《路摄胜义灯》
Vīthi saṅgaha paramatthadīpanī
136如是,在显示了心之分类摄集、心所之分类摄集以及心与心所二者之分类摄集后,现在为了开示“有路心转起摄集”与“离路心转起摄集”这两种转起摄集,而说“诸心生起……”等语。其中,“生起”即产生。在那里,它们生起;由于其他心的不存在,故说“于心”。因此,“心”与“心生起”合称为“心生起”,即指心与心所。这些心生起……以“如是”等开头,按前述方式。所谓“上摄集”,是对种类之说明。关联句为:将三种分类摄集作为最上、最胜而作。所谓“依地、依人而分别”,是具格的用法,意为依欲界等地之分别,以及依二因等补特伽罗之分别。所谓“前后相续而确定”,是指如转向等、眼识等,依前心后心之次第而确定、安立的。所谓“名为转起摄集”,也是对种类之说明。意思是,如此名称的两种转起摄集。所谓“于结生与转起”,即是在结生时与转起时。这是语词的颠倒。意思是,在结生时与转起时。即:我将说结生时的转起摄集与转起时的转起摄集,这两种转起摄集。此义由后面摄集开头的偈颂而明显。然而,有些人说这是“于
136. Evaṃ cittappabheda saṅgaho, cetasikappabheda saṅgaho, ubhayappabheda saṅgahoti cittacetasikānaṃ kayopabheda saṅgahe dassetvā idāni vīthicittappavattisaṅgaho vīthimutta cittappavattisaṅgahoti te saññeva dve pavattisaṅgahe dassetuṃ cittuppādānamiccevantiādimāha. Tattha uppajjantīti uppādā. Tattha uppajjanti. Aññassa asu tattācitte icceva labbhati. Iti cittañca citteuppādācāti cittuppādā. Cittacetasikāti vuttaṃ hoti. Tesaṃ cittuppādānaṃ. Iccevantiādito paṭṭhāya vuttappakārena. Saṅgahamuttaranti jātiniddeso yaṃ. Uttare uttame tayo pabhedasaṅgahe katvāti sambandho. Bhūmipuggalabhedenāti sahatthe karaṇavacanaṃ. Kāmāvacarādibhūmibhedena duhetukādi puggalabhedena saddhinti attho. Pubbāparaniyāmitanti āvajjanādi cakkhuviññāṇādi pubba cittāparacittānukkamena niyāmitaṃ vavatthitaṃ. Pavattisaṅgahaṃnāmātipi jātiniddesoyeva. Evaṃ nāmake dve pavattisaṅgaheti attho. Paṭisandhipavattiyanti paṭisandhipavattīsu. Vacanavipallāso hesa. Paṭisandhikālepavattikālecāti attho. Paṭisandhikāle pavattisaṅgahañca pavattikāle pavattisaṅgahañcāti dve saṅgahepavatti pavakkhāmīti vuttaṃ hoti. Ayañca attho uparisaṅgahe ārabbha gāthāya pākaṭo. Keci pana niddhāraṇe bhummanti vadanti. Evaṃsati upari saṅgaho paṭisandhisaṅgahonāma siyā. Na pavatti saṅgaho nāma. Evañca sati upari vīthimuttasaṅgahe ārabbha gāthāyaṃ sandhiyaṃ pavattisaṅgahonāma idāni vuccatīti iminā na sameti.
[115] 然而,在诸复注中,
[115] Ṭīkāsu pana
“所谓‘上’,是因为从受蕴等的分类来看,它是最上的。”此说应当审察。
‘‘Uttaraṃ vedanāsaṅgahādivibhāgato uttama’’nti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.
若如此,“摄集”一词在此处便会只取杂摄集之义。然而,由于这首衔接偈颂是站在三种与两种分类摄集的中间位置而说出的,因此应当理解为:此处的“摄集”一词,也适宜用来统摄前面三种分类的摄集。而此转起摄集,是结合所依、门与所缘而予以解说,故为善说;因此,那三组六法也便再次被置于此处。
Evañhi sati pakiṇṇakasaṅgahova idha saṅgahasaddena gahito siyāti. Yasmāpana tiṇṇaṃ dvinnañca pabhedasaṅgahānaṃ majjhe ṭhatvā ayaṃ anusandhigāthā pavattā. Tasmā pubbe tayopi pabhedasaṅgahā idha saṅgahasaddena gahetuṃ yuttāti daṭṭhabbā. Ayaṃ pana pavattisaṅgaho vatthudvārālambaṇehi saddhiṃ yojetvā vutto suvuttoti tāni tīṇi chakkānipi puna idha nikkhittāni.
而在《分别论注》中,
[116] Vibhāvaniyaṃ pana
“所依、门、所缘的摄集,虽已在下文有所解说,但为了圆满显示转起摄集,故而再次在此安立。”此说并不妥当。
‘‘Vatthudvārālambaṇa saṅgahā heṭṭhā kathitāpi paripuṇṇaṃ katvā pavattisaṅgahaṃ dassetuṃ puna nikkhittā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为此处并非将一切的依处、门、所缘合集全都收录在内。所谓“境之转起”,即诸境在诸门中的活动。此处“转起”唯指境之呈现、到来。何以故?将说“过去了一个心识刹那……”等故。然而,这种境之转起有六种:有些极为迅速,有些更为迅速,有些迅速,有些缓慢,有些更为缓慢,有些极其缓慢。业等诸境在诸门中的转起、现前、呈现、到来,即称为“境之转起”。将说:“或业、或业相、或趣相,依业力而在六门之一中现前。”
Na hi sakalā vatthudvārālambaṇasaṅgahā idha nikkhittāti. Visayānaṃ dvāresu pavatti visayapavatti. Etthaca pavattīti āpātāgamanameva vuccati. Vakkhati hi ekacittakkhaṇā tītānivātiādiṃ. Sā pana kāci sīghatamā, kāci sīghatarā, sīghā, dandhā, dandhatarā, dandhatamāti chadhā hotīti. Kammādīnaṃ visayānaṃ dvāresu pavatti paccupaṭṭhānaṃ āpātāgamanaṃ visayappavatti. Vakkhati hi kammaṃvā kammanimittaṃvā gatinimittaṃvā kammabalena channaṃ dvārānaṃ aññatarasmiṃ paccupaṭṭhātīti.
然而,在《分别论注》中
[117] Vibhāvaniyaṃ pana
也曾有言:“诸心于诸境中的转起,即是境之转起。”但此说并不妥当。
‘‘Visayesuca cittānaṃ pavatti visayappavattī’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
若如此,则所谓“境之转起”于极微细所缘中并不成立。此处(指那些六法组)中:当依界分类时,由于界之差别,为作区分而将意界单独列出,因为意界具有思量、了知之功能。然而,当依识分类时,则说一切思量皆含摄于了知之中,故说眼识……乃至身识。至于六种路,应结合依门生起之心路来理解。其判释之句为:“于眼门中生起之路,即是眼门路。”意即依眼门之差别而生起的心相续。其余诸门亦同此理。以不共之眼识为特征的路,称为眼识路。而纯粹的意识相续,则是意识路。
Evañhi sati atiparittārammaṇe visayappavattināma anupapannā āpajjatīti. Tatthāti tesu chakkesu. Dhātubhedaṃ patvādhātunānattaṃ pamāṇanti mananaṃ vijānanato visuṃ katvā manodhātu visuṃ vuttā. Viññāṇabhedaṃ patvā pana yaṃkiñci mananaṃ vijānane anto gadhamevāti vuttaṃ cakkhuviññāṇaṃ.La. Chaviññāṇānīti chavīthiyo pana dvārappavattā cittapavattiyo yojetabbāti sambandho. Cakkhudvāre pavattā vīthi cakkhudvāravīthi. Cakkhudvāravikāraṃ paṭicca pavatto cittappabandhoti attho. Evaṃ sesesu. Asādhāraṇena cakkhuviññāṇena upalakkhitā vīthi cakkhuviññāṇavīthi. Suddho pana manoviññāṇapabandho manoviññāṇavīthi.
然而,在《分别论注》中
Vibhāvaniyaṃ pana
“与眼识相应之路,因其与眼识同一所缘、同一门,且俱时运作,故说为眼识路。”
‘‘Cakkhuviññāṇasambandhinī vīthi tena saha ekārammaṇa eka dvārikatāya saha caraṇabhāvato cakkhuviññāṇa vīthī’’ti vuttaṃ.
“门转起”者,谓依门而生起,意即依于各门之状态而生起。“心转起”者,谓心之相续。“极大”是主格意义下的单数词。极大五种所缘的转起与极小五种所缘的转起,于五门中各分为四种;而于意门,清晰六所缘的转起与不清晰六所缘的转起分为二种——如是,应知六种所缘转起。此中,极大等性质,当依光明等缘而了知,或依处所(所依)之极大等而了知。即使微细、遥远之色等,若光明等缘具足而作为执持处,即成“极大”。正因如此,佛世尊初成佛时,于破晓时分展现开世神变之际,纵使位于无间地狱乃至色究竟天、乃至他方轮围界,亦能立于此处而现见微细与遥远之色法。其时出现极盛光明,依此光明,一切大地、须弥山、轮围山等石聚,皆变得如枣果簇一般。经云:“出现了极盛的光明,超越诸天神之威光。”而化生天与梵天等,由其心生净信所化光明,大地、山岳等亦不能遮蔽眼与色之间。同样,远处山岳等色因所缘处之极大性,日月星辰等色因所缘处之广大性及光明之生起,皆名为“极大”。至于光明等缘与执持处,其极大等性质,
Dvārappavattāti dvāre uppannā. Taṃ taṃ dvāravikāraṃ paṭicca uppannāti attho. Cittappavattiyoti cittapabandhā. Atimahantanti sāmi atthe paccattavacanaṃ. Atimahantassa pañcālambaṇassa pavatti.La. Atiparittassa pañcālambaṇassa pavatticāti pañcadvāre catudhā. Manodvāre pana vibhūtassa chaḷārammaṇassa pavatti avibhūtassa chaḷārammaṇassa pavatticāti dvidhāti chadhāvisayappavatti veditabbāti yojanā. Atimahantādibhāvo cettha ālokādi paccaya vasenavā vatthu atimahantādivasenavā veditabbo. Tattha saṇhasukhumaṃpi dūraṃpi rūpādīnaṃ adhiṭṭhānavatthunāma ālokādi paccaya sampattiyā sati atimahantameva. Tathā hi buddhassa bhagavato pathamāti nīhārakālādīsu loka vivaraṇa pāṭihāriyapavatti kāle avīcinirayepi akaniṭṭhepi paracakkavāḷesupi saṇhasukhumānica dūrānica rūpāni idha ṭhitāva passanti. Tadā hi uḷāro obhāso pāturahosi. Tassa vasena sabbepi pathavisineru cakkavāḷa siluccayādayo jātiphalikakkhandhā viya sampajjanti. Mahanto uḷāro obhāso pāturahosi atikammadevānaṃ devānubhāvanti hi vuttaṃ. Upapattidevabrahmādīnaṃ pana pasādanissayabhūtānaṃ obhāsajātatāyapi pathavipabbatādayo cakkhurūpādīnaṃ antaraṃ kātuṃ nasakkontīti. Tathā dūrepi pabbatādirūpāni vatthu atimahantatāya candasūriya tārakādi rūpāni visaya vatthu mahantatāya obhāsa jātatāya ca ati mahantāni nāma hontīti. Ālokādipaccayānaṃ pana adhiṭṭhānavatthūnañca dubbala dubbalatara dubbalatamānukkamena mahantādibhāvo vattabboti. Yāni pana pañcālambaṇāni ekacittakkhaṇaṃ atikkamma āpātaṃ āgacchanti, tāni atimahantārammaṇānināma. Yāni dvatticittakkhaṇāni atikkamma, tāni mahantārammaṇāni. Yāni catu pañca cha satta aṭṭha nava cittakkhaṇāni atikkamma, tāni parittārammaṇāni. Yānipana dasekādasadvādasa terasa cuddasa pannarasa cittakkhaṇāni atikkamma āpātaṃ āgacchanti. Tāni atiparittā rammaṇānīti. Pakkhatica ekacittakkhaṇātītānivātiādi. Vibhūtassāti pākaṭassa, avibhūtassāti apākaṭassa. Evaṃ chachakkāni sarūpato niddisitvā idāni tāni sabbāni ekato yojetvā vīthicittappavattiṃ vitthārento kathanti pucchitvā rūpārūpānaṃ tāva addhānaparicchedaṃ dassetuṃ uppādaṭṭhitītiādi māha. Tattha kathanti kena pakārena vīthicittappavatti hotīti attho.
然而,《分别论注》中说:
[118] Vibhāvaniyaṃ pana
“如何?”意为以何种方式,依极大等而确定所缘,如是以发问后,为依心刹那加以阐明,乃说“生、住”等。前文虽作此说,然此说似有不妥。
‘‘Kathanti kena pakārena atimahantādivasena visaya vavatthānaṃ hotīti pucchitvā cittakkhaṇavasena taṃ pakāsetuṃ uppādaṭṭhitītiādi āraddha’’nti vuttaṃ. Taṃ yuttaṃ viya na dissati.
如此,从念处开始,五组六处便没有机会(生起)。也没有生起与住立。(论中)‘色法的寿命’这一句,只是为了界定范围而说,可以这样理解。生起即产生,意思是获得自性。住立即安住,意思是已得自性而不退转。坏灭即破坏,意思是它衰败后消失。所谓‘一心刹那’,即一个心的刹那。然而,这个刹那应被理解为不及弹指顷或眨眼顷的百千万亿分之一。因为注释书中说:‘在弹指顷,有百千万亿数之受生起。’然而,依阿难陀长老之见,此处应说:依生、灭二种刹那,称为‘一心刹那’。正如世间闪电,在增长后即刻破灭,在其增长与破灭之间,并无一个独立的‘住立’被认知。又如向上直抛的土块,飞起后落下,在其飞起与落下之间,并无一个独立的‘住立’可见。心也是如此,它在生起部分之后,即刻落入灭去部分。不像色法那样,在生、灭两部分中间,有一个独立的、可计入的‘住立部分’可得。正因如此,在《双论》各处,只说到心的生与灭。尤其在《心双论》中,说到‘已生’与‘正在生’:在灭刹那,是‘已生’而非‘正在生’;在生刹那,既是‘已生’也是‘正在生’等,只说了心的灭与生。在《论事》中,有问:‘一心住立一日吗?’答:‘半日是生刹那,半日是灭刹那。’不应如此说。问:‘一心住立两日吗?’答:‘一日是生刹那,一日是灭刹那。’不应如此说。问:‘一心住立四日吗?’答:‘二日是生刹那,二日是灭刹那。’不应如此说。(乃至)一月、二月、四月。(乃至)一年、二年、四年。(乃至)一劫、二劫、四劫等,都只说了心的生、灭两部分,没有住立部分。如果住立部分可独立获得,那么当问‘一心住立一日吗?’时,大长老可能会这样辨析:‘一日的前部分是生刹那,第二部分是住刹那,第三部分是灭刹那。’那么,三日、三月、三年、三劫等也应同样被论及,但并未如此。于此,或许有人会问:‘难道在经典中不是说:“诸比丘,这些是行法的三种行相。哪三种?生起可得,灭去可得,住立之变异可得”吗?同样,受之生起可得,灭去可得,住立之变异可得;想之……行之……识之生起……可得。因此,心的第三部分——住立部分,确实是独立可得的。’答:不然。因为那里说的是相续住立。如何理解?因为先说了生与灭,之后又单独说‘住立之变异可得’。否则,应说‘生起可得,住立之变异可得,灭去可得’。又问:‘难道相续住立不是施设吗?它是无为法,而经典是以行相为所缘的。因此,不能理解为那里说的是相续住立。’答:并非不能。因为在阿毗达摩中,对行法的解说,也可见依于聚集、形状、相续等施设而作解说。例如,在色处等的解说中,有长、短、滑、粗、圆、周圆、四方、六角、八角、十六角、低、高等等;在《分别论》中,有发、毛、爪、齿等等,这些都是以施设的方式解说了行法。在经典中更不待言。因为在这样的地方,即使是以施设方式进行的教导,也直接触及行法本身。因此,如同生与灭各自作为心的一个刹那可得,住立则不然。这是阿难陀长老的意旨。此说仅见于《相应部注释》,且被论师以摄论方式所破斥。其中说:‘另有一些人说:非色法无法安立一个“老刹那”。但正等觉者说“受之生起可得,灭去可得,住立之变异可得”,即是对非色法也安立了三相。他们说:依于所谓的“有刹那”而可得。’
Evañhi satiādito pañcannaṃ chakkānaṃ okāsonāma nasiyā. Naca uppādaṭṭhiti.La. Rūpadhammānamāyūti idaṃ visaya vavatthānatthameva vuttanti sakkā viññātunti. Uppajjanaṃ uppādo. Sabhāva paṭilābhoti attho. Ṭhānaṃ ṭhiti. Yathāladdhasabhāvassa anivattīti attho. Bhañjanaṃ bhaṅgo. Tassa parihāyitvā antaradhānanti attho. Ekacittakkhaṇaṃnāmāti ekassa cittassa khaṇonāma. So pana khaṇo accharāsaṅghāṭakkhaṇassa akkhinimmilanakkhaṇassaca anekakoṭi satasahassabhāgo daṭṭhabbo. Accharāsaṅghāṭakkhaṇe anekakoṭisatasahassasaṅkhā vedanā uppajjantīti hi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Ācariyānandattheramatena panettha uppādabhaṅga vasenakhaṇadvayaṃ ekacittakkhaṇaṃnāmāti vattabbaṃ. Yathā hi loke vijjunāma vaddhanānantarameva bhijjati. Na panassā vaddhanassa bhijjanassaca antarā ṭhitināma visuṃ paññāyati. Yathā ca uddhaṃ ujuṃ khittaṃ leḍḍu uppatitvā patati. Na pana uppatanassa patanassa ca antarā ṭhitināma visuṃ dissati. Tathā cittaṃpi. Taṃpi hi udaya bhāgānantarameva vayabhāge patati. Na panassa rūpadhammānaṃ viya tesaṃ dvinnaṃ bhāgānaṃ majjhe visuṃ eko gaṇanūpago ṭhitibhāgonāma upalabbhati. Evañca katvā yamakesu cittassa uppādabhaṅgāva tattha tattha vuttā. Visesato pana cittayamake uppannaṃ uppajjamānanti. Bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ. No ca uppajjamānaṃ. Uppādakkhaṇe uppannañceva uppajjamānañcātiādinā bhaṅguppādāva cittassa vuttā. Kathāvatthumhica ekaṃ cittaṃ divasaṃ tiṭṭhatīti āmantā. Upaddhadivaso uppādakkhaṇo. Upaddhadivaso vayakkhaṇoti. Na hevaṃ vattabbe. Ekaṃ cittaṃ dve divase tiṭṭhatīti āmantā. Eko divaso uppādakkhaṇo. Eko divaso vayakkhaṇoti nahevaṃ vattabbe. Ekaṃ cittaṃ cattāro divase tiṭṭhatīti āmantā. Dve divasā uppādakkhaṇo. Dve divasā vayakkhaṇoti na hevaṃ vattabbe.La. Māsaṃ. Dve māse. Cattāromāse.La. Saṃvaccharaṃ, dve saṃvaccharāni. Cattāri saṃvaccharāni.La. Kappaṃ. Dve kappe. Cattāro kappetiādinā dve uppādavayabhāgāva cittassa vuttā. Na ṭhitibhāgo. Yadi so visuṃ upalabbheyya. Ekaṃ cittaṃ divasaṃ tiṭṭhatīti āmantā. Divasassa pathamo bhāgo uppādakkhaṇo. Dutīyo ṭhitikkhaṇo. Tatīyo vayakkhaṇoti evaṃ mahātherena vicārito siyā. Tayo divase tayo māse tīṇi saṃvaccharāni tayo kappeti imānipi avajje tabbānieva siyunti. Ettha siyā, nanu suttantesu tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhata lakkhaṇāni. Katamānitīṇi, uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti vuttaṃ. Tathā vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhitāya aññathattaṃ paññāyati. Saññāya. Saṅkhārānaṃ. Viññāṇassa uppādo.La. Paññāyatīti vuttaṃ. Tasmā cittassa tatīyo ṭhitibhāgo visuṃ upalabbhati yevāti.Na. Pabandhaṭhitiyā eva tattha vuttattāti. Kathaṃ viññāyatīti ce, uppādavaye pathamaṃ vatvā pacchā puna visuṃ ṭhitassa aññathatthaṃ paññāyatīti imassa vuttattāti. Itarathā uppādo paññāyati. Ṭhitassa aññathattaṃ paññāyati. Vayo paññāyatīti vuttaṃ siyāti. Nanu pabandhaṭhiti nāma paññatti hoti. Sāca asaṅkhatā, suttantānica saṅkhata lakkhaṇa visayāni. Tasmā sā pabandhaṭṭhiti tattha vuttāti nasakkā viññātunti ce. Na na sakkā. Abhidhammepi saṅkhatadhammaniddesesu samūha saṇṭhāna santati paññattīhipi niddesassa diṭṭhattā. Tathā hi rūpāyatananiddesādīsu dīghaṃ rassaṃ saṇhaṃ thulaṃ vaṭṭaṃ parimaṇḍalaṃ caturassaṃ chaḷaṃsaṃ aṭṭhaṃsaṃ soḷasaṃsaṃ ninnaṃ thalantiādinā, vibhaṅge ca kesā lomā nakhā dantātiādinā paññattisisena saṅkhatadhammā niddiṭṭhāti. Suttantesu vattabbameva natthi. Īdisesu hi ṭhānesu paññattivasena pavattāpi desanā saṅkhatadhammameva āhacca tiṭṭhati. Tasmā yathā uppādabhaṅgānaṃ paccekaṃ ekeko khaṇo cittassa labbhati. Na tathā ṭhitiyāti. Ayaṃ ācariyānandatthe rassa adhippāyo. Ayañca vādo saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ eva āgato. Soca saṅgahakārena paṭikkhitto. Vuttañhi tattha, apare pana vadanti. Arūpadhammānaṃ jarākhaṇonāma nasakkā paññapetuṃ. Sammā sambuddhoca vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhitāya aññathatthaṃ paññāyatīti vadanto arūpadhammānaṃpi tīṇi lakkhaṇāni paññapeti. Bhāniatthikkhaṇaṃ upādāya labbhantīti vatvā –
一切诸法的存在,即名为“住立”;
其坏灭即是死,于一切时、于一切众生。
Atthitā sabbadhammānaṃ, ṭhitināma pavuccati; Tasseva bhedo maraṇaṃ; Sabbadā sabbapāṇinanti.
他们以这首师说偈颂阐明此义。或者,也说应依相续之力来理解‘住’。但在本经中,并无此特殊之处。因此,不应以师说偈颂排斥经文,唯应以经文为定量。其中,‘老刹那’是指在生起刹那与坏灭刹那之间,作为老之田地的独立住立刹那。‘变异性’即是老。‘有刹那’即指二刹那。然而,即使此说被破斥,它与《论事》巴利原文实甚契合。再者,譬如向上抛出土块,有上抛与回转;心识中‘生起’的增长,其回转称为‘退转’。若生起不退转,坏灭便不可能存在。此退转本身即是生起之边际,于此可作为‘住’的同义语。然而,由于它并非一个可单独计数的刹那,故在阿毗达摩中,心识仅说有二刹那。若将生起部分的始端与坏灭部分的终端搁置,则依于中间的二个部分,具有成熟特相的‘老’,于非色法中确实可得。据此,《界论》中说‘老由二蕴所摄’,应如此理解。
Imāya ācariyagāthāya tamatthaṃ sādhenti. Athavā, santativasena ṭhānaṃ veditabbantica vadanti. Imasmiṃ pana sutte ayaṃ viseso natthi. Tasmā ācariyagāthāya suttaṃ appaṭibāhetvā suttameva pamāṇaṃ kātabbanti. Tattha jarākhaṇonāma uppādakkhaṇabhaṅgakkhaṇānaṃ majjhe visuṃ jarāya khettabhūto ṭhītikkhaṇo vuccati. Aññathattanti jarāeva. Atthikkhaṇanti khaṇadvayameva. Paṭikkhittopi pana ayaṃ vādo kathāvatthu pāḷiyā saddhiṃ suṭṭhu sametiyeva. Apica, uddhaṃ uppatitassa leṭṭussa uppatananivatti viya yā cittassa udayasaṅkhātassa vaḍḍhanassa nivattināma atthi. Na hi udaye anivattante vayonāma sambhavatitī. Sā eva udaya pariyantamattabhūtā idha ṭhitipariyāyoti sakkā vattuṃ. So pana visuṃ gaṇanūpago eko khaṇonāma nahotīti katvā abhidhamme dveeva khaṇā cittassa vuttā. Udayabhāgassa pana ādi koṭiṃ vayabhāgassaantakoṭiñca thapetvā majjhebhāgadvayanissitā paripaccana lakkhaṇā jarānāma arūpadhammānaṃpi labbhatiyeva. Taṃ sandhāya dhātukathāyaṃ jarādvīhikhandhehisaṅgahitātivuttanti daṭṭhabbaṃ.
