色摄胜义灯
Rūpa saṅgaha paramatthadīpanī
156156. 如此,以两种分类与转起显示了心与心所之后,现在为了按其所生起的方式显示色法,而说起始偈颂。其中,‘此有量’意为‘此为其量’,由此而有‘如此量’。或者,这是一个小品词。‘hi’声为填充词。‘分类与转起’即分类与转起。与它们一起转起的,称为‘具分类与转起者’。连接为:‘如此,具分类与转起的心、心所法已被我分析。现在,色法被说示。’‘简略说’即略说、陈述、总说。对已总说的色法再作分别,为‘分别’。色法依之而生起,故为‘生起因’,即业等。‘部分’被称为支分。它们进入、并入其中,故为‘聚’,即聚集之义。‘按转起次第’即按生起次第。‘大种’:由自相与具支分而成为大者、显现者。因为它们确实由自性而成为大者并显现,依止于所造色。
156. Evaṃ cittacetasike dvīhi pabhedappavattīhi dassetvā idāni yathānuppattaṃ rūpaṃ dassento ādigātha māha. Tattha etaṃ parimāṇaṃ assāti ettāvaṃ. Tena ettavatā. Nipātapadaṃvā etaṃ. Hi saddo padapūraṇe. Pabhedoca pavattica pabhedappavattiyo. Tāhi saha ye vattanti te sappabhedappavattikā. Ettāvatā sappabhedappavattikā cittacetasikā dhammā mayā vibhattā. Idāni rūpaṃ pavuccatīti yojanā. Saṅkhepato uddisanaṃ kathanaṃ samuddeso. Samuddiṭṭhassa rūpassa puna vibhajanaṃ vibhāgo. Samuṭṭhāti rūpaṃ etenāti samuṭṭhānaṃ. Kammādi. Kalā vuccanti avayavā. Tā appenti pavisanti etthāti kalāpo. Piṇḍīti attho. Pavattikkamatoti uppattikkamato. Salakkhaṇato sasambhāratoca mahantāni hutvā bhavanti pātubhavantīti mahābhūtāni. Tāni hi attano sabhāvatopi mahantānieva hutvā pātubhavanti upādārūpāni upādāyāti.
然而,在《显扬论》与《大复注》中
[175] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca
所谓“依具支分之界而说”,这一说法并不合理。
‘‘Sasambhāradhātuvasenāti’’ vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.
事实上,不能单凭具足支分的事物,便说它们的这种称谓得以转起;而且,若没有自相之大,它们依具支分而成的大性也不可能存在。因此,它们在诸根所系或非根所系的相续中——譬如大地、山岳等,在海洋中如同鱼、龟等——由具支分所成之大,也应以自相之大为根本。所谓“大种”:世间如同魔术师以惑人之木,或以进入、执取时,因不可思议处之义而称为夜叉等,或以欺诳之义而称为夜叉女等;依同样道理,因与他们相似,这些也被称为“大种”。在两种情形下,“大而非实有,或为奇异”这一词源解释都是合理的。
Na hi sasambhāravatthuvaseneva tesaṃ ayaṃ vohāro pavattoti sakkā vattuṃ. Naca salakkhaṇato mahattena vinā tesaṃ sasambhārato mahattaṃnāma sambhavatīti. Tasmā yaṃ tesaṃ indriyānindriyabaddhasantānesu pathavipabbatādivasena samudde macchakacchapādivasena sasambhārato mahattaṃ. Taṃpi salakkhaṇamahattamūlakamevāti daṭṭhabbaṃ. Mahābhūtātivā loke visaṃvāda kaṭṭhena māyākārāvā āvisanagahaṇesu acinteyyaṭṭhānaṭṭhena yakkhādayovā vañcakaṭṭhena yakkhiniyovā vuccanti. Tenevaṭṭhena tehi sadisattā imānipi mahābhūtāviyāti mahābhūtāni. Ubhayatthapica mahantāni abhūtāni abbhutānivā etesūti nibbacanaṃ yujjatiyeva.
而《显扬论》中则说:
[176] Vibhāvaniyaṃ pana
将夜叉女单独作为譬喻而说:“如同夜叉女等,具有可爱的色泽与形态,以长寿欺骗众生;同样,这些大种以显示可爱的男女形象等欺骗众生,故称为‘大而非有’,即大种。”此说与注释书不合。
Yakkhiniṃ visuṃ upamāmattaṃ katvā ‘‘manāpavaṇṇasaṇṭhānā dīhivā sattānaṃ vañcikā yakkhinīādayo viya manāpa itthipurisarūpadassanādinā sattānaṃ vañcakattā mahantāni abhūtāni etesūti mahābhūtāti’’ vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathā ya na sameti.
因为在注释书中,于‘四大通称’一词的详细解释中,确实说了魔术师、夜叉、夜叉女这三种‘大种’。而‘四种大种’是依受用义而用的属格。‘依止’即坚固地依靠。‘转起’是省略的文句。或者,应视为‘依止色’的复合词。
Aṭṭhakathāyañhi mahābhūtasāmaññatoti padassa vitthāre eva māyākāro yakkho yakkhinīti tayo mahābhūtā vuttāti. Catunnañcamahābhūtānanti upayogatthe sāmivacanaṃ. Upādāyāti daḷhaṃ nissāya. Pavattanti pāṭhaseso. Upādāya rūpantivā samāsapadaṃ daṭṭhabbaṃ.
复次,在《显扬论》中
[177] Vibhāvaniyaṃ pana
有说:“依止而转起的色,即是依止色。”然而此义于此处并不适用。
‘‘Upādāya pavattaṃ rūpaṃ upādārūpanti’’ vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.
因为在这段文本中,任何地方都未见到缺少字母‘y’。正如根本复注所说:‘upādāya(依托)即依止,故为upādāyaṃ(所依托)。’又说:‘那即是色。’‘pathavī(地)’意为承载。以俱生色之立足处的状态而显现、现起,这是其含义。或者,‘pathavī(地)’意为广大之后而生起。以种种方式被称扬,因为是一切色聚的依止处。这地是它们的依止、立足处、事体、大地、元素等,以种种功德名号被称扬,故为‘pathavī(地)’。它本身以无有情、无命我的意义而为界,故为‘pathavīdhātu(地界)’。‘āpo(水)’意为到达,遍满俱生色而住立;或者令它们增长,很好地滋养、壮大。或者,令它们不散乱而强力地保护、守护;或者,如饮者般将它们收摄、聚合,故为‘āpo(水)’。它本身是界,故为‘āpodhātu(水界)’。‘tejo(火)’意为锐利,以锐利的状态,如在俱生法之中闪耀而照亮;或者,使俱生法锐利、有力,令它们具有锐利的力量;或者,令它们成熟、加热,故为‘tejo(火)’。它本身是界,故为‘tejodhātu(火界)’。‘vāyo(风)’意为吹动、移动,以成为移动到其他处所之因的状态,令元素聚合体移动到其他处所。或者,‘vāyo(风)’意为吹动,令俱生法不落下而持运。它本身是界,故为‘vāyodhātu(风界)’。其中,地以坚硬为相,水以粘结为相,火以暖热为相,风以支持为相。在此可能有人问:为何说地以坚硬为相?难道它也有柔软的状态吗?确实如此。然而,即使处于柔软状态,相对于其余三界,它仍只被算作坚硬。正是由于相互比较,才有‘这是柔软的,这是坚硬的’。因此,柔软与坚硬如同长短一样,没有固定性。因为即使处于柔软状态,遇到比它更柔软的,就成了名为坚硬的;即使坚硬,遇到比它更坚硬的,就成了名为柔软的。说水以粘结为相。有人可能说:如果水的粘结在自然水中是极度的,那么自然水就应是凝结、成块的。并非如此。因为在那里,应被粘结的地界过于微弱;只有在土地强而有力的地方,水才更牢固地粘结。说火以暖热为相。如果这样,寒冷状态岂不就不是火了?并非如此。因为‘uṇha(暖热)’之名,是指燃烧、破坏、令成熟、令到达变化的状态。寒冷状态也燃烧、破坏、令到达那种状态。而且根本复注中说:‘火本身就是冷。因为在降雪时节等情况下,可见冷有成熟的作用。’说风以支持为相。有人可能说:在坚硬、坚固的石柱等处,风并不存在。并非如此。因为在那里,地获得了与自己俱生的风的支持,达到强力、达到更稳固之后而持运。‘cakkhu(眼)’意为看。它告知平与不平,因为它是认知平与不平的根源。或者,它享受色,因为对已来到面前的色不拒绝。或者,它令那色明显,这是其含义。‘sota(耳)’意为听。或者,他们听、被听,因此称为‘sota(耳)’。‘ghāna(鼻)’意为嗅。或者,他们以此嗅、被嗅,故为‘ghāna(鼻)’。以命为因的味,称为‘jīvita(命)’。由于倾向于它,它召唤它,故为‘jivhā(舌)’。或者,它持运命,或者他们以此持运、令命延续,因为成就了命的生计,故为‘jivhā(舌)’。或者,胜与败称为‘jīti’。它持运这两者,或者他们以此持运这两者,故为‘jivhā(舌)’。这是指带有辅件的舌。正如所说——
Na hi imasmiṃ pāṭhe katthaci yakāraviraho diṭṭho. Tathā hi mūlaṭīkāyaṃ upādāyati nissayatīti upādāyaṃ. Tameva rūpantipi vuttaṃ. Pathayatīti pathavī. Sahajātarūpānaṃ patiṭṭhāna bhāvena pakkhāyati upaṭṭhātīti attho. Puthu mahantī hutvā jāyatītipi pathavī. Pakārena thavīyati sabbesaṃ rūpasambhārānaṃ adhiṭṭhānattā. Ayaṃ tesaṃ adhiṭṭhānā patiṭṭhānā vatthubhūtā bhūmi bhūtātiādinā nānāppakārena guṇapadena abhitthavīyatīti pathavī. Sāeva nisattanijīvaṭṭhena dhātūti pathavīdhātu. Āpeti sahajātarūpāni byāpetvā tiṭṭhati, appāyati vā tāni suṭṭhu brūheti vaḍḍhetīti āpo. Tānivā avippakiṇṇāni katvā bhuso pāti rakkhati, pivativā vivanto viya tāni saṅgaṇhati sampiṇḍetīti āpo. Soyeva dhātūti āpodhātu. Te jati tikkhabhāvena samujjalanto viya sahajātadhammānaṃ majjhe pakāsati, tejetivā niseti sahajātadhamme tikkhathāma bale karoti, paripācetivā usmāpetīti tejo, so eva dhātūti tejodhātu. Vāyati samīreti desantaruppatti hetubhāvena bhūtasaṅghāṭaṃ desantaraṃ gametīti vāyo. Vāyati vā sahajātadhamme apatamāne katvā vahatīti vāyo. Soeva dhātūti vāyodhātu. Tattha kakkhaḷalakkhaṇā pathavī. Ābandhanalakkhaṇo āpo. Uṇhattalakkhaṇo tejo. Vitthambhanalakkhaṇo vāyo. Ettha siyā, kasmā pathavī kakkhaḷalakkhaṇāti vuttā. Nanu sā mudubhūtāpi hotīti. Saccaṃ, mudubhūtāpi pana sā sesabhūtattayaṃ upādāya kakkhaḷā tveva saṅkhyaṃ gacchati. Aññamaññaṃ upādāyeva pana ayaṃmudu ayaṃ kakkhaḷāti bhavati. Teneva mudukakkhaḷānaṃ dīgharassānaṃ viya anavaṭṭhānatā hoti. Mudubhūtāpi hi tato mudutaraṃ patvā kakkhaḷānāma jātā. Kakkhaḷāpi kakkhaḷataraṃ patvā mudubhūtānāma jātāti. Ābandhanalakkhaṇo āpoti vutto. Soca pakatiudake adhimattoti pakatiudakaṃ baddhaṃ ghanībhūtameva siyāti ce. Na. Ābandhitabbāya pathaviyā tattha paridubbalattāti, yattha pana pathavī balavatī hoti tattheva so baddhataraṃ ābandhatīti. Uṇhatta lakkhaṇo tejoti vutto. Evañcasati sītabhāvo tejoyeva na siyāti ce. Na. Usati dahati paripāceti pariṇa tabhāvaṃ gametīti uṇhonāma. Sītabhāvoca dahati paripāceti tabbhāvaṃ gametiyevāti. Vuttañca mūlaṭīkāyaṃ tejoeva hi sītaṃ. Himapātasamayādīsu sītassa paripācakatādassana toti. Vitthambhana lakkhaṇo vāyoti vutto. So pana ghana thaddhesu silāthambhādīsu nalabbhatīti ce. Na. Tattha hi pathavī attanā sahajātavāyuvitthambhanaṃ labhitvā thāmappattā thiratarappattāca hutvā vahatīti. Cakkhatīti cakkhu. Samavisamaṃ ācikkhati samavisamajānanassa tammūlakattā. Rūpaṃvā assādeti āpātaṃ āgatāgatassa rūpassa anirākaraṇato. Taṃvā vibhāvetīti attho. Suṇātīti sotaṃ. Suṇanti suyyantivā ete nāti sotaṃ. Ghāyatīti ghānaṃ. Ghāyanti ghāyiyantivā etenāti ghānaṃ. Jīvitanimittaṃ raso jīvitanti vuccati. Tasmiṃ ninnatāya taṃ avhāyatīti jivhā. Athavā. Jīvitaṃ vahati etāyavā taṃ vahanti pavattenti jīvitavuttisampādanattāti jivhā. Jītivā jayo parājayovā vuccati. Tadubhayaṃ vahati vahantivā etāyāti jivhā. Sasambhārajivhā. Yathāha –
人一出生,口中便生一把斧头;
愚者口出恶言时,正是以这把斧头砍伤自己。
Purisassa hi jātassa, kudārī jāyate mukhe; Yāya chindati attānaṃ, naro dubbhāsitaṃ bhaṇanti.
然由于与之俱行,此处舌被说为似净色。‘身’是诸可厌的发、毛等以及恶法的生起之处,指带诸部分的身体。不过在此,与之俱行的净色身才是所指的意趣。“净色”意为能使清净。另一种解释:月轮等所缘之相,在此如同沉入其中而依自性显现一般,因此名为净色;这是犹如极清净的镜面一般的业生圆轮。应当了知,这眼净色等五种,以见等欲求为因,以业为生起之源,以能受色等撞击的大种净色为相,或以能受撞击的大种净色为相。其中,先说眼净色:在被白轮围绕的黑轮中央,面前如虱头大小的所见轮上,它是作为诸形色生起之处而住,如同油一般周遍七层眼膜而住。耳净色在耳孔内部,如指套形状、布满细软毛的区域周遍而住。鼻净色在鼻腔内部,如山羊足形状的区域周遍而住。舌净色在带诸部分的舌体中央,如莲花瓣尖形状的区域周遍而住。身净色则遍满除了消化火界依止处、发尖、毛尖、爪尖和干皮以外的整个身体而住,如同洒在棉布层上的油一般。这五种净色各各相应,作为五门心的依处和门。而在其中,每一净色中的四界以支持、系缚、成熟、推动的作用作饶益,犹如四位保姆对刹帝利童子,分别以抱持、沐浴、装饰、扇风的作用作饶益一般。
Idha pana taṃ sahacaritattā jivhāti pasādarūpamo vuccati. Kucchitānaṃ kesādīnaṃ pāpadhammānañca āyo uppattiṭṭhānanti kāyo. Sasambhārakāyo. Idha pana taṃ sahacarito pasāda kāyoeva adhippeto. Pasīdantīti pasādā. Pasīdanti vā ettha candamaṇḍalādīni ārammaṇanimittāni tattha saṃsīdamānāni viya sarūpato sandissantīti pasādā, suparisuddhaādāsamaṇḍasadisā kammajamaṇḍā. Ime pana pañca daṭṭhukāmatādi nidāna kammasamuṭṭhāna bhūtapasāda lakkhaṇā rūpādi abhighātāraha bhūtapasādalakkhaṇā vā cakkhupasādādayo daṭṭhabbā. Tattha cakkhu tāva setamaṇḍala parikkhittassa kaṇhamaṇḍalassa majjhe ūkāsirapamāṇe atimukhe ṭhitānaṃ sarīrasaṇṭhānuppatti padesabhūte diṭṭhamaṇḍale telamiva sattapicupaṭalāni sattaakkhipaṭalāni byāpetvā tiṭṭhati. Sotaṃ sotabilabbhantare aṅguliveṭhanākāraṃ upacitatanutambalomaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Ghānaṃ nāsikabbhantare ajapadasaṇṭhānaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Jivhā sasambhāra jivhāmajjhe uppala dalagga saṇṭhānaṃ padesaṃ byāpetvā tiṭṭhati. Kāyo pana mahanti yā kappāsa paṭalavaṭṭiyaṃ āsittatelaṃviya thapetvā pācaka tejassa patiṭṭhānaṭṭhānaṃ kesagga lomagga nakhagga sukkhacammānica avasesaṃ sakalasarīraṃ byāpetvā tiṭṭhatīti. Te pana pañca yathārahaṃ pañcadvārikacittānaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhenti. Tesuca ekekassa catasso catasso dhātuyo sandhāraṇaābandhana paripācana samudīraṇa kiccehi upakāraṃ karonti. Yathākhatti yakumārassa catasso dhātiyo dhāraṇa nahāpana maṇḍana bījana kiccehīti. Utucittāhārāca naṃ upatthambhenti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ pitu jeṭṭhabhātu jeṭṭhabhaginiyoviya. Āyuca naṃ suṭṭhu anupāleti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ disāpāmokkho rājasammato mahābhisakkoviya. Vaṇṇādayoca naṃ parivārenti. Yathā taṃ khattiyakumāraṃ sahajātā amaccaputtā viyāti. Yasmā pana sattānaṃ cittaṃ nāma vicittaṃ hoti. Cittavicittatāya saññāvicittā. Saññāvicittatāya taṇhāvicittā. Taṇhāvicitta tāya kammāni vicittāni. Kammavicittatāya kammasamuṭṭhānāni bhūtāni vicittāni. Bhūtavicittatāya ime pasādā vicittā. Aññamaññaṃ asadisā honti. Tehi pasādamaṇḍabhūtāpi samānā keci rūpasseva abhighātārahā honti, na saddādīnaṃ. Keci saddādīnaṃ eva, na rūpassāti. Tasmā tesaṃ aññamaññañca aññarūpehica lakkhaṇato asaṃmissatā veditabbāti.
‘色’意为令变坏,即达到颜色的差别后,令心所领受的状态得以显现。又或者,其含义为:任何物质,无论平整或不平整,都令其显现。‘声’意为能达至耳识所了知的境界。‘声’亦意为令发出声响。其含义为:它宣说种种意义,或宣说自己的依处。又或者,‘声’意为它在一刹那间便向各个方向、各个处所散播、流布。‘香’意为令嗅闻。其含义为:它指陈自己的依处。‘去’意指行走,所谓风;因风持香而来,故名为‘香’。‘味’意为被品尝、被享用。又或者,众生品尝、享用它,故名为‘味’。‘触’意为被触。此处的触,应知为与净色共同生起的碰触,以及与处于同一聚中的其他色共同生起的撞击。这两种方式在水界中并不存在,故说‘除水界’。为何水界没有这两种呢?难道不是通过触而执取到冷性与流动性吗?答:冷性实为火界,并非水界。假若冷性即是水界,那么当熔化的热铁汁冷却时,也应当能执取到冷性,因为该铁汁是以水界为增上的。然而事实并非如此可得,故冷性唯是火界,而非水界。再者,由于冷与热在同一聚中不能同时生起,恰如彼岸与此岸一般,可知它们并不共存。因为在冷的聚中没有热同时生起,在热的聚中也没有冷同时生起。并且,对于某一事物,先前安立了‘冷’的想,后来
Rūpayatīti rūpaṃ. Vaṇṇavisesaṃ āpajjitvā hadayaṅgatabhāvaṃ pakāseti. Pakatiyāpi vā yaṃkiñcidabbaṃ samavisamaṃvā pakāse tīti attho. Sappati sotaviññeyyabhāvaṃ gacchatīti saddo. Saddayatīti saddo. Taṃ taṃ atthaṃvā attano vatthuṃvā ācikkhatīti attho. Sadativā taṃ taṃ disaṃvā desaṃvā khaṇena vissarati vippharatīti saddo. Gandhayatīti gandho. Attano vatthuṃsūcetīti attho. Gacchatīti go. Vāto. Tena dhārīyatīti gandho. Rasīyati assādīyatīti raso. Rasantivā taṃ assādentīti raso. Phusīyatīti phoṭṭhabbaṃ. Phusanañcettha pasādena saha ghaṭṭanaṃ kalāpantarabhūtehi saddhiṃ paṭihananañca veditabbaṃ. Tadubhayaṃpi āpo dhātuyā natthīti vuttaṃ āpodhātuvivajjitanti. Kasmā pana taṃ tassā natthi. Nanu sītatāvā dravatāvā phusitvā gayhatīti. Vuccate, sītatā hi tejoyeva, na āpo. Yadi hi sā āpoyeva siyā. Pakkumite santatte loharasepissa sītatā labbhamānā siyā. So hi raso āpādhiko hotīti. Evaṃ pana nalabbhati. Tasmā sā tejoyeva, na āpoti. Apica, sītuṇhānaṃ ekasmiṃ kalāpe saha appavattanato orapārānaṃ viya tesaṃ anavaṭṭhānatoca viññāyati. Na hi sītakalāpe uṇhaṃ, uṇhakalāpevā sītaṃ saha pavattati. Yasmiṃca vatthumhi pubbe sītasaññā saṇṭhāti. Pacchā tato sītatare āgate tasmiṃyeva puna uṇhasaññā saṇṭhāti. Pubbe uṇhasaññāyaṃpi eseva nayo. Tathā uṇhe mande sītasaññā saṇṭhāti. Sīte mande uṇhasaññāti.
又,如果说成为流动状态的水是通过触而被执取的,那么铁丸等物中成为结合状态的水,也应通过触来执取。若果真如此,则如同在那些铁丸等中,其余三种大种彼此不依、各自单独成为身乐与身苦的所缘一样,水也理应不依其余大种,单独成为身乐与身苦的所缘。但事实并非如此。因为当人触知那些铁丸等时,所生的身乐或身苦,要么是从柔滑与坚硬生起,要么是从冷与热生起,要么是从内部紧绷的松紧程度生起,而非从其他方式生起。因此,正如先触三种大种、或先看到颜色之后,在后时以纯粹的意识相续来了知长短等形状,或如夜间火轮,或如种种孔隙一般;人们是先触带有流动性的、已融化的、已柔软的三大大种,或是仅触地界,之后以纯粹的意识相续而单独了知‘流动的状态’或‘非流动的状态’。虽然如此,他们仍以为‘是通过触而了知的’,这是因为他们不知其中的差别。牛常行走之处为‘行境’。此处因其与行境相似而称为‘行境’。又或者,此处眼等诸根称为‘根’,它们以识为依止而活动于这些境上,或者这些境在它们之上活动、转起、撞击,故为‘行境’。在此将它们归为一类,称为‘行境色’。应知这五种色,依次具有在眼等根上撞击的相,即色等。
Atha pana dravabhāvabhūto āpo phusitvā gayhati. Ayo piṇḍādīsu ābandhanabhūtopi phusitvāva gayheyya. Evañca sati yathā tesu itarāni tīṇi bhūtāni vinā itarītarena visuṃ visuṃ kāyika sukhadukkhānaṃ ārammaṇabhūtāni honti. Tathā sopi vinā itarehi visuṃ kāyikasukhadukkhānaṃ ārammaṇabhūtoeva siyā. Na pana hoti. Yañhi tāni ayopiṇḍādīni phusantānaṃ kāyikaṃ sukhaṃvā dukkhaṃvā uppajjati, taṃ saṇhathaddhatā vasenavā uppajjati. Sītuṇhatāvasenavā abbhantarathambhanassa mandagāḷhatāvasenavā. No aññathāti. Tasmā purimabhāge tīṇi bhūtāni phusitvāvā vaṇṇaṃ disvāvā pacchā bhāge suddhena mano viññāṇasantānena dīgharassādisaṇṭhānaṃvā rattiyaṃ alātacakkaṃ vā taṃtaṃchiddavivaraṃvā jānantā viya pathamaṃ dravatāsahitāni vilīnāni mudūni tīṇi bhūtāni pathaviṃ eva vā phusitvā pacchā suddhena mano viññāṇasantānena visuṃ dravabhāvaṃ addatintabhāvaṃ jānanti. Evaṃ santepi taṃ phusitvā jānantā icceva maññanti avisesavidunoti. Gunnaṃ abhiṇhaṃ caraṇaṭṭhānaṃ gocaro. Gocarasadisattā idha gocaro. Gotivā idha cakkhādīni indriyāni vuccanti. Tāni viññāṇādhiṭṭhitāni hutvā etesu caranti. Etānivātesu caranti pavattanti ghaṭṭentīti gocarā. Teyeva idha ekattaṃ upanetvā gocararūpanti vuttaṃ. Imānipana pañca yathākkamaṃ cakkhādīsu paṭihanana lakkhaṇāni rūpādīnīti veditabbāni.
所谓‘女’,是指以不清净行相安立的五蕴。而由于某法之威力,彼五蕴如此安立与转起,此即女性之状态,故称‘女性’。所谓‘男’,是指以清净行相安立的五蕴。余者如前所述。这其中,女性相、女性标记、女性仪态、女性装饰的因性特征,即称女性状态;男性相、男性标记、男性仪态、男性装饰的因性特征,即称男性状态。此中,‘相’指作为主要部分的巨大安立形态;‘标记’指作为支分的微小安立形态;‘仪态’指嬉戏、娇柔等动作的差别;‘装饰’指行走等行相的变化。这一切,都只是五蕴转起的差别而已。在文法与词义中,被称为‘相’者,正是由于它们的缘故,才得以认定‘此唯是女,非男’、‘此唯是男,非女’。然而,在此处,实际上正是由于安立等的不清净等性质,才有了男女之分。此二者皆超越男女状态者,即是无性(非男非女)。而在被称为字母、词语的言词及其词义中,也随顺地显现出来。因此,即使在没有根的处所及树木等词语的意义中,也应知依理可以成立女性、男性与无性。
Itthī vuccati avisadākārasaṇṭhitaṃ khandhapañcakaṃ. Yassa pana dhammassa ānubhāvena taṃ tathā saṇṭhāti pavattati. So itthi yā bhāvoti itthattaṃ. Puriso vuccati visadākārasaṇṭhitaṃ khandhapañcakaṃ. Sesaṃ vuttanayameva. Tattha itthiliṅga itthinimitta itthi kutta itthākappānaṃ hetubhāva lakkhaṇaṃ itthattaṃ. Purisaliṅga purisanimitta purisakutta purisākappānaṃ hetubhāva lakkhaṇaṃ purisattaṃ. Tattha liṅganti padhānaṅgabhūtaṃ mahāsaṇṭhānaṃ. Nimittanti paccaṅgabhūtaṃ khuddakasaṇṭhānaṃ. Kuttanti kīḷālilādi kriyāviseso. Ākappoti gamanādiko ākāravikāro. Sabbepete khandhapañcakassa pavattivisesāeva. Ye saddasatthesu liṅganti vuccanti. Yesañca vasena ayaṃ itthīeva, na puriso. Ayaṃ purisoeva, na itthīti sañjānanti. Yasmā panettha saṇṭhānādīnaṃ avisadādibhāvoeva atthato itthipurisatā hoti. Tadubhayamuttabhāvoca napuṃsakatā. Soca akkharapada saṅkhātesu vacanesu ca vacanatthesuca yathārahaṃ sandissatiyeva. Tasmā indriyarahitesupi padesuca rukkhādīsu padatthesuca pariyāyena itthipumanapuṃsakatāsiddhi veditabbāti.
应当辨析的内容
[178] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“女性根门是女性相”的说法,并不妥当。
‘‘Itthīnaṃ aṅgajātaṃ itthiliṅga’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为在巴利语及注疏中的任何地方,并未见到“相”一词如同“根门”中的“相”词那样被用于指代根门。
Na hi katthaci pāḷiyaṃ aṭṭhakathāsuca nimittasaddoviya liṅgasaddo aṅgajāte pākaṭo diṭṭhoti.
及彼中所说
[179] Yañca tattha
宣称‘女性的安立即是女性的装饰’,这种说法也不妥当。
‘‘Itthisaṇṭhānaṃ itthākappo’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
因为‘装饰’一词并不像‘相’一词那样,明显被用来指称安立。然而,其中所说的其余内容,即使有与注疏不一致之处,依此理则也必然能够契合。所谓‘存在、转起’:即是在具有他们性相的蕴相续中,生起‘这是女人’、‘这是男人’这般转起的名言与认知,依此而称为‘有’,即‘存在’之义;或者,在具有他们性相的蕴相续中,与之相应而存在,即称为‘有’。这个就是色,故称‘有之色’。所谓‘心’:有情依它而成就义利,或成就不义利,故称为心;或有情依它而将种种污垢排出、释放,故称为心;或有情依它而保护、维持生命,故称为心。心与心所等法依住于此,故称为‘依处’。这是心及其依处,故称‘心依处’。以依止于二界为特征的色,即是依处色。当知,这就是在心依处内部,散布着半安萨量的血液而安住。然而,在《法集论》中,为守护教法分类而未加说明,在《发趣论》中才加以宣说。如说:‘依处是善蕴的依止缘,依处是不善蕴的依止缘’等。在此处,除六依处之外,再也没有其他可名为依处的了。其中前五种依处,只是善等诸法的依止。因此,从依止的含义来说,一种名为依处的特有依处色便得以成立。
Na hi liṅgasaddo viya ākappasaddo saṇṭhāne pākaṭo diṭṭhoti. Sesaṃpana tattha vuttaṃ yaṃkiñci aṭṭhakathāya asamentaṃpi tena pariyāyena yujjatiyeva. Bhavanti pavattanti taṃsahite khandhasantāne esā itthī, eso purisoti evaṃ pavattā sadda buddhiyo etenāti bhāvo bhavantivā pātubhavanti taṃsahite khandhasantāne liṅgādīni etasmiṃ satīti bhāvo. So eva rūpanti bhāvarūpaṃ. Hadanti sattā taṃtaṃatthaṃvā anatthaṃvā pūrenti etenāti hadayaṃ. Hadantivā sattā ito nānāvikakke osajanti muñcantīti hadayaṃ. Harantivā pariharanti taṃ sattā jīvitaṃviya dayanti rakkhanticāti hadayaṃ. Vasanti nivasanti cittaceta sikādhammā etthāti vatthu. Hadayañca taṃ vatthucāti hadayavatthu. Dhātudvayanissayalakkhaṇaṃ vatthurūpaṃ. Taṃ pana hadayakosabbhantare aḍḍhapasatamattaṃ lohitaṃ byāpetvā tiṭṭhatīti veditabbaṃ. Dhammasaṅgaṇiyaṃ pana desanābhedarakkhanatthaṃ avatvā paṭṭhāneeva taṃ vuttaṃ. Yathāha-vatthu kusalānaṃ khandhānaṃ nissayapaccayena paccayo. Vatthu akusalānaṃ khandhānaṃ nissayapaccayena paccayotiādi. Etthaca chahi vatthūhi aññaṃ vatthunāma natthi. Tesuca purimāni pañca kusalādīnaṃ nissayāeva na honti. Tasmā tesaṃ nissayabhāvena tattha vuttaṃ vatthunāma visuṃ ekaṃ vatthurūpamevāti siddhanti.
