教法流传的次第
Sāsanappavattikkamo
世尊般涅槃之后,在百年之内,佛陀的教法当中确实没有任何论争分裂。可是到了百年的时候,被第二次结集的长老们驱逐出去的瓦吉之子比丘们得到了支持,把法和律改得不一样,以“大结集”的名义另外举行了一次结集。那时候,只接受两次结集中所载的古法和古律的长老团体,被称为上座部,其他那一派则被称为大众部。
Bhagavato hi parinibbutikālato pacchā vassasatabbhantare buddhasāsane kocipi vādabhedo nāma natthi. Vassasatakāle pana dutiyasaṅgītikārehi therehi nikkaḍḍhitā vajjiputtakā bhikkhū pakkhaṃ labhitvā dhammañca vinayañca aññathā katvā mahāsaṅgītināmena visuṃ saṅgītimakaṃsu. Tadā saṅgītidvayārūḷhapurāṇadhammavinayameva sampaṭicchantānaṃ therānaṃ gaṇo theravādoti ca tadaññesaṃ mahāsaṅghikoti ca voharīyanti.
大众部又分出了两个师团:牛住部和一说部。牛住部又分出了两个:施设论部和多闻部。多闻部又分出了塔山部。这样,这五派加上作为根本的大众部,一共就是六个独立的师团。
Puna mahāsaṅghikato (1) gokuliko (2) ekabyohārikoti dve ācariyagaṇā uppannā. Puna gokulikato (3) paññattivādo (4) bāhuliko (bahussutiko)ti dve uppannā. Puna bāhulikatopi (5) cetiyavādigaṇo uppannoti ete pañca mūlabhūtena mahāsaṅghikena saha cha pāṭiyekkā ācariyagaṇā ahesuṃ.
从清净上座部的说法也出现了两个师团:化地部和跋耆子部。再从化地部又出现两个:说一切有部和法藏部。再从说一切有部又出现饮光部,再从饮光部又出现说转部,再从说转部又出现经量部。再从跋耆子部又出现四个:法上部、贤胄部、密林山部、正量部。这样,这十一个加上作为根本的清净上座部,一共就是十二个师团。如此,这十二个加上前面的六个,一共十八个师团,是在第二次结集和第三次结集之间出现的。
Visuddhattheravādatopi (1) mahisāsako (2) vajjiputtakoti dve ācariyagaṇā uppannā. Puna mahisāsakato (3) sabbatthivādo (4) dhammaguttikoti dve uppannā. Puna sabbatthivādatopi (5) kassapiyo, tatopi (6) saṅkantiko, tatopi (7) suttavādīti tayo uppannā. Vajjiputtakatopi (8) dhammottariyo (9) bhaddayāniko (10) channāgāriko (11) sammitiyoti cattāro uppannāti te ekādasa mūlabhūtena visuddhattheravādena saha dvādasa ācariyagaṇā ahesuṃ. Iti ime ca dvādasa purimā ca chāti aṭṭhārasa ācariyagaṇā dutiyatatiyasaṅgītīnaṃ antare jātā ahesuṃ.
在这些派别当中,作为根本的上座部团体尊重古老的法与律,完整无缺、不增不减地奉持着纯粹圆满、清净的古来法与律。而其余十七个分裂的团体,则把古老的法与律改动了。因此,他们的法与律有些地方缺失,有些地方多出,既不圆满,也不清净。所以《岛史》第五章中说:
Tesu mūlabhūto theravādagaṇoyeva porāṇadhammavinayagaruko hutvā anūnamanadhikaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ porāṇikaṃ dhammavinayaṃ dhāresi. Itare pana sattarasa bhinnagaṇā porāṇikaṃ dhammavinayaṃ aññathā akaṃsu. Tena tesaṃ dhammavinayo katthaci ūno katthaci adhiko hutvā aparipuṇṇo ceva ahosi aparisuddho ca. Tena vuttaṃ dīpavaṃse pañcamaparicchede –
“那些恶比丘——瓦吉之子们——被长老们赶了出去;
众多人获得另一方派系后,成为非法宣说者。
‘‘Nikkaḍḍhitā pāpabhikkhū, therehi vajjiputtakā; Aññaṃ pakkhaṃ labhitvāna, adhammavādī bahū janā.
一万个人聚集到一起,举行了法的结集;
所以,这次法的结集被称为大结集。
Dasasahassā samāgantvā, akaṃsu dhammasaṅgahaṃ; Tasmāyaṃ dhammasaṅgīti, mahāsaṅgītīti vuccati.
参加大结集的比丘们,在教法里做了违背的事。
他们破坏了根本结集,另外搞了一个结集。
Mahāsaṅgītikā bhikkhū, vilomaṃ akaṃsu sāsane; Bhinditvā mūlasaṅgahaṃ, aññaṃ akaṃsu saṅgahaṃ.
凡他处所集之经,彼等即于他处另作;
彼等断坏义与法,于律及五尼柯耶中……
Aññatra saṅgahitaṃ suttaṃ, aññatra akariṃsu te; Atthaṃ dhammañca bhindiṃsu, vinaye nikāyesu ca pañcasu…pe…
他们破坏了义理和法,也破坏了部分结集。
他们丢掉了一部分经典,另外弄出了别的。
Atthaṃ dhammañca bhindiṃsu, ekadesañca saṅgahaṃ; Ganthañca ekadesañhi, chaḍḍetvā aññaṃ akaṃsu te.
名称、相状、资具,以及威仪和所作之事;
他们舍弃了原本的状态,又把它变成了别的东西。
Nāmaṃ liṅgaṃ parikkhāraṃ, ākappakaraṇīyāni ca; Pakatibhāvaṃ jahitvā, tañca aññaṃ akaṃsu te.
有十七种分裂的教说,一种是不分裂的教说;
加上分裂的教说,他们一共就是十八种。
Sattarasa bhinnavādā, ekavādo abhinnako; Sabbevaṭṭhārasa honti, bhinnavādena te saha.
如大榕树巍巍立,上座之说冠诸宗;
不增不减无欠余,唯是胜者之圣教。
就像树上的刺一样,那些剩下的议论生起。
Nigrodhova mahārukkho, thera vādānamuttamo; Anūnaṃ anadhikañca, kevalaṃ jinasāsanaṃ; Kaṇṭakā viya rukkhamhi, nibbattā vādasesakā.
第一个百年里没有,第二个百年间……
十七种分裂的主张,在胜者的教法中生起。”
Paṭhame vassasate natthi, dutiye vassasatantare; Bhinnā sattarasa vādā, uppannā jinasāsane’’ti .
在阿育王时代,那些失去了利养和恭敬的外道,渴望得到利养和恭敬,就混进比丘当中出家,宣扬各自所执的见解,说:“这是法,这是律,这是导师的教导。”有些人即使没能从比丘那里获得出家许可,也自己剃掉头发,披上袈裟,在寺院里到处走动,到了举行伍波萨他等甘马的时候,就混入僧众当中。他们虽然被比丘僧团依照法、依照律、依照导师的教导加以呵责,却不肯依照与法和律相符的方式安住下来,反而给教法制造出种种祸患、污垢和荆棘。有的人侍奉火,有的人修五热苦行,有的人跟着太阳转,还有的人打着“我们要破坏法和律”的主意,用各种方式兴风作浪。那时候,比丘僧团不和他们一起举行伍波萨他或自恣。在阿育园里,伍波萨他中断了整整七年。
Asokarañño ca kāle parihīnalābhasakkārā aññatitthiyā lābhasakkāraṃ patthayamānā bhikkhūsu pabbajitvā sakāni sakāni diṭṭhigatāni dīpenti ‘‘ayaṃ dhammo, ayaṃ vinayo, idaṃ satthusāsana’’nti. Bhikkhūnaṃ santike pabbajjaṃ alabhamānāpi sayameva kese chinditvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā vihāresu vicarantā uposathakammādikaraṇakāle saṅghamajjhaṃ pavisanti, te bhikkhusaṅghena dhammena vinayena satthusāsanena niggayhamānāpi dhammavinayānulomāya paṭipattiyā asaṇṭhahantā anekarūpaṃ sāsanassa abbudañca malañca kaṇṭakañca samuṭṭhāpenti. Keci aggiṃ paricaranti, keci pañcātape tapanti, keci ādiccaṃ anuparivattanti, keci dhammañca vinayañca vobhindissāmāti tathā tathā paggaṇhanti. Tadā bhikkhusaṅgho na tehi saddhiṃ uposathaṃ vā pavāraṇaṃ vā akāsi, asokārāme satta vassāni uposatho upacchijji .
也可以根据这个情况来理解:十七个分裂教派的法与律,在后来越来越不清净,也是由这样的原因造成的。虽然在佛陀的教法中,清净的法与律里,“除了涅槃界以外,没有任何东西是恒常、稳固、永恒的;从胜义上说,也没有我;一切行都是无常、不稳固、不永恒、无我的”这个道理非常明显,可是在现在那些非上座部的著作里,以及从前的方等论典等当中,还是能看到“佛是恒常、稳固、永恒的,是我”以及“一切众生都是恒常、稳固、永恒的,是我”这样的说法。
Imañca pana pavattiṃ upādāya evampi sakkā gahetuṃ ‘‘sattarasannaṃ bhinnavādagaṇānaṃ dhammavinayassa pacchimakālesu aparisuddhatarabhāvo īdisenapi kāraṇena ahosī’’ti. Kiñcāpi hi buddhasāsanabhūte parisuddhadhammavinaye ‘‘kocipi nicco dhuvo sassato nāma natthi aññatra nibbānadhātuyā, paramatthato attāpi natthi, sabbepi saṅkhārā aniccā addhuvā asassatā anattāyevā’’ti attho ativiya pākaṭo hoti, tathāpi dāni atheravādikānaṃ ganthesu ca pubbe vetullavādādīsu ca ‘‘buddho nicco dhuvo sassato attā’’ti ca, ‘‘sabbepi sattā niccā dhuvā sassatā attā’’ti ca attho dissati.
那时,法王阿育想净化教法,先到摩嘎离之子·帝萨长老面前学习教义,然后把持同一见解的比丘们一批一批地召集到一起,再逐一传唤每个比丘团体,问他们:“尊者,正自觉者主张什么?”其时,有些人回答“正自觉者是常见论者”,有些人回答“正自觉者是一分常见论者”,如此等等,各按自己的见解说出邪说。阿育王如实认出:“这些人不是比丘,他们是外道。”便给他们白衣,令其还俗。这些人总共约有六万之多。
Atha asoko dhammarājā sāsanaṃ visodhetukāmo moggaliputtatissattherassa santike paṭhamameva samayaṃ uggaṇhitvā ekaladdhike ekaladdhike bhikkhū ekato kāretvā ekamekaṃ bhikkhusamūhaṃ pakkosāpetvā pucchi ‘‘kiṃ vādī bhante sammāsambuddho’’ti. Tato ye ye ‘‘sammāsambuddho sassatavādī’’ti vā, ‘‘ekaccasassatavādī’’ti vā evamādinā attano attano vādānurūpaṃ micchāvādaṃ āhaṃsu, te te ‘‘nayime bhikkhū, aññatitthiyā ime’’ti tathato ñatvā tesaṃ setakāni vatthāni datvā uppabbājesi. Te sabbepi saṭṭhisahassamattā ahesuṃ.
然后,阿育王又去问其他比丘,他们回答说:“大王,正自觉者是分别论者。”阿育王便说:“尊者,现在教法已经清净了,请比丘僧团举行伍波萨他。”他安排好护卫后,就进入了王城。和合的僧团聚集起来,举行了伍波萨他。在那次集会中,摩嘎离之子·帝萨长老为了遮止当时已经生起以及未来将会生起的一切事端,完全依照导师所传授的方式,按照如来所安立的论母加以分别辨析,宣说了名为《论事》的论典,这是阿毗达摩藏中的第五部论,用来摧破外道的主张。此后,以摩嘎离之子·帝萨长老为首的一千位上座部比丘,他们都通达三藏、证得无碍解,将已经纳入两次结集的清净古老法与律重新结集,善加守护,予以保护。
Athaññe bhikkhū pucchitvā tehi ‘‘vibhajjavādī mahārāja sammāsambuddho’’ti vutte ‘‘suddhaṃ dāni bhante sāsanaṃ, karotu bhikkhusaṅgho uposatha’’nti vatvā ārakkhañca datvā nagaraṃ pāvisi. Samaggo saṅgho sannipatitvā uposathaṃ akāsi. Tasmiṃ samāgame moggaliputtatissatthero yāni ca tadā uppannāni vatthūni yāni ca āyatiṃ uppajjissanti, sabbesampi tesaṃ paṭibāhanatthaṃ satthārā dinnanayavaseneva tathāgatena ṭhapitamātikaṃ vibhajanto parappavādamaddanaṃ kathāvatthuṃ nāma abhidhammapiṭake pañcamaṃ pakaraṇaṃ abhāsi. Tato moggaliputtatissattherappamukhā tipiṭakapariyattidharā pabhinnapaṭisambhidāpattā sahassaṃ bhikkhū theravādino saṅgītidvayārūḷhaṃ parisuddhaṃ porāṇadhammavinayaṃ puna saṅgāyitvā surakkhitaṃ rakkhiṃsu .
那时,摩嘎离之子·帝萨长老为了在九个边远地区建立教法,挑选了九位领袖长老,派他们出去。其中八位长老各自前往自己该去的地方,把佛陀的教法建立了起来。大玛欣德长老则在佛灭后二百三十六年,从赡部洲前往锡兰岛,让以迭瓦南毕亚·帝萨王为首的岛上民众生起净信,圆满地建立了佛陀的教法;他又接受了那位国王布施的大云林园,在那里建起了名叫“大寺”的僧园。从那时起,锡兰岛上的佛陀教法一直清净无染、极为纯净,光辉灿烂,直到瓦塔嘎玛尼王时代,都没有被其他部派的异说搅乱。可是从瓦塔嘎玛尼王时代开始,其他部派的异说也传入了锡兰岛。那时,持清净上座部主张的比丘们,为了让自古以来的法与律不被那些其他部派的异说混杂、染污,保持原本的清净,便以极大的努力善加守护、保护。他们是怎样守护的呢?
Atha moggaliputtatissatthero navasu paccantaṭṭhānesu sāsanapatiṭṭhāpanatthaṃ nava nāyakatthere uccinitvā pesesi. Tesu aṭṭhahi therehi attano attano pattaṭṭhānaṃ gantvā buddhasāsane patiṭṭhāpite mahāmahindatthero chattiṃsādhikadvisate (236) buddhavasse jambudīpato sīhaḷadīpaṃ gantvā devānaṃpiyatissarājappamukhaṃ dīpakajanasamūhaṃ pasādetvā buddhasāsanaṃ sampatiṭṭhāpesi, tena ca raññā dinnaṃ mahāmeghavanuyyānaṃ paṭiggahetvā tattha mahāvihāraṃ nāma saṅghārāmaṃ patiṭṭhāpesi . Tato pabhuti sīhaḷadīpe buddhasāsanaṃ yāva vaṭṭagāmaṇirājakālā nikāyantaravādākularahitaṃ nimmalaṃ suparisuddhaṃ hutvā samujjalittha. Vaṭṭagāmaṇirājakālato pana paṭṭhāya nikāyantaravādāpi sīhaḷadīpamupāgamiṃsu. Tadā visuddhattheravādino yathā purāṇadhammavinayo tehi nikāyantaravādehi asammisso amalīno pakatiparisuddho hutvā tiṭṭheyya, tathā taṃ mahussāhena surakkhitaṃ rakkhiṃsu. Kathaṃ?