[119] 而在《破迷论》中
[119] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有言:‘应承许与生起、坏灭阶段相异,且朝向坏灭的阶段,此即名为住。’ 此说与《论事》巴利原文不相契合。
‘‘Uppādabhaṅgāvatthāhi bhinnā bhaṅgābhimukhāvatthāpi icchitabbā. Sā ṭhitināmā’’ti vuttaṃ. Taṃ kathāvatthupāḷiyā saha na sameti.
若有人这样思择:“半日是生起刹那,半日是坏灭刹那;第一日是生起刹那,第二日是坏灭刹那”,则与生起、坏灭阶段相异的第三阶段,在巴利原文中其实已被破斥。
Upaddhadivaso uppādakkhaṇo. Upaddhadivaso vayakkhaṇo. Pathamo divaso uppādakkhaṇo. Dutīyo vayakkhaṇoti hi vicārentena uppādabhaṅgāvatthā hi bhinnā tatīyā avatthā tassaṃ pāḷiyaṃ paṭikkhittāyeva hotīti.
[120] 由此,于彼处所说……
[120] Etena yañca tattha
有说:“然而在巴利原文中,为随顺所化者的意乐,以理趣显示的方式,彼住未被宣说。因为甚深法教有时也会随顺所化者的意乐而转起。例如,将色的生起分为‘生’与‘积集、相续’二种而开示。”此说也已被破斥。因为,对于应当分别的法,进行分别,不论是依所化者,还是依法,都是合理的。然而,对于存在的事物,应当开示其分别,在阿毗达摩中却不说,而说是依所化者的缘故,这并不合理。
‘‘Pāḷiyaṃ pana veneyyajjhāsayā nuromato nayadassanavasena sā na vuttā. Atidhammadesanāpi hi kadāci veneyyajjhāsayānurodhena pavattati. Yathā, rūpassa uppādo upacayo santatīti dvidhā bhinditvā desito’’ti vuttaṃ. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti. Vibhāgārahassa hi dhammassa vibhāgakaraṇaṃnāma veneyyavasenātipi dhammavasenātipi yujjati. Vijjamāne sati visuṃ katvā vattabbassa abhidhamme avacanaṃ pana veneyyavasenāti na yuttametanti.
又,于彼处所说之……
[121] Yampi tattha
有说:“在经中,诸比丘!这些是有为的有为相。何等为三?生起可知,坏灭可知,住立时的变异性可知。如是,为显示有为法之相而宣说了生起等,故不应理解为于彼处宣说了相续、施设性、无为的住。”此亦不应取受。
‘‘Sutteca tīṇi māni bhikkhave saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni. Katamāni tīṇi. Uppādo paññāyati. Vayo paññā yati. Ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatīti evaṃ saṅkhatadhammasseva lakkhaṇadassanatthaṃ uppādādīnaṃ vuttattā nasakkā pabandhassa paññattisabhāvassa asaṅkhatassa ṭhiti tattha vuttāti viññātu’’nti vuttaṃ. Taṃpi na gahetabbaṃ.
因为在阿毗达摩中,依前文所述之理,亦可见以施设之名目解说有为法。
Abhidhammepi heṭṭhā vuttanayena paññattisīsena saṅkhatadhammānaṃ niddesassa diṭṭhattāti.
又,于彼处所说者……
[122] Yampi tattha
有说:“‘paññāyatīti’一词,因前缀即依词根义而转起,故其义为‘viññāyatīti’(被了知)。”此说亦不合理。
‘‘Upasaggassaca dhātvattheyeva pavattanato paññāyatīti etassa viññāyatīti attho’’ti vuttaṃ. Taṃpi na yuttaṃ.
因为这部经典是随顺教说的。因此,于彼处,唯以所化者善能了知为意趣。非色法由于无色的自性,故为速疾变易;色法由于具有色法的性质,故为迟缓变易。然而,这些……乃至……色法之寿命。
Yathānulomasāsanañhi suttaṃ. Tasmā tattha vineyyānaṃ suṭṭhu paññāyanameva adhippetanti. Arūpaṃ arūpisabhāvattā lahupariṇāmaṃ. Rūpaṃ pana rūpidhammattāyeva dandhapariṇāmanti vuttaṃ tānipana.La. Rūpadhammāna māyūti.
然而,在《破迷论》中。
[123] Vibhāvaniyaṃ pana
提出的理由是:‘能取与所取之性,依一一刹那而生起。’这并非理由。
‘‘Gāhakagahetabba bhāvassa taṃtaṃ khaṇavasena nippajjanato’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.
因为,不能说:‘能取是无色,所取是色,为了成就执取,速疾变易或迟缓变易。’他们如此主张:十七个心刹那,即十七个心识刹那,是色法的寿命。这就是连结之说。也就是说,与十七心识刹那等量的刹那,是除了表色和色相色之外的色法的寿命。然而,如果单就刹那的数量而言,依注释书的说法,有五十一个刹那;依根本复注的说法,有三十二个刹那。其中,前两个刹那仅是色法的生起刹那,后两个刹那仅是坏灭刹那,中间二十八个刹那仅是他们的一个住立刹那,应当这样看待。因为,变动迟缓的色法,其生起与坏灭,不应像心识那样迅速。其中,两种表色的持续时间为一个心识刹那。积集与相续仅为生起之量,无常性仅为坏灭之量。老性应视为色法住立刹那之量。然而,依根本复注的说法,此处应说:十六个心识刹那,是色法的寿命。因为,复注师在确立《分别缘起》中所引用的《大注释书》之说时,使十六心识刹那作为寿命量得以成立。即便如此,在《分别蕴》中,显示色法生灭安立的《大注释书》之说,与《双论》的巴利原文相违,已被摄论者破斥,因此不能确立彼说。因为,如果彼说被破斥,那么彼处所引的十六寿量或超过十六寿量之说,实际上也已被破斥。
Na hi gāhakaṃ arūpaṃ gahetabbañca rūpaṃ gahaṇasampajjanatthaṃ lahuṃ pariṇamati garuṃ pariṇapatīti sakkā vattunti. Tāni tādisāni sattarasannaṃ cittānaṃ khaṇāni sattarasavā tāni cittakkhaṇāni rūpa dhammānamāyūti yojanā. Sattarasa cittakkhaṇasamapamāṇāni khaṇāni viññatti rūpalakkhaṇa rūpavajjānaṃ rūpadhammānaṃ āyunāmāti vuttaṃ hoti. Khaṇamattato pana aṭṭhakathānayena ekapaññāsakhaṇāni honti, mūlaṭīkānayena dvattiṃsakhaṇāni. Tatthaca ādimhi dve khaṇāni rūpadhammānaṃ ekaṃ uppādakkhaṇameva. Ante dve ekaṃ bhaṅgakkhaṇameva. Majjhe aṭṭhavīsa khaṇāni tesaṃ ekaṃ ṭhitikkhaṇamevāti daṭṭhabbaṃ. Na hi dandhapariṇatānaṃ rūpānaṃ uppādabhaṅgāpi cittassa viya lahukā bhavituṃ arahantīti. Tattha viññattidvayaṃ ekacittakkhaṇikaṃ. Upacayasantatiyo uppādamattā aniccatā bhaṅgamattā. Jaratā rūpa dhammānaṃ ṭhitikkhaṇamattāti daṭṭhabbā. Mūlaṭīkānayena panettha tāni pana soḷasacittakkhaṇāni rūpadhammānamāyūti vattabbaṃ. Ṭīkācariyo hi paṭiccasamuppādavibhaṅge āgataṃ mahāṭṭhakathāvacanaṃ patiṭṭhapento soḷasacittakkhaṇāyukabhāvaṃ sambhāveti, evaṃ santepi khandha vibhaṅgeyeva tāva rūpānaṃ uppādanirodhavidhānassa mahāaṭṭhakathā vādassa yamakapāḷivirodhaṃ dassetvā saṅgahakārena paṭisiddhattā na sakkā taṃ patiṭṭhapetunti. Tasmiṃ vāde hi paṭisiddhe tattha āgatā soḷasāyukatāvā atirekasoḷasāyukatāvā paṭisiddhāyeva hotīti.
[124] 而《破迷论》中,
[124] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
他驳斥了彼复注的观点,认为“此非核心”,而为阐明其义,提出理由说:“与结生心俱生之色,从此开始,与第十七心同灭;于结生心住立刹那所生之色,于第十八心生起刹那而灭”等,因十七心识刹那之说已于注释书中被引用。此一理由并不善巧。
Taṃ ṭīkānayaṃ tayidamasāranti paṭikkhipitvā tadatthaṃ sā dhentena ‘‘paṭisandhicittena sahuppannaṃ rūpaṃ tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhati. Paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aṭṭhārasamassa uppādakkhaṇe nirujjhatītiādinā aṭṭhakathāyameva sattarasacittakkhaṇassa āgatattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为合藏师所说的“十七刹那”之论已被复注师所审察,在显示此点之后,便驳斥了复注的方法,故说“此不合理”。所谓“一心刹那”,如同刹那一样,即“一心刹那”。从意义上说,此“刹那”虽无差别,但依“这是心的刹那,这是色的刹那”的施设,而将其视为有差别来运用。这些法已过去一心刹那,故称“已过一心刹那”。此为极大五种所缘。
Yañhi saṅgahakārassa sattarasāyukavacanaṃ ṭīkākārena vicāritaṃ. Tadeva dassetvā ṭīkānayo paṭikkhittoti na yuttame tanti. Ekacittassa khaṇaṃ viya khaṇaṃ ekacittakkhaṇaṃ. Atthato abhinnaṃpi hi khaṇaṃ idaṃ cittassa idaṃ rūpānanti kappanāvasena bhinnaṃ viya katvā upacarīyatīti. Ekacittakkhaṇaṃ atītaṃ etesanti ekacittakkhaṇātītāni. Atimahantabhūtāni pañcārammaṇāni.
于《分别论注》中则说:
[125] Vibhāvaniyaṃ pana
又有言:“这些即是彼过去者,乃过去一心刹那者也。”此说并不妥当。
‘‘Etānivā taṃ atītānīti ekacittakkhaṇātī kānī’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
何以故?不能说“过去”一词以已灭之法为境,跨越某物后,去显示向上而来的现在色法。这些法已过去众多心刹那,故称“已过众多心刹那”。这些是广大等五种所缘。然而,当色法在色法上呈现时,应承认有少许的强力性。它们正是在住立刹那获得了圆满之缘而变得强有力,因此被称为“达到住立者”。通过“eva”一词,阻止了注释师的观点。因为那位注释师认为,色法于生时即撞击净色。五种所缘在五门中呈现,此处色、声所缘以未到达的方式,其他三种则以到达的方式,进入行境。这种差别,应通过撞击的差别来理解。因为前两种仅以影像的方式撞击,而非以事体;后三种则以事体的方式撞击,而非仅仅以影像。所谓影像的撞击,唯属未到达者,不属到达者。事体的撞击,则唯属到达者,不属未到达者。正如在岸边行走者的身体影像,会显现在池水中;但当他们进入那水中时,那些影像便不在那里显现了。同样地,到达的色、声所缘并不撞击。为什么呢?因为在境与有境之间,没有光明与虚空,所以没有影像存留。
Na hi niruddhadhammavisayo atītasaddo kiñci atikkamitvā uddhaṃ āgatāni paccuppannarūpāni dīpetīti sakkā vattunti. Bahūni cittakkhaṇāni atītāni etesanti bahucittakkhaṇātītāni. Mahantādi bhūtāni pañcārammaṇāni. Rūpadhammānaṃ pana rūpadhammesveva āpātāgamane thokaṃ balavantatā icchitabbā. Teca ṭhitikkhaṇeyeva paripuṇṇapaccayupaladdhā hutvā balavantā hontīti vuttaṃ ṭhitipattānevāti. Evasaddena ṭīkākārassa vādaṃ nīvāreti. So hi uppajjamānameva rūpaṃ pasāde ghaṭṭetīti icchatīti. Pañcālambaṇāni pañcadvāre āpātamāgacchantīti ettha rūpasaddārammaṇāni asampatta vasena itarānica sampattavasena gocarabhāvaṃ upagacchanti. Ayañca visesoghaṭṭanavisesena veditabbo. Purimānihi dve nimittavaseneva ghaṭṭenti. Na vatthuvasena. Pacchimāni pana tīṇivatthuvasena ghaṭṭenti. Na nimittamattavasena nimittaghaṭṭanañcanāma asampattānaññeva na sampattānaṃ. Vatthughaṭṭanaṃ pana sampattānaññeva. No asampattā hoti. Nanti. Yathā hi tīre gacchantānaṃsarīranimittāni pokkharaṇi yāudake dissanti. Tasmiṃ udake orohantānaṃ pana tāni tattha na dissanti. Evameva sampattāni rūpasaddārammaṇāni naghaṭṭenti. Kasmā, visayavisayīnaṃ majjhe ālokassa ākāsassaca abhāvena nimittokāsassa abhāvato. Asampattāniyeva pana attano nimittupaṭṭhāpanavasena ghaṭṭenti. Kasmā, nimittokāsassa laddhattā. Itarāni pana tīṇi yathājātavatthuvaseneva ghaṭṭenti. Tasmā tāni sampattāniyeva ghaṭṭenti. No asampattānīti. Tattha yāni asampattāniyeva hutvā ghaṭṭenti. Tāni sayaṃ dūre ṭhatvā nimitta appanāvasena ghaṭṭitattā ekekasmiṃ pasāde candamaṇḍala sūriya maṇḍalādivasena asanisaddamaṇḍala meṇḍasaddamaṇḍalādivasena ca mahantānipi bahūnipi āpātamāgacchantiyeva. Itarāni pana tīṇi sampattāniyeva ghaṭṭentīti ekekasmiṃ pasāde ekekameva āpātamāgacchantīti daṭṭhabbaṃ. Idañca pañcadvāravasena vuttaṃ. Mano dvāre pana sabbānipi ārammaṇāni asampattāniyeva āpātamāgacchantīti. Etthaca pañcadvāreti idaṃ asādhāraṇa dvāradassanavasena vuttaṃ. Tāni pana pañcālambaṇāni yadāsakasakadvāre ghaṭṭenti. Tadā manodvārepi apāta māgacchantiyeva. Ekekaṃ ārammaṇaṃ dvīsu dvīsu dvāresu apāta māgacchatīti hi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tasmā yadā candaṃvā sūriyaṃvā pabbataṃvā rukkhaṃvā yaṃkiñcivā passanti. Tadā ekekasmiṃ cakkhupasāde ekekāni manodvāre ekanti anekāni candamaṇḍalādīni ekakkhaṇe upaṭṭhahanti, evaṃ sesārammaṇe sūti daṭṭhabbaṃ. Apātāgamanañcettha lañchakānaṃ tālapaṇṇe lañchanakhandhaṃ thapetvā muggarena paharaṇakāle lañchanakhandhassa tālapaṇṇe āpātetvā akkharupaṭṭhāpanaṃ viya daṭṭhabbaṃ. Yato dvārānaṃ vikārappatti hotīti.
然而,在《分别论注》中,
[126] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有如是说:“与转向相应、分属多个聚的所缘,会呈现出来。”在此,“与转向相应”一语,应当加以审察。
‘‘Ābhogānurūpaṃ anekakalāpagatāni āpātaṃ āgacchantī’’ti vuttaṃ. Tattha ābhogānurūpanti idaṃ vicāretabbaṃ.
因为,有多少五种所缘与光明等俱,安住于眼等根门的范围,那么这一切所缘——即使对于深睡者、昏迷者、心不在焉者,乃至对于正在证入任何禅那、果定或灭尽定者——即使没有转向,也都会在其各自的根门中呈现。不仅在其各自的根门中呈现,而且在意识门中也呈现;不仅在意识门中的有分处呈现,而且在转向等四种心路过程中也呈现。因为,在《门论》中曾这样说过:“不应认为‘此心并非意识门’。”而此义,应藉由“声音是初禅的刺”这一经句来阐明。因为,对于证入初禅者,声音撞击耳处之后,在名为禅心的意识门中呈现。那时,禅心之流动摇而中断,从禅那出定,有分心现起,其后便生起以彼声音为所缘的心路心。然而,证入第二禅及更上禅那者,不会因微细的声音而出定,却会因极强的声音而出定。因为那些禅那并不可称为“达到不动者”。唯有诸无色界禅那,才可称为“达到不动者”。因此,证入那些禅那者,即使对极强的声音也不会出定。然而,当那些所缘如此呈现时,却不能说以它们为所缘的心路心并未生起。它们只是在有分相续或速行相续中断时才生起,若未中断则不生起。即便生起,也是随着所缘的强弱等情况而生起的。应当如此审察。
Yattakāni hi pañcālambaṇāni cakkhādipathe ālokādi sahitāni hutvā ṭhitāni honti. Tattakāni sabbāni niddāyantassapi visaññi bhūtassapi aññavihitassapi yaṃkiñci jhānaṃvā phalaṃvā nirodhaṃvā samāpajjantassapi ābhogena vinā attano dvāresu āpātamāgacchantiyeva. Nakevalaṃ attanodvāresu eva. Athakho manodvārepi. Nakevalaṃ bhavaṅgamanodvāreeva. Āvajjanādīsu pana catubbhūmaka vīthicittesupi āpātaṃ āgacchantiyeva. Ayaṃnāma mano manodvāraṃ nahotīti navattabboti hi dvārakathāyaṃ vuttaṃ. Ayañca attho pathamajjhānassa saddo kaṇṭakoti iminā pāṭhena dīpetabbo. Pathamajjhānaṃ samāpannassa hi saddo sotamhi ghaṭṭetvā jhānacittasaṅkhāte manodvāre āpātamāgacchati. Tadā jhānacitta santati calitvā vocchijjati. Jhānā vuṭṭhāti. Bhavaṅgapāto hoti. Taṃ saddārammaṇaṃ vīthicittaṃ pavattatīti. Dutīyajjhānādīni samāpajjanto pana appakena saddena navuṭṭhāti. Adhimattasaddena pana vuṭṭhātiyeva. Na hi tāni āneñjapattānināma honti. Arūpajjhānānieva pana āneñjapattānināma honti. Tasmā tāni samāpajjanto adhimattasaddenapi navuṭṭhātiyevāti. Tesu pana tathā āpātamāgatesu tadārammaṇāni vīthicittāni pavattantiyevāti navattabbaṃ. Bhavaṅga santatiyāvā javanasantatiyāvā vocchinnāya pavattanti. Avocchinnāya napavattanti. Pavattamānānipi ārammaṇā dhimattādivasena laddhapaccayavisese ekekasmiṃ ārammaṇeeva pavattanti. Na ekakkhaṇe pañcasūti daṭṭhabbaṃ. Etthaca atthavasā vibhatti pariṇāmoti katvā ekacittakkhaṇātītāni ṭhitipattāneva pañcā lambaṇāni ekacittakkhaṇātīte ṭhitippatte eva pañcadvāre bahu cittakkhaṇātītāni bahucittakkhaṇātīteti yojetabbaṃ.
而在《分别论注》中,
[127] Vibhāvaniyaṃ pana
有这样的说法:“那些净色,是与作为有分波动之无间缘的有分心一同生起的。”
‘‘Te pana pasādā bhavaṅgacalanassa anantarapaccayabhūtena bhavaṅgena saddhiṃ uppannā’’ti vuttaṃ.
然而若如此,则会导致:即使五种所缘已过去多个心识刹那,也仅仅在过去一个心识刹那的当下,便呈现在五门之中。但在此处,他们只认可在同一刹那俱生的所依与所缘的撞击。然而,无论它们是俱生还是不俱生,我们认为唯有强力的状态才是衡量的准绳,这是我们的见解。应当全面审察之后再作采信。
Evaṃ pana sati bahucittakkhaṇātītānipi pañcālambaṇāni ekacittakkhaṇātīteeva pañcadvāre āpātamāgacchantīti āpajjati. Eta rahi pana ekakkhaṇe sahuppannānaññeva vatthārammaṇānaṃ ghaṭṭanaṃ icchanti. Sahuppannānivā pana hontu nānuppannānivā, balavabhāvoyeva pamaṇanti amhākaṃ khanti. Sabbaṃ vicāretvā gahetabbaṃ.
然而,《分别论注》中说:
[128] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
另有人说:“(转向)是与转向一起生起的。”此说不合理。
‘‘Āvajjanena saddhiṃ uppannāti apare’’ti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
因为若如此,便会导致义理上的矛盾:五所缘的呈现所依是一回事,五识的依止所依又是另一回事。如此,在显示了五门中境生起的初始相后,为了进一步阐明境生起的完整分类以及心路过程中的心识活动,故说“因此”等语。其中,“因此”是指以眼处的呈现为缘。由于已说“眼处呈现时,有分亦同时呈现”,所以称为“有分振动了两次”。这里的“振动”,应理解为有分相续流的一种变化状态——犹如舍弃先前执取的业等所缘,为执取新呈现的所缘而生起努力一般。在此,眼处的呈现仅是眼识生起的因,而非转向生起的因。然而,有分的呈现,则应视为也是转向生起的因。
Evañhi sati aññadeva pañcārammaṇānaṃ āpātāgamanavatthu. Aññadeva pañcaviññāṇānaṃ nissayavatthūti evaṃ viruddhassa atthassa āpajjanatoti. Evaṃ pañcadvāre visayapavattiyā ādilakkhaṇaṃ dassetvā idāni sabbapāripūraṃ visayapavattivibhāgaṃ vīthicittapavattiñca dassento tasmātiādimāha. Tatoti tasmā cakkhussa āpātāgamanapaccayā. Cakkhussa āpātāgamanena saheva bhavaṅgassapi āpātaṃ āgacchatiyevāti vuttaṃ dvikkhattuṃbhavaṅgecaliteti. Calanañcettha yathā gahitaṃ kammādi ārammaṇaṃ muñcitvā idāni attani āpātaṃ āgacchantaṃ abhinavārammaṇaṃ gahetuṃ ussāhajātassa viya bhavaṅgasantānassa vikārappatti daṭṭhabbaṃ. Etthaca cakkhussa āpātāgamanaṃ cakkhuviññāṇuppattiyā eva kāraṇaṃ. Na āvajjanuppattiyā. Bhavaṅgassa āpātāgamanameva pana āvajjanuppattiyāpi kāraṇaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
然而,在《分别论注》中
[129] Vibhāvaniyaṃ pana
再者,意门中的呈现也并非另有其事,所谓色等法在眼等处的撞击,其实就是住立于适当之处。而且,正是以此作为有分被切断的原因,而说:“当所缘在五种净色中,以住立于适当之处的方式而被撞击时,凭借净色被撞击的力量,有分相续流被切断等等。”这种说法不应作如此看待。
Manodvārepi āpātāgamanaṃ visuṃ apatvā rūpādīnaṃ cakkhādisu ghaṭṭanaṃnāma yogyadesāvaṭṭhānaṃ eva. Tamevaca bhavaṅgu pacchedassapi kāraṇaṃ hotīti katvā ‘‘pañcasu hi pasādesu yogyadesāvaṭṭhāna vasena ārammaṇe ghaṭṭite pasādaghaṭṭanānubhāvena bhavaṅgasantati vocchijjamānātiādi’’ vuttaṃ. Taṃ tathā na daṭṭhabbaṃ.