[180] 然而,这是应予阐明者。
[180] Vibhāvaniyaṃ pana
由于引用了“依止于何色”这段经文,便会导致色法共名的关涉,为澄清此点,故说出这则理趣。然而,在《发趣论》中,由于在许多不共之处是以“依处”之名加以简别而宣说的,故应知并不存在那样的关涉。
Yaṃ rūpaṃ nissāyāti pāṭhassa uddhaṭattā rūpasāmaññapasaṅgo hotīti taṃ visodhetuṃ yuttināma vuttā. Paṭṭhāne pana bahūsu anaññasādhāraṇesu ṭhānesu vatthunāmena visesetvā vuttattā sopasaṅgo natthiyevāti daṭṭhabbaṃ.
诸俱生法依之而存活,故为“命”。在其存活中,以增上之力于其中自作主、自在,故为“根”。既是命,又是根,故为“命根”。命根以守护俱生法为相。正如由种子所生的青莲花等,即使种子已灭,因有水份的守护,仍能存活很长的时间。同样地,由已灭之业所生的业生色,即使业已不存,因有命根的守护,便能以相续的方式,存活百年、千年、一劫乃至一万六千劫;确实,若无命根,其余色法便不能被称为“存活”。因为那些或由心、或由时节、或由食所生的色法,当其生起之因(心等)灭去时,它们便随之而灭,不能令相续维持片刻。其中,心生色的相续现在,是以一条路、一个速行回合、一个等至回合为限的。时节生色与食生色的相续现在,则是以同类的单个时节或单个食为限的。然而,业生色并没有这类单独的“相续现在”,它们的相续现在是以一生为限的“分位现在”。既然如此,那么无色法呢?它们是依命根之连结而存活的。即使如此,它们的相续现在亦是可见的。答道:在无色法中,异熟法首先与业生色相似,即使没有路心生起,它们也能以相续的方式持续存活直至命终。其余的(非异熟无色法则)依于某所缘现前而存续。
Jīvanti sahajātadhammā yenāti jīvitaṃ. Tesaṃ jīvane ādhipaccayogena tesu indaṃ issaraṃ attānaṃ karotīti indriyaṃ. Jīvitañca taṃ indriyañcāti jīvitindriyaṃ. Sahajātā nupālana lakkhaṇaṃ jīvitindriyaṃ. Yathā hi bījanibbattāni uppalādīni bījevinaṭṭhepi udakānupālitāni ciraṃpi kālaṃ jīvanti. Evamevaṃ niruddha kammanibbattāni kammajarūpāni kamme asantepi jīvitānupālitāni santativasena vassasataṃpi vassasahassaṃpi kappaṃpi soḷasakappasahassānipi jīvantiyeva, tathā hi jīvitarahitāni itararūpāni jīvantānināma nahonti. Tāni hi yena ekena cittenavā utunāvā āhārenavā jāyanti. Tasmiṃ niruddhe nirujjhanti, paraṃ muhuttamattaṃpi santānaṃ ghaṭetuṃ nasakkonti. Tesu hi cittajarūpānaṃ santatipaccuppannaṃ ekavīthi ekajavanavāra ekasamāpattivārena paricchinnaṃ hoti. Utujāhārajānañca sabhāgeka utuāhāra vasena paricchinnaṃ hoti. Kammajarūpānaṃ pana visuṃ santatipaccuppannaṃnāma natthi. Tesaṃ ekabhavaparicchinnaṃ addhāpaccuppannameva hotīti. Yadi evaṃ arūpadhammānaṃ kathanti. Tehi jīvitayogena jīvantāeva honti. Evaṃsantepi tesaṃ santatipaccuppannaṃ dissatīti. Vuccate, arūpadhammesu vipākāni tāva kammajarūpasadisāni. Tānipi hi asati vīthicittuppāde yāvajīvaṃpi ekasantativasena pavattissantiyeva. Itarāni pana yassa ārammaṇassa āpātāgatattā uppajjanti. Tasmiṃ niruddhe tadabhāvepi tadārammaṇā bahū cittasantatiyo jīvitassaaddhānapharaṇānubhāvena pavattantiyeva. Apica, yāvakhandhaparinibbānā anantarapaccayupanibandhena abbocchinnaṃ pavattamānāya cittasantatiyāvasenapi ayamattho vattabbo. Teneva hi kilesasīsaṃ avijjā. Pavattasīsaṃ jīvitindriyanti vuttaṃ.
而在《破晓论》中:
[181] Vibhāvaniyaṃ pana
对于食等所生诸法,其生起与住立的因,正是食等本身。为什么呢?因为它们在那刹那中正存在。然而,对于业生诸法,业仅仅是生起的因,而非住立的因。为什么呢?因为业在那刹那中不存在。而它们(业生法)的刹那住立,正是由命根加以守护才得以成就的。基于此意趣,有这样一种说法:‘即使是仅住自刹那的俱生法,命根也以其作为转起之因的方式来守护它们。因为,业并非它们住立的唯一因。对于业生法而言,业不存于那刹那,正如对于食等所生法,食等不存于那刹那一样。’这一说法是不恰当的。
Āhārajādīnaṃ āhārādiyeva uppattiyāpi ṭhitiyāpi kāraṇaṃ hoti. Kasmā, taṅkhaṇe dharamānattā. Kamma jānaṃ pana kammaṃ uppattiyāeva kāraṇaṃ, na ṭhitiyā. Kasmā, taṅkhaṇābhāvato. Jīvitena pana anupālitattā eva tesaṃ khaṇaṭṭhiti siddhāti iminā dhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘yathāsakaṃ khaṇamattaṭṭhāyīnaṃpi hi sahajātānaṃ pavattihetubhāvena anupālakaṃ. Na hi tesaṃ kammaṃyeva ṭhitikāraṇaṃ hoti. Āhārajādīnaṃ āhārādi viya kammassa taṅkhaṇābhāva toti’’. Taṃ na yuttaṃ.
事实上,诸法的刹那住立,仅取决于同一聚中的俱生缘,而非取决于不同聚中的能生缘。若非如此,那么应如生起刹那所得的积集与相续那样,在住立刹那所得的衰老,在圣典中也应被说成是从某处生起的了。再者,刹那住立本来就是依自性而成就的。因为已生的诸法,既不会由于缺乏因缘而未能在自刹那中圆满住立、中途即坏灭,也不会由于因缘过盛而超量住立。所以,食等虽在刹那住立中起支撑作用,命根虽起守护作用,但这支撑与守护,实际上是为了令其后继而起的强盛色法的相续得以流转,而非为了刹那住立的流转。由此可知,一切诸法的刹那住立,既不依存于能生之缘,也不依存于命根——此义得以确立。如果这位论师所说的‘住立’是指相续的流转,那么在这个意义下,他的说法才是相应的。在《注疏》中,关于施设‘命根具有守护相’的部分,也有‘在有(生命)的刹那,守护那三法’等语,在此处便可以理解为相续住立的意思。应当如此审察而抉择。此外,‘连同消化之火,遍满一切执取之身而住’——所谓‘团食’:‘被做成团块’故为‘团块’;‘被携取、被吞咽’故为‘食’;既是团块,又是食,故为‘团食’;也可以读作‘团块之食’。这应视为一种依于词源的解释。或者另有一解:‘对于食用团食的有情,它能极大地运载其自身,'
Dhammānañhi khaṇaṭṭhitināma ekakalāpagatasahajātapaccayā yattāeva hoti. Na nānākalāpagatajanakapaccayāyattā. Itarathā uppādakkhaṇe labbhamānānaṃ upacayasantatīnaṃ viya ṭhitikkhaṇe labbhamānāya jaratāyapi kutocisamuṭṭhānatā pāḷiyaṃ vuttā siyāti. Apica, khaṇaṭṭhitināma sabhāvasiddhāeva. Na hi uppannā dhammā paccayavekallena attano khaṇesu paripuṇṇaṃ aṭṭhatvā antarāva bhijjantīti atthi. Naca paccayādhimattena atire kataraṃ tiṭṭhantīti atthi. Tasmā khaṇaṭṭhitiyaṃ upatthambhayamānāpi āhārādayo anupālayamānañca jīvitaṃ pacchā balavarūpasantati pavattiatthāyaeva upatthambhenti pāletica. Na khaṇaṭṭhitipavattiyāti. Ettāvatā sabbesaṃpi khaṇaṭṭhitināma dharamānajanakāyattā vā jīvitāyattāvā nahotīti siddhaṃ hoti. Yadi pana taṃ santatipavattimeva sandhāya vuttaṃ siyā, evaṃsati yujjeyyāti. Aṭṭha kathāyaṃpi santepica anupālana lakkhaṇādimhi vidhāne atthikkhaṇeyeva taṃ tedhamme pāletītiādivacane yathāsantatiṭṭhiti labbhati. Tathā vicāretvā gahetabbāti. Idaṃ pana pācakagginā saha sakalaṃ upādinnakasarīraṃ byāpetvā tiṭṭhatīti. Kabaḷaṃ karīyatīti kabaḷīkāro. Āharīyati ajjhoharīyatīti āhāro. Kabaḷīkāroca so āhārocāti kabaḷīkārāhāro. Kabaḷīkāro āhārotipi pāṭho. Idañca savatthuka vacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Athavā, kabaḷīkārāhārabhakkhānaṃ sattānaṃ attabhāvaṃ bhuso harati addhānaṃ pavattetīti āhāro. Khajja bhojjādike kabaḷīkāre āhāro tannissitattā tappariyā pannattācāti kabaḷīkārāhāro. Imasmiṃatthe sati nibbattita ojā eva labbhati. Atthato pana aṅgamaṅgānusārino rasassa sārabhūto upatthambhabalakāro bhūtanissito paramasiniddhasi neho idha āhārarūpaṃnāma. Tattha aṅgamaṅgānusārino rasassāti ajjhoharitvā āmāsaye patiṭṭhitāni āhāravatthūni pācakatejena vivecitāni rasādibhāvena pañcadhā vibhāgaṃ gacchanti. Tattha paṇīta siniddha lahuka sineha koṭṭhāso rasonāma. Ye loke rasadhātūti vuccati. So pācaka tejabalena tato uttaritvā rasaharaṇidhamanijālānusārena heṭṭhāca uddhañca sakalasarīre aṅgamaṅgāni anusaranto anupharanto aṅgamaṅgānusārīti vuccati. Tassa sārabhūto upatthambhaṃ balaṃ karotīti upatthambhabalakāro. So hi āmāsaye patiṭṭhita mattova sakalasarīre bhūtesu upatthambhakabalaṃ janetīti.
而在《破晓论》中,
[182] Vibhāvaniyaṃ pana
有读法作:“随顺肢体各部之味,名为输味。”此为讹读。
‘‘Aṅgamaṅgā nasāri rasahara saṅkhātāti’’ pāṭho. So duppāṭho.
然而,那种以维持有感官之身为相的食物色,或以营养为相。在此,“营养”(ojā)意为“生起、产生”。“ava”一词有“保护”之义,而此处的保护即是维持。或者,“营养”意为“它保护、它产生”。保护什么?保护它自身所依的处所。产生什么?产生由食生起的色法。也有人说:“营养”在生起之后随即产生色法,故称为“营养”。不假借他名、以坚硬等自身之性而成立的色法,称为自性色。与生起等及无常等共相特征相伴的色法,称为有相色。直接由业等缘所生成的色法,称为所造色。具备被损害之相的真实色法,称为不异色、色色,如同“苦苦”、“内内”等说法。与有为相结合,将无常等三相附加其上而适于观照的色法,称为观照色。那些种种的物质积聚或色聚,各自分别、强烈地照耀、显现,由此称为“虚空”。以无有情、无命我的意义而称为“界”。称为虚空的界,即是虚空界。它从四周、从一切处切断各个色聚,使各个色聚之间不相混合、不成为一体,这称为“限定”。或者,它被那些色聚所限定,或者它不把自身或他物置于中间而单独安立。或者,它只是那些色聚之间的空隙、孔洞。它并非一个单独生起、具有自性的真实法,也不属于任何一个色聚的部分,这称为“限定”。因为变异相色法虽是非真实法,但由于它们出现在各个色聚之中,便成为各个色聚的组成部分。然而,这个(虚空界)由于完全脱离那些色聚、处于其外,故不属于任何一个色聚的部分。又由于它是非真实法,所以它完全没有任何与某种色法接触的关联,因此在巴利圣典中说“不被四大种所触”。但在注释书中,则说在坚实团块的事物中,具有可撞击、可触本质的、属于不同色聚的诸色法,彼此之间有相触,因此说“不被四大种所触”是指不被这些四大种所触的、未交织的虚空,如此解释。然而在复注中,这个解释并非对未交织虚空的解释,而正是对限定色的解释。而且,这限定色只应在坚实团块的事物中理解。在那些事物中,诸界并非没有相触。因此,诸界彼此不遍及、不成为一体,在此意义上,说“不相触”是合理的,出于此意趣,故说“不遍及即是‘不相触’”。从义理上说,限定色是存在于不同色聚的诸界之间的边际性、称为间隙的法。以色的限定为相的是限定色。当活动身体肢节时,能令自身及与自身同在的补特伽罗的意图,令现前站立的人们知晓、明白地显示出来,而它自身也通过那个身体肢节被那些人们所认知,这称为身表。当发出语言之肢节的声音时,能令自身及与自身同在的补特伽罗的意图,令处于听闻范围内的人们知晓,而它自身也通过那个语言之肢节被那些人们所认知,这称为语表。或者,人们以此令他人知晓,或人们以此被他人知晓彼此的心,故称为“表”。在具有资具的、作为肢节与分支的身体中生起的表,是身表。或者,称为动摇之身的“身”本身就是表,即身表。在称为心生声音的语言中生起的表,是语表。或者,称为动摇之语的语言本身就是表,即语表。其中,当某人依于心而作出任何身体肢节的变化时,那些被称为随顺肢节、肢分的心生风界色聚,充满各个肢节而生起。生起时,它们并非随意生起,而是由于与它们俱生的、称为动摇之身的威力,所有那些色聚都朝向所期望的方向生起。这个称为动摇之身的行为变化,名为身表。这身表犹如舵手。正如舵手站在船的后部,紧握一支大桨,在河流中划动,使整艘大船朝向所期望的方向行进,不让它随意漂向任何方向。应知此处也是如此。因为表识仅存在一个心识刹那,它只能在那些色聚的后部被获得,并使它们朝向所期望的方向,所以它犹如舵手。在此,注释书中有这样的说法:在一个速行心路中,七个速行心里,由第一个速行心生起的风界,能够使与自己俱生的色身僵硬、维持,但不能使其进一步移动。第二等速行心也是如此。然而,由第七个速行心生起的风界,得到前六个心生起之风界的支持缘,能够使与自己俱生的色身僵硬、维持、移动、前进。这是针对那些生起“我要前进”之心、提起身体的人,在无数千个速行心刹那中持续生起时,在某个心刹那生起称为移动的到达他处而言的。因为仅凭几个速行心刹那,并不能产生移动。如果能产生,那么所有人的行走都会像有神通者以神通力行走一样极其迅速。为什么呢?因为在一弹指之间,有数亿百千心识刹那生起是可能的。这个义理,在以后对文字生起的考察中将会明了。因此,应知在那之前的诸心刹那中,只有僵硬和维持得以成就。而在此处所说的七对牛车的譬喻,也适用于在不同速行心路中生起的风界前后相互支持的情况。事实上,在移动心生色法的相续中,时节生色的积聚也如同带有表识一般,以那样的形态、带有冲力、带有扩散地生起。因此,在前后生起的不同速行心路之间,即使是在有分心的时刻,前进等移动也得以成就。而且,四种生源的色法,作为同一相续而生起,在一个的领域中,其他的就如同同一生源一般,完全随顺它而转起。因此,当心生色法移动时,其他的色法也应视为在移动。而此处的移动,应理解为:后后的色聚积聚,在前前的色聚所生起的处所,以随顺生起之安立形态,在另一处所次第生起。因为,色法和非色法在已生起的处所若不灭去,是连发尖那么大的距离也不会移动的。否则,它们的刹那性、无作用性、不自主性就会丧失。当某人发出任何语言时,在喉咙等处存在的执受地界,与在活动的喉咙等处的心生地界,以撞击为性的处所、作用、结合,同时生起称为语声的心生声音。它藉由与自己一同生起的行为变化,随其所欲而成就种种音韵的差别;而听闻者则藉此获得能阐明种种义理、作为字母结合之体的文句差别。这个称为动摇之语的行为变化,名为语表。在注释书中则说:“然而,对于那由心生起的地界,有一个作为执受撞击之缘的行为变化,名为语表。”其中,“作为执受撞击之缘”的意思是:以业生的四界,即执受地界,与之俱的撞击为缘,成为特殊声音生起的缘。而撞击的缘,则应是作为活动的喉咙等处变化之身体肢节特殊状态。应知这两种变化是不相混杂的。在此,与执受地界俱的撞击,是心生地界的作用。然而,使它们不是随意撞击,而是如其所欲地成就文字,这种撞击方式的安排,是身表的作用。使与撞击同时生起的声音获得种种音韵,这种安排,是语表的作用。执受地界犹如水罐的底部,心生地界犹如敲击的手,手回转的变化犹如身表,声音的变化犹如语表,水罐的种种不同声音犹如种种音韵的差别。在此,注释书中有这样的说法:“‘我将说此、我将说彼’,生起这样的心时,生起八种色法。在其中,心生地界生起时即撞击执受地界,由于彼界撞击,声音同时生起。”又说:“前心生起者,并无支持的作用。”这也应理解为:在无数百个速行心刹那中持续生起时,在某个心刹那,清晰的文字生起,是针对此而说的。因此,根本复注中说:“没有支持的作用,因为通过已得习行的心,撞击已变得有力。”在此,“通过已得习行”这句话,显示了在前分阶段,通过不同的速行心路已获得习行的状态。因为即使是第一个速行心,也被认为具有已得习行的状态。而且,不能认为仅凭一个速行心刹那,就能成就一个清晰的文字。为什么呢?因为一个文字需要一两个弹指刹那的时间才能被说出,而在一弹指刹那中,有无数百千速行心路可能生起。如此,也有这样的说法:
Taṃ pana sendriyakāyopatthambhanalakkhaṇaṃ āhārarūpaṃ. Ojālakkhaṇaṃ vā. Tattha udayati pasavatīti ojā. Avasaddovā rakkhaṇe. Rakkhaṇañcettha upatthambhanameva. Avati janeticāti ojā. Kiṃ avati. Attano nissayavatthuṃ. Kiṃca janeti. Āhārasamuṭṭhānarūpaṃ. Udayānantaraṃ rūpaṃ janetīti ojātipi vadanti. Aññāpadesarahitena kakkhaḷattādinā attano bhāvena siddhaṃ rūpaṃ sabhāvarūpaṃ. Uppādādinā aniccatādināca saṅkhahalakkhaṇena sahitaṃ rūpaṃ salakkhaṇarūpaṃ. Ujukatova kammādīhi paccayehi nipphāditaṃ rūpaṃ nipphannarūpaṃ. Ruppanalakkhaṇasampannaṃ nippariyāyarūpaṃ rūparūpaṃ. Yathā dukkhadukkhaṃ ajjhattaajjhattanti. Saṅkhatalakkhaṇayutta tāya aniccatādikaṃ lakkhaṇattayaṃ āropetvā sammasanārahaṃ rūpaṃ sammasanarūpaṃ. Te te dabbasambhārāvā rūpakalāpāvā visuṃvisuṃ bhuso kāsanti pakāsanti etenāti ākāso. Nisatta nijīvaṭṭhena dhātu. Ākāsasaṅkhātā dhātūti ākāsadhātu. Parito samantato chindati kalāpantarabhūtāni kalāpantara bhūtehi saddhiṃ asaṃmissaṃ ekattaṃ anupagamanaṃ karotīti paricchedo. Tehivā paricchindīyati attanovā paresaṃvā akatvāmajjhe visuṃ thapīyati. Tesaṃvā chiddavivaramattabhūto. Na visuṃ eko uppādasahito sabhāvadhammo. Nāpi kassaci rūpakalāpassa pakkhabhūtoti paricchedo. Vikāralakkhaṇarūpāni hi asabhāvadhammabhūtānipi taṃtaṃ rūpakalāpesu sandissamānatā taṃtaṃrūpakalāpapakkhikānieva honti. Ayaṃ pana tehi rūpa kalāpehi sabbaso vimuttabhāvena bahibhūtattā kassaci rūpa kalāpassa pakkhabhūto na hotīti. Asabhāvadhammattāca pana kenaci rūpena phusana pariyāyopi tassa sabbaso natthīti katvā so asaṃphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehīti pāḷiyaṃ vutto. Aṭṭhakathāyaṃ pana ghanapiṇḍavatthūsu paṭighaphoṭṭhabbasabhāvānaṃ nānā kalāpagatabhūtānaṃ aññamaññasaṃphuṭṭhatā atthīti katvā asaṃphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehīti etehi asaṃphuṭṭhaṃ ajaṭākāsaṃ kaṃthitanti vuttaṃ. Ṭīkāyaṃ pana ayaṃ niddeso ajaṭākāsaniddeso nahoti, paricchedarūpaniddesoyeva. Soca ghanapiṇḍa vatthūsueva veditabbo. Tesuca bhūtānaṃ asaṃphuṭṭhatānāma natthi. Tasmā bhūtānaṃ aññamaññaabyāpitā ekattaṃ anupagatatāeva. Tattha asaṃphuṭṭhatānāma yuttā siyāti adhippāyena abyāpikatā hi asaṃphuṭṭhatāti vuttaṃ. Atthato pana nānākalāpagatānaṃ bhūtānaṃ pariyantatā saṅkhāto antarāḷadhammo. Rūpaparicchedalakkhaṇaṃ paricchedarūpaṃ. Yā pana calamānena kāyaṅgena attānañca attasamaṅgino puggalassa adhippāyañca paccakkhe ṭhite jane viññāpeti pākaṭaṃ katvā dasseti. Sayañca tena kāyaṅgena tehi janehi viññāyati. Sā kāyaviññattināma. Yā uccārīyamānena vācaṅgena saddena attānañca attasamaṅgino puggalassa adhippāyañca sotapathe ṭhite jane viññāpeti. Sayañca tenavācaṅgena tehi janehi viññāyati. Sā vacīviññattināma. Athavā, viññāpenti janā viññāyantivā janehi aññamaññassa cittāni etāyāti viññatti. Sasambhāre aṅgapaccaṅgabhūte kāye pavattā viññatti kāyaviññatti. Copana kāyasaṅkhāto kāyo evavā viññatti kāyaviññatti. Cittajasaddasaṅkhātāya vācāya pavattā viññatti vacīviññatti. Copanavācā saṅkhātā vācā evavā viññatti vacīviññatti. Tattha cittavasena yaṃkiñci kāyaṅgavikāraṃ karontassa taṃtaṃaṅgaṃ santambhantā sandhārentā cālentā aṅgamaṅgānusārisaṅkhātā cittajavātakalāpā taṃtaṃaṅgaṃ pūretvā uppajjanti. Uppajjantāca yathāvā tathāvā anuppajjitvā yassa tehi cittajavātakalāpeti sahajātassa copanakāyassa ānubhāvena sabbe te kalāpā yathādhippetadisābhimukhāeva uppajjanti. Ayaṃ copanakāyasaṅkhāto ākāravikāro kāyaviññatti nāma. Niyāmakasadisī hi ayaṃ kāyaviññatti. Teca nāvāsadi sāti. Yathā hi niyāmako nāvāya mūlabhāge ṭhatvā ekaṃ mahāphiyaṃ daḷhaṃ gahetvā nadisote cāretvā sakalaṃ mahānāvaṃ icchitadisābhimukhaṃ niyojeti. Na yaṃvā taṃvā disaṃ gantuṃ deti. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Ekacittakkhaṇikā hi viññatti tesaṃ mūlabhāgeeva labbhamānā te yathādhippetadisābhimukhe evaṃ katvā niyojetīti sā niyāmakasadisī hotīti. Etthaca yadetaṃ aṭṭhakathāyaṃ. Ekajavanavīthiyaṃ sattasu javanesu pathama javanasamuṭṭhitā vāyodhātu attanā sahajātarūpakāyaṃ saṃthambhetuṃ sandhāretuṃ sakkoti. Aparāparaṃ pana cāletuṃ nasakkoti. Dutīyādīsupi eseva nayo. Sattamacittena pana samuṭṭhitā vāyodhātu heṭṭhā chahicittehi samuṭṭhitaṃ vāyodhātuṃ upatthambhanapaccayaṃ labhitvāattanāsahajātaṃ rūpakāyaṃ saṃthambhetuṃ sandhāretuṃ cāletuṃ abhikkamāpetuṃ sakkotīti vuttaṃ. Taṃ abhikkamāmīti kāyaṃ paggaṇhantānaṃ anekasahassesu javana vāresu pavattamānesu yasmiṃvāre calanasaṅkhātaṃ desantarapāpanaṃ jāyati, taṃ sandhāya vuttaṃ. Na hi katipayajavanavārehi calanaṃ jāyati. Yadi jāyeyya, iddhimantānaṃ iddhiyāgamanaṃ viya sabbesaṃpi sīghataraṃ gamanaṃ paññāyeyya. Kasmā, ekaccharakkhaṇepi anekakoṭisatasahassacikkapavattiyā sambhavato. Ayañca attho upari akkharuppattivicāraṇāyaṃ pākaṭo bhavissatīti. Tasmā tato purimavāresu saṃthambhanasandhāraṇānieva sampajjantīti veditabbaṃ. Yā cettha sattayugasakaṭopamā vuttā, sāpi nānājavanavīthīsu samuṭṭhitānaṃ vāyodhātūnaṃ aparāparaṃ upatthambhaneca yujjatiyeva. Tathā hi calanacittajarūpasantatiyaṃ pavattāni utujarūpasaṅghāṭānipi viññattisahitāni viya tadākāravantāni savegāni savipphārānieva pavattanti. Tasmā pubbāparapavattānaṃ nānā javanavīthīnaṃ antarantarā bhavaṅgasamayesupi abhikkamanādikaṃ calanaṃ sampajjatiyeva. Ekābaddhapavattānica catusamuṭṭhānikarūpānināma ekassa visaye itarāni ekasamuṭṭhānāni viya sabbaso tadanu parivattīni hontīti cittaje calante itarānipi calanti yevāti daṭṭhabbaṃ. Calanañcettha pacchimapacchimānaṃ rūpakalāpasaṅghāṭānaṃ purima purimānaṃ uppannadesato desantare yathāpavattasannivesākārena aparāparaṃ uppajjamānaṃ veditabbaṃ. Na hi rūpārūpadhammānaṃ uppanna dese anirujjhitvā kesaggamattaṃpi desantara saṅkamanaṃnāma atthi. Itarathā khaṇikadhammatā abyāpāradhammatā avasavattitāca tesaṃ nasiyāti. Yaṃkiñci vacībhedaṃ karontassa kaṇṭhaṭṭhānādi gataupādinnaka pathavīdhātūsu calamānakaṇṭhapadesādigatacittaja pathavīdhātūnaṃ saṅghaṭṭanasaṅkhātena ṭhānakaraṇasannipātena sahevayo vacīghosasaṅkhāto cittajasaddo jāyati. So yena attanā saha jātena ākāravikārena yathādhippāyaṃ taṃtaṃ vaṇṇavisesattaṃ upagacchati. Yenaca suṇantānaṃ taṃtaṃatthajotako akkharasannipātabhūto padabyañjanaviseso upalabbhati. So copanavācāsaṅkhāto ākāravikāro vacīviññattināma. Aṭṭhakathāyaṃ pana tassā pana cittasamuṭṭhānāya pathavīdhātuyā upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūto eko ākāravikāro vacī viññattināmāti vuttaṃ. Tattha upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūtoti kammajabhūtāya catujabhūtāyaevavā upādinnapathavīdhātuyā sahaghaṭṭanaṃ paṭicca saddavisesapavattiyā paccayabhūtoti attho. Ghaṭṭanassa paccayo pana calamānakaṇṭhapadesādivikārabhūto kāyaṅgavisesoeva siyā. Vikāradvayañca asaṃmissaṃ katvā veditabbanti. Etthaca upādinnakapathavīhi saha ghaṭṭanaṃ cittajapathavīnaṃ kiccaṃ. Yaṃ pana tāsaṃ yathāvā tathāvā aghaṭṭetvā yathā icchitakkharaṃ sampajjati. Tathā ghaṭṭanapakāravidhānaṃ. Idaṃ kāyaviññattiyā kiccaṃ. Ghaṭṭanena saheva uppannasaddānaṃ taṃtaṃvaṇṇatta pattiyā vidahanameva vacīviññattiyā kiccaṃ. Kumbhathunatalaṃ viyaca upādinnakapathavī. Paharaṇahattho viya cittajapathavī. Hatthapari vattana vikāro viya kāyaviññatti. Saddavikāro viya vacīviññatti. Kumbhathunassa nānāsaddapabhedoviya nānāvaṇṇabhedoti. Etthaca yadetaṃ aṭṭhakathāyaṃ idaṃ vakkhāmi etaṃ vakkhāmīti uppajjamānaṃ cittaṃ aṭṭharūpāni samuṭṭhāpeti. Tesaṃ abbhantare citta samuṭṭhānā pathavīdhātu upādinnakaṃ ghaṭṭayamānāva uppajjati. Tena dhātughaṭṭanena saheva saddo uppajjatītica purimacittasamuṭṭhā nāya upatthambhanakiccaṃpi natthītica vuttaṃ. Taṃpi anekasatesu javanavāresu pavattamānesu yasmiṃvāre paribyattaṃ akkharaṃ pavattati, taṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Teneva hi mūla ṭīkāyaṃ upatthambhanakiccaṃ natthi laddhāsevanena citteneva ghaṭṭanassa balavabhāvatoti vuttaṃ. Etthaca laddhāsevanenāti etena pubbabhāge nānājavanavīthīhi laddhāsevanabhāvaṃ dasseti. Pathama javanacittassapi laddhāsevanatāya adhippetattā. Naca ekajavana vāramattena paribyattaṃ ekakkharaṃ sampajjatīti sakkā viññātuṃ. Kasmā, tassa ekadviaccharakkhaṇamattena kālena vattabbattā ekaccharakkhaṇeca anekasatasahassānaṃ javanavīthīnaṃ pavattisambhavato. Vuttañca –
一音为短,二音称为长;
三音为长,当知为音声;辅音则为半音。
Ekamattā tayo rassā, dvimattā dīghamuccare; Timatto tu gīto ñeyyo, byañjanā aḍḍhamattikāti.
