第一偈胜义阐明
Pathamagāthā-paramatthadīpanī
1欲造《阿毗达摩义集》的阿努律长老,在摄集之始,先明示五总义而说开篇偈。所谓五总义,即:三宝敬礼、论所示之义、论之造作轨式、论之名称、论之作用。其中,对三宝毫无轻慢,名为三宝敬礼。此敬礼由“我敬礼无比正自觉者及最上正法僧”等词句所显示。由整部论宣说的核心义理——四种阿毗达摩义,即是论所示之义。此义由《阿毗达摩义摄》中的“阿毗达摩义”一词所显示。
1. Abhidhammatthasaṅgahaṃ kattukāmo anuruddhatthero saṅgahārabbhe tāva sappayojane pañcapiṇḍatthe dassento ādigātha māha. Pañcapiṇḍatthānāma ratanattayavandanā, ganthābhidheyyo, ganthappakāro, ganthābhidhānaṃ, ganthappayojanaṃ. Tattha tīsu ratanesu nippaccakārakaraṇaṃ ratanattayavandanānāma. Sā sammāsambuddhamatulaṃ sasaddhammagaṇuttamaṃ abhivādiyāti etehi padehi dassitā. Sakalena ganthena abhihitā padhānatthabhūtā cattāro abhidhammatthā ganthābhidheyyo. So abhidhammatthasaṅgahantipade abhidhammattha saddena dassito.
而在《阐明》复注中,
[1] Vibhāvaniyaṃ pana
有人认为“即使是被摄集的状态也仅是所示义”,便说所示义由《阿毗达摩义摄》一词所显示。此说不妥。
Saṅgahitabhāvopi abhidheyyoyevāti katvā abhidheyyo abhidhammatthasaṅgahapadena dassitotivuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为非主要义的摄集状态,在此总摄义之显示中并不适合作为“所示义”。当说到“从此以后在注疏中”时,应视为指此摄集在两种锡兰注疏中的第一注疏。说“阐明”时,则指现今著名的第二注疏。说“在注疏中”时,则指两者。说“在大注疏中”时,则应视为指《清净道论大注》。而“阐明”一词,无论于此处或他处出现,由于相近,皆称为“阐明”。以同类法摄集的方便而造论之相,即是论之造作相,此相由“摄”一词所显示。
Na hi so appadhānatthabhūto saṅgahitabhāvo imasmiṃ piṇḍatthadassane abhidheyyo nāma bhavituṃ yuttoti. Ito paṭṭhāyaca ṭīkāyanti vutte imassa saṅgahassa dvīsu sīhaḷaṭīkāsu pathamāṭīkā daṭṭhabbā. Vibhāvaniyanti vutte etarahi pākaṭā dutīyā. Ṭīkāsūti vutte dvepi. Mahāṭīkāyanti vutte visuddhimagge mahāṭīkā daṭṭhabbā. Yañca vacanaṃ vibhāvaniyaṃpi āgataṃ, aññatthāpi āgataṃ, taṃpi idha vibhāvaniyaṃtveva vuccati āsannattāti. Sabhāgadhammasaṅgahavasena ganthavidhānākāro ganthappakāro. So pana saṅgaha saddena dassito.
【注2】然而,关于“阐明”:
[2] Vibhāvaniyaṃ pana
若说以“阿毗达摩义摄”一词便能显示所示义,这种说法并不妥当。
Abhidhammatthasaṅgahapadenāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为“阿毗达摩义”一语并不直接显示造论的相状;义已随逐,论名即是论名。这一层意思由“阿毗达摩义摄”之词显示。在撰集摄论以后,依把握、提问等方便,能不费辛劳地获得对诸法自相的通达,乃至证入无取般涅槃——这是此论的果与果之果,也就是论的作用,而这一点同样由“阿毗达摩义摄”一词随其能力而显示。
Na hi abhidhammatthasaddo ganthavidhānākāraṃ dīpetīti. Atthā nugatā ganthasamaññā vanthābhidhānaṃ. Taṃ abhidhammattha saṅgahapadena dassitaṃ. Saṅgahaganthe kate sati taduggahaparipucchādivasena anāyāsato laddhabbaṃ dhammānaṃ sarūpāvabodhādikaṃ anupādāparinibbānantaṃ ganthassa phalānuphalaṃ ganthappayojanaṃ taṃpi abhidhammatthasaṅgahapadeneva sāmatthiyato dassitaṃ.
然而,就《阐明》而言,
[3] Vibhāvaniyaṃ pana
若谓由“摄”一词(显示造作相),此说并不恰当。
Saṅgahasaddenāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为,若不以‘阿毗达摩义’这个词,仅仅依靠‘摄’这样简略的名称,是很难轻易地阐明从仅止于成就,直至无取般涅槃这样种种殊胜义理的,这是因为世间也有非正法的摄集显现之故。
Na hi abhidhammatthasaddena vinā anāyāsato saṃsiddhimattadīpakena saṅgahasaddamattena tādiso anupādāparinibbānanto payo janaviseso sakkā viññātuṃ, asaddhamma saṅgahānaṃpi loke sandissanatoti.
22. 其中,对三宝的敬礼,具有不可计说、无量无边的功益。正如所说:
2. Tattha ratanattayavandanā tāva asaṅkheyyaappameyyappayojanā hoti. Yathāha –
当人们礼敬如是寂灭的圣者,于无所畏惧处入般涅槃者,
于此处,无论何人,皆不能计算其福德。
Te tādise pūjayato, nibbute akuto bhaye; Na sakkā puññaṃ saṅkhātuṃ, yamettha mapi kenacīti.
“无论何人于此”——意即无论是人、天人或是梵天,皆不能计算。注疏作者亦于各处对此义理多有广说。而摄集者则特别期望能遮止障碍。所谓摄集者,即指佛音长老等诸注释师。
Ya metthamapītiettha yenakenaci api manussenavā devenavā brahmunāvā saṅkhātuṃ na sakkāti yojanā. Ṭīkākārāpi taṃ payojanaṃ tattha tattha bahudhā papañcenti. Saṅgahakārā pana antarāyanīvāraṇameva visesato paccāsīsanti. Saṅgahakārā tica buddhaghosattherādayo aṭṭhakathācariyā vuccanti.
彼无功徳者之……
对于已行敬礼三宝者,
以彼威神力令其干涸之后,
意即:诸障碍悉皆无余除灭,故如是说。
Nippaccakārassetassa, Katassa ratanattaye; Ānubhāvena sosetvā, Antarāye asesatoti hi vuttaṃ.