因为不可说仅“住立于适当之处”就是撞击。应知:住立于适当之处后,通过相撞击的方式以及所依撞击的方式,如同雷电击落一般,在净色中产生冲击、搅动、扰动,这才被称为“撞击”和“呈现”。此义前文已述。在此,这也是一种法尔自然的规定,因此,应认可在位于不同处的两两门中,呈现是同时发生的。不应责难说:“当色等法撞击净色时,只有依止于该净色的五识会有振动,依止于心所依处的有分如何会有振动呢?”
Na hi yogyadesāvaṭṭhānameva ghaṭṭananti sakkā vattuṃ. Yogyadesepana ṭhatvā nimittaghaṭṭanavasena vatthughaṭṭanavasenaca asani nipātoviya pasādesu yujjhanaṃ manthanaṃ khobhakaraṇaṃ ghaṭṭananti ca āpātāgamananti ca vuccatīti daṭṭhabbaṃ. Ayañca attho heṭṭhā vuttoyeva. Etthaca ayaṃpi eko dhammaniyāmoyevāti katvā nānā ṭhāniyesu dvīsu dvīsu dvāresu saheva āpātāgamanaṃ paccetabbaṃ. Rūpādinā pasāde ghaṭṭite taṃ nissitasseva pañcaviññāṇassa calanaṃ siyā. Kathaṃ pana hadayavatthunissitassa bhavaṅgassāti na codetabbanti.
而在《分别论注》中
[130] Vibhāvaniyaṃ pana
他提出这一诘难,并试图回避而说:“由于相续的缘故,是连结为一体的”等。此处,不应说“由于相续的缘故”,而应说“由于安住的缘故”。这一切都不可从本质上予以认可。
Tameva codanaṃ samuṭṭhāpetvā taṃ pariharanto ‘‘santati vasena ekābaddhattā’’tiādimāha. Tattha santativasenāti navattabbaṃ. Saṇṭhānavasenāti pana vattabbaṃ. Sabbañcetaṃ sārato na paccetabbaṃ.
为何如此?因为这样的次第动摇在注疏中已被坚固地驳斥。于彼处曾说:每一个所缘在二门、二门中现前。因为色所缘撞击眼净色后,就在那一刹那于心门现前,成为有分动摇的缘,这是其义。声、香、味、触也是同样的道理。正如鸟从空中飞来,落在树顶时,既撞击树枝,其影也同时投射在地上。树枝的撞击与影子的投射,非前非后,在同一刹那发生。同样,现在色等撞击眼净色等,以及能令有分动摇而于心门现前,也是非前非后,在同一刹那发生。如此,以鸟的譬喻说明了‘就在那一刹那’以及‘非前非后,在同一刹那’,坚固地驳斥了它。因此,不应思惟那种次第动摇,而应依随法决定力,只认可一次冲击的动摇。‘截断有分之流’:即完全截断有分的相续流。‘转向’:即不见而转向‘这是什么?’。‘见’:即亲自现见。‘领受’:即不令放舍,如所见而领受色。‘推度’:即善加推度、审察。‘确定’:即善加确定而不混淆,作标记,这是其义。‘由如理作意等获得缘者’:即获得缘者。‘任何速行生起’:这是连接。而那个速行,在所缘微弱时,或在昏昧、临死时,据说多数只生起六次或五次。‘速行’:以如闪电般的速度进行。其中,第一速行因未得习行,最为微弱。第二较有力,第三更有力,第四最有力量,达到顶点。从此以后,次第衰减而进行。当第七次过去时,应知速行力已耗尽。‘随速行而转’:犹如逆流而行的船,水稍微随行、跟随。同样,随速行而转。‘两个彼所缘果报’:即两次生起执行彼所缘作用的果报心。‘随宜’:即随顺所缘、速行及有情。‘有分落’:在此极大所缘中,从转向或从最初有分动摇开始,生起的心相续,直到第四速行生起后,从第五速行开始,便已落下。虽然如此,由于生起的势力尚未完全耗尽,故不称为落下。但在第二彼所缘之后,由于生起的势力已完全耗尽,那时那个心相续才称为落下。因此,落下即是落。心相续以有分的方式落下,称为有分落,应理解为成为有分而落下。或者,在有分作用、有分处、有分所缘上落下,称为有分落。在此处,应说守门人譬喻、村主譬喻、芒果譬喻,所有这些都应从注疏中取用。至此,十七个心识刹那圆满,这是连接。在此,应说六六组关联。因为,色所缘撞击之处,即依止眼依处,缘于在那里被撞击的色所缘,眼识生起。而其他转向等意识,则各各依止与自心的过去无间心俱生的心依处,缘于同一所缘而生起。眼门与意门为所有路心的门作用服务。又,此路因在眼门生起,故称眼门路;因以眼识为特征,故称眼识路;因在超过一个心识刹那后,于能撞击的极强力所缘中生起,故称极大所缘路。在此,那些在眼门范围生起、达到住位的色所缘,对于那些达到住位的、前后相续的、约四十九个眼净色,不能说它们不撞击其中某一个。然而,其中只有一个眼,在此路中随宜地成就依处与门的作用。又,缘于被撞击的色,此路进行,这个眼即成为作用成就者,即所谓‘中等寿者’。其他则成为虚妄依处,即所谓‘劣寿者’与‘非劣寿者’。它们又依前述作用成就,分为前与后两种,应知这两者在眼识的生刹那,以住位而存在,共有四十八个。其余更前或更后的,即使得到撞击,由于在依处与门作用成就时不被期待,故此处不取。在此,可能有人问:在此路生起时,那个人知道‘我看见了这个’呢,还是不知道?不知道。那么何时知道?当标记路进行时才知道。因为,首先眼门路进行,然后是随顺它的意门路,然后是总取路,然后是色标记路,然后是实体取路,然后是实体标记路,然后是名称取路,然后是名称标记路。其中,当色标记路进行时,他以‘我看见蓝色’等方式标记颜色;在实体标记路时,标记形状;在名称标记路时,标记名称。如此,当各各标记路进行时,他便知道‘我看见了这个那个’。在此,如同旋火轮的总取一样,由前二路反复执取诸色后,总合执取的第三意门路,称为总取路。因为,若无总合执取,则不可能有明确的颜色执取。‘然而,直到彼所缘生起,不能成为过去’:即两次生起彼所缘,不能进行而成为过去二、三个心识刹那。因为,若已过去二或三个心识刹那,则不能、无法进行到彼所缘生起。如此,不能进行而成为过去,这是其义。‘已现前’:即已在眼门与意门现前。‘无彼所缘生起’:在此,若已过去三个心识刹那,其剩余的所缘寿命为十四个心识刹那,与第七速行同时灭尽,故于彼无彼所缘生起,这是合理的。因为,注疏师们不认可在同一转向路中,诸心如同依法那样,也依时间而有不同所缘。若已过去两个心识刹那,在第七速行之后,剩余的所缘寿命为一个心识刹那,是否应由一个彼所缘生起?不然。因为,如此临近灭尽的所缘,即使一次也不能成为彼所缘生起的缘。正如在《大注疏》的果报引录、心转计数中,彼所缘有二,即只有两个彼所缘次第出现。
Kasmā, tādisassa anukkamacalanassa aṭṭhakathāyameva daḷhaṃ paṭikkhittattā. Vuttañhi tattha ekekaṃ ārammaṇaṃ dvīsu dvīsu dvāresu āpātamāgacchatīti. Rūpārammaṇañhi cakkhupasādaṃ ghaṭṭetvā taṅkhaṇeyeva manodvāre āpātaṃ āgacchati. Bhavaṅgacalanassa paccayo hotīti attho. Sadda gandha rasa phoṭṭhabbesupi eseva nayo. Yathā hi sakuṇo ākāsenāgantvā rukkhagge nilīyamānova rukkhasākhañca ghaṭṭeti. Chāyācassa pathaviyaṃ paṭihaññati. Sākhāghaṭṭana chāyāpharaṇāni apubbaṃ acarimaṃ ekakkhaṇeyeva bhavanti. Evaṃ paccuppannarūpādīnaṃ cakkhupasādādighaṭṭanañca bhavaṅgacālana samatthatāyamanodvāreāpātāgamanañcaapubbaṃ acarimaṃ ekakkhaṇeyeva hotīti. Evaṃ sakuṇopamāya sahataṅkhaṇeyevāti ca apubbaṃacarimaṃ ekakkhaṇe yevātica vatvā daḷhaṃ paṭibhiddhattā taṃ anukkamacalanaṃ acintetvā dhammaniyāmavasena ekappahāracalanameva paccetabbanti. Bhavaṅgasotaṃvocchinditvāti bhavaṅgapavāhaṃ sabbaso avacchinnaṃ katvā. Āvajjantanti adisvāva kiṃnāmetanti āvajja mānaṃ. Passantanti atta paccakkhaṃ kurumānaṃ. Sampaṭicchantanti muñcituṃ adatvā yathādiṭṭhaṃ rūpaṃ paṭi gaṇhantaṃ. Santīrayamānanti suṭṭhu tīrentaṃvicārentaṃ. Vavatthapentanti suṭṭhu asaṅkarato thapentaṃ sallakkhentanti attho. Yonisomanasikārādivasena laddhopaccayo yenāti laddhapaccayaṃ. Yaṃkiñci javanaṃ javatīti sambandho. Taṃ pana javanaṃ ārammaṇassa dubbalakālevā mucchā maraṇāsannakālesuvā chakkhattuṃ vā pañcakkhattumevavā javatīti vuttaṃ yebhuyyenāti. Javatīti asaninipātasadisena javena pavattati. Tattha pathamajavanaṃ aladdhā sevanattā sabbadubbalaṃ hoti. Tato dutīyaṃ balavaṃ. Tato tatīyaṃ. Tato catutthaṃ. Idaṃ pana sabbabalavaṃ muddhapattaṃ hoti. Ito paṭṭhāya anukkamena parihāyamānaṃ pavattati. Sattamavāre gate parikkhīṇajavaṃ hotīti veditabbaṃ. Javanā nubandhāniti yathā paṭisotaṃ gacchantiṃ nāvaṃ udakaṃ thokaṃ anubandhati anugacchati. Evaṃ javanaṃ anubandhāni. Dve tadārammaṇapākānīti dvikkhattuṃ tadārammaṇakiccāni vipākacittāni pavattanti. Yathārahanti ārammaṇajavana sattānurūpaṃ. Bhavaṅgapātoti imasmiṃ atihantārammaṇe āvajjanato pathamabhavaṅgacalanatoyevavā paṭṭhāya uṭṭhitaṃ samuṭṭhitaṃ cittasantānaṃ yāvacatutthajavanā samuṭṭhahitvā pañcamajavanato paṭṭhāya patitameva hoti. Evaṃ santepi samuṭṭhitavegassa sabbaso aparikkhīṇatāya patitanti navuccati. Dutīyatadārammaṇato paraṃ pana samuṭṭhitavegassa sabbaso parikkhīṇattā tadā eva taṃcittasantānaṃ patitaṃnāma hoti. Tasmā patanaṃ pāto. Bhavaṅgabhāvenacittasantānassa pāto bhavaṅgapāto, bhavaṅgaṃ hutvā pātoti attho daṭṭhabbo. Bhavaṅgakicce bhavaṅgaṭṭhāne bhavaṅgārammaṇeca pāto bhavaṅgapātotivā. Imasmiṃ ṭhāne dovārikopamā, gāmillopamā, ambopamāca vattabbā. Tāsabbāpi aṭṭhakathāyaṃ gahetabbā. Ettāvatā sattarassa cittakkhaṇāni paripūrepāti sambandho. Etthaca chachakkayojanā vattabbā. Yattha hi rūntī rammaṇaṃ ghaṭṭeti. Taṃ cakkhuvatthuṃ nissāya tattha ghaṭṭitaṃ rūpārammaṇaṃ ārabbha cakkhuviññāṇaṃ uppajjati. Itarāni pana āvajjanādīni mano viññāṇāni attano attano atītānantaracittena sahuppannaṃ hadayavatthuṃ nissāya tamevārammaṇaṃ ārabbha uppajjanti. Cakkhudvāra manodvārāni sabbesaṃpi vīthicittānaṃ dvārakiccaṃ sādhenti. Ayañca vīthi cakkhudvāre uppannattā cakkhudvāravīthīti. Cakkhuviññāṇena upalakkhitattā cakkhuviññāṇavīthītica vuccati. Ekacittakkhaṇaṃ atikkamma ghaṭṭanasamatthe atibalavā rammaṇe uppannattā atimahantārammaṇa vīthītica vuccatīti. Etthaca yattakāni rūpārammaṇāni cakkhupathe uppajjitvā ṭhitippattāni honti. Tāni tattakāni ṭhitippattesu pubbāparabhūtesu ekūna paññāsaparimāṇesu cakkhupasādesu kismiṃci naghaṭṭentīti navattabbāni. Tesu pana yadeva ekaṃ cakkhu imissā vīthiyā yathārahaṃ vatthubhāvaṃ dvārabhāvañca sādheti. Yatthaca ghaṭṭitaṃ rūpaṃ ārabbha ayaṃ vīthi pavattati. Etadeva kicca sādhanaṃ nāma hoti. Yaṃ majjhimāyukanti vadanti, itarāni pana mogha vatthūnināma honti, yānimandāyukānītiamandāyukānītica vadanti. Tānipana yathāvutta kicca sādhanato purimāni pacchimānīti duvidhāni honti, tadubhayānipi cakkhuviññāṇassa uppādakkhaṇe ṭhitibhāvena labbhamānāni aṭṭhacattālīsamattāni veditabbānīti. Avasesāni pana tato purimatarāni pacchimakarānica laddhaghaṭṭanānipi vatthudvārakiccasiddhibhāve anāsaṅkitabbattā idha nagahitānīti. Ettha siyā imāya vīthiyā uppattisamaye so puggalo ahaṃ idaṃ nāma passāmīti jānāti, na jānātīti. Najānāti. Kadā pana jānātīti. Sallakkhaṇavīthiyā pavattamānāya. Tathā hi sabbapathamaṃ cakkhudvāravīthi pavattati. Tato tadanuvattikā manodvāravīthi. Tato samudāyagāhikā. Tato vaṇṇasallakkhaṇā. Tato vatthugāhitā. Tato vatthusallakkhaṇā tato nāmagāhikā. Tato nāmasallakkhaṇāti. Tattha vaṇṇasallakkhaṇāya pavattamānāya ahaṃ nīlavaṇṇaṃ passāmītiādinā vaṇṇaṃ sallakkheti. Vatthusallakkhaṇāya saṇṭhānaṃ sallakkheti. Nāma sallakkhaṇāya nāmaṃ sallakkhetīti. Iti taṃtaṃ sallakkhaṇavīthi yā pavattamānāyaeva taṃtaṃpassāmīti jānātīti. Etthaca alātacakkassa gāhikāviya purimāhi dvīhi vīthīhi punappunaṃ gahitānaṃ rūpānaṃ samudāyato gāhikā tatīyā manodvāravīthi samudāya gāhikānāma, na hi samudāyagahaṇena vinā paribyattavaṇṇagahaṇaṃ sambhavatīti. Yāva tadārammaṇuppādā pana appahontātītakanti dvikkhattuṃ yāva tadārammaṇuppādā pavattituṃ appahontaṃ hutvā atītadvatticittakkhaṇikaṃ. Yassa hi dvevā tīṇivā cittakkhaṇāni atītāni honti. Taṃ yāva tadārammaṇuppādā pavattituṃ nappahoti na sakkoti. Evaṃ appahontaṃ hutvā atītakanti attho. Apātamāgatanti cakkhudvāre manodvāreca āpātaṃ āgataṃ. Natthi tadārammaṇuppādoti ettha yassa tīṇi cittakkhaṇāni atītāni honti. Tassa cuddasa cittakkhaṇāyukāvase sassa ārammaṇassa sattamajavanena saheva niruddhattā tasmiṃ natthi tadārammaṇuppādoti yuttametaṃ. Na hi ekāvajjanavīthiyaṃ cittāni dhammavasena viya kālavasenāpi nānārammaṇāni icchanti aṭṭhakathācariyāti. Yassa pana dve cittakkhaṇāni atītāni. Tasmiṃ sattamajavanato paraṃ ekacittakkhaṇāyukāvasese ārammaṇe ekena tadārammaṇena uppajjitabbanti ce.Na. Na hi tādisaṃ nirodhā sannaṃ ārammaṇaṃ ekavāraṃpi tadārammaṇuppattiyā paccayo bhavituṃ sakkotīti. Tathā hi mahāaṭṭhakathāyaṃ vipākuddhāre cittappavattigaṇanāyaṃ tadārammaṇāni dveti dveeva tadārammaṇa vārā āgatāti.
而《分别论注》中说:
Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有说:“在圣典中,确实只规定彼所缘生起两次。”此处所谓“圣典”,应理解为是指注释书。因为实际上并不存在那样一部圣典,在其中规定彼所缘生起两次。
‘‘Dvikkhattumeva hi tadārammaṇuppatti pāḷiyaṃ niyamitā’’ti vuttaṃ. Tattha pāḷiyanti aṭṭhakathātantiṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Na hi sā nāma pāḷi atthi, yattha dvikkhattuṃ tadā rammaṇuppatti niyamitāti.
然而,中部诵者只认可彼所缘生起一次。但《摄论》作者已否定了此说,在此也应视为该长老已予否定。若如此,为何在《究竟抉择》中,长老又说“彼所缘唯有一次或两次”?应视为这是依中部诵者的意见而说。然而,阿难长老确实只认可一次。正如来客有分只生起一次,同样,不能说彼所缘不能只生起一次。至于在心路计数中说彼所缘有两个,那也是依最高限度而说,并非不能只说一次。所谓“乃至速行生起亦不足以转起者,是已过去的”,这是一处连接。对于一个所缘,若已过去了四、五、六、七、八或九个心识刹那,它便不足以转起,乃至速行也不生起。如此不足以转起而成为过去,这是其义。“速行亦不生起”,指由于速行也不生起。此处的 tvā 后缀应视为表状态义,而非表作者义。何以故?因为与自己主要动作同一作者的情况并不存在。
Majjhimabhāṇakāpana tadārammaṇaṃ ekaṃpi icchanti. Saṅgahakārena pana taṃ paṭisiddhanti idhapi taṃ therena paṭikkhittanti daṭṭhabbaṃ. Yadi evaṃ kasmā paramatthavinicchaye sakiṃdvevā tadālambanti therena vuttanti. Majjhimabhāṇakānaṃ matena vuttanti daṭṭhabbanti. Ācariyānandatthero pana ekaṃpi icchatiyeva. Yathā hi āgantukabhavaṅgaṃ ekaṃ pavattati. Tathā tadārammaṇaṃpi ekaṃ napavattatīti nasakkā vattuṃ. Yañca cittappavattigaṇanāyaṃ tadārammaṇāni dveti vuttaṃ. Taṃpi ukkaṭṭhaparicchedavasena vuttanti, na nasakkā vattunti. Yāva javanuppādāpi pavattituṃ appahontātītakanti sambandho. Yassa hi ārammaṇassa cattāri pañca cha satta aṭṭhanava vā cittakkhaṇāni atītāni honti. Taṃ yāva javanuppādā pavattituṃ nappahoti. Evaṃ appahontaṃ hutvā atītakanti attho. Javanaṃpi anuppajjitvāti javanassapi anuppajjanato. Ayañhi tvāpaccayo bhāvattheeva daṭṭhabbo. Na kattuatthe. Kasmā. Attano padhānakriyāya samānakattukatāya abhāvatoti.
然而,在《分别论注》中,
[131] Vibhāvaniyaṃ pana
有说:“此 tvā 缘是在因中。”此说不善。
‘‘Hetumhicāyaṃ tvāpaccayo’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为,作为外在事物的因义,并非诸缘的领域。因此,此处 tvā 缘唯是在状态义。而彼处在因义中,则应视为是宾格(accusative)。由此,某些地方所说的“在相中”“在因中”等,以无间缘、亲依止缘转起的说法,也被否定了。因为作为外在事物的相与因,并非它们(诸缘)的领域。在此,对于某一所缘,若已过去了九个心识刹那,其剩余八个心识刹那寿命的所缘,由于与第二确定心一同灭去,所以在那上面速行也不生起,这是合理的。其理由已如前说。然而,对于已过去四……乃至八个心识刹那的所缘,是否必定在那上面有速行生起呢?并非如此。因为即使剩余六个心识刹那寿命的所缘,也不能成为速行生起的缘。速行生起时,只在足以令速行转起七次的所缘上生起,因为依自然规律,速行最多只有七次。但在此,如在昏迷时、闷绝时、死亡时,由于所依处的不淨而羸弱,速行也会转起六次或五次。同样,在自然状态下,若所缘羸弱,速行也会转起六次或五次。“两次或三次”,即指两次或三次。正如注释书中所说:“在确定心上住立后,转起一个或两个心识,从此获得习行后,住立于速行处,再沉入有分。”此处
Na hi bāhiratthabhūto hetuattho kitakapaccayānaṃ visayo hotīti. Tasmā idha bhāvattheeva tvāpaccayo. Tatoca hetuatthe paccattavacananti daṭṭhabbaṃ. Etena yā lakkhaṇe hetumhicamānantapaccayānaṃpi pavatti katthaci vuttā. Sāpipaṭikkhittā hoti. Nahi bāhiratthabhūtā lakkhaṇahetuyo tesaṃ visayā hontīti. Etthaca yassa ārammaṇassa navacittakkhaṇāni atītāni honti. Tassa avasesa aṭṭhacittakkhaṇā yukassa dutīya voṭṭhabbanena saheva niruddhattā tasmiṃ javanaṃpi anuppajjitvāti yuttametaṃ. Kāraṇaṃ vuttameva. Yassa pana cattāri.La. Aṭṭhavā cittakkhaṇāni atītāni. Tasmiṃ javanena uppannena bhavitabbanti ce.Na. Avasesachacittakkhaṇāyukaṃpi hi ārammaṇaṃ javanuppattiyā paccayo bhavituṃ na sakkoti. Javanañhi uppajjamānaṃ sattakkhattuṃ pavattituṃ pahonake ārammaṇe eva uppajjati. Pakatiniyāmena javanassa sattakkhattu paramatāya sambhavatoti. Ettha pana yathā visaññikāla mucchākāla maraṇakālesu vatthussa avisadatāya dubbalatā yaca javanaṃ chapañcavārepi pavattati. Tathā pakatikālepi ārammaṇassa dubbalabhāve sati chapañcavārepi pavattatiyevāti. Dvattikkhattunti dvikkhattuṃvā tikkhattuṃvā. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ voṭṭhabbane ṭhatvā ekaṃvā dvevā cittāni pavattanti. Tato āsevanaṃ labhitvā javanaṭṭhāne ṭhatvā puna bhavaṅgaṃ otaratīti vuttaṃ. Ettha hi tato āsevanaṃ labhitvā javanaṭṭhāne ṭhatvāti etena tatīyassa voṭṭhabbanassa pavattiṃ dasseti. Itarathā ekaṃvā dvevā cittāni pavattanti. Tato bhavaṅgaṃ otaratīti vuttaṃ siyāti. Ekaṃvāti pana vācā siliṭṭhamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathā diratta tirattaṃti. Athavā, tatoti ekacittatovā dvicittatovāti attho. Tattha pathamena dvikkhattuṃ dutīyena tikkhattuṃ voṭṭhabbanassa uppatti vuttā hotīti. Āsevanaṃ labhitvāti idaṃ pana upacāravacanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Na hi voṭṭhabbanassa āsevanatā paṭṭhāne vuttāti. Ācariyānandattherena panettha voṭṭhabbanato paraṃ catupañca cittakkhaṇāvasese ārammaṇe catupañcajavanuppattiyā eva parittārammaṇavāro icchito. Na voṭṭhabbana pariyosānavasena. Paṭṭhānehi bhavaṅgaṃ āvajjanāya anantarapaccayena paccayo tvevavutto. Na pana vutto āvajjanā bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayoti. Yathā ca mucchāmaraṇakālesu vatthudubbalatāya cha pañcajavanavārā icchitabbā. Tathā idhapi ārammaṇadubbalatāyāti na na sakkā vattunti. Ettha ca santīraṇato paraṃ ekacittakkhaṇā vasese ārammaṇe ekaṃ voṭṭhabbanaṃ dvicittakkhaṇāvasese dve taduttari tīṇīti yuttaṃ siyā. Etarahi pana dvivoṭṭhabbanikā chaparittārammaṇavīthiyoti voṭṭhabbanikā pañcāti yojesuṃ. Evaṃ sante kīdise parittārammaṇe dvivoṭṭhabbanikā, kīdise tivoṭṭhabbanikāti vicāretabbā siyunti. Yaṃ pana ārammaṇaṃ dvattikkhattuṃvoṭṭhabbanuppattiyā appahonakaṃ hoti. Taṃ āvajjanappattiyāpi paccayo na hotīti vuttaṃ tattha bhavaṅgacalanameva hoti. Natthi vīthicittuppādoti. Tattha bhavaṅgacalanamevāti dvikkhattuṃ bhavaṅgassa calanamattameva hoti. Iccevaṃ cakkhudvāreti iti evaṃ yadi ekacittakkhaṇātītakaṃ rūpārammaṇaṃ cakkhussa apātamāgacchatītiādinā vuttanayena cakkhudvāre catunnaṃ vārānaṃ vasena catudhā visayappavatti veditabbā, tathā sotadvārādīsu cātiyojanā. Sabbathāpi catudhā veditabbāti sambandho. Atiparittārammaṇaṃpi āpātāgatamattena moghavārassa ārammaṇaṃnāma hoti. Na ārammaṇakaraṇavasena. Itarāni pana ubhayathāpi itaresaṃ vārānaṃ ārammaṇānināma hontīti vuttaṃ catunnaṃ vārānaṃ yathākkamaṃ ārammaṇabhūtāti.