在《弥林达问经》中,以一百车稻谷的种子为例,说明于一弹指顷所生的心,尚不及彼之十六分之一,亦不及相应之一分,如是阐明。而发一个音时,能发音的心之作用,其所经时间也仅是显现那么长。然而,从胜义上说,不可能限定地说‘我发一个音’或‘我闻一个音’而发、而闻。因为即使这般限定,由于音声相续,实际有百千无数的发音与听闻发生。而执取为‘只有一个’,是由于被聚集之密集、相续之密集所遮蔽而生起,应作如是观。此外,在此处应依身表色中所说,随其所应而了知其余。在这里,‘表色’一词,在‘以身表知’、‘以语表知’等表述中,是令了知的意思;在《善施品》的‘三次表知’等表述中,是令转起的意思。而在此处,两种含义都适用。因此,当有想要令他人了知的欲求时,在所有这些身肢、语肢的动作中,转起的表色之存在,应被了知。然而在《根本复注》中说:即使没有想要令他人了知的欲求,由于前进等动作的转起,那与心俱生的变化也能表知其意图,并且其自身也被了知,因此两种都是表色。其中,在两种‘了知表色’中,前一种身表色,是眼
Milindapañheca sādhike vīhivāhasate vīhibījāni ekaccharakkhaṇe uppannassa cittassa kalaṃpi naupenti. Kalabhāgaṃpi naupentīti dīpitaṃ. Ekakkharaṃ uccārentassaca tattakaṃpi kālaṃ uccāraṇacittabyāpāro sandissatiyeva. Naca paramatthato ekameva saddaṃ uccāremītivā suṇomītivā sakkā niyametvā uccāretuṃ sotuñca. Tathā niyamentassapi saddānaṃ pubbāparato anekasatasahassasseva uccāraṇa savana sambhavato. Ekamevāti abhimāno pana samūhaghana santatighanehi paṭicchannattāeva hotīti daṭṭhabbaṃ. Sesamettha kāyaviññattiyaṃ vuttana yena yathāsambhavaṃ veditabbanti. Etthaca viññattisaddo kāyena viññāpeti vācāya viññāpetītiādisu bodhanattho. Sudinna kaṇḍe tikkhattuṃ viññāpetītiādīsu pavattanattho. Idha pana duvidhopi yujjati. Evañhi sati paraṃ bodhetukāmatārahi tesu sabbesu kāyaṅgavācaṅgacopanesupi pavattakaviññattiyā labbhamānatā veditabbā hotīti. Mūlaṭīkāyaṃ pana paraṃ bodhetukāmatāya vināpi abhikkamanādipavattanena so citta sahabhūvikāro adhippāyaṃ viññāpeti. Sayañca viññāyatīti dvidhāpi viññattiyevāti vuttaṃ, tattha dvīsu bodhanaviññattīsu purimā kāyaviññatti aṅgapaccaṅgassa calamānavaṇṇaṃ cakkhuviññāṇavīthiyā calamānaṅgapaccaṅgaṃ kāyaviññāṇavīthiyā gahetvā pacchā suddhena manodvārikajavanenaeva viññāyati pacchimāca vacīviññatti uccāriyamānaṃ saddaṃ sotaviññāṇavīthiyā gahetvā pacchā suddhena manodvārikajavanenaeva viññāyati, na pañcadvārikajavanena. Sā hi attānaṃ jānanteeva parasatte attanā samaṅgino puggalassa cittaṃ viññāpeti, na ajānante. Ñāpaka hetu hi nāma attānaṃ jānanteeva ñāpetabbaṃ ñāpeti, no ajānante. Evañca katvā kāyaṅga copanaṃ disvāvā parāmasitvāvā saddaṃ sutvāvā parassa taṃtaṃadhippāyaṃ jānantānaṃ tiracchāna gatānaṃpi pathadhaṃ viññattijānanaṃ siddhaṃ bhavati. Taṃjānanena vinā adhippāyajānanassa asambhavato. Viññattiṃ jānantānaṃca purimasiddhasaṅketa sambandha jānanena vinā adhippāyajānanaṃ na sambhavatīti majjhe visuṃ pubbasaṅketa sambandhagahanaṃpi icchanti, dvīsu pana pavattakaviññattīsu paraṃ abhikkamantaṃ cakkhuviññāṇavīthiyā disvā abhikkamanaviññattiñca abhikkamanacittañca manoviññāṇavīthiyā jānanti. Esanayo paṭikkamanādīsu. Tathā parassa kathaṃ sotaviññāṇavīthiyā sutvā kathanaviññattiñca kathanacittañca manoviññāṇavīthiyā jānanti. Paraṃ rattacittena kāyaṅgaṃ cālentaṃ disvā calanaviññattiñca rāgacittañca jānanti. Rattassa kathaṃ sutvā kathana viññattiñca rāgacittañca jānanti. Esanayo sabbāsu kāyikavācasikakriyāsūti. Lahuno bhāvo lahutā. Muduno bhāvo mudutā. Kammani sādhu kammaññaṃ. Kammayogyanti attho. Kammaññassa bhāvo kammaññatā.
色的轻快性以不迟钝为相,柔软性以不僵硬为相,适业性以适合身体作业的状态为相。这三者虽不相离,但应知依于相违之缘与适合之缘,而有不相混杂的状态。例如,当人们受用与自身身体相违的气候、食物或心的造作时,体内诸界有时会扰乱全身或局部,尤其令称为‘腐口蛇’的水界现起,使身体如同不能承受的重担一般沉重、笨重。改变威仪时,便产生以身体沉重为因的苦。那时,色的轻快性便不转起。反之,当人们受用适合自身身体的气候、食物或心的造作时,那种界的扰乱便平息,身体变得轻安。改变威仪时,便没有以身体沉重为因的苦。那时,轻快性即转起。其余二者也是如此。特别而言,在柔软性方面,应说:令称为‘木口蛇’的地界现起,使身体如同干木般僵硬、粗涩。改变威仪时,产生以肢节如断裂、破碎般的僵硬、粗涩为因的苦。在适业性方面,应说:令称为‘刀口蛇’的风界现起,造成风界不调,使身体如同被强盗贼寇占据的边陲国境一般翻转不安,于一切威仪中都没有安乐。然而,应知火界是这三者的根本。
Adandhatālakkhaṇā rūpassa lahutā. Athaddhatā lakkhaṇā rūpassa mudutā. Sarīrakriyānukūlakammaññabhāvalakkhaṇā rūpassa kammaññatā. Aññamaññaṃ avijahantiyopi etā viruddhapaccayasappāya paccayānaṃ vasena asaṃmissato veditabbā. Tathā hi attano kāyaviruddhaṃ utuṃvā āhāraṃvā cittakriyaṃvā sevantānaṃ sarīragatā dhātuyo kadāci sakalasarīraṃvā sarīrekadesaṃvā khobhetvā visesato pūtimukha sappasaṅkhātaāpo pariyuṭṭhānaṃ katvā kāyaṃ asayhabhāraṃ viya garuṃ bhāriyaṃ karonti. Iriyā pathaparivattane kāyabhāriyanimittaṃ dukkhaṃ uppādenti. Tadārūpassa lahutā napavattati. Puna attano sarīrasappāyaṃ utuṃvā āhāraṃvā cittakiriyaṃvā sevantānaṃ so dhātukkhobho vūpasammati. Kāyo sallahuko hoti. Iriyāpathaparivattane kāya bhāriyanimittaṃ dukkhaṃnāma natthi. Tadā sā pavattati. Esanayo sesāsupi. Visesanato panettha mudubhāyaṃ kaṭṭhamukhasappasaṅkhāta pathavīpariyuṭṭhānaṃ katvā sukkhakaṭṭhaṃviya kāyaṃ thaddhaṃ kakkhaḷaṃkaronti. Iriyāpathaparivattane aṅgamaṅgānaṃchijjanabhijjanākārapattaṃ thaddhaṃ kakkhaḷanimittaṃ dukkhaṃ uppādentīti vattabbaṃ. Kammaññatāyaṃ satthamukhasappasaṅkhāta vāyo pariyuṭṭhānaṃ vāyovisamaṃ katvā dāmarikacorapariyuṭṭhitaṃ paccantaraṭṭhaṃ viya kāyaṃ vivaṭṭamānaṃ karonti, sabbairiyāpathesu sukhaṃnāma natthīti vattabbaṃ. Tejodhātu pana tāsaṃ sabbāsaṃpi mūlabhūtā hotīti veditabbā.
而这些如同健康者的适宜状态、如同充分揉制皮革的柔软、如同善加冶炼黄金的可加工性一般,在色身转换威仪时,以轻快性等方式显现的殊胜行相,即称为变化色。堆积是积集,意指依聚集而生成。从最初以及从上方积集,是增积,意指初次生起与层层增长。因为此处的‘upa’前缀,如在‘upaññatti’等中那样,有‘最初’义,又如‘upasitta’等中那样,有‘上方’义。在《根本复注》中也说:‘upa’前缀有最初义和上方义。正因如此,圣典中说:‘诸处的积集,是色的增积;色的增集,是色的相续。’延伸、扩展是相续。与关联或反复相关,即是相续。意思是:如同已转起的诸处,以充满长时的方式转起。其中,对于胎生有情,结生刹那色的生起,以初次生起之义称为增积;此后,直到最先生起的眼、耳、鼻、舌生起之前,此间的色生起,以上方增长之义称为增积;自此之后,尽形寿四种相续色的生起,称为相续。注释中说:‘如同在河岸所掘的井中,水涌出的时刻是积集、生起;水充满的时刻是增积、增长;水溢出而流走的时刻是相续、转起。’
Imā pana arogino kallabhāvoviya suparimadditacammassa mudubhāvoviya sudandhasuvaṇṇassa kammakkhamabhāvoviya rūpakāyassa iriyāpathaparivattane sallahukatādivasena sandissamānā visesākārā hontīti katvā vikārarūpaṃ nāma. Cayanaṃ cayo. Piṇḍavasena abhinibbattīti attho. Ādito uparitoca cayo upacayo. Pathamābhinibbatti uparuparivaḍḍhicāti attho. Ayañhi upasaddo upaññattantiādīsu viya pathamattho upasittantiādīsu viyaca upari atthoti. Vuttañca mūlaṭīkāyaṃ upasaddo pathamattho upariatthoca hotīti. Tenevahi pāḷiyaṃ yo āyatanānaṃ ācayo, so rūpassa upacayo. Yorūpassa upacayo, sā rūpassa santatīti vuttaṃ. Tananaṃ vitthāraṇaṃ tati. Sambandhā tati punappunaṃvā tati santati. Yathā pavattānaṃ āyatanānaṃ addhānapūraṇavasena pavattīti attho. Tattha gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ paṭisandhikkhaṇe rūpānaṃ uppādo pathamānibbattiatthena upacayonāma. Tato paraṃ yāva sabbapathamaṃ uppannānaṃ cakkhu sota ghānajivhānaṃ uppādo, etthantare rūpānaṃ uppādo upari vaḍḍhiatthena upacayonāma. Tato paraṃ yāvajīvaṃ catusantatirūpānaṃ uppādo santatināma. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāyaṃ nadītīre nikhātakūpasmiṃ udakuggamanakāloviya ācayo nibbatti. Paripuṇṇakāloviya upacayo vaḍḍhi. Ajjhottharitvā gamanakālo viya santati pavattīti.
而在《破迷论》中:
Vibhāvaniyaṃ pana
从结生起,直至眼等十法聚生起,在此期间色的生起,名为“增积”;此后则名为“相续”。这是所说。此说法依那样的理趣也是合理的。
Paṭisandhito paṭṭhāya yāvacakkhādi dasakānaṃ uppatti. Etthantare rūpuppādo upacayonāma. Tato paraṃ santati nāmāti vuttaṃ. Taṃpi tena pariyāyena yujjatiyeva.
然而,对于湿生和化生有情,在结生刹那色的生起,以初次生起和完全增长的意义而称为“增积”;此后色的生起则称为“相续”。再者,三种因缘所生的色,也各自有各自的“相续现在”。而每一者的生起、增长、转起,各有三种阶段。于每一相续的最初,相续之首的色最初生起,称为“生起”;此后增长色的生起,称为“增长”;增长圆满后,不再增长,以相续安住的方式、以转起的方式生起,称为“转起”。其中,“生起”和“增长”称为“增积”;“转起”称为“相续”。简言之,在世间一切根与非根所系色法的转起中,见到名为生起、增长、转起的阶段差别,便应了知增积与相续。此处有这样的理趣:如同树木、草等,或如同枝、叶、花、果等,最初生起,生起后增长,增长圆满后不再增长,以相续的方式转起后坏灭。衰败即是老,依此而衰败、达到老旧的状态,故名为“老”;那本身就是“老性”。以生、老、灭而不动摇、不摇动,故为常、无为法;非常即是无常,是有为法。无常的状态即是无常性,即坏灭。
Saṃsedajopavātikānaṃ pana paṭisandhikkhaṇe rūpānaṃ uppādo pathamā bhinibbatti atthena paripuṇṇa vaḍḍhi atthenaca upacayo nāma, tato paraṃ rūpānaṃ uppādo santatināma. Apica, tisamuṭṭhānika rūpānaṃpi visuṃ visuṃ santatipaccuppannaṃnāma atthi. Tassaca ekekassa nibbatti vaḍḍhi pavatti vasena tisso tissoavatthā honti. Tattha ekekasantatiyaṃ ādimhi santatisīsarūpānaṃ sabbapathamaṃ uppādo nibbattināma. Tato vaḍḍhanarūpānaṃ uppādo vaḍḍhīnāma. Vaḍḍhane samatte avaḍḍhitvā pabandhaṭṭhitivasena vattanavasenauppādopavattināma. Tattha ca nibbattivaḍḍhiyo upacayonāma. Pavattisantati nāma. Saṅkhepato pana loke sabbāsu indriyānindriyabaddharūpapavattīsu sandissamāne jāyana vaḍḍhana pavattanasaṅkhāte avatthābhede disvā upacayasanta tiyo veditabbā. Tatrāyaṃ nayo-rukkhatiṇādīnivā sākhā pattapupphaphalādīnivā ādimhi jāyanti. Jāyitvā vaḍḍhanti. Vaḍḍhane samatte avaḍḍhitvā pabandhavasena pavattitvā bhijjantīti. Jīraṇaṃ jarā, jīranti jiṇṇabhāvaṃ gacchanti etāyāti jarā. Sāyeva jaratā. Uppādajarābhaṅgehi niccalati nakampatīti nicco asaṅkhata dhammo. Na nicco anicco, saṅkhatadhammo. Aniccassa bhāvo aniccatā, bhaṅgo.
在《破迷论》中则说:
[183] Vibhāvaniyaṃ pana
有人解释为:“由于不应随行恒常坚固之状态,故称为无常。”这种说法并不善巧。
‘‘Niccadhuvabhāvena na iccaṃ anugantabbanti anicca’’nti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
“常”这个词在教法和世间都是众所周知的。它在此处与表示否定的“na”结合,故称为“无常”。诸有为法依此而被了知、被善了知、被决断,故为“相”,即了知有为状态之因的意思。正如《增支部》所说:“诸比丘,有此三种有为的有为相。哪三种?生起被了知,灭去被了知,住立的变异性被了知。”难道在圣典中没有出现“生”这个词吗?因此,那也应当在此处予以说明,故说“生色本身”等。在此处,即在色分别中,令生起、令显现就是“生”。或者,依此而生起,故为“生”,以增长、相续之义而说,因为该生具有如是阶段差别的关联——这是意旨所在。因为它在最初令结生色显现,又令未圆满的诸处得以圆满,令已圆满的诸处也能长时无间断地转起、相续。一种也有十种分类:以令归入大种等状态而为一,一种也有十种分类。问:“如何依自性而有二十八种?”答:以“大种、净色、境”等,仅显示十一种的自性,因为包含在内的分类如前已说,极为明了,应如此看待。因此说“十八种”。
Niccasaddo hi sāsane lokeca pākaṭo. So eva idha nakārayutto aniccoti vuttoti. Lakkhīyanti sallakkhīyanti vinicchīyanti dhammā ime saṅkhatāti etenāti lakkhaṇaṃ. Saṅkhata bhāvajānananimitanti attho. Yathāha- aṅguttare tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni. Katamāni tīṇi, uppādo paññāyati, vayo paññāyati, ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti. Nanu pāḷiyaṃ jātināma āgatā. Tasmā sāpi idha vattabbāti vuttaṃ jātirūpamevātiādi. Etthāti rūpasamuddese. Jananaṃ pātubhavanaṃ jāti. Jāyantivā etāyāti jāti, upacaya santati nāmenapavuccati tassājātiyātathā avatthābhedayogatoti adhippāyo. Sā hi ādito paṭisandhirūpāni pātubhavantāni karoti. Puna aparipuṇṇānica āyatanāni pūreti. Pūritāni ca dīghaṃpi addhānaṃ abbocchinnaṃ katvā pavatteti pabandhayatīti. Ekā dasavidhaṃpīti mahābhūtādibhāvena ekattaṃ upanayanavasena ekā dasapabhedaṃpi. Kathaṃ sarūpavasena aṭṭhavīsatividhaṃ hotīti pucchitvā bhūtappasāda visayātiādinā ekādasavidhasseva sarūpato dassanaṃ antogadhabhedānaṃ pubbe vuttabhāvena supākaṭattāti daṭṭhabbaṃ. Tenāha-aṭṭhārasavidhanti.
四大种、五净色,以不执取的方式,加上四种境为行处;有两种性,一个心基。如此,这十六种色与命根色和食色一起,成为十八种。同样地,一种限定色,两种表色,以不执取的方式,三种变化色,以及四种相色——这十种是非完成色。如此,色从自性上合为二十八种。在此,后十种色由于自性上不可得,并非由因缘所生,故不是完成色,名为非完成色。然而,不能说这些在阿毗达摩中单独列出并阐明的色,因为自性上不可得,或在胜义上不存在,就不能被言说。因为它们超越了仅由世俗施设成立的状态,以那种由纯粹法性所成立的胜义特征而被把握。否则,没有生起特征的、无为的涅槃,也会由于自性上不可得而成为胜义上不存在了。因此,正是由于没有生起特征,这些才名为非完成色,而不是由于自性上不可得,这样才合理。[色之摄集]
Cattāri bhūtāni pañcapasādā agahitagahaṇena cattāro visayā gocarā. Duvidho bhāvo. Ekaṃ hadayaṃ. Iti idaṃ soḷasavidhaṃ rūpaṃ jīvitāhārarūpehi saha aṭṭhārasavidhaṃ hoti tathā eko paricchedo. Duvidhā viññatti. Agahitagahaṇena tividho vikāro. Catubbidhaṃ lakkhaṇanti dasa anipphannācāti rūpaṃ sarūpato aṭṭhavīsatividhaṃ bhaveti yojanā. Etthaca pacchimāni dasarūpāni sabhāvato anupalabbhamānattā paccayehi nipphāditāni rūpāni na hontīti anipphannāni nāma. Api cettha abhidhamme visuṃ uddiṭṭhāni niddiṭṭhānica etāni sabhāvato anupalabbhamānānīti vā paramatthato avijjamānānītivā nasakkā vattuṃ. Vohārasiddha mattabhāvaṃ atikkamma tādisena suddhadhammagatiyā siddhena paramattha lakkhaṇena upaladdhattā. Itarathā nibbattilakkhaṇarahitaṃ asaṅkhata nibbānaṃpi sabhāvato anupalabbhamānaṃ paramatthato avijjamānañca nāma siyāti. Tasmā nibbatti lakkhaṇarahitattāeva etāni anipphannānināma. Na sabhāvato anupalabbhamānattāti yuttaṃ siyāti. [Rūpasamuddeso]
157然而,在色的分类中,这如上所说的二十八种色,从无因的意义来说,唯是一种;依有因与无因的区分,则为两种。同样,从有缘的意义来说,唯是一种;依有缘与无缘的区分,则为两种。为了开示如此进行的“一种理趣”,此处先以“一切”等起始。
157. Rūpavibhāgesabbañca pana etaṃ yathāsamuddiṭṭhaṃ aṭṭhavīsati vidhaṃ rūpaṃ ahetukaṭṭhena ekavidhameva. Na sahetukā hetuka vasena duvidhaṃ. Tathāsappaccayaṭṭhena ekavidhameva. Na sappaccayāpaccaya vasena duvidhanti evaṃ pavattaṃ ekavidhanayaṃ tāva dassetuṃ sabbañcātiādimāraddhaṃ.
然而,在《分别论》中:
[184] Vibhāvaniyaṃ pana
有人将“一种理趣”也视为色的分类,因而说:“为了显示如上所说的色的‘一种’等理趣,故说‘一切’等语。”但这并不相符。
Ekavidhanayopi rūpavibhāgoevāti katvā ‘‘yathā uddiṭṭha rūpānaṃ ekavidhādinayaṃ dassanatthaṃ sabbañca panetantiādi vutta’’nti vuttaṃ. Taṃ na sameti.
下文将说明——
Vakkhati hi –
依内在等差别,随宜而作分别。
Ajjhattikādibhedena, vibhajanti yathārahanti.
由此可知,所谓色分别,即是内在等差别。
Etena ajjhattikādibhedo eva rūpavibhāgonāmāti viññāyati.
其中,一切色法,由与因相应而生起,故唯是无因,无任何有因者;所谓“某种无因”的区分,即此意趣。经文作“有缘、有漏、有为、世间”,然“有缘、有为、世间、有漏”方为合理,因圣典中亦如是见,且同类别成对故。其余诸法纵不依圣典次第,由同类别成对,于部分而言亦属合理。与自之能生因缘俱存,故为“有缘”;由因缘和合而作,故为“有为”;摄于名为五取蕴之世间,故为“世间”;与以自身为所缘而生起之诸漏俱存,故为“有漏”。纵是最高梵天相续中之色,亦由以欲贪为境而摄于欲中,故为“欲界”;无所执取对象,故为“无对象”;某法纵由他种加行断除,若未断其集,则仍为非断,因必再生故;若已断集,虽未断亦成已断,因不再生故。如是之法,因精勤断除而无所立足处,名为“非所断”。色正如此,故说“唯是非所断”。因无所立足处,不适用断除之精勤,此是其义;或谓,不能离断集而断除,亦是其义。若如是:'诸比丘,色非汝等所有,当断此色。彼色已为汝等断除……'
Tattha sabbaṃpi rūpaṃ hetusampayogā bhāvato ahetuka meva, na kiñci sahetukaṃ. Kiñci ahetukanti evaṃ vibhāgo atthīti adhippāyo. Sappaccayaṃ sāsavaṃ saṅkhataṃ lokiyanti pāṭho. Sappaccayaṃ saṅkhataṃ lokiyaṃ sāsavanti pana yutto. Pāḷiyaṃpi tathā diṭṭhattā sabhāgayugaḷasambhavatocāti. Itarāni pana pāḷikamena asamentānipi sabhāga yugaḷattā bhāgato yuttānieva. Tattha attano janakena paccayena saheva vattatīti sapaccayaṃ. Paccayehi saṅgamma karīyatīti saṅkhataṃ. Pañcupādā nakkhandhasaṅkhāte lokeeva pariyāpannanti lokiyaṃ. Attānaṃ ārabbha pavattehi āsavehi saheva vattatīti sāsavaṃ. Akaniṭṭha brahmasantāna bhūtaṃpi rūpaṃ kāmataṇhā visayabhāvena kāmeeva pariyāpannattā kāmāvacaraṃ. Natthi attanā gahitaṃ kiñci ārammaṇaṃnāma assāti anārammaṇaṃ. Yo dhammo aññena payogena pahīnopi samudayapahāne asati apahīnova hoti. Puna avassaṃ uppajjamānattā. Appahīnopi tasmiṃ sati pahīnova hoti. Puna anuppajjamānattā. Tādiso dhammo pahānavāyāmassa aṭṭhānattā appahātabbonāma. Rūpaṃpi edisameva hotīti vuttaṃ appahātabba mevāti. Aṭṭhānattā pahāna vāyāmaṃ na arahatīti attho. Athavā, vinā samudayapahānena pahātuṃ asakkuṇeyyoti attho. Yadi evaṃ rūpaṃ bhikkhave na tumhākaṃ. Taṃ pajahatha. Taṃ vo pahīnaṃ dīgharattaṃ atthāya hitāya sukhāya bhavissatīti idaṃ kathanti. Taṃpi tabbisayassa rāgassa pahānaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yathāha –
罗陀,于色中,若有欲、贪、喜、渴爱,即应舍弃。如此,彼色即被断除,断其根本,如截断的棕榈树头,归于无有,成为未来不再生起之法。
Rūpe kho rādha yo chando, yo rāgo, yānandī, yā taṇhā, taṃ pajahatha. Evaṃ taṃrūpaṃ pahīnaṃ bhavissati ucchinnamūlaṃ tālāvatthukataṃ anabhāvaṃkataṃ āyatiṃ anuppādadhammanti.
此理趣,亦当知于其他善等非所断法。此处,'eva'一词亦应连接前文。'iti'一词,意为'等'或'种类',由此含摄圣典中所说'非因、因相应'等义。各各补特伽罗自身所摄之法聚,名为'内'。于其中,贪爱特别强烈、牢固执取之处,即眼等六种与心俱起之法,名为'内',因在内而被了知、明显故,亦被称为'内内'。其余色等、触等,因依彼所起之贪爱执取微弱,名为'外'。譬如世间,将摩尼宝、金银等安置于外屋而守护,而将篮、箕、瓶、盘等置于屋内;于彼处,人们宁愿舍弃后者,也要守护前者。是故,由贪爱执取牢固而成为内受用者,方称为内;后者仅为外受用。应如是理解此理。于此亦然,若有可能,人们宁可舍弃一切色等、触等,也必定守护眼等六种。如此,此二者之称为内与外,乃依贪爱执取之牢固与微弱而说,非依生起之处。于此可得定论。
Ayaṃ nayo aññesupi kusalādīsu appahātabbesu veditabboti. Evasaddo cettha purimapadesupi yojetabbo. Itisaddo ādiattho, pakāratthovā. Tena pāḷiyaṃ āgataṃ na hetu hetuvippayuttantiādiṃ saṅgaṇhāti. Tassa tassa puggalassa attabhāvapariyāpanno dhammasamūho ajjhattaṃnāma. Tasmiṃpica yattha taṇhāya atirekataraṃ daḷhapariggaho hoti. So cakkhādiko cittena saha chabbidho dhammo ajjhattiko nāma. Ajjhatte vidito pākaṭoti katvā. Tathā hi so ajjhattajjhattantipi vutto. Itarāni pana rūpādini phassādīnica tadupādāya taṇhāpariggahassa mandattā bāhirāni nāma. Yathā hi loke maṇivā suvaṇṇaṃvā rajataṃvā bahigehe nidahitvā thapitaṃ hoti. Pacchivā suppaṃvā ghaṭovā sarāvovā anto gehe thapito. Tattha pacchimāni chaḍḍetvāpi purimāni rakkhanti. Tasmā tāneva taṇhāpariggahadaḷhatāya antoparibhogātveva vuccanti. Pacchimāni pana bāhira paribhogātveva. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Idhapi hi yadi sakkuṇeyya. Rūpādīni phassādinica sabbāni chaḍḍetvāpi cakkhādikaṃ chabbidhameva avassaṃ rakkhissantīti. Iti taṇhā pariggahassa daḷhamandatā vaseneva tesaṃ dvinnaṃ ajjhattika bāhiratā vuttā. Na pavattidesavasenāti niṭṭhamettha gantabbaṃ.
凡是应当分别的,
[185] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“内在色,因其是就所谓‘有身’之我而转起的。虽然也有其他从内而生的,但依约定俗成,唯将眼等称为内。”此说并不妥当。
‘‘Ajjhattikarūpaṃ atthabhāvasaṅkhātaṃ attānaṃ adhikicca uddissa pavattattā. Kāmaṃ aññepi ajjhattasambhūtā atthi. Ruḷhīvasena pana cakkhādikameva ajjhattikanti’’ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
以及在那里,
[186] Yañca tattha
“有关称为‘自己’的心,因作为彼之门而转起,故说为内;彼即是内。”如此论说,也并不妥当。
‘‘Attasaṅkhātaṃpā cittaṃ adhikicca tassa dvārabhāvena pavattatīthi ajjhattaṃ. Tadeva ajjhattikanti’’ vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
若此义成立,心的内在性便不能成立,且内法与内作用也会无区别地混为一谈。
Tasmiṃ atthe hi sati cittassa ajjhattatā na sampajjati. Ajjhattadhamma ajjhattikammonañca aviseso āpajjatīti.
然而,于彼处,凡……
Yaṃ pana tattha
又或者,如同在说“若没有我们,你将如同木块一般”那样,由于自身存在对眼等的殊胜利益,故特别称眼等为“内”,这样说更为恰当。
Athavā yadi mayaṃ na homa, tvaṃ kaṭṭhakaliṅgarūpamo bhavissatīti vadantā viya attabhāvassa sātisayaṃ upakārakattā cakkhādineva visesato ajjhattikānīti vuttaṃ. Taṃ yuttataraṃ.
同样,因为有着殊胜的利益,有情对它们便生起坚固的执取。名为“门色”的有七种,依其依次为心路心与杀生等业生起的先导(入口)故。其中,五种净色名为“转起门”,两种表色名为“业门”。粗色依其本性,性相粗大,且其作用被称为“撞击”亦为粗显。近行色,即使从远处生起,因能被智迅速执取,故名近行。有抵触色——此处抵触即是撞击。此有二种:境与有境的撞击,以及大种之间的互相撞击。其中,令净门与有分产生变动的撞击,名为“境与有境的撞击”;令具有可坏性质之色法生起坏灭、扰动、击打、压迫、破碎等状态的撞击,名为“大种互相撞击”。与抵触俱转,故称有抵触。
Tathā upakārātisayattāeva hi tesu sattānaṃ pariggaha daḷhatā hotīti. Sattavidhaṃpi dvārarūpaṃnāma. Yathākkamaṃ vīthi cittānaṃ pāṇātipātādikammānañca pavattimukhattā. Tattha pana pañca vidhaṃ pasādarūpaṃ upapattidvāraṃnāma. Viññattidvayaṃ kammadvāraṃnāmāti oḷārikarūpaṃ pakatiyā thūlasabhāvattā ghaṭṭanasaṅkhātassaca attano kiccassa oḷārikattā. Santikerūpaṃ dūre pavattassapi sīghataraṃ ñāṇena gahaṇayogyattā. Sappaṭigharūpañcāti ettha paṭihananaṃ paṭigho. So duvidho visayavisayīnaṃ paṭighaṭṭanaṃ mahā bhūtānaṃ aññamaññapaṭighaṭṭananti. Tattha yena paṭighaṭṭanena pasāda dvārānaṃ bhavaṅgassaca vikārappatti hoti. Idaṃ visayavisayīnaṃ paṭighaṭṭanaṃnāma. Yena ruppanalakkhaṇānaṃ rūpadhammānaṃ ruppana kuppana ghaṭṭana pīḷana bhijjanādayo pavattanti. Idaṃ mahābhūtānaṃ aññamaññapaṭighaṭṭanaṃ nāma. Paṭighena saha vattatīti sappaṭighaṃ.
然而,应阐明的是……
[187] Vibhāvaniyaṃ pana
若将“凡依于所依,令已至与未至者对面、相互撞击,这种情形如同抵触,故称为抵触(paṭigha)。因为正如有所抵触时,弱者便会动摇;同样,当彼此面对面时,由于无色的性质,弱的有分便会动摇”此说,仅仅是把大种的撞击作为譬喻,而实际所指却是所缘与有分之间的碰撞,这并不恰当。
‘‘Yo sayaṃ nissayavasenaca sampattānaṃ asampattānañca paṭimukhabhāvo aññamaññapatanaṃ. So paṭigho viyāti paṭigho. Yathāhi paṭighāte sati dubbalassa calanaṃ hoti. Evaṃ aññamaññapaṭimukhabhāve sati arūpasabhāvattā dubbalassa bhavaṅgassa calanaṃ hotīti’’ evaṃ mahābhūtaghaṭṭanaṃ upamāmattaṃ katvā visayavisayighaṭṭanameva gahitaṃ. Taṃ anupapannaṃ.
因为如此,世间中内、外相续所见的种种碰撞,若依这些碰撞,色法中生起相互黏着、结合、僵硬、持握、移动等,以及增长、减损、割裂、破坏、消融、散坏等,这些在此处便未被包含。而且,这些现象若没有依助益与损害的方式而生起的、名为‘聚集’的碰撞,是不可能以其他方式存在的。其余十六种,依所说对立面而言,是微细色、远色、无对碍色。‘执取色’在某些地方指任何存在于身体中的色;在某些地方仅指业生色。然而,这两者由于被渴爱与邪见强烈执取、把握,故在非究竟意义上称为‘执取’。但在究竟意义上,只有业生色才称为‘执取’。为什么呢?因为唯独它在有情相续中恒常生起,具有被极度执取、把握、紧握的特性,故说‘业生为执取色’。所谓‘这是我的’等,被渴爱与邪见强烈执取,故为‘执取’。在注释书中,则显示此义:由与渴爱、邪见相应的业,以其自身果报的状态而被执取、把握。与例证一起的,为‘有见’(sanidassana)。‘见’(nidassana)是指能被眼识所见的状态。虽然此状态与法性无异,但被假立为如同其他事物一般。因为如此,才能了知义理的差别。或者,‘见’是指眼识的作用。与彼共存的,称为‘有见’,这也说得通。眼等二处,以未接触的方式取境;鼻等三处,以接触的方式取境。如此,五种取境色,这是其联结。其中,依附、黏着于净色而生起的所缘,称为‘已接触’。即使离开如毫毛尖端的距离而生起的,称为‘未接触’。为何此处眼等二处唯取未接触,而鼻等三处唯取已接触呢?这是由于缘的差别。因为光明是眼取色的缘,虚空是耳取声的缘。在色与色相互黏着而生起时,被光明围绕的空间便不存在;同样,在声与声之间,被虚空围绕的空间也不存在。然而,风、水、地则是鼻等三处取香等的缘。其中,所谓‘风’,是指能引香的鼻内风,它只是已接触的缘。所谓‘水’,是指湿润舌根的水,它也仅是已接触的缘。因为味不能在没有津液的舌上扩散。而‘地’则是为了碰撞的缘。因为依止于弱地的光明或微尘,即使落在身上,也不能撞击净色。如是,由于缘的差别,它们便有接触与未接触的取境差别。其中,眼的未接触取境是明显的。因为它看不见近处的眼珠色或眉根,却能看见远处巨大的月轮等,或被水晶等遮蔽的颜色,并且能确定方位与处所。那么,耳又是如何呢?因为在那里,远处的声音被听到时显得迟缓;即使是在西方生起的声音,若中间有巨大的塔庙等障碍,却可能从南边或北边被听到,或者根本听不到。对此,解释如下:生起的声音聚合,对于近处站立者,从开始到结束,是次第变得明显的,其撞击与摩擦也强而有力。‘我在听’的觉知路线,似乎极其迅速地、无间断地生起。然而,对于远处站立者,撞击与摩擦则较为微弱,开始时不明显,只在中间或结束时,以总聚的方式变得明显,觉知路线也迟缓、间隔地生起。因此,他们便产生‘听得快’或‘听得慢’的慢心。再者,所谓声音,是依所依界的次第辗转生起,并确实能到达远处。如此行进时,它在所到之处停住,并撞击处于听闻范围内的耳根。但当中间有巨大的塔庙等障碍时,声音便从虚空直接敞开之处,即从南边或北边,在所到之处撞击耳根。而较微弱的声音,则可能听不到。如此行进时,只要它尚未依附于耳净色而生起,就仍是未接触。若已依附而生起,则称为已接触。难道它不被听到吗?如果耳以已接触为境,那么如同腹内的香不被鼻嗅到一样,腹内的声也不应被耳听到;并且,应如同香一样,不能确定方位与处所。
Evañhi sati yāni loke ajjhattabahiddhāsantānesu ghaṭṭanāni dissanti. Yesaṃ vasena rūpadhammesu aññamaññaṃ laggana bandhana thambhana dhāraṇa calanādīnivā vaḍḍhana hāyana chedana bhedana vilīna vikiraṇādīnivā pavattanti. Tāni idha asaṅgahitāni siyuṃ. Naca tāni anuggaha upaghāta vasena pavattibhūta sannipāta saṅkhātaṃ ghaṭṭanaṃvinā aññapakārānieva sakkā bhavitunti. Itaraṃ soḷasavidhaṃ vuttapaṭipakkhavasena sukhumarūpaṃ dūrerūpaṃ apaṭigharūpañca. Upādinnarūpaṃ nāma katthaci yaṃkiñci sarīraṭṭhakarūpaṃ vuccati. Katthaci kammasamuṭṭhāna meva tadubhayaṃpi taṇhādiṭṭhīhi tusaṃ ādinnaparāmaṭṭhattā upādinnaṃ nāma nippariyāyato pana kammasamuṭṭhānameva upādinnaṃnāma. Kasmā tasseva sattasantāne niccakālaṃ pavattivasena sātisayaṃ bhusaṃ ādinnagahitaparāmaṭṭhatāsambhavatoti vuttaṃ kammajaṃupādinnarūpanti. Etaṃ mamātiādinā taṇhādiṭṭhīhi bhusaṃ ādiyatīti upādinnaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana taṇhādiṭṭhīhi upetena kammunā attano phalabhāvena ādinnaṃ gahitanti imamatthaṃ dasseti. Saha nidassanena sanidassanaṃ. Nidassananti cakkhuviññāṇena daṭṭhabbabhāvo vuccati. So pana dhammato anaññattepi aññe viya katvā upacarīyati. Evañhi sati atthavisesabodho hotīti. Nidassanantivā cakkhuviññāṇakiccaṃ vuccati. Tena saha vattatīti sanidassanantipi yujjatiyeva. Cakkhādidvayaṃ asampattavasena gocaraggāhikaṃ. Ghānādittayaṃ sampattavasena gocaraggāhikanti pañcavidhaṃpi gocaraggāhikarūpanti yojanā. Tattha pasāde allīyitvā laggitvā uppannaṃ ārammaṇaṃ sampattaṃnāma. Kesaggamattaṃpi muñcitvā uppannaṃ asampattaṃnāma. Kasmā panettha cakkhādidvayaṃ asampattameva gaṇhāti. Ghānādittayaṃ sampattamevāti, paccayavisesato. Āloko hi rūpagahaṇe cakkhussa paccayo. Ākāsoca saddagahaṇe sotassāti cakkhurūpesuca aññamaññaṃ laggitvā uppajjamānesu ālokaparivārassa okāso natthi. Tathā sotasaddesuca ākāsaparivārassāti. Vāyuāpapathaviyo pana ghānādittayassa gandhādigahaṇe paccayā honti. Tattha vāyunāma gandhākaḍḍhanako nāsavātoyeva, soca sampattasseva paccayo. Āponāma jivhātemanako āpo, sopi sampattasseva paccayo. Na hi raso sukkhajivhāya pharatīti. Pathavīca ghaṭṭanatthāya paccayo. Na hi dubbalapathavīsannissayo ālokovā rajovākāye patamānopi pasāde ghaṭṭetīti. Iti paccayavisesato tesaṃ sampattāsampattavasena gahaṇa viseso hotīti. Tattha cakkhussa tāva asampattagahaṇaṃ pākaṭaṃ. Tañhi samīpe akkhivaṇṇaṃvā bhamukamūlaṃvā napassati. Dūre pana mahantaṃ candamaṇḍalādikaṃvā phalikāditirohitaṃvā vaṇṇaṃ passati. Disādesavavatthānañcassa paññāyatīti. Sotassa pana kathanti, tattha hi dūre saddo cirena suyyamāno dissati pacchimadisābhāge uppannopi saddo antarā mahante cetiyādike antarite sati dakkhiṇapassatovā suyyati. Uttarapassatovā. Asuyyamānovā hotīti. Vuccate, uppanno saddasaṅghāṭo āsanne ṭhitānaṃ ādito paṭṭhāya yāva avasānā kamena pākaṭībhūto hoti. Paṭighaṭṭanānighaṃsoca balavā hoti. Ahaṃ suṇomīti pavattā sallakkhaṇavīthiyo sīghataraṃ nirantaraṃ viya pavattanti. Dūre ṭhitānaṃ pana paṭighaṭṭanānighaṃso mandataro hoti. Ādito apākaṭo. Majjhevā avasānevā piṇḍavasena pākaṭībhūto. Sallakkhaṇavīthiyo cirena parena pavattanti. Tasmā tesaṃ lahuṃ suto. Cirena sutoti atimāno hotīti. Apica, saddonāma nissayadhātuparaṃparāya pavattitvā dūraṃpi desaṃ gacchatiyeva. Evaṃ gacchantoca gatagataṭṭhāneeva ṭhatvā savanūpacāre ṭhitānaṃ sotasahassaṃpi ghaṭṭeti. Mahante pana cetiyādike antarite sati yato ākāso ujuṃ vivaṭo hoti. Tato dakkhiṇapassatovā uttarapassatovā gatagataṭhānatovasotaṃ ghaṭṭeti. Mandataro pana saddoasuyya mānopi hoti. Evaṃ gacchantoca yāva sotapasāde allīyitvā nuppajjati. Tāva asampattoyeva hoti. Yo pana allī yitvā uppajjati. So sampattonāma hoti. Na so suyyatīti. Yadi pana sotaṃ sampattavisayaṃ siyā. Yathā anto kucchigato gandho bahi naghāyiyati. Tathā anto kucchigato saddopi bahi nasuyeyya. Gandhassa viya disādesavavatthānaṃ vissana siyāti.
然而,在《分别论注》中:
[188] Vibhāvaniyaṃ pana
若说‘(眼等)前往境处,遍满其处而执取’,那么,在决意等行相中,彼境也可能成为其行境。’对此也已作审察,并不妥当。
‘‘Gantvā visayadesaṃ taṃ, pharitvā gaṇhatīti ce. Adhiṭṭhāna vidhā nepi, tassa so gocaro siyā.’’ Tipi vicāritaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为眼等二处确实没有向外驰赴境处的执著。所谓‘取境’,即能执取行境。其含义是:由于是净色之精要,故能领纳已现于面前的所缘之相。
Na hi cakkhādidvayassa bahiddhā visayadesagamanasaṅgo atthīti. Gocaraṃ gaṇhātīti gocaraggāhikaṃ. Pasāda maṇḍabhūtattā āpātamāgataṃ ārammaṇanimittaṃ sampaṭicchatīti attho.
但在《分别论注》中则说:
Vibhāvaniyaṃ pana
识安住于色中,以执取种种境为自性,故作此说。
Viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā taṃtaṃ gocaragahaṇa sabhāvattāti vuttaṃ.
“色”是色所缘的名称。“食素”指食色。“可分析”即能够被别离,其含义是:从处所、方位、生起因由等方面,一一分别确定。“不可分析”即不可被别离,这本身就是色,因此称为“不可别离色”。然而,阿难陀长老在此认为,香、味、食素在某些情况下可见为可别离,因此只认可五种为不可别离色。此义将于后文说明。[色分别]
Vaṇṇoti rūpārammaṇassetaṃ nāmaṃ. Ojāti āhāra rūpa māha. Vinibhujjatīti vinibbhogo. Ṭhānato desato uppattikāraṇato visuṃvisuṃ vavatthapīyatīti attho. Navinibbho goti avinibbhogo. So eva rūpanti avinibbhogarūpaṃ. Ācariyānandattherenapanettha gandharasaojā katthaci vinībhuttā dissantīti pañcavidhameva avinibbhogarūpaṃ icchitaṃ. Taṃ parato āgamissatīti. [Rūpavibhāgo].
158“业”指的仅仅是思心所。正是这思心所,在《发趣论》中,被说为具有异刹那业缘的作用。如论中所说:“善与不善的思心所,在异刹那,以业缘的力量,成为异熟诸蕴以及由造作而生之色的缘。”而“心”则意指与相应法共同生起者,因为在《发趣论》中,诸心所法也被述说为具有令色法生起的作用。如所说:“因,以因缘的力量,成为与因相应诸法以及由它们所生起之色的缘”等等。“时节”指的仅仅是火界。因为此火界,以令世界安住的方式,生起、产生、出生、增长整个器世间;以令种种身体安住的方式,生起、产生、出生、增长整个众生的色身世间;以令种种树木、草等,以及云、雨、水、火、风等安住的方式,生起、产生、出生、增长整个行世间。因此,被称为“时节”。也有人说:“它活动、它转起,故为时节”。“食”指的仅仅是食素。被称为二十五种的、用于修习对色法离贪的无色界善业,并不产生业生色,这是已经说过的。“极造作”是指在过去,如同在适当的时机产生色法那样,作了特别且妥善的造作。虽然已说“于内在相续中”,但应理解为“于自身相续中”。
158.Kammanti ekā cetanāeva. Sāyeva hi paṭṭhāne nānākkhaṇika kammapaccayabhāvena vuttā. Yathāha-nānākkhaṇikā kusalākusalā cetanā vipākānaṃ khandhānaṃ kaṭattāca rūpānaṃ kammapaccayena paccayoti. Cittanti pana sasampayuttadhammaṃ adhippetaṃ. Paṭṭhāne cetasikadhammānaṃpi rūpasamuṭṭhāpanabhāvena vuttattā. Yathāha-hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃ samuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetu paccayena paccayotiādi. Utūti tejoyeva. So hi kappasaṇṭhāpanavasena sakalaṃ okāsa lokaṃpi nānāsarīrasaṇṭhāpanavasena saka laṃ rūpamayaṃ kāyaṃ sattalokaṃpi nānārukkhatiṇādīnaṃ abbhapaṭalameghavuṭṭhijalaaggi vātādīnañca saṇṭhāpanavasena sakalaṃ saṅkhāralokaṃpi udayati pasavati janeti vaḍḍheti. Tasmā utūti vuccatīti. Arati gacchati pavattatīti utūtipi vadanti. Āhāroti ojāeva. Rūpavirāgabhāvanābhūtaṃ arūpakusalaṃ kammajarūpaṃ najanetīti vuttaṃ pañcavīsatividhaṃpīti. Atisaṅkhatanti atītakāle yathākā lantare rūpaṃ janeti, tathā visesetvā suṭṭhukataṃ. Ajjhatti kasantāneti vuttaṃ, ajjhattasantāneti pana vattabbaṃ. Ajjhatta meva ajjhattikantivā ikasaddassa attho daṭṭhabbo. Paṭisandhimupādāyāti paṭisandhicittassa uppādakkhaṇaṃ upādāya. Khaṇekhaṇeti ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu. Ācariyānandatthero pana sabbesaṃpi catusamuṭṭhānikarūpānaṃ ekekassa cittassa uppādakkhaṇeeva uppādaṃ bhaṅgakkhaṇeeva nirodhañca āha. Ahaṃ panassā dhippāyo-sabbānipi catusamuṭṭhānikarūpāni cittassa uppādakkhaṇeeva uppajjanti, na bhaṅgakkhaṇe. Yathāha –
若问:“对于某人,当其集谛灭去时,苦谛是否生起?”答:“否。”
Yassavā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti. Noti.
同样地,那些(四因生色)只在心的坏灭刹那灭去,而不在生起刹那灭去。如所说——
Tathā tāni cittassa bhaṅgakkhaṇeeva nirujjhanti. Na uppādakkhaṇe. Yathāha –
若问:“对于某人,当善法与不善法生起时,其无记法是否灭去?”答:“否。”
Yassa kusalā dhammā akusalā dhammā uppajjanti, tassa abyākatā dhammā nirujjhantīti. Noti.
此双论二组,是就无色有而说的。然而,若以为“色法于心的坏灭刹那亦生起,于生起刹那亦灭去”,则不然。若如此,则——
Arūpabhavaṃ sandhāya etaṃ yamakadvayaṃ vuttaṃ. Rūpāni pana cittassa bhaṅgakkhaṇepi uppajjanti. Uppādakkhaṇepi nirujjhantīti ce. Na. Evañhi sati –
然而,若问:“于某人,其集谛灭去时,其苦谛是否生起?”在无色有,于渴爱坏灭刹那,其集谛灭去,但其苦谛并不生起。在五蕴有,于渴爱坏灭刹那,其集谛灭去,苦谛亦生起。
Yassavā pana samudayasaccaṃ nirujjhati, tassa dukkhasaccaṃ uppajjatīti. Arūpe taṇhāya bhaṅgakkhaṇe tesaṃ samudayasaccaṃ nirujjhati. Noca tesaṃ dukkhasaccaṃ uppajjati. Pañcavokāre taṇhāya bhaṅgakkhaṇe tesaṃ samudayasaccañca nirujjhati, dukkhasaccañca uppajjatītica.
在无色界,善法生起的刹那,他们善法生起,而无记法并不灭去。在五蕴有,善法生起的刹那,他们善法生起,且无记法灭去。
Arūpe kusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā dhammā uppajjanti. Noca tesaṃ abyākatā dhammā nirujjhanti. Pañcavokāre kusalānaṃ uppādakkhaṇe tesaṃ kusalā dhammāca uppajjanti. Abyākatā dhammāca nirujjhantītica.
如此,所引述的便都是完整的问题了。然而,所引述的并非单纯否定(即并非只引出“非”字)。因此,不能说这是针对无色界有而说的。如果说这是针对心生色而说的,那也不成立。因为在驳斥业生色时,并无其他《双论》文句的矛盾,而且也是顺应的。正如所说——
Evaṃ paripuṇṇapañhāeva uddhaṭā siyuṃ. Noti pana paṭisedhova uddhaṭo. Tasmā nayidaṃ arūpabhavaṃ sandhāya vuttanti sakkā vattunti. Cittajarūpaṃ sandhāya vuttanti ce. Tampi na. Kammajarūpassa vigahaṇe virodhassa yamakapāṭhantarassa abhāvato. Anulomassevaca bhāvato. Yathāha –
然而,若问:“对于某人,于某处,意根不生起,其命根也不生起吗?”对于无想有情,在那些处所,他们的意根不生起,但他们的命根并非不生起。
Yassavāpana yattha manindriyaṃ na uppajjati. Tassa tattha jīvitindriyaṃ nauppajjatīti. Asaññasattānaṃ tesaṃ tattha manindriyaṃ na uppajjati. Noca tesaṃ tattha jīvitindriyaṃ na uppajjati.
一切正在死亡的有情,在转起的过程中,于心的坏灭刹那,他们的意根与命根皆不生起。
Sabbesaṃ cavantānaṃ pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe tesaṃ tattha manindriyañca nauppajjati. Jīvitindriyañca nauppajjatīti.
此处,“无想有情”一词实指色命根。若此命根亦于心坏灭刹那生起,则前段中,于转起之心坏灭刹那,无想有情的命根便应说为“不生”;后段中,一切正在死亡的有情亦应同样说为“不生”。若谓后段系就无色命根而说,则不然。因并无另外的《双论》文句可作此解,且在一切知智所行境中,当比对诸经,依更为有力之经义而确立其义。再者,色法名为“迟钝转起”,无色法名为“迅速转起”,其住刹那无法以同一计量计度。因此,色法的刹那相续为一类,无色法的刹那相续则为另一类。其中,一切色法皆以一心刹那为量,于自生刹那,刹那刹那无间而生。然而,自结生以来,二者俱生,或由生等起而俱生,乃至灭尽,或尽其寿而俱存——此即其意趣。然而,《双论》诸经,义异、文异,且师之意趣甚深。故应善加思择而察。并非《双论》之体性可随得而解,依自意趣,见一《双论》文句,便随得而释。修习离色贪之殊胜无色善法,于彼界中,不引生与色俱行之结生,唯引生纯无色之结生。因此,因色相续之起始全然无有,于彼处所生之一切四十六心,皆不能令色生起。然而,无色异熟,唯于彼处决定而生,故唯取无色异熟。正因如此,注释书中说:‘于无色界所生之诸多余心,为无依处者,不令色生起。’其中,‘无依处’
Ettha hi asaññasattānanti etena rūpajīvitindriya meva vuttaṃ. Yadica taṃ cittassa bhaṅgakkhaṇepi uppajjeyya, purimakoṭṭhāse pavatte cittassa bhaṅgakkhaṇe asaññasattānaṃ tesaṃ.La. Jīvitindriyaṃ nauppajjatīti vuttaṃ siyā, pacchimakoṭṭhāseca sabbesaṃ cavantānaṃ icceva vuttaṃ siyāti. Pacchimakoṭṭhāse pana arūpa jīvitindriyaṃ sandhāya vuttanti ce. Na. Tathā gahaṇatthaṃ yamaka pāṭhantarābhāvato sabbaññuvisayeca ṭhāne pāḷiyo saṃsanditvā balavatiyā pāḷiyuttiyāeva ṭhātabbatoti. Yasmāca rūpadhammā nāma dandhapavattino honti. Arūpadhammā lahupavattino ṭhitikkhaṇoca tesaṃ visuṃ gaṇanūpago natthi. Tasmā aññoyeva rūpa dhammānaṃ khaṇapabandho. Añño arūpadhammānaṃ. Tattha sabbepi rūpadhammā ekacittakkhaṇaparimāṇena attano uppādakkhaṇena yuttā khaṇe khaṇe nirantarameva uppajjanti. Paṭisandhito paṭṭhāya sahuppannattāca pana dvinnaṃ tesaṃ uppādādivā nirodhantovā yāvajīvaṃpisaheva hotītipi tassa adhippāyoti. Yamaka pāḷiyo pana nānātthā, nānābyañjanā, gambhīroca satthu adhippāyo. Tasmā suṭṭhu vicāretvā sallakkhetabbo. Na pana dhammatā esā yamakassa. Yadidaṃ yathālābhayojanāti katvā attano adhippāye ṭhatvā diṭṭhaṃ diṭṭhaṃ yamakapāṭhaṃ yathālābhayo janāyaeva sakkā yojetunti. Rūpavirāgabhāvanāvisesabhūtaṃ arūpakusalaṃ tasmiṃ loke rūpasahitaṃ paṭisandhiṃ najaneti. Suddhaarūpameva janeti. Tasmā rūpasantatisīsassa sabbaso abhāvā tatruppannāni sabbāni chacattālīsacittāni rūpaṃ janetuṃ na na sakkonti. Arūpavipākā pana tattheva niyamuppannāti arūpapākasseva gahaṇaṃ kataṃ, teneva aṭṭhakathāyaṃ, aññānipi bahūni āruppe uppannāni anokāsatthā rūpaṃ nasamuṭṭhāpentīti vuttaṃ tattha anokāsatānāma ādito paṭṭhāya uppannassa rūpasantatisīsassa abhāvo eva daṭṭhabboti.
而《破迷论》则说:
[189] Vibhāvaniyaṃ pana
所谓“因修色离贪所生,故其因与其相远”——此说亦非正理。
‘‘Rūpavirāgabhāvanānibbattattā hetuno tabbidhuratāyā’’tipi kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.
这是指,虽然由修色、无色离贪之道所生的出世异熟,在有色依处的情况下能见其生色,但此处并非如此,故不能生色。再者,因无禅支而支分羸弱之心亦不生色,所以举双五识为例。此外,其余十五种欲界与色界的结生心,以及漏尽者的般涅槃死心——这些心也不令色生起。然而,这些心在有分时,以及在非漏尽者死时,亦能令色生起,因此此处不将其纳入,应如此理解。
Rūpārūpavirāgabhāvanābhūtamagganibbattassa lokuttaravipākassa rūpokāse sati rūpajanakatādassanatoti. Jhānaṅgavirahena aṅgadubbalānipi rūpaṃ na janentīti dvipañcaviññāṇagahaṇaṃ kataṃ. Itarā nipi pana pannarasakāmarūpa paṭisandhicittāni khīṇāsavānaṃ parinibbānacuti cittanti imāni cittāni rūpaṃ na samuṭṭhāpentiyeva. Evaṃsantepi tāni sabbānipi bhavaṅgakāle akhīṇāsavānañca cutikāle samuṭṭhāpentīti tesaṃ idha agahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
在《破迷论》中则有进一步说明:
[190] Vibhāvaniyaṃ pana
结生心与死心,已摄入十九有分之中,并非另有别心,因此未予排除。此处若说“摄入十九有分之中”,是不恰当的。
Paṭisandhicittaṃ pana cuticittañca ekūnavīsati bhavaṅgasseva antogadhattā cittantaraṃ na hotīti na tassa vajjanaṃ kata’’nti vuttaṃ. Tattha ekūnavīsati bhavaṅgassevāti na vattabbaṃ.
因为无色界异熟就其自体而言,已被排除。为什么如前所说的十五种结生心,在结生刹那不会令色法生起呢?因为它们在结生刹那极其羸弱。要知道,心在生起的那一刹那,若已获得圆满的缘,便具足力量。而色法则要到住位的那一刹那,才具足力量。
Arūpavipākassa sarūpato vajjitattāti. Kasmā pana yathā vuttāni pannarasa paṭisandhicittāni paṭisandhikkhaṇe rūpaṃ na samuṭṭhāpentīti, paridubbalattā. Cittañhināma uppādakkhaṇeeva paripuṇṇaṃ paccayaṃ labhitvā balavaṃ hoti. Rūpañca ṭhitikkhaṇeva.
因此,当这些心在自己的有力刹那,以将生起的状态,依于羸弱的所依而生起时,其自身也极为羸弱,所以这十五种心在那个时候,都不能令色法生起。关于这一点,有些论师认为:无间缘、等无间缘等缘,在心识的生刹那便已周遍;而对于色法,起到支持作用的时节、食,以及后生缘等法,则要到住刹那才能周遍。因此应当了知,色法是在心的住刹那,才获得如此周遍的缘。
Tasmā attano balavantakkhaṇe uppajjamānabhāvena dubbalaṃ vatthuṃ nissāya uppannattā sayaṃpi paridubbalaṃ hotīti sabbānipi tāni tadā rūpaṃ nasamuṭṭhā pentīti. Etthaca keci anantarāsevanādipaccayā cittassa uppādakkhaṇeeva pharanti. Rūpassa pana upatthambhakabhūtā utuāhārā pacchājātapaccayadhammāca ṭhitikkhaṇeevapharantīti tesaṃ yathākkamaṃ uppādakkhaṇe ṭhitikkhaṇeca paripuṇṇapaccayalābho veditabbo.
然而,在《破迷论》中:
[191] Vibhāvaniyaṃ pana
其论据被表述为:“它无后生缘,又不为食等所支持,依羸弱之所依而转起,且自身是客来者,又因为业生色等已占据心生色之处而住立。”其中,“无后生缘”此句,应加以审察。
‘‘Pacchājāta paccayarahitaṃ pana āhārādīhica anupatthaddhaṃ dubbalavatthuṃ nissāya pavattattā attanoca āgantukatāya kammajarūpehica cittasamuṭṭhānarūpānaṃ ṭhānaṃ gahetvā ṭhitattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Tattha pacchājāta paccaya rahitanti idaṃ vicāretabbaṃ.
因为将会说明,结生心在其住时,即使没有后生缘,也能产生色法。确实,当此前的心识刹那住立时,后一心识对于任何色法来说,并非后生缘,因为那时它自身尚未生起。然而说它为“缘”,是因为它是缘的一个部分。然而,漏尽者的死心,由于在已寂灭轮回之根的相续中流转,本性便更加寂静;又因寿行完全灭尽而极其微弱,且依止于已到边际的处所,故更加微弱,因此不能令色法生起。而阿难长老则主张,一切有情的死心都不能令色法生起。正如所说:“漏尽者的死心”是特别加以区分而说的。
Paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe pacchājāta paccaya rahitassa piutussa rūpajanakabhāvassa vakkhamānattā. Na hi attanā avijjamānaṃ pacchimacittaṃ purimacittakkhaṇe ṭhitassa kassaci rūpassa pacchājāta paccayo hoti. Atthi paccayekadesattā tassa paccayassāti. Khīṇāsavānaṃ cuticittaṃ pana pakatiyāva vūpasantavaṭṭamūle santāne pavattattā santataraṃ hoti. Puna āyusaṅkhārānaṃ parikkhayena dubbalatare pariyantagate ca vatthumhi nissitattā dubbalatarañca hotīti taṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti, ācariyānandatthero pana sabbasattānaṃpi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti icchati. Yathāha-khīṇāsavānaṃ cuticittanti visesetvā vuttaṃ.
对于欲界有情,在最后心生起的刹那,此心之后将无间生起欲界有情的最后心。对于色界、无色界最后有的有情,以及那些投生色界、无色界后将入般涅槃者,当他们命终时,他们的语行会灭尽,但他们的身行并未灭尽——
Kāmāvacarānaṃ pacchimacittassa uppādakkhaṇe yassa cittassa anantarā kāmāvacarānaṃ pacchimacittaṃ uppajjissati. Rūpāvacare arūpāvacare pacchimabhavikānaṃ yeca rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ, cavantānaṃ tesaṃ vacī saṅkhāro nirujjhissati, noca tesaṃ kāyasaṅkhāro nirujjhatīti –
然而,由此言说可知,其他有情的死心亦不能令色法生起。因为,在能令色法生起的心没有入胎等特定束缚的情况下,所谓身行不能生起的情况并不存在;而且,认为‘死心所生的色法还会继续流转’也不合理。圣典中也没有‘死心能令色法生起’这样的文句。
Pana vacanato aññesaṃpi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetīti viññāyati. Na hi rūpasamuṭṭhāpaka cittassa gabbhagamanādi vinibaddhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpanaṃ atthi, na ca yuttaṃ cutoca cittasamuṭṭhānañcassa pavattatīti. Nāpi cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetīti pāḷi atthīti.
然于此复注中:
Anuṭīkāyaṃ pana
在那段文中,“当他们死亡时,并非身行灭尽”这句话,不单单证明了死心本身不能生起色法,同时也揭示了在死心之前,所有临死心都不能生起色法。因为在死心中,若身行的灭尽已被遮止,则从死心之前直至第十七心的期间,其身行的生起也一并被遮止。这其中的一切,都应当加以审察。
Tasmiṃ pāṭhe tesaṃ cavantānaṃ noca kāyasaṅkhāro nirujjhatīti vacanaṃ na kevalaṃ cuticittasseva rūpasamuṭṭhāpanābhāvaṃ sādheti, athakho tato purimānaṃ sabbesaṃ maraṇāsanna cittānaṃ rūpasamuṭṭhāpanābhāvaṃpi sādhetiyevāti dīpeti. Cuti cittasmiṃhi kāyasaṅkhārassa nirodhe paṭisiddhe tato pubbe yāva sattarasamacittā etthantare tassa uppādopi paṭisiddhoeva hotīti. Sabbañcetaṃ vicāretabbaṃ.
所谓“身行”,即指入出息。它是一种极为粗显的色法。因此,借由“在死心中,身行并非不灭尽”这句话,便足以表明:死心不能生起其他即便微细的色法。
Kāyasaṅkhāroti hi assāsapassāso vuccati. Soca suṭṭhu oḷāriko rūpadhammoti nacuticitte tannirodhābhāva vacanena itarāni sukhumānipi rūpāni cuticittaṃ najanetīti sakkā vattuṃ.
而其中所说的,
[192] Yañca tattha
的确,文中说:‘当能生起色法的心没有入胎等特定的系缚时,身行不可能不生起。’这也不合理。
Na hi rūpasamuṭṭhāpakacittassa gabbhagamanādi vinibaddhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpanaṃ atthīti vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.
因为,正是入胎等这些情况,才适合作为此义理的证明:即使某个心不能生起粗显的身行,它仍然能生起其他微细的色法。
Tānieva hi gabbhagamanādīni imassatthassa sādhakāni bhavituṃ arahanti oḷārikassa kāyasaṅkhārassa asamuṭṭhāpakaṃpi cittaṃ itaraṃ sukhumarūpaṃ pana samuṭṭhāpetiyevāti.
而且,在那里,
[193] Yaṃpi tattha
文中说:“而且,从死心生起的心生色会持续流转,这也是不合理的。”这一说法同样没有根据。
Na ca yuttaṃ cutoca cittasamuṭṭhānañcassa pavattatīti vuttaṃ. Taṃpi akāraṇaṃ.
因为,死后心生色仅生起少数几个刹那,这并无任何矛盾。
Na hi cutito paraṃ katipayakhaṇamattaṃ cittajarūpapavattiyā koci virodho atthīti.
再者,在那里,
Yañca tattha
文中说:“亦无‘死心能令色法生起’之圣典文句。”对此,虽确实没有“死心不能令色法生起”这样的文句,但除了“身行”之外,亦不能作此说。
Nāpi cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetīti pāḷi atthīti vuttaṃ. Tatthapi cuticittaṃ rūpaṃ nasamuṭṭhāpetītipi natthi, aññatra kāyasaṅkhārāti na na sakkā vattunti.
