其所依据
14 段
依彼。
Tannissayo
‘依止于何而作?’此问题的含义,也由阿阇梨亲自阐明。于此著作开篇即说——
Kiṃ nissāya katoti etassapi pañhassa attho ācariyeneva pakāsito. Vuttañhi ettha ganthārambhe –
此为依据大寺住者之说而作的解说。
‘‘Mahāvihāravāsīnaṃ, desanānayanissita’’nti .
同样,在结语中也说道:
Tathā nigamanepi –
于他们戒等诸义之差别,所作决断;
对于五部的注疏轨则,已作解说。
汇集这一切,大部分已作决断;
因为远离了一切混杂的过失,而得以阐明。
‘‘Tesaṃ sīlādibhedānaṃ, atthānaṃ yo vinicchayo; Pañcannampi nikāyānaṃ, vutto aṭṭhakathānaye. Samāharitvā taṃ sabbaṃ, yebhuyyena sanicchayo; Sabbasaṅkaradosehi, mutto yasmā pakāsito’’ti .
此语彰显了如下义理:“造作《清净道论》的阿阇梨,依止大寺住众的说法传统——即五部尼柯耶的古注疏,汇集其中一切应取的抉择而造。”因此,凡在此论中所示的词释、抉择或佐证事例,须知皆引自古锡兰注疏——亦即各部巴利经典的部派注释——仅通过转换语言而示现。因为此《清净道论》并非仅凭己之慧光而作,亦非独立论著,而是作为四部阿含注疏的组成部分而造。正如在其结尾颂中曾说:
Iminā pana vacanena ayamattho pākaṭo hoti – ‘‘visuddhimaggaṃ kurumāno ācariyo mahāvihāravāsīnaṃ desanānayasaṅkhātā pañcannampi nikāyānaṃ porāṇaṭṭhakathāyo nissāya tāsu vuttaṃ gahetabbaṃ sabbaṃ vinicchayaṃ samāharitvā akāsī’’ti. Tasmā yā yā ettha padavaṇṇanā vā vinicchayo vā sādhakavatthu vā dassīyati, taṃ sabbaṃ tassa tassa niddhāritapāḷipadassanikāyasaṃvaṇṇanābhūtāya porāṇasīhaḷaṭṭhakathāto ānetvā bhāsāparivattanavaseneva dassitanti veditabbaṃ. Ayampi hi visuddhimaggo na kevalaṃ attano ñāṇappabhāvena kato, visuṃ pakaraṇabhāvena ca, atha kho catunnampi āgamaṭṭhakathānaṃ avayavabhāveneva kato. Vuttañhi tāsaṃ nigamane –
《清净道论》约有五十九诵分;
为阐明诸阿含之义而作。
因此,此注疏连同诵分计数,
即为极善限定、善细划分的四百三十诵分”等。
‘‘Ekūnasaṭṭhimatto, visuddhimaggopi bhāṇavārehi; Atthappakāsanatthāya, āgamānaṃ kato yasmā. Tasmā tena sahāyaṃ, aṭṭhakathā bhāṇavāragaṇanāya; Suparimitaparicchinnaṃ, cattālīsasataṃ hotī’’tiādi .
然而,在《清净道论》的“道非道智见清净”解说中,以“此是清净论中的轨则。然于圣种论中……”等方式所说的两种论说,也应知它们含摄于大寺住者们的说法轨则中,即是此《清净道论》的所依。
Yā pana visuddhimagge maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddese ‘‘ayaṃ tāva visuddhikathāyaṃ nayo. Ariyavaṃsakathāyaṃ panā’’tiādinā dve kathā vuttā, tāpi mahāvihāravāsīnaṃ desanānaye antogadhā imassa visuddhimaggassa nissayāyevāti veditabbāti.
