律藏注释书的撰写
Vinayaṭṭhakathākaraṇaṃ
这位导师按上面说的方式写完《清净道论》之后,又依次写了其他三藏注疏。是怎么写的呢?他应佛须长老的请求,住在大寺南边精勤堂的附属住处、大聚落主的楼阁里,写出了名为《普端严》的律藏注疏。这部注疏是在别名室利波罗的玛哈那玛王在位第二十年(973年佛历)开始,到第二十一年(974年佛历)完成。写这部注疏时,他以大玛欣德长老所传来的锡兰语编写的《大注疏》为核心,凡是《大波咤厘》《库伦德》《略注疏》《安达罗注疏》中该采纳的内容都采纳了,还把锡兰岛上直到瓦萨跋王时代为止,那些为大众所熟知的古代持律大长老们所裁决的上座部学说也一并编了进去。在《普端严》中对此也是这样说的:
Ācariyo pana imaṃ visuddhimaggapakaraṇaṃ yathāvuttappakārena katvā aññāpi tipiṭakaṭṭhakathāyo anukkamena akāsi. Kathaṃ? Samantapāsādikaṃ nāma vinayaṭṭhakathaṃ buddhasirittherena ajjhesito mahāvihārassa dakkhiṇabhāge padhānagharapariveṇe mahānigamassāmino pāsāde vasanto akāsi. Sā panesā siripāloti nāmantarassa mahānāmarañño vīsatimavasse (973-bu-va) āraddhā ekavīsatimavasse (974-bu-va) niṭṭhānappattā ahosi. Tañca pana karonto mahāmahindattherenābhataṃ sīhaḷabhāsāya saṅkhataṃ mahāaṭṭhakathaṃ tassā sarīraṃ katvā mahāpaccarīkurundīsaṅkhepaandhakaṭṭhakathāhi ca gahetabbaṃ gahetvā sīhaḷadīpe yāva vasabharājakālā pākaṭānaṃ porāṇa vinayadharamahātherānaṃ vinicchayabhūtaṃ theravādampi pakkhipitvā akāsi. Vuttañhetaṃ samantapāsādikāyaṃ –
着手撰写这部注释,并以《大注疏》为其主体;
同样依据了《大波咤厘》和著名的《库伦德》等注疏。
在诸注疏中宣说的决断,不舍弃相应义理;
我也将妥善着手对其中所含上座部教说的注释。
在大云林园里,立在地面的一块地上;
那座大寺属于世尊,以伟大的菩提树为庄严。
在那座寺院的南边,有一座最殊胜的精勤堂。
戒行清净的比丘僧团所亲近受用。
出身于高贵家族,始终是僧团的侍奉者。
以纯净无杂的信,对三宝生起净信。
那位著名的大聚落主,在那里建造了
那座楼阁——由美丽的墙垣所环绕,令人心生欢喜,
具有浓密树荫的树木,还有充满水的湖泊。
住在那里大聚落主的楼阁中。
向持戒清净、行为端正、名为佛吉祥的长老,
这部律藏注释是应人请求而开始撰写,并顺利圆满完成的。
守护整个无患兰卡岛、具足吉祥的斯利尼瓦萨王、
室利波罗耶萨辛。
胜年第二十年时,此篇动笔;
及第二十一年至,乃告圆成。
在这充满灾难的世间,这一位却是没有灾难的;
就在一年内,如已达到完成的状态。
‘‘Saṃvaṇṇanaṃ tañca samārabhanto, tassā mahāaṭṭhakathaṃ sarīraṃ; Katvā mahāpaccariyaṃ tatheva, kurundināmādisu vissutāsu. Vinicchayo aṭṭhakathāsu vutto, yo yuttamatthaṃ apariccajanto; Tatopi antogadhatheravādaṃ, saṃvaṇṇanaṃ samma samārabhissa’’nti ca. ‘‘Mahāmeghavanuyyāne, bhūmibhāge patiṭṭhito; Mahāvihāro yo satthu, mahābodhivibhūsito. Yaṃ tassa dakkhiṇe bhāge, padhānagharamuttamaṃ; Sucicārittasīlena, bhikkhusaṅghena sevitaṃ. Uḷārakulasambhūto, saṅghupaṭṭhāyako sadā; Anākulāya saddhāya, pasanno ratanattaye. Mahānigamasāmīti, vissuto tattha kārayi; Cārupākārasañcitaṃ, yaṃ pāsādaṃ manoramaṃ. Sandacchāyatarūpetaṃ, sampannasalilāsayaṃ; Vasatā tatra pāsāde, mahānigamasāmino. Sucisīlasamācāraṃ, theraṃ buddhasirivhayaṃ; Yā uddisitvā āraddhā, iddhā vinayavaṇṇanā. Pālayantassa sakalaṃ, laṅkādīpaṃ nirabbudaṃ; Rañño sirinivāsassa, siripālayasassino. Samavīsatime vasse, jayasaṃvacchare ayaṃ; Āraddhā ekavīsamhi, sampatte pariniṭṭhitā. Upaddavākule loke, nirupaddavato ayaṃ; Ekasaṃvacchareneva, yathā niṭṭhaṃ upāgatā’’ti ca.
这部《一切善见》律藏注疏,按现今第六次结集印刷本的排版来算,篇幅大约有一千三百五十八页。而它是在一年之内完成的,拿这个来对比的话,只有大约七百二十四页的《清净道论》,就算用五六个月完成也是说得通的。所以,《佛音出世传》里依据《大史》所说的那句赞辞——“《清净道论》被佛音尊者一夜之间写了三遍就完成了”——应当理解为只是对作者的一种赞誉之辞而已。
Ayañca samantapāsādikā vinayaṭṭhakathā adhunā mudditachaṭṭhasaṅgītipotthakavasena sahassato upari aṭṭhapaṇṇāsādhikatisatamattapiṭṭhaparimāṇā (1358) hoti, tassā ca ekasaṃvaccharena niṭṭhāpitattaṃ upanidhāya catuvīsādhikasattasatamattapiṭṭhaparimāṇo (724) visuddhimaggopi antamaso chappañcamāsehi niṭṭhāpito bhaveyyāti sakkā ñātuṃ. Tasmā yaṃ buddhaghosuppattiyaṃ mahāvaṃsavacanaṃ nissāya ‘‘visuddhimaggo ācariyabuddhaghosena ekaratteneva tikkhattuṃ likhitvā niṭṭhāpito’’ti abhitthutivacanaṃ vuttaṃ, taṃ takkārakassa abhitthutimattamevāti veditabbaṃ.
那么,在这部注疏里,确实可以看到用“善吉祥悦意”等特别的名称来指代经藏注疏,那又怎么能知道这部注疏比那些注疏更早完成呢?应当知道,这部注疏是最先完成的,理由如下:因为论师在各部注疏之间有互相指涉;因为律藏更应受到重视;因为大寺住众特别重视它;因为它符合结集的次序;因为正是在这部注疏里才完整地说明了因缘序说;而且在结尾处,说明首先听闻锡兰注疏之后才进行编纂;因此,除了《清净道论》之外,这部注疏才是最先完成的。而在《清净道论》里,只看到用“律藏注疏”或“律藏注疏中”或“中部注疏中”这样笼统的名称来指涉,并没有用“善见律”等特别名称。所以,它是最先完成的,这一点很清楚。至于经藏注疏的指涉出现在这部注疏里,而这部注疏的指涉也出现在那些注疏里,这种互相指涉,可以理解为论师心中早已妥善设定,或者理解为并非先完成一部再完成另一部。怎么说呢?论师彻底完成《清净道论》之后,在逐一编纂《善见律》等每一部注疏时,凡是需要在其他注疏中详细阐述的义理注释,就在心中妥善设定:“我将在某某地方说明”,作了这样的设定并加以指涉,等到预定的时机到来时再详细阐述,那些注疏就是这样完成的。或者,在每一部注疏即将完成的时候,暂时放下这一部,用同样的方式处理另一部又一部,这样所有注疏都不是先完成前面的再完成后面的,而是交替完成的。应当知道,论师各部注疏之间的互相指涉,就是通过这两种方式中的某一种来理解的。
Nanu ca imissaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sumaṅgalavilāsiniya’’ntiādinā visesanāmavasena āgamaṭṭhakathānaṃ atideso dissati , kathamimissā tāhi paṭhamataraṃ katabhāvo veditabboti? Ācariyassa aṭṭhakathāsu aññamaññātidesato, vinayapiṭakassa garukātabbatarabhāvato, mahāvihāravāsīhi visesena garukatabhāvato, saṅgītikkamānurūpabhāvato, idheva paripuṇṇanidānakathāpakāsanato, nigamane ca paṭhamaṃ sīhaḷaṭṭhakathāyo sutvā karaṇappakāsanato ṭhapetvā visuddhimaggaṃ ayameva paṭhamaṃ katāti veditabbā. Visuddhimagge pana vinayaṭṭhakathāyanti vā vinayaṭṭhakathāsūti vā majjhimaṭṭhakathāsūti vā evaṃ sāmaññanāmavaseneva atideso dissati, na samantapāsādikādivisesanāmavasena. Tasmāssa sabbapaṭhamaṃ katabhāvo pākaṭoyeva. Āgamaṭṭhakathānaṃ idhātideso imissāpi tatthāti evaṃ aññamaññātideso pana ācariyassa manasā suvavatthitavasena vā sakkā bhavituṃ, apubbācarimapariniṭṭhāpanena vā. Kathaṃ? Ācariyena hi visuddhimaggaṃ sabbaso niṭṭhāpetvā samantapāsādikādiṃ ekekamaṭṭhakathaṃ karonteneva yattha yattha atthavaṇṇanā vitthārato aññaṭṭhakathāsu pakāsetabbā hoti, tattha tattha ‘‘imasmiṃ nāma ṭhāne kathessāmī’’ti manasā suvavatthitaṃ vavatthapetvā tañca atidisitvā yathāvavatthitaṭhānappattakāle taṃ vitthārato kathentena tā katā vā bhaveyyuṃ. Ekekissāya vā niṭṭhānāsannappattakāle taṃ ṭhapetvā aññañca aññañca tathā katvā sabbāpi apubbācarimaṃ pariniṭṭhāpitā bhaveyyunti evaṃ dvinnaṃ pakārānamaññataravasena ācariyassāṭṭhakathāsu aññamaññātideso hotīti veditabbanti.