《类别摄要胜义灯》
Samuccaya saṅgaha paramatthadīpanī
162162. 如此,通过六种分章阐明了四种胜义之后,如今为了显示它们各自聚类——即种种集聚——的总摄,而说最初的偈颂。其文意贯连如下:那些具有自相、七十二种的事法,我已说过;现在我将随其所宜而宣说它们的总摄。其中,通过“具有自相的事法”等词,排除了十种非完成色。因为它们既不以自己特有的自性相,也不以无常等共相而成就有自相,故缺乏绝对的胜义性。也正因如此,它们并非事法,因为不能以自性而被获得。此处“事”这个词是指实体。而此处所谓的实体,正是以自性而被获得的自性。由此,也说明了涅槃在道果省察智中是以自性而被获得的有自性者。应当了知,这是排除了如下几种情况:如同非完成色那样,依托于[真实]事法的因缘而显现的唯法状态;或如同施设法那样,唯是假构行相的状态;或如同兔角、龟毛等那样,完全非有、唯假构的状态。在此,说“七十二种具有自相的事法”并非着眼于目的,因为在这七十二种中,只有某些法出现在前三种摄之中;而在最后的一切摄中,非完成色也是被意许的。在这里,通过“事法具有自相”等词,在遮止非完成色的自相性时,所应阐释的义理,在《色分别灯》中已经说过了。纯属不善生类的四漏等的摄,是不善摄,并非因为仅……
162. Evaṃ chahi paricchedehi cattāro paramatthe dassetvā idāni tesaṃ taṃtaṃrāsisaṅkhātaṃ samuccayaṃ dassento ādigātha māha. Ye salakkhaṇā dvāsattatividhā vatthudhammā mayā vuttā. Idāni tesaṃ samuccayaṃ yathāyogaṃ pavakkhāmīti yojanā. Tattha salakkhaṇāvatthudhammāti padehi dasavidhāni anipphannarūpāni paṭikkhipati. Na hi tāni attano āvenikabhūtena sabhāva lakkhaṇena aniccatādi sāmaññalakkhaṇenaca salakkhaṇāni honti. Ekantaparamatthatāya abhāvato. Tatoyevaca vatthudhammāca nahonti. Sarūpato anupalabbhamānattā. Dabbavācako hi idha vatthusaddo. Dabbañcanāma idha sarūpato labbhamāno sabhāvo eva. Etena nibbānassapi maggaphala paccavekkhanañāṇesu sarūpato labbhamāna sabhāvatā vuttā hoti. Anipphannarūpānaṃ viya ca vatthudhamma sannissayena dissamānadhammamattabhāvaṃ vā paññattidhammānaṃ viya parikappitākāramattabhāvaṃvā sasavisāṇa kacchapalomādīnaṃ viya sabbaso abhūta parikappita mattabhāvaṃvā nivāretīti veditabbaṃ. Etthaca dvāsattatividhāsalakkhaṇāvatthudhammāti vacane payojanaṃ nadissati. Tesu hi dvāsattatividhesu ekacce eva dhammā purimesu tīsu saṅgahesu āgatā. Pacchimeca sabbasaṅgahe anipphannarūpānipi adhippetānievāti. Etthaca vatthudhammāsalakkhaṇāti padehi anipphannarūpānaṃ salakkhaṇatā paṭikkhipane yaṃ vattabbaṃ. Taṃ rūpasamuddesa dīpaniyaṃ vuttamevāti. Ekantākusalajātiyānaṃ āsava catukkādīnaṃ saṅgaho akusalasaṅgaho, na akusala sampayuttattāyeva akusalabhūtānaṃ cittaphassādīnanti. Kusalā kusalābyākatamissakānaṃ saṅgaho missakasaṅgaho.
所谓菩提,是指四道中的智,因为依此而觉悟。菩提的支分,即称为菩提分,义为菩提的资粮。属于菩提分、含摄于其中的法,称为菩提分法。对它们的归类,即菩提分摄。对一切无余胜义法的归类,则是一切摄。由于长久居住之义与令人沉醉之义,与漏相似,故称为漏。凡以此二义而得名为漏的,便是这些贪等。因为世间的花酒等,自己仅在瓶中居住五夜或七八夜,同时令瓶也得以居住;而这些烦恼却在无始轮回中,不仅自己居住在有情的相续中,也令有情的相续得以居住,整个有情的相续恒常充满了漏。正如所说:“眼在世上是可爱、可意的,此爱于此生起时即生起,于此安住时即安住”等。其意思是:此爱以缠缚之力生起时,即于此生起;生起后,又以随眠的方式居住之后,在安住时便于此安住。只要尚未得到圣道的清洗,它就会使相续如同盛满粪秽的井一般,难以清净地持续转起。而花酒等所产生的迷醉,仅有片刻;但这些烦恼只要未得圣道,便会恒常产生迷醉。因此,唯独这些烦恼,才以其长久居住之义与令人沉醉之义,理应被称为漏。
Bodhi vuccati catūsu maggesu ñāṇaṃ, bujjhanti etāyāti katvā. Bodhiyā pakkhā bodhipakkhā. Bodhisambhārāti attho. Bodhi pakkhesu bhavā antogadhāti bodhipakkhiyā. Tesaṃ saṅgahoti bodhipakkhiyasaṅgaho. Sabbesaṃ anavasesānaṃ paramatthadhammānaṃ saṅgaho sabbasaṅgaho. Cirapārivāsiyaṭṭhena madaniyaṭṭhenaca āsava sadisattā āsavā. Yadica tadubhayaṭṭhena āsavānāma siyuṃ. Ime lobhādayo eva āsavānāma siyuṃ. Pupphāsavādayo hi loke cha pañca rattimattaṃ vā sattaṭṭharattimattaṃ vā sayaṃpi kumbhesu parivāsaṃ gaṇhanti. Kumbheca parivāsaṃ gāhāpenti. Ime pana anamatagge saṃsāre sayaṃpi sattasantāne parivāsaṃ gaṇhanti. Sattasantānañca parivāsaṃ gāhāpenti. Sakalaṃ sattasantānaṃ sadā āsavapūritameva hoti. Yathāha-cakkhuṃ loke piyarūpaṃ sātarūpaṃ etthesā taṇhā uppajjamānā uppajjati. Ettha nivīsamānā nivīsatītiādi. Tattha esā taṇhā pariyuṭṭhānavasena uppajjamānā ettheva uppajjati. Uppajjitvāca puna anusayabhāvena parivāsaṃ katvā nivīsamānā ettheva nivīsatīti attho. Yāvaca ariyamaggadhovanaṃ nalabbhati. Tāva santānaṃ gūthapūritakūpaṃ viya dubbisodhaṃ katvā pavattati. Pupphāsavādayoca madaṃ janentā muhuttameva janenti. Ime pana yāva ariyamaggaṃ nalabhati. Tāva niccamadaṃ janenti. Tasmā ekantena imeyeva cirapārivāsiyaṭṭhena madani yaṭṭhenaca āsavānāma bhavituṃ arahantīti.
又,因流出的含义而与漏相似,故称为漏。譬如从麻风病人大疮口流出名为脓的漏,染污布片一般,这些漏亦从六门流出,染污六所缘。或者,它们令漫长的轮回之苦流出、增长,故称为漏。又或者,从有乃至有顶,从法乃至种姓,它们以作所缘的方式流出、转起,故称为漏。其中,“ā”字有表示界限的作用。界限有两种:限界领域与遍及领域。其中,凡是相关作用将作为界限的自身置于外而转起的,称为限界领域,例如“雨下至华氏城为止”。凡是相关作用将作为界限的自身遍满、纳入内而转起的,称为遍及领域,例如“世尊的名声上至梵天界”。而此处应视为遍及领域。因此,应知意为:遍满有顶与种姓,纳入于内而流出。
Visandanaṭṭhenavā āsavasadisattā āsavā, yathā hi kudhita kuṭṭhino mahāvaṇamukhehi yūsasaṅkhāto āsavo visanditvā pilotikakhaṇḍāni dūseti, evaṃ imepi chahidvārehi visanditvā chaḷārammaṇānidūsentīti. Āyataṃvā saṃsāradukkhaṃ savantipasavanti vaḍḍhentīti āsavā. Athavā, bhavato ābhavaggā dhammato āgotratumhā savanti ārammaṇakaraṇavasena pavattantīti āsavā. Āsaddassa avadhiatthajotakattā. Avadhica duvidho mariyādavisayo abhividhivisayocāti tattha yassa sambandhinīkriyā avadhibhūtaṃ attānaṃ bahikatvā pavattati. So mariyādavisayo nāma. Yathā āpātaliputtā devo vuṭṭhoti. Yassa sambandhinīkriyā avadhibhūtaṃ attānaṃ byāpetvā anto katvā pavattati, so abhividhivisayonāma. Yathā ābrahmalokā bhagavato kittisaddo abbhuggatoti. Idha pana abhividhivisayo daṭṭhabbo. Tasmā bhavaggañca gotrabhuñca byāpetvā anto katvā savantīti attho veditabbo.
[204] 关于此处,需进一步阐明:
[204] Vibhāvaniyaṃ pana
先言“界限有分限与遍及两种”,继而解释道:“其中,诸如‘雨下至华氏城为止’等,是将作用置于外而转起的分限;诸如‘名声上至有顶’等,是将作用遍满而转起的遍及。”这样说并不合理。
Avadhica mariyādaabhividhivasena duvidhoti vatvā puna taṃ vibhāvento ‘‘tattha āpātaliputtā devo vuṭṭhotiādīsuviya kriyaṃ bahikatvā pavatto mariyādo. Ābhavaggāsaddo abbhuggatotiādīsuviya kriyaṃ byāpetvā pavatto abhividhī’’ti vadati. Taṃ na yujjati.
因为,作为无分别对象的有顶,并不遍满三界而进行声音的生起行为。而且,作为有限对象的义理,将行为置于外或内而进行,这是不合理的。然而,正是行为本身,将其置于外或内而进行,这才是合理的。如此,在《根本疏》中说:限界有两种——遍满对象与非遍满对象。遍满对象是行为遍满而进行,例如‘佛的声誉远播至有顶’;另一种是排除在外而进行,例如‘从华氏城出发的天’。所谓‘欲’,是渴望、想要,故名为欲;它即是漏,故称欲漏。或者说,因为被欲求,即被粗重的欲望所渴望,所以是欲。通过五种欲功德之门所开示的,是一切欲界之法。然而在此处,依于此名,所指的正是以此(欲界法)为所缘的渴爱——欲即是漏,故名欲漏。于欲界法中,以乐味与欢喜为因所生起的欲贪。而长老所意欲的正是此义,因为他将说:‘以“欲有”之名,所指的正是以彼为事体的渴爱。’
Na hi avavidhivisayabhūto bhavaggo lokattayabyāpakaṃ saddassa abbhuggamanakriyaṃ byāpetvā pavattati. Naca avadhibhūto attho kriyaṃ bahivā antovā katvā pavattatīti yutto. Kriyāeva pana taṃ bahivā antovā katvā pavattatīti yutto. Evañca katvā mūlaṭīkāyaṃ-duvidhohi avadhi abhividhivisayo anabhividhivisayoca. Abhividhivisayaṃ kriyābyāpetvā pavattati, ābhavaggā bhagavato yaso gatoti. Itaraṃ bahikatvā, āpātaliputtā vuṭṭho devoti. Kāmeti icchatīti kāmo. Soeva āsavoti kāmāsavo. Kāmīyativā oḷārikena kāmena icchīyatīti kāmo. Pañcakāmaguṇamukhena desito sabbo kāmāvacaradhammo. Idha pana taṃ nāmena tadārammaṇā taṇhāeva adhippetā, kāmoeva āsavoti kāmāsavo. Kāmāvacaradhammesu assādanābhinandana vasena pavatto kāmarāgo. Therena pana ayamatthova icchito. Vakkhati hi kāmabhava nāmena tabbatthukā taṇhā adhippetāti.
[205] 而在《破晓论》中:
[205] Vibhāvaniyaṃ pana
前文已说。此说并不合理,因为并未阐明此处所欲表达的、随顺长老本意的义理。
Purimatthova vutto. So anupapanno, theramatānugatassa idhādhippetassa atthassa avuttattā.
有漏:此处,有分为两种——业有与生有。其中,广大善法为业有;由彼所生的异熟法为生有。在这里,以“有”之声所指的,也同样是以彼为所缘的渴爱。有即是漏,故称有漏。于该二种有中,以乐着为因而转起的,即是色贪与无色贪。
Bhavāsavoti ettha duvidho bhavo kammabhavo upapattibhavo ca. Tattha mahaggatakusaladhammā kammabhavo. Taṃnibbattā vipāka dhammā upapattibhavo. Idhapi bhavasaddena tadārammaṇā taṇhāeva adhippetā. Bhavoeva āsavoti bhavāsavo. Tasmiṃ duvidhe bhave nikantivasena pavatto rūpārūparāgo.
而《破晓论》中则说:
[206] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“与常见相应的贪也包含于此”,此说不合理。
‘‘Sassata diṭṭhisahagatoca rāgo ettheva saṅgayhatī’’ti vuttaṃ. Taṃ na yuttaṃ.
因为《义释品》中说:‘有漏生起于四种与见不相应的、与贪俱行的心中。’然而,在提及欲爱、有爱、非有爱之处,正应如此理解:与常见俱行的染著、对任何善或不善业有的渴爱、对任何生有的希求——这一切都含摄于有爱之中。但在此处,除如前所述的有漏之外,一切贪爱悉应含摄于欲漏,方为合理。
Bhavāsavo catūsu diṭṭhigata vippayutta lobhasahagatesu cittuppādesu uppajjatīti hi aṭṭhakathākaṇḍe vuttaṃ. Yattha pana kāmataṇhā bhavataṇhā vibhavataṇhāti āgataṃ. Tattheva sassatadiṭṭhi sahagato rāgo yākāci kusalākusala kammabhavanikanti yākāci upapattibhavapatthanā. Sabbā bhavataṇhāyaṃ saṅgahitāti yuttā. Idha pana yathāvuttaṃ bhavāsavaṃ thapetvā sabbo lobho kāmāsave eva saṅgahitoti yuttoti.
[207] 由此,于彼处所宣说者:
[207] Eteneva yañca tattha vuttaṃ.
‘第三种为与见俱行’——此说亦被破斥。
‘‘Tatiyo bhādiṭṭhisahagato’’ti. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti.
一切见皆为见漏,一切痴皆为无明漏。在此,有人或许会问:为何只说这些是漏?难道慢等其他烦恼,不也同样具有久住等性质吗?的确如此。然而,当欲漏随眠时,一切以欲为境的慢等便也一同随眠;当从欲漏中解脱时,它们也一同解脱。同样地,当有漏随眠时,以有为境的便随眠;当见漏随眠时,以见为境的便随眠。而无明,则是这三者的根本。因此,这些漏在久住等方面成为主要,其余则只是随彼而转,故不配单独称为漏。令其自身之人堕入无依怙,彻底沉溺、杀戮、毁灭,故为暴流,如同自然形成的大暴流。同样地,以杀戮之义、难以度越之义,因其与暴流相似,故称为暴流。而且,对于为何会被称为暴流的论难,以及排除慢等具有暴流性的情况,其了知方式也应依照所说的方法来了知。
Yākāci diṭṭhi diṭṭhāsavo. Yokoci moho avijjāsavo. Ettha siyā, kasmā ime eva āsavāti vuttā. Nanu aññepi mānādayo cirapārivāsiyaṭṭhādiyuttā eva hontīti. Saccaṃ. Imesu pana kāmāsave parivuṭṭhe sati sabbekāmavisayā mānādayo parivuṭṭhāeva honti. Tasmiṃ vimutte vimuttāeva, tathā bhavāsave parivuṭṭhe sati bhavavisayā. Diṭṭhāsaveca parivuṭṭhe sati diṭṭhivisayāti. Avijjāpana tesaṃ tiṇṇaṃpi mūlabhūtāti. Iti ime eva pārivāsiyaṭṭhādīsu padhānabhūtā honti. Itare pana tadanubandhamattāeva sampajjantīti na te āsavāti visuṃ vattuṃ arahantīti. Attani patitaṃ janaṃ anassāsikaṃ katvā ajjhottha ranto hanati māretīti ogho. Pakatimahogho. Tathā avahananaṭṭhena duttaraṭṭhenaca oghasadisāti oghā. Yadica avahaññanaṭṭheca duttaraṭṭhenaca oghānāma siyuntiādiko pasaṅgo mānādīnañca oghabhāva parihāro vutta nayena veditabbo.
或者,它们令有情众生系着于轮回,令其存在,故称为轭。令有情与众生的死亡一同,去连接另一生的结生,故称为缚。贪欲,这是一切贪的名称。因此应知,色贪与无色贪也包含于此中。嗔恚,也就是一切的嗔。‘这是真实的’,如此执著,即‘唯有这是真实的,其他是虚妄的’,如此生起的邪执著。将并非从轮回之苦解脱之道的牛戒、狗戒等,从外部执取,如此这般地构想后而坚执,即是戒禁取。在此,‘从外部’意为与真实自性相反。然而,‘身’之声在一切处,通用于色身与名身。以过去之身连接现在之身,以现在之身连接未来之身,故为身缚。或者,系缚于身,故为身缚,即内结之义。如同在‘尼乾陀·若提子’等中,‘gantha’之声用于‘结’。强力执取,即取而不放之执,故称为取。作为烦恼的欲即是取,是为欲取。或者,执取作为事体的欲,故为欲取。
Vaṭṭasmiṃvā bhavayantakevā satte yojentīti yogā. Bhavantaracutiyā saha bhavantarapaṭisandhiṃ gantenti ghaṭentīti ganthā. Abhijjhāti sabbassa rāgassetaṃ nāmaṃ. Tasmā rūpārūpa rāgāpi ettha saṅgahitāti daṭṭhabbā. Byāpādotipi sabbo doso eva. Idaṃ saccāti nivesoti idameva saccaṃ, moghamaññanti pavatto micchābhiniveso. Vaṭṭadukkhato vimuttiyā amaggabhūtaṃyeva gosīlagovatādikaṃ parato āmasanaṃ tathā tathā kappetvā gahaṇaṃ sīlabbataparāmāso. Etthaca paratoti bhūtasabhāvapaccanikatoti attho. Kāyasaddo pana sabbattha rūpakāye nāmakāyeca pavattoti atitakāyena paccuppanna kāyaṃ paccuppannakāyenaca anāgatakāyaṃ gantheti ghaṭetīti kāyagantho. Athavā, kāye gaṇṭhoti kāyagaṇṭho. Ajjhatta gaṇṭhoti attho. Nigaṇṭhonāṭaputtotiādīsuviya gaṇṭhasaddo gaṇṭhiyaṃ pavatto. Bhusaṃ ādiyanti amuñcanagāhaṃ gaṇhantīti upādānāni. Kilesabhūto kāmoeva upādānaṃ kāmu pādānaṃ. Vatthubhūtaṃvā kāmaṃ upādiyatīti kāmupādānaṃ.
六十二见、三种大见,以及其他在教法与世间中所见的、成为颠倒执的见,是见取。或者,如其所执取的那样,执著先前的见解,认为‘唯有这是真实的,其他是虚妄的’,故为见取。牛、狗等的各自本性行为,称为戒。对这些行为的完好受持,称为禁。对这两者的坚固执取,并视之为轮回解脱之道,名为戒禁取。所谓我语取,在此,‘我’是指由假设的觉知所执取的、存在于每一众生相续中的主宰者。世间大众认为即是‘众生’、‘人’、‘命者’、‘如来’、‘世间’。而各种外道则安立为‘自在天所作’、‘无因而生’、‘一向常’、‘一分常’、‘断灭’等。众生既称说彼为‘我’,又执取彼,因此,这便是我语取。也就是二十种有身见。其中,‘称说’意为以殊胜、主要而说。‘执取’意为强力执取。正如所说:
Dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo tividha mahādiṭṭhiyo aññāpivā sāsane lokeca sandissamānā viparītagāhabhūtā diṭṭhiyo diṭṭhupādānaṃ. Yathāgahitaṃvā purimadiṭṭhiṃ idameva saccaṃ moghamaññanti upādiyatīti diṭṭhupādānaṃ. Goṇakukkurādīnaṃ taṃtaṃpakaticārittaṃ sīlaṃ nāma. Tameva suṭṭhuṃ samādinnaṃ vataṃnāma. Tadubhayaṃ saṃsāramuttiyā maggoti daḷhagahaṇaṃ sīlabbatu pādānaṃ nāma. Attavādupādānanti ettha attā vuccati parikappabuddhiyā gahito ekekasmiṃ satta santāne padhānissaro. Yaṃ lokiyamahājanā sattotivā puggalotivā jīvotivā tathāgatotivā lokotivā sañjānanti. Yañca nānātitthiyā issaranimmitaṃvā adhiccasamuppannaṃvā accantasassataṃvā ekaccasassataṃvā ucchedaṃvā paññapentīti. Taṃ attānaṃ abhivadanticeva upādiyantica sattā etenāti attavā dupādānaṃ. Vīsatividhā sakkāyadiṭṭhi. Tattha abhivadantīti visiṭṭhaṃ padhānaṃ katvā vadanti. Upādiyantīti daḷhaṃ ādiyanti. Yathāha –
此处,什么是有身见?无闻凡夫将色观察为自我,或将自我观察为具有色,或将色观察在自我中,或将自我观察在色中。他将受观察为自我,或将自我观察为具有受,或将受观察在自我中,或将自我观察在受中。对于想、行、识,也是如此。
Tattha katamā sakkāyadiṭṭhi. Idha assutavā puthujjano rūpaṃ attato samanupassati. Rūpavantaṃvā attānaṃ. Attani vā rūpaṃ. Rūpasmiṃvā attānaṃ. Vedanaṃ attato samanupassati. Vedanāvantaṃvā attānaṃ. Attanivā vedanaṃ. Vedanāpavā attānaṃ. Saññaṃ. Saṅkhāre. Viññāṇanti.
其中,“将色观察为自我”是指执取色本身就是我。“或将自我观察为具有色”是指执取“自我具有色”。“或将色观察在自我中”是指执取“色依于自我而存在”。“或将自我观察在色中”是指执取“自我依于色而存在”。这是如何呢?当有人对着色身说“今天我僵硬”或“今天我柔软”,便是将称为地界的色观察为自我。当他说“今天我的身体僵硬”或“柔软”,便是执取其余诸法或某一法为自我,并将该自我观察为具有地界。当他说“今天僵硬的状态或柔软的状态在我中生起”,便是将地界观察在自我中。当他说“今天我住于僵硬的状态,我住于柔软的状态”,便是将自我观察在地界中。这就是地界的有身见四种运行方式。对于其余二十七种色,应随其所宜而说。因为通过“我死,我将死”等语,即使是在无常性上,该见也同样运行。对于其余色,无需多说。当他说“我过去曾受用此,现在受用此,未来将受用此”或“我是乐的,我是苦的”时,便是将受观察为自我。当他说“今天我的身体是乐的、苦的”或“我的心是乐的、苦的”时,便是将自我观察为具有受。当他说“今天乐或苦在我中”时,
Tattha rūpaṃ attato samanupassatīti rūpameva attāti gaṇhāti. Rūpavantaṃvā attānanti attā me rūpavāti gaṇhāti. Attani vā rūpanti attānaṃ paṭicca rūpaṃ tiṭṭhatīti gaṇhāti. Rūpasmiṃvā attānanti rūpaṃ paṭicca attā tiṭṭhatīti gaṇhāti. Kathaṃ rūpakāyaṃ uddissa ajja ahaṃ thaddhomhīti vā ajja ahaṃ mudukomhītivā vadanto pathavi saṅkhātaṃ rūpaṃ attato samanupassatināma. Ajja mama kāyo thaddhotivā mudūtivā vadanto sesadhammevā dhammamuttakaṃvā attānaṃ gahetvā taṃ attānaṃ pathavīvantaṃ samanupassatināma. Ajja thaddhabhāvovā mudubhāvovā mayi jātoti vadanto attani pathaviṃsa manupassatināma. Ajjāhaṃ thaddhabhāve ṭhitomhi mudubhāve ṭhito mhīti vadantopathavimhi attānaṃ samanussatināma. Ayaṃ pathavimhi caturāvatthikāya saṃkkāyadiṭṭhiyā pavattākāro. Sesesu sattavīsatirūpesu yathāsambhavaṃ vattabbo. Ahaṃ marāmi marissāmītiādinā hi aniccatāyaṃpi sādiṭṭhi pavattatiyeva. Sesarūpesu vattabbaṃ natthi. Idaṃ nāma ahaṃ pubbe saṃbhuñjiṃ. Ajja saṃbhuñjāmi. Parato saṃbhuñjissāmītivā sukhitomhi dukkhitomhītivā vedanaṃ attato samanupassati. Ajja mama kāyo sukhito dukkhitotivā mamacittaṃ sukhitaṃ dukkhitantivā attānaṃ vedanāvantaṃ samanupassati. Ajjasukhaṃvā dukkhaṃvā mayijātanti attani vedanaṃ samanupassati. Ajjāhaṃ sukhita bhāve ṭhitomhi dukkhitabhāve ṭhitomhīti vedanāya attānaṃ samanupassatīti.
对于想,以及对于所有五十种行,应逐一分别详细说明。“我看见”是将眼识观察为自我。“看见是我的”是将自我观察为具有识。“在我中有所谓看见”是将识观察在自我中。“我于看见中是有能力的”是将自我观察在识中。对于其余五识,也应依此方法。当说“我是”、“我是独一的有情、独一的人、独一的命者、独一的世界、独一的男子、人、天、帝释、梵天”或“我去、我站、我坐、我卧、我屈、我伸”等时,即是总括地执取五蕴或逐一执取各蕴而生起的,也应如此说。对于未遍知所依者,即使在片刻间,当他们说任何与自我或他人相关的、涉及自我的话语时,其心或语有时会如上述那样,执取色或非色法为自我而生起,有时以自我伴随的方式,有时以自我所依的方式,有时以自我为依处的方式,有时依单一法,有时依集合法而生起。
Saññāya sabbesuca paññāsamattesu saṅkhāresu visuṃ visuṃ vitthāretvā vattabbo. Ahaṃ passāmīti cakkhuviññāṇaṃ attato samanupassati. Dassanaṃ meti attānaṃ viññāṇavantaṃ samanupassati. Mayidassanaṃnāma atthīti attani viññāṇaṃ samanupassati, ahaṃ dassane samatthomhīti viññāṇasmiṃ attānaṃ samanupassati. Ese vanayo sesesu pañcasu viññāṇesūti. Aha masmi ahaṃ eko satto ekopuggalo eko jīvo eko loko eko naro manusso devosakko brahmātivā ahaṃgacchāmi ahaṃ tiṭṭhāmi ahaṃ nisīdāmi ahaṃ nippajjāmi ahaṃ samiñjemi pasāremītiādinā vā khandhapañcakaṃvā ekamekaṃvā khandhaṃ samūhato gahetvā pavattipi vattabbā. Apariññātavatthukānañhi ekamuhutta mattepi yaṃkiñci attanovā parassavā attapaṭisaṃyuttavacanaṃ kathentānaṃ cittaṃvā vacanaṃvā yathāvutte rūpārūpadhamme kadāci attato upādiyitvā pavattati. Kadāci attaparivāra bhāvena. Kadāci attanissitabhāvena. Kadāci attanissayabhāvena. Kadāci ekekadhammavasena. Kadāci samūhadhammavasenāti.
然而,所谓“自我的相”是依于主宰的样态而现起的。但主宰的样态,对于那些善于观察色法与非色法为缘所支配及其刹那性的人,是不存在的。因此应知,对于已遍知所依者,即使他们说涉及自我的话语,其心也如莲叶上的水珠,不附着于那些法而运行。
盖,是指于有情心相续中,能令未生善法不生,或令已生善法不得持续而生障碍者。
以乐受为“欲”,以欲求为“欲”,故称“欲贪”,也就是强力的贪染。它即是盖,故称“欲贪盖”。然而,由于《发趣论》中说“依于欲贪盖而有掉举盖”,故除了色贪与无色贪之外,其余一切贪无不摄于欲贪之中。但应知,作为禅那的妨碍,它唯是对五种欲乐的贪染。
“恼害”即是嗔恚,意为心的败坏,即任何种类的嗔怒。
然而,为何在此将“昏沉睡眠盖”与“掉举追悔盖”各以二法合为一盖而说?因为它们在作用上、缘上、对治上是相似的。即在作用上,昏沉与睡眠二者有令心生起沉滞的作用;掉举与追悔二者有令心不寂静的作用。在缘上,前二者以懒惰、倦怠为缘;后二者以亲属灾难等寻思为缘。在对治上,前二者是精进的对治
Yasmā pana attanimittaṃnāma vasavattanākāraṃ paṭicca upaṭṭhāti. Vasavattanā kāroca rūpārūpadhammānaṃ paccayāyatta vuttikattaṃ khaṇi kattañca suṭṭhu passantānaṃ natthi. Tasmā pariññātavattukānaṃ atta paṭisaṃyuttavacanaṃ kathentānaṃpi cittaṃ paduminipatte udakabindu viya tesu dhammesu alaggitvāeva pavattatīti veditabbaṃ. Sattānaṃ cittasantāne kusale dhamme anuppannevā uppādetuṃ uppannevā vā setuṃ adatvā nīvārentīti nīvaraṇāni. Kāmanaṭṭhena kāmo, chandanaṭṭhenachandoti kāmacchando. Balavarāgo. Soevanīvaraṇanti kāmacchandanīvaraṇaṃ. Paṭṭhāneāruppekāmacchandaṃ nīvaraṇaṃ paṭiccauddhaccanīvaraṇanti vuttattā pana thapetvā rūpārūparāge avaseso sabbolobho kāmacchande asaṅgahitonāma natthi. Jhānapaṭipakkhabhāvopana pañcakāmaguṇikarāgasseva hotīti veditabbo. Byāpajjanaṃ byāpādo. Cittassa pūtibhāvoti attho. Yokocidoso. Kasmā panettha thinamiddha nīvaraṇanti ca uddhacca kukkucca nīvaraṇanti ca dve dve dhammā ekaṃ nīvaraṇaṃ katvā vuttāti. Kiccato paccayato paṭipakkhatoca sadisattā. Tathā hi kiccato tāva thinamiddhadvayaṃ cittuppādānaṃ līnabhāvā pādanakiccaṃ. Uddhaccakukkuccadvayaṃ avūpasantabhāvāpādanakiccaṃ. Paccayato purimadvayaṃ tandivijambhi tatāpaccayaṃ. Pacchimadvayaṃ ñātibyasanādivitakkapaccayaṃ. Paṭipakkhato purimadvayaṃ vīriyapaṭipakkhaṃ. Pacchimadvayaṃ samathapaṭipakkhanti.
“随眠”即“随眠”。意为得到合适的因缘便生起。或者,“随眠”是“一再一再地随眠”。意为:只要未证得道,它们便在此期间未被断尽,在获得因缘时便一再一再地生起。而且,此处的“生起”应理解为以未断之义而有的生起可能性,并非指实体上的生起。若问“如何了知?”因为经中说“若某人的欲贪随眠生起,则此人的嗔恚随眠也生起”。并且,在经典中,于“随眠品”说凡夫的七种随眠是“一同随眠”的,于“生起品”则说它们是“一同生起”的。如说:“凡夫有无明随眠随眠,有欲贪、嗔恚、慢、见、疑、有贪随眠随眠。”于“生起品”也是如此。
Anusentīti anusayā. Anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti attho. Anuanu sentītivā anusayā. Yāva maggaṃ napaṭilabhati. Tāva antarā aparikkhiyyamānā hutvā kāraṇalābhe sati punappunaṃ uppajjantīti attho. Uppajjanañcettha appahīnaṭṭhena uppajjanā rahabhāvo veditabbo. Na pana sarūpato uppatti, kathaṃ viññā yatīti ce. Yassa kāmarāgānusayo uppajjati, tasseva paṭighānusayo uppajjatīti vuttattā. Evañca katvā pāḷiyaṃ puthujjanassa sattapi anusayā anusayavāre saha anusentīti uppajjanavāre saha uppajjantīti vuttā. Yathāha puthujjanassa avijjānusayoca anuseti. Kāmarāga. Paṭigha. Māna. Diṭṭhi. Vicikicchā. Bhavarāganusayoca anusetīti. Tathā uppajjanavārepīti.
再者,它们(随眠)以与自身相顺、不相违的方式,与那些尚未达到缠缚状态、在相续中持续生起的善、恶、无记心生起一同存在(而眠伏)。它们并非以独立的相应法状态生起,而是处于沉睡状态,因此称为“随眠”(anusayā)。或者,它们一再地(anu anu)眠伏(senti),故称“随眠”。它们依本性,在那些应被随眠的(所缘)中,于欲贪等(烦恼)中一次又一次地生起后,以二重、三重等方式一再地眠伏。其含义是:以睡眠的方式,一层又一层地缠绕(于心)。
Apica, sarūpato pariyuṭṭhānaṃ apatvā santāne pavattamānehi kusalākusalā byākatacittuppādehi saha anurūpā aviruddhā hutvā senti. Visuṃ sampayuttadhammabhāvena avuṭṭhitā hutvā sayitā hontīti anusayā. Anu anu sentītivā anusayā. Pakatiyā yathānusayitesueva kāmarāgādīsu punappunaṃ uppajjitvā diguṇa tiguṇādi vasena punappunaṃ senti. Sayanākārena uparupari paliveṭhentīti attho.
这是对处于贪等三种状态中的第一种——欲贪等的称谓。实际上有三种状态:随眠状态、缠缚状态与违犯状态。其中,那些生起后能动摇身行与语行的欲贪等,其如此转起的状态,称为违犯状态。那些仅在心中与速行心俱生而转起的,其如此转起的状态,称为缠缚状态。而那些尚未达到与速行俱生状态、如同习气界一般,随眠于心相续之中,作为缠缚生起的种子而存在的;当净相(可意相)等所缘现前时,由于它们的力量,转向心为令贪等显现而不如理作意,未修习之心由于它们的力量而不能调伏,其如此转起的状态,称为随眠状态。处于此状态的欲贪等,即称为随眠。然而,它们并非不是胜义法,因为是纯粹胜义性的。它们也不是善或无记,因为是纯粹不善性的。它们也不与善、无记相违,因为未依各别相应法的状态而被认知。它们也并非脱离三时,因为依止于三时法而转起。然而,当它们生起并进入缠缚状态时,那时它们也获得了各别相应法的状态。它们有所缘等性质由此也就变得明确了。正是为了阐明此义,在《论事》中确立了它们为有所缘法、为行蕴。
Tīsu rāgādīnaṃ avatthāsu pathamāvatthāya ṭhitānaṃ kāmarāgā dīnametaṃ adhivacanaṃ. Tisso hi avatthā anusayāvatthā pariyuṭṭhānāvatthā vītikkamāvatthāti. Tattha ye kāmarāgādayo uppajjitvā kāyaṅgavācaṅgaṃ cālenti, tesaṃ tathāpavattā avatthā vītikkamāvatthānāma. Ye manasmiṃ eva javanacittasahajātā hutvā pavattanti, tesaṃ tathāpavattā avatthā pariyuṭṭhānāvatthānāma. Ye pana javanasahajātabhāvaṃpi apatvā vāsanādhātuyo viya cikkasantānā nusayitā hutvā pariyuṭṭhānappattiyā bījabhāvena tiṭṭhanti, subhanimittādikeca ārammaṇe āpātamāgate yesaṃ vasena āvajjanaṃ rāgādipātubhāvatthāya ayoniso bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti, abhāvitañca cittaṃ yesaṃ vasena damathaṃ naupeti, tesaṃ tathā pavattā avatthā anusayāvatthānāma. Tadavatthikā kāmarāgādayo anusayānāma. Te pana aparamatthabhūtāpi na honti. Ekantaparamatthajātikattā. Naca kusalābyākatabhūtā ekantākusalajātikattā. Nāpi kusalābyākataviruddhā, visuṃ sampayuttadhammabhāvena anupaladdhattā. Nāpi kālattayavinimuttā, tekālikadhammasannissayena pavattanato. Yadā pana te samuṭṭha hitvā pariyuṭṭhānabhāvaṃ gacchanti, tadā visuṃ sampayuttadhamma bhāvañca gacchanti. Sārammaṇādibhāvoca tesaṃ paribyatto hoti. Etadatthaṃ sandhāya kathāvatthumhi tesaṃ sārammaṇadhammabhāvo saṅkhārakkhandhabhāvoca patiṭṭhāpito hotīti.
然而,譬如在能结果的树上施以毒刺,那随眠于树中、作为结果之缘的汁液便趋于灭尽,应时而生起的果实便不再生起。同样地,在具有随眠的心相续中,当道在那一刹那显现时,与道俱生的各个随眠便趋于灭尽。对于已灭尽者,缠缚尚且不生,何况违犯呢?正是为了说明此义,在诸处说到‘道断除名为未来的烦恼种类’。其中,‘名为未来’是指被共许为未来,并非绝对是未来。因此,在注释书中说:‘道所断除的那些烦恼,不可说为过去、或是未来、或是现在。’由此也阐明:道通过烦恼门所断除的那些善、不善业以及所执取的五蕴,不可说为过去、或是未来、或是现在。若如此,那么被道所断除的一切三地法,是否可称为‘脱离时间’、‘无造作’、‘无因缘’呢?并非如此。因为它们具有三时性,且是有为、有因缘性的。因为当道未生起时,这些法将会生起、将会灭去,如此以智触及有为相而被执取,故依其相状而属于三地等。如此,对于未达到各别相应法状态、处于随眠状态、或习气状态、或业具足状态、或性向、心向、胜解、行、住处中的诸自性法,依其种类,应知其为胜义法、为不善性等。
Yathā pana phaladhārimhi rukkhamhi visakaṇṭake dinne rukkhānusayito phaluppattiyā paccayabhūto sineho parikkhayaṃ gacchati. Samaye uppajjissamānāni phalāni nuppajjanti. Evaṃ sānusaye citta santāne yasmiṃ khaṇe maggo pātubhavati, tasmiṃ sahamagguppādā so so anusayo parikkhayaṃ gacchati. Parikkhīṇassa pana puna pariyuṭṭhānaṃnāma natthi, kuto vītikkamoti imamatthaṃ sandhāya maggo anāgatasāmaññaṃ kilesajātaṃ pajahatīti tattha tattha vutto. Tattha anāgatasāmaññanti anāgatasammataṃ, na ekanta anāgataṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ maggo yekilese pajahati, te atītākivā anāgatātivā paccuppannātivā navattabbāti vuttaṃ. Etenaca maggo kilesamukhena yāni kusalākusalakammānica upādinnakakhandhapañcakeca pajahati, te atītātivāanāgatātivā paccuppannātivā navattabbāti dīpeti. Yadi evaṃ maggena pahīnā sabbe tebhūmakadhammā kālavimuttānāma ataṅkhatā nāma apaccayānāma siyunti.Na. Tekālikajātikattā saṅkhata sapaccayajātikattā ca. Te hi magge anuppanne ime nāmadhammā uppajjissanti nirujjhissantīti evaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ āhacca ñāṇena gahitattā lakkhaṇavasena tebhūmakādibhāvaṃ bhajantīti. Evañca katvā visuṃ sampayuttadhammabhāvaṃ apattānaṃ anusayāvatthāya vā vāsanāvatthāyavā kammasamaṅgītāvatthāyavā āsayajjhāsayā dhimutticaritavatthāsuvā ṭhitānaṃ sabhāvānaṃ jātivasena paramattha dhammatā akusalāditāca paccetabbā hotīti.
[208] 然而,在《破晓论》中,于此当加阐明的是——
[208] Vibhāvaniyaṃ pana
有观点认为:未被断除的烦恼,于因缘具足时得以生起,如同在相续中恒久随眠,因此该状态即名为随眠。然严格而言,它们实属未来的烦恼;而过去与现在的烦恼,因具有彼分本质,亦依此名而说。此中,若将随眠定义为“相续中那些从未曾生起的、如同未来烦恼一般恒时随眠者”,此说并不合理。
‘‘Appahīnā hi kilesā kāraṇalābhe sati uppajjanā rahā santāne anuanusayitā viya hontīti tadavatthā anusayāti vuccanti. Te pana nippariyāyato anāgata kilesā. Atītapaccuppannāpi taṃsabhāvattā tathā vuccantī’’ti vuttaṃ. Tattha anusayānāma santāne kadācipi anuppanna pubbā anāgata kilesā evāti katvā santāne anu anusayitā viya hontīti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
因为它们并非仅是看似随眠,而是确实处于随眠状态。
Na hi te anuanusayitā viya honti. Ekantena anusayitāeva hontīti.
而此中所说
[209] Yañca tattha
至于“他们依究竟义而言是未来烦恼”此说,亦不合理。
‘‘Te pana nippariyāyato anāgatakilesā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.
因为未被道所断除的随眠,绝不名为“未来”;而已被断除的,也绝不能决定说为“未来”,因为此处是指未来圣者的状态。由此,过去与现在的随眠因其具有相同性质而如此称谓的说法,也就被遮止了。再说,唯有达到生、住、灭的随眠,才绝对具足三时性;对于尚未达到生起的随眠,说其为“现在”,只是权宜之说。如此理解后,巴利中所谓“欲贪随眠生起者,嗔恚随眠亦生起”等,仅就现在时的生起分而说,并非就已灭的灭尽分,也非就过去、未来分而说。而《无碍解道》中说:“若舍断现在烦恼,则贪者舍断贪,嗔者舍断嗔,痴者舍断痴。”这应视为针对达至现行状态的随眠,在绝对现在的刹那而说。正因如此,在注释书中说:现起已生、已受用已灭已生、得机已生、现行已生——这四种已生非道所应断;得地已生、执取所缘已生、未镇伏已生、未拔除已生——这四种已生则为道所应断。其中,现起已生与现行已生二者,即指刹那现在;已受用已灭已生,即指过去;得机已生,即指未来。然而后二者因接近现在而被称作“已生”,也就是所谓“邻近现在”。
Na hi maggena appahīnā anusayā anāgatānāma honti. Pahīnāpica nippariyāyato anāgatāti nasakkā vattuṃ. Anāgata sāmaññassa adhippetattāti. Etena atītapaccuppannāpi taṃsabhāvattātathā vuccantīti idaṃvipaṭikkhittaṃ hoti. Apica, uppādaṭṭhitibhaṅga pattānaṃeva ekantena tekālikatā hotīti tadapattānaṃ anusayānaṃ paccuppannatā pariyāyova vattuṃ yutto. Evañca katvā pāḷiyaṃ yassa kāmarāganusayo uppajjati, tassa paṭighānusayo uppajjatītiādinā paccuppannakāliko uppādavāro eva vutto, na nirodhavāro, naca atītānāgata vārāti. Yaṃ pana paṭisambhidāmagge hañci paccuppanne kilese pajahati. Tena hi ratto rāgaṃ pajahati, duṭṭho dosaṃ, muḷho mohanti vuttaṃ. Taṃ pariyuṭṭhānapattānaṃ ekantapaccuppannakkhaṇaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ vattamānuppannaṃ bhutvā vigatuppannaṃ okāsakatuppannaṃ samudācāruppannanti catubbidhaṃ uppannaṃ na maggavajjhaṃ. Bhūmiladdhuppannaṃ ārammaṇā dhiggahi tuppannaṃ avikkhambhituppannaṃ asamugghāṭituppannanti catubbidhaṃ maggavajjhanti vuttaṃ. Tattha vattamānuppannaṃ samudā cāruppannanti idaṃ dvayaṃ khaṇapaccuppannameva. Bhutvāvigatuppannaṃ atītameva. Okāsa katuppannaṃ anāgatameva. Tadubhayaṃ pana paccuppannasamīpattā uppannanti vuttaṃ. Samīpapaccuppannanti vuttaṃ hoti.
所谓“得地已生”,是指在自己的诸蕴中随眠、未被道断除的那些随眠本身之名。“执取所缘已生”,是指对于净相等所缘进行了一次速行之后,直至以其为根本的现行势力止息之前,处于极坚固状态的那些随眠本身之名。因为随眠在无始轮回中,由于一再达到现行的烦恼之力,而以愈发坚固、极坚固的方式安住,其本性也被变得坚固,故得此名。这并非通过一般努力便能断除。尽管如此,当某个随眠因获得条件而现行频繁时,它便特别以极坚固的状态而住;当某个随眠因采取对治法而被制伏时,它便以软弱的状态而住。所谓“未镇伏已生”,是指未被止观妥善制伏的那些随眠本身之名。“未拔除已生”,是指未被道断除、得地的那些随眠本身之名。然而,由于出世间法是烦恼的究竟对治,因此处于下位道果的有学圣者,在其自道果刹那之上,是否仍有随眠、无随眠、坚固或已坚固,皆不可说。所以,尽管随眠有这样的现在状态,而说“若舍断现在烦恼,则坚固的随眠被舍断”,应知此说并无过失。欲贪本身即是随眠,即欲贪随眠。
Bhūmiladdhuppannaṃnāma attano khandhesu anusayitānaṃ maggena appahīnānaṃ anusayānaṃeva nāmaṃ. Ārammaṇādhiggahituppannaṃ nāma subhanimittādike ārammaṇe sakiṃ javitvā yāva tammūlako pariyuṭṭhānavego na vūpasammati, tāva adhimattathāmagata bhāvena ṭhitānaṃ tesaññeva nāmaṃ. Anusayā hi nāma anamatagge saṃsāre punappunaṃ pariyuṭṭhānapattānaṃ kilesānaṃ vasena uparupari thira tara daḷhatara pattiyā pakatiyāpi thāmagatāevanāma honti. Na yenavā tenavā vāyāmena pajahituṃ sakkuṇeyyā. Evaṃ santepi yadā yo yo anusayo paccayalābhena pariyuṭṭhāna bahulo hoti, tadā so so visesena adhimattathāma gatabhāvaṃ patvā ṭhito hoti. Yadā yo yo paṭipakkhadhamma samādānena niggahapatto hoti, tadā so so mandathāma gatabhāvaṃ patvā ṭhito hotīti. Avikkhambhituppannaṃnāma samatha vipassanāhi suṭṭhuaniggahitānaṃ tesaññeva nāmaṃ. Asamugghāṭi tuppannaṃnāma maggena appahīnānaṃ bhūmiladdhānaṃ tesaṃeva nāmanti. Yasmā pana lokuttaradhammānāma kilesānaṃ accantapaṭipakkhā hontīti heṭṭhimā maggaṭṭhaphalaṭṭhā sekkhā attano maggaphalakkhaṇesu upari maggājjhehipi anusayehi sānusayātivā nirānusayātivā thāmavatātivā athāmagatātivā navattabbā. Tasmā anusayānaṃ tādise paccuppanna bhāve satipi hañci paccuppanne kilese pajahati. Tenahi thāmagato anusayaṃ pajahatīti vutta doso natthīti veditabboti. Kāmarāgoeva anusayo kāmarāgānusayo.
结即系缚,即五下分结:有身见、疑、戒禁取、欲贪、嗔恚;五上分结:色贪、无色贪、慢、掉举、无明。在经藏与阿毗达摩中说了十结。其余的结只在阿毗达摩中说到,为了详加分别而说“在经中”。但两者的巴利文句法并不一致。然而,依同法摄集之理,此处或许说了不同的句法。染污、逼恼、烧热心故为烦恼;或众生由此而染污、下劣故为烦恼。所谓“以欲与有之名”,即以欲等所缘之名及以色无色有之名。如是作为欲与有之因的所缘事,即“以此为基础”。如是转起的戒禁,于他处以触取之相,以“此是真实,余皆虚妄”的执著之相,于诸蕴以我见之相而转起。“依自性”即依法之自性。此不善之摄,即说为九不善摄,应作此理趣解。[不善摄]
Saṃyojenti bandhantīti saṃyojanāni, tāni pana sakkāyadiṭṭhi vicikicchā sīlabbataparāmāso kāmacchando byāpādoti pañca orambhāgiyāni. Rūparāgo arūparāgo māno uddhaccaṃ avijjāti pañca uddhaṃbhāgiyānīti suttante abhidhammeca dasasaṃyojanāni āgatāni. Itarāni pana abhidhammeeva āgatānīti tato visesakaraṇatthaṃ suttanteti vuttaṃ. Kamo pana dvinnaṃpi pāḷiyā nasameti. Sabhāga dhammasaṅgahavasena pana idha aññathā kamo vutto siyāti. Cittaṃ kilissanti vibādhenti upatāpenticāti kilesā. Kilissantivā malīnabhāvaṃ nihīnabhāvañca gacchanti sattā etehīti kilesā. Kāmabhavanāmenāti vatthukāmadīpakena kāmanāmena rūpārūpabhavadīpakena ca bhavanāmena. Tādisaṃ kāma bhavasaṅkhātaṃ ārammaṇabhūtaṃ vatthu etissāti tabbatthukā. Tathā pavattanti sīlabbatāni parato āmasanākārena idaṃ me saccaṃ moghamaññanti abhinivisanākārena khandhesu attābhinivesākārenaca pavattaṃ. Vatthutoti sabhāvadhammato. Ayaṃ pāpasaṅgaho akusalaṅgaho navadhā vuttoti yojanā. [Akusalasaṅgaho]
163163. 在《杂摄》中,说造杀生等恶业者,其心于所缘的端直化若无禅那则不成就,故说为“七禅支”。其义为:于善或恶所缘,令心端直进行的专注作用之支。其中,忧是不善禅支,其余则是善、不善及无记。在名为善业与恶业的善趣与恶趣,以及名为还灭的种种方向中,心向彼方向趣行,由见等(邪见等)的转起而成就,故说为“十二道支”。其义为:心行端直道或邪道之途径支与方便支。其中,邪见、邪思惟、邪精进、邪定,是在称为恶业、恶趣有的不利方向上,心行邪道的方便支;其余(正见等),则应视为在称为善业、善趣有、还灭法的利益方向上,心行端直道的方便支。其中,于杀生业,应知由寻、伺、忧、一境性组成的四禅支,以及由邪思惟、邪精进、邪定组成的三道支。同样,在其余善行与恶行业中,也应择取禅支与道支。而在《分别论》与诸经中,邪语、邪业、邪命、邪念这四支亦已列出,但它们并非独立的心所,仅是作为如此这般转起的四蕴之施设(概念),故在此未予收录。
163. Missaka saṅgahe pāṇātipātādīni pāpakammāni karontānaṃpi cittassa ārammaṇe ujukaraṇaṃnāma jhānena vinā na sijjhatīti vuttaṃ sattajhānaṅgānīti. Kalyāṇevā pāpakevā ārammaṇe ujukaṃ cittapaṭipādanasaṅkhātassa upanijjhāyana kiccassa aṅgānīti attho. Tattha domanassaṃ akusalajjhānaṅgaṃ. Sesāni kusalākusalābyākatānīti. Kalyāṇakamma pāpakammasaṅkhātāsu sugati duggati vivaṭṭasaṅkhātāsuca nānādisāsu taṃtaṃdisāti mukhappavattisaṅkhātā cittassa gatināma sammāvā micchāvā pavattehi dassanādīhi eva sijjhatīti vuttaṃ dvādasamaggaṅgānīti. Cittassa ujugatiyāvā vaṅkagatiyāvā gamanassa pathaṅgāni upāyaṅgānīti attho. Tattha micchādiṭṭhi micchāsaṅkappa micchāvāyāma micchāsamādhayo pāpakamma duggatibhava saṅkhātāsu ahitadisāsu cittassa vaṅkagatiyā gamanassa upāyaṅgāni, itarāni kalyāṇakamma sugatibhava vivaṭṭadhammasaṅkhātāsu hitadisāsu ujugatiyāti daṭṭhabbaṃ. Tattha pāṇātipātakamme vitakka vicāra domanassekaggatā saṅkhātaṃ caturaṅgikajjhānaṃ micchāsaṅkappa micchāvāyāma micchāsamādhi saṅkhāto tiyaṅgīkamaggoca veditabbo. Evaṃ sesesu sucaritaduccaritakammesu jhānamaggā uddharitabbā. Vibhaṅge pana suttantesuca micchāvācā micchākammanto micchāājīvo micchāsatīti imepi cattāro āgatā. Ime pana visuṃ cetasikadhammā nahonti. Tathā tathā pavattānaṃ catunnaṃ khandhānaṃ adhivacananti katvā idha nagahitā.
[210] 应当辨明的内容。
[210] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
所谓“因能导向善趣、恶趣以及涅槃,故名为‘道’;这些道的组成部分,便是‘道支’”——此说并不妥当。
‘‘Sugati duggatīnaṃ nibbānassa ca abhimukhaṃ pāpanato maggā; Tesaṃ pathabhūtāni aṅgāni maṅgānī’’ti vuttaṃ; Taṃ na sundaraṃ;
实际上,诸道支并不被称为道的“路径”;在注疏中,“道”一词才是“路径”的同义词,而非“支”字。
Na hi aṅgāni maggānaṃ pathabhūtānināma honti; Maggasaddoyeva pathapariyāyo aṭṭhakathāsu vutto na aṅgasaddoti;
[211] 而其中所说的……
[211] Yañca tattha
说“八正道的诸支即是道支”,此亦不成立。
‘‘Maggassavā aṭṭhaṅgikassa aṅgāni maggaṅgānī’’ti vuttaṃ. Taṃpi anupapannaṃ.
因为在此,于心所中有时为三支,有时为四支等,是意指种种不同的道。以增上之义而称为“根”。什么是增上?即能令依于自性而转起的法,在其自境中完全运作的能力。如是,在种种作用中,它们执行、成就自身称为增上的“自在”之义,故为“根”。或者说,它们令自在之义得以成就,故为“根”。即所谓自在者、增上者。其中,眼等五根在见等作用中,是眼识等的自在者,因为能令强弱、利钝等自相随转。男女二根在依女相、男相等方式转起时,是四生色或总括五蕴的自在者;因为若非如此,便不能转起。正如于某一相续中,结生时女相转起,其中,一切由业等为缘而生起四生色相续的诸缘,都只生起带有女相的色法,而非其他;欲、心、意旨等也于其中只以柔弱之相转起。与此相反,可知男性相续。命根在色法与名法相续按日夜、月份、年份的次第延长而遍满时,是俱生诸法的自在者;因为它们的运作依于命根。意根在了别作用中,受等五根在如是如是领纳所缘之味中,信根在信解所缘中,精进根在令相应法于作用中不懈怠的状态中,念根在令所缘现前中,定根在令心于所缘上不动的状态中。
Idha hi katthaci citte tiyaṅgiko katthaci caturaṅgikotiādinā nānāmaggova adhippetoti. Ādhipaccaṭṭhena indriyāni. Kiñca ādhipaccaṃ. Attādhīnavuttike dhamme attano gatiyaṃ sabbaso vattetuṃ samatthabhāvo. Iti tesu tesu kiccesu attano ādhipaccasaṅkhātaṃ indaṭṭhaṃ karonti sādhentīti indriyāni. Indaṭṭhaṃ kārentītipi indriyāni. Issarā adhipatinoti vuttaṃ hoti. Tattha pañcacakkhādīni dassanādikiccesu cakkhuviññāṇādīnaṃ issarāhonti. Balavadubbalamanda tikkhādīsu attākārānuvattāpanato. Bhāvadvayaṃ itthākārādivasena pavattiyaṃ catusamuṭṭhānika rūpānaṃ sakalakhandhapañcakasseva vā issaro hoti. Aññathā appavattito. Tathā hi yasmiṃ santāne paṭisandhiyaṃ itthibhāvo pavattati. Tasmiṃ sabbe kammādipaccayā catusamuṭṭhānarūpasantatiṃ samuṭṭhāpentā itthākārasahitameva samuṭṭhāpenti, no aññathā. Chandacittādhippāyāpi tasmiṃ mandākārasahitāva pavattanti. Tabbiparītena purisasantānaṃ veditabbaṃ. Jīvitadvayaṃ rūpā rūpasantatīnaṃ ratti diva māsa saṃvaccharānukkamena addhānapharaṇe sahajātadhammānaṃ issaro hoti. Tesaṃ tadāyattavutti kattā. Mano vijānanakicce. Vedanāpañcakaṃ tathā tathā ārammaṇarasānubhavane. Saddhā ārammaṇāvīmuccane. Vīriyaṃ kammani alīna vuttibhāve. Sati ārammaṇupaṭṭhāne. Samādhi ārammaṇe niccalaṭṭhi tiyaṃ. Paññā asammohakicce sampayuttadhammānaṃ issaro hoti. Anaññābhibhavanīyabhāvena pavattanato. Yathā hi silāyaṃ pathavī sahajātehi anabhibhavanīyā hoti. Attanāvate abhibhavitvā visuṃ avijjamāneviya katvā pavattati. Yathā ca udake āpo aggimhi tejo vāte vāyo. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ.
“已了知、已通达”故为“已知”。非已知者为“未知”,即四圣谛法,或不死之句。“我将了知未知”即是“未知当知”。因为动词性之词在成为名称词的状态时,也安住于名词的位置,例如“末伽梨·瞿舍罗”、“来看”等词。如此,它与另一词构成复合词并无妨碍。对于如此行道者,其根即是“未知当知根”。这是指从最初的作意开始,以那样的精勤着手修观,在此精勤尚未止息时,便证得预流道者的根。“了知”故为“已知”,此根即是“已知根”。这是指虽以初道了知了未知,但由于断烦恼的作用尚未完成,其了知的作用仍在进行中,如同对于所已见的那四圣谛法或不死的句,仍需反复了知的作用相应者的根。“具已知者”即已知圆满、了知作用已完成的漏尽者之根,即是“具已知根”。应知这三种根,在那样了知的作用中,是相应诸法的自在者。
Aññāyittha paṭivijjhitthāti aññātaṃ. Na aññātaṃ anaññātaṃ. Catusaccadhammo. Amataṃvā padaṃ. Anaññātaṃ ñassāmi jānissāmīti anaññātaññassāmi. Ākhyātikaṃpi hi padaṃ saññāsaddabhāve ṭhitaṃ nāmikaṭṭhāne tiṭṭhati. Yathā makkhaligosālo ehipassi koti. Evañhi sati tassa padantarena saha samāsabhāvo navirujjhatīti. Anaññātaññassāmīti evaṃ paṭipannassa indriyaṃ anaññā taññassāmītindriyaṃ. Ādimanasikārato paṭṭhāya tādisena ussāhena saha vipassanaṃ ārabhantassa tasmiṃ ussāhe apaṭipassaddheyeva sotāmattimaggaṃ paṭilabhantassa indriyanti vuttaṃ hoti. Ājānātīti aññaṃ. Tameva indriyanti aññindriyaṃ, pathamamaggena anaññātaṃ ñatvāpi kilesappahānakiccassa apariniṭṭhitattā tassa jānanakiccassa vippakatabhāvena yathā diṭṭhe tasmiṃ catusaccadhamme amatapadeeva vā punappunaṃ jānanakicca yuttānaṃ indriyanti vuttaṃ hoti. Aññātāvindriyanti aññā tāvino pariniṭṭhita ājānana kiccassa khīṇāsavassa indriyanti aññātāvindriyaṃ. Tividhaṃ petaṃ tathārūpe jānane sampayutta dhammānaṃ issaro hotīti veditabbaṃ.
于中,为显示众生对现前色身“我”执之牢固,及其解脱——皆由对这些的不遍知与遍知,故先说五净根。彼“我”有女、男之别,乃依这些(女根、男根)而立。为显示对此“我”执为女或男,及其解脱——皆由对这些的不遍知与遍知,故随后宣说女根与男根。而此“我”依命根而得“命者”之想。为显示对此执为“命者”,及其解脱——皆由对此的不遍知与遍知,故随后宣说命根。须知,此命根虽应在女根、男根之前宣说,但由于是色法与非色法的混合,故于此处宣说。为显示对名身“我”执之牢固,及其解脱——皆由对此的不遍知与遍知,故于名根中先说意根。此无色之“我”,复依这些(受等)而成为杂染与挣扎。为显示对此执为“乐者、苦者”,及其解脱——皆由对这些的不遍知与遍知,故随后宣说受等五根。为显示此杂染者获得清净、从诸执著中解脱的修行之道,故随后宣说信等五根。为显示依此修行而清净的初中后,故于最后宣说三种出世间根。
Tattha imesaṃ sattānaṃ pākaṭe rūpakāye attagāhadaḷhattaṃ tabbimuttica imesaṃ apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ ādito pañca pasādindriyāni vuttāni. Tassa attassa itthipuma tābhedo imesaṃ vasena hoti. Tasmiṃ vā itthipurisa gāho tabbimuttica imesaṃ apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ kadanantaraṃ bhāvindriyadvayaṃ vuttaṃ. Soca attā imassa vasena jīvasaññaṃ labhati. Tasmiṃvā jīvagāho tabbimuttica imassa apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ tadanantaraṃ jīvitindriyaṃ vuttaṃ. Idaṃ pana bhāvindriyato pure vattabbaṃpi rūpārūpa missakattā idha vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nāmakāye attagāhadaḷhattaṃ tabbimuttica imassa apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ nāmindriyesu manindriyaṃ ādito vuttaṃ. Soca arūpī attā imesaṃ vasena saṃkiliṭṭho vipphanditoca hoti. Tasmiṃvā sukhitadukkhitagāho tabbimuttica imesaṃ apariññāya pariññāyaca hotīti dīpetuṃ tadanantaraṃ pedanindriyapañcakaṃ vuttaṃ. Tassa saṃkiliṭṭhassa vodānappattiyā taṃtaṃgāhavimuttiyāvā paṭipattidassanatthaṃ tadanantaraṃ saddhādipañcindriyaṃ vuttaṃ. Tāya paṭipattiyā vodānappatti yā ādi majjha pariyosāna dassanatthaṃ ante tīṇi lokuttarindriyāni vuttānīti.
然而,应当阐明的是:
[212] Vibhāvaniyaṃ pana
“至此,所欲之义已成就,故不取余者。”此说并不合理。
‘‘Ettāvatā adhippetatthasiddhīti aññesaṃ agahaṇanti’’ vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
因为,即使有其他堪为根性的法存在,也不能说“由于所期之义以此而成就,故世尊与长老未取其他那些法”,实在是因为堪为根性的其他法并不存在。若存在,哪怕百、千也必然会取。称为“力”,是因为能于当下生起的敌对法加以克服与摧破。如同弱者被力所制,“它们摧破危难”——此处“弱者”指无力者,即精进薄弱之人;“以力制伏”即以力量使其屈服、压倒;“危难”指无力者的贪等危难,这是它的含义。再者,以不被敌对法动摇之义为轴,以能言说之义为辐,故名为力。因此,以名为“不信”的敌对法所不能动摇的性质,称为信力;以名为“懈怠”的敌对法所不能动摇的性质,称为精进力;以名为“失念”的敌对法所不能动摇的性质,称为念力;以名为“掉举”的敌对法所不能动摇的性质,称为定力;以名为“无明”的敌对法所不能动摇的性质,称为慧力。其余的二法组合,则应与各自相对的敌对法一一对应配属。
Nahi santesupi aññesu indriyabhāvārahesu dhammesu ettāvatā adhippetatthasiddhiyā tesaṃ aññesaṃ bhagavato therassaca agahaṇanti yuttaṃ vattuṃ. Indriyabhāvārahassa aññassa asambhavato. Yadi hi sambhaveyya, sataṃpi sahassaṃpi gaṇhissatiyevāti. Baliyanti uppannuppanne paṭipakkhadhamme sahanti maddantīti balāni. Yathā abalānaṃ baliyanti. Maddantenaṃ parissayāti. Etthaca abalāti dubbalā. Nanti hīnavīriyaṃ janaṃ. Baliyantīti balasā karonti ajjhottharanti. Parissayāti abalā rāgādi parissayāti attho. Apica, paṭipakkhadhammehi akampiyaṭṭhena akkho bhaṇiyaṭṭhena balānināma. Tasmā assaddhiyasaṅkhātena paṭipakkhadhammena kampetuṃ asakkuṇeyyatā saddhābalaṃnāma. Kosajjasaṅkhātena kampetuṃ asakkuṇeyyatā vīriyabalaṃnāma. Muṭṭhasaccena kampetuṃ asakkuṇeyyatāsatibalaṃnāma. Uddhaccena kampetuṃ asakkuṇeyyatāsamādhibalaṃnāma. Avijjāyakampetuṃ asakkuṇeyyatā paññābalaṃ nāma. Sesadukadvayaṃ pana aññamaññaṃ paṭipakkhenayojetabbaṃ.
[213] 然而,还需加以阐明的是
[213] Vibhāvaniyaṃ pana
由于无法将恶力二法与敌对法相配合,所以这样说:“然而,无惭与无愧二法,在俱生法中并不处于坚固状态。”这种说法并不妥当。
Pāpabaladukaṃ paṭipakkhena yojetuṃ nalabbhatīti katvā ‘‘ahirikānottappadvayaṃ pana sampayuttadhammesu thirabhāve nevāti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
所谓“于俱生法中坚固”与“不被敌对法所动摇”,在意义上并无差别。精进力与定力通于善、不善、无记;无惭与无愧是不善力;其余诸力则属于善与无记。所谓“增上”——此处“pati”指主人、主宰者。而主宰者有二种:部分主宰者与全分主宰者。其中,诸根在他人的境界中随他力而转,在自己的境界中则令他人随自力而转,故称部分主宰者。由于先行——即依行蕴而先行,或由前导而先行——作区别后转起,达到增上位后便无其他第二主宰者。因此,增上的主人,称为增上。也有人说:“自己是诸有慧者的主人,故为增上。”
Sampayuttadhammesu thirabhāvotica paṭipakkhehi akampiyatā tica atthato nānattābhāvatoti. Vīriyasamādhibalāni kusalākusalābyākatāni. Ahirikānottappāni akusalabalāni. Sesāni kusalābyākatānīti. Adhipatīti ettha patīti sāmi issaro. So pana padesa issaro sakalissaroti duvidho. Tattha indriyāni paresaṃ visaye sayaṃ paravase vattitvā attano visayeeva parehi attano vase vattāpentīti padesissarā nāma. Pubbāti saṅkhāravasena pubbāgamanavasena vā visesetvā pavattaṃ adhipatiṭṭhānaṃ patvā pana añño dutiyo issaronāma natthi. Tasmā adhiko patīti adhipati. Attā dhīnavuttīnaṃ patīti adhipatītica vadanti.
唯欲即是增上,故为欲增上。对于有欲者,什么业不能成就呢?——如此,或依先前加行之力,或依过去世中善加修习的欲之来临之力,在那些善、恶业中,令俱生法犹如大河冲走草叶堆一般,恒常以自己为依止、担起责任而转起的“欲作之欲”,即是欲。此理于其余诸法亦然。那么,后三种法在取得增上性时,难道不是不舍弃根性而取得吗?因此,它们虽为增上,却也依根的作用而随他力转。确实如此,然而增上的作用是一回事,根的作用是另一回事,这里并无过失。譬如,一位转轮王从自己的一位国师处学得一种天眼通,他并不因此就不是转轮王,也不因学得明咒而随他人之力转。因为转轮王的王事是一回事,学得明咒的事是另一回事。应如此理解此中圆满。其中,所谓增上的作用,即不顾及种种作用的差别,以无比之力压倒俱生法,令它们于各自的作用中不退转而担起责任。而根的作用,则是就了知等作用而说的。
Chandoeva adhipatīti chandādhipati. Chandavato kiṃnāma kammaṃ nasijjhatīti evaṃ pubbābhisaṅkhāravasenavā pubbe atītabhavesu suṭṭhu āsevitachandāgamanavasenavā tesu tesu kalyāṇa pāpakammesu sampayuttadhamme mahoghoviya tiṇapaṇṇakasaṭe attaparādhīne niccaṃ paggahitadhure katvā pavatto kattukamyatā chando. Esa nayo sesesupi. Nanu cettha pacchimā tayo dhammā adhipatibhāvaṃ gaṇhantā indriyabhāvaṃ avijahitvāva gaṇhantīti adhipatibhūtāva samānā indriyakiccavasena paravasepi vattantīti. Saccaṃ, aññaṃ pana adhipatikiccaṃ, aññaṃ indriyakiccanti natthettha dosoti. Yathā hi rājā cakkavattī ekassa attano purohitassa santike ekaṃ dibbavijjaṃ gaṇhāti. Na ettāvatā rājā cakkavattināma nahoti. Naca vijjāhetu aññassa vasena vattati. Aññañhi cakkavatti rajjakiccaṃ, aññaṃ vijjāgahaṇa kiccanti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha adhipatikiccaṃnāma taṃtaṃkicca visesaṃ anapekkhitvā atulyabalena abhibhavitvā sahajāta dhamme attano attano kiccesu anivattamāne katvā dhura vāhitā. Indriyakiccaṃ pana vijānanādikiccaṃ ārabbha pavuccatīti.
它们依俱生等缘的共通性,并以超胜、不共的缘力之差别而带来、令转起,故称为“食”。或者,内在生起的种种缘法与缘所生法,善巧地带来、运载自身,也善巧地带来、运载各自缘的作用与缘所生的作用,依此而称为食。如所说:“一切众生依食而住。”此处,“一切众生”指一切内在生起的缘与缘所生法。“依食而住”即依缘而住,意思是依二十四缘而具有住立的性质。难道这里不是只说了“缘食”,而没有说“食缘”吗?而在此处,即说了四种食缘法。确实如此,然而,在以缘之义而名为食的所有二十四缘法中,那些被特别称为“四食”的法,它们也成为那些缘食的食,因此得以成立。在此义中,四食的伟大性便显明了。
Āharanti sahajātādipaccayasāmaññato atirekena asādhāraṇapaccayasattivisesena haranti pavattentīti āhārā. Āharantivā ajjhattasambhūtā te te paccayadhammā paccayuppannadhammāca attānañceva attano attano paccayakiccaṃ paccayuppannakiccañca suṭṭhu haranti vahanti etehīti āhārā. Yathāhasabbe sattā āhāraṭṭhitikāti. Etthaca sabbe sattāti etena sabbe ajjhattasambhūtā paccayapaccayuppannadhammā vuttā. Āhāraṭṭhitikāti paccayaṭṭhitikā. Yathārahaṃ catuvīsatipaccayehi ṭhitisabhāvāti attho. Nanucettha paccayāhārova vutto. Na āhārapaccayo. Idha pana catubbidho āhārapaccayadhammova vuttoti. Saccaṃ, paccayaṭṭhena pana āhāranāmakānaṃ sabbesaṃ catuvīsatipaccayadhammānaṃ majjhe yedhammā cattāro āhārāti visesetvā vuttā. Te tesaṃ paccayāhārānaṃpi āhārabhūtāti siddhā hontīti. Imasmiṃ atthe catunnaṃ āhārānaṃ mahanta bhāvo pākaṭo hotīti.
其中,如同大麦种子或稻谷种子的作用,是嫩芽与幼苗生起的主要因素。此后,当达到谷物状态时,在五六个月中的生长或存续,则主要依赖地味与水味的作用。同样地,对于以段食为生的欲界众生,结生色生起时业的作用是主要因素;此后,在尽其寿命的生长或存续中,时节与食的作用成为主要因素。因为业生色即便持续到临死时,也唯有得到时节与食的资助才能延续;时节与食也唯有得到支持时才能发挥其作用。因此,这些众生的四种相续色,若得不到段食的资助,便不能长久持续,唯有得到资助时,才能尽其寿命而持续。又如鸟类或蚊虻等,凭藉喙啄取食物来滋养身体,若无喙,便得不到食物而死亡。同样地,这些众生以触获取所缘之味,成就称为‘受’的受用与享用,导致渴爱增长,完成三种轮转,直至今日仍于轮转中流转不息。
Tattha yathā yavabījānaṃvā sālibījānaṃvā ānubhāvo nāma kaḷiraṅkurānaṃ uppādāna padhānaṃ hoti. Tatoparaṃ pana sassabhāvaṃ patvā cha pañca māse vaḍḍhiyāvā ṭhitiyāvā pathavi rasaāporasānaṃ ānubhāvo padhānaṃ hoti. Evamevaṃ kabaḷī kārāhārūpajīvīnaṃ kāmasattānaṃ kammassa ānubhāvonāma paṭisandhirūpuppādane padhānaṃ hoti. Tatoparaṃ pana yāvatāyukaṃ vaḍḍhīyāvāṭhitiyāvā utuāhārānaṃ ānubhāvo padhānaṃ hoti. Kammajarūpāni hi yāva āsannamaraṇā pavattamānānipi utuāhārehi anuggahitānieva pavattanti. Utuca āhāru patthambhitoyeva attano kiccaṃ karoti. Tasmā tesaṃ sattānaṃ catusantatirūpaṃ kabaḷīkārāhārena anupatthambhīyamānaṃ ciraṃ napavattati. Upatthambhīyamānaṃeva yāvatāyukaṃ pavattati. Yathāca sakuṇāvā ḍaṃsamakasā dayovā tuṇḍena āhāraṃ gahetvā attabhāvaṃ posenti. Tuṇḍe asante āhāraṃ alabhantā maranti. Evameva ime sattā phassena ārammaṇesu rasaṃ gahetvā vedanāsaṅkhātaṃ upabhogaparibhogaṃ sampādetvā taṇhāvepullaṃ patvā tividhaṃ vaṭṭaṃ pūretvā yāvajjatanāpi vaṭṭe anukaṇṭhamānā pavattanti.
假若没有触,便不能获得所缘之味,受便不能受用,渴爱便无由生起,三种轮转也就不复存在了。犹如那些鸟等,展开翅膀,于空中不坠落,从一棵树飞到另一棵树,从此林飞到彼林而游历,以此维持生命;若无翅膀,便无法飞行,坠落而死。同样地,这些众生以具有造作特征的思心所而行,成就与业相应,从此有到彼有而游历,直至今日仍流转于轮回。因为若无思,便无业轮;若无业轮,便无果报轮;若无果报轮,便无随眠在内的烦恼轮,轮转便不存在。又如那些鸟等,以眼辨别觅食之处或各个方位,尽其一生维持生命;若无眼,则得不到应取之物与应去之处,便在那里死亡。同样地,相应诸法以具有了别所缘特征的识,获取种种所缘,在彼彼处生起触等,使三种轮转转动。因为若无识,触等便无从获得所缘,轮转便不存在。所以这样说:‘有四种食……识为第四。’《相应部》中亦说:
Yadi hi phassonāma na siyā, ārammaṇarasaṃ alabhitvā vedanā paribhogarahitena taṇhuppattiyā okāso natthīti tividhavaṭṭameva nasiyāti. Yathāca te sakuṇādayo pakkhe viyūhitvā antarā apatamānā rukkhato rukkhaṃ vanato vanaṃ vicaritvā attānaṃ yāpenti. Pakkhesu asantesu gamanaṃ asampādentā patitvā maranti. Evamevaṃ ime sattā āyūhanalakkhaṇāya cetanāya cetayitvā kammasamaṅgitaṃ sampādetvā bhavato bhavaṃ vicaritvā yāvajjatanā vaṭṭe saṃsaranti. Yadi hi cetanānāma na siyā, kammavaṭṭassa abhāvo. Tadabhāveca vipākavaṭṭassa abhāvo. Tadabhāveca tadanusayitassa kilesavaṭṭassa abhāvoti vaṭṭaṃnāma na siyāti. Yathāca te sakuṇādayo cakkhunā gocaraṭṭhānaṃvā taṃtaṃdisābhāgaṃvā vibhāvetvā yāvajīvaṃ attānaṃ yāpenti. Cakkhusmiṃ asante kiñcigahetabbavatthuṃvā gantabbaṭṭhānaṃvā alabhitvā tattheva maranti. Evamevaṃ sampayuttā dhammā ārammaṇavijānalakkhaṇena viññāṇena taṃtaṃārammaṇaṃ labhitvā tasmiṃ tasmiṃ phassādayo uppādetvā tividhaṃ vaṭṭaṃ vaṭṭenti. Yadi hi viññāṇaṃnāma na siyā, phassādīnaṃ ārammaṇalābhoyeva natthīti vaṭṭameva na siyāti. Tenāha cattāro āhārā.La. Viññāṇaṃ catutthanti. Saṃyuttakeca –
正如所说:‘诸比丘,有四种食,为已生众生的存续,或为寻求再生众生的资助。即:段食,或粗或细;触为第二;意思为第三;识为第四。’
Cattārome bhikkhave āhārā bhūtānaṃ vā sattānaṃ ṭhitiyā sambhavesīnaṃvā sattānaṃ anuggahāya kabaḷīkāro āhāro oḷārikovā sukhumovā, phasso dutīyo, manosañcetanā tatīyā, viññāṇaṃ catutthanti vuttaṃ.
其中,“已生”指已达增长者。“寻求再生”指处于羯罗蓝等位者。至于四种食,应知其于无始轮回中,在彼彼有中,为存续或为资助,随宜生起之理,如前所述方式可知。在注释中又问道:“此处,食为何?它食取什么?”答:“段食食取以食素为第八的色法。触食食取三受。意思食食取三有。识食食取结生名色。”应知此是就显著果报而言。因为段食的主要作用并非产生以食素为第八的色法,而是资助四种相续色。正因如此,经中说“为存续”与“为资助”。
Tattha bhūtānanti vuddhippattānaṃ. Sambhavesīnanti kalalādi kāle ṭhitānaṃ. Catunnaṃpana āhārānaṃ yathāsambhavaṃ anamatagge saṃsāravaṭṭevā tasmiṃ tasmiṃ bhavevā ṭhitiyāvā anuggahāyavā pavatti ākāro vuttanayena veditabbo. Aṭṭhakathāyaṃ pana kopanettha āhāro. Kiṃ āhāretīti. Kabaḷīkārā hāro ojaṭṭhamakarūpāni āhāreti. Phassāhāro tisso vedanā. Manosañcetanāhāro tayo bhave. Viññāṇā hāro paṭisandhināmarūpanti vuttaṃ. Taṃ pākaṭaphalavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ojaṭṭhamakarūpuppādanaṃ pana kabaḷīkārāhārassa mahantaṃ kiccaṃ nahoti. Catusantatirūpupatthambhanameva mahantaṃ. Teneva hi pāḷiyaṃ ṭhitiyātica anuggahāyātica vuttaṃ.
再者,如同“亲依止、习行、缘”有经说与论说两种方式,食缘亦有二种。其中所谓“意思食是三有”,是就经说而言。因为在《发趣论》中,非色的食对于非俱生的诸法,并不以食的意义成为缘。于五种识中,不得禅支——以其作用微弱、所依处有限,仅是对于色等的触击,故其中存在的受与一境性不能成就禅那的作用。又因说过“寻是禅那的末端”,禅支中以寻为导首,而此中无寻,故彼受与一境性不能成就禅那。缺乏精进资助的法,于相应法中不能达到坚固,故在无精进的十六种有因心中,定不能成就力用。因说“精进是力的末端”,故谓“无精进心中不得力”。缺乏因的法,不能成为趋向轮回与还灭的途径。因说“因是道的末端”,故谓“无因心中不得道支”。在与疑相应的心中,一境性因缺少胜解,且被一向犹豫性质的疑所压制,不能强力成办道、根、力的状态,故说“于疑心中,一境性不成办道、根、力的状态”。“唯在二因、三因的速行心中”——此中,以“二因、三因”一词排除了两种。
Apica yathā upanissayāsevanapaccayā suttanti kapariyāyā abhidhammapariyāyātica duvidhā honti. Tathā āhārapaccayopi duvidho. Tattha yaṃ vuttaṃ manosañcetanāhāro tayobhaveti. Taṃ suttantikapariyāyaṃ sandhāya vuttaṃ. Nahi paṭṭhāne arūpā hārā asahajātānaṃ dhammānaṃ āhāraṭṭhena paccayānāma hontīti. Pañcaviññāṇesu jhānaṅgāni nalabbhanti. Tāni hi dubbalakiccaṭṭhānavatthukattā rūpādīsu abhinipātamattāni hontīti na tesu vijjamānā vedanā ekaggatā jhānakiccaṃ sādhentīti. Vitakkapacchimakaṃ jhānantica vuttaṃ. Jhānaṅgānaṃ nāyakabhūtoca vitakko tesu natthīti tattha tāvedanā ekaggatāyo taṃ na sādhentīti. Vīriyupatthambharahitā dhammā sampayuttadhammesu thirabhāvappattā nahontīti avīriyesu soḷasāhetukacittesu samādhibalakiccaṃ na sādheti. Vīriyapacchimakaṃ balanti hi vuttanti āha avīriyesu balāni nalabbhantīti. Heturahitā ca dhammā vaṭṭassa vivaṭṭassaca pattiyā pathabhāvaṃ nagacchanti. Hetupacchimako maggoti hi vuttanti āha ahetukesu maggaṅgāni na labbhantīti. Vicikicchāsampayuttecitte ekaggatā adhimokkharahi tattā ekantena saṃsappanasabhāvāya vicikicchāya abhibhūtattā ca maggindriyabalabhāvāya balavatī nahotīti vuttaṃ vicikicchā citte ekaggatā maggindriyabalabhāvaṃ na gacchatīti. Dvihetuka tihetuka javanesvevāti ettha dvihetuka tihetukasaddena momūhadvayahasanajavanāni nivatteti. Javanasaddena tibhūmakāni dvihetukatihetukavipākāni nivatteti.
[214] 然而,应当加以阐明。
[214] Vibhāvaniyaṃ pana
所谓‘以二因、三因的摄受’,乃是显示一因心中无有增上。然而,由于速行性共通,即使在生笑心中,也应显示他们(增上)不存在。
‘‘Dvihetukatihetukagahaṇena ekahetukesu adhipatīnaṃ abhāvaṃ dassetī’’ti vuttaṃ, javanabhāvasāmaññattā pana hasanacittepi tesaṃ abhāvo dassetabboyeva hotīti.
‘随其可能’的意思是:对于已得的前行(诸行)及已得前行之来处,每一增上缘主,随其生起之可能,唯得其一,不得第二。若非如此,增上缘主便不复存在。且如此成立后,在《发趣论》中,如于根缘分别所说:‘非色根对相应诸法及他们所生之色,以根缘为缘’,但在增上缘分别中并未如此说。于彼处,是以‘欲增上对欲相应诸法’等,依每一增上而分别说之。由此,增上与根的区别便显明矣。‘九种所说’,即九种被宣说、被讲述者。‘善与善所记等’,即善等混杂。
Yathāsambhavanti laddhapubbāti saṅkhārassa laddhapubbāgamassa ca ekekassa adhipatino sambhavānurūpaṃ ekova labbhati. Na dutiyo. Itarathā adhipatieva nasiyāti. Evañca katvā paṭṭhāne yathā indriyapaccayavibhaṅge arūpinoindriyā sampayuttakānaṃdhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ indriyapaccayena paccayoti vuttaṃ. Na tathā adhipatipaccayavibhaṅge. Tattha pana chandādhipati chandasampayuttakānantiādinā ekekādhipati vibhāgavaseneva vuttanti. Evañhi sati adhipati indriyānaṃ viseso pākaṭo hotīti. Naveritāti nava īritā kathitā. Kusalā kusalā byākatehi samākiṇṇo kusalādi samākiṇṇo. [Missakasaṅgaho]
164觉悟四圣谛,故为‘菩提’。或者,具足彼(菩提)者以此觉悟那些圣谛,故为‘菩提’。此即四道智。《大义释》中确有此言:‘菩提,即是于四道中之智’。‘分’即部分、资粮。属于菩提之分的,为‘菩提分’。这是包含于增上戒、增上心、增上慧三学中的佛陀教法之名称。而这些(菩提分)从部分上分为七种,故说‘四念处’等。在相应法中成为首要、精勤之后,安住于身等所缘,阻止心驰散于种种所缘,通过将心系缚于那些身等本身而转起,故为‘念处’。念本身就是念处,故为‘念处’。当说‘四念处’时,应知是就法的状态而说为‘四念处’。‘身随观’即于身随观。于色身、色聚中,对呼吸等部分之身,或以彼彼身之状态,或以无常等状态,只要于彼彼身中的迷惑被断除,就持续地、无间断地一再随观,这是其义。于九种分别的感受中,对苦受等部分之感受,以彼彼受之状态及以生灭的方式随观,为‘受随观’。于十六种分别的有贪等心中,对有贪等部分之心,以彼彼心之状态及以生灭的方式随观,为‘心随观’。于五种分别的盖等法中,对欲贪等部分之法,以彼彼法之状态及以生灭的方式随观,为‘法随观’。
164. Cattāri saccāni bujjhatīti bodhi. Bujjhantivā tāni taṃ samaṅgino etāyāti bodhi. Catumaggañāṇaṃ. Vuttañhetaṃ mahā niddese bodhi vuccati catūsu maggesu-ñāṇanti. Pakkhoti koṭṭhāso sambhāro. Bodhiyā pakkhe bhavāti bodhipakkhiyā. Adhisīlā dhicittā dhipaññā saṅkhātāsu tīsu sikkhāsu pariyāpannānaṃ satthusāsanadhammānaṃ etaṃnāmaṃ. Te pana koṭṭhāsato satta vidhā hontīti āha cattārosatipaṭṭhānātiādi. Sampayutta dhammesu pamukhā padhānā hutvā kāyādīsu ārammaṇesu tiṭṭhanti nānārammaṇesu cittagamanaṃ nivattetvā tesveva kāyādīsu citta nibandhanavasena pavattantīti paṭṭhānāni. Satieva paṭṭhānānīti sati paṭṭhānāni. Cattārisatipaṭṭhānānīti vattabbe dhammabhāvaṃ apekkhitvā cattārosatipaṭṭhānā tivuttanti daṭṭhabbaṃ. Kāyeanupassanā kāyā nupassanā. Rūpakāye rūpasamūhe assāsapassāsādikassa avayavakāyassa taṃtaṃkāyabhāvenavā aniccādibhāvenavā yāva tasmiṃ tasmiṃ kāye sammoho pahiyyati. Tāva punappunaṃ nirantaraṃ samanupassanāti attho. Navappabhedāsu vedanāsu sukhavedanādi kāyaavayavavedanāya taṃtaṃ vedanābhāvena udayabbayavasena ca anupassanā vedanānupassanā. Soḷasa pabhedesu sarāgā dīsu cittesu sarāgādikassa avayavacittassa taṃtaṃ cittabhāvena udayabbayavasenaca anupassanā cittānupassanā. Pañcapabhedesu nīvaraṇādīsu dhammesu kāmacchandādikassa avayavadhammassa taṃ taṃ dhammabhāvena udayabbayavasenaca anupassanā dhammānupassanā.
然而,其中应当阐明的是:
[215] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“身是头发等可厌物的来源”,或“身是呼吸的集合”——此说并不妥当。
‘‘Kucchitānaṃ kesādīnaṃ āyoti kāyo. Assāsa passāsānaṃvā samūho kāyo’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundara meva.
而其中……
[216] Yañca tattha
“于身的随观即是身随观”——此说亦不适当。
‘‘Kāyassa anupassanā kāyānupassanā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
因为经中确已说“于身随观身而住”。由此,从主要方面显示了“于身的随观即是身随观”这一义理。
Kāye kāyānupassī viharatīti hi vuttaṃ. Etena hi kāye anupassanā kāyānupassanāti ayamatthova padhānato dassitoti.
而其中……
[217] Yañca tattha
所谓“依感受而随观”,此说亦非妥当。因为经中分明说“于感受随观受”。同样,于心随观的语句也是如此。
‘‘Vedanānaṃ vasena anupassanā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ. Vedanāsu vedanānupassīti hi vuttaṃ. Tathā cittānupassanā padepi.
再者,彼处所云
[218] Yaṃpi tattha
所谓“对想、行等诸法唯以差别相而随观,即是法随观”,此说亦全非妥当。
‘‘Saññāsaṅkhārānaṃ dhammānaṃ bhinnalakkhaṇānameva anupassanā dhammānupassanā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundarameva.
因为在任何巴利圣典中,都不曾将想与行特别区分开来称为“法”。圣典中,先说六盖为“法”,次说五取蕴,再说十二处,接着说七觉支,最后说四圣谛。既然如此,若宣说一种法随观,其余便也成就,那么念处就只应说一种,不应说四种。事实并非如此。因为法随观中所说的色蕴,是以随观坏灭相而宣说的。坏灭相是已生起的究竟法。如此随观,特为断除微细的我颠倒。而“身”则应依彼彼聚集的所造色来理解,并非依坏灭相。再者,依彼彼身的状态而执取的彼彼色法聚集,不名为已生起的究竟法,因其与概念相杂。如此随观,特为断除粗显的净等颠倒。同样,在受与心中,也有两种颠倒:粗显颠倒与微细颠倒。其中,与自我相连的常、乐颠倒是粗显的,我颠倒是微细的。在此,受随观与心随观是各为断除粗显颠倒而分别宣说;在法中,受蕴与识蕴则为断除微细颠倒。因此,应说四念处。“他们以此正确地精勤”,故称“正勤”。即使只剩下皮、筋、骨,即使身体中的血肉干枯,只要那应以人的力量、人的精进而获得者尚未获得,精进便不会停止——对于如此以不退转
Na hi katthaci pāḷiyaṃ saññāsaṅkhārāva visesetvā dhammāti vuttā atthīti. Pāḷiyañhi chanīvaraṇā pathamaṃ dhammāti vuttā. Tato pañcupādānakkhandhā. Tato dvādasāyatanāni. Tato sattabojjhaṅgā. Tato cattāri saccānīti. Yadievaṃ ekāya dhammānupassanāya vuttāya itarāpi siddhāti satipaṭṭhānaṃ ekameva vattabbaṃ, na cattāroti.Na. Yo hi dhammānupassanāyaṃ rūpakkhandho vutto. So ruppanalakkhaṇānupassanavasena vutto. Ruppanalakkhaṇañhi nibbattitapara matthadhammo. Soca tathā anupassantassa visesato sukhumassa attavipallāsassa pahānāya hotīti. Kāyoti pana taṃtaṃ samūhabhūtarūpadhammavasena veditabbo. Naruppanalakkhaṇavasena. Naca taṃtaṃ kāyabhāvena gahito taṃtaṃ rūpadhammasamūho nibbattita paramatthadhammonāma hoti. Paññattimissakattā. Soca tathā anupassantassa visesato oḷārikassa subhādi vipallāsassa pahānāya hotīti. Tathā vedanācittesupi oḷārikavipallāso sukhumavipallāsoti dve dve vipallāsā honti. Tattha attupanibandhā niccasukha vipallāsā oḷārikā. Attavipallāso sukhumo. Tattha vedanā cittā nupassanā oḷārikavipallāsānaṃ pahānāya visuṃ vuttā. Dhammesu vedanākkhandhaviññāṇakkhandhā sukhuma vipallāsa pahānāyāti. Tasmā cattārova satipaṭṭhānā vattabbāti. Sammā padahanti etehīti sammappadhānāni. Kāmaṃ tacoca nhāruca, aṭṭhica avasissatu. Upassussatu me sarīre maṃsalohitaṃ. Yantaṃ purisathāmena purisaparakkamena pattabbaṃ. Na taṃ apatvā vīriyassa saṇṭhānaṃ bhavissatīti evaṃ anivattanavutti vasena pavattassa sammāvāyāmassa etaṃ nāmaṃ. So pana tathā pavatto ekopi samāno kiccasiddhivasena catudhā hotīti. Vuttaṃ uppannānantiādi.
其中,“已生起的诸恶法”,是指通过在自己相续中已生起的方式而如是了知的诸不善法:“我在某时、某处、某地做了如此如此的恶事,如此如此的恶事已在我中生起”。“为了断除”,是指为了令它们在自己的相续中,从今以后直至般涅槃,成就永不再生的法性。“精进”,是指在圆满戒、修习止与观等业处中的坚固努力。“未生起的”,是指在自己相续中未曾生起、未曾了知,或通过在他人的相续中、或在经典中见到或听到而了知的。“为了不令生起”,是指如此审察:“由于这些不善根的存在,这些众生的此类烦恼或恶业便会生起。这些不善根确实存在于我中。我也尚未从这些烦恼或业中解脱。我可能在明天、后天,或在未来的生命相续中,于自己相续内生起它们”,为的是断除那些不善根在自己相续中生起的缘。“未生起的诸善法”,是指在四地善法、七清净的差别中,如此了知:“这些名为清净法的法,我尚未证得、尚未获得”,为了在尚未错过时机之时,证得那些尚未证得、尚未获得的更上清净法。
Tattha uppannānaṃpāpakānanti asukasmiṃ kāle dese ṭhāne vā ahaṃ idañcidañca nāma pāpaṃ akāsiṃ, idañcidañcanāma mayhaṃ uppannanti evaṃ attano santāne uppannabhāvena viditānaṃ akusalānaṃ. Pahānāyāti tesaṃ attano santāne ajjatagge yāvaparinibbānāpuna anuppādadhammatāpādanakaraṇatthaṃ. Vāyāmoti sīla pūraṇa samatha vipassanābhāvanākammesu daḷhaṃ vāyāmo. Anuppannānanti attano santāne uppannapubbanti aviditānaṃ parasantānesuvā suttantesuvā disvāvā sutvāvā viditānaṃ. Anuppādāyāti yesaṃ akusala mūlānaṃ atthitāya imesaṃ sattānaṃ īdisāni kilesajātāni vā pāpakammānivā uppajjanti. Tāni mayi vijjantieva. Ahaṃpi tehi kilesehivā kammehivā aparimuttoyeva. Ahaṃpi svevā parasuvevā bhavantaresuvā tāni attano santāne uppādessā miyevāti evaṃ paccavekkhitvā tesaṃ akusalamūlānaṃ attano santāne uppattiyā paccayasamucchindanatthaṃ. Anuppannānaṃkusalānanti catubhūmakesu kusaladhammesu sattavisuddhipabhedesu imenāma visuddhidhammā mayā appattā anadhigatāeva hontīti evaṃ ñatvā samaye anatikkanteeva appattānaṃ anadhigatānaṃ upari visuddhidhammānaṃ adhigamanatthāya.
“为了已生起的诸善法更增进”,是指如此审察:“在我中生起的戒等善法,只要尚未入于决定道,就不配称为我的。它们可能在明天、后天或来世便会毁坏”,为了通过令它们完全成就不可动摇的法性,而使其更加增长。然而,应知在这四门中,由任何一门生起的精进,都能成就四种作用。而在注释中说,在道刹那,一种精进便能成就四种作用。
Uppannānaṃ kusalānaṃ bhiyyo bhāvāyāti yāni sīlādīni kusalāni mayi uppannāni. Tāni yāva niyāmaṃ naokkamanti, tāva mayhaṃ etānīti vattuṃ nārahanti. Svevā parasuvevā bhavantaraṃ patvāvā bhijjissanti yevāti evaṃ paccavekkhitvā attano santāne uppannānaṃ tesaṃ sabbaso akuppadhammatāpādanavasena suṭṭhutaraṃ vaḍḍhanatthāya. Etesu pana catūsu mukhesu yena kenaci ekena mukhena uppanno vāyāmo catukiccasādhakoeva hotīti veditabbo. Aṭṭhakathāyaṃ pana maggakkhaṇe eva ekassa tassa catukiccasādhakatā vuttāti.
成就即“iddhi”(神变),其含义是各个瑜伽业处的成功、圆满与生起。简略而言,它有五种:应证知之法的证知成就,应遍知之法的遍知成就,应断除之法的断除成就,应作证之法作证成就,应修习之法的修习成就。或者,“iddhi”是指在导师的教法中,通过瑜伽业处而成就的一切广大、出世间法的总称。“pāda”(足)意为“由此而到达”。“iddhipāda”(神足)即成就之足,意为令成就生起的强大方法、精勤之因。它依四种增上法而分为四种,故说“四神足”等。“欲神足”即成为增上的欲本身就是神足,其余同理。在此,一切广大、无上的上人法,并非以普通的欲、精进、心或慧便能证得,唯有以成为增上、不被任何障碍所阻挠的欲等,方能证得。因此应知,正是作为增上的这四种法,才是此处所指。
Ijjhanaṃ iddhi, tassa tassa yogakammassa siddhi samiddhi nibbattīti attho. Sā pana saṅkhepato abhiññeyyānaṃ dhammānaṃ abhiññāsiddhi, pariññeyyānaṃ pariññāsiddhi, pahātabbānaṃ pahānasiddhi, sacchikā tabbānaṃ sacchikaraṇasiddhi, bhāvetabbānaṃ bhāvanāsiddhīti pañcavidhā hoti. Ijjhatītivā iddhi satthusāsane yogakammena ijjhantānaṃ sabbesaṃ mahaggata lokuttaradhammānaṃ nāmaṃ. Pajjati etenāti pādo. Iddhiyā pādoti iddhipādo. Iddhipattiyā balavupāyo padhānakāraṇanti vuttaṃ hoti. So pana catunnaṃ adhipatidhammānaṃ vasena catudhā hotīti vuttaṃ cattāro iddhipādātiādi. Adhipatibhūto chandova iddhipādoti chandiddhipādo. Esanayo sesesupīti. Etthaca sabbe mahaggatānuttarabhūtā uttarimanussa dhammānāma napākatikena chandenavā vīriyenavā cittenavā paññāya vā adhigantabbā honti. Yena kenaci palibodhena paṭibāhituṃ asakkuṇeyyena adhipatibhāvapattena chandādināeva adhigantabbā. Tasmā ime cattāro dhammā adhipatibhūtāva idha adhippetāti daṭṭhabbāti.
而在《破晓论》中说:
[219] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
“依此成就决意等,故为iddhi,即神变智。神变之足,名为神足。”此说与《相应部》中的经文相符:“诸比丘,什么是神变?诸比丘,于此,有比丘体验种种神变:一身变为多身……乃至以身自在行于梵天界。诸比丘,这便称为神变。”即便如此,此处所指的乃是阿毗达摩的教理方式,因此二者并不相合。
‘‘Ijjhati adhiṭṭhānādikaṃ etāyāti iddhi, iddhividhaññāṇaṃ. Iddhiyā pādo iddhipādo’’ti vuttaṃ. Taṃ saṃyuttake katamāca bhikkhave iddhi. Idha bhikkhave bhikkhu anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhoti. Ekopi hutvā bahudhā hoti.La. Yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteti. Ayaṃ vuccati bhikkhave iddhīti imāya pāḷiyā sameti. Evaṃsantepi idha abhidhammapariyāyova adhippetoti taṃ na yujjatiyeva.
而在《分别论》的第一品中,则说世间与出世间混合的心与心所聚集即是神足。注释中又说:‘初禅的近行是神足,初禅是神变……非想非非想处禅的近行是神足,非想非非想处禅是神变。入流道的观是神足,入流道是神变……阿罗汉道的观是神足,阿罗汉道是神变。’又说:‘初禅是神足,第二禅是神变……无所有处禅是神足,非想非非想处禅是神变。入流道是神足,斯陀含道是神变……阿罗汉道是神变。’也可以说:各个基础禅是神足,从彼彼出起之后所生起的道是神变。然而,此处依《上小品分别》所说的方法,四种增上法即是神足。
Vibhaṅge pana pathamavāre lokiya lokuttaramissakā citta cetasikarāsīeva iddhipādāti vuttā. Aṭṭhakathāyañca-pathamajjhāna parikammaṃhi iddhipādonāma. Pathamajjhānaṃ iddhināma.La. Nevasaññā nāsaññāyatanajjhānaparikammaṃ iddhipādonāma. Nevasaññānāsaññā yatanajjhānaṃ iddhināma. Sotāpattimaggassa vipassanā iddhipādo nāma. Sotāpattimaggo iddhināma.La. Arahattamaggassa vipassanā iddhipādonāma. Arahattamaggo iddhināmātica. Pathamajjhānaṃ iddhipādonāma. Dutiyajjhānaṃ iddhināma. La. Ākiñcaññāyatanajjhānaṃ iddhi pādonāma. Nevasaññā nāsaññā yatanajjhānaṃ iddhināma. Sotā pattimaggo iddhipādonāma. Sakadāgāmimaggo iddhināma.La. Arahattamaggo iddhināmāti ca vuttaṃ. Taṃtaṃ pādakajjhānaṃ iddhipādonāma. Tato tato vuṭṭhahitvā uppāditamaggo iddhināmātipi vattuṃ vaṭṭatiyeva. Idha pana uttaracūḷabhājaniye āgatanayena cattāro adhipatidhammāeva iddhipādāti vuttā.
然而,彼处所指仅是出世间根,此处所指则是世间与出世间混合的。根与力,从意义上说如前文所述,但从显著之处来说,应在四预流支中了解信的力量。正如所说:‘诸比丘,信根应于何处见?应于此四预流支中见信根。’应在四正勤中了解精进的力量。正如所说:‘诸比丘,精进根应于何处见?应于此四正勤中见精进根。’应在四念处中了解念的力量。正如所说:‘诸比丘,念根应于何处见?应于此四念处中见念根。’应在四禅中了解定的力量。正如所说:‘诸比丘,定根应于何处见?应于此四禅中见定根。’应在四圣谛中了解慧的力量。正如所说:‘诸比丘,慧根应于何处见?应于此四圣谛中见慧根。’所谓‘正觉’,是指四道中的智,因为以此智或他们圣者能完全地、从各方面觉悟、通达。当它觉悟四谛法时,能于一刹那中与十六种义理一起完全地、从各方面觉悟,而非仅觉悟一部分。因此,以生起正觉的意义来说,它是正觉的组成部分、强有力的助缘,故称‘觉支’。念本身就是觉支,故为‘念觉支’。当此念通过修习,在身…
Tattha pana lokuttarabhūtāeva adhippetā. Idha lokiya lokuttara missakabhūtāti. Indriyabalāni atthato heṭṭhā vuttāneva. Pākaṭaṭṭhānato pana catūsu sotāpattiyaṅgesu saddhāya thāmo veditabbo. Yathāha-kattha bhikkhave saddhindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu sotāpattiyaṅgesu ettha saddhindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu sammappadhānesu vīriyassa. Yathāha-kattha bhikkhave vīriyindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu sammappadhānesu ettha vīriyindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu satipaṭṭhānesu satiyā. Yathāha-kattha bhikkhavesatindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu satipaṭṭhānesuettha satindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu jhānesu samādhissa. Yathāha-kattha bhikkhave samādhindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu jhānesu ettha samādhindriyaṃ daṭṭhabbanti. Catūsu ariyasaccesu paññāya thāmo veditabbo. Yathāha-kattha bhikkhave paññindriyaṃ daṭṭhabbaṃ. Catūsu ariyasaccesu ettha paññindriyaṃ daṭṭhabbanti. Sambodhi vuccati catūsu maggesu ñāṇaṃ, samantato bujjhati paṭivijjhati bujjhanti vā etāyāti katvā. Sā hi catusaccadhammaṃ bujjhamānā ekakkhaṇe soḷasahi atthehi saddhiṃ samantato bujjhati, na ekadesa toti tassā sambodhiyā samuṭṭhāpanaṭṭhena sambodhiyā aṅgo sahakārībalavapaccayoti sambojjhaṅgo. Satieva sambojjhaṅgo satisambojjhaṅgo. Sā hi kāyādīsu catūsu attano gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhusaṃvaḍḍhamānā anupubbena sabbapamāda pakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ appamādapakkhañca pūretvā catumaggaññāṇa saṅkhātaṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpetīti. Vipassanāya bhūmibhūte ajjhatta bahiddhādhamme vicināti kakkhaḷattaphusanādīhi aniccatādīhica vividhā kārehi cuṇṇavicuṇṇaṃ kurumānoviya tesu daṭṭhabbākāraṃ asesaṃ upadhāretīti dhammavicayo. Soeva sambojjhaṅgoti dhammavicaya sambojjhaṅgo. Sopi hi attano gocarabhūtesu tesu dhammesu bhāvanāvasena suṭṭhusaṃvaḍḍhamāno anupubbena sabbaṃsammoha pakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ asammohapakkhaṃ pūretvā sayaṃ catumaggañāṇa sambodhi hutvā samuṭṭhahatīti. Sammappadhānavīriyameva sambojjhaṅgoti vīriyasambojjhaṅgo. Tampi hi catubbidhesu attano gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhu saṃvaḍḍhamānaṃ anupubbena sabbaṃ kusalesu dhammesu līnasaṅkoca kosajjapakkhaṃ kilesajātaṃ vidhametvā sabbaṃ dhurasaṃpaggahapakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhā petīti.
喜本身就是觉支,故为‘喜觉支’。当此喜通过修习,在前述的所缘境中良好地增长时,便能于善法中摧毁心中一切不喜与厌烦的成分,圆满一切法喜、法悦、法乐的部分,从而生起如前所述的正觉。轻安本身就是觉支,故为‘轻安觉支’。当此轻安通过修习,在前述的所缘境中良好地增长时,便能摧毁心中一切躁动与不安的成分,圆满一切寂静与清凉的部分,从而生起如前所述的正觉。定本身就是觉支,故为‘定觉支’。其生起正觉的作用是显而易见的。称为‘中舍性’的舍本身就是觉支,故为‘舍觉支’。当此舍通过修习,在前述的念等所缘境中良好地增长时,便能摧毁心中一切昏沉与掉举的成分,圆满平等、中住的部分,从而生起如前所述的正觉。正确地、无颠倒地见解,是‘正见’。它又有四种:对苦的智、对苦集的智、对苦灭的智、对趣向苦灭之道的智。正确地、无颠倒地思惟,是‘正思惟’。其含义是:如同正见在应被见的自性法中遍行而转起那样,为其安排、配合。正因如此,它被归入慧蕴。正如所说:‘贤友维沙卡,正见与正思惟,这些法被归入慧蕴。’正语等的意义如前所述。
Pītiyeva sambojjhaṅgo pīti sambojjhaṅgo. Sāpi hi vuttappakāresu gocaresu suṭṭhu saṃvaḍḍhamānā kusalesu dhammesu sabbaṃ cittassa aratiukkaṇṭhapakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ dhammarati dhammanandidhammārāma pakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpeti. Passaddhieva sambojjhaṅgo passaddhi sambojjhaṅgo. Sāpi hi vuttapakāresu gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhu saṃvaḍḍhamānā sabbaṃ cittassa sārambha darathapakkhaṃ vidhametvā sabbaṃ vūpasantasītalapakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpeti. Samādhieva sambojjhaṅgoti samādhi sambojjhaṅgo. Tassa sambodhisamuṭṭhāpanatā pākaṭā. Tatramajjhattatā saṅkhātā upekkhāeva sambojjhaṅgoti upekkhā sambojjhaṅgo. Sāpihi vuttappakāresu satiādīnaṃ gocaresu bhāvanāvasena suṭṭhu saṃvaḍḍhamānā sabbaṃ cittassa līnuddhaccapakkhaṃ vidhametvā samavāhitapakkhaṃ pūretvā vuttappakāraṃ sambodhiṃ samuṭṭhāpetīti. Sammā aviparītato dassanaṃ sammādiṭṭhi. Sā pana dukkhe ñāṇaṃ, dukkhasamudaye ñāṇaṃ, dukkhanirodhe ñāṇaṃ, dukkhaniro dhagāminipaṭipadāya ñāṇanti catubbidhā hoti. Sammā aviparītato saṃkappanaṃ sammāsaṅkappo. Yathā sammādiṭṭhi daṭṭhabbasabhāvesu pharamānā pavattati tathā tassā saṃvidhānanti attho. Teneva hi so paññākkhandhe saṅgahitoti. Yathāha-yācāvuso visākha sammādiṭṭhi, yoca sammāsaṅkappo, ime dhammā paññākkhandhe saṅgahitāti. Sammāvācā dayo pubbe vuttatthāyeva. Sammā vāyamanti ekenāti sammāvāyāmo. Catukiccasādhakaṃ sammappadhāna vīriyaṃ. Passaddhidvayaṃ passaddhisāmaññena ekaṃ katvā cuddasete sabhāvatoti vuttaṃ. Sattadhāti vuttappakārānaṃ satipaṭṭhānacatukka sammappadhānacatukkādīnaṃ vasena sattadhā. Idāni tesaṃ cuddasannaṃ kiccānaṃ ṭhānabhedaṃ dassetuṃ saṅkappapassaddhicātiādimāha.
然而,所应阐明的内容是:
[220] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
在说完“于此被摄为七组”之后,又为了显示它而说出“思惟与轻安”等起始语句,这种说法并不合理。
‘‘Sattadhā tattha saṅgahoti vatvā puna taṃ dassetuṃ saṅkappapassaddhicātiādimāhā’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
实则,于此并无七种实体可得。寻与三离(正语、正业、正命)同属一道支位;轻安、喜与舍同属一觉支位;欲与心同属一神足位,如此九法成为同一所依。一精进,依四正勤、神足、根、力、觉支、道支,成为九处所依。一念,依四念处、根、力、觉支、道支,成为八处所依。一定,依根、力、觉支、道支,成为四处所依。一慧,依神足、根、力、觉支、道支,成为五处所依。一信,依根、力,成为两处所依。然而,这三十七菩提分法在前分(凡夫阶段)所缘各异、刹那各异,但在道果中,九处所依的精进唯以涅槃为所缘,于九处断除各自所违逆的恶法之缘,以断除之作用成就九种功能,唯是一心生起。八处所依等亦同此理。因此,它们在同一刹那、同一心中,被摄为一体,故说“一切皆是出世间”。关于“九法:无寻、喜等”,此中“或”字有时有其意义:寻有时属于第二禅等,喜有时属于第四禅等,其意为在出世间中无有(寻与喜)。
Na hi tattha satta sarūpaṃ labbhatīti. Saṅkappo viratittayañca ekaṃ maggaṅgaṭṭhānaṃ pāpuṇāti. Passaddhica pītica upekkhāca ekaṃ bojjhaṅgaṭṭhānaṃ. Chandoca cittañca ekaṃ iddhipādaṭṭhānanti evaṃ navadhammā ekaṭṭhānikā honti. Ekaṃ vīriyaṃ catusammappadhāna iddhi pādindriya balabojjhaṅga maggaṅga vasena navaṭṭhānikaṃ. Ekā sati catusatipaṭṭhāna indriya bala bojjhaṅga maggaṅga vasena aṭṭhaṭṭhānikā. Eko samādhi indriya bala bojjhaṅga maggaṅga vasena catuṭṭhāniko. Ekāpaññā iddhipādindriya bala bojjhaṅga maggaṅga vasena pañcaṭṭhānikā. Ekā saddhā indriya bala vasena duṭṭhānikāti. Te pana sattatiṃsa pabhedā dhammā pubbabhāge nānārammaṇā nānākhaṇikāca honti. Maggaphalesu pana navaṭṭhānikaṃ vīriyaṃ ekameva nibbānaṃ ārammaṇaṃkatvā navasuṭhānesu atta paṭipakkhānaṃ pāpa dhammānaṃ paccaya yamugghātavasena nava kiccāni sādhayamānaṃ ekameva pavattati. Esa nayo aṭṭhaṭṭhānikādīsu. Tasmā te ekakkhaṇe ekacitte sabbe ekato upalabbhantīti vuttaṃ sabbe lokuttare hontīti. Navāsaṅkappa pītiyoti ettha vāsaddo kvaci saddattho. Saṅkappo kvaci dutīyajjhānikā dikepītica kvaci catutthajjhānikādike lokuttare nahontīti attho.
“在世间者亦然”:谓戒清净等修习时,于欲界善法等世间善心与唯作心中,亦含觉支。“如瑜伽者”:谓修习戒清净业、奢摩他业、名色把握等业时,三种离等当与之相应。“在六清净开展时”:谓戒清净等六清净次第开展之际。由此显明:为于现法安立道果,纵于圆满四遍净戒,信、念等亦已摄入菩提分法。如是为作道基,生起广大禅那时,菩提分法亦在其中。正如《觉支相应》中所说:
Lokiyepīti sīlavisodhanādivasena pavatte kāmā vacarakusalādike lokiyakusala kriyacittuppādepi. Yathā yoganti sīlavisodhanakamma samathakammanāmarūpapariggahādikammesu yujjitabbānaṃ viratittayādīnaṃ anurūpaṃ. Chabbisuddhipavattiyanti sīla visuddhādīnaṃ channaṃ visuddhīnaṃ anukkamena pavattikāle. Etena diṭṭheva dhamme maggaphalapatiṭṭhābhāvatthāya pūrite catupārisuddhi sīlepi saddhāsatiādayo bodhipakkhiyesu saṅgahitā eva honti. Tathā maggapādakatthāya uppāditesu mahaggatajjhānesu mīti dasseti. Tathā hi bojjhaṅgasaṃyuttake –
“贡达利亚,如此修习根门防护,则圆满三妙行;如此修习三妙行,则圆满四念处;如此修习四念处,则圆满七觉支;如此修习七觉支,则圆满明与解脱。”这是经中所说的。
Evaṃ bhāvito kho kuṇḍaliya indriyasaṃvaro tīṇi sucaritāni paripūreti. Evaṃ bhāvitāni tīṇi sucaritāni cattāro satipaṭṭhāne paripūrenti. Evaṃ bhāvitā cattāro satipaṭṭhānā satta bojjhaṅge paripūrenti. Evaṃ bhāvitā satta bojjhaṅge vijjāvimuttiyo paripūrentīti vuttaṃ.
注释中,他们不仅从强力观智与道果中引出觉支,也说从以观为基的遍处禅那、安般念、慈等梵住禅那中引出觉支。【菩提分法摄义毕】
Aṭṭhakathāyaṃpi nakevalaṃ balavavipassanā maggaphalesueva bojjhaṅge uddharanti. Vipassanāpādaka kasiṇajjhāna ānāpāṇā suka brahmavihārajjhānesupi uddharantīti vuttaṃ. [Bodhipakkhiyasaṅgaho]
165于一切总摄中,五蕴即是五种聚集。依过去、未来等差别而划分的色法,其蕴聚名为色蕴,此即将同具“变坏”这一特相的色法,以智把握而总为一聚。同样地,将同具“感受”相、“认知”相,且依过去等差别而划分的受与想,以智把握而总为一聚,便是受蕴与想蕴。造作故为行,即触、思等法。这些诸行,或在六处(结生门)中,或于三处(业门)中,聚集和合,由触、思等各各自行其别别作用,复又共行见、闻等作用,或行身、语、意之作用,乃至行卧、坐、行、语、思等一切作用,故称造作、安排。正如《相应部》中所说:
165. Sabbasaṅgahe pañcakkhandhāti pañca rāsayo. Atītādi bheda bhinnānaṃ rūpānaṃ khandho rāsīti rūpakkhandho. Ekasmiṃ ruppana lakkhaṇe rāsiṃ katvā ñāṇena pariggahitā rūpadhammāeva. Tathā ekasmiṃ vedayitalakkhaṇe sañjānana lakkhaṇe rāsiṃ katvā pariggahitā atītādibhedabhinnā vedanāsaññāyo vedanākkhandho saññākkhandho canāma. Saṅkharontīti saṅkhārā. Phassa cetanā dayo. Tehi chasuvā upapattidvāresu tīsuvā kammadvāresu ekato saṅgamma samāgamma phusanacetayitādīhi attano attano kiccehi dassanasavanādīni sādhāraṇakiccānivā kāyika vācasikamānasikānivā sayana nisajjaṭṭhāna gamana kathana cintanādīni sabbāni kiccāni karonti vidahantīti. Vuttañhetaṃ saṃyuttake –
“比丘们,你们认为何为行?比丘们,因造作有为法,故称之为行。造作什么有为法?为令色有,而造作色之有为法;为令受有,而造作受之有为法;为令想有,而造作想之有为法;为令行有,而造作行之有为法;为令识有,而造作识之有为法。比丘们,因造作有为法,故称之为行。”
Kiñca bhikkhave saṅkhāre vadetha. Saṅkhataṃ abhisaṅkharontīti kho bhikkhave tasmā saṅkhārāti vuccanti. Kiñca saṅkhataṃ abhi saṅkharonti, rūpaṃ rūpatthāya saṅkhataṃ abhisaṅkharonti. Vedanaṃ vedanatthāya saṅkhataṃ abhisaṅkharonti. Saññaṃ saññatthāya saṅkhata abhisaṅkharonti. Saṅkhāre saṅkhāratthāya saṅkhata mabhisaṅkharonti. Viññāṇaṃ viññāṇatthāya saṅkhata mabhi saṅkharontīti. Saṅkhata mabhisaṅkharontīti kho bhikkhave tasmā saṅkhārāti vuccantīti.
此中,“为令色有而造作色之有为法”的意思是:在任何时候,若欲求依卧、坐等方式而转起的某种色身形态,便为了该色身形态的生起,而通过转变威仪路等方式,造作这种有为的色身形态。所食的嚼食、啖食等,所受用的衣物、装饰品等,以及床、椅、房屋、车乘等,一切作为资具与受用的外色,亦应被含摄于此句的通释中。“受”指一切现法之受与来世之受。其中,为造作现法之受的有为,是借由从事心之事业、舞蹈、歌唱等这些受的助缘来造作;为造作来世之受的有为,是期望人间或天界的那些受,而借由行布施、持戒等来造作。此道理同样适用于其余诸蕴(想、识)。然而,在行蕴中,应借由“为令触有而造作触之有为,为令思有而造作思之有为”等,或借由“为令布施有而造作布施之有为,为令持戒有而造作持戒之有为,为令杀生有而造作杀生之有为”等,了知一切世间之转起后,再作详细解释。于此,或许有人会问:在行蕴中如此显著的思等、寻等、贪等、信、念、慧等法,为何不单独立为蕴,而唯独立受与想为蕴呢?答曰:
Tattha rūpaṃ rūpatthāya saṅkhatamabhisaṅkharontīti yasmiṃ yasmiṃ kāle sayana nisajjādivasena pavattā yā yā rūpavikati icchīyati, tasmiṃtasmiṃ kāle tassā tassā rūpavikatiyā jātatthāya iriyāpatha parivattanādi vasena taṃ taṃ rūpavikatiṃ saṅkhataṃ abhisaṅkharontīti attho. Khajjabhojjādikaṃ vatthālaṅkārādikaṃ mañca pīṭha geha rathādikaṃ sabbaṃ upabhoga paribhogabhūtaṃ bāhira rūpaṃpi gahetvā yojetuṃ vaṭṭatiyeva. Vedananti diṭṭhadhammikaṃ samparāyikañca sabbaṃpi vedanaṃ. Tattha diṭṭhadhammikaṃ vedanaṃ saṅkhataṃ abhisaṅkharontā cittakammanaccagītādīni taṃ taṃ vedanupakaraṇāni sampādana vasena samparāyikañca abhisaṅkharontā mānusakaṃvā dibbaṃvā taṃtaṃ vedanaṃ patthetvā dāna sīlādi sampādana vasena abhisaṅkharonti. Esanayo sesesupi. Saṅkhāresu pana phassaṃ phassatthāya cetanaṃ cetanatthāyātiādinā dānaṃ dānatthāya sīlaṃ sīlatthāya pāṇātipātaṃ pāṇātipātatthāyātiādinā vā sabbaṃ lokapavattiṃ ñatvā vitthāretabbāti. Ettha siyā, kasmā saṅkhāresu pākaṭā cetanādayo vitakkādayo lobhādayo saddhāsatipaññādayoca dhamme visuṃ visuṃ khandhabhāvena avatvā vedanāsaññāva vuttāti. Vuccate.
正如一位善巧的大医王,取来药根后将其磨成粉末。他了知这些根中:‘这些粗大的根也是柔软的,这些细小的根也是坚硬的。’于是,他先将坚硬的根单独挑出,充分捣碎,磨成粉末;其余柔软的根则全部放在一起,捣碎后磨成粉末。然后将两者混合,在石板上研磨,用以制药。如此操作,他不会感到疲累。同样地,世尊也了知:若将三相印置于名色诸法之上,为了断除常、乐、我的颠倒想而精进修习的天与人,若不对诸法加以区分,便会对三法感到疲累。因此,他在名法中,将受、想、心所摄的三法单独挑出,各各安立为一蕴而作开示。正如鱼在水中时,不会厌倦;若离开水,则必定厌倦。又如同蜜蜂,在能获得花蜜与果味的林中时,不会厌倦;若得不到,则必定厌倦。同样地,对于这些众生,在称为乐的依怙中,没有能与受相比的依怙。享受人、天、梵天成就的众生,也仅仅是为了乐受而享受。如果离开这些也能获得所想要的乐受,又有谁会去贪著那些呢?同样地,众生以触、思等,以寻、伺、精进等,以贪、嗔等,以信、念、慧等诸行蕴法,造作任何现世与来世的诸行时,也仅仅是为了乐受而造作。如果
Yathā hi cheko mahābhisakko bhesajjamūlāni gahetvā cuṇṇaṃ karonto tesu mūlesu imāni thūlānipi mudūni honti. Imāni khuddakānipi kakkhaḷāni hontīti ñatvā tato pathamataraṃ kakkhaḷāni visuṃ uddharitvā suṭṭhu koṭṭetvā cuṇṇaṃ karoti. Sesāni pana sabbāni mudūni ekato katvā koṭṭetvā cuṇṇaṃ karoti. Tato ubhayāni missetvā silāyaṃ pisetvā bhesajjakamme upaneti. Evaṃ karonto nakilamati. Evamevaṃ bhagavāpi nāmarūpadhammesu tilakkhaṇaṃ āropetvā niccasukhaatta vipallāsānaṃ pahānatthāya anuyuñjantā devamanussā vibhāge akate tīsu dhammesu kilamissantīti ñatvā nāmadhammesu vedanāsaññācittasaṅkhāte tayo dhamme visuṃ uddharitvā ekamekaṃ khandhaṃ nāma katvā desesi. Tathā hi yathā macchānāma udake sati ukkaṇṭhitā nāma natthi. Asati pana ekantena ukkaṇṭhitāyeva honti. Yathāvā madhukarāvā bhamarāvā yasmiṃ vane puppharasa phalarase labhanti, tattha ukkaṇṭhitānāma natthi. Alabhamānā pana ekantena ukkaṇṭhitāeva honti. Evameva imesaṃ sattānaṃ sukha saññitesu patisaraṇesu vedanāsadisaṃ patisaraṇaṃnāma natthi. Manussadevabrahmasampattiyo assādentāpi sukhavedanatthāyaeva assādenti. Yadica tāhi vinā yathicchitaṃ sukhavedanaṃ labheyyuṃ. Konāma tā sādiyissati. Tathā phassacetanādīhi vitakkavicāravīriyādīhi lobhadosādīhi saddhāsatipaññādīhi ca saṅkhārakkhandhadhammehi diṭṭhadhammikaṃ samparāyikañca yaṃkiñci saṅkhataṃ abhisaṅkharontāpi sukhavedanatthāyaeva abhisaṅkharonti. Yadica tādisena abhisaṅkharaṇena vināpi yathicchitaṃ sukhaṃ labheyyuṃ, tehi dhammehi attho natthīti konāma te dhamme abhisaṅkharissatīti.
因此,在称为乐的诸法中,受是这些众生最极崇高的、称为乐的所在。所以世尊将它单独立为一蕴,宣说诸蕴的教法。同样地,在这些众生称为我的依怙中,没有能与想相比的依怙。因为生于各类众生界的那些众生,都以想认知了自己领域中应知的一切后,达到了了知。在了知之后,他们心想:‘别人知道多少,我们也知道多少。谁能比我们更殊胜呢?’如此,在世间将想执为最上的我,视同于智的我而行事。因此,在称为我的诸法中,想是这些众生最极崇高的、称为我的所在。所以世尊也将它单独立为一蕴,宣说诸蕴的教法。同样地,在这些众生称为常的依怙中,没有能与心相比的依怙。因为众生会认为:‘乐与苦是无常的,得乐者无苦,受苦者无乐。’或者认为:‘想是无常的,有时会忘失,有时不会忘失。’或者认为:‘精进是无常的,有时能发起,有时不能发起。’或者认为:‘贪是无常的,有时生起,有时不生起。’或者认为:‘嗔是无常的,有时生起,有时不生起。’或者认为:‘信是无常的,有时心清净,有时心不清净。’或者认为:‘慧是无常的,应知之事有时能知,有时不能知。’如此,诸
Iti sukhasaññitesu dhammesu vedanānāma imesaṃ sattānaṃ paramukkaṃsagataṃ sukhasaññitaṭṭhānaṃ hoti. Tasmā bhagavā taṃ visuṃ ekaṃ khandhaṃ katvā khandhadesanaṃ desetīti. Tathā imesaṃ sattānaṃ attasaññitesu patisaraṇesu saññāsadisaṃ patisaraṇaṃ nāma natthi. Tathā hi tasmiṃ tasmiṃ sattanikāye uppannā te te sattā attāno attano visayesu sabbaṃ jānitabbaṃ saññāya sañjānitvā viññuttaṃ āpajjanti. Tathā viññuttaṃ āpajjantā yattakaṃ pare jānanti. Tattakaṃ mayaṃpi jānāma. Ko amhākaṃ uttaritaroti evaṃ loke ñāṇasammabhaṃ saññaṃ paramaṃ attānaṃ katvā vicaranti. Iti attasaññitesu dhammesu saññānāma imesaṃ sattānaṃ paramukkaṃ sagataṃ attasaññitaṭṭhānaṃ hoti. Tasmā bhagavātaṃpi visuṃ ekaṃ khandhaṃ katvā khandhadesanaṃ desetīti. Tathā imesaṃ sattānaṃ niccasaññitesu patisaraṇesu cittasadisaṃ patisaṃraṇaṃ nāma natthi. Tathā hi sattā sukhaṃ dukkhaṃnāma aniccaṃ sukhapattānaṃ dukkhaṃ natthi. Dukkha pattānaṃ sukhaṃ natthītivā. Saññānāma aniccā, kadāci pamussati kadāci napamussatītivā. Vīriyaṃnāma aniccaṃ. Kadāci ārabhati, kadāci na ārabhatītivā. Lobhonāma anicco. Kadāci uppajjati, kadāci nauppajjatītivā. Dosonāma anicco. Kadāci uppajjati, kadāci na uppajjatītivā. Saddhānāma aniccā. Kadāci pasannacitto hoti, kadāci appasannacitto hotītivā. Paññānāma aniccā. Jānitabbaṃpi kadāci jānāti, kadāci na jānātītivā evaṃ cetasikadhammānaṃ anicca bhāvonāma kesañci lokiyajanānaṃpi pākaṭo hoti. Na pana cittassa. Na hi sattā cittaṃnāma aniccaṃ. Kadāci uppajjati, kadāci na uppajjatīti gaṇhanti. Taṃ pana sayaṃ niccaṃ pavattamānaṃ hutvā kadāci sukhena yuttaṃ hoti, kadāci dukkhenātiādinā tasmiṃ niccasaññameva uppādentīti. Iti cittaṃnāma niccasaññitesu dhammesu paramukkaṃ sagataṃ niccasaññitaṭṭhānaṃ hoti. Tasmā bhagavā taṃpi visuṃ ekaṃ khandhaṃ katvā khandhadesanaṃ desetīti.
[221] 应当阐明者:
[221] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
在说明了‘依于器、食、佐料、作食者、食者这五种分别’之后,为阐明其义而作此说:‘色因是受的所依,故犹如器;受因是可享用的,故犹如食;想因是获得乐味之因,故犹如佐料;行因能造作,故犹如作食者;识因能受用,故犹如食者。’至此,所诠之义已然成立,故仅说五蕴。此不应视为根本义理。
‘‘Bhājana bhojana byañjana bhattakāraka bhuñjaka vikappavasena pañceva vuttā’’ti vatvā taṃ vibhāvantena ‘‘rūpañhi vedanā nissayattā bhājanaṭṭhāniyaṃ. Vedanā bhuñjitabbattā bhojanaṭṭhāniyā. Saññā vedanassāda lābha hetuttā byañjanaṭṭhāniyā. Saṅkhārā abhisaṅkharaṇato bhattakārakaṭṭhāniyā. Viññāṇaṃ upabhuñjakattā bhuñjakaṭṭhāniyaṃ. Ettāvatāca adhippe tatthasiddhīti pañceva vuttā’’ti vuttaṃ. Taṃ sārato nadaṭṭhabbaṃ.
因为,这在注疏中并非作为决定性的结论出现,而仅仅是作为譬喻说明而出现。并且,不能说世尊仅仅为了成立器皿等譬喻,便只说了五蕴。因为那样成立的义理并无必要。
Na hi taṃ aṭṭhakathāyaṃ etapparamavinicchaye āgataṃ. Upamādīpaneeva āgataṃ. Na ca bhagavatā bhājanādivikappasiddhimattaṃ uddissa pañceva khandhā vuttāti sakkā vattuṃ. Tathāsiddhassa atthassa payojanābhāvatoti.
而在那当中……
[222] Yañca tattha
之所以如此,也是出于说法次第的缘故——为依次显示:在何处而食、所食为何、以何者食、谁为施食者、谁为食者。这也不是核心义理。
‘‘Desanākkamepi idameva kāraṇaṃ. Yattha bhuñjati, yañca bhuñjati, yenaca bhuñjati, yoca bhojako, yoca bhuñjitā. Tesaṃ anukkamena dassetukāmattā’’ti vuttaṃ. Taṃpi asāraṃ.
作为四取之境的诸蕴,即是取蕴。从总摄一切同分法的角度,有漏与无漏法皆称为五蕴;从观慧所摄境地的角度,则唯说诸有漏法为五取蕴。诸处,由于在产生自果时,如同极力精勤一般,故称为处。然而,‘处’一词,用于内六处这类门法时,是以出生地、住处、矿藏等义而转起;用于外六处这类所缘法时,是以集会之义而转起;于两类中,皆以因之义而转起。其中,心与心所法,于一生有中,或于无始的轮回中,一再地共同生起时,唯生于眼等六门之处,不生于别处。即使以相续随转的方式而住,也只住于这些处,不住于别处。即使如被堆积而放置般地转起,也只转起于这些处,不转起于别处。因此,眼等六处以出生地、住处、矿藏之义而称为处。也可以说,如诸天的处所一般,以依止处之义而称为处。
Catunnaṃ upādānānaṃ visayabhūtā khandhā upādānakkhandhā. Sabba sabhāgadhamma pariyādānavasena sāsavā anāsavāca dhammā pañcakkhandhāti vuttā, vipassanā bhūmipariggahavasena sāsavāeva pañcupādānakkhandhāti vuttā. Āyatanti attano phaluppattiyā bhusaṃ ussahantā viya hontīti āyatanāni. Āyatanasaddo pana chasu ajjhattikesu dvāradhammesu pavattamāno sañjātidesaṭṭhena nivāsaṭṭhānaṭṭhena ākaraṭṭhena, chasu bāhiresu ārammaṇadhammesu pavattamāno samosaraṇaṭṭhena, ubhayatthapi kāraṇaṭṭhena pavattati. Tattha citta cetasikā dhammā ekasmiṃvā bhave anamataggevā saṃsāre punappunaṃ saha jāyamānā cakkhādīsu chasu dvārapadesesueva jāyanti, na aññattha. Santānānubandhavasena nivasantāpi tesveva nivasanti, na aññattha. Ākiritvā thapitā viya pavattamānāpi tesveva pavattanti, na aññattha. Tasmā cakkhādīni chasañjātidesaṭṭhena nivāsaṭṭhānaṭṭhena ākaraṭṭhenaca āyatanānināma. Devāyatanaṃ viya adhiṭṭhānaṭṭhenātipi vattuṃ vaṭṭatiyeva.
如同在花果繁茂、安稳的树木上,来自各处的鸟儿为了栖息和觅食而常常聚集,同样,在色等六种处所上,来自各处的心与心所法为了缘取它们而常常聚集。因此,色等六处依‘聚集处’之义而称为‘处’。再者,这两类(内六处与外六处)由于是那些心与心所法的生起因,故称为‘处’。其中,眼既是‘那’,又是‘处’,故称‘眼处’。其余诸处同理。其中,眼与耳对于众生的有益行为多有助成,且遍及欲界与色界,故为显著,因而最初被宣说。由于它们(眼与耳)邻近,故其次说鼻,再次说舌,这四种称为‘局部处’。其次为遍满全身的身,再次为执取这一切境域与对象的意。其余的诸处,因为是它们的所缘对象,故依相应次第而说。
Yathāca sampannapupphaphalesu khemesu rukkhesu tato tato pakkhino nilinatthāya āhāratthāyaca niccaṃ samosaranti. Evaṃ rūpādīsu chasuṭhānesu tato tato cittacetasikā dhammā ārammaṇakaraṇatthāya niccaṃ samosaranti. Tasmā rūpādīni cha samosaraṇaṭṭhena āyatanānināma. Tadubhayāni pana tesaṃ citta cetasikānaṃ kāraṇaṭṭhena āyatanānināma. Cakkhuca taṃ āyatanañcāti cakkhāyatanaṃ. Evaṃ sesāni. Tattha cakkhusotāni sattānaṃ hitakriyāsu bahupakārattā kāmarūpa byāpitattā ca pākaṭānītiādimhi vuttāni. Tehi āsannattā tadanantaraṃ ghānaṃ. Tato jivhāti imāni cattāri padesāyatanānināma. Tato sakalakāyabyāpako kāyo. Tato tesaṃ sabbesaṃ gocaravisayaggāhakaṃ manoti. Sesāni pana tesaṃ visayattā tadanukkameneva vuttānīti.
不随任何补特伽罗、有情、人、天或梵的支配,唯保持自性,故名为“界”。或者,由于各自具有确定的自性,依其自性而被保持、被标记、被确定,故名为“界”。再者,以无有情、无命我之义而名为“界”。其中,“无有情”之义,即无有情的形态、无有情的状态、无有情的作用。那么,何谓有情的形态,何谓有情的作用?命根的和合是有情的形态;努力与造作是有情的作用。“无命我”之义,即没有那种被执取为“在一生中乃至死亡,或在生生相续中乃至轮回不止,都恒常不坏、不断、唯一地流转”的命我。眼等诸法,全然无有情的形态,亦无有情的作用。它们自身不名为命我,亦非与命我结合。如是,以无有情、无命我之义,这些称为“界”。然而,它们应被看待的方式,在注释书中已说。如说:“眼界应视如鼓面,色界如鼓槌,眼识界如声音。同样,眼界如镜面,色界如面容,眼识界如面容的映像。或者,眼界如榨蔗机的机械与轭,色界如机械的轮轴,眼识界如蔗汁与油。同样,眼界如下钻木,色界如上钻木,眼识界如火。”此理亦适用于耳识界等。而意界,应视如眼识界等的
Kassaci pana puggalassavā sattassavā manussassavā devassavā brahmunovā vase avattitvā attanoeva sabhāvaṃ dhārentīti dhātuyo. Visuṃ visuṃ vavatthitasabhāvattāvā yathāsabhāvaṃ dhārīyanti sallakkhīyanti vavatthapīyantīti dhātuyo. Apica, nissatta nijjīvaṭṭhena dhātuyo. Tattha nissattaṭṭhenāti sattākārā bhāvaṭṭhena sattakiccābhāvaṭṭhena. Ko panettha sattākāro kiṃ sattakiccanti. Jīvayogo sattākāro. Īhāca byāpāro ca sattakiccaṃ. Nijjīvaṭṭhenāti ekasmiṃ bhave yāva namarati. Bhavaparaṃparāyavā yāva saṃsāro na nivattati. Tāva abhijjamāno acchijjamāno ekova vattatīti evaṃ gahitassa jīvassa abhāvaṭṭhena. Cakkhādayoca dhammā sabbaso sattākārarahitā satta kiccarahitāca honti. Naca sayaṃ jīvānāma honti. Nāpi jīvayogāti. Iti nissattaṭṭhena nijjīvaṭṭhenacatedhātuyonāmāti. Tesaṃ pana daṭṭhabbākāro aṭṭhakathāyaṃ vutto. Yathāha-bheritalaṃ viya cakkhudhātu daṭṭhabbā. Daṇḍo viya rūpadhātu. Saddoviya cakkhuviññāṇadhātu. Tathā ādāsatalaṃ viya cakkhudhātu. Mukhaṃ viya rūpadhātu. Mukhanimittaṃ viya cakkhuviññāṇadhātu. Athavā, ucchuyanta kilayantaṃ viya cakkhudhātu. Yantacakkayaṭṭhi viya rūpadhātu. Ucchurasa telāni viya cakkhuviññāṇadhātu. Tathā adharāraṇi viya cakkhudhātu. Uttarāraṇi viya rūpadhātu. Aggi viya cakkhuviññāṇadhātu. Esanayo sotaviññāṇadhātuādīsu. Manodhātu pana yathāsambhavato cakkhuviññāṇadhātuādīnaṃ purecarānucarā viya daṭṭhabbā.
在法界中,受蕴应视如箭、如刺。想蕴与行蕴,应视如因受箭、受刺之结合而患病之人。或者,凡夫的想蕴,由于产生痛苦,如空拳;由于执取不真实的相,如林中的鹿。行蕴,由于投入结生,如将人投入火坑之人;由于紧随生苦,如紧随国王之人的盗贼;由于是一切不幸的蕴相续之因,如毒树的种子。色,由于是种种灾祸之相,应视如刀轮。无为界,应视如不死、寂静、安稳。何以故?因为它是与一切不幸相反对的。意识界,由于舍弃已执取之所缘而执取其他所缘而转起,如林中猴;由于难以调伏,如劣马;由于随意堕入任何处,如抛向空中的棍杖;由于与贪嗔等种种烦恼结合,如舞台上的演员。‘圣谛’者,此处,‘谛’即真实法的状态。‘真实’者,即存在的、如此的、不颠倒的。再者,以何义为‘谛’?以‘如此’义、‘不虚’义、‘不异’义。因为,眼的苦性,那是如此、不虚、不异的。由于以苦苦、行苦、变苦这三种苦,它恒常地逼迫具眼之人。其中,所谓‘行苦’,即业生诸法在生起之前,造作种种业的造作之苦;同样,时节生等诸法在生起之前,造作种种时节、心、食的造作之苦。
Dhammadhātuyā vedanākkhandho sallamiva sūlamivaca daṭṭhabbo. Saññā saṅkhārakkhandhā vedanāsalla sūlayogā āturā viya daṭṭhabbā. Puthujjanānaṃvā saññā āsā dukkhajananato rittamuṭṭhi viya ayathābhuccanimittagāhato vanamigoviya. Saṅkhārā paṭisandhiyaṃ pakkhipanato aṅgārakāsuyaṃ khipanapurisā viya. Jātidukkhānubandhato rājapurisānubandhacoro viya. Sabbānatthāvahassa khandhasantānassa hetuto visarukkhabījāni viya. Rūpaṃ nānāvidhupaddavanimittato khura cakkaṃviya daṭṭhabbaṃ. Asaṅkhatāpidhātu amatato santato khemato ca daṭṭhabbā. Kasmā, sabbānatthapaṭipakkhabhūtattā. Manoviññāṇadhātu gahitārammaṇaṃ muñcitvāpi aññaṃ gahetvā pavattanato vanamakkaṭo viya, duddamanato assakhaluṅgo viya, yattha kāmanipātito vehāsaṃ khittadaṇḍo viya, lobhadosādi nānāppakāra kilesayogato raṅganaṭo viya daṭṭhabbāti. Ariyasaccānīti ettha santassa dhammassa bhāvo saccaṃ. Santassāti bhūtassa tathassa aviparītassa. Apica, kenaṭṭhena saccanti. Tathaṭṭhena avitathaṭṭhena anaññathaṭṭhena. Yañhi cakkhussa dukkhattaṃ, taṃ tathaṃ hoti avitathaṃ anaññathaṃ. Dukkhadukkha saṅkhāradukkha vipariṇāmadukkha saṅkhātehi tīhi dukkhehi taṃ samaṅgipuggalassa abhiṇhapīḷanato. Tattha saṅkhāradukkhaṃ nāma kammajānaṃ uppattiyā pageva taṃtaṃkammā bhisaṅkharaṇadukkhaṃ. Tathā utujādīnaṃ uppattiyā pageva taṃtaṃ utucittāhārānaṃ abhisaṅkharaṇadukkhaṃ.
因为,所谓‘眼’,即使是色界梵天,也唯有在体验了前生中称为禅修的大业造作之苦后,才得以生起,并非其他方式。而欲界有情,在体验了前生的业行苦而生起之后,也唯有在尽形寿的流转中,体验着饮食等造作之苦与维护之苦,才得以转起,并非其他方式。在转起时,若因缘缺失或障碍产生,它随时会坏灭。到了死时,则必定坏灭。因此,对于那些贪著于眼,并为此而造业、或营求饮食等缘、或加以维护的人来说,在无始的轮回中,行苦是没有边际的。如是,一切眼,以无边的行苦恒常地逼迫着那个人。这是它的行苦。所谓‘眼’,其本性是:当因缘缺失或障碍产生时,随时会坏灭。因此,由于对坏灭的恐惧,事先便有营办资具之苦、守护防卫之苦;见到坏灭的征兆、或正在坏灭、或已坏灭时,则有忧愁、悲泣等苦,这称为变苦。如是,一切眼,以无边的变苦恒常地逼迫着那个人。这是它的变苦。而苦苦,则与那两种苦一同成立。如此,眼以苦苦、行苦、变苦这三种苦,恒常地逼迫着具眼之人。而它那样的逼迫,是真实的、不虚的、不异的。因此,眼称为‘苦谛’。此理亦适用于耳等三界诸法。
Cakkhu hi nāma rūpibrahmānaṃpi purimabhave jhānabhāvanā saṅkhātaṃ mahantaṃ kammābhisaṅkharaṇa dukkhaṃ anubhavantānaṃyeva uppajjati. No aññathā. Kāmasattānaṃ pana purimabhave kammasaṅkhāradukkhaṃ anubhavitvā uppannaṃpi yāvajīvaṃ pavattiyā āhārādisaṅkhāradukkhañca paṭijaggana dukkhañca anubhavantānaññeva pavattati, no aññathā. Pavattamānañca paccayavekallevā jāte antarāyevā āgate yadākadāci bhijjati. Maraṇakālaṃ patvā pana ekantena bhijjatiyeva. Tasmā taṃ assādetvā tadatthāya kammaṃvā āhārādipaccayaṃvā paṭijagganaṃ vā saṅkharontānaṃ anamatagge saṃsāre saṅkhāradukkhassa pariyantonāma natthi. Iti sabbaṃ cakkhu apariyantena saṅkhāradukkhena puggalaṃ abhiṇhaṃ pīḷetiyeva. Idamassa saṅkhāradukkhaṃ. Idaṃ cakkhu nāma paccayavekallevā jāte antarāyevā āgate yadā kadāci bhijjanajātikaṃ. Tasmā tassa bhijjanabhayena pageva paccaya sampādanadukkhaṃ rakkhāvaraṇaguttisaṃvidhānadukkhaṃ bhijjananimittāni disvā vā bhijjamānevā bhinnevā socanaparidevanādidukkhañca vipariṇāma dukkhaṃnāma. Iti sabbaṃ cakkhu apariyantena vipariṇāmadukkhena puggalaṃ abhiṇhaṃ pīḷetiyeva. Idamassa vipariṇāmadukkhaṃ. Dukkhadukkhaṃ pana tadubhayena dukkhena saheva sijjhati. Evaṃ cakkhu dukkhadukkha saṅkhāra dukkha vipariṇāma dukkhasaṅkhātehi tīhi dukkhehi taṃ samaṅgipuggalaṃ abhiṇhaṃ pīḷetiyeva. Yañca tassa tathāpīḷanaṃ, taṃ tathaṃ hoti, avitathaṃ, anaññathaṃ. Tasmā cakkhu dukkhasaccaṃnāma. Esa nayo sotādīsu tebhūmakadhammesu.
对于其余诸谛,亦应作如是说明:为何唯独贪爱是苦之集?为何唯独涅槃是苦之灭?为何唯独八正道是苦灭之道?只要贪爱未被断除,便会一直耽乐于眼等诸根。只要耽乐于彼,便会不断造作令其流转的业等。只要造作业等,眼等诸根便会不断流转。只要他们流转,便绝不可能从上述的诸行苦等中解脱。因此,贪爱是苦之集,此为真实。当眼等诸根流转时,上述一切苦必定现前;当它们不流转时,苦便不现前。因此,作为他们流转之灭尽的涅槃,是苦之灭,此为真实。同样,除断除贪爱之外,别无其他所谓的苦之解脱道。而八正道生起时,必定能断除它。因此,唯独八正道是苦灭之道,此为真实、不虚妄、不异于实。
Sesasaccesupi yaṃ lobhasseva dukkhasamudayattaṃ. Yaṃ nibbānasseva dukkhanirodhattaṃ. Yaṃ aṭṭhaṅgikamaggasseva dukkhanirodhamaggattaṃ taṃ kathaṃ hotītiādinā vattabbaṃ. Yāvaca lobho na pahiyyati. Tāva cakkhādīni assādetiyeva. Yāvaca tāni assādeti. Tāva tesaṃ pavattiyā kammādīni saṅkharontiyeva. Yāvaca kammādīni saṅkharonti. Tāva cakkhādīni pavattantiyeva. Yāvacatāni pavattanti. Tāva tesaṃ vuttappakārehi saṅkhāra dukkhādīhi namuccatiyeva. Tasmā lobhassa dukkhasamudayattaṃ tathaṃ hoti. Cakkhādīsuca pavattamānesu vuttappakāraṃ sabbaṃ dukkhaṃ āgacchatiyeva. Apavattamānesu nāgacchati. Tasmā tesaṃ pavattinirodhabhūtassa nibbānasseva dukkhanirodhattaṃ tathaṃ hoti. Tathā lobhapahānato añño dukkhamuttimaggonāma natthi. Aṭṭhaṅgikamaggoca uppajja māno ekantena taṃ pajahati. Tasmā aṭṭhaṅgikamaggasseva dukkhanirodhamaggattaṃ tathaṃ hoti, avitathaṃ, anaññathanti.
虽然如此,‘谛’这个词也用于随说谛,故说‘四圣谛’。其中,就苦谛而言,首先,属于有身见的、摄归于内的诸法,才名为圣谛。因为正是这些法,成为我慢的所依处,只要我慢尚未被彻底断除,它们便执行苦的作用。所谓遍知苦,正是为了彻底断除我慢。而我慢恰是安住于这些内在诸法之中,因此,当这些法被遍知时,遍知的作用便得以成就。与此相反,那些不系属于根的诸法以及道果诸法——除八正道外——由于受到生灭的逼迫,且未从行苦和变苦中解脱,故名为苦谛。在集谛中,唯独贪爱才名为圣谛。因为它令具此贪爱的众生,对自己及所缘诸法产生乐味,从而使他们永无厌离轮回之苦。因此,对他们而言,似乎没有任何亲属、朋友、同伴、自我或我所,能像贪爱那样。所以,没有任何其他事物如它一般,是轮回之苦的制造者。而对于能断除它的人来说,也没有任何其他事物如它一般难以断除。其余一切有漏的善与不善法,则名为集谛。
Evaṃsantepi saccasaddo pariyāya saccesupi vattatīti vuttaṃ cattāriariyasaccānīti. Tattha dukkhasacce tāva sakkāyapariyā pannā ajjhattadhammāeva ariyasaccaṃnāma. Teyeva hi asmimānassa adhiṭṭhānabhūtā hutvā yāvataṃ mānaṃ na samūhanati. Tāva dukkhakiccaṃ karonti. Dukkhapariññācanāma yāvadeva asmimānasamugghātāya hoti. Asmimānoca tesveva ajjhattadhammesu nivisatīti tesu pariññātesu pariññākiccaṃ siddhameva hotīti. Tabbiparī tena pana anindriya baddhadhammā maggaphaladhammāca aṭṭhaṅgikavajjā udayabbaya pīḷanato saṅkhāradukkhavipariṇāmadukkhehica aparimuttattā dukkhasaccaṃ nāma. Samudayasacce eko lobhoyeva ariyasaccaṃnāma. Sohi attasamaṅgino satte attanica ārammaṇadhammesuca assādaṃ janayitvā niccaṃ vaṭṭadukkhato anukkaṇṭhamāne karotīti tesaṃ lobhasadiso añño ñātivā mittovā sahāyovā attāvā attaniyaṃvā natthiviya khāyati. Tasmā taṃsadiso añño koci vaṭṭadukkhasaṃvidhāyakonāma natthi. Tañca pajahituṃ sakkontassa añño dujjahonāma natthi. Avasesāpana sabbepi sāsavā kusalākusaladhammā samudayasaccaṃnāma.
此处或有人问:无明不也被说为一切轮回苦之根本吗?那么,它也应当被说为集圣谛吧?答曰:譬如,有一位巧妙的园丁,获得了一块肥沃的土地,凭自己的智慧整治土地、处理种种种子,营造了一座如同欢喜园般的园林。在此,土地起到了作为园丁、种子与树木安立之处的作用;种子起到了发芽的作用;然而,唯有园丁完成了一切事务。因为凡是土地、种子与树木所应作的,他全都作了。他执取‘此是我的’并加以守护,享受由此产生的财富。因此,当被问及‘谁营造了此园?此园属于谁?’时,只会说‘园丁营造了它,此园是他的’,而不会说‘土地营造了它,种子们营造了它,此园是它们的’。但当被问及‘此园林成就的缘起次第如何?’时,则必须从土地开始说起,而非园丁,也非种子。应如此理解此譬喻。因为,当依缘起之理,按缘的次第安立苦法的流转与还灭时,无明确实是根本、源头与首要,而非渴爱。然而,在谛的教说中,在安立那些令苦生起的诸法时,渴爱才是主人、首领与首要,而非无明。因此,应知在集圣谛中,无明并无位置。烦恼的次第断除与镇伏。
Ettha siyā, nanu avijjāpi sabbassa vaṭṭadukkhassa mūlabhāvena vuttāti sāpi samudaye ariyasacceeva vattabbāti. Vuccate, yathāhi eko cheko uyyānapālo sampattiyuttaṃ bhūmi bhāgaṃ labhitvā attano ñāṇabalena bhūmibhāgañca nānābījānica abhisaṅkharitvā nandanasadisaṃ uyyānaṃ māpesi. Tattha bhūmi uyyāna pālassa bījānaṃ rukkhānañca patiṭṭhānakiccaṃ sādheti. Bījānica aṅkuruppādanakiccaṃ sādhenti, uyyānapāloyeva pana sabbakiccāni sādheti. So hi bhūmiyaṃ bījesu rukkhesuca yaṃyaṃ kattabbaṃ hoti. Taṃ sabbaṃ karoti. Mametanti pariggaṇhāti rakkhati. Tato uppanne bhoge bhuñjati. Tasmā ko idaṃ māpesi, kassedaṃ uyyānanti vutte uyyānapāloyeva māpesi. Tassedaṃ uyyānaṃ icceva vuccati. Na bhūmiṃ māpesi. Bījāni māpenti. Tesaṃ idaṃ uyyānanti vuccati. Kā pana uyyānasampattiyā paccayaparaṃparāti vutte pana bhūmieva ādito vattabbā. Na uyyānapālo. Naca bījānīti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Paṭiccasamuppāda nayañhi patvā paccayaparaṃ paravasena dukkha dhammānaṃ pavatti nivattividhāne avijjāeva ādi pabhavapadhānabhūtā hoti, na taṇhā. Saccadesanāyaṃ pana tesaṃ nibbattakadhammavidhāne taṇhāeva sāmijeṭṭhaka padhānabhūtā hoti. Na avijjāti natthi samudayāriyasaccabhāve avijjāya okāsoti daṭṭhabbo. Kilesānaṃ tadaṅganirodhavikkhambhana nirodhā nirodhasaccaṃnāma. Nibbānaṃ nirodhāriyasaccaṃnāma. Chasu lokiyavisuddhīsu maggaṅgāni maggasaccaṃ nāma. Aṭṭhaṅgiko lokuttaramaggoeva maggaariyasaccaṃnāmāti.
此处,“圣”这个词,在某些地方、某些时候、对某些人、从某个角度,以“无虚妄”之义,诠表“最上义”。而在《分别论注》中,则依注释书所述之理,阐明了“谛”字的含义。在“苦圣谛”中,应当以逼迫义、有为义、热恼义、变易义这四种含义,来了知眼等每一处及三地所摄的诸法为苦谛。其中,有为义及变易义,即如前文在行苦及变苦中所说之理。从词义上说,由诸缘所造作,故为“有为”。这是说,它绝无不依业等缘的造作之苦而生起、而转起。变易,即变坏,即衰退与破坏。所谓“逼迫义”,应被逼迫,为逼迫;能逼迫,为逼迫;被逼迫,为逼迫。义,即自性。其构词解析为:以逼迫为义。在此,譬如一位贫苦妇女子宫中所生之子,此子自身常为种种疾病所逼迫,又以需加照顾之苦而常常逼迫其母。而那样的儿子生于她子宫中这件事,对她而言,本身即是一种逼迫的作用。同样地,眼等诸法,自身常为老死所逼迫,又以需加照顾之苦,而常常逼迫拥有它们的有情。而这些法生于彼相续中这件事,本身就是对其逼迫的作用。正如所说:“诸比丘,眼之生起、住立、
Ariyasaddo cettha katthaci kadāci kesañci kutoci kathañci avitathabhāvena uttamatthavācakoti. Vibhāvaniyaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ vuttanayena saccasaddassa attho vibhāvito dukkhaṃariya saccanti ettha pīḷanaṭṭho, saṅkhataṭṭho, santāpaṭṭho, vipariṇāmaṭṭhoti imehi catūhi atthehi cakkhādikassa ekekassa tebhūmakadhammassa dukkhasaccatā veditabbā. Tattha saṅkhataṭṭha vipariṇāmaṭṭhā pubbe saṅkhāra dukkhavipariṇāmadukkhesu vuttanayāeva. Padatthatopana paccayehi saṅkharīyatīti saṅkhato. Pageva kammādipaccayābhisaṅkharaṇadukkhena vinā na uppajjati, napavattatīti vuttaṃ hoti. Virūpo hutvā pariṇāmo vipariṇāmo. Parihāniceva paribhedoca. Pīḷanaṭṭhoti ettha pīḷitabbanti pīḷanaṃ. Pīḷetīti pīḷanaṃ. Pīḷīyate pīḷanaṃ. Atthoti sabhāvo. Pīḷanaṃ attho yassāti viggaho. Tattha yathā ekissā duggatitthiyā kucchimhi putto uppajjati. Soca nānārogehi sayaṃ niccaṃ pīḷito hutvā paṭijagganadukkhehi mātarañca niccaṃ pīḷetiyeva. Yañca tassā kucchimhi tādisassa puttassa uppajjanaṃ, tañca tassā itthiyā pīḷanakiccameva hoti. Evamevaṃ ye cakkhādayo dhammā jarāmaraṇehi niccaṃ pīḷīyanti, te paṭijagganadukkhehi taṃ samaṅgīnaṃ puggalaṃ niccaṃ pīḷentiyeva. Yañca tassa santāne tesaṃ uppajjanaṃ, tañca tassa pīḷanakiccamevāti. Yathāhayo bhikkhave cakkhussa uppādo ṭhiti abhinibbatti pātubhāvo. Dukkhasseso uppādo. Rogānaṃ ṭhiti jarāmaraṇassa pātubhāvo. Yo bhikkhave sotassa ghānassa jivhāya kāyassa manassa uppādotiādi.
“热恼义”,即被贪欲之火等十一种火猛烈燃烧之义。正如所说:
Santāpaṭṭhoti rāgaggiādīhi ekādasahi aggīhi bhusaṃ paridayhanaṭṭho. Yathāha –
眼在燃烧。被什么燃烧?被贪欲之火所燃烧,被嗔恚之火所燃烧,被愚痴之火所燃烧,被生、老、死、忧、悲、苦、愁、绝望所燃烧,我如此说。耳在燃烧,鼻在燃烧,舌在燃烧,身在燃烧,心在燃烧。
Cakkhuṃ ādittaṃ. Kena ādittaṃ. Rāgagginā ādittaṃ. Dosagginā. Mohagginā. Jātiyā. Jarāya. Maraṇena. Sokena. Paridevena. Dukkhena. Domanassena. Upāyāsena ādittanti vadāmi. Sotaṃ ādittaṃ. Ghānaṃ ādittaṃ. Jivhā ādittā. Kāyo āditto. Mano ādittoti.
“点燃”“烧灼”“燃烧”这三个词,在此义理上实为同一。于此或有疑:圣道也因长时修习波罗蜜所造之苦,以及在最后有中以戒等清净修习所造之苦,而极大地压迫此人。同样,它也是变易法。因此,它是否也应以压迫等义而摄于苦圣谛?答:否。因为此圣道能令一切苦止息。对于已完全经历上述造作之苦的人,此圣道仅生起一次,即灭尽一切烦恼而生起;当其灭时,则令未来无始轮回中的一切流转之苦止息而灭。依此已止息的未来之苦而言,上述造作之苦便微不足道。当它坏灭时,也是在给予了无上解脱之乐后才坏灭。因此,即使以其变易为缘,此人亦无任何退失,故不摄于苦圣谛。然而,世间法在生起和持续时,都是以如前所述的诸行苦极度压迫之后而生起、持续;在灭时,则产生巨大的炽燃之苦,将人抛入无边的、如刀轮般的流转苦之尽头才灭去。因此,它们才以压迫等义而成为一向苦。借此,也排除了以涅槃有能引生证悟的造作微细缘为由,而将其归于苦圣谛的过失。
Ādipanaṃ santāpanaṃ paridayhananti idha atthato ekanti. Ettha siyā, ariyamaggopi cirakālaṃ pāramitābhisaṅkharaṇadukkhena antimabhaveca sīlādivisuddhibhāvanābhisaṅkharaṇadukkhena puggalaṃ susaṃ pīḷetiyeva. Tathā vipariṇāmadhammoca. Tasmā sopi piḷanādiatthena dukkhasaccasaṅgaho siyāti.Na. Sabbadukkhasanti vaṃhattā. So hi vuttappakāraṃ abhisaṅkharaṇadukkhaṃ paripuṇṇaṃ anubhūtassa puggalassa sakiṃ uppajjamāno sabbaṃ kilesajātaṃ khepento uppajjati. Nirujjhamānoca sabbaṃ āyatiṃ anamatagge saṃsāre vaṭṭadukkhaṃ vūpasamento nirujjhati. Vūpasantaṃca anāgata dukkhaṃ upādāya vuttappakāraṃ abhisaṅkharaṇadukkhaṃ gaṇanupagaṃ nahoti. Bhijjantoca anuttaraṃ vimuttisukhaṃ datvāva bhijjati. Tasmā tassa vipariṇāmapaccayāpi puggalassa kāci hānināma natthīti na so dukkhasaccasaṅgahoti. Lokiyadhammā pana uppajjamānā pavatta mānāca pubbe vuttapakārehi saṅkhāradukkhehi bhusaṃ pīḷetvā eva uppajjanti pavattantica. Nirujjhamānā mahantaṃ pariḷāhadukkhaṃ janetvā apariyante khuracakkasadise vaṭṭadukkhayante puggalaṃ yojentāva nirujjhanti. Tasmā teeva pīḷanādiatthehi ekantadukkhā hontīti. Etena nibbānassapi sampāpakapaccayābhisaṅkharaṇalesaṃ gahetvā dukkhasaccattapasaṅgo nivattito hotīti.
苦集圣谛:此处,“苦集”是指令称为“有”与“有”的苦蕴集起,令其无有间断地一再生起、现起、增长。应以四义了知贪欲为苦集:积聚义、因缘义、结缚义、障碍义。其中,积聚义是指对称为“有”与“有”的、在每一有中与所缘欲相应的苦蕴,更作累积、堆聚;因缘义是指令其无间地持续生起、交付;结缚义是指于苦蕴中作牢固系缚;障碍义是指通过阻碍解脱之法而作障碍、阻隔。苦灭圣谛:此处,“苦灭”是指流转之苦的灭尽,以达至不再生起之法的状态而穷尽。或者,苦于此中灭尽、不再转起,故为苦灭。应以四义了知涅槃为苦灭:出离义、远离义、无为义、不死义。其中,出离义是指出离、解脱、脱离;远离义是指从流转之苦的障碍中远离;无为义是指无有诸行之苦的状态;不死义是指无有死亡之苦的状态。
Dukkhasamudayoariyasaccanti ettha bhavābhavasaṅkhātaṃ dukkhakkhandhaṃ samudeti. Punappunaṃ abbocchinnaṃ katvā udayati uṭṭhāpeti vaḍḍhetivāti dukkhasamudayo, āyūhanaṭṭho, nidānaṭṭho, saṃyogaṭṭho, palibodhaṭṭhoti catūhi atthehi lobhassa dukkhasamudayatā veditabbā. Tattha āyūhanaṭṭhoti bhavābhava saṅkhātassa ekekasmiṃ bhavepi vatthukāmapaṭisaṃyuttassa dukkhakkhandhassa bhiyyo paribyūhanaṭṭho rāsikaraṇaṭṭho nidānaṭṭhoti tadeva nirantaraṃ katvā anuppadānaṭṭho niyyātanaṭṭhoti vuttaṃ hoti. Saṃyogaṭṭhoti dukkhakkhandhasmiṃeva daḷhaṃ bandhanaṭṭho. Palibodhaṭṭhoti tato tassa tassa muccanupāyassa nīvāraṇa vasena palibundhanaṭṭho uparundhanaṭṭhoti attho. Dukkhanirodho ariyasaccanti ettha vaṭṭadukkhassa nirujjhanaṃ anuppāda dhammatāpatti vasena khiyyānaṃ dukkhanirodho. Dukkhaṃ vā nirujjhati napavattati etasminti dukkhanirodho. Nissaraṇaṭṭho vivekaṭṭho, asaṅkhataṭṭho, amataṭṭhoti catūhi atthehi nibbānassa dukkhanirodhatā veditabbā. Tattha nissaraṇaṭṭhoti nissaraṇa vimuttiyā vimuccanaṭṭho. Vivekaṭṭhoti vaṭṭadukkhapalibodhato viviccanaṭṭho. Asaṅkhataṭṭhoti saṅkhāradukkhassa abhāvaṭṭho. Amataṭṭhoti maraṇadukkhassa abhāvaṭṭhoti.
苦灭道圣谛:此处,“苦灭道”是指导向、令达至苦灭者。应通过令自相续获得的方式而修习,故为“道”。苦灭道与道,如此分解。应以四义了知八正道为苦灭道:出离义、因义、见义、增上义。其中,出离义是指逆转“以无明为缘而有行”等流转之流,面向“无明灭则行灭”等还灭之流而出的义。因义是指成就一切圣德善为安立之义的义。见义是指通过断除称为无智、无见的迷惑,而通达四谛法之义的义。增上义是指通过脱离渴爱的奴役、获得自在之状态,自己成为自己的主宰而闪耀之义的义。因为世间道处于渴爱的所缘状态,不能超越渴爱的奴役。于此,这些众生一向与苦相违、畏惧于苦。而对于那些于自身中产生苦者,他们生起怨敌之想。然而,他们却不知自身是一向苦,或是一向能生苦者。因此,他们为了自己的离苦而造作任何业,那一切恰恰成就了自身苦的增长。那么,什么是一向苦?什么是一向能生苦者?过去、未来、现在,属于自身、包含于自身存在的三地之法,正是自身的一向苦。何以故?因为若从这些解脱,则从一切苦解脱;若未解脱,则未解脱故。自身的渴爱正是自身的一向能生苦者。何以故?因为若断除此,则从一向苦解脱;若未断除,则未解脱故。
Dukkhanirodhagāminipaṭipadāti ettha dukkhanirodhaṃ gameti sampāpetīti dukkhanirodhagāminī. Attano santāne paṭilābhakaraṇa vasena paṭipajjitabbāti paṭipadā. Dukkhanirodhagāminīca sā paṭipadā cāti viggaho. Niyyānaṭṭho, hetvaṭṭho, dassanaṭṭho, adhipateyyaṭṭhoti catūhi atthehi aṭṭhaṅgikamaggassa dukkhanirodhamaggatā veditabbā. Tattha niyyānaṭṭhoti avijjāpaccayā saṅkhārātiādikaṃ vaṭṭasotaṃ paṭinivattetvā avijjānirodhā saṅkhāranirodhotiādikaṃ vaṭṭapaṭisotaṃ abhimukhaṃ niggamanaṭṭho. Hetvaṭṭhoti sabbesaṃ ariyaguṇānaṃ suppatiṭṭhitabhāva sādhanaṭṭho. Dassanaṭṭhoti aññāṇaadassanasaṅkhātassa sammohassa pahāna vasena catusaccadhammassa paṭivijjhanaṭṭho. Adhipateyyaṭṭhoti taṇhā dāsabyavimuttiyā bhūjissabhāvapattivasena sayameva attano adhipati hutvā virocanaṭṭho. Lokiyamaggā hi taṇhāya ārammaṇabhāve ṭhitā taṇhādāsabyaṃ nātivattantīti. Etthaca ime sattānāma ekantena dukkhapaṭikūlā honti dukkhabhīrukā. Yeca attani dukkhaṃ janenti. Tesu verisaññaṃ uppādenti. Attano pana ekantadukkhaṃvā ekantadukkhajanakaṃvā te najānanti. Tasmā te attano dukkhamuttiyā yaṃ yaṃ kammaṃ āyūhanti. Taṃ taṃ attano dukkhavaḍḍhiyāeva sampajjati. Kiṃ pana ekantadukkhaṃ, kiṃca ekanta dukkhajanakanti. Atītānāgatapaccuppannabhūtā attano attano attahāvapariyāpannā tebhūmakadhammāeva attano attano ekantadukkhānāma. Kasmā, tehi mutteeva sabbadukkhehi muccanato, amutteca amuccanatoti. Attano taṇhāeva attano ekantadukkhajanakaṃnāma. Kasmā, tāya pahīnāyaeva ekanta dukkhehi muccanato, apahīnāyaca amuccanatoti.
同样,这些众生一向唯求乐、欣乐于乐,而对于那些为自身带来乐的人,他们便生起亲爱友人之想。然而,他们既不知自身的一向之乐,亦不知一向乐之道。因此,他们为了增长自身的快乐而造作种种业,这一切恰恰成就了自身痛苦的增上。那么,什么是一向之乐?什么是一向乐之道?一向之苦法的无有,正是自身的一向之乐;而断除那必定生苦之因的道,正是自身的一向乐之道。应知,正是为了开示此义,而宣说了这些四圣谛之句。
Tathā ime sattā ekantena sukhakāmā honti sukhābhinandino. Yeca attani sukhaṃ janenti. Tesu piyamittasaññaṃ uppādenti. Attanopana ekantasukhaṃvā ekantasukhamaggaṃvāte najānanti. Tasmā te attano sukhavaḍḍhiyā yaṃ yaṃ kammaṃ āyūhanti. Taṃ taṃ attano dukkhavaḍḍhiyāeva sampajjati. Kiṃ pana ekantasukhaṃ koca ekanta sukhamaggoti. Ekantadukkhadhammassa abhāvoeva attano ekanta sukhaṃnāma. Ekantadukkhajanakassa pahānamaggoeva attano ekanta sukhamaggonāmāti imamatthaṃ dassento imāni catusaccapadāni kathesīti veditabbaṃ.
而今,应当阐明的是:
[223] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
所谓“苦的不生起即是灭,依此而称为苦灭”,此中“依此”之语,于理不合。
‘‘Dukkhassa anuppādanirodho ettha etenātivā dukkhanirodho’’ti vuttaṃ. Tattha etenāti idaṃ nayujjati.
实际上,涅槃并非于令苦无生无灭的造作成就中,与苦共作之因。其余心所,即除了受、想之外的五十二种心所。对于依过去等三种方式划分的法,以及依内外、粗细、劣胜、远近等二种方式划分的法,依积聚之义而称为蕴。然而,对于涅槃,则说无这些分别,故说‘由无分别故’等。因为它在过去等三种分别中,不属于任何一种。何以故?因为它是不可指陈的法。它实是三时诸法的尽、离贪、灭,是无相的法本身。因此,不能以‘这是过去某佛时的涅槃’、‘这是未来的’、‘这是现在的’这样依时间分别来指陈。同样,也不能依方向、处所、位置的分别,以及依般涅槃者的分别来指陈。唯于无始的轮回流转中,可见其无益之种种,而仅依其对立面所成就的功德之语,来诠说它。于二法分组中,就内二法而言,它唯是外在的,而非内在的。就粗二法而言,它唯是微细的,而非粗的。就劣二法而言,它唯是殊胜的,而非劣的。就近二法而言,它唯是远的,而非近的。它已脱离蕴所摄,即从蕴的包含中解脱。
Na hi nibbānaṃ dukkhassa anuppādanirodha kriyāsādhane dukkhena sahakārī kāraṇaṃ hotīti. Sesacetasikāti vedanā saññāhi sesā paññāsa cetasikā. Atītādivasena tividha bhinnānaṃ ajjhattādi oḷārikādi hīnādi dūrādivasena duvidhabhinnānañca dhammānaṃ rāsaṭṭhena khandhavohāro hoti. Nibbānassa pana tādi so bhedo natthīti vuttaṃ bhedābhāvenātiādi. Tañhi atītādike tividhabhede ekaṃpi na hoti. Kasmā. Aniddisitabba dhammattā. Tañhi tekālikadhammānaṃ khayavirāganirodhabhūto animitta dhammoyeva hoti. Tasmā idaṃ atīte asukabuddhakāle nibbānaṃ. Idaṃ anāgate. Idaṃ etarahīti evaṃ kālabhedena niddisitabbaṃ nahoti. Tathā disā desaṭhānabhedena parinibbutapuggalabhedena ca. Kevalaṃ pana anamatagge saṃsāravaṭṭe yattakāni anattha padāni dissanti. Tappaṭipakkhasiddhehi guṇapadehieva taṃ kathe tabbanti. Dukesu pana ajjhattadukaṃ patvā taṃ bahiddhāeva hoti. Na ajjhattaṃ. Oḷārikadukaṃ patvā sukhumameva hoti, na oḷārikaṃ. Hīnadukaṃ patvā paṇītameva hoti, na hīnaṃ. Dūre dukaṃ patvā dūreeva hoti, na santiketi. Khandhasaṅgahanissaṭanti khandhasaṅgahato vimuttaṃ.
以门与所缘的分别,即依六门与六所缘的分别。连接句:诸处成为十二。在此,应知六门唯是法所缘,这是就其余法所缘而言六所缘。连接句:依六门、六所缘,及于他们门与所缘中所生起的六识,依次成为十八界。在此,六门中的意门仅是识的一部分。六门与七识界仅是法所缘的一部分。连接句:出世间道名为道。与道相应的三十七法,以及作为果的三十六法,是脱离四圣谛的,即从四圣谛脱离、解脱。于此应说者,已于前文说过。
Dvārālambaṇabhedenāti dvārachakka ārammaṇachakkānaṃ bhedena. Āyatanāni dvādasa bhavantīti yojanā. Etthaca dvārachakkaṃ dhammārammaṇaṃevāti sesadhammālambaṇaṃ sandhāya ārammaṇachakkaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Dvārā.La. Pariyāyenāti channaṃ dvārānaṃ channaṃ ālambaṇānaṃ tesu dvārālambaṇesu uppannānaṃ viññāṇānañca kamena dhātuyo aṭṭhārasa bhavantīti yojanā. Etthapi dvārachakke manodvāraṃ viññāṇekadesameva hoti. Dvārachakkaṃ viññāṇasattakañca dhammā lambaṇekadesamevāti. Maggo lokuttaro maggonāma matoti yojanā. Maggayuttā ekūnatiṃsadhammā phalabhūtāca sattatiṃsa dhammā catusacca vinissaṭā catūhi ariyasaccehi vinissaṭā vimuttā. Yamettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttamevāti.