心所集论·胜义灯
Cetasikasaṅgaha paramatthadīpanī
6868. 如此显示了心的摄集之后,现在为了显示随后所摄的心所摄集,先以一首起始偈颂,来同时显示四种相应相,并连同其语义与自相。其中,“同生、同灭、同所缘、同依处”是四种相应相的显示。“与心相应”是语义的显示,因为显示了“与心相应、与心俱行,故为心所”。“五十二法”是自相的显示。而“心所”一词,则是已成定论之词的显示。其中,诸法从过去不存在的状态中生起,并显现其自相,这称为“生”,即所谓“生起”。因为一切有为法,皆以过去不存在的状态为先。因此,凭借因缘和合而进入现在的状态;因此,通过灭尽而进入过去的状态。灭尽即是“灭”,即所谓自相的坏灭、破坏、无常、死亡。心的生起,即是触等心所的生起;心的衰老、心的死亡、心的所缘、心的依处,即是触等心所的衰老、死亡、所缘、依处。依前文所述之理,它们有同一的生起,故为“同生”;有同一的灭尽,故为“同灭”;既是同生又是同灭,故为“同生同灭”。后分中省略了“同一”一词。后文亦同此理。它们有同一的所缘,故为“同所缘”;有同一的依处,故为“同依处”;既是同所缘又是同依处,故为“同所缘同依处”。然而,在此处,即使是对于同一的心,其
68. Evaṃ cittaṅgahaṃ dassetvā idāni anupattaṃ cetasika saṅgahaṃ dassento catūhi sampayogalakkhaṇehi saha vacanatthañca sarūpatthañca tāva dassetuṃ ādi gāthamāha. Tattha ekuppādanirodhācaekālambaṇavatthukāti catussampayogalakkhaṇadassanaṃ. Ceto yuttāti vacanatthadassanaṃ. Cetasiyuttā cetasāvā yuttā cetasikāti dassanato. Dvipaññāsadhammāti sarūpadassanaṃ. Cetasikāti pana siddhapada dassanaṃ. Tattha dhammānaṃ anāgatabhāvasaṅkhātā pubbantato uddhaṃ pajjanaṃ gamanaṃ sarūpato pātubhavanaṃ uppādo. Jātīti vuttaṃ hoti. Sabbepihi saṅkhata dhammā anāgatabhāvapubbā eva honti. Tato paccayasāmaggiṃ labhitvā paccuppannabhāvaṃ gacchanti. Tato nirujjhitvā atītabhāvaṃ gacchantīti. Nirujjhanaṃ nirodho. Sarūpavināso bhaṅgo aniccatā maraṇanti vuttaṃ hoti. Yā cittassa jāti, sāyeva phassādīnaṃ. Yā cittassa jarā, yaṃ cittassa maraṇaṃ, yaṃ cittassa ārammaṇaṃ vatthu. Tadeva phassādīnantiādinā heṭṭhā vuttanayena eko uppādo etesanti ekuppādā. Eko nirodho etesanti ekanirodhā. Ekuppādāca te ekanirodhācāti ekuppādanirodhā. Uttarapade ekasaddassa lopo. Evaṃ paratthapi. Ekaṃ ālambaṇaṃ etesanti ekālambaṇā. Ekaṃ vatthu etesanti ekavatthukā. Ekālambaṇāca te ekavatthukācāti ekālambaṇavatthukā. Ālambaṇaṃ panettha ekacittassapi bahudeva hoti. Ekattaṃpana upanetvā ekaṃ ālambaṇanti vuttanti daṭṭhabbaṃ.
[71] 而在《显扬论》中,
[71] Vibhāvaniyaṃ pana
有谓“凡生起与灭尽皆同时者,他们即为同生同灭”,此说并不妥当。
‘‘Ekato uppādoca nirodhoca yesaṃ, te ekuppādanirodhā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为这里所说的“同生”,并非仅指在同一刹那中同时生起,而是按照前述之理方才安立此义。正如根本复注中所说——
Na hi ekakkhaṇe ekato uppādamattena ekuppādatā idha adhippetā. Athakho vuttanayeneva adhippetā. Vuttañhetaṃ mūlaṭīkāyaṃ –
属于同一聚的诸色法,由于具有俱生等状态,
同一聚中,诸法的生起等,各各皆同。
Ekakalāpapariyāpannānaṃ rūpānaṃsahevauppādādippavattito Ekassakalāpassauppādādayo ekekāva hontīti.
此处应如此连结:那些成为同生同灭、同所缘同依处而与心相应之法,此五十二法即被认为是心所。或者,此处以状态为主语也合理,修饰语为处格。即:那些以同生同灭之状态、以同所缘同依处之状态而与心相应之法,此五十二法被称名为心所、被了知为心所。这里若只说“与心相应者即是心所”,那么与心俱生的缘所生色法,由于依心而转,也绝对成为与心相关、与心相应,而可被称为心所。因此,为遮遣它们,才说“同生同灭、同所缘同依处”。因为那些色法虽与心在刹那上俱生,但由于是不同相续,所以不具备“心之生即是他们之生”这一特征。因为色相续是一回事,非色相续是另一回事。而触等诸法,不仅生起与心同一,灭、所缘、依处也全部同一。为了表明此义,才说“同灭”等词,应如此理解。因为若不这样说,便无法如此了知。然而,正如属于众人的同一头牛,也可以分别称为“提萨的牛”、“达塔的牛”一样,同样地,生与灭在一个色非色聚中虽是同一的,但也可依“触的生”、“受的生”、“地界的生”、“水界的生”等方式分别而说。因此,在经典中
Tatrāyaṃ yojanā. Ekuppādanirodhāca ekālambaṇavatthukā ca hutvā yedhammā cetoyuttā. Te dvipaññāsadhammā cetasikā matāti. Bhāvapadhānaṃpivā ettha yuttaṃ. Visesaneca nissakkavacanaṃ. Ekuppādanirodhabhāvena ekālambaṇa vatthuka bhāvenaca yedhammā cetoyuttā. Te dvipaññāsadhammā cetasikānāma matā ñātāti. Etthaca ye cetoyuttā. Te cetasikāti vutte cittassa sahajātapaccayuppannarūpānipi tadāyattavuttitāya ekantena cittasambandhīni hutvā cetoyuttāni cetasikāni nāma siyuṃ. Tasmā tesaṃ nivattanatthaṃ ekuppādanirodhāca, ekā lambaṇavatthukāti vuttaṃ. Tānihi cittena khaṇato sahuppannānipi bhinnasantānattā yā cittassa jāti, sāeva tesanti imaṃ lakkhaṇaṃpi nānubhonti. Aññaṃhi rūpasantānaṃ. Aññaṃ arūpasantānanti. Phassādīnaṃpana uppādamattameva cittena saha ekaṃ nahoti. Athakho nirodhopi ālambaṇaṃpi vatthupi sabbaṃ ekamevāti ñāpanatthaṃ eka nirodhādiggahaṇaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi evaṃ avutte sakkā tathā jānitunti. Yasmāpana yathā bahujanasantako eko goṇo tissassa goṇo dattassa goṇoti evaṃ visuṃ visuṃpi vattabboyeva hoti. Evamevaṃ uppādo nirodhoca ekasmiṃ rūpārūpakalāpe ekovasamānopi phassassa uppādo vedanāya uppādo pathavidhātuyā uppādo āpodhātuyā uppādoti evamādinā nayena visuṃ visuṃpi vattabboyeva. Tasmā suttantesu –
“受的生起可以了知,灭去可以了知,住立可以了知,变异可以了知;想的……;诸行的……;识的……可以了知。”如此说。同样地:“诸比丘,凡是地界的生起、住立、产生、显现,那就是苦的生起、病的住立、老死的显现。诸比丘,凡是水界的……;诸比丘,凡是火界的……;诸比丘,凡是风界的……;诸比丘,凡是眼的……乃至……意的生起……老死的显现。”
Vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhikāya aññatthaṃ paññāyati. Saññāya. Saṅkhārānaṃ. Viññāṇassa. La. Paññāyatīti vuttaṃ. Tathā yo bhikkhave pathavidhātuyā uppādo ṭhitiabhinibbatti pātubhāvo. Dukkhasseso uppādo rogānaṃ ṭhiti jarā maraṇassa pātubhāvo. Yo bhikkhave āpodhātuyā. Yo bhikkhave tejo dhātuyā. Yo bhikkhave vāyodhātuyā. Yo bhikkhave cakkhussa.La. Manassa uppādo.La. Jarāmaraṇassa pātubhāvoti.
应知如此说。否则,便也应论及命根等在同一聚中的多样性。因为确实说过:“非色法的寿、住、持续。”对于变化色,对于一切眼等所造色,也说过“依四大种而有净色”等,以及“依四大种而有四所造色”。而身轻快性、心轻快性等,是为了显示义理差别而分为二种来说的。此义理差别将在后文显现。此是此处之胜义灯。
Vuttanti daṭṭhabbaṃ. Itarathā jīvitindriyādīnapi ekasmiṃ kalāpe bahubhāvo vattabbo siyā. Yo arūpīnaṃ dhammānaṃ āyu ṭhiti avaṭṭhitīti hi vuttaṃ. Tathā vikārarūpānaṃ. Sabbesaṃpivā cakkhādīnaṃ upādārūpānaṃ. Catunnaṃ cahābhūtānaṃ upādāyarūpantica catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādotica vuttanti. Kāyalahutā cittalahutādayopana atthavisesadīpanatthaṃ dvidhā bhinditvā vuttā. Soca atthavisesoupari āvi bhavissatīti. Ayametthaparamatthadīpanā.
然而,在《显扬论》中,
[72] Vibhāvaniyaṃ pana
未能善察此义而说:“如果仅凭同生便认定是‘与心相应’,那么与心俱生的色法也应成为‘与心相应’,因此才说‘同灭’。即便如此,也无法避免随逐于心的两种表色之过患。同样,对于思惟‘它们有同一的生或同一的灭,故为同生同灭’者,那些先于心生起、在坏灭刹那灭去的色法,因此才说‘同所缘’。为表明凡具如此三种特征者必然也是同依处,故说‘同依处’。至此已经足够,不应再起戏论。”凡此种种,全无意义。
Imamatthaṃ asallakkhetvā yaṃ vuttaṃ ‘‘yadi ekuppādamatteneva cetoyuttāti adhippetā. Tadā cittena saha uppajjamānānaṃ rūpadhammānampi cetoyuttatā āpajjeyyāti eka nirodhaggahaṇaṃ. Evampi cittānuparivattino viññattidvayassa pasaṅgo nasakkā nīvāretuṃ. Tathā ekato uppādo vā nirodhovā etesanti ekuppādanirodhāti parikappentassa puretaramuppajjitvā cittassa bhaṅgakkhaṇe nirujjhamānānampi rūpadhammānanti ekālambaṇaggahaṇaṃ. Ye evaṃ tividhalakkhaṇā. Te niyāmato ekavatthukā yevāti dassanatthaṃ. Ekavatthukaggahaṇanti. Alamatipapañcenā’’ti. Sabbaṃ taṃ niratthakameva.
69问:如何是五十二?答:先以三组分别显示五十二的体相,故说“如何”等语。其中,触:触者,接触之义。与之相应的诸法依此而接触,故名为触。或唯是接触本身,故名为触。在此,接触应理解为:触及、碰触所缘的可意或不可意之味,从而执取它。由此,它们顺次体验,受便生起,因为经中说“触缘受”。此触以接触为特相。它不是非色法吗?非色法无有对碍,如何能触?确实如此,然而此触是以接触的方式生起的,并完成了应由能触者所行之事。因此,它被称为触,也称为以接触为特相。它成就了什么作用呢?令心产生与所缘味相应的变易,或令殊胜的受生起。此义在见到酸味食物等时,他人流口水等现象中显而易见。
69. Kathañca dvipaññāsa hontīti pucchitvā pathamaṃ dvipaññāsa sarūpaṃ tīhi rāsīhi vibhajitvā dassento kathantiādimāha. Tattha phusatīti phasso. Phusanti sampayuttakā dhammā etenāti phasso. Phusanamattamevavā etanti phasso. Phusanañcettha ārammaṇassa iṭṭhāniṭṭharasaṃ āhacca upahacca gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Yato tadanubhavanti vedanā pātubhavati. Phassapaccayā vedanāti hi vuttaṃ. Svāyaṃ phusanalakkhaṇo. Nanucāyaṃ arūpadhammo. Naca arūpadhammā appaṭighasabhāvā kiñci phusantīti. Saccaṃ, ayaṃpana phusanā kārenaca pavattati. Yañca phusantehi sādhetabbaṃ. Tañca kiccaṃ sādheti. Tasmā ayaṃ phassotica phusanalakkhaṇotica vutto. Kiṃpana sādhetīti. Ārammaṇarasānurūpaṃ cittassa vikārapatti. Vedanāvisesuppattiṃvā. Ayañca attho ambilakhādādike disvā aparassa kheḷuppādādīsu pākaṭoti.
然而,《破迷论》中说:
[73] Vibhāvaniyaṃ pana
所谓“应如流口水等现象那样来观察”,若仅如此理解,那便只是譬喻。然而应知,这旨在显示触的生起非常明显。
‘‘Kheḷuppādādiviya daṭṭhabbo’’ti vuttaṃ. Evañcasati idaṃ upamā mattaṃ siyā. Atipākaṭāyapana phassappavattiyā dassana midanti daṭṭhabbaṃ.
70“受”是感受的意思。它体验所缘之味。或者说,其含义为:它令与它相应的诸法或具足它的那个人,对尚未被了知的所缘之味,变得明显而了知。众生依它而获得乐或苦,恰如“寻得”一般,所以称为受。或者,它仅仅是感受本身而已,所以称为受。
70. Vedayatīti vedanā. Ārammaṇarasaṃ anubhavati. Aviditaṃvā ārammaṇarasaṃ sampayuttānaṃ taṃsamaṅgipuggalānaṃ vā viditaṃpākaṭaṃ karotīti attho. Vindantiva etāya sattā sātaṃvā asātaṃvā labhantīti vedanā. Vedayitamattamevavā etanti vedanā. Pāḷiyaṃpana –
而经典中说:“诸比丘!它感受,它感受它,因此称为‘受’。它感受什么呢?它感受乐,也感受苦,也感受不苦不乐。”
Vedayati vedayatīti kho bhikkhave tasmā vedanāti vuccati. Kiñca vedayati, sukhaṃpi vedayati. Dukkhaṃpi vedayati. Adukkhamasukhaṃpi vedayatīti vuttaṃ.
难道不是所有的心与心所法都具有体验所缘之味的作用吗?那样的话,它们也都应被称为“受”了。然而并非如此。因为它们同时还忙于其他作用,不能直接、纯粹地体验所缘之味。它们在执行各自作用时,仅是部分地体验。然而,唯独受,由于没有其他作用,且在体验这一作用上达到增上与自在,因此只有它配得上“受”的名称。所以,在体验王宫美食之味时,那些心所被说为如同厨师,而受则如同国王。
Nanu sabbepi cittacetasikā dhammā ārammaṇarasānubhavanappa katikāevāti tepi vedanānāma siyunti. Nasiyuṃ. Tehi kiccantarabyāvaṭā honti. Ārammaṇarasaṃ ujuṃ anubhavituṃ nasakkonti. Attano attano kiccaṃ karontāva ekadesamattena anubhavanti. Vedanāyevapana anaññakiccatāya anubhavanakicce ādhipaccayogatāyaca issarabhāvena anubhavatīti sāeva vedanānāma bhavituṃ arahatīti. Evañcakatvā rājaggabhojana rasānubhavane tesaṃ sūdasadisatā vedanāyaevaca rājasadisatā vuttāti.
71七十一.“想”即认知的意思。其含义是:为了再次了知而作标记。因为此想即使在依先前所执取的标记而认知时,也为了再次了知而作标记。它这样一再地作标记而生起,达到坚固想的状态后,能令众生乃至尽形寿、乃至投生他世,都不忘失。而当它达到邪执之想的状态时,则令这些众生即使一切知佛也无法使之觉悟。因此,它为了再次认知而作标记,被说为如同木匠的墨线;依所执取的标记而执著,被说为如同摸象的盲人;执取现前之境,被说为如同视草人为鹿的幼鹿。
71. Sañjānātīti saññā. Puna jānanatthaṃ saññāṇaṃ karotīti attho. Ayañhi pubbe gahitasaññānena sañjānanakālepi puna jānanatthaṃ saññāṇaṃ karotiyevāti. Sāhi evaṃ punappunaṃ saññāṇaṃ katvā uppajjamānā thirasaññābhāvaṃ patvā yāvatāyukaṃpi bhavantaraṃ patvāpi sattānaṃ appamuṭṭhabhāvaṃ sādheti. Micchā bhinivesasaññābhāvaṃ patvāca ime satte sabbaññu buddhehipi bodhetuṃ asakkuṇeyye karotīti. Tathāhi sā puna sañjānanatthaṃ nimittakaraṇe dārutacchakasadisātica. Yathāgahita nimittavasena abhinivesakaraṇe hatthidassaka andhasadisātica. Upaṭṭhitavisayaggahaṇe tiṇapurisakesu migapotakasadisātica vuttāti. Pāḷiyaṃpana –
在经典中这样说道:“诸比丘!它认知,它认知,因此称之为想。认知什么呢?它认知青色,也认知黄色……”等等。
Sañjānāti sañjānātītikho bhikkhave tasmā saññāti vuccati. Kiñca sañjānāti. Nīlaṃpi sañjānāti. Pītakaṃpi sañjānātītiādi vuttanti.
72七十二.“思”即思虑、意志。它使相应诸法在所缘或作用上结合,并一再策励,令它们在那里相续不断地生起,这就是其含义。或者,它策划它们;它安排它们以获取所缘,或为成就业而造作;或者,它积蓄它们。其含义是:它在所缘上将它们聚集起来,使它们同时运转。因此,它被说为以积蓄为味、以安排为现起。因为当它在那里以不断策励、造作的方式生起时,那些相应法也在执行各自作用的同时,同样地在那里生起。因此,它被说为如同大匠师或上首弟子等,成就自他之业。
72. Cetayatīti cetanā. Sampayuttadhamme tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇevā kiccevā abhisandahati punappunaṃ ghaṭeti, tattha pabandhavasena nirantaraṃ pavattamāne karotīti attho. Pakappeti vā te. Saṃvidahati ārammaṇapaṭilābhāyavā kammasiddhiyā abhisaṅkharoti. Āyūhativā te. Ārammaṇe sampiṇḍeti ekato samo sarante karotīti attho. Tathāhi sā āyūhanarasāhica saṃvidhānapaccupaṭṭhānātica vuttā. Tāyahi tasmiṃ nirantaraṃ ussukkana byāpāravasena pavattamānāya taṃ sampayuttāpi attano attano kiccaṃ kurumānā tasmiṃ tatheva pavattantīti. Teneva sā sakicca parakicca sādhaka jeṭṭhasissa mahāvaḍḍhaki ādisadisāti vuttāti.
然而,在《破迷论》中:
[74] Vibhāvaniyaṃ pana
在说明了“思是思虑,即从事造作、行作的作用”之后,为了成立此义而说:“在《分别论》的‘经分别’中,分别行蕴者说:‘它们造作所造作,故为诸行。’”此说不合理。
Ceteti saṅkhatābhisaṅkharaṇe byāpāramāpajjatīti vatvā tadatthasādhanatthaṃ yaṃ vuttaṃ ‘‘vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhā rakkhandhaṃ vibhajantena saṅkhatamatisaṅkharontīti saṅkhārāti vatvā’’ti. Taṃ na yujjati.
因为在《分别论》的‘经分别’中,并没有“它们造作所造作,故为诸行”这样的说法。而这是在《蕴相应》中说的。
Na hi vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhatama bhisaṅkharontīti saṅkhārāti vuttaṃ atthi. Khandhasaṃyuttake panetaṃ vuttanti.
73七十三.‘一境’:以单一所缘为最上、为部分或为顶点,故称‘一境’。心的一境性,即心的这种状态。所谓所缘,即使只有一个,也有种种不同的自性。因此,对于那一个所缘中的种种自性,心不散乱,而于一种自性中安住,哪怕只是一刹那,也有其不动摇的状态。这状态正是执取‘一境’之名、生起‘一境’之智的原因。因此,它被说为:应观如无风处灯焰的安住,即心的安住。
73. Ekattārammaṇasaṅkhāto aggo koṭṭhāso koṭi vā etassāti ekaggaṃ. Cittaṃ, tassa bhāvo ekaggatā. Ārammaṇañhi nāma ekaṃpi nānāsabhāvaṃ hoti. Tasmā tassa ekassapi nānāsabhāvesu vikkhepaṃ apatvā ekasmiṃ sabhāve khaṇamattaṃpi pavattassa cittassa yoniccalākāro atthi ayaṃ tasmiṃ ekaggābhidhānassa ekaggabuddhiyāca pavattihetubhāvena gayhatīti. Te neva hi sā nivāte dīpaccīnaṃ ṭhitiviya cetaso ṭhitīti daṭṭhabbāti vuttā.
然而,在《破迷论》中:
[75] Vibhāvaniyaṃ pana
“它以一个所缘为最上,故称一境。”此处“最上”一词,可用于“部分”或“顶端”之义。然而,有些人说它是在所缘中生起的,那并不善巧。
‘‘Ekaṃ ārammaṇaṃ aggaṃ imassāti ekagga’’nti vuttaṃ. Tatthapi aggasaddo koṭṭhāsevā koṭiyaṃvā pavattoti yutto. Kecipana ārammaṇe pavattoti vadanti. Taṃ na sundaraṃ.
因为“最上”一词,在任何地方都未曾见用作“所缘”的同义词。
Na hi aggasaddo ārammaṇapariyāyo katthaci diṭṭhoti.
74[74] 令相应诸法得以存活,故称为“命”。“因陀”意为自在主,但此处指自在主的状态。令自在主的状态生起,故称为“根”。既是命又是根,故为“命根”。那命根就像在说:“若无我,你们便无生命。因此在你们的存活之事上,应让我作主。”它如此征服俱生诸法而转起。即如所说,如同护持莲花的池水一般,它是转起相续的增上缘。其中,以无间相续转起、直至诸蕴般涅槃的心相续,称为“转起相续”。增上的状态为“增上缘”。对转起相续有增上缘,依此构成复合词。虽心相续一再灭去,但凭此力量,它一再存活,直至诸蕴般涅槃,如此持续转起。
74. Jīvanti sampayuttādhammā etenāti jīvitaṃ. Indoti issaro. Idha pana issarabhāvo vuccati. Indaṃ issarabhāvaṃ kāretīti indriyaṃ. Jīvitañca taṃ indriyañcāti jīvitindriyaṃ. Tañhi mayā vinā tumhākaṃ jīvitaṃ natthi. Tasmā tumhākaṃ jīvanakicce maṃ issaraṃ karothāti vadantamiva sahajātadhamme abhibhavitvā pavattatīti. Tathā hi taṃ pavattasantatādhipateyyanti ca padumuppa lānupālakamudakaṃ viyātica vuttaṃ. Tattha yāva khandhaparinibbānā anuppabandhavasena pavattamānā cittasantati pavattasantatināma. Adhipatibhāvo ādhipateyyaṃ. Pavattasantatiyaṃ ādhipateyyaṃ assāti samāso. Punappunaṃ niruddhaṃpi hi cittasantānaṃ tassa balena punappunaṃ jīvantaṃ hutvā yāva khandhaparinibbānā punappunaṃ pavattatiyeva.
因为在无命根、不被根所系的诸法中,并不存在这样的相续转起之差别。
Na hi jīvitarahitesu anindriyabaddhadhammesu tādiso pavattasantati visesonāma atthīti.
75第75节。它令意中的所缘不空,或者令意持续地倾向于所缘,故称为‘作意’。它又有三种:令路生起者、令速行生起者、令所缘生起者。其中,五门转向称为‘令路生起者’。因为它引导、连接五门的心相续于所缘。意门转向称为‘令速行生起者’。它也引导、连接速行相续于所缘。仅此两种,在各处被称为‘如理作意’和‘不如理作意’。因为它们受到习性、惯行、倾向、导向等缘的资助后,令心相续如理或不如理地倾向于所缘。然而,从结生心开始转起的心相续,在舍离所缘而灭去后,再次生起时,依靠某一法之力,在没有特殊原因的情况下,就在那同一个所缘上生起。这称为‘令所缘生起者’。这里所指的正是这个。因为它引导、连接所缘于心,或引导、连接心于所缘。正如所说,它具有‘令忆念’的特相,以及‘以所缘连接相应法’的作用,在令所缘生起的意义上,应被视为如同驾驭者。其中,‘令忆念的特相’的意思是:如同驾驭者令马匹正直地朝向所缘那样,令相应法正直地朝向所缘而转起的特相。平等地持有,故称为‘遍’。与一切心共通的,称为‘一切心遍’。
75. Manasmiṃ ārammaṇaṃ asuññaṃ manaṃvā ārammaṇe niccaninnaṃ karotīti manasikāro. So pana tividho vīthipaṭipādako javanapaṭipādakoārammaṇapaṭipādakoti. Tattha pañcadvārāvajjanaṃ vīthi paṭipādako nāma. Tañhi pañcadvārika cittasantatiṃ ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Manodvārāvajjanaṃ javanapaṭipādako nāma. Taṃpi javana santatiṃ ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Idameva dvayaṃ tattha tattha yoniso manasikārotica ayoniso manasikāro tica vuttaṃ. Tañhi pakatiyā samudāciṇṇaninnaniyāmitādīhi paccaye hi upatthambhitaṃ hutvā cittasantānaṃ yoniso ayonisovā ārammaṇe ninnaṃ karotīti. Paṭisandhicittato pana paṭṭhāya pavattamānā cittasantati ārammaṇaṃ muñcitvā nirujjhitvāpi puna uppajjamānā yassa dhammassa vasena tasmiṃyeva ārammaṇe uppajjati asati kāraṇavisese. So ārammaṇapaṭipādakonāma. Ayamidhā dhippeto. Ayañhi ārammaṇaṃ citte cittaṃvā ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Tathā hi ayaṃ sāraṇa lakkhaṇoti ca sampayuttānaṃ ārammaṇena saṃpayojanarasotica ārammaṇapaṭipādakaṭṭhena sampayuttānaṃ sārathīviya daṭṭhabbotica vutto. Tattha sāraṇalakkhaṇoti sārathīviya assānaṃ sampayuttadhammānaṃ ujuṃ ārammaṇābhimukhaṃ pavattayanalakkhaṇoti attho. Samaṃ dhārentiti sādhāraṇā. Sabbesaṃ cittānaṃ sādhāraṇā sabbacittasādhāraṇā.
76第76节。它思惟,故称为‘寻’。意思是:如此这般地思惟后,登上所缘。当它如此登上时,相应诸法也随之登上。那时,正是它令那些法安立于所缘,因此说‘寻’具有‘令安立于所缘’的特相。此处以依靠国王宠臣而进入王宫的乡村居民为比喻。因为即使是无寻的心,在有寻法的相续中,由于与寻一起转起的串习力而登上,所以也名为被寻所安立。再者,即使是无寻的五识,也依处所与所缘的撞击而登上。第二禅等的心,则依近行修习之力而登上。然而,在《中部注释》中说:‘何必用这些道理?’然后显示此义:心确实登上所缘。但它常以作意为伴侣。因为如果没有作意,它就会像没有舵手的船一样,抓住任何所缘而转起。因此,五识以作意为伴侣,仅凭自己了知所缘的能力而登上所缘。至于不善心,心以及贪等,在登上所缘时也是有力量的。因为经中说:‘心乐于恶’。第二禅心等,则依靠作意、精进和念之力而登上。然而,‘寻’通过如此这般地思惟,令与自己俱生的诸法在登上所缘时更加有力。因此,在这个作用上,由于其他法有特殊的努力,所以这才被称为‘寻’。但应该这样说:难道其他非色法、有对境自性的法不也登上所缘吗?既然如此,为什么唯独这个被称为‘寻’呢?其他法的登上,是依靠其他作用的结合而成就的。而这个法,除此之外没有别的作用。因此,唯独它被这样说。
76. Vitakketīti vitakko. Tathā tathā saṅkappetvā ārammaṇaṃ ārohatīti attho. Tasmiṃ pana taṃ kathā ārohante sampayuttadhammāpi taṃ ārohanti. Tadā soyeva te ārammaṇaṃ abhiniropentonāma hotīti katvā ārammaṇā bhiniropanalakkhaṇo vitakkoti vutto. Rājavallabhaṃ nissāya janapadagāsino rājagehārohanañcettha nidassanaṃ. Avitakkaṃpi hi cittaṃ savitakkadhammasantāne vitakkena saha pavattaparicaya balena ārohanato vitakkena atinirovitamevanāma hotīti. Apica, avitakkaṃpi pañcaviññāṇaṃ vatthārammaṇa saṅghaṭṭanavasena ārohati. Dutīyajjhānādīnica upacārabhāvanāvasena ārohanti. Majjhimaṭṭhakathāyaṃ pana kiṃvā etāya yuttiyāti vatvā imamatthaṃ dasseti. Cittaṃpi hi ārammaṇaṃ āruhatiyeva. Tassa pana niccaṃ sahāyo manasikāro. Tasmiñhi asati taṃ niyāmakarahi tā nāvāviya yaṃvātaṃvā ārammaṇaṃ gahetvā pavatteyyāti. Iti pañcaviññāṇaṃ manasikārasahāyaṃ hutvā attano ārammaṇavijānanasattivaseneva ārammaṇaṃ ārohati. Akusalaṃ patvā pana cittaṃpi lobhādayopi ārammaṇāruhane thāmavatā eva honti. Pāpasmiṃ ramate manoti hi vuttaṃ. Dutīyajjhāna cittādīnica manasikāra vīriyassatīnaṃpi vasena ārohanti. Vitakko pana tathā tathā saṅkappetvā attasahite dhamme ārammaṇāruhane suṭṭhutaraṃ balavante karoti. Iti tasmiṃ kicce aññesaṃ sābhisayabyāpāratāyaeva ayaṃ vitakkoti vuttoti. Evaṃ pana vattabbaṃ. Nanu aññepi arūpadhammā sārammaṇasabhāvā ārammaṇaṃ ārohanti. Atha ca pana kasmā ayameva vitakkoti vuttoti. Aññesaṃ pana āruhanaṃ kiccantarayogavaseneva siddhaṃ. Imassa pana ito aññaṃ kiccaṃ nāma natthi. Tasmā ayameva tathā vuttoti.
77伺察,故称为‘伺’。或者,它令相应诸法伺察,或令这些法依此而伺察,故称为‘伺’。在此,当寻已安住于同一所缘时,为了显现自性行相,以反复揩摩的方式转起,这应视为伺察。其中,寻较粗,为先行者,是心最初投向所缘时的状态,应视如撞击钟;伺较细,为随行者,是心在同一所缘上随转的状态,应视如钟声的回响。
77. Vicaratīti vicāro. Vicāretivā sampayuttakedhamme, te vā dhammā vicaranti etenāti vicāro. Vicaraṇañcettha vitakkā ruḷhe tasmiṃyeva ārammaṇe sabhāvākārapātubhāvatthaṃ punappunaṃ anumajjanavasena pavattanaṃ daṭṭhabbaṃ. Etthaca vitakko oḷāriko pubbaṅgamo ārammaṇe cittassa pathamābhinipātabhūtoca hotīti ghaṇḍābhighāto viya daṭṭhabbo. Vicāro sukhumo anucaro tasmiṃyeva ārammaṇe cittassa anubandhanabhūto ca hotīti ghaṇḍānuravoviya daṭṭhabboti.
78胜解,即‘胜解’。意思是:心克服并断除于所缘上‘是这样呢,还是不是这样呢’这般转起的犹豫,以决断的方式转起。由此,它被称为具有‘于所缘决断’的特相;又因在所缘上不动摇的状态,被说为如同因陀罗柱。
78. Adhimuccanaṃ adhimokkho. Ārammaṇe evaṃ nukho no nukhoti evaṃ pavattaṃ saṃsappanaṃ adhibhavitvā vicchinditvā pakkhako muccanavasena cittassa pavattīti vuttaṃ hoti. Evañca katvā so ārammaṇe sanniṭṭhānalakkhaṇoti ca ārammaṇe niccalabhāvena indakhīlasadisotica vutto.