然而,在《分别论注》中
Vibhāvaniyaṃ pana
对于“是所缘”这一句,是针对极小的所缘,说明其义为“成为缘”。因为那极小的所缘,即是空转起了知的缘。
Ārammaṇabhūtāti imassa atiparittārammaṇaṃ sandhāya paccayabhūtāti attho vutto. Tañhi moghavāra paññā panāya paccayo hotīti.
五门心路之心,依其作用随其所应,仅有七种;心生起,依心生刹那,则有十四种;若依心的自性详细分别,则有五十四种,应如此连接。此处,是指于小速行转起中。
Pañcadvārevīthicittāni yathārahaṃ kiccavasena satteva. Cittuppādā cittānaṃ uppattikhaṇavasena catuddasa. Vitthārā cittasarūpavitthārato catupaññāsāti yojanā. Etthāti parittajavanavāre.
137137. 然于意门,所缘法即使极短刹那、过去未来或解脱于时间,亦唯趋入(现起)。故于此,无论是一心刹那已过去者,还是多心刹那已过去者,唯达住立之时方趋入,此中并无这些区分(制定)——即“然于意门,若所缘已明了则趋入”此说。此中,“于意门”指纯意门。因为于眼等门,由撞击即于该处趋入,此名为混合门。然此处唯指纯(意门)。彼(意门)亦随伴五门,及独立现起,故成二种。此中,犹如以棍击钟一次,构成钟体的色聚虽长时相互撞击,亦能转起余音声续;如是,于五门所缘撞击一次,即使五门路心已灭,过去五所缘于意门如已随入般,亦能转起无数意门路心续。此中,作为门的分结心续,名为“随伴”;这些诸心名为“随伴路心”。然而,何处无五门撞击之随伴性,唯六所缘法如是如是趋入,此名为“独立现起”。然则,于此独立现起之(意门),所缘法如何趋入?言:由所见、所见之关联、所闻、所闻之关联、信、欲乐、行相寻思、见忍审察、种种业力、种种神通力、界善巧力、天神牵引力、随觉力与通达力等如是等因缘故而趋入。此中,“所见”乃先前以五门所取之五所缘。彼亦于后时若得因缘,定于纯意门趋入。“所见之关联”指与所见相似者。因为先前见某物后,推断他物时,即使未见、过去、未来或现在与彼相似者,亦多分趋入。“所闻”乃从他处闻已所取之六所缘。然彼为极大境,闻一切知者之教已所取,无有非所缘者。“所闻之关联”指与所闻相似者。“信”乃信解他人。“欲乐”乃己意。“行相寻思”乃依义影、文影及因影而如是寻思。“见忍审察”乃依慧或己宗,屡屡审察后,作“唯是如此”之决断而执取。其余皆显而易见。此处,无间亲依止缘之状态,实为心续之大变异。善修习一所缘,从其灭时起,乃至百岁千岁或他世,依彼所缘为有分震动之缘。心之震动,乃由所见等如所说之因缘所长养,成大变异。得某相已,于一刹那于所见等无数所缘中遍转。由这些因缘恒常催迫,心续于无身病等心劣弱缘时,恒常堪任从有分出起。因为心不于未明了所缘喜乐,唯于明了所缘喜乐。是故,伴伴有分之作意,屡屡震动有分已,于得缘之所缘屡屡引生转向。尔时,他们所缘即趋入于彼随转作意俱生之分结心。因为能说:转起取他所缘之心,无有向他所缘随转之理。所谓“转起彼所缘”者,乃依欲界有情而说。色无色界有情,即使所缘明了亦无彼所缘生起。如于此(意门),于五门极极大所缘中,色界有情亦无彼所缘生起。“然于未明了所缘,速行终了唯堕有分”,此乃依最上分齐而说。然于《智分别注》中,依二三次确定转起,于未明了所缘亦来确定波。又,于五门唯依有分震动而说之第四波,名为空波。彼亦可得于此。因为于纯意门,若所缘趋入而路心未生,二次有分震动即退还波之量必无;若所缘已趋入且有分已震动,不可能无境转起。如是,于此意门亦于彼所缘、速行、确定、空波名为四波,如次为他们波之所缘,当知境转起有四种。此中,彼所缘波之所缘为(所缘)明了;速行波之所缘为明了;确定波之所缘为未明了;空波之所缘为极未明了,应如是结合。
137. Manodvāre pana ārammaṇadhammā parittakhaṇāpi atītānāgatāpi kālavimuttāpi āpātaṃ āgacchantiyeva. Tasmā tattha ekacittakkhaṇātītānivā bahucittakkhaṇātītānivā ṭhitippattāneva āpātamāgacchantīti idaṃ vidhānaṃ natthīti vuttaṃ manodvārepana yadivibhūtamālambaṇaṃ āpātamāgacchatīti. Tattha manodvāreti suddhamanodvāre. Cakkhādīsu hi ghaṭṭanena saheva yattha apātamāgacchati. Taṃ missakadvāranti vuccati. Idha pana suddhamevā dhippetanti. Taṃpi pañcadvārānubandhakaṃ visuṃ siddhanti duvidhaṃ hoti. Tattha yathā ghaṇḍe daṇḍakena ekavāraṃ pahaṭe ghaṇḍasarīrabhūtā rūpa kalāpā ciraṃpi kālaṃ aññamaññaṃ ghaṭṭetvā anuravasaddasantānaṃ pavattenti. Tathā pañcadvāre ārammaṇena ekavāraṃ ghaṭṭite pañca dvārikavīthiyā niruddhāyapi atītaṃ pañcālambaṇaṃ manodvāre yathā pātāgatameva hutvā anekasahassānipi manodvārikavīthicitta santānāni pavattetiyeva. Tesaṃ pana dvārabhūtaṃ bhavaṅgasantānaṃ anubandhakaṃnāma hoti. Tānica cittāni anubandhakavīthicittānināma honti. Yattha pana pañcadvāraghaṭṭanā nubandhabhāvena vinā kevalaṃ tathā tathā chaḷārammaṇadhammā āpātaṃ āgacchanti. Taṃ visuṃ siddhaṃ nāma hoti. Kathaṃ pana tasmiṃ visuṃ siddhe manodvāre ārammaṇa dhammā āpātaṃ āgacchantīti. Vuccate. Diṭṭhato diṭṭhasambandhato sutato sutasambandhato saddhāya ruciyā ākāraparivitakkena diṭṭhinijjhānakhantiyā nānākammabalena nānāiddhibalena dhātukkhota vasena devatopasaṃhāravasena anubodhavasena paṭivedhavasenāti evamādīhi kāraṇehi āpātaṃ āgacchantīti. Tattha diṭṭhaṃnāma pubbe pañcahidvārehi gahitaṃ pañcālambaṇaṃ. Taṃpi kālantare kāraṇalābhe sati suddhe manodvāre āpātaṃ āgacchatiyeva. Diṭṭhasambandhaṃnāma diṭṭhasadisaṃ vuccati. Pubbe hi kiñci disvā aññaṃ yaṃkiñci anumānentassa adiṭṭhaṃpi taṃsadisaṃ atītaṃpi anāgataṃpi paccuppannaṃpi bahuāpātaṃ āgacchatiyeva. Sutaṃnāma parato sutvā gahitaṃ chaḷārammaṇaṃ. Taṃ pana mahāvisayaṃ hoti. Sabbaññudesanaṃ sutvā gahitaṃ na kiñci anārammaṇaṃnāma atthīti. Sutasambandhaṃnāma sutasadisaṃ. Saddhānāma parassa saddahanā. Rucināma attano mati. Ākāra parivitakko nāma atthacchāyaṃ byañjanacchāyaṃ kāraṇacchāyañca nissāya tathā tathā parivitakkanaṃ. Diṭṭhinijjānakhantināma paññāyavā attano laddhiyāvā punappunaṃ upaparikkhitvā evamevāti sanniṭṭhānaṃ pāpetvā gahaṇaṃ. Sesaṃ pākaṭameva. Etthaca anantarūpanissaya paccayabhāvonāma cittasantānassa mahāvipphāro hoti. Sakiṃpi ārammaṇaṃ suṭṭhu āsevitvā niruddhakālato paṭṭhāya vassasatepi vassasahassepi bhavantarepi taṃārammaṇaṃ paṭicca bhavaṅga calanassa paccayo hoti. Cittañcanāma diṭṭhādīhi yathāvuttakāraṇehi saṃvaddhitaṃ mahāvipphāraṃ hoti. Kiñci nimittaṃ labhitvā ekasmiṃ khaṇe anekasahassesupi diṭṭhādīsu ārammaṇesu pharamānaṃ pavattati. Tehica kāraṇehi niccaṃ codīyamānaṃ cittasantānaṃ kāyagelaññādike cittadubbalapaccaye asati niccakālaṃpi bhavaṅgato vuṭṭhātuṃ ajjhāsayayuttaṃ hoti. Na hi cittaṃnāma avibhūte ārammaṇe ramati. Vibhūteeva ramati. Tasmā bhavaṅgasampayutto manasikāro punappunaṃ bhavaṅgaṃ cāletvā laddhapaccayesu ārammaṇesu punappunaṃ āvajjanaṃ niyojetiyeva. Tadā tāni ārammaṇāni tadabhininnākāra pavattamanasikāra sampayuttassa bhavaṅga cittassa āpātaṃ āgacchanti. Na hi aññaṃ ārammaṇaṃ gahetvā pavattamānassa cittassa ārammaṇantare abhininnākāronāma natthīti sakkā vattunti. Tadārammaṇapākāni pavattantīti idaṃ kāmasattavasena vuttaṃ. Rūpārūpasattānaṃ pana vibhūtārammaṇepi tadārammaṇuppādo natthiyeva. Yathā cettha. Evaṃ pañcadvārepi rūpasattānaṃ atimahantārammaṇesu tadārammaṇuppādo natthīti. Avibhūte panā lambaṇe javanāvasāne bhavaṅgapātova hotīti idañca ukkaṭṭha paricchedavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ñāṇavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ pana dvattikkhattuṃ voṭṭhabbanappavattivasena avibhute ālambaṇe voṭṭhabbanavāropi āgato. Yoca pañcadvārebhavaṅgacalanamattavasena moghavāro nāma catuttho vāro vutto. Sopi idha laddhuṃ vaṭṭatiyeva. Suddhamanodvārepi hi ārammaṇe āpātamāgate vīthicittaṃ anuppajjitvā dvikkhattuṃ bhavaṅge calite nivattanakavārānaṃ pamāṇaṃ nabhavissatiyeva, visayeca āpātāgate bhavaṅgeca calite sati visayappavattināma na na hotīti. Iti imasmiṃ manodvārepi tadārammaṇa javana voṭṭhabbana moghavāra saṅkhātānaṃ catunnaṃ vārānaṃ yathākkamaṃ āraṇabhūtā visayappavatti catudhā veditabbāti. Tattha tadārammaṇavārassa ārammaṇabhūtā abhivibhūtānāma javana vārassa vibhūtānāma. Voṭṭhabbanavārassa avibhūtānāma. Moghavārassa ārammaṇabhūtā atiavibhūtānāmāti yojetabbā.
在此,应知由于所缘或心的极强力量而变得显著。因为即使心弱,像大地、山岳等极强有力的所缘也名为极显著。而在极强的心中,即使极微细的涅槃也名为极显著。其余情况也是如此。然而,此处的转起分类有随转与别立两种。其中,随转依眼门随转等分为五种。每一种中,又有取过去、取总聚、取依处、取名等四种四种的转起。在这些转起中,应适当地配合彼所缘转起等。别立则有已见转起、已见关联转起、已闻转起、已闻关联转起、已知转起、已知关联转起六种。在此,应知依信、乐、相、思惟等而转起的转起,即称为已知转起、已知关联转起。然而,在《阿毗达摩义广释》中说:依信、乐等而取的所缘,有时如此,有时别样,因此注释书中未予收录。无论如此或别样,只要有路心转起,就应当取。其中,每一转起中,依彼所缘转起等而有四种四种的转起。在这些转起中,应依欲界、广大、无上、施设,以及依现在、过去、未来、时解脱,适当地配合所缘法。但现今,有人依过去有分及彼所缘而安立转起分类。其中,依过去有分安立转起分类是无意义的。因为意门不像五门那样,所缘依刹那而有强弱之可能。那时,即使不存在的过去、未来及离时的所缘也能现前故。于此,或许有人问:注释书诸师是否认为,单一转向路中的所缘,从法与时来说都是不异的?而这些有情,确实由观察种种相而知彼此之心。但知他心的诸天,则不依相观察也能知。其中,当知他人现在心时,转向是取与自己俱生的他人心而转向?还是取与彼彼速行俱生的心而转向?而速行是知与转向俱生的心,还是各别知与自己俱生的心?于此如何?首先,若转向与知俱取与转向俱生的心,如是则法上不异,时上有异。因为彼心对转向是现在,对速行则是过去。若转向与知各别取与自己俱生的心,如是则时上不异,法上则异。又若知各别俱生之心,而转向也取彼心,如是亦为异。在此,注释书中首先说:取与转向俱生者,即转向与知俱取彼,故法上不异;而彼心虽已灭,但依相续时及等流时而被取,故对速行亦是现在,如此决断。然依阿阇黎阿难陀之见:当观察他人种种相而知种种意趣时,转向与速行各别取与自己俱生的心而转向与知。于此,无论从法或时来说,都不名为异。因为一切心的所缘即是心,且是现在。而且,速行并非无转向。因为由转向所转向的正是心,而速行所知的也正是心。然而,若转向时转向‘非心’,而速行知‘色’;或转向‘色’而知‘心’;或转向‘青’而知‘黄’,如是则速行从法上名为无转向。同样,若转向‘过去’而知‘现在’,如是则他们从时上名为无转向。又因《发趣论》中说:‘过去法以无间缘为缘于现在法’,故此处唯依刹那说现在方为合理,不应依相续时或等流时。否则,于一切路心转起中,所缘的过去等性,皆应唯依相续时、等流时而说。在偈颂中,‘唯三’是指依作用唯有三。‘十心生起’是指依心生起刹那而说十。‘广说’是指依心自性广说。‘在此’是指于意门。‘四十一’是指除五识及意界之外的欲界心,有四十一。‘在此’是指于小速行转起。[小转起]
Etthaca ārammaṇassavā cittassavā atibalavatāya abhivibhūtatā veditabbā. Dubbalepi hi citte pathavipabbatādivasena atibalavantaṃ ārammaṇaṃ ativibhūtaṃnāma hoti. Atibalavante ca citte atisukhumaṃpi nibbānaṃ ativibhūtaṃnāma hotīti. Evaṃ sesesupīti. Vārabhedo panettha anubandhako, visuṃ siddhoti duvidho. Tattha anubandhako cakkhudvārānubandhakādivasena pañcavidho. Ekekasmiñcettha atītagahaṇaṃ, samudāya gahaṇaṃ, vatthugahaṇaṃ, nāmagahaṇanti cattāro cattāro vārā. Tesuca tadārammaṇavārādayo yathārahaṃ yojetabbā. Visuṃ siddho pana diṭṭha vāro, diṭṭhasambandhavāro, sutavāro, sutasambandhavāro, viññātavāro, viññātasambandhavāroti chabbidho hoti. Etthaca saddhā ruci ākāra parivitakkādi vasena pavattavārā viññātavāro, viññāta sambandhavāroti vuttāti daṭṭhabbā. Aṭṭhasāliniyaṃ pana saddhāruciyādiva senagahitaṃ ārammaṇaṃ tathāpi hoti. Aññathāpi hoti. Tasmā aṭṭhakathāyaṃ na gahitanti vuttaṃ. Tathāvā hotu aññathāvā. Vīthicittapavattiyā sati gahetabbameva. Tattha ekekasmiṃvāre tadārammaṇavārādivasena cattāro cattāro vārā. Tesuca kāma mahaggatā nuttara paññatti vasena paccuppannātītānāgatakāla vimuttavasenaca ārammaṇadhammā yathārahaṃ yojetabbāti. Etarahi pana atītabhavaṅgavasena tadārammaṇavasena ca vārabhedaṃ kappenti. Tattha atītabhavaṅgavasena vārabhedakappanaṃ niratthakaṃ. Na hi manodvāre pañcadvāre viya ārammaṇānaṃ khaṇavasena balava dubbalatā sambhavo atthi. Tadā avijjamānānaṃpi atītānāgatānaṃ kālavimuttānañca tattha āpātāgamanatoti. Ettha siyā, ekāvajjanavīthiyā ārammaṇaṃnāma dhammatoca kālatoca abhinna meva icchanti aṭṭhakathācariyā. Imeca sattā taṃ taṃ ākāraṃ sallakkhetvā aññamaññassa cittaṃ jānantiyeva. Paracittaviduniyo pana devatā ākārasallakkhaṇena vināpi jānanti. Tattha paccuppannaṃ parassa cittaṃ jānanakāle āvajjanaṃ bhāvayaṃ parassa cittaṃ attanā sahuppannaṃ. Taṃ vā āvajjati. Udāhu parato taṃ taṃ javanena sahuppannaṃvā. Javanānica yaṃ āvajjanena sahuppannaṃ taṃ vā jānanti, paccekaṃ attanā sahuppannaṃvāti. Kiñcettha, yadi tāva āvajjanena sahuppannaṃ āvajjati jānantica. Evaṃ sati dhammato abhinnaṃ hoti. Kālato bhinnaṃ. Tañhi cittaṃ āvajjanassa paccuppannaṃ hoti. Javanānaṃ pana atītanti. Atha paccekaṃ attanā sahuppannaṃ āvajjati jānantica. Evañca sati kālato abhinnaṃ hoti. Dhammato bhinnameva. Athapi yaṃ paccekaṃ sahuppannaṃ jānanti. Tadeva āvajjati. Evaṃpi bhinnameva hotīti. Ettha aṭṭhakathāyaṃ tāva yaṃ āvajjanena sahuppannaṃ. Tadeva āvajjati jānanticāti dhammato abhinnaṃ vatvā taṃ cittaṃ niruddhaṃpi addhāvasena santativasenaca gahitaṃ javanānaṃpi paccuppannameva hotīti vinicchitaṃ. Ācariyānandamatena pana parassa taṃ taṃ ākāraṃ sallakkhetvā taṃ taṃ adhippāyajānanakāle āvajjanajavanāni paccekaṃ attanā sahuppannaṃ cittaṃ āvajjati jānanti ca. Na cettha dhammato kālatoca bhinnaṃnāma hoti. Sabbesaṃpi hi ārammaṇaṃ cittameva hoti paccuppannañcāti. Naca javanāni nirāvajjanānināma honti. Āvajjanenapi hi cittanteva āvajjitaṃ hoti. Javanānica cittanteva jānantīti. Yadi pana āvajjane na cittanti āvajjite javanāni rūpanti jānanti. Rūpantivā āvajjite cittanti jānanti, nīlantivā āvajjite pītanti jānanti. Evaṃ sati javanāni dhammato nirāvajjanāni nāma honti. Tathā atītanti āvajjite paccuppannanti. Evañca sati tāni kālato nirāvajjanānināma hontīti. Yasmā ca atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayoti paṭṭhāne vutto. Tasmā idha khaṇavaseneva paccuppannaṃ vattuṃ yuttaṃ. Na addhāsantati vasenāti. Itarathā sabba vīthicittavāresupi ārammaṇānaṃ atītādibhāvo addhāsantativaseneva vattabbo siyāti. Gāthāyaṃ tīṇevāti kiccavasena tīṇi eva. Cittuppādā daseritāti cittuppattikkhaṇavasena dasa īritāni kathitāni. Vitthārenāti cittasarūpavitthārena. Etthāti manodvāre. Ekacattālīsāti pañcaviññāṇamanodhātūhi vajjitānaṃ kāmāvacaracittānaṃ vasena ekacattālīsaṃ. Etthāti parittajavanavāre. [Parittavāro]
138“已显现”与“未显现”的差别并不存在,只有单一的“已显现”可得,这是意旨。因为在未显现的所缘上,所谓的安止不可能生起。同样,彼所缘的生起也不存在。因为极度快速的安止速行不会连接彼所缘。在此,二十六种广大与出世间速行中,任何一种速行进入安止路线的,这是关联。无智的二因速行,由于性质不稳固,不能成为安止的无间亲依止,这是就与智相应的八种欲界速行而说的。在“遍作、近行、随顺、种姓这些名称”这句中:通过根平衡等周边部分而作安止、准备安止,因此称为“遍作”。接近安止而行,故为“近行”,意思是近行。而此处的近行,应视为在临近时刻具有能带来安止的能力。即在其生起后不久,安止便有可能发生。“随顺”:通过破除安止生起的敌对法,而随顺安止、利益安止、承载安止,这是含义;在其生起时,没有任何名为敌对的障碍能阻碍安止。“种姓”:通过它,义理被通达、被觉知,即指称、智慧。此两者中,保护、守护“牛”(喻指)的,称为“种姓”,即指微小的出生相续。在此处超越、切断种姓,故为“种姓”。在此,四种速行都可称为遍作速行、或近行速行、或随顺速行。但“种姓”只是最后一个的名称。然而,此处为了统摄四种名称,所以说“遍作、近行、随顺、种姓这些名称”,应如此理解。这样做了之后,诸如“为何第一个先称为遍作?难道其他几个不也在准备安止吗?”之类的诘难便无立足之地。“四次或三次”:即仅四次或仅三次。其中,第一个“仅”字否定了第五个种姓心生起的可能,因为那时速行已被称为“落入有分”了。“颤动”:即动摇。因为超越了欲界种姓后,它无法成为达到更高境界的缘。第二个“仅”字否定了第二个种姓心生起的可能,因为那时未得到修习的随顺,无法使自心之后的那个心获得种姓的状态。由此,便论证了在第五个之后、第四个之前,安止不可能生起。而“或”字则显示:钝根者仅四次,而非三次;利根者仅三次,而非四次。然而在《阿毗达摩义广释》中,似乎依钝根、中根、利根分为三种,允许遍作速行生起五次。但在其他义注中,经过仔细审察后已被否定,所以那种说法不应采纳。
138. Vibhūtāvibhūtabhedo natthi ekaṃ vibhūtameva labbhatīti adhippāyo. Na hi avibhūte ārammaṇe appanānāma sambhavatīti. Tathā tadārammaṇuppādoca natthi. Na hi atisantataraṃ appanājavanaṃ tadārammaṇaṃ anubandhatīti. Tattha hi chabbīsati mahaggata lokuttara javanesu yaṃkiñci javanaṃ appanāvīthimotaratīti sambandho. Ñāṇarahitaṃ dvihetukajavanaṃ athirasabhāvattā appanāya anantarūpanissayo nahotīti vuttaṃ ñāṇasampayutta kāmāvacarajavanānamaṭṭhannanti. Parikammopacārānulomagotratunāmenāti ettha indriyasamatādīhi paritobhāgehi appanā karīyati sajjīyati etenāti parikammaṃ. Appanaṃ upecca caratīti upacāro. Samīpacāroti attho. Samīpacaraṇañcettha āsannekāle appanāvahasamatthabhāvena daṭṭhabbaṃ. Yassa pavattiyā aciraṃ kālaṃ appanā sambhavo hotīti. Anulomanti appanāpavattiyā paccanīkadhammavidhamanena appanāya anukūlaṃ appanāhitaṃ appanā vahanticceva attho, yassa pavattiyā appanā vibandhako paccanī konāma natthīti. Gamīyati bujjhīyati attho etenātivo. Abhidhānaṃ buddhica. Taṃ duvidhaṃpi gavaṃ tāyati rakkhatīti gottaṃ. Paritta jātisaṅkhāto anvayo. Gottaṃ abhibhuyyati chijjati etthāti gotrabhu. Ettha ca cattāripi javanāni parikammajavanānīti vā upacārajavanānitivā anulomajavanānītivā vuccantiyeva. Gotrabhūti pana pacchimasseva nāmaṃ. Idha pana catunnaṃpi nāmānaṃ saṅgahaṇatthaṃ parikammo pacārānuloma gotrabhunāmenāti evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā kasmā pathamameva parikammaṃnāma. Nanu itarānipi appanaṃ parisaṅkharontiyevāti evamādikā codanā anokāsā hotīti. Catukkhattuṃ tikkhattumevavāti catukkhattumevavā tikkhattumevavā. Tattha pathamena eva saddena pañcamaṃ gotrabhusambhavo paṭikkhitto hoti. Tadā hi javanaṃ patitaṃnāma hoti. Pavedhati kampati. Kāmagottaṃ abhikkamitvā uparibhūmantarappattiyā paccayo bhavituṃ na sakkotīti. Dutīyena dutīyaṃ gotrabhu sambhavo paṭikkhitto hoti. Tadā hi aladdhāsevanaṃ anulomaṃ attano anantare cittaṃ gotrabhubhāvaṃ pāpetuṃ na sakkotīti. Eteneva pañcamato paraṃ catutthatoca oraṃ appanāya asambhavo sādhito hotīti. Vāsaddena pana mandapaññassa catukkhattumeva. Na tikkhattuṃ. Tikkhapaññassa tikkhattumeva. Na catukkhattunti dassitaṃ hoti. Aṭṭhasāliniyaṃ pana mandamajjhima mahāpaññavasena tidhā bhinditvā pañcakkhattuṃpi parikammajavanānaṃ uppatti anuññātā viya dissati. Itaraṭṭhakathāsu pana suṭṭhu vicāretvā paṭisiddhattā sā na gahetabbāvāti.
