缘摄《胜义灯》
Paccaya saṅgaha paramatthadīpanī
166如此,以七种分判说明了初“名色分别智”的安立后,现在为说明第二“缘摄受智”的安立,而说“yesaṃ saṅkhatadhammānaṃ”等。对于诸有为法,以及诸有为、无为之法,它们如何、以何种方式、由哪些因等缘相而成为缘、成为助益者,我将在《缘摄》中随宜而说:即这些有为法之分类、他们缘所生法之分类、他们缘法之分类,以及他们缘相之分类——这便是连接。
166. Evaṃ sattahi paricchedehi pathamassa nāmarūpapariccheda ñāṇassa vidhānaṃ dassetvā idāni dutīyassa paccayapariggahañāṇassa vidhānaṃ dassento yesaṃsaṅkhatadhammānantiādi māha. Idāni yesaṃ saṅkhatadhammānaṃ saṅkhatāsaṅkhatabhūtā yedhammā yathā yehi hetādīhi paccayākārehi paccayā upakārakā honti. Taṃ vibhāgaṃ tesaṃ saṅkhatadhammānaṃ paccayuppannabhūtānaṃ vibhāgañca tesaṃ paccayadhammānaṃ vibhāgañca tesaṃpaccayākārānaṃ iha vibhāgañca imasmiṃ vuccamāne paccayasaṅgahe yathārahaṃ pavakkhāmīti yojanā.
然而,在《阐明》中,
[224] Vibhāvaniyaṃ pana
说“应当于缘中示现”,与“各各分类”不相契合。
‘‘Paccaye dassetu’’nti vuttaṃ. Taṃ taṃ vibhāganti iminā na sameti.
而那里所说的
[225] Yañca tattha
“此处,于此合集、摄集之后的处所”——这是对“此处”一词的意义阐明,那也不合理。
‘‘Iha imasmiṃ samuccaya saṅgahānantare ṭhāne’’ti iha saddassa atthavibhāvanaṃ vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.
若依此义,“现在”一词便无意义。缘此而生果,故称缘起。其中,“缘”意为不离开、不舍弃。他们把无明等解释为缘法。或者,“生起”即是“起”。与俱生法一起,以聚的方式现起、显现,这是其义。依各自的缘,成为与其不分离者而生起,是为缘起。然而,从义理上说,一切缘与缘所生法,即有为法,为缘所系的状态,称为一切有为法共通的单一共相,这即是所谓“此缘性”。在此“此缘性”中,“此”是“此的缘,此是此的缘”——应当这样指出的这些缘,即是“此缘”,亦即有为法。“此缘”的状态便是“此缘性”。应知此义为如前所述的共相,而非“缘此而生果,故为缘起”之义。无明等缘法,这些缘即是“此缘”;而“此缘”本身即是“此缘性”。然而,在《清净道论》中,“生起是起”这一意义被否定了;但在巴利圣典中,似乎正是以此为主。如说:
Etasmiñhi atthe sati idāni saddo niratthako hotīti, paṭicca phalaṃ samuppajjati etasmāti paṭiccasamuppādo. Tattha paṭiccāti avinā, amuñcitvāti attho. Avijjādiko paccayadhammoti vaṇṇenti. Athavā, samuppajjanaṃ samuppādo. Sahajātadhammehi saheva kalāpavasena abhinibbatti pātubhāvoti attho. Yathāsakaṃ paccayaṃ paṭicca tena avinābhāvīhutvā samuppādo paṭicca samuppādo, atthato pana sabbesaṃ paccayapaccayuppannabhūtānaṃ saṅkhata dhammānaṃ paccayāyattavuttitāsaṅkhātaṃ sabbasaṅkhatasādhāraṇaṃ ekaṃ sāmaññalakkhaṇaṃ. Yaṃ idappaccayatātica vuccati. Tatthaca idappaccaya tāti ayaṃ imassa paccayo ayaṃ imassa paccayoti evaṃ niddisitabbo ayaṃ paccayo etesanti idappaccayā. Saṅkhatadhammā. Idappaccayānaṃ bhāvo idappaccayatā. Yathāvutta sāmaññalakkhaṇaṃ evāti attho veditabbo, na paṭicca phalaṃ samuppajjati etasmāti paṭiccasamuppādo. Avijjādiko paccayadhammotica imesaṃ paccayā idappaccayā. Idappaccayāeva idappaccayatātica. Visuddhimagge pana samuppajjanaṃ samuppādoti ayamattho paṭikkhitto. Pāḷiyaṃ pana ayameva adhippeto viya dissati. Yathāha –
诸比丘,什么是缘起?诸比丘,以生为缘,有老死。无论如来出现或不出现,那界常住,具法住性、法定性、此缘性。……以无明为缘,有诸行。无论如来出现或不出现……此缘性。诸比丘,如此,那如性、不虚妄性、不异如性、此缘性,诸比丘,这称为缘起。
Katamoca bhikkhave paṭiccasamuppādo. Jātipaccayā bhikkhave jarāmaraṇaṃ, uppādāvā tathāgatānaṃ anuppādāvā tathāgatānaṃ ṭhitāva sā dhātu, dhammaṭṭhitatā dhammaniyāmatā idappaccayatāti.La. Avijjāpaccayā saṅkhārā uppādāvā.La. Idappaccayatā. Iti kho bhikkhave tatra tathatā avitathatā anaññathatā idappaccayatā. Ayaṃ vuccati bhikkhave paṭiccasamuppādoti.
在此,“那界常住”等句以及“那如性、不虚妄性”等句,显示了:如前所说的此缘性,即所谓共相,就是缘起。如果视之为有作者的成立,那么“缘”与“起”这两个词便没有行为主体不一致的语法矛盾。因为,能作为“缘”之行为的作者,也可能成为“起”之行为的作者。因为,行为不可能没有作者。在甚深的有为法中,如同无常等相,此有为相亦是甚深的,因此,于此说“甚深”并无用语矛盾。然而,有为法本身较有为相更为甚深。具有如是共相的、如前所说的无明等有为法,称为缘生法。如说:“诸比丘,什么是缘生法?诸比丘,老死是缘生的……诸比丘,无明是缘生的。”如此,一切作为缘与缘所生的有为法,以其缘为系结的状态,即缘起,能被引导、了知、通达,故为“理趣”,即缘起理趣。它令有为法依种种方式、种种缘的差别而转起、开显,在此中,故为《发趣》,即大论。《发趣》中所说的理趣,是发趣理趣。
Ettha hi ṭhitāva sā dhātūtiādinā tatra tathatā avitathatātiādināca yathāvuttaṃ idappaccayatā saṅkhātaṃ sāmañña lakkhaṇameva paṭiccasamuppādonāmāti dasseti. Na cettha bhāvasādhane kate sati paṭiccasaddena saha samuppādasaddassa asamānakattutāsaṅkhāto byañjanayuttivirodho atthi. Yo paṭicca kriyāya kattā, tasseva samuppādakriyāyapi kattutā sambhavato. Na hi kriyānāma katturahitāsambhavatīti. Saṅkhatadhammesuca gambhīresu sati aniccatādilakkhaṇaṃ viya idaṃpi saṅkhatalakkhaṇaṃ gambhīrameva hotīti nayidha gambhīravacanavirodho sambhavati. Athakho saṅkhatadhammato saṅkhatalakkhaṇameva gambhīrataraṃ hotīti. Tādisena pana sāmaññalakkhaṇena sampannā yathāvuttā avijjādayo saṅkhatadhammā paṭiccasamuppannānāma. Yathāha-katameca bhikkhave paṭiccasamuppannādhammā jarāmaraṇaṃ bhikkhave paṭiccasamuppannaṃ.La. Avijjā bhikkhave paṭiccasamuppannāti. Iti sabbesaṃ paccayapaccayuppanna bhūtānaṃ saṅkhatadhammānaṃ paccayā satta vuttitāsaṅkhāto paṭiccasamuppādoca so nīyati ñāyati paṭivijjhīyatīti katvā nayocāti paṭiccasamuppādanayo. Paṭhapeti saṅkhatadhamme nānāpakārehi paccayabhedehi pavatteti deseti etthāti paṭṭhānaṃ. Mahāpakaraṇaṃ. Paṭṭhāne desito nayo paṭṭhānanayo.
当那些缘法存在时,那些果法便依其自性而生起,故称“彼有性”。那些是有为法。它们的存在状态即是“彼有性状态”,也就是“此有故彼有,此生故彼生”这样运作的有为法定则。“彼有性状态”本身即是“行相”,即“彼有性行相”。那仅是“彼有性行相”而已。以“而已”一词,遮除了因等缘的力用决定。以此所表征的理趣,是为缘起理趣。关于“直接缘住立”:在此,以因、所缘等方式,如此种种的助益性,即所谓缘力差别,称为“直接缘住立”。因为它并不像在“以无明为缘,有诸行”等句那样,仅仅停留在举示缘法,而是通过举示“因缘、所缘缘”等缘力的差别,直接推向极致而说,故称“直接缘住立”。缘法住立,即达到自身缘生的作用后,不退转而转起,以此而说。“关于”即缘。“说”即被世尊宣说。
Tasmiṃ tasmiṃ paccayadhamme bhāve vijjamāne sati te te bhavanti sīlenāti tabbhāvabhāvino. Saṅkhatadhammā. Tesaṃ bhāvo tabbhāvabhāvibhāvo, imasmiṃ sati idaṃ hoti. Imassa uppādā idaṃ uppajjatīti evaṃ pavatto saṅkhatadhammaniyāmo. Tabbhāvabhāvibhāvoeva ākāro tabbhāvabhāvibhāvākāro. So eva tabbhāvabhāvibhāvākāramattaṃ. Mattasaddena hetādipaccaya sattiniyamaṃ nivatteti. Tena upalakkhito nayo paṭiccasamuppāda nayo. Āhaccapaccayaṭṭhitiṃ ārabbhāti ettha hetu ārammaṇā divasena tathātathā upakārakatāsaṅkhāto paccayasatti viseso āhaccapaccayaṭṭhitināma. So hi avijjāpaccayā saṅkhārātiādīsu viya paccayadhammuddhāramatte aṭṭhatvā hetupaccayo ārammaṇapaccahotiādinā paccayasatti visesuddhāravasena āhacca matthakaṃ pāpetvā desitattā āhaccapaccayaṭṭhitīti vuccati. Paccayadhammā tiṭṭhanti attano paccayuppannābhisaṅkharaṇa kiccaṃ patvā anosakkamānā hutvā pavattanti etāyāti katvā. Ārabbhāti paṭicca. Vuccatīti bhagavatā kathīyati.
然而,那些将两者混合而广说(papañcenti)的阿阇梨,是指他们在广说缘起时如此宣说。他们广说时,也引入发趣法门来加以展开。恰如旭日东升,驱散黑暗,令种种事物了然呈现在大众面前;同样,生起的四圣谛智驱散无明黑暗,令四圣谛法得以明现,这便是“明”。与明对立的痴,名为“无明”。因为此痴生起时,即生起所谓不知、不见的黑暗。“缘”:因为藉此而去、来,或由此故,所以称为缘。无明即是缘,故称“无明缘”。因此,“无明缘行生起”即是其连结。造作有为之身、语、意业,有情以此造作,故称为“行”。了知故为“识”;或以了知故,有情以此了知,故称为“识”。倾向所缘故为“名”;变坏、遭受变异故为“色”。以建立义故为“处”;如同诸天所居之处,称为天处。触击故为“触”;或相应诸法以此触击,故称为“触”。感受故为“受”;或有情以此感受、体验,故称为“受”。渴望、热望故为“爱”;其义为:因为恒常渴求,依所缘而恒时动摇、希求。或有情以此渴望、热望、动摇,故称为“爱”。执取故为“取”;其义为:不放开而紧握。或有情以此执取,故称为“取”。
Ubhayaṃ pana vomissitvā papañcenti ācariyāti idaṃ paṭicca samuppādaṃ papañcente sandhāya vuttaṃ. Tehi taṃ papañcayantā paṭṭhāna nayaṃpi āharitvā papañcentīti. Yathā sūriyo udayanto andhakāre vidhametvā dabbasambhāre mahājanassa pākaṭe karoti. Evamevaṃ uppannaṃ catusaccañāṇaṃ avijjandhakāraṃ vidhamitvā catusacca dhammaṃ vidati pākaṭaṃ karotīti vijjā. Tappaṭipakkhattā moho avijjānāma. So hi uppajjamāno dhammesu aññāṇaadassana saṅkhātaṃ andhakāraṃ janetvāva uppajjati. Paṭicca phalaṃ eti āgacchati etasmā etenāti vā paccayo. Avijjāca sā paccayo cāti avijjāpaccayo. Tasmā avijjāpaccayā saṅkhārā sambhavantīti sambandho. Saṅkhataṃ kāyavacīmanokammaṃ abhisaṅkharonti sattā etehīti saṅkhārā. Vijānātīti viññāṇaṃ. Vijānanti sattā etenāti vā viññāṇaṃ. Ārammaṇe namatīti nāmaṃ. Ruppati vikāraṃ āpajjatīti rūpaṃ. Adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanaṃ. Devānaṃ devāyatanamiva. Phusatīti phasso. Phusanti sampayuttakā dhammā etenāti vā phasso. Vedayatīti vedanā. Vedayanti paccanubhavanti sattā etāyātivā vedanā. Tassati paritassatīti taṇhā. Niccapipāsavasena ārammaṇahetu niccaṃ cañcalati pattheti vāti attho. Tassanti paritassanti cañcalanti sattā etāyāti vā taṇhā. Upādiyatīti upādānaṃ. Amuñcagāhaṃ gaṇhātīti attho. Upādiyanti sattā etenāti vā upādānaṃ.
存在、增长故为“有”;或苦、乐由此而生、生起、增长,故为“有”。生起故为“生”;或有为法由此生起、显现,故为“生”。变坏故为“老”;或由此变坏、趋向老态,故为“老”。哀伤故为“愁”;或由此内心陷入燃烧,故为“愁”。悲叹故为“悲”;或依此悲叹遭遇、哀哭,故为“悲”。难忍难耐故为“苦”。意不悦、心不快的状态为“忧”。极度困顿为“恼”;困顿即无所慰藉,其义为沮丧。如此,以上所述——“无明等、行等之缘与缘生法,依次流转而集起”——即是其连结。“此纯苦蕴之”:即以无明等为首,整个纯然无乐相杂的苦蕴的集起,这是它的含义。对此,缘起法门有两种:经教法与论教法。其中,先依经教法,无明有四种:覆蔽苦、覆蔽集、覆蔽灭、覆蔽道。而依论教法,则应知无明有八种:即覆蔽前际、覆蔽后际、覆蔽前后际、覆蔽缘生,合为八种。
Bhavati vaḍḍhatīti bhavo. Bhavanti jāyanti vaḍḍhanti sukhadukkhāni etenāti vā bhavo. Jananaṃ jāti. Jāyanti pātubhavanti saṅkhata dhammā etāyāti vā jāti. Jīraṇaṃ jarā. Jīranti jiṇṇabhāvaṃ gacchanti etāyāti vā jarā. Socanaṃ soko. Socanti cittapariḷāhaṃ gacchanti etenāti vā soko. Paridevanaṃ paridevo. Taṃ taṃ pavattiṃ parikittetvā devanti kandanti etenāti vā paridevo. Khamituṃ sahituṃ dukkaranti dukkhaṃ. Dummanassa virūpacittassa bhāvo domanassaṃ. Bhuso āyāsanaṃ upāyāso. Āyāsananti anassāsanaṃ. Visīdananti attho. Evanti iminā yathāvuttena. Avijjādi saṅkhārādipaccayapaccayuppanna paraṃparavidhinā samudayo hotīti sambandho. Etassakevalassadukkhakkhandhassāti avijjādikassa etassa sakalassa dukkharāsissa kenaci sukhena asaṃmissassa vā dukkharāsissa abhinibbatti hotīti attho. Etthaca duvidho paṭiccasamuppādanayo suttantikanayo abhidhammanayoti. Tattha suttantikanayena tāva avijjā catubbidhā dukkhapaṭicchādikā samudayapaṭicchādikā nirodhapaṭicchādikā maggapaṭicchādikācāti. Abhidhammanayena pana pubbantapaṭicchādikā aparanta paṭicchādikā pubbantāparantapaṭicchādikā paṭiccasamuppādapaṭicchādikāti catūhi saddhiṃ aṭṭha vidhāti veditabbā.
依经教法,“行”是有漏的善与不善思;又分为福行、非福行与不动行三种。其中,十二不善思名为非福行;欲界与色界善思名为福行;无色界善思名为不动行。而依论教法,一切世间与出世间善不善思皆名为行。然而,一切无记思在《分别论》中并未被包含。在注释书中,由于无记法既不以无明,也不以善不善根为亲依止缘,因此说“依无记故,缘起分支为九”,即无明与善不善根确实不是无记法的亲依止缘。故说无记法未包含在缘起教示中。《相应部》亦说:“诸比丘,若比丘已断无明,生起明,因无明离贪、明生起,故不造作福行,不造作非福行,不造作不动行。”然而,依其各自相应的缘法,它们的缘起亦未被排除,因为没有任何有为法是离缘起的。此理亦适用于识等。识:依经教法,是三十二种世间异熟识;依论教法,则是除无记心外的六十九种世间出世间识。名色:依经教法,是世间识俱生的受等三蕴,于结生时为业生色,于生命期间为心生色;依论教法,则是一切善不善与异熟相应的三蕴,及上述种类的色法。而在注释书中,则将获得后生缘的一切四大等起色皆包含在内。
Saṅkhārā suttantikanayena sāsavā kusalākusalacetanā apuññābhisaṅkhāro puññābhisaṅkhāro āneñjā bhisaṅkhāroti pana tividhā honti. Tattha dvādasa akusalacetanā apuññāti saṅkhāronāma. Kāmarūpa kusalacetanā puññābhisaṅkhāronāma. Arūpakusalacetanā āneñjātisaṅkhāronāma. Abhidhammanayena pana sabbāpi lokiyalokuttarabhūtā kusalākusalacetanā saṅkhārānāma. Kiriyacetanā pana sabbāpi vibhaṅge nagahitā. Aṭṭhakathāyañca kiriyadhammānaṃ pana yasmā neva avijjā na kusalā kusalamūlāni upanissayapaccayattaṃ labhanti. Tasmā kiriyavasena paccayākāro navuttoti vuttaṃ. Avijjāca kusalākusalamūlā nica kiriyadhammānaṃ upanissaya paccayā na honti. Tasmā kiriyadhammā paṭiccasamuppādadesanāyaṃ nagahitāti vuttaṃ hoti. Saṃyuttepi yato kho bhikkhave bhikkhuno avijjā pahīnā hoti. Vijjāuppannā. So avijjā virāgā vijjuppādā neva puññābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkharoti. Na apuññābhisaṅkhāraṃ. Na āneñjābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkharotīti vuttaṃ. Attano anurūpapaccayavasena pana tesaṃpi paṭicca samuppādo avāritoyeva. Nahi koci paṭiccasamuppādarahito saṅkhatadhammonāma atthīti. Esa nayo viññāṇādīsupīti. Viññāṇanti bāttiṃsavidhaṃ lokiyavipākaviññāṇaṃ suttantikanayena. Abhidhammanayena pana kiriyacittavajjitaṃ ekūnasattatividhaṃ lokiyalokuttaraviññāṇaṃ. Nāmarūpanti lokiya viññāṇa sahajātaṃ vedanādikhandhattayaṃ paṭisandhiyaṃ kammajarūpaṃ pavattiyaṃ cittaja rūpañca suttantikanayena. Abhidhammanayena pana sabbaṃ kusalākusala vipākasampayuttaṃ khandhattayaṃ vuttappakārarūpañca. Aṭṭhakathāyaṃ pana laddhapacchājātapaccayaṃ sabbaṃpi catusamuṭṭhānarūpaṃ gahitameva.
【226】然而,应当辨明的是,
[226] Vibhāvaniyaṃ pana
“此二者在此皆与结生识俱生”这一说法,不能成立。
‘‘Tadubhayaṃpi idha paṭisandhiviññāṇasahagata’’nti vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.
“六处”:在一切经教中,所解说者唯是内六处。然有一些阿阇梨以“外处是触的缘”故,亦将其纳入此处。这也与《因缘相应》的圣典相契合。如说:
Saḷāyatananti cha ajjhattikāyatanāni eva sabbattha pāḷiyaṃ vibhattāni. Ekacce pana ācariyā bāhirāyatanāni phassassa paccayā hontīti katvā tānipi idha gaṇhanti. Taṃpi nidānavagga pāḷiyā sametiyeva. Yathāha –
诸比丘,何为世间的集起?依眼与色而生起眼识,三者合会为触。缘触有受,缘受有爱……忧悲苦恼生起,此即世间的集起。依耳……(中略)依意与法而生起意识,三者合会为触……此即世间的集起。
Katamoca bhikkhave lokassa samudayo. Cakkhuñca paṭicca rūpeca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ. Tiṇṇaṃ saṅgati phasso. Phassapaccayā vedanā. Vedanāpaccayā taṇhā.La. Domanassupāyāsā sambhavantīti ayaṃ lokassa samudayo. Sotañca.La. Manañca paṭicca dhammeca uppajjati manoviññāṇaṃ. Tiṇṇaṃ saṅgati phasso.La. Lokassa samudayoti.
触与受等,亦可以两种方式来理解,即与各各识相应。渴爱与取,显而易见。有分为两种:业有与生有。世间善与不善之思,以及与思相应的贪等和无贪等,是业有。如所说:‘一切能导向有的业,皆是业有。’然而,由业所生的一切世间异熟蕴,以及所有业生色,依经教之义,是生有。依阿毗达摩之义,出世间蕴于《分别论》中亦有提及。生、老、死,是一切有为法的共相。于愁等中:因遭遇亲戚衰败等,以忧伤的方式生起的不悦受,名为愁;以哭泣的方式生起的不可意之心生音声,名为悲;身体上的苦受,名为苦;心理上的苦受,名为忧;以亲戚衰败等为因,以消沉、沮丧的方式生起的瞋,名为恼。此为此处的分别。然而,若于蕴之苦中未断无明,则于其他诸谛中,无明亦未断除。因此,他们于蕴的流转中,生起乐想;于蕴的灭中,生起苦想;于蕴的流转之道,生起乐道想;于蕴的灭之道,生起苦道想。如是为无明所覆、欣乐厌苦的众生,其作为蕴流转之缘的福行、非福行、不动行本身,便成了他们的皈依处。故说‘无明缘行’。于此,当知:特别地,以现世蕴为所缘的无明,能产生属于恶……”},{
Phassavedanādayopi nayadvaye taṃ taṃ viññāṇasampayuttā veditabbā. Taṇhupādānāni pākaṭāni. Bhavo duvidho kammabhavo upapattibhavoca. Lokiyakusalākusalabhūtā cetanāca. Cetanāsampayuttā abhijjhādayo anabhijjhādayoca kammabhavo. Yathāha-sabbaṃpi bhavagāmikammaṃ kammabhavoti. Kammanibbattā pana sabbepi lokiyavipākakkhandhā sabbānica kammajarūpāni upapattibhavo suttantikanayena. Abhidhammanayena pana lokuttara khandhāpi vibhaṅge āgatāeva. Jātijarāmaraṇāni sabbesaṃ saṅkhata dhammānaṃ lakkhaṇapattāni. Sokādīsu ñātibyasanādīhi phuṭṭhassa socanākārena pavattā domanassavedanā sokonāma. Rodanākārena pavatto aniṭṭho cittajasaddo paridevonāma. Kāyikā dukkhavedanā dukkhaṃnāma. Cetasikā dukkhavedanā domanassaṃnāma. Ñātibyasanādinimittaṃ saṃsīdanavisīdanākārapavatto doso upāyāsonāma. Ayamettha vibhāgo. Yesaṃ pana khandhadukkhe avijjā appahīnā hoti. Tesaṃ itarasaccesupi sā appahīnāeva hotīti te khandhapavattiyaṃeva sukhasaññaṃ labhanti. Khandhanirodhe dukkhasaññaṃ. Khandhapavattimaggeeva sukhamaggasaññaṃ labhanti. Khandhanirodhamagge dukkhamaggasaññaṃ. Tasmā khandhapavattipaccayabhūtā puññā puññāneñjābhisaṅkhāradhammāeva tesaṃ avijjānivuṭānaṃ sukhakāmānaṃ dukkhapaṭikūlānaṃ sattānaṃ paṭisaraṇā hontīti vuttaṃ avijjāpacca yāsaṅkhārāti. Etthaca visesato paccuppannakhandhapaṭicchādikāya avijjāya duccaritabhūtā apuññābhisaṅkhārā sambhavanti. Anāgata khandhapaṭicchādikāya avijjāya sucaritabhūtā puññāneñjābhisaṅkhārā sambhavantīti veditabbā. Saṅkhāresu sati appahīnabhavataṇhānaṃ sattānaṃ cutianantaraṃ punabhavābhinibbattiyā koci vibandho nāma natthi. Tasmā saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ nāmarūpaṃ saḷāyatanaṃ phasso vedanāti ime attabhāvasaññitā pañcadhammā bhavantare pātu bhavanti. Tattha pana viññāṇameva padhānaṃ jeṭṭhakaṃ hotīti vuttaṃ. Saṅkhārapaccayāviññāṇanti viññāṇeca sati tassa udayabhūtānaṃ nāmarūpānaṃ uppattiyā vibandhonāma natthīti vuttaṃ. Viññāṇapaccayānāma rūpanti. Ettāvatā sāmaññato paripuṇṇonāma kāyo rūpa kāyoca vutto hoti. Evaṃsantepi tesu dvīsu kāyesu yedhammā sattapaññattiyā padhānaṅgabhūtā honti. Yehica phassā dīni upari aṅgāni āgatāni honti. Yesuca sattā attagāhaṃ daḷhataraṃ gaṇhanti. Te visuṃ nīharitvā dassetuṃ nāmarūpapaccayā saḷāyatananti vuttaṃ. Nāmarūpe sati tesaṃpi uppattiyā vibandho natthiyeva. Saḷāyatanasamuṭṭhitoca phasso saḷāyatane sati ekantena sambhavatīti vuttaṃ saḷāyatanapaccayāphassoti. Phassasamuṭṭhitāca vedanā phasse sati ekantena sambhavatiyevāti vuttaṃ phassapaccayāvedanāti. Sukhavedanāsadiso taṇhāya avassayonāma natthīti vuttaṃ vedanāpaccayātaṇhāti. Kāmupādānañcanāma ekasmiṃ ārammaṇe punappunaṃ samudācaritvā daḷhattappattā taṇhāeva, diṭṭhiyoca attanica attano ārammaṇesuca assādana khamana rocana bhūtāya taṇhāya vasena daḷhattaṃ āpajjantīti vuttaṃ taṇhāpaccayāupādānanti. Upādiyantāca tassa tassa upādāniyassa atthassa hitavuḍḍhisaññitaṃ taṃtaṃ kammabhavaṃ āyūhantiyevāti vuttaṃ upādānapaccayābhavoti. Bhavasaddo hettha vaḍḍhipariyāyo. Yathā –
‘生’是容易了知的,‘败亡’是难以了知的。
Suvijāno bhavaṃ hoti, duvijāno parābhavoti.
当有业有时,必定会有再生,故说“有缘生”。当有生时,必定会有老死,故说“生缘老死”。这便是此处的“此有故彼有”法则。而此处宣说愁等,正是以此“此有故彼有”的方式,开示整个流转法的过患聚之灭尽。“此处”即在此缘摄集中,“彼处”即在彼缘起法中。“增时”:能有力地执持诸有边际之法,故为增时,即时。因为时间以相续不断的方式,执持三世诸法——劫的相续、年的相续、季节的相续、月份的相续、半月的相续、日夜的相续,令其不坠,如同护持一般而现前。或者,“增时”:三世诸法在其中强力地燃烧、安住、转起,故为增时,亦即时间。然而时间自体虽不可分,但依于有分际的诸法,可被假立为有差别,故说“三时”。
Kammabhave sati ekantena punabhavopi sambhavatīti vuttaṃ bhavapaccayājātīti. Jātiyāca sati ekantena jarāmaraṇaṃ hotiyevāti vuttaṃ jātipaccayājarāmaraṇanti. Ayamettha tabbhāvabhāvibhāvavidhi. Sokādivacanañcettha īdisena tabbhāva bhāvibhāvena pavattassa sakalassa vaṭṭadhammassa ādīnavarāsidassa natthaṃ vuttanti. Etthāti imasmiṃ paccayasaṅgahe. Tatthāti tasmiṃ paṭiccasamuppādanaye. Addhānavante dhamme bhuso dhāretīti addhā. Kālo. So hi tekālike dhamme santānānupabandhavasena kappaparaṃparā vassa utu māsa pakkha ratti diva paraṃparāca hutvā apatamāne dhārento viya upaṭṭhātīti. Athavā, bhuso dahanti tiṭṭhanti pavattanti tekālikā dhammā etthāti addhā. Kāloyeva. So pana sayaṃ abhinnopi bhedavante dhamme upādāya bhinno viya upacarituṃ yuttoti vuttaṃ tayoaddhāti.
然而,所应辨别者,
[227] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“它持续地运行、流转,故为增时”,此说并不善巧。
‘‘Atati satataṃ gacchati pavattatīti addhāti vuttaṃ’’. Taṃ na sundaraṃ.
如此一来,“增时”便无法成立。正如“已踏上旅途者”。“支”即部分、精勤支,意为精勤资粮。“相”即部分之区分。此处,“相”一词正是区分之义,如“三十二相”。也有人说,因为于各处散布而安放,故称为“相”。“结”即两个两个要义的结合处。“概要”即精勤法的摄集。“轮转”即一再回转,故为轮转。“根本”即一切轮转法依此而安住,因其系属而转起,故为根本,也就是安住处、生起处。如同有人以一指蘸取海水,放入大众口中,令他们知晓四大海水的咸味,世尊也以“无明缘行”等,仅教导一个圆满的现存在有,便令人了知无始以来整个轮回流转的运作。而且,名为圆满的教导,应当教导那一个有的因,也应当教导其果。其中,因即过去有中成就的无明与行,果即未来有中的生。如此,即便此教说仅涉及一有,也通过一部分而通于过去与未来,故说“无明与行是过去时”等。此处,将“时”与“于时中流转者”说为仿佛无别,是为了显示:就法而言,并不存在别立的、称为“时”的时间,同时也是为了遮止“正是时间令世间运转、令其止息”这一流行的邪说。因为,自身并不存在的时间,不可能成为任何事。
Evañhi sati addhānanti nasijjhati. Yathā addhānamaggapaṭipannoti. Aṅgānīti avayavapadhānaṅgāni. Padhānasambhārāti vuttaṃ hoti. Ākārāti avayavakoṭṭhāsā. Koṭṭhāsattho hettha ākārasaddo. Yathā dvattiṃsākārāti. Ākiranti tattha tattha pakiritvā thapitā viya hontīti ākārātipi vadanti. Sandhīti dvinnaṃ dvinnaṃ saṅkhepānaṃ saṅghaṭanaṭṭhānaṃ. Saṅkhepāti padhānadhammasaṅgahā. Vaṭṭanti punappunaṃ āvaṭṭantīti vaṭṭāni. Mūlayanti sabbepi vaṭṭadhammā ettha tiṭṭhanti tadāyattavuttitāyāti mūlāni. Patiṭṭhā. Pabhavāti attho. Yasmā eko puriso ekāya aṅguliyā samuddo dakaṃ gahetvā mahājanassa mukhe pakkhipitvā catūsu mahāsamuddesu udakassa loṇabhāvaṃ saññāpento viya bhagavāpi avijjā paccayā saṅkhārātiādinā ekameva paccuppannabhavaṃ paripuṇṇaṃ desetvā anamataggassa sakalassa saṃsāravaṭṭassa pavattiṃ ñāpesi. Paripuṇṇaṃ desentenaca nāma tassa ekassa bhavassa hetuca desetabbo hoti. Phalañca desetabbaṃ hoti. Tattha hetū nāma purimabhave siddhā avijjā saṅkhārā. Phalaṃnāma anāgatabhave jāti. Iti ekabhavavisayāpi ayaṃ desanā ekadesena atītānāgata sādhāraṇāca hotīti vuttaṃ avijjāsaṅkhārāatītoaddhātiādi. Etthaca addhuno addhāvantānañca abhedaṃ viya katvā vacanaṃ dhammato visuṃ addhāsaṅkhātassa kālassa abhāvaṃ dasseti. Kāloyeva lokaṃ pavatteti nivattetīti pavattaṃ micchāvādañca nīvāreti. Na hi sayaṃ abhāvabhūto kālo kassaci pavattako nivattakoca bhavituṃ yuttoti. Kasmā panettha ekamekassa paccuppannassa attabhāvassa pavattiṃ dassento bhagavā atītabhave hetuñca anāgatabhave phalañca dassetīti. Ahetuvisamahetudiṭṭhīnaṃ nīvāraṇatthaṃ atītahetu dassanaṃ. Ucchedadiṭṭhi nīvāraṇatthaṃ anāgataphaladassanaṃ. Sassata diṭṭhinīvāraṇatthaṃ ubhayadassananti daṭṭhabbaṃ. Tattha ahetu apaccayā sattā pavattanti nivattanti saṃkilissanti visujjhantīti pavattā diṭṭhi ahetudiṭṭhināma. Brahmā pajāpati issaranimmānādivasena abhūta hetudassanaṃ visamahetudiṭṭhināma. Sattā maraṇe ucchijjanti, anāgate jātināma natthīti pavattā diṭṭhi ucchedadiṭṭhināma. Attānicco dhuvo, sova bhavato bhavaṃ sandhāvati saṃsaratīti pavattā diṭṭhi sassatadiṭṭhināma. Evaṃ nicco hutvā sandhāvantopana avijjādīhi sādhetabbo nahoti. Tasmā avijjāsaṅkhārehi bhavantare puna viññāṇuppattiṃ vadantena sassatadiṭṭhi nīvāritā hotīti.
然而,为何此处忧等未被纳入支中?因为即使生存在,忧等也并非必然生起,如此则不具备“此有故彼有”的必然性特征。因为,即便有生,在色界与无色界中它们并不生起;即使在欲界,对某些人也不生起。既然如此,为何要言及它们?为了显示生,或显示前述无明等整个轮回流转的极大过患聚集,故说忧等之言,在此是作为等流果的显示。其中,“等流果的显示”意为:显示被称为生之极大过患聚集的果报。然而,为何在此经文中,只说无明与行这两个过去因是此现存有的缘?难道只有这两个是此有的缘吗?其他也是缘。那么,为何经中未说它们?因为即使未说,从义理上它们也已被获得。如何未说而被获得?为了显示通过“此有故彼有”与“此无故彼无”的必然性特征而获得,故说“以无明与行之摄”等。此理于后亦同。其中,“以无明与行之摄”即经中最初所说的无明与行之语。爱、取、有也被摄得:因为无明有则它们有,无明无则它们无,故以无明之摄,爱、取也被摄得;因为行有则业有有,行无则业有无,故以行之摄,业有也被摄得。这是其义。
Kasmā panettha sokādayo aṅgesu nagahitāti. Jātiyā sati sokādayo ekantena sambhavantīti evaṃ tabbhāva bhāvibhāva lakkhaṇassa abhāvato. Satipi hi jātiyā rūpa loke arūpalokeca te na sambhavanti. Kāmalokepi kesañci na sambhavantiyevāti. Yadievaṃ kimatthaṃ tesaṃ vacananti. Jātiyāvā avijjādikassavā vuttappakārassa sakalassa vaṭṭapavattassa mahāādīnavarāsidassanatthanti dassetuṃ sokādivacanaṃ panettha nissanda phalanidassananti vuttaṃ. Tattha nissandaphalanidassananti jātiyā mahāādīnava rāsisaṅkhātassa udayaphalassa nidassananti attho. Kasmā pana imassa paccuppanna bhavassa atītapaccayā dve avijjā saṅkhārā eva pāḷiyaṃ vuttā. Kiṃ pana te eva dve imassa paccayā hontīti. Aññepi hontiyeva. Atha kasmā te pāḷiyaṃ na vuttāti. Avuttānaṃpi tesaṃ atthato laddhattāti. Kathañca te avuttāpi laddhāti. Tabbhāva bhāvibhāvalakkhaṇena tadavinābhāvibhāvalakkhaṇenaca laddhāti dassento avijjāsaṅkhāraggahaṇenātiādi māha. Esa nayo paratthapi. Tattha avijjā saṅkhāraggahaṇenāti pāḷiyaṃ ādito vuttena avijjāsaṅkhāra vacanena. Taṇhupādānabhavāpi gahitā bhavantīti avijjābhāve bhāvato, abhāveca abhāvato avijjāgahaṇena taṇhupādānānipi gahitāni bhavanti. Saṅkhārabhāveca bhāvato, abhāveca abhāvato saṅkhāraggahaṇena kammabhavopi gahito bhavatīti attho.
然而,所应辨别者,
Vibhāvaniyaṃ pana
《分别论注》中说:由烦恼有的共相,以无明的摄持而摄得爱与取;由业有的共相,以行的摄持而摄得业有。这也合理。
Kilesabhāvasāmaññato avijjāgahaṇena taṇhupādānāni. Kammabhāva sāmaññato saṅkhāraggahaṇena kammabhavo gahitoti vuttaṃ. Taṃpi yujjati.
因此,无明与行即被摄,这是其关联。意思是:由于不相离的关系,以渴爱与取之说摄了无明,以有之说摄了行。由于特征法与所特征法之间不相离,故以不相离的关系,生、老等也被说为“被摄”。“如此而作”即由此因由。“成为二十种行相”是其关联。第一个因五支是一个略摄,第二个果五支是一个,第三个因五支是一个,第四个果五支是一个略摄,如此即成四个略摄,意思是成为四个摄集。而四个略摄成立时,由第一个成就第二个,由第二个成就第三个,由第三个成就第四个,由此三个连结也得以成就,故说“成为三连结与四略摄”。其中,“因五支”与“果五支”是随世间通行的说法而说。然而,“因”与“果”二词仅是缘与缘所生的同义语,因此,第二个五支相对于第一个,具有果五支的性质;相对于第三个,具有因五支的性质,这并非不可能。同样,第三个五支相对于第四个,具有因五支的性质;相对于第二个,具有果五支的性质。如此成立时,唯是从因生果,不会从果生因,这样的责难便无立足之地。至于两个因五支中,
Tathā avijjā saṅkhārā gahitā bhavantīti sambandho. Tadavinā bhāvibhāvena taṇhupādānavacanena avijjāca bhavavacanena saṅkhārāca gahitāti attho. Lakkhaṇadhammānaṃ lakkhitabbadhammehi avinābhāvibhāvato tadavinābhāvibhāvena jātijarā.La. Gahitanti vuttaṃ. Itikatvāti iminā kāraṇena. Vīsatākārā bhavantīti sambandho. Pathamaṃ hetupañcakaṃ eko saṅkhepo. Dutīyaṃ phalapañcakaṃ eko. Tatīyaṃ hetupañcakaṃ eko. Catutthaṃ phalapañcakaṃ eko saṅkhepoti catusaṅkhepā honti. Cattāro saṅgahā hontīti attho. Catūsu pana saṅkhepesu siddhesu pathamena dutīyassa dutīyena tatīyassa tatīyena catutthassāti evaṃ tisso sandhiyopi sijjhantiyevāti vuttaṃ tisandhi catusaṅkhepāca bhavantīti. Etthaca hetupañcakaṃ phalapañcakanti etaṃ lokassa pākaṭavohāravasena vuttaṃ. Hetuphala saddā pana paccayapaccayuppannapariyāyā eva hontīti dutīyapañcakassa pathamaṃ upādāya phalapañcakatā tatīyaṃ upādāya hetupañcakatāca na na sambhavati. Tathā tatīyassapi catutthaṃ upādāya hetupañcakatā dutīyaṃ upādāya phalapañcakatācāti. Evañhi sati hetuto phalameva siyā. Na phalato hetūti codanā anokāsāeva hotīti. Dvīsu pana hetupañcakesu saṅkhārakammabhavānaṃ viseso aṭṭhakathāyaṃ vuttoyeva. Yathāha-dānaṃ dassāmīti cittaṃ uppādetvā māsaṃpi saṃvaccharaṃpi dānupakaraṇāni sajjantassa uppannā purimacetanāyo āyūhanasaṅkhārānāma. Paṭiggāhakānaṃ pana hatthe dakkhiṇaṃ patiṭṭhāpayato uppannā cetanā bhavoti vuccati. Ekāvajjanesuvā chasu javanesu cetanā āyūhana saṅkhārānāma. Sattamajavanacetanā bhavo. Yākācivā pana cetanā bhavo. Taṃsampayuttā āyūhana saṅkhārānāmāti. Kammabhavo upapattibhavoti dve bhavā dvādasasu aṅgesu ekasseva bhava aṅgassa avayavānāma hontīti vuttaṃ kammabhavasaṅkhātobhave kadesotiādi. Etthaca saṅkhārakammabhavānaṃ viseso vutta nayeneva veditabbo.
然而,所应阐明的是:
[228] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
《分别论》中说:“业有是‘有’的一部分;于此,应知未来投生的缘思为‘行’。”但此说在此处并不合理。
‘‘Kammabhavasaṅkhāto bhavekadesoti ettha āyatiṃ paṭisandhiyā paccayacetanā saṅkhārāti veditabbā’’ti vuttaṃ. Taṃ idha na yujjati.
此两者皆摄于两个因五支中。应知这是依随顺经文的理趣而说。“其余的”一词,是指与生、老死一起的识等果五支。于此,先前由摄取生、老死而摄取识等果五支,其义正是生有,因为除了果五支之外,并没有别的所谓“生有”。虽然如此,为了守护法相的分别,以“生有”一词摄持第四五支,这是合理的。于十二支中,无明即是痴,为根;渴爱即是贪,亦为根,这是依无明与渴爱而说二根。或者,“根”是首的意思,即两个轮转之首。在注释书中,则将前两个五支作为一个有轮,后两个五支作为一个有轮:前一个以无明为根,那是邪见行者或堕恶趣者的轮;后一个以渴爱为根,那是贪行者或生善趣者的轮。然而,所谓“轮”,是从其开始生起轮转相续之处,当它再次到来时,才可称为轮。因此,在此将第二个因果对与一切合为同一个轮,才是合理的。
Tesaṃ dvinnaṃpi dvīsu hetupañcakesu saṅgahitattāti. Yathā rutapāḷinayenavā etaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Avasesācāti idaṃ jātijarāmaraṇehi saddhiṃ viññāṇādiphalapañcakaṃ sandhāya vuttaṃ. Etthaca yadetaṃ pubbe jātijarāmaraṇaggahaṇena viññāṇādi phala pañcakaṃ gahitaṃ. Taṃ atthato upapattibhavoeva. Nahi phalapañcakato añño upapattibhavonāma atthīti. Evaṃ santepi dhammavibhāga rakkhaṇatthaṃ upapattibhavasaddena catutthapañcakaṃ gahitanti yuttaṃ. Dvādasasu aṅgesu avijjānāma moho. Soca akusalamūlaṃ. Taṇhānāma lobho. Soca akusala mūlanti vuttaṃ avijjā taṇhāvasena dve mūlānīti. Athavā, mūlanti sīsaṃ. Dve vaṭṭasīsānīti attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana purimaṃ pañcakadvayaṃ ekaṃ bhavacakkaṃ pacchimaṃ pañcakadvayaṃ ekaṃ bhavacakkanti katvā purimaṃ avijjāmūlaṃ. Tañca diṭṭhicaritānaṃvā apāyagāmīnaṃvā cakkaṃ. Pacchimaṃ taṇhāmūlaṃ. Tañca rāgacaritānaṃvā sugatigāmīnaṃvā cakkanti dassitaṃ. Cakkanti pana yato paṭṭhāya vaṭṭasantānassa ārabbho hoti. Tasmiṃ puna āgateeva cakkaṃnāma siyā. Tasmā idha dutīyena hetuphala yugaḷena saddhiṃ sabbaṃ ekameva cakkanti yuttaṃ.
然而,为何在此于来际资粮中以无明为首,于去际资粮中以渴爱为首而说?难道不应于两处皆以两者为首而说吗?答:因为渴爱并没有像乐受那样的食。因此,从受支之后衔接轮转支时,应说与受相应的渴爱,而非无明。所以,在去际资粮中,无明没有位置。而在最初开端处,最首要的正是无明,它又是生起诸行时不失坏的支分,因此在其中不必为某一支而说任何其他,故于来际资粮中,渴爱没有位置。因为此缘起教说是着眼于把握主要支分而展开的,并非旨在把握一切可得之法。
Kasmā panettha āgamanasambhāresu avijjāeva sīsaṃ katvā vuttā. Gamanasambhāresuca taṇhāeva. Nanu ubhayattha ubhayaṃpi sīsaṃ katvā vattabbanti. Vuccate, sukhavedanāsadiso hi taṇhāya āhāronāma natthi. Tasmā vedanaṅgato paraṃ vaṭṭaṅgaṃ ghaṭentena vedanā nurūpātaṇhāeva vattabbā. Na avijjāti gamanasambhāresu tāva avijjāya okāso natthi. Sabbapathamaṃ ārabbhaṭṭhāneca sabbapadhānā avijjāeva vattabbā hoti. Sāca saṅkhāruppādane avirajjhanakaṅgabhūtāti na tesaṃ antare ekassa aṅgassa atthāya kiñci vattabbaṃ atthīti āgamanasambhāresu taṇhāya okāso natthīti. Ayañhi paṭiccasamuppādadesanānāma padhānaṅgapariggaha vasena pavattā. Na labbhamāna sabbadhamma pariggaha vasenāti.
所应阐明的是:
Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
即所谓“前际以无明为根,后际以渴爱为根”。
Pubbantassa avijjāmūlaṃ. Aparantassa taṇhāmūlanti vuttaṃ.
其中,“前际”指前分的因果部分,“后际”指后分的因果部分,这是其含义。然而,为何此二者名为“二根”呢?故说:
Tattha pubbantassāti pubbassa hetuphalakoṭṭhāsassa. Aparantassāti pacchimassa hetuphala koṭṭhāsassāti atthoti. Kasmā panetāni dvemūlānināma hontīti āha –
正是由于这些根的灭尽,它才得以灭尽。
Tesamevaca mūlānaṃ, nirodhena nirujjhatīti.
由于它们的集起,整个轮转便集起;由于它们的灭尽,整个轮转便灭尽。因此,它们被称为“二根”。有些人说,这是显示逆缘起。所谓逆缘起,即是“无明灭则行灭,行灭则识灭”等灭尽品。现在,为了显示“愁”等语并非只说明异熟果,也是为了与老死合为一支之后,显示上分轮转的根本法——苦法,故说“老死之昏迷”等。此中以“昏迷”一词摄持愁等。因为它们自身由漏所生,又成为漏生起的缘,由此它们被摄入老死支中而得成立。那些恒常被老死之昏迷所逼迫的愚者,会恒常生起诸漏。由漏的生起,无明便增长。因为说“漏集则无明集”。如此成立时,无明缘行,又成为结缚,轮转继续,这就是它的含义。在此:
Tesaṃ samudayena sakalavaṭṭaṃ samudeti. Nirodhenaca nirujjhati. Tasmā tāni dvemūlānināmāti vuttaṃ hoti. Keci pana paṭiloma paṭiccasamuppāda dassanametanti vadanti. Paṭiloma paṭicca samuppādonāma avijjānirodhā saṅkhāranirodho saṅkhāranirodhā viññāṇanirodhotiādiko nirodhavāro. Idāni sokādi vacanaṃ na kevalaṃ nissandaphala nidassanatthameva hoti. Athakho jarāmaraṇena saddhiṃ ekaṃ aṅgaṃ hutvā upari vaṭṭamūladhammapaṭipādakānaṃ dukkhadhammānaṃ nidassanatthaṃpi hotīti dassento jarāmaraṇa mucchāyātiādi māha. Tattha mucchāsaddena sokādīnaṃ gahaṇaṃ. Tepi hi sayaṃ āsavasambhūtā hutvā puna āsavuppādāya paccayā hontīti etena tesaṃ jarāmaraṇaṅge gahaṇaṃ siddhaṃ bhavati. Jarāmaraṇamucchāya abhiṇhaso pīḷitānaṃ bālānaṃ āsavā abhiṇhaso samuppajjanti. Āsavānaṃsamuppādāavijjāca pavaḍḍhati. Āsavasamudayā avijjāsamudayoti hi vuttaṃ. Evañca sati avijjāpaccayā saṅkhārāti puna ābandhameva vaṭṭanti attho. Etthaca –
由于遭受种种灾祸,愁等便生起;
无明与渴爱增长,由此轮转便生起。
Nānā byasanaphuṭṭhassa, sokādīnaṃ pavattito; Avijjā taṇhā vaḍḍhanti, yato vaṭṭaṃ pavattatī tipi.
应当这样说。正如所说:“诸比丘,什么是苦的异熟?诸比丘,我说苦有痴的异熟,或有遍求的异熟。”此处,痴即无明,遍求即渴爱。由于这二者是苦的异熟,所以老死、忧等苦称为“痴的异熟”和“遍求的异熟”。其中,痴是指:比如因亲属遭遇不幸等而忧伤、悲泣、捶胸痛哭,陷入迷惑,由此生起的痴。遍求是指:比如为饥饿所逼而希求食物,为口渴所逼而希求饮水,同样,被某种苦所触而希求快乐,由此生起的遍求之渴爱。然而,在此世间,没有比老死更大、更广、更确定的苦,而佛陀的教法正是为了出离苦,因此,此缘起教说以老死为根本。正如所说:“此世间确实陷入困境——生、老、死、没、再生,然而却不知此老死等苦的出离。”为了显示能从最初已知的支分中掘出老死之根、从而解脱自我,所以宣说了生等前支。再者,在某一种“有”中,通过往来之资粮和往来本身,显示了有身的产生;由此,于过去、未来一切轮回中,于每一种“有”中,各自有身的产生便已显示。如此,一切邪见皆被遮止,有轮成为无始而持续系缚。因此,不应以老死之名或以忧等之名来思惟无明。
Vattabbaṃ. Yathāha-katamoca bhikkhave dukkhassa vipāko. Sammohavepakkaṃ vāhaṃ bhikkhave dukkhaṃ vadāmi. Pariyeṭṭhivepakkaṃvāti tattha sammoho avijjā. Pariyeṭṭhi taṇhā. Tadubhayaṃ vipākaṃ etassāti katvājarāmaraṇasokādikaṃ dukkhaṃ sammohavepakkaṃ pariyeṭṭhivepakkantica vuccatīti. Tattha sammohonāma ñātibyasanā dinā phuṭṭhosocati paridevati uratāḷi kandati, sammohaṃ āpajjatīti evaṃ āgato sammoho. Pariyiṭṭhināma yathā jigacchāti pīḷito. Bhojanaṃ pattheti pariyesati pipāsābhipīḷito. Pāṇiyaṃ pattheti pariyesati, evaṃ kenaci dukkhena phuṭṭho sukhaṃ pattheti pariyesatīti evaṃ pavattā pariyiṭṭhitaṇhā. Ettha pana yasmā jarāmaraṇasadisaṃ mahantaṃ visaṭaṃ niyatañca imassa lokassa dukkhaṭṭhānaṃnāma natthi. Dukkhanissaraṇatthañca satthusāsanaṃ. Tasmā ayaṃ paṭiccasamuppādadesanā jarāmaraṇanidānā hoti. Yathāha-kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno jāyatica jiyyatica miyyatica cavatica upapajjatica. Athaca panimassaṃ dukkhassa nissaraṇaṃ nappajānāti jarāmaraṇassātiādi. Yesu pana aṅgesu ādito paṭṭhāya ñātesu jarāmaraṇaṃ samūlaṃ khanitvā tato attānaṃ mocetuṃ sakkoti. Tāni dassetuṃ jātiādīni purimāni aṅgāni desitāni. Apica. Ekasmiṃ bhave ṭhatvā āgamanasambhārehica gamanasambhārehica āgatiyāca gatiyāca saddhiṃ attabhāvanibbattiyā dassitāya atīte anāgateca sakalasaṃsāre tasmiṃ tasmiṃ bhave tassa tassa attabhāvassa nibbatti dassitāeva hoti. Sabbānica diṭṭhigatāni nivattitāni. Bhavacakkañca anādimantaṃ hutvā ābandhatiyeva. Tasmā jarāmaraṇavacanenavā sokādivacanenavā avijjaṃ acintetvā vaṭṭapavattassa mahāādīnavarāsidassanameva paccetabbanti. Iccevantiādi nigamanaṃ. Iccevaṃ avijjāpaccayā saṅkhārātiādinā nayena paṭhapesīti sambandho. Iccevaṃ ābandhaṃ anādikaṃ tebhūmakaṃ vaṭṭantipi yojenti.
其中,“如是系缚”即如“老死为终结”等所述之理,一再地系缚。为何说“无始”?难道无明不是在最初被说吗?答:因为无明是轮转的起始,所以在最初被说到,但这并不意味着它是轮转的绝对开端。它只是作为轮转论述的开端而被置于最初。然而,如此宣说时,也显示了轮转的无始性。因为无明于外界不可得,唯于有情相续中存在,这由现量即可成立。因此,当过去某一存在的无明被确立时,作为其依处的有身,在那个存在中也就必然确立。而确立之时,依此教示所说的方法,正是由另一个无明而确立,非由其他。如此,其依处的有身亦必然成立,因此无明与有身二者,无有终始,只是无始。然而,由于无明是三种轮转的主要缘,所以成为轮转论述的开端。如果它不是轮转的绝对起始,那么它的缘也应该被说出。确实如此。但若说出它的缘,那么那个缘的缘也应当被说,如此则无止境,不得终结。然而,这在其他处已经说过。例如:“由于漏集起,无明便集起。”又如:“诸比丘,我说无明有食、有因。什么是它的食?应说五种盖。”再如:“无明为缘,行依缘而生,这两者都是缘生的。”开示,即使知晓、宣说之义。
Tattha iccevaṃ ābandhanti jarāmaraṇamucchāyātiādinā vutta nayena punappunaṃ ābandhaṃ. Anādikanti kasmā vuttaṃ. Nanu avijjā ādimhi vuttāti. Vuccate, vaṭṭassa ādibhūtattā sā ādimhi vuttā na hoti. Vaṭṭakathāya sīsa bhūtattāeva sā ādimhi vuttā. Evaṃ vuttāya pana tāya vaṭṭassa anādikabhāvopi dassito. Avijjā hi nāma bahiddhā na labbhati. Sattasantāne eva labbhatīti paccakkhatova siddhametaṃ. Tasmā idha atītabhave avijjāya siddhāya tassāadhiṭṭhānabhūto attabhāvopi tasmiṃ bhave sijjhatiyeva. Sijjhanto ca imassaṃ dasanoyaṃ vutta nayena aññāya avijjāya eva sijjhati, na aññathā. Evañca sabhi puna tassapi adhiṭṭhānabhūto attabhāvo sijjhatiyevāti avijjā attabhāvocāti ubhayaṃ petaṃ anavaṭṭhitaṃ anādikameva hotīti. Vaṭṭassa pana tividhassapi padhānapaccayabhūtattā sā vaṭṭakathāya sīsabhūtā hoti. Yadi sā vaṭṭassa ādibhūtā na hoti. Atha tassāpi paccayo vattabboti. Saccaṃ. Tassā pana paccaye vuttepi tassa paccayassapi paccayo vattabboti āgacchatiyeva. Evañca sati tassa tassāti niṭṭhānameva napaññā yeyyāti. Aññattha pana vuttoyeva. Yathāha-āsavasamudayā avijjāsamudayoti. Yathācāha-avijjaṃ pāhaṃ bhikkhave sāhāraṃ sanidānaṃ vadāmi. Kocassā āhāro. Pañcanīvaraṇā tissa vacanīyanti. Yathācāha-avijjā paccayo, saṅkhārā paccayuppannā. Ubhayametaṃ paṭicca samuppannanti. Paṭhapesīti paññāpesi desesīti attho. [Paṭiccasamuppādanayo.]
167现在,为显示发趣论的方法,开始宣说“因缘”等。其中,因本身也是缘,所以称为因缘,意思是说,它作为因,以因的状态而成为缘。这其中,依什么意义而成为因呢?依“根本”的意义。什么是根本的意义?譬如树木的根,能让俱生法在诸所缘中得到稳固的安立,这种能够成就的体性,就称为根本的意义。也有人认为:能够成就俱生法等善巧状态的意义,名为根本的意义。然而,这里应该说的,前面已经说过了。从语义上来说,“因”的意思是令俱生法增长、发育、广大、圆满,或者以此令它们坚固地安住于所缘、具足力量,所以称为因。而“缘”这个词,意思是助益。所谓助益,就是当某种自性被获得时,能让未生的法得以生起,已生的法得以安住,安住者得以辗转增长、发育,这便是成就了缘的作用。只是这样的一种自性被成就,并非是在自性法中另有一种努力或作用被获得,从而可以说有造作者或驱使造作者。然而,由于这样的自性被成就时,随着因缘而生的诸法——未生的便生起,已生的便安住,安住的便辗转增长、发育,成就了缘的作用,这就如同善加运作、善加成就一般,因此说为助益。如此,以成就于所缘中稳固、增长、发育的状态,名为根本的意义,以此作为助益的六因法,便称为因缘。
167. Idāni paṭṭhānanayaṃ dassetuṃ hetupaccayotiādi āraddhaṃ. Tatthahetuca so paccayocāti hetupaccayo, hetu hutvā paccayo hetubhāvena paccayoti vuttaṃ hoti. Tattha kenaṭṭhena hetūti mūlaṭṭhena, koca mūlaṭṭhoti. Rukkhānaṃ rukkhamūlassa viya bhūmiyaṃ sahajātadhammānaṃ ārammaṇesu suppatiṭṭhi tabhāvasādhanaṭṭho mūlaṭṭhonāma. Sahajātadhammānaṃ kusalādi bhāvasādhanaṭṭho mūlaṭṭhonāmātipi vadanti. Yaṃ panettha vattabbaṃ. Taṃ heṭṭhā vuttameva. Saddatthato pana hinonti vuddhiviruḷhivepullapattivasena suṭṭhu patiṭṭhahanti sahajātadhammā ettha etenavā ārammaṇe daḷhanipātinā thāmabalasampannenāti hetu. Paccaya saddo pana upakārakaṭṭho. Upakārakotica sayaṃ yādisena sabhāvena upalabbhamāne anuppannāvā dhammā uppajjanti. Uppannāvā tiṭṭhanti ṭhitāvā uparuparivuddhiviruḷhiyā paccayattaṃ upagacchanti. Tādi senasabhāvena upaladdhiyeva. Nahi sabhāvadhammesu īhāvā byāpārovā upalabbhati. Yena kattāvā kāretāvā upalabbheyyāti. Tathā upaladdhiyaṃ pana sati anurūpānaṃ paccayuppannadhammānaṃ anuppannānaṃvā uppajjanato uppannānaṃvā ṭhitibhāvapattito ṭhitānaṃ vā uparuparivuddhiviruḷhiyā paccayattupagamanato suṭṭhu karānto viya sādhento viya hotīti katvā upakārako tveva vuccatīti. Iti ārammaṇe thirabhāvavuddhi viruḷhibhāvasādhana saṅkhātena mūlabhāvena upakārakā chahetudhammā hetupaccayo nāma.
心与心所等法在此处,如同善妙地享受乐味一般,攀缘依恋而转起,因此称为“所缘”。六种所缘法仅仅以作为所缘的体性便给予助益,这就是“所缘缘”。“增上”的词义,前面已经解释过了。一个法以增上的体性而作助益,便是“增上缘”。它又分为两种:所缘增上缘和俱生增上缘。这其中,某些所缘法由于受到尊重,就像主人对待奴仆一样,使得属于自己的所缘法随顺于自己的自在力而转起,令其恒常地倾向于己、面向于己。此缘无有间隔,故称“无间”;以无间的体性作助益的法,便是“无间缘”。以极其妥善的无间体性作助益的法,便是“等无间缘”。这两种缘在法的自性上并没有差别。但是,在意义上有所区别:前一个心即使灭去,也不会让后续的相续断绝,依凭相续连结的力量,以具有所缘法的自性,令与自己相似的其他法生起,这便是无间缘的作用。在生起其他法时,不会让任何法不生起,而是成就结生等作用处所需的次第,这种心的定律,令恰如其分的其他法得以生起,这便是等无间缘的作用。同样地,对于从灭尽定出定者和从无想有情天死亡者,其前后分转起的心识生起,它们的无间性和等无间性也是成立的。因为并非是以“无有”形态而存在的时间间隔能成为它们的间隔,也不是属于其他相续的色法能成为其间隔。因为色法的相续是一种,非色法的相续是另一种。然而,在注释书里,破斥了“时间的无间性就是等无间缘”的说法,而确立为:因为没有形状,所以极为……
Āramanti cittacetasikā dhammā suṭṭhu ratiṃ anubhavantā viya ajjholambamānā pavattanti etthāti ārammaṇaṃ. Ārammaṇabhāneva upakārakā chaḷārammaṇadhammā ārammaṇapaccayo. Adhipati saddattho heṭṭhā vuttoyeva. Adhipati bhāvena upakārako dhammo adhipatipaccayo. So duvidho ārammaṇādhipati sahājātādhipativasena. Ārammaṇadhammāpi hi keci garukatā attano ārammaṇikadhamme sāmino viya dāse attano vasevattayamānā attani niccaṃ ninnapoṇapabbhāreeva karontīti. Natthi antaraṃ etassāti anantaro, anantarabhāvena upakārako dhammo anantarapaccayo. Suṭṭhu anantarabhāvena upakārako dhammo samanantarapaccayo. Imesaṃ dvinnaṃ paccayānaṃ dhammato viseso natthi. Atthato pana purimacitte niruddhepi pacchā santānaṃ ucchijjituṃ adatvā santānānubandhavasena sārammaṇadhamma bhāvena attasadisassa dhammantarassa uppādanaṃ anantarapaccayatā. Dhammantare uppādiyamānepi yaṃkiñci dhammaṃ anuppādetvā paṭisandhādīnaṃ kiccaṭṭhānānaṃ paṭipāṭiyā cittaniyāmaṃ nāma sādhetvā anurūpasseva dhammantarassa uppādanaṃ samanantarapaccayatāti. Evañhi sati nirodhā vuṭṭhahantassa asaññasattā cavantassaca purimapacchimabhāgapavattānaṃ cittuppādānaṃpi anantaratā samanantaratāca upapannā hotīti. Nahi abhāva bhūto antare kālo tesaṃ antaraṃ karotināma. Naca aññasantānabhūto antare rūpadhammo. Aññañhi rūpasantānaṃ, aññaṃ arūpasantānaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana kālānantaratā samanantarapaccayoti vādaṃ paṭikkhipitvā saṇṭhānābhāvato suṭṭhu anantarāti samanantarāti vuttaṃ. Etena yathāsaṇṭhānavantānaṃ rūpadhammānaṃ anantaratānāma majjhe paricchedasahitāyeva hoti. Na tathā saṇṭhānarahitānaṃ arūpadhammānaṃ. Tasmā purimapacchimānaṃ tesaṃ ekībhūtānaṃ viya pavattisamanantaratānāma. Tathā pavattana samatthatā samanantarapaccayatāti dasseti.
然而,有些法只有当自己生起时才会生起,若自己未生,它们便不会生起。它们既与自己同时生起,不生在前,也不生在后。对于这些法,如同为了它们的生起一般,一个法以与自己同时生起的体性而作助益,这就是“俱生缘”。如同灯焰是光明的俱生缘一般。因为当灯焰生起时,那称为光明的光亮是与之同时生起的。如同三根棍子互相支撑而得以竖立,诸法以互相支撑之力而作助益,这便是“相互缘”。如此一来,这个缘与前面那个缘(俱生缘)的差别便很明显了。因为“俱生”一词,并不表达这种相互支撑的意味。作为依止之处,所以称为“依止”。以依止的体性而作助益的法,就是“依止缘”。它又分为“俱生依止”和“所依前生依止”两种。其中,如同画架对于修行者的心业处,以作为立足处的体性而作助益的俱生法本身,就是“俱生依止”。如同大地对于草木等,先生起之后,以作为依处和基础之物的体性而作助益的,就是“所依前生依止”。而比依止力量更强的,是“亲依止”。例如,对于米饭的生起,厨师、锅、薪柴或火仅仅是依止,而不是亲依止;而稻田中的降雨才是亲依止,因为如果没有降雨,即使有厨师等条件存在,米饭也没有生起的力量。同样地,如果缺少了某个缘,依止的法尚且不能存在,更何况那些所依止的法呢?这个缘因为比依止更具有强大力量的意味,所以称为“亲依止”。
Ye pana dhammā attani jāte eva jāyanti, no ajāte. Attanā sahevaca jāyanti, no pure pacchāca, tesaṃ jātatthāya viya sayaṃ tehi saha jātabhāvena upakārako dhammo sahajātapaccayo. Pakāsassa padīpo viya. Padīpajālañhi uppajjamānaṃ pakāsasaṅkhātena ālokena saheva uppajjatīti. Aññamaññaṃ upatthambhantaṃ tidaṇḍaṃ viya aññamaññaṃ upatthambhanavasena upakārako dhammo aññamaññapaccayo. Evañca sati imassa paccayassa purimena saha viseso pākaṭo hoti. Nahi saha jātasaddo evarūpaṃ aññamaññopatthambhanaṃ bodhetīti. Nissayanti etthāti nissayo. Nissayabhāvena upakārako dhammo nissayapaccayo. So pana sahajātanissayo vatthupurejāta nissayoti duvidho hoti. Tattha sahajātova samāno paṭakoṭṭhako viya cittakammānaṃ patiṭṭhābhāvena upakārako dhammo sahajātanissayo. Pathavī viya tiṇarukkhādīnaṃ pure jāto hutvā adhiṭṭhānabhāvena upakārako vatthupurejāta nissayo. Balavataro pana nissayo upanissayo. Yathā hi sālibhattassa uppattiyā sūdovā ukkhalivākaṭṭhaṃvā aggivānissayo eva hoti, na upanissayo. Sālikhettavuṭṭhidhārā eva pana upanissayo, na hi tāsuasati bhattuppattiyā sūdādīnaṃpi thāmonāma atthīti. Tathā yahiṃ paccaye asati nissayadhammāpi natthi. Kuto nissitadhammā. So paccayo nissayatopi balavataraṭṭhena upanissayoti vuccatīti.
此亲依止又分三种:所缘亲依止、无间亲依止、自然亲依止。其中,所缘法中那些被尊重的,因被尊重而成为增上,亦成为强有力的依止。无间缘诸法,由于若离它们,心相续便无法转起,故成为强有力的依止。自然亲依止:此处“自然”即是亲依止,故称为自然亲依止。“自然”的意思是:如已善作,在适当时机,于该相续中必定有缘生法显现,即善作之义。此中的“作”,应知是指:对于所说的信、戒、闻、舍、慧,以及贪、嗔、痴、慢、见、愿求等法,于自相续的前分,依前说方式善加令其生起;对于身乐、身苦、个人、时节、食物、卧具等前说诸法,善加亲近。
So pana ārammaṇūpanissayo anantarūpanissayo pakatūpanissayoti tividho hoti. Tattha garukatā ārammaṇa dhammā garukatattāeva adhipatibhūtā balava nissayabhūtāca honti. Anantarapaccayadhammāca tehi vinā cittasantānapavattiyā eva abhāvato balavanissayāeva honti. Pakatūpanissayoti ettha pana pakato upanissayoti pakatūpanissayo. Pakatotica yathā kate sati anurūpe kāle tasmiṃsantāne ekantena paccayuppannadhammā pātubhavanti, tathā suṭṭhu katoti attho. Karaṇañcettha saddhā sīlaṃ sutaṃ cāgo paññātica rāgo doso moho māno diṭṭhi patthanātica vuttānaṃ dhammānaṃ attano santāne pubbabhāge vuttappakārena suṭṭhu uppādanaṃ. Kāyikaṃ sukhaṃ kāyikaṃ dukkhaṃ puggalo utu bhojanaṃ senāsananti evaṃ vuttānaṃ dhammānaṃ suṭṭhu upasevanañca veditabbaṃ.
先生起后,以正在存在之性而作助益的法,是前生缘。它有两种:所缘前生与依止前生。因为某些依止、所缘法,仅以其先生起性为殊胜,故说为前生缘。然而,阿阇梨阿难陀长老说:以依止、所缘等相状为殊胜,并以先生起的相状作助益的,是前生缘性。即便如此,除了以先生起性为殊胜的依止与所缘的作用差别之外,并不见另有单独的“前生作用”差别。如同先种植后生长的树苗,后来浇灌的水,令先生起的四因所生色法得以增长茂盛,并令后来与自己相似的色相续转起,以支撑之力作助益;后生的非色法,是后生缘。在注释书中说:如同对雏鹫的身体,食欲与思是后生缘。在根本复注中说:以此显示,由依于意与爱而转起的非色法,对色身有支撑作用,因此不说“如食欲”,而取“思”。此俱相应之后生的食欲与思,令那些先生起的鹫身之色法,即使长时间没有段食,也不枯萎,并令其层层增长茂盛的色相续生起,以支撑之力作助益。显然,此处引用此譬喻,是为了以极明显的后生缘部分,来成立整个后生缘。而取“思”,也不能说不是为了显示:即使就后生缘而言,思也是首要的。以上是以后生之义而论。
Puretaraṃ uppajjitvā vattamānabhāvena upakārako dhammo purejātapaccayo. So duvidho ārammaṇapurejāta nissaya purejāta vasena. Nissayārammaṇadhammā eva hi keci purejāta tāmattavisiṭṭhā purejātapaccayoti vuttāti. Ācariyānandattherena pana nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā purejātākārena upakārakatā purejātapaccayatāti vuttaṃ. Evaṃ santepi pure jātatāvisiṭṭhehi nissayārammaṇasattivisesehi añño visuṃ purejātasattivisesonāma nadissatiyeva. Pure ropetvā jātānaṃ rukkhapotakānaṃ viya pacchā āsiñciyamānaṃ udakaṃ pure jātānaṃ catusamuṭṭhānikarūpadhammānaṃ vuddhaviruḷhabhāvañca pacchāpi attanā sadisassa rūpasantānassa pavattiyā paccayabhāvañca pāpetvā upatthambhanavasena upakārako pacchājāto arūpadhammo pacchā jātapaccayo. Aṭṭhakathāyaṃ pana gijjhapotakasarīrānaṃ āhārāsā cetanāviyāti vuttaṃ. Mūlaṭīkāyañca etena manosañce tanāhāravasena pavattamānehi arūpadhammehi rūpakāyassa upatthambhita bhāvaṃ dasseti, teneva āhārāsā viyāti avatvā cetanāgahaṇaṃ karotīti vuttaṃ. Sā pana pacchājātā sasampayuttā āhārāsā cetanā purejātānaṃ tesaṃ gijjhasarīrarūpānaṃ cirakālaṃ kabaḷīkārāhārena vināpi amilāta bhāvaṃ uparūparica vuddhaviruḷharūpasantānuppattiyā paccayabhāvaṃ pāpetvā upatthambhatiyeva. Yasmā supākaṭena pacchājātapaccayeka desena sakalassa pacchājātapaccayassa sādhanatthāya ayaṃ upamā idha vuttā viya dissati. Cetanā gahaṇañca pacchājāta paccayaṃ patvāpi cetanāeva padhānā jātāti dassanatthaṃ gahitanti na na sakkā vattuṃ. Evañhi sati pacchājātassa atthassa pacchā jātāya eva upamāya sādhanaṃ upapannaṃ hotīti. Yathāvutta ṭīkāpāṭhepi ayamattho labbhatiyeva.
修习是指:前后不断生起的诸法,犹如善加亲近、依止一般,全然把握了前法的圆满行相之后,便如此一再地转起,故称为修习。或说,它使那些法善加执持自体的随行;或说,令其增长,故称为修习。再者,在《根本复注》中说:以善、不善等性质,透过与自己相似的加行,对应当造作的无间法一再地造作、转起,或者令与自己相似者生起、令其成就与自己相似的状态,这种熏习即是修习义。其中,“通过加行应当造作者”这一句,排除了两种转向及一切异熟法。因为两种转向即使多次转起,也因其极为羸弱,并不存在通过加行令其增长或减退的所谓“应当造作性”。于异熟法中,圣果虽可借由预备加行来造作,但若无道心的威力,仅凭那种加行自身并不能成就。至于仅凭业力之冲力而投生于相续中的世间异熟,则更不待言。所谓“一再地造作、转起”,是指伴随着令善巧与强力层层增进的状态而转起。如此,如同学习教法、明咒、技艺时前前的努力一般,以修习之义,令无间转起的同类诸法成就善巧与强力状态的法,即名为“修习缘”。
Āsevanti taṃ suṭṭhu bhajanti aparāparaṃ uppajjamānā dhammā suṭṭhu sevamānā viya bhajamānā viya tassa purimassa sabbapāripūraṃ ākāraṃ gahetvā eva punappunaṃ pavattantīti āsevanaṃ. Āsevetivā te dhamme attano parivāsaṃ suṭṭhu gāhāpeti. Vaḍḍhetītivā āsevanaṃ. Apica kusalādibhāvena attanā sadisassa payogena karaṇīyassa anantaradhammassa punappunaṃ karaṇaṃ pavattanaṃ attasadisassavā attasadisabhāvāpādanaṃ vāsanaṃ āsevanaṭṭhoti mūlaṭīkāyaṃ vuttaṃ. Tattha payogena karaṇīyassāti etena āvajjanadvayañca sabbavipākadhammeca nivatteti. Nahi āvajjana dvayassa dvattikkhattuṃ pavattamānassapi vaḍḍhetuṃvā hāpetuṃvā payogena karaṇīyatānāma atthi paridubbalattā. Vipākesuca ariyaphalāni parikammapayogena karaṇīyānipi maggacetanānubhāvena vinā kevalena tena payogeneva sādhetabbāni na honti. Kevalaṃ kammavegena santāne pātitesu lokiyavipākesu vattabbameva natthīti. Punappunaṃ karaṇaṃ pavattananti uparupari paguṇa balavabhāvāpādanena saha pavattanaṃ sandhāya vuttaṃ. Evañhi sati pariyattidhamma vijjāsippuggahaṇesu purimābhiyogo viya āsevanaṭṭhena anantare pavattānaṃ sajātiyānaṃ dhammānaṃ paguṇabalavabhāvāya upakārako dhammo āsevanapaccayo nāmāti siddhaṃ hotīti.
以构成身行、语行、意行的思心所——即名为“加行”的造作性,而作助益的法,称为业缘。业缘有两种:俱生业缘与异刹那业缘。其中,如同大工师等依完成自身与他的事业而转起一般,一切俱生思心所,依完成自身与他法的业用而转起,此为俱生业缘。然而,譬如男女一次交合的加行,既完成了感受欲乐的事业,亦于未来为令子女出现,而在所依处成就了安立种子的作用;同样地,前述的造作作用,以及由彼造作之冲力所生、为令异熟业所生色等于未来生起,而在相续中完成特殊安立作用后即灭尽的善、不善思,名为异刹那业缘。仅以异熟性而作助益的法,是异熟缘。所谓异熟性,即:世间一切花、果等,在达到完全成熟时,于一切方面皆呈羸弱之态;同样地,那种称为无勤、寂静的状态,以极为羸弱的方式在相续中出现,这就是异熟性。也正因此,异熟法的转起是不明显的。如同整夜睡眠者,其依前生所成就的业等所缘而转起的那些异熟心,在醒来时并不能成为任何了知心生起之缘。然而,五识等虽能成为后后了知心生起之缘,但这也必定是依所依、所缘、撞击之力而共同成就的,并非仅凭其自身。
Kāyaṅgavācaṅgacittaṅgābhisaṅkharaṇabhūtena cittappayogasaṅkhāte na kiriyābhāvena upakārako dhammo kammapaccayo. So duvidho sahajātanānākkhaṇikavasena. Tattha jeṭṭhasissa mahā vaḍḍhakiādayo viya sakiccaparakiccasādhanavasena pavattā sabbāpi sahajātacetanā sahajātapaccayo. Yathā pana itthipurisānaṃ sakiṃ sannipātappayogo kāmasukhānubhavanakiccañca kālantare puttapātubhāvatthāyavatthumhi bījanidhāna kiccañca sampādeti. Evamevaṃ yathāvuttābhisaṅkharaṇakiccañca tadabhisaṅkharaṇavegajanitaṃ kālantare vipākakaṭattārūpānaṃ pātubhāvatthāya santāne kiriyā visesanidhāna kiccañca sampādetvā niruddhā kusalākusala cetanā nānākkhaṇikakammapaccayonāma. Vipaccanamattabhāvena upakārako dhammo vipākapaccayo. Vipaccana bhāvoca nāma loke sabbesaṃ pupphaphalādīnaṃ suṭṭhu vipakkabhāvaṃ pattakāle sabbākārena mandabhāvo hoti. Evaṃ nirussāhasanta bhāvasaṅkhākena mandamandākārena santāne pātubhāvo. Tatoyevaca vipākānaṃ pavatti avibhūtā hoti. Sabbarattiṃ niddāyantassa purimabhavasiddhe kammādi ārammaṇe pavattānipi tāni vuṭṭhitakāle kiñcijānanacitta pavattiyā paccayā nahontīti. Pañcaviññāṇādīni pana pacchājānanacitta pavattiyā paccayā hontānipi vatthārammaṇa ghaṭṭanānubhāva balena saheva honti. Na tesaṃ ussāhabyāpāramatta vasenāti daṭṭhabbaṃ.
三种非色食——触食、意思食、识食,以生起和支撑俱生法的意义而为助益;段食则仅以支撑此四生所成色身的意义而为助益,这就是食缘。而且,“食”的意义原本就是以支撑为主的。正因如此,在经文中,对于段食,并未说“段食对于由食所生的色法,以食缘为缘”,而只是说“对于此身,以食缘为缘”。因此,即使是非色食,其“食”的意义也应当理解为仅依支撑的作用。因为能生的诸食在生起时,也是与支撑同时生起的,其目的正是为了成为自己所生的以及其余诸法相续安住的缘。
Arūpino tayo āhārā sahajātadhammānaṃ jananaṭṭhena upatthambhanaṭṭhenaca, kabaḷīkārāhāro pana imassa catusamuṭṭhāni kassa kāyassa upatthambhanaṭṭheneva upakārakatā āhārapaccayo. Apica, āhāraṭṭhonāma upatthambhanappadhāno hoti. Teneva hi pāḷiyaṃ kabaḷīkāro āhāro āhārasamuṭṭhānassa rūpassa āhārapaccayena paccayoti avatvā imassa kāyassa āhārapaccayena paccayotveva vuttaṃ. Tasmā arūpāhārānaṃpi āhāraṭṭho upatthambhanavaseneva veditabbo. Janayantāpi hi āhārā attanā janitānañca tadaññesañcasantānaṭṭhitiyā paccayabhāvatthāya upatthambhanena saheva janentīti.
以自在(主宰)义而作助益的法,是根缘。它有三种:俱生根缘等。其中,对于俱生法,在其各自的作用中处于自在地位的非色根法,是俱生根缘。对于后生的五识法,在见等作用上处于自在地位的、先生起的五种净色根法,是先生根缘。对于俱生的业生色法,在令其更为长久地转起上处于自在地位的色命根,是色命根缘。然而,为何此处未取二种性根(女根、男根)呢?答曰:凡具有令生、或令住、或令随护等作用者,方名为缘法。而二种性根对于俱生法,这三种作用皆无。只是,在具有彼性根的相续中,由业等各自之缘而转起的四生诸法,其以女性特征等方式而存在的转起决定性,是由性根色之力所成就的。因此,由于在这种决定作用上具有自在性,二种性根才名为“根”,而非在“根缘”的意义上,故此处未取,应如此看待。以趣向所缘、如同强烈而牢固地专注于其上一般,以“禅那”之义、观察之义而作助益的法,是禅那缘。以令到达恶趣、善趣、涅槃之义而作助益的法,是道缘。在此,由于具足正见等种种特相,善性的正见等,以令到达善趣、涅槃之义,而名为道缘。即使是
Issariyaṭṭhena upakārako dhammo indriyapaccayo. So tividho sahajātādivasena. Tattha sahajātadhammānaṃ attano attano kiccesu issarabhūtā arūpindriyadhammā sahajātindriyapaccayo. Pacchā jātānaṃ pañcaviññāṇa dhammānaṃ dassanādi kiccesu issarabhūtā pure jātā pañcapasādindriyadhammā pure jātindriyapaccayo. Sahajātānaṃ kaṭattārūpānaṃ ciratarapavattiyaṃ issarabhūtaṃ rūpajīvitaṃ rūpajīvitindriyapaccayo. Kasmā panettha bhāvindriyadvayaṃ idha na gahitanti. Vuccate, yassa janakattaṃvā upatthambhakattaṃvā anupālakattaṃvā atthi. So paccayadhammonāma. Bhāvadvayassa pana sahajāta dhammānaṃ atthāya etaṃ tayaṃpi natthi. Kevalaṃ pana taṃsahite santāne kammādīhi attano attano paccayehi pavattamānānaṃ catusamuṭṭhānikadhammānaṃ itthākārādivaseneva yo pavattiniyamo atthi, so bhāvarūpā nubhāvena siddho. Tasmā tesaṃ dhammānaṃ tādise niyāmakicce issarattāyeva dvayaṃ indriyaṃnāma hoti. Na indriyapaccayatte nāti taṃ idha nagahitanti daṭṭhabbaṃ. Ārammaṇaṃ upagantvā tasmiṃ bhusaṃ daḷhaṃ nipatitvā viya jhāyanaṭṭhena olokanaṭṭhena upakārako dhammo jhānapaccayo. Duggati sugati nibbāna sampāpakaṭṭhena upakārako dhammo maggapaccayo. Etthaca yenayena sammādassanādinā lakkhaṇavisesena sampannattā kusalabhūtā sammādiṭṭhādayo sugati nibbāna sampāpakaṭṭhena maggapaccayānāma honti. Abyākatabhūtānaṃpi tesaṃ so so lakkhaṇaviseso atthiyevāti tesampi tenevaṭṭhena maggapaccayatā vuttāti daṭṭhabbā. Satipi maggaṅgānaṃ taṃtaṃ sampāpakaṭṭhenaca upakārakatte taṃsamuṭṭhitānaṃ rūpadhammānaṃ so attho na pāpuṇāti. Tesaṃ pana maggapaccayadhammehi samuṭṭhitattāyeva maggapaccayuppannatā paccetabbā. Esanayo hetukammindriyajhāna paccayesupīti.
以同生等方式,如同合为一体,以互相结合的状态而资助的法,即是相应缘。虽同样是俱生,且以所依与依止的关系结合,但因缺乏同生等相应之相,故以不相应状态而资助的法,即是不相应缘。应知:在有诸相应蕴生起之处,为了令那些诸蕴灭去,故说此名为不相应缘;因此,在无彼诸蕴的所缘缘等其他缘中,不相应缘便不适用。在上述诸缘法中,以存在的概念,依刹那现在有之状态,对如是刹那现在有之法,以俱生等方式而资助的,这些即是“有缘”。当某法存在时,另一法便得不到生起的机会;该法以给予另一法机会之概念,由于自身消失而能资助,此即是“无有缘”。此中亦不另存在殊胜的有情。由于“以如是心行、住、坐”等,在后心确立时,前心亦起作用,故世间产生偏执。因此应知:当有存在的概念生起时,为令彼存在的概念退转,故说此缘。此中,灭去即消失。当某法未消失时,另一法得不到生起的机会;该法以给予机会之概念,由自己消失的性质而资助,此即是“离去缘”。以现在性的概念,以未消失的性质,资助如是之法的,即“不离去缘”。此处唯是前分缘对,
Ekuppādatādīhi pakārehi samaṃ ekībhūto viya hutvā aññamaññayuttabhāvena upakārako dhammo sampayuttapaccayo. Samānepi sahajātabhāvena nissaya nissita bhāvenaca yuttabhāve ekuppādatādikassa sampayogalakkhaṇassa virahato vippayuttabhāvena upakārako dhammo vippayuttapaccayo. Yattha sampayuttā saṅkā sambhavati, tattheva tadāsaṅkā vigamanatthaṃ ayaṃ vippayuttapaccayonāma vuttoti tadāsaṅkhā rahitesu ārammaṇānantarādīsu vippayuttapaccayapasaṅgo natthīti veditabbo. Heṭṭhāvuttappakāresu eva paccayadhammesu yo yo atthitā saṅkhātena khaṇapaccuppanna samaṅgibhāvena tādisasseva khaṇapaccuppanna samaṅgino dhammassa sahajātādivasena upakārako so so atthipaccayo. Yasmiṃ vijjāmāne sati añño uppajjituṃ okāsaṃ nalabhati. So tassa aññassa okāsadāna saṅkhātena sayaṃ antarahitabhāvena upakārako dhammo natthipaccayo. Ayaṃpi visuṃ sattiviseso na hoti. Teneva cittena gacchati nisīdati tiṭṭhatītiādinā pacchimacitte ṭhitānaṃpi purimacittaṃ vattatiyevāti lokassa abhimāno hoti. Tasmā yattha atthitāsaṅkā sambhavati. Tattha tadāsaṅkā nivattanatthaṃ ayaṃ paccayo vuttoti veditabbo.
此中,灭去即消失。当某法未消失时,另一法便得不到生起的机会;该法通过给予机会,以自己消失的状态而资助,此即是离去缘。以现在性的概念,以不消失的状态,对于同类的法能资助的,即是不离去缘。在此,仅是为了避免异义生起之过,及令智慧明澈,而以异门方便将其说为离去缘对,应如此理解。如说“迦旃延!‘有’是一边,‘无’是第二边”等,在教法与世间中,可见到显示不同含义的“有”、“无”之词。再者,对先前所说之义,复以异门方便宣说,实为令听者之智明澈。而复注师们,实亦只是广说这些缘对之异义生起而已。[缘摄颂终]
Vināsaṃ gato vigato. Yasmiṃ avigate añño uppajjituṃ okāsaṃ nalabhati, so tassa okāsadānasaṅkhātena sayaṃ vigatabhāvena upakārako dhammo vigatapaccayo. Vattamānatā saṅkhātena avigatabhāvena tādisasseva dhammassa upakārako dhammo avigatapaccayo. Purimapaccaya dukameva cettha nānattha pasaṅganivattanatthaṃ ñāṇavisadatthañca pariyāyantarena vigatadukaṃnāma katvā desitanti veditabbaṃ. Tathā hi atthīti kho kaccāna ayameko anto. Natthīti ayaṃ dutīyo antotiādinā nānāatthadīpakā atthi natthi saddā sāsane lokeca dissanti. Pubbe vuttasseva ca atthassa puna pariyāyantarena vacanaṃ sotūnaṃ ñāṇavisadatthāya hotīti. Ṭīkākārā pana bahuṃ tesaṃ paccaya dukānaṃ nānatthasambhavaṃ vaṇṇentiyevāti. [Paccayuddeso]
168168. 现在,就如所诵出的二十四缘,先以六组统摄,再依组别次第显示这些缘的解说,故说“名以六种方式为名之缘”等二颂。名以六种方式作为名的缘。名以五种方式作为名色的缘。复次,名以一种方式作为色的缘,色也仅以一种方式作为名的缘。施设的名色以两种方式作为名的缘,二法之名色则唯以九种方式作为名色的缘。如是依六、五等方式,缘共有六种。为何如此呢?这便是其抉择。
168. Idāni yathā uddiṭṭhe catuvīsatipaccaye pathamaṃ chahi rāsīhi saṅgahetvā puna rāsīnaṃ anukkamena tesaṃ paccayānaṃ niddesaṃ dassento chadhānāmantunāmassāti gāthādvaya māha. Nāmaṃ nāmassa chadhā chabbidhehi paccayehi paccayo hoti. Nāmaṃ nāmarūpīnaṃ pañcadhā. Puna nāmaṃ rūpassa ekadhā, rūpaṃ nāmassa ekadhāeva. Paññattināmarūpāni nāmassa duvidhā, dvayaṃ nāmarūpaṃ dvayasseva nāmarūpassa navadhāti evaṃ chakkapañcakādivasena paccayā chabbidhā honti. Kathaṃ hontīti yojanā.
[229] 然而,于所应阐明者
[229] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
“施设、名、色以二种、二类方式为名之缘”,此说非善。
‘‘Paññattināmarūpāni nāmassa dvidhā dvipakārā paccayā hontīti vuttaṃ’’. Taṃ na sundaraṃ.
缘论者,实由缘、缘生法、缘力三种方式说已善说。然,无间等缘实唯为令心相续不断,及令作用处次第转起而存在。故说“于善等无色法中,任何法对于任何不相违之法为缘,无不如此”,如“无间已灭之心心所法”等。此中,“不相违”一语,应知是对互违之善与不善、喜与忧彼此无间缘之遮遣。“已生”者,即已转起者,或依次第已生者。依数数修习相续之转起,名为“修习缘”;说唯于加行所成之速行心可得,如“前诸速行”等。此中,“速行”者,除道果速行,即世间善与唯作速行;“后诸速行”者,除果速行,即善、不善、唯作速行。异类之法不能互相圆满取住或令住。若能者,则仅由类之异,前后诸法应成无异。故异类之果速行不能从道取住,道亦不能给果己之住,果心唯由加行精进之力而作速行作用,非由互相给住取住之力。由欲界状态修习之力而证得广大、无上状态,故此中种姓、禅那、道之地差别,应观为“无量”。
Paccayakathā hi nāma paccayato paccayuppannato paccayasattitoti tīhi pakārehi vuttāyeva suvuttā hotīti. Yasmā pana anantarādipaccayānāma cittasantānassa avicchedāya kiccaṭṭhānānukkamapaṭipādanāya eva ca honti. Tasmā kusalādīsu arūpadhammesu yokoci dhammo yassa kassaci aviruddhassa dhammassa paccayo na na hotīti vuttaṃ anantaraniruddhācittacetasikādhammātiādi. Tattha aviruddhassātietena aññamaññaviruddhānaṃ kusalākusalānaṃ somanassadomanassānañca aññamaññaṃ anantara paccayapaṭikkhepo veditabbo. Paṭuppannānanti punuppannānaṃ paṭipāṭiyā uppannānaṃvā. Punappunaṃ santānaparibhāvanāvasena pavatto āsevanapaccayonāma, kevalaṃ payogasādhanīyesu javavega sahitesu cittuppādesu eva labbhatīti vuttaṃ purimāni javanānītiādi. Tattha javanānīti maggaphalajavanavajjāni lokiya kusalā kusalakriyajavanāni pacchimānaṃjavanānanti phalajavanavajjānaṃ kusalākusalakriyajavanānaṃ. Bhinnajātikā hi dhammā aññamaññaṃ sabbākārapāripūraṃ parivāsaṃnāma gahetuṃvā gāhāpetuṃpā na sakkonti. Yadi sakkuṇeyyuṃ, jātimattenapi dhammā pubbāparaṃ abhinnāeva siyunti. Tasmā bhinnajātikaṃ phalajavanaṃ maggato parivāsaṃ gahetuṃ na sakkoti. Maggopi attano parivāsaṃ phalassa dātuṃ na sakkoti. Phalacittānica parikammapayogabalena javana kiccāni honti, na aññamaññaṃ parivāsadāna gahaṇa balenāti. Yasmā kāmāvacarabhāvato mahaggatā nuttara bhāvappattināma āsevanabalena hoti, tasmā gotrabhu jhāna maggānaṃ bhūmi bhedo idha appamāṇanti daṭṭhabbaṃ.
“因……名色”者:此中,“因”指除去无因者之因道支,及除去五识之禅支,即俱生之名色。俱生色之相,下文自当解说。名为“思”者,于转起时成就二种业用:一者安排俱生诸法,二者为令当来果报生起,将自身相续中转起之相状作为种子而存置。此中,安排之业乃一切思所共有;存置种子之业唯达至善或不善状态之思方有,故说“俱生思”等。此中“俱生思”者,乃至与五识俱生之思亦是。彼亦由安排俱生法之作业性质而转起,故名为业。由存置称为己转起相状之果种,并非即刻成就种子业——如芒果种子等,唯至熟变状态时,方于次刹那成就——故说“异刹那思”等。此中“异刹那思”者,指从自缘生法转起之刹那后,成为过去之善、不善思。或可读作“善不善思”。
Hetu.La. Nāmarūpānanti ettha hetumaggaṅgāni ahetukavajjitānaṃ, jhānaṅgāni pañcaviññāṇavajjitānaṃ sahajātānaṃ nāmarūpānaṃ. Sahajātarūpalakkhaṇaṃ pana sayameva vakkhati. Cetanānāma pavattamānā dve kiccāni sādheti sahajātānaṃ saṃvidhānañca āyatiṃ vipākapātu bhāvatthāya tasmiṃ santāne attano pavattā kārasaṅkhāta bījanidhānañcāti. Tattha saṃvidhānakiccaṃ sabbacetanā sādhāraṇaṃ hoti. Bījanidhānakiccaṃ pana kusalākusalabhāvappattāyaeva cetanāya hotīti vuttaṃ sahajātācetanātiādi. Tattha sahajātācetanāti antamaso pañcaviññāṇa sahajātāpi cetanā. Sāpi hi sahajātānaṃ saṃvidahanasaṅkhātena kammabhāvena pavattattā kammaṃevanāma hotīti. Yasmā attano pavattākārasaṅkhātassa vipākabījassa nidahanaṃnāma, na tāvadeva bījakiccaṃ sampādeti. Ambabījādīni viya pariṇatabhāvaṃ patvā khaṇantareeva sampādetīti vuttaṃ nānākkhaṇikā cetanātiādi. Tattha nānākkhaṇikācetanāti attano paccayuppannadhamma pavattikkhaṇato visuṃ bhūte atītakāle siddhā kusalā kusalacetanā. Kusalākusalacetanātivā pāṭho siyā.
“异熟蕴与俱生色相互之间”者,意为相互之间及与俱生色之间。譬如先已生长的幼娑罗树,后来依靠年年降下的雨水流注,得以增长、发育、茂盛,即于其处乃至劫末,成为广大娑罗树林相续生起之缘。同样,从结生刹那起,于此前心识刹那中生起之全身的业生、心生、时节生、食生——即所有住于全身的四因所生色,依随后生起的初有分等心与心所,达增长、发育、茂盛已,成为上上四因所生色相续生起之缘,故说“后生的心、心所法”等。其中,关于前生,有说为在过去无间心中生起者。前生最多至于第八心而止,因此即是色法增长之时期。此后为衰退时期,后生便无作用。或谓前生最多至于第十六心而止,以临死时,心所依处色成为死心之前生缘,从彼时起,死心不复是其心所依处色之后生缘,此则不可言说。其余色法亦复如是。正如提供扶持之食素,唯扶持处于增长阶段者,不扶持处于衰退阶段者,此理不成,以彼时亦当希求与其相应之扶持故。此理亦然。
Vipākakkhandhāaññamaññaṃsahajātānaṃrūpānanti ettha aññamaññassaca sahajātarūpānañcāti attho. Yathānāma pure jātā sālarukkhapotakā pacchā anuvassaṃ vassantānaṃ vuṭṭhidhārānaṃ vasena vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ patvā tasmiṃ ṭhāne yāvakappāvasānāpi mahantassa sālavanasaṇḍassa pavattiyā paccayā honti. Evaṃ paṭisandhikkhaṇato paṭṭhāya purimacittakkhaṇesu uppannā sakalasarīre kammajakāyo cittajakāyo utujakāyo āhāraja kāyoti sabbe sakalasarīraṭṭhakā catusamuṭṭhānika rūpadhammā pacchājātānaṃ pathamabhavaṅgādīnaṃ cittacetasikānaṃ vasena vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ patvā uparupari catusamuṭṭhānika rūpaparaṃparāpavattiyā paccayattaṃ upagacchantīti vuttaṃ pacchājātā cittacetasikā dhammātiādi. Tattha purejātassāti ātītānantaracitte jātassāti vadanti. Yāva aṭṭhamacittāvā purejātassa. Ettako hi kālo rūpadhammānaṃ vaḍḍhanakālonāma. Tatoparaṃ hāyanakāle pacchājātena payojanaṃ natthīti. Yāva soḷasamacittā eva vā purejātassa. Yadaggena hi maraṇāsannakāle vatthurūpaṃ cuticittassa purejātapaccayataṃ upagacchati. Tadaggena cuticittaṃpi tassa vatthurūpassa pacchājātapaccayo na hotīti navattabbo. Tathā sesarūpānañca. Yathā hi upatthambhanto āhāro vaḍḍhanapakkhe ṭhitameva upatthambhati. Hāyanapakkhe ṭhitaṃ nupatthambhatīti natthi. Tadāpi tadanurūpassa upatthambhanassa icchitabbattā. Evamayaṃpīti.
非色法之威神力,名为大遍满。是故,他们虽于身体某一处所依处生起,却能支持此整个四因所生之身,故说“此身的”。眼等净色所依处,是与色等同时获得的撞击处,方成为识之依止。而撞击唯于住位时有,故他们对于自识,恒常成就前生缘。名为“识”者,于五蕴有中,若无依处之助,则不得生起。当不得前生之依处或处于增长阶段之依处时,于结生时或临死时,不论得何依处,即依彼而生。然若得前生、极具势力之依处,则唯独依彼而转起。而此必定唯于转起时得,非于结生时。以结生时,由识缘所生之依处,无可能成为前生,故说“六依处在转起时”。
Arūpadhammānaṃ ānubhāvonāma mahāvipphāro hoti. Tasmā te kāyekadese vatthumhi uppannāpi sakalaṃ imaṃ catujakāyaṃ upatthambhetuṃ sakkontiyevāti vuttaṃ imassakāyassāti. Cakkhādīni pasādavatthūni rūpādīhi sahaladdhaghaṭṭanānieva viññāṇassa ādhārabhāvaṃ gacchanti. Ghaṭṭanañca ṭhitipattakāleevāti tesaṃ niccakālaṃpi attano viññāṇassa purejātapaccayatā siddhi hoti. Viññāṇañcanāma pañcavokārabhave vatthunissayena vinā uppajjituṃ nasakkotīti, yadā purejātaṃvā vaḍḍhanapakkhe ṭhitaṃvā vatthuṃ na labhati, tadā paṭisandhikālevā maraṇāsannakālevā yaṃ yaṃ labhati, taṃ taṃ nissāya uppajjatiyeva. Yadā pana pure jātaṃ suṭṭhu balavantañca vatthuṃ labhati, tadā tadeva nissāya pavattati. Tañca niyamato pavattikāleeva labbhati, no paṭisandhikāle. Nahi tadā viññāṇapaccayena uppannaṃ vatthupurejātaṃ bhavituṃ sakkotīti vuttaṃ chavatthūni pavattiyanti.
“五种所缘在五识路中”,这是依决定成就而说。然而,一切现在存有的、已成就的色法,对意识路而言,确实都是前生缘。正因如此,《发趣论》中说:“现在法对现在法以前生缘为缘。所缘前生:观眼为无常、苦、无我;观耳、鼻、舌、身,观色、声、香、味、触,观所依处,观现在的蕴为无常、苦、无我;对现在的眼味著、欢喜”等。注释书中也说:“越过生刹那而达到住位的十八种色法,才是前生缘。”在此,虽然《发趣论》中说“以现在为所缘的结生心,对以现在为所缘的有分,以无间缘为缘”,由此也说明了结生心和有分心亦有现在所缘,因此在转起时,对于以现在有的业相、趣相为所缘的结生心,似乎也能获得所缘前生。尽管如此,在前生缘的相反分中,结生刹那的“异熟无记的一个蕴”等,已在圣典本身中予以否定。对此,有人说其理由是:如同在无色界,结生刹那亦无依处前生,由于不明显,或者由于该所缘仅处于纯粹所缘的状态,故被否定。所谓“以所缘为尊重”,是指通过观察或以味著等方式,使所缘成为尊贵、可意的对象。而这应知是依于该人的欲求而定,因为即便是粪、尸等物,也有人对其欢喜。
Pañcālambaṇānica pañcaviññāṇavīthiyāti idaṃ niyamasiddhigahaṇa vasena vuttaṃ. Sabbāni pana paccuppannabhūtāni nipphannarūpāni manoviññāṇa vīthiyā purejātapaccayā hontiyeva. Evañca katvā paṭṭhāne paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassa purejātapaccayena paccayo. Ārammaṇapurejātaṃ cakkhuṃ aniccato dukkhato anattato vipassati. Sotaṃ, ghānaṃ, jivhaṃ, kāyaṃ, rūpe, sadde, gandhe, rase, phoṭṭhabbe, vatthuṃ, paccuppanne khandhe aniccato dukkhato anattato vipassati, paccuppannaṃ cakkhuṃ assādeti abhinandatītiādi vuttaṃ. Aṭṭhakathāyañca uppādakkhaṇaṃ atikkamitvā ṭhitipattaṃ aṭṭhārasavidhaṃ rūpameva purejātapaccayoti vuttanti. Etthaca kiñcāpi paṭṭhāne paccuppannārammaṇaṃ paṭisandhicittaṃ paccuppannārammaṇassa bhavaṅgassaanantarapaccayena paccayoti evaṃ paṭisandhibhavaṅgānaṃpi paccuppannārammaṇatāya vuttattā paccuppannabhūtāni kammanimitta gatinimittāni ārabbha pavatti kāle paṭisandhicittānaṃpi ārammaṇapurejātaṃ labbhamānaṃ viya dissati. Evaṃsantepi purejātapaccayassa paccaniye paṭisandhikkhaṇe vipākā byākato eko khandhotiādinā pāḷiyaṃeva taṃ paṭikkhittanti. Etthaca āruppe viya paṭisandhikkhaṇepi vatthupure jātassa abhāvā aparibyattattāvā tassa ārammaṇassa ārammaṇamattabhāveeva ṭhitattā paṭikkhittanti kāraṇaṃ vadanti. Ārammaṇamevagarukatanti paccavekkhanavasena assādanādivasenaca garukataṃ iṭṭhārammaṇa māha. Tañca kho tassatassa puggalassa icchāvasena veditabbaṃ. Gūthakuṇapādīnipi hi tadabhinandantānaṃ kimimakkhika sunakha gijjha kākādīnaṃ garukatānieva ārammaṇāni hontīti.
至于应当阐明的内容:
[230] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
所谓“以所缘为尊重”,即“视为尊重而观察”等说法,此说不合理。
‘‘Garukatanti garuṃ katvā paccavekkhita’’ntiādi vuttaṃ. Taṃ anupapannaṃ.
由“尊重眼而乐味、欢喜”等语,亦依乐味等而对此有所解说。而“贪等诸法”一语,则包含了贪、嗔、痴、慢、见、欲求等所说诸法,以及十不善业道与五无间业。其中,除无间业外,他们法以超越的方式,相应成为内在一切四地善法的强有力依止;而无间业则只成为欲界善法生起的强有力依止。且所有这些法,亦相应成为内在与外在的贪等、杀生等一切不善法,以及身乐、身苦等无记法生起的强有力依止。“信等”一语,则包含了信、戒、闻、施、慧等所说诸法,以及一切布施、持戒等,成为四地善法、贪等不善法、苦乐等四地无记法生起的强有力依止。“乐、苦、人、食物、时节、床座”一语,则包含了除涅槃之外的一切四地所说法,因其亦相应成为内在与外在的善、不善等诸法生起的强有力依止。“业与异熟”一语,在此特指强有力之业,而非微弱之业。然而,为何在此处,色法未被纳入缘生法中?难道外在的树木、草等为了生长、茂盛、繁盛,内在的为了健康等,地味、水味、雨水、种子、根、药等,不也成为它们的强有力依止吗?不过,此义理
Cakkhuṃ garuṃ katvā assādeti abhinandatītiādinā assā danādivasenapi assa niddesassa pavattattāti. Rāgādayo pana dhammāti etena rāgo doso moho māno diṭṭhi patthanāti evaṃ vuttehi dhammehi saha dasa akusalakammapathā pañcaanantariya kammānica gahitāni honti. Tattha anantariyavajjāni tāni samatikkamamukhena yathārahaṃ ajjhattaṃ sabbesaṃ catubhūmaka kusalānaṃ anantariyakammāni pana kāmāvacarakusalānameva uppattiyā balavanissayā honti. Tāniyevaca sabbāni yathārahaṃ ajjhattañca bahiddhāca rāgādīnaṃ pāṇātipātādīnañca sabbesaṃ akusalānaṃ kāyikasukhadukkhādīnañca abyākatadhammānaṃ uppattiyā balava nissayā honti. Saddhādayoti etena saddhā sīlaṃ sutaṃ cāgo paññāti evaṃ vuttehi dhammehi saha sabbe dānasīlādayo catubhūmakaku salānaṃ rāgādi akusalānaṃ sukhadukkhādicatubhūmaka abyākatā nañca uppattiyā balavanissayā hontīti. Sukhaṃ dukkhaṃ puggalo bhojanaṃ utusenāsananti etena nibbānavajjā sabbe catubhūmakā byākatā gahitā, tepi hi yathārahaṃ ajjhattañca bahiddhāca kusalākusalā byākatadhammānaṃ uppattiyā balavanissayā hontīti. Kammaṃvipākānanti ettha suṭṭhu balavaṃ kammaṃ adhippetaṃ, na dubbalanti. Kasmā panettha rūpadhammā paccayuppannesu na gahitā. Nanu tesaṃpi bahiddhā rukkhatiṇādīnaṃ vuddhiviruḷhi vepullatthāya ajjhattañca ārogyādiatthāya pathavirasa āporasa vassodaka bijamūlabhesajjādayo balavanissayā hontīti. Ayaṃ panattho mūlaṭīkāyaṃ kathitoyeva. Vuttañhi tattha –
何以故?色无记法不得自然亲依止缘,因无心的色相续中本无“自然”可得。正如以非色相续为作者,能产生信等,亦能受用时节、食物等,而色相续则不然。又,当有时节、种子等及业等存在时,色法便转起,然此色法并非由彼色法所“自然”造作。唯有具心者,方有以生起、受用、加行方式而进行的思维、计划与造作,色法则是无心的。
Nahi rūpābyākataṃ pakatūpanissayaṃ labhati. Acetanena rūpasantānena pakatasseva abhāvato. Yathā hi arūpasantānena kattubhūtena saddhādayo nipphāditā utubhojanādayoca upasevitā. Na evaṃ rūpasantānena. Yasmiñca utubījādike kammādikeca sati rūpaṃ pavattati. Na taṃ tena rūpena pakataṃ hoti. Sacetanasseva hi uppādanupasevanapayogavasena cetanaṃ pakappanaṃ pakaraṇaṃ. Rūpañca acetananti.
应知此义:相续有二种,即色相续与非色相续。其中,若某一相续先前曾妥善地生起或受用某些法,则唯此相续先前由自己所生起、受用的那些法,于后时能成为其自身的亲依止缘。而称为“造作”的生起与受用,唯在具心的非色相续中方可得,非于无心的色相续中。因此,色法不能获得名为“亲依止”的缘。然而,依“此有故彼有,此无故彼无”的经教方式,名为亲依止的缘,于色法之间亦可说。
Idaṃ vuttaṃ hoti, duvidhaṃ santānaṃ rūpasantānaṃ arūpasantānanti. Tattha yena santānena pubbe kiñci suṭṭhuuppāditaṃvā hoti upasevitaṃvā, tasseva pubbe attanā uppāditupasevitā dhammā kālantare attano upanissayapaccayā honti. Pakaraṇasaṅkhātañca tathā uppādanupasevanaṃnāma sacetane arūpasantāneeva labbhati, na acetane rūpasantāneti. Tasmā rūpadhammā upanissayaṃnāma nalabbhantīti. Imasmiṃ sati idaṃ hoti, asati na hotīti evaṃ vuttena suttantikapariyāyena pana upanissayo nāma rūpadhammānaṃ majjhepi vattabboyevāti.
而在《破迷论》中:
[231] Vibhāvaniyaṃ pana
将“相应地,内在与外在的贪等……乃至……床座”分隔开后,又说“因为贪等是内在的完成者,人等是外在的受用者”,这并不善巧。
‘‘Yathārahaṃ ajjhattañca bahiddhāca rāgādayo.La. Senāsanañcāti’’ viyojetvā ‘‘rāgādayo hi ajjhattaṃ nipphādikā. Puggalādayo bahiddhā sevitāti’’ vuttaṃ. Taṃ nasundaraṃ.
事实上,自己或他人所生起的贪等,正是他人或自己相续中贪等的强有力依止。于此,意趣相同的男女,以及意愤天等的贪等,便是例证。
Na hi attano parassaca uppannā rāgādayo parassa attano ca santāne rāgādīnaṃ balavanissayā na honti. Samānacchandānaṃ itthi purisādīnaṃ manopadosika devādīnañcettha rāgādayo nidassanaṃ.
[232] 而且,在那里,
[232] Yāca tattha
在作了“依安住状态而连结”之后,又以“自己的贪等”等语来阐明义理,那也同样不合理。
‘‘Yathāṭhitavasena yojanaṃ’’ katvā ‘‘attanohi rāgādayo’’tiādinā atthavibhāvanā katā. Sāpi anupapannāyeva.
因为,通过这种解释,它阐述了不完整的义理:即自己的贪等与信等是内在善法的依止,而自己的信等则是外在善法的依止。
Tāya hi attano rāgādayo saddhādayoca ajjhattaṃ kusalādīnaṃ attano saddhāyo pana bahiddhā kusalassāti evaṃ aparipuṇṇassa atthassa vibhāvitattāti.
[233] 而且,
[233] Yañca
以“在那里”等语,说明了依于自己的贪等而在内心中生起善与不善法的方式。但这也并不合理。
‘Tatthā’tiādinā attanorāgādayonissāyaajjhattaṃ kusalākusalānameva uppattividhānaṃ vuttaṃ. Taṃpi anupapannameva.
因为即使是仅显理趣的注疏文句,也应当将理趣之门完整阐明。在“以重为所缘”这句中:一切世间善法、较低的道果与涅槃,以及阿罗汉道果与涅槃,是欲界善心的所缘;对于四种智相应的大唯作速行心也是如此。涅槃是八种出世间心的所缘;除去两种嗔恚心、两种愚痴心、苦俱的身识,其余一切世间善、不善、无记法,是贪俱心的所缘。应当如此了知缘与缘所生法的差别。
Nayadassanamattabhūtaṃpi hi saṃvaṇṇanāvākyaṃnāma nayamukhaṃ paripuṇṇaṃ katvā vattabbaṃ hotīti. Garukataṃārammaṇanti ettha sabbaṃ lokiyakusalaṃ heṭṭhimamaggaphalanibbānāni ca kāmāvacara kusalassa arahattamaggaphalanibbānāni catunnaṃ ñāṇasampayutta mahākriyajavanānaṃ. Nibbānaṃ aṭṭhavidhalokuttarassa thapetvā paṭighadvaya momūha dvaya dukkhasahagata kāyaviññāṇāni avasesaṃ sabbaṃ lokiya kusalākusalābyākatadhammajātaṃ lobhasahagatacittassāti evaṃ paccaya paccayuppanna vibhāgo veditabbo.
至于《破迷论》中:
[234] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
在说出“以重为所缘,即由省察、味著等而成为所缘之重”之后,为解释它而这样说:“因为它能令禅那、道、果、观、涅槃等种种差别,以及省察、味著、道果等法归于自己掌控,故得名‘所缘增上’。”此说并不正确。
‘‘Garuka taṃālambaṇanti paccavekkhanaassādādinā garukataṃ ārammaṇa’’nti vatvā taṃ vibhāventena ‘‘tañhi jhānamagga phalavipassanā nibbānādibhedaṃ paccavekkhana assādādimaggaphalādidhamme attādhīne karotīti ārammaṇādhipatināmā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
然而,应当说:布施、持戒、布萨业、往昔善习的种姓、清净、道、果、涅槃,以及贪、见、眼、耳等。而‘观’一词,或许只是就种姓和清净而说。但它们并非以涅槃为所缘的观。‘俱生的名色’,意指二因、三因的速行俱生法。‘互相的俱生色’,指在结生刹那业生色之间的互相,以及在转起时心生色之间的互相。此道理亦适用于他处。于五蕴有中,结生刹那的识若无所依处则不得安住。所谓‘无依处则不得安住’,是说在结生刹那,依处与果报互相为缘。在互相缘中,那个给予自己支持、同时支撑对方者,其本身即为缘所生法。心生色不能给予心任何支持。同样,所造色也不能支持大种,这是就心、心所法等互相而说的。
Dāna sīla uposathakamma pubbe suciṇṇagotrabhu vodāna maggaphala nibbānāniceva rāgadiṭṭhicakkhusotādīnicāti pana vattabbaṃ. Vipassanātica idaṃ gotrabhuvodānāniyeva sandhāya vuttaṃ siyā. Naca tāni nibbānārammaṇāni vipassanānāma hontīti. Sahajātānaṃnāmarūpānanti dvihetuka tihetuka javanasaha jātānanti adhippāyo. Aññamaññaṃ sahajāta rūpānañcāti aññamaññassaca paṭisandhikkhaṇe kammasamuṭṭhānarūpānaṃ pavattiyaṃ citta samuṭṭhānarūpānañca. Esa nayo paratthapi. Pañcavokārabhave paṭisandhikkhaṇe viññāṇaṃ vatthunā vinā patiṭṭhaṃ nalabhati. Vatthucatena vinā patiṭṭhaṃ nalabhatīti vuttaṃ paṭisandhikkhaṇe vatthuvipākā aññamaññanti. Aññamaññapaccaye yo attano upatthambhakaṃ paccupatthambhati. Soeva paccayuppannabhāvaṃ gacchati. Cittasamuṭṭhāna rūpānica cittaṃ kiñci upatthambhetuṃ nasakkonti. Tathā upādārūpānica mahābhūteti vuttaṃ cittacetasikādhammāaññamaññantiādi.
而在《破迷论》中则说:
[235] Vibhāvaniyaṃ pana
因为相互缘仅仅是依相互支持而成立,并非仅凭俱生就能成立,所以在转起时,色对于名并非相互缘。因此说:“心、心所法是相互的。”这就是所说。其中,“并非仅由俱生而成立”的意思是说:如果相互缘只凭俱生就可成立,那么转起时色对于名也可以成为相互缘——这就会被认可。然而,即使在俱生缘中,转起时的色对于名也并非相互缘,所以那种主张不正确。
‘‘Yasmā pana aññamaññuvatthambhanavaseneva aññamaññapaccayatā. Na sahajātamattatoti pavattiyaṃ rūpaṃ nāmānaṃ aññamaññapaccayo na hoti. Tasmā vuttaṃ cittacetasikā dhammā aññamaññanti’’ vuttaṃ. Tattha na sahajātamattatoti etena yadi sahajātamattato aññamaññapaccayatāsiyā. Evaṃsati pavattiyaṃ rūpaṃ nāmānaṃ aññamaññapaccayo siyāti anuññātaṃ hoti. Sahajātapaccayepi pana pavattiyaṃ rūpaṃ nāmānaṃ paccayo nahotiyeva. Tasmā na sundarametanti.
“六依处对于七识界”——此处,依处有依处俱生依止、依处前生依止、依处所缘前生依止三种。其中,在结生刹那,依处对果报蕴是依处俱生依止;在转起时,依于前生的依处而生起的心,对该心则称为依处前生依止。那前生的依处,如果对某一心既是依止又是所缘,对该心便称为依处所缘前生依止。这在《发趣论》中说:“所缘、依止、前生、不相应、有、不离去,这三者。”如何是心的依止又是所缘呢?以现前的依处为所缘,通过思惟、味著等方式,或以神变作用等决意的方式而生起心,此时它对于该心既是依止又是所缘。这在《发趣论》中说:“对于内依处,观无常、苦,味著、欢喜;缘彼而生贪、生见、生疑、生掉举、生忧。”
Chavatthūni sattannaṃ viññāṇadhātūnanti ettha vatthusahajāta nissayo vatthupurejātanissayo vatthārammaṇapurejātanissayoti tividho vatthunissayo. Tattha paṭisandhikkhaṇe vatthu vipākānaṃ khandhānaṃ vatthusahajātanissayo. Yaṃ pana pavattiyaṃ purejātaṃ, vatthuṃ nissāya cittaṃ uppajjati, taṃ tassa cittassa vatthupurejātanissayonāma. Yaṃ pana purejātaṃ vatthu yassa cittassa nissayoceva hoti ārammaṇañca, taṃ tassa vatthārammaṇa purejātanissayonāma. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne ārammaṇa nissaya purejātavippayutta atthiavigatanti tīṇīti. Kathañca taṃ cittassa nissayoca ārammaṇañca hotīti. Paccuppannaṃ vatthuṃ ārabbha sammasanavasenavā assādanādivasenavā iddhividhakiccādhiṭṭhānavasenavā cittaṃ uppajjati, evaṃ taṃ cittassa nissayoca ārammaṇañca hotīti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne-ajjhattaṃ vatthuṃ aniccato dukkhato vipassati, assādeti. Abhinandati. Taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjati, vicikicchā uppajjati, uddhaccaṃ uppajjati. Domanassaṃ uppajjatīti.
但在此处,诸阿阇梨将这种名为“所依-所缘-前生-亲依止”的教说,只安立于临死之时。以下便是他们在此的意趣。在注释书中,首先即遮止了于不适当处、无有转向便生起路心的情况。同样地,注释书阿阇梨们认为,在一转向路中,诸心依于法性与时间,都只取同一所缘;而在平常时,诸心则各自依于各自的所依。因此,当人们以“无常”等行相观照现前的内在所依,或将其执为“我的”并加以味著时,该所依即是被转向了的。彼时速行心也执取这同一所缘,而并非各自自己的依止所依。因为,如果它们执取了各自所依或其他所缘,速行心便成了无转向的。何以故?因为它们不取转向所转向的,而取了其他所缘生起。如此一来,它们便成了所缘混杂的;或者说,因为后来生起的心取了各自所依或其他所缘而有了此种过失。然而,这种情况依注释书是不可能存在的,因为与注释书相违。因此,在平常时,这种以所依为所缘的前生缘,是不可能获得的。然而,在临死之时,所有转向等心,都依于同一个所依而生起,因此,对于那些缘取该所依而生起的转向等心来说,那个所依既是它们的所依,也是它们的所缘。如此便得成立……
Ettha pana ācariyā imaṃ vatthārammaṇapurejātanissayaṃnāma maraṇāsannakāleeva vācanāmaggaṃ āropayiṃsu. Ayaṃpanettha tesaṃ adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃ tāva aniṭṭhe ṭhāne āvajjanena vinā vīthicittānaṃ pavatti paṭisiddhā hoti. Tathā ekāvajjanavīthi yañca cittānaṃ ārammaṇaṃnāma dhammatoca kālatoca abhinnameva icchanti aṭṭhakathācariyā. Pakatikāleca cittānināma pacceka vatthunissayāni honti. Tasmā yadā paccuppannaṃ ajjhattaṃ vatthuṃ ārabbhaaniccādivasena sammasanti, etaṃ mamātivā assādenti, tadāyaṃ vatthu āvajjitaṃ hoti. Javanānipi tadeva gaṇhanti. Na attano attano nissayavatthūni. Yadi hi tānivā aññaṃvā ārammaṇaṃ gaṇheyyuṃ. Nirāvajjanānināma javanāni honti. Kasmā, āvajjanena āvajjitaṃ agahetvā aññaṃ gahetvā pavattanatoti. Bhinnā rammaṇānicanāma honti. Pacchā uppannāni paccekavatthūnivā aññaṃvā gahetvā pavattanatoti. Naca tathā sakkā bhavituṃ aṭṭhakathā virodhato. Tasmā so vatthārammaṇa purejātapaccayo pakati kāle na sakkā laddhunti. Maraṇāsannakāle pana sabbāni āvajjanādīni cittāni ekameva vatthuṃ nissāya pavattantīti taṃ ārabbha pavattānaṃ āvajjanādīnaṃ tesaṃ tadeva vatthuca ārammaṇañca hoti. Evañhi sati tesaṃ nirāvajjanatāvā bhinnārammaṇatāvā natthīti ayaṃ tesaṃ adhippāyoti.
然而,于彼处,如果说速行心不取转向所转向的所依,而取各自自己的依止所依,那么速行心便成了无转向的——这首先就不合理。因为转向所转向的,正是那同一种类的事物。正如转向心是转向所依本身,同样地,速行心也是速行于所依本身,而非其他。因此,速行心没有无转向的过失。正如没有无转向的过失,它们同样也没有所缘混杂的过失。何以故?因为无法作出区分。事实上,在众多前后生起、由于相续和密集而看似合为一体的所依中,转向心或速行心并不能将每一个所依单独区分出来,说“就是这个”。在那些无法如此区分的情况下,并不能够绝对地依据法性或时间而获得“所缘混杂”这一名称。因此,它们同样也没有所缘混杂的过失。至此,这种“所依-所缘-前生-亲依止”的安立,在平常时也能获得的道理,便已论证成立。
Tattha pana yadi āvajjanena āvajjitaṃ vatthuṃ agahetvā attano attano nissayavatthūni gaṇheyyuṃ. Nirāvajjanānināma javanāni bhaveyyunti idaṃ tāva na yujjati. Āvajjanena āvajji tappakārasseva gahaṇato. Yathā hi āvajjanaṃpi vatthuntveva āvajjati. Tathā javanānica vatthuntveva javanti. No aññathāti natthi javanānaṃ nirāvajjanatāti. Yathā ca nirāvajjanatā natthi, tathā bhinnārammaṇatāpi tesaṃ natthiyeva. Kasmā, vibhāgassa asambhavato. Nahi santatighanavasena ekībhūtamiva pubbāparaṃ pavatta mānesu bahūsu vatthusu ekamekaṃ vatthuṃ idamevāti visuṃ katvā āvajjanaṃvājavanānivā gahetuṃ sakkonti. Naca tathā asakkuṇeyyesu ṭhānesu ekantena dhammatovā kālatovā bhinnā rammaṇatānāma sakkā laddhunti iti bhinnārammaṇatāpi tesaṃ natthi yevāti. Ettāvatā imassa vatthārammaṇapurejātanissaya vidhānassa pakatikālepi labbhamānatā sādhitā hotīti.
再者,对于那些观照自己现前的整个色身,认为“色是无常的”或“这是我的”等的人来说,不能说这称为名色的东西不是彼心的所缘。然而,在那些成为所缘的色法中,有些仅是所缘,有些是所缘前生,有些则是所依-所缘-前生,这是可以说的。段食,是指从结生开始,于欲界有情中生起的、由四因所生的色食,以及外部的食物。对于胎生者而言,在未能得到母亲所食食物的滋养之前,在羯罗蓝等阶段,只有由三因所生的内在食,完成其支持的作用。正如《发趣论》中所说:“在结生刹那,段食以食缘为这个身体的缘。”然而,应当知道,它生起食生八法色,是在得到外部食物的支持之后。
Apica, sabbaṃ paccuppannaṃ attano rūpakāyaṃ ārabbha rūpaṃ me aniccantivā etaṃ mamātivā samanupassantānaṃ ajjhattarūpesu idaṃ nāmarūpaṃ tassacittassa ārammaṇaṃ nahotīti navattabbaṃ. Ārammaṇa bhūtesu pana tesu kiñci ārammaṇamattaṃ kiñci ārammaṇapurejātaṃ kiñci vatthārammaṇapurejātaṃ hotīti sakkā vattunti. Kabaḷī kāro āhāroti kāmāvacarasattānaṃ paṭisandhito paṭṭhāya uppanno catusamuṭṭhānika rūpāhāroceva bahiddhāhāroca. Gabbhaseyyakānañhi yāva mātuyā āhārapharaṇaṃ nalabbhati, tāva kalalādikālesu tisamuṭṭhāniko ajjhattāhāroyeva upatthambhanakiccaṃ sādheti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne-paṭisandhikkhaṇe kabaḷīkāro āhāro imassa kāyassa āhārapaccayena paccayoti, ojaṭṭhamakarūpasamuṭṭhāpanaṃ panassa bahiddhāhārupatthambhanaṃ laddhakāleyevāti daṭṭhabbaṃ. Yadievaṃ –
母亲所食的饮食,使住于胎中的他得以存活。
Yañcassa bhuñjati mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ. Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato tiroti
为何如此说?为以显而易见的食物令彼夜叉理解。所谓‘此身’:对于胎生者,最初在结生心生起的刹那,此身由单一等起所生;在住时与灭时,由二种等起所生;此后,在食素滋养时,由三种等起所生;进而获得时节等起时,则由四种等起所生。对其他有情,也应随其所应而说。然而,在色界,即便没有那两种食素的作用,凭借出定后由殊胜业所生、能长久相续的色命根,以及摄在有分中的类似非色食之力,当知其命根可持续多劫。同样,在业生身占多数的天、饿鬼、地狱等处,即使没有外在的食物,也应知其命根能长久持续。不过,那里是可以获得内在之食的。入胎刹那的异熟蕴,依所述之理,对依处为不俱生缘;然而那些色法应被摄于‘俱生’之中,故说‘胎生者于结生心刹那,依处是异熟的’。
Kasmā vuttanti. Pākaṭāhārena tassa yakkhassa bodhanatthanti. Imassakāyassāti gabbhaseyyakānaṃ tāva paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe ekasamuṭṭhānikassa ṭhitibhaṅgakkhaṇesu dvisamuṭṭhāni kassa tatoparaṃ tisamuṭṭhānikassa ojāpharaṇakāle catusamuṭṭhānikassaca kāyassa. Itaresaṃpi yathāsambhavaṃ vattabbaṃ. Rūpaloke pana vināpi duvidhena ojāhārakiccena appanāpatta kammavisesena siddhassa suciraṃpi addhānaṃ pharituṃ samatthassa rūpa jīvitindriyassa tathārūpānañca bhavaṅgapariyāpannānaṃ arūpāhārānaṃ vasena anekakappānipi attabhāvassa pavatti veditabbā. Etenupāyena kammajakāyabahutaresu devesu petanirayesuca suciraṃpi kālaṃ bahiddhāhārena vinā attabhāvassa pavatti vattabbā. Tesu pana ajjhattāhāropi labbhatiyevāti kiñcāpi okkantikkhaṇe vipākakkhandhāpi vatthussa vippayuttapaccayā honti. Te pana cittacetasikādhammā sahajātarūpānanti ettha saṅgayhissantīti katvā okkantikkhaṇevatthuvipākānanti vuttaṃ.
‘以一切方式’应被理解为‘以俱生等一切种类’。种类也有三种,应知为俱生缘等。‘色命根’等,这是古师们所说的,应被理解为‘这是有缘、不离去缘’。难道段食和色命根不应被包含在俱生缘中吗?如果这样,有缘就只有三种了。不。因为它们没有被称为‘俱生’的‘同时生起’之相。俱生缘的特征就是同时生起。段食虽然能生起食生八法色,但只是在它自己的住时刹那生起它们,而不是在生时刹那。而且,如同四大种在支持俱生色时,是与它们同时生起之后才进行支持的,段食却不是这样。它无需同时生起的作用,就能支持俱生的和不俱生的色法。色命根也无需同时生起的作用,就能守护俱生的色法。因此,这两种法由于没有俱生的特征,所以不被包含在俱生缘中。现在,为了显示所有二十四缘被归纳时成为四缘,所以说‘所缘、亲依止……归入归纳’。这里的归纳方法是:在二十四缘中,增上缘首先有两种:所缘增上和俱生增上。其中,所缘增上归入除业以外的三缘中。因为仅仅是所缘,尚且不与业一同归入归纳,何况成为增上的呢?
Sabbathāti sabbapakāraṃ sahajātantiādinā yojetabbaṃ. Pakāroca tividho hoti sahajātapaccayotiādivasena veditabbo. Rūpajīvitamiccayanti evaṃ porāṇehi vutto ayaṃ atthipaccayo avigatapaccayocāti yojetabbaṃ. Nanu kabaḷīkārāhāro rūpajīvitindriyañca sahajāte saṅgahetabbaṃ. Evañhi sati tividhova atthipaccayo siyāti.Na. Sahajananasaṅkhātassa sahuppādanalakkhaṇassa abhāvā. Sahuppādanalakkhaṇo hi sahajātapaccayo. Kabaḷīkārāhāroca ojaṭṭhamakarūpāni uppādentopi attano ṭhitikkhaṇeeva uppādeti, no uppādakkhaṇe. Yathāca mahābhūtā sahajātarūpāni upatthambhantā attanā saha uppādanapubbakāeva upatthambhanti, na tathā so āhāro. So pana vināva sahuppādanakiccena sahajātānipi asahajātānipi upatthambhatīti rūpajīvitaṃpi saha uppādanakiccena vināva saha jātarūpāni anupāleti. Iti ime dvepi dhammā sahajāta lakkhaṇābhāvāeva sahajātapaccaye asaṅgahitā. Idāni sabbepi catuvīsatipaccayā saṅgayhamānā cattāropaccayā hontīti dassetuṃ ārammaṇūpanissaya.La. Samodhānaṃ gacchantīti vuttaṃ. Tatrāyaṃ samodhānavidhi, catuvīsatiyā paccayesu adhipati paccayo tāva duvidho ārammaṇasahajātavasena. Tattha ārammaṇādhipati tīsu kammavajjesu samodhānaṃ gacchati. Ārammaṇa mattaṃpi hi kammena saha samodhānaṃ nagacchati. Kuto adhipati bhūtanti.
于此,可能会有人问:为何说“连所缘的那一分也不去”?难道不是有以业为所缘的结生、有分和死心吗?确实如此。但在此,《根本复注》中已解答:“然而,业对于在它被造作之后转起的诸法,是依已造已积集的状态而成为业缘,并非依所缘的方式;仅是以境域的状态而成为所缘缘,并非以令相续特殊化后产生果报的所谓业缘的方式。因此,由于这些缘的方式互不相同,它们不能同时结合。”而俱生增上缘则包含于有缘之中。依止缘有三种:俱生依止、依处前生依止、依处所缘前生依止。其中,前两种属于有缘,最后一种则属于两种所缘有缘。若它变得强而有力,也属于亲依止缘。前生缘有三种:所缘前生缘、依处前生缘、依处所缘前生缘。其中,依处前生缘属于有缘,其余两种属于两种所缘有缘。若它们变得强而有力,也属于亲依止缘。业缘有两种:俱生业缘和异刹那业缘。其中,俱生业缘属于有缘。异刹那业缘又分两种:强力的和弱力的。其中,强力的又分两种:非时的和时节的,这两种也都属于亲依止缘。弱力的则单独只是业缘。所有的食缘和所有的根缘都属于有缘。
Ettha siyā, kasmā ārammaṇamattaṃpi.La. Na gacchatīti vuttaṃ. Nanu kammārammaṇāpi paṭisandhibhavaṅgacutiyo hontīti. Saccaṃ. Ettha pana mūlaṭīkāyaṃ kammaṃ pana tasmiṃ kate pavattamānānaṃ katūpacita bhāvena kammapaccayo hoti. Na ārammaṇākārena. Visaya mattatāvasenaca ārammaṇapaccayo hoti. Na santānavisesanaṃ katvā phaluppādanasaṅkhātena kammapaccayākārena. Tasmā te paccayākāravisabhāgattā saha ghaṭanaṃ nagacchantīti visajjitanti. Sahajātādhipati pana atthipaccaye. Nissayapaccayo tividho sahajāto vatthupurejāto vatthārammaṇapurejātoti. Tattha purimā dve atthipaccaye, pacchimo pana dvīsu ārammaṇatthi paccayesu. So ce garukato hoti upanissayepīti. Purejātapaccayo tividho ārammaṇapurejāto vatthupure jāto vatthārammaṇapurejātoti. Tattha vatthupurejāto atthipaccaye. Itare dve dvīsu ārammaṇatthipaccayesu. Tece garukatā honti. Upanissayepīti. Kammapaccayo duvidho sahajāto nānākkhaṇikoti. Tattha sahajāto atthipaccaye. Nānākkhaṇiko pana duvidho balavā dubbaloca. Tatthaca balavā duvidho akāliko kālikoca, tadubhayāpi upanissaye. Dubbalo pana visuṃ kammapaccayoyeva. Sabbo āhārapaccayo sabboca indriyapaccayo atthipaccaye.
不相应缘有四种:俱生不相应、依处前生不相应、依处所缘前生不相应、后生不相应。其中,前两种和后一种属于有缘。第三种则属于两种所缘有缘。若它变得强而有力,也属于亲依止缘。在其余的十七种缘中,因缘、俱生缘、相互缘、异熟缘、禅那缘、道缘、相应缘、不离去缘这八种缘以及后生缘属于有缘。无间缘、等无间缘、习缘、无有缘、离去缘这五种缘属于亲依止缘。如此,以同类摄集的方式将全部二十四缘进行归纳时,它们都归入所缘缘等四种缘中。
Vippayuttapaccayo catubbidho sahajāto vatthupurejāto vatthārammaṇapurejāto pacchājātoti. Tattha purimā dve pacchimoca atthipaccaye. Tatīyo pana dvīsu ārammaṇatthi paccayesu. So ce garukato hoti, upanissayepīti. Sesesu pana sattarasapaccayesu hetu, sahajāta, aññamañña, vipāka, jhāna, magga, sampayutta, avigatavasena aṭṭhapaccayā pacchā jātoca atthipaccaye. Anantara samanantara āsevana natthi vigata vasena pañcapaccayā upanissayeti. Iti sabbepi catuvīsatipaccayā sabhāgasaṅgahavasena saṃkhippamānā ārammaṇādīsu catūsu paccayesu samodhānaṃ gacchantīti.
然而在《显扬论》中说:
[236] Vibhāvaniyaṃ pana
“在这四种缘的每一种中,全部二十四缘都得以归入”,基于这一意图而说的“因为没有任何一种缘……”等语,这一切也都只是阿阇梨的个人见解而已。
Tesu catūsu ekekasmiṃpi sabbe catuvīsatipaccayā samodhānaṃ gacchantīti iminā adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘nahi so kocipaccayoti’’ādi. Taṃ sabbaṃpi ācariyassa matimattameva.
因为在那里,
[237] Yañhi tattha
所说的“没有任何一种缘,是心与心所不能成为其境缘的”,这首先就不合理。因为此处并非仅就法的自相而说归入,而是连同缘的意义一起说的。而且,因等缘的意义并非所缘等缘的意义。这一道理同样适用于“以及各自各自缘所生法的亲依止缘性也不去”这句话。
‘‘Nahi so kocipaccayo atthi. Yo cittacetasi kānaṃ ārammaṇabhāvaṃ nagaccheyyāti’’ vuttaṃ, taṃ tāva na yujjati. Nahi idha dhammasarūpamattena samodhānaṃ adhippetaṃ. Paccayaṭṭhena saheva adhippetaṃ. Naca hetādipaccayaṭṭho ārammaṇādipaccayaṭṭho hotīti. Esanayo ‘‘saka sakapaccayuppannassaca upanissayabhāvaṃ nagacchatīti’’ etthāpi.
此处,应这样连接:‘对于依各自缘而生的法,若不能成为其亲依止缘,这样的缘便不存在。’
Ettha pana yo sakasakapaccayuppannassa upanissayabhāvaṃ nagacchati. Nahi so koci paccayo atthīti yojanā.
又,于其中,
[238] Yañca tattha
所谓‘而且,由于业是世间转起之因,依果对因的借代说法,一切法都不超越业的本质’,这是如此说的。
‘‘Kammahetukattāca lokappavattiyā phalahetūpacāra vasena sabbepi kammasabhāvaṃ nātivattantīti’’ vuttaṃ.
对此,有言:“它们从胜义谛与世间假立的角度,皆是存在的。”然而,这两种说法,实则全然与教法的理趣相违。
‘‘Teca paramatthato lokasammutivasenaca vijjamānā yevāti’’ vuttaṃ. Tadubhayaṃ pana sabbaso sāsanayutti yāpi viruddhamevāti.
“在此”是指在此《发趣论》的方法中。“于一切处”是指在一切俱生同类的缘中。然而,称为结生识的识,在名色相互依存的处所中,对于被死所限的每一个完整的“有”而言,乃是其首领、其种子,由此而生起整个身体性的种种色与非色的相续。犹如从种子而生出大树。正如所说:
Etthāti etasmiṃ paṭṭhānanaye. Sabbatthāpīti sabbesu saha jātasabhāgesu paccayesu. Yasmā pana paṭisandhiviññāṇaṃnāma nāmarūpānaṃ aññamaññapaṭibaddhaokāse cutiparicchinnassa sakalassa tassa tassa bhavassa sīsabhūtaṃ bījabhūtañca hoti. Yato sakalakāyabhūtassa nānārūpārūpasantānassa nibbatti hoti. Bījato viya mahārukkhassa. Yathāha –
“阿难,如果识不入于母胎,名色会在母胎中积聚吗?”“不会,尊者。”“阿难,如果识入于母胎后又离开,名色还会生起为这样的自体吗?”“不会,尊者。”“阿难,如果识在年幼的男孩或女孩中断灭,名色还会增长、发育、广大吗?”“不会,尊者。”“因此,阿难,这即是名色的因,这即是名色的缘,这即是名色的集,这即是名色的缘——也就是识。”
Viññāṇañca hi ānanda mātukucchismiṃ na okkamissatha. Apinukho nāmarūpaṃ mātukucchismiṃ samuccissathāti. No hetaṃ bhante. Viññāṇañca hi ānanda mātukucchismiṃ okkamitvā vokkamissatha. Apinukho nāmarūpaṃ itthattāya abhinibbattissathāti. Nohetaṃ bhante. Viññāṇañca hi ānanda daharasseva sato vocchijjissatha kumārassavā kumārikāyavā. Apinukho nāmarūpaṃ vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ āpajjissathāti. Nohetaṃ bhante. Tasmā hi ānanda eseva hetu esa nidānaṃ esa samudayo esa paccayo nāmarūpassa. Yadidaṃ viññāṇanti.
其中,“samuccissathā”意为增长,因为名色即是识的增长。“vokkamissathā”意为破坏。“itthatthāyā”意为“为了这样的自体”,这就是它的含义。依注释书所说,初期阶段为“vuddhi”(增长),中期阶段为“viruḷhi”(发育),后期阶段为“vepulla”(圆满)。因此,应知在结生刹那,对于色的生起,识的缘力是决定性的。而这生起的结生色,又成为该生有中,从结生直至死亡之间,持续生起的一切四因所生色相续的所依和种子。因为即便极为强力的心,若没有先前已生的色相续,也不能产生色。同样,时节与食物也是如此。正因如此,在无色有中,即使能生色的欲界等心,在那里也不能产生色。在无想有情中,时节所生色的相续,也仅仅因为最初生起的业生色相续存在,才能够生起。正如《分别论注》所说:‘然而,无色不是色的所依,意思是:若有某种色存在,心才能产生其他色,而那里恰恰没有那种色。’因为前色也有缘力,如见子与父相似。在此,‘如见子与父相似’这句话,是表示这个意思:如同草木有一种称为种子状态的。
Tattha samuccissathāti vaḍḍhissatha. Nāmarūpañhi viññāṇassa vaḍḍhiyevāti. Vokkamissathāti bhijjissatha. Itthatthāyāti īdisassa attabhāvassa atthāyāti attho. Vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullanti pathamavayavasena vuddhiṃ. Majjhimavayavasena viruḷhiṃ. Pacchimavayavasena vepullanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tasmā paṭisandhikkhaṇe rūpuppattiyā ekantena viññāṇapaccayatā veditabbā. Evaṃ uppannañca panetaṃ paṭisandhirūpaṃ puna sayaṃ tasmiṃ bhave yāva cutiyā pavattamānānaṃ sabbāsaṃ catusamuṭṭhānikarūpasantatīnaṃ sita bhūtaṃ bījabhūtañca hoti. Atibalavantaṃpi hi cittaṃ purimuppannāya rūpapaveṇiyā asati rūpaṃ janetuṃ nasakkoti. Evaṃ utu āhārāpīti. Tatoyeva hi arūpabhave kāmāvacarādīni rūpajanakacittānipi tattha rūpaṃ najanentīti. Asaññasattepi utu samuṭṭhānarūpasantatiyo pathamuppannāya kammajarūpasantatiyā vijja mānattāeva uppajjantīti. Vuttañhi vibhaṅgaṭīkāyaṃ arūpaṃ pana rūpassa okāso na hotīti yasmiṃ rūpe sati cittaṃ aññaṃ rūpaṃ uppādeyya. Tadeva tattha natthīti attho. Purimarūpassāpi hi paccayabhāvo atthi puttassa pitisadisatādassanatoti. Etthaca puttassa pitisadisatādassanatoti etena imamatthaṃ dasseti. Yathā tiṇarukkhānaṃ bījabhāvasaṅkhātaṃ niyāmarūpaṃnāma atthi. Yassa ānubhāvena tannibbattātiṇarukkhā vaḍḍhantā yathāvā tathāvā avaḍḍhitvāattanā samānabījehieva tiṇarukkhehi sabbaso sadisā kāraṃ gahetvā vaḍḍhanti. Evamevaṃ gabbhaseyyakānaṃ sattānaṃ yoni bhāvasaṅkhātaṃ niyāma rūpaṃnāma atthi. Yassānubhāvena te samāna jātikehieva kulehi visesato mātāpitūhi eva sabbaso sadisarūpasaṇṭhānā honti. Iti bījaniyāmo viya yoniniyāmopi hoti. Soca paṭisandhirūpasseva ānubhāvoti veditabbo.
再者,此所谓“胎宫决定”,正是在羯罗蓝等阶段,子女身体中由父母传来的时节所生色相续。由其威力,该相续与同种姓有情的形貌相似,也与自己的亲族相似。正如女性状态等色决定有情的女根等,种子色决定草木各自的颜色形貌等,同样,胎宫色依不同种姓而成为有情的决定者与确立者。至此,已成立:在转起中,除了心生色之外,一切三因所生色的生起,不依赖于心,且系属于先前已生的色相续。正因如此,这些色即使在心的住时与灭时,乃至在无心位的灭尽定期间,也能生起。因此,有说“然而,此处所谓俱生色……”等。“iti”等是结语。其中,“sambhavaṃ”意为随其生起。“sambhavāti”意为已生。“ajjhattañcā”意为属于内的。“bahiddhācā”意为属于外的。“saṅkhatā”意为有为的。“asaṅkhatā”意为无为的。如此,三时的、超时的、内外已生的,以及有为无为的诸法,依名色而安立为三种,在《发趣论》中,它们以一切方式成为二十四缘。这是连接。在此,当安立为三种的诸法具有三时等状态时,二十四缘也随其可能而成立三时等的分类。其中,所缘缘、增上缘、亲依止缘是三时的,也是超时的。
Apica, ayaṃ yoniniyāmonāma kalalakālādīsu puttānaṃ sarīresu mātāpitūhi samudāgataṃ utujarūpasantānaṃeva. Yassa ānubhāvena taṃsantānaṃ samānajātikasattasaṇṭhānasadisaṃ attano ñātikulasadisañca hoti. Yathāhiitthibhāvādirūpaṃ sattānaṃ itthiliṅgādīni bījarūpañca tiṇarukkhānaṃ taṃtaṃvaṇṇasaṇṭhānā dīni niyāmeti. Evaṃ yonirūpaṃ nānājātivasena sattānaṃ niyāmakaṃ vavatthāpakaṃ hotīti. Ettāvatā pavattiyaṃ thapetvā cittajarūpaṃ sabbesaṃ tisamuṭṭhānikarūpānaṃ uppattiyā cittanirapekkhatā purimuppanna rūpapaveṇi paṭibaddhatāca sādhitā hoti. Tenevaca tesaṃ cittassa ṭhitibhaṅgakkhaṇesupi cittarahite nirodhasamāpatti kālepi uppatti hotīti. Tena vuttaṃ sahajātarūpanti panetthātiādi. Itītiādi nigamanaṃ. Tattha sambhavaṃti yathā sambhavaṃ. Sambhavātivā sambhūtā. Ajjhattañcāti ajjhattabhūtāca. Bahiddhācāti bahiddhābhūtāca. Saṅkhatāti saṅkhatabhūtā. Asaṅkhatāti asaṅkhatabhūtā. Evaṃ tekālikāca kālamuttāca ajjhattabahiddhā sambhūtāca. Tathā saṅkhatāsaṅkhatabhūtāca paññatti nāmarūpānaṃ vasena tividhā ṭhitā dhammā paṭṭhāne sabbathā catuvīsati paccayānāma hontīti yojanā. Etthaca tividhā ṭhitānaṃ dhammānaṃ tekālikādibhāve sati catuvīsatipaccayānaṃpi yathāsambhavaṃ tekālikādibhedo siddho hoti. Tattha ārammaṇaadhipati upanissayapaccayā tekālikā kālamuttāca honti.
然而,在《破迷论》中说:
[240] Vibhāvaniyaṃ pana
“所缘缘、增上缘、亲依止缘为三时缘”这一说法并不合理。
‘‘Ārammaṇaadhipatiupanissayapaccayānaṃ tikālikānanti’’ vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
因为施设与涅槃亦是超时的,它们已被含摄其中。在此,当知:有人为了在未来获得财富、谷物,明、技艺、学问,或戒、定、慧,或于他世获得殊胜的出生、财富及道果,而修习前方便;那些未来的成就即成为其亲依止缘。在《发趣论》中则说:“为希求未来眼成就……为希求耳、鼻、舌、身成就,为希求色、声、香、味、触成就,为希求未来诸蕴而布施、持戒……”等,所说的成就皆属他世所摄。然而,应知这些是随顺布施等业而说的。业缘则依现在与过去而为二时缘。无间缘、等无间缘、习缘、无有缘、离去缘属于过去时;其余十五缘属于现在时。在内外的二分中,所缘缘、增上缘、俱生缘、相互缘、依止缘、亲依止缘、前生缘、食缘、有缘、不离去缘既有内的,也有外的;其余十四缘唯是内的。所缘缘、增上缘、亲依止缘既通有为,也通无为;其余诸缘唯是有为。五蕴亦称为“无色”。何以故?因为它们任何时候都不进入名为色的形状状态。它们也称为“名”。何以故?因为仅凭名为增语的名目,便能令听者了知。
Paññattinibbānānaṃpi kālamuttānaṃ tesu paviṭṭhattāti. Tattha imasmiṃ bhave abhinavānaṃ dhanadhaññabhogānaṃvā vijjāsippasutapari yattīnaṃvā sīlasamādhipaññānaṃvā bhavantare bhavasampattibhoga sampatti maggaphalasampattīnaṃvā paṭilābhatthāya pubbayogaṃ karontassa anāgatānaṃ tāsaṃ upanissayapaccayatā veditabbā. Paṭṭhāne pana anāgataṃ cakkhusampadaṃ patthayamāno sota, ghāna, jivhā, kāyasampadaṃ, vaṇṇasampadaṃ, sadda, gandha, rasa, phoṭṭhabbasampadaṃ patthayamāno anāgate khandhe patthayamāno dānaṃ deti sīlaṃ samādiyatītiādinā bhavantarapariyāpannāeva sampattiyo vuttā. Tā pana dānādīnaṃ kammānaṃ anurūpavasena vuttāti daṭṭhabbā. Kammapaccayo pana paccuppannātītavasena dvikāliko. Anantara samanantara āsevana natthi vigata paccayā atītakālikā. Sesā pannarasa paccayā paccuppannakālikāti. Ajjhattabahiddhāduke ārammaṇā dhipati sahajāta aññamañña nissaya upanissaya purejāta āhāra atthi avigatā ajjhattabahiddhā honti. Sesā cuddasa paccayā ajjhattāva. Ārammaṇa adhipati upanissayā saṅkhatā asaṅkhatāca honti. Sesā saṅkhatāvāti. Pañcavidhaṃpiarūpanti pavuccati. Kasmā, kadācipi rūpasaṅkhātaṃ saṇṭhānatthaṃ anupagamanato nāmantica pavuccati. Kasmā, adhivacanasaṅkhātanāmābhidhānavaseneva suṇantehi gahetabbabhāvupagamanatoti.
169“被令了知”,故为“施设”(paññatti)。这也是一种词义,即由世间大众所安立,既被使用,也被认可,这便是其含义。凡是属于世俗谛之义的词句义,(其)所应令知的义理,正是由它而令了知的,故称为“施设”。“施设”一词旨在阐明词句义——如此,所说的“二种施设”,即是就这之外的(内容)而言。其中,“被了知故为施设”,是就义施设而说;“令了知故为施设”,是就名施设而说。“彼彼存在之变易相”:即地等大种随其增盛之状所呈现的种种变易相状,也就是现行的差别之相。“依止”:即缘、依赖,意为先以心执取。如是以种种方式施设:“这是地,这是山”,大众以这些种种方式施设、言说、使用,这便是它的意义。“地、山等”:“等”字包含了河、海等。这称为“聚集施设”。
169. Paññapīyatīti paññatti. Ayaṃpi eko vacanatthoti lokiyamahājanehi thapīyati. Voharīyati ceva sampaṭicchī yaticāti attho. Yokoci sammutisaccabhūto byañjanattho. Tathā paññāpetabbā atthā paññapīyanti etāyāti paññatti. Byañjanatthajotako paññattisaddoti evaṃ duvidhā paññattīti vuttaṃ tatoavasesā.La. Duvidhāhotīti. Tattha paññāpīyattā paññattīti attha paññattimāha. Paññāpanatopaññattīti saddapaññattiṃ. Taṃtaṃbhūtavipariṇāmākāranti pathaviyādīnaṃ tesaṃ tesaṃ mahābhūtānaṃ adhimattabhāvappakārasaṅkhātaṃ tathā tathā pariṇā mākāraṃ. Pavattivisesākāranti attho. Upādāyāti paṭicca. Nissāya. Pathamaṃ cittena gahetvāti attho. Tathātathā paññattāti ayaṃ pathavīnāma ayaṃ pabbatonāmāti evamādi nayena mahājanena paññattā, kathitā, voharitāti attho. Pathavipabbatādikātiādisaddena nadi samuddādikāyo saṅgaṇhati. Ayaṃ samūhapaññattināma.
然而,应当详细分别的是:
[241] Vibhāvaniyaṃ pana
说为“形相施设”,这看来并不恰当。
‘‘Saṇṭhānapaññattīti’’ vuttā. Sā yuttā viya nadissati.
“此处形相并非主要因素。”所谓组合聚合之相,即木材等材料的如是如是组合形态。此处亦以“等”字包含船等。这称为形相施设。因为木材等以房屋的形态安立,便被称为“屋”;以车的形态安立,便被称为“车”。
Nahi idha saṇṭhānaṃ padhānaṃ hotīti. Sambhārasannivesākāranti kaṭṭhādīnaṃ sambhārānaṃ tathā tathā sannivesākāraṃ. Etthāpi ādisaddena nāvādayo saṅgaṇhati. Ayaṃ saṇṭhāna paññatti. Kaṭṭhādayo eva hi gehākārena saṇṭhitā gehanti rathākārena saṇṭhitā rathoti vuccantīti.
[242] 然而,所应阐明的是:
[242] Vibhāvaniyaṃ pana
若说为“聚集施设”,则不合宜。
‘‘Samūhapaññattīti’’ vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
在此,“聚集”并非主要。人、补特伽罗等有情施设,也称为“取施设”。月亮运转等:即日月等围绕须弥山右旋的运转等。日月升起之处,名为东方,因为最先获得光明;其没落之处,名为西方,因为后来获得光明。其南侧之方,因生长之义,名为南方;另一侧因较高之义,称为北方。当太阳升起时,由于是一日的前半部分,故称为上午。如是等方所施设,名为时间施设;以“等”字包含了高地、低地等方域施设。不触相:即诸大种互不接触之相,这名为虚空施设。彼彼大种相:即地遍等及肿胀等大种相,青遍等颜色相也包含在此。修习差别:即遍作等修习差别。以此说明了遍作相、取相、分齐相的成就因缘,这名为相施设。
Nahi idha samūho padhānanti. Purisapuggalādikā sattapaññatti upādāpaññattītipi vuccati. Candāvaṭṭanādikanti candasūriyādīnaṃ sineruṃ padakkhiṇaṃ katvā āvaṭṭanādikaṃ. Yato candimasūriyā udenti, sā pubbadisānāma. Pubbataraṃ laddhappakāsattā. Yattha pana atthaṃ gacchanti, sā pacchimadisānāma. Pacchāladdhapakāsattā. Tāsaṃ dakkhiṇapassā disā vuḍḍhiatthena dakkhiṇadisānāma. Itarā pana uccataraṭṭhena uttarādisāti vuccati. Yadā sūriyo udeti, tadā sakalassa ahassa pubbabhāgattā pubbanhoti vuccatīti. Evamādikā disā paññatti kālapaññattiyonāma. Ādisaddena thalaninnādikā desapaññatti saṅgahitāti. Asamphuṭṭhākāranti mahābhūtānaṃ aññamaññaṃ asamphusanākāraṃ. Ayaṃ ākāsapaññattināma. Taṃ taṃ bhūtanimittanti pathavīkasiṇādikaṃ uddhumātakādikañca bhūtanimittaṃ. Nīlakasiṇādikaṃ vaṇṇanimittañca ettheva saṅgayhati. Bhāvanā visesanti parikammādikaṃ bhāvanāvisesaṃca. Etena parikammanimitta uggahanimitta paṭibhāganimittānaṃ siddhakāraṇaṃ vadati. Ayaṃ nimittapaññattināma.
如是等种类:这里的“等”字包含了注释书中出现的取施设、比喻施设等。“从胜义上不存在”:以此显示了从世俗上获得的存在性。因此,对于取他们存在性而如是使用者,并不名为妄语。以义影相:即以彼彼大种等胜义法的聚集、形相等影相。或以义影相:即以名为音声所诠的色影相,以有形相之义。依止彼彼:即依止胜义法的彼彼现行差别。比喻:即衡量。被分别:即以分别之慧分别而被执取。然而,在此如是等种类作为所缘,被分别的一切施设,皆以“被使之了知”之义,即“施设”的理趣。被计算:即被数。作堪数计已而安立,即是此义。被共许:即被认可。名、名业、名处、词、文、表白,这六种是名业。其中,向义弯曲故名“名”,即作为义之对境而转起之义。自己向义弯曲故名“名”。因为有三藏之名,受持彼者,一切彼义在处处、句句中皆得随至。
Evamādibhedāti ettha ādisaddena aṭṭhakathāyaṃ āgatā upādāpaññatti upanidhāpaññattiādayo saṅgahitā. Paramatthato avijjamānāpīti etena sammutito laddhabhāvaṃ dasseti. Teneva hi tāsaṃ vijjamānabhāvaṃ gahetvā tathā tathā voharantānaṃ musāvādonāma nahotīti. Atthacchāyākārenāti taṃ taṃ bhūtādīnaṃ paramatthānaṃ samūhasaṇṭhānādichāyākārena. Atthacchā yākārenātivā saddābhidheyyasaṅkhātena dabbapaṭibimbākārena saviggahākārenāti attho, taṃtaṃupādāyāti paramatthadhammānaṃ taṃtaṃpavattivisesaṃ upādāya. Upanidhāyāti olumbiya. Parikappiyamānāti parikappabuddhiyā parikappetvā gayhamānā. Ettha pana evamādipabhedā ālambaṇabhūtā parikappiyamānā sabbā paññatti paññāpīyatīti atthena paññattīti yojanā. Saṅkhāyatīti gaṇīyati. Gaṇanupagaṃ katvā thapīyatīti attho. Samaññāyatīti sammannīyati. Nāmaṃ, nāmakammaṃ, nāmadheyyaṃ, nirutti, byañjanaṃ, abhilāpoti ime cha nāma nāmakammā. Tattha atthe namatīti nāmaṃ. Atthavisayaṃ eva hutvā pavattatīti attho. Attanica atthaṃ nāmetīti nāmaṃ. Piṭakattayasaṅkhāte hi nāme sati taduggaṇhantānaṃ sabbe tadatthā padepade vākyevākye āgacchanti yevāti.
此外,令听者之智朝向彼义弯曲故名“名”,由于必须以“名”的执取来造作,故名本身即是业,即“名业”。被持受故为“名处”。名本身即名处,故为“名处”。立于未知侧之义,由此将其引出而说、阐明,故为“词”。令义从文句明显,故为“文”。令明了而说、阐明,即此义,故为“表白”。而色施设、字施设、音施设、长施设、短施设、文组声施设、性施设、词施设、句施设,亦应视为仅是此(施设)的差别。在胜义存在的义中转起的施设,名为“有施设”。在胜义不存在的地、山等中转起的施设,名为“无施设”。为了显示这些本身达到合处,依双词结合,其余四种亦成,故说“于这些”等。由此而了知:以此了知胜义存在之义,故为“有施设”,即说此义。此理亦适用于其余。有六神通,故作“六通”,因为作为特法的六神通存在,而被特法之人不存在,故“六通”为以有施设无施设。女人不存在,音声存在,故女人之音声为“女声”,为以无施设有施设。眼与眼识二者皆存在,故眼中之识为“眼识”,为以有施设有施设。王与子二者皆不存在,故王之子为“王子”,为以无施设无施设。为了显示此义,故说“两者”等。
Apica suṇantānaṃ ñāṇaṃ taṃtaṃatthābhimukhaṃ nāmetīti nāmaṃ nāmagahaṇavasena kattabbattā nāmameva kammanti nāmakammaṃ. Dhīyati dhārīyatīti dheyyaṃ. Nāmameva dheyyanti nāmadheyyaṃ. Aviditapakkhe ṭhito attho etāya tato nīharitvā vuccati kathīyatīti nirutti. Atthassa byañjanato pākaṭakaraṇato byañjanaṃ. Abhibyattaṃ katvā lapīyati kathīyati attho etenāti abhilāpo. Etthaca vaṇṇapaññatti, akkharapaññatti, sarapaññatti, dīghapaññatti, rassa paññatti. Byañjanavaggaghosāghosapaññatti, liṅgapaññatti. Padapaññatti, vākyapaññattiyopi etasseva pabhedāti daṭṭhabbā. Paramatthato vijjamānesu atthesu pavattā paññatti vijjamānapaññatti nāma. Avijja mānesu bhūmipabbatādīsu pavattā paññatti avijjamānapaññatti nāma. Etā eva samāsaṭṭhānaṃ patvā dvipadasaṃyogavasena itarā catassopi hontīti dassetuṃ tatthātiādi vuttaṃ. Etāya paññāpentīti etena vijjamānaṃ atthaṃ paññapenti etāyāti vijjamānapaññattīti imamatthaṃ vadati. Esanayo paratthapi. Cha abhiññā assāti chaḷabhiññoti katvā visesanabhūtānaṃ channaṃ abhiññānaṃ vijjamānattā visesitabbabhūtassa puggalassa avijjamānattā chaḷa bhiññoti vijjamānenaavijjamānapaññatti nāma. Itthī avijjamānā saddo vijjamānoti itthiyāsaddo itthisaddoti avijjamānena vijjamāna paññatti nāma. Cakkhuca cakkhuviññāṇañca ubhayaṃpi vijjāmānanti cakkhusmiṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇanti vijjamānenavijjamānapaññatti nāma. Rājāca puttoca dvepi avijjamānāevāti rañño putto rājaputtoti avijjamānenaavijjamānapaññattināmāti imamatthaṃ dassento ubhinnantiādimāha.
然而在此,有人说:“除了言说和词源意义之外,并不存在独立的名为‘名称施设’的音声自性。”此说并不合理,因为作为能表达意义者,它确实独立成立。所谓音声,正是进入了字母、词、文句的状态,才有能力表达意义;而胜义谛的音声刹那生灭、支离破碎,并未进入那种状态。因此,名为“名称施设”的音声自性确实是独立存在的。它的存在性,通过听闻语声之后,紧接着生起以字母、词、文句为所缘的心,以及在那之后生起了知该意义的心,而变得明显。为了说明这一点,说了两首偈颂。其中,“随顺语声之音”的意思是:以被称为“随顺所缘而作”的、正在被发出的音声——即语声为所缘,生起耳识路心之后,紧接着生起的意门心便以此施设为所缘。这是句子的连接。那么,这施设是怎样的呢?回答说:“为了它的意义……”乃至“此后”。其中,“此后”的意思是:从以名称施设为所缘的意门心生起之后,意义被了知。这是句子的连接。由于随顺那名称施设,作为胜义施设的意义便被了知。应知这施设是由世间约定所创造。这是文句的连属。
Ettha pana vacanato ca vacanatthatoca vinimuttā saddasabhāvā nāmapaññattināma visuṃ natthīti vadanti. Taṃ na yujjati. Atthajotaka bhāvena visuṃ siddhattā. Saddo hi nāma akkharapadabyañjanabhāvaṃ upagatoyeva atthajotane samattho hoti. Paramattha saddoca khaṇiko cuṇṇavicuṇṇabhūto tabbhāvaṃ upagato nahotīti. Tasmā saddasabhāvānāma paññattināma visuṃ atthiyeva. Atthibhāvocassā vacanasaddaṃ sutvā anantare akkhara pada byañjanagocaracittassa tadanantareca tadatthavijānanacittassa pavattiyā pākaṭoti dassento gāthādvayaṃ āha. Tattha vacīghosā nusārenāti uccāriyamānasaddasaṅkhātassa vacīghosassa ārammaṇakaraṇasaṅkhātena anusārena uppannāya sotaviññāṇa vīthiyā pavattiyā anantare uppannassa manodvārassa gocara bhūtā sāyaṃ paññattīti sambandho. Kīdisī pana sāyaṃ paññattīti āha atthāyassā.La. Tatoparanti. Tattha tatoparanti tato nāmapaññattārammaṇassa manodvārassa uppattito paraṃ atthā viññāyantīti sambandho. Yassā nāmapaññattiyā anusārena paramatthapaññattibhūtā atthā viññāyanti. Sā ayaṃ paññatti lokasaṅketanimmitāti viññeyyāti yojanā.
在此,“耳识路心”中,应知也包含了仅以过去的声音为所缘、随逐于彼的所谓意门识路心。因为《要义灯》中说:“在所发出的言语中,有多少字母,对于其中每一个,取当下与过去,在耳识路心和意门识路心生起又灭去之后,最终将这些字母集合起来,取字母之集合,一个意门识路心生起又灭去。紧接着,以‘这字母集合是它的名称’的方式执取名称施设,另一个意门识路心生起又灭去。在那之后,生起的意门识路心能自然地了知‘这是它的意义’。”然而,在《摩尼鬘》中,在随逐路心之后,说了一个决断路心和一个通知执取路心。此后,对于单字母的声音,生起了能表达一个意义的名施设的执取。这被称为说者事先在心中确定了的‘施设音声’。此后,是执取其意义。不过,在这些场合,各处关于速行路心次数的次第解说,应知主要是为了说明显著的部分。因为据说在一弹指的瞬间,有数亿百千心识生起。同样地——
Etthaca sotaviññāṇavīthiyāti ettha atītasaddamattā rammaṇā tadanuvattikānāma manoviññāṇavīthipi saṅgahitāti daṭṭhabbā. Vuttañhi sāratthadīpaniyaṃ-tena vuttavacane yattakāni akkharāni honti. Tesu ekamekaṃ paccuppannaṃ atītañca gahetvā sota viññāṇavīthiyā manoviññāṇavīthiyāca uppajjitvā niruddhāya avasāne tāni akkharāni sampiṇḍetvā akkharasamūhaṃ gahetvā ekā manoviññāṇavīthi uppajjitvā nirujjhati. Tadanantaraṃ ayaṃ akkharasamūho etassa nāmanti nāmapaññattigahaṇavasena aparāya manoviññāṇa vīthiyā uppajjitvā niruddhāya tadanantaraṃ uppannāya manoviññāṇa vīthiyā ayametassa atthoti pakatiyā tadatthavijānanaṃ sambhavatīti. Maṇisāramañjūsāyaṃ pana tadanuvattikavīthito paraṃ ekaṃ vinicchayavīthiṃ viññattigahaṇavīthiñca vadati. Tato paraṃ ekakkhare sadde ekatthajotikāya nāmapaññattiyā gahaṇaṃ hoti. Yā vadantassa pubbabhāge manasā vavatthāpito paññattisaddonāma vuccati. Tatoparaṃ tadatthagahaṇanti. Īdisesu pana ṭhānesu tattha tattha javanavīthivārānaṃ paṭipāṭikathanaṃnāma padhānapākaṭagahaṇavasenevāti daṭṭhabbaṃ. Ekaccharakkhaṇe aneka koṭisatasahassāni cittāni uppajjantīti hi vuttaṃ. Tathā –
一量者为短音,二量者称为长音;
三量者,应知即是三摩多元音;辅音则为半量。
Ekamatto bhave rasso, dvimatto dīghamuccate; Timattotupluto ñeyyo, byañjanaṃ addhamattikanticaṃ.
纵使胜义音声的组合多达十万,也不能成为一个所谓的字母。因此,我们在此不作过多的审察。
Na ca paramatthasaddasaṅghāṭānaṃ satasahassaṃpi ekakkharaṃnāma bhavituṃ pahoti. Tasmā idha bahuṃ vicāraṇā amhehi nakatāti.