79第79节。勇猛、勤作之人的状态,即‘勤勇’或‘精进’。具足此状态的人,确实是勤勇之人。即使是大业,他也视之为小;即使是难行,他也视之为易行;即使是沉重,他也视之为不重。他不计自身的劳苦。为成就事业,他恒常提挈身心。因此,对此人而言,这既是如此运作的因,也是这般运作之人的身、心造作。以‘依规则、依理趣、依方便,对于具精进者,何业不能成就?’等事先的决意,应当策励、应当推动,故称为精进。或者,特别地,为了自他利益而策动、摇撼具足者,以此而称为精进。在此,被精进所支撑的相应诸法,犹如永不卸担、昂首提起一般,为成就各自的职责而恒常生起策励。当它们如此时,拥有它们的人们也为了自己或他人的利益,恒常致力于身心的运作,因此被称为‘策动、摇撼’。正如所说,精进具有支撑的特相、提起的特相、策励的特相,犹如房屋的柱梁支撑,是正确发起的、一切成就的根本。
79. Vīrassa kammasūrassa bhāvo kammavā vīriyaṃ. Taṃsamaṅgī puggalo hi kammasūro hoti. Mahantaṃpi kammaṃ appakato gaṇhāti. Dukkaraṃpi sukarato, bhāriyaṃpi abhāriyato gaṇhāti. Attakilamathaṃ nagaṇeti. Kammasiddhiyā niccaṃ paggahita kāya cittova hoti. Tasmā taṃ tassa puggalassa tathāpavattiyā hetubhāvoceva tathāpavattassa ca tassa puggalassa kāya cittakriyābhūtaṃ hotīti. Vidhināvā nayena upāyena vīriyavato kiṃ nāmakammaṃ na sijjhatītiādikena pubbābhisaṅkhārena īrayitabbaṃ pavattayitabbanti vīriyaṃ. Visesenavā sakaparahitahetu īranti kampanti taṃ samaṅgino etenāti vīriyaṃ. Etthaca vīriyu patthambhitā sampayuttadhammā sadā anikkhittadhurā paggahitasīsāviya hutvā attano attano kiccasampattiyā niccaṃ ussāhajātāva honti, tesuca tathāhontesu taṃsamaṅgino puggalāpi attanovā paresaṃvā hitahetu niccaṃ byāvaṭakāyacittā honti. Tasmā īranti kampantīti vuccantīti. Tathā hi taṃ upatthambhanalakkhaṇanti ca paggahalakkhaṇanti ca ussāhalakkhaṇanti ca gehassa thūṇūpatthambhana sadisanti ca sammā āraddhaṃ sabbasampattīnaṃ mūlanti ca vuttanti.
80第八十条。它调伏身心、令其满足,产生喜悦、饱足,令其增长犹如盛开的莲花,故称为喜;又或,具足此喜者身心由此而照耀,如满月般光洁,故称为喜。喜有五种:小喜、刹那喜、涌喜、踊跃喜、遍满喜。
80. Vinayati kāyacittaṃ tappeti, tuṭṭhaṃ suhitaṃ janeti, supupphitapadumaṃviyavā vaḍḍhetīti pīti, vinantivā etāya taṃ samaṅgino puṇṇacandoviya virocamāna kāyacittā hontīti pīti. Sā pañcavidhā khuddikā pīti, khaṇikāpīti, okkantikā pīti, ubbegā pīti, pharaṇāpītīti.
81第八十一条。欲求即是欲,也就是想要、希求、期望。它有两种:渴爱之欲与欲作之欲。此处意指欲作之欲。在此,想要做、希求做的人即是欲作者,也就是具欲者。他的这种状态即是欲作性,而欲作性本身就是欲作之欲,正如‘天’本身就是‘天性’。在此,‘作者’一词是总括一切动词词根的意义来使用的。因此,应知‘欲作之欲’一词包含了‘欲说之欲’、‘欲思之欲’、‘欲见之欲’、‘欲闻之欲’等一切行为方面的欲求。然而,它即使在希求所缘时,也不像渴爱那样以乐味、染着、执取的方式去希求;而是对于任何有必要的事物,纯粹以想要成就该事物的欲求去希求。正如国王的弓箭手们,为了财富或名声,即使是应当用来射杀王敌的箭,也多多希求。同样地,此欲即使对于应当施与他人的布施物,未得时也想要得到,已得时也想要守护。此义在《分别论》中也已经说过。
81. Chandanaṃ chando. Icchā patthanā abhisandhīti vuttaṃ hoti. Sopana duvidho taṇhāchando, kattukamyatā chandoti. Idha kattukamyatā chando adhippeto. Etthaca kattuṃ kāmeti icchatīti kattukāmo. Chandasamaṅgipuggalo. Tassa bhāvo kattukamyaṃ. Tadeva kattukamyatā, yathā devoyeva devatāti. Etthaca kattusaddo sabbesaṃ dhātusaddānaṃ atthe saṅgahetvā pavatto. Tasmā kattukamyatāti etena kathetukamyatā cintetukamyatā daṭṭhukamyatā sotukamyatāti evamādīni sabba kriyāpadāni saṅgahitāni hontīti daṭṭhabbaṃ. So pana ārammaṇaṃ icchantopi taṇhā viya assādana rajjana laggana vasena naicchati. Yena yena pana atthiko hoti. Taṃ taṃ atthaṃ ārādhetu kāmatāvaseneva icchati. Yathā rañño issāsā dhanenavā yasenavā atthikā rājaverīnaṃ vijjhanavasena chaḍḍitabbayuttakepi sare bahū icchantiyeva. Evamevaṃ ayaṃpi parassa vissajjitabbayutta kānipi dānavatthūni aladdhānipi laddhuṃ icchati. Laddhānipi rakkhituṃ icchatīti. Ayañca attho vibhāvaniyaṃpi vuttoyeva.
该处曾这样说:
Vuttañhi tattha
即使在依布施物作舍离的运作阶段,这种欲求也只是对那应当被舍离之物有所需求,正如弓箭手对应射出的箭有所需求一样。
Dānavatthuvissajjanavasena pavattakālepi cesa vissajji tabbena tena atthikoyeva. Khipitabbausūnaṃ gahaṇe atthiko issāsoviyāti.
其中,从‘我将布施’开始,以寻求布施物等而运作的前分思,已被摄在名为‘布施物施舍’的布施中。因此,应知从彼时起,此前分思的运作时,即是此处依布施物施舍而运作之时。‘应施舍的’指适合被施舍的。‘对它有所需求’即为了施与他人而对彼有所需求。‘对应射出的箭的执取’:通过制造未制成的箭、寻求未得的箭而执取。然而,有些论师说:‘有些弓箭手即使射出了箭,若还能得到,仍对那些箭有所需求。’此说不合理,因为若如此,应说‘已射出的箭’。正如‘如来所说、所语’。同样地,在‘应施舍的’处也是如此。又有论师说:‘弓箭手并非无需求而射箭,他正是有所需求,为希求其他利益而射箭。’此说亦不合理,因为若如此,应说‘如弓箭手对箭有所需求而射箭’。实际上,这两种说法都应被嘲笑。因为与欲相应的心在执取所缘时,以欲的力量,犹如极度渴望、犹如掠夺般地执取。因此,这被称为在执取所缘时心的伸手。在此,‘犹如伸手’应视为假说的表述。因为心并没有所谓的手,只是为了显明特殊意义,将非真实的假说为真实而说。再者,当此欲达到强有力时,比渴爱更强。因为它成为增
Tattha yadaggena dānaṃ dassāmīti dānavatthupariyesanādivasena pavattā pubbabhāgacetanā dānavatthuvissajjana saṅkāte dāne saṅgahitā hoti. Tadaggena tassā pubbabhāgacetanāya pavattikālo idha dānavatthu vissajjanavasena pavatta kāloti veditabbo. Vissajjitabbenāti vissajjitabba yuttakena. Tena atthikoyeva parassa vissajjanatthāyāti adhippāyo. Khipitabbausūnaṃ gahaṇeti tesaṃ akatānaṃ karaṇavasena aladdhānaṃ pariyesanavasena gahaṇe. Ettha pana keci issāso usūnikhipitvāpi labhamāno tehi usūhi atthikoyevāti eva matthaṃ vadanti. So nayujjati. Evañhi sati khipitausūnanti vuttaṃ siyā. Yathā kathitaṃ lapitaṃ tathāgatenāti. Tathā vissajjitabbe nāti etthapīti. Keci issāso usūhi anatthiko khipanto nahoti. Atthikoyeva samāno aññaṃ ānisaṃsaṃ icchanto khipatīti evaṃ atthaṃ vadanti. Sopi nayujjati. Evañhi sati usūhi atthikoyeva tāni khipanto issāsoviyātivuttaṃ siyāti. Atthato pana tadubhayaṃpi avahasitabbameva hotīti. Yasmāca chandasampayuttaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ gaṇhantaṃ chandavasena ati icchamānaṃ viya viluppamānaṃ viya gaṇhāti. Tasmā ayaṃ ārammaṇaggahaṇe cetaso hatthappasāraṇaṃviyāti vutto. Etthaca hatthappasāraṇaṃviyāti idaṃ abhūtaparikappavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Na hi cittassa hatthonāma atthi. Atthavisesapākaṭatthaṃ pana abhūtaṃpi bhūtaṃ viya kappetvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Apica, ayaṃ chandonāma thāmapatto taṇhāya balavataro hoti. Tathā hesa adhipatibhūto iddhipādabhūtoca hotīti. Yadi hi so taṇhāya samānabalo siyā. Ime sattā taṇhāya hatthe ṭhitā taṇhā pariggahitāni dhanabhogarajjasukhānivā dibbabrahmasampattiyovā chaḍḍetvā vaṭṭadukkhato niyyātuṃ nasakkhissanti yevāti.
82第八十二。‘杂’者:美心所遍散于美心,故称为杂。哪些是杂?即与其余相同或不相同,称为同分。当它们与美心结合时,对比那些不美之心,它们与之相同;当它们与不美心结合时,对比那些美心,它们与之相同、相似。这是所说之意。
82. Sobhaṇā sobhaṇesu cittesu pakirantīti pakiṇṇā. Keeva pakiṇṇakā. Aññehi aññesaṃvā samānā aññasamānā. Yadā sobhaṇacittesu yuttā, tadā tehi asobhaṇato aññehi samānā. Yadā asobhaṇacittesu yuttā, tadā tehi sobhaṇato aññehi samānā sadisāti vuttaṃ hoti.
8383.如今,为开显不善聚,而说“痴”等。在此,令为迷乱者,即是“痴”;众生因此而迷乱,故为“痴”;或者,迷乱本身即是“痴”。它犹如盲目的眼,遮障一切,令心盲暗,如同覆盖四方的盲眼,故说能令心成暗昧。然而,当它转向恶品时,却又随顺于智,应作如是观。正因如此,它在巴利中被称作“邪智”。注释书中也说它是依于恶行中的思择方法而生起的痴,故称为“邪智”。对于无明,则依“无所修习”与“邪修习”而说有两种。此中,“无所修习”是指对善品的无智;“邪修习”是指对恶品的邪智。当心转向恶品时,有五种法随顺于智:痴、贪、见、寻、伺。若与心俱起,则成六种。正因其本性如此,当那些具足智慧、博学多闻的凡夫造作恶行时,会依于显示其恶行的种种方便,成就他们在那一方面的善巧与堪能。
83. Idāni akusalarāsiṃ dassento mohotiādimāha. Tattha muyhatīti moho. Muyhanti sattā etenātivā moho. Muyhanamattaṃvā moho, caturaṅgatamassa viya cakkhussa sabbaso kalyāṇapakkhaṃ paṭicchādetvā cittassa andhabhāvakaraṇanti vuttaṃ hoti. Pāpapakkhaṃ pana patvā so ñāṇagatiko hotīti daṭṭhabbo. Tathā hesa pāḷiyaṃ micchāñāṇanti vutto. Aṭṭhakathāsuca micchāñāṇanti pāpakriyāsu upāyacintāvasenapavatto mohoti vuttaṃ. Avijjāyaca appaṭipatti micchāpaṭipattivasena duvidhabhāvo vutto. Etthaca appaṭipattīti kalyāṇapakkhe aññāṇameva vuccati. Micchāpaṭipattīti pāpapakkhe micchāñāṇameva vuccatīti, tathā hi pāpapakkhaṃ patvā pañcadhammā ñāṇagatikā honti moho, lobho, diṭṭhi, vitakko, vicāroti. Cittena pana saddhiṃ chabbidhā honti. Tehi pakatiyā viññujātikesu sutapariyattisampannesuca uppannā pāpakriyāsu taṃ taṃ upāyadassanavasena tesaṃ tattha chekabhāvaṃ paṭibalabhāvañca sādhentīti.
8484.对于身恶行等,不以此为耻,不感惭愧,不感厌离,这就是“无惭”。或者说,“惭”的对立之法就是“无惭”,其本身就是无惭心所。当恶行现前时,它不给惭留丝毫余地,反而于恶行中生起喜好,并如此转起。正因如此,它被说成:具有“于身恶行等不感厌离”的特相,及“无惭无耻”的特相。
84. Nahiriyati kāyaduccaritādīhi nalajjati najigucchatīti ahirī. Hirippaṭipakkhāvā ahirī, sāeva ahirikaṃ. Tañhi pāpa kriyāsu paccupaṭṭhitāsu hiriyā okāsaṃ adatvā tāsu ruciṃ uppādetvā pavattatīti. Tathā hi taṃ kāyaduccaritādīhi ajigucchanalakkhaṇantica alajjālakkhaṇantica vuttaṃ.
8585.无所畏惧,即是“无愧”。意思是,不因身恶行等而感到怖畏,不感到战栗。或者说,“愧”的对立之法就是“无愧”。当那些恶行现前时,它也不给愧留丝毫余地,令心于彼毫不惊惧,并如此转起。正因如此,它被说成:具有“于身恶行等无所惊惧”的特相,及“无所畏缩”的特相。此外也说:
85. Naottappatīti anottappaṃ. Kāyaduccaritādīhi nabhāyati nautrasatīti attho. Ottappappaṭipakkhaṃvā anottappaṃ. Taṃpi hi tāsu paccupaṭṭhitāsu ottappassa okāsaṃ adatvā cittaṃ tāsu asārajjamānaṃ katvā pavattatīti. Tathā hetaṃ kāyaduccari tādīhi asārajjalakkhaṇanti ca anuttāsalakkhaṇanti ca vuttaṃ. Vuccati ca –
无厌恶心、无惭,犹如猪耽著粪秽;
无畏者无愧,如飞蛾之投火。
Ajegucchī ahiriko, pāpāgūthāva sūkaro; Abhīruca anottappī, salabho viya pāvakāti.
86“掉举”即令心高举。犹如在石板上滚动后弹出的石弹,心散乱于种种所缘;而作为掉举心散乱之相生起的缘的法,即是掉举。它应被观见如风吹动的水,或如飘扬的旗帜。
86. Uddharatīti uddhaṭaṃ. Pāsāṇapiṭṭhe vaṭṭetvā vissaṭṭha geṇḍuko viya nānārammaṇesu vikkhittaṃ cittaṃ, uddhaṭassa pana cittassa uddharaṇākārappavattiyā paccayabhūto dhammo uddhaccaṃ. Taṃ pana vāteritaṃ jalaṃ viya dhajapaṭākā viyaca daṭṭhabbaṃ.
87“贪求”即是贪;相应诸法由此而贪求,故名为贪;或仅此贪求本身即是贪。于此,所谓贪求应理解为对所缘的黏着。应如是观:于所缘粘着之义,如猴胶;紧执之义,如掷在热锅上的肉片;不舍之义,如油污的布;如渴爱之流增长,如带来恶趣,如急流将一切枯木、枝叶、草屑冲入大海。
87. Lubbhatīti lobho, lubbhanti sampayuttā dhammā ete nāti lobho, lubbhanamattamevavā etanti lobho. Etthaca lubbhanaṃnāma ārammaṇābhisajjanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sopana ārammaṇe lagga naṭṭhena makkaṭālepoviya abhikaṅkhaṭṭhena tattakapāle khittamaṃsa pesi viya aparicāgaṭṭhena telañjana rāgoviya taṇhānadibhāvena vaḍḍhitvā sattānaṃ apāyāvahaṭṭhena sabbāni sukkhakaṭṭha sākhāpalāsa tiṇakasaṭāni mahāsamuddaṃ vahantī sīghatotā nadī viya daṭṭhabbo.
88“见”即邪见。如同对于诸法如实自性的智见,而对于它们不如实自性的见,即称为邪见。此邪见在某些自认聪慧、多行邪思维的人中生起并坚固,于不如实方面,成为随顺通达之智的状态。它具有邪执取之相,应视为最极之过患。
88. Dassanaṃ diṭṭhi. Dhammānaṃ yāthāvasabhāvesu ñāṇadassanaṃ viya tesameva ayāthāvasabhāvesu micchādassananti vuttaṃ hoti. Sāhi ekaccānaṃ paṇḍitamānīnaṃ micchāvitakkabahulānaṃ uppannā thāmagatā ayāthāvapakkhe paṭivedhaññāṇagatikā hotīti. Sāpana micchābhinivesalakkhaṇā paramaṃvajjanti daṭṭhabbā.
89“思量”即是我慢。其义为:深深执取自我而作观——“我于此世间是独特之人,不像木块木屑般可被轻视”。它由出生、家族、财富、受用、名声、权势等,以及戒、闻、利养、恭敬等功德所滋养,过度增长后,于众人之中,自视如旗帜般高耸。因此,它被称为“高举之相”,亦喻为“癫狂”。
89. Maññatīti māno. Ahaṃ loke eko puggalo asmi. Na kaṭṭhakaliṅgaroviya avamaññanārahoti evaṃ attānaṃ daḷhaṃ paggahetvā samanupassatīti attho. Sopana jāti kuladhana bhoga yasa issariyādīhi ceva sīla suta lābhasakkārā dīhica guṇehi upatthambhito atirekataraṃ vaddhitvā attānaṃ janamajjhe ketuṃviya accuggataṃ maññati. Tasmā so unnatilakkhaṇotica ummādoviyātica vutto.
90“厌恶”即是嗔。它应被这样观察:犹如被烈日暴晒的蛇,有毒性蔓延之相;犹如雷击,有焚烧自己依止处之相;犹如森林大火,有摧毁之相;犹如得到机会的怨敌,有一切不利积聚之相;犹如掺杂了毒药的腐尿。
90. Dussatīti doso. Sopana caṇḍikkaṭṭhena pahatā sivisoviya visappanaṭṭhena asanipātoviya attano nissaya dahanaṭṭhena dāvaggiviya dussanaṭṭhena laddhokāso sapattoviya sabbaso ahitarāsi bhāvaṭṭhena visa saṃsaṭṭha pūtimuttaṃ viya daṭṭhabbo.
91“嫉妒”即是嫉。其含义是嫉妒他人的成就。因为当见到或听到他人自然获得的成就时,便不能忍受,希望并期盼那成就衰败。当听到“某人将得到此物”时,也不能忍受,希望并期盼他得不到。因此,它被说为具有对他人的成就生嫉妒之相。
91. Issatīti issā. Parasampattiṃ ussūyatīti attho. Sāhi paresaṃ pakatiyā laddhasampattiṃ disvā vā sutvāvā nasahati. Tassā sampattiyā vipattiṃ icchati ākaṅkhati. Asuko idaṃnāma labhissatīti sutvāpi nasahati. Tassa alābhaṃ icchati ākaṅkhati. Tasmā sā parasampattīnaṃ ussūyanalakkhaṇāti vuttā.
92“愿此功德或事物只属于我,不属他人”——这样,依于自己的成就,以不向外敞开的行持方式而运作、转起,便是“悭”;如此转起的心,悭的状态即是“悭吝”。此悭吝如同嫉妒,也有两种:依已得的成就与未得的成就。其中,对于自然已得的成就,当见到、听到或想到“他人无论以何种方式,从我所拥有中脱离而成为他人所有”时,便生起忧愁苦恼;对于未得的成就,当听到或想到“在某处某时将会有某物”时,只想自己独自获得,不愿他人获得;当听到或想到“他人将得到”时,便忧愁苦恼。正因如此,它被说为具有隐匿自己已得或未得成就之相。在此,对于未得的成就,不愿他人获得,听到或想到“他将得到”或“他得到了”时,心中的恼害即名为“嫉”。对于任何事物,想自己获得,当想到自己无法得到时,心中的恼害即名为“悭”。因为此二者不会同时生起。
92. Mama eva idaṃ guṇajātaṃvā vatthuvā hotu. Mā aññassāti evaṃ attano sampattihetu avipphārikatāvasena carati pavattatīti maccharaṃ, tathā pavattaṃ cittaṃ. Maccharassa bhāvo macchariyaṃ. Idaṃca issā viya duvidhaṃ attanā laddhasampatti labhitabbasampatti vasena. Tattha pakatiyā laddhasampattiyaṃ tāva taṃ parehi sā dhāraṇaṃvā yena kenacivā kāraṇena attasantakabhāvato muccitvā paresaṃ santakabhāvaṃ gamissamānaṃ disvā vā sutvāvā cintetvā dukkhī dummano hoti, labhitabbasampattiyaṃpi asukasmiṃ dese vākālevā idaṃnāma bhavissatīti sutvāvā cintetvāvā taṃ attanāva laddhuṃ icchati. Aññesaṃ lābhaṃ naicchati. Aññe labhissantīti sutvāvā cintetvāvā dukkhī dummano hotīti. Tathā hetaṃ laddhānaṃvā labhitabbānaṃvā attano sampattīnaṃ nigguhanalakkhaṇanti vuttaṃ. Etthaca labhitabbasampattiyaṃ yassa lābhaṃ naicchati. Solabhatītivā labhissatītivā sutvāvā cintetvāvā cittavighāto issānāma. Yaṃ yaṃ attanā laddhuṃ icchati. Taṃ taṃ attanā alabbhamānakaṃ cintetvā cittavighāto macchariyaṃnāma. Na hi ete dve ekato uppajjantīti.
93“Kukkuccanti”:此处,“已作”即所作。“Kucchitaṃ katanti”即“kukataṃ”,意为“可厌的所作”,即“可厌的行为”。这是指一种智者必定全然呵责的心之转起状态。然而,从义理上说,以“我未作善,已作恶”这般追悔而生起的,正是“kukkucca”(恶作),也就是与恶作相应之心的生起本身。因为当它如此转起时,既不能令先前未作的善重现,也不能使先前已作的恶变为未作,反而只会导致善法之心的耗竭。因此,由于它属于可厌行为的相状,故称为“kukataṃ”(可厌的所作)。义注中确实说道:“对于已作未作、有罪无罪诸事的面对,名为‘paṭisāro’(追悔)。”然而,此追悔既不能使已作的恶成为未作,也不能令未作的善成为已作,故是一种颠倒的、可厌的追悔,因而称为“vippaṭisāro”(恶追悔)。在这里,“vippaṭisāro”就是“kukkuccaṃ”(恶作)。当恶作本身可厌时,与之相应的心生起也是可厌的;又因恶作被称为可厌,所以那个心也因此被称为可厌。
93.Kukkuccanti ettha kiriyā kataṃ. Kucchitaṃ katanti kukataṃ. Kucchitakiriyāti attho. Paṇḍitehi ekantena ninditabbo cittappavattivisesoti vuttaṃ hoti. Atthato pana akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti evaṃ anusocanavasena pavatto kukkucca sampayuttacittuppādoyeva, so hi tathā pavattamānopi pubbe akataṃvā kalyāṇaṃ puna kataṃ kātuṃ na sakkoti. Pubbe kataṃ vā pāpaṃ puna akataṃ kātuṃ nasakkoti. Athakho kusaladhammesu cittapariyādānāyaeva saṃvattati. Tasmā kucchitakiriyā mattattā kukatanti vuccatīti. Vuttañhetaṃ aṭṭha kathāyaṃ katākatassa sāvajjānavajjassa abhimukhagamanaṃ paṭisāronāma. Yasmā paneso kataṃvā pāpaṃ akataṃ nakaroti. Akataṃvā kalyāṇaṃ kataṃ nakaroti. Tasmā virūpo kucchito vā paṭisāroti vippaṭisāroti. Etthaca vippaṭisāroti kukkucca meva. Kukkucceca kucchite sati taṃ sampayuttacittuppādopi kucchitoyeva. Yenaca kāraṇena kukkuccaṃ kucchitaṃnāma hoti. Teneva kāraṇena so cittuppādopi kucchitonāma hotīti katvā so cittuppādova kukatapade gahetuṃ yuttoti veditabbo. Sudinnakaṇḍaṭṭhakathāyaṃ pana ayamattho ujukatova vutto. Yathāha-viññūhi akattabbatāya kucchitakiriyābhāvato kukkuccanti.
然而,此处所应阐明的是:
[76] Vibhāvaniyaṃ pana
未善加省察此义理,而说“kucchitaṃ katanti kukataṃ. Katākata duccaritasucarita”(“可厌的所作”即“kukataṃ”,已作未作、恶行善行),这全然不能成立。由此,其中所谓“未作者也被称为kukataṃ,即我未作的便是kukataṃ”,以及“于此,缘已作之事而生起的追悔心生起即是kukataṃ”,这一切也都被完全否定。
Imamatthaṃ asallakkhetvā yaṃ vuttaṃ ‘‘kucchitaṃ katanti kukataṃ. Katākata duccaritasucarita’’nti. Taṃ na yujjatiyeva. Etena yañca tattha vuttaṃ ‘‘akataṃpi hi kukatanti voharanti. Yaṃ mayā akathaṃ. Taṃ kukatantica. Idha pana katā kataṃ ārabbha uppanno vippaṭisāracittuppādo kukata’’ntica. Taṃpi sabbaṃ paṭikkhittameva hotīti.
“Kukkuccaṃ”(恶作)是如前所述之心生起时,如此转起的因性。再者,在字汇中,确实将“kuca”词根读作“收缩”与“搅扰心”义。因此,以可厌的方式“kocati”(收缩),即不以厌离恶的方式收缩,故称为“kukkuco”(恶作)。或者,以可厌的方式“kocati”(搅扰、撕裂),即不以削除烦恼的方式搅扰,故称为“kukkuco”。如此转起之法聚。因为它以可厌的方式,以‘我未作善,已作恶’这般转起的悲叹方式而收缩,即使心倾向于受持善法,也不让心转向善法,或搅扰其意。由于使信等心要法变得薄弱,令心在受持善法上力量耗尽,故称为“kukkuco”。然而,那个(心)由于与那个法结合而如此转起,它便被称为“kukkuccaṃ”,即“恶作的状态”。而它因为是缘于先前未作的善与已作的恶,以后来追悔、懊恼的方式转起,所以说它以“后后悔为相,以追悔已作未作为味”。在此,“以后后悔为相”的意思是:由于先前未作善、已作恶而来,在后来的时刻具有后悔之相。以此,恶作唯以过去为所缘得以成立,而以现在、未来为
Kukatassa yathāvuttacittuppādassa tathāpavatti hetubhāvo kukkuccaṃ. Apica, dhātupāṭhesu kucasaddaṃ saṅkocana mano vilekhanatthesu paṭhantiyeva. Tasmā kucchitena ākārena kocati saṅkocati na pāpajigucchanākārenāti kukkuco. Kucchitenavā ākārena kocati vilikhati nakilesasallīkhanā kārenāti kukkuco. Tathā pavattadhammasamūho. Sohi kucchitena akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti evaṃ pavattena anutthunanākārena saṅkocati. Kusaladhammasamādāne cittaṃ namituṃpi nadeti. Manaṃvā vilekhati. Saddhādīnaṃ sāradhammānaṃ tanukaraṇena cittaṃ kusaladhammasamādāne pariyādinnathāmabalaṃ karoti. Tasmā kukkucoti vuccati. Yena pana dhammena yuttattā so tathā pavatto hoti. So kukkuccaṃnāma kukkucassa bhāvoti katvā. Taṃ pana yasmā pubbe akatañca kalyāṇaṃ katañca pāpaṃ ārabbha pacchā anutāpanavasena anusocanavasenaca pavattati. Tasmātaṃ pacchānutāpalakkhaṇaṃ katākatānuyocana rasanti ca vuttaṃ. Etthaca pacchānutāpalakkhaṇanti pubbe kalyāṇañca akatvā pāpañca katvā āgatattā pacchime kāle anutāpalakkhaṇanti attho. Tena kukkuccassa ekantena atītārammaṇatā siddhā hoti. Paccuppannānāgatārammaṇatāca paṭisiddhāti. Katākatā nusocanarasanti ettha katañca pāpaṃ akatañca kalyāṇanti yo jetabbaṃ. Vuttañhetaṃ mahāniddese –
恶作由两种方式生起:由已作和由未作。如何是两种?……由未作:“我未修身善行,已修身恶行”而生起恶作。“我未修语善行……已修意恶行”而生起恶作。“我未受持离杀生,已行杀生”而生起恶作……“我未受持正见,已持邪见”而生起恶作。
Dvīhākārehi kukkuccaṃ uppajjati katattā ca akatattā ca. Kathañca dvīhā.La. Akatattāca. Akataṃ me kāyasu caritaṃ. Kataṃ kāyaduccaritanti uppajjati kukkuccaṃ. Akataṃ me vacīsucaritaṃ.La. Kataṃ manoduccaritanti uppajjati kukkuccaṃ. Akatāme pāṇātipātā veramaṇī. Kato pāṇāti pātoti uppajjati kukkuccaṃ.La. Akatā me sammādiṭṭhi. Katā micchāmiṭṭhīti uppajjati kukkuccanti.
然而,由此可知,因未行善之可悦与已作恶之可悦,追悔的二种形态便得以成立。因为经中说‘以二种方式’。忧伤则是在先前作恶之后,既为那些因畏惧恶趣而恐惧者所有,也为那些堕入恶趣后忆念自己先前所作之业者所有。并非其他人所有,因为经中说‘我未修身善行,已修身恶行’。然而,如同慢有二种,即如实慢与不如实慢,追悔也有二种,即如实追悔与不如实追悔。其中,不如实追悔生起时,也以二种方式生起:‘我确实未作善,已作恶’。那么,什么是那种(不如实追悔)呢?即先前对善业持有恶想、恶见,未作(善业),而对恶业持有善想、善见,作了(恶业),之后以追悔的方式生起(的追悔);以及先前对善持有善想,之后生起恶想,或对恶持有恶想,未作(恶业),之后生起善想(而生起的追悔)。这称为不如实追悔。也应结合‘于无过失处有过失想,于适宜处有不适宜想,于非犯戒处有犯戒想’等来理解。这一切生起时,都仅以二种方式生起。因此,应视为它们被包含在二种方式之中。然而,在《大义释》中所述:‘手之不安亦为追悔,足之不安亦为追悔,手足之不安亦为追悔’,
Etena pana akatasucaritā rammaṇatāya kataduccaritā rammaṇatāyaca vasena kukkuccassa dvidhābhāvoyeva siddho hoti. Dvīhākārehīti hi vuttaṃ. Soca kho pubbe pāpaṃ katvā pacchā apāyabhayatajjitānañceva apāyesu patitvā pubbe attanā katakammaṃ anussarantānañca hoti. Naaññesaṃ, akataṃ me kāyasucaritaṃ. Kataṃ kāyaduccaritanti hi vuttaṃ. Yathā pana māno duvidho hoti yāthāvamāno ayāthāvamānoti. Tathā kukkuccaṃpi, yāthāvakukkuccaṃ, ayāthāva kukkuccanti duvidhaṃ hoti. Tattha ayāthāva kukkuccaṃpi uppajjamānaṃ dvīhākāreho uppajjati akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti. Katamaṃ pana tanti. Yañca pubbe kalyāṇakammepi pāpasaññī pāpadiṭṭhi akatvā pāpakammepi kalyāṇasaññī kalyāṇadiṭṭhi katvā pacchā anusocanavasena uppajjati. Yañca pubbe kalyāṇe kalyāṇasaññī katvā pacchā pāpasaññino pāpeca pāsaññī akatvā pacchā kalyāṇasaññino uppajjati. Idaṃ ayāthāvakukkuccaṃnāma. Anavajje sāvajjasaññī, kappiye akappiyasaññī, anāpattiyaṃ āpattisaññītiādināpi yojetabbaṃ. Idañca sabbaṃ uppajjamānaṃ dvīhā kāreheva uppajjati. Tasmā dvīsueva saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ pana mahāniddeseyeva hatthakukkuccakaṃpi kukkuccaṃ. Pādakukkuccakaṃpi kukkuccaṃ. Hatthapādakukkuccakaṃpi kukkuccanti niddiṭṭhaṃ. Taṃ asaṃyata kukkuccaṃnāma. Yaṃ pana taṃ bhikkhu kukkuccāyantā napaṭiggaṇhiṃsūti vinaye āgataṃ. Yañca kathaṃ kukkuccappakatatāya āpajjati kappiye akappiyasaññitā akappiye kappiyasaññitāti āgataṃ. Taṃ vinayakukkuccaṃnāma. Taṃpana vinayasaṃsayoeva. Soca kho attano avisaye kappati nukho nonukhoti saṃsappanākārena pavatto kusala kriya cittuppādo. Sopana yesaṃ uppajjati. Tesu ye sikkhākāmā, te taṃkammaṃ nakaronti. Te sandhāya kukkuccāyantā napaṭiggaṇhiṃsūti vuttaṃ. Ye pana karontiyeva. Te kappiyavatthusmiṃpi āpattiṃ āpajjanti. Te sandhāya kukkuccappakatatāya āpattiṃ āpajjatīti vuttaṃ.
94昏沉:令心变得迟钝、缓慢,随后覆盖。圣典中即说“昏沉性、已昏沉的状态”。
94. Thiyaticittaṃ mandamandaṃ katvā ajjhottharatīti thinaṃ. Thiyiyanā thiyitattanti hi pāḷiyaṃ niddiṭṭhaṃ.
95睡眠:令心所法变得不适业,并加以损害。即如相应法在维持种种威仪路持续运作时,它犹如用棍棒击打一般,令它们从所缘退缩,甚至无力维持威仪路;由此,昏沉征服心,睡眠则属于心所。
95. Medhati cetasike dhamme akammaññabhūte katvā vihiṃ satīti middhaṃ. Tathā hi ārammaṇe vipphāravasena taṃ taṃ iriyā pathaṃ sandhāretvā pavattamānesu sampayuttadhammesu muggarena pothetvā viya te ārammaṇato oliyāpetvā iriyāpathaṃpi sandhāretuṃ asamatthe katvā thinaṃ cittaṃ abhibhavati. Middhaṃ cetasiketi.
96疑:此处,“cikicchā”意为治疗,即与智为敌之义。因其难以治疗,治疗已离去,故称“疑”。或者,那些审察自性者,以此而疲惫、困苦,故称“疑”。或者,它以二边摇摆的状态生起,故称“疑”。疑有盖障与似法二种。其中,于佛等八事上以犹豫状态生起的,是盖障。除此之外,于无知者,于种种所缘上生起“是怎样呢?是这样呢?还是那样呢?”等疑惑,这一切疑称为似法。然而,这种疑可以是善,也可以是不善;于漏尽者,还可生起唯作无记。但此处仅取一向为不善的盖障疑。
96.Vicikicchāti ettha. Cikicchanaṃ cikicchā. Ñāṇappaṭikā roti attho. Tikicchituṃ dukkaratāya vigatā cikicchā etāyāti vicikicchā. Sabhāvaṃ vicinantā kicchanti kilamanti etāyātivā vicikicchā. Vicikicchativā dveḷhakabhāvena pavattatīti vicikicchā. Sā nīvaraṇabhūtā, paṭirūpakāti duvidhā. Tattha buddhādīsu aṭṭhasu vatthūsu vimativasena pavattamānā nīvaraṇabhūtā. Tato aññāpana asabbaññūnaṃ tesu tesu ārammaṇesu kathaṃ nukho evaṃ nukho idaṃnukhoti vematikabhāvena pavattā sabbā vicikicchā paṭirūpakānāma. Sā pana kusalāpi hoti, akusalāpi khīṇā savānaṃ uppanna kriyābyākatāpīti. Idha pana ekantākusalabhūtā nīvaraṇavicikicchāva adhippekāti.
97信:因它能相信,故称为信。如同清澈、明净而不扰动的水,能很好地映现月轮、日轮等色相;同样地,此信能于自身之中,很好地映现、执受、安立佛的功德等,这是其含义。或者,他们以此而相信,故称为信。或者,它仅是那能信的状态本身,故称为信。此处特指于佛等当信之处,以无浑浊的状态而生起的信。此外,对于外道、外道法,或于此类不可信之处,以相信的方式生起的信解,外表看似与法相应的信,但本质上,那即是邪胜解。正如手中无宝的人,即便得见宝物也无法获取;若无财富,他们的一切资具便不能成就;若无种子,庄稼等便不能成就。同样地,若没有信,一切福行之事便不能成就。因此,它被说为如同手、如同财富、如同种子。
97. Saddahatīti saddhā. Yathā acchaṃ pasannaṃ nisinnaṃ udakaṃ canda sūriyādīni rūpanimittāni suṭṭhu attani dahati. Evaṃ ayaṃ buddhaguṇā dīni suṭṭhu attani dahati dhāreti thapetivāti attho. Saddahantivā etāyāti saddhā. Saddahanamattamevavā etanti saddhā. Sāpi buddhā dīsu saddheyyavatthūsu akālussiyabhāvena pavattamānāeva idha adhippetā. Tato aññāpana titthiyesuvā titthiyadhammesu vā evarūpesu asaddheyyavatthūsu saddahanavasena pavattā okappanā saddhā paṭirūpakānāma hoti. Sā pana atthato micchādhimokkho yevāti. Yathā pana manussā hatthe asati ratanāni disvā pi-gahetuṃ na sakkonti. Vitte asati tesaṃ sabbabhogā na sampajjanti. Bīje asati sassādīni nasampajjanti. Evaṃ saddhāya asati puññakriyāvatthūni nasampajjanti. Tasmā esā hatthavittabīja sadisāti vuttā.
98念:因它能忆念,故称为念。它依于不放逸而现起,令心铭记自己已作与当作的善业,或佛的功德等,这是其含义。它也有正念与邪念两种。其中,正念是此处所指。另一种则并非真正的念,它依于不忘已作与当作的恶行而不放逸地生起,是外表看似念的不善心所。然而,因为此正念能令心在一切不善法中守护,并能令心与善法结合,所以,它应当被视为如同国王那位总理一切事务的大臣。正如经中所说:‘诸比丘,我说念于一切处皆有用。’
98. Saratīti sati. Attanā katāni kattabbāni ca kalyāṇakammāvā buddhaguṇādīnivā appamajjanavasena upagacchatīti attho. Sāpi sammāsati micchāsati duvidhā hoti. Tattha sammāsati idha adhippetā. Itarā pana satiyeva na hoti. Katassa kattabbassaca pāpakammassa appamajjanavasena pavatto satipaṭirūpako akusalacittuppādoyeva. Yasmā panesā cittaṃ sabbehi akusaladhammehica rakkhituṃ kusaladhammehica yojetuṃ sakkoti. Tasmā sā rañño sabbakammika mahāamacco viya daṭṭhabbāti. Satiṃkhvāhaṃ bhikkhave sabbatthikaṃ vadāmīti hi vuttaṃ.
99惭:因它令人羞惭,故称为惭。即对身恶行等感到羞耻、厌恶、惭耻,这是其含义。
99. Hiriyatīti hiri. Kāyaduccaritādīhi lajjati jigucchati ukkaṇṭhatīti attho.
100100. 正是由于那些(身恶行等)而生起羞愧,所以称为“愧”,意为感到畏惧。在此,也有“似惭”与“似愧”。因为曾这样说:
100. Tehiyeva ottappatīti ottappaṃ. Ubbijjatīti attho. Etthapi hiriottappappaṭirūpakānāma atthi, vuttañhi –
“于应羞处不生羞,于不应羞处反生羞;”
“于应畏处不生畏惧,于无畏处反见畏惧。”
Lajjitabbe nalajjanti, alajjiyesu lajjareti ca; Bhāyitabbe nabhāyanti, abhaye bhayadassinoti ca.
然而,善士们对自己以惭,对他人及守护天等以愧,由此生起尊重,远离恶行,守护自身的清净。因此,这二者被称为世间守护法。
Yasmā pana sappurisā hiriyā attani ottappenaca paresu ārakkhadevatādīsu gāravaṃ uppādetvā pāpato vajjetvā suddhaṃ attānaṃ pariharanti. Tasmā ime dve lokapāladhammāti vuttā.
101贪的对立面是无贪。贪在那些被执取为对自己有利的所缘上,以粘着的方式生起;无贪则正是在这些所缘上,摧毁那贪,将作为贪之基础的有与享乐成就视如粪堆而轻蔑、厌离,成为名为'一出离界'而生起。
101. Lobhappaṭipakkho alobho. So hi yesu attano hitasaññitesu ārammaṇesu lobho lagganavasena pavattati, tesveva taṃ lobhaṃ vidhamitvā lobhavatthubhūtā bhavabhogasampattiyo gūtharāsiṃviya hīḷetvā jigucchitvā ekānekkhamma dhātunāma hutvā pavattatīti.
102嗔的对立面是无嗔。嗔在那些被执取为对自己无益的所缘上,以损害的方式生起;无嗔正是在这些所缘上,摧毁那嗔,对于所见的众生,生起如满月般柔和的心,成为名为'一无嗔界'而生起。这也就是梵住中所称的'慈'。无痴也应在此处说明。痴的对立面是无痴。痴在那些法、义或四圣谛上,制造黑暗而生起;无痴正是在这些对象上,摧毁那痴,如同千日升起,成为名为'明'而生起。
102. Dosappaṭipakkho adoso. Sopi hi yesu attano ahitasaññitesu ārammaṇesu doso dussanavasena pavattati. Tesveva taṃdosaṃ vidhamitvā diṭṭhadiṭṭhesu sattesu puṇṇacandasadisaṃ sommahadayaṃ uppādetvā ekā abyāpādadhātu nāma hutvā pavattatīti. Ayamevaca brahmavihāresu mettāti vuttā. Amohopi idha vattabbo. Mohappaṭipakkho amoho. Sopi hi yesu dhammesuvā atthesuvā catūsu ariyasaccesuvā moho andhakāraṃ katvā pavattati. Tesveva taṃ mohaṃ vidhamitvā candasūriyasahassaṃ uṭṭhāpentoviya vijjānāma hutvā pavattatīti.
103“于彼处中舍性”——此处“自己”指自性。于昏沉与掉举两个不平等边的中间生起的自性,因此称为“中舍”。平等生起的相应法聚,其状态为中舍性。在那些相应法中所显现的中舍性,即是“于彼处中舍性”;在那些善业中,心与心所的中舍性,亦是“于彼处中舍性”。正如所说,应视其为如御者般平等驾驭那些平等生起的相应法,以旁观的方式。此即在梵住中被称为“舍”的。
103.Tatramajjhattatāti ettha attā vuccati sabhāvo. Līnuddhaccādīnaṃ ubhinnaṃ visamapakkhānaṃ majjhe pavatto attā etassāti majjhattā. Samappavatto sampayuttadhammasamūho. Tassa bhāvo majjhakkatā. Tesu tesu sampayuttadhammesu dissamānā majjhattatā tatramajjhattatā tesu tesuvā hitakammesu cittacetasikānaṃ majjhattatā tatramajjhattatā. Tathā hi sā samappavattānaṃ sampayutta dhammānaṃ ajjhupekkhanavasena samappavattānaṃ ājāneyyānaṃ ajjhupekkhanasārathīviya daṭṭhabbāti vuttā. Ayamevaca brahmavihāresu upekkhāti vuttā.
104于身轻安等中,“身”指由受等三蕴所构成的心所聚;“心”指美心。身之轻安为身轻安,心之轻安为心轻安,由此复合。轻安即平静,意为清凉、寂静的状态。若此二者薄弱,则那些人于福业中不能获得心乐,其心唯向外驰散,犹如置于热石板上的鱼。若此二者强而有力,则那些人能于彼处获得心乐,其心如投入凉水中的鱼。
104. Kāyappassaddhādīsu kāyoti vedanādikkhandhattaya saṅkhāto cetasikasamūho vuccati. Cittanti sobhaṇacittaṃ. Kāyassa passaddhi kāyappassaddhi. Cittassa passaddhi cittappassaddhītiādinā samāso. Passambhanaṃ passaddhi. Santasītalabhāvoti attho. Yesaṃ idaṃ dvayaṃ dubbalaṃ hoti. Te puññakammesu cittasukhaṃ napindanti. Bahiddhāeva nesaṃ cittaṃ pakkhandati. Santatte pāsāṇapiṭṭhe thapitamacchoviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ hoti. Teyeva tattha taṃ vindanti. Tesaṃ cittaṃ sītale udake pakkhitta maccho viya hoti.
105轻快状态为轻快性,意为不沉重、不迟钝。若此薄弱,那些人的心于福业中便不舒展而蜷缩,犹如投入热石上的莲花。若此强而有力,则其心于彼处舒展,犹如投入凉水中的莲花。
105. Lahubhāvo lahutā. Agarutā adandhatāti attho. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu napasāreti saṅkocati. Tattapāsāṇe pakkhittapadumapupphaṃ viya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃ cittaṃ tattha pasāreti. Sītale udake pakkhitta padumapupphaṃ viya hoti.
106柔软的状态即是柔软性。若此柔软性薄弱,那些人的心于福业中便僵硬,犹如身处怨敌中的大战士。若此强而有力,那些人的心于彼处便柔软,犹如身处亲友中的大战士。
106. Mudubhāvo mudutā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu thaddhaṃ hoti. Verīnaṃ majjhe gatamahāyodhoviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃ cittaṃ tattha mudu hoti. Viyaññātīnaṃ majjhe gatamahāyodho viya hoti.
107适业即善巧适合作业,其状态为适业性。若此适业性薄弱,那些人的心于福业中不能如其所愿地安立,便散乱开去,犹如逆风中抛撒的谷壳。若此强而有力,那些人的心则能于彼处如愿安立,不散乱,犹如逆风中抛出的金块。
107. Kammani sādhu kammaññaṃ. Tadeva kammaññatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu yathicchitaṃ thapetuṃ nalabbhati, vikkirati. Paṭivāte khittathusamuṭṭhiviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃyeva taṃ tattha yathicchitaṃ thapetuṃ labbhati navikkirati. Paṭivāte khittasuvaṇṇakkhandhoviya hoti.
108熟练的状态即是熟练性。若此熟练性薄弱,那些人的心于福业中便动摇、苦恼,犹如被投入深水中的猴子。若此强而有力,那些人的心则于彼处不动摇、不苦恼,犹如投入深水中的鳄鱼。
108. Paguṇassa bhāvo pāguññaṃ. Tadeva pāguññatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu vikampati vihaññati. Gambhīre udake khittavānaroviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ, te saṃ taṃ tattha navikampati navihaññati. Gambhīre udake khitta kumbhilo viya hoti.
109正直即是正直,正直的状态即是正直性。若此正直性薄弱,那些人的心在福业中便偏邪不定——时而昏沉,时而掉举,时而低沉,时而高扬,犹如醉酒者行路。若此正直性强而有力,那些人的心则与前述相反,应如此了知。
109. Ujueva ujukaṃ, ujukassa bhāvo ujukatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu visamagahikaṃ hoti. Kadāci līnaṃ. Kadāci uddhaṭaṃ. Kadāci onataṃ. Kadāci unnataṃ. Surāmadamattassa maggagamanaṃ viya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ, tesaṃ taṃ vuttavipariya yena veditabbanti.
110在此,虽然心轻安等已成就并已述说,但别别宣说身轻安等,应知是为了藉由它们显示色身也有轻安等。其中,听闻某经后病愈等时,色身的轻安状态明显可见;具神通者以神通在空中行走等时,轻快状态明显可见;将身变小或变大而化作时,柔软状态明显可见;在地下或山内无碍而行等时,适业状态明显可见;化作龙形或金翅鸟形等而化作时,熟练状态明显可见;在所有这些化作中,依所化作而能长久持续时,正直状态明显可见——应如此了知。平等地持守故为‘共’,即与一切美心共有的,或它们共有的‘美共’。
110. Etthaca siddhesupi cittappassaddhādikesu vuttesu visuṃ kāyappassaddhādīnaṃ vacanaṃ tesaṃ vasena rūpakāyassapi passaddhādi dīpanatthanti veditabbaṃ. Tattha taṃ taṃ suttantaṃ sutvā gelaññavuṭṭhā nādīsu rūpakāyassa passaddhabhāvo pākaṭo iddhimantānaṃ iddhiyā ākāsagamanādīsu lahu bhāvo. Kāyaṃ khuddakaṃ vā mahantaṃ vā katvā nimminanesu mudubhāvo. Antopathaviyaṃvā antopabbate suvā asajjamānaṃ katvā gamanādīsu kammaññabhāvo. Nāgavaṇṇaṃvā garuḷavaṇṇaṃvā katvā nimminanādīsu paguṇabhāvo tesveva sabbesu yathānimmitavasena cirappavattibhāvesu ujukabhāvo pākaṭo hotīti veditabbo. Samaṃ dhārentīti sādhāraṇā, sabbehi sobhaṇacittehi, tesaṃvā sādhāraṇā sobhaṇa sādhāraṇā.
111正语有三种——言语、思、离。其中,与义理和法相应的善说,即是言语正语;引发此言语的善业思,即是思正语;而当受持或决意不妄语等学处时,或在遇到所缘境时不违犯,以舍断恶行而生的心念,即是离正语。此处所指的正是此离正语。‘正语’意为‘他们以此正确地说’。此处的‘以此’可作工具格或原因格来理解。其中,对于受持语学处者,依其所受持的言语,工具义与原因义皆得成立。因此,如其所受持或所决意的学处,‘我们要善加守护’,他们所说的唯是无过失的言语;由此,与工具义相顺的原因义才得成立。又或者,由于如此说者不说不善语,而当有所说时,它只令其正确地说,不令其错误地说,故名为‘正语’。再者,此正语以舍断语恶行而生,能净化语门,故称为正语。
111.Sammāvācāti ettha tividhā sammāvācā kathā, cetanā, virativasena, tattha atthadhammappaṭisaṃyuttā subhāsitā vācā kathā sammāvācānāma. Taṃsamuṭṭhāpikā kusalakriyacetanā cetanāsammāvācānāma. Yā pana musāvādā veramaṇādīni sikkhāpadāni samādiyantassavā adhiṭṭhahantassavā sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantassavā pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati sammāvācānāma. Sā idha adhippetā. Sammā vadanti etā yāti sammāvācā. Etāyāti cettha karaṇatthe hetuatthe vā karaṇavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha vācāya sikkhāpadāni samādiyantassa samādānavacanāni sandhāya karaṇattho hetuattho ca yujjati. Tato yathāsamādinnānivā yathādhiṭṭhitānivā sikkhāpadāni suṭṭhurakkhāmāti yāni anavajjānieva vacanāni vadantā vicaranti. Tāni sandhāya karaṇatthānukūlo hetu atthoyeva yujjatīti. Athavā, tathā vadantuvā māvā. Ayaṃpana vadamānesu sati tesaṃ sammā vattuṃeva deti. Namicchā vattunti katvā sammā vācātveva vuccati. Apica, ayaṃ vacīduccaritānaṃ pajahanavasena pavattamānā vacīdvārasuddhiyā eva hotīti sammāvācāti vuccatīti.
112112. 正业也有三种,依行为、思、离而立。其中,作任何无过失之业时的身行,名为行为正业;引发该行为的思,名为思正业;而受持或决意不杀生等学处者,或在面临所缘境时不违犯者,以舍断恶行而生起的心念,则名为离正业。所谓‘正业’,即是‘他们以此而正确地行作’,正如‘经’与‘线’的关系。其余内容与前者所述相同。
112.Sammākammantopi tividho kriyā, cetanā, virati vasena. Tattha yaṃkiñci anavajjaṃ kammaṃ karontassa kāyikakriyā kriyākammantonāma. Taṃsamuṭṭhāpikā cetanā cetanākammanto nāma. Yā pana pāṇātipātā veramaṇādīni sikkhāpadāni samādi yantassavā adhiṭṭhahantassavā sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantassavā pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati sammākammanto nāma. Sammā karonti etenāti sammākammaṃ, tadeva sammā kammanto suttanto vanantoviya. Sesamettha vuttanayameva.
113113. 正命有两种,依精进与离而立。其中,那些原本就以务农、乞食等无过失方式谋生者,其名为‘发起力’的精进,是为精进正命;而那些为了清净正命,舍弃导致自己正命与戒行毁坏的身语恶行,以舍断恶行而生起的心念,则名为离正命。此处所指的正是此离正命。所谓‘正命’,即是‘他们以此而正确地维持生命’。其余内容与前者所述相同。
113.Sammāājīvopi vīriya, virativasena duvidho. Tattha pakatiyā anavajjāni kasikammādīnivā bhikkhācariyādīnivā katvā jīvitaṃ kappentānaṃ uṭṭhānabalasaṅkhāto vāyāmo vīriyasammāājīvonāma. Yā pana ājīvasuddhiṃ apekkhitvā attano ājīvasīlavipattikāraṇāni kāyavacīduccaritāni pajahantānaṃ pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati ājīvonāma. Ayamidhādhippeto. Sammā ājīvanti jīvitaṃ pavattenti etenāti sammāājīvo. Sesamettha vuttanayamevāti.
114114. 此中每一种(正语、正业、正命)又可各分为三种,即遇境离、受持离、正断离。其中,未受持学处,或虽受持却不依之而行,仅凭惭与愧的力量,在遭遇所缘境时不违犯而生起的离,名为遇境离。它唯以现在为所缘,因为说‘五学处以现在为所缘’。然而,受持或决意学处后,思惟‘我当善加守护如所受持或所决意的学处’,在遭遇所缘境时不违犯而生起的离,名为受持离。它或以现在为所缘,或以未来为所缘。因此,注释书中所说‘五学处以现在为所缘’,是就遇境离而言的。于道刹那,以断除一切恶行因缘的方式生起的离,名为正断离。它唯以涅槃为所缘。果位之离也可摄于此中。此中,世间之离以命根等可违犯的事物为所缘,而舍断杀生等应远离的恶行;出世间之离则以涅槃为所缘,而舍断同样的应远离之恶行。应如此了知。
114. Ekekāpi cettha sampatta virati, samādāna virati, samucchedavirativasena tividhā. Tattha yā sikkhāpadāni asamā diyitvāvā samādinnānipivā tāni anapekkhitvā kevalaṃ hiri ottappabaleneva sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantānaṃ uppannā virati. Ayaṃ sampattaviratināma. Sā paccuppannārammaṇāyeva. Pañcasikkhā padā paccuppannārammaṇāti hi vuttaṃ. Yā pana sikkhāpadāni samādi yantassavā adhiṭṭhahantassavā yathāsamādinnānivā yathādhiṭṭhitāni vā suṭṭhurakkhāmīti sampatta vatthuṃ apītikkamantassavā uppannā. Ayaṃ samādānaviratināma. Sā pana paccuppannārammaṇāvā hoti anāgatārammaṇāvā. Tathā hi pañcasikkhāpadā paccuppannārammaṇāti idaṃ sampattavirativasena vuttanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Maggakkhaṇe pana sabbaduccaritānaṃ paccayasamucchedavasena uppannā samucchedaviratināma. Sā pana nibbānārammaṇāeva. Phalaviratipi ettheva saṅgahitāti. Tattha lokiyaviratiyo jīvitindriyādīni vītikkamitabbavatthūni ārammaṇaṃ katvā pāṇātipātādīni viramitabbavatthūni pajahanti. Lokuttaraviratiyo pana nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā tāniyeva viramitabbavatthūni pajahantīti daṭṭhabbaṃ.
115115.悲:当他人有苦时,能令悲悯者心生触动,故名為‘悲’。又或,它消除、驱散他人的痛苦;或它折磨、摧破他人的痛苦,故名為‘悲’。又或,它在受苦者之中被扩展、遍满,故名為‘悲’。再者,‘kali’意为‘切割’。‘kali’也指痛苦,如言‘苦存在时,即有存在’。或‘kali’也指罪恶与失败。因言‘罪恶即是苦,即是失败’。这一切对悲悯者而言,皆是生起悲悯之因。是故,悲悯之人以此‘悲’救护众生免于苦、免于罪恶,或免于一切成就的损败,抑或以此救护众生免于由此而生的种种苦迫,故称為‘悲’。
115. Paradukkhe sati kāruṇikānaṃ hadayakhedaṃ karotīti karuṇā. Kirativā paradukkhaṃ vikkhipati, kiṇātivā paradukkhaṃ hiṃsatīti karuṇā. Kirīyati dukkhitesu pasārīyatītivā karuṇā. Apica kali uṇāti chedo. Kalīti dukkhaṃ vuccati, yathā-kali sambhave bhaveti. Kalītivā pāpapi parājayopi vuccati. Pāpe kali parājayeti hi vuttaṃ. Sabbañcetaṃ kāruṇikā naṃ kāruññahetubhūtameva hoti. Iti kaliṃ dukkhaṃvā pāpaṃvā sabbasampattito parājayaṃvā sattehi avanti rakkhanti, sattevā tato vidhakalito avanti rakkhanti kāruṇikā janā etāyāti karuṇā.
116116.喜:见他人成就,他们以此而喜悦,故名為‘喜’。这些心所缘的众生没有限量,故称‘无量’。于无量众生中而生起,故名‘无量心’。修习这些心时,不应限定仅对若干众生而修,也不应对此外的众生不修。由于没有这样的分际限量,即使仅对一个众生修习,也称之为无量心。
116. Parasampattiṃ disvā modanti etāyāti muditā. Natthi pamāṇaṃ etesanti appamāṇā, sattā. Appamāṇesu bhavāti appamaññā. Etāhi ettakesuyeva sattesu pavattetabbā. Na ito aññesūti evaṃ paricchedappamāṇassa abhāvā ekasmiṃ satte pavattāpi appamaññāevanāma hontīti.
[77]然于复注中则说:
[77] Ṭīkāsu pana
(有人说:)‘因为以无量的众生为所缘,所以称为无量。这些就是无量心。’这种说法并不妥当。
Appamāṇasattā rammaṇattā appamāṇā. Tāeva appamaññāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
117117. 慧根:即前文所说的无痴。此中,以了知为义,故称为慧;以增上为义,故称为根,因此名为慧根。
117. Paññindriyanti heṭṭhā vutto amohoeva. So hi pajānanaṭṭhena paññā, adhipatiyaṭṭhena indriyañcāti katvā paññindriyanti vuccatīti.
118“至此”等,是对三种集合的归纳。如此显示了五十二种心所的自相之后,现在为了显示与心相应的方式,而说“他们”等。自此显示了心所的自相之后,接下来将说明这些与心不相离、与心不分离的心所,在各个心识中生起的相应与结合方式——这是文句的关联。“于心识生起中”即“于心本身”,这是它的含义。心所于此中生起,因此称心为“生起处”;心本身即是生起处,故称“心识生起”。由于双五识的一切心所力量极为微弱,所以六种杂心所不在其中生起。因为由修习力而断除,寻在第二禅等中、伺在第三禅等中、喜在第四禅等中不生起。胜解具有决定的自性,因此在具有不决定自性的疑心中不生起。精进具有引导、策励的作用,所以在力量微弱的五门转向等十六种心中不生起。喜具有喜悦、喜爱的自性,所以在与忧、舍俱行的心中不生起。欲具有希求的自性,所以在没有希求的无因心及痴心中不生起。因此说:“在杂心所中,寻……(等)”。接下来“除了痴心之外的心”,其关联是:那些心识生起,有些排除了杂心所,有些则包含杂心所。
118.Ettāvatātiādi tiṇṇaṃ rāsīnaṃ saṅgaho. Evaṃ dvipaññāsa sarūpaṃ dassetvā idāni cetoyuttappakāraṃ dassento tesantiādimāha. Ito cetasikānaṃ sarūpadassanato paraṃ tesaṃ cittāviyuttānaṃ cittena aviyuttānaṃ cetasikānaṃ cittuppādesu paccekaṃ sampayogo tathāyogaṃ vuccateti yojanā. Cittuppādesūti cittesu icceva attho. Uppajjanti cetasikā etesūti uppādā. Cittānieva uppādā cittuppādāti katvā. Dvipañcaviññāṇānaṃ sabbadubbalattā tesu cha pakiṇṇakā nuppajjanti. Bhāvanābalena pahīnattā vitakko dutīyajjhānikādīsu, vicāro tatīyajjhānikādīsu, pīti catutthajjhānikādīsu nuppajjati. Sanniṭṭhānasabhāvattā adhimokkho asanniṭṭhānasabhāve vicikicchā citte nuppajjati. Vīriyaṃ balanāyakattā dubbalesu pañcadvārāvajjanā dīsu soḷasacittesu nuppajjati. Pīti sampiyāyanasabhāvattā domanassupekkhā sahagatesu nuppajjati. Chando icchāsabhāvattā icchārahitesu ahetukesu momūhacittesuca nuppajjatīti āha pakiṇṇakesupana vitakko.La. Momūhavajjitacittesūti. Te pana cittuppādā pakiṇṇakavivajjitā sapakiṇṇakāti sambandho.
119“于不善中”,即于不善心所中。这被称为“一切不善的共通者”。因此应这样连接:它们在所有十二种不善心中都能获得。
119.Akusalesūti akusalacetasikesu. Sabbākusala sādhāraṇānāma. Tasmā sabbesupi dvādasākusalacittesu labbhantīti yojanā.
[78] 然而,以下应加以阐明:
[78] Vibhāvaniyaṃ pana
其意图是想说明“后句是对前句的充分论证”,但此说不甚妥当。
Pacchimaṃ purimassa samatthanavacananti adhippetaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
此处意在显示这些心所在诸心中可获得的情形。因为,一切不善心若离开这四种心所,便不会生起。确实,那些不善心,不会在识见过失而安住者中生起;不会在因惭或愧而厌弃那些者中生起;也不会在安住于善法者中生起。因此,它们在所有那些不善心中皆可获得。又,邪见与慢,是在不弃舍对诸蕴的乐味的情况下,以种种方式执取诸蕴而转起的。因此,它们只在贪根心中生起。然而,在彼处生起时,邪见是执取诸蕴为‘我’,并以常等邪执之相执取此‘我’而转起;慢则是执取诸蕴为‘我所’,并以胜等之相执取此所执之相而转起。因此,二者由于执取的方式不同,其运作方式也不相似。故说:‘在邪见四心中……与邪见不相应’。然而,那些邪见者,将邪见所执取者执取为‘我’或‘我所’。他们的邪见与慢,在达到执取之相时,其运作方式也是不相似的。确实,慢不像邪见那样有执取‘我’的作用,邪见也不像慢那样对诸法作非真实的虚妄构想。正因如此,‘我执’之慢,即使在阿那含中也会转起;而作为‘我执’的邪见
Idañhi ṭhānaṃ cittesu labbhamānatādassanapadhānanti. Yasmā pana sabbāni akusalacittāni imehi catūhi vinā nuppajjanti. Na hi tāni pāpesu ādīnavaṃ passitvā ṭhitānaṃ uppajjanti. Naca tehi lajjāyavā bhayenavā ukkaṇṭhitānaṃ. Nāpi kusalesu dhammesu samāhitānanti. Tasmā te sabbesu tesu labbhantīti. Yasmāca diṭṭhimānā khandhesu assādaṃ amuñcitvāva tesu tathā tathā āmasitvā pavattanti. Tasmā te lobhamūlacittesveva uppajjanti. Tattha uppajjantesu pana tesu diṭṭhi khandhesu attaggāhaṃ daḷhaṃ gahetvā taṃ attaṃ niccatādīhi micchāsabhāvehieva parāmasantī pavattati. Māno pana khandhe ahanti daḷhaṃ gahetvā taṃ gahitākāraṃ seyya tādīhieva āmasanto pavattati. Tasmā te āmasanākārato asadisavuttinoeva hontīti āha. Diṭṭhicatūsu.La. Vippayuttesūti. Ye pana diṭṭhigatikā diṭṭhiyā yathāgahitaṃ attānameva ahanti gaṇhanti. Tesaṃpi diṭṭhimānā āmasanākāraṃ patvā asadisavuttikāeva honti. Na hi mānassa viya diṭṭhiyā atta saṃpaggahaṇe byāpāro atthi. Na ca diṭṭhiyā viya mānassa dhammānaṃ ayāthāvapakkhaparikappaneti. Teneva hi ahaṃgāho māno anāgāmīnaṃpi pavattati. Attaggāhabhūtā pana diṭṭhi puthujjanāna mevāti.
[79] 在《清净道论》中
[79] Vibhāvaniyaṃ pana
有论者说:‘慢,因以我慢的形式转起,所以其转起方式与见相似;正因如此,慢不能与见在同一心中生起。’随后,他便援引‘鬃毛狮子’的比喻来成立此义。这个说法并不妥当。
‘‘Mānopi ahaṃmānavasena pavattanato diṭṭhisadisova pavattatīti diṭṭhiyā saha ekacittuppāde napavattatī’’ti vatvā kesara sīho pamāya taṃ atthaṃ sādheti. Taṃ na sundaraṃ.
所谓“相似地转起”,正是“共同转起”的原因。然而,悭吝虽由对自身成就的贪着而生,但因不能忍受与他人共享,故唯与嗔恚相应。因此说“嗔……(等)于……心中”。具有不适业性的昏沉与睡眠,在具有适业性的无行心中不可能存在,故说“昏沉与睡眠在五种有行心中”。四种烦恼是一切不善心所共通的;三种是贪、邪见、慢;四种是嗔等;二种是昏沉与睡眠。而“疑心”中的“而”字是决定义,意为“唯在疑心中”。以上是十四种不善心所。
Sadisappavatti hi nāma sahapavattiyā eva kāraṇanti. Macchariyaṃ pana attasampattīsu lagganalobhasamuṭṭhitaṃpi tāsaṃ parehi sādhāraṇabhāvaṃ asahanākārena pavattattā ekantena paṭighasampa yuttameva hotīti vuttaṃ doso.La. Cittesūti. Akammañña lakkhaṇaṃ thinamiddhaṃ kammaññasabhāvesu asaṅkhārikesu nasambhavatīti vuttaṃ thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārika cittesūti. Cattāro sabbā kusalasādhāraṇā. Tayo lobha diṭṭhimānā. Cattāro dosādayo. Dvayaṃ thinamiddhaṃ. Vicikicchā cittecāti casaddo avadhāraṇe. Vicikicchācitteevāti attho. Catuddasa akusala cetasikā.
120“于美妙中”指于美妙的心所中。在出世间的八支道中,在三蕴中的慧蕴里,名为正思惟者,实是正见之后才有。因此,即使没有依根本禅那等而得,慧蕴也不会减损。然而,在戒蕴、定蕴的法中,一法不能成就另一法的作用。因此,说“出世间道从七支开始,向下不转起”,而三离则皆可得。谓“可得”。其连接是:必定地、一起地、以一切方式地皆可得。其中,“必定地”指不像世间的那样有时才可得,而是任何时候都必定可得。为什么?因为出世间法是以恒常圆满持戒的状态而转起的。它们不像世间的那样,有时依布施而转起,有时依闻法、学习教理而转起,有时依遍处修习等而转起。“一起地”指不像世间的那样各别各别地可得,而是三离一起才可得。为什么?因为所缘不异。它们不像世间的那样,缘取称为应违犯事处的命根等多种不同所缘而转起,而是唯缘取一涅槃而转起。“以一切方式地”指不像世间的那样以部分断除的方式可得,而是三离皆以无余断除一切恶行、邪命的方式可得。在世间法中,一次生起的正语,不能同时断除所有四种语恶行;离妄语只能断除妄语,不能断除其他;即使对妄语,也不能连根带随眠地断除。同样,离离间语只能断除离间语,不能断除其他;即使对离间语,也不能连根带随眠地断除。一切应详说。然而,在出世间法中,一次生起的正语,能断除一切语恶行,连根带随眠;一次生起的正业,能断除一切身恶行,连根带随眠;一次生起的正命,能断除一切以邪命为因的身语恶行,连根带随眠。如是,三离唯在出世间法中,以一切方式皆可得。‘唯’字是部分总集之义。一次生起的一个正语,既以断除妄语的方式可得,也不仅以断除彼的方式,还以断除离间语的方式可得,一切应说。在此,‘恶行连根带随眠’中,属于身语现行的、为上位道所断的欲贪随眠等烦恼种类,即使无色界有学也有。至于欲界、色界有学,更不待言。因此,应以断除那些的方式,来理解上位道果的离对恶行的断除。这是说,唯在欲界善心中,而非在欲界果报心、唯作心中,也非在广大心中。即使在欲界善心中,也唯在欲地生起的当中,而非在色地、无色地生起的当中。因为梵天并没有称为应远离事处的身语恶行。而且,世间的离并不在无应远离事处的人中转起。有人说,在上六欲天中也不转起。这在《论事》中已审察。若是如此,在人界的三果低位果者中,也会出现它们不转起的情况,因为他们也没有称为杀生等应远离事处。确实如此,但在这里,七种犯戒聚也立于应远离事处的地位,同样,三种诡诈事处也是如此。而且,其中某些事处,即使对果位者也是共通的。对于人,某些各自所受持的学处的事处,也是应远离事处。那些令欲界有学的身语躁动的烦恼种类,既是永断离的事处,也是他们彼分断离的事处。‘有时现起’指在受持离或遇缘离的任一种转起时,才现起。如是现起时,由于所缘不同,不一起现起,故说‘各别各别地’。各别各别现起时,也唯以各别断除一种恶行的方式现起,不像出世间的那样以一切方式,应如此理解。
120.Sobhaṇesūti sobhaṇacetasikesu. Lokuttare aṭṭhaṅgikamagge tīsu khandhesu paññākkhandhe sammāsaṅkappo nāma sammādiṭṭhipacchimakova hoti. Tasmā pādakajjhānādivasena tasmiṃ asatipi paññākkhandho naparihāyati. Sīlasamādhikkhandhadhammesu pana eko ekassa kiccaṃ nasādheti. Tasmā lokuttara maggo sattaṅgikato heṭṭhā napavattatīti āha viratiyo pana tissopi.La. Labbhantīti. Niyatāva ekatova sabbathāpi labbhantīti yojanā. Tattha niyatāvāti na lokiyesuviya kadācieva labbhanti. Athakho sabbadāpi niyatā hutvāva labbhanti. Kasmā, lokuttaradhammānaṃ niccaṃ sīlesu paripūrakāritāvasena pavattattā. Na hi te lokiyā viya kadāci dānavasena kadāci sutapariyattivasena kadāci kasiṇabhāvanādivasena pavattantīti. Ekato vāti nalokiyesu viya visuṃ visuṃ labbhanti. Athakho tissopi ekato hutvāva labbhanti. Kasmā, abhinnārammaṇattā. Na hi te lokiyā viya vītikkamitabbavatthusaṅkhātāni jīvitindriyādīni nānārammaṇāni ārabbha pavattanti. Ekaṃpana nibbānameva ārabbhapavattantīti. Sabbathāpīti na lokiyesu viya ekade sappahānavasena labbhanti. Athakho tissopi anavasesa duccarita durājīvappahānākārena labbhanti. Lokiyesuhi sakiṃ uppannā sammāvācā catubbidhāni vacīduccaritāni sabbāni ekato pajahituṃ nasakkoti. Musāvādavirati musāvādameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni. Musāvādaṃpi samūlaṃ sānusayaṃ pajahituṃ nasakkoti. Tathā pisuṇavācā virati pisuṇavācameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni. Pisuṇavācaṃpi samūlaṃ sānusayaṃ pajahituṃ na sakkoti. Sabbaṃ vitthāretabbaṃ. Lokuttaresu pana sakiṃ uppannā sammāvācā sabbāni vacīduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Sakiṃ uppanno sammākammanto sabbāni kāyaduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Sakiṃ uppanno sammāājīvo sabbāni ājīvahetukāni kāyavacīduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Iti tisso lokuttaresueva sabbathāpi labbhantīti. Visaddo avayavasampiṇḍanattho. Sakiṃ uppannā ekā sammāvācā musāvādappahānavasenāpi labbhati. Nakevalañca tappahānavaseneva. Athakho pisuṇavācāpahānavasenapi labbhatīti sabbaṃ vattabbaṃ. Etthaca duccaritāni samūlāni sānusayānīti ettha kāyavacīcopana bhāgiyāni kāmarāgānusayādīni uparimaggavajjhāni kilesajātāni arūpasekkhānaṃpi santiyeva. Kāmarūpasekkhānaṃ pana vattabbameva natthi. Tasmā tesaṃ pajahanavasena uparimagga phalaviratīnaṃ duccaritappahānaṃ daṭṭhabbaṃ. Kāmāvacarakusalesveva, napana kāmāvacaravipākakriyacittesu, nāpimahaggatacittesūti adhippāyo. Kāmāvacarakusalesupi kāmabhūmiyaṃ uppannesueva, narūpārūpabhūmiyaṃ uppannesu. Na hi brahmānaṃ viramitabbavatthu saṅkhātāni kāyavacīduccaritānināma atthi. Naca lokiyaviratiyo viramitabba vatthurahitesu puggalesu pavattantīti. Upari chakāmāvacaradeve supi napavattantīti vadanti. Taṃ kathāvatthumhi vicāritameva. Yadi evaṃ manussalokepi tīsu heṭṭhimaphalaṭṭhesu tāsaṃ appavatti āpajjati. Na hi tesaṃpi pāṇātipātādīni viramitabbavatthūnināma atthīti. Saccaṃ, idha pana sattavidhaāpattikkhandhāpi viramitabbavatthuṭṭhāne ṭhitā. Tathā tividhakuhanavatthūnica. Tānica kānici tesaṃ phalaṭṭhānaṃpi sādhāraṇānieva. Manussānañca yāni kānici tassa tassa samādinnassa sikkhāpadassa vatthūnipi viramitabbavatthūnieva. Yānipi kāmasekkhānaṃ kāyavācā vipphandanakarāni kilesajātāni samucchedaviratīnaṃ vatthubhūtāni santi. Tāni tesaṃ tadaṅga viratīnaṃpi vatthūnievāti. Kadāci sandissantīti samādānasampattaviratīnaṃ aññataravasena pavattakāleeva sandissanti. Evaṃ sandissa mānāpi bhinnārammaṇattā naekato hutvā sandissantīti vuttaṃ visuṃ visunti. Visuṃvisuṃ sandissamānāpi ekekaduccaritappahānavaseneva sandissanti. Na lokuttaresu viya sabbathāpīti daṭṭhabbaṃ.
121《分别》中所说的,是指未达安止的无量心伴随喜,这是就排除第五禅的广大心而言。这些喜俱心,由于对他众生的强烈运作,极度活跃,故在极度寂静、无所运作的第五禅舍中,不与之俱起。然而,作为安止前分的无量心,注释书也允许它们与舍受相应,故说“于欲界心等”及“于诸心中”。何时?即修习悲者,在不嫉妒他人成败之时。分别而生起:见他人衰败时,唯以战栗故生起悲悯,而非喜;见他人兴盛时,唯以欢喜故生起喜,而非悲。这就是分别而生起的意思。然而,经中说它们是嗔恚所生的害与不悦的出离,而喜正是忧的对治。因此,有些人主张:即使是它们的安止前分,也总是与喜相应。故有云:“于舍俱心等,有些人说”。但此说亦与注释书相违,故众多智者不予采纳,长老称此为“某些人的异说”。因为一切世间及出世间禅那的前分修习,在近安止时,喜俱禅那的前分必为喜俱,舍俱禅那的前分必为舍俱;若未近安止,前分则有时喜俱,有时舍俱。
121. Appanāpattānaṃ appamaññānaṃ somanassasahagatabhāvova vibhaṅge vuttoti vuttaṃ pañcamajjhānavajjitamahaggatacittesūti. Etāhi parasattānaṃ hetu adhimattabyāpārā honti, tasmā atisantāya nibyāpārāya pañcamajjhānupekkhāya saha napavattantīti. Appanāpubbabhāgabhūtānaṃ pana tāsaṃ upekkhāvedanāyapi sampayogo aṭṭhakathāyaṃ anuññātoyevāti vuttaṃ kāmāvacara.La. Cittesucāti. Kadācīti kāruññappakatikassa anissukinoca paresaṃ vipattisampattidassanakāle. Nānāhutvā jāyantīti tesaṃ vipattidassanakāle anukampanavasena karuṇā eva jāyati, namuditā. Sampattidassanakāle pana modanavasena muditāva jāyati, nakaruṇāti evaṃ visuṃ visuṃ hutvā jāyantīti attho. Yasmā panetā dosasamuṭṭhitānaṃ vihiṃsā aratīnaṃ nissaraṇabhūtāti suttantesu vuttā. Domanassapaṭipakkhañcaso manassameva hoti. Tasmā tāsaṃ appanāpubbabhāgabhūtānaṃpi niccaṃ somanassayogameva keci icchantīti vuttaṃ upekkhāsahagatesu.La. Keci vadantīti. So pana tesaṃ vādo aṭṭhakathāyapi saha viruddho. Tasmā taṃ bahū viññuno na sampaṭicchantīti katvā sovādo therena kecivādonāma kato. Yasmāca sabbesaṃpi lokiya lokuttarajjhānānaṃ pubbabhāga bhāvanā nāma appanāsannakāleeva somanassajjhānānaṃ pubbabhāgā somanassasahagatā honti. Upekkhājhānānaṃ pubbabhāgā upekkhāsahagatā honti. Anāsannakāle pana sabbesaṃpi tesaṃ pubbabhāgā kadāci somanassasahagatā, kadāci upekkhāsahagatāhonti. Tasmā so vādo kecivādova kātuṃ yuttoti. Etthaca sabbānipi samathavipassanābhāvanācittānināma ādimhi yebhuyyena upekkhāsahagatānieva bhaveyyuṃ, yadiyi tāni āditoyeva paṭṭhāya somanassasahajātāni siyuṃ. Tadā ime sattā so manassajātesu kammesu anabhiratānāma natthīti aññaṃ kammaṃ chaḍḍetvā bhāvanākammameva anuyuñjeyyunti. Pacchā pana attano bhāvanāya pubbāpariyavisesadassanakāleeva somanassa sahajātāni bhavanti. Paṭikūlā rammaṇesu pana asubhabhāvanācittesu dukkhitasattārammaṇesuca karuṇābhāvanācittesu vattabbameva natthi. Apica imā karuṇāmuditānāma pakatikālepi uppajjantiyeva. Tāsu pana muditā tāva iṭṭhasampattivisayāti sāyebhuyyena somanassa sahajātāti yuttametaṃ. Karuṇā pana aniṭṭhavipattivisayāti sā yebhuyyena upekkhāsahajātā eva siyā. Naca etā parasattahetu adhimatta byāpārāti katvā upekkhāvedanāya saha viruddhāevāti sakkā vattuṃ. Sā hi appanaṃ apattā vedanupekkhānāma ārammaṇarasānubhavaneeva nibyāpārāhoti. Na aññakiccesu. Tathā hi sattā upekkhāsahagata cittehi adinnaṃpi ādiyanti, dānaṃpi denti, aññānipi mahantāni puññāpuññakammāni karontiyevāti. Tasmā appanā pattānaññeva tāsaṃ vedanupekkhāya saha viruddhabhāvo vattuṃ yuttoti.
以上为所说之《阐明》。
[80] Ettāvatā yaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ
修习悲与喜时,在安止路之前,由于串习之力,以舍俱心亦能作遍作。正如熟诵经典者时而会以其他心诵习,熟练修观者在观察诸行时,有时也会以与智不相应心作观察。因此,将‘悲与喜于舍俱欲界心中不能生起’之说定为‘某些人的异说’,应知此已遭驳斥。
‘‘Karuṇāmuditā bhāvanākāle appanāvīthito pubbe paricayavasena upekkhāsahagatacittehipi parikammaṃ hoti. Yathātaṃ paguṇaganthaṃ sajjhāyantassa kadāci aññavihi tassāpi sajjhāyanaṃ, yathāca paguṇavipassanāya saṅkhāre sammasantassakadāci paricayabalena ñāṇavippayuttacittehipi sammasananti upekkhā sahagatakāmāvacaresu karuṇā muditānaṃ asambhavavādo kecivādo kato’’ti. Taṃ paṭikkhittaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
虽然遍处相所缘并非甚深,但依瑜伽行之力量、心等持之力量,以及烦恼之远离,于彼所缘的禅那心中,智必定现起,故说‘于一切五’及‘于诸心中’。
Kiñcāpi kasiṇanimittādīni ārammaṇāni agambhīrānieva honti. Tathāpi yogakammabalena cittasamādhānabalena kilesa dūrībhāvenaca tadārammaṇesu jhānacittesu ñāṇaṃ ekantena pavatta tiyevāti āha sabbesupi pañca.La. Cittesucāti.
122三种离法、一对无量:他们说,心所唯于善心中以四门、四种方式相应,此是其结合。今为显示一切相应心所的决定者与被决定者之分别,而说“悲等”。“悲等”即悲等;“一对无量”指两个无量。嫉妒、悭吝、恶作与离,以及悲等——即嫉妒、悭吝、恶作、离、悲等——它们有时别别生起,有时俱生。慢也是如此,有时单独生起。惛沉睡眠也是如此,有时单独生起。然而,当它们生起时,彼此便互为俱生。“凡夫”即指别别而生的结合。在此,无量与离的“有时别别、有时俱起”这一结合,下文当说,上文亦当说。嫉妒等上文已说。慢与惛沉睡眠则于此处说明。其中,慢虽于四见不相应心中可得,但只在那以“我胜”等转起之时才有,非于其余时。惛沉睡眠虽于五种有行心中可得,但只在那以睡眠为因、不堪任性转起之时才有,非于其余时。然而于彼时所得,此二者(惛沉睡眠)则必定俱得,不会别别生起。
122. Tayo viratidhammā. Dvayaṃ appamaññāyugaḷaṃ. Evaṃ so bhaṇacetasikā sobhaṇesveva cittesu catudhā catūhi pakārehi sampayuttāti yojanā. Idāni sabbesaṃpi ceto yuttānaṃ niyatā niyatayogivibhāgaṃ dassetuṃ issātiādimāha. Karuṇā ādi yassāti karuṇādi. Appamaññā dvayaṃ. Issāmaccherakukkuccānica viratiyoca karuṇādica issāmacche rakukkuccaviratikaruṇādayo. Te nānāca jāyanti, kadācica jāyanti. Mānoca kadācieva jāyati. Thinamiddhañca tathā kadāci eva jāyati. Jāyamānaṃ pana aññamaññaṃ saheva jāyati. Nanānāti yojanā. Etthaca appamaññāviratīnaṃ nānā kadāci yogo heṭṭhāca vutto. Uparica vakkhati. Issādīnaṃca upari vakkhati. Mānathinamiddhānaṃ pana idha vattabboti. Tattha māno catūsu diṭṭhivippayuttesu labbhamānopi kadāci tesaṃ seyyo hamasmītiādinā pavattakāleeva labbhati, naaññadā. Thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārikesu labbhamānaṃpi kadāci tesaṃ niddātibhūtavasena akammaññatāya pavattikāleeva labbhati. Na aññadā. Tadā labbhamānaṃpana dvayaṃ saheva labbhati. Na nānāti.
然而,在《阐明》中说:
[81] Vibhāvaniyaṃ pana
“惛沉睡眠有时与嫉妒、悭吝、恶作及慢俱生,有时则与它们、与慢别别生起”,此结合之说已被陈述。但从真实义上说,不应依凭此说。
‘‘Thinamiddhaṃ kadāci issāmaccherakukkuccehiceva mānenaca saha jāyati. Kadāci tehi tenaca nānā jāyatī’’ti yojanā vuttā. Sā sārato na paccetabbā.
因为它们与彼之俱生或凡夫,并非依作用与所缘的相违或不违而成立。
Na hi tehi tenaca tassa sahabhāvo nānābhāvoca kiccārammaṇavirodhāvirodhabhāvena siddhoti.
慢与惛沉睡眠有时凡夫,其理由已如前说。而将二者联合解说,这也不尽善巧。当知应为“有时俱生”。
Mānoca thinamiddhañca kadāci nānā jāyati. Kāraṇaṃ vuttameva. Yojanā vuttā. Sāpi na sundarā. Kadāci sahajāyatīti.
所谓“依循所说”,即依“七法于一切处相应”等所说方式。其余是指:以十一种不定相应,其余四十一种法。依循前说,在各自所得的心识生起中,它们应被理解为不定相应法。此为连结。
Yathāvuttānusārenāti sattasabbatthayujjantītiādinā vuttappakāraṃ anusārena sesāti ekādasahi aniyata yogīhi avasesā ekacattālīsadhammā. Te yathāvuttānusārena attanā labbhamāna cittuppādesu aniyatayogino veditabbāti yojanā.
123如此,以心所相应处的划分为依据,显示了相应之理后,现在为显示以相应法聚集划分为依据的摄理,而说“及摄”等。现在,我将随宜宣说它们的摄,这是连结。“三十六”等是摄的摄颂。“七种施设所缘、无量于涅槃等所缘中不可得”已说,故说“除无量”;同样,在八种第二禅心中,除寻,其余遍行心所十二种,除无量,二十三种美心所,共三十五法入于摄等理趣,以“如是”一词指示。“他们”即除去寻、伺、喜、乐,与舍俱的他们三十三法。“于八”中,应视为“八、八、八”的省略说,或视为分别说。“依五禅”即依巴利中以五法说之禅那差别,若依四法说之禅那差别,则摄仅为四种,这是意旨。于证得色界初禅的二者中,生起第二禅时,寻弱钝者能超越,彼生起四支第二禅;而利根者能一时超越寻与伺,彼生起三支第二禅。这是这些理趣的差别。
123. Evaṃ cetasikānaṃ yogaṭṭhānaparicchindanavasena sampayoganayaṃ dassetvā idāni yuttadhammarāsiparicchindanavasena saṅgaha nayaṃ dassento saṅgahañcātiādimāha. Idāni tesaṃ saṅgahañca yathārahaṃ pavakkhāmīti yojanā. Chattiṃsātiādi saṅgahanayassa uddesagāthā. Sattapaññattārammaṇā appamaññā nibbānā rammaṇesu nalabbhantiti vuttaṃ appamaññāvajjitāti tathā aṭṭhasu dutīyajjhānikacittesu vitakkavajjā aññasamānā dvādasaceta sikā appamaññāvajjitā tevīsati sobhaṇacetasikāceti pañcattiṃsa dhammā saṅgahaṃ gacchantītiādinayaṃ tathāsaddena niddisati. Teevāti vitakka vicāra pītisukhavajjā upekkhāsahagatā te eva tettiṃsadhammā. Aṭṭhasūti ettha aṭṭhaca aṭṭhaca aṭṭhāti ekasesaniddeso, vicchālopaniddesovā daṭṭhabbo. Pañcakajjhāna vasenāti pāḷiyaṃ pañcakanayena vuttassa jhānabhedassa vasena, catukkanayena vuttassa jhānabhedassa vasena pana catudhāva saṅgaho hotīti adhippāyo. Dvīsu rūpapathamajjhānalābhīsu dutīyajjhānaṃ uppādentesu mando vitakkamo atikkamituṃ sakkoti. Tassa caturaṅgikaṃ dutīyajjhānaṃ uppajjati. Tikkhapañño pana vitakka vicāre ekato atikkamituṃ sakkoti. Tassa tiyaṅgikaṃ dutīyajjhānaṃ uppajjatīti ayaṃ tesaṃ nayānaṃ viseso.
124由于作用与所缘相违,离在广大心中不生起,故说“除三离”。因为离的作用是净化身语,而广大禅那则是在已极清净的身语加行基础上,净化心本身。又,离是缘于应违犯的事物或涅槃而生起,而广大禅那则缘于施设或广大法本身。
124. Kiccārammaṇaviruddhattā viratiyo mahaggatesu nuppajjantīti āha viratittayavajjitāti. Viratiyo hi kāyavacī visodhanakiccā honti. Mahaggatajjhānāni pana suvisuddhakāyavacī payogasseva cittavisodhanakiccāni. Viratiyoca vītikkamitabba vatthuṃvā nibbānaṃvā ārabbha pavattanti. Mahaggatajjhānāni pana paññatti yovā mahaggatadhammevāti.
125正因为作用与所缘相违,所以说离与无量不能共存于同一心识中。此处应将无量与离连接起来。离的决定作用是断除恶戒,因此在没有断除作用的世间无记心中不会有离,故说‘除离’。巴利圣典中说‘五学处唯是善’,应知这是就世间学处而言。无量以有情施设为所缘,而大异熟心决定以微小为所缘,所以这些心中并无他们,因此说‘除无量与离’。若问:‘欲界善心也有以有情施设等为所缘的,那么它的异熟心是否也应拥有相似的所缘?’答曰:不然,因为没有计度。施设本非实有,广大法与无上法则过于微细,它们只是那些以种种计度或通达而执取者的善心等之所缘。然而,欲界异熟心本身极其羸弱,不能以计度执取所缘,更遑论通达而执取?因此应知它们不能缘取施设,也不能缘取广大、无上法。至于广大异熟心,虽无计度,但因为它是由达到安止的殊胜业所生、由修习力所成,所以能够缘取殊胜的施设。
125. Kiccārammaṇavi ruddhattāyeva viratiappamaññāyo ekasmiṃ citte dve nalabbhantīti vuttaṃ. Appamaññā viratiyo panettha.La. Yojetabbāti. Viratiyo ekantena dussilyappahāna kiccattā tappahāna kiccarahitesu lokiyābyākatesu nalabbhantīti vuttaṃ virativajjitāti. Pañcasikkhāpadā kusalāyevāti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Idañca lokiyasikkhāpadāni sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Appamaññānaṃ sattapaññattārammaṇattā mahāvipākānañca ekanta parittārammaṇattā tāsaṃ tesu sambhavo natthīti vuttaṃ appamaññā virativajjitāti. Nanu kāmakusalaṃ sattapaññattādi ārammaṇaṃpi hotīti tabbipākenapi tena sadisā rammaṇena bhavitabbanti. Na. Vikapparahitattā. Paññattiyo hi avijjamānattā mahaggatānuttaradhammāca saṇhasukhumadhammattā tathā tathā vikappetvāvā paṭivijjhitvāvā gaṇhantānaṃ kusalādīnaṃ eva ārammaṇabhūtā honti. Kāmavipākāni pana sayaṃ atidubbalatāya ārammaṇaṃ vikappetvā vigahetuṃ nasakkonti, kuto paṭivijjhitvā gahetuṃ. Tasmā tāni paññattiyovā mahaggatānuttaradhammevā ālambituṃ na sakkontīti daṭṭhabbaṃ. Mahaggatavipākāni pana vikapparahitānipi appanāpattakammavise sanibbattattā bhāvanābalanimmitāni paññattivisesāni ālambituṃ sakkontīti.
然而,所应阐明者:
[82] Vibhāvaniyaṃ pana
秉持‘欲界异熟由欲贪所起的业所生,故只能缘取作为欲贪所缘的欲法’这一意旨,而说‘因为它是欲贪所起之果’,并以婢子喻阐明此义。对此应加审察。
Kāmataṇhādhinakammajanitattā kāmavipākāni kāmataṇhāya ārammaṇabhūte kāmadhammeeva ālambituṃ labhantīti adhippāyena ‘‘kāmataṇhādhinassa phalabhūtattā’’ti vatvā dāsiputtopamāya tadatthaṃ vibhāveti. Taṃ vicāretabbaṃ.
若如此,广大异熟也是由色贪、无色贪所引生之业而生的,因此它们也应唯以作为色、无色贪所缘的广大法为所缘。再者,欲贪也唯以欲法为所缘,并非不以施设法为所缘——这也是存在的。此外,并非没有依于女人、男人等,以及手等施设,以味著而生起的贪,这即称为欲贪。其中,‘于善’中的‘于意’是简别处的依格,应视为‘于善业中,令明显’的简别。‘有因……于意中,唯十二种所摄’应当连接起来理解。‘此中无有’是排除性的摄。‘此中’即指在美心中。‘二’即离与无量二种。‘于无上’是殊胜性的摄。‘禅支’即寻等。在中等广大中,有无量与禅支。在小欲界美中,则有无量、离、智、喜等殊胜。这是摄理的分别者,此即其义。
Evañhi sati mahaggatavipākānipi rūpārūpataṇhādhina kammajanitāni eva hontīti tānipi rūpārūpataṇhānaṃ ārammaṇabhūte mahaggata dhammeeva ālambeyyunti. Apica, kāmataṇhāpi kāmadhammeeva ārammaṇaṃ karoti. Na paññattidhammeti natthi. Naca itthipurisādi hattha pādādi paññattīsu assādavasena pavattā taṇhā kāmataṇhā nāma nahotīti atthi. Subheti kusale. Maneti niddhāraṇe bhummaṃ. Subhe kriye pāketi niddhāraṇīyaṃ daṭṭhabbaṃ. Sahetu. La. Mane dvādasadhāva saṅgahotivā yojetabbaṃ. Navijjantetthāti vajjitānaṃ saṅgaho. Etthāti sobhaṇacittesu. Dvayanti viratiappamaññādukaṃ. Anuttareti visesakānaṃ saṅgaho. Jhāna dhammāti vitakkādayo. Majjhime mahaggate appamaññāca jhānadhammā ca. Parittesu kāmasobhaṇesu appamaññāca virati ñāṇapīti yoca visesakā, saṅgahanaya bhedakārakāti attho.
126十七法与贪、见共成十九法而入于摄,应当这样连接。除喜之外,十二遍行心所、四不善遍通,共十六法,与贪、见共成十八法而入于摄,应当这样连接。嫉、悭、恶作在作用和所缘上各不相同,所以说‘应将嫉等连接起来’。于一切不善心生起时,相应法在法体上实不相似,但在数目上,某些与某些相似,因此说‘十二等已摄’。在此,于五种无行心中,第一、第二有十九法,第三、第四有十八法,第五有二十法。于五种有行心中,第一、第二有二十一法,第三、第四有二十法,第五有二十二法。于两种痴根心中,有十五法。如是不善心中有七种摄。因此说‘十九’等。‘遍通’即一切善心中的遍通心所。‘同’即遍行。‘其余’即除欲、喜、胜解等某些心所。
126. Sattarasadhammā lobhadiṭṭhīhi saddhiṃ ekūnavīsati hutvā saṅgahaṃ gacchantīti yojanā. Pītivajjitā aññasamānā dvādasa cetasikā akusalasādhāraṇā cattārocāti soḷasadhammā lobhadiṭṭhīhi saha aṭṭhārasa hutvā saṅgahaṃ gacchantīti yojanā. Issāmacchariya kukkuccāni kiccato ārammaṇato ca bhinnāni hontīti vuttaṃ issā.La. Yojetabbānīti. Sabbesupi akusalacittuppādesu sampayuttadhammā dhammato asadisāeva honti. Gaṇanato pana ekacce ekaccehi sadisā eva hontīti vuttaṃ dvādasa.La. Saṅgahitābhavantīti. Etthaca pañcasu asaṅkhārikesu pathamadutīyesu ekūnavīsati. Tatīyacatutthesu aṭṭhārasa. Pañcame vīsati. Pañcasu sasaṅkhārikesu pathamadutīyesu ekavīsati. Tatīyacatutthesu vīsati. Pañcame dvāvīsati. Momūhadvaye pannarasāti evaṃ akusalesu satta saṅgahā bhavanti. Tenāha ekūnavīsātiādiṃ. Sādhāraṇāti sabbā kusalasādhāraṇā. Samānāti aññasamānā. Apareti chandapītiadhimokkhe thapetvā ekacce.
127‘含笑心’:即能令笑生起的心。‘可触’:即意门转向。‘乐喜推度’:即悦俱推度。‘意界三法与有因结生二法’:指五门转向与二种领受所摄的意界三法,以及舍俱推度二法所摄的无因结生二法。于一切处、一切无因心中,有七种心所相应;自此,其余诸杂心所则随宜相应。如是,我所说的摄有三十三种,应如此联结。
127.Hasanacitteti hasituppādacitte. Voṭṭhabbaneti manodvārāvajjane. Sukhasantīraṇeti somanassa santīraṇe. Mano dhātuttikā hetuka paṭisandhi yugaḷeti pañcadvārāvajjana sampaṭicchanadvayasaṅkhāte manodhātuttikeceva upekkhā santīraṇa dvayasaṅkhāte ahetuka paṭisandhiyugaḷeca. Sabbattha sabbesu ahetukesu satta, tato sesā pakiṇṇakā pana yathārahaṃ yujjanti, iti tettiṃsa vidhasaṅgaho mayā vuttoti yojanā.
128现在,在说完“此为心所之解说”之后,应当说明:如同对每一心加以分别那样,对每一种心所也应按地、类、相应等差别来分别解说。为了显示此义,而说出最后一颂。其联结如下:如此,依上述方式,了知了与心相应的心所的十六种相应及三十三种摄之后,再依它们与心相应的方式,指出这些心所与心同等的分别。意思是:先以触为例,它与八十九心乃至一百二十一心相应,所以有八十九种及一百二十一种;如此一来,将五十二种心所一一抽取出来,依地、类、相应等差别,随宜解说其分别。
128. Idāni ayaṃ cetasikaniddesoti katvā cittassa viya ekassapi cetasikassa bhūmijāti sampayogādi bhedena vibhāgo kathetabboti taṃ dassetuṃ antimagāthamāha. Itthaṃ iminā yathāvuttappakārena cittāviyuttānaṃ cetasikānaṃ soḷasavidhaṃ sampayogañca tettiṃsavidhaṃ saṅgahañca ñatvā tesaṃ yathā yogaṃ cittena samaṃ bhedaṃ uddiseti yojanā. Phasso tāva ekūnanavutiyā ekavīsasatesuvā cittesu yuttattā ekūnanavuti ekavīsasatavidhevāti evaṃ dvipaññāsacetasike visuṃ visuṃ uddharitvā yathāyogaṃ bhūmijātisampayogādibhedehi tesaṃ vibhāgaṃ katheyyāti attho.