而《分别论注》中
Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
“第六与第七速行,因邻近有分,犹如临崖之人,不能以安止而稳固安住。”
‘‘Chaṭṭhaṃ sattamaṃ bhavaṅgassa āsannabhāvena papātāsannapuriso viya appanāvasena patiṭṭhātuṃ na sakkotī’’ti vuttaṃ.
其中,由于有分近故,意思是由于有分状态的邻近。因为从第五速行开始,速行相续逐渐成为耗尽之速行,并趋向于有分状态。如此,堕崖近人之喻也得以成立。‘灭后即刻’是‘灭后即刻’的断词。‘谁的即刻?’由于未听闻其他,从意义上说,即指灭去的[速行]的即刻。然而,名为安止者,生起时是从第四或第五开始生起,而非从第六或第七。因为即使已得自在,若在第四、第五中未得生起,则完全不会生起;若得生起,则即使一整天也能无间地持续。因此,‘第四或第五’应视为仅就起始而作的限定。正因如此,才会说‘进入安止路’以及‘此后在安止终了时,唯有有分出现’。如果从第五开始,速行被称为已堕,既然如此,为何从那时起,在堕处还有安止速行生起呢?答:放在手中的土块,其堕处名为刚离手时。即便如此,以手力投出的土块仍能远行。在此,土块的速行以手速为根本,手速以身力为根本。其中,安止速行应视为如土块;第四之后的时期如土块的堕处;种姓速行如手速;先前遍作速行之力应视为如身力。初学者的欲界速行之力如仰卧婴儿之力;等至路中的欲界速行之力如成年人之力。又如婴儿所投的土块,刚离手即堕;同样,初学者路中的安止速行,行一次即堕。又如成年人所投的土块,在堕处也不堕,而能远行乃至更远;同样,等至路中的安止速行,能持续长久乃至更久。然而,在根本复注中说:‘安止速行虽在堕处生起,但若未达地界或未得所缘,则不名为堕。’在此或许有人问:为何说从第五开始速行已堕?难道不是正因为未堕,第七速行之思由于极强有力,能迅速在下一生中给予果报,并成为无间业吗?中间的五思,由于没有那样强有力,故在第三生等中迟缓地给予果报,且不成无间。但不应如此看待。因为如果迅速给果就可称为强有力,那么第一思应是最强有力,因为它就在此世给果。然而,在此的结论是:第一思的成熟应视为如一年生草木的成熟;第七思的成熟如二年生[草木];中间诸思的成熟如大树。其中,一年生草木是不坚实的,因不坚实故羸弱、不耐久、不长久,因此它们成熟极快。它们极快地生长、增长、发育,极快地开花、结果、凋落、消失,不能度过一个热季,不能活到第二年。在此,热季应知如死时。二年生者则稍坚实,因稍坚实故稍有力、耐久,因此它们成熟较慢。它们在第一年生长、增长、发育,不能开花或结果,仅在第二年开花、结果、凋落、消失,不能度过第二个热季,不能活到第三年。大树则全然坚实、有力、极长久,因此它们缓慢地成熟。它们在一两年中仅达一搩手或一肘高,不增长发育,不能开花或结果,但能极长久地存续,住立五六百年才凋落。同样,第一速行之思因全然未得习行,故不坚实、无力,不能单独产生一生,也不能度过一个死时,仅在此世或熟果或不熟果而灭尽。第七速行之思因已得习行,故稍坚实,能单独产生一生;且因坚实,故缓慢地成熟,不能在此世熟果,须至他世才熟果。在已堕的速行中,由于是最后速行故羸弱,不能度过第二个死时,仅在第二世或熟果或不熟果而灭尽。其余五中间思,已善得习行,其更缓慢的成熟情况,应依所说之理了知。而且,在此不仅以草木为喻,也应以胎生有情为喻来说明此义。凡任何胎生有情,若为短寿种性,则极快地住胎,极快地分娩,其肢节极快地有力,诸根极快地成熟,当日即能起立行走,摄取食物,于各自境中极快地获得巧慧,极快地衰老、死亡。而长寿种性者,其住胎等一切皆缓慢地成就。在此应知,大善业是住于第七速行位的。因为遍作速行以长久住立之义,如同熟透的稻谷;安止速行以不久住立之义,如同煮熟的米饭,它们也是更不久住的。在第二世或熟果或不熟果而灭尽。即使在此世,若被少许欲贪等敌对法所障碍,它们也会全然不成熟果。因此,以那种方式,它们被称为羸弱。
Tattha bhavaṅgassa āsannabhāvenāti bhavaṅgabhāvassa āsanna bhāvenāti attho. Pañcamajavanato hi paṭṭhāya javanasantānaṃ anupubbena parikkhīṇajavaṃ hoti. Bhavaṅgabhāvatthāya pariṇamatīti. Evañca katvā papātāsannapurisopamāpi upapannā hotīti. Niruddhānantaramevāti niruddhe anantaramevāti padacchedo. Kassa anantaranti, aññassa asutattā niruddhassāti atthato laddhamevāti. Yasmā pana appanānāma uppajjamānā catutthatovā pañcamatovā paṭṭhāya uppajjati. Na chaṭṭhatovā sattamatovā. Sāhi vasībhūtāpi catuttha pañcamesu uppattiṃ alabhamānā sabbaso nuppajjatiyeva. Labhamānā pana divasaṃpi nirantaraṃ pavattatiyeva. Tasmā catutthaṃvā pañcamaṃvāti idaṃ ādimattaniyamanatthaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva hi appanāvīthimotaratīti ca tatoparaṃ appanāvasāne bhavaṅgapātova hotīti ca vakkhatīti. Yadi pana pañcamato paṭṭhāya javanaṃ patitaṃ nāma hoti. Evaṃ sati kasmā tato paṭṭhāya patanakhette appanājavanaṃ pavattatīti. Vuccate, hatthe thapitaleḍḍussa patanakhettaṃnāma hatthato muttamatte hoti. Evaṃ santepi hatthabalena khipitaṃ leḍḍu dūraṃpi gacchatiyeva. Ettha ca leḍḍussa javonāma hatthajavamūlako hoti. Hatthajavoca sarīrabalamūlako. Tattha leḍḍu viya appanājavanaṃ daṭṭhabbaṃ. Leḍḍussa patanakhettaṃ viya catutthato pacchākālo. Hatthajavoviya gotrabhujavo. Sarīrabalaṃ viya purimānaṃ parikammajavanānaṃ balaṃ daṭṭhabbaṃ. Uttānaseyyassa bāladārakassa balaṃ viya ādikammikavīthiyaṃ kāmajavanānaṃ balaṃ. Vuddhipattassa purisassabalaṃ viya samāpattivīthiyaṃ kāmajavanānaṃ balaṃ. Yathā ca bāladārakena khittaṃ leḍḍu hatthato muttamattepi patati. Evaṃ ādikammikavīthiyaṃ appanājavanaṃ ekavāraṃ javitvā patati. Yathāvuddhipattena khittaṃ leḍḍu patanakhettepi apatitvā dūraṃpi dūrataraṃpi gacchati. Tathā samāpattivīthiyaṃ appanājavanaṃ ciraṃpi cirataraṃpi pavattatīti. Mūlaṭīkāyaṃ pana appanājavanaṃ patanakhette pavattaṃpi bhūmantarapattiyāvā ārammaṇantaraladdhiyāvā patitaṃnāma nahotīti vuttaṃ. Ettha siyā, kasmā pañcamato paṭṭhāya javanaṃ patitanti vuttaṃ. Nanu apati tattā eva suṭṭhu balavabhāvato sattamajavanacetanā sīghaṃ anantare bhave vipākadāyinīca ānantariyakammañca hoti. Majjhe pañcacetanā tathā balavabhāvābhāvato cirena tatīyabhavādīsu vipākadāyinīca honti, anantariyabhāvañca na gacchantīti. Nakho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ. Yadi hi sīghaṃ vipākadānatāya balavatīnāma siyā. Evaṃsati paṭhamacetanā sabbabalavatīnāma siyā. Sā hi imasmiṃyeva bhave vipākaṃ detīti. Idaṃ panettha sanniṭṭhānaṃ. Eka vassajīvīnaṃ tiṇarukkhānaṃ pariṇāmoviya pathamacetanāya pariṇāmo daṭṭhabbo. Dvivassajīvīnaṃ viya sattamacetanāya. Mahāsālānaṃ viya majjhimacetanānanti. Tattha ekavassajīvino tiṇarukkhānāma asārā honti. Asārattāca dubbalā anaddhaniyā aciraṭṭhikā. Tasmā tesaṃ sīghatarapariṇāmo hoti. Te hi sīghataraṃ ruhanti. Vuddhiṃ viruḷhiṃ āpajjanti. Sīghataraṃ pupphanti phalanti patanti antaradhāyanti. Ekaṃ nidāghasamayaṃ atikkamituṃ nasakkonti. Dutīyaṃ vassaṃ na pāpuṇanti. Etthaca nidāghasamayo viya maraṇakālo veditabbo. Dvivassajīvino pana thokaṃ sārabhūtā honti. Sārabhūtattāca thokaṃ balavantā addhaniyā. Tato yevacatesaṃ cirapariṇāmo hoti. Te hi pathamaṃ vassaṃ ruhanti vuddhiṃ viruḷhiṃ āpajjanti. Pupphituṃvā phalituṃvā nasakkonti. Dutīyavasseeva pupphanti phalanti patanti antaradhāyanti. Dutīyaṃ pana nidāgha samayaṃ atikkamituṃ na sakkonti. Tatīyaṃ vassaṃ na pāpuṇanti. Mahāsālā pana sabbasārabhūtā honti. Balavantā cirataraṭṭhāyino. Tasmā te saṇikameva pariṇāmaṃ gacchanti. Te hi eka dve vassāni vidatthiratanamattāva honti. Vuddhiṃ viruḷhiṃ nāpajjanti. Pupphituṃvā phalituṃvā na sakkonti. Aticiraṭṭhāyino pana honti. Cha pañca vassasatāni ṭhatvāva patanti. Evameva pathamajavanacetanā sabbaso aladdhāsevanatāya asārā abalā hoti. Visuṃ ekaṃ bhavaṃ nibbattetuṃ ekañca maraṇakālaṃ atikkamituṃ na sakkoti. Imasmiṃ bhaveeva vipaccitvāvā avipaccitvāvā khiyyati. Sattama javanacetanā pana laddhāsevanatāya thokaṃ sārabhūtā hoti. Visuṃ ekaṃ bhavaṃ nibbattetuṃ sakkoti. Sārabhūtattā yevaca saṇikameva pariṇāmaṃ gacchati. Imasmiṃ bhave vipaccituṃ na sakkoti. Bhavantaraṃ patvāva vipaccati. Patitajavanesu pana antima javanatāya dubbalattā dutīyaṃ maraṇakālaṃ atikkamituṃ na sakkoti. Dutīyabhaveeva vipaccitvāvā avipaccitvāvā khiyyati. Avasesānaṃ pana pañcannaṃ majjhimacetanānaṃ suṭṭhu laddhāsevanānaṃ saṇika tara pariṇatabhāvo vuttanayānusārena veditabboti. Naṃ kevalañcettha tiṇa rukkho pamāya pāṇopamāyāpi ayamattho dīpetabbo. Yehikeci gabbhaseyyakā pāṇā appāyukajātikā honti. Te sīghataraṃ gabbhavāsaṃ vasanti, sīghataraṃ vijāyanti. Aṅgamaṅgānica nesaṃ sīghataraṃ thāmagatāni honti. Indriyānica sīghataraṃ paripākagatāni honti. Tadaheva uṭṭhahitvā gacchanti. Gocaraṃ gaṇhanti. Attano attano visaye sīghataraṃ viññuttaṃ āpajjanti. Sīghataraṃ jiṇṇā honti maranti. Dīghāyukajātikānaṃ pana gabbhavāsādīni sabbāni saṇika meva sijjhantīti. Etthaca mahaggata kusalāni sattama javanaṭṭhāne ṭhitānīti veditabbāni. Parikammajavanāni hi ciraṭṭhitikaṭṭhena supakka sālidhaññasadisāni. Appanājavanāni aciraṭṭhitikaṭṭhena supakka sālibhattasadisānīti tānipi acirataraṭṭhitikānieva honti. Dutīye bhave vipaccitvāvā avipaccitvāvā khiyyanti. Imasmiṃ bhavepi appakena kāmacchandādinā paccanīkadhammena paṭibāhitāni sabbaso avipākabhāvaṃ āpajjanti. Tasmātāni tena pariyāyena dubbalāni nāma hontīti.
又因无间业的果报必定确定,若没有时间上的决定,便无法成立。所谓时间上的决定,唯第七速行心才有,而非中间速行心。因为中间速行心并没有‘必定于某一生中成熟’这样的决定。因此,正是由于这两种决定的成立,第七速行心的思才被确定为无间业,而非因为力量更强——对此应作如是定论。然而,《根本复注》中先提出这样的诘问:‘难道不是由于第七速行心思力量强,才具有生报受的性质,也具有无间业性吗?’对此,可能有这样的意旨:以最后速行心思为无间缘,对紧接结生之后生起的果报相续作了充分准备,因此第七速行心思成为生报受且为无间业,并非如未中断的速行心思那样由于力量强——后面这样说。这看来并不合理。因为若如此,那么第一速行心思,由于为谁的果报相续作无间缘而给了充分准备,便应被称为‘现报受’了。而《大复注》中则说:即使力量弱,最后速行心思由于具备决定作用的特殊性,在果报成熟时具有特殊的能力,因此成为生报受且为无间业。‘随其所应’即随各人相应。‘随其志向’即随其将心导向遍相。
Yasmā ca ānantariyakammānaṃ phaladānaniyatatānāma kālaniyamena vinā na sambhavati. Kālaniyamocanāma ekantena sattamajavanasseva hoti. Na majjhimajavanānaṃ. Tesañhi asukasmiṃ bhaveeva vipaccantīti evaṃ niyamo natthīti. Tasmā duvidhassa niyamassa siddhattā eva sattamajavanacetanāya anantariyakammatā siddhā hoti. Na balavataratāyāti niṭṭhametthagantabbanti. Mūlaṭīkāyaṃ pana nanuca sattamajavanacetanāya balavatāya upapajjavedanīyabhāvo hoti ānantariyatāpīti codanaṃ samuṭṭhāpetvā tatthāyaṃ adhippāyo siyā. Paṭisandhiyā anantarapaccayabhāvino vipākasantānassa anantarapaccayabhāvena antimajavanacetanāya susaṅkhatattāsā sattamajaganacetanā upapajjavedanīyā ānantariyakāca hoti. Na apatitajavanacetanā viya balavatāyāti uttaraṃ vadati. Taṃ yuttaṃ viya na dissati. Evañhi sati pathamajavanacetanā kassa anantarapaccayabhāvena susaṅkhatattā diṭṭhadhammavedanīyānāma jātāti vattabbā hotīti. Mahāṭīkāyaṃ pana dubbalāpi antimajavana cetanā sanniṭṭhānakiccavisesayuttatāya phalavipaccane sattivise sayuttā hotīti upapajjavedanīyā ānantariyakāca sā hotīti vuttaṃ. Yathārahanti taṃ taṃ puggalānurūpaṃ. Yathābhinīhāra vasenāti tassa tassa parikammabhāvanā cittassa kasiṇanimittā dīsuvā aniccalakkhaṇādīsuvā abhinīharaṇānurūpaṃ. Appanāvīthinti appanāpabandhaṃ. Idañca anekavāre pavattānaṃ appanājavanānaṃ saṅgahaṇatthaṃ vuttaṃ. Tenevāha tatoparaṃ appanāvasāne bhavaṅgapātova hotīti. Tattha tatoti catutthatovā pañcamato vā. Imasmiṃ atthe sati pañcamevā chaṭṭhevā ekantena bhavaṅgapāto hotīti āpajjati. Tasmā puna appanāvasāneti vuttaṃ. Bhavaṅgapātovahoti. Natthi tadārammaṇuppādoti adhippāyo.
而在《分别论注》中,
Vibhāvaniyaṃ pana
《破迷论》中说:‘有些部派主张,在某些安止速行的情况下,为圆满七速行,即便在安止结束时也有欲界速行生起;他们的说法在此被“唯”字所遮止。’
‘‘Katthaci appanāvāre sattajavana paripūraṇatthaṃ appanāvasānepi kāmāvacarajavanappavattiṃ vadantānaṃ nikāyantarikānaṃ vādo idha evasaddena nivattito’’ti vuttaṃ.
“在那里”是指在那安止速行的回合中。“无间相续生起的速行,不存在所谓的受的差异”,这是针对“喜俱速行之后无间……”等而言。
Tatthāti tasmiṃ appanājavanavāre. Nirantarapavattānaṃ javanānaṃ bhinnavedanatānāma natthīti vuttaṃ somanassasahagata javanā nantarantiādi.
然而,在《分别论注》中
[132] Vibhāvaniyaṃ pana
给出的理由是:“因为受有差异的速行之间,习行缘的关系未被排除。”这种说法并不妥当。
‘‘Bhinnavedanānaṃ aññamaññaṃ āsevanapaccayabhāvassa anuddhaṭattā’’tikāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
在这里,并不以习行缘的关系为判定标准。为什么呢?因为即便是与习行缘相违的果报速行和预备速行之间,乃至它们彼此之间,也必定应当被视为无有差异。所说的‘应当被期望’,即是必定应当被期望的意思。
Na hi idha āsevanapaccayabhāvo pamāṇaṃ. Kasmā, āsevana paccanikānaṃ phalajavanānaṃpi parikammajavanehi aññamaññañca abhinnavedanatāya icchitabbattāti. Pāṭikaṅkhitabbāti avassaṃ icchitabbā.
而《分别论注》中
[133] Vibhāvaniyaṃ pana
说‘应被赞叹’,此说并不善巧。
‘‘Pasaṃsitabbā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为并未见到那样的注释依据。在阿罗汉果位,即使于道心路中,道善心无间之后生起(果心)时,这种前后决定关系也是连同预备速行与安止速行一起而说,故说“唯作速行之后为阿罗汉果”。从乐善心之后,能生起三十二种安止速行;从舍善心之后,能生起十二种;从乐唯作心之后,能生起八种;从舍唯作心之后,能生起六种安止速行——此为衔接。其中,三十二种是指:四种色界善心、十六种道善心、十二种下三果(除去阿罗汉果及一切第五禅)。十二种是指:第五禅的色界、无色界道善心及下三果。八种是指:四种色界唯作心(除第五禅)和四种阿罗汉果。六种是指:第五禅的五种色界、无色界唯作心及阿罗汉果。对于凡夫与有学,从欲界三因善心之后,能生起四十四种安止。对于离欲的阿罗汉,从三因欲界唯作心之后,能生起十四种安止——此为衔接。
Na hi tādiso saṃvaṇṇanāpadeso dissatīti. Arahatta phale maggavīthiyaṃ maggakusalānantaraṃ pavattamānepi ayaṃ pubbāpara niyamo parikammajavanehi eva saha appanājavanānaṃ hotīti katvā kriyajavanānantaraṃ arahattaphalañcāti vuttaṃ. Sukhapuññamhā paraṃ dvattiṃsa appanājavanāni sambhavanti. Upekkhakā puññamhā paraṃ dvādasa, sukhitakriyato paraṃ aṭṭha. Upekkhakā kriyato paraṃ cha appanājavanāni sambhavantīti yojanā. Tattha dvattiṃsāti arahattaphalasabbapañcamajjhānavajjitānaṃ catunnaṃ rūpakusalānaṃ soḷasannaṃ maggakusalānaṃ dvādasannaṃ heṭṭhimaphalānañca vasena dvattiṃsa. Dvādasāti pañcamajjhānikānaṃ rūpārūpamaggakusalānaṃ heṭṭhimaphalānañca vasena dvādasa. Aṭṭhāti pañcamajjhānavajjitānaṃ catunnaṃ rūpakriyānaṃ catunnaṃ arahattaphalānañca vasena aṭṭha. Chāti pañcamajjhānikānaṃ pañcannaṃ rūpārūpakriyānaṃ arahattaphalassaca vasena cha. Puthujjanānaṃ sekkhānañca kāmapuññatihetuto paraṃ catucattālīsa appanā sambhavanti. Vītarāgānaṃ arahantānaṃ tihetukāmakriyato paraṃ cuddasa appanā sambhavantīti yojanā.
139“以一切方式”指以极大等一切方式。“在此”指在如前所述的五门与意门中。然而,在一切处也有“于不可爱”的读法。正因如此,复注中说“在一切处”即指在五门与意门中。“应被希求的”即可爱。被谁所希求?被世间的大众。而且,在那里,不取极优越与极困苦之人,而取中等的大众。因为这样,可爱与不可爱才能善加确定,这在义注中有说。于何种所缘生起善异熟,那本身就名为可爱;于何种所缘生起不善异熟,那本身就名为不可爱。因为,可爱或不可爱的所缘,不可能欺诳异熟心。又说,依门也可知可爱与不可爱性。因此,在系属于根与不系属于根的相续中所生的某个色聚里,于颜色等色中,有些是可爱的,有些是不可爱的;有时是可爱的,有时是不可爱的。其中,“有些可爱,有些不可爱”,例如:在某朵花中,颜色可爱,香不可爱,味不可爱,触不可爱,为粗触。在另一朵花中,颜色也可爱,香也可爱,味等则不可爱。同样,在佛陀身体所生的某个色聚中,颜色可爱,香不可爱。在死黑狗的肿胀尸体中,颜色也是可爱的,香不可爱。因为,如果那颜色是所穿所披衣服的颜色,那衣服就会很昂贵。“有时可爱,有时不可爱”:名为火者,冬天可爱,是乐异熟的缘;夏天不可爱,是苦异熟的缘。冷水,夏天可爱,冬天不可爱。同样,触感舒适的衣服,在身体正常时可爱,触及伤口时不可爱。因此,轻触者觉得可爱,重触者觉得不可爱。“不可爱”即不悦意。于彼不可爱中。“于可爱”指于可爱与中等中,善异熟的五识、领受、推度、彼所缘,这是关联。在此,推度与彼所缘应知唯是舍俱。正因如此,才说“于极可爱等”等。其中,“于极可爱”指于金、银、宝色等,雌黄色等,绢衣色等,以及天女色等,极为世间大众所希求的六所缘。又,因为在此,不可爱所缘的会合,只是不善业感果的时机;可爱所缘的会合,只是善业感果的时机,所以“于不可爱,唯生不善异熟;于可爱,唯生善异熟”,这一决定得以成立。然而,受的决定,应见为:由于异熟心唯依业力而生,极其羸弱,无自力,如同镜中面像一般,只是随所缘而如是如是地安立、施设而取境,故唯依所缘而成立。不仅异熟心如此,而且,依意趣而说:在远离颠倒的漏尽者相续中生起的欲界唯作速行,其受也唯与所缘相应,如“于他们中,亦于喜俱唯作速行之末……”等所说。“于他们中”指于那些异熟心中。“于喜俱唯作速行之末”指于佛陀颜色等极可爱所缘中生起的喜俱唯作速行之末。“于舍俱唯作速行之末”指于不可爱及可爱中等所缘中生起的舍俱唯作速行之末。而且,此“于唯作速行之末的彼所缘决定”,在义注中也有说。义注中确实说:“欲界三因喜俱唯作二心,对五种喜俱异熟,依彼所缘力,为无间缘”等。这是依自然方式生起的唯作速行而说。然而,依色、心增上而生起的唯作速行,于可爱也有舍受相应,于不可爱也有喜受相应。正如所说:
139.Sabbathāpīti atimahantādinā sabbapakārenapi. Etthāti etesu yathāvuttesu pañcadvāra manodvāresu. Sabbatthāpi pana aniṭṭhe tivā pāṭho. Teneva ṭīkāsu sabbatthāpīti pañcadvāra manodvārepīti vuttaṃ. Icchitabbanti iṭṭhaṃ. Kena icchitabbanti. Lokiyamahājanena. Tattha ca atiukkaṭṭhe atiduggateca jane agahetvā majjhimakena mahājanena. Evañhi sati iṭṭhāniṭṭhānaṃ suṭṭhuvavatthānaṃ hotīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Yasmiṃ ārammaṇekusala vipākaṃ uppajjati, tadeva iṭṭhaṃnāma. Yasmiṃ pana akusalavipākaṃ uppajjati, tadeva aniṭṭhaṃnāma. Na hi sakkā iṭṭhaṃvā aniṭṭhaṃvā ārammaṇaṃ vipākacittaṃ vañcetuntica. Apica dvāravasenāpi iṭṭhāniṭṭhatā veditabbāti ca vuttaṃ. Tasmā indriyānindriyabaddhasantānagate eke kasmiṃ rūpakalāpe vaṇṇādīsu rūpesu kiñci iṭṭhaṃ hoti. Kiñci aniṭṭhaṃ. Kadāci iṭṭhaṃ hoti. Kadāci aniṭṭhaṃ, tattha kiñci iṭṭhaṃ hoti kiñci aniṭṭhanti yathā kiṃsmiṃci ekasmiṃ pupphe vaṇṇo iṭṭho. Gandho aniṭṭho, raso aniṭṭho, phoṭṭhabbo aniṭṭho, kharasamphasso. Kiṃsmiṃci vaṇṇopi iṭṭho, gandhopi iṭṭho, rasādayo aniṭṭhāyeva. Tathā buddhassa sarīragatepi ekasmiṃ kalāpe vaṇṇo iṭṭho hoti. Gandho aniṭṭho. Matakaṇhasunakhassa uddhumātasarīrepi vaṇṇo iṭṭho hoti. Gandho aniṭṭho. So hi vaṇṇo yadi nivatthapārutassa vatthassa bhaveyya. Taṃ vatthaṃ mahagghaṃ hotīti. Kadāci iṭṭhaṃ kadāci aniṭṭhanti aggināma hemante iṭṭho sukhavipākassa paccayo. Gimhe aniṭṭho dukkhavipākassa paccayo. Sītudakaṃ gimhe iṭṭhaṃ. Hemante aniṭṭhaṃ. Tathā sukha samphassaṃ vatthaṃ pakatikāye iṭṭhaṃ hoti. Vaṇaṃ patvā aniṭṭhaṃ. Tenavā saṇikaṃ phusantassa iṭṭhaṃ, gāḷhaṃ phusantassa aniṭṭhanti. Naiṭṭhanti aniṭṭhaṃ. Tasmiṃ aniṭṭhe. Iṭṭheti iṭṭhamajjhatte, kusalavipākāni pañcaviññāṇa sampaṭicchana santīraṇa tadārammaṇānīti sambandho. Santīraṇa tadārammaṇāni cettha upekkhāsahagatānieva veditabbāni. Tenevāha atiiṭṭhepanātiādi. Tattha abhiiṭṭheti suvaṇṇa rajata maṇivaṇṇādike haritālavaṇṇādike koseyya vatthavaṇṇādi ke devaccharāvaṇṇādikeca ativiya lokiyamahājanena icchitabbe chaḷārammaṇe. Yasmā cettha aniṭṭhārammaṇa samāyogo akusalakammasseva vipaccanokāso hoti. Iṭṭhārammaṇasamāyogoca kusalakammasseva, tasmā aniṭṭhe akusalavipākāneva. Iṭṭhe kusalavipākānevāti ayaṃ niyamo siddho. Vedanāniyamo pana ādāse mukhanimittassa viya attano ussāha balena vinā kevalaṃ kammabalena nibbattānaṃ vipākānaṃ paridubbalattā tathā tathā kappetvā pakappetvā gahaṇā bhāvato yathārammaṇameva siddho hotīti daṭṭhabbaṃ. Na kevalañca vipākānaṃ eva. Athakho vipallāsarahite khiṇāsavasantāne pavattānaṃ kāmakriyajavanānaṃ viyathārammaṇameva vedanāyogo hotīti adhippāyena vuttaṃ tatthāpi somanassasahagata kriyajavanāvasāne tiādi. Tatthāpīti tesu vipākesupi. Somanassasahagata kriya javanā vasāneti buddhavaṇṇādike atiiṭṭhārammaṇe pavattānaṃ somanassa sahagata kriyajavanānaṃ avasāne. Upekkhāsahagata kriya javanā vasāneti aniṭṭhe iṭṭhamajjhatteca pavattānaṃ upekkhāsahagatakriyajavanānaṃ avasāne. Ayañca kriyajavanāvasāne tadārammaṇaniyamo aṭṭhakathāyaṃpi vuttoyeva. Vuttañhi tattha kāmāvacara tihetuka somanassa sahagatakriyadvayaṃ tadārammaṇavasena pañcannaṃ somanassasahagata vipākānaṃ anantarapaccayotiādi. Idañca pakatinīhārena pavattānaṃ kriyajavanānaṃ vasena vuttaṃ. Tathā rūpena pana cittātisaṅkhārena pavattānaṃ kriyajavanānaṃ iṭṭhepi upekkhāvedanāyogo aniṭṭhepi somanassa vedanāyogo hotiyeva. Yathāha –
“阿难,怎样是圣者、已修习根者呢?阿难,此处,比丘以眼见色已,生起可意的,生起不可意的,生起可意与不可意的。他若希望:‘愿我于厌恶中作不厌恶想而住’,便于彼处作不厌恶想而住。他若希望:‘愿我于不厌恶中作厌恶想而住’,便于彼处作厌恶想而住。”
Kathañcānanda ariyo hoti bhāvitindriyo. Idhānanda bhikkhuno cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati manāpaṃ uppajjati amanāpaṃ. Uppajjati manāpāmanāpaṃ. So sace ākaṅkhati paṭikūle appaṭikūlasaññī vihareyyanti. Appaṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati appaṭikūle paṭikūla saññī vihareyyanti. Paṭikūlasaññī tattha viharatīti.
全部内容应引据《上分五十经》中的《根修习经》。经中说“可意生起,不可意生起,可意不可意生起”,借此显示漏尽者依其自然方式,于可意所缘有喜俱速行,于不可意所缘有舍俱速行。而“他希望如此:我应于厌恶中作不厌恶想而住”、“他于彼处作不厌恶想而住”等语句,则说明当他们作那样的心造作时,即使对可意所缘也有舍俱速行,即使对不可意所缘也有喜俱速行。在《常住处经》中,以“于此,比丘眼见色已,不喜、不忧,舍念正知而住”等方式,于六根门遮止了喜俱,这应理解为是依他们当时那种心造作的偏重而说的。或者,因为漏尽者见佛像等、见适宜精勤之处等时,确实会有喜悦,所以,这完全只是针对那些成为贪等基础的色所缘等可意不可意所缘而说,也是合理的。此处应依《无碍解道》的方法,以“如何于厌恶中作不厌恶想而住?对不可意事,以慈心遍满,或以界作意。如是于厌恶中作不厌恶想而住。如何于不厌恶中作厌恶想而住?对可意事,以不净心遍满,或以无常作意。如是于不厌恶中作厌恶想而住”等,来理解这里所谓的“那样的心造作”。
Sabbaṃ uparipaṇṇāsake indriyabhāvanāsuttaṃ āharitabbaṃ. Tattha uppajjati manāpaṃ uppajjati amanāpaṃ. Uppajjati manāpāmanāpanti etena khīṇāsavānaṃ kāmakriyajavanānaṃ pakatinīhārena iṭṭhe so manassayogo aniṭṭhe upekkhā yogo dassito hoti. Sosace ākaṅkhati paṭikūle appaṭikūlasaññī vihareyyanti. Appaṭikūlasaññī tattha viharatītiādinā pana tesaṃ tathārūpe cittābhisaṅkhāre sati iṭṭhepi upekkhāyogo aniṭṭhepisomanassa yogo vutto hotīti. Yaṃ pana khīṇāsavānaṃ satatavihārasutte idha bhikkhunā rūpaṃ disvā neva sumano hoti. Na dummano. Upekkhako viharati sato sampajānotiādinā chasudvāresu somanassa paṭikkhipanaṃ vuttaṃ. Taṃpi tesaṃ tathā rūpacittābhisaṅkhārabāhullavasena vuttanti gahetabbaṃ. Yasmā vā khīṇālavāpi buddharūpadassanādīsu padhānasāruppaṭṭhānadassanādīsu ca somanassitā hontiyeva. Tasmā kevalaṃ rāgādivatthu bhūtāni rūpārammaṇādīni iṭṭhāniṭṭhāni sandhāya idaṃ vuttantipi yuttaṃ. Ettha ca. Kathaṃ paṭikūle appaṭikūlasaññī viharati. Aniṭṭhasmiṃ vatthusmiṃ mettāyavā pharati. Dhātutovā upasaṃharati. Evaṃ paṭikūle appaṭikūlasaññī viharati. Kathaṃ appaṭikūle paṭikūlasaññī viharati iṭṭhasmiṃ vatthusmiṃ asubhāyavā pharati. Aniccato vā upasaṃharati. Evaṃ appaṭikūle paṭikūlasaññī viharatītiādinā paṭisambhidāmagganayena idha tathārūpo cittābhisaṅkhāro nāma veditabbo. Apare pana vadanti-khīṇāsavā yadā devaccharā vaṇṇādikaṃ atiiṭṭhārammaṇaṃ āpātamā gacchati. Tadā tattha asubhāyavāpharanti. Aniccatovā upasaṃharanti tattha aniṭṭhabhūtaṃ asubha lakkhaṇaṃvā aniccalakkhaṇaṃvā upekkhā kriya javanānaṃ ārammaṇaṃ hoti. Na atiiṭṭhārammaṇabhūtaṃ devaccharāvaṇṇādikaṃ.
同样地,当极为不可意的所缘——如愤怒者、麻风病人的身体等——呈现在眼前时,他们便对此以慈心遍满,或作界作意。此时,成为可意的无嗔等相本身,成为唯作喜俱速行的所缘,而并非那极为不可意的愤怒、麻风病人的身体等。因此,那些速行心如同欲界果报心一样,恒时与所缘相应的受相应——这样的说法并不合理。因为这些相并不能脱离天女容貌等而单独获得,而是与它们一同获得。是故,如同在注释书中所说,通过见利益与见修习的前后差别,即使对极为不可意的膨胀尸等,也会有喜生起;又如同经典所载,大目犍连尊者由于见“佛已善觉”及见自身成就,对于不可意的骨锁饿鬼相,也有喜生起;再如注释书所载,大迦叶尊者通过那样的心造作,对于从麻风病人手中得来的不可意的腐粥,也有喜生起。同样地,此处应当这样看待:不净遍满等心造作,是对于极可意所缘生起唯作舍俱速行、对于极不可意所缘生起唯作喜俱速行的条件。因为,所谓所缘的可意与不可意性,是依世间大众的意乐而安立的,是肤浅的,是颠倒法与烦恼的所依。正如所说:“其中,什么是劣色?即那些被诸有……”
Tathā yadā kudhibhakuṭṭhasarīrādikaṃ atianiṭṭhārammaṇaṃ āpātamāgacchati. Tadā tattha mettāyavā pharanti. Dhātutovā upasaṃharanti. Tattha iṭṭhabhūtaṃ averatāvādilakkhaṇameva somanassakriyajavanānaṃ ārammaṇaṃ hoti. Na atianiṭṭhabhūtaṃ kudhita kuṭṭhasarīrādikaṃ. Tasmā tāni javanāni kāmavipākāniviya sabbadāpi ārammaṇānurūpameva vedanāyuttāni hontīti. Taṃ nayujjati. Na hi tāni lakkhaṇāni devaccharāvaṇṇādīhi vinā visuṃ labbhanti. Tehi pana saheva labbhanti. Tasmā yathā ānisaṃsadassanena bhāvanāya pubbāpariyavisesadassanenaca uddhumātakādīsu ati aniṭṭhesupi somanassuppatti aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Yathāca mahā moggalānattherassa buddhasubuddhatādassanena attasampattidassanenaca aniṭṭhabhūtepi aṭṭhikaṅkalikapetarūpe somanassuppatti pāḷiyaṃ vuttā. Yathā ca mahākassapattherassa tathārūpena cittābhi saṅkhārena kuṭṭhino hatthato laddhe aniṭṭhabhūte pūtikummāsepi somanassuppatti aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Evamevaṃ idhapi asubhapharaṇādiko cittābhisaṅkhāro atiiṭṭhe upekkhājavanānaṃ atianiṭṭheca somanassajavanānaṃ uppattiyā paccayo hotīti daṭṭhabbaṃ. Ayañhi ārammaṇānaṃ iṭṭhāniṭṭhabhāvonāma lokiyamahājanānaṃ icchāvasena siddho hoti agambhīro vipallāsadhammānaṃ kilesānañca vatthubhūto. Yathāha-tattha katamaṃ rūpaṃ hīnaṃ. Yaṃ rūpaṃ tesaṃ tesaṃ sattānaṃ uññātaṃ avaññātantiādi. Ettha hi tesaṃ tesaṃ sattānanti etena ārammaṇadhammānaṃ iṭṭhāniṭṭhabhāvo nāma lokiyamahājana sammutiyā siddhoti dasseti. Tasmā yañca appahīnavipallāsānaṃ lokiyamahājanānaṃ devaccharāvaṇṇā dīsu ati iṭṭhesu atiiṭṭhākārato gahaṇaṃ. Yañca buddhavaṇṇā dīsu atiiṭṭhesu aniṭṭhākārato gahaṇaṃ. Tadubhayaṃpi tesaṃ vipallāsavaseneva hoti. Yaṃpana paññavantānaṃ buddhasāvakānaṃ devaccharāvaṇṇādīsu aniṭṭhākārato gahaṇaṃ. Yañca buddhavaṇṇādīsu atiiṭṭhākārato gahaṇaṃ. Tadubhayaṃpi paññābaleneva hotīti veditabbaṃ.
而在《破迷论》中
[134] Yaṃ pana vibhāvaniyaṃ
有言:‘然而,善与不善在未断颠倒的相续中流转时,即使对极可意事,也会执取为可意、中等、不可意相;即使对不可意事,也会执取为可意、极可意、中等相。’
‘‘Kusalākusalānaṃ pana appahīnavipallāsesu santānesu pavattiyā atiiṭṭhepi iṭṭhamajjhattaaniṭṭhākārato aniṭṭhepi iṭṭhaiṭṭhamajjhattākārato gahaṇaṃ hotīti’’ vuttaṃ.
有言:‘漏尽者已断心颠倒,唯作速行心便如其各自所缘而转起。’此说当须审察。
‘‘Khīṇāsavānaṃ cittavipallāsābhāvena kriyajavanānipi yathārammaṇameva pavattantī’’ti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbameva.
那些缺乏法眼者,正是因有颠倒,才随心而转、随所缘而转,因此善与不善心大多各随其缘而转起;唯作速行心则不然。因为漏尽者对世间大众共许的可意与不可意事,并不随心而转,亦不随所缘而转。正如所说:
Ye hi te dhamma cakkhurahitā honti. Teyeva vipallāsa vasena cittavasānugā ārammaṇavasānugāca hontīti kusalā kusalāniyeva yebhuyyena yathārammaṇaṃ pavattanti. Na pana kriya javanāni. Na hi khīṇāsavā lokiyamahājanasammatesu iṭṭhāniṭṭhesu cittavasānugā ārammaṇavasānugāca hontīti. Yathāha –
色、声、香、味、触,及合意者;
于可意与不可意法,智者皆无动摇。
Rūpā saddā gandhā rasā, phoṭṭhabbāca manoramā; Iṭṭhadhammā aniṭṭhāca, na pavedhanti paṇḍitāti.
因此,喜俱唯作速行之后,彼分心也唯与喜受及舍受相应。舍俱唯作速行之后也是如此。然而,《根本复注》依据《发趣论》则说:“善与不善灭已,果报作为彼分心生起”,所以只说到善与不善之后有彼分心,并未见到在无记之后,或在任何唯作之后有彼分心的说明。而且不曾那样说也是有其理由的:因为这是有分心的缘故,并非如同顺流而下,而是如同逆流而上一般——带有波动影响的速行紧随其后,这才合理。然而,对于具足六支舍的漏尽者,其寂静行为的唯作速行并不产生波动影响。因此,唯作速行之后有彼分心的施设应当被审察——这是(复注)所说的。而在《发趣论》的善三法问分中,于所缘缘分别里以三个无记词结尾的那些段落中,有学与凡夫的彼分心是主要的,而非善速行。因此,在这两个段落中,不论是“有学或凡夫观善为无常”,还是“味著善”等,说明之后,又说“善灭已、不善灭已,果报作为彼分心生起”。然而,阿拉汉的速行与彼分心都是主要的,因此只说“阿拉汉观善为无常、苦、无我”,并没有说“唯作无记灭已,果报作为彼分心生起”。如果那样说,怎能以彼分心为主呢?又,在
Tasmā somanassa kriya javanānantaraṃpi tadārammaṇāni somanassupekkhā vedanāyuttāni eva siyuṃ. Tathā upekkhākriyajavanānantaraṃpīti. Mūlaṭīkāyaṃ panettha paṭṭhāne-kusalākusale niruddhe vipāko tadārammaṇatāuppajjatīti kusalakusalānantaraṃ eva tadārammaṇaṃ vuttaṃ. Na abyākatānantaraṃ naca katthaci kriyānantaraṃ tadārammaṇassa vuttaṭṭhānaṃ dissati. Vijjamāneca tasmiṃ avacane kāraṇaṃnatthi. Bhavaṅgañcanāmetaṃ nadisotoviya paṭisotagāmināvaṃ savipphārikaṃ evajavanaṃ anubandhatīti yuttaṃ. Na pana chaḷaṅgupekkhāvato khīṇāsavassa santavuttikriyajavanaṃ. Tasmā kriyajavanānantaraṃ tadārammaṇavidhānaṃ upaparikkhitabbanti vuttaṃ. Paṭṭhāne pana kusalattike pañhā vāre ārammaṇapaccayavibhaṅge tīsu abyākatapadāvasānavāresu sekkhaputhujjanānaṃ tadārammaṇameva padhānaṃ hoti. Na kusalā kusalajavanaṃ. Tasmā dvīsupi vāresu sekkhāvā puthujjanāvā kusalaṃ aniccato vipassanti kusalaṃ assādentītiādikaṃ vatvā punaca kusale niruddhe akusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatīti vuttaṃ. Arahato pana javanaṃpi tadārammaṇaṃpi padhāna meva hoti. Tasmā arahā kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassati icceva vuttaṃ. Napana vuttaṃ kriyābyākate niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatīti. Yadi cetaṃ vucceyya tadārammaṇameva padhānaṃ kataṃnāma siyā. Avuttepica tasmiṃ vipassatīti iminā tadārammaṇaṃpi gahitameva hotīti. Tasmā yaṃ vuttaṃ paṭṭhāne kusalā.La. Uppajjatīti kusalākusalānantarameva tadārammaṇaṃ vuttaṃ. Na abyākatānantarantica. Vijjamāneca tasmiṃ avacane kāraṇaṃ natthīti ca vuttaṃ. Taṃ na yujjatiyeva. Anantarapaccayavibhaṅgesu pana kusalaṃ vuṭṭhānassa akusalaṃ vuṭṭhānassa kriyaṃ vuṭṭhānassātica vipākadhammadhammā khandhā vuṭṭhānassa nevavipāka nāvipākadhammadhammā khandhā vuṭṭhānassātica evamādinā kriyajavanānantaraṃ bhavaṅgena saha tadārammaṇassapi vuṭṭhānanāmena vuttaṭṭhānaṃ dissatiyeva. Tasmā yañca vuttaṃ na katthaci kriyānantaraṃ tadārammaṇassa vuttaṭṭhānaṃ dissatīti. Taṃpi na yujjatiyeva. Naca chaḷaṅgupekkhāva to khīṇāsavassa santavuttipi kriyajavanaṃ savipphārikaṃ na hoti. Kusalajavanassa viya tassapi oḷārikakāyavacī payogasamuṭṭhā panatoti.
然而,应当加以辨明:
[135] Vibhāvaniyaṃ pana
复注师在回答时这样说:“如果说在无记之后也有彼分心,那就会认为在微小所缘的确定之后也有它的生起,因而没有说唯作速行之后有彼分心。”这一说法并不妥当。
Ṭīkāvādassa uttaraṃ vadantena yaṃ vuttaṃ ‘‘yadi abyākatā nantaraṃpi tadārammaṇaṃ vucceyya. Parittārammaṇe voṭṭhabbanā nantaraṃpi tassa pavattiṃ maññeyyunti kriyajavanānantaraṃ tadā rammaṇaṃ na vutta’’nti. Taṃ na sundaraṃ.
因为在此《发趣论》中,并没有所谓“这是所说的,那是未说的”这样的分别。而且,在依“阿罗汉不观照善法为无常、苦、无我”等而说观行之处,也不存在五门、小所缘、转起回合的过失。它们唯与忧俱、与舍俱,而非与喜俱。为什么呢?因为喜与忧是互相违逆的。正因如此,在《发趣论》中才没有说它们彼此互为无间缘。在此,长老通过显示唯在唯作速行与忧俱速行之后才有彼所缘的决定,而表明了其余善、不善速行之后并无那样的决定。因此,在十八种速行——即八种欲界善心、八种贪根心、两种痴根心——之后,随顺所缘,一切彼所缘和有分都会生起。然而,大多在不善速行之后,彼所缘唯是无因的;在二因速行之后,唯是二因的;在三因速行之后,唯是三因的,这是大致的规律。但是,对于通常多起二因或三因善速行的人,当他偶尔生起不善速行时,在不善速行之后,也会生起二因或三因的彼所缘。对于通常多起不善速行的人,当他偶尔生起二因或三因善速行时,在善速行之后,也会生起无因的彼所缘。这在《发趣论》中确实说过:‘于无因蕴观无常……忧生起;于善、不善灭后,有因的异熟生起为彼所缘;无因的异熟生起为彼所缘。’因为,名为彼所缘的这些心,虽由同一个令生结生的业所产生,但在不同的路心中却呈现出种种不同的样貌。至于由种种不同的令转起异熟生的业所产生的,就更不用说了。因此,由于在忧俱之后绝不会有喜俱生起,所以,对于喜俱结生者——即以四种喜俱大异熟心中的某一种而结生的有情——来说,彼所缘的生起条件,也就是彼所缘的生起本身。所谓‘任何’——在可爱、不可爱的色所缘等中,无论哪一种。‘先前熟习的’——即在此生中,于彼刹那之前的诸刹那,以屡屡执取的方式而熟习的,意思是‘常常串习的’。‘小所缘’——即作为小法的所缘。‘缘取……之后’——即攀缘之后。‘舍俱推度’——在两种舍俱推度心中,于可爱所缘为善异熟,于不可爱所缘为不善异熟,即舍俱推度心。然而,对于那些通常多起其余四种舍俱异熟心的人来说,那些心也不会成为来客有分,所以不应说。但在注释书中,依大法护长老的主张,由于随顺了大致的规律,所以只说了与不善速行相应的无因舍俱推度二心。正因如此,后来在诸长老讨论之处,显示了那位长老主张‘唯在不善速行之后才有无因彼所缘’的说法是不圆满的之后,注释书中说:‘当善速行之间偶尔生起不善速行时,在善速行终了时如同惯习的那样,在不善速行终了时,有因的彼所缘是合理的。’在彼所缘合理的情况下,这也确实是合理的。因此,应知六种舍俱异熟心都会成为来客有分。在此,首先对于舍俱结生者,即使在极广大且明显的佛陀功德等极可爱所缘上生起忧俱时,也没有彼所缘的生起,所以在忧俱速行之后,只有落入有分。然而,对于喜俱结生者,当他在一切可爱、不可爱、广大、不明显以及六种所缘上生起忧俱时,既没有彼所缘的生起,也没有根本有分的生起,因此在忧俱之后,会依其所宜,在六种舍俱异熟心中,有一种作为来客有分而生起。同样地,当这位喜俱结生者在佛陀功德等极可爱、极广大、极明显的所缘上,或在广大、概念等六种所缘上生起忧俱时也是如此。在此,因为在阿毗达摩的《界分别》中说:‘于一切法,首先有作意。’在《大因缘经》中也说:‘贤友,当内眼根不坏,外色境现前,但没有相应的作意时,则相应的识分不会显现。贤友,当内眼根不坏,外色境现前,且有相应的作意时,则相应的识分会显现。贤友,当内耳根……鼻根……舌根……身根……意根不坏,外法境现前,但没有相应的作意时,则相应的识分不会显现。贤友,当内意根不坏,外法境现前,且有相应的作意时,则相应的识分会显现。’因此,名为路心的诸心,没有转向是不可能生起的。如果由转向心以法性或以时间决定了某一所缘而转向,那么那些路心也就只执取那个所缘;如果未作决定而转向任何所缘,那么那些路心也就执取与转向相应的那类所缘。然而,应当了知,在同一个转向路心中,并非所有的路心都因转向心、或彼此之间、或因法性、或因时间而具有不同的所缘。
Na hi paṭṭhāne imasmiṃ vutte idaṃnāma maññeyyunti avuttaṃnāma atthi. Na ca arahā kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassatītiādinā vipassanācāravasena vuttaṭṭhāne pañcadvārika parittārammaṇa vārapasaṅgo atthīti. Domanassa.La. Upekkhā sahagatāneva bhavanti. Na somanassasahagatāni. Kasmā, somanassa domanassānaṃ aññamaññaviruddhattā. Teneva hi paṭṭhāne tesaṃ itarītarānantarapaccayatā navuttāti. Etthaca kriyajavana domanassajavanāna meva anantaraṃ tadārammaṇa niyamaṃ dassentena therena itaresaṃ kusalākusalajavanānaṃ anantaraṃ pana tādiso niyamo natthīti dassito hoti. Tasmā aṭṭhannaṃ kāmakusalānaṃ aṭṭhannaṃ lobhamūlānaṃ dvinnaṃ mohamūlānanti aṭṭhārasannaṃ javanānaṃ anantaraṃ ārammaṇānurūpaṃ sabbāni tadārammaṇāni bhavaṅgāni ca pavattanti. Yebhuyyena pana akusalajavanānantaraṃ tadārammaṇaṃ ahetukameva. Dvihetukajavanānantaraṃ dvihetukameva. Tihetukajavanānantaraṃ tihetukamevāti ayaṃ yebhuyyaniyamo. Yassa pana dvihetukānivā tihetukānivā kusalajavanāni bahulaṃ samudācaranti. Tassa kadāci akusalajavanesu javitesu akusalānantaraṃpi dvihetukānivā tihetukānivātadārammaṇāni pavattanti. Yassa akusalajavanāni bahulaṃ samudācaranti. Tassa kadāci dvihetukesuvā tihetukesuvā kusalajavanesu javitesu kusalānantaraṃpi ahetukatadārammaṇāni pavattanti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne-ahetuke khandhe aniccato.La. Domanassaṃ uppajjati. Kusalākusale niruddhe sahetuko vipāko tadā rammaṇatā uppajjati. Ahetuko vipāko tadārammaṇatā uppajjatīti. Ekānihi tadārammaṇānināma paṭisandhijanakena ekena kammena nibbattānipi nānāvīthīsu nānāppakārāni honti. Pavatti vipākajanakehi pana nānākammehi nibbatthesu vattabbameva natthīti. Tasmāti yasmā domanassānantaraṃ somanassuppatti nāma natthi, tasmā. Somanassapaṭisandhikassāti catūsu somanassamahā vipākesu ekamekena gahita paṭisandhikassa sattassa. Tadārammaṇasambhavoti tadārammaṇuppatti kāraṇaṃ. Tadārammaṇuppatti yevavā. Yaṃkiñcīti iṭṭhāniṭṭhabhūtesu rūpārammaṇādīsu yaṃkiñci. Paricitapubbanti imasmiṃ bhaveyeva taṅkhaṇato purimakhaṇesu gahaṇa bahulatā vasena paricitaṃ. Abhiṇhasevitanti attho. Parittārammaṇanti parittadhammabhūtaṃ ārammaṇaṃ. Ārabbhāti ālambitvā. Upekkhāsahagata santīraṇanti dvīsu upekkhāsahagatasantī raṇesu iṭṭhe kusalavipākaṃ aniṭṭhe akusalavipākaṃ upekkhā sahagata santīraṇaṃ. Yesaṃ pana pakatiyā itarāni cattāri upekkhāsahagata vipākāni bahulaṃ pavattanti. Tesaṃ tānipi āgantukabhavaṅgaṃ nahontīti na vattabbāni. Aṭṭhakathāyaṃ pana mahādhammarakkhitattheravāde yebhuyyaniyamasote patitattā akusalajavanānurūpaṃ ahetukaṃ upekkhā santīraṇa dvaya meva vuttaṃ. Teneva hi parato theravādānaṃ vicāritaṭṭhāne akusalajavanānantaraṃ ahetuka tadārammaṇa meva dīpentassa tassa theravādassa aparipuṇṇavādabhāvaṃ dassetvā yadā kusalajavanānaṃ antarantarā akusalaṃ javati, tadā kusalāvasāne āciṇṇa sadisameva akusalāvasāne sahetukaṃ tadārammaṇaṃ yuttanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Tadārammaṇecayutte etaṃpi yujjatiyeva. Tasmā chapi upekkhāsahagatavipākāni āgantukabhavaṅgaṃ hontiyevāti daṭṭhabbaṃ. Etthaca upekkhāpaṭisandhikassa tāva atimahantāti vibhūtesupi buddhavaṇṇādīsu abhiiṭṭhārammaṇesu domanassaṃ uppādentassa tadārammaṇasambhavo natthīti domanassa javanānantaraṃ bhavaṅgapātova hoti. Somanassapaṭisandhikassa pana sabbesupi iṭṭhāniṭṭhabhūtesu mahantesu avibhūtesuca chaḷārammaṇesu domanassa uppādentassa neva tadārammaṇasambhavo atthi. Nacamūlabhavaṅga sambhavoti katvā domanassānantaraṃ chasu upekkhāsahagatavipākesu yathārahaṃ ekaṃ āgantuka bhavaṅgabhāvena pavattati. Tathā tasseva buddhavaṇṇādīsu atiiṭṭhabhūtesu atimahantesu ativibhūtesuca chaḷārammaṇesuvā mahaggatapaññattīsuvā domanassaṃ uppādentassāti. Ettha ca yasmā abhidhamme dhātuvibhaṅge sabbadhammesuvā pana pathama samannāhāroti vuttaṃ. Mahāhatthipadopama sutteca ajjhatti kañceva āvuso cakkhu aparibhinnaṃ hoti. Bāhirāca rūpāāpātaṃ āgacchanti. Noca tajjo samannāhāro hoti. Neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yatoca kho āvuso ajjhattikañceva cakkhu aparibhinnaṃ hoti. Bāhirāca rūpā āpāta māgacchanti. Tajjoca samannāhāro hoti. Evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Ajjhattikañceva āvuso sotaṃ.La. Ghānaṃ.La. Jivhā.La. Kāyo.La. Mano aparibhinno hoti. Bāhirāca dhammā āpātaṃ āgacchanti. Noca tajjo samannāhāro hoti. Neva tāva tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hoti. Yatoca kho āvuso ajjhattikoceva mano aparibhinno hoti. Bāhirāca dhammā āpātaṃ āgacchanti. Tajjoca samannāhāro hoti. Evaṃ tajjassa viññāṇabhāgassa pātubhāvo hotīti vuttaṃ. Tasmā vīthicittānināma āvajjanenavinānauppajjanti. Sace āvajjanena dhammatovā kālabhovā yaṃyaṃ niyametvā āvajjitaṃ hoti. Taṃ tadeva tānipi gaṇhanti. Yadi aniyametvā yaṃkiñci āvajjitaṃ hoti. Tānipi āvajji tappakārameva gaṇhanti. Na pana ekāvajjana vīthiyaṃ sabbāni vīthicittāni āvajjanenavā aññamaññaṃvā dhammatovā kālatovā bhinnā lambaṇāni hontīti veditabbanti.
于此或有疑:若此客生有分在单一路径的起始,不取以转向转向的所缘,而取其他任何先前熟悉的微细所缘而生起,如是则应说此是无转向,且与转向等在法与时间上应说为所缘有别。确实如此,然而正如在道心路中的种姓与净心、在果等至心路中的果心、以及从灭尽定出定者的果心,皆是无转向且所缘有别,如是此客生有分亦无无转向与所缘有别的过失。又,于某一有中,有分与结生在法与所缘上无别,此于各处所说,是就根本有分而言;而这是客生有分,故无过失。‘以彼为无间缘’:即以彼客生有分为自无间缘。诸师虽作如是说,然其意趣是:在圣典及大注释中并无此定说。他们主张唯于欲界速行结束时才有彼所缘,而非于广大与无上速行结束时。何以故?因为唯欲界速行有动荡,其余则无动荡故。
Ettha siyā. Yadi ce taṃ āgantukabhavaṅgaṃ ekavīthiyaṃ ādimhi āvajjanena āvajjitaṃ ārammaṇaṃ agahetvā aññaṃ yaṃ kiñci paricitapubbaṃ parittārammaṇaṃ ārabbha uppajjati. Evaṃ sati nirāvajjanaṃnāma etaṃ siyā. Āvajjanādīhica saddhiṃ dhammato kālato ca bhinnārammaṇaṃnāma siyāti. Saccaṃ, yathā pana maggavīthiyaṃ gotrabhuvodānāni phalasamāpattivīthiyaṃ phalāni nirodhato vuṭṭhahantassaca phalacittaṃ nirāvajjanameva honti bhinnārammaṇañca. Evametassapi natthi nirāvajjanatāya bhinnārammaṇatāyaca dosoti. Yañca ekasmiṃbhave bhavaṅgassa paṭisandhiyā saha dhammatoca ārammaṇa toca abhinnattaṃ tattha tattha vuttaṃ. Taṃpi mūlabhavaṅgaṃ sandhāya vuttaṃ. Idañca āgantukabhavaṅganti natthi dosoti. Tamanantaritvāti taṃ āgantukabhavaṅgaṃ attano anantarapaccayaṃ katvā. Vadanti ācariyā. Pāḷiyaṃ pana mahāaṭṭhakathāyaṃca etaṃ vidhānaṃ natthīti adhippāyo. Kāmāvacarajavanāvasāneyeva tadārammaṇaṃ icchanti. Na mahaggatānuttarajavanāvasāne. Kasmā iti ce. Kāmāvacara javanānaṃ eva savipphandanattā. Itaresañca avipphandanattā.
然而在《显扬论》中:
[136] Vibhāvaniyaṃ pana
“以欲贪为因、由业所生故”这一理由已被陈述,但这并非理由。
‘‘Kāmataṇhā nidāna kammanibbattattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.
再者,除了神通速行之外,广大速行与无上速行皆以非微细法为所缘,而彼所缘心则唯以微细法为所缘,因此,这些速行结束时,并没有彼所缘心生起之理。此外,由于某些神通速行也以微细法为所缘且更为寂静,因此,即使是这些速行结束时,也同样不会生起彼所缘心。
Apica abhiññāvajjitāni mahaggatānuttarajavanāni aparittārammaṇāni honti. Tadārammaṇāni pana parittārammaṇānevāti natesaṃ avasāne tadārammaṇuppatti pasaṅgo atthi. Abhiññājavanānica kānici parittārammaṇānipi santatarāni hontīti tesaṃpi avasāne taduppatti natthiyevāti.
由此,‘不具生起之力、与能生者不相似故’等说法亦被驳斥。
Ajanakattā janaka samānattābhāvatotiādipi paṭikkhittaṃ hoti.
他们主张彼所缘唯属欲界有情,而非色界与无色界有情。因为在那些有情中,即使生起以微细法为所缘的欲界速行,在其结束时也不会生起彼所缘——彼所缘所依的欲界有分并不存在,而广大有分更为寂静,不具彼所缘的作用。然而,由于色界有情的眼根、耳根等仍能活动,且依于心路的定律,领受与推度等已在门路分别中得以确立,因此色界有情中确实会生起眼识、耳识等。他们主张彼所缘只在以欲界法为所缘时生起,而不在以广大法、无上法及概念法为所缘时生起,因为彼所缘唯取微细法为所缘。至于他们唯以微细为所缘的理由,前文已述。
Kāmāvacarasattānaṃeva tadārammaṇaṃ icchanti. Na rūpārūpasattānaṃ. Na hi tesu uppannānaṃ parittārammaṇānaṃpi kāmāvacarajavanānaṃ avasāne tadārammaṇuppatti atthi. Tadārammaṇūpa nissayassa kāma bhavaṅgassa abhāvato mahaggata bhavaṅgassa ca santa tarassa tadārammaṇa kiccā bhāvatoti. Cakkhuviññāṇa sota viññāṇāni pana rūpasattānaṃ cakkhusotaindriya pavattiānubhāvato sampaṭicchanasantīraṇānica dvāravīthibhede cittaniyamasiddhito rūpasattesu pavattanti yevāti. Kāmāvacaradhammesveva ārammaṇabhūtesu tadārammaṇaṃ icchanti, na mahaggatānuttarapaññattidhammesu. Ekantaparittārammaṇattā tadārammaṇānaṃ. Tesaṃ pana ekantaparittā rammaṇabhāve kāraṇaṃ heṭṭhā vuttamevāti.
然而在《显扬论》中:
[138] Vibhāvaniyaṃ pana
此中提出‘因不熟悉故’的理由,但这并不能成为理由。
‘‘Aparicitattā’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃ akāraṇaṃ.
当知,所谓心,若具分别之力,或于安止、已得修习之殊胜业处时,即使所缘并不熟悉,也能如其对于涅槃一般生起。
Cittañhi nāma vikappabalevā appanāpattabhāvanākammavisese vā sati nibbāne viya aparicitepi ārammaṇe pavattatiyevāti.
以及所应阐明者
[139] Yañca vibhāvaniyaṃ
‘由欲贪所系属之业所生故’这一理由也曾被提出,但此义在前文中已被驳斥。正因如此,注释书中才说:‘何必作此理虑?’从而将《显扬论》中所说的一切理由悉数驳斥。
‘‘Kāmataṇhāyattakammajanitattāpī’’ti kāraṇaṃ vuttaṃ. Taṃpi heṭṭhā paṭikkhittameva. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ kiṃvā etāya yutticintāyāti vatvā sabbāni vibhāvaniyaṃ vutta kāraṇāni paṭikkhittānīti.
‘于欲中,速行、有情、所缘得以确立’:即依属于欲界之速行、有情及所缘而有三种确立时。‘于清晰及极大所缘中,说彼所缘生起’:由此显示,所谓‘彼所缘’,唯于清晰所缘或极大所缘中生起,这即是确立;而非凡彼所缘生起之处,彼所缘即称为清晰与极大,此非确立。因此应知,由殊胜业所生、具有极清净依处的色界梵天,其所生起的心路大多唯是清晰所缘与极大所缘。然而,有些人未善察此义,而说色界、无色界地中不得清晰所缘心路与极大所缘心路。[彼所缘之确立]
Kāme javana sattālambaṇānaṃ niyamesatīti kāmabhūmipariyāpannānaṃ javanānaṃ sattānaṃ ārammaṇānañca vasena tividhe niyame sati. Vibhūte timahanteca tadārammaṇamīritanti etena tadārammaṇaṃnāma pavattamānaṃ vibhūtārammaṇevā atimahantārammaṇe vā pavattatīti ayameva niyamo dassito. Na pana yattha tadā rammaṇaṃ pavattati. Etadeva vibhūtañca atimahantañca nāmāti niyamo. Tasmā uḷārakammanibbattānaṃ suvisadavatthukānaṃ rūpabrahmānaṃ uppannāvīthiyo yebhuyyena vibhūtārammaṇāeva atimahantā rammaṇāevaca hontīti veditabbā. Keci pana imamatthaṃ asallakkhetvā rūpārūpabhūmīsu vibhūtārammaṇavīthiyo atimahantārammaṇavīthiyoca nalabbhantīti vadanti. [Tadārammaṇaniyamo].
140在“于速行中”一句中,“ca”字是语助词。速行唯转起六次。即使在通常时,若所缘羸弱,也是如此,这是其意旨。因为在注释书中也说到,在通常时,唯在所缘羸弱的处所,欲界速行才转起六次。然而,有些人认为“六次”是就闷绝时而言的。“转起迟缓”是指:在临死时,由于事(心所依处)已越过许多心刹那而羸弱;在其他时候,由于事以柔软、被某物逼迫、被覆盖的状态而羸弱,依止于它的速行的冲力变得迟缓,在这样的时刻转起。在“于死时等”中,是指临死时、闷绝时、失去知觉时以及极幼弱时。其中,闷绝时是指被不可承受的色法、苦法极度逼迫,导致所生身受到极度恼害之时。失去知觉时是指因喜的冲力、被睡眠征服、被夜叉捉持、或因酒醉等而失去通常知觉之时。极幼弱时是指处于母胎中或刚出生的婴儿,其内在诸事(心所依处等)极为柔软之时。因为在这样的时刻,虽然六门路间或转起,但大多不会转起具足完整速行次数的路,只会转起有二、三个转向(确定)次数的路,或四、五个速行次数的路。在此处,二、三个转向次数的路是注释书中说的,四、五个速行次数的路是根本复注中说的。而“唯五次”则是就临死时而言的,不是就闷绝时等而言的。而且,那也只是就通常的有情而言。然而,那些在禅那之后即刻、或在省察之后即刻、或在神通之后即刻死去或般涅槃者,他们的禅那等本身,就成为多于五次或少于五次的临死速行,应如此理解。这个含义,在后面的《死生论》中将会阐明。在“于世尊显现双神变时等”中,应知其他如大目犍连长老等也有如此快速转起之时,这由“等”字所包含。因为《清净道论》中说:“这种达到顶点的自在,于世尊显现双神变时可得,或于其他如此之时。”以整个句子来说,除了显现双神变那样快速转起之时,在其他时候,世尊也会转起六次或七次的省察心;而其他人就更不用说了,这是为了显示此意。在“有四或五个省察心”这句中,其含义是:世尊在快速转起时,有五个省察心;在更快速转起时,有四个省察心,这也完全合理。
140.Javanesucāti casaddo pana saddattho. Chakkhattu mevavā javanti. Pakatikālepi ārammaṇassa dubbalabhāve satīti adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃpi hi pakatikāle ārammaṇadubba laṭṭhāneeva kāmāvacarajavanānaṃ chakkhattuṃ pavatti vuttāti. Keci pana chakkhattunti idaṃ mucchākālavasena vuttanti maññanti. Mandavattiyanti maraṇāsannakāle bahucittakkhaṇātītakassa vatthussa dubbalattā itarakālesuca mudutarabhāvena kenaci upadduta bhāvena ajjhotthaṭabhāvenaca vatthussa dubbalattā tannissitānaṃ javanānaṃ mandībhūtavegatā vasena pavattikāle. Maraṇakālādīsūti maraṇāsannakāle mucchākāle visaññibhūta kāle atitaruṇakāleca, tattha mucchākālonāma asayha rūpehi dukkhadhammehi atibhūtānaṃ adhimattato karajakāyassa vihaññappattikālo. Visaññi bhūtakālonāma pītivegenavā niddābhibhūtatāyavā yakkhagahaṇenavā surāmadādi vasenavā pakatisaññāya vigatakālo. Atitaruṇakālonāma gabbhagatassavā sampatijātassavā dārakassa ajjhatta vatthūnaṃ atimudukālo. Tādisesu hi kālesu antarantarā chadvārikavīthiyo pavattamānāpi yebhuyyena paripuṇṇajavanavārā na pavattanti. Dvattivoṭṭhabbanikāvā catupañcajavanikāevavā pavattantīti. Etthaca dvattivoṭṭhabbanikavārā aṭṭhakathāyaṃ vuttā. Catupañca javanikavārā mūlaṭīkāyaṃ vuttā. Pañcavāramevāti idaṃ pana maraṇā sannakālavasena vuttaṃ. Namucchākālādivasena. Tañca khopākatikasattānaṃ vaseneva. Ye pana jhānasamanantaraṃvā paccavekkhaṇa samanantaraṃvā abhiññāsamanantaraṃvā cavantivā parinibbāyantivā. Tesaṃ jhānādīniyeva pañcavārato adhikānivā ūnānivā maraṇā sannajavanānināma hontīti daṭṭhabbaṃ. Ayañca attho upari maraṇuppattiyaṃ āvibhavissatīti. Bhagavato pana yamakapāṭihāriya kālādīsūti ettha aññesaṃpi mahāmoggalānattherādīnaṃ evarūpo lahuppavattikālo ādisaddena saṅgahitoti daṭṭhabbo. Vuttañhi visuddhimagge ayaṃ pana matthakapattā vasī bhagavato yamakapāṭihāriye labbhati. Aññesaṃvā evarūpe kāleti. Sakalena pana vākyena thapetvā yamakapāṭihāriyasadisaṃ lahuka pavattikālaṃ aññasmiṃ kāle bhagavatopi chavā sattavā paccavekkhaṇacittāni pavattanti. Aññesaṃ pana vattabbameva natthīti dasseti. Cattāri pañcavā paccavekkhaṇacittāni bhavantīti etthapi bhagavatopi lahukappavattiyaṃ pañca paccavekkhaṇacittāni bhavanti. Lahukatarapavattiyaṃ cattārīti atthopi yujjatiyeva.
而《破晓论》中说:
Vibhāvaniyaṃ pana
“世尊有四种,其他人有五种,这看来似乎合理。”
Bhagavato cattāri aññesaṃ pañcapīti yuttaṃ viya dissatīti vuttaṃ.
其中,世尊在展现双神变时,为使火聚与水流等一一成对的神变生起,先入以火遍为根本的禅那。随后省察二种禅支。继而决意:“上身生起火聚。”即于该火遍入于神通。依此神通,上身便生起火聚。然后入以水遍为根本的禅那。省察二种禅支。继而决意:“下身生起水流。”即于该水遍入于神通。依此神通,下身便生起水流。其余诸双神变,亦依此类推。于此,因希求轻快生起,每一省察回合中仅有四或五个速行心。两个回合之间,唯有两个有分心。而这些神变在观者看来,仿佛是一次性同时生起的。然而,现今有些人对于初学者的禅那省察,也说有四或五个速行心。“初学者”是指为了成就瑜伽业而最初着手用功的人。最初生起的安止,名为初安止。在那初安止中——即初学者的安止路心中——当时所有广大速行心由于未能更番习行,都极为羸弱,因此仅生起一次。而神通速行心,如神变等,不过是为了成办所作而加以运用,事成之后更无所作,因此无论在初学者阶段还是自在者阶段,都只生起一次,故说“神通速行心则恒常如此”。如同神通速行心等
Tattha yamakapāṭihāriyaṃ karonto bhagavā aggikkhandhaudaka dhārādīnaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ pāṭihāriyānaṃ pavattanatthaṃ pathamaṃ tejokasiṇe pādakajjhānaṃ samāpajji. Tato dve jhānaṅgāni paccavekkhi. Tato uparimakāyato aggikkhandho pavattatūti adhiṭṭhāsi. Tato tasmiṃyeva kasiṇe abhiññaṃ samāpajji. Abhiññāvasena uparimakāyato aggikkhandho pavattati. Tato āpokasiṇe pādakajjhānaṃ samāpajji. Tato dve jhānaṅgāni paccavekkhi. Tato heṭṭhimakāyato udakadhārā pavattantūti adhiṭṭhāsi. Tato tasmiṃyeva kasiṇe abhiññaṃ samāpajji. Abhiññāvasena heṭṭhima kāyato udakadhārā pavattanti. Sesayamakesupi eseva nayo. Etthaca lahukappavattiyā icchitattā dve dve paccavekkhaṇavārā catupañcajavanikāeva bhavanti. Dvinnañca javanavārānaṃ antarā dve eva bhavaṅgāni bhavanti. Tānica dve pāṭihāriyāni passantānaṃ ekappahāreneva pavattāni viya paññāyantīti. Etarahi pana keci ādikammikajjhānapaccavekkhaṇesupi cattāri pañcavājavanāni vadanti. Ādikammikassāti yogakammasiddhiyā ādimhi niyuttassa. Pathamaṃ uppannā appanā pathamakappanā. Tassaṃ pathamakappanāyaṃ. Ādikammikaappanāvīthiyanti attho. Tadā hi sabbānipi mahaggatajavanāni puna āsevanābhāvato paridubbalāni hontīti ekavārameva javantīti. Abhiññājavanāni pana iddhivikubbanādi. Kiccasiddhiyāeva payuttānīti kiccasiddhito paraṃ kattabbābhāvato ādikammikakālepi vasībhūtakālepi ekavārameva javantīti vuttaṃ abhiññājavanānica sabbadāpīti. Yathāca abhiññājavanādi evaṃ maggajavanānipi taṃ taṃ kilesappahānakiccasiddhito paraṃ kattabbā bhāvato ekavārameva javantīti vuttaṃ cattāro pana.La. Eka cittakkhaṇikāvāti. Athavā, maggacetanāya anantarikaphalattā sakiṃ uppanneyeva magge phalassavāro āvatoti natthi maggacittassa punuppattiyā okāsoti vuttaṃ cattāro pana.La. Ekacittakkhaṇikāvāti. Javanuppattiyā pakatiyā sattakkhuparamattā mandassa pañcamaṃ uppannamaggato paraṃ dve phalacittāni uppajjanti. Tikkhassa catutthaṃ uppannamaggato paraṃ tīṇīti vuttaṃ tato paraṃ.La. Uppajjantīti. Nirodhasamāpattikāle pana pubbabhāgeyeva tādi sassa payogābhisaṅkhārassa katattā dvinnaṃ vārānaṃ upari cittappavatti natthīti vuttaṃ nirodha.La. Javatīti. Etthaca dvikkhattunti idaṃ ukkaṭṭha niddesavasena vuttaṃ. Ekaṃvā dvevā cittavāre atikkamitvā acittako hotīti hi vuttaṃ. Catutthāruppajavananti anāgāmino kusalabhūtaṃ arahato kriyabhūtaṃ nevasaññānāsaññā yatana javanaṃ. Vuṭṭhānakāleca nirodhassa nisandamattattā ekavārameva vajanaṃ pavattatīti vuttaṃ vuṭṭhānakālecātiādi. Tattha anāgāmi phalaṃvā arahattaphalaṃvāti anāgāmiphalevā arahattaphalevā. Bhāvena bhāvalakkhaṇe hetaṃ paccattavacanaṃ. Tenāha niruddheti. Sabbatthāpi samāpattivīthiyanti jhānasamāpatti phalasamāpattivasena sakalāyapi samāpattivīthiyaṃ. Bhavaṅgasotoviya vīthiniya mo natthīti idaṃ ciṇṇavasībhūtakālaṃ sandhāya vuttaṃ. Akatā dhikārassa pana jhānasamāpattiyaṃ ādito paṭṭhāya dve tīṇi cattārītiādinā jhānajavanāni anukkamena vaddhamānāni pavattanti. Katā dhikārānaṃ pana mahāpurisajātikānaṃ paṭiladdhakālato paṭṭhāya ciṇṇavasībhāvāneva honti. Tathā phalajavanānica sabbesaṃpi phalaṭṭhānanti daṭṭhabbaṃ. Bahūnipīti pisaddo sampiṇḍanattho. Tena ādikammikakālādīsu ekavārādivasenapi avasesānaṃ pavattiṃ sampiṇḍetīti. [Jānaniyamo].
141如此依前後次序的规则显示了路心的转起之后,现在为了依人我的差别和依地的差别来显示它们的转起,而说“二因者”等。与结生识俱行的有两个因的,称为二因者。他们是以四种不与智相应的广大果报心结生者。而以两种无因的果报心结生者,称为无因者,因为没有结生因。由于这两种人都有果报障,所以广大禅那心尚且不会生起,何况出世间心。唯作速行心唯是漏尽者所特有的,所以说他们得不到唯作速行心和安止速行心。其中,所谓果报障,即无因结生和二因结生。同样,与智相应的果报心及善趣,意思是属于善趣有的这两种人,也得不到与智相应的广大果报心。在此,以“善趣”一词排除了属于恶趣的无因人。因为在此句中,他们连其他(二因者)所允许的与智不相应的果报心也得不到。因此说“然而在恶趣”等。其中,应见完整的连接为:属于恶趣的无因人,既得不到与智相应的果报心,也得不到与智不相应的广大果报心。在此可能会有这样的疑问:为什么说属于善趣的无因人得不到四种与智相应的果报心,而属于恶趣的(无因人)也得不到八种有因的广大果报心呢?难道在《发趣论》中不是说“有因的有分对无因的有分以无间缘为缘”吗?应知,在此(发趣论句中),因为在一个有中,一个有情不会一时是有因的有分,一时是无因的有分,根本有分并没有这样的转起差别,所以“有因的有分”是指称为彼所缘的客有分而说的。又因为“有因”是总称,所以应知是指二因和三因的彼所缘。而“无因的有分”在此则是指紧接在那彼所缘之后生起的根本有分。在此也因为是总称,所以应知是指两种无因有分中的任何一种。因此,两种无因人似乎也应能得到八种有因的彼所缘。至于二因者,就更不用说了。答曰:首先,在无因者中,属于恶趣者能生起有因彼所缘的说法,在一切注释书中都被否定了。因此,将“无因的有分”理解为作为善果报的无因有分,是合理的。因为这在《发趣论》中是法性,即所谓“随所得而执取”。否则,就会与一切注释书相违。再者,如同善心由于与观修相应,即使在转起时,也能依观修之力而有智的相应;果报心则不然。果报心由于不与观修相应,在转起时,若没有称为有分智的依止智,智的相应是不可能生起的。因此,在此也应将“有因的有分”理解为与智不相应的有因彼所缘。由此,长老(佛授)否定了二因者和无因者能有与智相应的彼所缘。然而,阿阇梨佛授长老则认为:凡是以某种果报心结生者,他们能生起的彼所缘,或是与结生心同类,或是比它低劣,而不能是更殊胜的。由此,他否定了两种无因者能有八种广大果报心,而说他们能获得三十七种心。但这与前述《发趣论》的文句相违。另有一些人说:正如属于善趣的无因者能有二因的彼所缘,二因者也能有三因的彼所缘。这看起来似乎合理,因为在注释书中,有些地方不分差别地说这两种人都能有八种广大果报心的转起。与结生识俱行的有三个因的,称为三因者。他们又依欲界、色界、无色界而有三种。凡夫与八种圣者,共为九种。在他们之中,漏尽者得不到善和不善的速行心,因为完全断除了随眠,一切善与不善都随之灭尽,他们的存在是系属于随眠的。“同样”一词表示另一类。由于尚未完成应学的任务,与学处相应的七种圣者,名为有学。在此,是指三种低位果位者。因为他们从最初以入流道便已断除了邪见和疑,所以得不到与此俱行的五种速行心。阿那含人则得不到嗔恚速行心,因为已由阿那含道断除。由于道心只有一心识刹那,四种道位者各自只能获得与自己相应的道速行心。又因为上位果不能被下位人所证得,下位果也不会在上位人中生起,所以四种果位者也各自只能获得与自己相应的果速行心。这是说出世间(速行)会生起。在此应知,当上位道生起时,下位道的功能完全止息,由此成就上位人我的差别。现在,为了显示各各人我其余所能获得的路心,而说偈颂。由于已完成应学的任务,没有应学之事者,称为无学,即漏尽者。他们能生起的路心,依二十三种欲界果报心、二十种唯作心及阿罗汉果心,共有四十四种,应随其可能而说明。七种有学者,能生起的路心,依除去邪见和疑速行的七种不善心、二十一种善心、二十三种欲界果报心、三种下位果心及两种转向心,共有五十六种,应说明。其余四种凡夫,能生起的路心,依欲界果报心、世间善心、不善心及两种转向心,共有五十四种,应说明。这是连接。依人我的差别而有的路心差别,称为人我差别。
141. Evaṃ pubbāparaniyāmavasena vīthicittānaṃ pavattiṃ dassetvā idāni puggalabhedavasena bhūmibhedavasenaca tesaṃ pavattiṃ dassento duhetukānantiādimāha. Paṭisandhiviññāṇasahagatā dve hetuyo etesanti duhetukā. Catūhi ñāṇavippa yuttamahāvipākehi gahitapaṭisandhikā. Dvīhi pana ahetuka vipākehi gahita paṭisandhikā ahetukā natthi paṭisandhihetu etesanti katvā. Tesaṃ dvinnaṃpi vipākāvaraṇasabbhāvato mahagga tajjhānānipi tāva nuppajjanti. Kuto lokuttarāni. Kriyajavanāni pana khīṇāsavānameva āvenika bhūtānīti vuttaṃ kriyajavanāni cevaappanājavanānica na labbhantīti. Tattha vipākā varaṇaṃ nāma ahetuka paṭisandhikatā dvihetuka paṭisandhikatāca. Tathā ñāṇasampayuttavipākānica sugatiyanti sugati bhave pariyāpannānaṃ tesaṃ dvinnaṃ tathā ñāṇampayuttamahāvipākānica na labbhantīti attho. Etthaca sugatiyanti etena duggatipariyāpanne ahetuka puggale nivatteti. Na hi tesaṃ imasmiṃ vākye itaresaṃ anuññātāni ñāṇavippayuttavipākānipi labbhantīti. Tenāha duggati yaṃ panātiādi. Tattha duggatiyaṃ pariyāpannānaṃ ahetukānaṃ ñāṇasampayuttavipākānica ñāṇavippayuttāni mahāvipākānica na labbhantīti paripuṇṇa yojanā daṭṭhabbā. Ettha siyā. Kasmā panettha sugatipariyāpannānaṃ ahetukānaṃ cattāri ñāṇasampayuttavipākāni duggatipariyāpannānañca aṭṭhapi sahetuka mahāvipākāni na labbhantīti vuttaṃ. Nanu paṭṭhāne sahetukaṃ bhavaṅgaṃ ahetukassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayoti vuttaṃ. Ettha hi ekasmiṃ bhave ekassa sattassa kadāci sahetukaṃ bhavaṅgaṃ kadāci ahetukaṃ bhavaṅganti evaṃ mūlabhavaṅge pavattibhedo natthīti katvā sahetukaṃ bhavaṅganti idaṃ tadārammaṇasaṅkhātaṃ āgantukabhavaṅgaṃ sandhāya vuttanti viññāyati. Sahetukantica sāmaññavacanattā dvihetukaṃ tihetukañca tadārammaṇaṃ viññātabbaṃ hoti. Ahetukassa bhavaṅgassāti idha pana tassa tadārammaṇassa anantaraṃ uppannaṃ mūlabhavaṅgameva adhippetaṃ. Idhapi sāmaññavacanattā dvīsu a- ahetukabhavaṅgesu yaṃkiñci gahetabbamevāti. Tasmā dvinnaṃ ahetukānaṃpi aṭṭhasahetuka tadārammaṇānipi labbhamānānieva siyuṃ. Duhetukānaṃ pana vattabbameva natthīti. Vuccate, ahetu kesu tāva duggatipariyāpannānaṃ sahetukatadārammaṇasambhavo sabbaaṭṭhakathāsu paṭikkhitto. Tasmā ahetukassa bhavaṅgassāti idaṃ kusalavipākabhūtaṃ ahetukabhavaṅgaṃ sandhāya vuttanti yuttaṃ. Ayañhi paṭṭhāne dhammatā. Yadidaṃ yathālābhagahaṇanti. Itarathā sabbaaṭṭhakathāvirodho siyāti. Yathāca kusalānaṃ yogasādhanīyattā pavattiyaṃpi yogakammavasena ñāṇayogo hoti. Na tathā vipākānaṃ. Tesaṃ pana ayogasādhanī yattā pavattiyaṃ bhavaṅgañāṇasaṅkhātena upanissayaññāṇena vinā ñāṇayogo na sambhavati. Tasmā sahetukaṃ bhavaṅganti idhapi ñāṇavippayuttabhūtaṃ sahetukatadārammaṇameva gahetuṃ yuttanti katvā dvihetukānaṃ ahetukānañca ñāṇasampayuttatadārammaṇa paṭikkhepo therena katoti. Ācariyabuddhadattattherena pana yena vipākacittena paṭisandhiṃ gaṇhanti. Tena sadisaṃ vā tato hīnaṃ vā tadārammaṇaṃ tesaṃ sambhavati. Na paṇītanti katvā dvinnaṃpi ahetukānaṃ aṭṭhamahāvipākāni paṭikkhipitvā sattatiṃsacittapaṭi lābho vutto. So pana yathā vuttapaṭṭhānapāḷiyā virujjhati. Apare pana yathā ahetukānaṃ sugatipariyāpannānaṃ dvihetuka tadārammaṇaṃ hoti. Evaṃ dvihetukānaṃpi tihetukatadārammaṇaṃ sambhavatīti vadanti. Taṃ yuttaṃviya dissati. Aṭṭhakathāyañhi katthaci tesaṃ dvinnaṃpi avisesena aṭṭhamahāvipākapavatti vuttāti. Paṭisandhiviññāṇa sahagatā tayo hetū etesanti tihetukā. Te pana kāmarūpārūpavasena tividhā honti. Puthujjano aṭṭhaariyācāti navavidhā. Tesu khīṇāsavānaṃ kusalākusala javanānica nalabbhanti. Sabbaso anusayapahānena sabbesaṃ kusalākusalānaṃ saha niruddhattā anusaya paṭibaddho hi tesaṃ tabbhāvoti. Tathāsaddo pakkhantarattho. Apariniṭṭhitasikkhākiccatāya sikkhanasīlayuttā sattaariyā sekkhānāma. Idha pana tayo heṭṭhimaphalaṭṭhā adhippetā. Tesañhi ādito sotāpattimaggeneva diṭṭhivicikicchānaṃ pahīnattā taṃ sahagatāni pañcajavanāni nalabbhantīti. Anāgāmipuggalānaṃ pana paṭighajavanānica na labbhanti. Anāgāmimaggena pahīnattā. Maggassa pana ekacittakkhaṇikattā. Catunnaṃ maggaṭṭhānaṃ paccekaṃ yathāsakaṃ maggajavanānieva labbhanti. Uparimānañca phalānaṃ heṭṭhimehi puggalehi anamigatattā heṭṭhimānañca uparimesu puggalantaresu anuppajjanato catunnaṃ phalaṭṭhānaṃpi paccekaṃ yathāsakaṃ phalajavanānieva labbhantīti vuttaṃ lokuttara.La. Samuppajjantīti. Etthaca uparimagge āgate heṭṭhimamaggānubhāvassa sabbaso paṭipassaddhivasena uparimānaṃ puggalantaratāsiddhi veditabbāti. Idāni tesaṃ tesaṃ puggalānaṃ pārisesato labbhamānavīthicittāni dassetuṃ gāthamāha. Pariniṭṭhi tasikkhākiccattā natthi sikkhitabbakiccaṃ etesanti asekkhā. Khīṇāsavā. Tesaṃ tevīsatikāmavipāka vīsatikriya arahattaphala vasena catucattālīsa vīthicittāni sambhavā yathāsambhavaṃ uddise. Sattannaṃ sekkhānaṃ diṭṭhivicikicchājavanavajjitānaṃ sattannaṃ akusalānaṃ ekavīsatiyā kusalānaṃ tevīsatiyā kāmavipākānaṃ tiṇṇaṃ heṭṭhimaphalānaṃ āvajjanadvayassaca vasena chapaññāsa vīthicittāni sambhavā uddise. Avasesānaṃ catunnaṃ puthujjanānaṃ kāmavipāka lokiyakusalākulāvajjana dvayavasena catupaññāsa vīthicittāni sambhavā uddiseti yojanā. Puggala bhedena vīthicittānaṃ bhedo puggalabhedo.
142一切心路心皆可被证得,因为于此诸补特伽罗与诸门皆圆满具足故。随其所应,即与各该地、各该补特伽罗生起之适宜者相称。于色界地,在所应排除的十六种心路心之中,由于有六种心将在后文中被述及,故说为“除嗔恚速行与彼所缘”。于无色界地,应如此连结:除去初道、色界笑心、下无色界心,以及除去嗔恚速行与彼所缘的心路心,皆可被证得。在此,于所应排除的三十八种心路心之中,有十六种心将在后文被述及,对此应作如此了知。于一切处,即于一切色界、无色界地中。那些缺少各该净色者,即不能证得各该门的心路心。例如,于色界地,首先,由于无鼻、舌、身三处,那些缺少鼻净色、舌净色、身净色的色界梵天,即不能证得鼻门、舌门、身门的六种心路心。关于此,前文已说“由于有六种心将在后文中被述及”。然而,于无色界地,由于五种净色皆无,故不能证得以五门转向、双五识、意界、领受三分为体的十六种心路心。关于此,则说为“有十六种心将在后文被述及”。然而,于欲界地,缺少各该净色者,如生盲等,应依此而了知。应如此连结:于欲界,随其所应,可
142. Sabbānipi vīthicittāni upalabbhanti puggalānaṃ dvārānañca ettheva paripuṇṇasambhavato. Yathārahanti taṃ taṃ bhūmipuggalānaṃ uppattiarahānurūpaṃ. Rūpāvacarabhūmiyaṃ vajjitabbesu soḷasavīthi cittesu channaṃ cittānaṃ uparivākye vuccamānattā paṭighajavana tadārammaṇa vajjitānīti vuttaṃ. Arūpāvacarabhūmiyaṃ pathamamagga rūpāvacarahasana heṭṭhimāruppavajjitāni paṭighajavana tadārammaṇavajjitānica vīthi cittāni labbhantīti yojanā. Etthāpi vajjitabbesu aṭṭhatiṃsa vīthicittesu soḷasannaṃ cittānaṃ uparivuccamānatā daṭṭhabbā. Sabbatthāpīti sabbāsupi rūpārūpabhūmīsu. Taṃtaṃ pasādarahitānaṃ taṃtaṃdvārikavīthicittānina labbhantevāti rūpāvacarabhūmiyaṃ tāva ghānādittayaṃ natthīti ghānajivhākāyapasāda rahitānaṃ rūpībrahmānaṃ ghāna jivhākāyadvārikāni cha vīthicittāni nalabbhanteva. Yāni sandhāya channaṃ cittānaṃ uparivākye vuccamānattāti heṭṭhā vuttaṃ. Arūpabhūmiyaṃ pana pañcapi pasādā natthīti pañcadvārikāni dvipañcaviññāṇa manodhā tuttika santīraṇattayavasena soḷasavīthicittāni nalabbhanteva. Yāni sandhāya soḷasannaṃ cittānaṃ upari vuccamānatāti vuttaṃ. Kāmabhūmiyaṃ pana taṃtaṃ pasādarahitatā jaccandhādīnaṃ vasena yo jetabbā. Kāme asīti vīthicittāni yathārahaṃ labbhare labbhanti. Rūpe catusaṭṭhi tathā yathārahaṃ labbhare. Arūpe dve cattālīsa yathārahaṃ labbhareti yojanā. Etthaca brahmalokevā upari chakāmāvacara devalokesuvā aniṭṭhārammaṇāni nāma natthi. Tasmā rūpāvacarabhūmiyaṃ catunnaṃ akusalavipākānaṃ labbhamānatāvacanaṃ tattha ṭhatvāvā idha āgantvāvā idha anaṭṭhehi rūpasaddehi samāgacchantānaṃ vasena daṭṭhabbaṃ. Keci pana idha āgatānaṃyeva brahmānaṃ aniṭṭhārammaṇasamāyogo hotīti thāni cattāri rūpabhūmiyaṃ laddhānināma na honti. Tasmā tattha saṭṭhiyeva vīthicittānīti vadanti. Taṃ na yujjati. Idha āgatānaṃyeva uppannānipi brahmattabhāve uppannattā brahmaloke uppannāni icceva vattabbattā. Naca tattha ṭhitāpi idha aniṭṭhāni nagaṇhanti. Dūrepi ārammaṇaṃ gahetuṃ samatthattā brahmānanti.
以及那应被阐明者
[140] Yañca vibhāvaniyaṃ
为了遮破彼说,故言:“然而,于此,对于住于彼处而观察此世间者,不可说‘不可意所缘不存在’。”因此,那些住于彼处观察此世间者所生起的四种心,即名“于彼处得”;而来至此处的(梵天)所生起者,则名“于此处得”,此已获得认可。而彼说并不合理。
Tassa vādassa paṭikkhipanatthaṃ vuttaṃ ‘‘idha pana tattha ṭhatvāpi imaṃ lokaṃ passantānaṃ aniṭṭhārammaṇassa asambhavo na sakkā vattu’’nti. Tena tattha ṭhatvā imaṃ lokaṃ passantānaṃ uppannāni tāni cattāri cittāni tattha laddhānināma honti. Idha āgatānaṃ uppannāni idha laddhānināma hontīti anuññātaṃ hoti. Tañca na yuttaṃ.
因为,凡属于各该地的有情相续中所生起者,即成立为“于各该地生起”。如这些,是大结语。所谓“随其可能”,即随顺各该地、各该补特伽罗、各该门、各该所缘中可能生起的情况而相应。“被有分所间隔”者,即被有分间隔。所谓“尽其寿”,即从结生心路开始,乃至生命相续流转的全部时长,即为此义。其意趣为:若无灭尽定,则(心流)无间断地流转。
Taṃ taṃ bhūmipariyāpanne sattasantāne uppannānieva taṃtaṃbhūmiyaṃ uppannānīti siddhattā. Iccevantiādi mahānigamanaṃ. Yathāsambhavanti taṃ taṃ bhūmipuggaladvārārammaṇesu sambhavānurūpaṃ. Bhavaṅgena antaritā bhavaṅgantaritā. Yāvatāyukanti tasmiṃ tasmiṃ bhave bhavanikanti vīthito paṭṭhāya yattakaṃ kālaṃ jīvitasantānaṃ pavattati. Tattakaṃ kālanti attho. Abbhocchinnā pavattati asati nirodha samāpattiyanti adhippāyo.
如此,在名为《胜义阐明》的《阿毗达摩义摄》注释中,
Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa