来的部分,一切所缘都是本智的范围,故说“从第二日起”。“Etanti”:此未来智。“Yathā cetanti”:如同此智了知此生的未来法。“Asādhāraṇakālavasenāti”:以与其他智不共的时间而说。因为现在有的法是与其他智共的。
‘‘Yaṃ yaṃ adhiṭṭhātī’’ti yaṃ yaṃ satādikaṃ saṃvidhāti. ‘‘Yathā yathā adhiṭṭhātī’’ti yena yena āvibhāvādikena pakārena saṃvidhāti. ‘‘Pakativaṇṇaṃ’’ti pakatisaṇṭhānaṃ. ‘‘Tassevā’’ti pakativaṇṇasseva. Devānaṃ pasādasotanti sambandho. ‘‘Ārammaṇa sampaṭicchana samatthaṃ’’ti ārammaṇassa upaṭṭhānaṃ sampaṭicchana samatthaṃ. Tadeva cetopariyañāṇantipi vuccatīti sambandho. ‘‘Ceto’’ti cittaṃ. ‘‘Paricchijjā’’ti idaṃ sarāgacittaṃ, idaṃ virāgacittantiādinā paricchinditvā. ‘‘Gocara nivāsavasenā’’ti gocaraṃ katvā nivasanavasena. Sabbaññutaññāṇagatikaṃ sabbaññubuddhānaṃ anāgataṃ saññāṇanti adhippāyo. Anāgate sattadivasato orimā cittacetasika dhammā cetopariyaññāṇassa visayoti katvā anāgate sattadivasatoti vuttaṃ. Paṭṭhāya pavattamānāti pāṭhaseso. Imasmiṃ divase ca anāgatapakkhe sabbaṃpi ārammaṇaṃ pakatiñāṇassa visayoti katvā ‘‘dutīyadivasato paṭṭhāyā’’ti vuttaṃ. ‘‘Etaṃ’’ti etaṃ anāgataṃ saññāṇaṃ. ‘‘Yathā cetaṃ’’ti yathā ca etaṃ imasmiṃ bhave anāgata dhamme jānāti. ‘‘Asādhāraṇakālavasenā’’ti aññenañāṇena asādhāraṇa kālavasena. Paccuppannabhavohi aññaññāṇasādhāraṇoti.
171在观业处中,“Yathādiṭṭhaṃ”:依有身见之所见。所谓常相,即是众生相、人我相等。因为众生相是施设之法,在每一刹那并无坏灭、变异的差别,因而呈现为“他如此去,他如此住”等常恒的样态。“Dhuvanimittaṃ”:坚固相。这也是众生相,呈现为“他即使去也不灭,即使住也不灭”等坚固的样态。“Sukhanimittaṃ”:乐相。因为在每一刹那中没有坏灭、变异之苦,所以呈现为“快乐、无苦、无畏”等乐受样态的众生相。“Attanimittaṃ”:我相。呈现为“想去即去,想住即住”等自在主宰样态的众生相。“Kiriyā”:指修习的行为。
171. Vipassanākammaṭṭhāne. ‘‘Yathādiṭṭhaṃ’’ti sakkāyadiṭṭhiyā yathādiṭṭhaṃ. Niccanimittaṃ nāma sattapuggalādinimittameva. Sattanimittañhi paññatti dhammattā khaṇekhaṇe khayavayabhedābhāvato so evagacchati so eva tiṭṭhatītiādinā niccākārasaṇṭhitaṃ hotīti. ‘‘Dhuvanimittaṃ’’ti thiranimittaṃ. Idampi so gacchantopi nanassati, tiṭṭhantopi nanassatītiādinā thirākārasaṇṭhitaṃ sattanimittameva. ‘‘Sukhanimittaṃ’’ti khaṇekhaṇe khayavayabheda dukkhānaṃ abhāvato sukhito niddukkho nibbhayotiādinā sukhākārasaṇṭhitaṃ sattanimittameva. ‘‘Attanimittaṃ’’ti gantuṃ icchanto gacchati, ṭhātuṃ icchanto tiṭṭhatītiādinā vasavattanākāra saṇṭhitaṃ sattanimittameva. ‘‘Kiriyā’’ti bhāvanākiriyā.
“Visujjhatīti visuddhi”:被净化,故称为清净;或者“Visodhetīti vā visuddhi”:能净化,故称为清净。为了阐明“戒即是清净,为戒清净”这一意义,而说“niccasīlamevā”等语。其中,“niccasīlameva”:在此意指那恒常的戒,因其能成就上方禅那等殊胜功德的基础作用。“Samādhi adhippeto”:意指“定”。因为下文将说:“两种定都称为心清净。”由此,通过“依此而清净,故为清净;心的清净,即心清净”,便表明了“定即是”。或者,“Visujjhanaṃ vā visuddhi”:净化本身就是清净;“Cittassa visuddhi cittavisuddhi”:心的清净即是心清净。从意义上说,也可理解为“清净的心本身”。当这里出现“清净”一词时,即称为“心清净”,而非“定清净”。“Soḷasavidhaṃ kaṅkhaṃ”:即经中所说的“我于过去世曾存在吗?”等十六种疑。“Aṭṭhavidhaṃ vā kaṅkhaṃ”:阿毗达摩中所说的八种疑。
Visujjhatīti visuddhi. Visodhetīti vā visuddhi. Sīlameva visuddhi sīlavisuddhīti imamatthaṃ dassento ‘‘niccasīlamevā’’tiādimāha. Tattha niccasīlameva uparijhānādivisesānaṃ adhiṭṭhāna kiccasādhakattā idha adhippetanti vuttaṃ ‘‘niccasīlamevā’’ti. Samādhi adhippeto . Vakkhatihi ‘‘duvidhopi samādhi cittavisuddhi nāmā’’ti. Etena visujjhati etāyāti visuddhi. Cittassa visuddhi cittavisuddhi. Samādhi evātipi dīpeti. Visujjhanaṃ vā visuddhi. Cittassa visuddhi cittavisuddhi. Atthatopana visuddhacittameva vuccatītipi yujjati. Visuddhisadda sampanne hi sati, cittavisuddhi icceva vuccati. Na samādhivisuddhīti. ‘‘Soḷasavidhaṃ kaṅkhaṃ’’ti ahosiṃ nu kho aha matītamaddhānantiādinā suttanteāgataṃ soḷasavidhaṃ vicikicchaṃ. ‘‘Aṭṭhavidhaṃ vā kaṅkhaṃ’’ti sattharikaṅkhatītiādinā abhidhamme āgataṃ aṭṭhavidhaṃ vicikicchaṃ. Visamahetudiṭṭhi nāma sattānaṃ uppattiyā akāraṇameva kāraṇaṃ katvā gahaṇadiṭṭhi. ‘‘Manasikāravidhī’’ti aniccalakkhaṇādīsu manasikāravidhi. Anupāyabhūto manasikāro nāma niccādivasena manasikāro. Adhimānavatthu nāma obhāsādīni. ‘‘Maggato’’ti maggabhāvena. ‘‘Amaggato’’ti amaggabhāvena. ‘‘Dassanañcā’’ti tesaṃadhimānavatthūnaṃ aniccatādidassanañca. Tameva visuddhināmāti sambandho. ‘‘Sammohamalato’’ti catusaccappaṭicchādaka sammohamalato. Nanu dassananti ñāṇameva. Evaṃsati, ñāṇanti vutte siddhe katvā dassanasaddena saha ñāṇadassananti vuttanti āha ‘‘etthacā’’tiādiṃ. ‘‘Sutamayādivasenā’’ti sutamaya cintāmayavasena. Tattha yathāsutassa pāḷidhammassa atthamattajānanaṃ sutamayaññāṇaṃ nāma. Atthaṃ ñatvā atthānurūpassa sabhāvalakkhaṇassa cintanāvasena uppannaṃ ñāṇaṃ cintāmayaññāṇaṃ nāma. ‘‘Anumānādiñāṇaṃpī’’ti nāmarūpa dhammesu sabhāvānumānaññāṇa sabhāvajānanaññāṇaṃpi. ‘‘Attapaccakkhaññāṇamevā’’ti attanā paccakkhakaraṇaññāṇameva. ‘‘Sabbatthā’’ti maggāmaggaññāṇadassanādīsu sabbesu ṭhānesu. Ettha ca dasasu vipassanāñāṇesupi vipassanā vacanena paccakkhadassanameva adhippetanti katvā sabbatthaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Sammasanaññāṇato paṭṭhāya hi dassanameva adhippetaṃ. Na sabhāvajānanamattaṃ. Yato cakkhunā passantasseva suṭṭhu paccakkhato dassanatthāya punappunaṃ bhāvanā kammaṃ nāma tattha icchitabbaṃ hoti.
“法”指有为法。无常性本身就是相,故为无常相。或者,无常的、有为法的相,故称为无常相,这也合理。“持续逼迫的状态”:如同在急流的河中,船逆流而上时,该船因行作之苦而持续、强烈地逼迫。为什么?因为若无行作,它即刻就会顺流而下。顺流而下是船的本性作用,逆流而上则依行作而成。同样地,在如急流般的轮回中,以自体逆流而上、刹那刹那、日复一日行进的人,这个自体因行作之苦而持续、强烈地逼迫。为什么?因为若无行作,且缺乏资缘时,它即刻就会变异。变异是自体的本性作用,向上行进则依行作而成。应如此理解持续逼迫。在此,所谓轮回的急流性,是指属于自体范围内的名色诸法的生灭迅速。在此,死有两种:世俗死和胜义死。其中,世俗死是指作为世俗谛的有情的死亡,它见于一期生命的尽头。胜义死是指作为胜义谛的名色诸法的死亡。唯有这才是究竟的死、真实的死、自性的死。在此观业处中,这胜义死即被称为无常性,也被称为诸法的坟场、墓地。而这所谓的墓地,从有情结生开始,就紧随着相续流。由于紧随着,从有情结生开始,就没有哪个时刻有情不在死亡。这种紧随,正是对有情的持续逼迫。因为在一切威仪中,他们的生命、肢节以及身语意业都陷入困厄。至于不自在的状态,对于那些持续遭受行作之苦者,是显而易见的。若得自在,行作之事便无机会;正因为自在,所欲之事才能成就。因为在世间,一切行作之事,乃至呼吸之事,都是由于诸法不自在而造作的。
‘‘Dhammā’’ti saṅkhata dhammā. Aniccatā eva lakkhaṇanti aniccalakkhaṇaṃ. Aniccānaṃ vā saṅkhata dhammānaṃ lakkhaṇanti aniccalakkhaṇantipi yujjati. ‘‘Abhiṇhasampaṭippīḷanākāro’’ti yathā sīghasotāyaṃ nadiyaṃ nāvāya uddhaṃ gacchantaṃ sānāvā abhisaṅkharaṇadukkhena abhiṇhaṃ suṭṭhu paṭippīḷeti. Kasmā, asati abhisaṅkhāre taṅkhaṇe eva adhovuyhanato. Adhovuyhanañhi nāvāya pakati kiccaṃ. Uddhaṃ ārūhanaṃ abhisaṅkhāra siddhaṃ. Evamevaṃ sīghasote saṃsāre attabhāvena uddhaṃ khaṇato khaṇaṃ divasato divasaṃ gacchantaṃ puggalaṃ ayaṃ attabhāvo abhisaṅkharaṇa dukkhena abhiṇhaṃ suṭṭhu paṭippīḷeti. Kasmā, asati abhisaṅkhāre, paccayavekalle ca sati, taṅkhaṇe eva vipariṇamanato. Vipariṇamanañhi attabhāvassa pakati kiccaṃ. Uddhaṃgamanaṃ abhisaṅkhāra siddhaṃ. Evaṃ abhiṇha sampaṭippīḷanaṃ veditabbaṃ. Ettha ca saṃsārassa sīghasotatā nāma attabhāvapariyāpannānaṃ nāma rūpadhammānaṃ pavattinivatti sīghatā vuccati. Ettha ca maraṇaṃ duvidhaṃ sammuti maraṇañca paramattha maraṇañca. Tattha sammuti maraṇaṃ nāma sammuti saccabhūtassa sattassa maraṇaṃ. Taṃ ekabhavapariyante sandissati. Paramattha maraṇaṃ nāma paramattha saccabhūtānaṃ nāmarūpa dhammānaṃ maraṇaṃ. Idameva ekantamaraṇaṃ, saccamaraṇaṃ, sabhāvamaraṇaṃ hoti. Imasmiṃ vipassanā kamme idaṃ paramattha maraṇaṃ eva aniccatāti ca vuccati. Dhammānaṃ susānakkhettanti ca susānabhūmīti ca vuccatīti. Sā ca susānabhūmināma sattānaṃ paṭisandhito paṭṭhāya santānaṃ anubandhatiyeva. Anubandhattā ca sattānaṃ paṭisandhito paṭṭhāya so nāma samayo natthi, yattha sattā na marantīti. Idañca anubandhanaṃ sattānaṃ abhiṇhasampaṭippīḷanameva hoti. Tesaṃ sabbiriyāpathesu jīvitassa ca aṅgapaccaṅgānañca kāyavacīmano kammānañca sambādhapattito. Avasavattanākāro pana abhisaṅkhāra dukkhaṃ abhiṇhaṃ paccanubhavantānaṃ pākaṭoyeva. Vasavattanehi sati, abhisaṅkharaṇa kiccassa okāso natthi. Vasavattaneneva yathicchi tassa kiccassa sampajjanato. Lokasmiñhi sabbaṃpi abhisaṅkhāra kiccaṃ nāma antamaso assāsanapassāsana kiccaṃ upādāya dhammānaṃ vasavattanābhāvato karontīti.
“无常法的随观”——这是句法关系。“随观”是指以智眼反复审察、观察。“诸法”是指五蕴诸法。“于任何处”是指在身体的任何部位。“旧法”是指已生起、已增长的旧有法聚的灭去,称为衰灭。修习毗婆舍那业处时,以刹那分别和逐一法分别的方式,随观的作用是不存在的,因此说“但以聚和相续的方式”。然而,对于本性上已很明显的识、受等,以逐一法分别的方式随观也是应当希求的。“无常性的最极边际”意指:由此以上,再没有所谓的无常性了。诸法应被恐惧的种种方式,即五蕴被说为“无常、苦、病、痈、箭、恶、疾”等应被恐惧的方式。对它的等随观智是怖畏智。以此说明:应被畏惧恶趣苦与轮回苦的人们所恐惧的,即是怖畏;或者,他们由此而恐惧,故为怖畏;对怖畏的等随观智是怖畏智——显示了这一意义。“任何怖畏事”指狮子、老虎等怖畏事。“庇护所”指洞穴、岩窟等庇护所。“它们”指具有坏灭自性的诸法。“由它们”指由具有坏灭自性的诸法。厌离是指心的违逆、倾向于出离。“以四十种行相”指:以《大义释·无碍解问义释》中所出的四十种行相——即观五蕴为无常、苦、病、痈、箭、恶、疾、他、破灭、灾、恼、怖、迫、动、坏、不坚、无护、无窟、无依、空、虚、无、无我、过患、变易法、无坚实、恶根、杀戮、无有、有漏、有为、魔食、生法、老法、病法、死法、愁悲法、苦忧法、恼法、杂染法——而观察世间为空。其中,应配合“观五蕴为无常”等来理解。“无常”即是以无常性的意思。这是说:观一切五蕴都是无常的。然而,如何观无常而观察世间为空呢?由于空无恒常功德,故观察五蕴所成的世间为空。其余诸句也是同样的道理。其中,“无常”是指:从结生刹那开始,由于无论何时都有死的性质,故确实无常。“苦”是指:由于无常法的性质,故确实为苦;即所谓“凡是无常的,那就是苦”;或者由于是苦谛法的性质。“病”是指:由于是疾病之因,故确实为病。世间所见诸如眼病等成千上万种病,所有这些都只是这五蕴而已,除此之外,没有任何其他的病。因此,它们确实纯然是疾病之因。再者,由于是苦谛法的性质,以三种苦性和四种苦义,由于恒常逼迫、恼害之义,故确实为病。其中,“以三种苦性”指苦苦性、行苦性、变易苦性这三种苦性。“以四种苦义”指苦的逼迫义、有为义、热恼义、变易义这四种苦义,即苦的作用之义。痈等也应如此理解。其中,“痈”是指疮疖之病。“箭”是指以穿刺之义,有烦恼箭和苦箭。“恶”是指无义利。这些蕴由于以衰败为终结,故确实是无义利的。因为据说“一切成就都以衰败为终结”。由于不可信赖之义,故确实为他。因为它们不配得到这样的信赖:“这是我的,这是我,这是我的我”。对于如此信赖者,它们恒常以种种苦来伤害。从结生开始,由于无论何时都有崩解的性质,故确实为崩解法。“灾”是指障碍。这是说:诸蕴确实是以障碍为因的。由于进入自身后成为有害、逼迫,故确实为恼。由于应被恐惧,故确实为怖。虽确实为无我,但进入自身后,由于执著、粘着、恶著,故确实为迫。由于恒时被世间法所动摇、震荡,故确实为动。由于以种种方式坏灭的性质,故确实为坏。由于连刹那也不坚固,故确实为不坚。能防护、保护免于老死等、免于堕恶趣等怖畏者,称为护。而这些蕴不是任何人的护,它们也没有任何护,故确实为无护。畏惧怖畏的人们依附、隐藏于此者,称为窟。它们不是任何人的窟,它们也没有任何窟,故确实为无窟。能忆念、救护怖畏者,称为依。它们不是任何人的依,它们也没有任何依,故确实为无依。由于完全缺乏恒常等一切美妙功德,故为空、虚、无,即确实为空,确实为虚,确实为无。所谓“我”,是指任何人的任何坚实依怙。它们自身不是任何人的我,它们自身也没有任何我,故确实为无我。由于充满无常等过患、过失,故确实为过患。由于具有变易的自性,故确实为变易法。由于没有任何坚实依怙,故确实为无坚实。由于是一切无义利之恶的立足处,故确实为恶根。它们自身具有死法,以那死之武器、死之利刃,在轮回中恒常杀戮有情、断绝命根,故确实为杀戮者。由于远离恒常、安乐、利益、增长,故确实为无有。由于被诸漏所执取,故确实为有漏。由于恒时依缘而转,故确实为有为。由于是烦恼魔与死魔的饵食,故确实为魔食。由于即使不情愿,也具有以眼病等、以恶趣有等而生起的性质,故确实为生法。由于即使不情愿,也具有衰退、死亡的性质,故确实为老死法。由于是愁等所依而持之,故确实为愁等法。由于与渴爱杂染、见杂染、恶行杂染相联结,故确实为杂染法。因此说“以四十种行相”。“以审察的方式”是指以思惟的方式。“于爱染”是指于爱染之渴爱。“被遍取”是指达到干涸的状态。“怖畏”是指以怖畏智而生起的愧怖畏。
Aniccassa dhammassa anuanupassanāti sambandho. ‘‘Anuanupassanā’’ti ca ñāṇacakkhunā punappunaṃ nijjhāyanā olokanā. ‘‘Dhammānaṃ’’ti pañcakkhandha dhammānaṃ. ‘‘Yattha yatthā’’ti yasmiṃ yasmiṃ sarīraṅge. ‘‘Purāṇa dhammānaṃ’’ti purāṇānaṃ pātubbhūtānaṃ, vaḍḍhitānañca dhammakoṭṭhāsānaṃ antaradhānaṃ vayo vuccati. Vipassanā kammaṃ patvā khaṇikavasena ekekadhammavibhāgavasena ca anupassanā kiccaṃ natthīti āha ‘‘samūha santativasena panā’’ti. Ekekadhammavibhāgavasena anupassanāpi pana pakatiyā supākaṭesu cittavedanādīsu icchitabbāyeva. ‘‘Aniccatāya paramākoṭī’’ti tato uttari aniccatā nāma natthīti adhippāyo. Dhammānaṃ tathā tathā bhāyitabbappakāro nāma pañcakkhandhe ‘aniccato, dukkhato, rogato, gaṇḍato, sallato, aghato, ābādhato, tiādinā vutto bhāyitabbappakāro. Tassa samanupassanāñāṇaṃ bhayañāṇaṃ. Etena apāyadukkha saṃsāra dukkhabhīrukehi janehi bhāyitabbanti bhayaṃ. Te vā bhāyanti etasmāti bhayaṃ. Bhayassa samanu passanāñāṇaṃ bhayañāṇanti imamatthaṃ dasseti. ‘‘Kiñcibhayavatthuṃ’’ti sīhabyagghādikaṃ bhayavatthuṃ. ‘‘Paṭissaraṇe’’ti guhāleṇādike paṭissaraṇe. ‘‘Tesaṃ’’ti bhijjanasabhāvānaṃ dhammānaṃ. ‘‘Tehī’’ti bhijjanasabhāvehi. Ukkaṇṭhatā nāma cittassa viruddhatā nikkhamābhimukhatā. ‘‘Cattālīsāya ākārehī’’ti pañcakkhandhe ‘aniccato, dukkhato, rogato, gaṇḍato, sallato, aghato, ābādhato, parato, palokato, ītito,. Upaddavato, bhayato, upasaggato, calato, pabhaṅguto, addhuvato, atāṇato, aleṇato, assaraṇato, rittato,. Tucchato, suññato, anattato, ādīnavato, vipariṇāma dhammato, asārakato, aghamūlato, vadhakato, vibhavato, sāsavato,. Saṅkhatato, mārāmisato, jātidhammato, jarādhammato, byādhidhammato, maraṇadhammato, sokaparidevadhammato, dukkhadomanassa dhammato, upāyāsa dhammato, saṃkilesika dhammato, passanto suññato lokaṃ avekkhatīti evaṃ mahāniddese moghapañhaniddese āgatehi cattālīsāya ākārehi. Tattha pañcakkhandhe aniccato passantotiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Aniccato’’ti ca aniccabhāvenāti attho. Sabbepi pañcakkhandhā aniccā evāti passantoti vuttaṃ hoti. Kathaṃ pana aniccato passanto suññato lokaṃ avekkhatīti. Niccaguṇa suññatāya suññato pañcakkhandhabhūtaṃ lokaṃ avekkhati. Sesapadesupi esevanayo. Tattha ‘‘aniccā evā’’ti paṭisandhikkhaṇato paṭṭhāya yadākadāci maraṇa dhammattā aniccā eva. ‘‘Dukkhā evā’’ti anicca dhammattāyeva dukkhā eva. Yadaniccaṃ, taṃ dukkhaṃtihi vuttaṃ. Dukkha saccadhammattā vā. ‘‘Rogā evā’’ti rogajātikattā rogā eva. Yehi keci loke cakkhu rogādikā anekasahassā rogā nāma sandissanti. Sabbete imepañcakkhandhā eva. Ito aññokoci rogo nāma natthi. Tasmā te ekantena rogajātikā evāti. Api ca, dukkhasacca dhammattātīhi dukkhatāhi catūhi dukkhaṭṭhehi ca abhiṇhasampaṭippīḷanato rujjanaṭṭhena rogā eva. Tattha ‘‘tīhi dukkhatāhī’’ti dukkhadukkhatā saṅkhāra dukkhatā vipariṇāma dukkhatāti imāhi tīhidukkhatāhi. ‘‘Catūhi dukkhaṭṭhehī’’ti dukkhassa pīḷanaṭṭho, saṅkhataṭṭho, santāpaṭṭho, vipariṇāmaṭṭho,ti imehi catūhi dukkhaṭṭhehi. Dukkha kiccehīti attho. Esanayo gaṇḍādīsu. Tattha gaṇḍonāma pīḷakābādho. Sallaṃ nāma vijjhanaṭṭhena kilesa sallañca dukkhasallañca. Aghanti niratthakaṃ. Ime ca khandhā vipattipariyosānattā niratthakā eva honti. Sabbāsampattiyo vipattipariyosānāti hi vuttaṃ. Avissāsikaṭṭhena pare eva. Na hi te etaṃ mama, eso hamasmi, eso me attāti evaṃ vissāsaṃ arahanti. Tathā vissāsaṃ karontassa nānādukkhehi niccaṃ vihiṃsanato. Paṭisandhito paṭṭhāya yadākadāci palujjanadhammattā palokadhammā eva. ‘‘Ītī’’ti antarāyo vuccati. Khandhā antarāya jātikā evāti vuttaṃ hoti. Ajjhattabhāvaṃ upagantvā dutattā vibādhakattā upaddavā eva. Bhāyitabbattā bhayā eva. Anattā eva samānā ajjhattabhāvaṃ upagantvā sajjanato lagganato dummo cayato upasaggā eva. Niccakālaṃ lokadhammehi calanattā vipphandanattā calāeva. Nānappakārena bhañjanadhammattā pabhaṅguno eva. Khaṇamattampi athirattā addhuvā eva. Jarāmaraṇādito apāyavinipatanādito bhayato tāyati rakkhatīti tāṇaṃ. Te ca khandhā kassacitāṇā na honti. Tesañca kiñcitāṇaṃ nāma natthi. Tasmā atāṇā eva. Bhayato bhīrukā janā līyanti nilīyanti etthāti leṇaṃ. Te ca kassacileṇā na honti. Tesañca kiñcileṇaṃ nāma natthi. Tasmā aleṇā eva. Bhayaṃ saratihiṃsatīti saraṇaṃ. Te ca kassacisaraṇaṃ na honti. Tesañca kiñcisaraṇaṃ nāma natthi. Tasmā assaraṇā eva. Niccatādīhi sabbehi sobhaṇaguṇehi sabbaso rahitattā tucchattā suññattārittā eva. Tucchā eva. Suññā eva. Attā vuccati yassakassaci koci sārabhūto paṭissaraṇo. Te sayañca kassaci attāna honti. Attano ca koci attānāma natthi. Tasmā anattā eva. Aniccatādīhi ādīnavehi dosehi sampuṇṇattā ādīnavā eva. Vipariṇāma sabhāvattā vipariṇāmā eva. Sārabhūtassa kassaci adhiṭṭhānassa abhāvā asārāeva. Aghassa sabbaniratthakassa patiṭṭhānattā aghamūlā eva. Te sayaṃ maraṇa dhammasamaṅgīno hutvā tena maraṇasatthena maraṇāvudhena saṃsāre sattānaṃ niccaṃ mārakattā jīvitindriyupacchedakattā vadhakā eva. Niccasukhahita vuḍḍhivigatattā vibhavā eva. Āsavehi pariggahitattā sāsavā eva. Niccakālaṃ paccayāyattavuttikattā saṅkhatā eva. Kilesamāramaccumārānaṃ āmisāhārattā mārāmisā eva. Anicchantasseva sato cakkhurogādibhāvena apāyabhavādibhāvena jātasabhāvattā jātidhammā eva. Anicchantasseva sato hāyanamaraṇasabhāvattā jarāmaraṇa dhammā eva. Sokādīnaṃ vatthubhāvena dhāraṇattā sokādi dhammā eva. Taṇhā saṃkilesa diṭṭhisaṃkilesa duccarita saṃkilesehi niyuttattā saṃkilesika dhammā evāti. Tena vuttaṃ ‘‘cattālīsāya ākārehī’’ti. ‘‘Paṭisaṅkhānavasenā’’ti parivīmaṃsanavasena .‘‘Nikantiyā’’ti nikantitaṇhāya. ‘‘Pariyādinnāyā’’ti sukkhabhāvapattāya. ‘‘Bhayañcā’’ti bhayañāṇavasena uppannaṃ ottappabhayañca.
世间所谓的“自我生命”,是指众生在内在诸法中被视为核心之法。当那些核心之法消失时,其余诸法便成为无众生、无生命的状态,变得如同废材、如同垃圾一般,这便是世间的妄执。而见到那些所谓的自我生命完全不存在,即是在所见到的诸蕴中见到其如垃圾般无实质,这称为见到自我生命的空性。“正在解脱”这一句,表示“以此解脱故,称为解脱”的意思。也可理解为“以此而解脱,故称为解脱”。“诸相”是指由颠倒想所构造的常相、乐相、我相、命相,以及众生、人、女人、男人、手、足、头、颈等相。其中,诸行本是刹那法、无常的,但由于被相续的密集所遮蔽,便呈现为“昨天的是那个,今天的也是那个”等恒常的方式,这称为常相。本是不净的,由于被烦恼垢所执取、被无明所遮蔽,便呈现为“这是可爱的、可意的、可悦的、美丽的”等净妙的方式,这称为净相。本是苦的、具有怖畏义与不安稳义的,由于被无明所遮蔽,便呈现为“这是乐的、无畏的、安稳的、舒适的”等乐的方式,这称为乐相。本是无我的、依于缘而运作生存的、没有仅凭自己自主而存的体性,却呈现为“依自己的意愿而作
Loke attajīvā nāma sattānaṃ ajjhatta dhammesu sāradhammā honti. Tesu vigatesu sesadhammā nissatta nijjīvabhāvaṃ patvā pheggubhūtā kacavarabhūtāti lokassa abhimāno. Te ca attajīvā nāma sabbaso natthīti diṭṭhe khandhesu kacavarabhāvadassanaṃ attajīva suññatā dassanaṃ nāma. ‘‘Vimuccamāno’’ti etena vimuccatīti vimokkhoti atthaṃ dasseti. Vimuccanti etenāti vimokkhotipi yujjati. ‘‘Nimittānī’’ti vipallāsadhammehi nimmitāni niccanimitta sukhanimitta attanimitta jīvanimittāni. Satta puggala itthi purisa hattha pāda sīsa gīvādīni nimittāni ca. Tattha saṅkhārānaṃ khaṇika dhammattā aniccānaṃyeva sataṃ santati ghanena paṭicchannattā hiyyopi so eva, ajjapi so evātiādinā niccākārena upaṭṭhānaṃ niccanimittaṃ nāma. Kilesamalehi pariggahitattā asubhānaṃyeva sataṃ avijjāya paṭicchannattā idaṃ iṭṭhaṃ, kantaṃ, manāpaṃ, piyarūpa, ntiādinā subhākārena upaṭṭhānaṃ subhanimittaṃ nāma. Bhayaṭṭhena akhemaṭṭhena dukkhānaṃpi sataṃ tāyeva paṭicchannattā idaṃ sukhaṃ, nibbhayaṃ, khemaṃ, sātarūpa, ntiādinā sukhākārena upaṭṭhānaṃ sukhanimittaṃ nāma. Paccayā yattavuttikattā paccayena vinā kevalaṃ attano vasāyattavuttitā bhāvato anattānaṃyeva sataṃ attano icchāvasena karoti, katheti, cinteti, gantuṃ icchanto gacchati, ṭhātuṃ icchanto tiṭṭhatī, tiādinā vasavattanākārena upaṭṭhānaṃ attanimittaṃ nāma. Tathā sattonāma sattāhaṃpi jīvati, māsaṃpi jīvati, saṃvaccharaṃpi jīvatītiādinā jīvākārena upaṭṭhānaṃ jīvanimittaṃ nāma. Nanu cettha attano icchāvasena karotītiādīsu icchānāma taṇhāvāchando vā. Tadubhayampi cittasampayuttaṃ. Karaṇañca nāma kāyikakriyābhūtānaṃ cittajarūpakalāpānaṃ pavattiviseso. Evañcasati tesaṃ cittavasena pavattattā attano icchāvasena karotīti idaṃ abhidhammaviruddhaṃ na hotīti. Na na hoti. Attanoti ca karotīti ca vuttattā. Na hi attānāma atthi, yo attanoti vucceyya. Na ca kattānāma atthi, yo karotīti vucceyya. Idha pana tasmiṃ samaye pavattaṃ khandhapañcakameva attāti ca kattāti ca gahetvā attanoti ca karotīti ca vuttaṃ. ‘‘Avassayo hotī’’ti patiṭṭhā hoti. ‘‘Vidhamitvā’’ti ñāṇena antaradhāpetvā. Sabhāvato vijjamānāni na hontīti dassanañāṇena vinicchayaṃ pāpetvāti vuttaṃ hoti. Bhāvadassanaṃ nāma sokadukkhādīnaṃ abhāvadassanaṃ.
“以逐一拆解密集的方式”,是指以破坏、切割聚集密集、相续密集等的方式。其中,破坏聚集密集是法住智最初的作用,那时我见便被镇伏。而所谓的命见,其实就是更微细的我见。应知,唯有到达道刹那之时,这两者才被彻底断除。“已确立功德者”即已希求功德者。
‘‘Taṃ taṃ ghanavinibbhujjanavasenā’’ti samūhasantati ghanādīnaṃ bhindana chindanavasena. Tattha samūhaghanabhindanaṃ ādito dhammavavatthānañāṇakiccaṃ. Tadā attadiṭṭhi vikkhambhitā hoti. Jīvadiṭṭhi ca nāma sukhumatarā attadiṭṭhi eva vuccati. Maggakkhaṇaṃ patvā eva tadubhayaṃpi sabbaso samucchindatīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Paṇihitaguṇassā’’ti patthitaguṇassa.
“巴帝摩卡”一词中,“波罗提”意为最上、尊长;“木叉”意为根本原因。既是尊长又是根本,故称“巴帝摩卡”;巴帝摩卡正是指此,为显示此义,而说“那个确实”等。所谓一切世间戒,即四遍净戒。于其中,“由于是最上”,即由于是最上的戒。“正是那个”,即正是律仪戒。“那些法”,指掉举、失念等法。“所谓散动”,意指散乱,因此说“所谓动摇”。“随逐他们”,即随逐那些散动的诸根。“被佛陀所斥”,即被佛陀世尊所呵斥、所遮止。“以邪行”,即八种污家行及二十一种邪命行。“以三种诡诈事”,即依资具受用、周边攀谈、依止威仪路这三种诡诈事,意指三种奇特的行为方式。清净即清净,清净即是遍净。“迷惘”,指对界作意等的迷惘。“贪染”,指由于迷惘而对资具如投入食物的乌鸦般的贪染、渴望。“骄慢”,即以利养恭敬为根本的慢与骄。“放逸”,即对善法的放逸、失念。所谓各个用途界限,例如对于衣资具,御寒等即是用途界限。“界限”,即由“仅此而已”一词所显示的御寒等衣的用途限定,这是为了防止在衣资具上落入迷惘等有过失的方面而设立的。因此说“为了断除迷惘、贪染、骄慢、
‘‘Pātimokkha’’nti ettha ‘‘patī’’ti jeṭṭhako vuccati. ‘‘Mukhaṃ’’ti mūlakāraṇaṃ. Pati ca so mukhañcāti patimukhaṃ. Patimukhameva pātimokkhanti imamatthaṃ dassento ‘‘taṃ hī’’tiādimāha. Sabbalokiyasīlāni nāma catupārisuddhisīlāni. Tesaṃ majjhe. ‘‘Jeṭṭhakattā’’ti jeṭṭhakasīlattā. ‘‘Tamevā’’ti vinayapaññattisīlameva +. ‘‘Yesaṃ dhammānaṃ’’ti uddhacca muṭṭhassaccādi dhammānaṃ. ‘‘Vipphanditāni nāmā’’ti vippakiṇṇāni nāmāti adhippāyo. Tenāha ‘‘lolāni nāmā’’ti. ‘‘Tadanubandhā’’ti tānivipphanditāni indriyāni anugatā. ‘‘Buddhappaṭikuṭṭhehī’’ti buddhenabhagavatā paṭikkositehi nīvāritehi. ‘‘Micchāpayogehī’’ti aṭṭhakuladūsanakammehi ceva ekavīsatianesanakammehi ca. ‘‘Tividhakuhanavatthūhī’’ti paccayappaṭisevanañca, sāmantajappanañca, iriyā patha sannissitañcāti imehi tividhehi kuhanavatthūhi. Tividhehi acchariya kammavidhānehīti vuttaṃ hoti. Parisujjhatīti parisuddhi. Parisuddhi eva pārisuddhi. ‘‘Sammohassā’’ti dhātumanasikārādīsu sammuyhanassa. ‘‘Gedhassā’’ti sammohattāyeva paccayesu bhattanikkhittakā kassaviya gedhassa, abhikaṅkhassa. ‘‘Madassā’’ti lābhasakkārā dimūlakassa mānamadassa. ‘‘Pamādassā’’ti kusalesu dhammesu pamādassa muṭṭhassaccassa. Taṃ taṃ payojana mariyādo nāma cīvarapaccaye tāva sītappaṭighātādiko payojanamariyādo. ‘‘Mariyādo’’ti ca yāvadevāti padena dassito sītappaṭighātādiko cīvarappayojana paricchedo. So ca cīvarapaccaye sammohādike sāvajjapakkhe apatanatthāya ṭhapito. Tena vuttaṃ ‘‘sammohassa gedhassa madassa pamādassa pahānatthaṃ’’ti. Esanayo piṇḍapātapaccayādīsupi. Etena paccavekkhanāpāṭhesu ayamattho dassito. Idha bhikkhu cīvaraṃ paṭisevati yāvadeva sītassa paṭighātāya uṇhassa paṭighātāyātiādīsu yāvadeva sītassa paṭighātāya paṭisevati. Na tato uttari sammohatthāya gedhatthāya madatthāya pamādatthāya paṭisevatītiādi. Evañcasati, yaṃ cīvaraṃ paṭisevantassa sammohagedhamadappamādā uppajjanti. Taṃ na sevitabbaṃ. Itaraṃ sevitabbanti dassitaṃ hotīti.
“自性”,即各别自性。“所谓应作”,即应被造作、应被成就的,称为应作,是近果。因此说“如火与烟的关系”。近因名为足处,犹如生火者。果依此而行、而趣、而转起,故名为足;果依此而住立,故名为处;两者皆是因的同义语。由此,最胜义亦得成立,故说“近因”。“与想、心颠倒俱”,意指与见相应的颠倒;然而,与见不相应的想、心颠倒能(被)镇伏,故不应说。“教法”,指如《无我相经》等与空法相关的说法之法。“见颠倒被镇伏”,意指:听闻如是说法后,于说法者及所说之法获得净信,认识到“世尊确实说真实,而我却执取‘这是我的,这是我,这是我的我’,这是邪执、我执”,见颠倒便如此被镇伏。从此以后,即使说“这是我的我”,也不以与见相应的心说,唯以与见不相应的心说,这是意趣所在。然而,这只是镇伏了强力执取而已,并非镇伏我见。他们说,我见的镇伏,唯有在法决定智成就时才成就。依四种食,应以四种方式把握名色。何以故?义在:把握四食后,对其随观三相者,终能成就出世间智见的作用。于五种等方式中,理趣亦然。此非初学者之境,因为不能各别地以相、味等把握;即使
‘‘Paccattasabhāvo’’ti paccekasabhāvo. ‘‘Kāriyasaṅkhātaṃ’’ti kātabbaṃ abhinipphādetabbanti kāriyaṃ. Āsannapphalaṃ. Tenāha ‘‘aggissadhūmoviyā’’ti. Āsannakāraṇaṃ padaṭṭhānaṃ nāma aggikārako viya. Pajjati gacchati pavattati phalaṃ etenāti padaṃ. Tiṭṭhati phalaṃ etthāti ṭhānaṃ. Ubhayaṃpi kāraṇa pariyāyo eva. Tena atissayatthopi sijjhatīti āha ‘‘āsannakāraṇaṃ’’ti. ‘‘Saddhiṃ saññā citta vipallāsehī’’ti diṭṭhisampayuttehīti adhippāyo. Diṭṭhivippayuttā pana saññā citta vipallāsā vikkhambhituṃ sakkotīti na vattabbā. ‘‘Sāsana dhamme’’ti anattalakkhaṇa suttantādike suññata dhammappaṭisaṃyutte desanādhamme. ‘‘Diṭṭhivipallāso vikkhambhito’’ti tādisaṃ dhammadesanaṃ sutvā desake satthari ca desite dhamme ca saddhaṃ paṭilabhitvā saccameva bhagavā āha, ahaṃ pana etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā,ti gaṇhāmi, micchāvatāyaṃ mamagāhoti evaṃ vikkhambhito hoti. Tato paṭṭhāya eso me attāti vadantopi diṭṭhisampayuttacittena na vadati. Diṭṭhivippayuttacittena eva vadatīti adhippāyo. Idampana daḷhaggāha vikkhambhanamattaṃ eva . Na attadassana vikkhambhanaṃ. Taṃ pana dhammavavatthānaññāṇe siddhe eva sijjhatītipi vadanti. Catunnaṃ āhārānaṃ vasena catudhā nāmarūpaṃ pariggahetabbameva. Kasmā, cattāro āhāre pariggahetvā tesveva lakkhaṇattayaṃ samanupassantassa ante lokuttaraññāṇadassanappaṭilābhakiccassa siddhattāti adhippāyo. Pañcadhātiādīsu esanayo. Ādikammikānaṃ avisayo, visuṃ visuṃ lakkhaṇa rasādīhi pariggahetuṃ asakkuṇeyyattā. Pariggahaṇe sakkontassapi vipassanā kamme visuṃ visuṃ passituṃ asakkuṇeyyattā ca. Tathāhi vakkhati ‘‘kalāpavasena saṃkhipitvā’’ti. ‘‘Aññassa kassacī’’ti attajīvādikassa. So karoti kusalākusalaṃ kammaṃ. So paṭisaṃvedeti bhavantaraṃ patvā tabbipākaṃ. Saṃsarati bhavato bhavaṃ. Sandhāvati kammavegena khitto. Suddhe nāme eva vā rūpe eva vā īhābyāpārānaṃ abhāvadassanatoti yojanā. Puggalasattānaṃ kriyāyoti saññitāti viggaho. ‘‘Attāti pavattā diṭṭhī’’ti kāraka diṭṭhi. ‘‘Tadatthā bhinivesavasenā’’ti satto, puggalo, tiādi vohārassa sabbhāvato tassa atthabhūto sattapuggalādikopi sabhāvato atthiyeva. No natthīti evaṃ daḷhaṃ hadaye sannidhānakaraṇa vasena. ‘‘Atidhāvanañcā’’ti vohāra paññattimatte aṭṭhatvā taṃ atikkamitvā pañcakkhandhe sattādibhāvena gahaṇañcāti adhippāyo.
“业、心、时节、食之缘”——此处,k音是依连声规则而来的添音。其义为:依业缘、依心缘、依时节缘、依食缘。拆解为:相应诸缘的会合。“以不同方式发生”意谓以其他方式发生。“由因与资粮缘”即由因缘与资粮缘。能生之缘名为因缘;辅助之缘名为资粮缘。“由业之发生”即由业之发生。“由果报之发生”即由果报之发生。于一有情于无始轮回中流转时,有色身亦有名身。此外并无名为其他实体的存在。于五蕴中流转时,此二身(色身与名身)一同生起。于无想有情流转时,唯色身生起。此即于彼处算作一有情。于无色界流转时,唯名身生起。此即于彼处算作一有情。“算数”意谓仅是施设而已。于此诸身中,色身的死与结生互无无间缘关系。于每一有中,各别为一,于死心之刹那即坏灭。色相续断灭。与结生色一起,缘与缘生起的连结不生起。然于名身,死与结生有互为无间缘的关系。于死心之刹那名相续亦不断灭。与结生名一起,缘与缘生起的连结即生起。于此,善巧缘起的比丘安住于缘起智,见一有情于一有中之发生时,不见名为“有情”者,不见名为“补特伽罗”者,亦不见“我”,不见“他”。不见“我于过去诸有中曾存在”,不见“于今有中我是”,亦不见“我于未来将存在”。而唯见“无明缘行”发生,“行缘结生识发生”等,以此理趣,见名色诸法唯依因果相续不断发生。见一有之发生时,于无始轮回无边诸有中,彼有情之发生亦被见为如是,于彼处亦复如是。尔时其十六种疑即被断除,为显示此义,故说“于无始轮回中”等。其中,何为十六种疑?即:“我于过去时曾存在否?我于过去时未曾存在否?我于过去时曾为何?我于过去时曾如何?我于过去时曾为何而为何?”如是于前际说有五种疑。“我于未来时将存在否?我于未来时将不存在否?我于未来时将为何?我于未来时将如何?我于未来时将为何而为何?”如是于后际说有五种疑。“我今存在否?我今不存在否?我今为何?我今如何?我今为何有情?从何处来?将往何处去?”如是于现在说有六种疑。此为十六种疑。其中,“我曾存在否?我不曾存在否?”以此二句,于过去时对己之有无生疑。若存在,“我曾为何?”生疑。是否由某因或缘我曾存在?是否由某具神通者所化生我曾存在?或无因无缘非化生自生我曾存在?此为其义。若我由那些诸方式中任一而生,“我曾如何?”我曾无足否?二足否?四足否?多足否?有色否?无色否?有想否?无想否?等。又,若我于他们无足等中为某一,“曾为何而为何?”于初有为何,于第二有等为何?此乃依有之相续而说。于后际亦同此理。于现在,“我今存在否?我今不存在否?”如《小分别经》于八百随眠流转中所说:“我存在,我不存在。”其中,“我存在”即我成为常恒者。“我不存在”即我成为断灭者。又如说:“有,是一边;无,是第二边。”其中,“有”即名为我者于诸有中恒常存在。“无”即如是无,断灭,死后不再有。同样,此处“我今存在否?我今不存在否?”亦生疑。其中,“我今存在否?”此即名为我者于诸有中是否恒常存在,我之自我是否成为常恒而一切时存在?“我今不存在否?”即我亦不如是存在,我之自我亦不如是存在?此处,“于诸有中”乃于流转中,取现在现行之我,应视为被摄于现在流转中。“我今为何?”名为我之存在者,我今为何?是否由某因或缘我存在?是否由某具神通者所化生我存在?或无因无缘非化生自生我存在?“我今如何?”于此,不结合无足等,而应结合“我为何姓?瞿昙姓或婆私吒姓等”作观察。劫初时那些诸姓各别,今则混杂。故对他们生疑者唯生疑而已。“我从何处来?”即我从过去何处之有而来。“将往何处去?”即我于未来之有将往何处而去,如是生疑。“超越疑”即彼比丘于缘起观过去五因时,于彼有亦观一切缘起。如是观者,知彼处并无名为“我”者,依何而于过去境生起五种疑。彼处唯有法而已,如是由见疑之基无有,即超越五种疑。岂非如是观者亦有“我今如何?曾为何而为何?”之疑?如是观者若无宿住随念智,亦不知不见“我于过去有曾为二足或四足,从彼死而生某有”。此说(容许此疑)。然此疑自见唯法发生起,即非障碍之疑,唯是类似疑之寻伺而已。此于诸圣者亦可得故。如是观未来五果,即超越后际五种疑。观现在五果与五因,即超越现在六种疑。其余一切皆如前际所说。于超越八种疑时,顺逆观察缘起,即超越于教法与出世间法之疑。由超越法之疑,正说法时即超越于师之疑,如理修行即超越于僧之疑,于三学即超越于学之疑,如所说即超越前际与后际之疑,于前际后际即超越缘起与缘生法之疑,即超越一切疑。故说“由自性法之发生”等。其中,“由自性法之发生”即由缘相续而自性法之相续发生。诸法中之法性,名为教法之善说法性等美好法性。无过失法性。说彼法之佛之一切知佛性,名为佛之善觉性。
‘‘Kammacittotukāhāravasenā’’ti ettha kakāro sandhi vasena āgamo. Kammavasena cittavasena utuvasena āhāravasenāti attho. Anurūpānaṃ paccayānaṃ sāmaggīti viggaho. ‘‘Aññathā pavattiyā’’ti aññena pakārena pavattanassa. ‘‘Hetusambhārapaccayehī’’ti hetupaccaya sambhārapaccayehi. Janaka paccayā hetupaccayā nāma. Parivārapaccayā sambhārapaccayā nāma. ‘‘Kammappavattiyā’’ti kammappavattito. ‘‘Vipākappavattiyā’’ti vipākappavattito. Ekassa sattassa anamatagge saṃsāre saṃsarantassa rūpakāyopi atthi nāmakāyopi atthi. Tato añño kocisabhāvo nāma natthi. Dve ca kāyā pañcavokāre saṃsarantassa ekato pavattanti. Asaññasatte saṃsarantassa rūpakāyo eva pavattati. So eva tattha ekosattoti saṅkhyaṃ gacchati. Arūpe saṃsarantassa nāma kāyo eva pavattati. So eva tattha eko sattoti saṅkhyaṃ gacchati. ‘‘Saṅkhyaṃ gacchatī’’ti ca paññattimattaṃ gacchatīti adhippāyo. Tesu ca kāyesu rūpakāye cuti paṭisandhīnaṃ aññamaññaṃ anantara paccayatā nāma natthi. Ekamekasmiṃ bhave ekameko hutvā cutikāle bhijjati. Rūpasantati chijjati. Paṭisandhirūpena saha paccaya paccayuppannatā pabandho nappavattati. Nāma kāye pana cuti paṭisandhīnaṃ aññamaññaṃ anantarapaccayatā atthi. Cutikālepi nāmasantati na chijjati. Paṭisandhi nāmena saha paccaya paccayuppannatā pabandho pavattatiyeva. Tattha paṭiccasamuppāda kusalo bhikkhu paṭiccasamuppādaññāṇe ṭhatvā ekasmiṃbhave ekassa sattassa pavattiṃ passanto sattaṃ nāma na passati. Puggalaṃ nāma na passati. Ahantipi na passati. Parotipi na passati. Ahaṃ atītesu bhavesu ahosintipi na passati. Imasmiṃbhave asmītipi na passati. Anāgatesu bhavissāmītipi na passati. Atha kho avijjā paccayā saṅkhārā pavattanti. Saṅkhāra paccayā bhavantare viññāṇaṃ pavattatītiādinā nayena nāmarūpa dhammānaṃ hetuphala paramparāvasena avicchedappavattimeva passati. Ekasmiṃbhave pavattiṃ passante sati, anamataggesaṃsāre anantesu bhavesu tassa sattassa pavatti diṭṭhā eva hoti tatthapi evameva, tatthapi evamevāti. Tadā tassa soḷasavidhā kaṅkhā pahīyatīti imamatthaṃ ‘‘dassento anamatagge saṃsāre’’tiādimāha. Tattha katamā soḷasavidhā kaṅkhāti. Ahosiṃ nu kho ahaṃ atītamaddhānaṃ. Na nu kho ahosiṃ. Kiṃ nu kho ahosiṃ. Kathaṃ nu kho ahosiṃ. Kiṃ hutvā kiṃ ahosiṃ nu kho ahaṃ atītamaddhānanti evaṃ pubbante pañcavidhā kaṅkhāvuttā. Bhavissāmi nu kho ahaṃ anāgatamaddhānaṃ. Na nu kho bhavissāmi. Kiṃ nu kho bhavissāmi. Kathaṃ nu kho bhavissāmi. Kiṃ hutvā kiṃ bhavissāmi nu kho ahaṃ anāgatamaddhānanti evaṃ aparante pañcavidhā kaṅkhā vuttā . Ahaṃ nu kho smi. No nu kho smi. Kinnu kho smi. Kathaṃ nu kho smi. Ahaṃ nu kho satto kuto āgato. So kuhiṃ gāmī bhavissāmīti evaṃ paccuppanne chabbidhā kaṅkhā vuttā. Imā soḷasavidhā kaṅkhāti. Tattha ahosiṃ nu kho, na nu kho ahosinti iminā padadvayena atītakāle attano atthi natthibhāve kaṅkhati. Sace atthi, kiṃ nu kho ahosinti kaṅkhati. Kenaci hetunā paccayena vā ahosiṃ. Kenaci iddhimantena vā nimmito ahosiṃ. Ahetu apaccayā vā animmito vā sayaṃjāto ahosinti attho. Yadi tesupakāresu aññatarena ahosiṃ. Kathaṃ nu kho ahosiṃ. Apādakovā ahosiṃ. Dvipādako vā. Catuppādakovā. Bahuppādakovā. Rūpīvā. Arūpīvā. Saññīvā. Asaññīvā iccādi. Atha tesu apādakādīsu aññataro ahaṃ ahosiṃ. Kiṃ hutvā kiṃ ahosiṃ. Pathamabhave kiṃ hutvā dutīya bhavādīsu kiṃ ahosinti idaṃ bhavaparamparāvasena vuttaṃ. Esanayo aparantepi. Paccuppanne ‘‘ahaṃ nu kho smi, no nu kho smī’’ti yathā khuddakavatthu vibhaṅge aṭṭhasatataṇhāvicaritesu. Satasmīti hoti. Sītasmīti hotīti vuttaṃ. Tattha ‘‘satasmī’’ti ahaṃ sassato vā bhavāmi. ‘‘Sītasmī’’ti ahaṃ ucchinnovā bhavāmīti attho. Yathā ca. Atthīti kho eko anto. Natthīti kho dutīyo antoti vuttaṃ. Tattha ‘‘atthī’’ti attānāma bhavābhavesu niccakālaṃ atthi. ‘‘Natthī’’ti tathā natthi, ucchijjati. Na hoti parammaraṇāti attho. Tathā idhāpi ahaṃ nu kho smi. No nu kho smīti kaṅkhati. Tattha ‘‘ahaṃ nu khosmī’’ti ayaṃ ahaṃ nāma bhavābhavesu niccakālaṃ asmi nu kho, mama attānāma sassato hutvā sabbakālaṃ atthi nu khoti vuttaṃ hoti. ‘‘No nu kho smī’’ti tathā no asmi nu kho. Mama attā tathā natthi nu khoti attho. Ettha ca ‘‘bhavābhavesū’’ti pavattepi paccuppanne vattamānaṃ attānaṃ gahetvā pavattā paccuppanne saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Kiṃ nu kho smī’’ti ahaṃ nāma santo jāto kiṃ nu kho asmi. Kenaci hetunā paccayena vā asmi nu kho. Kenaci iddhimantena vā nimmito bhavāmi nu kho. Udāhu ahetu apaccayā vā kenaci animmito vā sayaṃ nu kho bhavāmi nu khoti attho. ‘‘Kathaṃ nu kho smī’’ti ettha pana apadādīhi ayojetvā ahaṃ nu kho kiṃ gotto bhavāmi. Gotamagotto vā vāseṭṭha gotto vā tiādinā yojetabbaṃ. Ādi kappakāle tāni gottāni etarahi sambhedaṃ gacchanti. Tasmā tesu kaṅkhanto kaṅkhatiyeva. ‘‘Ahaṃ kuto āgato’’ti ahaṃ atīte kutobhavato āgato asmi. ‘‘Sokuhiṃgāmī bhavissāmī’’ti so ahaṃ āyatiṃ bhave kuhiṃ gāmiko bhavissāmīti kaṅkhati. ‘‘Kaṅkhāya atikkamo’’ti so bhikkhu paṭiccasamuppāde avijjādikaṃ atītahetu pañcakaṃ passanto tasmiṃbhave sabbaṃpi paṭiccasamuppādaṃ passatiyeva. Evaṃ passanto na tattha ahaṃ nāma koci atthi, yaṃ paṭicca atīta visayā pañcavidhā kaṅkhā uppajjati. Dhamma mattameva tattha atthīti evaṃ atīte kaṅkhā vatthussa abhāvadassanena pañcavidhāya kaṅkhāya atikkamo hoti. Nanu tathā passantassapi kathaṃ nu kho smi, kiṃ hutvā kiṃ ahosiṃ nu khoti ayaṃ kaṅkhā atthiyeva. Tathā passantopi hi vinā pubbenivāsaññāṇena atīte bhave ahaṃ dvipādako ahosintivā catuppādako ahosinti vā tato cuto asukabhave uppannoti vā na jānāti na passatīti. Vuccate. Sā pana kaṅkhā dhamma mattappavatti dassanato paṭṭhāya antarāyika kaṅkhā na hoti. Vicikicchā paṭirūpikā eva. Sā hi ariyānaṃpi labbhati yevāti. Tathā anāgate phalapañcakaṃ passanto aparante pañcavidhaṃ kaṅkhaṃ atikkamati. Paccuppanne phalapañcakañca hetupañcakañca passanto paccuppanne kaṅkhā chakkaṃ atikkamati. Sesaṃ sabbaṃ pubbante vuttanayamevāti. Aṭṭhavidhāya kaṅkhāya atikkamane pana paṭiccasamuppādaṃ anulomappaṭilomaṃ passanto desanā dhamme ca lokuttara dhammesu ca kaṅkhaṃ atikkamati. Dhamme kaṅkhātikkamanena saheva desente satthari ca, yathānusiṭṭhaṃ paṭipanne saṅghe ca, tīsu sikkhāsu ca, yathāvutte pubbante ca, aparante ca, pubbantā parantesu ca, paṭiccasamuppādena saha paṭiccasamuppannesu dhammesu ca sabbaṃ kaṅkhaṃ atikkamatiyeva. Tenāha ‘‘sabhāva dhammappavattiyā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘sabhāvadhammappavattiyā cā’’ti paccayaparamparāvasena sabhāvadhammānaṃ paramparappavattiyā ca. Dhammasu dhammatā nāma desanā dhammassa svākkhātatādibhāvena sundara dhammatā. Anavajjadhammatā. Buddhasubuddhatā nāma taṃ dhammaṃ desentassa buddhassa sabbaññubuddhatā.
对已生起的见与疑的镇伏,是依于下部的法决定与缘摄受而成就的。而观业则是为了削除作为随眠的见与疑而修习的,故说“为了断除随眠”等。“然而在那里”是指在那个无碍解道中。“在分别中”是省略的文句。“对于那位”是指那位瑜伽行者。“那在远处或近处的”是省略的文句,指在远处生起的色,或在近处生起的色。“而对于其义”是指为了提取所思维的法。“以智坚固地把握后”的意思是,以法决定智使其极为明晰后。现在,为了显示哪些是应被坚固把握的,以及它们各自的特相,而说“在那里”等。再者,为了显示已被坚固把握的色的无常相,而说“那作用”等。“坏灭”即破坏,归于无常。“扩展作用”在此处,种种的支撑为扩展,意为依于面向种种方向而支撑、运载。“以及这些”是指四大种。由于说“各别地”,故说“地等”是可能的,即地等与其他大种及俱生色的把握。地等及其余大种的意思。相续的身体即相续身。“如此这般地构想后”是指,色的相续转变,对于前进者会是这样,对于后退者会是这样,同样对于弯曲者、伸展者等,如此构想后。“在其余诸蕴中,也有彼彼相续的差异性”:在受蕴中,首先于身,有身乐相续与身苦相续的差异;于心,有喜相续与忧相续的差异;而舍相续则不明显,应构想后把握。当心中不见喜忧时,应如此推度而思维:“现在我生起了舍受”;当见到它们时,则思维“它灭去了”。在想蕴中,依于色想、声想等而有差异。在行蕴中,依于色思、声思等,依于种种寻伺等,以及依于贪与无贪、嗔与无嗔、痴与无痴等而有差异。在识蕴中,应知依于眼识等,以及依于善、不善识等而有相续的差异性。说了“生起信赖”后,以“这是我的”等来阐明其义。其中,信赖有三种:渴爱信赖、慢信赖、见信赖。其中,“这是我的”是渴爱信赖;“我是这个”是慢信赖;“这是我的自我”是见信赖。“执持”是指在诸有中取而运载。“以最胜内在的状态”即以上胜内在的状态,意思是具有内在核心的状态。“被执取”是指以“这是我的自我”这样的见执取而执取。确实有三种执取:渴爱执取、慢执取、见执取。为了显示“完全自主地运作”意味着仅仅是随心所欲而运作,并非依于缘而运作,故说“如所说的”等。其中,“如所说的”是指总括一切时所说的业行等类别。“应如此执取”是指应以上胜内在的状态如此执取:“这是我的自我”。因为,若某物是依自己的意愿而运作,则其中并无自己的主权;而在没有主权的事物中,将色等诸法当作有主权的自我,而执取“这是我的自我”,这完全是错误的。同样,凡是刹那法,刹那刹那坏灭,将那色等五蕴当作自己的核心而如此执取,也完全是错误的。在此,“完全是错误的”是指证得胜义谛后,它完全是错误的,是颠倒的。“破坏乐”是指破坏身乐与心乐,毁坏之。“产生种种苦”是指产生、生起身苦与心苦。“而此色正是如此”是如何的呢?对于处于人有的众生,它破坏如其运作的人间乐,使其达到老坏的状态,产生种种苦;自己取恶趣有,为他们产生种种恶趣苦。同样,对于处于天有、帝释有、梵有者等,也应如此说。同样,对于处于人有的众生,以种种变坏的作用,破坏如其运作的乐;以种种缘造作的作用,产生种种苦。因此说“而此色正是如此”。“所谓核心,是指强力、力量的殊胜”以此也包含了具足强力、力量殊胜的事物。“以无核心之义”在此,核心即是坚实,非坚实即无坚实。基于此义,说“然而色本身也不是这样的核心”,意思是它不是众生的自我核心、命我核心。基于“它没有核心”即无坚实之义,说“也不与这样的核心相连结”,意思是它不与自我核心、命我核心相连结。其中,前一种含义是针对“观色是我”而说;后一种含义是针对“或我有色,或我中有色,或色中有我”而说。因此,以无核心之义,即是以无坚实的状态,或是以不与坚实相连结的状态。在“无我”中,也有两种含义成立:非我即无我,或它没有我即无我。“而那”是指那色。“逼迫”是指逼迫那具足它的人。以此显示,在无我性成立时,苦性也成立。“应依于三种年龄而结合世间的差别”:在初龄生起的色,不能到达第二龄,在初龄便灭去等,应如此结合包含于现在世中的差别。“以同类一相续”是指,同类诸法以同类之义而成为一体的相续,即同类一相续。“同类诸法”是指,于心生色中,以无间断地转起,与贪俱生心俱生的色法,名为同类色法;名法也是如此。对于与嗔俱生等也是如此。于时节生色中,以无间断地转起,由冷时节生起的色法,名为同类色法;由热时节生起的也是如此。对于食生色,也是如此类推。如此,以同类一相续。“到达”是指以智到达。“以异刹那相续”在此,以相续来思维是特别被意趣的。如此做了之后,在前面“无常以坏灭之义”的句中,四大种的相续分别之理便很好地显示了。“观无常相是主要的”:在此智中,以及在生灭智、坏灭智中,观无常相是主要的;在怖畏智、过患智、厌离智中,观苦相是主要的;在上面的四智中,观无我相是主要的。“在已集起的诸法中”是指在以互相不离的同伴关系而生起的诸法中。这是依于经句所说:“以无明集而有色集,以渴爱集而有取集,以食集而有色集”。在经句中,“以未断”是指,无明、渴爱、见随眠以未断之义存在于相续中,这应被视为标准。“集起”是指从结生开始,一同生起,向上、向上而行,来至的意思。意谓以同一有的状态而显现。因此说“直至死时”等。“流转”是指增长着而流、转起、流动。“然而对于这些”是指对于无明、渴爱、取、业。“灭去”是指就在那有中灭去。在那有中的灭,实际上就是在其他有中不再生起,故说“在其他有中”等。“在那相续中”是指在那现在有中。“名为不再生起的灭”是指相续灭,不是涅槃灭。若有这些缘,它们在其他有中必定会生起。现在,为了说明在如其运作的相续中所包含的一切最后的名色的刹那灭,而说“或者,如其运作的相续被切断、破坏”。“对于随观生灭者”:在此,什么是生?什么是灭?又如何随观那两者?故说“对于观生灭者,在此,如同名称”等。其中,“那黑暗的蕴”即黑暗的积聚。“离去”即消失、隐没。“生”即生起与增长。“灭”即离去、隐没。“或者依于种种努力”是指依于弯曲、伸展等种种努力。对于属于生起一方的种种相续,以生而观生;对于属于灭去一方的种种相续,以灭而观灭,如此连结。
Pariyuṭṭhitānaṃ diṭṭhivicikicchānaṃ vikkhambhanaṃ nāma heṭṭhā dhammavavatthāna vasena paccayapariggahavasena ca sijjhati. Vipassanā kammaṃ pana anusayabhūtānaṃ diṭṭhivicikicchānaṃ sallikhanatthāya karīyatīti vuttaṃ ‘‘anusaya samūhananatthañcā’’tiādi. ‘‘Tattha panā’’ti tasmiṃ paṭisambhidā magge pana. Vibhattesūti pāṭhaseso. ‘‘Yassā’’ti yogī puggalassa. ‘‘Yaṃ dūre santikevā’’ti yaṃ dūre pavattaṃ rūpaṃ vā, santike pavattaṃ rūpaṃvāti pāṭhaseso. ‘‘Tadatthassa panā’’ti sammasitadhammuddhāratthassa. ‘‘Ñāṇena daḷhaṃ gahetvā’’ti dhammavavatthānaññāṇena suṭṭhuvibhūtaṃ katvāti adhippāyo. Idāni yaṃ yaṃ daḷhaṃ gahetabbaṃ. Taṃ taṃ sarūpato dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādimāha. Puna daḷhaṃ gahitassa rūpassa aniccalakkhaṇaṃ dassetuṃ ‘‘sā ca kriyā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Nassantī’’ti bhijjanti. Aniccataṃ gacchanti. ‘‘Vitthambhana kriyā’’ti ettha vividhena thambhanaṃ vitthambhanaṃ. Nānādisābhimukhavasena thambhanaṃ vahananti attho. ‘‘Imāsañcā’’ti catunnaṃ mahābhūtānañca. Visuṃ visunti vuttattā tāsaṃ aññamaññañca sahajātesu gahaṇaṃ sambhavatīti vuttaṃ ‘‘āpādīnaṃ’’ti. Āpādīnaṃ sesamahābhūtānañcāti attho. Santatiyā sarīrāni santati sarīrāni. ‘‘Tathā tathā kappetvā’’ti rūpadhammānaṃ santati parivatti nāma abhikkamantassa evaṃ bhaveyya, paṭikkamantassa evaṃ bhaveyya, tathā samiñjantassa pasārentassātiādinā parikappetvā. ‘‘Sesakhandhesupi taṃ taṃ santati nānattaṃ’’ti vedanākkhandhe tāva kāye kāyikasukhasantati dukkhasantatīnaṃ nānattaṃ. Citte somanassa domanassa santatīnaṃ. Upekkhā santati pana avibhūtā hoti. Kappetvā gahetabbā. Yadā citte somanassa domanassāni na sandissanti, tadā idāni upekkhā me vedanā pavattatīti vā, yadā tāni sandissanti , tadā sā nirujjhatīti vā evaṃ takketvā sammasitabbāti vuttaṃ hoti. Saññākkhandhe rūpasaññāsaddasaññādīnaṃ vasena. Saṅkhārakkhandhe rūpasañcetanā saddasañcetanādīnaṃ vasena, nānāvitakka vicārādīnaṃ vasena, lobhālobha dosādosa mohāmohādīnaṃ vasena ca. Viññāṇakkhandhe cakkhuviññāṇādīnaṃ, kusalā kusalaviññāṇādīnañca vasena santati nānattaṃ veditabbaṃ. Vissāsaṃ karotīti vatvā tadatthaṃ vivarati ‘‘etaṃ me’’tiādinā. Tattha tayovissāsā taṇhāvissāso, mānavissāso, diṭṭhivissāso. Tattha etaṃ mamāti taṇhāvissāso. Esohamasmīti mānavissāso. Eso me attāti diṭṭhivissāso. ‘‘Pariharatī’’ti bhavābhavesu pariggahetvā harati vahati. ‘‘Paramajjhattabhāvenā’’ti padhānaajjhattabhāvena. Ajjhattasārabhāvenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Pariggahito’’ti eso me attāti diṭṭhipariggahena pariggahito. Tayo hi pariggahā taṇhā pariggaho, mānapariggaho, diṭṭhipariggahoti. Vase sabbaso vattanto nāma kevalaṃ vasāyattavuttiko eva siyā, na paccayāyattavuttikoti dassento ‘‘yathāvuttehī’’tiādimāha. Tattha ‘‘yathāvuttehī’’ti sabbasaṅgahe vuttappakārehi kammābhisaṅkharaṇādīhi. ‘‘Tathāpariggahetabbo’’ti eso me attāti evaṃ paramajjhattabhāvena pariggahetabbo. Tathā hi yo attano vasena vattati, tasmiṃ attano sāmibhāvo natthi. Yasmiñca sāmibhāvo natthi, tasmiṃ rūpādike dhamme attānaṃ sāmikaṃ katvā eso mama attāti pariggaho nāma micchā eva. Tathā yo ca khaṇika dhammo hoti, khaṇe khaṇe bhijjati, taṃ rūpādikaṃ khandhapañcakaṃ attano sāraṃ katvā tathā pariggahopi micchā eva. Ettha ca ‘‘micchā evā’’ti paramattha saccaṃ patvā micchā eva. Vipallāso evāti vuttaṃ hoti. ‘‘Sukhaṃ viddhaṃsetī’’ti kāyikasukhañca cetasika sukhañca viddhaṃseti. Vināseti. ‘‘Nānādukkhaṃ janetī’’ti kāyikadukkhañca cetasika dukkhañca janeti uppādeti. ‘‘Idañca rūpaṃ edisameva hotī’’ti kathaṃ hoti. Manussattabhāve ṭhitānaṃ sattānaṃ yathāpavattaṃ manussa sukhaṃ viddhaṃseti, jiṇṇabhinnabhāvaṃ pāpeti, nānādukkhaṃ janeti. Sayaṃ apāyattabhāvaṃ gahetvā tesaṃ nānāapāya dukkhaṃ janeti. Tathā devattabhāve sakkattabhāve brahmattabhāve ṭhitānantiādinā vattabbaṃ. Tathā manussattabhāve ṭhitānaṃ nānāvipariṇāma kiccehi yathāpavattaṃ sukhaṃ viddhaṃseti, nānāpaccayābhisaṅkharaṇakiccehi nānādukkhaṃ janeti. Tena vuttaṃ ‘‘idañca rūpaṃ edisamevā’’ti. ‘‘Sāronāma thāmabalaviseso vuccatī’’ti etena thāmabalavisesena sampannaṃ vatthuṃpi saṅgaṇhāti. ‘‘Asārakaṭṭhenā’’ti ettha sāro eva sārakaṃ, na sārakaṃ asārakanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘rūpaṃ pana sayaṃpi evarūpo sāro na hotī’’ti vuttaṃ. Sattānaṃ attasāro jīvasāro na hotīti attho. Natthi sāro etassāti asārakanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘na ca evarūpena sārena yuttaṃ’’ti vuttaṃ. Attasārena jīvasārena saṃyuttaṃ hotīti attho. Tattha purimo attho rūpaṃ attato samanupassatīti idaṃ sandhāya vutto. Pacchimo rūpavantaṃ vā attānaṃ, attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃti imāni sandhāya vutto. Etena asārakaṭṭhenāti asārabhāvena, asārayuttabhāvena vāti ca. Anattāti etthapi na attā anattā, natthi attā etassāti vā anattāti ca dvidhā attho sijjhati. ‘‘Yañcā’’ti yañca rūpaṃ. ‘‘Pīḷetī’’ti taṃ samaṅgī puggalaṃ pīḷeti. Etena anattabhāve siddhe dukkhabhāvopi siddhoti dasseti. ‘‘Tiṇṇaṃ vayānaṃ vasena addhābhedo yojetabbo’’ti pathamavaye pavattaṃ rūpaṃ dutīyavayaṃ na pāpuṇāti, pathamavaye eva nirujjhatītiādinā addhāpaccuppanne antogadhabhedo yojetabbo. ‘‘Sabhāgekasantānavasenā’’ti sabhāgānaṃ dhammānaṃ sabhāgaṭṭhena ekībhūtā santati sabhāgekasantati. ‘‘Sabhāgānaṃ dhammānaṃ’’ti ca cittajesutāva nirantarappavattena lobhasampayuttacittena sahajātā rūpadhammā sabhāgarūpadhammā nāma. Tathā nāma dhammā ca. Evaṃ dosasampayuttādīsupi. Utujesu nirantarappavattena sītautunā samuṭṭhitā rūpadhammā sabhāgarūpa dhammā nāma. Tathā uṇhautunā samuṭṭhitā. Esanayo āhārajesupīti evaṃ sabhāgekasantativasena. ‘‘Sampāpuṇituṃ’’ti ñāṇena sampāpuṇituṃ. ‘‘Addhāsantativasenā’’ti ettha santativasena sammasanaṃ visesato adhippetaṃ. Evañca katvā heṭṭhā aniccaṃ khayaṭṭhenāti pade catunnaṃ mahābhūtānaṃ santati vibhāganayo suṭṭhu dassitoti. ‘‘Aniccalakkhaṇa dassanameva padhānaṃ’’ti imasmiṃ ñāṇepi udayabbayaññāṇepi bhaṅgaññāṇepi aniccalakkhaṇa dassanameva padhānaṃ. Bhayaññāṇe ca ādīnavaññāṇe ca nibbidāñāṇe ca dukkhalakkhaṇa dassanaṃ padhānaṃ. Upari catūsu ñāṇesu anattalakkhaṇa dassanaṃ padhānanti. ‘‘Samuditesū’’ti aññamaññaṃ avinābhāvasahāyabhāvena samuppannesu. Idañca avijjāsamudayā rūpasamudayo. Taṇhāsamudayā upādāna samudayo. Āhāra samudayā rūpasamudayoti pāḷivasena vuttaṃ. Appahīna vasenāti pāḷipade pana avijjā taṇhā diṭṭhānusayānaṃ appahīnaṭṭhena santāne vijjamānatā eva pamāṇanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Samudentī’’ti paṭisandhito paṭṭhāya ekato udenti. Uparūpari enti. Āgacchantīti attho. Ekabhavabhāvena pātubbhavantīti adhippāyo. Tenāha ‘‘yāvamaraṇakālā’’tiādiṃ. ‘‘Pasavantī’’ti pavaḍḍhamānā savanti, pavattanti, sandanti. ‘‘Tesu panā’’ti avijjā taṇhupādāna kammesu. ‘‘Nirujjhantī’’ti tasmiṃbhave eva nirujjhanti. Tasmiṃ bhave nirodho nāma bhavantare puna anuppādo yevāti vuttaṃ ‘‘bhavantare’’tiādi. ‘‘Taṃ santatiyaṃ’’ti tasmiṃ paccuppanna bhaveti vuttaṃ hoti. ‘‘Puna anuppādasaṅkhātaṃ nirodhaṃ’’ti santati nirodho nāma vutto. Na nibbāna nirodho. Etāhi paccaye sati, bhavantare uppajjīssanti yevāti. Idāni yathāpavatta santatīsu pariyāpannānaṃ sabbapacchimānaṃ nāmarūpānaṃ khaṇikanirodhavasena atthaṃ vadanto ‘‘yathāpavatta santatiyo vā chijjanti bhijjantī’’ti vuttaṃ. ‘‘Udayabbayaṃ samanupassantassa cā’’ti ettha katamo udayo nāma, katamo vayo nāma, kathañca tadubhayaṃ samanupassatīti āha ‘‘udayabbayaṃ passantassāti ettha yathā nāmā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘tamo khandho’’ti tamorāsi. ‘‘Vetī’’ti vigacchati. Antara dhāyati .‘‘Udayo’’ti uppādo ceva vaḍḍhi ca. ‘‘Vayo’’ti vigamanaṃ, antaradhānaṃ. ‘‘Nānāpayogavasenavā’’ti samiñjanappasāraṇādi nānāpayogavasena vā. Udayapakkhānaṃ nānāsantatīnaṃ udayañca udayato. Vayapakkhānaṃ nānāsantatīnaṃ vayañca vayatoti yojanā.
因具足觉支法而令自心精勤,故称为‘精勤者’。指内心踊跃者。‘观者’,即观照者。成为精勤者之后而为观照者,即是精勤观照者。观照者有两种:稚嫩观照者与精勤观照者。其中,未能善巧地照见诸蕴生灭的,称为弱观照者、稚嫩观照者。善巧地照见诸蕴生灭,且于观业中已令心精勤者,称为强观照者、精勤观照者。此处所说,正是指这位精勤观照者。
Bojjhaṅga dhammehi sampannattā ārādheti attano cittaṃti āraddho. Tuṭṭhacittoti attho. Vipassatīti vipassako. Āraddho hutvā vipassako āraddhavipassako. Duvidhohi vipassako taruṇa vipassako ca āraddha vipassako ca. Tattha khandhānaṃ udayabbayaṃ suṭṭhu apassanto dubbalavipassako taruṇa vipassako nāma. Khandhānaṃ udayabbayaṃ suṭṭhu passanto vipassanā kamme ārādhita citto balavavipassako āraddhavipassako nāma. Yaṃ sandhāya vuttaṃ.
居于空闲处的比丘,内心寂静,
正观法者,即得非人之喜悦。
‘Suññāgāre paviṭṭhassa, santacittassa bhikkhuno; Amānusī ratī hoti, samma dhammaṃ vipassato,ti ca.
‘Yo ca vassasataṃ jīve, apassaṃ udayabbayaṃ; Ekāhaṃ jīvitaṃ seyyo, passato udayabbayaṃ,ti ca.
这里所指的就是这个。‘观染’:靠近(upecca)观之后,令其染污,令成污秽状态,故称观染。‘障碍’:阻碍、遮止,故称障碍,即前文所说的‘障碍法’之名。‘身光’:从整个身体发出的光。‘五种喜’:微细喜、刹那喜、涌起喜、踊跃喜、遍满喜。‘两种轻安’:极为有力的身轻安与心轻安。‘胜解’:在观业中,以信解之义生起的信,即信胜解。‘精进’:于彼业中不舍担、昂首的精进。‘乐’:心之乐。因此说‘悦意’。‘观智’:如因陀罗释放的雷电般锐利的强力观智。‘念’:于彼业中不忘失的念。‘中舍’:心从昏沉掉举等不平状态中解脱,称为中舍性的舍。‘转向舍’:达到自在的、称为转向的舍。‘所依’:渴爱所依。‘正在做’:正在造作。‘微细渴爱’:因与善法混杂,乃至不能了知‘这是不善’的微细渴爱。‘非我所有’:连接为‘非我先前所生起者’。‘伴随乐味’:伴随对光等生起乐味之渴爱。‘以慢增上’:以认为更胜的慢心。‘即于彼时’:在爱染生起的刹那。‘欲求行相’:希求的行相,乐味的行相。‘欲求所依’:爱染的所依。‘确实’:决定地。‘好了’:是表示放舍心的不变词。显示‘我现在就令它清净,不让它长久持续’之义。‘即于他们’:即于他们光等之中。与注释书不合。意思是:因为注释书中将爱染的镇伏分开来说了。为了显示‘观成熟’是以证得殊胜差别而明显,故说‘达到行舍状态’等。意思是:已证得出起观的状态。‘二种观心’:近行随顺心。因为那被称为‘出起’,故有此连接。从行相出起,或从缘取涅槃而生起。若如此,种姓心也应称为出起?不应如此。因为仅住于道的转向,且无证悟作用与断除痴迷的作用。‘自己’:称为道的自己。‘或彼具足之人’:或由彼道而具足之人。‘从转起之轮转’:从未来生中恶趣轮转的转起,或从第八有开始欲善趣轮转的转起。‘决定导向出起’:决定地引导、令到达出起,故称‘导向出起’。‘决定地走向出起’:意思是住于此者,从出起无退转。此应就独觉与佛弟子而言。然而,一切知菩萨于过去诸佛的教法中出家,开始观业时,令随顺智触及后而止,这在义释中已说。其中,‘触及’应视为显示行舍智达到顶点。‘应转向的’:在那之前未被任何心执取的涅槃所缘,是应转向的。‘彼’:种姓智。‘种姓’:成为、超越、切断,故为种姓。或‘种姓’:获得、到达种姓,故为种姓,这是词义。然而,种姓心如何切断凡夫种姓、到达圣者种姓?因为彼人在那一刻仍属于凡夫种姓。确实如此。但于自身已断,故说‘自己切断’。又因涅槃是圣者之境,以缘取彼为所缘而说‘到达圣者种姓’,应如此见。以缘力差别,令自己无间的圣者种姓修习、显现,故‘种姓’也合理。‘遍断后’:遍断之后。意思是:从见、疑等一切纷扰中解脱。应视为断除痴迷。并非以缘取他们法为所缘而了知。如何道不缘取他们法为所缘,却能遍知他们法?以作用成就。因为,断除痴迷时,前分诸智虽缘取所缘,但不能成就彼断除的作用,故不称为‘遍知苦谛’。然而,道虽不缘取所缘,却能成就彼断除的作用,故称为‘遍知彼谛’。何以故?因为从那时起,彼人于一切时,于彼谛的遍知作用已成就。譬如:有一人,因眼被胆汁、痰等病所障而盲,不见任何事物。后来,他得一强力药膏,涂眼后整夜睡眠。就在他睡眠时,眼中一切病消除,眼变得清净。从那一刻起,即使他在睡眠,也说‘他见色’。何以故?因盲性消失,见的作用已成就。应如此理解。或以一分,于下分道;或以无余,于阿罗汉道。‘无退转’:此处,‘向后转’为退转。无有退转,故为无退转,这是分解。‘以不再生起之性,称为灭’:在道刹那,他们轮转即达不再生起之性,即灭。如此称为灭。‘以称为生起的修习’:这是说道只有一心识刹那,故无称为增长的修习之余地,因此而说。然而,为证得圣道而生起的前分修习,也是道修习。而彼于证得圣道时达到顶点。因此,圣道即是达到顶点的无上修习,以此理趣,称为‘增长的修习’也合理。‘无间’:在自己之后无间而生起。‘无间果’:此有无间果,这是分解。‘此后,二或三个果心生起’:与此连接。‘火已除去’:从此火已除去。‘如般涅槃者’:以此显示,以寂止断的作用,随顺于道的生起。‘他们’:他们眼。‘彼色于彼尚未明显’:有此连接。‘于彼’:于彼人。‘于观察转起时’:此处也包括依净色眼所见而生起的随转路心。
Ayamidha adhippeto. Vipassanaṃ upecca kilesenti, malīnabhāvaṃ gamentīti vipassanupakkilesā. Paribandhanti nīvārentīti paribandhakāti heṭṭhā vuttameva antarāyika dhammānaṃ nāmaṃ. ‘‘Sarīrobhāso’’ti sakalasarīrato nikkhanto obhāso. ‘‘Pañcavidhā pītī’’ti khuddikā pīti, khaṇikā pīti, okkantikā pīti, ubbegā pīti, pharaṇā pītīti. ‘‘Duvidhā passaddhī’’ti atibalavantī kāyapassaddhiceva cittapassaddhi ca. Vipassanā kamme okappanākārappavattā saddhāeva adhimuccanaṭṭhena adhimokkho saddhādhimokkho. ‘‘Vīriyaṃ’’ti tasmiṃ kamme anikkhittadhuraṃ paggahitasīsaṃ vīriyaṃ. ‘‘Sukhaṃ’’ti cittasukhaṃ. Tenāha ‘‘somanassaṃ’’ti. ‘‘Vipassanāñāṇaṃ’’ti indavissaṭṭhavajirasadisaṃ balavavipassanāñāṇaṃ. ‘‘Satī’’ti tasmiṃ kamme appamuṭṭhā sati. ‘‘Tatramajjhattupekkhā’’ti cittassa līnuddhaccādīhi visamantehi vimuttā tatramajjhattatāsaṅkhātā upekkhā. ‘‘Āvajjanupekkhā’’ti vasibhāvapattā āvajjanasaṅkhātā upekkhā. ‘‘Ālayaṃ’’ti taṇhālayaṃ. ‘‘Kurumānā’’ti karontī. ‘‘Sukhumā taṇhā’’ti kusalehi missakattā idaṃ akusalantipi jānituṃ asakkuṇeyyā sukhumataṇhā. ‘‘Na vatame’’ti mama na uppannapubbovatāti yojanā. ‘‘Assādasahitā’’ti obhāsādīsu assādataṇhā sahitā. ‘‘Adhimāna vasenā’’ti adhikataraṃ maññanāvasena. ‘‘Tāvadevā’’ti nikantiyā uppattikkhaṇeyeva. ‘‘Nikāmanākāro’’ti icchanākāro. Assādanākāro. ‘‘Nikāmanassavatthū’’ti nikantiyā vatthu. ‘‘Addhā’’ti ekantena. ‘‘Handā’’ti cittavissaṭṭhakaraṇe nipātapadaṃ. Idāneva naṃ visodhemi, na ciraṃ pavattituṃ dassāmīti imamatthaṃ dīpeti. ‘‘Tesvevā’’ti tesuobhāsādīsu eva. Aṭṭhakathāya na sameti. Aṭṭhakathāyaṃ nikanti vikkhambhanassa visuṃ vuttattāti adhippāyo. Vipassanāparipāko nāma visesantarappavattena pākaṭoti dassetuṃ ‘‘saṅkhārupekkhābhāvaṃ pattā’’tiādimāha. Vuṭṭhānagāmini vipassanābhāvapattenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Dve vipassanā cittānī’’ti upacārānulomacittāni. So hi vuṭṭhānanti vuccatīti sambandho. Saṅkhāra nimittato vā vuṭṭhāti. Nibbānaṃ ārabbha pavattito. Yadi evaṃ gotrabhupi vuṭṭhānaṃ nāma siyāti. Na siyā. Maggassa āvajjanamatte ṭhitattā. Paṭivedhakiccassaca sammoha samucchedakiccassa abhāvato. ‘‘Sayaṃ’’ti maggasaṅkhāto sayaṃ. ‘‘Taṃ samaṅgīpuggalaṃ vā’’ti tena maggena samaṅgīpuggalaṃ vā. ‘‘Vaṭṭappavattato cā’’ti āyatiṃ bhavesu apāyavaṭṭappavattato vā, aṭṭhama bhavato paṭṭhāya kāmasugati vaṭṭappavattato vā. Avassaṃ vuṭṭhānaṃ gameti sampāpetīti vuṭṭhānagāminīti vacanattho. ‘‘Avassaṃ vuṭṭhānaṃ gacchantī’’ti idha ṭhitānaṃ vuṭṭhānato nivatti nāma natthīti adhippāyo. Idañca paccekabuddhānaṃ buddhasāvakānañca vasena daṭṭhabbaṃ. Sabbaññu bodhisattā pana pubbabuddhānaṃ sāsane pabbajitvā vipassanā kammaṃ ārabhantā anulomaññāṇaṃ āhacca ṭhapentīti aṭṭhaka thāsu vuttaṃ. Tattha ‘‘āhaccā’’ti idaṃ saṅkhārupekkhāñāṇassa matthakapattidassanatthaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Āvajjanaṭṭhāniyaṃ’’ti tato pubbabhāge kenaci cittena aggahite nibbānā rammaṇe āvajjanaṭṭhāniyaṃ. ‘‘Taṃ’’ti gotrabhuññāṇaṃ. Gottaṃ bhavati abhibhavati chindatīti gotrabhu. Gottaṃ vā abhisambhuṇāti pāpuṇātīti gotrabhūti vacanattho. Kathaṃ pana gotrabhu cittaṃ gotrabhuññāṇaṃ puthujjanagottaṃ chindati, ariyagottaṃ pāpuṇātīti yujjeyya, sohi puggalo tasmiṃkhaṇe puthujjanagottapariyāpannoevāti. Saccaṃ. Attani pana chinnattā sayaṃ chindati nāma. Nibbānassa ca ariyagocarattā taṃ ārammaṇa karaṇavasena ariyagottaṃ pāpuṇāti nāmāti daṭṭhabbaṃ. Paccayasattivisesena attano anantare ariyagottaṃ bhāveti, pātubhāvetīti gotrabhūtipi yujjati. ‘‘Paricchijjā’’ti paricchinditvā. Diṭṭhivicikicchādīhi sabbavipphandanehi muñcitvāti vuttaṃ hoti. Sammohassa pahānameva daṭṭhabbaṃ. Na te dhamme ārammaṇa karaṇa vasena jānanaṃ. Kathaṃ te dhamme ārammaṇaṃ akaronto maggo te dhamme parijānāti nāmāti. Kiccasiddhi vasena. So hi sammohaṃ pajahanto ārammaṇaṃ karontānipi hi pubbabhāgaññāṇāni tappahānakiccassa asādhakattā dukkha saccaṃ parijānantānīti na vuccanti. Maggo pana ārammaṇaṃ akarontopi tappahānakiccassa sādhakattātaṃ saccaṃ parijānātīti vuccati. Kasmā. Tato paṭṭhāya tassapuggalassa sabbakālaṃ tasmiṃsacce parijānana kiccassa siddhattā. Yathāhi eko puriso cakkhumhi pittasemhādidosehi palibuddhattā andho hoti. Na kiñci passati. Yadā pana so ekaṃ tejavantaṃ añjanaṃ labhitvā cakkhuṃ añjayanto sabbarattiṃ niddāyati. Tassa niddāyantasseva cakkhumhi sabbadosā nassanti. Cakkhu vippasannaṃ hoti. Taṅkhaṇato paṭṭhāya so niddāyantopi rūpāni passatīti vuccati. Kasmā, andhabhāvavigamena dassanakiccassa siddhattā. Evamevamidaṃ daṭṭhabbanti. Ekadesena vā heṭṭhimamaggesu, anavasesena vā arahattamagge. ‘‘Apacchāvattikaṃ’’ti ettha pacchato āvattanaṃ pacchāvattaṃ. Natthi pacchāvattaṃ assāti apacchāvattikanti viggaho. ‘‘Puna anuppādadhammatāpattivasena nirodhasaṅkhātaṃ’’ti maggakkhaṇe eva tānivaṭṭāni puna anuppādasabhāvaṃ āpajjanti, nirujjhanti. Tathā nirodhasaṅkhātaṃ. ‘‘Uppādanasaṅkhātāya bhāvanāyā’’ti etena maggassa ekacittakkhaṇikattā vaḍḍhanasaṅkhātāya bhāvanāya okāso natthīti katvā vuttaṃ. Ariyamaggaṃ paṭilābhatthāya pana pavattitā pubbabhāgabhāvanāpi maggabhāvanā eva. Sā ca ariyamaggaṃ patvā matthakapattā hoti. Tasmā ariyamaggo eva matthakapatto bhāvanānuttaro hotīti imināpariyāyena vaḍḍhana saṅkhātāya bhāvanāyātipi yujjatiyeva. Attano anantare pavattaṃ ānantarikaṃ. Ānantarikaṃ phalaṃ etassāti viggaho. Tassa ca tatoparaṃ dve vā tīṇi vā phalacittāni pavattantīti iminā sambandho. Apanīto aggi etasmāti apanītaggiko. ‘‘Nibbāpento viyā’’ti etena paṭippassambhanappahānakiccena maggānukulappavattiṃ dasseti. ‘‘Tesaṃ’’ti tesaṃ cakkhūnaṃ. Taṃ rūpaṃ tassa pākaṭaṃ na tāva hotīti sambandho. ‘‘Tassā’’ti tassa puggalassa. ‘‘Paccavekkhanavāresū’’ti ettha pasādacakkhunā diṭṭhe pavattā anubandhaka vīthiyopi saṅgayhanti.
应被上道所杀、所灭,故称“上道所杀”。“于烦恼分别中”即如此这般地分别烦恼:由某道断除某烦恼。“于圣典中”指于《无碍解道》之道圣典中。而当有所宣说时,则应有所解说,此为关联。对道支、觉支等的观察,即名为道观察。同样地,或于后时生起,此已成立。“不相违”的意思是:即使不与清净道相应而进行观察,观察者也能随其所欲而生起,这是其意旨。“于增上慢解说之注释书中”指于律藏第四波罗夷中,解说增上慢词句的注释书。“彼”指已成为圣者的比丘。“不得,不可”的意思是:未得,则不可。或者,可连接为“得,非不可”。四种道智已被摄受,因为已宣说名为“智见清净”。
Uparimaggehi vadhitabbā māretabbāti uparimaggavajjhā. ‘‘Kilesavibhāgesū’’ti asukamaggena asukākilesā pahīyantīti evaṃ kilesavibhāgesu. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti paṭisambhidā maggapāḷiyaṃ. Vuccamāne pana vattabbanti sambandho. Maggaṅgabojjhaṅgādīnaṃ paccavekkhanaṃ nāma maggapaccavekkhanameva. Tathā pacchā vā pavattatīti siddhaṃ. ‘‘Aviruddhā hotī’’ti visuddhimaggena asamentāpi paccavekkhantānaṃ icchānurūpasambhavatoti adhippāyo. ‘‘Adhimānaniddesa aṭṭhakathāsū’’ti vinaye catutthapārājike adhimānapadaniddesa aṭṭhakathāsu. ‘‘So’’ti ariyabhūto bhikkhu. ‘‘No laddhuṃ na vaṭṭatī’’ti aladdhuṃ na vaṭṭatīti attho. Laddhuṃ no na vaṭṭatīti vā yojanā. Catubbidhaṃ maggaññāṇaṃ gahitaṃ. Ñāṇadassanavisuddhi nāmāti vuttattā.
“执著”是指内心更坚固地确立。“犹如深埋的须弥山柱”是指它的持续状态如同那样。“仅因依缘而生、未见(刹那灭)故”这句说明:将此视为“这是我的我,不是别人的我”,这样把“我”当作“我”的主宰者而执取的原因。其中,以“仅”这个词,从胜义谛来说,因为“我”本身不存在,所以否定了五蕴依自主而转的说法。然而,从世俗谛来说,因为“我”是存在的,所以大众认为自己的五蕴是依自主而转的,便执取“这是我的我”。“以及未见刹那灭故”这句说明:以此(执取)为“就实质意义而言,这是我的我。这是我的实质。这是我的身体。即使经过百年、千年,这五蕴也不会坏灭。只要它不坏灭,我就不死。当它坏灭时,我才死。我与我的五蕴是不二、无差别的”,这样说明执取的原因。其中,“刹那灭”指名色诸法在每一刹那的破坏、坏灭、死亡。然而,这种死亡在世俗谛中并不存在,只在胜义谛中存在。因此,未见此(刹那灭)的大众,认为自己的五蕴是自己的实质,便执取“这是我的我”。“善巧地洞见这二者之后”是指:以智慧之眼善巧地洞见五蕴的唯依缘而生性和刹那灭性之后。其中,善巧地观察五蕴的缘起者,便能善巧地看见唯依缘而生性和非自主而生性。凡不是依自主而转的,从胜义谛来说,连“这是我的所有物”都不能说,何况“这是我的我”呢?再者,所谓“众生”,从本质上是不存在的,仅是假名而已。可以执取为“我”、“我的”或“我所”的(实体)并不存在。在没有“我”的情况下,又怎会有“我的我”呢?(五蕴)是刹那灭的,在每一刹那都坏灭。而所谓“众生”,在一期生命中,只在最初生一次,只在最后死一次,中间即使经过百年、千年,也没有所谓的死亡。刹那诸法的过程是一回事,众生的过程是另一回事。既然如此,刹那诸法又怎能成为众生在实质意义上的“我”呢?因此,它们由于不自主的意义和无实质的意义,恰恰是无我的。再者,“以不自主的意义”中,所谓“自主”,是指众生相续中的一个主导法。如果“我”存在,那么它就应该成为那个作为主导者的自主的“我”。如果是这样,那么自主就是“我”,“我”就是自主。如此,执取“色是我”的人,就是将色、自主和“我”视为同一体而执取。同样地,执取“受是我”、“想是我”、“行是我”、“识是我”也是如此。如果这样,那么众生、五蕴、自主和“我”,这一切都成为同一体,被算作一个众生。因为在这个自主的意义上,一个众生不可能有两个“我”、三个“我”或多个“我”。再者,如果众生的自主、意愿如何运作,五蕴也就应该恒常地随顺众生的自主而运作。为什么呢?因为众生、五蕴和自主之间没有差异性。如果这样随顺,那么“色是我的我”、“受是我的我”等执取就可以成立,从本质上来说就不会有矛盾。然而,事实并非如此随顺。因为一个相貌丑陋、身形难看的人,并不能仅凭自己的意愿就把自己的色身变成美丽、好看。同样地,声音难听的人不能(凭己意)变成声音悦耳;气味难闻的人不能变成气味芬芳;盲人不能变成不盲;聋人不能变成不聋;病人不能变成无病;麻风病人不能变成无麻风;长疮的人不能变成无疮;衰老的人不能变成年轻;也不能做到不老或不死。也不能使不堕恶趣者(凭己意)不堕,或使已堕者从中解脱。同样地,天人不能(凭己意)不失天人身,帝释不能不失帝释身,魔罗不能不失魔罗身,梵天不能不失梵天身。这个道理也适用于其余诸蕴。因此,由于不随顺自主,从胜义谛来说,在五蕴中,并没有所谓“我”的主宰作用、自在作用。它恰恰是没有主宰的、没有自在的。既然如此,把“我”当作它的主宰、自在者,而执取“色是我的我”,就是一种邪执取。然而,世间的大众不知、不见、不证悟诸法的缘起。在他们依辗转的缘而转起的蕴相续中,依世俗谛,存在着种种看似自主的形态。世间可见种种主宰、自在、支配等言说。他们对于依世俗谛而生起的那些主宰、自在、支配等言说,不满足于仅是言说,而认为它们是真实本质,从而生起邪执取。在此,或许有人会问:“所谓‘自主’,不就是意愿吗?众生想去就能去,想站就能站。如果是这样,他的五蕴就是依他的自主而转的。”并非如此。为什么呢?因为(五蕴)是依缘而转的。例如,所谓“想去”的意愿,可能因外在的财富因缘而生起,或因种种享受的因缘,或因其他种种原因。其中,对于那些没有财富的人,当某种身体或心理的痛苦来临时,他们以那种痛苦为缘,便生起所谓“想要财富”的意愿。以想要财富的意愿为缘,便生起想要去等意愿。同样地,对于种种享受的意愿、种种工作的意愿也是如此。对于那些以种种痛苦、怖畏、灾祸为根源的意愿,更不必说了。同样地,对于那些以种种所缘的诱惑之苦为根源的意愿,以及以种种寻思的躁动为根源的意愿也是如此。因此,即使是“自主”,也是依缘而转的。“行走”是指以行走的形态转起的五蕴。那种种自主是由哪种财富等因缘而生起,行走也是由那种种(因缘)以及食物支持等缘而生起。而“自主”仅仅是行走的一个缘的一部分而已。因为如果没有其他缘,它自己并不能生起,何况能令行走生起呢?站立等情况也是如此。既然如此,这五蕴只应被称为“依缘而转”,而非“依自主而转”。再者,“想去的人行走”,这是作为假名的众生在行走。而五蕴由于是刹那法,并不行走。它们生起后,就在各处当即坏灭。只是依相续而显现出行走的形相和征象。如此,它是不自主的。“就算它在各处当即坏灭,只要有不间断的转起,行走就能成就。在行走成就时,刹那坏灭并没有过失。”并非如此。因为刹那死对于众生来说,就是坟场。在行走的过程中,如果遇到障碍或绊倒,行走的众生有时会遭遇死亡或类似死亡的痛苦。“烦恼衡量并使之转起,故为‘征象’”,这是词源解释。“颠倒征象”是指依颠倒法而现起的作用征象。渴爱即是“导向”,这是关联。大过患的积聚,称为“大过患聚”。诸蕴中的空性相是非常深奥的,唯是智慧的境界。而见空性是邪见的直接对立面,因此说“依于诸行中见空性”等。其中,“义利成就”是指称为证得道果的义利成就。“我”的执著,称为“我执著”。执取,称为“执”。意思是“被取著”。称为见的执,是“见执”。“义利执著”且是“见执”,这是离释。它的对立面是无我随观智。“随顺随顺而有”是“威力”,意思是辗转增长。“如此随观之后”是指以空性的方式随观之后。对于正在解脱的圣者。“无常相并不深奥,也是信所能及的境界。而高举相的‘我慢’,是以于诸蕴中执常、恒的颠倒为根,且是信的对立面”,因此说“依见无常”等。“是征象执著者”是指执著常、恒征象者。“慢执”是指称为慢的执。“以信及”的“及”字,也包含了智。苦相能产生怖畏和悚惧,是对所缘有渴爱贪著、渴爱躁动的对立面,特别适合于定,因此说“依见苦”等。“三种法”是指称为慧根、信根、定根的三种根法。“或依观行进”是指依称为出起观的观行之因。
‘‘Abhinivisanaṃ’’ti ajjhattaṃ daḷhataraṃ patiṭṭhānaṃ. ‘‘Nikhātasinerupā dassaviyā’’ti tassa pavattanaṃ viya. ‘‘Kevalaṃ paccayāyatta vuttitāya adiṭṭhattā’’ti etena eso me attā, na parassa attāti evaṃ attānaṃ attassa sāmikaṃ katvā gahaṇakāraṇaṃ vadati. Tattha kevalasaddena paramattha saccaṃ patvā attasseva abhāvato khandhapañcakassa attanovasāyatta vuttitaṃ nivatteti. Sammuti saccaṃ pana patvā attassa vijjamānattā mahājano attano khandhapañcakaṃ attano vasāyatta vuttiṃ maññamāno eso me attāti gaṇhāti. ‘‘Khaṇabhaṅgassa ca adiṭṭhattā’’ti etena eso me sāraṭṭhena attā. Eso mama sāro. Etaṃ mama sarīraṃ. Yāva vassasataṃpi vassasahassampi etaṃ khandhapañcakaṃ na bhijjati, na vinassati. Tāva ahaṃ na marāmi. Yadā etaṃ bhijjati, vinassati. Tadā ahaṃ marāmi. Ahañca mama khandhapañcakañca advayaṃ anānattanti evaṃ gahaṇakāraṇaṃ vadati. Tattha ‘‘khaṇabhaṅgassā’’ti nāmarūpadhammānaṃ khaṇe khaṇe bhañjanassa bhijjanassa maraṇassa. Idampanamaraṇaṃ sammuti sacce natthi. Paramattha sacce eva atthi. Tasmā taṃ apassanto mahājano attano khandhapañcakaṃ attanosāraṃ maññamāno eso me attāti gaṇhātīti. ‘‘Taṃ dvayaṃ sudiṭṭhaṃ katvā’’ti khandhapañcakassa kevalaṃ paccayāyatta vuttitañca khaṇabhaṅgañca ñāṇa cakkhunā suṭṭhudiṭṭhaṃ katvā. Tattha pañcannaṃ khandhānaṃ paṭiccasamuppādaṃ suṭṭhupassanto kevalaṃ paccayāyatta vuttitañca avasāyatta vuttitañca suṭṭhu passati. Yo ca attano vasāyattavutti na hoti. So paramatthasaccaṃ patvā eso mama santakantipi vattuṃ nārahati. Kuto mama attāti. Api ca, satto nāma sabhāvato natthi. Paññattimattaṃ hoti. Yo ‘ahanti vā, meti vā, mamāti vā, gayheyya. Asante ca attasmiṃ ko mama attā nāma bhaveyyāti. Khaṇabhaṅgo hoti. Khaṇe khaṇe bhijjati. Satto ca nāma ekasmiṃbhave ādimhi sakiṃ eva jāyati. Ante sakiṃ eva marati. Antarā vassasataṃpi vassasahassaṃpi maraṇaṃ nāma natthi. Aññāhi khaṇikadhammānaṃ gati. Aññā sattassa. Evaṃsante kathaṃ khaṇikadhammā sattassa sāraṭṭhena attānāma bhaveyyunti. Tasmā te avasavattanaṭṭhena asārakaṭṭhena ca anattā eva. Apica ‘‘avasavattanaṭṭhenā’’ti ettha vaso nāma sattasantāne eko padhānadhammo. Sace attānāma atthi. So eva padhānabhūtassa vasassapi attā bhaveyya. Evaṃsati, yo vaso, so attā. Yo attā, so vasoti bhaveyya. Tathā ca sati, rūpaṃ attāti gaṇhanto rūpañca vasañca attānañca ekattaṃ katvā gaṇhāti nāma. Tathā vedanaṃ attāti. Saññaṃ, saṅkhāre, viññāṇaṃ attāti gaṇhantepi. Evañcasati, satto ca khandhapañcakañca vaso ca attā ca sabbametaṃ ekattaṃ gacchati, eko sattoti saṅkhyaṃ gacchati. Na hi imasmiṃ vasavattanaṭṭhe ekassasattassa dve attā tayo attā bahūattāti sakkā bhavituṃ. Atha yathā yathā sattassa vaso vattati, icchā pavattati. Tathā tathā khandhapañcakampi niccakālaṃ sattassavasaṃ anugaccheyya. Kasmā, sattassa ca khandhapañcakassa ca vasassa ca nānattābhāvato. Evaṃ anugacchante sati. Rūpaṃ me attā, vedanā me attātiādiggahaṇaṃ vaṭṭeyya. Sabhāvato aviruddhaṃ bhaveyya. Na pana tathā anugacchati. Na hi dubbaṇṇo durūpo puriso attano rūpakāyaṃ attano vaseneva suvaṇṇaṃ surūpaṃ kātuṃ sakkoti. Tathā dussaddovā susaddaṃ, duggandhovā sugandhaṃ. Na ca andhovā anandhaṃ. Badhirovā abadhiraṃ. Rogīvā arogaṃ. Kuṭṭhīvā akuṭṭhaṃ. Gaṇḍīvā agaṇḍaṃ. Jiṇṇovā taruṇaṃ. Ajaraṃ vā amaraṇaṃ vā kātuṃ sakkoti. Nāpi apāyesu ca apatantaṃ. Patitvā vā tato vimuttaṃ kātuṃ sakkoti. Tathā devo vā devattā acāvetuṃ. Sakkovā sakkattā, māro vā mārattā, brahmā vā brahmattāti. Esanayo sesakhandhesupi. Tathā pana avasānugamanato paramattha saccaṃ patvā khandhapañcake attano sāmikiccaṃ issarakiccaṃ nāma natthi. Asāmikameva taṃ hoti, anissaraṃ. Tathā ca sati, attānaṃ tassa sāmiṃ issaraṃ katvā rūpaṃ me attāti gahaṇaṃ micchāgahaṇaṃ nāma hotīti. Loke pana mahājano dhammānaṃ paṭiccasamuppādaṃ na jānanti, na passanti, na paṭivijjhanti. Tesaṃ parampara paccayavasena pavattamāne khandhasantāne sammuti saccavasena nānāvasavattanākārā nāma santi. Nānāsāmi issarādhipativohārā ca loke sandissanti. Te sammuti saccavasena uppannesu tesu sāmiissarādhipati vohāresu vohāramatte aṭhatvā sabhāvasaccaṃ maññantā micchāgahaṇaṃ gaṇhanti. Ettha siyā. Na nu vasonāma icchā. Satto ca gantuṃ icchanto gacchati. Ṭhātuṃ icchanto tiṭṭhati. Evaṃsati. Tassa khandhapañcakaṃ tassa vasāyatta vutti eva hotīti. Na hoti. Kasmā, paccayāyatta vuttittā eva. Tathāhi gantuṃ icchānāma bahiddhā dhanahetuvā uppajjeyya. Nānābhogahetu vā. Aññena vā nānākāraṇena. Tattha yesaṃ dhane asati, yaṃ yaṃ dukkhaṃ āgaccheyya kāyikaṃ vā cetasikaṃ vā. Tesaṃ taṃ taṃ dukkhapaccayā dhanicchā nāma uppajjati. Dhanicchā paccayā ganticchādayo uppajjanti. Tathā nānābhogicchā nānākammicchāsu cāti. Nānādukkhabhayupaddavamūlikāsu icchāsu vattabba meva natthi. Tathā nānārammaṇānaṃ palobhana dukkhamūlikāsu ca nānāvitakkānaṃ vipphandanamūlikāsu ca icchāsu. Evaṃ vasopi paccayāyatta vuttiko eva hoti. ‘‘Gamanaṃ’’ti gamanākārena pavattaṃ khandhapañcakaṃ. Yenayenadhanādihetunā so so vaso uppajjati. Gamanampi tena teneva uppajjati āhārupatthambhanādipaccayena ca. Vaso pana gamanassa paccayeka desamattaṃ hoti. So hi tadaññapaccayehi vinā sayaṃ uppajjituṃ na sakkoti. Kuto gamanaṃ uppādetuṃ. Evaṃ ṭhānādīsu. Evañca sati, idaṃ khandhapañcakaṃ paccayāyatta vuttikanticceva vattuṃ arahati. No vasāyatta vuttikanti. Api ca gantuṃ icchanto gacchatīti paññatti mattabhūto satto gacchati. Khandhapañcakaṃ pana khaṇika dhammattā na gacchati. Uppannuppannaṃ tattha tattheva bhijjati. Santati vasena gamanākāra nimittaṃ paññāyati. Evaṃ avasavattanaṃ hotīti. Hotu tattha tattheva bhijjanaṃ. Avicchedappavattiyā sati, gamanaṃ sampajjatiyeva. Gamane ca sampajjamāne khaṇikabhijjanena doso natthīti ce. Atthi. Khaṇikamaraṇañhi sattassa susānabhūmi nāma hoti. Antarāyevā āgate pakkhalante vā sati, gacchanto satto yadā kadāci maraṇaṃ vā nigacchati maraṇa mattaṃ vā dukkhanti. Kilese nimināti pavattetīti nimittanti vacanattho. ‘‘Vipallāsanimittaṃ’’ti ca vipallāsa dhammānaṃ vasena upaṭṭhitaṃ kicca nimittaṃ. Taṇhā eva paṇidhīti sambandho. Mahantānaṃ ādīnavānaṃ rāsi mahāādīnavarāsi. Khandhesu suññatalakkhaṇaṃ nāma ati gambhīraṃ hoti. Ñāṇasseva visayabhūtaṃ. Suññata dassanañca diṭṭhiyā ujuppaṭipakkhanti āha ‘‘saṅkhāresu suññatadassanavasenā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘attha siddhi nāmā’’ti maggaphalappaṭilābhasaṅkhātassa atthassa siddhi nāma. Attāti abhiniveso attābhiniveso. Gaṇhātīti gāho. Upādīyatīti attho. Diṭṭhisaṅkhāto gāho diṭṭhiggāho. Atthābhiniveso ca so diṭṭhiggāho cāti viggaho. Tassa paṭipakkhaṃ anattānupassanāñāṇaṃ. Anu anu bhavanaṃ ānubhāvo. Paramparato vaḍḍhananti attho. ‘‘Tathā samanupassitvā’’ti suññatā kārena samanupassitvā. Vimuñcantassa ariyapuggalassa. ‘‘Aniccalakkhaṇaṃ nāma nāti gambhīraṃ hoti. Saddhāyapi visayabhūtaṃ. Unnatilakkhaṇo ca ahaṃ māno khandhesu niccadhuvavipallāsamūlako saddhāya ca paṭipakkhoti āha ‘‘aniccadassanavasenā’’tiādiṃ. ‘‘Nimittābhinivesabhūtassā’’ti niccadhuvanimittābhinivesabhūtassa. ‘‘Mānaggāhassā’’ti mānasaṅkhātassa gāhassa. ‘‘Saddhāya pī’’tipisaddena ñāṇaṃ sampiṇḍeti. Dukkhalakkhaṇaṃ nāma bhayasaṃvega janakaṃ hoti. Ārammaṇesu taṇhālolassa taṇhāvipphandanassa paṭipakkhaṃ. Visesato samādhissa anurūpanti āha ‘‘dukkhadassana vasenā’’tiādiṃ. ‘‘Tiṇṇaṃ dhammānaṃ’’ti paññindriya saddhindriya samādhindriya saṅkhātānaṃ tiṇṇaṃ indriya dhammānaṃ. ‘‘Vipassanā gamanavasene vā’’ti vuṭṭhānagāmini vipassanā saṅkhātassa āgamana kāraṇassa vaseneva.
现在,对于之前所说的“以及为了成就七种圣者分类的缘”,在此为了显示七种圣者分类,而说“其中”等。所谓“法随行者”:此处“法”是指慧,如同在“谛、法、慧、施”等处的用法。他以更锐利的慧随念于法,故为法随行者。意思是,他依慧力之随行而最初获得道。或者,“法”是指无众生、无命我的意义上的行法。而“空见”特别地被称为纯粹的法的观察。如此,他随念纯粹的法,以智行随行,故为法随行者。所谓“见至者”:此处“见”是指观察智。由于从一开始就具足清净的观察,他唯依见力便轻易地证得各各道果,故为见至者。因此,他以观察慧力从烦恼束缚中解脱,故为慧解脱者。对诸行法刹那生灭的法性,善加信受的、决然的净信,名为信。其中,“决然的净信”是指与智相应的净信。“智”是指对诸行法刹那生灭之相的观察智。因为当有那样的智时,于此便生起名为决然的净信,而非其他方式。他随念于信,故为信随行者。意思是,他唯依信力而最初到达圣道。他依信力而解脱,故为信解脱者。所谓“身证者”:此处“证”意为亲见,也即所谓能成就者。于自己身上即已获得亲证者,为身证者。因为随观苦的人,多有悚惧感。而悚惧感是精进努力的基础。因为经中说:“生起悚惧感者,如理地精进。”因此,他依悚惧感而致力于修习,凡是依人之力所应证得的,他都一一证得。在证得时,即于自己身上获得亲证。意思是,他获得亲见的禅定乐或道果乐。所谓“俱分解脱者”:以无色界定从色身解脱,以阿罗汉道果从名身解脱,如此从两方面(身)的部分解脱。在此,有三种圣者:慧增上者、信增上者、精进增上者。其中,法随行者、见至者、慧解脱者,名为慧增上者。信随行者、信解脱者,名为信增上者。身证者与俱分解脱者,应视为精进增上者。而且,这种人的分类方法是依《无碍解道》的方法而说。然而在阿毗达摩的《人施设论》中,信解脱者与身证者,这两种人仅说为在有学之中。但应知,即使这两种人证得阿罗汉果,也唯是慧解脱者。于此,可能会问:“已说‘对诸行法刹那生灭的法性,善加信受的、决然的净信,名为信。’然而,仅凭那样的信,就能证得入流道吗?”对此,我们无可置评,因为这是世尊亲自说的。如《大品·入相应》中所说:“诸比丘,眼是无常、变易、变异的。若有人如是信,如是胜解,此人名为信随行者,已入圣者地,已超越凡夫地。他不会造作那些会令他生于恶趣、苦处、地狱的业。” “诸比丘,耳是无常……乃至……诸比丘,意是无常、变易、变异的。” 以十二处广说。其中,“变易”是指具有变易性。而“变易”是指刹那刹那地衰坏、破坏。“变异”是它的同义词。“如是胜解”:以此表示与智相应的信。正是此信,在须陀洹分中被说为“具足对佛的决然净信,具足对法、僧的决然净信”。其中,所谓与智相应的信,是指与观察眼等无常相的智相应的、确定的信。而所谓“无常相”,是指依“色以坏灭义为无常”等句中所说的方法,眼等所依的大种的相续转变等。因为观察此相者,信受、胜解眼等的无常性。意思是,他获得“它们确实刹那刹那地必然坏灭”的信解、信决定。而在“对佛的决然净信”等处,与观察阿罗汉、正等正觉者等佛功德之智相应的净信,名为决然净信。所谓“圣者地”,是指已清净了见随眠、疑随眠的状态之地。与那些(随眠)共存的状态之地,名为凡夫地。如何了知此人已超越凡夫地、已入圣者地呢?因此说“他不会……”等。他即使为了自己的生命,也不会造作任何构成业道、趋向恶趣的业。意思是,由此可知,他必定已超越凡夫地,已入圣者地。这是《信随行者经》。又另有经说:“诸比丘,眼是变易、变异的。若有人对此能以少许审察而认可,此人名为法随行者。”等等。其中,“以少许审察而认可”:不像信随行者那样仅止于信受,而是随观眼等的如是无常性,他确实能获得少许、少许的观察。如此存在时,眼等对于此人,可说是“少许地认可审察、观察”。这是《法随行者经》。又另有经说:“诸比丘,眼是无常、变易、变异的。若有人如是了知、照见,此人名为须陀洹。”等等。其中,“了知、照见”:不像法随行者那样仅止于少许的审察认可,而是以慧了知,以智眼现前照见的意思。这是关于见至者等的经。
Idāni pubbe yaṃ vuttaṃ ‘sattaariya puggalavibhāgassa paccayabhāvapattiyā cā’ti. Tattha satta ariyapuggalavibhāgaṃ dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Dhammānusārī nāmāti ettha ‘‘dhammo’’ti paññā vuccati ‘saccaṃ, dhammo, dhīti, cāgo,ti ettha viya. Tikkhataraṃ dhammaṃ anussaratīti dhammānusārī. Paññābalānusārena ādimhi maggaṃ labhatīti vuttaṃ hoti. Athavā. ‘‘Dhammo’’ti nissattanijjīvaṭṭhena saṅkhāra dhammo vuccati. Suññatadassanañca nāma visesato suddhadhamma dassanaṃ nāma. Iti suddhadhammaṃ anussarati, ñāṇagatiyā anugacchatīti dhammānusārī. Diṭṭhipattoti ettha diṭṭhināma dassanaññāṇaṃ vuccati. Ādito paṭṭhāya parisuddha dassanasampannattā diṭṭhibaleneva sukhena taṃ taṃ maggaphalaṃ pattoti diṭṭhipatto. Teneva dassana paññābalena kilesabandhanato vimuttoti paññāvimutto. Saṅkhāra dhammānaṃ khaṇika dhammabhāve suṭṭhu saddahanaṃ aveccappasādo saddhā nāma. Tattha ‘‘aveccappasādo’’ti ñāṇasampayuttappasādo. ‘‘Ñāṇaṃ’’ti ca saṅkhāra dhammānaṃ khaṇikabhāvanimittānaṃ dassanaññāṇaṃ. Tādise hi ñāṇe sati, tattha aveccappasādo nāma jāyati, no aññathāti. Saddhaṃ anussaratīti saddhānusārī. Saddhābaleneva ādimhi ariyamaggaṃ pāpuṇātīti vuttaṃ hoti. Saddhābalena vimuttoti saddhāvimutto. ‘‘Kāyasakkhi nāmā’’ti ettha sakkhaṃti sandiṭṭhaṃ. Yaṃ sādhakantipi vuccati. Attano kāye eva laddhaṃ sakkhaṃ yassāti kāyasakkhī. Dukkhānu passī puggalo hi saṃvega bahulo hoti. Saṃvego ca padhāna vīriyassa padaṭṭhānaṃ. Saṃviggo yoniso padahatīti hi vuttaṃ. Tasmā so saṃvegavasena bhāvanaṃ anuyuñjanto yaṃ yaṃ purisathāmena pattabbaṃ hoti. Taṃ taṃ pāpuṇāti. Pāpuṇanto ca attano kāye eva sakkhaṃ labhati. Sandiṭṭhaṃ jhānasukhaṃ vā maggaphalasukhaṃ vā labhatīti vuttaṃ hoti. ‘‘Ubhatobhāga vimutto’’ti arūpajjhānehi rūpakāyato arahattamaggaphalehi nāmakāyatoti evaṃ ubhohi kāyabhāgehi vimutto. Ettha ca tayo ariyapuggalā paññādhiko ca saddhādhiko ca vīriyādhiko ca. Tattha dhammānusārī ca diṭṭhipatto ca paññāvimutto ca paññādhiko nāma. Saddhānusārī ca saddhāvimutto ca saddhādhiko nāma. Kāyasakkhī ca ubhatobhāgavimutto ca vīriyādhiko nāmāti daṭṭhabbaṃ. Ayañca puggalavibhāganayo paṭisambhidāmagganayena vutto. Abhidhamme pana puggala paññattiyaṃ saddhāvimutto ca kāyasakkhī ca dvepuggalā sekkhesu eva vuttā. Arahattaṃ pattā pana ete dvepi paññāvimuttā evāti daṭṭhabbā. Ettha siyā, saṅkhāra dhammānaṃ khaṇika dhammabhāve suṭṭhu saddahanaṃ aveccappasādo saddhā nāmāti vuttaṃ. Kiṃ pana tādisena saddhāmattena sotāpatti maggaṃ pāpuṇātīti. Ettha amhehi vattabbaṃ natthi. Bhagavatā eva vuttaṃ. Yathāha mahāvagge okkanta saṃyutte cakkhu bhikkhave aniccaṃ vipariṇāmī aññathābhāvī, yo evaṃ saddahati, evaṃ adhimuccati. Ayaṃ vuccati saddhānusārī. Okkanto ariyabhūmiṃ. Atikkanto puthujjanabhūmiṃ. So yenakammena apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ uppajjeyya. Na taṃ kammaṃ karotīti. Sotaṃ bhikkhave aniccaṃ. Vipariṇāmī aññathābhāvītiādinā dvādasāyatanāni vitthāre tabbāni. Tattha ‘‘vipariṇāmī’’ti vipariṇāmo yassa atthīti vipariṇāmī. Vipariṇāmoti ca khaṇe khaṇe jīraṇatā bhijjanatā vuccati. ‘‘Aññathābhāvī’’ti tasseva vevacanaṃ. ‘‘Evaṃ adhimuccatī’’ti etena ñāṇasampayuttasaddhaṃ dīpeti. Sā eva sotāpattiyaṅgesu buddhe aveccappasādena samannāgato, dhamme, saṅghe aveccappasādena samannāgatoti vuttā. Tattha ñāṇasampayuttasaddhā nāma cakkhādīnaṃ aniccanimitta dassanaññāṇena sampayuttā okappanasaddhā. Aniccanimittañca nāma rūpaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenātipade vuttanayena cakkhādinissayānaṃ mahābhūtānaṃ santati parivattanādikaṃ vuccati. Tañhi passanto cakkhādīnaṃ aniccabhāve saddahati, adhimuccati. Tānipi khaṇe khaṇe ekantena bhijjati yevāti saddhādhimokkhaṃ saddhāvinicchayaṃ paṭilabhatīti attho. ‘‘Buddhe aveccappasādenā’’ti ettha pana arahatā sammāsambuddhatādīnaṃ buddhaguṇādīnaṃ dassanaññāṇena sampayutto pasādo aveccappasādo nāma. Ariyabhūmi nāma diṭṭhānusaya vicikicchānusayehi parisuddhā avatthābhūmi vuccati. Tehi sahitā avatthābhūmi puthujjanabhūmi nāma. Kathaṃ pana tassa puggalassa puthujjanabhūmiṃ atikkantatā ariyabhūmiṃ okkantatā ca viññāyatīti āha ‘‘so yenā’’tiādiṃ. Yo attano jīvitahetupi kiñci kammapathapattaṃ apāyagāmi kammaṃ na karoti. So ekantena puthujjanabhūmiṃ atikkanto, ariyabhūmiṃ okkantoti viññāyatīti vuttaṃ hoti. Idaṃ saddhānusārisuttaṃ. Aparaṃpi vuttaṃ cakkhu bhikkhave vipariṇāmī aññathābhāvī. Yassa evaṃ mattaso nijjhānaṃ khamati. Ayaṃ vuccati dhammānusārī tiādi. Tattha ‘‘mattaso nijjhānaṃ khamatī’’ti saddhānusārīviya saddahanamatte aṭṭhatvā cakkhādīnaṃ tādisaṃ aniccataṃ samanupassanto thokaṃ thokaṃ dassanaṃ labhatiyeva. Evaṃsati, cakkhādīni tassa puggalassa nijjhānaṃ olokanaṃ mattaso khamanti nāma. Idaṃ dhammānusārisuttaṃ. Aparaṃpi vuttaṃ cakkhu bhikkhave aniccaṃ vipariṇāmī aññathābhāvī. Yo evaṃ pajānāti passati. Ayaṃ vuccati sotāpanno tiādi. Tattha ‘‘pajānāti passatī’’ti dhammānusārīviya mattaso nijjhānakkhamamatte aṭṭhatvā paññāya pajānāti, ñāṇacakkhuno paccakkhato passatīti attho. Idaṃ diṭṭhipattādīnaṃ suttaṃ.
“如各自之果”:此处,“自己的”,即“自”;各自所拥有的,即“如各自”。这一含义通过“对须陀洹……”等得以显示。然而,在果等至的路线中,只有随顺速行是诸果的近因,而非道速行,故说“非依道之来”。“彼”,指道。存在的、现存的,即存有。“对此”,指对此道。
‘‘Yathā sakaṃ phalaṃ’’ti ettha sassa attano idaṃ sakaṃ. Yaṃ yaṃ sakaṃ yathāsakanti atthaṃ dasseti sotāpannassātiādinā. Phalasamāpatti vīthiyaṃ pana anulomajavanāni eva phalānaṃ āsannakāraṇāni, na maggajavanānīti āha ‘‘na maggāgamanavasenā’’ti. ‘‘So’’ti maggo. Santo saṃvijjamāno sabbhāvo. ‘‘Assā’’ti maggassa.
随观无常,从作用上说,是无相的;从自性上说,则是有相的,即其本身伴随常相。由此,它获得“此是我”的执取。此观智亦应被随观为无常、以灭尽为义。而在此处,通达阿毗达摩后,以自性为主,非以作用为主。因此,依阿毗达摩的理路,观智不能把自身的相作为道来给予。这便是注疏的意趣。那些名为烦恼的法,对于正在生起它们的人,便造成障碍、加以逼恼,故名为障碍者;它们执取此人的常相、净相、乐相、我相,故名为造相者;它们令此人深深地陷溺、固着于所缘,故名为趣向者。而这些烦恼法不作道果的所缘,亦不与道果结合。如此,由于作了所缘,它们在道果中便不存在。正因不存在,为了显示这些道果依其自法而得三种名称,故说“或依作所缘”等。“以自性”,即依其自法。
Aniccānupassanā kiccato animittā hoti. Sabhāvato sanimittāeva. Niccanimittasahitāeva. Yato sā esohamasmītiggahaṇaṃ labhati. Idaṃpi vipassanāñāṇaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenāti samanupassitabbā ca hotīti. Tattha ca abhidhammaṃ patvā sabhāvappadhānaṃ hoti, na kiccappadhānaṃ. Tasmā abhidhamma nayena vipassanā attano nimitta nāmaṃ maggassa dātuṃ na sakkoti. Ayaṃ aṭṭhakathāya adhippāyo. Kilesa dhammā nāma yassa uppajjanti, taṃ puggalaṃ palibundhanti. Sambādhaṃ karonti. Tasmā palibodhakarānāma. Taṃ puggalaṃ niccanimitta subhanimitta sukhanimitta attanimittāni gāhenti. Tasmā nimittakarānāma. Taṃ puggalaṃ ārammaṇesu bhusaṃ nihitaṃ niviṭṭhaṃ karonti. Tasmā paṇidhikarānāma. Te ca maggaphalāni ārammaṇaṃ na karonti. Maggaphalehi ca sampayogaṃ na gacchanti. Evaṃ ārammaṇakaraṇā divasena maggaphalesu tesaṃ abhāvo. Abhāvattāeva ca tāni maggaphalāni attano dhammatāya tīṇināmāni labhantīti dassetuṃ ‘‘ārammaṇa karaṇavasenavā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Attano sabhāvenā’’ti attano dhammatāya.
“由我见生起而生起”——此句阐明这些见与疑与我见的不离性。然而,不应视为我见与它们不离。“异熟”指在恶趣中异熟,产生恶趣结生。对于已见谛的圣者,与见、疑相应的不善法,因“见、疑”一词而被包含,故说“离见、疑”。而“或不善法”指现在存在的十不善业道法。“以七有”——在动作完成句中为具格。如同“以七月完成精舍”。所谓“动作完成”,指动作的迅速完成。“七次”即七回。三结名为:身见、疑、戒禁取结。“不堕法”——变异而堕为“堕”,即堕恶趣之意。“法”为自性。无有堕法者,即解析。“决定”指于善趣有中决定趣向。正觉者,即“正觉”,指道智。“归趣”指于他方应去之处。以正觉为归趣者,即“正觉为归趣”。“不定义”即“或”字之义。“或”字诸义中,不定义。非分别义。若为分别义,则只得两种“极七次”。不得混合有。若为不定义,则三种皆得。然注释书中取合集义,故只得一种混合有。若言“或”字于合集义显著,非不定义,故此处合集义为合适?不合适。何以故?因未摄二种。注释书中取合集义,故说彼二种人于此文中未被摄。若他们于此文中未被摄,则于何处被摄?实无任何“极七次”者于此未被摄,故为合理。“此”——指彼巴利原文。“此处,因为……故说为‘极’”——此应连接上文“于欲有中”等及“于现法中”等。彼为纯观者或退失禅那者,应如是见——此为关联。“于巴利中”指《人施设》巴利中。“此处究竟”指于此欲界,证得漏尽、入蕴般涅槃为究竟。究竟即终结之义。从家至家而行,故为“家家”。从有至有而行,即此义。唯有一结生之有种子者,为“一种”。于现法中即阿罗汉者,彼于此究竟——此为连接。然则三种须陀洹之差别由何而作?极七次者,唯由初道相应之根所作。其余二者,由为上位道而转起之观根所作。其中,极七次者最为柔软。其次,家家者利。彼有六有、五有、四有、三有、二有之五种。其中,五有者利,其余依次更利,应如是见。一种者唯一有,最为利。其中,极七次者唯由初道力成就,故最为柔软。其余二者,于本性极七次之状态,为上位道而令观业转起。其时,他们之根更得殊胜,成为利根。故他们较极七次者名为利。“七次或少于七次”——此就家家、一种而说。“上位三道之观决定”——此就上位二种须陀洹而说。极七次者唯由初道决定,应如是见。如是,彼于摄文中以自性而说:“修习入流道,由断见疑而断堕恶趣,名为极七次须陀洹。”其余二者,于巴利中唯于须陀洹人分别处而说。“然有”——指须陀洹人。于偈中:“从此七”——于此人间七轮回。“从彼七”——于彼天界七,即此义。于《增支部》文中:“以彼心净”——对能以声令大千世界了知之师功德生起心净。以彼心净。“以彼理”——若彼唯于天中轮回,取七次化生结生,即于彼处般涅槃。若唯于人中轮回,取七次胎生结生,即于此处般涅槃。如是,以说法之次第作十四,所说之理,即此义。说“此应审察”者,复注师自欲唯十四结生,此即表明。今破彼十四结生说,而言“然于《分别论》中”等。“于《分别论》中”——即阿毗达摩《智分别》中。无有处所,为“无处”。处所即根本因。无有机会,为“无机会”。机会即缘因。“凡”——此指动作。凡能生者,彼生起为无处。彼生起之法为无机会——此为连接。“行识”——指于七有以上、于欲有能生结生之善、不善业识。“由灭”——于入流道刹那即灭。灭尽——此为关联。“名与色”——凡名色法能生者,这些名色法,于此行识灭刹那灭尽——此为连接。“如前述之理”——即以彼理,如所说之理。“与彼俱住之痴”——与彼贪、彼嗔于一心俱住之痴。非与见、疑相应之痴,因彼于初道已断。亦非与掉举心相应之痴,因彼唯于第四道应断。生起之贪嗔痴。“于如法”——依法、平等而生起者。“由”——即因。强力因之义。“他们”——指须陀洹。“以削减”——削减粗厚部分、粗大部分之义。偶尔生起,指超越先前如常转起之时而生起。生起之贪嗔痴。“他们亦”——指斯陀含。“淫事和合为所许”——夫妇之淫事和合,斯陀含所有,为所许。长老许偶尔生起,不许缠缚薄弱。斯陀含亦有子女可见,故说。于《大注》中被破斥——谓长老唯是意乐,故被破斥。此一切于《殊胜义论》中说。“于《六集》”——《增支部·六集》中。“于鹿母故事”——名鹿母之优婆夷故事中。有见此故事者,不喜《大注》之说,而喜摩诃尸婆长老之说。“非梵行者”——不远离淫法者。“记说为斯陀含”——彼婆罗门命终后,于此证斯陀含,生于兜率天,如是,彼之斯陀含为世尊所记说。“以证得”——以证得斯陀含。非谓非梵行者以证得——此为意趣。即使于临命终时,依学处安立而证上位道果,于利根圣弟子非难事。以此,破斥某些长老说之喜好。“唯一次来此世间”——由此,往他世及从彼再来此,已成立,故此人由纯道决定,于欲有名为极二次——此已成立。如何?于此证已,于彼生已,于此般涅槃;于彼证已,于此生已,于彼般涅槃。其余四种,由观决定而成立,应知。何等为四?于此证已,于此般涅槃;于彼证已,于彼般涅槃;于此证已,于彼般涅槃;于彼证已,于此般涅槃。此处,于三种须陀洹中,唯一极七次者由道决定成立。其余二种须陀洹,由观决定成立。于六种斯陀含中,唯二种由道决定成立。其余四种,由观决定成立。其中,于道成立之须陀洹、斯陀含,无混杂。于观成立者,则有混杂。义理无违时,唯由称呼混杂,无有过失,应如是见。“来已”——依文为来,故说。“来者”——此读为合理。有来性,为来法,名为斯陀含——即此义。“不来此”——此处亦同此理。阿罗汉性为阿罗汉果,即阿罗汉道。令供养失败者,即令少果、少功德者。令成功者,即令大果、大功德者。戒蕴等功德,即戒蕴、定蕴、慧蕴、解脱蕴、解脱知见蕴功德。“于应供者”——于应受供养之人。“担”——指精勤之首。信即为担者,为“信担”。如是,“慧担”。然此处何故不取“精进担”?巴利中说“信行者修习道,慧行者修习道”,未说“精进行者修习道”,故不取。何故未说“精进行者修习道”?答:修习道者,于初为断见疑,业为大。何以故?因是堕恶趣之根。其中,信与疑,二者为正对敌。于所缘,信安住,则无疑;疑安住,则无信。如是,慧与见亦为正对敌。有慧处无见,有见处无慧。且信于自境必破见。慧之破疑,更不待言。故已起观者,以于无常等之决信,断见疑,得信随行性,更善净信,得信解脱性。以慧,于无常等作审察,得法随行性,更善见,得见至、慧解脱性。然精进,非见疑之敌对,实为他们之助伴,且为担。精进有策励之相。彼策励信,策励慧,策励见,亦策励疑。然以自性,何能断见疑?故此处不说“精进行者”及“精进担”。于身证者,信与慧力等。精进自住正勤处,令彼二者增长。彼人由彼二者力,断见疑等,得身证性。或起八解脱,得俱分解脱性。于此二种人中,精进之力善显。故此二者应说为“精进增上”,而非“精进担”。四行道:苦行道迟通达、苦行道速通达、乐行道迟通达、乐行道速通达。三解脱:空解脱、无相解脱、无愿解脱。“三种中般涅槃者”——此处,未至寿量边际,于中间即得烦恼般涅槃者,名“中般涅槃者”。彼有三种:于寿量初分般涅槃、第二分、第三分。这些三种,名“中般涅槃者”。“生般涅槃者”,于寿量边际般涅槃。“上流”——向上、有流者,为“上流”。必至色究竟天者,为“行色究竟天”。以观业有行、有功用而般涅槃者,为“有行般涅槃者”。以无行、乐之观业般涅槃者,为“无行般涅槃者”。“十二种须陀洹”——一种者三。他们乘以四行道,为十二。十二种斯陀含,如前所说之理。
‘‘Attadiṭṭhiyā uppannāya uppajjantī’’ti idaṃ tāsaṃ diṭṭhivicikicchānaṃ attadiṭṭhiyā avinābhāvaṃ dīpeti. Na pana attadiṭṭhiyā tāhi avinābhāvanti daṭṭhabbaṃ. Vipaccantīti apāyesu vipaccanti. Apāyapaṭisandhiṃ janenti. Diṭṭhasaccānañca ariyapuggalānaṃ. Diṭṭhivicikicchāsampayuttā akusaladhammā diṭṭhivicikicchāggahaṇena gahitāti āha ‘‘diṭṭhivicikicchā vippayuttā’’ti. ‘‘Akusaladhammāce vā’’ti paccuppannabhūtā dasākusalakammapatha dhammā ceva. ‘‘Sattahi bhavehī’’ti kriyāpavagge karaṇavacanaṃ. Yathā sattahi māsehi vihāraṃ niṭṭhāpetīti. Kriyāpavaggotica kriyāyasīghataraṃ niṭṭhāpanaṃ vuccati. ‘‘Sattakkhattuṃ’’ti sattavārā. Tīṇi saṃyojanānināma ‘sakkāyadiṭṭhi, vicikicchā, sīlabbataparāmāsasaṃyojanāni,. ‘‘Avinipāta dhammo’’ti virūpaṃ hutvā patanaṃ vinipāto. Apāyanipātoti vuttaṃ hoti. ‘‘Dhammo’’ti sabhāvo. Natthi vinipāto dhammo yassāti viggaho. ‘‘Niyato’’ti sugatibhavesu niyata gatiko. Sammā bujjhatīti sambodhi. Maggaññāṇaṃ. ‘‘Parāyanaṃ’’ti parabhāge gantabbaṭṭhānaṃ vuccati. Sambodhisaṅkhātaṃ parāyanaṃ assāti sambodhiparāyano. ‘‘Aniyamattho’’ti vāsaddatthoti vuttaṃ hoti. Vā saddatthesu ca aniyamattho. Na vikappattho. Vikappatthehi sati dve eva sattakkhattuparamā labbhanti. Missakabhavona labbhati. Aniyamatthe tayopi labbhanti. Aṭṭhakathāyaṃ pana samuccayatthassa gahitattā eko missakabhavo eva labbhati. Nanu ca saddo nāma samuccayatthe pākaṭo, na aniyamatthe. Tasmā samuccayatthova idha yuttoti ce. Na yutto. Kasmā. Dvinnaṃ asaṅgahitattā. Aṭṭhakathāyaṃ pana samuccayatthaṃ gahetvā te dve puggalā imasmiṃ pāṭhe asaṅgahitāti vuttaṃ. Yadi te imasmiṃ pāṭhe asaṅgahitā. Katthate saṅgahitā bhaveyyuṃ. Na hi koci sattakkhattu paramo nāma idha asaṅgahitoti yuttoti. ‘‘Assā’’ti tassapāḷipāṭhassa. ‘‘Ettha ca yasmā. La. Paramo nāma vutto’’ti idaṃ upari ‘ye kāmabhave yevā’tiādinā ‘yediṭṭha dhamme vā’tiādinā ca yojetabbaṃ. So ca sukkhavipassako vā parihīnajjhāno vā daṭṭhabboti sambandho. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti puggalapaññatti pāḷiyaṃ. ‘‘Idha niṭṭhā’’ti imasmiṃ kāmaloke āsavakkhayaṃ patvā khandhaparinibbānapatti vasena niṭṭhā. Niṭṭhānaṃ pariyosānanti attho. Kulato kulaṃ gacchatīti kolaṃkolo. Bhavato bhavaṃ gacchatīti attho. Ekameva paṭisandhisaṅkhātaṃ bhavabījaṃ assa atthīti ekabījī. Yo ca diṭṭheva dhamme arahā. Tassa ca idha niṭṭhāti yojanā. Kena pana tiṇṇaṃ sotāpannānaṃ viseso katoti. Sattakkhattu paramo tāva kevalaṃ pathamamagga sampayuttehi indriyehi kato. Itare dve uparimaggatthāya pavattitehi vipassanindriyehi katoti. Tattha sattakkhattu paramo sabbamuduko hoti. Tato kolaṃkolo tikkho. So pana cha bhaviko, pañcabhaviko, catubhaviko, tibhaviko, dvibhavikoti pañcavidho. Tattha pañcabhaviko tikkho. Sesā anukkamena tikkhatarāti daṭṭhabbā. Ekabījī pana ekabhaviko sabbatikkho. Tattha sattakkhattu paramo kevalena pathamamaggānubhāvena siddhattā sabbamuduko hoti. Itare dvepakatiyā sattakkhattu paramabhāve ṭhatvā uparimaggatthāya vipassanā kammaṃ paṭṭhapenti. Tadā tesaṃ indriyāni puna visesa pattāni honti, tikkhāni. Tasmā te sattakkhattu paramato tikkhānāma hontīti. ‘‘Sattavārato oraṃ vā’’ti idaṃ kolaṃkola ekabījino sandhāya vuttaṃ. ‘‘Upari tiṇṇaṃ maggānaṃ vipassanā niyāmetī’’ti idaṃ uparime dvesotāpanne sandhāya vuttaṃ. Sattakkhattu paramopana pathamamaggeneva niyamitoti daṭṭhabbaṃ. Tathāhi soyeva saṅgahapāṭhe sarūpato āgato sotāpatti maggaṃ bhāvetvā diṭṭhivicikicchāpahānena pahīnāpāyagamano sattakkhattu paramo sotāpanno nāma hotīti. Itare pana dve pāḷiyaṃ sotāpanna puggalavibhāgaṭṭhānesveva āgatāti. ‘‘Ye panā’’ti ye sotāpanna puggalāpana. Gāthāyaṃ ‘‘itosattā’’ti imasmiṃ manussaloke satta saṃsarāni. ‘‘Tatosattā’’ti tasmiṃ devaloke sattāti attho. Aṅguttarapāṭhe ‘‘tenacittappasādenā’’ti mahāsahassilokadhātuṃ sarena viññāpetuṃ samatthassa satthuguṇe cittappasādo jāyati. Tena cittappasādena. ‘‘Tena pariyāyenā’’ti sace so devesu eva saṃsarati. Sattakkhattuṃ opapātika paṭisandhiyo gaṇhitvā tattheva parinibbāyissati. Yadi manussesu eva saṃsarati. Sattagabbhaseyyaka paṭisandhiyo gaṇhitvā ettheva parinibbāyissati. Evaṃ desanā vārena cuddasa katvā desitena pariyāyenāti attho. ‘‘Taṃ vīmaṃsitabbaṃ’’ti vadantena ṭīkācariyena sayaṃ cuddasapaṭisandhiyova icchatīti dīpeti. Idāni taṃ cuddasapaṭisandhivādaṃ paṭikkhipanto ‘‘vibhaṅge panā’’tiādimāha. ‘‘Vibhaṅge’’ti abhidhamme ñāṇavibhaṅge. Natthi ṭhānamassāti aṭṭhānaṃ. ‘‘Ṭhānaṃ’’ti mūlakāraṇaṃ. Natthi avakāso assāti anavakāso. ‘‘Avakāso’’ti paccayakāraṇaṃ. ‘‘Yaṃ’’ti kriyāparāmasanaṃ. Yaṃ nibbatteyya, taṃ nibbattanaṃ aṭṭhānaṃ. So nibbattana dhammo anavakāsoti yojanā. ‘‘Abhisaṅkhāra viññāṇassā’’ti sattabhavato uddhaṃ kāmabhave paṭisandhijanakassa kusalā kusalakamma viññāṇassa. ‘‘Nirodhenā’’ti sotāpatti maggakkhaṇe eva nirodhanena. Nirujjhantīti sambandho. ‘‘Nāmañca rūpañcā’’ti ye nāma rūpadhammā uppajjeyyuṃ. Ete nāma rūpadhammā ettha etasmiṃ abhisaṅkhāra viññāṇa nirodhakkhaṇe nirujjhantīti yojanā. ‘‘Yathāvuttanayenevā’’ti tena pariyāyenāti vuttappakāranayeneva. ‘‘Tadekaṭṭhamohassā’’ti tena rāgena tena dosena ekasmiṃ citte ekato ṭhitassa mohassa. Na diṭṭhivicikicchā sampayuttassa mohassa. Tassa pathamamagge eva pahīnattā. Nāpi uddhaccacittasampayuttassa mohassa. Tassa catutthamagge eva pahātabbattā. Uppajjantā rāgadosamohā. ‘‘Dhammikesū’’ti dhammena samena uppannesu. ‘‘Yato’’ti yaṃkāraṇā. Balavantakāraṇāti attho. ‘‘Tesaṃ’’ti sotāpannānaṃ. ‘‘Sallikhana vasenā’’ti bahalapakkhaṃ thūlabhāgaṃ suṭṭhulikhanavasena. Adhiccuppatti nāma pubbe yathāpavattaṃ kālaṃ adhicca atikkamma uppatti . Uppajjantānampi rāgadosamohānaṃ. ‘‘Tesaṃ pī’’ti sakadāgāmīnampi. ‘‘Methunavatthu samāyogo icchito’’ti jāyampatīnaṃ methunakammasamāyogo nāma sakadāgāmīnaṃ atthīti icchito. Therohi adhiccuppattimattaṃ icchati. Pariyuṭṭhānamandataṃ na icchati. Sakadāgāmīnaṃ puttadhītaropi sandissantīti vadati. ‘‘Mahāaṭṭhakathāyaṃ paṭikkhitto’’ti therassa manorathamattaṃti vatvā paṭikkhitto. Idaṃ sabbaṃ aṭṭhasāliniyaṃ vuttaṃ. ‘‘Chakkanipāte’’ti aṅguttare chakkanipāte. ‘‘Migāsāḷavatthumhī’’ti migāsāḷanāmikāya upāsikāya vatthumhi. Keci imaṃ vatthuṃ disvā mahāaṭṭhakathāvādaṃ na rocenti. Mahāsivattheravādaṃ rocenti. ‘‘Abrahmacārino’’ti methuna dhammā appaṭiviratassa. ‘‘Sakadāgāmittaṃ byākataṃ’’ti tasmiṃ kālaṅkate so brāhmaṇo idha sakadāgāmibhāvaṃ patvā tusitākāyaṃ upapannoti evaṃ tassa yaṃ sakadāgāmittaṃ bhagavatā byākataṃ. ‘‘Adhigamavasenā’’ti sakadāgāmibhāvaṃ paṭilābhavasena. Na pana abrahmacārino sato adhigamavasenāti adhippāyo. Maraṇāsannakālepi hi sikkhāpadādhiṭṭhānena saha uparimaggaphalādhigamanaṃ nāma tikkhapaññassa ariyasāvakassa na dukkaranti. Etena kesañci theravādarocanaṃ paṭikkhittaṃ hoti. ‘‘Sakiṃdeva imaṃlokaṃ āgantvā’’ti etena ito paralokaṃ gamanassa ca tato puna idhāgamanassa ca siddhattā ayaṃ puggalo suddhena magganiyāmena kāmabhave dvikkhattu paramonāma hotīti siddho. Kathaṃ. Idha patvā tattha nibbattitvā idha parinibbāyī, tattha patvā idha nibbattitvā tattha parinibbāyīti. Sesāpana cattāro vipassanāniyāmena siddhā hontīti viññāyati. Katame cattāro. Idha patvā idha parinibbāyī. Tattha patvā tattha parinibbāyī. Idha patvā tattha parinibbāyī. Tattha patvā idha parinibbāyīti. Ettha ca tīsu sotāpannesu ekosattakkhattu paramo eva magganiyāmena siddho. Sesā pana dve sotāpannā vipassanāniyāmena siddhā. Cha sakadāgāmīsu dve eva magganiyāmena siddhā. Sesā pana cattāro vipassanāniyāmena siddhā. Tattha maggasiddhesu sotāpanna sakadāgāmīsu saṅkaro natthi. Vipassanāsiddhesu pana saṅkaro atthi. Atthato aviruddhe sati, vohāramattena saṅkare doso natthīti daṭṭhabbaṃ. Āgantvāti pāṭhavasena āgamanatoti vuttaṃ. Āgantāti pana pāṭho yutto. Āgamanasīlo āgamana dhammo hutvā sakadāgāmī nāmāti attho. Anāgantvā itthattanti etthapi esevanayo. Arahato bhāvo arahattaṃ. Arahatta maggaṃ. Dakkhiṇāya vipattikarānāma appapphala appānisaṃsakarā. Sampattikarā nāma mahapphala mahānisaṃsakarā. Sīlakkhandhādiguṇā nāma sīlakkhandha samādhikkhandha paññākkhandha vimuttikkhandha vimuttiññāṇa dassanakkhandhaguṇā. ‘‘Dakkhiṇeyyesū’’ti dakkhiṇāraha puggalesu. ‘‘Dhuraṃ’’ti padhānasīsaṭṭhāniyaṃ vuccati. Saddhā eva dhuraṃ assāti saddhādhuro. Evaṃ paññādhuro. Kasmā panettha vīriyadhuro na gahitoti. Pāḷiyaṃ saddhāvāhī maggaṃ bhāveti, paññāvāhī maggaṃ bhāvetīti vuttaṃ. Na pana vuttaṃ vīriyavāhī maggaṃ bhāvetīti. Tasmā na gahitoti. Kasmā pana vīriyavāhī maggaṃ bhāvetīti na vuttanti. Vuccate. Maggaṃ bhāventassa nāma ādimhi diṭṭhivicikicchānaṃ pahānāya kammaṃ mahantaṃ hoti. Kasmā, apāyamūlakattā. Tattha saddhā ca vicikicchā ca dve ujuppaṭipakkhā honti. Yasmiṃ ārammaṇe saddhā nivisati, tasmiṃ vicikicchā natthi. Yasmiṃ vicikicchā nivisati, tasmiṃ saddhā natthi. Tathā paññādiṭṭhiyo ca ujuppaṭipakkhā. Yattha paññā, na tattha diṭṭhi. Yattha diṭṭhi, na tattha paññāti. Api ca saddhā attano visaye diṭṭhiṃ vidhamatiyeva. Paññāya vicikicchāvidhamane vattabbameva natthi. Tasmā āraddha vipassako aniccādīsu aveccappasādamattenapi diṭṭhivicikicchāyo pajahitvā saddhānusāribhāvañca suṭṭhutaraṃ pasīditvā saddhāvimuttabhāvañca pāpuṇāti. Paññāya aniccādīni nijjhānakkhamaṃ katvā dhammānusāribhāvañca suṭṭhutaraṃ passitvā diṭṭhipattapaññā vimuttabhāvañca pāpuṇāti. Vīriyaṃ pana diṭṭhivicikicchānaṃ paṭipakkhamattampi na hoti. Atha kho tāsaṃ sahāyopi hoti, dhurabhūtañca. Paggahalakkhaṇañhi vīriyaṃ. Taṃ saddhaṃpi paggaṇhāti, paññaṃpi paggaṇhāti, diṭṭhiṃpi paggaṇhāti, vicikicchampi paggaṇhātiyeva. Kutopana attano sabhāvena diṭṭhivicikicchāyo pajahituṃ sakkhissati. Tasmā imasmiṃ ṭhāne vīriyavāhīti ca vīriyadhuroti ca na vuttoti. Kāyasakkhimhi pana saddhā ca paññā ca samabalā honti. Vīriyañca sayaṃ sammappadhānaṭṭhāne ṭhatvā tadubhayaṃ upabrūheti. So ca puggalo tadubhayabalena diṭṭhivicikicchādayo pajahitvā kāyasakkhibhāvaṃ pāpuṇāti. Aṭṭhavimokkhe vā uppādetvā ubhatobhāga vimuttabhāvaṃ pāpuṇāti. Imesu pana dvīsu puggalesu vīriyassa thāmo suṭṭhu pākaṭo. Tasmā ime dve vīriyādhikātveva vattabbā. Na vīriyadhuroti. Catuppaṭipadā nāma dukkhāpaṭipadā dandhābhiññā. Dukkhāpaṭipadā khippābhiññā. Sukhāpaṭipadā dandhābhiññā. Sukhāpaṭipadā khippābhiññā. Tividhavimokkho nāma suññato vimokkho. Animitto vimokkho. Appaṇihito vimokkho. ‘‘Tayo antarā parinibbāyino’’ti ettha āyukappassa pariyantaṃ apatvā antarā eva kilesaparinibbānapattā antarāparinibbāyī nāma. So tividho. Āyukappassa pathamabhāge parinibbāyī, dutīyabhāge, tatīyabhāgeti. Ime tayo antarā parinibbāyino nāma. Upahaccaparinibbāyī nāma āyukappa pariyante parinibbāyī. Uddhaṃ mukho vaṭṭasoto etassāti uddhaṃsoto. Akaniṭṭhaṃ avassaṃ gamissatīti akaniṭṭhagāmī. Vipassanā kammaṃ sasaṅkhāraṃ sappayogaṃ katvā parinibbāyī sasaṅkhāra parinibbāyī. Saṅkhārarahitena sukhena vipassanā kammena parinibbāyī asaṅkhāra parinibbāyī. ‘‘Dvādasa sotāpannā’’ti ekabījikā tayo. Te eva catūhi paṭipadāhi guṇitā dvādasa. Dvādasa sakadāgāmino pubbe vuttanayā eva.
这仅适用于某些无还与阿拉汉。‘Ajjhositassā’意为已耽著者,即已认定‘这是我的’而住立其中者。也就是说,已吞没而安住。从粗重、浓厚的欲贪中解脱者,称为粗重贪解脱者。在无色界中,他唯有那三种无色等至,而非四种色界等至,因此在那里无法获得次第灭。‘从最初开始’,即从八等至中的初禅等至开始,由此入手。所谓次第灭,指的是:在初禅中灭除有对想与种种想——有对想即五识想,种种想则是于遍相之外的其他种种所缘中,由意门生起的识想;在二禅中灭除寻与伺等,如此即名次第灭。‘由此第五禅’,是依五禅法而言;而八等至之说,则是依四禅法而说。这两种方式都可随行者的根性而相应获得。双运,意为成对而联结,即指止观双运,此为词义解析。‘依入定、出定与观之力’,此处应理解为已得自在的入定与出定。由于以等至之力,对于系缚自身的资具已无障碍,故无需特别决意,因此说‘除了系缚于自身的资具之外’。‘种种系缚’指不同处所的系缚,意思是散置于各处。‘以危难’,即指以障碍。此时,或应决意‘愿种种系缚物不遭损坏,不为所扰’,或应决意‘届时我将出定’。
Ekaccānaṃ eva anāgāmi arahantānaṃ eva. ‘‘Ajjhositassā’’ti adhiositassa. Mamevidanti niṭṭhānaṃ katvā ṭhapitassa. Gilitvā ṭhapitassāti vuttaṃ hoti. Bahalena thūlena kāmarāgena vimuttā bahalarāgavimuttā. Āruppesu ca tasso arūpasamāpattiyo eva atthi. Na catasso rūpasamāpattiyo. Tasmā tattha anupubbanirodho na labbhati. ‘‘Ādito paṭṭhāyā’’ti aṭṭhasu samāpattīsu pathamajjhāna samāpattiādi. Tato paṭṭhāya. Anupubbanirodho nāma pathamajjhāne paṭighasaññānānattasaññānaṃ nirodho. Paṭighasaññā nāma pañcaviññāṇasaññā. Nānattasaññā nāma kasiṇa nimittato aññesu nānārammaṇesu pavattamanoviññāṇa saññā. Dutīyajjhāne vitakka vicārānaṃ nirodhotiādinā anupubba nirodho. ‘‘Tato pañcamajjhānaṃ’’ti pañcakanayena vuttaṃ. Aṭṭhasamāpatti vacanaṃ pana catukkanayena vuttaṃ. Tadubhayaṃpi puggalānurūpaṃ labbhatiyeva. Yuganandhaṃ nāma dvandabandhanaṃ, samathavipassanānaṃ yuganandhanti viggaho. ‘‘Samāpajjana vuṭṭhāna vipassanāvasenā’’ti ettha vasibhāvapattaṃ samāpajjanañca vuṭṭhānañca gahetabbaṃ. Attano sarīrā baddhesu parikkhāresu samāpattibaleneva antarāyābhāvato visuṃ adhiṭṭhātabba kiccaṃ natthīti vuttaṃ ‘‘attano sarīrābaddhe parikkhāre ṭhapetvā’’ti. ‘‘Nānābaddhānī’’ti nānāṭhānehi ābaddhāni. Nānāṭhānesu ṭhapitānīti vuttaṃ hoti. ‘‘Parissayenā’’ti antarāyena. Māvinassantūti vā nānābaddha avikopanaṃ adhiṭṭhātabbaṃ. Tadā vuṭṭhahāmītivā saṅghappatimānanaṃ adhiṭṭhātabbaṃ. Evaṃ satthupakkosanaṃpi. ‘‘Addhānaparicchedo’’ti attano jīvitakālassa upaparikkhaṇaṃ. Maraṇañhi nāma samāpattibalenapi paṭibāhituṃ na sakkāhoti. Anto samāpattiyañca maraṇe sati sabrahmacārīsu kattabbavattaṃ na kareyya. Etañhi vattaṃ yaṃ ariyasāvakānaṃ maraṇāsanne sabrahmacārīnaṃ vā upaṭṭhākānaṃ vā appamādakathānu sāsanikammaṃ. Samāpattiyaṃ vā aññatitthiyānaṃ garahā vivajjanatthaṃ. Evañhi te garaheyyuṃ. Gotamasāvakānaṃ nirodhasamāpatti nāma ekaṃ maraṇamukhaṃ. Yaṃ samāpajjanto asuko bhikkhu maraṇaṃ gacchati. Anariya kammaṃ hetanti.
‘为那个目的’,即指为品尝修行的滋味。‘在那个目的上’,意为于那个目的上。无食乐,是指远离食乐的乐。乐有两种:有食乐与无食乐。其中,世间那些可爱、可意、可悦的五欲功德,因为能被烦恼所接触,故名为‘食’;而依缘于这些食所生起的乐,便称为有食乐。世间之人执取天界之乐、人间之乐等,而享受这些乐的众人,皆被一切恶趣怖畏与轮回怖畏所围困。反之,禅那乐、道乐、果乐、涅槃乐,则称为无食乐,这也被称为出离乐、远离乐、寂止乐、正觉乐、解脱乐、圣乐、无过乐。享受此乐的圣者们,远离一切恶趣怖畏与轮回怖畏。‘以应被品尝之义’,指由于从烦恼障碍中解脱,具有广大、甚深、寂静、殊胜的滋味,即使赞叹说‘啊,乐啊!啊,乐啊!’,也是以此应被品尝之义而言。
‘‘Yadatthaṃ’’ti paṭipatti rasassādatthaṃ. ‘‘Tadatthe’’ti tasmiṃ atthe. Nirāmisa sukhaṃ nāma āmisarahita sukhaṃ. Duvidhañhi sukhaṃ sāmisasukhañca nirāmisasukhañca. Tattha ye loke iṭṭha kanta manāpiyā pañcakāmaguṇā nāma atthi. Te kilesehi āmasitabbattā āmisā nāma. Yañcasukhaṃ te āmise paṭicca uppajjati, taṃ sāmisasukhaṃ nāma. Yaṃ loke dibbaṃ sukhaṃ mānusakaṃ sukhanti mamāyanti. Yañca anubhavantaṃ mahājanaṃ sabbāni apāyabhaya vaṭṭabhayāni samparivārenti. Jhānasukha maggasukha phalasukha nibbānasukhaṃ pana nirāmisasukhaṃ nāma. Yaṃ nekkhammasukhanti ca pavivekasukhanti ca upasamasukhanti ca sambodhisukhanti ca vimuttisukhanti ca ariyasukhanti ca anavajjasukhanti ca vuccati. Yañca anubhavantaṃ ariyajanaṃ sabbāni apāyabhaya vaṭṭabhayāni samparivajjanti. ‘‘Assāditabbaṭṭhenā’’ti kilesapalibodhehi vimuttattā vipula gambhīra santa paṇītarasattā ca ahosukhaṃ ahosukhanti udāharantenapi assāditabbaṭṭhenāti.
在结颂中。
Nigamagāthāsu.
262“应行持的”即应行持之事,指十善业道法所生。所谓“依家族传承”,是指从家族世代相续而来的行为规范。“亲戚、朋友、财富、受用圆满”中,是表原因的具格用法。“广大”即指宽广。所谓“因此”,是显示该词格的语尾变化。“以信”,是依对三宝的不动净信而言。“增胜”,指超越退分、住分,达到胜分、决择分的状态,以此而有的殊胜增长。“及清净的”,指远离自赞毁他等过失而清净。保护种种众生,故称“保护者”。意思是于所见之处皆住于慈。应被称呼者,即名号,也就是名字。保护者是其名号,故称“保护者名号”,这是词义解释。“立愿后”,即“希望后”,以“坚固地安立后”等来否定“希望”之义。“依止、缘取”,这是该词的异名显示。“对自己智慧迟钝者”,意指现前住世者,这是他的意图。因此说“或对后来的人们”。怜悯即悲悯。“如何能让这些人于阿毗达摩义中容易地理解呢?”如此生起的心念。从义理上说,就是称为同情的悲悯。因此说“同情、悲悯”。“所希求的”,或指善行者“愿长老能造作这样的论著”,如此长久以来所希求、所期盼的,这是其义。“在《小戒注》中”,是就古注而言。其意图是阐明,它仅以“月精舍”之名而为人所知。在偈颂中,“那时”指那个时候。“此处”指此城中。“声音”,指“国王为何将这样的吉祥象给予婆罗门们?国王这样做是不合适的”,如此生起的不悦之声。“可怖的”,指能令生起恐惧的、可怕的。“希维人”,指希维国居民。“国土增长者”,指能令国土增长者,即象王。因为具足相好、出身良种的象,在哪个国土被作为最吉祥物供奉,那个国土就会天降及时雨,种种怖畏灾祸不会生起,这是世间公认的吉祥象。因此说“希维人的国土增长者”。“广布的”,即散布的,意思是极为宽广。“财谷”,因被大众所希求观看,故称“财谷”,有大威力。人们依止于此,故称“依止处”。财谷的依止处,这是复合词。人们曾居住于此,故称“曾居处”。以名声与功德而上升、高扬,故称“上升者”。上升者中的更上升者,这是词析。因此说“在天空中央”等。核心为“心髓”。离无心髓者,即“无碍者”。无碍者的状态,即“无碍智”。在教典上的无碍智,即“教典无碍智”。对三藏教典的善巧智。以此为首的智慧,即“教典无碍智等为首的智慧”。因对恶有羞耻的习性,故称“有惭者”,因此说“呵责恶者”。呵责恶法、宣说过患,以戒行而言,故称“呵责恶者”。“愿他们随念”,即一再地随念。殊胜地存在、达到广大的,即“广大”。福德且广大,故称“福德广大”。为了显示“广大的福德”,而说“广大的”等。所谓无上法,即见无上、闻无上等。在世间众多所见中,没有比这更上的其他所见,故称“见无上”,即见三宝,以及见四圣谛。听闻三宝功德之说,以及听闻蕴、处、界、谛、缘起之说,称为“闻无上”。对三宝等生起信心、获得信,称为“得无上”。一再地随念它们,称为“念无上”。以四资具或履行义务来侍奉三宝,称为“侍无上”。于佛所制定的三学中,受持而学,称为“学无上”。必定拥有那样的智慧洁白、功德光辉等功德,达到那样的功德,故称“具彼功德者”。“我们将成为”,意思是“我们将努力成为”,这是所说。
262. Caritabbanti cārittaṃ. Dasakusalakammapathadhammajātaṃ. ‘‘Kulācārenā’’ti kulaparamparato āgatena ācārena. ‘‘Ñāti mitta dhana bhogasampattiyā’’ti hetuatthe karaṇavacanaṃ. ‘‘Visāle’’ti vipule. ‘‘Tenā’’ti tassapadassa vibhatyanta dassanaṃ. ‘‘Saddhāyā’’ti ratanattaye aveccappasādasaddhāvasena. ‘‘Abhivuḍḍhānaṃ’’ti hānabhāgiya ṭhitibhāgiyabhāvaṃ atikkammavisesabhāgiya nibbedhabhāgiya bhāvapattivasena atissaya vuḍḍhānaṃ. ‘‘Parisuddhānañcā’’ti attukkaṃsana paravambhanādi dosehi parisuddhānañca. Naṃ naṃ janaṃ pātirakkhatīti nampo. Diṭṭhadiṭṭhesu mettāvihārīti vuttaṃ hoti. Āvhātabboti avhayo. Nāmaṃ. Nampo iti avhayo assāti nampavhayoti vacanattho. ‘‘Paṇidhāyā’’ti patthetvāti atthaṃ nivatteti ‘‘bhusaṃ nidhāyā’’tiādinā. ‘‘Upādāya paṭiccā’’ti tassa padassa pariyāyadassanametaṃ. ‘‘Attano mandabuddhīnaṃ’’ti paccakkhe dharamānānanti adhippāyo. Tenāha ‘‘pacchima janānaṃ vā’’ti. Anukampanaṃ anukampo. Kathaṃ nu kho ime janā abhidhammatthesu sukhena ājāneyyunti evaṃ pavatto cittabyāpāro. Atthato anudayasaṅkhātā karuṇāyeva. Tenāha ‘‘anudayaṃ kāruññaṃ’’ti. ‘‘Patthitaṃ’’ti vā sādhuvatassa yaṃ thero evarūpaṃ pakaraṇaṃ kareyyāti evaṃ cirakālaṃ patthitaṃ āsiṃsitanti attho. ‘‘Khuddasikkhāṭīkāyaṃ’’ti porāṇaṭīkaṃ sandhāya vuttaṃ. Somavihārotveva paññāyittha tasmiṃ dīpeti adhippāyo. Gāthāyaṃ ‘‘athā’’ti tasmiṃkāle. ‘‘Etthā’’ti etasmiṃ nagare. ‘‘Saddo’’ti kasmā rājā evarūpaṃ maṅgalahatthiṃ brāhmaṇānaṃ adāsi. Netaṃ patirūpaṃ yaṃ raññā katanti evaṃ pavatto amanāpasaddo. ‘‘Bheravo’’ti bhīrutājanako bhayānako. ‘‘Sivīnaṃ’’ti siviraṭṭhavāsīnaṃ. ‘‘Raṭṭhavaḍḍhane’’ti raṭṭhaṃ vaḍḍhetīti raṭṭhavaḍḍhano. Hatthināgo. So hi lakkhaṇasampanno ājāniyo hoti. Yasmiṃ raṭṭhe taṃ abhimaṅgalaṃ karonti, tasmiṃ raṭṭhe devo sammā vassati, nānābhayupaddavā tasmiṃ nuppajjantīti lokasammato maṅgalahatthī hoti. Tena vuttaṃ ‘‘sivīnaṃ raṭṭhavaḍḍhane’’ti. ‘‘Vitthiṇṇo’’ti vitthārito. Ativitthāroti vuttaṃ hoti. Dhanīyanti mahājanehi daṭṭhuṃ patthīyantīti dhaññā. Mahiddhikā. Adhivasanti etthāti adhivāso. Dhaññānaṃ adhivāsoti samāso. Ajjhāvasiṃsu etthāti ajjhāvutthaṃ. Kittiguṇavasena udenti uggacchantīti uditā. Uditānaṃpi uditoti viggaho. Tenāha ‘‘nabhamajjhe’’tiādiṃ. Sārajjanaṃ sārado. Vigato sārado yassāti visārado. Visāradassa bhāvo vesārajjaṃ. Pariyattiyaṃ vesārajjaṃ pariyattivesārajjaṃ. Tepiṭakapariyattiyaṃ veyyattiyaññāṇaṃ. Taṃ ādi etissā paññāyāti pariyattivesārajjādi paññā. Pāpato lajjanasīlāti lajjinoti āha ‘‘pāpagarahino’’ti. Pāpaṃ dhammaṃ garahantiādīnavaṃ kathayanti sīlenāti pāpagarahino. ‘‘Anussarantū’’ti punappunaṃ sarantu. Visesena bhavanti vepullaṃ gacchantīti vibhavā. Puññāni ca tāni vibhavācāti puññavibhavā. Vipulapuññānīti dassetuṃ ‘‘vipulānaṃ’’tiādimāha. Anuttariya dhammā nāma dassanānuttariya savanānuttariyādayo. Loke bahūsu dassanesu ito uttaraṃ aññaṃ dassanaṃ nāma natthīti dassanānuttariyaṃ. Ratanattayadassanaṃ. Catusaccadassanañca. Ratanattayaguṇakathāsavanaṃ , khandhāyatana dhātu saccapaṭiccasamuppādakathāsavanañca savanānuttariyaṃ nāma. Tesu ratanattayādīsu saddhā paṭilābho lābhānuttariyaṃ nāma. Tesameva punappunaṃ saraṇaṃ anussatānuttariyaṃ nāma. Ratanattaye catūhi paccayehi vā vattappaṭivattakaraṇena vā paricaraṇaṃ pāricariyānuttariyaṃ nāma. Buddhapaññattāsu tīsu sikkhāsu samādāya sikkhanaṃ sikkhānuttariyaṃ nāma. Tādise paññāvadātaguṇasobhādike guṇe avassaṃ bhajanti pāpuṇantīti tādisaguṇabhāgino. ‘‘Bhavissāmā’’ti bhavituṃ ussāhaṃ karissāmāti vuttaṃ hoti.
在《阐明论》的结颂中。
Dīpaniyā nigamagāthāsu.
“巴殊苏纽查末谶摩希”中,“巴殊苏”是数字八的暗语,“查末”是数字二。一、二、空、八,这是计数的顺序,意指一千二百八十这个数目。后面“九、五、查末、一”等词,也依此类推。在偈颂注释中,“城”因不倾动而得名,意为坚固。“令欢喜”即使之喜悦。以其安稳、丰足等功德,使未来者前来,已来者不去他处,这便是它的含义。“罗希塔鹿”即金色鹿。“萨柯”,因由萨柯国王重新修建,故在迦利时代得名“萨柯”,现在也俗称“萨柯王城”。所谓萨柯王,是北印度的一位犍陀罗王。破戒的跋耆比丘们以他为上首,将这部法与律的汇集称为“大众部”而纳入其中。那个法与律的汇集流行于北印度,而耶舍长老在毗舍离的汇集则流行于南印度。世间安立四种时代:萨埵时代、二分时代、三分时代、迦利时代。所谓“时代”,是指寿命的量。现在正值迦利时代,因此说“萨柯,在迦利时代”,意思是恶时代。“拉提”,因为是稻田的清理处,在缅地俗语中如此得名,是一片林野,位于孟瓦城附近约五百弓的地方。“著名的”,即特别称扬的。能简择真髓与非真髓,即审察而知的习性,故称“真髓非真髓简”。
‘‘Bashyusuññacammekamhī’’ti ettha ‘‘bashyū’’ti aṭṭhasaṅkhyāya saṅketa vacanaṃ. ‘‘Cammaṃ’’ti dvisaṅkhyāya. Ekañca dukañca suññañca aṭṭhacāti gaṇanakkamo. Sahassa dvisata aṭṭhasaṅkhāte sāketi attho. Esanayo parato ‘‘navapañca cammekamhī’’ti padepi. Gāthāvaṇṇanāsu. Nagarati na cavatīti nagaraṃ. Thāvariyanti vuttaṃ hoti. ‘‘Rañjetī’’ti rameti. Khemasubhikkhatādiguṇehi anāgate jane gamāpeti, āgate aññattha gantuṃ na detīti vuttaṃ hoti. Rohitamigā nāma suvaṇṇavaṇṇamigā. ‘‘Sāke’’ti sākanāmena raññā puna saṅkhatattā imaṃ kaliyugaṃ sākanti vuccati. Yaṃ etarahi sākrarājantipi voharanti. Sākarājā ca nāma uttarāpathesu eko gandhārarājā. Yaṃ jeṭṭhakaṃ katvā bhinnaladdhikā vajjībhikkhū imaṃ dhamma vinayaṃ mahāsaṅghīkaṃ nāma saṅgahaṃ āropenti. So ca dhammavinayasaṅgaho uttarāpathesu vattati. Vesāliyaṃ yasatthera saṅgaho pana dakkhiṇāpathesūti. Cattāriyugāni nāma loke paññapenti satyayugaṃ, dvāparayugaṃ, tetrayugaṃ, kaliyuga,nti. Yuganti ca āyuparimāṇaṃ vuccati. Idānipana kaliyugaṃ vattati. Tena vuttaṃ ‘‘sāketi kaliyuge’’ti. Pāpayugeti attho. ‘‘La tī’’ti sālikkhettānaṃ sodhanaṭṭhānattā evaṃ mrammadesavohārena laddhanāmaṃ araññaṃ. Taṃ pana muṃrvānagarassa esanne pañcadhanusatike padese jātaṃ. ‘‘Vissute’’ti visesena kittite. Sārañca asārañca vivecenti vicāretvā jānantisīlenāti sārāsāra vivekinoti vacanatthoti.
1一、名为《胜义灯论》者,是由那位长老所造。
1. Paramatthadīpanī nāma, yena therena sā katā.
正是由他所造,此即它的随释。
Teneve sā katā hoti, ayaṃ tassānu dīpanī.
2二、于第八、第七、第二与第一个月份,亦即各自的殊胜月份中,
2. Aṭṭhasattadvayekamhi, sāke sā jeṭṭhamāsake.
于黑分第九日,白昼正午时,已达究竟。
Kāḷe navamiyaṃ divā, majjhanhike niṭṭhaṃ gatā.