33. 又,礼敬三宝如何能消除障碍呢?答:所谓礼敬三宝,是指成就敬礼之行的广大福德流、福德瀑流,它于七遍又七遍、数亿百千次中辗转生起。此福德流因在无上佛陀等最胜福田中增长,又由长老极猛利的欲乐信与随念佛德修习而成,故成为大光辉、大果报、大利益的增上福德。此福德流安住于自身加行之成就,排除外逆缘,招引顺缘,并由极其清净殊胜的意心食所生之身中净色大种令其丰盈;从结生时起,便对已得存活空间之业给予助缘;对于尚未得空间者,则令其获得福德的空间。其次,由所得助缘、所得空间及此二种福德,于长老相续中生起色与非色的续流,如两股大河流,由弱渐强而转起。此时,在如此充满可乐果报的长老相续中,不可乐果报的疾病等障碍即无生起空间;是故,障碍可乐果相续、产生不可乐果相续的不善业便遭远除。因为诸业若没有自身异熟生起的空间,便不感果。因此,在那相续中,寿命、容貌等可乐之法,乃至造论完毕、乃至寿尽,皆于增上位中安住而转起。正如所说:
3. Kathañca ratanattayavandanāya antarāyanīvāraṇaṃ hotīti. Vuccate-ratanattayavandanā hi nāma vandanākiriyābhinipphādako sattakkhattuṃ sattakkhattuṃ anekakoṭisatasahassavāre pavattamāno mahanto puññābhisando puññappavāho. So ca anuttaresu buddhādīsu puññakkhettesu saṃvaḍḍhitattā therassa ca uḷāracchandasaddhābuddhiguṇehi paribhāvitattā mahājutiko mahapphalo mahānisaṃso ca puññātisayo hoti. So sayaṃ payogasampattibhāve ṭhatvā bahiddhā vipattipaccaye apanetvā sampattipaccaye upanetvā atipaṇītautucittāhāra samuṭṭhitānaṃ sarīraṭṭhakadhātūnaṃ upabrūhanaṃ katvā paṭisandhito paṭṭhāya laddho kāsassa janakakammassa anubalaṃ deti. Aladdhokāsassa ca puññantarassa okāsalābhaṃ karoti. Atha laddhānubalena laddho kāsena ca tadubhayena puññena nibbattā rūpārūpasantatiyo therasantāne yamakamahānadiyo viya balavabalavanti yo hutvā pavattanti. Tadā tasmiṃ iṭṭhaphalaghanaparipūrite therasantāne aniṭṭhaphalabhūtānaṃ rogādi antarāyānaṃ uppattiyā okāso nāma natthīti iṭṭhaphalasantānavibādhakāni aniṭṭhaphalasantānajanakāni ca apuññakammāni dūrato apanītāneva honti. Na hi kammānināma puññāni apuññāni ca attano vipākuppattiyā okāse asati vipaccantīti. Tato tasmiṃ santāne āyuvaṇṇā dayo iṭṭhaphaladhammā yāva ganthaniṭṭhānā yāva āyukappapariyo sānāpi vā vaḍḍhanapakkhe ṭhatvā pavattanti. Yathāha –
Abhi vādanasīlissa, niccaṃ vuḍḍhāpacāyino; Cattāro dhammā vaḍḍhanti, āyuvaṇṇo sukhaṃ balanti.
如是,由彼敬礼,障碍得以消除。因此,于摄集之初便作三宝敬礼,是长老为令自己所发心之摄集,无障碍而圆满完成。不仅长老如此,诸听者受持此摄集时,亦因最初由三宝敬礼成就故,无障碍成办受持之事。
Evaṃ tāya vandanāya antarāyanīvāraṇaṃ hotīti. Tasmā saṅgahārabbhe ratanattayavandanākaraṇaṃ therassa attanā ārabbha mānasaṅgahassa anantarāyena parisamāpanutthaṃ. Na kevalañca therasseva, sotūnañca saṅgahaṃ gaṇhantānaṃ ādimhiyeva ratanattaya vandanā siddhito anantarāyena gahaṇa kiccasampajjanatthanti.
【注4】然而,在《阐明显扬》中
[4] Vibhāvaniyaṃ pana
在七速行中,似仅由第一速行便显了敬礼的作用。因彼处说“是现法受”,此说未为善巧。
Sattasu javanesu pathamajavana vaseneva vandanā payojanaṃ vibhāvitaṃ viya dissati. ‘‘Diṭṭhadhammavedanīyabhūtā’’ti hi tattha vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为此处所指正是支持作用,且此作用在七个速行心中皆可获得。正如食生色有两种作用:其中,以食素第八法生起的作用是微小的、微不足道的;而支持四依止色的作用才是巨大的、显著的。同样地,在《发趣论》中也是取其支持作用,将段食分析为“此身以食为缘”。同样,在这里,第一个速行心的异熟生起作用也是微小的、微不足道的——注释书中说“仅生起无因异熟而已”;而支持业的作用则是巨大的、显著的,并且这种作用在七个速行心中皆可获得。然而,听闻著作的所诠、著作的类别和著作的目的,由于最初便远离了这些,听者才会对著作的听闻生起热忱。因此,为了在著作中生起热忱,而开示这些著作的所诠等。开示著作的所诠是为了便于言说。这便是此处的大意。
Upatthambhanakiccasseva idha adhippetattā. Tassa ca sattasupi javanesu upaladdhattāti. Yathā hi āhārarūpassa dvīsu kiccesu ojaṭṭhamakarūpajananakiccaṃ parittakaṃ appamattakaṃ hoti. Catussanta tirūpupatthambhanakiccameva mahantaṃ adhimattaṃ. Tathāhi paṭṭhānepi tadupatthambhanakiccameva gahetvā kabaḷīkāro āhāro imassa kāyassa āhārapaccayena paccayoti vibhaṅgavāro vibhatto. Evamevaṃ idhapi pathamajavanassa avunāva vipākajananakiccaṃ parittakaṃ appamattakaṃ hoti. Ahetukavipākamattaṃ janetīti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Kammantarupatthambhanakiccameva mahantaṃ adhimattaṃ. Tañca sattasupi javanesu upalabbhati yevāti. Yasmā pana ganthābhidheyye ganthappakāre ganthappayojane ca ādito vivitesati sotu janānaṃ ganthassavane ussāho jāyati. Tasmā tesaṃ ganthā bhidheyyādīnaṃ dassanaṃ ganthe ussāhajananatthaṃ. Ganthābhidhānadassanaṃ vohārasukhatthanti. Idamettha piṇḍatthadassanaṃ.
4第四,以下是词义解释。“正确地觉知,并且自己觉知”,故称“正自觉者”。在此,“正”字是一个表示不颠倒义的助词,它显示在应觉知的所知法中,觉知行为毫无遗漏地显现。正如注释书中所说:“处于部分智的独觉佛等,仅在自己的范围内不颠倒地觉知,而在范围之外,则如同进入黑暗中一般。”而且,他们的范围极其微小,相较于一切知智的范围,就如同手掌中的虚空相较于无碍虚空一样微小。因为他们对于触等诸法,连一个法都无法以一切方式觉知。然而,一切知佛则没有“范围之外”之处,不会在其中颠倒地觉知。因为他们将无始轮回中、无量世界里的三时所属及非时所属的诸法,都如同放在手掌上的宝石一样,平等地觉知。确有言:“一切法以一切方式呈现在佛陀世尊的智门前。”其中,“智门”是指一切知大速行心。因为自从在菩提树下对全部阿毗达摩进行思惟开始,那些法便恒常地呈现在那里。而一切知佛想要审察多少法,就以转向心将那些法分离出来,转向之后进行审察。不应责难说:“法如此广大,速行心如此微小。”因为这是达到最高境界的非色法的威力所致。
4. Ayaṃ pana padattho. Sammāca bujjhi sāmañca bujjhīti sammā sambuddho. Ettha ca sammāsaddo aviparītatthe nipāto. So bujjhitabbesu ñeyyadhammesu bujjhanakriyāya asesabyāvibhāvaṃ dīpeti. Tathāhi padesañāṇe ṭhitā paccekabuddhādayo attano visaye eva aviparītaṃ bujjhanti. Avisaye pana andhakāre paviṭṭhāviya hontīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Visayo ca tesaṃ appamattakova sabbaññuvisayaṃ upādāya yathā hattha puṭe ākāso appamattakova ajaṭākāsaṃ upādāyāti. Te hi phassādīsu dhammesu ekadhammampi sabbākārato bujjhituṃ nasakkontīti. Sabbaññubuddhānaṃ pana avisayo nāma natthi, yattha te viparītaṃ bujjheyyuṃ. Te hi anamatagge saṃsāre anantāsu ca lokadhātūsu tiyaddhagate addhamuttake ca dhamme hatthamaṇike viya samasame katvā bujjhanti. Sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāta māgacchantīti hi vuttaṃ. Tattha ñāṇamukheti sabbaññuṃmahābhavaṅgaṃ sandhāyāha. Tattha hi te dhammā bodhimaṇḍe sabbaṃ abhidhammaṃ sammasanato paṭṭhāya niccakālaṃ upaṭṭhahantīti. Sabbaññubuddhā pana yattake dhamme vicāretuṃ icchanti. Tattake dhamme āvajjanāya visuṃ katvā āvajjitvā vicārentīti. Nanu dhammā mahantā bhavaṅgaṃ parittakanti na codetabbametaṃ. Arūpadhammānañhi paramukkaṃsapattānaṃ esa ānubhāvoti. Saṃsaddo pana sāmanti etassa atthe upasaggo. So bhagavato paṭivedhadhammesu anācariyakataṃ dīpeti. Na me ācariyo atthīti hi vuttaṃ. Nanu bhagavato tatīyacatutthāruppa samāpattiyo āḷārudakamūlikāti. Saccaṃ. Tā pana analaṅkaritvā laddhamattāva hutvā chaḍḍitattā pacchā bujjhanakriyāya pādakamattāpi nahonti. Kuto paṭivedhadhammāti. Tasmā tā bhagavato buddhabhāve sācariyakataṃ na sādhentīti. Ayamettha pāḷi anugato attho. Yathāha –
其中,怎样的人称为正自觉者?在此,有某类人,于过去未曾听闻的法中,自己证悟了诸谛,并于此中获得一切知智,于诸力中获得自在。此人便称为正自觉者。
Tattha katamo ca puggalo sammāsambuddho. Idhekacco puggalo pubbe ananussutesu dhammesu sāmaṃ saccāni abhisambujjhi. Tattha ca sabbaññutaṃ pāpuṇāti. Balesu ca vasibhāvaṃ. Ayaṃ vuccati puggalo sammāsambuddhoti.
“在此”一词是处格,表示所依之处。“于诸力中”,即于十力智之中。“自在”,即主宰的状态。在此,“于过去……自己……”等语,显示了“正”字中“sam”这一前缀的含义;而“在此”等语,则显示了“正”字的含义。这是“正自觉者”一词。
Tatthāti nimitte bhummaṃ. Balesūti dasabala ñāṇesu. Vasibhāvanti issarabhāvaṃ. Etthaca pubbe. La. Sāmantietena saṃsaddassa atthaṃ dasseti. Tatthātiādinā [sammāsaddassaatthanti. Sammāsambuddhapadaṃ]
55. 此时,为了让自己的礼敬更具力量,长老宣说了“无等”一词。因为,以众多功德句为所缘的礼敬,确实更为有力。问:难道以单一功德句为所缘的礼敬,不能成为遮止障碍的因吗?何必需要第二个呢?答:并非不能。然而,有智之人在称扬导师的功德时,不会仅做少许。而长老正是他们中的一位。你却是无智之人,因此你只做少许,却来指责。再者,礼敬所期许的,不仅仅是遮止障碍而已,智慧敏锐等利益也同样值得期许。因为,这也能成为不费力地完成著作并令著作清净的因缘。在随念的所缘中修习心,能带来心的等持;心有等持时,智慧便会锐利,能断除烦恼。正如所说:“诸比丘,有等持者,能如实地了知。”因此,为了这个目的,自己的礼敬也应当做得更为有力。
5. Idāni thero attano vandanaṃ suṭṭhubalavaṃ karonto atulanti āha. Anekaguṇapadavisayā hi vandanā suṭṭhutaraṃ balavatī hotīti. Nanu ekaguṇapadavisayāpi vandanā antarā yanīvāraṇesamatthā siyāti kiṃ dutīyenāti. Na na samatthā. Viññujātikā pana satthuguṇatthomane mattakārino nāma na honti . Thero ca tesaṃ aññataro. Tvaṃ pana aviññujātiko. Tasmā mattaṃ karonto codesīti. Apica. Na kevalaṃ antarā yanīvāraṇameva vandanāya icchitabbaṃ hoti. Athakho paññāpāṭavādiatthopi icchitabboyeva. Sopi hi anāyāsena gantha niṭṭhānassa ganthapārisuddhiyā ca paccayo hotīti. Anussatiṭṭhānesu hi cittabhāvanā cittasamādhānāvahā hoti. Citta samādhāne ca sati paññātikkhāsūrā hutvā pahati. Samāhito bhikkhave yathābhūtaṃ pajānātīti hi vuttaṃ. Tasmā tadatthāyapi attano vandanā suṭṭhu balavatī kātabbāyevāti.
[5] 而在《清净道论大复注》中,它的解释如下:
[5] Vibhāvaniyaṃ pana
《解析》中说:“正自觉者一词,即使在瑜伽中,也是依于世尊的通称而转起,因此以‘无等’来加以区别。”这种说法并不恰当。
‘‘Yathāvuttavacanattha yogepi sammāsambuddhasaddassa bhagavati samaññāvasena pavattattā atulanti iminā vise setī’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为在导师的众多功德句中,此“正自觉者”之句最为伟大,犹如群星中的月亮。因此,在明了其自性语义者面前,它不应沦为空洞无义、仅仅是导师的通称。然而,即便宣说其他千百词句,也仅仅是导师的通称而已。“应被衡量,应与其他一同比较”,故名为“量”;无可衡量,即是“无量”。或者,无有与彼相等、相似者,故为“无等”。世尊,因为世间确实没有任何人与世尊自身相等。正如所说:
Mahantañhi satthuguṇapadānaṃ majjhe etaṃ sammāsambuddhapadaṃ, cando viya tārakānaṃ majjhe. Tasmā taṃ sabhāvaniruttiṃ jānantānaṃsantike bhāvatthasuññaṃ satthusamaññāmattaṃ bhavituṃ nārahati. Aññesaṃ pana padasahassaṃ vuccamānaṃpi satthu samaññāmattameva sampajjatīti. Tulayitabbo aññena saha pamitabboti tulo. Na tulo atulo, natthitulo sadiso etassāti vā atulo. Bhagavā. Na hi atthi bhagavato attanā sadiso koci lokasminti. Yathāha –
Na me ācariyo atthi, sadiso me na vijjati; Sadevakasmiṃ lokasmiṃ, natthi me paṭipuggaloti.
这并不稀奇:已成佛者本即无与伦比。然而,即便在他刚刚出生之时,其无与伦比便已显现。因为那时,大士刚出生便面向东方站立。在那方区域,无量轮围世界悉成平地。住于其中的天人与梵天,以最上供养礼敬大士,心想:‘此处无有与您等同者,何况更胜者?’如此,于其余诸方亦复如是。那时,大士了知自己为一切世间之最上者后,说出无畏之语:‘我是世间之最上,我是世间之最胜,我是世间之最尊,此为最后生,如今不再有后有。’这同样不稀奇:达到最后生者的无与伦比。然而,当他还是善慧行者,在燃灯佛面前得到授记时,那时除了燃灯正等觉者之外,在波罗蜜功德方面,也没有任何人与他等同。他那时无与伦比的状态,应通过当时震动一万世界等不共神变来显示。因为那些神变,即使十万位独觉菩萨也无法引发,更何况声闻菩提行者?因此,注释书中说,那时生起的波罗蜜简择智,在其领域内与一切知智同类。因为声闻菩萨自从能够自己了知与各自菩提相应的资粮法之时起,便成为不退转法者,超越随流转的凡夫状态,进入菩萨地。从一种角度说,他们被称为‘已
Anacchariyañcetaṃ, yaṃ buddhabhūtassa atulattaṃ. Sampatijātassapi panassa atulatā paññāyati. Tadā hi mahāpuriso sampatijātova samāno puratthimadisābhimukho aṭṭhāsi. Tasmiṃ disā bhāge anantāni cakkavāḷāni ekaṅgaṇāni ahesuṃ. Tesu ṭhitā devabrahmāno mahāpurisa idha tumhehi sadiso natthi. Kuto uttaritaroti paramāya pujāya pūjesuṃ. Evaṃ sesadisāsupi. Tadā mahāpuriso attano sabbalokaggabhāvaṃ ñatvā aggohamasmi lokassa, seṭṭhohamasmilokassa, jeṭṭhohamasmilokassa ayamanti mājāti, natthi dāni punabbhavoti evaṃ achambhivācaṃ nicchāresīti. Idaṃpi anacchariyaṃ, yaṃ pacchimabhavaṃ pattassa atulattaṃ. Yadā pana so sumedhabhūto dīpaṅkarabuddhassa santike niyatabyākaraṇaṃ gaṇhi. Tadāpi thapetvā dīpaṅkarasammāsambuddhaṃ pāramitāguṇehi tena sadiso koci nattheva. Natthibhāvocassa tadā pavatte hi dasasahassilokadhātukampanādīhi asādhāraṇapāṭihāriyehi dīpetabbo. Tāni hi paccekabodhisattānaṃ satasahassaṃpi pavattetuṃ na sakkhissatiyeva. Kuto sāvakabodhi sattānanti. Teneva hi tadā pavattipāramipavicayaññāṇaṃ attano visaye sabbaññuthaññāṇagatikanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Sāvakabodhisattāpi hi yato paṭṭhāya attano bodhiyā anurūpe sambhāradhamme sayameva jānituṃ sakkonti. Tato paṭṭhāya anivattidhammā hutvā vattānusārimahāputhujjanabhāvaṃ atikkamitvā bodhisattabhūmiṃ okkantā honti. Ekena pariyāyena niyatā sambodhiparāyanā ca nāma honti. Tadā eva buddhānaṃ sammukhibhāve sati niyatabyākaraṇaṃ labhanti. Sabbaññu bodhisatta paccekabodhisattesu vattabbameva natthīti.
而在《破迷论》中:
[6] Vibhāvaniyaṃ pana
有这样一种说法:‘通过将 yya 变为 a,便可在“已平息”的语义下成立这个词。’这种说法并不妥当。
Samitatthe yyakārassa akārassa vā vasena etaṃ siddhanti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
因为 tula 一词,既非从词根得以成立,也难以作为业之能成。所谓 atula,即‘无法衡量者’,亦即‘无与伦比者’。正如注疏中说:‘不可计量者’。这表明 tula 一词是业之能成。既然如此,仅凭业之能成便已成就其义,何须再去琢磨在‘已平息’的语义下,把 yya 变为 a 的构想呢?如果说这是随顺语用习惯而采用的用词方式,那也不对。因为不应舍弃如所听闻的合理用法,而去臆测未曾听闻的用法。
Na hi tulasaddo dhātusiddho kammasādhano ca bhavituṃ na yutto. Tulayituṃ asakkuṇeyyoti atulo. Appame yyoti hi ṭīkāyaṃ vuttaṃ. Etena tulasaddo kammasādhanoti dipeti. Evañca sati kammasādhaneneva tadatthasiddhito kiṃ tato samitatthe yyakārassaakārassa vā cintāyāti. Vatticchānugato saddappayogoti katvā etaṃ vuttanti ce. Na. Yathā sutaṃ yuttaṃ vajjetvā assutassa parikappanāya payo janābhāvatoti. [Atula padaṃ]
6六、然而,通过这两个词语,开显了导师的三种成就:因成就、果成就和利益众生成就。其中,导师具足大悲以及菩提资粮的圆满积聚,名为因成就。在菩提树下生起的、名号为二万四千百千俱胝大金刚智的一切知大观智,也摄在此中。因为它成为大菩提的近因。或者,也应视其为摄在断除成就中。果成就有四种:断除成就、智慧成就、威神成就和色身成就。其中,连同习气一并断除了烦恼,名为断除成就,意为断除的究竟圆满。若从义理上辨别,它即是圣道,或者说唯独是最高道智。一切知智、十力智等,是智慧成就。
6. Imehi pana dvīhi padehi satthu tisso sampadā vibhā vitā honti. Hetusampadā phalasampadā sattupakārasampadācāti. Tattha satthu mahākaruṇā samaṅgitā bodhisambhārasambharaṇañca hetusampadānāma. Bodhimaṇḍe pavattitā catuvīsati koṭisabhasahassasaṅkhā mahāvajiraññāṇasaṅkhātā sabbaññumahā vipassanāpi ettheva saṅgahitā. Sā hi mahābodhiyā padaṭṭhāna bhūtāti. Pahāna sampadāyameva vā sā saṅgahitāti daṭṭhabbā. Phalasampadā catubbidhā pahānasampadā ñāṇasampadā ānubhāvasampadā rūpakāyasampadā cāti. Tattha saha vāsanāya kilesappahānaṃ pahānasampadā nāma. Pahānassa sabbapāripūritāti attho. Atthato pana ariyamaggo, aggamaggaññāṇameva vā. Sabbaññuta ññāṇa dasabalaññāṇādīni ñāṇasampadā.
而在《破迷论》中:
[7] Vibhāvaniyaṃ pana
在这两种成就中,先说智成就,后说断成就。然而,断成就才应当先被宣说,因为它是智成就的先导和缘。在《大复注》中,正是先说的断成就。
Etāsu dvīsu sampadāsu ñāṇasampadā pathamaṃ vuttā, tato pahānasampadā. Pahānasampadāyeva pana pathamaṃ vattabbā. Sā hi ñāṇasampadāyapubbaṅgamabhūtā paccayabhūtā ca. Mahāṭīkāyañca sāyeva pathamaṃ vuttāti.
[8] 而所应阐明者:
[8] Yañca vibhāvaniyaṃ
在《智慧成就》中说:‘一切知智的近因是最上道智。’这也不合理。
‘‘Sabbaññutaññāṇapadaṭṭhānaṃ aggamaggaññāṇa’’nti ñāṇasampadāyaṃ vuttaṃ. Taṃpi na yujjati.
因为最上道智应归属于断除成就。实际上,除了道智之外,并没有其他所谓“断除成就”的存在。假如有人说:“道智既是智,也是断,因此在两处宣说也是合理的。”这也不合理。因为这样一来,成就便会发生混淆。
Aggamaggaññāṇañhi pahānasampadā eva bhavituṃ arahati. Na hi maggaññāṇato aññā pahānasampadānāma atthīti. Yañca koci vadeyya maggaññāṇaṃ ñāṇañca hoti pahānañca. Tasmā ubhayattha vattuṃ yuttanti. Taṃpi na yujjati. Evañhi sati sampadāsaṅkaro hotīti.
[9] 应如此阐明。
[9] Tathā vibhāvaniyaṃ
在智慧成就中,一切知智本应最先宣说,却未予宣说——这也不善巧。
Ñāṇasampadāyaṃ sabbaññutaññāṇaṃ sabbapathamaṃ vattabbaṃpi na vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
如果说:“在‘以彼为根的十力等智’一句中,通过‘等’字已经包含了一切知智”,那也不合理。
Nanu ‘‘tammūlakāni ca dasabalādi ññāṇānī’’ti ettha ādisaddena sabbaññutaññāṇaṃpi gahitanti ce. Taṃpi na yujjati.
因为,不将主要者以其自相明确指出来,却宣称主要者已通过一个‘等’字而隐含其中,这是不合道理的。成就不可思议的威神、戒等功德以及神变之法,名为威神成就。具足相好庄严的色身圆满,名为色身成就。利益众生的成就有两种:意乐成就与加行成就。意乐成就即志向的高尚,加行成就即身语业的清净。其中,即便面对提婆达多等敌对众生,也恒常怀有利益之心,此为意乐成就;为世间知名的国王、大臣、富豪、居士乃至天人说法的同时,以不贪求利养、恭敬等而说法清净,此为加行成就。其中,两种断除成就与智慧成就,由‘正自觉者’一词显示;两种威神成就与色身成就,连同两种利益众生成就,由‘无与伦比者’一词显示。而因成就,则通过此二词,从义理上得以显示,因为没有那样的因成就,其他成就便无从生起。
Na hi appadhānaṃ sarūpato niddisitvā padhānaṃ pākaṭaṃ ādisaddena gahitanti ñāyāgataṃ hotīti. Acinteyyānubhāvehi sīlā diguṇehi iddhi dhammehi ca sampadā ānubhāvasampadā. Lakkhaṇā nubyañjanappaṭimaṇḍitassa rūpakāyassa sampatti rūpakāyasampadā. Sattupakāroduvidho āsayasampadā, payogasampadā ca. Ajjhāsayassa uḷāratā kāyavacīpayogassa ca parisuddhatāti attho. Tattha devadattādīsu virodhisattesupi niccaṃ hitajjhāsayatā āsaya sampadā. Loke abhiññātānaṃ rājūnaṃ rājamahāmattānaṃ seṭṭhi gahapatīnaṃ devarājūnampi dhammaṃ desentassa lābhasakkārādi nirapekkhatāvasena desanāpayogasuddhi payogasampadā. Tattha dve pahānañāṇasampadā sammāsambuddhapadena vibhāvitā. Dvīhi ānu bhāvarūpakāyasampadāhi saha dve sattupakārasampadā atulapadena. Hetusampadā pana dvīhipi padehi sāmatthiyato vibhāvitā. Na hi tādisiyā hetusampadāya vinā itarāsaṃ pavatti atthīti. [Sampadā]
7再者,尊者为了加强自己的礼敬,说“与正法和最上僧团俱”。由此,对法与僧的礼敬也得以完成。因为当说“我从远处礼敬世间导师连同僧团”时,通过“连同”一词,即表达了对僧团的礼敬。应如此理解。其中,“namassissaṃ”即“我礼敬”。
7. Punapi thero attano vandanaṃ balavataraṃ karonto sasaddhammagaṇuttamanti āha. Etena dhammasaṅghānaṃpi vandanā katā hoti. Dūratohaṃ namassissaṃ, sasaṅghaṃ lokanāyakanti hi vutte saṅghassapi namanakriyāpatti sahasaddena viññāyati. Eva midaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha namassissanti namassiṃ.
复次,所应阐明者:
[10] Yampana vibhāvaniyaṃ
有说:“因为即使是具德之法与僧,其应受礼敬的状态也是通过伴随关系而被理解的。”其中,“应受礼敬的状态”不应说成“abhivādetabba bhāvo”,而应说成“abhivāditabhāvo”或“abhivādanaṃ”。如此一来,由于此处所意指的礼敬行为之集合得以成立,从而对法与僧的尊者礼敬行为也得以成立。否则,便会因阐明阿拉汉状态之故,而变成言说一种称为“应受礼敬”的功德集合,但这并非此处所指;而且,这也与“带着儿子和妻子来了”这样的亲身例证不相符。
‘‘Guṇībhūtānaṃpi hi dhammasaṅghānaṃ abhivādetabba bhāvo sahayogena viññāyatī’’ti vuttaṃ. Tattha abhivādetabba bhāvoti navattabbaṃ. Abhivāditabhāvoti pana abhivādananti vā vattabbaṃ. Evañhi sati idha adhippetassa kriyā samavāyassa siddhattā dhammasaṅghānaṃpi therassa vandanā kriyāpatti siddhā hotīti. Itarathā tabbapaccayassa arahatthadīpanato abhivādanā rahatā saṅkhāta guṇasamavāyo vutto siyā. Soca idha nādhippeto. Attano nidassanena ca saha na sameti saputtadāro āgatoti.
再者,若说“长老在撰述此论之前,便已先行礼敬三宝,继而又将此礼敬与造论的承诺合为一体而示现,从而创作了此偈”,这种说法也不能成立。因为确实用的是“abhivādiya”(礼敬已),而非“abhivādiyāmi”(我礼敬)。这一道理于他处亦同。句中“与正法及最上僧团俱”,意即与由他自己所施设、作为一切世间皈依处的正法和最上僧团俱在者,乃是正自觉者。声闻弟子并非由自己施设正法与僧团,故不可称为“与正法俱”及“与最上僧团俱”。独觉佛虽亦有法可作皈依、有梵行僧团相伴,却不具备如此赞颂之资格。是故,应知此亦唯是佛陀不共之功德语。
Apica thero imaṃ ganthaṃ racayissāmīti pubbabhāgeyeva tīṇi ratanāni vandi, atha taṃ attano vandanaṃ ganthappaṭiññāya saha ghaṭetvā dassento imaṃ gāthaṃ racayītipi na na sakkā vattunti. Tathāhi abhivādiyāti vuttaṃ. Na abhivādiyāmīti. Esanayo aññatthapi. Tattha saddhammena ca gaṇuttamena ca attanā nimmitena sakalalokassa saraṇabhūtena saha vattatīti sasaddhamma gaṇuttamo. Sammāsambuddho. Na hi paranimmitena saddhammena gaṇuttamena ca sahitā sāvakā sasaddhammāti ca sagaṇuttamāti ca vuccanti. Na ca attanoeva saraṇabhūtena saddhammena sabrahmacārigaṇuttamena ca sahitā paccekabuddhā tathā thomanaṃ arahantīti, tasmā idaṃpi satthu asādhāraṇaguṇapadameva hotīti daṭṭhabbaṃ.
此处,“能持”故,名为法。持于何处?持于自身。如经云:“法实护持行法者。”如何持?令不堕于四恶趣及轮回之苦。何谓持?即是对那些令众生堕入恶趣或轮回之苦的烦恼,予以一分断除或完全断除。于此义中,四圣道与涅槃,从非譬喻的实义上说,方可称法。因圣道断烦恼时,必与涅槃俱断,非离涅槃而独断。故唯有此五者,方为究竟法。教理之法,唯是持的工具。四种沙门果,乃是持之果报,因其以烦恼止息之相生起,随顺于持而生故。因此,这五种(四果与教理)是譬喻意义上的法。或者,“被持”故为法,即值得执持之义。因其能令执持者必离苦厄,安住无上安乐,故于此,因其值得执持而名为法。它能令不堕恶趣,犹如子女之法。于其中,或依修习,或依作证,或依现法乐住,或依领受持诵而被执持。如是善持之法,能令持者各随所应,解脱恶趣及轮回之苦,安立于最胜果乐或涅槃乐。或谓,诸善士以此法,令自身不堕恶趣及轮回之苦,故名为法。或谓,于此,以法为灯、以法为皈依处的人们,得以成就……
Tattha dhāretīti dhammo. Ke dhāreti, attānaṃ dhārente. Dhammo have rakkhati dhammacārinti hi vuttaṃ. Kathañca dhāreti, catūsu apāyesu vaṭṭadukkhesuca apatamāne karonto. Kiñca dhāraṇaṃnāma, yesaṃ vasena sattā apāyesuvā vaṭṭadukkhesuvā patanti, tesaṃ kilesānaṃ ekadesenavā sabbasovā samucchindanaṃ. Imasmiṃ atthe cattāro ariyamaggā nibbānañca nippariyāyato dhammonāma. Ariyamaggā hi kilese samucchindantā nibbānena saheva hutvā samucchindanti. Na vināti, tasmā teyeva pañca ekantato dhammonāmāti. Pariyattidhammo pana dhāraṇupāyoyeva hoti. Cattāri sāmaññaphalānica dhāraṇaphalāniyeva honti, kilesānaṃ paṭippassambhanavasena pavattattā dhāraṇānukūlappavattāni ca. Tasmā ete pañca pariyāyadhammāyevāti. Athavā , dhārīyatīti dhammo. Dhāraṇārahoti vuttaṃ hoti. Yo hi dhārentaṃ ekantena dukkhato moceti. Aggasukheca patiṭṭhāpeti. Soyeva dhāraṇārahattā idha dhammonāmāti. Kopana soti, yathā puttadhammāyeva. Tehi keci bhāvanā vasena keci sacchikiriyavasena keci diṭṭhadhammasukhavihāravasena keci uggaha dhāraṇavasena dhārīyanti. Te ca evaṃ dhārīyamānā dhārentaṃ yathārahaṃ apāyadukkhato vaṭṭadukkhatoca mocenti, aggeca phalasukhevā nibbānasukhevā patiṭṭhāpentīti. Dhārentivā sappurisājanā apāyesu vaṭṭadukkhesuca attānaṃ apata mānaṃ vahanti etenāti dhammo. Dharantivā ettha dhammadīpā dhammappaṭisaraṇā janā laddhappatiṭṭhā hontīti dhammotipi yujjatiyeva. Kasmā panettha dhammo dasavidhova vutto. Nanu paṭipattidhammena saha ekādasavidhova vattabboti. Saccaṃ. Sopana paṭipattidhammo maggassa pubbabhāgappaṭipadāeva hotīti pubbacetanā viya dāne magge eva so saṅgahito. Tasmā dhammo dasavidhova sabbattha vuttoti daṭṭhabbo.
再者,自教理之法被摄入此处所说“法”之时起,持诵教理者被摄入应礼敬之僧,便合乎道理。自凡夫善士被摄入僧中之有学众之时起,为其善法之因的行道法,被摄入应礼敬之法,也应如此解了。因此人虽为凡夫,却因具足某些法,而被摄入为现证须陀洹果而修行的有学众中。而那些法,不可谓未被摄入有学入流道之中。至此,对于那种认为说“我皈依僧”时,凡夫善士未被摄于僧中,故皈依此人,其皈依不得成就的主张,已作驳斥。然而,应如此说:“阿难,我为汝等所说示、所制立之法与律,于我灭后,即是汝等之师。”如是,被世尊置于导师之位而予以称赞的教理之法,摄入法宝中,是为合理。而持诵此法之人,有安住于善行道者,亦有未安住者。未安住者,自身尚非皈依处,况复成为他人之皈依处?且其于千万经中为导师之所呵责。故此人未摄入法宝中,而另一种(安住者)则得摄入,是为合理。
Apica, yadaggena pariyattidhammo idha dhammasmiṃ saṅgahito. Tadaggena pariyattidhārakopi saṅghe vandaneyye saṅgahitoti yutto. Yadaggenaca puthujjanakalyāṇako saṅghe sekkhesu saṅgahito. Tadaggena tassa kalyāṇahetubhūto paṭipatti dhammopi dhamme vandaneyye saṅgahitoti daṭṭhabbo. So hi puthujjanabhūtopi yehi dhammehi samannāgatattā sekhe sotāpatti phalasacchikiriyāya paṭipanne saṅgahito. Te pana dhammā sekkhe sotāpattimagge asaṅgahitāti nasakkā vattunti. Ettāvatā ye vadanti saṅghaṃ saraṇaṃ gacchāmīti, ettha puthujjana kalyāṇako saṅghe asaṅgahito. Na hi taṃsaraṇaṃ gacchantassa saraṇagamanaṃ sampajjatīti. Tesaṃ taṃ paṭikkhittaṃ hoti. Evaṃ pana vattabbo, yo vo ānanda mayā dhammoca vinayoca desito paññatto, so vo mamaccayena satthāti evaṃ satthuṭhāne thapetvā bhagavatā saṃvaṇṇito pariyattidhammo dhammasaraṇe saṅgahitoti yutto, taṃ dhārentopana kalyāṇappaṭipattiyaṃ ṭhitopi atthi. Aṭṭhitopi atthi. Yo aṭṭhito, so attanopi saraṇaṃ nahoti. Kuto parassa. Satthārā ca anekesu suttasahassesu so garahito. Tasmā so saṅghasaraṇe asaṅgahito. Itarova saṅgahitoti yuttoti.
“正法”者,即是诸烦恼已得寂静者之法;由此也是殊胜的、应受供养的善士与智者之法——这是词义。而那寂静者之法,也必定是寂静的,因此也称为“寂静法”,也就是正法。殊胜、应受供养的法,这是词义。或者,是真实不虚的。因为此法不像外道法那样,不会欺骗奉持者。外道法对于认为“这对我有利益”而奉持者,结果只会带来不利。但此法对于如此奉持者,结果只会带来利益。——正法品——于世间,见与戒相同的同法者之集合,称为“群”。而在这里,由最上的戒等功德所成就的世尊的声闻僧团,既是“最上”也是“群”,因此依义称为“最上群”。此处即称为“群中之最上”,如同说“牟尼中之最胜”、“牟尼中之最上”。
Santānaṃ dhammoti saddhammo. Samitakilesānaṃ tatoyeva pasatthānaṃ pūjitānaṃ sappurisānaṃ paṇḍitānañca dhammoti attho. Yoca santānaṃ dhammo, sopi ekantena santoyeva hotīti santo dhammotipi saddhammo. Pasattho pūjito dhammoti attho. Sacco vā. Ayañhi aññatitthiyadhammo viya dhārentaṃ navisaṃvādeti. So hi ayaṃ me hitoti dhārentassa ahitoyeva sampajjati. Ayaṃ pana tathādhārentassa hitoyeva sampajjatīti. [Saddhammapadaṃ]. Gaṇuttamapade loke samāna diṭṭhisīlānaṃ sahadhammikānaṃ samūho gaṇoti vuccati. Idha pana uttamehi sīlādiguṇehi yutto bhagavato sāvakasaṅgho uttamoca so gaṇocāti atthena uttamagaṇonāma. Soyeva idha gaṇuttamoti vuccati yathā muniseṭṭho munivaroti.
又,应阐明者:
[11] Vibhāvaniyaṃ pana
又有人说:“于诸群中,在天、人等众会之间,最上者即是群中最上”,但这并不妥当。
‘‘Gaṇānaṃ gaṇesuvā devamanussādisamūhesu uttamo gaṇuttamo’’ti ca vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
若取此义,则「最上」一词成为主导,且它唯在功德上转起,故不能成立此处所说为圣僧团。此处「群」即指僧团。僧团有两种:共许僧团与应供僧团。其中,由和合僧团所行的授具足戒羯磨,名为共许。依此共许而得受具足戒、安住其中的比丘众,即共许僧团,此在律藏羯磨中广为人知。应供僧团则是八种圣者的集合。彼虽亦为共许僧团所含摄,然世尊为于皈依、礼敬、尊重、供养、随念等处,以及于无上福田的分齐中作特别开示,遂以种种方便赞叹之后将其别立宣说,应如是解。凡夫僧团虽亦是福田,却非无上福田。何以故?犹如稻田中杂有莠草,因田地中存有身见、疑随眠等污秽之故。而其作为福田之理,当依前文正法品中所说之方法而了知。
Etasmiñhi atthe sati uttamasaddo padhānabhūto hoti. Soca guṇamhiyeva pavattatīti tena idha ariyasaṅgho vuttoti nasijjhatīti. Etthaca gaṇoti saṅghoyeva vuccati. Soca saṅgho duvidho sammutisaṅgho, dakkhiṇeyyasaṅghoti. Tattha samaggena saṅghena kataṃ upasampadākammaṃ sammutināma. Tāya sammutiyā upasampannabhūmiṃ patvā ṭhito bhikkhusaṅgho sammutisaṅghonāma. So vinayakammesu pasiddho. Dakkhiṇeyyasaṅgho nāma aṭṭha ariyapuggalasamūho. Sopana kiñcāpi sammutisaṅghepi antogadhoyeva hoti. Tathāpi saraṇagamana vandanā māna pūjāsakkārānussatiṭṭhānesu anuttara puññakkhetta vise sapariggahatthaṃ bhagavatā tathā tathā saṃvaṇṇetvā so visuṃ vuttoti daṭṭhabbo. Puthujjanasaṅghohi puññakkhettaṃ samānopi anuttaraṃ puññakkhettaṃ nahoti. Kasmā. Sālikkhette tiṇānaṃ viya khettaduṭṭhānaṃ sakkāyadiṭṭhi vicikicchānusayānaṃ sabbhāvāti. Puññakkhettabhāvo panassa purime saddhammapade vuttanayena veditabboti. [Sasaddhammagaṇuttamapadaṃ]
8「应敬礼者」:意为特别地敬礼。世间具足戒等功德的最胜者,是应敬礼的对象——如此令最胜之心现前而作礼敬,则称为特别地敬礼。敬礼有三种,依身、语、意而分。如所说:
8.Abhivādiyāti visesato vanditvā. Ettha ca ayaṃ loke sīlādiguṇayutto seṭṭho vandaneyyoti evaṃ seṭṭha cittaṃ paccupaṭṭhāpetvā vandanto visesato vandatīti vuccati. Vandanā pana tividhā kāyavandanādivasena. Yathāha –
「比丘们,有三种敬礼。哪三种?以身敬礼,以语敬礼,以意敬礼。」
Tisso imā bhikkhave vandanā, katamā tisso. Kāyena vandati, vācāya vandati, manasā vandatīti.
令殊胜之心现前,将双膝、双肘、额头——这称为五肢的部分——安放于地,面向应礼敬者俯卧,名为以身礼敬。正是就此,诸处说“以五体投地而礼敬”。若在不应当礼敬之处行此礼敬,则犯戒。以言语表述功德之词,名为以语礼敬。诸如“礼敬佛、礼敬佛、礼敬解脱、礼敬解脱者、礼敬毗婆尸”等,也都是语礼敬。随念功德之词,心中忆念功德,名为以意礼敬。
Tattha seṭṭhacittaṃ paccupaṭṭhāpetvā jāṇudvaya kapparadvaya nalāṭa saṅkhātāni pañca aṅgāni bhūmiyaṃ patiṭṭhāpetvā vandaneyyānaṃ abhimukhaṃ nippajjanto kāyena vandatināma. Yaṃ sandhāya pañcappatiṭṭhitena vanditvāti tattha tattha vuttaṃ. Yāyaca avandiyaṭṭhānesu vandantassa āpatti hotīti. Guṇapadāni vācāya pavattento vācāya vandatināma. Namo buddhassa, namatthu buddhassa, namo vimuttiyā, namo vimuttānaṃ, vipassissa namatthūti evamādīsupi vācā vandanāyeva. Guṇapadāni anugantvā guṇe anussaranto manasā vandatināmāti.
9“我将说”:我将讲述。虽然长老在编纂这部摄论时,是写成书册后才完成的,但著作之事属于语业,这是众所周知的,因此说“我将说”。
9.Bhāsissanti kathessāmi. Kāmañca thero imaṃ saṅgahaṃ racayanto potthakāruḷhaṃ katvāva racayissati. Ganthakammaṃ nāma vācākammesu pasiddhanti katvā bhāsissanti vuttanti daṭṭhabbaṃ.
10于“阿毗达摩义集”一词中,阿毗达摩中所说之义,即是阿毗达摩义。他们义在此被收集,或依此而收集,故名“阿毗达摩义集”。“被收集”的意思是:由长老简略地收集、讲述。此中,“阿毗达摩”指殊胜、特别之法。所谓“法”,指律藏以外的其余两藏。因经中言:“阿难,我为汝等所宣说、所制定者,即是法与律。”那两藏舍离了称为“制戒”的调伏作用,唯阐明善等各别存在的究竟法。当如此阐明时,于彼两法中,若一法较另一法更为殊胜、特别,此法即名“阿毗达摩”;另一法则仅为“法”。如是,应知有“法、阿毗达摩、律、阿毗律”四种。其中,据注释书所说,“法”指经藏,“阿毗达摩”指七论,“律”指两部《分别》,“阿毗律”指《犍度》与《附随》。此处,殊胜、特别性当知:或依善等、蕴等、摄等,对种种应说之法作无余分别;或依纯粹以法为所依的教说生起方式。何以故?一切知佛唯于天众中宣说此阿毗达摩教法。人类无法以一种威仪,从始至终持续三月而无间断地领受如此适合相续开示的法门;而且,如此依单一论母一贯而下的法门,也不可能于异时、异人而宣说。
10.Abhidhammatthasaṅgahanti pade abhidhamme vuttā atthā abhidhammatthā. Te saṅgayhanti ettha etenātivā abhidhammatthasaṅgaho. Saṅgayhantitica therena saṃkhipitvā gayhanti kathīyantīti attho. Abhidhammeti cettha abhiatireko abhivise soca dhammo abhidhammo. Dhammoti ca vinayapāḷito aññaṃpāḷi dvayaṃ vuccati. Yo vo ānanda mayā dhammoca vinayoca desito paññattoti hi vuttaṃ. Tañca pāḷidvayaṃ āṇāvidhānasaṅkhātaṃ vinayana kiccaṃ vajjetvā kusalādike yathāpavatte paramatthadhamme eva dīpetīti. Evaṃ dīpentesuca tesu dvīsu dhammesu yo itarato atirekoca hoti visesoca. Ayameva abhidhammo nāma. Itaropana dhammoyeva. Evañca katvā dhammo abhidhammo vinayo abhivinayoti idaṃ catukkaṃ veditabbaṃ. Tattha dhammonāma suttantapiṭakaṃ. Abhidhammonāma yattapakaraṇāni. Vinayonāma ubhato vibhaṅgo, abhivinayonāma khandhakaparivārāti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Atirekavisesatā cettha kusalādi vasena khandhādivasena saṅgahādivasena tathā tathā desetabbappakārānaṃ anavasesavibhattivasenavā suddhadhammādhiṭṭhāna desanāpavattivasenavā veditabbā. Yato sabbaññubuddhā imaṃ abhidhammadesanaṃ devesueva desenti. Na hi manussā evarūpaṃ tayo māse nirantaraṃ pavattanayogyaṃ kathāmaggaṃ ekena iriyāpathena ādito paṭṭhāya pariyosānaṃ pāpetvā paṭiggahetuṃ sakkonti, naca eva rūpo ekamātikānubandho kathāmaggo nānākhaṇesu nānājanānaṃ desetuṃ sakkuṇeyyo hotīti. Kecipana vinayapāḷitopi abhirekavisesataṃ tassa vaṇṇenti. Taṃ aṭṭhasāliniyā na sameti. Tattha hi dhammanāmikānaṃ dvinnaṃ pāḷīnaṃ majjheeva ayaṃ atirekavisesatā vicāritā. Naca yujjati vinayena saha tathā vicāretuṃ asamānakiccavisayattā. Vinayo hi kāyavācānaṃ vinayanakicco, ajjhācāravisayoca. Dhammo pana dhammavibhāgakicco dhammappavatti visayocāti. Kecipana vadanti evaṃ santepi vinayo eva sabbajeṭṭhako siyā. Vinayaṃ vivaṇṇentassa hi pācittiyāpatti hoti. Dhammaṃ vivaṇṇentassa dukkaṭāpattimattāti, taṃ nayujjati. Vinayo hi āṇācakkaṃ. Dhammoca dhammacakkaṃ. Tattha vinayaṃ vivaṇṇento satthu āṇācakke pahāraṃ deti. Satthari agāravo mahanto hoti. Yassaca satthari agāravo, tassa dhammasaṅghesu tīsu sikkhāsuca agāravo siddho hoti. Tasmā vinaya vivaṇṇane āpatti mahantī hoti. Na sabbajeṭṭhakattāti. Apica, vinayonāma sāsanassa mūlaṃ. Vinaye aṭṭhite sāsanaṃ natiṭṭhati. Tasmā sāsanassa ciraṭṭhitatthaṃpi vinayavivaṇṇane mahatī āpatti paññattāti.