然而,如下所说或许才合理:正如色法在最初结生时,仅于一个心识刹那,或由于所依之缘微弱,或由于自身的迟钝性而力弱;同样,在最终死亡时,或由于缘渐耗尽,或由于临近灭尽,它们亦变得极为微弱。因此,可以理解:依止于处所最初与最终阶段的结生心与死心,是同样微弱的。
Evaṃ pana yuttaṃ siyā, yathā rūpadhammā ādito paṭisandhikāle ekacittakkhaṇamatte paccayaparittatāyavā attano dandhavutti tāyavā dubbalā honti, tathā pariyosānepi maraṇakāle parikkhīyamānapaccayatāyavā nirodhāsannatāyavā paridubbalāeva hontīti sakkā vattuṃ. Tasmā vatthussa ādiantanissitāni paṭisandhicuticittāni samadubbalānieva hontīti sakkā viññātunti.
然而,在《分别论炽明注》中,
Vibhāvaniyaṃ pana
而在《阿毗达摩义显扬》中,他以为[其解说]与圣典有矛盾,便未加任何审察,只是将诸注疏中所阐述的义理充分加以展开罢了。
Abhidhammatthavikāsaniyañca pāḷivirodhaṃ maññamāno kiñcimattampi avicāretvā ṭīkāsu vuttanayameva suṭṭhu vikāsayitvā gatoti.
“从第一个有分心开始”:即从第一个有分心生起的刹那开始。“正在生起”:即于每一生起刹那正在生起,而非住立,亦非正在坏灭。这是其义。理由已如前述。“于彼”:即于那七十五种心中。“安止速行”:即除去二种神通心的二十六种安止速行。“威仪”:即除去行走的三种威仪。
Pathamabhavaṅgamupādāyāti pathama bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇato paṭṭhāya. Jāyantamevāti uppādakkhaṇe uppādakkhaṇe uppajja mānameva, na tiṭṭhantaṃ. Naca bhijjamānanti attho. Kāraṇaṃ vuttameva. Tatthāti tasmiṃ pañcasattatividhe citte. Appanājavananti abhiññādvayavajjitaṃ chabbīsatividhaṃ appanājavanacittaṃ. Iriyāpathanti gamanavajjitaṃ tividhaṃpi iriyāpathaṃ.
【194】然于《显扬论》中,
[194] Vibhāvaniyaṃ pana
文中提到了“行走等”,此说不成立。
‘‘Gamanādī’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
事实上,若无表色,即便肢体的微动也无法实现,更何况是行走呢?而且,如前所述的安止速行心,也无法引发表色。句中“pi”一词,正是为了说明它并非仅是色的生起之因。“它支撑”意指它维持。这或许才是正确的读法。其含义是:对于由随后将提到的那些心所造作、依其自身状态而存在的威仪,它予以维持和支撑,使之不倾倒、不动摇。而此处所说的“支撑”,应理解为仅仅是维护其现有状态的威仪,而非像推开船只那样使其向前。否则,便会招致与“僵硬表色”相混淆的过失。于此,当知:坐着或站立时,若有分心等持续不断地生起,肢体便会下沉、倾倒。然而,当这二十六种醒觉心,以及后面将提到的三十二种醒觉心生起时,便不会如此。当那些心生起时,肢体得到支撑,既不沉降,也不倾倒,它们就如先前被安立时那样继续保持着。
Na hi aṅgapaccaṅgānaṃ calanaphandanamattaṃpi viññattiyā vinā sijjhati. Kuto gamanaṃ. Naca yathāvuttaṃ appanājavanaṃ viññattiṃ samuṭṭhāpetuṃ sakkotīti. Pi saddena taṃ nakevalaṃ rūpasamuṭṭhāpakamattaṃti dasseti. Sannāmetīti sandhāreti ayamevavā pāṭho siyā, vakkhamānehi cittehi abhisaṅkhataṃ yathāpavattaṃ iriyāpathaṃ apatamānaṃ acalamānaṃ dhāreti upatthambhetīti attho. Upatthambhanañcettha yathāpavattassa iriyāpathassa rakkhanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Naukkhipitvā viya abhinīharaṇaṃ. Itarathā thambhanaviññattiyā pasaṅgo siyāti. Etthaca yathānisinnassavā ṭhitassavā bhavaṅga citte abbokiṇṇe pavattamāne aṅgāni osīdanti patanti. Na tathā imasmiṃ chabbīsatividhe jāgaraṇacitte vakkhamānesucadvattiṃsa vidhesu jāgaraṇacittesupavattamānesu. Tesu pana pavattamānesu aṅgāni upatthaddhāni honti. Na osīdanti na patanti. Pubbe yathā thapitāneva pavattantīti veditabbaṃ.
然而,在《Vibhāvani》中,
[195] Vibhāvaniyaṃ pana
“并非在这些三十二种以及将述的二十六种醒转心中生起”——这才是正确的读法。
‘‘Na eva metesu dvattiṃsavidhesu vakkhamānesu ca chabbīsati yā jāgaraṇacittesu pavattamānesū’’ti pāṭho.
然而,正确的读法应是“并非在这二十六种醒转心以及将述的三十二种中生起”。“应被了知”是指意门的转向。因为五门路的速行心并不能令表色生起。其中,“或以‘pi’字仅取威仪路支持之义”,应知转向等五门路心亦被取用。此处所说威仪路,即依行、住、坐、卧等种种特定状态而生起的色法本身。虽然如此,有些心只能产生色的共相,而不能更进一步;有些心依其他心的力量,只能维持已生起的威仪路,而不能令未生起的威仪路生起;有些心能令表色生起,也能令未生起的威仪路生起,还能产生其他身、语的变化。而那些能产生后续作用的心,必定也能产生其前及更前的作用——应知此分类是为阐明此义而作。
Na evametesu chabbīsatiyā jāgaraṇacittesu vakkhamāne suca dvattiṃsa vidhesu pavattamānesūti pana pāṭho yutto. Voṭṭhabbananti manodvāre āvajjanamāha. Na hi pañcadvārikāni javana cittānipi viññattiṃ samuṭṭhāpenti. Iriyāpathupatthambhana mattaṃ vā pisaddena gahithaṃ sandhāya voṭṭhabbanādīni pañcadvārikānipi gahitāniti daṭṭhabbaṃ. Etthaca iriyāpathonāma gamanādinā tena tena avatthāvisesena pavattā rūpadhammāeva. Evaṃ santepi kiñcicittaṃ rūpa sāmaññameva janeti na tatoparaṃ. Kiñci aññacittassa vasena yathāpavattaṃ iriyāpathaṃ rakkhituṃeva sakkoti, na appavattaṃ iriyāpathaṃ pavattetuṃ. Kiñci viññattiṃ samuṭṭhāpetvā appavattañca iriyāpathaṃ pavattetuṃ sakkoti. Aññānica kāyika vācasika vikārāni janetuṃ sakkoti. Yānica cittāni uttarakiccaṃ janetuṃ sakkonti. Tāni heṭṭhimaheṭṭhimaṃ kiccaṃ janetuṃ sakkontiyevāti dassanatthaṃ ayaṃ vibhāgo katoti veditabbo.
而在《破迷论》中所述:
[196] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
又有人认为:“凡是能生起表色的心,必定是威仪路的支持者,因为威仪路与表色不相离。”此说并不合理。
‘‘Yaṃpana cittaṃ viññattijanakaṃ, taṃ ekaṃsato iriyāpathu patthambhakaṃ. Iriyā pathassa viññattiyā saha avinābhāvato’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
此处所说的“威仪路支持”,本即指不伴有表色的情况,而非伴有表色的情况。否则,安止速行等也应能生起表色了。“十三喜俱速行心”是指:连同生笑心,从贪根、大善、大唯作中各取四种,合为十三喜俱速行心。对此应知:凡夫有善与不善各八种;有学于智不相应者,有善与不善各六种;漏尽者则有唯作五种。据“一切身语意业,皆以智为先导、随智而转”的说法,有人认为“无推度作用的生笑心不可能出现于一切知佛”,此说在注释书中已被驳斥。因为若持此见,则其他无因心及智不相应的大唯作速行心亦不应出现于佛陀,这将导致过失。因此应知:依生笑心而生起的笑业,是就其前后所生起的智,而说为“以智为先导、随智而转”的。“被普遍认知为冷热”,即“这是冷的,这是热的”,如此被一切世间凡夫善加辨别而认知。“已达住位”,意指已达到其自身的住位或住时,而非如心识般刹那生起,这是其含义。如前所述,理由已明。
Idha hi iriyāpathupatthambhanaṃnāma viññattirahitamevā dhippetaṃ, na viññattisahitaṃ. Itarathā appanājavanānaṃpi viññattijanakatā āpajjeyyāti. Somanassajavanāni terasāti hasituppādena saddhiṃ lobhamūlato mahā kusalato mahā kriyato ca cattāricattārīti terasa somanassajavanāni. Tesupana kusalā kusalato aṭṭhaputhujjanānaṃ. Diṭṭhivippayuttā kusalakusalato chasekkhānaṃ. Kriyato pañcakhīṇāsavānanti daṭṭhabbaṃ. Sabbaṃ kāyavacīmanokammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattanti vacanato vicāraṇakiccarahito hasituppādo sabbaññubuddhānaṃ nasambhavatīti evaṃ pavatto vādo aṭṭhakathāyaṃ paṭikkhittoyeva. Tasmiṃvāde hi sati itaresaṃpi ahetukacittānaṃ ñāṇavippayuttamahā kriyajavanānañca buddhānaṃ asambhavo āpajjati. Tasmā tesaṃ hasituppādacittena pavattassa sitakammassa pubbāparapavattānaṃ ñāṇānaṃ vasena ñāṇapubbaṅgamatā ñāṇānuparivattatā ca veditabbāti. Sītuṇhotusamaññātāti idaṃ sītaṃ idaṃ uṇhanti evaṃ sabba lokiyamahājanehi suṭṭhu paricchinditvā ñātā. Ṭhitippattāvāti attano ṭhitibhāvaṃ ṭhitikkhaṇaṃvā pattāeva. Na pana cittamiva jāyanta mattāti attho. Kāraṇaṃ vuttameva.
而在《破迷论》中所说的:
[197] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
由于获得后生缘等的支持,在住时刹那,时节与食素变得强而有力,故说‘火界已达住位’等。其中,后生缘之说前文已作审察。
‘‘Pacchājātādipaccayupatthambhalābhena ṭhitikkhaṇeeva utuojānaṃ balavabhāvoti vuttaṃ tejodhātu ṭhitippattātiādi’’. Tattha pacchājātapaccayavacanaṃ heṭṭhā vicāritameva.
再者,如果时节的强力与能生色都依赖于后生缘,那么在结生心的住时刹那,它便不能生起色法,因为那时后生缘并不存在。然而,论中将说‘从住时开始,有时节生色’。在此,‘住时’指的是结生心的住时。因此,关于后生缘的说法,应审察后而信受。所谓‘名为食素的食’,依业生等有四种属于内相续,依所食、所饮、所嚼、所尝有四种属于外相续,合为二种食。据说,这两者通过触而得支持,在吞咽时能生起如是色法。在此,正如外来的时节与内生四种因的时节、食素相结合,外来的食素也能在体内生起色法,此说见于一切注释书。
Apica, yadi utuno balavabhāvo rūpuppādanañca pacchājātapaccayāyattaṃ siyā. Evaṃ sati so paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe rūpaṃ na samuṭṭhāpeyya, tadā pacchājātapaccayasseva abhāvato. Vakkhatica ṭhitikālamupādāya utusamuṭṭhānāti. Etthaca ṭhitikālanti paṭisandhicittassa ṭhītikālo vuttoti. Tasmā pacchājātapaccayavacanaṃ vicāretvā sampaṭicchitabbanti. Ojāsaṅkhāto āhāroti kammasamuṭṭhānādivasena catubbidho ajjhattasantāna gatoasitapītakhāyitasāyitavasena catubbidho, bahiddhasantā nagatoca ojāsaṅkhāto duvidhāhāro. Tadubhayāpica saṃsagga vasena laddhupatthambhā evarūpaṃ samuṭṭhāpentīti vuttaṃ ajjhoharaṇa kāleti. Etthaca bahiddhāsambhūtena utunā saha ajjhatta sambhūtānaṃ catusamuṭṭhānānaṃ utuojānaṃ viya bahiddhāsambhūtāya ojāyapi ajjhattaṃ rūpasamuṭṭhānaṃ sabbaaṭṭhakathāsu vuttaṃ.
如《中部注释书》中所说:
Yathāha-majjhimaṭṭhakathāyaṃ
段食刚一放入口中,便能生起八种色法。而当饭粒经牙齿嚼碎并咽下时,每一粒都能生起八种色法。
Kabaḷīkārāhāro tāva mukhe thapitamatto eva aṭṭharūpāni samuṭṭhāpeti. Dantavicuṇṇitaṃ pana ajjhoharīyamānaṃ ekekaṃ sitthaṃ aṭṭha aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpetīti.
然而,阿阇梨法护长老在《中部复注》中表达了这样的意图:“如果外来的食素能够生起色法,那么如同外来的时节能在内外生起色法一样,它也应当能在外部生起色法。但它并不能,因此即使进入内部,也还是不能生起色法。必定只有内在的食素才能生起色法,外来的食素仅仅是资助缘而已。”因此说“刚放入口中”,而不说“被咀嚼时”。因为仅凭那样便能成为内在的缘,所以他说“能生起八种色法”。然而,执受的时节与食素是极为殊胜的色法,外来的食素进入内部后,被那时节很好地消化,又得到那食素很好地资助,从而在体内以脂肪、润滑、积聚的方式生起色法,这是合理的。所谓“在吞咽时”,是就达到极强力的阶段而说。在《清净道论》中则说:“母亲所食之物也能扩散至胎儿的身体而生起色法。涂于身体的食物也能生起色法。”而前文已说“刚放入口中便能生起八种色法”。“已达住位”即已达到自己的住时刹那。在此,于四种生因之中,时节最为广大、最有力、最遍满。因为它既是整个器世间以及外界行世间的生起者与毁灭者,对于有情世间,也是最主要的内部积聚。其他三种则
Ācariyadhammapālattherena pana yadi bahiddhasambhūtā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeyya, evaṃ sati yathā bahiddhasambhūto utu ajjhattañca bahiddhāca rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Tathā sā bahiddhāpi rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Na pana samuṭṭhāpeti. Tasmā sā ajjhattaṃ patvāpi rūpaṃ na samuṭṭhā petiyeva. Ekantena pana ajjhattaojāeva samuṭṭhāpeti. Sā pana tassā upatthambhanapaccayoeva hotīti adhippāyena mukhe thapitamattoeva. Na saṅkhādito. Tattakenapi abbhantarassa paccayo hotiyeva, kenāha aṭṭha aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpetīti majjhimaṭīkāyaṃ vuttaṃ. Yasmā pana upādinnakā utu ojānāma suṭṭhu paṇītarūpā honti, tasmā bahiddhā ojāpi ajjhattaṃ patvā tena utunā suṭṭhu sediyamānā tāyaca ojāya suṭṭhu upatthambhīya mānā sarīre medasinehupacayavasena rūpaṃ samuṭṭhāpetiyevāti yuttaṃ. Ajjhoharaṇakāleti idañca suṭṭhu balavabhāvappatta kālaṃ sandhāya vuttaṃ. Visuddhimagge pana mātarā paribhuttāhāropi dārakassa sararaṃ pharitvā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Sarīre makkhitāhā ropi rūpaṃ samuṭṭhāpetīti vuttaṃ. Mukhe thapitamattoeva aṭṭharūpāni samuṭṭhāpetītica pubbe vuttanti. Ṭhāna pattovāti attano ṭhitikkhaṇaṃ pattoeva. Etthaca catūsu samuṭṭhānesu utueva mahanto mahāthāmo mahāvipphāroca hoti. So hi sakalassapi okāsalokassa bahiddhā saṅkhāralokassaca samuṭṭhā pako vināsako ca hoti. Sattalokassaca soeva mahanto ajjhattasambhārabhūto hoti. Itarāni pana tīṇi tassa parivāramattānieva sampajjantīti.
心处色唯是业生,而非心生等。如果这样,经中所说“贤友舍利弗,你的诸根确实明净。你现在以何种住而住?”又该如何解说?这是由于依诸根资具之色、及等至心所等起之色的清净与明净性而假立(upacari)的缘故。正如一体相续而转起的四界色,若一处明净,则一切皆明净;若一处萎悴,则一切皆萎悴。应知时节、心、食三者,是九种业生色的资助缘。在此,业生色应视为犹如青莲花、红莲花;业如他们之种子;时节、食等如泥与水。两种表色唯是心生,正如世尊在“心俱生、心随转法”中所说。为何说“声是心、时节生”?难道在《小部·尼提迦陀经》中,不是以“金色、妙音、妙形、美貌”等那样的业殊胜而说名声成就吗?确实如此,然而,由于业的殊胜,如同极清净、极甜美的声音生起那样,所依处与发声器官的执受身体之善构性,以及不为风、痰等所障碍之性也得以成就。因此,将以此身体善构等为根本的声音成就归于业果,而称为“妙音”。应知这并非绝对因为声是业生。
Hadaya indriya rūpāni kammajāneva, na cittajādini. Yadievaṃ vippasannāni kho te āvuso sāriputta indriyāni. Katarena tvaṃ etarahi vihārena viharasīti kasmā vuttanti. Indriyasambhārānaṃ vaṇṇānaṃ samāpatti cittasamuṭṭhitānaṃ visadavippasannatāvasena upacari tattāti. Tathā hi ekābaddhapavattāni catujarūpāni ekasmiṃ vippasanne sabbāni vippasannāneva honti. Milāteca milātānevāti. Utucittāhārā pana tesaṃ navannaṃ upatthambhanapaccayā hontīti veditabbaṃ. Ettha ca uppalapadumāni viya kammajarūpāni daṭṭhabbāni. Tesaṃ bījaṃ viya kammaṃ. Kaddamodakāni viya utuāhārādīni. Viññatti dvayaṃ cittajameva. Tathā hi taṃ cittasahabhū cittānuparivattidhammesu bhagavatā niddiṭṭhanti. Saddocittotujoti kasmā vuttaṃ. Nanunidhikaṇḍasutte suvaṇṇatā susaratā susaṇṭhānaṃ surūpatātiādinā tādisena kammavisesena saddasampattināma vuttāti. Saccaṃ, kammavisesena pana yathā suvisado sumadhuro saddo pavattati, tathā ṭhānakaraṇagatānaṃ upādinnakasarīrānaṃ susaṇṭhitatā vāta semhādīhi apalibuddhatāca hoti. Tasmā tammūlikāsaddasampatti kammaphalesu pakkhipitvā susaratāti vuttā. Na ekantena saddassa kammajanitattāti veditabbā.
为何说“轻快性等三法由时节、心、食生起”?难道不是曾说过“青年,此即趋向少病之道,即不害”吗?而这色法中的轻快性、柔软性、适业性三者,亦由少病之缘所等起。正如迟钝性等是由其对立之缘——界之浊乱——所等起,此处轻快性等亦被说为由其对立之缘所等起。答言:业生色,犹如投入水中的百炼油,其本性即随业而成为轻快、柔软、适业。因此,这些业生色并无另外的轻快性等变化。由此,它们仅在一生之中、一段期间内得以现前。也正因为如此,在《双论》中,它们的时间差别是以结生与转起所限定的期间现前而被摄取的。然而,心确实因种种盖障的差别,或因乐、苦、喜、轻安、信、慧等的差别,在种种刹那中有种种状态;同样,时节与食也因适宜与不适宜的差别而有种种状态。因此,唯由这三者——心、时节、食——所等起的色,方在种种刹那中,依沉重、轻快等而有种种变化。由此,它们依相续、刹那而获得时间差别。也正因为如此,在《双论》中,对于非业生色于转起时,也以刹那、相续的方式摄取了时间差别。难道不是曾说过“病是业异熟生”吗?若如此,在由业等起的病色中,也应有由彼业所生起、作为……
Lahutādittayaṃ utucittāhārehi sambhotīti kasmā vuttaṃ. Nanu appābādhasaṃvattanikā esā māṇava paṭipadā, yadidaṃ avihiṃsāti vuttaṃ. Appābādha paccayasamuṭṭhitañca etaṃ rūpattayaṃ. Tathā hi dandhattādi kara dhātukkhota paṭipakkhapaccaya samuṭṭhānatā etassa vuttāti. Vuccate, kammajarūpānināma udake pakkhittāni satapākatelāni viya pakatiyāva kammānurūpaṃ lahu mudu kammañña bhūtāni honti. Tasmā tesaṃ visuṃ lahutādi vikāronāma natthi. Yato tesaṃ ekasmiṃbhave ekāaddhā paccuppannatāva labbhatīti. Evañca katvā yamakesupi tesaṃ kālabhedo paṭisandhivutiparicchinnena addhā paccuppanneneva gahitoti. Yasmā pana cittaṃnāma nānānīvaraṇabhedavasenavā sukha dukkha pīti passaddhi saddhā paññādi vasenavā nānā khaṇesu nānā avatthā yuttaṃ hoti. Tathā utuāhārāca sappāyā sappāyabhedavasena. Tasmā tehi tīhi samuṭṭhita rūpānieva nānākhaṇesu garukalahukādi vasena nānāvikārayuttāni honti. Yato tesaṃ santati samaya vasena kālabhedo labbhati. Evañca katvā yamakesupi akammajānaṃ pavattikāle khaṇasantativasenapi kālabhedo gahitoti. Nanu kammavipākajā ābādhāti vuttaṃ. Satica kamma samuṭṭhāne ābādharūpe tatovuṭṭhānabhūto kammajo lahutādi guṇopi visuṃ labbhamāno siyāti. Na. Yesañhi vasena imasmiṃ sarīre kammavipākajānāma ābādhā uppajjanti. Tāni upapīḷakupa ghātakakammānipi gatikālapayoga vipattiyo labhamānāni eva sarīraṭṭhakā pathavādayo vātapittādayoca utusamuṭṭhānā dhātuyo khobhetvā nānābādhe uppādenti. Utusamuṭṭhānāsu pana khubbhitāsu itarāni tadanugatikāni eva honti. Teneva hi sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jigacchāyapi ruppati, vipāsāyapi ruppatītiādinā utupadhānova rūpadhammānaṃ ruppanapaccayo vuttoti. Tasmā kevalaṃ kammasamuṭṭhāno ābādhonāma natthi. Yato yathāvutto kammajo lahutādiguṇonāma visuṃ labbhamāno siyāti.
然而,由不害之业所生的有情,由于远离了那些恼害等业,且其身体各部分坚实、润泽、安住、难以被扰乱,故在所生之处无病。因此,正是针对此义,才说:“青年,此即趋向少病之道,即不害。”并非因为少病之因的轻快性等三法是由业等起的。也正因如此,应知在《色蕴》中,此色之三法唯于业所生色中被解说。所谓色聚,即使在一极微中,也是以多种方式现起。因此,当它在四界色聚中以密集性现起时,作为别聚的虚空界也明显可见,故在四界色聚中摄取了虚空界。诚然,一切非完成色都不由任何缘所造作。然而,其中的相色,并不像其余非完成色那样依心等缘的差别而显现差别,故说“相色不从任何处生起”。“于正在生起等之色”,即于正在生起、正在老、正在灭的色聚。“由于自性”,即由于唯是名为生、老、灭的相之自性而已。在此《色蕴》中,并未说到“时节等起”及“食等起”,唯在《发趣论》中才有说。
Yasmā pana avihiṃsā kammanibbattā sattā tesaṃ upapīḷakādīnaṃ kammānaṃ suvidūratāyaceva sarīrakoṭṭhāsānaṃ ghanasiniddhasaṇṭhitiyā dukkhobhaniyatāyaca nibbattabhave nirābādhā honti. Tasmā tadatthaṃ sandhāya appābādhasaṃvattanikā esā māṇavapaṭipadā. Yadidaṃ avihiṃsāti vuttaṃ, na pana appābādhanimittassa lahutādittayassa kammasamuṭṭhānatāya. Evañca katvā rūpakaṇḍena kammassakaṭattārūpesu eva etaṃ rūpattayaṃ niddiṭṭhanti daṭṭhabbaṃ. Rūpakalāpānāma ekasmiṃ paramāṇusmiṃpi bahuvidhā hutvā pavattanti. Tasmā catujarūpa kalāpesu ghanabhāvena pavattamānesu kalāpantarabhūtā ākāsadhātupi dissamānāeva hotīti katvā catujesu tassā gahaṇaṃ kataṃ. Kāmaṃ sabbānipi anipphannarūpāni kenaci paccayena anipphāditāni honti. Tesu pana na tathā lakkhaṇarūpāni. Yathā itarāni cittādi paccaya visesena dissamāna visesāni hontīti vuttaṃ lakkhaṇarūpāni na kutoci jāyantīti. Jāyamānādi rūpānanti jāyamāna jiyyamāna miyyamānānaṃ rūpakalāpānaṃ. Sabhāvattāti jātijarāmaraṇasaṅkhātalakkhaṇasabhāvamattattā. Etthaca rūpakaṇḍe utusamuṭṭhānanti ca āhārasamuṭṭhānanti ca vuttaṃ natthi. Paṭṭhāne eva vuttaṃ.
这里可能有人会问:在巴利圣典中,老性与无常性被说为“不从任何处等起”,因此,在本注疏中将它们也归入“不从任何处等起”是合理的。然而,积集与相续,在巴利圣典中也被说为“从某些处等起”。在义注中,连同它们一起,还提到了二十种业生色、十七种心生色、十四种时节生色、十三种食生色,故在此不应说它们“不从任何处等起”。答言:作为色之生因的生起作用,唯在它们所生色的生刹那起作用,此后则不作用。因此,唯在彼刹那可得的积集与相续,才堪称“从某些处生起”的同义语,而非老性与无常性。因此,在巴利圣典与义注中,唯将积集与相续摄于“从某些处等起”。再者,对于先前未生的诸法,有缘时则生,无缘时不生,这是成立的;然而,对于已生的诸法,说它有缘时则老、灭,无缘时则不老、不灭,这是不成立的。因此,前两者——积集与相续——的生起绝对依于缘,后两者——老性与无常性——的生起则绝对不依于缘。应以此道理,了知它们在“从某些处等起”中被摄取与不被摄取的区别。至于经典中说“诸比丘,老死是有为、缘生”这句经文,……
Ettha siyā, jaratā aniccatā pāḷiyameva na kutoci samuṭṭhānāti vuttā. Tasmā idhapi tāsaṃ nakutoci samuṭṭhānesu gahaṇaṃ yuttaṃ. Upacayasantatiyo pana pāḷiyaṃpi kutoci samuṭṭhānesu vuttā. Aṭṭhakathāyaṃpi tāhi saddhiṃ visati kammajarūpāni sattarasa cittajarūpāni cuddasa utujarūpāni terasa āhāraja rūpāni vuttāni. Tasmā idha tāsaṃ nakutocisamuṭṭhānatā navattabbāti. Vuccate, rūpajanakānaṃ jananabyāpāronāma attanā janitarūpānaṃ uppādakkhaṇe eva pharati. Na-tato paraṃ, tasmā tasmiṃ khaṇe labbhamānā upacayasantatiyoyeva kutoci jātapariyāyaṃ arahanti, na jaratā aniccatāyoti katvā pāḷiyaṃ aṭṭhakathā yaṃca tāsaṃeva kutoci samuṭṭhānesu gahaṇaṃ kataṃ. Apica, pubbe ajātā dhammā paccaye sati jāyanti. Asati na jāyantīti atthi. Jātā pana dhammā paccaye sati jiyyanti, miyyanti. Asati najiyyanti namiyyantīti natthi, tasmā purimānaṃ dvinnaṃ pavatti ekantena paccayāyattā hoti. Pacchimānaṃ dvinnaṃ pavatti pana ekantena paccaya nirapekkhā hotīti iminā pariyāyena tāsaṃ tesu gahaṇaṃ agahaṇañca veditabbaṃ. Yaṃ pana suttapadesu jarāmaraṇaṃ bhikkhave saṅkhataṃ paṭicca samuppannanti vuttaṃ. Taṃ jātiyā satieva tadubhayaṃ paññāyati. Asati na paññāyatīti iminā pariyāyena vuttanti veditabbaṃ. Idha pana pubbe vuttanayena itara anipphannarūpāni viya cattāripi etāni cittādipaccayavisesena dissamānavisesāni na hontīti catunnaṃpi na kutoci jātatā vuttā. Evaṃsantepi sārataraṃ pāḷinayaṃ atidhāvanto viya hotīti upacayasanta tīnaṃ kutoci samuṭṭhānesu saṅgahoeva seyyoti. [Rūpasamuṭṭhānanayo]
159159. 它们只有一种称为‘生’的生起,故为‘同生’。它们只有一种称为‘无常性’的灭,故为‘同灭’。此处‘一’(eka)一词是在‘共同’(saṅkhāna)的意义上使用的。因此,凡是依同一种生而生起的色法,也依同一种无常性而灭。在此,这些色法的聚合即称为‘色聚’(rūpakalāpa)。然而,若有人依聚内的色法计算,认为即使在一个聚中也有多种生等,这便与根本复注不相符,是不合理的。因为那里说:‘属于各个聚的色法,随着该聚的生等而转起,各个聚的生等各自为一’,正如各个聚的命根被称为‘依聚而转的色法’一样。如是,聚的生等自性——即生等——只称为‘所造色’。如是,‘限定变异的色法亦应如是结合’。而诸处的积集是什么呢?就是色的积集。由于说‘色的相续’,那些生等相色各自独立于色法,而非属于聚,这应当如此宣说。由于说‘四大种的所造净色是色法的寿’等,眼等与命根等在一个聚中也会变成多种。因此,不应作那样的计度,而应得出结论:在一个聚中,相色也如其他所造色一样,各自为一。
159. Eko eva jāti saṅkhāto uppādo etesanti ekuppādā. Ekoeva aniccatāsaṅkhāto nirodho etesanti ekanirodhā. Ekasaddo cettha saṅkhāne pavatto. Tasmā tena yāni rūpāni ekāyaeva jātiyā jāyanti. Ekāya eva aniccatāya nirujjhanti. Tesaṃ piṇḍi idha rūpakalāponāmāti dasseti. Ye pana kalāpagata rūpagaṇanāya ekasmiṃ kalāpepi anekāni jātiādīni kappenti, tesaṃ mūlaṭīkāya nasameti. Yuttica natthi. Vuttañhi tattha ekekakalāpa pariyāpannānaṃ rūpānaṃ saheva uppādādipavattito ekekakalāpassa uppādādayo ekekāva hontīti yathā ekekassa kalāpassa jīvitindriyaṃ kalāpā nupālakaṃ upādāya rūpanti vuccati. Evaṃ kalāpuppādādi sabhāvā jātiādayo upādāyarūpānicceva vuccanti. Evaṃ vikārapariccheda rūpānica yojetabbānīti. Yadica yo āyatanānaṃ ācayo. So rūpassa upacayotica yo rūpassa upacayo. Sārūpassa santatītica vuttattā tāni jātiādīni lakkhaṇarūpāni visuṃvisuṃ rūpānaṃeva, nakalāpassāti vucceyyuṃ. Catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādo rūpīnaṃ dhammānaṃ āyūtiādinā vuttattā cakkhādi jīvitādīnipi ekasmiṃ kalāpe anekānieva āpajjeyyuṃ. Tasmā tathā kappanaṃ akatvā ekasmiṃ kalāpe aññāni upādārūpāni viya lakkhaṇarūpānipi ekekānievāti niṭṭhaṃ gantabbanti.
它们有一个称为大种的‘依止’,故为‘同依止’。在此,‘一’(eka)一词在‘共同’的意义上是合适的,因为四大种共同具有依止性。而那些由‘同生’等特性所契合的,绝对称为‘俱生’(sahavuttino)。以十为量,即是十法聚;十个的集合,即为十法聚。以眼为标志的十法聚,即眼十法聚;或者说,以眼为主要的十法聚,即眼十法聚。其余的也依此理趣。然而,由于没有表色变化,心生的声音便不能转起;而没有该声音,该表色变化也不能转起。因此,意在说明‘心生的声九法聚或语表九法聚不能产生’,故说:‘语表在声中,与语表俱生为十法聚’。但在此,‘表色变化无声音则不能转起’倒是合理的。所谓‘由该语表令知、令知性’,即说‘此色为语表’。不过,无表色变化的心生声九法聚,在诸义释中已有说明,如说:‘从结生刹那起,在缘起义释中,由转起及心所生之声九法聚’。
Eko samāno mahābhūtasaṅkhāto nissayo etesanti ekanissayā. Ettha pana samānatthe ekasaddo yutto. Catunnaṃ bhūtānaṃ nissayatāsambhavato. Yānicaekuppādatādīhitīhilakkhaṇehi yuttāni. Tāni ekantena sahavuttīni nāma hontīti vuttaṃ sahavuttinoti. Dasaparimāṇāniassātidasakaṃ. Dasannaṃ samūho vā dasakaṃ. Cakkhunā upalakkhitaṃ dasakanti cakkhudasakaṃ. Cakkhupadhānaṃvā dasakaṃ cakkhudasakaṃ. Esanayo sesesupi. Yasmā pana cittajo saddo viññattivikārena vinā napavattati. Viññattivikāroca tena saddena vinā napavattati. Tasmā cittajaṃ saddanavakaṃvā vacīviññattinavakaṃvā nasambhavatīti adhippāyena vacīviññatti sadde hi ca sahavacīviññatti dasakanti vuttaṃ. Ettha pana viññatti vikāro saddena vinā napavattatīti idaṃ tāva yujjati. Yā tāya vācāya viññatti viññāpanā viññāpitattaṃ. Idaṃ taṃrūpaṃ vacīviññattīti hi vuttaṃ. Viññattivikārarahitaṃ pana cittajaṃ saddanavakaṃ. Aṭṭhakathāsu āgatameva. Yathāha-paṭiccasamuppāda niddesesu paṭisandhikkhaṇato uddhaṃ pavattaututoceva cittatoca saddanavakanti.
依大义释的理趣,有一种无表色、不可由耳识知、名为寻之震动的声音,可作为心生的声音而得。但这已被佛音尊者破斥。如说:‘在《发趣论》中亦说:心生的声处是耳识的所缘缘。’因此,无表色由撞击而生、不可由耳识知的寻之震动声,是不存在的。《清净道论》中说了入息出息的心生声九法聚,如说:‘在心生的入息出息部分,连同食素第八及声,即为九。’而当声九法聚被引来时,声轻快性等十二法聚也被引来。因此,纯八法聚、声九法聚、身表十法聚、语表十法聚、轻快性等十法聚、声轻快性等十二法聚、身表轻快性等十二法聚、语表声轻快性等十三法聚——这八种心生的色聚应当被确立。然而在《谛要略》中,除了声轻快性等十二法聚之外,只说了七种心生色聚。
Mahāaṭṭhakathā nayena viññatti rahito vitakka vipphāra saddonāma asota viññeyyo cittajo saddo labbhati. So pana saṅgahakārena paṭisiddho. Yathāha-paṭṭhānepi cittasamuṭṭhānaṃ saddāyatanaṃ sotaviññāṇassa ārammaṇapaccayena paccayoti āvataṃ. Tasmā vinā viññattighaṭṭanāya uppajjamāno asota viññeyyo vitakkavipphārasaddonāma natthīti. Visuddhimagge assāsa passāse cittajaṃ saddanavakaṃ vuttaṃ. Yathāha-cittaje assāsa passāsa koṭṭhāsepi ojaṭṭhamakañceva saddocāti navāti, saddanavakeca āgate saddalahutādi dvādasakaṃpi āgatameva hoti. Tasmā suddhaṭṭhakaṃ, saddanavakaṃ, kāyaviññatti nākaṃ, vacīviññatti dasakaṃ, lahutādekā dasakaṃ, saddalahutādidvādasakaṃ, kāyaviññatti lahutādi dvādasakaṃ, vacīviññattisaddalahutādi te rasakanti aṭṭhacittajakalāpā paccetabbāti. Saccasaṅkhepe pana sadda lahutādi dvādasakaṃ visuṃ agahetvā cittaja kalāpā satteva vuttā.
然而,在其诸复注中,《古疏》则这样说:
Ṭīkāsu panassa porāṇaṭīkāyaṃ
依《大义释》的理趣,在指出“无表色、不可由耳识知的寻之震动声”属于声九法聚之后,又举出了不同的说法。此外,有人说:“大众集会时,远处无法了知其音节、词句与文义的心生喧闹声,正是无表色。”同样地,对于互不了解语言的野兽与鸟类,以及盲人等,也说有这种无表色的心生声。
Mahāṭṭhakathānayena viññattirahite asota viññeyye vitakka vipphārasadde saddanavakaṃ dassetvā puna vādantaraṃ dassentena. Apica, mahājanasannipātassa dūrato apaññāyamānakkharapadabyañjanattho cittasamuṭṭhānanighosasaddo aviññattiko evāti vadanti. Tathā migapakkhīnaṃca aññamaññaṃ bhāsaṃ ajānantānaṃ andhadamiḷādinaṃ aviññattiko cittasamuṭṭhānasaddo atthīti vuttaṃ.
其中,所谓的“无表色、不可由耳识知的寻之震动声”,在《殊胜义注》中被破斥。对于站在近处、能了知音节、词句与文义的人来说,大众集会的心生喧闹声仍是有表色的。否则,一切心生的声音,对于站在远处、不了知音节及词句与文义的人来说,都将变成无表色的了。然而,野兽等的心生声并非无表色,因为它能令同类的其他有情趣知其意图之义。
Tattha viññattirahito asotaviññeyyo vitakkavipphāra saddo aṭṭhasāliniyaṃ paṭikkhitto. Mahājanasannipātassa citta samuṭṭhāna nighosasaddopi āsanne ṭhitānaṃ paññāyamānakkharapada byañjanattho saviññattikoeva hoti. Itarathā sabbepi citta jasaddā dūratare ṭhitānaṃ apaññāyamāna padabyañjanāeva hontīti sabbepi viññattirahitā siyunti. Naca migapakkhiādīnaṃ cittajo saddo viññattirahito hoti. Samānajātiyānaṃ paresaṃ adhippāyattha viññāpanatoti.
然而,在后期复注中,对此则有不同说法:
Pacchima ṭīkāyaṃ panassa
然而,在此声九法聚中,将伴随刹那合击、拍手等声音的情形仅说为八法聚,这也是不合理的。
Saddanavakaṃ panettha accharā saṅghāta pāṇippahārādi sadda sahitaṃ aṭṭhakamevāti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.
因为那样的声音是心生、时节生起的。因此,依《清净道论》所说的方法,应知在入出息等非语声,以及有时伴有心的咳嗽、喷嚏、呕吐、唾弃等声音之中,也有此声九法聚。在时节生的色聚中,为何最后两种——轻快性与柔软性——在外部不可得?难道在外部不也有色的轻、重、软、硬、适业性吗?的确如此。然而,那些外部色的轻、重等,是依大种的强弱程度而有的,并非依轻快性等三种之力,应作如是观。为何又说空界与相色在色聚中不被执取?对此,‘色聚’等语已作说明:因为空界仅是色聚的分际,并非任何色聚的组成部分或分支;而相色仅是所有色聚的生起等相,如同变化色,是色聚的分裂者,并非色聚的组成部分,也不是能令色聚差别得以了知的原因。因此,论师意在显示:它们在这些色聚中不被执取。由此可知,‘同一生起’等先前所说的法则,仅适用于完成色,而不适用于非完成色。然而,它们——非完成色——仅是色聚的分裂者,即是色聚的支分,这是论师所阐明的。而且,如此处理之后,即使缺少‘同一灭’支分的两种表色,由于它们也是色聚的分裂者,所以将其执取在色聚中,是极为
Tādiso hi saddo cittapaccayo utusamuṭṭhānoeva. Tasmā visuddhimagge vuttanayena assāsapassāsevā avacīghosesu kadāci cittasahitesu ukkāsita khipita vamita chaḍḍitasaddādīsu pivā etaṃ saddanavakaṃ veditabbanti. Utujakalāpesu pacchimā dvepi kasmā bahiddhā nalabbhanti. Nanu bahiddhāpi rūpānaṃ lahu garu mudu thaddha kammaññatā dissantīti. Saccaṃ, tā pana bhūtānaṃ omattādhimatta vasena honti, na pana lahutādittayavasenāti daṭṭhabbaṃ. Kasmā pana ākāsadhātuca lakkhaṇarūpānica rūpakalāpesu nagahitānīti vuttaṃ kalāpānantiādi. Ākāsadhātukalāpānaṃ pariccheda mattattā kassaci rūpakalāpassa aṅgabhūtā avayavabhūtā na hoti, lakkhaṇarūpānica sabbesaṃpi kalāpānaṃ uppādādi lakkhaṇa mattattā vikārarūpāni viya kalāpānaṃ bhedakarāni aṅgabhūtāni kalāpavisesapaññāpanassa kāraṇabhūtāni na honti. Tasmā tāni tesu nagahitānīti dasseti. Etena ekuppādātiādinā pubbe vuttaniyamo nipphannarūpānaññeva, na anipphannarūpānaṃ. Tesaṃ pana kalāpa bheda karaṇa meva kalāpaṅganti ca dīpeti. Evañca katvā ekanirodhaṅgarahitassapi viññattidvayassa kalāpabheda karattāeva tesu gahaṇaṃ suṭṭhu upapannaṃ hotīti veditabbanti. [Kalāpayojanā]
160‘如其所应’:即依自性具足者与根具足或不具足者,随应于阿拉汉的方式。‘无缺’:即具足。因为‘此名色在欲界流转中不可得’之说是无有的,故说‘有’。
160.Yathārahanti sabhāvakā bhāvakānaṃ paripuṇṇāpari puṇṇindriyānañca arahānurūpato. Anūnānīti paripuṇṇāni. Nañhi idaṃ nāmarūpaṃ kāmaloke pavattiyaṃ na labbhatīti atthīti.
然而,在《破迷论》中:
[198] Vibhāvaniyaṃ pana
‘如其所应:即依自性具足处的随应方式’,此说并不妥当。
‘‘Yathārahanti sabhāvakaparipuṇṇāyatanānaṃ anurūpato’’ti vuttaṃ, taṃ na sundaraṃ.
此处的“无缺”并非针对个人的简别。至于湿生与化生者,在《大狮子吼经》中:
Na hi anūnānīti idaṃ puggalavasena visesanaṃ hotīti. Saṃsedajānañcevaopapātikānañcāti ettha mahāsīhanādasutte-
“舍利弗,有四种生。哪四种?即卵生、胎生、湿生、化生。舍利弗,那些有情破卵壳而生的,称为卵生。舍利弗,那些有情破胎膜而生的,称为胎生。舍利弗,那些有情在腐鱼、腐尸、腐粥、污水池、粪坑等处出生的,称为湿生。天、地狱众生、某些人、某些堕恶趣者,称为化生。”这是经中所说。
Catasso kho imā sāriputta yoniyo. Katamā catasso, aṇḍajā yoni jalābujā yoni saṃsedajāyoni opapātikā yonīti. Ye kho te sāriputta sattā aṇḍakosaṃ abhinibbhijja abhinibbhijja jāyanti, ayaṃ vuccati sāriputta aṇḍajā yoni. Ye kho te sāriputta sattā vatthikosaṃ abhinibbhijja abhinibbhijja jāyanti. Ayaṃ vuccati sāriputta jalābujā yoni. Ye kho tesāri puttasattāpūtimacchevā jāyanti. Pūtikuṇapevā pūtikummāsevā candanikāyavā oḷigallevā jāyanti, ayaṃ vuccati sāriputta saṃsedajā yoni. Devā nerakā ekacce ca manussā ekacceca vinipātikā ayaṃ vuccati sāriputta opapātikā yonīti vuttaṃ.
在注释书中说:生于卵中者,为卵生;生于胎中者,为胎生;生于湿处者,为湿生;不依这些因缘,犹如跃出而生、全然化现者,为化生。“破壳而出”等,是指破坏壳、膜而出的方式出生。“腐尸”等唯示不净之处。然于净妙之物,如酥油、油、蜜、糖等中,亦有有情出生,此是注疏所说。此处,前两种生依经而言:卵即卵壳,胎即胎膜,由此破出、降生、现起者,称为卵生、胎生,当如是知。其中,“胎”(jalābu)一词,据《声论》释:“它走向老、坏、灭,故为胎。”水(jala)指羯罗蓝,它能包裹、覆盖、保护彼,故为胎,即胎衣。“湿”(saṃseda):众生在其中沉没而生,故为湿;腐鱼等、酥油等、莲花苞、竹苞、树洞、花果等,乃至一切湿润之处,皆可称湿。“化生”:因在出生刹那即具足诸根与肢节,如同从各处跃出而生,故为化生。
Aṭṭhakathāyañca aṇḍe jātā aṇḍajā. Jalābumhi jātā jalābujā. Saṃsede jātā saṃsedajā. Vinā etehi kāraṇehi uppattitvā viya nibbattā abhinibbattāti opapātikā. Abhinibbhijja jāyantīti bhinditvā nikkhamanavasena jāyanti. Pūti kuṇapetiādīhi aniṭṭhaṭṭhānāneva dassitāni. Iṭṭhesu sappi telamadhuphāṇitādīsu sattā jāyantievāti vuttaṃ. Etthaca purimesu dvīsu pāḷinayena aṇḍaṃ vuccati aṇḍakoso. Jalābuvuccati vatthikoso, tato jātā vijātā nikkhantāti aṇḍajā jalābujātica vuccantīti veditabbā. Tattha jaraṃ jīraṇaṃ bhedaṃ yāti upetīti jalābūti saddanītiyaṃ vuttaṃ. Jalaṃ vuccati kalalaṃ. Taṃ āvunāti paṭicchādeti avativā rakkhatīti jalābu, gabbhapaliveṭhanāsayo. Saṃsīdanti etthāti saṃsedo. Pūtimacchā diko sappitelādiko padumagabbhaveḷugabbharukkhasusirapupphaphalādi koca allakilinnapadeso. Upapattikkhaṇeeva paripuṇṇaaṅgapaccaṅgattā tato tato uppatitvā viya jāyantīti opapātikā.
而在《破迷论》中则说:
Vibhāvaniyaṃ pana
(有人)认为卵生等也像是进入卵壳后再跃出一般,因此,若说它们有“跃出”便是化生,就会有它们也属于化生的过失。为了说明“它们有跃出,故为化生”,并依殊胜与范围来简别,在此(经中)是取了殊胜的化生。如同说“应把少女嫁给英俊的人”一样。
Aṇḍajādayopi aṇḍakosādimhi okkamantā uppatantā eva nāma hontīti tesaṃpi opapātikattapasaṅgaṃ maññamāno upapāto nesaṃ atthīti opapātikāti vatvā ukkaṃsagati paricchedavasena cettha visiṭṭhaopapāto gahito. Yathā abhirūpassa kaññā dātabbāti vadati.
以殊胜方式:即依根门圆满的状态而称为殊胜,在那里,化生者是连同肢节一起、以完全具足的身躯出生的。其后,它们没有增长的过程。然而,湿生者只有根门是圆满的,肢节则是后来增长后才成为圆满的,应如此了知。以低劣方式:即依下劣的方式。眼、耳、鼻的状态有时也得不到,因为存在生来即聋、生来无鼻者以及无根者,故不适用。在那里,对于善趣、恶趣生类的无因湿生者,那些(根门)有时全都得不到。然而,在善趣中,所谓化生状态,是依获得最胜身躯的方式,由某种下劣的业而得到。因此,除了无根者与劫初者之外,善趣生类的化生者不存在根门不圆满的情况。而对于恶趣生类的那些(化生者),有时只能说眼、耳的状态有欠缺,不能说鼻有欠缺。因为在欲界,没有无鼻的化生者,注释书中如此说。应知,舌的欠缺对一切(化生者)来说也是不存在的。正如在《法心分别》中……
Ukkaṭṭhavasenāti paripuṇṇāyatanabhāvasaṅkhātena ukkaṃsatāvena, tattha opapātikā aṅgapaccaṅgehi saha sabbaso paripuṇṇena attabhāvena jāyanti. Puna tesaṃ vaḍḍhanakiccaṃ natthi. Saṃsedajānaṃ pana āyatanāni eva paripuṇṇāni honti. Aṅgapaccaṅgāni pana puna vaḍḍhitvāeva paripuṇṇāni jātānīti veditabbaṃ. Omakavasenāti avakaṃsavasena. Cakkhusotaghānabhāvasekānikadācipi na labbhanti jātibadhira jaccaghānakānaṃ abhāvakānañca sambhavatoti appoyo. Tattha tāni sabbānipi sugati duggati jātiyānaṃ ahetukasaṃsedajānaṃ kadāci nalabbhanti. Sugatiyaṃ pana opapātikabhāvonāma seṭṭho attabhāva paṭilābhoti nayena kenaci omakena kammena labbhati. Tasmā sugatijāti yānaṃ opapātikānaṃ aparipuṇṇindriyatānāma natthi aññatra abhāvakehi ādikappikehiti. Duggatijātiyānaṃpi pana tesaṃ kadāci cakkhu sota bhāva vekallatāeva vattabbā. Na ghānavekallatā. Kāmadhātuyaṃ pana aghānako opapātiko natthīti hi aṭṭha kathāyaṃ vuttaṃ. Jivhāvekallatānāma sabbesaṃpi natthi yevāti veditabbaṃ. Tathā hi dhammahadayavibhaṅge –
于欲界结生刹那,或有有情现起十一处,或有现起十处,或有别现十处,或有现起九处,或有现起七处。如是说。
Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasā yatanāni pātubhavanti. Kassaci dasa. Kassaciaparāni dasa. Kassaci nava. Kassaci sattāyatanāni pātubhavantīti vuttaṃ.
此处,“欲界”指欲界。“结生刹那”即结生心生起的刹那。“或有现起十一处”等四句,说的是湿生与化生。“或有现起七处”这一句,则唯指胎生者。其中,由于所谓七处在结生刹那并不可得,唯于转起时方可得,故说有十一处。“或有现起十处”是依眼根欠缺而说。“或有别现十处”是依耳根欠缺而说。“或有现起九处”是依眼、耳二根欠缺而说。若有无鼻的化生者,则应连同纯粹生来无鼻者,说有三种十处的情况;同样,连同生来眼盲无鼻者、生来耳聋无鼻者,应说有三种九处的情况;依三种根坏者,还应说一种八处的情况。然而,由于并未如此说,故可知无鼻的化生者并不存在。又,在该分别的根门品中,由于未说黄门化生者,故除了劫初者之外,无根者的化生亦不存在。然而,即便巴利圣典中未说,如前所述湿生者眼等的欠缺,应依注释书而了知。正如所说:“湿生与化生之生类,最胜者具七十色,最低者具三十色。”其中,“三十色”是指依舌、身、心所依处的十法聚而有三十色,如此说。此语是依湿生者而说,在《大复注》中如此说。然而,阿阇梨难陀长老在
Tattha kāmadhātuyanti kāmaloke. Upapattikkhaṇeti paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe. Kassaci ekādasā yatanānītiādisu catūsu vākyesu saṃsedajopapātikā vuttā. Kassaci sattāyatanānīti ettha pana gabbhaseyyakova vutto. Tattha yasmā sattāyatanaṃ nāma paṭisandhikkhaṇe na labbhati. Pavatti kāleyeva labbhati. Tasmā ekādasayatanānīti vuttaṃ. Kassaci dasāti cakkhuvekallavasena. Kassaci aparāni dasāti sota vekallavasena. Kassaci navāti cakkhusota dvaya vekalla vasena vuttaṃ. Yadica aghānako opapātikonāma siyā. Tadā suddhajaccaghānakena saddhiṃ tayo dasakavārā vuttā siyuṃ. Tathā jaccandhaghānaka jaccabadhiraghānakehi saddhiṃ tayo navakavārā ekoca aṭṭhakavāro vutto siyā tiṇṇaṃ vipannānaṃ vasena. Tathā avuttattā pana natthi aghānako opapāti koti viññāyatīti. Tasmiṃ pana vibhaṅge indriyavāre napuṃsakānaṃ opapātikānanti avuttattā thapetvā ādikappike abhāvakopi opapātiko natthiyevāti. Pāḷiyaṃ avuttaṃpi pana saṃsedajānaṃ vuttapakāraṃ cakkhādivekallaṃ aṭṭhakathāvasena veditabbaṃ. Yathāha-sattati ukkaṃsatova rūpāni saṃsedajopapāta yonīsu. Athavā, avakaṃsato tiṃsāti. Tattha tiṃsāti jivhākāya vatthu dasakānaṃ vasena tiṃsarūpānīti ca vuttaṃ. Idañhi vacanaṃ saṃsedajānaṃ vasena vuttanti mahāṭīkāyaṃ vuttaṃ. Ācariyā nandattherena pana yamake ghānajivhānaṃ aññamaññaṃ avinābhāva vuttitā vuttāti jivhā vekallatā viya ghānavekallatāpi natthīti icchitaṃ. Indriya yamake pana –
“凡女性根生起者,其鼻根亦生起。”此谓:对于那些无鼻的女性结生者,她们的女性根生起,但鼻根并不生起。“凡男性根生起者,其鼻根亦生起。”此谓:对于那些无鼻的男性结生者,他们的男性根生起,但鼻根并不生起。如是说。
Yassavā pana itthindriyaṃ uppajjati, tassa ghānindriyaṃ uppajjatīti. Aghānakānaṃ itthīnaṃ upapajjantīnaṃ tāsaṃ itthindriyaṃ uppajjati, noca tāsaṅghānindriyaṃ uppajjatītica. Yassavā pana purisindriyaṃ uppajjati, tassa ghānindriyaṃ uppajjatīti. Aghānakānaṃ purisānaṃ upapajjantānaṃ tesaṃ purisindriyaṃ uppajjati, noca tesaṃ ghānindriyaṃ uppajjatītica vuttaṃ.
因此,依义注所示之理,鼻根缺失的情况也是存在的,这是合理的。
Tasmā aṭṭhakathāyaṃ vuttanayena ghānavekallatāpi atthīti yuttaṃ.
然而,《显扬论》中……
Vibhāvaniyaṃ pana
另有一些人依据《双论》中所述鼻与舌的俱行性,解释道:由于无舌者不可能存在,故无鼻者也必定不存在。对此,有人驳斥说:正如在色界中,眼与耳可以离开鼻、舌而生起,而鼻与舌却无法彼此相离而生起;又因为二者在色界中皆不生起,所以,依它们在欲界中各自不转起的情形来说明其俱行性,并非不能成立。此说合理。
Apare pana yamake ghānajivhānaṃ sahacāritā vuttāti ajivhassa asambhavato aghānakassapi abhāvameva vaṇṇenti. Tatthāpi yathā cakkhusotāni rūpabhave ghāna jivhāhi vinā pavattanti. Na evaṃ ghānajivhā aññamaññaṃ vinā pavattanti. Dvinnaṃpi rūpabhave anuppajjanatoti evaṃ visuṃ visuṃ kāmabhave apavatti vasena tesaṃ sahacāritā vuttāti na na sakkā vattunti vuttaṃ. Taṃ yuttaṃ.
因为在“处所品”中,仅凭述说绝对的俱行性,并不能说补特伽罗中也具有绝对的俱行性。“卧于母胎中者”即是胎生者。“于色等蕴中执著、附着者”即是有情。就如所说的:“罗陀,于色中,凡有欲、贪、喜、爱,于彼执著,于彼固著,因此说为有情”等。既是胎生,又是有情,故构成复合词。卵生与湿生也是如此。三个十法聚显现,即所谓“羯罗蓝”。意思是:性根十法聚有时不可得,因为黄门的缘故。正因如此,在《法心分别》中,对于无因黄门胎生有情,在结生刹那有四根显现,即身根、意根、命根、舍根,如此说。“此后”是指胎生者结生刹那之后。“转起时”是指第十一周。正如《论事注释书》中所说:“其余四根于七十七夜时生起。”其中,“其余”指除身处、意处之外的其余四处:眼处、耳处、鼻处、舌处。“七十七夜时”即指第十一周的最后一夜。此义应在《双论复注》中阐明,即于彼处说:
Okāsavāre hi ekantasahacāritā vuttamattena puggalesu ekantasahacāritā na sakkā vattunti. Gabbhe mātukucchimhi sentīti gabbhaseyyakā. Rūpādīsu khandhesu sañjanti laggantīti sattā. Yathāha-rūpe kho rādha yo chando, yo rāgo, yā nandi, yā taṇhā, tatra satto, tatra visatto, tena sattoti vuccatītiādi. Gabbhaseyyāca te sattācāti samāso. Aṇḍajāceva jalābujāca. Tīṇidasakāni pātu bhavanti. Yāni kalalanti vuccanti. Bhāvadasakaṃ kadāci nalabbhati napuṃsakassāti adhippāyo. Evañcakatvā dhammahadayavibhaṅge gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ ahetukānaṃ napuṃsakānaṃ upapattikkhaṇe cattārindriyāni pātubhavanti kāyindriyaṃ manindriyaṃ jīvitindriyaṃ upekkhindriyanti vuttaṃ. Tatoparanti gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇato paraṃ. Pavattikāleti ekadasame sattāhe. Tathā hi kathāvatthuaṭṭhakathāyaṃ sesāni cattāri sattasattati rattimhi jāyantīti vuttaṃ. Tattha sesānīti kāyāyatana manāyatanato avasesāni cattāri cakkhusotaghānajivhā yatanāni. Sattasattatirattimhīti ekādasamasattāhassa pariyosānarattimhi. Ayañca attho yamakaṭīkāya dīpetabbo. Vuttañhi tattha –
对于住胎的最后有者,受生后未满十一个月又七周时,其色处不会生起,但眼处却并非不生起。
Gabbhaseyyakassa pacchimabhavikassa upapajjantassa ekadasa masattāhā orato ṭhitassa rūpāyatanaṃ nuppajjissati, noca cakkhāyatanaṃ nuppajjissatīti.
然而,凡于某处、某人之色处曾生起,于彼处、彼人之鼻处亦会生起。而对于从欲界死去、无鼻者往生欲界者,以及色界者,于彼处、彼人之色处曾生起,但于彼处、彼人之鼻处并不生起。此处所说“无鼻者往生欲界”即是此义。
Yaṃ pana yassavā pana yattha rūpāyatanaṃ uppajjittha, tassa tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti. Kāmāvacarā cavantānaṃ aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānaṃ rūpāvacarānaṃ tesaṃ tattha rūpāyatanaṃ uppajjittha. Noca tesaṃ tattha ghānāyatanaṃ uppajjatīti ettha aghānakānaṃ kāmāvacaraṃ upapajjantānanti vuttaṃ.
这是就那些将在十一个月又七周之内命终者,以及依能生鼻处之业而结生者所作的开示。此处,由于已说到眼与鼻,耳与舌虽未明说,但依义理自然成立了。
Taṃ ye ekādasamasattāhā orato kālaṅkarissanti. Tesaṃ ghānāyatanānibbattakakammena gahitapaṭisandhikānaṃ vasena vuttantica vuttaṃ. Etthaca cakkhughānesu vuttesu sotajivhā avuttāpi atthato siddhāeva hontīti.
[199] 然而,应当阐明的是:
[199] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
所谓“于转起时,即于第七个七周”之说,不应取用。
‘‘Pavattikāleti sattame sattāheti’’ vuttaṃ. Taṃ na gahetabbaṃ.
若与注疏相违,于如是等处,当以注疏为准量。
Aṭṭhakathā virodhato īdisesu ca ṭhānesu aṭṭhakathā pamāṇatoti.
[200] 再者,其中所言:
[200] Yañca tattha
所谓“依复注者之意,于第十一个七”之说,此亦非善妙。
‘‘Ṭīkākāramatena ekādasame sattāhe vāti’’ vuttaṃ. Tampi na sundaraṃ.
因为不可依凭所谓“复注者之意”,而宣说注疏中未予明示的决断。
Nahi aṭṭhakathāyaṃ niddiṭṭhato vutto vinicchayo ṭīkākāra matonāma sakkā vattunti.
[201] 其中所说:
[201] Yañca tattha
所谓“依次:眼十法显现后,经七周而有耳十法;此后经七周而有鼻十法;此后经七周而有舌十法,如是次第”之说,亦不应视为正确。
‘‘Kamenāti cakkhudasakapātubhāvato sattāhātikkamena sotadasakaṃ. Tato sattāhātikkamena ghāna dasakaṃ. Tato sattāhā tikkamena jivhādasakanti evaṃ anukkamenāti vuttaṃ’’. Taṃpi na daṭṭhabba.
正是因为与前述注疏相违。
Yathāvutta aṭṭhakathāvirodhattā eva.
[202] 再者,于该处所说者:
[202] Yaṃpi tattha
‘于注疏中亦已开示此义’的说法,亦不合理。
‘‘Aṭṭhakathāyaṃpi hi ayamattho dassito vā’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.
并没有这样的注疏,其中有如此生起次第的说明。难道不是在《缘起注疏》中,依胎藏者或以过去有轮而说的吗?如果说那是为了显示次第转起,那是不对的。因为那是针对经文中,依缘与缘生转起次第而出现的五支而说的。然而在《处分别注疏》中,那已经被明确否定了。而且,不能认为在注疏中已被否定的生起次第,在这里由长老用“依次”的文字来显示。所以这里的“依次”是指说法的次第。应当了知“已说”的关联。
Na hi sānāma aṭṭhakathā atthi. Yattha īdiso uppattikkamo dassito siyā. Nanu paṭiccasamuppādaṭṭhakathāsu gabbhaleyyakavasenavā purimaṃbhavacakkaṃ vuttaṃ. Anupubbapavattidīpanatoti vuttanti ce.Na. Tañhi viññāṇādīnaṃ pañcannaṃ aṅgānaṃ paccayapaccayuppannabhāvapavattikkamena pāḷiyaṃ āgataṃ pañcapadaṃ sandhāya vuttanti. Āyatananiddesaṭṭhakathāsu pana so paṭikkhittoyeva. Naca aṭṭhakathāsu paṭikkhitto uppattikkamo therena idha kamenāti iminā pāṭhena dassitoti sakkā vattunti. Tasmā kamenāti idhapi desanakkamenāti attho. Desitānīti sambandhoca veditabbo.
而在《谛要复注》中:
Saccasaṅkhepa ṭīkāyaṃ pana
据说:“越过分支期之后,在第七个七周,眼、耳、鼻、舌十法生起。”然而复注作者则认为是在第十一个七周。这其实也不合理。
Sākhāvatthaṃ atikkamma pacchā sattame sattāhe cakkhu sotaghānajivhādasakāca uppajjanti. Ṭīkākāropana ekādasame sattāheti āhāti vuttaṃ. Taṃpi nayujjati yevāti.
在此,凝滑等之生起次第,《相应部》中已说。如云:
Ettha ca kalalādīnaṃ uppattikkamo saṃyuttake vutto. Yathāha –
初成凝滑,从凝滑成疱;
从疱生肉片,从肉片生坚肉;
坚厚处生出肢节,头发、体毛和指甲也是如此。
Pathamaṃ kalalaṃ hoti, kalalā hoti abbudaṃ; Abbudā jāyate pesi, pesiyā nibbattate ghano; Ghanā pasākhā jāyanti, kesā lomā nakhāpicāti.
又于注疏中说:其中,“初”并不是指以初结生识而名为“帝沙”或“触”,而是指其量如同以三根出生羊毛所纺线端悬挂的油滴般的凝滑。对此,有偈云:
Aṭṭhakathāyañca vuttaṃ. Tattha pathamanti pathamena paṭisandhiviññāṇena tissoti vā phussotivā nāmaṃ natthi. Athakho tīhi jātiuṇṇaṃsūhi katasuttagge saṇṭhitatelabindupamāṇaṃ kalalaṃ hoti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
犹如芝麻油滴,宛若澄清的熟酥;
如此色相之类,即称为凝滑。
Tilatelassa yathā bindu, sappimaṇḍo anāvilo; Evaṃ vaṇṇapaṭibhāgaṃ, kalalaṃ saṃpavuccatīti.
“由凝滑而成疱”:因此,凝滑经过七日后,便成为如洗肉水色的“疱”,而“凝滑”之名随之隐没。此义亦如是说:
Kalalā hoti abbudanti tasmā kalalā sattāhaccayena maṃsadhovanaudakavaṇṇaṃ abbudaṃnāma hoti, kalalanti nāmaṃ anta radhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –
凝滑住七日,状如熟聚;
其状态转变后,便生起名为“疱”者。
Sattāhaṃ kalalaṃ hoti, paripakkasamūhakaṃ; Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, abbudaṃnāma jāyatīti.
“由疱而生肉片”,意即:在疱的状态经过七日之后,便生起如同融化之锡的状态,名为肉片。此可以干椒糖浆为喻:村童将熟透的干椒取来,在布中扎成小包,压榨之后取其浓汁置于陶片上,放在阳光之下。这般一再干燥时,它便从各处脱落。肉片的情形也是如此。此时“疱”的名称便隐没。此即所说:
Abbudā jāyate pesīti tasmāpi abbudā sattāhaccayena vilīna tipusadisā pesināma sañjāyati. Sā maricaphāṇitena dīpetabbā. Gāmadārakā hi supakkāni maricāni gahetvā sāṭakantare bhaṇḍikaṃ katvā pīḷetvā maṇḍaṃ ādāya kapāle pakkhipitvā ātape thapenti. Taṃ sukkhamānaṃ sukkhamānaṃ sabbabhāgehi muccati. Evarūpā pesi hoti. Abbudanti nāmaṃ antaradhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –
疱住七日,犹如熟聚;
当它脱离那个状态时,便产生了名为“肉片”的阶段。
Sattāhaṃ abbudaṃ hoti, paripakkasamūhakaṃ; Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, pesināma pajāyatīti.
由肉片而生起坚厚肉块——因此,在肉片之后,经过七日,便生起一个形如鸡蛋、名为“坚厚肉块”的肉片团。“肉片”的名称便随之消失。对此,也有这样的说法:
Pesiyā nibbattate ghanoti tato pesito sattāhacca yena kukkuṭaṇḍasaṇṭhāno ghanonāma maṃsapesi piṇḍo nibbattati. Pesītināmaṃ antaradhāyati. Vuttaṃpi cetaṃ –
肉片持续七日,成熟而凝聚一体;
当它从那状态转变时,便产生了名为'坚厚肉块'的阶段;
如同母鸡所生的蛋,四周圆满;
同样地,坚厚肉块的形状,乃由业力所成。
Sattāhaṃ pesi bhavati, paripakkaṃ samūhakaṃ; Vivattamānaṃ tabbhāvaṃ, ghanotināma jāyatīti; Yathā kukkuṭiyā aṇḍaṃ, samantaṃ parimaṇḍalaṃ; Evaṃ ghanassa saṇṭhānaṃ, nibbattaṃ kammapaccayātica.
“从坚厚肉块生出肢芽”:在第五个七天,为形成双手、双脚与头,而生起五个隆起。关于此,有说:“诸比丘,于第五个七天,生起五个隆起,它们依业而住立。”“发、身毛、爪等”:在第四十二个七天,这些生起。在此,从第六个七天开始的六个七天,是诸根所依的肢节与细肢渐次增长、成熟的时期。然而,眼等诸根在第十一个七天结束之日同时生起,应如此确定。此处以“犹如芝麻油的滴点”等所说的羯罗蓝颜色与形状,是就略有增长之后而言,并非指结生刹那正在发生的情况。因为在那一刻,那样的颜色种类或形状,是无法以肉眼得见的。然而,应如此依推理而了知:一只虱子的七分之一,名为“虱卵”;虱卵的三十六分之一,名为“车尘”;车尘的三十六分之一,名为“微”;微的三十六分之一,名为“极微”。然而,此极微属虚空所分,非肉眼所见范围,唯天眼所见范围,这在注释书中有说。又据传,如此三十六极微,在穿过针孔与钥匙孔的日光中,显现为旋转的微尘细缕。然而,在结生刹那,整团色聚仅为三重色聚之量,比极微更微小。它依于相续连结而转起,
Ghanā pasākhā jāyantīti pañcame sattāhe dvinnaṃ hatthapādānaṃ sīsassaca atthāya pañcapīḷakā jāyanti. Yaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃpañcame kho bhikkhave sattāhe pañcapīḷakā jāyanti. Saṇṭhanti kamma toti. Kesā lomā nakhāpicāti dvācattālīsame sattāhe etāni jāyantīti. Ettha ca chaṭṭhasattāhādayo chasattāhā pasādanissayānaṃ aṅgapaccaṅgānaṃ anukkamena vaḍḍhitvā pariṇatakālā honti. Cakkhādīni pana ekādasama sattāhassa pariyo sānadivase ekato jāyantīti niṭṭhamettha gantabbaṃ. Yaṃ panettha tilatelassa yathābindūtiādinā kalalassa vaṇṇasaṇṭhānaṃ vuttaṃ. Taṃ thokaṃ vaḍḍhitaṃ sandhāya vuttaṃ. Na paṭisandhikkhaṇe pavattamānaṃ. Na hi tadā tādisaṃ pakaticakkhunā diṭṭhaṃ vaṇṇajātaṃvā saṇṭhānaṃvā tassa paññāyeyyāti. Anumānato pana evaṃ veditabbaṃ. Ekāya ūkāya sattamo bhāgo likkhānāma. Likkhāya chattiṃsatimo bhāgo rathareṇunāma. Rathareṇussa chattiṃsatimo. Tajjārī nāma. Tajjāriyā chattiṃsatimo aṇunāma. Aṇussa chattiṃsatimo bhāgo paramāṇunāma. So pana ākāsakoṭṭhāsiko maṃsacakkhussa āpātaṃ nāgacchati. Dibbacakkhusseva āgacchatīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tesaṃ chattiṃsa parimāno aṇu pana titticchidda tālacchiddehi paviṭṭhasūriyarasmīsu vaṭṭivaṭṭi hutvā paribbhamanto paññāyatīti vuttaṃ. Sakalaṃ pana kalāpattayaparimāṇamattabhūtaṃ paṭisandhikkhaṇe paramāṇutopi parittakameva siyā. So hi santānānubandhavasena pavattattā khaṇe khaṇe upacitarūpakalāpasamūhoeva hotīti heṭṭhima koṭiyā ekūnapaññāsakalāpaparimāṇoeva siyā. Tato parittake sati santāna ghaṭanasseva asambhavatoti. Yaṃ pana mahāṭīkāyaṃ te pana kalāpā paramāṇuparimāṇā hontīti vuttaṃ. Taṃ dhātūnaṃ cuṇṇamanasikārānurūpamattavasena vuttanti gahetabbaṃ. Dutīyacittanti pathama bhavaṅgacittaṃ. Ṭhitikālanti paṭisandhi cittassa ṭhitikālaṃ. Ojāpharaṇamupādāyāti gabbhaseyyakānaṃ tāva abbudabhāva pesibhāva ghanabhāvādi pattakāle mātuyā āmāsayagatāya ajjhohaṭāhāra sinehabhūtāya ojāya jalābumūlā nusārena vatthusmiṃ pharaṇakālaṃ upādāya, yathāha –
母亲所进的食、饮及嚼食,
藉此,处母胎内的他得以存活。
Yañcassa bhuñjati mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ; Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato tiroti.
在注释中,有“他以此在那里存活”的说法。因为对他来说,从肚脐生出的脐带与母体的子宫膜连成一体。它像莲茎一样有孔。通过它,食素流转并生起由食生起之色。他这样存活十个月。“处于母胎中”意为在母亲体内、处于胎中。即“在母胎内部”的意思,这是所说的含义。然而,那里是就脐带生起的时期而说“从肚脐生出的脐带”,应如此理解。因为在闭户等阶段,他的脐带还不会生起。对于湿生和化生者,则是就他们吞下任何所得之物或自己的唾液时,有食素的遍满而言。因此说“依食素遍满,由食生起”。“在死心之后的第十七心”是指在死心之后、先前的第十七有分心。业生色不再生起,因为它们从那时起就不再生起,因此那第十七心被称为死心,而非其他。“先前”是就那第十七心的生时而言。“此后”是指在死心之后的第十六心刹那的时段。“心生色和食生色”是指心生色的相续和食生色的相续中断,因为在无执受的相续中,它们不可能生起。这里应说的,在“色之等起”中已说过了。“所谓性十法聚”是由欲贪为因的业所生起,这是说在离彼贪的修习之业所生的色界中,它不可得。食生聚也不可得,因为所吞咽的食物不存在,也正因为如此,体内内在的食素也没有色之等起。然而,阿难陀长老认为,在那里可得的色聚中,也没有香、味和食素。在色界结生刹那,五处显现:眼处、色处、耳处、意处、法处;五界显现:眼界、色界、耳界、意识界、法界;三食显现:触食、意思食、识食,这是依《分别论》所说。在此,虽然圣典中色界的触被否定,但由于有其他的作用,大种在彼处的获得并未被遮止。而香等则根本没有其他作用,因此它们即使以法的纯粹状态存在,也不被提及,这正表明了它们在彼处的不存在,这是论师的意趣。然而,四界在彼处确实存在,如说:“无想有情,依一大种而有三所造色”等。但触处和触界在彼处是被否定的。因此,虽然一切自性法都具有法的状态,但香、味、触、段食是依特定的作用而被称为此名。由于在彼处没有那种作用,所以它们在那里不被发现,基于此,在《分别论》、《论事》、《双论》等一切处,都否定了它们在彼处的存在。而大种则以流出的纯粹法状态存在,它们可被摄入法处、法界之中,这是合理的,他们如此说。“三个十法聚和命九法聚”:在此,依阿难陀长老的见解,应说为三个七法聚,即眼七法聚、耳七法聚、心所依七法聚,以及命六法聚。“渴望”意为当不可得时,最初被舍弃,而依彼处可得性而剩余,或成为多余,这是其义。在此,为何在欲界不像色界那样单独说命九法聚呢?在色界,由于没有食素等支持者和周遍全身的其他守护者之命根,唯独它(命九法聚)立于那两者的位置而守护全身,因此在那里明显地单独说了命九法聚。而在欲界,则有其他许多支持者和守护者,且是明显的,因此可能认为命九法聚不明显,而未单独说。然而,即使在欲界,它依消化所食等的火,以及依作为彼之生起、守护全身的称为“暖”的身火,也是明显的。关于此,有说:
Aṭṭhakathāyañca tena so tattha yāpetīti tassa hi nātito uṭṭhito nāḷo mātuudara paṭalena ekābaddho hoti. So uppaladaṇḍako viya chiddo. Tena āhāraraso saṃsaritvā āhārasamuṭṭhānarūpaṃ samuṭṭhāpeti. Evaṃ so dasamāse yāpeti. Mātukucchigato tiroti mātuyā tiro kucchigato. Mātukucchiyā abbhantaragatoti atthoti vuttaṃ. Tattha pana nābhināḷassa uṭṭhitakālaṃ sandhāya nātito uṭṭhito nāḷoti vuttanti gahetabbaṃ. Na hi abbudādikāle tassa nātināḷonāma uṭṭhito siyāti. Saṃsedajopapātikānaṃ pana yaṃkiñci laddhaṃvā attano kheḷaṃvā ajjhoharaṇakāle ojāpharaṇaṃ upādāya. Tena vuttaṃ ojāpharaṇamupādāyaāhārasamuṭṭhānāti . Cuticittopari sattarasamacittassāti cuticittato upari pubbakāle sattarasamassa bhavaṅgacittassa. Kammajarūpāni na uppajjanti tesaṃ tato paṭṭhāya anuppannattāyeva tato satta rasamaṃ cuticittaṃnāma hoti. No aññathāti. Puretaranti tassa sattarasamassa cittassa uppādakkhaṇaṃeva sandhāya vuttaṃ. Tatoparanti cuticittato parasmiṃ soḷasacittakkhaṇaparimāṇe khaṇe. Cittajāhārajarūpañcāti cittajarūpasantānaṃ āhāraja rūpasantānañca vocchijjati anupādinnakasantāne tesaṃ uppattiyā asambhavato. Yamettha vattabbaṃ taṃ rūpasamuṭṭhāne vuttameva. Bhāvadasakaṃnāma kāmarāganidānakammasamuṭṭhānaṃ hotīti tabbirāga bhāvanākammanibbatte rūpaloke tassa alābho vutto. Āhārajakalāpānica na labbhanti ajjhohaṭā hārā bhāvato, tatoyevaca sarīragatassa ajjhattāhārassapi rūpasamuṭṭhānā bhāvato. Ācariyānandatthero pana tattha labbhamāna rūpakalāpesupi gandharasānaṃ ojāyaca abhāvaṃ vaṇṇeti. Rūpadhātuyā upapattikkhaṇe pañcāyatanāni pātubhavanti cakkhāyatanaṃ rūpāyatanaṃ, sotā yatanaṃ, manā yatanaṃ, dhammāyatananti ca, pañcadhātuyo pātubhavanti cakkhudhātu, rūpadhātu, sotadhātu, manoviññāṇa dhātu, dhammadhātūtica, tayo āhārā pātubhavanti phassāhāro, manosañcetanā hāro, viññāṇā hāroti ca vibhaṅgevuttattā. Etthaca pāḷiyaṃ rūpaloke phoṭṭhabbe paṭikkhittepi kiccantarasabbhāvā mahābhūtānaṃ tattha paṭilābho avārito eva hoti. Gandhādīnaṃ pana kiccantarameva natthi. Yena te dhammamattabhāvepi tiṭṭheyyaṃ tasmā tesaṃ avacanaṃ tattha abhāvameva dīpetīti ācariyassa adhippāyo. Tathā pana bhūtacatukkaṃ tattha atthiyeva, yathāha-asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca tayo mahābhūtātiādi. Phoṭṭhabbāyatanaṃ pana phoṭṭhabba dhātuca tattha paṭikkhittā. Tasmā sabbesaṃ sabhāvadhammānaṃ dhammabhāve samānepi yena kiccavisesena gandho raso phoṭṭhabbaṃ kabaḷīkārāhārotica vuccati. Tassa natthitāya tesaṃ tena nāme na tattha anupalabbhamānataṃ sandhāya vibhaṅge kathāvatthumhi yamake sūti sabbattha tesaṃ tattha paṭikkhepo. Mahābhūtānaṃ pana nisanda dhammamattabhāvena vijjamānānaṃ tesaṃ dhammāyatanadhammadhātūsu anupavesoti yutto siyāti vadanti. Tīṇidasakāni jīvitanavakañcāti ettha ācariyānanda matiyā cakkhusattakaṃ sotasattakaṃ vatthusattakanti evaṃ tīṇi sattakāni jīvitachakkañcāti vattabbaṃ. Abhiricchatīti alabbhamāne pathamaṃ vajjite tattha labbhamānatāvasena avasissati. Atirekaṃvā hotīti attho. Etthaca rūpaloke viya kāmaloke jīvitanavakaṃ kasmā visuṃ na vuttanti. Rūpaloke pana āhārupatthambhakassa aññassaca sakalasarīrabyāpino anupālaka jīvitassa abhāvā etadeva tadubhayaṭṭhāne ṭhatvā sakalasarīraṃ anupāletīti pākaṭaṃ tattha jīvitanavakanti visuṃ vuttaṃ. Kāmaloke pana aññāni upatthambhakā nupālakāni bahūni pākaṭānica honti. Tasmā jīvitanavakaṃ apākaṭanti katvā visuṃ na vuttaṃ siyā. Kāmalokepi pana etaṃ asitādipācakaggivasena tassevaca udayabhūtassa sakalasarī rānupālakassa usmāsaṅkhātassa kāyaggino vasena pākaṭameva. Yaṃ sandhāya –
寿、暖与识,一旦舍弃此身,
此身被弃,横卧无义,犹如一段木头。如是所说。
Āyu usmāca viññāṇaṃ, yadā kāyaṃ jahantimaṃ; Apaviddho tadā seti, niratthaṃva kaliṅgaranti vuttaṃ.
其中,“寿”是指依止于那两种火的命根。“暖”是指那两种火。当它们因强弱而失衡时,身体便产生种种疾病。如说:“多病、多疾,具有异熟不平等的消化之力,或过暖、或过寒。”当它们平衡时,众生便无病。如说:“少病、少疾,具有异熟平等的消化之力,不寒不热,中道而堪任精勤。”然而,有些人认为这只是就消化食物等之火而言。而长老在《名色分别》中说:“在色界中,命九法聚应是独立安住的。”
Tattha āyūti tesu dvīsu aggīsu patiṭṭhitaṃ jīvitameva vuccati. Usmāti te dve aggayo vuccanti. Yesu tikkhamandavasena visama bhūtesu kāye nānābādhā uppajjanti. Yathāha-bahvābādho hoti bahvātaṅko. Visamavepākiniyā gahaṇiyā samannā gato hoti atiuṇhāyaatisītalāyāti. Samabhūtesu pana sattā nirābādhā honti. Yathāha-appābādho hoti. Appātaṅko. Samavepākiniyāgahaṇiyā samannāgatohoti. Nātisītāya naccuṇhāya majjhimāya padhānakkhamāyāti. Keci pana asitādipācakaggismiṃ eva etaṃmaññanti. Therenacanāmarūpaparicchedejīvitanavakaṃ nāma, rūpaloke visuṃ siyāti vuttaṃ.
在《清净道论》中则说:“在其余的四等起色中,有八处存在命九法聚和三个以食素为第八的聚,共三十三种色明显存在。”其中,“八处”是指除消化火、出入息之外的三火界部分及五风界部分,共为八处。如此,即使在欲界,由于周遍全身的火界和风界部分可得,这些色聚也应视为遍满全身。于此,或有人问:“为何在此不像欲界中那样,说明色界色聚的灭坏次第呢?”答:因为二者并无差别。在色界命终时,也是如此——从死心之后的第十七个心识住时开始,业生色不再生起等,灭坏次第与欲界相似。只是这里没有食生色的灭坏,也无尸体的遗弃。因此,在色界,也是在死心之后的第十六个心识刹那的时段中,于某一刹那,心生色的相续便告中断。此后,时节生色的相续可能持续一或两个弹指顷,而后中断,这是合理的。而且,即使色相续以如此短暂的时间持续,也不能称为死尸,因为对于观者而言,身体似乎在一刹那间便消失了。如同色界众生一般,欲界的化生天人和其他化生有情也是如此。因为他们的身体在结生刹那即由完全圆满的业生身生起,所以业生色素密集而充满,并且轻快。其他色法则依止于业生色而转起。因此,在他们之中
Visuddhimagge pana sesesu catusamuṭṭhānesu aṭṭhasu jīvitanava kañceva tīṇi ojaṭṭhamakāni cāti tettiṃsa tettiṃsa rūpāni pākaṭāni hontīti vuttaṃ. Tattha aṭṭhasūti pācakaggiassāsa passāsavajjitesu tīsu tejokoṭṭhāsesu pañcasu vāyo koṭṭhāsesūti aṭṭhasu. Iti kāmalokepi sakalasarīrabyāpīsu tejovāyo koṭṭhāsesu labbhamānattā etaṃ sakala sarīreeva daṭṭhabbanti. Ettha siyā, kasmā panettha kāmaloke viya rūpaloke rūpakalāpānaṃ nirodhakkamo na vuttoti. Visesābhāvato, rūpalokepi hi maraṇakāle pana cuticitto pari sattarasamacittassa ṭhitikāla mupādāya kammajarūpāni nuppajjantītiādiko nirodhakkamo kāmalokasadisoyeva. Kevalaṃ panettha āhārajarūpa nirodhonāma natthi, tathā kaḷevara nikkhepoca. Tasmā tatthapi cuticittato paraṃ soḷasacittakkhaṇa parimāṇe ekasmiṃ khaṇe cittajarūpasantānaṃ vocchijjati. Tato paraṃ utusamuṭṭhānarūpaparaṃparā ekadviti accharākālamattaṃpi pavattitvā vocchijjatīti yuttaṃ. Naca ettakamattena kālena pavattamānāyapi rūpasantatiyā matakaḷevaraṃnāma sakkā laddhuṃ. Passantānaṃ ekakkhaṇena viya sarīrassa antaradhānassa paññāyanatoti. Yathāca rūpaloke, tathā kāmalokepi upapattidevānaṃ aññesañca opapātikānanti. Tesañhi sarīrāni paṭisandhikkhaṇeyeva sabbaso paripuṇṇena kammajakāyena nibbattattā kammajarūpehi ghanapūritāni sallahukabharāni ca honti. Itararūpāni kammajarūpesu patiṭṭhāya pavattanti. Tasmā tesaṃ cutikāle kammajarūpesu niruddhesu tāni tinna patiṭṭhāni hutvā ciraṃ santānaṃ ghaṭṭetuṃ nasakkonti. Thokaṃ pavattitvā sabbaso nirujjhanti. Sarīranikkheponāma tesaṃ natthīti daṭṭhabbaṃ.
而在《破晓》中,
[203] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有说:“在命终时,由于梵天没有遗弃身体这回事,一切三因生、二因生之色都一起灭尽。”这种说法并不善巧。
‘‘Maraṇakāle pana brahmānaṃ sarīranikkhepābhāvato sabbesaṃpi tisamuṭṭhānāni dvisamuṭṭhānānica saheva nirujjhantī’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
若如此,便会得出所有色界梵天的临死心不能生起色法的结论。因为不能断言临死心所生起的色法与业生色同时灭尽。就如同那些色法在业生色灭尽之后,仍会短暂生起然后灭去;同样,时节生色在心生色灭尽之后,也会短暂生起然后灭去,这是可以了知的。而且,在如此短暂的时间内,即使那些色法还在生起,也不可能完成遗体的舍弃。然而,由于梵天具有昏沉睡眠等盖的种类,与之相应的心生色及随顺的时节生色的轻快、沉重等变化并非不可能,因此也纳入轻快等三法,说在二十三种色中。这就是除去鼻等三处和两种性的二十三种色。那些色再除去眼、耳、心所依处和两种表色,便是无想有情仅有的十七种色,这是其间的关联。而无想有情的沉重、轻快等变化,应当思惟;或者不必思惟,因为色法的变坏相有多种原因。所谓‘结生时’,即指欲界、色界、无想有情的结生刹那,因为只有生起刹那才绝对称为结生刹那。所谓‘转起时’,即从结生的住刹那开始,在整个转起期间,并非什么也得不到,而是确实能得到,这是意旨所在——因为并非某种色在转起时得不到、只在结生时才能得到。
Evañhi sati sabbesaṃ rūpabrahmānaṃ maraṇāsannacittāni rūpaṃ nasamuṭṭhāpentīti āpajjati. Na hi maraṇāsanna citta samuṭṭhitāni rūpāni kammajarūpehi saheva nirujjhantīti sakkā vattunti. Yathācatāni kammajarūpanirodhato thokaṃ pavattitvā nirujjhanti. Tathā utujarūpānipi cittajarūpanirodhato thokaṃ pavattitvā nirujjhantīti na na sakkā viññātuṃ. Naca tāvattakena kālena tesu pavatta mānesupi sarīranikkheponāma sakkā bhavitunti. Brahmānaṃ pana thina middhādīnaṃ nīvaraṇajātiyānaṃ atthitāya tadanurūpaṃ cittajarūpānaṃ tadanugatikānañca utujarūpānaṃ lahukagarukatādivikāro na na sambhavatīti lahutādittayaṃpi gahetvā vuttaṃ tevīsarūpesūti. Ghānādittayabhāvadvayavajjāni tevīsarūpāni honti. Tāniyeva cakkhu sotavatthu viññattidvayavajjāni asaññīnaṃ sattaraseva rūpāni hontīti yojanā. Asaññīnaṃ pana garulahutādipakāro cinte tabbo. Na vā cintetabbo rūpadhammānaṃ ruppanavikārassa bahukāraṇattāti. Upapattiyanti kāmarūpāsaññīnaṃ paṭisandhiyā uppādakkhaṇe. Uppādakkhaṇoeva hi ekantena upapattikhaṇonāma hotīti. Pavattetūti paṭisandhiyā ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya sakale pavattikāle pana nakiñcipi nalabbhati. Labbhatiyevāti adhippāyo. Na hi idaṃnāma rūpaṃ pavatte nalabbhati. Paṭisandhiyaṃeva labbhatīti atthīti. [Rūpapavattikkamo]
161161. 如此完成了心、心所、色的摄集之后,现在为了摄集尚未说到的涅槃,而说“涅槃则”等。其中关联是:“涅槃则”即被称为涅槃。所谓“出世间”,即被世尊称为出世间,如说:“哪些法是出世间?四圣道、四沙门果及无为界,这些法是出世间。”以此排除涅槃仅是施设假名的说法。因为依世间言说成立的施设假名,不可能称为出世间。所谓“应以四道智亲证”,即应被具眼者如以眼见月轮般,由已获得道智的圣者们以四种圣道智现量亲见,意思是应被证悟。其中,“以四道智”显示:对于背离如是行道、如同生盲的愚痴凡夫,涅槃如同月轮之于生盲,非其境界。然而,并非因生盲者眼未得见,月轮便不存在。以“应亲证”显示涅槃在胜义上的存在性。因为任何在胜义上不存在的事物,谁能以其自相现量亲见呢?以此两者,显示涅槃对于有慧的善凡夫,可由推理而成立。因为对于在自心中连推理也不能成立、不显现的事物,根本不会有为亲证它而作的努力,由此亲证得以成就。如此显示涅槃在胜义上的存在性之后,现在为了显示它不仅是存在而已,而且是具大威力、大速力的,故说“为道果之所缘”。
161. Evaṃ cittacetasika rūpasaṅgahaṃ katvā idāni yathā nuppattaṃ nibbānasaṅgahaṃ karonto nibbānaṃpanātiādi māha. Nibbānaṃ pana nibbānanti pavuccatīti sambandho. Lokuttarasaṅkhātanti lokuttaranti bhagavatā kathitaṃ, yathāha-katame dhammā lokuttarā. Cattāroca ariyamaggā cattārica sāmaññaphalāni asaṅkhatāca dhātu, ime dhammā lokuttarāti. Etena nibbānassa paññattimattabhāvaṃ nivatteti. Na hi lokavohārasiddhā paññatti lokuttarānāma sakkā bhavitunti. Catumaggañāṇena sacchikātabbanti cakkhumantena candamaṇḍalaṃviya cakkhunā paṭiladdhamaggañāṇehi ariyajanehi catūhi ariyamaggañāṇehi paccakkhato daṭṭhabbaṃ. Paṭivijjhitabbanti attho. Tattha catumaggañāṇenāti etena tādi samhā paṭipattimaggato vimukhānaṃ andhaputhujjanānaṃ jaccandhānaṃ viya canda maṇḍalassa tassa avisayabhāvaṃ dasseti. Na ca jaccandhānaṃ cakkhumhi anupaladdhamattena candamaṇḍalaṃ natthināma hotīti. Sacchikātabbanti etena paramatthato vijjamānabhāvaṃ dasseti. Yañhi kiñci paramatthato vijjamānaṃ nahoti. Taṃ sarūpato kassa paccakkhaṃnāma bhavissatīti. Tadubhayena panassa paññavantānaṃ kalyāṇakaputhujjanānaṃ anumānato siddhataṃ dīpeti, na hi anumānatopi attano buddhiyaṃ asiddhassa apākaṭassa sacchikiriyāya vāyāmopināma atthi. Yena sacchikiriyā siddhiyāti. Evaṃ nibbānassa paramatthato vijjamānataṃ dassetvā idāni kevalaṃ vijjamānamattameva na hoti. Athakho mahātejavantaṃ mahojavantañca taṃ hotīti dassetuṃ maggaphalānamālambaṇabhūtanti vuttaṃ. Etena nibbānena vināmagga phalānaṃ akiccasiddhiṃ dasseti. Tato tassa mahātejavanta taṃ mahojavantatañca dīpeti. Yathā hi mahiddhiko eko rājā hoti. Tassa raṭṭhe ekasmiṃ mahāgāme eko gāmabhojako ekoca corajeṭṭhako mahāparivāro vasati. Teca aññamaññaṃ vadhāya parisakkantā vicaranti. Tattha gāmabhojako nagaraṃ gantvā rājānaṃ upaṭṭhahi. So na cirasseva rājavallabho hoti. Rājato mahatiṃ āṇaṃ labhati. Taṃ sutvā corajeṭṭhako idāni idhavasantassa mamajīvitaṃ natthīti attano parivārena saddhiṃ aṭṭaviṃ paviṭṭho. Gāmabhojakoca taṃaṭṭaviṃ paviṭṭhaṃpi muñcituṃ adatvā gahetvā vadhi. Evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Mahiddhikarājā viya hi nibbānaṃ. Gāma bhojako viya ñāṇaṃ. Corajeṭṭhako viya moho. Parivāra corā viya sesakilesā. Pubbe rañño anupaṭṭhā nakāle gāmabhojako viya puthujjanañāṇaṃ. Upaṭṭhānakāle gāma bhojako viya maggañāṇanti. Taṇhā pavattamānā ajjhattabahiddhādi bhedesu khandhādidhammesu vinandhamānāva pavattati. Yathāha –
内有结缚,外有结缚,众生为结缚所缠缚。
Antojaṭā bahijaṭā, jaṭāya jaṭitā pajāti.
因此,它如同竹林中的竹枝,以编结义、缠合义而得“编织”之名,故说“称为编织的渴爱”。已出离故,即已脱离,意为超越其境界而安住。以此显示“从编织出离,故为涅槃”这一意义。所谓“自性”,即指寂静相。所谓“内在所生三种轮转热恼的寂灭”,即指它们完全无有之义。纵然心依自性唯是一种,但由于是有为法,依生、地、相应等差别,以及时间、方位、处所、补特伽罗的差别,在事相上便呈现不同。而此涅槃则不然,它在自性上与事相上皆无有差异,唯是一种。因为在无始轮回中,无论过去、现在、未来般涅槃的诸佛、独觉佛或佛弟子,其涅槃皆是同一。何以故?因为它是不可指示的法。世尊曾说:“识不可见,无有边际,遍照一切。”其中,“识”指因有为法的灭尽而成立,应以此性善加显了而了知。“不可见”指因为是无相之法,故不能以愚痴凡夫所见境界的任何相状来指示,也不能以时间差别、方位处所、补特伽罗相续差别、胜劣等差别来分别指示。“无有边际”指远离前后之际。“遍照一切”指以对治轮转苦所成就的无边功德光明而遍照一切。又因为是不可指示的法,在无始轮回中,于一切处、一切时,不
Tasmā sā veḷugumbe veḷusākhā viya vinanaṭṭhena saṃsibbanaṭṭhena vānasamaññaṃ labhatīti vuttaṃ vānasaṅkhātāyataṇhāyāti. Nikkhantattāti nissaṭattā. Tassā visayabhāvaṃ atikkamitvā ṭhitattāti attho. Etena vānato nikkhantanti nibbānanti imamatthaṃ dasseti. Sabhāvatoti santilakkhaṇena. Ajjhattasambhūtānaṃ tividhavaṭṭasantāpānaṃ nibbutiatthena. Tesaṃ sabbaso abhāvaṭṭhenāti attho. Ekavidhaṃpīti yathā cittaṃ sabhāvato ekavidhaṃpi jātidhammattā jātibhūmisampayogādi bhedena kāla disādesapuggalabhedenaca vatthuto bhinnameva hoti. Na tathā idaṃ nibbānaṃ. Idaṃ pana sabhāvatopi vatthutopi abhinnameva hutvā ekavidhaṃ hoti. Idañhi anamatagge saṃsāre atīte etarahi anāgateca parinibbutānaṃ buddhānaṃvā paccekabuddhānaṃvā buddhasāvakānaṃvā sabbesaṃpi ekameva hoti. Kasmā, aniddisitabbadhammattā. Viññāṇaṃ anidassanaṃ anantaṃ sabbatopabhanti hi bhagavatā vuttaṃ. Tattha viññāṇanti saṅkhatadhammānaṃ khayanirodhabhāvena siddhattā etaṃ tabbhāvenaeva suṭṭhu abhibyattaṃ katvā ñātabbaṃ. Anidassananti animittadhammattā bālaputhujjanānaṃ dassanavisayabhūtena kenacinimittena nidassituṃvā kālabhedena disādesapuggalasantāna bhedena hīnapaṇītādibhedena ca bhinnaṃ katvā nidassituṃvā nārahatīti attho. Anantanti pubbantāparantavirahitaṃ. Sabbatopabhanti vaṭṭadukkhapaṭipakkhasiddhehi anantehi guṇobhāsehi sabbato pabhāvantanti attho. Tathā aniddisitabbadhammattāca pana anamatagge saṃsāre sabbāsuca disāsu asukasmiṃ nāma kāle asukāyanāma disāya natthīti navattabbaṃ. Kasmā, ariyamaggaṃ bhāventena yadā kadāci yattha katthaci avassaṃ adhigantabbatāvasena sabbadā sabbattha ca labbhamānattā. Vuttañhetaṃ vinaye, aṅguttare, udāneca –
诸比丘,譬如世间一切河流皆汇入大海,天空降下的雨水亦复如是,大海并不因此而有减损或增满。同样地,诸比丘,即使众多比丘于无余涅槃界般涅槃,涅槃界亦不因此而有减损或增满。
Seyyathāpi bhikkhave yākāci loke savantiyo mahāsamuddaṃ appenti. Yāca antalikkhā dhārā papatanti. Na tena mahāsamuddassa ūnattaṃvā pūrattaṃvā paññāyati. Eva meva kho bhikkhave bahūcepi bhikkhū anupādisesāya nibbāna dhātuyā parinibbāyanti. Na tena nibbānadhātuyā ūnattaṃ vā pūrattaṃvā paññāyatīti.
在注疏中,由此并不知涅槃界有所不足或圆满。即使历经无数大劫,当诸佛不出世时,也没有一个众生能证般涅槃。那时,也不能说“涅槃界是空的”。而在佛陀时代,每一次集会中都有无量众生证得不死,那时也不能说“涅槃界是圆满的”。《梵天邀请经》中说:“无见、无际、遍照之识”。注疏中解释:“遍照”即具足一切方所之光。因为除了涅槃之外,没有任何法比它更明净、更照耀、更清净、更白净。它即是遍照。并非某处无有,故说“遍至”。因此不应说“在东方等方所中,某方有涅槃,某方无涅槃”。
Aṭṭhakathāsuca na tena nibbānadhātuyā ūnattaṃvā pūrattaṃvā paññāyatīti asaṅkhyeyyepi mahākappe buddhesu anuppajjantesu ekasattopi parinibbātuṃ nasakkoti. Tadāpi tucchā nibbāna dhātūti nasakkā vattuṃ. Buddhakāle pana ekekasmiṃ samāgame asaṅkhyeyyāpi sattā amataṃ ārādhenti. Tadāpi nasakkā vattuṃ pūrā nibbānadhātūti vuttaṃ. Brahmanimantanasutteca viññāṇaṃ anidassanaṃ anantaṃ sabbatopabhanti vuttaṃ. Aṭṭhakathāyañca sabbatopabhanti sabbato pabhāsampannaṃ. Nibbānato hi añño koci dhammo pabhassaratarovā jotivantatarovā parisuddhatarovā paṇḍara tarovā natthi. Sabbatovā pabhūtameva hoti. Nakatthaci natthīti sabbatopataṃ. Puratthimadisādīsu hi asukadisāyaṃnāma nibbānaṃ natthīti navattabbanti vuttaṃ.
虽然如此,由于依已灭的刹那法为所缘而转起,且依已灭法的分位差别而被认知,故得以安立“有余依”等说。其中,“依”即被渴爱与邪见极度执取者,也就是五取蕴。当那些令其存在的业与烦恼被部分或完全断除时,残余即“有余依”。“于此相续中存在着有余依,即证得此者”——这即是“有余依”。“涅槃界”即涅槃的状态。“有余涅槃界”是复合词。“于此相续中无有余依,即证得此者”——这即是“无余依”,而“无余依涅槃界”是其解析。如世尊所说:“诸比丘,有二种涅槃界。哪二种?有余涅槃界与无余依涅槃界。”其中,前者称为烦恼涅槃,后者称为蕴涅槃。前者又称现法涅槃,后者称为后世涅槃。如说:“一界于此现法,有余依,由漏尽;无余依则为后世。”在《增支部》七集中,依五取蕴之残余,说明俱分解脱与慧解脱二种阿罗汉,以及身证、见到、信解脱、法随行四种有学,乃至极精勤观行者与善凡夫的烦恼之残余,安立为有余依与无余依。同处九集中,依烦恼之残余,说明中般涅槃等五种不还果。
Evaṃsantepi etaṃ niruddhatekālikadhamma sannissayena viññāya mānattā niruddhadhammabhedena bhinnaṃ katvā upacarituṃ labbhatīti vuttaṃ saupādisesātiādi. Tattha upādīyati taṇhādiṭṭhīhi bhusaṃ gaṇhīyatīti upādi. Upādinnakhandhapañcakaṃ. Soyeva ekadesenavā anavasesenavā pahīnehi kammakilesehi sesoti upādiseso. Saṃvijjati tasmiṃ santāne upādiseso yassā adhigatakāleti saupādisesā. Nibbānadhātūti nibbūtisa bhāvo. Saupādisesāca sā nibbānadhātucāti samāso. Natthi tasmiṃ santāne upādiseso yassā adhigatakāleti anupādisesā, anupādisesāca sā nibbānadhātucāti viggaho. Vuttañhetaṃ iti vuttake-dve mā bhikkhave nibbānadhātuyo. Katamā dve, saupādisesāca nibbānadhātu, anupādisesāca nibbānadhātūtiādi. Tattha purimā kilesanibbānaṃnāma. Pacchimā khandhanibbānaṃnāma. Purimāvā diṭṭhadhammika nibbānaṃnāma. Pacchimā samparāyika nibbānaṃnāma. Yathāha-ekā hi dhātu idha diṭṭhadhammikā saupādisesā bhavanetti saṅkhayā. Anupādisesā pana samparāyikāti. Aṅguttare pana sattanipāte ubhatobhāgavimutta paññāpi muttānaṃ dvinnaṃ khīṇāsavānaṃ khandhupādisesavasena kāyasakkhidiṭṭhipatta saddhāvimuttadhammānusārīsaṅkhātānaṃ catunnaṃ sekkhānaṃ āraddhavipassa kassaca yogīkalyāṇaputhujjanassa kilesu pādisesavasena saupādisesatā anupādisesatāca vuttā. Tattheva navanipāte antarāparinibbāyī, upahaccaparinibbāyī, asaṅkhāraparinibbāyī, sasaṅkhāraparinibbāyī, uddhaṃ sotaakaniṭṭhagāmīti pañcannaṃ anāgāmīnaṃ sakadāgāmissa tiṇṇaṃ sotāpannānanti navannaṃ sekkhapuggalānaṃ kilesupādisesavasena saupādisesatā vuttā.
而《导论》中,阿罗汉果亦被称为有余涅槃,但此处不取此义。在这里,于道刹那,烦恼的灭尽名为有余依;于死心无间,蕴的不生起名为无余依。然而,名为结生的“有”,唯有在烦恼存在时才生起,若无烦恼则不生,因此它们也随烦恼灭尽而同时灭尽。即使对于漏尽者,现前的蕴相续直至死心仍在转起,因为那是先前所造业与烦恼的果报,是一切有情的法性决定。因此,纵然烦恼已灭,它仍转起直至死心。死时的坏灭也只是法性之灭。而此后无间后有的不生,则是由烦恼灭尽而同时成就。不仅无间后有不生,自此以后于无始轮回中,后有相续不生,亦由彼烦恼灭而同时成就。这一切都是同一个涅槃。然而,依取蕴残余的有无,而说此差别——“由因门而分为二种”,即是说明二种施设的因由。
Nettiyaṃ pana arahattaphalaṃpi saupādisesanibbānanti vuttaṃ. Taṃ idha nādhippetaṃ. Etthaca maggakkhaṇe kilesānaṃ khayo saupādi sesaṃnāma. Cuti anantare khandhānaṃ anuppādo anupādisesaṃnāma. Yasmā pana paṭisandhivandhānāma kilesesu satieva jāyanti. Asati najāyanti, tasmā tepi kilesakkhayena saheva khiyyanti. Yāvacutiyā pavattamānaṃ paccuppannakhandhasantānaṃ pana khīṇāsavassapi purimabhave pavattakammakilesānaṃ phalanisandabhūtaṃ sabbasattānaṃ dhamma tāsiddhaṃ. Tasmā taṃ khīṇesupi kilesesu yāvacutiyā pavatta tiyeva. Cutikkhaṇe tassa nirodhopi dhammatānirodho eva. Yo pana tadanantare punabhavassa anuppādo. So kilesakkhayena saheva siddho. Na kevalaṃ tadanantare puna bhavasseva. Tato paraṃpi anamatagga saṃsāre bhavaparaṃparāya anuppādopi tena saheva siddho. Sabbañcetaṃ ekameva nibbānaṃ. Evaṃsantepi khandhāvasesassa bhāvā bhāvalesaṃ upādāya ayaṃ bhedo vuttoti vuttaṃ duvidhaṃ hoti kāraṇapariyāyenāti duvidha paññāpanassa kāraṇalesenāti attho.
然而,由于有为法本身即有系缚障碍之法性,故恒常以种种障碍逼恼众生,不可能获致寂静之乐。又因其为有相之法性,故成为一切烦恼、老死等一切灾祸的依处与基地。因其为有所希愿之法性,故成为一切苦的根源,恒常滋长名为依希求之苦。因此,为说明由彼对治所成就的功德差别,故开示三种差别,即说“空”等。其中,以远离一切障碍故为空。何以故?当有有身见时,可察愚者有多少恶业之障与恶趣苦之障;而智者为防护自己,又可察有多少善业之障。唯有有身见灭尽,彼一切以有身见为根的障碍方得断除,无此则无何者可令断除。故其灭尽是远离这些障碍。同样,唯有贪爱灭尽,方能断除以贪爱为根的障碍,无此则无何者可令断除;唯有嗔恚灭尽,方能断除以嗔恚为根的障碍;唯有愚痴灭尽,方能断除以愚痴为根的障碍,当以此类比广说。如是,涅槃因远离一切障碍,故名为空。
Yasmā pana saṅkhatadhammānāma sapalibodhadhammattā nānāpalibodhehi niccakālaṃ janaṃ pīḷenti. Santasukhaṃnāma laddhuṃ nadenti. Sanimitta dhammattāca kilesānaṃ jarāmaraṇādīnañca sabbesaṃ anatthānaṃ vatthu bhūtā bhūmibhūtā honti. Sapaṇihitadhammattāca sabbadukkhānaṃ mūlabhūtaṃ āsādukkhaṃnāma niccakālaṃpi janenti. Tasmā tappaṭipakkhasiddhena guṇabhedena tividhaṃbhedaṃ dassetuṃ suññatantiādi māha. Tattha sabbapalibodha vivittattā suññataṃ. Sakkāyadiṭṭhiyā hi sati bālānaṃ yattakā pāpakammapalibodhā apāya dukkhapalibodhāca sandissanti. Paṇḍitānaṃca tato attānaṃ rakkhanatthaṃ yattakā kalyāṇakammapalibodhā sandissanti. Sakkāyadiṭṭhinirodhoyeva sabbe te sakkāyadiṭṭhimūlake palibodhe nirodhetuṃ sakkoti. Na vinā tena añño koci. Tasmā sonirodho tehi palibodhehi vivitto hoti, tathā rāgakkhayoyeva rāgamūlake palibodhe nirodhetuṃ sakkoti. Na vinā tena añño koci. Dosakkhayoyeva dosamūlake. Mohakkhayoyeva mohamūlaketiādi vattabbaṃ. Iti nibbānaṃ sabbapali bodhehi vivittattā suññataṃnāma.
“相”,是指以生起与延续为根源的粗显形相。凡具足此相的有为法,即成为一切烦恼与老死等的依处与基地。同样,也成为一切魔罗、一切怨敌、一切疾病等灾祸的依处与基地。由此,它们被称为魔罗之境或死神之境。它们更因时间、方位、处所、相续等差别,以及劣、胜等差别而有所限碍。然而,涅槃由于成就一切有相法之灭尽,故为无相。于彼无相,故为“无相”。由于其摧破了一切烦恼等灾祸的依处——相法,成就他们灾祸之无有,故恒常安住。它不被时间差别所限,不能说:“这是过去某劫某佛的涅槃,这是未来的,这是现在的。”不被方位差别所限,不能说:“在十方中,这是某方名的涅槃,这是某名的。”不被处所差别或相续差别所限,不能说:“这是人间的,这是天界的,这是梵天界的”,或“这是人的,这是天的,这是梵天的”。同样,不被胜劣等差别所限,不能说:“这是一切知佛的,这是独觉佛的,这是佛弟子的。”
Nimittaṃ vuccati uppādapavattamūlako oḷārikākāro. Yena samannāgatā saṅkhatadhammā sabbesaṃ kilesānaṃ jarāmaraṇānañca vatthubhūtā bhūmibhūtā honti. Tathā sabbesaṃ mārānaṃ sabbesaṃ verānaṃ sabbesaṃ rogādi anatthānaṃ vatthubhūtā bhūmibhūtā honti. Yato te māradheyyātipi maccudheyyātipi vuccanti. Kāla disā desa santānādi bhedena hīnapaṇītādi bhedenaca bhedaṃ gacchanti. Nibbānaṃ pana sabbesaṃ nimittadhammānaṃ khayanirodhabhāvena siddhattā natthi. Tasmiṃ nimittanti animittaṃ. Tañhi sabbesaṃ kile sādīnaṃ anatthānaṃ vatthubhūte nimittadhamme viddhaṃsetvā tesaṃ anatthānaṃ abhāvaṃ sādhentaṃ niccaṃ tiṭṭhati. Naca taṃ kālabhedena bhinnaṃ hoti. Idaṃ atīte asukakappe asukabuddhassa nibbānaṃ, idaṃ anāgate, idaṃ etarahīti. Nāpi disābhedena bhinnaṃ. Idaṃ dasasu disāsu asukāyanāma disāya nibbānaṃ, idaṃ asukāya nāmāti. Nacāpi desabhedenavā santānabhedenavā bhinnaṃ. Idaṃ manussaloke idaṃ devaloke idaṃ brahmaloketi vā idaṃ manussānaṃ idaṃ devānaṃ idaṃ brahmānantivāti. Tathā paṇītādi bhedena bhinnaṃ na hoti. Idaṃ sabbaññubuddhānaṃ. Idaṃ paccekabuddhānaṃ. Idaṃ buddhasāvakānanti.
“愿求、祈愿、愿望、希求、期望、渴望、渴爱”,这些词意义相同。至于有为法,纵使有所得,因其具有坏灭的性质,为反复获取的希求只会滋长所谓之苦。希求之苦没有边际。一切苦都以希求为根本。没有与希求相似的苦因。而涅槃自身,由于是平息渴爱的法,能去除、驱散一切称为期望的渴爱之愿求或欲贪之愿求,因此不存在于此。于彼无愿求,故为“无愿”。这里有二种乐:受乐与寂静乐。其中,获得人、天、梵成就后,以享乐的方式生起的喜、悦之乐,名为受乐。然而,它刹那刹那如闪电般坏灭。那些成就也是无常法,它们全都只会无限地增长希求之苦。因此,一切受乐由于产生希求之苦,全然是苦。正如所说:“凡任何所感受者,彼一切皆在苦中。”当法将(舍利弗)被问及:“舍利弗贤友,涅槃无有感受,其中以何为乐?”时,便答道:“贤友,涅槃中此即是乐,即此处无所感受。”寂静乐,则是指对于自身已生或将生的烦恼等,以及恶趣之苦等,通过自己正确的精勤而获得解脱之乐。唯有此是纯净之乐、不动之乐。因为若没有此,凡夫们即使享受人、天、梵的成就,也必然要面对生、老、死等,以及与之相反者,因此他们并不寂静,被希求所逼迫,恒常痛苦,如受火燃。是故,当知唯有此是纯一之乐、不动之乐,是真正的乐。
Paṇihitaṃ, paṇidhānaṃ, paṇidhi, patthanā, āsā, jīghacchā, pipāsāti atthato ekaṃ. Saṅkhatadhammāca labbhamānāpi bhijjanadhammattā punappunaṃ laddhuṃ āsā dukkhaṃnāma vaḍḍhenti. Āsādukkhassa pariyantonāma natthi. Sabbañca dukkhaṃ āsāmūlakaṃ hoti. Āsāsadisaṃ dukkhanidānaṃnāma natthi, nibbānaṃ pana sayaṃ pipāsavinayadhammattā āsāsaṅkhātaṃ sabbaṃ taṇhāpaṇidhiṃvā chandapaṇidhiṃvā vinentaṃ vidhamentaṃ vattatīti natthi. Tasmiṃ paṇihitanti appaṇīhitaṃ. Etthaca duvidhaṃ sukhaṃ vedayitasukhaṃ santisukhanti. Tattha manussa dibba brahma sampattiyo labhitvā anubhavanavasena pavattaṃ pītisomanassa sukhaṃ vedayitasukhaṃnāma. Taṃ pana khaṇekhaṇe vijjuviya bhijjanadhammaṃ. Sampattiyoca aniccadhammā. Sabbe te apariyantaṃ āsādukkhaṃ bhiyyo vaḍḍhentiyeva. Tasmā sabbaṃ vedayitasukhaṃnāma āsā dukkhajanakattā ekantena dukkhameva hoti. Yathāha-yaṃkiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkhasminti. Dhammasenāpatināca katamaṃ taṃ āvuso sāriputta nibbāne sukhaṃ, yadettha vedayitaṃ natthīti puṭṭhena etadevettha āvuso nibbāne sukhaṃ, yadettha vedayitaṃ natthīti vuttaṃ. Santisukhaṃnāma attani uppannānaṃvā uppajjituṃ paccupaṭṭhi tānaṃvā kilesādīnaṃ apāyadukkhādīnañca attano sammāpayogaṃ paṭicca vimuccanasukhaṃ. Etadevettha ekantasukhaṃ acalasukhaṃ. Etasmiñhi asati puthujjanānaṃ manussa dibbabrahmasampattiyo anubhavantānaṃpi avassaṃ pattabbaṭṭhena paccupaṭṭhitāneva honti aviciniraya bhayādīnīti. Tasmā sabbassa vedayitasukhamūlakassa āsādukkhassa santisukhadīpakaṃ idaṃ appaṇihitapadaṃ nibbānassa ekaṃ mahantaṃ guṇapadaṃ hotīti.
“以行相差别”即指三种空等功德分位的差别。其中,那些于无始轮回中内在随眠而来的烦恼,在道刹那内在地灭尽、耗尽——此即称为“尽界”、“灭界”的一个法处,是一个法界,是一个胜义法。以其尽、灭及自性而存在故,它并非施设色。且以身与智依其自性而证得故,涅槃的证得有两种:身证与智证。如所说:“生起欲求者精勤,精勤已则思择,思择已则努力,努力已,以身证得胜义谛,以慧通达而见彼。”其中,于无始轮回中内在恒常燃烧、焦灼而来的烦恼,在道刹那内在地灭尽、寂灭,名为“身证”。如此以身证后,再观察时,内在地以智现见彼灭尽,了知“我的烦恼已灭”,此名为“智证”。在这两种证得中,身证灭尽无量无边的轮回之苦;智证生起无量的喜与悦。在施设法中,并无如此之证得。然而,由于彼灭尽是空法,智慧迟钝者对它生起虚无想、无义利想。由于是无相法,对它生起唯无有想、于胜义上不存在想。由于是无愿法,被渴爱所支配的人们认为其中没有任何乐。
Ākāra bhedenāti tividhassa suññatādikassa guṇakoṭṭhāsassa bhedena. Etthaca yadetaṃ anamatagge saṃsāre ajjhattaṃ anusayitvā āgatānaṃ kilesānaṃ maggakkhaṇe ajjhattameva nirujjhanaṃ khiyyanaṃ. Taṃ khayadhātu nirodhadhātu saṅkhātaṃ ekaṃ dhammāyatanaṃ hoti. Ekā dhammadhātu hoti. Eko paramatthadhammo hoti. Khayaṭṭhena nirodhaṭṭhena sabhāvato vijjamānattā, na hi taṃ paññattirūpaṃ hoti. Kāye ñāṇeca sarūpato upaladdhattā, duvidhañhi nibbānassa sacchikaraṇaṃ kāyasacchikaraṇaṃ ñāṇasacchikaraṇañca. Yathāha-chandajāto ussahati. Ussahitvā tuleti. Tulayitvā padahati. Pahitatto samāno kāyenaceva paramatthasaccaṃ sacchikaroti. Paññāyaca taṃ paṭivijjha passatīti. Tattha anamatagge saṃsāre ajjhattaṃ niccaṃ santāpetvā paridayhitvā āgatānaṃ kilesānaṃ maggakkhaṇe ajjhattameva nirujjhanaṃ nibbāyanaṃ kāyasacchikaraṇaṃnāma. Evaṃ kāyena sacchikatvā puna paccavekkhanto ajjhattaṃ taṃ nirujjhanaṃ ñāṇena paccakkhato passati. Niruddhā me kilesāti jānāti, idaṃ ñāṇasacchikaraṇaṃnāma. Tesu kāya sacchikaraṇaṃ anantaṃ aparimāṇaṃ vaṭṭadukkhaṃ khepeti. Ñāṇasacchikaraṇaṃ anappakaṃ pītisomanassaṃ uppādeti. Paññattidhammesu eva rūpaṃ sacchikaraṇaṃnāma natthīti. Tassa pana nirujjhanassa suññatadhammattā mandabuddhīnaṃ tasmiṃ tucchasaññā niratthakasaññā saṇṭhāti. Animitta dhammattā tasmiṃ abhāvamattasaññā paramatthato avijjamānasaññā saṇṭhāti. Appaṇihitadhammattā taṇhāvasikā janā tasmiṃ sukhaṃ nāma kiñci natthīti maññanti.
然而,有些人认为,如所说的尽与灭仅仅是涅槃并不存在。他们认为那仅是‘无有’,是施设色。但涅槃是甚深等无量功德的所依,而‘无有’不能成为那些功德的所依。经中说‘涅槃是至上乐’,而在‘无有’中,不可能获得任何乐。因此,他们主张:‘那个尽与灭的缘存在,且依其威力而成就彼尽与灭,这即是涅槃。’对他们而言,除了从轮回之苦中寂静之外,也得不到更多利益。涅槃的功德句,是依与无量轮回法相对立而成立,并非其他。因此,在轮回法中能获得多少无功德句,在其尽与灭中,便成立为无量的功德句。即使那尽与灭本身,作为独立的法体,已是难以了知的甚深之法,以至于人们认为它仅是‘无有’、是施设色。至于其功德句的甚深性,更不待言。而寂静乐,正是轮回之苦的止息。因为说‘他们止息即是乐’。而‘止息’即是他们完全尽与灭,因此,包含在轮回苦中的一切受乐,其终极的尽与灭,便成就了至上乐性。关于彼(涅槃)在胜义上存在,有如是经典。
Ye pana yathāvuttaṃ khayanirodhamattaṃ nibbānaṃnāma nahoti. Tañhi abhāvamattaṃ paññattirūpaṃ hoti. Nibbānañcanāma gambhīrādīnaṃ anantaguṇānaṃ vatthu hoti, naca abhāvamattaṃ tesaṃ vatthu bhavituṃ arahati. Nibbānaṃ paramaṃ sukhanti vuttaṃ. Naca abhāvamatte kiñci sukhaṃnāma sakkāladdhuṃ. Tasmā yo tassa khayanirodhassa paccayo atthi. Yassaca ānubhāvena so khayanirodho sijjhati. Eta deva nibbānaṃ nāmāti icchanti. Tesaṃpi vaṭṭadukkha santito atirekapayojanaṃnāma nalabbhati. Nibbānassaca guṇapadāni nāma anantānaṃ vaṭṭadhammānaṃ paṭipakkhavasena sijjhanti, no aññathā. Tasmā yattakāni aguṇapadāni vaṭṭadhammesu labbhanti, tattakāni tesaṃ khaya nirodhe anantāni guṇapadāni hutvā sijjhanti. Yo khayanirodhopi tāva visuṃ dhammabhāvenaviññātuṃ dukkarogambhīro hoti. Yato taṃ abhāvamattaṃ paññattirūpaṃ maññanti. Guṇapadānaṃ panassa gambhīrabhāve vattabbamevanatthi. Santisukhañca nāma vaṭṭadukkhānaṃ vūpasantatāeva. Tesaṃ vūpasamo sukhoti hi vuttaṃ. Vūpasantatātica tesaṃ sabbaso khayanirodhoevāti vaṭṭadukkhapariyāpannānaṃ sabba vedayītasukhānaṃ ukkaṃsagatā tassa khayanirodhassa paramasukhatā siddhā hotīti. Tassa pana paramatthato vijjamānabhāve tāva idaṃ suttaṃ.
“诸比丘,有未生、未有、未作、未为。诸比丘,若无彼未生、未有、未作、未为,则对于此已生、已有、已作、已为,不能了知出离。然而,诸比丘,正因为有未生、未有、未作、未为,所以对于已生、已有、已作、已为,能了知出离。”
Atthi bhikkhave ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ. No ce taṃ bhikkhave abhavissa ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ, na yimassa jātassa bhūtassa katassa saṅkhatassa nissaraṇaṃ paññāyetha. Yasmāca kho bhikkhave atthi ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhataṃ, tasmā jātassa bhūtassa katassa saṅkhatassa nissaraṇaṃ paññāyatīti.
其中,“不知”即是“未生”,义为“生已尽”。“无有”即是“未成”,义为“不存在”。“无作”即是“未造”,“无行”即是“无为”,义为不能令之生起或转起,故无行苦之存在。或者,“生已尽”本身即为一种独立的法界。因此,就独立的法性而言,说“于此并无已生者”故为“未生”,也是合理的。这是说:诸有为法,有缘时则生,无缘时则不生,故其既有如已生者,亦有未生者。也就是说,从胜义上观之,它也是存在的。若未生者不存在,唯有已生者存在,那么,为使自己尚未生起的烦恼不生而正行道的人,其所有烦恼法也应全部是已生者,而非未生者。何以故?因为未生者并不存在。同理可推及一切恶行法、恶趣苦、轮回苦,以及现世中一切疾病、灾祸与怖畏。若如此,世间一切人的努力、人的力量、人的精进都将毫无意义。正是为了防止这样的结论,才说“诸比丘,这不会被……了知”。然而,因为未生者确实是存在的,所以为使自己尚未生起的烦恼不生而正行道的人,那些烦恼便绝无生起之理。如此,一切人的努力、人的力量、人的精进才有意义。正是为了阐明此义,才说“然而,诸比丘,因为……”等。至此,显示了“无明灭则行灭,行灭则识灭……如是整个苦蕴灭”的义理。
Tattha ajānanaṃ ajātaṃ. Jātikkhayoti attho. Abhavanaṃ abhūtaṃ. Abhāvoti attho. Akaraṇaṃ akataṃ. Asaṅkharaṇaṃ asaṅkhataṃ. Uppādetuṃvā pavattetuṃvā saṅkhāradukkhassa abhāvoti attho. Jātikkhayotivā visuṃ ekā dhammadhātu hoti. Tasmā visuṃ dhammabhāvaṃ sandhāya natthi jātaṃ etthāti ajātantīpi yujjatiyeva. Idaṃ vuttaṃ hoti, saṅkhatadhammānāma paccaye sati jāyanti. Asati na jāyantīti jātaṃ viya ajātaṃpi tesaṃ atthi. Paramatthato vijjamānaṃ hotīti attho. Yadica ajātaṃnāma natthi, jātameva atthi. Evaṃsati attani kilesānaṃ ajātatthāya sammā paṭipajjantānaṃpi sabbe kilesadhammā jātāyeva siyuṃ. No ajātā. Kasmā, ajātassanāma natthitāyāti. Esanayo sabbesu duccaritadhammesu apāyadukkhavaṭṭadukkhesu, diṭṭhadhammeca sabbesu rogābādhabhayupaddavesu. Evañca sati loke sabbe purisakārā purisathāmā purisaparakkamā niratthakā eva siyunti imamatthaṃ sandhāya no cetaṃ bhikkhave.La. Paññāyethāti vuttaṃ. Yasmā pana ajātaṃnāma ekantena atthiyeva. Tasmā attani ajātatthāya sammāpaṭipajjantānaṃ te ekantena najāyanti. Evaṃ sati sabbe purisakārā purisathāmā purisaparakkamā satthakā eva hontīti imamatthaṃ sandhāya yasmāca kho bhikkhavetiādi vuttaṃ. Ettāvatā avijjānirodhā saṅkhāra nirodho. Saṅkhāranirodhā viññāṇanirodho.La. Dukkhakkhandhassa nirodho hotīti evaṃ vuttassa nirodhassa paramatthato vijjamānabhāvaṃ dasseti. Atthi saddassa vijjamānatthavacanattā. Tattha nirodho duvidho jātanirodho ajātanirodhoti. Tattha uppajjitvā nirodho jātanirodhonāma. Maccūtica maraṇantica etassevanāmaṃ. Ajjhattapariyā pannānaṃ kilesādīnaṃ uppādassapi sabbaso abhāvo ajāta nironāma. Yo sabbasaṅkhārasamatho sabbupadhinissaggo taṇhakkhayo virāgo nirodho nibbānanti vuccati. Ayamidhādhippeto, ayameva hi sabbapalibodhehi suññattā suññatonāma. Kilesānaṃ jārāmaraṇādīnañca vatthubhūtassa nimittassa abhāvā animittonāma. Sabbadukkhānaṃ nidānabhūtassa āsādukkhassa abhāvā appaṇihitonāma. Tena vuttaṃ suññataṃanimittaṃ appaṇihitañceti tividhaṃ hotīti. Padantiādi nibbānassa vevacanāni. Tañhi visuṃ asaṃmisso kevalo upalabbhamāno eko paramattha dhammoti padaṃ nāma. Koṭṭhāsattho hi padasaddo. Yathā padaso dhammaṃ vāceyyāti. Cavanābhāvena accutaṃ. Pubbantāparante atikkamma pavattattā accantaṃ. Saṅkharaṇakiccarahitattā asaṅkhataṃ. Attano uttaritarassa kassaci dhammassa abhāvato anuttaranti. Vānamuttā taṇhā vimuttā, mahante sīlakkhandhādike dhamme esiṃsu adhigacchiṃsūti mahesayo, buddhā.
以上是名为《胜义灯》的《阿毗达摩义集》之第四注释中,关于色法、涅槃的摄集。
Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa