第二十、道非道智见清净之说明的注释
20. Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā
思惟智论之注释
Sammasanañāṇakathāvaṇṇanā
692如此了知正道与非道而安立的智——这是远离随烦恼、已入行道的内观慧,是圣道的前分道;而光明等十种随烦恼并非道。如此如实确定了正道与非道后而安立的智。
692.Evaṃmaggañca amaggañca ñatvā ṭhitaṃ ñāṇanti ayaṃ upakkilesavinimuttā vīthipaṭipannā vipassanāpaññā ariyamaggassa pubbabhāgamaggo, ayaṃ obhāsādibhedo dasavidho upakkileso na maggoti evaṃ maggañca amaggañca yāthāvato vavatthapetvā ṭhitaṃ ñāṇaṃ.
以过去等分类,将种种差别之法聚为一组而思惟,称为“聚思惟”,据说这是阎浮洲居民的用语。以“凡任何色”等方法观照诸法,称为“方法观”,据说这是铜鍱洲居民的用语。因此说“名为聚思惟的方法观”。“tāva”一词表示次第,由此显示思惟方式的多种差别。因为其种类繁多,故首先教导方法观的修行起始:“首先应致力于方法观”。为何?这是问难者的话。他的意思是:如果要成就道非道智见清净,为何说“首先应致力于方法观”?对方显示其证得的方法而说“已开始内观者”等。由此显示:“有了内观,则生起生灭智;有了生灭智,则生起光明等随烦恼;由此确立道与非道,因此没有从一开始就生起它的可能,所以应先开始内观。”即便如此,为何首先应开始方法观?他说:“内观以聚思惟为始”。因为那是将过去等种种差别之法归纳而确定,对于初学者容易思惟,故为起始。
Atītādivasena anekabhedabhinne dhamme kalāpato saṅkhipitvā sammasanaṃ kalāpasammasanaṃ, ayaṃ kira jambudīpavāsīnaṃ abhilāpo. ‘‘Yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā (ma. ni. 1.361; 2.113; 3.86; a. ni. 4.181) nayena hi dhammānaṃ vipassanā nayavipassanā, ayaṃ kira tambapaṇṇidīpavāsīnaṃ abhilāpo. Tenevāha ‘‘kalāpasammasanasaṅkhātāya nayavipassanāyā’’ti. Tāva-saddo kamattho, tena sammasanappakārānaṃ bahubhedataṃ dīpeti. Bahubhāvato hi tesaṃ paṭhamaṃ nayavipassanāya yogārambhaṃ anusāsati ‘‘nayavipassanāya tāva yogo karaṇīyo’’ti. Kasmāti codakavacanaṃ. Tassāyaṃ adhippāyo – yadi maggāmaggañāṇadassanavisuddhi sampādetabbā, atha kasmā ‘‘nayavipassanāya ādito yogo kātabbo’’ti vuttanti. Itaro tassāyaṃ adhigamūpāyoti dassento ‘‘āraddhavipassakassā’’tiādimāha. Tenetaṃ dasseti ‘‘vipassanāya sati udayabbayañāṇuppādo, udayabbayañāṇe sati obhāsādiupakkilesasambhavo, tato maggāmaggavavatthānaṃ, tasmā tassa āditova ārambhassa sambhavo natthīti vipassanā paṭhamaṃ āraddhabbā’’ti. Evampi paṭhamaṃ nayavipassanāva kasmā āraddhabbāti āha ‘‘vipassanāya ca kalāpasammasanaṃ ādī’’ti. Tañhi atītādibhedabhinnānaṃ dhammānaṃ saṅkhipitvā vavatthānavasena pavattanato ādikammikassa sukaraṃ sammasananti ādibhūtaṃ.
“因此”:因为是起始。或者,“因此”:因为已开始内观者……聚思惟是起始,所以。“此”:即聚思惟。“再者”等语,是显示聚思惟为内观起始的助成理由。审察遍知以生灭智为究竟,而在尚未到达生灭智的阶段,道非道的确定便已存在,故说“在审察遍知进行时”。在“首先应致力于聚思惟”中,其最初开始的理由也应以所说的方法了知。因为名为聚思惟者,甚至不包含在一清净中,而有些人未触及它便解说内观行。即便如此,它在经典中是以一分、非全部地被显示。在《无碍解道》中,为了初学者容易作意,将其安立为内观的起始。而内观者当光明等生起时,道非道智便产生,因此“欲成就彼者”等,应知此论究是如此所作。
Tasmāti ādibhūtattā. Atha vā tasmāti yasmā āraddhavipassakassa…pe… kalāpasammasanaṃ ādi, tasmā. Etanti kalāpasammasanaṃ. Apicātiādi kalāpasammasanasseva vipassanāya ādibhāve upacayahetudassanaṃ. Udayabbayañāṇapariyosānā tīraṇapariññā, asampatte eva ca udayabbayañāṇe maggāmaggavavatthānaṃ hotīti āha ‘‘tīraṇapariññāya vattamānāyā’’ti. Kalāpasammasane tāva yogo kātabboti etthāpi tasseva paṭhamārambhe kāraṇaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Yasmā kalāpasammasanaṃ nāma ekavisuddhiyampi na antogadhaṃ, ekacce ca taṃ anāmasitvāva vipassanācāraṃ vaṇṇenti. Evaṃ santepi taṃ suttantesu ekadesena, anavasesato ca dassitaṃ. Paṭisambhidāyaṃ ādikammikānaṃ manasikārasukaratāya vipassanāya ādibhāvena ṭhapitaṃ. Vipassantassa ca obhāsādīsu uppannesu maggāmaggañāṇasambhavo, tasmā ‘‘taṃ sampādetukāmenā’’tiādinā ayaṃ vicāro katoti daṭṭhabbaṃ.
693此处:在那审察遍知紧接知遍知之后的状态中,或于那些遍知中。抉择:从自性、作用、地而确定。出世间者在先前的二谛中与道相应的三种遍知,也可由作用而得,故特说“世间遍知”以区别。由于了知自性法之相,面向所知的慧即是证智。于已知之义:以已知状态为因。因了知应证者而称为“智”。遍知慧:决断无常等相而了知的慧。于审察之义:以思惟状态为因。断慧:断除应断之慧。由于无感受等相,故说坏相为自相。即由了知其自相而把握的法,如地触等的硬、触等相,于三时中应被了知,因其决定性而成为自性成就地被把握,无常等相则不然。然而,那些相由破坏、生灭、逼迫、无主等行相而把握,故说为“附加共相”。因唯指世间遍知,故以相为所缘的内观即说为“断遍知”。
693.Tatrāti tasmiṃ tīraṇapariññāya ñātapariññānantarabhāve, tāsu vā pariññāsu. Vinicchayoti sarūpato, kiccato, bhūmito ca sanniṭṭhānaṃ. Lokuttarāpi purimasmiṃ saccadvaye maggasampayuttā tividhāpi pariññā kiccavasena labbhatīti ‘‘lokiyapariññā’’ti visesetvā vuttaṃ. Sabhāvadhammānaṃ lakkhaṇasallakkhaṇato ñeyyaabhimukhā paññā abhiññāpaññā. Ñātaṭṭheti ñātabhāvanimittaṃ. Abhiññeyyassa jānanahetu ‘‘ñāṇa’’nti vuccati. Pariññāpaññāti aniccādilakkhaṇāni paricchijja jānanapaññā. Tīraṇaṭṭheti sammasanabhāvahetu. Pahānapaññāti pahātabbassa pajahanapaññā. Vedayitādilakkhaṇavidhuratāya ruppanalakkhaṇaṃ paccattalakkhaṇaṃ vuttaṃ. Tesaṃyeva paccattalakkhaṇasallakkhaṇavasena gahitadhammānaṃyeva. Yathā pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādilakkhaṇāni tīsupi khaṇesu sallakkhitabbāni paṭiniyatarūpatāya sabhāvasiddhāneva hutvā gayhanti, na evamaniccatādilakkhaṇāni. Tāni pana bhaṅgudayabbayapīḷāvasavattanākāramukhena gahetabbato samāropitarūpāni viya gayhantīti vuttaṃ ‘‘sāmaññalakkhaṇaṃ āropetvā’’ti. Lokiyapariññānaṃyeva adhippetattā lakkhaṇārammaṇikavipassanāva ‘‘pahānapariññā’’ti vuttā.
“行断”即由名色确定而说的“见清净”。然而有些人说:“由于是蕴等观修的基础,故一切蕴等思择即是行断。”以“唯通达自相为增上”此语,显示了名色缘摄受之慧不具备审察与断除的作用。然而,对于名色,以“倾向为相者是名,变坏为相者是色”这样把握非色与色的共相而转起,由此可以一种方式获得审察的转起,以镇伏见与疑而获得断除的转起,因此可以说于审察与断除亦有增上。但依胜义说,应知正如唯见清净是行断,唯以相为所缘的观修才有审察与断除的作用。如此,三种遍知方得确立,否则便会有混乱。审察遍知的基础在于彼处之慧审察无常等相,故说“于此……增上”。诚然,生灭智亦能断除某种邪执,但因彼力弱,并非殊胜的断除,而说“以坏随观为始,以上为断遍知的基础”。观无常者,即从无常相而观察、触摸诸行。常想,即“他们是常、是恒”而转起的邪想。应知以想为首,亦摄取了见与心。此理于此后诸处亦然。厌离者,即以由无常随观等所生的厌离随观,依厌离而见诸行。喜,即有喜之渴爱。离染者,即以离染随观,依离染而观察,令于诸行中不生于染。如是者即说为断染。寂灭者,即以
Saṅkhārapaṭicchedatoti nāmarūpavavatthānato, yā ‘‘diṭṭhivisuddhī’’ti vuttā. Keci pana ‘‘khandhādīnaṃ vipassanāya bhūmibhāvato sabbopi khandhādivicāro saṅkhāraparicchedo’’ti vadanti. ‘‘Paccattalakkhaṇapaṭivedhasseva ādhipacca’’nti iminā nāmarūpapaccayapariggahapaññānaṃ tīraṇapahānāsamatthataṃ dasseti . Tāsampi pana ‘‘namanalakkhaṇaṃ nāmaṃ, ruppanalakkhaṇaṃ rūpa’’nti arūparūpānaṃ sādhāraṇākārasallakkhaṇavasena pavattiyā ekenākārena tīraṇapariyāyo, diṭṭhikaṅkhāvikkhambhanena pahānapariyāyo labbhatīti siyā tīraṇapahānesupi ādhipaccanti vadanti. Ukkaṭṭhaniddesena pana yathā diṭṭhivisuddhiyāva saṅkhāraparicchedatā, evaṃ lakkhaṇārammaṇikavipassanāya eva tīraṇapahānakiccatā veditabbā. Evaṃ hi tissopi pariññā vavatthitā honti, aññathā saṅkāro siyā. Tīraṇapariññāya bhūmi tattha paññāya aniccatādilakkhaṇasantīraṇato. Tenāha ‘‘etasmiṃ…pe… ādhipacca’’nti. Kāmaṃ udayabbayañāṇampi kañci micchābhinivesaṃ pajahati, tassa pana athāmagatattā na sātisayaṃ pahānanti vuttaṃ ‘‘bhaṅgānupassanaṃ ādiṃ katvā upari pahānapariññāya bhūmī’’ti. Aniccato anupassantoti aniccākārato saṅkhāre anupassanto sammasanto. Niccasaññanti ‘‘te niccā sassatā’’ti pavattaṃ micchāsaññaṃ. Saññāsīsena diṭṭhicittānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Eseva nayo ito paresupi. Nibbindantoti aniccānupassanādisambhūtāya nibbidānupassanāya saṅkhāre nibbijjanavasena passanto. Nandinti sappītikataṇhaṃ. Virajjantoti virāgānupassanāya virajjanavasena yathā saṅkhāresu rāgo nuppajjati, evaṃ anupassanto. Tathābhūto hi rāgaṃ pajahatīti vuccati. Nirodhentoti nirodhānupassanāya yathā saṅkhārā nirujjhantiyeva, na āyatiṃ punabbhavavasena uppajjanti, evaṃ anupassanto. Tathābhūto hi saṅkhārānaṃ samudayaṃ pajahati nāma anuppattidhammatāpādanato. Paṭinissajjantoti paṭinissaggānupassanāya yathā saṅkhārā na puna ādiyanti, evaṃ vossajjanto. Tenāha ‘‘ādānaṃ pajahatī’’ti, niccādivasena vā gahaṇaṃ vissajjetīti attho. Sādhitattāti sampāditattā. Itarāti tīraṇapahānapariññā. Evaṃ pariññā niddisitvā pariññākkamavasenapi kaṅkhāvitaraṇānantaraṃ ‘‘kalāpasammasane yogo kātabbo’’ti yvāyamattho vutto, taṃ nigamavasena paccāharanto ‘‘tena vutta’’ntiādimāha, taṃ vuttatthameva.
694“于此”:即于应阐明的蕴聚思择中,或于彼蕴聚思择的起始。“此圣典”即指所显示的《无碍解道》圣典。其中,“简略确定之慧”即对于那些以过去等差别而区分的诸法,将它们总合为一,以无常等方式应作抉择时,能成就彼抉择之慧。于思择中,以无常等审察之智被称为“思择智”,意谓:彼智如何生起?“于确定”“于思择”是应成就义中的处格。所说“任何色”等词,其义如前已说。至于“确定一切色为无常”等,因后文将详细阐明,故于彼处解释其义。
694.Tatrāti tasmiṃ kalāpasammasane vibhāvetabbe, tassa vā kalāpasammasanassa ādibhāve. Ayaṃ pāḷīti dassiyamānaṃ paṭisambhidāmaggapāḷimāha. Tattha saṅkhipitvā vavatthāne paññāti atītādibhedabhinne dhamme ekato saṅgahetvā aniccādivasena vinicchaye sādhetabbe taṃsādhanīyā paññā. Sammasane aniccatādivasena tīraṇe ñāṇanti pavuccati, sā kathaṃ hotīti attho. Vavatthāne sammasaneti ca nipphādetabbe bhummavacanaṃ. Yaṃ kiñci rūpantiādīni padāni heṭṭhā vuttatthāneva. Sabbaṃ rūpaṃ aniccato vavatthapetītiādīni pana yasmā parato vaṇṇiyissanti, tasmā tattheva nesaṃ atthaṃ vibhāvayissāma.
圣典的确定应如此理解:于此,首先为了初学者修观作意的方便,以“任何色”等语,先按过去等类别摄取了五蕴。然而,这些蕴因与门、所缘一起,依门转起之法才得以区分,故紧接着以六门等摄取了十种六法。又因诸相中无我相是苦的区分,为阐明此而摄取了六界。然后,为了显示外道于中执我的那些遍处——即禅那中仅作为所缘而现起的相,故摄取了十遍处。接着,作为苦随观的助伴,以厌恶相摄取了身分的三十二部分。为了显示先前依蕴略摄的诸法,应以非略非广的方式以及广的方式作意,故摄取了十二处、十八界。于其中,为了阐明无我相——即这些法虽空、无主、无作用,却依法的自性而增上转起,故摄取了诸根。为了显示如此多种差别的诸法,因其包含在三地中而仅为三种,故摄取了三种界。
Pāḷivavatthānaṃ pana evaṃ veditabbaṃ – ettha hi ādikammikānaṃ vipassanāmanasikārasukhatthaṃ ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā paṭhamaṃ tāva pañcakkhandhā atītādivibhāgamukhena gahitā, te pana khandhā yasmā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattadhammavasena vibhāgaṃ labbhanti, tasmā tadanantaraṃ dvārachakkādivasena dasa chakkā gahitā. Yasmā pana lakkhaṇesu anattalakkhaṇaṃ dukkhavibhāgaṃ, tasmā tassa vibhāvanāya cha dhātuyo gahitā. Tato yesu kasiṇesu ito bāhirakānaṃ attābhiniveso, tāni imesaṃ jhānānaṃ ārammaṇabhāvena upaṭṭhānākāramattānīti dassanatthaṃ dasa kasiṇāni gahitāni. Tato dukkhānupassanāya parivārabhāvena paṭikkūlākāravasena dvattiṃsa koṭṭhāsā gahitā. Pubbe khandhavasena saṅkhepato gahitā dhammā nātisaṅkhepavitthāranayena, vitthāranayena ca manasi kātabbāti dassanatthaṃ dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa dhātuyo ca gahitā. Tesu ime dhammā satipi suññanirīhaabyāpārabhāve dhammasabhāvato ādhipaccavasena pavattantīti anattalakkhaṇavibhāvanatthaṃ indriyāni gahitāni. Evaṃ anekabhedabhinnāpime dhammā bhūmittayapariyāpannatāya tividhāva hontīti dassanatthaṃ tisso dhātuyo gahitā.
至此,在显示了“相”之后,为了说明“转起”,故举出了欲有等九有。为了显示:在如此应知的差别中,应以转起作意的善巧,对微细、胜妙的广大法作意,所以举出了禅那、无量、无色定。其中的“禅那”,是指除已述所缘之外的色界禅那。为了说明:应从缘与缘所生法的区别去辨析这些法而后作意,故举出了缘起支。由于对缘相作意能容易且更善巧地阐明三相,所以放在后面列举。如此,这些以应思择的方式所摄的蕴等,依部分有二十五类。若依差别,不计过去等差别而摄收时,则有二百缺二之数。
Ettāvatā nimittaṃ dassetvā pavattaṃ dassetuṃ kāmabhavādayo nava bhavā gahitā. Ettake abhiññeyyavisese pavattamanasikārakosallena saṇhasukhumesu nibbattitamahaggatadhammesu manasikāro pavattetabboti dassanatthaṃ jhānappamaññāruppāni gahitāni. Tattha jhānāni nāma vuttāvasesārammaṇāni rūpāvacarajjhānāni. Paccayapaccayuppannavibhāgato ime dhammā bhinditvā manasi kātabbāti dassanatthaṃ paṭiccasamuppādaṅgāni gahitāni. Paccayākāramanasikāro hi lakkhaṇattayaṃ sukhena, suṭṭhutarañca vibhāveti, tasmā pacchato gahito. Evamete sammasanīyabhāvena gahitā khandhādivasena koṭṭhāsato pañcavīsatividhā. Pabhedato pana atītādibhedaṃ anāmasitvāva gayhamānā dvīhi ūnāni dvesatāni honti.
其中,“以无常确定”等是第一部分——确定诸相的部分。“无常是坏灭义”等是第二部分——阐明诸相之因的部分,因为说明了诸相的因。而“无常是有为”等,则是确立其因的部分,因为以显明的方式标示了其性质。所谓“坏灭义”,即从坏灭的自性来说:因为色法具有坏灭的自性,生起后便走向坏灭、消逝、破坏,所以称为无常。“怖畏义”,即从应被畏惧的状态来说:因为色法由于易破碎而令人恐惧,所以称为苦。因此世尊说:“凡是无常的,就是苦的。”“无坚实义”,即从无实质的状态来说,意思是缺乏坚实核心。在第三部分中,在说了“色是无常”之后,为了确立其因,而说“有为”等。因为是诸缘共同和合而造作,依于适当的缘而生起,并非没有那些缘而能同样正确地生起,所以是坏灭、消逝、离欲、灭尽的法。确实,不存在由缘所生而能不灭的事物。因此世尊说:“那色是已生、已成、有为、具有坏灭性质的法,想要它不坏灭,这是不可能的。”以此说明:地界等是无常的,因为是由缘所生,如同其他由缘所生的事物一样。这个道理也适用于其余诸法。
Tattha aniccato vavatthapetītiādiko paṭhamo lakkhaṇavavatthāpanavāro. Aniccaṃ khayaṭṭhenātiādiko dutiyo hetuvāro lakkhaṇānaṃ hetukittanato. Aniccaṃ saṅkhatantiādiko pana hetupatiṭṭhāpanavāro pākaṭabhāvasallakkhaṇato. Khayaṭṭhenāti hi khayasabhāvato yasmā rūpaṃ khayasabhāvaṃ uppajjitvā khayaṃ vayaṃ bhedaṃ gacchati, tasmā aniccanti attho. Bhayaṭṭhenāti bhāyitabbabhāvato yasmā rūpaṃ pabhaṅguratāya bhayānakaṃ, tasmā dukkhanti. Tenāha bhagavā ‘‘yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti (saṃ. ni. 30.15, 45, 46, 76, 85; 2.4.14; paṭi. ma. 2.10). Asārakaṭṭhenāti asārakabhāvato, attasāravirahatoti attho. Tatiyavāre pana ‘‘rūpaṃ anicca’’nti vatvā tassa hetuṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘saṅkhata’’ntiādi vuttaṃ. Yasmā samecca sambhūya paccayehi kataṃ, anurūpe ca paccaye paṭicca, na vinā tehi samaṃ, sammā ca uppannaṃ, tasmā khayavayavirāganirodhadhammanti. Na hi paccayanibbattaṃ anirujjhanakaṃ nāma atthi. Tenāha bhagavā ‘‘yaṃ taṃ rūpaṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhataṃ palokadhammaṃ, taṃ vata mā palujjīti netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti (saṃ. ni. 5.379). Etena aniccā pathavīdhātu paccayanibbattattā tadaññaṃ paccayanibbattaṃ viyāti dasseti. Esa nayo sesadhammesupi.
现在,为了从随顺和遮遣两方面确立有为法的无常性,便说“以生为缘”等。这里实际上只是为了确立无常相,因为当无常相被确立时,其余二相的确立自然也就成就了。
Idāni anvayato, byatirekato ca saṅkhatadhammānaṃ aniccataṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘jātipaccayā’’tiādi vuttaṃ. Aniccalakkhaṇasseva cettha patiṭṭhāpanaṃ tasmiṃ patiṭṭhāpite sesalakkhaṇadvayassapi patiṭṭhāpanasiddhito.
“以此重复方式,这些法蕴被略说”,这是其中的关联。所谓“与门及所缘一同在门中转起的法,即是五蕴”,这是指在《应遍知解说》中,通过“比丘们,眼应遍知”等教导,展示了与门及所缘一同在门中转起的法之后,为了显示它们被五蕴所摄,而说“色应遍知……乃至……识应遍知”的缘故。然而在《无碍解道》中,则是先通过“任何色”等展示了五蕴,再通过“眼”等展示了与门及所缘一同在门中转起的法。如此展示的原因,如前已述。
Iminā peyyālena ime dhammarāsayo saṃkhittāti sambandho. ‘‘Dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattā dhammā, pañcakkhandhā’’ti idaṃ abhiññeyyaniddese ‘‘cakkhuṃ, bhikkhave, abhiññeyya’’ntiādinā (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavatte dhamme dassetvā tesaṃ pañcahi khandhehi saṅgahitataṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ abhiññeyyaṃ…pe… viññāṇaṃ abhiññeyya’’nti āgatattā vuttaṃ. Paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.48) pana ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā paṭhamaṃ pañcakkhandhe dassetvā ‘‘cakkhu’’ntiādinā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattā dhammā dassitā. Tathādassane kāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva.
那么,为何在此处将这些法蕴略说呢?为了说明那是因为在巴利经典中已详细列出,而说“因为已说”等。因此他说“那……在那里……被略说”。其中,“那”指应遍知的法。“在此”指在《应遍知解说》中。诸如“识、意、法”等,是在各处分类中出现的出世间法。然而有些人说“在此是指在《无碍解道》中”,那并不妥当。因为《无碍解道》以思惟品为侧重,所以只选取适合思惟的法,而非像《应遍知解说》中那样选取一切应遍知的法。那些色法、非色法,对于那位瑜伽行者而言,他应当从那些法中,以明显的方式开始思惟,投入观照。此后,即使那些法不明显,也应以方便令其显现,毫无遗漏地加以思惟。
Kasmā panettha ime dhammarāsayo saṃkhittāti pāḷiyaṃ vitthārato āgatattāti dassento ‘‘vuttaṃ heta’’ntiādimāha. Tenevāha ‘‘taṃ tattha…pe… saṃkhitta’’nti. Tattha tanti abhiññeyyaṃ. Etthāti abhiññeyyaniddese. ‘‘Viññāṇaṃ mano dhammā’’tiādinā tattha tattha koṭṭhāse ye lokuttaradhammā āgatā. Keci pana ‘‘etthāti paṭisambhidāya’’nti vadanti, taṃ na sundaraṃ. Sammasanupagā eva hi dhammā paṭisambhidāyaṃ gahitā sammasanavārassa adhippetattā, na abhiññeyyaniddese (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) viya sabbeva abhiññeyyā dhammā. Ye rūpārūpadhammā. Yassāti yogino. Tesu tena sammasanaṃ ārabhitabbaṃ yathāpākaṭaṃ vipassanābhinivesoti katvā. Pacchā pana anupaṭṭhahantepi upāyena upaṭṭhahāpetvā anavasesatova sammasitabbā.
695如“过去色无常”等,在对无常进行思惟时,依过去等分类,便成为生起之处,所以说“以十一种场合”。所谓“确定”,即决断。而此处以无常进行的决断,即是“无常”的观照,所以说“思惟为无常”。
695. ‘‘Atītaṃ rūpaṃ anicca’’ntiādinā aniccato sammasanassa atītādivibhāgā pavattiṭṭhānabhūtāti āha ‘‘ekādasahi okāsehī’’ti. Vavatthāpanaṃ nāma sanniṭṭhānaṃ. Aniccato sanniṭṭhānañcettha ‘‘anicca’’nti vipassanāvāti āha ‘‘aniccanti sammasatī’’ti.
“如何?”此问是就思惟方式而问。他以“随后在此巴利经典的第二部分中,即依已说的方法”简要作答。如今为使该义更加显了,而说“因已说”等。其中,“hi”是不变词,表示原因。因为已如此说:“色,无论过去、未来、现在,皆是无常,以坏灭为义”,故依此所说的方法,思惟为无常——这便是其中的关联。
Kathanti sammasanākāro pucchitoti taṃ parato idheva pāḷiyaṃ dutiyavāre vuttanayenevāti saṅkhepeneva vissajjeti. Idāni tamatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādimāha. Tattha hī-ti hetuatthe nipāto. Yasmā ‘‘rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenā’’ti evaṃ vuttaṃ, tasmā iminā vuttanayena aniccanti sammasatīti yojanā.
即便是这样,也仍属简略。为加以分别显示,而说“这是”等。“过去”是指过去有中。因为这是为初学者所立的思惟方法,所以依“有”来划分时间。因此他说“并未到达此有”。其中,“iti”一词表示原因。其含义是:那属于过去有中的色,当在彼过去有中便已灭尽,并未到达此有,因此是无常的、以坏灭为义;因具备坏灭的自性,故如此思惟。此理亦适用于“未来……”等。
Evampi saṅkhepoyevāti vibhajitvā dassetuṃ ‘‘esā’’tiādi vuttaṃ. Atīteti atīte bhave. Ādikammikassa hi idaṃ sammasanavidhānaṃ, tasmā bhavavasena addhābhedo adhippeto. Tenāha ‘‘nayimaṃ bhavaṃ sampattantī’’ti. Ettha iti-saddo hetuattho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yaṃ atītabhave pariyāpannaṃ rūpaṃ, taṃ atīteyeva bhave khīṇaṃ, tato na imaṃ bhavaṃ sampattaṃ, tasmā aniccaṃ khayaṭṭhena khayasabhāvattāti sammasatīti. Esa nayo yaṃ anāgatantiādīsupi.
外在之色,即于外在灭尽,不会进入内在的状态,故是无常,以坏灭为义;粗大之色,亦于其处即灭尽,故是无常,以坏灭为义。应当如此配合而解。
Yaṃ bahiddhā, tampi bahiddhā eva khīyati, na ajjhattabhāvaṃ gacchatīti aniccaṃ khayaṭṭhenāti, yaṃ oḷārikaṃ, tampi tattheva khīyatīti aniccaṃ khayaṭṭhenātiādinā yojetabbaṃ.
“这一切”是指:对于依过去等分类的色进行思惟,将这些十一种思惟合为一种思惟,即“以无常而思惟”。
Idaṃ sabbampīti idaṃ atītādibhedassa rūpassa sammasanato sabbaṃ ekādasavidhampi sammasanaṃ ekaṃ sammasanaṃ aniccato sammasananti katvā.
“那”指那十一种色。由于具有怖畏性,故为可怖畏。它带来怖畏:对于未断除颠倒想的人,当他思惟“我将灭亡,我的所有将灭亡”时,便生起怖畏。如同在《狮子譬喻经》中诸天那般,即当宣说《狮子譬喻经》时,诸天那样。在那里——
Tanti taṃ ekādasavidhampi rūpaṃ. Sappaṭibhayatāyāti bhayānakatāya. Bhayāvahaṃ hotīti appahīnavipallāsassa ‘‘ahaṃ vinassāmi, mama santakaṃ vinassatī’’ti cintentassa bhayajanakaṃ hoti. Sīhopamasutte devānaṃ viyāti sīhopamasutte desiyamāne devānaṃ viya. Tattha hi –
“当如来、阿拉汉、正自觉者出现于世间……他教导法:‘此是色,此是色的集起,此是色的灭尽;此是受……此是想……此是行……此是识,此是识的集起,此是识的灭尽。’诸比丘,那些长寿、容貌姝妙、多乐、久住于高广天宫的天神,听闻如来说法后,大多生起怖畏、悚惧、惊惶:‘贤友,我们本是无常,却以为常;本不坚固……本非恒久,却以为恒久。贤友,我们也是无常、不坚固、非恒久,属于有身。’”
‘‘Yadā tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho…pe… so dhammaṃ deseti ‘iti rūpaṃ, iti rūpassa samudayo, iti rūpassa atthaṅgamo. Iti vedanā… iti saññā… iti saṅkhārā… iti viññāṇaṃ, iti viññāṇassa samudayo, iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Yepi te, bhikkhave, devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā uccesu vimānesu ciraṭṭhitikā, tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjanti ‘aniccāva kira bho mayaṃ samānā niccamhāti amaññimha, addhuvāva…pe… asassatāva kira bho mayaṃ samānā sassatamhāti amaññimha, mayampi kira bho aniccā addhuvā asassatā sakkāyapariyāpannā’’’ti (saṃ. ni. 3.78; a. ni. 4.33) –
诸天因此心生怖畏。
Evaṃ devānaṃ bhayuppatti āgatā.
五蕴,或其中一部分,被我论者计执为“我”,而它全然是无常、是苦的,因此说“凡无常者,是苦”等。在三种苦中,行苦遍于一切,“凡无常者,是苦”即指此义,故说“无常性,或生灭的逼迫”。“若我是”指倘若存在那样的“我”——作者、受者、自在者。若果真如此,则色能导致病害便不合理。正如对色蕴以无分别方式有三种观察,以分别方式有三十三种观察,对受等诸蕴也是如此,因此以“此理”总摄此义。由此,依诸蕴从分别角度即显示了一百六十五种观察。依此理则,对六门、六处等,亦当随宜了知观察的分别。
Khandhapañcakaṃ, tadekadeso vā attavādīhi ‘‘attā’’ti parikappīyati, tañca ekantato aniccaṃ, dukkhañcāti āha ‘‘yañhi aniccaṃ, taṃ dukkha’’ntiādi. Tīsu dukkhatāsu saṅkhāradukkhatāva byāpinī, ‘‘yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti ca adhippetāti vuttaṃ ‘‘aniccataṃ vā udayabbayapaṭipīḷanaṃ vā’’ti. Attā abhavissāti ‘‘kārako vedako sayaṃvasī’’ti evaṃbhūto attā abhavissāti adhippāyo. Evañhi sati rūpassa ābādhāya saṃvattanaṃ ayujjamānakaṃ siyā. Yathā rūpakkhandhe abhedato tividhaṃ sammasanaṃ, bhedato tettiṃsavidhaṃ, evaṃ vedanākkhandhādīsupīti imamatthaṃ ‘‘esa nayo’’ti atidisati. Tena khandhavasena tāva bhedato pañcasaṭṭhiadhikā sataṃ sammasanavārā dassitā honti. Iminā nayena dvārachakkādīsupi yathārahaṃ sammasanabhedo veditabbo.
696“必然具有有为等差别”:即决定具有有为性等特质,因为无常性不可能存在于无为等性质之中。“它的”:指无常。“为了显示同义语”:即为了显示异名,这应依“灭法”等来理解,而非依前三个。因为那并非它的同义语,也不是在成为有为、缘起之词后,由显示无有或显示坏灭而来。然而,通过显示坏灭,它们有助于成立无常性。正由于所有这些词并无同义性,因此取了“或以种种方式”这一异门。“为了显示作意的转起”:即为了显示修习无常之作意的转起。
696.Niyamato saṅkhatādibhedaṃ hotīti ekaṃsena saṅkhatatādivisesavantaṃ hoti asaṅkhatādisabhāve aniccatāya asambhavato. Assāti aniccassa. Pariyāyadassanatthanti vevacanadassanatthaṃ, taṃ pana ‘‘khayadhamma’’ntiādīnaṃ vasena veditabbaṃ, na purimānaṃ tiṇṇaṃ. Na hi tadeva tassa pariyāyo hoti, nāpi saṅkhatapaṭiccasamuppannapadāni hutvā abhāvadīpanato pākabhāvadīpanato. Pākabhāvadīpanena pana aniccatāya sādhanapakkhe tiṭṭhanti. Teneva hi sabbesaṃ padānaṃ pariyāyatābhāvato ‘‘nānākārehi vā’’ti vikappantaraṃ gahitaṃ. Manasikārappavattīdassanatthanti aniccatāya upabrūhanamanasikārapavattidassanatthaṃ.
四十行相随观论的注释
Cattārīsākāraanupassanākathāvaṇṇanā
697‘他’:指瑜伽行者。‘它的’:指如前所述、种种差别的无常等观察。‘为了坚固’:即为了令其牢固,犹如反复作意无常等相,因多修习而稳固。‘世尊在此分别中所说的无常等观察’:以上是文句关联。‘随顺的’:即随顺于圣道的证得。‘忍’:即智忍。因为当智慧深入对象之自性而作决断时,能忍、能持,故称为忍。‘正性决定’:即圣道。因为它既是正见等的正性,又由不退转性而称为决定。‘以‘等’之理’:由此,如‘观五蕴为苦者得随顺忍,观蕴之灭为乐、涅槃者入正性决定’等其余文句,应配合病等对治的应用而广说。以‘蕴之灭是常、是涅槃’之语,通过‘以‘等’之理’中的‘理’字,显示了诸行之苦、病等的对治——涅槃的乐、无病等特性。其余一切文句已显明。
697.Soti yogāvacaro. Tassāti yathāvuttabhedassa aniccatādisammasanassa. Thirabhāvatthāyāti daḷhabhāvatthāya aniccādiākārassa punappunaṃ manasikāro viya bahulīkārabhāvato. Yaṃ taṃ bhagavatā etassa vibhaṅge aniccādisammasanaṃ vuttanti sambandho. Anulomikanti ariyamaggādhigamassa anukūlaṃ. Khantinti ñāṇakhantiṃ. Ñāṇañhi visayasabhāvaṃ ogāhetvā vavatthāne khamati sahatīti khantīti vuccati. Sammattaniyāmanti ariyamaggaṃ. So hi sammādiṭṭhiādisammattañceva anivattidhammatāya niyāmo cāti vuccati. ‘‘Ādinā nayenā’’ti iminā ‘‘pañcakkhandhe dukkhato passanto anulomikaṃ khantiṃ paṭilabhati, khandhānaṃ nirodho sukhaṃ nibbānanti passanto sammattaniyāmaṃ okkamatī’’ti (paṭi. ma. 3.38) evamādiko pāṭhaseso rogādipaṭipakkhayojanāvasena vitthāretabbo. ‘‘Khandhānaṃ nirodho niccaṃ nibbāna’’nti vacanena saṅkhārānaṃ dukkharogatādipaṭipakkho nibbānassa sukhārogyādibhāvo ‘‘ādinā nayenā’’ti ettha nayaggahaṇena dīpitoti. Avaseso sabbo pāṭho pakāsito eva hotīti.
虽然这四十种相的观察,是在随顺智中应当修习的方法,因此说‘分别随顺智者……说’,但应知,自此之后,唯有已熟练者方能成就其用,此处也是如此宣说。‘它的’:不仅指对诸聚的观察,也指如上所示、有四十种差别的无常等观察。因为那确实应当被欲求,由它带来随顺忍的获得,以及正性决定的契入。即如所说:
Kāmañcetaṃ cattārīsāya ākārehi sammasanaṃ anulomañāṇe bhāvetabbavidhānaṃ. Tenāha ‘‘anulomañāṇaṃ vibhajantena…pe… vutta’’nti, ito paṭṭhāya pana kataparicayasseva kiccāvahaṃ hotīti idhāpi vuttantīti daṭṭhabbaṃ. Tassāpīti na kevalaṃ kalāpasammasanasseva, atha kho yathādassitassa cattālīsappabhedassa aniccādisammasanassapi. Tañhi anulomikakhantipaṭilābhāya, sammattaniyāmokkamanāya ca saṃvattanato ekaṃsato icchitabbaṃ. Vuttañhi –
‘诸比丘,若有一比丘,观任何行为常而能具备随顺忍,无有是处;若不具备随顺忍而能入正性决定,无有是处;若不入正性决定而能证须陀洹果……乃至阿罗汉果,无有是处。诸比丘,若有一比丘,观一切行为无常……’
‘‘So vata, bhikkhave, bhikkhu kañci saṅkhāraṃ niccato samanupassanto anulomikāya khantiyā samannāgato bhavissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, anulomikāya khantiyā asamannāgato sammattaniyāmaṃ okkamissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, sammattaniyāmaṃ anokkamamāno sotāpattiphalaṃ vā…pe… arahattaṃ vā sacchikarissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. So vata, bhikkhave, bhikkhu sabbasaṅkhāre aniccato samanupassanto’’ti (a. ni. 6.98; paṭi. ma. 3.36) –
开头应广说白分。同样地,应广说:‘诸比丘,若比丘观任何行为乐、为苦,观任何法为我、为无我……’
Ādi sukkapakkho vitthāretabbo. Tathā ‘‘so vata, bhikkhave, bhikkhu kañci saṅkhāraṃ sukhato, dukkhato, kañci dhammaṃ attato, anattato’’ti (paṭi. ma. 3.36) vitthāretabbo.
698“他逐一观察每一蕴”:这是关联。由于该观察是五蕴共通的,故说“每一蕴”。“非究竟故”:即无究竟性,意为非恒久。因为恒久即是究竟,无他端之极。“有始末故”:即有前后际,意为有生灭法。“观为无常”:这是关联。此理适用于一切处。
698. Ekekaṃ khandhaṃ aniccādisammasanassa vasena sammasatīti sambandho. Tassa pana sammasanassa pañcannaṃ khandhānaṃ sādhāraṇatāya ‘‘ekekaṃ khandha’’nti vuttaṃ. Anaccantikatāyāti accantikatābhāvato, asassatatāyāti attho. Sassatañhi accantikaṃ parāya koṭiyā abhāvato. Ādiantavantatāyāti pubbāparakoṭivantatāya, udayabbayadhammatoti attho. Aniccato sammasatīti sambandho. Esa nayo sabbattha.
所谓无常,即不稳固。因为此非恒常,由于刹那性或不具实在性,不可愿求、不可追随,故为无常。由于生灭的逼迫性:因为生与灭在每一刹那、每一刹那都压迫着具足它们的有情,或者因为它们自身就是应被压迫的。具有生灭的诸法确实常被它们所逼迫,这种逼迫即称为“行苦”。由于是苦的所依处:因为是三种苦以及轮回之苦的立足处。由于依缘维持:因为需要依相应的缘来维持。由于是病根:如同根本疾病是后续疾病的根源,以此两句显示其如同需维持的疾病。因为需维持的病是疾病,另一种是病症。由于与苦性、刺相连:因为与称为三种苦性的苦痛相连。由于烦恼不净的流漏:因为依相应的所缘和具足的方式,流出贪等烦恼不净。由于无因而有、生起后膨胀。
Aniccatoti ca addhuvato. Etañhi na niccaṃ, khaṇikatāya asadābhāvitāya vā na iccaṃ na upagantabbanti aniccaṃ. Uppādavayapaṭipīḷanatāyāti uppādena, vayena ca pati pati khaṇe khaṇe taṃsamaṅgino vibādhanasabhāvattā, tehi vā sayameva vibādhetabbattā. Udayabbayavanto hi dhammā abhiṇhaṃ tehi paṭipīḷitā eva honti, yā pīḷanā ‘‘saṅkhāradukkhatā’’ti vuccati. Dukkhavatthutāyāti tividhassāpi dukkhassa, saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānabhāvato. Paccayayāpanīyatāyāti yathārahaṃ paccayehi yāpetabbatāya. Rogamūlatāyāti mūlabyādhi viya anubandhabyādhīnaṃ mūlabhāvato, padadvayenāpi yāpyarogasadisatoti dasseti. Yāpyabyādhi hi rogo itaro ābādhoti. Dukkhatāsūlayogitāyāti tividhadukkhatāsaṅkhātena rujjanena yujjatāya. Kilesāsucipaggharaṇatāyāti yathārahamārammaṇavasena, samannāgamavasena ca rāgādikilesāsucivissandanato. Ahutvā sambhavato uppattiyā uddhumātatā.
由于内刺:即从内部刺戳。如同苦受等,这些行蕴处于自身内部,以生灭的方式刺戳。由于难以拔出:因为没有圣道的钳子便无法取出,这是由于贪爱、邪见、执着的坚固性。罪过:如同罪恶,应被圣者们呵责。因为给众生带来无益、带来不利,而且是罪恶的所依,即五蕴,所以说“应呵责……罪过”。由于造成不自在:即造成他主性。如同病人需要依靠他人来躺下、起身等,身体受制于他人而不自在,这些行蕴也是如此,造成不自在。由于不自主:即不能自主。如同受他人支配的人不能自主,这些行蕴也不能以净、乐等方式自主运作。由于不可令:即不能以“不要老,不要死”等方式来令。由于坏灭:即因疾病等而种种破坏、毁灭。或者因此遭受不幸。因为“不幸”是世间语,“坏”应视为强调义。由于疾病等,诸蕴遭受不幸。带来不幸而到来,故为“灾”,这是外来不善品、不幸之因的名称。诸蕴也是如此,所以说“由于带来种种不幸,故为灾”。
Antotudanatāyāti abbhantare tudanato. Dukkhavedanādayo viya hi ime saṅkhārā attabhāvassa abbhantaragatā eva udayabbayavasena tudanti. Ariyamaggasaṇḍāsena vinā nīharituṃ asakkuṇeyyatāya dunnīharaṇīyatā taṇhādiṭṭhābhinivesadaḷhabhāvato. Aghanti pāpaṃ viya ariyajanehi vigarahitabbaṃ. Sattānaṃ anatthajananato avaḍḍhiāvahaṃ, pāpassa ca vatthubhūtaṃ khandhapañcakanti āha ‘‘vigaraha…pe… aghato’’ti. Aseribhāvajanakatāyāti paravasatājananato. Yathā gilāno aññehi saṃvesanavuṭṭhāpanādinā parapaṭibaddhasarīravuttiko aserī, evametepi aseribhāvajanakā. Avasatāyāti avasavattanato. Yathā parosatanto puriso parassa vasaṃ na gacchati, evaṃ subhasukhādibhāvena vase vattetuṃ asakkuṇeyyato. Avidheyyatāyāti ‘‘mā jīratha, mā mīyathā’’tiādinā vidhātuṃ asakkuṇeyyato. Palujjanatāyāti byādhiādīhi pakārehi chijjanato vinassanato. Tehi eva vā ābyasanato. Byasanattho hi lokasaddo, pasaddo bhusattho daṭṭhabbo. Byādhiādīhi ca khandhānaṃ byasananti. Byasanāvahabhāvena etīti īti, āgantukānaṃ akusalapakkhiyānaṃ byasanahetūnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Khandhā ca edisāti āha ‘‘anekabyasanāvahatāya ītito’’ti.
滋扰:即滋扰,意思是产生无益、征服、压倒,这是王罚等的名称。诸蕴也是如此,所以说“未知……滋扰”。由于带来现世和来世的怖畏,并且是安稳的对立面,诸蕴是怖畏,所以说“一切怖畏……怖畏”。由于外在的亲属不幸等、内在的贪等无益而迫近之义,以及类似灾祸,故为灾祸。灾祸是指由天神降下等而起的疾病等无益。渴望利益者片刻也不应忽视它。因此说“以种种……灾祸”。由于与过患相伴:因为从所缘和相应方面与贪等过患相伴。世间法是由利等因所起的随顺与排斥,由于这些以及疾病等,故而不稳定、动摇。
Upaddavatīti upaddavo, anatthaṃ janento abhibhavati ajjhottharatīti attho, rājadaṇḍādīnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Khandhā ca edisāti vuttaṃ ‘‘aviditānaṃ…pe… upaddavato’’ti. Diṭṭhadhammikasamparāyikabhayāvahato, abhayapaṭipakkhato ca khandhā bhayanti āha ‘‘sabbabhayānaṃ…pe… bhayato’’ti. Bahiddhā ñātibyasanādīhi, ajjhattaṃ rāgādīhi anatthehi upasajjanaṭṭhena, upasaggasadisatāya ca upasaggo. Upasaggoti ca devatūpasaṃhāravasena pavatto byādhiādianattho. So atthakāmena muhuttampi na ajjhupekkhitabbo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘anekehi…pe… upasaggato’’ti. Dosūpasaṭṭhatāyāti ārammaṇato, sampayogato ca rāgādidosehi upetatāya. Lokadhammā lābhādihetukā anunayapaṭighā, tehi, byādhiādīhi ca anavaṭṭhitatā pacalitatā.
由于加害:即自己或他人的加行。由于自性:即本质。易破碎性:即趋向破坏的习性。由于在一切阶段坠落:如同树果从极幼嫩时起,在一切阶段都有坠落的习性。即使不坠落,也由于完全无坚实、无坚固性。因为坚固才称为恒常。由于不能保护、守护,故非保护,其状态为非保护性。对于期望庇护而来者,无法获得安稳。由于苦惧而退缩的意图,故为退缩。苦的止息是庇护的作用。对于生等怖畏的伤害、破坏,是怖畏的实质。由于如所计执:即胜义上不存在、却被愚者计执的种种方式。由于空:即空虚、缺乏之义。内部无坚实是空。这本身就是虚,所以说“空即是虚”。由于少:即微少,或低劣。以“空”一词说了无坚实等以及无我坚实后,为了以“空”一词显示仅无出生之坚实,所以说“主……空”。如同这些以某种主宰等相的我而空,它们自身也是无我的本质,所以说“自身……无我”。因为非我即无我。
Upakkamenāti attano, parassa vā payogena. Sarasenāti sabhāvena. Pabhaṅgupagamanasīlatā bhiduratā. Sabbāvatthanipātitāyāti rukkhaphalaṃ viya atitaruṇakālato paṭṭhāya sabbāsu avatthāsu nipatanasīlatāya. Anipatassapi sabbena sabbaṃ asāratāya thirabhāvassa abhāvatāya. Thirañhi dhuvaṃ nāma hoti. Tāyituṃ rakkhituṃ asamatthatāya na tāyanoti atāyano, tabbhāvo atāyanatā. Tāṇāsīsāya upagatassa alabbhaneyyakhematā. Dukkhabhītiyā upalīyanādhippāyena allīyituṃ. Dukkhanivattanaṃ leṇakiccaṃ. Jātiādibhayānaṃ hiṃsanaṃ vidhamanaṃ bhayasārakattaṃ. Yathāparikappitehīti paramatthato avijjamānehi bālehi parikappitappakārehi. Rittatāyāti vivittatāya, virahitatāyāti attho. Antosārābhāvo rittatā. Sā eva ca tucchatāti āha ‘‘rittatāyeva tucchato’’ti. Appakattāti parittattā, lāmakattā vā. Dhuvasārābhāvādīhi saddhiṃ attasārābhāvaṃ rittapadena vatvā nibbattitamattasārābhāvameva suññapadena dassetuṃ ‘‘sāmi…pe… suññato’’ti vuttaṃ. Yathā kenaci sāmiādilakkhaṇena attanā suññā ete, evaṃ sayampi ataṃsabhāvoti āha ‘‘sayañca…pe… anattato’’ti. Na attāti hi anattāti.
“流转苦”:指处于有(轮回)流转之苦的状态。而有之流转,即是五蕴以无常等方式流转的本身,这也就是过患。如经中说:“诸比丘,五取蕴是无常、苦、变易法。诸比丘,这便是五取蕴中的过患。”因此说“苦的过患性”。“过患”是中性名词,就像“一边”一词那样,意为极为可悲,因为此处的ā-前缀有“非常”之义。正如“二重穿孔、多重穿孔”中的vi-前缀有“二”之义,此处亦然,所以又称“由于具有二重变坏的性质,故为变易法”。变易就是转向相反的自性。“无力”:由于自性不坚固,所以缺乏力量。某些柔弱之物因为没有柔软堪能而难以破坏,但这些蕴却极易破坏,所以说“如泡沫般易碎”。它是苦与罪恶的因,因此是苦因,因为一切罪恶都系缚于蕴。这些色等蕴是乐的因,并不是苦的因——对于已生信者来说,它们具有杀害性。因为众生以“这是我的”的执取而在蕴中遭受不幸,又或者说它们残害信赖,所以称为“杀信者”,即具有那样的性质。
Pavattidukkhatāyāti bhavapavattidukkhabhāvato. Bhavapavatti ca pañcannaṃ khandhānaṃ aniccādiākārena pavattanameva, so ca ādīnavo. Yathāha ‘‘yaṃ, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā. Ayaṃ, bhikkhave, pañcasu upādānakkhandhesu ādīnavo’’ti. Tenāha ‘‘dukkhassa ca ādīnavatāyā’’ti. Ādīnanti bhāvanapuṃsakaniddeso yathā ‘‘ekamanta’’nti (dī. ni. 1.165), ativiya kapaṇanti attho. Bhusattho hi ayaṃ ā-kāro. Yathā ‘‘dvidhā chiddakaṃ vicchiddaka’’nti ettha dvi-saddassa atthe vi-saddo, evamidhāpīti āha ‘‘dvedhā pariṇāmapakatitāya vipariṇāmadhammato’’ti. Vipariṇāmo ca viparītasabhāvāpatti. Dubbalatāyāti sarasabhiduratāya balābhāvato. Dubbalampi kiñci mudukammaññābhāvena duppadhaṃsiyā. Ime pana supadhaṃsiyā evāti āha ‘‘pheggu viya sukhabhañjanīyatāya cā’’ti. Aghassa pāpassa hetutā aghahetutā. Khandhapaṭibaddhameva hi sabbaṃ kibbisanti. Ime rūpādayo sukhahetu, na dukkhahetūti janitavissāsānaṃ hananasīlatāya, khandhesu hi ‘‘etaṃ mamā’’ti gāhavasena sattā byasanaṃ pāpuṇanti, vissāsaṃ vā hanantīti vissāsaghātino, tabbhāvato.
“离有性”:即离去增长的状态。无有爱、无有见,由省略后词而称为“无有”。从彼无有,或从类似父因的自性因之无有、灭尽而生起。诸漏以所缘等为缘的状态,即是“漏处”。种子等是不共因,地、水等是共缘。此理于内同样适用。由它们和合、共生而造作,故为“有为”。由于是死魔的住处,又是烦恼魔的缘而得以增长,故为“食性”;蕴也因为是缘而增长,所以对蕴称为食性,行蕴即包含于其中。而天子魔则以“这是我的”之慢心为食性,因此应说蕴等诸魔也各随其宜具有食性。“法”这个词,如在“有生法”等中,有“本性”义;如在“法无碍解”等中,有“因”义。所以说“因为有生、老、病、死的本性,因为是忧、悲、苦、恼的因”。通过摄取三种杂染,应知也包含了与之同处的十种烦恼事。因为以彼为所缘的法,由于不背离彼,也是杂染的。同样,在渴爱、贪欲、结缚等处,应知也包含了身体与杂染。
Vigatabhavatāyāti apagatavaḍḍhitāya. Vibhavataṇhā, vibhavadiṭṭhi ca vibhavo uttarapadalopena, tato vibhavato, pitusadisassa vā sabhāvahetuno vibhavato vināsato sambhūtatāya. Āsavānaṃ ārammaṇādinā paccayabhāvo āsavapadaṭṭhānatā. Bījādiko asādhāraṇo hetu, bhūtasalilādiko sādhāraṇo paccayo. Esa nayo ajjhattepi. Tehi samecca sambhūya kato saṅkhato. Maccumārassa adhiṭṭhānabhāvena, kilesamārassa paccayabhāvena saṃvaḍḍhanato āmisabhūtatā, khandhāpi khandhānaṃ āmisabhūtā paccayabhāvena saṃvaḍḍhanato, tadantogadhā abhisaṅkhārā. Devaputtamārassa pana ‘‘mameta’’nti adhimānavasena āmisabhāvoti khandhādimārānampi imesaṃ yathārahaṃ āmisabhūtatā vattabbā. Dhammasaddo ‘‘jātidhammāna’’ntiādīsu (ma. ni. 3.373; paṭi. ma. 1.33) viya pakatiattho , ‘‘dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 718 ādayo) viya hetuattho cāti āha ‘‘jātijarābyādhimaraṇapakatitāya, sokaparidevaupāyāsahetutāyā’’ti. Saṃkilesattayaggahaṇena tadekaṭṭhānaṃ dasannaṃ kilesavatthūnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Tadārammaṇāpi hi dhammā tadanativattanato saṃkilesikā eva. Tathā khuddā, taṇhā, jaṭādīsu sarīrassa, saṃkilesassa ca saṅgaho daṭṭhabbo.
四十种思惟皆摄于三种随观之中。为了显示其含摄之理,故说“在此……”等。无常随观,是从自相及异门来阐明无常性。其余随观也是如此。“无坚实”,是阐明常恒坚实的不存在。
Cattārīsāpi sammasanāni tīsu anupassanāsu antogadhānevāti tadantogadhabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘ettha hī’’tiādi vuttaṃ. Aniccānupassanāni sarūpato , pariyāyato ca aniccabhāvavibhāvanato. Esa nayo itaresupi. ‘‘Asārakato’’ti idaṃ niccasārābhāvavibhāvanaṃ.
至此,已从‘聚’摄法、从‘理趣’显示思惟,但尚未确立逐法观,因此说“思惟起始的方法”。这是已说的。
Ettāvatā kalāpato dhamme saṅgahetvā nayato sammasanamattaṃ dassitaṃ, na tāva anupadadhammavipassanā vihitāti ‘‘sammasanārambhavidhāna’’nti. Vuttaṃ.
使根锐利的九种原因论的注释
Indriyatikkhakāraṇanavakakathāvaṇṇanā
699699. 对于某些利根、大慧者,仅依理趣观便能生起生灭智;对于其他的人则不生起。针对此而说:“然而若有人……不成就”。因为这里“生灭智的生起”即指理趣观的成就。因此,与下文所说“以九种方式诸根变得锐利……中间及无退缩”相关联:通过令诸根锐利、亲近适当的方法而修习者,应当思惟。这是关联。
699. Ekaccassa tikkhindriyassa mahāpaññassa nayavipassanāvaseneva udayabbayañāṇaṃ uppajjati, itarassa nuppajjati. Taṃ sandhāya ‘‘yassa pana…pe… na sampajjatī’’ti vuttaṃ. Udayabbayañāṇuppatti hi idha nayavipassanāya sampajjananti adhippetaṃ. Tena ‘‘navahākārehi indriyāni tikkhāni bhavanti…pe… antarā ca abbosānenā’’ti evaṃ vuttānaṃ navannaṃ ākārānaṃ vasena indriyāni tikkhāni katvā sappāyāni sevamānena sammasitabbanti sambandho.
“彼”即瑜伽行者。“以九种方式”指接下来将说的九种方式。“诸根”即信等诸根。“锐利”即锋利、明净、勇猛。“于已生已生”指于刹那刹那已生起的诸行。“诸行”即所观的色与非色法。“唯灭”是先见生起,随后舍离生起,唯见灭、唯见坏。对于如此致力于见灭者,其观智锐利、勇猛地运行,其余诸根也是如此。“于此”即于这见灭。“由恭敬作”即由恭敬而行,使观智唯以见灭为最上而转起,如此具足恭敬而成就。“由相续作”即由不间断而行,使观智以见灭的方式无间断地转起,如此以适当的精进而成就。“由适合作”即由随顺而行,依住处等七种适当。“由取相”指当如理作意者生起观定时,通过知晓其相的方式取止相而成就,此为关联。“由随转”即由随顺而转起:当修习时心沉滞,则修习喜、精进、择法觉支;当心掉举时,则修习轻安、定、舍觉支,此为其义。“于身与命无顾恋”指对自己的身体视为不净,如外在无识的尸体;对生命视为带来不利益的怨敌,令心不恋著。“于彼以出离而克服”指在彼身心中,以不恋著使诸根锐利,以精进克服已生、已生的苦,成就修习。“中间”即于所期望的修
Tenāti yoginā. Navahākārehīti vakkhamānehi navahi ākārehi. Indriyānīti saddhādīni indriyāni. Tikkhānīti tikhiṇāni visadāni sūrāni. Uppannuppannānanti khaṇe khaṇe uppannānaṃ uppannānaṃ. Saṅkhārānanti vipassiyamānānaṃ rūpārūpadhammānaṃ. Khayamevāti paṭhamaṃ uppādaṃ disvā taṃ muñcitvā khayameva bhaṅgameva passati. Tassa tathākhayadassanapasutassa vipassanāpaññā tikkhā sūrā vahati, itarāni ca indriyāni. Tatthāti khayadassane. Sakkaccakiriyāyāti ādarakāritāya, yathā khayadassanaparameneva vipassanāñāṇaṃ pavattati, evaṃ taṃ ādarajāto sampādeti. Sātaccakiriyāyāti avicchedakiriyāya, yathā vipassanāñāṇaṃ khayadassanavasena nirantarameva pavattati, evaṃ yuttappayutto naṃ sampādeti. Sappāyakiriyāyāti anurūpakiriyāya āvāsādisattavidhasappāyāsevanakiriyāya . Nimittaggāhenāti yathā manasikarontassa vipassanāsamādhi uppanno, tassa ākārassa sallakkhaṇavasena samathanimittaggahaṇena sampādetīti sambandho. Anupavattanatāyāti anurūpato pavattanena bhāvanācittassa līnabhāve pītivīriyadhammavicayasambojjhaṅgānaṃ uddhatabhāve passaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgānaṃ brūhanenāti attho. Kāye ca jīvite ca anapekkhatanti attano kāye asucibhāvena bāhirakaaviññāṇakakuṇape viya jīvite ahitāvahapaccatthike viya nirapekkhacittaṃ upaṭṭhapeti. Tattha ca abhibhuyya nekkhammenāti tasmiṃ kāyacitte anapekkhabhāvena indriyānaṃ tikkhabhāvāpādanena uppannaṃ uppannaṃ dukkhaṃ vīriyena abhibhavitvā bhāvanaṃ sampādeti. Antarāti yathādhippetāya bhāvanāsiddhiyā antarāva. Abbosānenāti asaṅkocanena.
如此,即注释书中所说“由九种方式,诸根转成锐利”等。在这当中,就像要穿透微细的珍珠、珊瑚等,需要用更微细的穿孔工具;同样地,要把握微细的色法、非色法及其缘,也需要锐利的智慧。而在观察它们的灭尽与坏灭时,则需要更为锐利的智慧。这更为锐利的状态,应藉由使诸根变得锐利来达成,犹如斧刃在磨石上经精细研磨而变得锋利。在成就此锐利的九种方式中,首先提到的是“观察诸行刹那坏灭的状态”,即“只见不断生起的诸行的灭尽”。当智慧还没有更锐利的状态时,由于那种状态尚不存在,其余根之锐利性便被说为是它的资粮,或者说二者不相离。而“恭敬而行”等的列举,则是为了显示达成的方法,即通过舍弃不适当的饮食、避免不当受用,适量受用适当的饮食。由于色法与非色法的性质极为悬殊,不应将它们混杂一处来观察,而且此处也不意指那样的观察,因此说“应时而观色,应时而观非色”。其中,又因为色法粗显易知,所以说应先予以观察。应见其生起,即首先依教理,以推论的方式而见。此后,当修习所得之智逐渐有力时,便能现量亲见。
Evaṃ vuttānanti evaṃ ‘‘navahākārehi indriyāni tikkhāni bhavantī’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttānaṃ. Ettha ca yathā nāma sukhumānaṃ muttāpavāḷādīnaṃ vijjhane sukhumatarena vedhanena bhavitabbaṃ, evameva saṇhasukhumānaṃ rūpārūpadhammānaṃ, paccayassa ca pariggaṇhane tikkhena ñāṇena bhavitabbaṃ. Tesaṃ pana khayavayadassane tikkhatarena bhavitabbaṃ. Tikkhataratā cassa nisānasilāyaṃ saṇhamaṭṭhatāya karaṇena viya pharasudhārāya nisitabhāvāpādanena indriyānaṃ tikkhabhāvāpādanena sādhetabbā. Tañca yehi navahi ākārehi hoti, tesu khaṇikānaṃ saṅkhārānaṃ khaṇe khaṇe bhijjanākāradassanaṃ paṭhamaṃ vuttaṃ ‘‘uppannuppannānaṃ saṅkhārānaṃ khayameva passatī’’ti. Asati ñāṇassa tikkhatarabhāve tadabhāvato sesindriyatikkhatā tassa sambhārabhāvato vuttā, avinābhāvato vā. Sakkaccakiriyādiggahaṇaṃ pana tassa upāyadassanaṃ. Asappāyāni bhojanādīni anupayujjanādivasena vajjetvā sappāyāni mattaso sevamānena. Rūpārūpadhammānaṃ accantavidhuratāya ekajjhaṃ asammasitabbattā, tathā sammasanassa ca idha anadhippetattā ‘‘kālena rūpaṃ sammasitabbaṃ, kālena arūpa’’nti vuttaṃ. Tatthāpi ca rūpassa oḷārikatāya suviññeyyattā paṭhamaṃ sammasitabbatā vuttā. Nibbatti passitabbāti paṭhamaṃ tāva āgamānusārato anumānavasena daṭṭhabbā. Tato paraṃ anukkamena balappatte bhāvanāñāṇe paccakkhatopi dissatīti.
观察色生起之方式的解说
Rūpanibbattipassanākārakathāvaṇṇanā
700“一切”:指依欲界等、卵生等差别而区分的一切众生。首先从业而生,因为时节生等色法是以业为根本的。随后,依转起的身体十法聚等所得,而说“以三种相续”,意指三种相续,或指相续之首。
700.Sabbesanti kāmāvacarādiaṇḍajādibhedabhinnānaṃ sabbesaṃ sattānaṃ. Paṭhamaṃ kammato nibbattati taṃmūlakattā utujādirūpānaṃ. Parato pavattanakakāyadasakādivasena labbhamānaṃ pabandhattayaṃ, santatisīsaṃ vā sandhāya ‘‘tisantativasenā’’ti vuttaṃ.
“迟灭”:缓慢、迟钝,经久方灭,因其有十七心刹那的寿命。故说“沉重而转”。“因此”:即由此,因为依“比丘们,寿行比之更迅速地灭尽”之说,色法亦是短暂,而非色法则较之更为短暂,所以世尊这样说,这是它的含义。至于此处应说的,前文已探讨。“与彼相似”:即与心的生灭刹那相似。因为一切诸行的生灭刹那并无差异,其时相同。“到达住位”:即到达住时刹那。“因此”:即由第二个有分心。所依色作为某一心的所依之后,不再作为其他心的所依,除非临终时,故说“与彼一同”等。
Dandhaṃ mandaṃ cirena nirodho etassāti dandhanirodhaṃ sattarasacittakkhaṇāyukattā. Tenāha ‘‘garuparivattī’’ti. Tenāti tasmā, yasmā ‘‘tato sīghataraṃ kho, bhikkhave, āyusaṅkhārā khīyantī’’ti (saṃ. ni. 2.228) vacanato rūpadhammāpi ittarakālā eva, arūpadhammā pana tehi sātisayaṃ ittarakālā, tasmā āha bhagavāti attho. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vicāritameva. Tehi sadisāti cittassa uppādabhaṅgakkhaṇehi sadisā. Sabbesampi hi saṅkhārānaṃ uppādabhaṅgakkhaṇesu visadisatā natthi, samānakālāva te. Ṭhānappattanti ṭhitikkhaṇappattaṃ. Tenāti dutiyabhavaṅgacittena. Vatthurūpaṃ ekassa cittassa nissayo hutvā aññassa na hoti ṭhapetvā maraṇāsannaṃ, tasmā vuttaṃ ‘‘tena saddhi’’ntiādi.
如此,显示了从结生开始直到死心生起;现在为了显示灭尽,开始解说“结生心”等。其中,“住时刹那”指结生心的住时刹那。“只要还有转起”:即只要还有轮回的转起,或只要还有心的转起。因为在无想有情处,没有心的转起。在色界生中,湿生与化生相似,因此只取化生;或者,通过“pi”字,也将湿生包含在化生中。“以七种相续”:即依眼十法聚等七种相续之首。
Evaṃ paṭisandhito paṭṭhāya yāva cuticittassa uppatti, taṃ dassetvā idāni nirodhaṃ dassetuṃ ‘‘paṭisandhicittassā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha ṭhānakkhaṇeti paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe. Yāva pavatti nāma atthīti yāva saṃsārappavatti nāma atthi, yāva vā cittassa pavatti nāma atthi. Asaññūpapattiyañhi natthi cittappavattīti. Rūpūpapattiyaṃ saṃsedajā opapātikasadisāti opapātikānaṃyeva gahaṇaṃ. Opapātikānampīti pi-saddena vā saṃsedaje sampiṇḍeti. Sattasantativasenāti cakkhudasakādīnaṃ sattannaṃ santatisīsānaṃ vasena.
701701. 于此:即从业而起的色法转起中。这里所说的“业”,正是作为不同刹那的业缘之因,故说“业即是善与不善的思”。将命九法聚包含在眼十法聚等之中,而说“三十七种色”;或者,它不像眼十法聚等那样容易把握。“那即是”:指如前所述的异熟蕴与业生色。业对于业生色是令生者,对于命根是令成熟者;由业生色之火界而有保护作用;依获得食物等因,而有支持缘的作用,因此说“也是支持缘”。而此支持缘性,当知即是依亲依止缘。业是其缘,故为业缘;那心即是其等起,故为业缘心等起。异熟心所也应说是业缘心等起,或者不必说,因为它已被业等起、业缘所包含。到达住位的食素,在随顺食而得的身中,能令其他食素八法聚等起,应如此理解。
701.Tatthāti kammato rūpapavattiyaṃ. Nānākkhaṇikakammapaccayabhūtaṃyeva idha kammanti adhippetanti āha ‘‘kammaṃ nāma kusalākusalacetanā’’ti. Jīvitanavakaṃ cakkhudasakādiantogadhameva katvā ‘‘samasattatirūpa’’nti vuttaṃ. Taṃ vā cakkhudasakādi viya sukhapariggahaṃ na hotīti. Tadevāti yathāvuttaṃ vipākakkhandhakaṭattārūpamāha. Kammañhi kammajassa janakaṃ, paripācakampi hoti jīvitindriyassa, kammajaggino ca vasena anurakkhaṇasabbhāvato, āhārādipaṭilābhahetutāya upatthambhakanimittato ca. Tenāha ‘‘upatthambhakapaccayopi hotī’’ti. Upatthambhakapaccayatā cassa upanissayapaccayavaseneva veditabbā. Kammaṃ paccayo etassāti kammapaccayaṃ, tadeva cittaṃ, taṃ samuṭṭhānaṃ etassāti kammapaccayacittasamuṭṭhānaṃ. Vipākacetasikānampi kammapaccayacittasamuṭṭhānatā vattabbā, na vā vattabbā kammasamuṭṭhānakammapaccayaggahaṇena gahitattā. Ṭhānappattā ojā aññaṃ ojaṭṭhamakaṃ samuṭṭhāpeti āhārānugate sarīreti gahetabbaṃ.
其中:即在业等起、食等起的食素八法聚中。“连接四或五次转起”:即依同类相续,令四或五次色聚的转起相续。然而,由于外缘的差别,据说也能连接许多不同的转起。如同在业缘食等起中有相续的连接,在业缘时节等起中亦然,为了显示此义,而说“名为业缘时节等起”等。在此,正如通过显示辗转各处的转起,无混杂地显示了非业生的第二等转起;同样,据说也应以混杂的方式显示色法的转起,即通过业生食等起与时节、业生时节等起与食,以及业缘心生食时节等起与时节食等方式。其中,由业生转起的食,在获得殊胜缘时,不能说不会连接超过前述数量的转起。正如将说:“连接十次、十二次转起”,以及“同样,即使长时间处于非执受分,时节等起也如此转起”。
Tatrāpīti kammasamuṭṭhānāhārasamuṭṭhānepi ojaṭṭhamake. Catasso vā pañca vā pavattiyo ghaṭetīti sadisasantativasena catasso vā pañca vā rūpakalāpappavattiyo santāneti. Bāhirapaccayavisesena pana visadisā bahūpi pavattiyo ghaṭetīti vadanti. Yathā kammapaccayāhārasamuṭṭhāne paveṇighaṭanā, evaṃ kammapaccayautusamuṭṭhānepīti taṃ dassetuṃ ‘‘kammapaccayautusamuṭṭhānaṃ nāmā’’tiādi vuttaṃ. Ettha ca yathā tattha tattha koṭṭhāse paramparappavattiṃ dassentena akammajā dutiyādipavattiyo asambhedena dassitā, evaṃ kammajāhārasamuṭṭhānautuvasena, kammajautusamuṭṭhānāhāravasena, kammapaccayacittajāhārautusamuṭṭhānautuāhāravasena ca sambhedavasenāpi rūpappavatti dassetabbāti vadanti. Tattha kammajato pavattaāhārā visesapaccayalābhe sati yathāvuttaparimāṇāhi pavattīhi uddhampi pavattiyo na ghaṭentīti na sakkā vattuṃ. Tathā hi ‘‘dasa dvādasa vāre pavattiṃ ghaṭetī’’ti (visuddhi. 2.703), ‘‘evaṃ dīghampi addhānaṃ anupādinnapakkhe ṭhatvāpi utusamuṭṭhānaṃ pavattati evā’’ti (visuddhi. 2.704) ca vakkhati.
702“能生”与“不能生”:前三部分所摄的是能生,后一部分所说的“十六”则被理解为不能生。就善与唯作而言,也就是从善心和唯作心来说。因为它是身体活动的运作之处,呈道路状态,故称为威仪路,如行走等;从意义上说,即彼时的色法转起。虽然此处并没有离色而独立的威仪路与表色,但并非所有能生色的心都支撑威仪路并引发表色变异。然而,凡是产生表色的心,必定也产生另一者(威仪路),因为二者不相离;同样,支撑威仪路的心也必定产生色法。为了显示这一差别,故将“色、威仪路、表色”并列。关于“除异熟外”,此处应说“除异熟与神通二种”,因为其余的心可由“其余”一词涵摄;或者不必说,因为“其余”一词即可排除神通心。广大善心等,因其寂静性而不活跃,故不产生表色。唯广大且活跃的欲界善心等,才能生起表色;然而,即使处于寂静状态,由于禅那之力具有策励性,它们仍能支撑威仪路,因为它们执行速行作用。与五有分心相连。它们只产生色法,不产生威仪路,因为无策励、寂静而极为羸弱。在唯作心与有分心不混杂地转起时,诸蕴、身体各部分以不动摇的状态安住。正如在有分心连……
702.Janakājanakā matāti purimakā tikoṭṭhāsasaṅgahitā janakā, pacchimakoṭṭhāsikā ‘‘soḷasā’’ti vuttā ajanakāti matā ñātā. Kusalakiriyatoti kusalato ca kiriyato ca. Iriyāya kāyikakiriyāya pavattiṭṭhānatāya pathabhāvato iriyāpatho, gamanādi, atthato tadavatthā rūpappavatti. Kāmañcettha rūpavinimutto iriyāpatho, viññatti ca natthi, tathāpi na sabbaṃ rūpasamuṭṭhāpakacittaṃ iriyāpathūpatthambhakaṃ, viññattivikāruppādakañca hoti. Yaṃ pana cittaṃ viññattijanakaṃ, taṃ ekaṃsato itarassa janakaṃ avinābhāvato, tathā iriyāpathūpatthambhakaṃ rūpassa. Etassa visesassa dassanatthaṃ ‘‘rūpaṃ, iriyāpathaṃ, viññattiñcā’’ti samuccayo kato. Vipākavajjānīti ettha vipākābhiññādvayavajjānīti vattabbaṃ tadaññesaṃyeva sesaggahaṇena gahetabbattā. Na vā vattabbaṃ sesaggahaṇeneva abhiññācittānampi nivattetabbato. Na viññattiṃ janayanti mahaggatakusalādīnaṃ santabhāvena avipphārikabhāvato. Vipphārikameva hi kāmāvacarakusalādiviññattiṃ samuṭṭhāpeti, iriyāpathūpatthambhakāni pana honti satipi santabhāve jhānavegena saussāhattā, yato tesaṃ javanakiccatā. Pañca bhavaṅgacittānīti sambandho. Rūpameva janayanti, na iriyāpathaṃ nirussāhasantabhāvena paridubbalabhāvato. Kiriyāmayacittehi avimissabhavaṅgappavattikāle khandhādisarīrāvayavānaṃ niccalabhāvenāvaṭṭhānaṃ. Tathā hi abbokiṇṇe bhavaṅge pavattamāne aṅgāni osīdanti paviṭṭhāni viya honti. ‘‘Dvattiṃsā’’ti pana ādinā vuttesu jāgaraṇacittesu vattamānesu aṅgāni upatthaddhāni yathāpavattairiyāpathabhāveneva pavattantīti. Dvepañcaviññāṇāni sabbadubbalatāya rūpaṃ na janenti. Paṭisandhicittaṃ vatthudubbalatāya. Khīṇāsavānaṃ cuticittanti ettha –
“于欲界众生最后心生起时,若某心之后无间地生起欲界众生的最后心;对于色界、无色界的最后有者,以及那些投生色界、无色界后即般涅槃者,在他们死时,语行灭尽,而身行不灭。”——《双论·行双论》88
‘‘Kāmāvacarānaṃ pacchimacittassa uppādakkhaṇe yassa cittassa anantarā kāmāvacarānaṃ pacchimacittaṃ uppajjissati, rūpāvacare arūpāvacare pacchimabhavikānaṃ, ye ca rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ cavantānaṃ tesaṃ vacīsaṅkhāro nirujjhissati, no ca tesaṃ kāyasaṅkhāro nirujjhissatī’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.88) –
然而,依此语可知,其他死心也不生起色法。因为,当能生色的心没有胎藏等障碍时,没有理由不生起身行;若说死心后,心与心生色法仍在转起,既不合理,也没有“死心生起色法”的圣典文句。至于“漏尽者”这一限定,应理解为:他们以无结生之灭而灭尽,死心能生色法的作用已明显断除,故如此说。所谓十六种心,是限定而取,因为它们在生色方面可被决定性地确定;而其他许多在无色界生起的心,因无所依处,确实不生色法。它们不在住时或灭时生色,这是上下文中的关联;而在生时,由于获得无间等缘而有力量,故能生色。
Pana vacanato aññesampi cuticittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpetīti viññāyati. Na hi rūpasamuṭṭhāpakacittassa gabbhagatatādivibandhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpane kāraṇaṃ atthi, na ca yuttaṃ cuto ca cittasamuṭṭhānarūpañcassa pavattati, nāpi ‘‘cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetī’’ti pāḷi atthi, ‘‘khīṇāsavāna’’nti, pana visesanaṃ appaṭisandhikanirodhena nirujjhantassa tesaṃ cuticittassa rūpasamuṭṭhāpanaṃ pākaṭanti katvā katanti daṭṭhabbaṃ. Soḷasa cittānīti paricchijja gahaṇaṃ tesaṃ rūpajanane ekaṃsato niyametabbattā, aññāni pana bahūni arūpe uppannāni anokāsagatattā rūpaṃ na janentiyeva. Na ṭhitikkhaṇe, bhaṅgakkhaṇe vā rūpaṃ janentīti sambandho. Uppādakkhaṇe pana balavaṃ anantarādipaccayalābhato.
正如地等色法以心为因、由心所生,受等非色蕴亦复如是,故说“所谓心生,即三种非色蕴与声九法聚等”。因此经中说:“哪些法是心生的?受蕴、想蕴、行蕴、身表、语表”(《法集论》1201, 1535)。其中,身表等的心生性是从间接意义上说的,应知因其并非实成。所谓“如是所说的四所生色”,是显示唯由心等所生的心生色,以心为缘。然而,如同业缘已被显示,当取心缘时,也可有彼所生色及俱生受等的心缘关系。但在心生与心缘中,为了不混淆地显示,应知是依后生缘而举出心缘的。由心生、时节、食所生的色法,强于由业生、时节、食所生的色法,因此依它们而说有四或五种转起聚合;而依心生色,则说有二次或三次转起聚合,这是依平常心而说;依广大心、无上心,则可期望有更多的转起。因为由它们所生的心生色是殊胜、美妙的。
Yathā pathavīādayo rūpadhammā cittahetukā cittasamuṭṭhānā, evaṃ vedanādayopīti vuttaṃ ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ nāma tayo arūpino khandhā, saddanavaka’’ntiādi. Tenevāha – ‘‘katame dhammā cittasamuṭṭhānā? Vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho kāyaviññatti vacīviññattī’’ti (dha. sa. 1201, 1535). Tattha kāyaviññattiādīnaṃ cittasamuṭṭhānatā pariyāyato vuttāti veditabbā tesaṃ anipphannattā. ‘‘Evaṃ vuttaṃ catusamuṭṭhānarūpa’’nti iminā ataṃsamuṭṭhānasseva cittajarūpassa cittapaccayatā dassitā. Yathā pana kammapaccayaṃ dassitaṃ , evaṃ cittapaccaye gayhamāne taṃsamuṭṭhānarūpassa, sahajātavedanādīnañca cittapaccayatā siyā. Cittasamuṭṭhānacittapaccaye pana asaṅkarato dassetuṃ pacchājātapaccayavaseneva cittapaccayaṃ uddhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Cittasamuṭṭhānautuāhārehi kammasamuṭṭhānautuāhārā balavanto hontīti tesaṃ vasena catupañcapavattighaṭanaṃ vuttaṃ, cittasamuṭṭhānānaṃ pana vasena dvattippavattighaṭanaṃ taṃpākatikacittavasena, mahaggatānuttaracittavasena pana bahutarāpi pavattiyo icchitabbā. Taṃnibbattānaṃ cittajarūpānaṃ uḷārapaṇītabhāvato.
703“依止于所执受的业生色而得缘”,以此显示外部非执受的食素不执行摄取色法的功用。而其得缘,是依于业生大种的所依性,故说“在那里安立”。其中,业缘、心生等色法,也因以业为根本,可能有“业生”的同义语,为排除此义,故特别说“所执受”。为了显示食缘的食物不仅是支持者,而且是能生者,故说“四所生色”。在说了“十次或十二次”之后,针对“为何此恰好有十次或十二次转起聚合”的追问,解释为“一日所食的食物”等。扩散到幼儿的身体,意谓通过从脐根随行的食素输送道而扩散;否则,若仅在羊膜内的身体中涂抹,食物不可能被正确分配。
703.‘‘Upādinnaṃ kammajarūpaṃ paccayaṃ labhitvā’’ti etena bahiddhā anupādinnaojā rūpāharaṇakiccaṃ na karotīti dasseti. Paccayalābho cassa kammajabhūtasannissayatāvasenāti āha ‘‘tattha patiṭṭhāyā’’ti. Tattha kammapaccayacittasamuṭṭhānādirūpassapi kammamūlakattā siyā kammajapariyāyoti taṃnivattanatthaṃ ‘‘upādinna’’nti visesetvā vuttaṃ. Āhārapaccayassa āhāro na kevalaṃ upatthambhakova, atha kho janakopīti dassetuṃ ‘‘catusamuṭṭhānarūpa’’nti vuttaṃ. ‘‘Dasa dvādasa vāre’’ti vatvā kathaṃ imasseva dasa dvādasa vāre pavattighaṭanāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘ekadivasaṃ paribhuttāhāro’’tiādi. Dārakassa sarīraṃ pharitvāti nābhimūlānugatāhi rasaharaṇīhi pharitvā, aññathā jalābuantarike kāye makkhanāvasena na sammāviniyogo āhārassa sambhavatīti.
在执取与非执取二种食中,前已开示非执取食为食缘食,为开示另一种,故说“业生食”等。那只是对业缘食所生起的说法。因此说“组合四或五种转起”。食缘所生的时节色,也如同时节缘食那样,应知有十或十二次的转起组合。由于前已说过,故不再引述。所谓“其余的”,是指业、心、时节所生的三续色。因为段食对其他食所等起的色,以及对三续色,以资助的方式成为其自身所生色的生起者而作缘。如是,食缘不仅以有缘、不离去缘的方式成为缘,但依止的状态在《发趣论》的方法中并不存在。依食缘而转起的色,在经典的方法中被称为“依食而住者”,应如此理解。下文阐明时节为依止时,同理可知。
Upādinnako anupādinnakoti duvidhe āhāre pubbe anupādinnako āhārapaccayaāhāro dassitoti itaraṃ dassetuṃ ‘‘kammajāhāro’’tiādi vuttaṃ. Taṃ kammapaccayāhārasamuṭṭhāne vuttanayameva. Tenāha ‘‘catasso vā pañca vā pavattiyo ghaṭetī’’ti. Āhārapaccayautunopi utupaccayāhārassa viya dasa dvādasa vāre pavattighaṭanā veditabbā. Vuttanayattā na uddhatanti vadanti. Sesānanti kammacittautusamuṭṭhānānaṃ tisantatirūpānaṃ. Kabaḷīkārāhāro hi aññāhārasamuṭṭhitassa, tisantatirūpānañca upatthambhakavasena attanā uppāditassa janako hutvā paccayo hoti. Evaṃ āhārapaccayo hontoyeva atthiavigatavasenāpi paccayo hoti, nissayabhāvo pana paṭṭhānanayena natthi. Āhārapaccayā pavattamānāni rūpāni āhāranissayāni nāma hontīti suttantanayena vuttoti daṭṭhabbo. Parato utuno nissayajotanāyapi eseva nayo.
704依业生起等四种方式,火界皆有能生色之力,故说“所谓时节,即四种所生之火界”。此又分为二:此时节虽于火界之性上并无差别,然依锐利与迟钝之别,而有热与冷二种。此处所当说者,前文已详。虽然时节纵无所执取亦能等起于色,但与根结合时,若无执取则不能生色,故说“以得执取为缘”。是故说“四种所生之节令”。因唯由节令所生之节令,方能于无执取时等起于色。所谓时节缘,即指对四种所生之色。因节令所生十五种色及余三续色,于凡此一切,彼同分之节令皆成资助缘。而于异分之节令,如雪等之于莲花等,则成为生起不似色之因,如同破坏前色一般。故综合同分、异分,说“时节对于四种所生色之转起与坏灭,成为缘”。
704. Kammasamuṭṭhānādivasena catubbidhāyapi tejodhātuyā rūpuppādane samatthabhāvato ‘‘utu nāma catusamuṭṭhānā tejodhātū’’ti vuttaṃ. Esa duvidho hotīti esa utu tejodhātubhāvāvisesepi tikkhamandatāvisesena uṇho, sītoti duvidho hoti. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vicāritameva. Yadipi utu upādinnakena vināpi rūpaṃ samuṭṭhāpeti, indriyabaddhe pana tena vinā tassa rūpuppādanaṃ natthīti āha ‘‘upādinnakaṃ paccayaṃ labhitvā’’ti. Tenāha ‘‘catusamuṭṭhāno utū’’ti. Utusamuṭṭhānoyeva hi utu upādinnakena vinā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Utupaccayaṃ nāma catusamuṭṭhānikaṃ rūpaṃ. Yañhi utusamuṭṭhānaṃ pannarasavidhaṃ rūpaṃ, yañca tadaññatisantatirūpaṃ, tassa sabbassapi sabhāgo utuupatthambhakapaccayo hotīti. Yasmā visabhāgo utu himādi viya padumādīnaṃ visadisarūpuppattihetubhūtaṃ purimarūpaṃ vināsentaṃ viya hoti, tasmā sabhāgaṃ, visabhāgañca ekajjhaṃ gahetvā vuttaṃ ‘‘utu catusamuṭṭhānikarūpānaṃ pavattiyā ca vināsassa ca paccayo hotī’’ti.
“长时间”者:因有人解为“十次或十二次”之限,故此言指更长时间。时节依同分相续之力而得缘,即使不依执取者为所依,亦能于更长时内,令色相似相续转起,遑论其余。故说“即使立于无所执取之分”,意指于活命之身中,如离肉之发、毛、爪、皮、硬皮、痣等,及于别处如死尸等。由见色之生起,其坏灭亦必然得见,复因法之转起时短,故说“见生起者,即依时而观察色”。盖仅见生起,不名为观察;必见生灭,此乃更为殊胜。此理,于下文他处提及生起者亦同。
Dīghampi addhānanti ‘‘dasa dvādasa vāre’’ti aññassa vuttaparicchedato dīghampi kālaṃ. Utu hi sabhāgasantativasena laddhapaccayaṃ ciratarampi kālaṃ sadisākāraṃ rūpappavattiṃ santāneti upādinnakasannissayena vinā, pageva itarathā. Tenāha ‘‘anupādinnapakkhe ṭhatvāpī’’ti, maṃsavinimuttakesalomanakhacammakhilatilakādivasena jīvamānasarīre aññattha matakaḷevarādivasenāti adhippāyo. Rūpassa nibbattiyā diṭṭhāya tassa bhaṅgopi diṭṭhoyeva hoti ittarakālattā dhammappavattiyāti āha ‘‘nibbattiṃ passanto kālena rūpaṃ sammasati nāmā’’ti. Na hi nibbattimattadassanaṃ sammasanaṃ nāma hoti, udayabbayadassanañca adhikatanti. Esa nayo ito paresupi nibbattiggahaṇesu.
观察无色生起行相论的注释
Arūpanibbattipassanākārakathāvaṇṇanā
705“唯依世间心生起的方式”是简别之辞,因余者(出世间心)非其行境。
705.Lokiyacittuppādavasenevāti avadhāraṇaṃ itarassa avisayattā.
“生起”是指依于各各有而转起。那十九种差别的心,依有分的方式生起,这是其关联。同样地,依死的方式、彼所缘的方式,此处也是如此。“此处”是指在那些十九种心生起之中。从无间心开始等,也是指在转起的时候。
Nibbattati taṃtaṃbhavavasena. Tadeva ekūnavīsatippabhedaṃ cittaṃ bhavaṅgavasena nibbattatīti sambandho. Tathā cutivasena tadārammaṇavasenāti etthāpi. Tatthāti tesu ekūnavīsaticittuppādesu. Anantaracittato paṭṭhāyātiādināpi pavattiyeva vuttā.
然而,那只是结生心在转起中的转起方式。为显示纯粹转起心的生起,故说“但在转起中”等。由于不混杂,即由于不坏失。为了展开“由于眼不混杂”等简略所说之义,故说“因为眼净色”等。以“达到住位者”显示:如同正在坏灭的色不能成为任何法的缘,正在生起的色也是如此。眼识生起,这是关联。其他诸门也是如此。在欲界善、不善、唯作心中,或一个、或五个、或七个速行心生起,这是关联。应将“或”字带过来,连接于“舍俱无因心”。这是针对确定心而说,但应知那是依第二空转起而言。五个速行应知是于昏沉睡眠等时,七个速行是在平常时。“随顺速行与所缘”是指:如“若速行是三因,则彼所缘是三因或二因”等,以及“若所缘是可意,则速行是喜俱”等,随顺于速行与所缘。“在其他诸门中”是指在耳门等其他诸门中。
So pana paṭisandhicittānaṃyeva pavattiyaṃ pavattanākāroti suddhappavatticittānaṃ uppattiṃ dassento ‘‘pavatte panā’’tiādimāha. Asambhinnattāti avinaṭṭhattā. ‘‘Asambhinnattā cakkhussā’’tiādinā saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘cakkhupasādassa hī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ṭhitippattamevā’’ti iminā yathā nirujjhamānaṃ rūpaṃ kassaci paccayo na hoti, evaṃ uppajjamānampīti dasseti. Cakkhuviññāṇaṃ uppajjatīti sambandho. Evaṃ sesesupi. Kāmāvacarakusalākusalakiriyacittesu ekaṃ vā pañca, satta vā javanāni hutvā uppajjatīti sambandho. Upekkhāsahagatāhetukaṃ cittaṃ vāti vā-saddaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Voṭṭhabbanañhi sandhāya evaṃ vuttaṃ, taṃ pana dutiyamoghavāravasena veditabbaṃ. Pañca javanāni suttamucchitādikāle, satta pākatikakāle veditabbāni. Javanārammaṇānurūpanti ‘‘tihetukaṃ ce javanaṃ, tihetukaṃ, dvihetukaṃ vā’’tiādinā, ‘‘iṭṭhaṃ ce ārammaṇaṃ, somanassasahagata’’ntiādinā ca javanassa, ārammaṇassa ca anurūpaṃ. Sesadvāresūti sotadvārādisesadvāresu.
“依次”是指:依生灭智的次第证得、次第成就智慧修习,证得阿拉汉果。
Anukkamenāti udayabbayañāṇādhigamānukkamena paññābhāvanaṃ sampādeti arahattaṃ adhigacchati.
色七法思惟论释
Rūpasattakasammasanakathāvaṇṇanā
706于色的作意七法,即色七法,意为以七种方式对色法作意。无色七法也应如此理解。“以这些方式”即以这些执取、舍弃、作意等方式,或以如前所述之分门别类。“赋予”即赋予三相。
706. Rūpesu manasikārasattakaṃ rūpasattakaṃ, rūpadhammesu sattahākārehi manasi kārotīti attho. Evaṃ arūpasattakampi veditabbaṃ. Imehi ākārehīti imehi ādānanikkhepanamanasikārādippakārehi, imehi vā yathāvuttakoṭṭhāsehi. Āropetvāti tilakkhaṇaṃ āropetvā.
“执取与舍弃”,意指对存有的执取与释放,即从生与死而言。“衰老与衰亡”,意指因年寿增长而趋入毁灭,即灭尽之义。“饮食”,意即以食为因,即作为色之缘的食。如金、铜等金属,与地、石等各别不同颜色与形状,不待业而生、依自性而成立的色,是为法性色。“七种”,指以七种方式、七种行相而观。“观”,指将各个部分赋予三相后而观、而遍察。
Ādānanikkhepanatoti bhavassa gahaṇavissajjanato, jātito, maraṇato cāti attho. Vayovuḍḍhatthagāmitoti vayasā vuḍḍhassa atthagāmibhāvato, atthaṅgamato icceva attho. Āhāratoti āhārahetu , rūpassa paccayabhūtaāhāratoti attho. Ayalohādibhūmipāsāṇādibhedaṃ vividhavaṇṇasaṇṭhānaṃ kammānapekkhaṃ sabhāvasiddhaṃ rūpaṃ dhammatārūpaṃ. Sattāti sattadhā sattahākārehi. Vipassatīti taṃ taṃ koṭṭhāsaṃ tilakkhaṇaṃ āropetvā vipassati sammasati.
依“于世间,执取负担为苦”之说,将执取蕴之负担就最初而言,故说“执取即结生”。又依“一切生于世间之众生,终将舍弃积聚之身”之说,将舍弃蕴之负担而言,故说“舍弃即死”。由“长寿者,活至百岁”之说,故说“以百岁为限”,于此,其或短或少则不可计量。凡在此中间的一切诸行,即在此执取与舍弃之间所生起的一切四大种与所造色的种种诸行。由于这是对色法遍察的方法,为将“无常”这一仅被把握的概念如理安立于心中,故有“何以故”等语。其中,“依生灭而转”,意即依生起之相与灭尽之相而转,即从无而生,生已即灭。“依变易而转”,意指相续的前后状态不相类似,他们如是说。那或许即是就百岁所限之色,说此遍察之意趣,即由老与死而变易之义。即使法的差别未曾有,状态的差别亦应承认。何以故?生时之状态非灭时之状态,此乃合理。即如所说:“由老与死二者,具足变易之性。”或者,此处所谓变易,即自性之消失;所谓刹那性,即暂时性;所谓无常,即对常的遮遣,为常性之无有。因无常法,正是以其自性,对认知者否定常性故。由于非是常,故为无常;诸行在生时是何状态,在住时并非彼状态,以此而可知。
‘‘Bhārādānaṃ dukhaṃ loke’’ti vacanato khandhabhārassa ādito gahaṇanti katvā ‘‘ādānanti paṭisandhī’’ti āha. ‘‘Sabbeva nikkhipissanti, bhūtā loke samussaya’’nti (dī. ni. 2.220; saṃ. ni. 1.186) pana vacanato khandhabhāranikkhepoti katvā ‘‘nikkhepananti cutī’’ti vuttaṃ. ‘‘Yo ciraṃ jīvati, so vassasata’’nti (dī. ni. 2.7; saṃ. ni. 1.145-146; a. ni. 7.74) vacanato tato ūnādhikabhāvo appamāṇanti vuttaṃ ‘‘ekaṃ vassasataṃ paricchinditvā’’ti. Etthantare sabbe saṅkhārāti etasmiṃ ādānanikkhepantare pavattā sabbe bhūtupādāyarūpappabhedā saṅkhārā. Rūpadhammesu hi idaṃ sammasanavidhānanti. ‘‘Aniccā’’ti gahitamattaṃ yuttito hadaye patiṭṭhāpanatthaṃ ‘‘kasmā’’tiādi vuttaṃ. Tattha uppādavayavattitoti uppajjanavasena, nirujjhanavasena ca pavattanato, ahutvā sambhavato hutvā vayūpagamanatoti attho. Vipariṇāmatoti santānassa purimuttaravisadisabhāvatoti vadanti. Taṃ vassasataparicchinne rūpe idaṃ sammasananti adhippāyeneva vuttaṃ siyā, jarāmaraṇena vipariṇāmetabbatoti attho. Asatipi dhammabhede avatthābhedo icchitabbo. Na hi uppādāvatthā eva bhaṅgāvatthāti yuttā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘jarāya ceva maraṇena cāti dvedhā pariṇāmapakatitāyā’’ti. Sabhāvavigamo eva vā ettha vipariṇāmo. Khaṇikatā tāvakālikatā. Niccasabhāvābhāvo eva niccapaṭikkhepo. Aniccadhammā hi teneva attano sabhāvena jānantānaṃ niccataṃ paṭikkhipanti nāma. Yato na niccanti aniccaṃ, uppādakkhaṇe yadavatthā saṅkhārā, na tadavatthā ṭhitikkhaṇeti avatthantarappattiyā ñāyati tesaṃ kilamanākāroti āha ‘‘ṭhitiyaṃ jarāya kilamantī’’ti, svāyamattho pākaṭajarāya veditabbo. Ye pana saṅkhārānaṃ ṭhitiṃ na sampaṭicchanti, tattha vattabbaṃ heṭṭhā vuttameva. Dhammānaṃ sabhāvo nāma duratikkamo jarānantaraṃ bhaṅgoti āha ‘‘jaraṃ patvā avassaṃ bhijjantī’’ti. Tasmāti yasmā uppādajarābhaṅgavasena saṅkhārānaṃ nirantarabādhatā, tato ca nesaṃ dussahatāya dukkhamatā, tissannaṃ dukkhatānaṃ, saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānatāya dukkhavatthutā, tasmā. Abhiṇha…pe… dukkhāti yojanā.
“由否定乐”——此即前文所述之理。其意是:愿它们不要到达住位,仅以正在生起的方式而转。所谓“已生”,即以此说明具足生时。为何又说“已达住者愿勿老”?难道住本身不就是老吗?的确如此,然而由老所带来的疲惫,在此是以老的概念而被把握的。愿勿坏灭,即希求常恒。即使是对一切法得自在的世尊,于此也无主宰之力,因为任何人都无法令诸法的自相改变。神变的境界,仅仅是令状态改变而已。诸行是空的,故于三处皆无主宰。因此,这一句是对所述原因的指称。空,即没有居住者、作者、受者、住持者,由此而说为空,并非无自性,不是某些人所假想的“自性空”。无主,即没有任何主宰者,以此显示决定无我。不自在,即没有如前所述的主宰之力。由否定我,即否定他人所假想的我。因为以“空”等词说明诸法没有外道所假想的我,而此处(不自在)则说明,由于诸法是从非我的自性所生,故不是我。
‘‘Sukhapaṭikkhepato’’ti idaṃ vuttanayameva. Ṭhitiṃ mā pāpuṇantu, uppajjamānākāreneva pavattantūti adhippāyo. ‘‘Uppannā’’ti iminā uppādakkhaṇasamaṅgitā vuttā. Ṭhānappattā mā jīrantūti kasmā vuttaṃ, nanu atthato ṭhiti eva jarāti? Saccametaṃ, jarāvasena pana yo kilamatho, so idha jarāggahaṇena gahitoti daṭṭhabbaṃ. Mā bhijjantūti niccataṃ āsīsati. Kassaci dhammissarassāpi bhagavato vasavattibhāvo natthi. Na hi lakkhaṇaññathattaṃ kenaci kātuṃ sakkā. Bhāvaññathattameva hi iddhivisayo. Suññā saṅkhārā tena tīsu ṭhānesu vasavattanākārena. Tasmāti vuttakāraṇaparāmasanaṃ. Suññatoti nivāsīkārakavedakaadhiṭṭhāyakavirahena tato suññato, na nissabhāvatoti ekaccaparikappitasabhāvasuññato. Assāmikatoti sāmibhūtassa kassaci abhāvato. Etena anattaniyataṃ dasseti. Avasavattitoti yathāvuttavasavattibhāvābhāvato. Attapaṭikkhepatoti paraparikappitassa attano paṭikkhipanato. ‘‘Suññato’’tiādinā hi dhammānaṃ bāhirakaparikappitaattaviraho vutto, iminā pana ataṃsabhāvato attā na hotīti.
707在此,以“生灭而转”等四种理由说为无常,以“屡屡逼迫”等四种理由说为苦,以“空”等四种理由说为无我——这是对于色法已经确立的三相。自己先前未能觉察,现在觉察之后而遍察,因此说“他将他们三相赋予彼处”。又因为他以执取和舍弃的方式遍察,所以说“将三相赋予色”。
707. Ettha ca ‘‘uppādavayavattito’’tiādinā catūhi kāraṇehi aniccā, ‘‘abhiṇhasampaṭipīḷanato’’tiādinā catūhi kāraṇehi dukkhā, ‘‘suññato’’tiādinā catūhi kāraṇehi anattāti rūpadhamme niruḷhaṃ lakkhaṇattayaṃ pubbe attanā asallakkhitaṃ sallakkhetvā sammasanto taṃ tattha āropetīti vuccati. Tathā panānena ādānanikkhepanavasena sammasitattā āha ‘‘rūpe tilakkhaṇaṃ āropetvā’’ti.
其中,因为把握无常相在先,而后把握苦相;或者把握苦相在先,而后把握无我相。而此处的无常相,在以色法的差别来显示时,应当从粗显的一面来说明。因此,首先以百岁为限来显示,将住立百岁者按“十岁或二十岁”等作划分,渐次乃至以拔举等部分而见到色的坏灭,由此赋予“无常、苦、无我”三相,从衰老、灭尽而遍察。为了说明此义,以“即彼百岁”等开始,依于坏灭而开示色的遍察方法。其中,因为最初此色法的差别是以粗显的方式被把握的,所以百岁并非以均等的部分来划分,又由于中年的状态如此,故于中年增长一岁。
Tattha ca yasmā aniccalakkhaṇaggahaṇapubbakaṃ dukkhalakkhaṇaggahaṇaṃ, dukkhalakkhaṇaggahaṇapubbakaṃ vā anattalakkhaṇaggahaṇaṃ. Aniccalakkhaṇañcettha rūpabhedena dassiyamānaṃ yathoḷārikato dīpetabbanti taṃ vassasataparicchedena paṭhamaṃ dassentena vassasataṃ ṭhitassa ‘‘dasa vā vīsati vā’’tiādinā vibhajitvā anukkamena yāvauddharaṇādikoṭṭhāsavasena rūpassa bhaṅgaṃ disvā tato ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’’ti tilakkhaṇāropanaṃ vayovuḍḍhatthaṅgamato sammasananti dassetuṃ ‘‘tameva vassasata’’ntiādinā vayavasena rūpassa sammasanavidhi āraddho. Tattha yasmā oḷārikavasenevāyaṃ ādito rūpabhedo gayhati, tasmā na vassasataṃ samakoṭṭhāsavasena vibhattaṃ, majjhimāvatthāya vā tathārūpattā majjhimavaye ekaṃ vassaṃ vaḍḍhitaṃ.
708以迟钝与多病为特征的十年,称为“迟钝十年”。其余类推。
708. Mandatābāhullena pavattaṃ vassānaṃ dasakaṃ mandadasakaṃ. Esa nayo sesesupi.
“Tadā”指第一个十年。“So”指此人。“Capalo”指因行为不定而轻浮,以此区别于愚昧的状态。因为他并非如第九个十年那样因愚昧而迟钝,而是由于轻浮。因此说“童子”。在第三个十年,由于肌肉丰满,肤色相应明净,故说“容色之圆满得以成就”。在第四个十年,骨骼与筋腱达到坚固,力量与体力亦得圆满。在第五个十年,青春的骄慢已远离,烦恼大多薄弱,智慧相应地变得极其明澈。于嬉戏的喜爱,即是嬉戏之乐。如同灯火的清净等依于灯盏等特定依处,在第五与第六个十年中,智慧依特定依处而有的衰退,也应如此理解。由于腰关节与颈关节的缘故,即使是矮小者也身体前倾,高大者更不必说。“前倾”是指因沉重而下垂。由于念与慧的远离而变得愚昧。因为无法以站立等方式承受身体重量,他多数时间躺着。
Tadāti paṭhame vassadasake. Soti puggalo. Capaloti anavaṭṭhitakiriyatāya taralo. Tena momūhabhāvato viseseti. Na hesa navamadasake viya momūhabhāvena mando, atha kho capalatāyāti. Tenāha ‘‘kumārako’’ti. Tatiye dasake maṃsapāripūriyā yathārahaṃ chavivaṇṇo vippasīdatīti āha ‘‘vaṇṇāyatanaṃ vepullaṃ pāpuṇātī’’ti. Catutthe dasake aṭṭhīnaṃ, nhārūnañca thirabhāvappattiyā balañca thāmo ca vepullaṃ pāpuṇāti. Pañcame dasake yobbanamadassa dūrībhāvena yebhuyyena kilesatanutāya paññā yathārahaṃ suvisadā hoti. Khiḍḍāya rati khiḍḍārati. Kapallikādinissayavisesena padīpassa suddhatādi viya nissayavisesena pañcamachaṭṭhadasakesu paññāya buddhihāniyo veditabbā. Purato pabbhāro hoti kaṭisandhigīvāsandhīnaṃ vasena rassassāpi, pageva dīghassa. Pabbhāroti ca garubhāvena palambako. Momūho hoti satipaññāvippavāsato. Sayanabahulova hoti ṭhānādivasena sarīrabhāraṃ vahituṃ asakkonto.
709“每三年”是约大多数情况而言。即使四年,也算作一个部分。也应理解为:将两百(年)分成两百个部分,依每一部分的方式说明。
709.Tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ vassānanti yebhuyyatāya vuttaṃ. Catuvassikopi hi eko koṭṭhāso hotīti. Dvisataṃ koṭṭhāse katvā ekekaayanavasenātipi veditabbaṃ.
“在雨季中生起的色”是说其关联。
Vassāne pavattarūpanti sambandho.
然而,彼雨季以两种方式圆满,并不像之前那样为四个月,故说“两个月”。此处用的是持续联系的业格。而且,彼雨季应理解为:沙瓦那月与跋陀罗月是雨季;阿说示月与迦剌底迦月是秋季;末伽始罗月与颇勒窭那月是冬季;磨祛月与颇罗俱那月是寒季;制呾罗月与吠舍佉月是春季;逝瑟吒月与阿沙荼月是夏季。如此依六月一组,分为六时。
Taṃ pana vassānaṃ dvidhā samattaṃ, na pubbe viya catumāsanti āha ‘‘dvemāsa’’nti. Accantasaṃyoge cetaṃ upayogavacanaṃ. So pana vassāno utu sāvaṇapoṭṭhapādamāsā, assayujakattikamāsā sarado, migasiraphussamāsā hemanto, māghaphaggunamāsā sisiro, cittavesākhamāsā vasanto, jeṭṭhāsaḷhamāsā gimho utūti veditabbo. Cha koṭṭhāse katvāti dasadasanāṭikāvasena cha koṭṭhāse katvā.
710710. 向前方行进,称为前进。以返回的方式行进,称为后退。向面前观看,称为前视。向各处来回观看,称为环视。手足的收缩,称为屈。手足的伸展,称为伸。
710. Abhimukhaṃ purato kamanaṃ abhikkamo. Paṭinivattanavasena kamanaṃ paṭikkamo. Āmukhaṃ lokanaṃ ālokanaṃ. Vividhaṃ ito cito ca lokanaṃ vilokanaṃ. Hatthapādānaṃ saṅkucanaṃ samiñjanaṃ. Āyamanaṃ pasāraṇaṃ.
“提脚时”指提起第二只脚之时。“脚的”指被提起的那只脚。“Omattā”指较七量更为低劣的量,因此说“迟缓”。“其他”指火界与风界。如同脚的提起得以完成,在生起的心等起色中,应当承认火界与风界在某一方面的优势,因为它们具有轻快的性质。也正因此,其他界的低劣,是由于具有沉重的性质。然而,由于与他们相关联,其余三种等起色便随他们而转起。在身表与语表的转起中,风界与地界的优势应视为这一义理的例证。在向前移动与向后移动中,如同提起时一样,有轻快性质的色转起,因此必须承认那两种界的优势,故说“同样在向前移动和向后移动中”。为了显示:如同在提起等动作中,由于轻快性质,后两种界的作用较多而其他界的作用较少;同样,在放下等三个动作中,由于沉重性质,前两种界的作用较多而其他界的作用较少,故说“在放下时”等。
Pāduddharaṇakāleti dutiyapāduddharaṇakāle. Pādassāti uddhaṭapādassa. Omattāti sattito hīnappamāṇā. Tenāha ‘‘mandā’’ti. Itarāti tejovāyodhātuyo. Yathā pādassa uddharaṇaṃ sijjhati, tathā pavattacittasamuṭṭhānarūpesu ekaṃsato tejovāyodhātūnaṃ adhimattatā icchitabbā sallahukasabhāvatāya tāsaṃ. Tato eva ca itarāsaṃ omattatā garusabhāvattā. Taṃsambandhattā pana sesaṃ tisamuṭṭhānarūpaṃ taggatikameva hoti. Kāyavacīviññattipavattiyaṃ vāyopathavīadhimattatā imassa atthassa nidassananti daṭṭhabbaṃ. Purato haraṇe, pacchato haraṇe ca uddharaṇe viya sallahukasabhāvarūpappavattīti tāsaṃyeva dvinnaṃ dhātūnaṃ adhimattatā icchitabbāti āha ‘‘tathā atiharaṇavītiharaṇesū’’ti. Yathā uddharaṇādīsu sallahukasabhāvattā pacchimānaṃ dvinnaṃ dhātūnaṃ kiccaṃ adhikaṃ hoti, itarāsaṃ hīnaṃ, evaṃ vossajjanādīsu tīsu garusabhāvattā purimānaṃ dvinnaṃ kiccaṃ adhikaṃ hoti, itarāsaṃ hīnanti dassento āha ‘‘vossajjane’’tiādi.
“彼所造色”指依止于那些界而生起的所造色。“就在此处”指正在提起之时,因此说“未到达向前移动时”。“如此”正是此意。“在彼处彼处”指在提起等的每一个部分中。“逐节逐节”等,是显示那些法在不同部分之间没有混杂。“发出嗒嗒声般”指如同发出嗒嗒声一样,由此显示它们转起刹那的短暂性。
Tadupādāyarūpānīti tā dhātuyo nissāya pavattaupādārūpāni. Etthevāti uddharaṇeyeva. Tenāha ‘‘atiharaṇaṃ appatvā’’ti. Itīti evaṃ. Tattha tatthāti tasmiṃ tasmiṃ uddharaṇādikoṭṭhāse. Pabbaṃpabbantiādi tesaṃ dhammānaṃ koṭṭhāsantarasaṅkarābhāvadassanaṃ. Taṭataṭāyantāti taṭataṭāyanti viya, tena nesaṃ pavattikkhaṇassa ittarataṃ dasseti.
711“Assa”意为观察的。“在木柴火把、草火把等中”指在木柴火把、草火把等之中。以“愚盲的人,你以为这是一整块、恒常、一直存在、单一的吗?”的意图,而说“这里有什么可爱的呢?”“这也是”指前面所说的,由于灯油与灯芯耗尽而灯熄灭的情形。“在指节与指节之间”指在以手指量度、称为指节的范围内,即指量所及的区域,这是其意。针对作为线的一部分、达到极微细状态的纤维,而说“然而,除了纤维之外”。
711.Assāti sammasanassa. Dārutiṇukkādīsūti dāruukkātiṇukkādīsu. ‘‘Kiṃ andhabāla ekaghanaṃ satataṃ sabbadābhāviṃ ekanti maññasī’’ti adhippāyenāha ‘‘kimettha manāpa’’nti. Idampīti yadidaṃ telavaṭṭikkhayena padīpassa apaññāyanaṃ vuttaṃ, idampi. Aṅgulaṅgulantareti aṅguliyā mitaṃ aṅgulanti aṅgulappamāṇe padeseti attho. Tantuno avayavalesabhūtaṃ paramasukhumabhāvappattaṃ aṃsuṃ sandhāyāha ‘‘aṃsuṃ pana muñcitvā’’ti.
“在那里”等,是喻义的配合。其中,虽不如所喻那般,喻中并无明显的时间差别,但应知:仅因“属于一分者不至另一分”,便成其为譬喻。或于譬喻中,“只要……直到……”这样的时间差别毕竟可得,因此在取用时,也可依时间差别来安立譬喻。
Tatthātiādi upamāsaṃsandanaṃ. Tattha kāmaṃ upameyye viya upamāyaṃ pākaṭo kālabhedo natthi, ekakoṭṭhāsagataṃ pana koṭṭhāsantaraṃ na pāpuṇātīti ettāvatā upamābhāvo veditabbo. Upamāyampi vā tāva yāvāti kālassa bhedamattā labbhatevāti tassā gahaṇe kālabhedavasenāpi upamā yojetabbā.
712前面以执持、放置等方式,将四相续色合聚而显示;现在则以食等起等方式,分解而显示,故说“将那色分解后”等。其中,“分解后”即分析后。或读作“拆散后”,意义相同。“食所成”指由食所生的。“饥饿”指憔悴。“疲惫”指困乏。“满足”指饱足。“丰盈”指因肉的增长而丰满,正因此是柔软的。“润滑”指因皮肤润滑而细滑,正因此是有触感的。
712. Pubbe ādānanikkhepādivasena catusantatirūpaṃ saṅgharitvā dassitaṃ, idāni āhārasamuṭṭhānādivasena bhinditvā dassento ‘‘tadeva rūpaṃ visaṅkharitvā’’tiādimāha. Tattha visaṅkharitvā vibhajitvā. ‘‘Visaṅgharitvā’’ti vā pāṭho, ayamevattho. Āhāramayanti āhārena nibbattaṃ. Jhattanti milātaṃ. Kilantanti khinnaṃ. Dhātanti tittaṃ. Pīṇitanti maṃsūpacayasampattiyā pīṇitaṃ. Tato eva mudu. Siniddhanti siniddhacchavitāya saṇhaṃ. Tato eva phassavantaṃ.
713“在热时生起的色”,是就因暑热而变热的色而说。“以冷季”,指以适宜的冷季。
713.Uṇhakāle samuṭṭhitaṃ rūpanti uṇhasantāpena santattaṃ rūpaṃ sandhāyāha. Sītautunāti sappāyena sītautunā.
714714.“依处门”是指依于名为“处”的门。为简别业门,故取“处”而言。“于身门”即于净色身门。所谓“意门”,乃指伴随转向而生起的有分。因其为所依之故,以“依于所依”的惯用语,而约心所依处说为“于意门”,即意门生起之处。
714.Āyatanadvāravasenāti āyatanasaṅkhātadvāravasena. Kammadvāranivattanatthaṃ āyatanaggahaṇaṃ. Kāyadvāreti pasādakāyadvāre. Manodvāraṃ nāma sāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ. Tassa nissayabhāvato hadayavatthuṃ sandhāya nissitavohārena ‘‘manodvāre’’ti vuttaṃ, yattha manodvāruppatti.
715715.“依喜俱与忧俱”是指依于喜俱或忧俱之人,或依于喜俱或忧俱之时。
715.Somanassitadomanassitavasenāti somanassitadomanassitapuggalavasena, somanassitadomanassitakālavasena vā.
“此义”,即今将宣说的、诸行极度短暂的刹那性这一意义。
Ayamatthoti ayaṃ idāni vuccamāno saṅkhārānaṃ atiittarakhaṇatāsaṅkhāto attho.
命,指命根。苦乐,指苦受与乐受。舍受也因可意、不可意的状态而包含在苦乐之中。自身,是指除命、受、识以外的其余诸法。也有说是‘想’的。‘唯’,指依自性恒常的状态,或不混杂。与一心俱行,即与一一心俱行。‘刹那迅速流转’,是说依前述之理,因为与一心俱刹那,所以命等的刹那极为迅速、极为短暂地流转。
Jīvitanti jīvitindriyaṃ. Sukhadukkhāti sukhadukkhavedanā. Upekkhāpi hi sukhadukkhāsu eva antogadhā iṭṭhāniṭṭhabhāvato. Attabhāvoti jīvitavedanāviññāṇāni ṭhapetvā avasiṭṭhadhammā vuttā. Saññāti keci. Kevalāti attanā niccabhāvena vā avomissā. Ekacittasamāyuttāti ekekena cittena sahitā. Lahuso vattate khaṇoti vuttanayena ekacittakkhaṇikatāya lahuko atiittaro jīvitādīnaṃ khaṇo vattati.
八万四千劫,指数目为八万四千的劫,这是表示极相续的对格用法。而‘劫’是依通名而用的单数。‘Marū’指诸天。‘以二心俱住’,是说他们纵然长寿,也不以二心相俱而存在。此即是说:在他们的相续中,命等也不与二心俱在,因为与一心俱生者便与彼心同灭,而不持续至第二心。
Cullāsītisahassāni kappanti caturāsītisahassaparimāṇaṃ kappaṃ, accantasaṃyoge etaṃ upayogavacanaṃ. Kappanti ca sāmaññavasena ekavacanaṃ. Marūti devā. Dvīhi cittehi samohitāti evaṃ cirajīvinopi te dvīhi cittehi sahitā hutvā na tiṭṭhanti. Idaṃ vuttaṃ hoti – tesampi santāne jīvitādīni dvīhi cittehi saha na tiṭṭhanti, ekena cittena saha uppannāni teneva saha nirujjhanato yāva dutiyā na tiṭṭhantīti.
‘于死者已灭者’,即应说为与死者之死心俱灭的那些蕴。‘或于此处住立者’,即在此流转中住立、持续者,由达到破坏而灭的那些蕴。它们一切皆相似,一切都同一类似,已灭去而不复结生,因为不再回来而结生无有,故而去。正如这死蕴不再生起,先前的诸蕴也是如此。因此说众生的寿命仅为一心刹那,这就是意趣。
Ye niruddhā marantassāti cavantassa sattassa cuticittena saddhiṃ niruddhāti vattabbā ye khandhā. Tiṭṭhamānassa vā idhāti ye vā idha pavattiyaṃ tiṭṭhantassa dharantassa bhaṅgappattiyā niruddhakkhandhā. Sabbepi sadisā te sabbepi ekasadisā atthaṅgatā appaṭisandhikā puna āgantvā paṭisandhānābhāvena vigatā. Yathā hi cutikkhandhā na nibbattanti, evaṃ tato pubbepi khandhā. Tasmā ekacittakkhaṇikaṃ sattānaṃ jīvitanti adhippāyo.
“无间坏灭者”,是指那些诸行无间即坏灭、已灭。“未来当坏灭者”,是指那些诸行于未来当坏灭,以其破坏性而将坏灭。“于其间已灭者”,是指那些诸行在过去与未来之间,即达到现在后已灭、已坏灭者。“其相无有差别”:此三种坏灭者的相状,无有差别、无有不同。
Anantarā ca ye bhaggāti ye saṅkhārā anantarameva bhaggā niruddhā. Ye ca bhaggā anāgateti ye ca saṅkhārā anāgate bhaggā bhañjanasīlā bhijjissanti. Tadantarā niruddhānanti tesaṃ atītānāgatānaṃ antarā vemajjhe paccuppannataṃ patvā niruddhānaṃ bhaggānaṃ. Vesamaṃ natthi lakkhaṇeti tesaṃ tividhānampi bhaṅgalakkhaṇanimittaṃ visamatā visadisatā natthi.
“不以未生之心为生”:并非因未生起的心而说为生,而是名为不生。以现在、正在转起的心而活,名为正活。“由心坏灭,世间为死”:如同死心一般,一切种种心因其坏灭,此世间于胜义上即名为死,因为已灭者不再结生。然而,有依于胜义的施设:依于彼彼存在、有所依处的心,而说“帝须活”“弗沙活”等语,其转起的所缘只是相续施设,在此,于胜义中即是胜义本身。正如所说:“名与姓不衰老”。
Anibbattenana jātoti anuppannena cittena jāto na hoti, ajāto nāma hoti. Paccuppannena vattamānena cittena jīvati jīvamāno nāma hoti. Cittabhaṅgā mato lokoti cuticittassa viya sabbassapi tassa tassa cittassa bhaṅgappattiyā ayaṃ loko paramatthato mato nāma hoti niruddhassa appaṭisandhikattā. Evaṃ santepi paññatti paramatthiyā yāyaṃ taṃ taṃ santaṃ sanissayaṃ cittaṃ upādāya ‘‘tisso jīvati, phusso jīvatī’’ti evaṃ vacanappavattiyā visayabhūtā santānapaññatti, sā ettha paramatthiyā paramatthabhūtā. Tathā hi vadanti ‘‘nāmagottaṃ na jīratī’’ti (saṃ. ni. 1.76).
“已坏灭者无归藏”:那些已坏灭者,不归于任何藏处,唯归于无有。未来并无积聚,他们不会由此从积聚而来至现在的状态。“已生者”,即已得自体、属于现在者,他们亦如置于针尖的芥子而安住。正如针直立时,抛出的芥子仅触及针尖便消失、不止住,诸行也是如此——生已即坏灭,他们无有安住。
Anidhānagatā bhaggāti ye bhaggā, na te katthaci nidhānaṃ gatā, atha kho abhāvameva gatā. Puñjo natthi anāgate yato āgaccheyyuṃ vattamānabhāvaṃ. Nibbattā yepīti ye paṭiladdhattabhāvā paccuppannā, tepi āragge sāsapūpamā tiṭṭhanti. Yathā nāma sūciyaṃ ṭhitāyaṃ sāsapo khitto tassā sikhaṃ phuṭṭhamatto vigacchati na tiṭṭhati, evaṃ saṅkhārā uppajjitvā bhijjanti, na tesaṃ avaṭṭhānaṃ atthīti.
‘于他们,坏灭为前导’,意即:对于所生起之法,坏灭已先被确立,是一向决定、无有退转的。这就是它的含义。‘旧者’,指先前、过去者。
Bhaṅgonesaṃ purakkhatoti tesaṃ nibbattadhammānaṃ bhaṅgo nāma purato eva kato, ekaṃsabhāvī na apasakkatīti attho. Purāṇehīti purimakehi atītehi.
‘由不可见故’,意即不可被见。‘来者’,即到来。‘生起’一词,也正是说并非从任何积聚之处而来。‘坏灭者去不可见’,即坏灭者亦无所去之处,故而全然不可见,唯归于无。于此举喻:‘如电光生起……灭去’。
Adassanatoti apassitabbato. Āyantīti āgacchanti. ‘‘Uppajjantī’’ti imināpi kutoci rāsito āgamanābhāvamevāha. Bhaggā gacchantudassananti bhaggāpi katthaci upagamanābhāvato sabbena sabbaṃ adassanaṃ abhāvameva gacchanti. Tattha nidassanamāha ‘‘vijjuppādo…pe… vayanti cā’’ti.
716716. ‘自坏劫起始而生起之色’,以此表明其自身即具有生起的法性,故依义而名为‘法性色’。在铁等之中,铁指黑铁。金属有四种:生金属、凡夫金属、人造金属与杂金属。其中,铁、银、金、锡、铅、铜、钻石,这是七种生金属。龙鼻金属属于凡夫金属。青铜、环金属、黄铜,这是三种人造金属。孔雀石等属于杂金属。在这些当中,铜与钻石,这两种生金属以及其余一切,在这里总称为‘金属’。锡即白锡。铅即黑锡。金有矿生、液炼等不同种类。珍珠即海珍珠等。宝石,除了琉璃、红宝石、杂宝石之外,其余一切宝石种类均属此类。琉璃是竹色宝石。螺即海螺。石即黑石、黄石等所有被认可为宝的石类。珊瑚有圆珊瑚、穿孔珊瑚。红宝石即红色宝石。杂宝石即杂色宝石。地等即显而易见。‘彼有此’,即那位瑜伽行者具有此法性色。
716.‘‘Vivaṭṭakappato paṭṭhāya uppajjanakarūpa’’nti iminā sayameva uppajjanakadhammatāya ‘‘dhammatārūpa’’nti anvatthanāmataṃ dasseti. Ayalohādīsu ayo nāma kāḷalohaṃ. Lohaṃ nāma jātilohaṃ vijātilohaṃ kittimalohaṃ pisācalohanti catubbidhaṃ. Tattha ayo rajataṃ suvaṇṇaṃ tipu sīsaṃ tambalohaṃ vekantakalohanti imāni satta jātilohāni. Nāganāsikalohaṃ vijātilohaṃ. Kaṃsalohaṃ vaṭṭalohaṃ hārakūṭanti tīṇi kittimalohāni. Morakkhakādi pisācalohaṃ. Tattha tambalohaṃ vekantakanti imehi dvīhi jātilohehi saddhiṃ sesaṃ sabbampi idha ‘‘loha’’nti gahitanti. Tipūti setatipu. Sīsanti kāḷatipu. Suvaṇṇaṃ ākaruppannarasaviddhādibhedaṃ. Muttā sāmuddikamuttādi. Maṇīti veḷuriyalohitaṅgamasāragallāni ṭhapetvā avaseso sabbo maṇiviseso. Veḷuriyo vaṃsavaṇṇamaṇi. Saṅkho sāmuddikasaṅkho. Silāti kāḷasilāpaṇḍusilādibhedā sabbāpi ratanasammatasilā. Pavāḷaṃ nāma vaṭṭumaṃ viddhamaṃ. Lohitaṅgaṃ rattamaṇi. Masāragallaṃ kabaramaṇi. Bhūmiādayo pākaṭāva. Tadassāti taṃ dhammatārūpaṃ assa yogino.
“嫩叶之色”:指与芒果等树的嫩叶同色。“同类色相续”:指以色等为相似同分而相续的色流。“令相续不断”:指以因果次第的关联方式而生起。
Taruṇapallavavaṇṇanti ambādīnaṃ taruṇapallavena samānavaṇṇaṃ. Sabhāgarūpasantatinti vaṇṇādinā samānabhāgaṃ rūpasantānaṃ. Anuppabandhāpayamānanti hetuphalaparamparāya sambandhanavasena pavattanti.
“Soti”:指瑜伽行者。“Tanti”:指无忧树叶。“Pariggahetvā”:指以智慧分析、确定后而把握。“Iminā nayena”:即依此就无忧树叶所阐述的方法。一切如铁、铜等类别的法性色也是如此,因为它在冷季是冷的,在热季因太阳热力而变得更热。其中,以冷的状态而生起的色,不会变为热;以热的状态而生起的色,不会变为冷。应如此结合理解:就在那里,它咯吱作响地碎裂等。
Soti yogī. Tanti asokarukkhapaṇṇaṃ. Pariggahetvāti ñāṇena paricchijja gahetvā. Iminā nayenāti iminā asokapaṇṇe vuttena nayena. Sabbampi ayalohādibhedaṃ dhammatārūpaṃ. Tampi hi sītakāle sītalaṃ, uṇhakāle sūriyasantāpena uṇhataraṃ hoti. Tattha sītabhāvena pavattaṃ rūpaṃ uṇhaṃ uṇhabhāvena pavattaṃ rūpaṃ sītaṃ na pāpuṇāti. Tattha tattheva taṭataṭāyantaṃ bhijjatītiādinā yojetabbaṃ.
无色七法思惟论释
Arūpasattakasammasanakathāvaṇṇanā
717“Kalāpatoti”:是指从无色法聚的角度而言。
717.Kalāpatoti arūpadhammakalāpato.
因为于此,触等五法是一切心生起的共法,极为明显且易于了知,所以为了显示它们而说:“kalāpatoti 即触等五法”。其关联为:这些在思惟中生起的触等五法,悉皆灭尽。
Yasmā tattha phassapañcamakā dhammā sabbacittuppādasādhāraṇā supākaṭā, suviññeyyā ca, tasmā tesaṃ vasena dassento ‘‘kalāpatoti phassapañcamakā dhammā’’ti āha. Ye ime sammasane uppannā phassapañcamakā dhammā, sabbe te vinaṭṭhāti sambandho.
“Pavattaṃ cittanti”:指依七处而思惟所转起的心。“Sammasantoti”:指总合而把握、思惟者。“Taṃ yuttataranti”:是说在圣种经中所说更为合适,因为以色七法思惟为近因、更为显著,且一并把握而思惟的缘故。再者,由于色七法思惟是在色法中特别令密集分离而生起的,以之为所缘的无色思惟,便特别能生起对无常等相的透彻通达,因此更为合适;而非以未曾有等思惟为所缘而生起的。若那样的话,业处就会总是全新的,因为舍弃了先前所把握的思惟所缘,而执取其他思惟所缘。“Sesānipīti”:指从双对思惟等开始的其余思惟。“Tenevāti”:即依圣种经所说的方法。
Pavattaṃ cittanti sattasu ṭhānesu sammasanavasena pavattaṃ cittaṃ. Sammasantoti ekajjhaṃ gahetvā sammasanto. Taṃ yuttataranti taṃ ariyavaṃsakathāyaṃ vuttaṃ yuttataraṃ āsannabhāvena vibhūtataraṃ rūpasattake sammasanaṃ saha gahetvā sammasanassa vuttattā. Apica rūpasattake sammasanassa rūpadhammesu sātisayaṃ ghanavinibbhogaṃ katvā pavattattā tabbisayaṃ arūpasammasanaṃ sātisayaṃ aniccādilakkhaṇappaṭivedhāya sampavattatīti taṃ yuttataraṃ, na pana apubbakesādisammasanaṃ katvā tabbisayaṃ pavattitaṃ. Tathā sati kammaṭṭhānaṃ navaṃ navaṃ eva siyā, pubbe gahitaṃ sammasanavisayaṃ chaḍḍetvā aññassa sammasanavisayassa gaṇhanato. Sesānipīti yamakato sammasanādīnipi. Tenevāti ariyavaṃsakathānayeneva.
718718. “Tampi cittanti”:指依执取与放置而作思惟所生起的心,也是以心为首而说的。此理遍于一切处。所谓“双对思惟”(yamakato sammasati),是缘于名色法,以成对的方式运作思惟。因为此人先前虽已依色七法思惟而安住,现在又依执取、放置等方式思惟后,方才思惟彼。刹那思惟等中,也是这个道理。
718.Tampi cittanti ādānanikkhepato sammasanavasena pavattacittuppādampi. Cittasīsena hi niddeso. Esa nayo sabbattha. Yamakato sammasati nāma nāmarūpadhamme ārabbha yugaḷavasena sammasanassa pavattanato. Ayañhi pubbe rūpasattakavasena sammasitvā ṭhitopi idāni ādānanikkhepādivasena sammasitvāva taṃ sammasati. Khaṇikato sammasanādīsupi eseva nayo.
719“Etampīti”即这第四思惟心。“Paṭhamacittanti”指依执取与放置等方式思惟色的心,也就是所谓的执取色之心。由于通过思惟已思惟的心,使它们的刹那性得以显明,因此这种思惟被称为“刹那思惟”。
719.Etampīti etaṃ catutthasammasanacittampi. Paṭhamacittanti ādānanikkhepādivasena rūpaṃ sammasitacittaṃ, yaṃ rūpapariggāhakacittanti adhippetaṃ. Sammasitasammasitacittasammasanena tesaṃ khaṇikabhāvassa vibhāvanato idaṃ sammasanaṃ ‘‘khaṇikato sammasana’’nti vuttaṃ.
720而且,这种思惟由于能产生多种思惟的次第,当它被倍增时,便称为“次第思惟”。“Vaṭṭeyyāti”指可能发生。若那样的话,修行就会只专注于次第思惟,既不能助益根本业处,也不成等至行。而且,因为仅凭这些,色法与无色法中的无常等相就已充分显明,所以说“直到第十心思惟……应安立”。“Ṭhapetabbanti”是为了显示次第思惟的界限,即不应以第十一心思惟第十二心,并非显示从此思惟退转。因此,再执取色后,仍应致力于修行,直到第十心思惟。“Vuttanti”指在《圣种经》中所说。
720. Idameva ca sammasanaṃ diguṇitaṃ anekasammasanapaṭipāṭisambhavato ‘‘paṭipāṭito sammasana’’nti vuttaṃ. Vaṭṭeyyāti sambhaveyya. Tathā sati paṭipāṭisammasanapasutā eva bhāvanā siyā, na mūlakammaṭṭhānupakārī, na cāyaṃ samāpatticāro. Yasmā ca tattakena rūpadhammesu, arūpadhammesu ca aniccādilakkhaṇāni suṭṭhu vibhūtāni honti, tasmā vuttaṃ ‘‘yāva dasamacittasammasanā…pe… ṭhapetabba’’nti. Ṭhapetabbanti ca na ekādasamaṃ dvādasamena sammasitabbanti paṭipāṭito sammasanassa paricchedadassanaparaṃ, na tato sammasanato oramanadassanaparaṃ, tasmā punapi rūpaṃ pariggahetvā yāva dasamacittasammasanā bhāvanamanuyuñjateva. Vuttanti ariyavaṃsakathāyaṃ vuttaṃ.
721“没有单独的思惟方法”是指,除了无常等作意之外,并没有其他别的观作意。而这里所说的观,是以镇伏见等为目的的“破除见”等。为了显示正是由于观的转起差别,破除见等才得以成就,而说“然而那……”等。其中,“众生想”是指生起“有众生”的想法。也有人说那是与微弱的我见俱行的想。“以破除众生想的心”是指,以镇伏众生想而生起的心,此时见不生起;因为以想颠倒为因所生的心颠倒和见颠倒,由于想颠倒的消失而不生起。所谓慢,若是以见为依、能令人堕恶趣的,当见被镇伏时,它即被镇伏;当见被断除时,它即被断除,因此说“见被破除……慢不生”。当慢被镇伏时,能阻止爱的转起,因为爱只于可意境转起,所以说“慢被根除……爱不生”。这里的爱指微细的欲求,所以说“爱……被遍尽”。
721.Visuṃ sammasananayo nāma natthīti aniccādimanasikāravinimutto añño vipassanāmanasikāro natthi. Vipassanāya ca diṭṭhiādivikkhambhanā idha diṭṭhiugghāṭanādayoti adhippetā. Vipassanāya eva hi pavattivisesena diṭṭhiugghāṭanādayo ijjhantīti dassento ‘‘yaṃ paneta’’ntiādimāha. Tattha sattasaññāti sattā atthīti uppajjanakasaññā. Dubbalāya attadiṭṭhiyā sahagatasaññātipi vadanti. Sattasaññaṃ ugghāṭitacittenāti sattasaññāya vikkhambhanavasena pavattacittena diṭṭhi nuppajjati, saññāvipallāsahetuuppajjanakā cittadiṭṭhivipallāsā tadabhāvena hontīti. Māno nāma yo diṭṭhūpanissayo apāyagamanīyo, so diṭṭhiyā vikkhambhitāya vikkhambhito eva hoti, diṭṭhiyā samucchinnāya samucchijjanatoti āha ‘‘diṭṭhiugghāṭita…pe… māno nuppajjatī’’ti. Māno vikkhambhiyamāno taṇhāya pavattiṃ nivāreti, abhimatavisayesu eva taṇhāya pavattanatoti vuttaṃ ‘‘mānasamugghāṭita…pe… taṇhā nuppajjatī’’ti. Taṇhāti idha sukhumā nikanti adhippetāti āha ‘‘taṇhāya…pe… pariyādinnā nāma hotī’’ti.
这便是现在所说的观察方法。
Ayaṃ nayoti idāni vuccamāno sammasanavidhi.
“我的观”:对于这种也被执取为“我的”之观,有一个作为主人的“我”被执取,因此这是见执。所以说:“对于执取者而言,确实没有所谓破除见这回事。”虽然此人因证得见清净与度疑清净而具有清净的见,但由于尚未被圣道断除,且依于不粗的见,所以这样说。
Mama vipassanāti imassāpi attaniyasaññitāya vipassanāya sāmibhūto attā parāmasīyatīti diṭṭhigāhatāti tathā ‘‘gaṇhato hi diṭṭhisamugghāṭanaṃ nāma na hotī’’ti vuttaṃ. Kāmañcāyaṃ diṭṭhivisuddhikaṅkhāvitaraṇavisuddhisamadhigamena visuddhadiṭṭhiko, maggena pana asamugghāṭitattā anoḷārikāya ca diṭṭhiyā vasenevaṃ vuttaṃ.
“善妙”指正确地。“令心悦意”是修饰动作的,意为令心增长的方式。这两者都说明了对观所缘所起的增上慢。因此说:“确实没有所谓破除慢这回事。”
Suṭṭhūti sammā. Manāpanti ca kiriyāvisesanaṃ, manavaḍḍhanākārenāti attho. Ubhayenāpi vipassanāvisayaṃ adhimānamāha. Tena vuttaṃ ‘‘mānasamugghāṭo nāma na hotī’’ti.
“我能观”这一说法,通过显示其能力,结合于殊胜的功德,表明了观的乐味——即“我能观心”。因此,所谓“我唯以观度时”,便是对观随生乐味的连结。
Vipassituṃ sakkomīti tattha samatthatāpadesena guṇavisesayogato vipassanāya assādetabbatā dassīyati, cittaṃ vipassituṃ sakkomi. Tasmā vipassanto eva kālaṃ vītināmessāmīti vipassanaṃ assādentassāti yojanā.
因为这里所谓的“断除邪见”特别由无我随观成就,所以为了显示此义,在宣说了“若诸行”等无我随观的方法之后,又由于以无我随观者,为了助成这一随观,也必须以无常与苦随观诸行,故说“以成已还灭之义”等。
Yasmā diṭṭhisamugghāṭanaṃ nāmettha visesato anattānupassanāya hoti, tasmā taṃ dassentena ‘‘sace saṅkhārā’’tiādinā anattānupassanāvidhiṃ vatvā yasmā pana anattato anupassantena saṅkhārā aniccatopi dukkhatopi anupassitabbā eva tadupabrūhanato, tasmā ‘‘hutvā abhāvaṭṭhenā’’tiādi vuttaṃ.
因为所谓“断除慢”是由无常随观成就。对于见到诸行刹那刹那坏灭的人,慢又从何处可得其隙?诚如经说:“应修习无常想,以断除我慢。”
Yasmā mānasamugghāṭanaṃ nāma aniccānupassanāya hoti. Khaṇe khaṇe bhijjanake saṅkhāre passantassa kuto mānassa avasaro. Aniccasaññā bhāvetabbā asmimānasamugghāṭāyāti hi vuttaṃ.
所谓“欲乐的耗尽”,正是由苦随观来完成的。因为对于如实见到诸行自性是苦、所依是苦的行者,在那苦处,连一丝一毫的喜爱也不会生起。如果随观乐味,贪爱才会在那里生起。其余的部分,与无我相中所说的方法相同。而这里的简要含义是:当依前面所说的方法,次第修习遍作观的行者,其无我随观锐利、有力、明净地现起时,其余两种随观也随之而行,那时他便成就了“断除邪见”。因为一切邪见都以我见为根本,而无我随观正是我见的直接对立面。
Yasmā nikantipariyādānaṃ nāma dukkhānupassanāya hoti. Na hi sabhāvato, dukkhavatthuto ca dukkhabhūte saṅkhāre passantassa tattha īsakampi abhirato hoti. Assādānupassino hi tattha taṇhā uppajjeyya. Sesaṃ anattalakkhaṇe vuttanayameva. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – vuttanayena paṭipāṭito sammasanaṃ pasutassa yogino yadā anattānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā, tadānena diṭṭhiugghāṭanaṃ kataṃ hoti. Attadiṭṭhimūlikā hi sabbā diṭṭhiyo. Anattānupassanā ca attadiṭṭhiyā ujupaṭipakkhā.
而当无常随观锐利、有力、明净地现起时,其余两种随观也随之而行,那时他便成就了“断除慢”。因为在执取常的观念下,慢的虚诳语便会生起,如同巴卡梵天所说的“这是常的,这是恒久的”之类。而无常随观正是执取常的直接对立面。
Yadā pana aniccānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā , tadānena mānasamugghāṭanaṃ kataṃ hoti. Sati hi niccagāhe mānajappanā ‘‘idaṃ niccaṃ, idaṃ dhuva’’ntiādinā (ma. ni. 1.501) bakabrahmuno viya. Aniccānupassanā ca niccagāhassa ujupaṭipakkhā.
而当苦随观锐利、有力、明净地现起时,其余两种随观也随之而行,那时他便成就了“欲乐的耗尽”。因为当乐想存在时,便有贪爱的执取,而苦随观正是欲乐的直接对立面。如此,这三种随观依其作用的不同,而有断除邪见等功用。因此说道:“如是,此观各自住于其自所缘境。”因为随观各随其宜而发挥各自的作用,这即是住于自所缘境,所以其意旨是:不应说没有各别的遍作观方法。
Yadā pana dukkhānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā, tadānena nikantipariyādānaṃ kataṃ hoti. Sati hi sukhasaññāya taṇhāgāhova, dukkhānupassanā ca nikantiyā ujupaṭipakkhā. Evaṃ tissannaṃ anupassanānaṃ kiccavisesavasena diṭṭhiugghāṭanādīni honti. Tena vuttaṃ ‘‘iti ayaṃ vipassanā attano attano ṭhāneyeva tiṭṭhatī’’ti. Anupassanānaṃ yathārahaṃ sakakiccakaraṇañhi sakaṭṭhāneyeva ṭhānaṃ, tasmā visuṃ sammasananayo natthīti na vattabbanti adhippāyo.
722“以一切行相”:不像这里那样只说一部分,而应从一切行相、自性以及作用上无余地说。“即在此”:是指在遍知审察中。因为这里只有一部分随观能获得,所以说“通达一部分”;然而那些随观,他自己会随后从自性上显示出来。“其对立法”:是指这里所生起的随观,能断除、镇伏其对立法,即常想等。
722.Sabbākāratoti idha viya ekadesena avatvā sabbākārato sarūpato, kiccato ca anavasesato vattabbā. Idhevāti tīraṇapariññāyameva. Ekaccānaṃyevettha anupassanānaṃ paṭilābhoti āha ‘‘ekadesaṃ paṭivijjhanto’’ti, tā pana sayameva sarūpato dassessati . Tappaṭipakkhe dhammeti yā anupassanā idha sambhavanti, tāsaṃ paṭipakkhe dhamme niccasaññādike pajahati vikkhambheti.
“坏灭随观”是指对诸行刹那坏灭的随观。“修习”是指增长。“密集想”是指依相续、聚集、作用、所缘等而执取为单一。他们说“坏灭随观”即是“成已还灭之随观”。以那智慧将密集分解后,见到“无常即坏灭之义”,这就是坏灭随观。从坏灭随观开始,它达到圆满,即是断除密集想,在此之前由于不圆满,故不断除。在其他处也是如此,即应知在遍知断除与遍知审察中,观智的圆满与不圆满。现见与推论地见到诸行的坏灭后,心只倾向于那坏灭即灭尽,这是衰灭随观,以此断除造作积聚。因为对于那为了什么、以什么而造作积聚的转起,其心不倾向于贪爱。因此说:“修习衰灭随观者,断除造作积聚。”见到已生者以老、死两种方式变异,或依色七法等所把握者,见到其从各各分际之后成为别异,这是变异随观,以此断除恒常想、坚固执取。
Khayānupassananti saṅkhārānaṃ khaṇabhaṅgānupassanaṃ. Bhāventoti vaḍḍhento. Ghanasaññanti santatisamūhakiccārammaṇānaṃ vasena ekattaggahaṇaṃ. Khayānupassananti hutvā abhāvānupassananti vadanti. Yāya paññāya ghanavinibbhogaṃ katvā ‘‘aniccaṃ khayaṭṭhenā’’ti (paṭi. ma. 1.48) passati, sā khayānupassanā. Bhaṅgānupassanato paṭṭhāya tassā pāripūrīti ghanasaññāya pahānaṃ hoti, tato pubbe aparipuṇṇatāya taṃ na hoti. Evamaññatthāpīti paripuṇṇāparipuṇṇatā pahānatīraṇapariññāsu vipassanāpaññāya daṭṭhabbā. Paccakkhato, anvayato ca saṅkhārānaṃ bhaṅgaṃ disvā tattheva bhaṅgasaṅkhāte nirodhe adhimuttatā vayānupassanā, tāya āyūhanaṃ pajahati. Yadatthaṃ, yāya ca āyūhati, tasmiṃ pavatte taṇhāya cassa cittaṃ na namatīti. Tena vuttaṃ ‘‘vayānupassanaṃ bhāvento āyūhanaṃ pajahatī’’ti. Jātassa jarāmaraṇehi dvidhā pariṇāmadassanaṃ, rūpasattakādivasena vā pariggahitassa taṃtaṃparicchedato paraṃ aññabhāvadassanaṃ vipariṇāmānupassanā, tāya dhuvasaññaṃ thirabhāvagahaṇaṃ pajahati.
无相观等,即是无常随观等。所谓“相”,是指在对相续和聚合生起单一想时,由于诸行在时间间隔中持续存在、以及具有恒常性,而仅呈现为如同有分量的个体,以区分其各自作用的方式被执取。“愿”是指对乐的希求,或由贪等所生的愿求,实质上即是依于渴爱而对诸行的倾向。“执著”是指对自我的执著。因为以这些相、愿等为对立面,无常随观等才被称为无相等名称,所以应当了知,如同常想等应由无常随观等断除一样,执取相等正是其对立面。了知色等所缘后,见到缘取该所缘之心的坏灭,了知“唯有诸行在坏灭,诸行的死灭,并无其他任何东西”,依坏灭而执取空之后生起的观,以及那于诸法上的观,即是增上慧法观,以此断除依于常、坚实等执取而生的、伴有渴爱的邪见执著。所谓如实现智,是指见有缘的名色。以此断除诸如“我于过去世是否存在”等,以及“世间由自在天所生”等类的痴执。依怖畏现起而生起的、于一切有等中见过患的智,是过患观,以此由于不见任何依止、所依处,而断除依止执著及如此生起的渴爱。作为解脱诸行的方法的审察智,是审察观,以此断除因于无常等未审察而成为审察之对立面的无明。行舍智与随顺智是转向观。因为依于此,心对于一切诸行,犹如荷叶上的水珠一般,退缩、回缩,所以以此断除结缚执著,即欲结等烦恼的生起。无常随观等七种观,下文将详细解释其义,且后面会加以注释,故此处未说。
Animittānupassanādayo aniccānupassanādayo eva. Nimittanti santatiyaṃ, samūhe ca ekattasaññāya gayhamānaṃ kālantarāvaṭṭhāyibhāvena, niccabhāvena ca saṅkhārānaṃ sakiccaparicchedatāya saviggahaṃ viya upaṭṭhānamattaṃ. Paṇidhinti sukhapatthanaṃ, rāgādipaṇidhiṃ vā, atthato taṇhāvasena saṅkhāresu ninnataṃ. Abhinivesanti attābhinivesaṃ. Etesañhi nimittādīnaṃ paṭipakkhabhāvena aniccānupassanādayo animittādināmehi vuttāti aniccānupassanādīhi pahātabbā niccasaññādayo viya nimittaggāhādayova paṭipakkhāti daṭṭhabbā. Rūpādiārammaṇaṃ ñatvā tadārammaṇassa cittassa bhaṅgaṃ disvā saṅkhārā eva bhijjanti, saṅkhārānaṃ maraṇaṃ, na añño koci atthīti bhaṅgavasena suññataṃ gahetvā pavattā vipassanā adhipaññā ca sā dhammesu ca vipassanāti adhipaññādhammavipassanā, tāya niccasārādiādānavasena pavattaṃ abhinivesaṃ sataṇhaṃ diṭṭhiṃ pajahati. Yathābhūtañāṇadassanaṃ nāma sappaccayanāmarūpadassanaṃ. Tena ‘‘ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhāna’’nti (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) evamādikaṃ, ‘‘issarato loko sambhavatī’’ti evamādikañca sammohābhinivesaṃ pajahati. Bhayatupaṭṭhānavasena uppannaṃ sabbabhavādīsu ādīnavadassanañāṇaṃ ādīnavānupassanā, tāya kassacipi ālayanissayaadassanato ālayābhinivesaṃ tathāpavattaṃ taṇhaṃ pajahati. Saṅkhārānaṃ muñcanassa upāyabhūtaṃ paṭisaṅkhāñāṇaṃ paṭisaṅkhānupassanā, tāya aniccādīsu appaṭisaṅkhātattā paṭisaṅkhānassa paṭipakkhabhūtaṃ avijjaṃ pajahati. Saṅkhārupekkhā, anulomañāṇañca vivaṭṭānupassanā. Tassā hi vasena tassa padumapalāse udakabindu viya sabbasaṅkhārehi cittaṃ patilīyati patikuṭati, tasmā tāya saṃyogābhinivesaṃ kāmasaṃyogādikilesappavattiṃ pajahati. Aniccānupassanādayo satta anupassanā heṭṭhā atthato vibhattāti, parato ca saṃvaṇṇīyantīti idha na vuttā.
在这十八种大观之中,由这位瑜伽行者已依无常等三相观见诸行,因为这一观见即是无常随观等。所谓“已通达”,即已获得;因为自从依智通达其境之时起,便称为已获得。只是文句表达有异,犹如“树、木、乔木”。这些也就是无相、无愿、空观。
Tāsūti aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu. Imināti yoginā. Tasmāti aniccādilakkhaṇattayavasena saṅkhārānaṃ diṭṭhattā. Taṃdassanañhi aniccādianupassanāti. Paṭividdhāti paṭiladdhā. Yadaggena hi ñāṇena savisayo paṭividdho, tadaggena taṃ paṭiladdhaṃ nāma hoti. Byañjanameva nānaṃ yathā ‘‘rukkho pādapo tarū’’ti. Tāpi animittāpaṇihitasuññatānupassanā.
一切观悉皆如此,故其意为:它们部分地得以通达。此义已包摄于度疑清净之中,故谓彼早已成立。是以他说:“这二者也是已被通达的。”于其余十种观——厌离观等中,依“有些已通达,有些未通达”这一表述,说明其部分通达的情形。当无常随观成立时,灭观、尽观、衰观、变易观亦部分成立;当苦观成立时,厌离观、过患观亦部分成立;当无我随观成立时,其余诸观亦部分成立。
Sabbāpi vipassanā, tasmā ekadesena paṭividdhā hontīti adhippāyo. Kaṅkhāvitaraṇavisuddhiyāeva saṅgahitaṃ, tasmā taṃ pageva siddhanti attho. Tenāha ‘‘idampi dvayaṃ paṭividdhameva hotī’’ti. Sesesu nibbidānupassanādīsu dasasu. ‘‘Kiñci paṭividdhaṃ kiñci appaṭividdha’’nti iminā tesaṃ ekadesapaṭivedhamāha. Aniccānupassanāya hi siddhāya nirodhānupassanā, khayānupassanā, vayānupassanā, vipariṇāmānupassanā ca ekadesena siddhā nāma honti, dukkhānupassanāya siddhāya nibbidānupassanā, ādīnavānupassanā ca, anattānupassanāya siddhāya itarāti.
生灭智论释
Udayabbayañāṇakathāvaṇṇanā
723在后文的“行道智见清净”解说中,犹如虚空因云雾消散而得清净,水因泥污除去而得清净,黄金因黑色杂质去除而得清净,如是,智因杂染去除而得清净,故说“以断除常想等而成为清净智者”。又因于具有种种行相、种种过失的诸行中,已作三相简择的思惟,故说“到达思惟智的彼岸后”。此中,“思惟智”即名为“理观”的行聚思惟智。正是为了令此智坚固,才有其余的特殊思惟。或者,“思惟智”即指行聚思惟等思惟智,因其与无间法观相似,依此能生起除遣邪见等作用。为在后文中详说修习方法,故说“先略说开始”,因为简略地开始,于初学者而言较易契入。“于此”即指在此简略的开始之中。
723. Parato paṭipadāñāṇadassanakathāyaṃ abbhādivigamena ākāsassa viya, paṅkamalavigamena udakassa viya, kāḷakāpagamena suvaṇṇassa viya saṃkilesavigamena ñāṇassa parisuddhīti āha ‘‘niccasaññādīnaṃ pahānena visuddhañāṇo’’ti. Anekākāravokārasaṅkhāresu lakkhaṇattayasallakkhaṇasammasanassa katattā vuttaṃ ‘‘sammasanañāṇassa pāraṃ gantvā’’ti. Tattha sammasanañāṇassāti nayavipassanāsaṅkhātassa kalāpasammasanañāṇassa. Tasseva hi thirabhāvāya itare sammasanavisesāti vadanti. Sammasanañāṇassāti vā kalāpasammasanādisammasanañāṇassa. Anupadadhammavipassanāya sadisā hi sā. Tāya hi diṭṭhiugghāṭanādi sambhavatīti. Vitthārato bhāvanāvidhānaṃ parato vattukāmo ‘‘saṅkhepato tāva ārabhatī’’ti āha. Saṅkhepato hi ārambho ādikammikassa sukaro. Tatrāti saṅkhepena ārambhe.
“如何”是出于想要解说而提出的提问。意思是:所说的“对于现在诸法……的生灭随观智”,应如何了知呢?对于相续现在或刹那现在的诸法,应当致力于观察它们的生灭,而非针对过去或未来,因此说“对于现在的诸法”。而这里的“见生”,只是作为“见灭”的前提。为了显示“见灭”才是主要,便说为“灭随观慧”;同时也说明见灭是以见生为前提,因此又说为“生灭随观智”。
Kathanti kathetukamyatāpucchā. Yaṃ ‘‘paccuppannānaṃ…pe… udayabbayānupassane ñāṇa’’nti vuttaṃ, taṃ kathaṃ ñātabbanti ceti attho. Santatipaccuppanne, khaṇapaccuppanne vā dhamme udayabbayadassanābhiniveso kātabbo, na atītānāgateti vuttaṃ ‘‘paccuppannānaṃ dhammāna’’nti. Udayadassanañcettha yāvadeva vayadassanatthanti vayadassanassa padhānataṃ dassetuṃ ‘‘vipariṇāmānupassane paññā’’ti vatvā taṃ pana vayadassanaṃ udayadassanapubbakanti āha ‘‘udayabbayānupassane ñāṇa’’nti.
“已生”:指已经生起、已获得自体的法。因为此处的“生”字是就具足生、住、灭三刹那而言,如“诸法已生、已成”等句中所说,并非指过去。
Jātanti nibbattaṃ paṭiladdhattabhāvaṃ. Ayaṃ hi jātasaddo khaṇattayasamaṅgitaṃ sandhāya vutto ‘‘ye dhammā jātā bhūtā’’tiādīsu (dha. sa. 1046) viya, na atītaṃ
凡是已生的,它们并非实存;凡是未生的,它们如实而存在。
‘‘Ye te jātā na te santi, ye na jātā tattheva te; Laddhattabhāvā no bhaggā, teva santi sabhāvato’’ti. –
并非如“ādi”等词所指,也不是仅仅指刚生起的状态,如“yaṃ taṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhataṃ”等句中所说。因此,“已生的色是现在”(长部2.207;相应部5.379),意思是:现在色,即是已生起、摄于三刹那中的色。然而,这最初难以把握,所以应依相续现在的角度,来确立观智。此处的“tassā”即指“色的”。不取缘相的种种,而以生起相为“生”,即生起的行相,生就是生起、产生。以变异相为“灭”,即变异的行相,灭就是坏灭、消灭。“随观智”是指随观生与灭的智慧。虽然在以蕴为所缘的修行中,以生、老、死为首,说有具生、老、死的诸法,但在此处,解说生灭智时,若以“生是现在,其生起相为生,变异相为灭”等(《无碍解道》1.49)方式宣说,似乎认可了生、老、死具有生、老、死性及完成性;为避免此误解,在缘起支中,只教导到“有”为止。
Ādīsu viya, nāpi jātatāmattaṃ ‘‘yaṃ taṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhata’’ntiādīsu viya. Tenāha ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’nti (dī. ni. 2.207; saṃ. ni. 5.379), paccuppannarūpaṃ nāma jātaṃ khaṇattayapariyāpannanti attho. Taṃ pana ādito duppariggahanti santatipaccuppannavasena vipassanābhiniveso kātabbo. Tassāti rūpassa. Paccayalakkhaṇapapañcaṃ anāmasitvā nibbattilakkhaṇaṃ udayoti nibbattanasaññitaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ udayo uppādo. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayoti vipariṇāmasaññitaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ vayo vināso. Anupassanāñāṇanti yā udayassa, vayassa ca anupekkhanā, taṃ ñāṇaṃ. Kiñcāpi kalāpasammasanādīsu jātijarāmaraṇasīsena jātijarāmaraṇavanto dhammā vuttā, idha pana udayabbayañāṇaniddese ‘‘jāti paccuppannā, tassā nibbattilakkhaṇaṃ udayo, vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayo’’tiādinā (paṭi. ma. 1.49) vuccamāne jātijarāmaraṇānaṃ jātijarāmaraṇavantatā, nipphannatā ca anuññātā viya hotīti taṃ pariharituṃ paṭiccasamuppādaṅgesu bhavapariyosānāva desanā katā.
“So”指瑜伽行者。依此圣典理趣,即依“已生的色是现在”等所开示的圣典方法。“生”不是指出生,也不是仅仅指最初的产生,而是指生起、产生的变化。由于这种变化犹如诸行的新现起、又如新状态的消失,故说“新貌”。“遍观”为连接词。未生者没有积聚或堆集,因为正在生起者尚未获得自体,全然不存在,所以不可能从何处而来。因此说“正在生起者……没有”。为显示这些法在未来时全然不存在,在过去时也是如此,故说“正在灭者亦”等,并说明:那些本不存在的色法、非色法,在因缘和合时生起,生起后又完全归于无有。为以整体中的一分譬喻阐明此义,而说“然而如同”等。其中,“积聚”指以堆集状态而堆积的堆。“堆集”指以某种方式形成的团块。“埋藏”指埋藏于地中所安置的宝藏。“Upavīṇa”指以此弹奏,即弹奏琵琶。
Soti yogī. Iminā pāḷinayenāti imāya ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’ntiādinā dassitāya pāḷigatiyā. Jātinti na pasūtiṃ, na ca paṭhamābhinibbattimattaṃ, atha kho uppādaṃ nibbattivikāraṃ. Svāyaṃ vikāro yasmā saṅkhārānaṃ abhinavāvaṭṭhānajarā viya navabhāvāpagamoti āha ‘‘abhinavākāra’’nti. Samanupassatīti sambandho. Anuppannassa rāsi vā nicayo vā natthi yato āgaccheyya uppajjamānaṃ aladdhattabhāvassa sabbena sabbaṃ avijjamānattā. Tenāha ‘‘uppajjamāna…pe… natthī’’ti. Yathā anāgate addhani ime dhammā sabbena sabbaṃ natthi, evaṃ atītepi addhanīti dassento ‘‘nirujjhamānassāpī’’tiādiṃ vatvā avijjamānānaṃyeva rūpārūpadhammānaṃ hetupaccayasamavāye uppādo, uppajjitvā ca sabbaso abhāvūpagamoti imamatthaṃ samudāyagataṃ tadekadesabhūtāya upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha rāsitoti rāsibhāvena samussito puñjo rāsi. Yathā tathā piṇḍibhūto nicayo. Bhūmiyaṃ nidahitvā ṭhapitaṃ nidhānaṃ. Upavīṇeti etenāti upavīṇaṃ, vīṇāvādanaṃ.
724如此简略开示了生灭作意的方法之后,为详细说明,又说“再者,哪些”等。其中,“无明集”是指无明的生起,即存在之意。生起与灭相反,也能表达存在的意思,此义前已说过。因此,由于前生已成的无明存在,此生中色便生起。所谓“缘集”之义,即缘已生起、存在。应知,以无明等三支,过去作为其助成因的取等也已包含在内。
724. Evaṃ saṅkhepato udayabbayamanasikāravidhiṃ dassetvā idāni vitthārato dassetuṃ ‘‘puna yānī’’tiādi vuttaṃ. Tattha avijjāsamudayāti avijjāya uppādā, atthibhāvāti attho. Nirodhavirodhīhi uppādo atthibhāvavācakopi hotīti vuttovāyamattho. Tasmā purimabhavasiddhāya avijjāya sati imasmiṃ bhave rūpassa uppādo hotīti attho. Paccayasamudayaṭṭhenāti paccayassa uppannabhāvena, atthibhāvatoti attho. Avijjādīhi ca tīhi atītakālikāni tesaṃ sahakārīkāraṇabhūtāni upādānādīnipi gahitānevāti daṭṭhabbaṃ.
在转起缘中,因段食的力量强,故仅取它而说“食集”。然而,当取段食时,由于转起缘的共性,时节与心也一同被包含。因此应知,对于四因所生色,从缘的角度观生起已得阐明。色身是由以无明、渴爱为依止的业所生。若无以无明为依止的有爱,生便不可能。如同色以无明、渴爱为依止,受等也应如此看待。然而,食是已生色的滋养者,此指段食,且教说以欲界为依处;或者,是以胜说而取食。“以生起相”等,是依时间观生起。其中,初依时分观生起而安住者,于此依相续而观,渐次依刹那而观。五种相,即无明、渴爱、业、食这些缘的存在相,以及色的生起相。由于这些缘的存在,色的生起被标指,故称为相;而“生起”则是行相。
Pavattipaccayesu kabaḷīkārāhārassa balavatāya so eva gahito ‘‘āhārasamudayā’’ti. Tasmiṃ pana gahite pavattipaccayatāsāmaññena utucittānipi gahitāneva hontīti catusamuṭṭhānikarūpassa paccayato udayadassanaṃ vibhāvitamevāti daṭṭhabbaṃ. Avijjātaṇhupanissayasahiteneva kammunā rūpakāyassa nibbatti. Asati ca avijjupanissayāya bhavanikantiyā jātiyā asambhavo evāti. Yathā ca rūpassa avijjātaṇhupanissayatā, evaṃ vedanādīnampi daṭṭhabbā. Āhāro pana uppannassa rūpassa posako, kabaḷīkārāhārassa adhippetattā, kāmadhātādhiṭṭhānattā ca desanāya. Ukkaṃsaniddesena vā āhāraggahaṇaṃ. ‘‘Nibbattilakkhaṇa’’ntiādinā kālavasena udayadassanamāha. Tattha addhānavasena pageva udayaṃ passitvā ṭhito idha santativasena disvā anukkamena khaṇavasena passati. Pañca lakkhaṇānīti avijjā taṇhā kammaṃ āhāroti imesaṃ paccayānaṃ atthitāsaṅkhātalakkhaṇāni ceva rūpassa nibbattilakkhaṇañcāti imāni pañca lakkhaṇāni. Tesaṃ atthitā hi rūpassa udayo lakkhīyati etehīti lakkhaṇānīti vuccanti. Nibbatti pana saṅkhatalakkhaṇamevāti.
“无明灭则色灭”,是指由最上道智令无明不再生起而灭,故未来的色亦不再生起而灭,因缘无则果无故。“以缘灭之义”,即名为无明的、能生未来色的缘已灭尽。“渴爱灭则业灭”等,此处同理。“食灭”指转起缘的段食不存在;“色灭”指彼食所生色不存在。其余应依前文所说的方法了知。“变异相”指依坏灭时而观其灭。因此,初依时分观而安住者,于此依相续而观,渐次依刹那而观。五种相,此处指无明等四种缘的不再生起之灭,以及色的刹那灭。由于这些缘的不再生起之灭与色的究竟灭被标指,故称为相。
Avijjānirodhā rūpanirodhoti aggamaggañāṇena avijjāya anuppādanirodhato anāgatassa rūpassa anuppādanirodho hoti paccayābhāve abhāvato. Paccayanirodhaṭṭhenāti avijjāsaṅkhātassa anāgate uppajjanakarūpapaccayassa niruddhabhāvena. Taṇhānirodhā kammanirodhāti etthāpi eseva nayo. Āhāranirodhāti pavattipaccayassa kabaḷīkārāhārassa abhāve. Rūpanirodhoti taṃsamuṭṭhānarūpassa abhāvo hoti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ. Vipariṇāmalakkhaṇanti bhaṅgakālavasena tesaṃ vayadassanaṃ. Tasmā taṃ addhāvasena pageva passitvā ṭhito idha santativasena disvā anukkamena khaṇavasena passati. Pañca lakkhaṇānīti idha avijjādīnaṃ catunnaṃ paccayānaṃ anuppādanirodho, rūpassa khaṇanirodho cāti imāni pañca lakkhaṇāni. Tesañhi anuppādanirodho, rūpassa accantanirodho lakkhīyati etehīti lakkhaṇānīti vuccanti.
变化即是行法的特征。对于受蕴等也是如此。但此中亦有差别——依“所触者感受,所触者认知,所触者思惟”(《相应部》4.93)、“触缘受,眼触所生受、想、思”等语,触是受(《分别论》231)、想、行蕴生起的缘,触灭则它们灭;依《大本经》(《长部》2.60)、《大缘经》及阿毗达摩中互相缘品“名色缘识”(《论事》719)等语,名色是识生起的缘,名色灭则识灭。故说:“触集则受集”等。
Vipariṇāmo saṅkhatalakkhaṇameva. Esa nayo vedanākkhandhādīsu. Ayaṃ pana viseso – ‘‘phuṭṭho vedeti, phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetī’’ti (saṃ. ni. 4.93), ‘‘phassapaccayā vedanā, cakkhusamphassajā vedanā, saññā, cetanā’’ti, ca vacanato phasso vedanā (vibha. 231) saññā saṅkhārakkhandhānaṃ pavattipaccayo, taṃnirodhā ca tesaṃ nirodho, mahāpadāna (dī. ni. 2.60) mahānidānasuttesu, abhidhamme ca aññamaññapaccayavāre ‘‘nāmarūpapaccayā viññāṇa’’nti (kathā. 719) vacanato nāmarūpaṃ viññāṇassa pavattipaccayo, taṃnirodhā tassa nirodhoti vuttaṃ ‘‘phassasamudayā vedanāsamudayo’’tiādi.
在此,有些人先提出这样的说法:“对于无色蕴,修习生灭观只是依于相续的转起,而非依于刹那。”依其见解,则不可能观照刹那的生灭。另一些论师则说:“修习缘的生灭观时,不分别过去等,而是普遍地观察:由无明等缘而有受的生起可得,而非直接见其生起;无明等不存在时,受的不生起、不可得,而非直接见其坏灭。修习刹那生灭观时,则见到现在诸法的生起与坏灭。”此说合理。因为,先依相续将色法与非色法作意为生、灭,随着修习次第,当观智达到锐利明净的状态时,刹那的生灭便会显现。此行者最初作意缘的生灭时,先放下无明等缘法,只把握具有生灭的诸蕴;通过缘生灭观之门,进一步也能作意刹那的生灭。
Ettha ca keci tāva āhu ‘‘arūpakkhandhānaṃ udayabbayadassanaṃ addhāsantativaseneva, na khaṇavasenā’’ti. Tesaṃ matena khaṇato udayabbayadassanameva na siyā. Apare panāhu ‘‘paccayato udayabbayadassane atītādivibhāgaṃ anāmasitvā sabbasādhāraṇato avijjādipaccayā vedanāsambhavaṃ labbhamānataṃ passati, na uppādaṃ. Avijjādiabhāve ca tassā asambhavaṃ alabbhamānataṃ passati, na bhaṅgaṃ. Khaṇato udayabbayadassane paccuppannānaṃ uppādaṃ, bhaṅgañca passatī’’ti, taṃ yuttaṃ. Santativasena hi rūpārūpadhamme udayato, vayato ca manasi karontassa anukkamena bhāvanāya balappattakāle ñāṇassa tikkhavisadabhāvappattiyā khaṇato udayabbayā upaṭṭhahantīti. Ayañhi paṭhamaṃ paccayato udayabbayaṃ manasi karonto avijjādike paccayadhamme vissajjetvā udayabbayavante khandhe gahetvā tesaṃ paccayato udayabbayadassanamukhena khaṇatopi udayabbayaṃ manasi karoti.
当他的智慧锐利明净而转起时,色法与非色法便在每一刹那中生起、坏灭而显现。因此说“如是色的生”等。其中,“如是色的生”:依上述所说的方法,由无明集而有色的生起;由渴爱……(中略)……业……(中略)……食集而有色的生起。“如是色的灭”:依上述所说的方法,由无明灭、渴爱……(中略)……食灭而有色的灭、不生起——这是依缘而详细作意。“如是色生起”:依上述所说的方法,见到生起相时,业生色、食生色、时节生色、心生色也即生起、产生、发生。“如是色灭去”:依上述所说的方法,见到变化相时,业生色、食生色、时节生色、心生色也即灭去、止息——这是依刹那而详细作意。如此连接。
Tassa yadā ñāṇaṃ tikkhaṃ visadaṃ hutvā pavattati, tadā rūpārūpadhammā khaṇe khaṇe uppajjantā, bhijjantā ca hutvā upaṭṭhahanti. Tena vuttaṃ ‘‘evampi rūpassa udayo’’tiādi. Tattha evampi rūpassa udayoti evaṃ vuttanayena avijjāsamudayāpi. Taṇhā…pe… kamma…pe… āhārasamudayāpi rūpassa sambhavo. Evampi rūpassa vayoti evaṃ vuttanayeneva avijjānirodhāpi taṇhā…pe… āhāranirodhāpi rūpassa vayo anuppādoti paccayato vitthārena manasikāraṃ karoti. Evampi rūpaṃ udetīti evaṃ vuttanayena nibbattilakkhaṇaṃ passantopi kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi udeti uppajjati nippajjatīti. Evaṃ vuttanayeneva vipariṇāmalakkhaṇaṃ passanto kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi veti nirujjhatīti khaṇato vitthārena manasikāraṃ karotīti yojanā.
725如此作意时,在生灭智未生起之前,生灭并非完全清晰,因此说“如是这些法……(中略)……证知”;或者,这是依理趣的显示而说。因为先观见现在诸法的生灭,然后将其理趣推衍至过去、未来。苦等诸谛的分别、顺逆等缘起的分别、一性等理趣的分别、无常等相的分别,即是依谛、缘起、理趣、相所作的分别。在此,通过把握缘起,也把握了缘生法,因为它们也是依于自己的果而生起的。
725. Evaṃ manasi karoto na yāva udayabbayañāṇaṃ uppajjati, tāva udayabbayā suṭṭhu pākaṭā na hontīti katvā vuttaṃ ‘‘iti kirime dhammā…pe… paṭiventī’’ti, nayadassanavasena vā evaṃ vuttaṃ. Paṭhamañhi paccuppannadhammānaṃ udayabbayaṃ disvā atha atītānāgate nayaṃ neti. Dukkhādisaccappabhedā, anulomādipaṭiccasamuppādappabhedā, ekattādinayappabhedā, aniccatādilakkhaṇappabhedā ca saccapaṭiccasamuppādanayalakkhaṇappabhedā. Paṭiccasamuppādaggahaṇeneva cettha paṭiccasamuppannadhammānampi gahaṇaṃ, tesampi attano phalaṃ pati paṭicca samuppādabhāvato.
726“Yanti”是具格的表达,意为“由彼智”。或者,“yanti”是对动作的指称。在“见蕴之集,见蕴之灭”中,那个“见”即是其义。“而此”处也是同样的理趣。在此,正如由于无明等集灭而有蕴的集灭差别,故有“无明集则色集”等语句的差别(《无碍解道》1.50),但就生起相与变化相而言,蕴的生灭并无差别,因为它们同一所依,故未作语句差别而说“见生起相、变化相者,即见蕴之生灭”。因为“hi”字表原因。由于在生起的刹那即有生起相,在坏灭的刹那即有变化相,所以见彼相者即名为依刹那见蕴之生灭,由此令“而此”等所说之义更为明了。
726.Yanti karaṇe paccattavacanaṃ, yena ñāṇenāti atthaṃ vadanti. Yanti vā kiriyāparāmasanaṃ. Khandhānaṃ samudayaṃ passati, khandhānaṃ nirodhaṃ passatīti ettha yadetaṃ dassananti attho. Yaṃ panāti etthāpi eseva nayo. Ettha ca yathā avijjādisamudayanirodhato khandhānaṃ samudayanirodhassa aññattā ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayo’’tiādivacanabhedo (paṭi. ma. 1.50) kato, na evaṃ nibbattivipariṇāmalakkhaṇehi khandhānaṃ udayabbayassa bhedo atthi abhinnādhikaraṇattāti ‘‘nibbattilakkhaṇavipariṇāmalakkhaṇāni passanto khandhānaṃ udayabbayaṃ passatī’’ti vacanabhedaṃ akatvā vuttaṃ. Uppattikkhaṇeyeva hīti hi-saddo hetuattho. Yasmā uppādakkhaṇeyeva nibbattilakkhaṇaṃ, bhaṅgakkhaṇeyeva ca vipariṇāmalakkhaṇaṃ, tasmā tāni passanto khaṇato khandhānaṃ udayabbaye passati nāmāti ‘‘yaṃ panā’’tiādinā vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ karoti.
727“Iccassevaṃ”中,“iti”字表原因。因为“无明集”等是依缘而观蕴的生灭,“生起相”等是依刹那而观,故为此义。“assa”指瑜伽行者。“evaṃ”是对前述方式的引述。然而,那些读作“iccassa paccayato”者,其“iti”是对前述方式的引述。“由了知能生者”即由了知诸蕴的能生者——无明等缘。“由了知生苦”即由了知称为生的苦。苦谛变得清晰,如同见到部分便知山、海等一样。“由了知死苦”也是同样的理趣。“由缘不更生”以此显示缘的不再生起即是此处缘的灭。“有缘者”即依缘而生起者。“其生灭观”即此瑜伽行者依缘及刹那的生灭观。于此中,无有迷惑,或以无迷惑为主的寻等法聚,或说此道是世间道,因为是顺出离的,故此为世间道。如是,由此道谛变得清晰,由了知自性。因此说“由彼断迷惑”,这是依彼分断之义。或者,被称为正见的道,作为圣道的方便,具有无迷惑的自性,也照亮自己,如灯一般,故道谛变得清晰。此清晰是由于驱散迷惑的黑暗,故说“由彼断迷惑”。
727.Iccassevanti ettha iti-saddo hetuattho. Yasmā ‘‘avijjā samudayā’’tiādi paccayato khandhānaṃ udayabbayadassanaṃ, ‘‘nibbattilakkhaṇa’’ntiādi khaṇato, tasmāti attho. Assāti yogino. Evanti vuttappakāraparāmasanaṃ. Ye pana ‘‘iccassa paccayato’’ti paṭhanti, tesaṃ itīti vuttappakāraparāmasanaṃ. Janakāvabodhatoti khandhānaṃ janakassa avijjādipaccayassa avabujjhanato . Jātidukkhāvabodhatoti jātisaṅkhātassa dukkhassa avabujjhanato. Dukkhasaccaṃ pākaṭaṃ hoti ekadesadassanena pabbatasamuddādidassanakānaṃ viya. Maraṇadukkhāvabodhatoti etthāpi eseva nayo. ‘‘Paccayānuppādenā’’ti etena paccayānaṃ anuppādanirodho idha paccayanirodhoti dasseti. Paccayavatanti paccayato uppajjanakānaṃ. Yañcassa udayabbayadassananti yaṃ assa yogino paccayato, khaṇato ca udayabbayānaṃ dassanaṃ. Tattha asammoho, tappadhāno vā vitakkādidhammapuñjo maggo vāyaṃ lokikoti niyyānānulomato lokiko maggo evāyaṃ. Iti tasmā maggasaccaṃ pākaṭaṃ hoti sabhāvāvabodhato. Tenāha ‘‘tatra sammohavighātato’’ti, tadaṅgavasenāti attho. Atha vā yathāvutto sammādiṭṭhisaṅkhāto maggo ariyamaggassa upāyabhūto asammohasabhāvo attānampi pakāseti padīpo viyāti maggasaccaṃ pākaṭaṃ hoti. Svāyaṃ pākaṭabhāvo mohandhakāravidhamanenāti āha ‘‘tatra sammohavighātato’’ti.
728“以无明为缘”等为顺缘起,因其随顺于流转。“由无明集起”等语,意在表明“当无明等存在时”,故说“由觉知此有故彼有”。逆于流转的,是“由无明本身无余离染灭尽”等逆缘起。那些有为、依缘而生者,如“诸比丘,老死是无常、有为、依缘而生”等语所说。而缘生法的明显,正是由于缘相明显,由觉知“此是其果”而得知。
728. ‘‘Avijjāpaccayā’’tiādiko anulomo paṭiccasamuppādo pavattiyā anulomanato. ‘‘Avijjāsamudayā’’tiādinā avijjādīsu santesūti ayamattho vuttoti āha ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hotīti avabodhato’’ti. Pavattiyā vilomanato ‘‘avijjāyatveva asesavirāganirodhā’’tiādiko paṭilomo paṭiccasamuppādo. Te ca saṅkhatā paṭiccasamuppannā ‘‘jarāmaraṇaṃ, bhikkhave, aniccaṃ saṅkhataṃ paṭiccasamuppanna’’ntiādivacanato (saṃ. ni. 2.20). Paṭiccasamuppannassa ca pākaṭatā paccayākārapākaṭatāya eva ‘‘imassetaṃ phala’’nti avabodhato.
729前前诸法灭时,后后诸法生起而相续,此义由从缘观生起而成立,有助于通达一性之理。由此,“另一人作,另一人受”等世俗言说得以成立,断见便无立足之地。故说“由因果相续”等。诸行刹那刹那生起,此义由从刹那观生起而成立,有助于通达异性之理。由此,因觉知缘与缘生法的自性差别,如“同一人作,同一人受”等思路所起的常见便无立足之地。故说“由从刹那观生起”等。以从缘观生灭,成立“缘有时果存在,缘无时果不存在”之义,从而显明那些诸法仅以存在而为因、无有作用的道理。由此,我见无立足之地,因为不可得自在主宰。故说“诸法”等。无自在即是依他,而这应知正是具缘性。通过从缘观生起,成立“这些法由种种缘而生,且生起时随顺于缘而生”,由此果随顺于因,无作见无立足之地,故说“然而从缘”等。有因存在,何来无作之说?因为能作即是因。
729. Purimapurimānaṃ nirodho uttaruttarānaṃ uppādānubandhoti ayamattho paccayato udayadassanena sijjhamāno ekattanayādhigamāya hoti. Yato ‘‘añño karoti, añño paṭisaṃvedayatī’’tiādi (saṃ. ni. 2.17) vohārasiddhiyā ucchedadiṭṭhiyā anokāsatā. Tenāha ‘‘hetuphalasambandhenā’’tiādi. Saṅkhārā khaṇe khaṇe uppajjantīti ayamattho khaṇato udayadassanena sijjhamāno nānattanayādhigamāya hoti. Yato paccayapaccayuppannānaṃ sabhāvabhedāvabodhato ‘‘so karoti, so paṭisaṃvedayatī’’tiādinayappavattāya sassatadiṭṭhiyā anokāsatā. Tenāha ‘‘khaṇato udayadassanenā’’tiādi. Paccayatoudayabbayadassanena paccaye sati phalassa bhāvo, asati abhāvoti imassa atthassa siddhiyā atthitāmatteneva te dhammā kāraṇanti abyāpāranayo pākaṭo hoti. Yato attadiṭṭhiyā anokāsatā vasavattitāya alabbhaneyyato . Tena vuttaṃ ‘‘dhammāna’’ntiādi. Avasavattibhāvo parāyattatā, sā ca sappaccayatāya veditabbā. Paccayato udayadassanena tehi tehi paccayehi ime dhammā uppajjanti, uppajjamānā ca paccayānurūpameva uppajjantīti hetuphalassa hetuanurūpato siddhiyā akiriyadiṭṭhiyā anokāsatāvāti āha ‘‘paccayato panā’’tiādi. Sati kāraṇe kuto akiriyavādo. Karotīti hi kāraṇaṃ.
730观察从缘生起的人,了知“缘存在时,自性存在时,果才生起”,故有为法仅以存在而为助成,无有自主作用;又了知“缘无时果不存在”,故有为法依缘而转,由此显明无我空性,故说“而从他的缘……乃至……由觉知”。无常相变得明显,是因为通过从刹那观生灭,诸行被生灭所限定而得以了知。故说“由觉知有已还无”。生起后灭尽即是“有已还无”。过去未来的远离,即过去未来存在的空无。因为诸行在三个刹那之前与之后都不存在,故由觉知过去未来的远离,即通达有始有终之义。苦相也因观生灭而变得明显。生起后即坏灭的诸行,从生起之后,由于老、坏、转变为其他状态,无间地受到逼迫。而它们的这种被逼迫性,通过正观生灭而变得清晰,故说“苦……由觉知”。
730. Paccayato udayaṃ passato paccaye sati sabhāve sati phalassa sambhavoti atthitāmattena upakārakatāti saṅkhatānaṃ nirīhatā, asati ca abhāvoti paccayādhīnavuttitā ca viññāyamānā attasuññataṃ vibhāvetīti āha ‘‘paccayato cassa…pe… tāvabodhato’’ti. Aniccalakkhaṇaṃ pākaṭaṃ hoti khaṇato udayabbayadassanena saṅkhārānaṃ udayabbayato paricchinnatāya viññāyamānattā. Tenāha ‘‘hutvā abhāvāvabodhato’’ti. Uppajjitvā nirujjhanañhi hutvā abhāvo. Pubbantāparantaviveko atītānāgatabhāvasuññatā. Na hi saṅkhārā khaṇattayato pubbe, pacchā ca vijjanti, tasmā pubbantāparantavivekāvabodhatoti ādiantavantatāpaṭivedhatoti attho. Dukkhalakkhaṇampi pākaṭaṃ hoti udayabbayadassanenāti sambandho. Uppajjitvā bhijjantā saṅkhārā uppādato uddhaṃ jarābhaṅgāvatthantaruppattiyā nirantaraṃ vibādhīyanteva. Sā ca nesaṃ vibādhiyamānatā sammā udayabbayadassanena vibhūtā hotīti āha ‘‘dukkha…pe… bodhato’’ti.
自性相也是如此:通过观生灭,不仅无常相与苦相,而且地界的硬、触的触等称为自性的相,也被生灭所贯穿、被自性所限定而变得明显。故说“由觉知被生灭所限定”。自性相,即称为自性的相,也就是诸法的自相。有为相的时间极为短暂:即生等有为相,其生刹那等时间极为短暂,因为它不住于刹那之间。故说“于生刹那”等。而这里仅把握生灭,是因为此智正是依观生灭而转起,并非因为没有住刹那。
Sabhāvalakkhaṇampīti udayabbayadassanena na kevalaṃ aniccadukkhalakkhaṇameva, atha kho pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādisaññitaṃ sabhāvasaṅkhātaṃ lakkhaṇampi pākabhāvaviddhaṃ sabhāvāvacchinnaṃ pākaṭaṃ hoti. Tenāha ‘‘udayabbayaparicchinnāvabodhato’’ti. Sabhāvalakkhaṇeti sabhāvasaññite lakkhaṇe, taṃtaṃdhammānaṃ salakkhaṇe. Saṅkhatalakkhaṇassa tāvakālikattampīti uppādādisaṅkhatalakkhaṇassa uppādakkhaṇādiparittakālikatāpi khaṇantarānavaṭṭhānato tassa. Tenāha ‘‘udayakkhaṇe’’tiādi. Udayavayamattaggahaṇañcettha udayabbayadassanavaseneva imassa ñāṇassa pavattanato, na ṭhitikkhaṇassa abhāvā.
731而且不仅不是常,反而是短暂住留的。如何呢?说“如日出时”等。其中,水中以杖所划之痕即水中杖纹。露珠等五种譬喻,也是为显示后后比前前更为短暂住留而举,然而它们仍被显示为灭得缓慢,因为诸行的灭比这些更为迅速。正如:据说色法的灭,甚至比那些以游戏为乐的天子们迎面奔跑、上下交替时,头顶和脚上绑着的刀锋相撞还要快,更不必说非色法了。不仅不是常,也不仅是短暂住留,而且是无实质的。如何呢?说“如幻”等。因为幻等依宝石等而显现,并无真实自性,故无实质。其中,由咒药所成的幻术、幻网等为幻。鹿之渴爱即阳焰。梦本身即梦境。被旋转成圆形的火把即为火轮。如乾闼婆天子们因游戏欲而现于空中的城市,仅是显现,即乾闼婆城。
731.Na kevalañca niccanavā, atha kho parittakālaṭṭhāyino. Kathanti āha ‘‘sūriyuggamane’’tiādi. Tattha udake daṇḍena katalekhā udake daṇḍarāji. Ussāvabinduādayo pañca kiccāpi uttaruttari atiparittaṭṭhāyibhāvadassanatthaṃ nidassitā, tathāpi te dandhanirodhā eva nidassitā, tatopi lahutaranirodhattā saṅkhārānaṃ. Tathā hi gamanassādānaṃ devaputtānaṃ heṭṭhupariyāyena paṭimukhaṃ dhāvantānaṃ sirasi pāde ca bandhakhuradhārā sannipātatopi sīghataro rūpadhammānaṃ nirodho vutto, pageva arūpadhammānaṃ. Na kevalaṃ niccanavā, nāpi parittakālaṭṭhāyinova, atha kho asārā. Kathanti āha ‘‘māyā’’tiādi. Māyādayo hi maṇiādivasena dissamānā ataṃsabhāvatāya asārā. Tattha mantosadhabhāvitā indajālādikā māyā. Migataṇhikā marīci. Supinameva supinantaṃ. Maṇḍalākārena āvijjhiyamānaṃ alātameva alātacakkaṃ. Gandhabbadevaputtānaṃ kīḷanicchāvasena nagaraṃ viya ākāse upaṭṭhānamattaṃ gandhabbanagaraṃ.
至此:即依据“已生之色为现在”等圣典方法,或依据“任何色,无论是过去、未来、现在”等圣典方法,凡是开始修习直至通达生灭的修习次第,即称为至此。因为即使以聚观等为始的一切修习次第,也都是为了生起生灭智,而非关于身体各部分、肢节的束缚。所谓“唯是灭法”,即是只有坏灭自性。它依自身法性而归于灭。即使被称为由加行而灭者,也由于灭的无因性,唯依自身法性而灭。然而,由加行之因,会有相异之法的生起。以此方式:即如所说“凡任何集法,彼一切皆是灭法”,因此,即使不依止于灭,也以此如前所述的现观方式,对于生说“唯是灭法而生起”,对于灭说“而此已生者归于灭”。因为是刚刚生起,尚未获得强盛之力,故说“嫩观智”。以聚观等方式运作的思惟,并非依严格意义获得观之名,唯有以生灭随观等方式运作的才获得,故说“由证得彼而被称为已开始修观者”。
Ettāvatāti yvāyaṃ ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’ntiādipāḷinayānusārena (paṭi. ma. 1.49), ‘‘yaṃ kiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppanna’’ntiādipāḷinayānusārena (ma. ni. 1.347, 361; 2.113; 3.86, 89; paṭi. ma. 1.48) vā yāva udayabbayapaṭivedhā bhāvanāvidhi āraddho, ettāvatā. Kalāpasammasanādikopi hi sabbo bhāvanāvidhi udayabbayañāṇuppādanasseva, na parisaparisarīrakarabandhoti. Vayadhammamevāti bhijjanasabhāvameva. Vayaṃ upeti attano dhammatāya. Yañhi upakkamena vinassatīti vuccati, tampi attano dhammatāya eva vinassati ahetukattā vināsassa. Upakkamahetu pana visadisuppādo hoti. Iminā ākārenāti ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; paṭi. ma. 2.30) hi vuttaṃ, tasmā vayaṃ anālambitvāpi ‘‘vayadhammameva uppajjatī’’ti udayassa, ‘‘uppannañca idaṃ vayaṃ upetī’’ti vayassa ca iminā yathāvuttena paccakkhakaraṇākārena. Adhunā uppannaṃ, na tāva balappattanti āha ‘‘taruṇavipassanāñāṇa’’nti. Kalāpasammasanādivasena pavattaṃ sammasanaṃ na nippariyāyena vipassanāsamaññaṃ labhati, udayabbayānupassanādivasena pavattameva labhatīti āha ‘‘yassādhigamā āraddhavipassakoti saṅkhaṃ gacchatī’’ti.
观随染说之解释
Vipassanupakkilesakathāvaṇṇanā
732这是依称为生灭随观的弱观之力而说,并非依称为坏灭随观等的弱观之力,亦非依称为厌离随观等的强力观之力,而是指已开始修观者。其义为:因为那时观随烦恼不会生起。而“已开始修观者”特指“唯已开始修观者”,其中eva-kāra(唯字)被省略而说。因此说到“观随烦恼”等。由于成为邪见执取等的所依而染污观,故称观随烦恼。“圣弟子”一词是以增上说明而说,因为即使达到强力观者也不会生起。所谓“行邪道者”,即因戒失坏等而以种种方式行邪道者。为显示其修行应受呵责,故说“行邪道者”。ca字亦应连接到后面的两个词上。“舍弃业处者”,即开始修观后中途停止者。“懈怠之人”,即虽具足戒,却因懈怠而不精勤修习者。或者,“行邪道者”是指因没有称为观修习的正行道,而具有应受呵责之行道者。因为唯有观行道及其资具在前期是正行道,其他是邪行道,而邪行道属于舍弃责任者。舍弃责任则由于懈怠,故说“舍弃业处者、懈怠之人”。“已相应勤行者”,即与相应之智精勤修习者。而此相应勤行亦依止而存在,故说“已开始修观者”。它们必定生起,并非不生起。
732.Imāya udayabbayānupassanāsaṅkhātāya taruṇavipassanāya vasena, na āraddhavipassanānaṃ bhaṅgānupassanādisaṅkhātāya taruṇavipassanāya, nāpi nibbidānupassanādisaṅkhātāya balavavipassanāya vasenāti attho. Na hi tadā vipassanupakkilesā uppajjantīti. Āraddhavipassakassāti ca āraddhavipassakassevāti eva-kāro luttaniddiṭṭho. Tenāha ‘‘vipassanupakkilesā hī’’tiādi. Diṭṭhigāhādivatthubhāvena vipassanaṃ upakkilesantīti vipassanupakkilesā. ‘‘Ariyasāvakassā’’ti idaṃ ukkaṭṭhaniddesena vuttaṃ balavavipassanāpattassāpi anuppajjanato. Vippaṭipannakassāti sīlavipattiādivasena yathā tathā vippaṭipannakassa. Tassa pana paṭipattiyā garahitabbataṃ dassento ‘‘vippaṭipannakassā’’ti āha. Ca-saddo uparipadadvayepi yojetabbo. Nikkhittakammaṭṭhānassāti vipassanaṃ ārabhitvā antarā vosānaṃ āpannassa. Kusītapuggalassāti sīlasampannasseva kosajjena bhāvanaṃ ananuyuñjantassa. Atha vā vippaṭipannakassāti vipassanābhāvanāsaṅkhātāya sammāpaṭipattiyā abhāvena vigarahitapaṭipattikassa. Vipassanāpaṭipattiyeva hi sasambhārā pubbabhāge sammāpaṭipatti, tadaññā vippaṭipatti, sā ca tattha nikkhittadhurassa hoti. Nikkhittadhuratā ca kosajjenāti vuttaṃ ‘‘nikkhittakammaṭṭhānassa kusītapuggalassā’’ti. Yuttappayuttassāti yogena ñāṇena bhāvanamanuyuñjantassa. Sā pana yuttappayuttatā samathavasenāpi hotīti āha ‘‘āraddhavipassakassā’’ti. Uppajjantiyeva na nuppajjanti aññathā maggāmaggañāṇasseva asambhavato.
在光明等之中,对“圣法”生起的掉举、散乱是法掉举。由此法掉举,心从观道偏离而生起邪执,即名“被法掉举所执持之心”。说“光明是法”是以因由之语而说,意谓:舍弃这样的光明时,他会认为“这是我的圣道”。他转向光明,以为那是“涅槃”,或“道”,或“果”。若执取为涅槃,便将那里存在的法执取为道果;若执取智等,则唯执取为道果。由此而来的散乱即是掉举,意为:由光明之因而生的散乱,那便是掉举。为详细说明“被掉举所执持之心”这一略说的意义,而说“以无常”等。
Obhāsādīsu ‘‘ariyadhammo’’ti pavattaṃ uddhaccaṃ vikkhepo dhammuddhaccaṃ, tena dhammuddhaccena vipassanāvīthito ukkamanena virūpaṃ gahitaṃ pavattitaṃ mānasaṃ dhammuddhaccaviggahitamānasaṃ. Obhāso dhammoti kāraṇūpacārenāha, īdisaṃ obhāsaṃ vissajjento mama ariyamaggoti attho. Obhāsaṃ āvajjati ‘‘nibbāna’’nti vā ‘‘maggo’’ti vā ‘‘phala’’nti vā. Nibbānanti gaṇhanto tattha pavattadhamme maggaphalabhāvena gaṇhāti, ñāṇādike pana maggaphalabhāveneva gaṇhāti. Tato vikkhepo uddhaccanti tato obhāsahetu yo vikkhepo, taṃ uddhaccanti attho. ‘‘Uddhaccena viggahitamānaso’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘aniccato’’tiādi vuttaṃ.
其中,他不如实了知无常……乃至……因为怀有“我已得道”之想,故不能以无常等方式作意。而此义亦是——
Tattha anicca…pe… nappajānāti ‘‘maggaṃ pattosmī’’ti saññāya aniccatādivasena manasikārasseva abhāvato. Ayañca attho –
贤友,若有比丘或比丘尼在我面前记说证得阿拉汉果,这一切都是由四种道,或由其中一道而成就。哪四种呢?贤友,于此,有比丘修习止先行之观。当他修习止先行之观时,道便生起。他习行、修习、多作此道。当他习行、修习、多作此道时,便断除诸结,灭尽随眠。
‘‘Yo hi koci, āvuso, bhikkhu vā bhikkhunī vā mama santike arahattappattiṃ byākaroti, sabbo so catūhi maggehi, etesaṃ vā aññatarena. Katamehi catūhi? Idhāvuso, bhikkhu samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāveti, tassa samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāvayato maggo sañjāyati, so taṃ maggaṃ āsevati bhāveti bahulīkaroti. Tassa taṃ maggaṃ āsevato…pe… karoto saṃyojanāni pahīyanti anusayā byantīhonti.
再者,贤友,比丘修习观先行之止……乃至……修习止观双运……乃至……
‘‘Puna caparaṃ, āvuso, bhikkhu vipassanāpubbaṅgamaṃ samathaṃ bhāveti…pe… samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāveti…pe….
再者,贤友,比丘的心为法掉举所执持。贤友,有这样的时刻,彼心内住、安止、专一、入定。彼道生起……乃至……随眠灭尽。
‘‘Puna caparaṃ, āvuso, bhikkhuno dhammuddhaccaviggahitaṃ mānasaṃ hoti, hoti so, āvuso, samayo yaṃ taṃ cittaṃ ajjhattameva santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati, tassa maggo sañjāyati…pe… anusayā byantīhontī’’ti (a. ni. 4.170) –
由此经句即可了知。因为在此,于解释第四道时,如前所说的道、果、涅槃诸法即是法。其中,掉举是指于非道等处心生散乱,认为“我已证得道等”,此即法掉举。为彼所恼害者,即是被执持之心。欲求是对光明等的希求,是一种微细色的渴爱。它现起为观之喜乐的行相,被增上慢者执取为“法”,故说“欲求:他转向欲求,认为是法”。
Iminā suttapadeneva veditabbo. Ettha hi catutthamaggavissajjane yathāvuttamaggaphalanibbānadhammā dhammo. Tattha uddhaccaṃ ‘‘adhigatamaggādikohamasmī’’ti amaggādīsu vikkhepo dhammuddhaccaṃ, tena upaddutaṃ viggahitamānasaṃ hoti. Nikanti obhāsādīsu apekkhā sukhumarūpā taṇhā, sā vipassanābhiratiākārena upaṭṭhahantī adhimānikena ‘‘dhammo’’ti gayhatīti āha ‘‘nikanti ‘dhammo’ti nikantiṃ āvajjatī’’ti.
733“观之光明”:指由观心生起、相续而落的时节生色,且为光耀之色。其中,由观心生起的光明,仅存于瑜伽行者体内而发光;另一种则离于身体,随智慧之威力遍照四方,唯彼行者得见,并于光明所触之处亦见色法。然而,见时是以眼识见,还是以意识见?对此应加审察,诸师如是说。如同得天眼者一般,此光明唯是意识所识知,似有如是之说。所谓观之道路,即次第转起的观本身。所谓已脱轨,是指瑜伽行者以“我已得道”之慢心而舍弃观行,或彼瑜伽行者的观由此而脱离道路。根本业处即指观本身。
733.Vipassanobhāsoti vipassanācittasamuṭṭhitaṃ, sasantatipatitaṃ utusamuṭṭhānañca bhāsuraṃ rūpaṃ. Tattha vipassanācittasamuṭṭhitaṃ yogino sarīraṭṭhameva pabhassaraṃ hutvā tiṭṭhati, itaraṃ sarīraṃ muñcitvā ñāṇānubhāvānurūpaṃ samantato pattharati, taṃ tasseva paññāyati, tena phuṭṭhokāse rūpagatampi passati, passanto ca cakkhuviññāṇena passati, udāhu manoviññāṇenāti vīmaṃsitabbanti vadanti. Dibbacakkhulābhino viya taṃ manoviññāṇaviññeyyamevāti vuttaṃ viya dissatīti. Vipassanāvīthi nāma paṭipāṭiyā pavattamānā vipassanāva. Ukkantā nāma hoti yoginā ‘‘maggappattomhī’’ti adhimānena vissaṭṭhattā, tassa vā yogino vipassanā tato eva vīthi ukkantā nāma hoti. Mūlakammaṭṭhānanti vipassanamevāha.
“差异性”:指因不广大、不宽广而显不同。“其”指光明。以两道墙围成的房屋,称为双墙屋。据说,此屋内部有一墙,外部也有一墙,两者之间有环绕的通道。傍晚时,那里铺满了五色花朵。在清净智者的光明所遍照之处,色法如同天眼所见一般显现。因此说“尊者,我……”等语。
Vemattatāyāti appavipulatāvasena visadisatāya. Assāti obhāsassa. Dvīhi kuṭṭehi paricchinnaṃ gehaṃ dvikuṭṭagehaṃ. Tassa kira abbhantarepi ekā bhitti hoti bahipi, ubhinnaṃ antare anupariyāyapathaṃ hoti, sāyanhe tattha santharitāni pañcavaṇṇāni kusumāni, visadañāṇassa obhāsena pharitaṭṭhāne rūpagatañca dibbacakkhuno viya paññāyanti. Tena vuttaṃ ‘‘bhante mayha’’ntiādi.
如此,在显示了光明差异性的实例后,为显示长久离别的实例,而说“然而此……”等语。此处的“然而此”是指观之随烦恼,这是针对即将说明的种类而言,并非指全部。“他”指那位证得止观却生起慢心的修行者。
Evaṃ obhāsassa vemattatāya vatthuṃ dassetvā cirakālavippalambane vatthuṃ dassetuṃ ‘‘ayaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ayaṃ pana vipassanupakkilesoti vakkhamānappakāraṃ sandhāyāha, na sabbaṃ. Soti so samathavipassanālābhī adhimāniko.
“日座”指白天应坐的座位。因为最初心里想着“我将请问问题”,所以说:“尊者,我是为请问问题而来的。”
Divāsaneti divāṭṭhāne nisīditabbaāsane. Paṭhamaṃ ‘‘pañhaṃ pucchissāmī’’ti cintitattā vuttaṃ ‘‘pañhaṃ, bhante, pucchituṃ āgatomhī’’ti.
随后,他心想:“我当以方便令其了知凡夫的状态,再令其致力于业处。”因此说:“我正是为作依靠而来。”又因他是精勤者,故以强调的口气说出。“此法”:指这随顺圣道、具足无碍解的法,这是依长老的意乐而说。“定”:指神通定。“竖耳”:指耳廓安立不动。由于恐惧,他开始逃跑。因此说“据说长老是瞋行者”,因为即使是勇敢的瞋行者,也会突然生起恐惧。于是,这位漏尽长老知其意乐后,心想“我将以此方便令其了知凡夫状态”,便化现出大象等景象。因为长老是瞋行者,所以能迅速证悟,瞋行者是速离欲者。
Pacchā upāyena puthujjanabhāvaṃ viññāpetvā kammaṭṭhāne niyojessāmīti cintitattā vuttaṃ ‘‘avassayo bhavissāmiccevāhaṃ āgato’’ti, tassa ca padhānattā sāvadhāraṇaṃ katvā vuttaṃ. Ayaṃ dhammoti ayaṃ ariyamaggānugato paṭisambhidādhammoti therassa ajjhāsayavasena vadati. Samādhinti abhiññāsamādhiṃ. Añcitakaṇṇoti niccalaṭṭhapitakaṇṇapuṭo. Palāyituṃ āraddho bhayena. Tenāha ‘‘thero kira dosacarito’’ti. Dosacaritassa hi sūrassāpi sahasā bhayaṃ uppajjati. Tenassa khīṇāsavatthero ajjhāsayaṃ ñatvā ‘‘iminā upāyena puthujjanabhāvaṃ jānāpessāmī’’ti hatthinimmāpanādimakāsi. Dosacaritattā hi thero khippaṃ paṭivijjhi. Khippavirāgī hi dosacarito.
734「彼」指使生灭智达到顶点的瑜伽行者。在此,「色如是生,色如是灭」等,应知即是生灭随观中的推度与审察。犹如帝释天所投出的金刚杵无有落空、无有障碍,此智亦锐利地照见生灭,故说「如释天所投金刚杵」等。其中,「锐利」即不钝,「勇猛」即有威力,「极清净」指因锋利而变得极为明利,生起更为殊胜之智。因此,下劣的瑜伽行者便会想:「我已得道。」
734.Tassāti udayabbayañāṇaṃ matthakaṃ pāpentassa yogino. ‘‘Evampi rūpaṃ udeti, evampi rūpaṃ vetī’’tiādinā udayabbayānupassanamevettha tulanaṃ, tīraṇañca veditabbaṃ. Yathā devānamindena khittaṃ vajiraṃ amoghaṃ, appaṭihatañca hoti, evamidampi ñāṇaṃ nipuṇaṃ udayabbayadassaneti vuttaṃ ‘‘vissaṭṭhaindavajiramivā’’tiādi. Tattha tikhiṇanti akuṇṭhaṃ. Sūranti tejavantaṃ. Ativisadanti nisitabhāvena ativiya paṭutaraṃ ñāṇaṃ uppajjati. Tathā hinena yogī ‘‘maggappattosmī’’ti maññati.
「观喜」指与观心相应的喜。小喜等如前已说明。于生灭随观次第修习时,五种喜依次生起,故说「此五种……生起」。然而,与达到顶点的生灭智相应的,唯有遍满喜。即使在近行、安止刹那之外,遍满喜亦能生起,因此说「遍满全身而生起」。
Vipassanāpītīti vipassanācittasampayuttā pīti. Khuddakādayo pītiyo heṭṭhā vaṇṇitā eva. Yasmā udayabbayānupassanāya vīthipaṭipannāya anukkamena pañca pītiyo uppajjanti, tasmā vuttaṃ ‘‘ayaṃ pañca…pe… uppajjatī’’ti. Matthakappattena pana udayabbayañāṇena saddhiṃ pharaṇāpītiyeva hoti. Upacārappanākkhaṇato aññadāpi hi pharaṇāpīti hotiyeva. Tenāha ‘‘sakalasarīraṃ pūrayamānā uppajjatī’’ti.
轻安等六对法彼此不相离:当轻安生起时,其余诸法必定同时生起。为从作用的角度显示这一切,故说「身与心既无不安,亦无沉重」等。其中,「身」一词亦应包含色身,而非仅指受等三蕴,因为身轻安等亦能镇伏色身的不安等。身轻安、心轻安……乃至身正直、心正直,这是因为此时观心生起,能摧破导致不轻安等状态的掉举、昏沉睡眠、见慢等其余盖障,以及不信、谄诳等杂染法。「于其时」指那生灭智生起之时。「人间」指属于人类、契合人类的欲乐之喜。由于未超出人类特定有情的体验范围,天界之喜亦被含摄其中;或因其与人间之喜相似、同为欲乐,天界之喜亦可称为人间之喜。而超越于此者,即非人间,称为「非人间」。
Passaddhiādīni cha yugaḷakāni aññamaññāviyoginīti passaddhiyā uppannāya itarāpi uppannā eva hontīti kiccadassanamukhena tā sabbāpi dassento ‘‘kāyacittānaṃ neva daratho, na gārava’’ntiādimāha. Tattha kāyaggahaṇena rūpakāyassapi gahaṇaṃ veditabbaṃ, na vedanādikkhandhattayasseva. Kāyappassaddhiādayo hi rūpakāyassāpi darathādinimmaddikāti. Kāyacittāni passaddhāni…pe… ujukāniyeva honti tesaṃ apassaddhādibhāvassa hetubhūtānaṃ uddhaccādithinamiddhādidiṭṭhimānādisesanīvaraṇādiassaddhiyādimāyāsātheyyādisaṃkilesadhammānaṃ vidhamanavasena tadā vipassanācittuppādassa pavattanato. Tasmiṃ samayeti tasmiṃ udayabbayañāṇuppattisamaye. Manussānaṃ ayanti mānusī, manussayoggā kāmasukharati, tādisehi manussavisesehi anubhavitabbatānativattanato dibbā ratipi saṅgahitā, mānusīsadisatāya kāmasukhabhāvena dibbā ratipi vā, tassā atikkantatāya na mānusīti amānusī.
「空宅」:指任何寂静的住所,或即指观本身。因为观也由于常等之空性,以及作为瑜伽行者乐住之因,故可称为「空宅」。由于那些随观于心的烦恼已离去,所以是心寂静者。由于观见轮回中的怖畏,所以是比丘。以正理,通过色与非色法的生灭随观等而观照者。正念者,因尚未修观的人无法体验,故称「非人间」。有名为「观喜乐」的喜存在,这是此偈的略义。第二偈是针对生灭智而说。其中,「从何处」指从色或从非色。
Suññāgāranti yaṃ kiñci vivittaṃ senāsanaṃ, vipassanaṃ eva vā. Sāpi hi niccabhāvādisuññatāya, yogino sukhasannissayatāya ca ‘‘suññāgāra’’nti vattabbataṃ labhati. Cittassa anupassanakarānaṃ kilesānaṃ vigamena santacittassa. Saṃsāre bhayassa ikkhanena bhikkhuno. Sammā ñāyena rūpārūpadhammānaṃ udayabbayānupassanādivasena vipassato. Sammasato anāraddhavipassanānaṃ manussānaṃ avisayatāya amānusī. Vipassanāpītisukhasaññitā rati hotīti ayamettha gāthāya saṅkhepattho. Dutiyagāthā pana udayabbayañāṇameva sandhāya vuttā. Tattha yato yatoti rūpato vā arūpato vā.
内观之乐:指与内观心相应的心所之乐。由于由彼所生的极为殊胜的色法遍满并滋养了整个身体,因此说「充满整个身躯」。
Vipassanāsukhanti vipassanācittasampayuttaṃ cetasikasukhaṃ. Yasmā taṃsamuṭṭhitehi atipaṇītarūpehi sabbo kāyo pariphuṭo, paribrūhito ca hoti. Tasmā vuttaṃ ‘‘sakalasarīraṃ abhisandayamāna’’nti.
「胜解」指信心,并非指「唯作胜解」等,这是要点。而且,此处的信心并非以相信业果或三宝的方式生起,而是由于烦恼浑浊的消失,成为令相应法极度清净的原因。因此说「与内观相应……的信心生起」。
Adhimokkhoti saddhā, na yevāpanakādhimokkhoti adhippāyo. Sā cettha na kammaphalaṃ, ratanattayaṃ vā saddahanavasena pavattā, atha kho kilesakālussiyāpagamena sampayuttānaṃ ativiya pasannabhāvahetubhūtā. Tenāha ‘‘vipassanāsampayuttā…pe… saddhā uppajjatī’’ti.
“策励”是指精进;它依往昔已生的修习力而得成就,持续现起,能将相应法从烦恼杂染分、从懈怠中提起,故为策励。因此说“策励即精进”等。
Purimuppannabhāvanābalasaṃsiddhaṃ samappavattaṃ vīriyaṃ sampayuttadhammānaṃ saṃkilesapakkhato kosajjato paggaṇhanato paggaho. Tenāha ‘‘paggahoti vīriya’’ntiādi.
“善安立”谓依自性相,善巧地安立于所缘。“善住立”谓由于远离对立而不可动摇,故为善住立。由此,如同深植般不可动摇。以其不可动摇性,犹如山王,此三句皆显示善住立。“彼”指瑜伽行者。“任何处所”指其任何安立之处,或色或无色。“进入”即深入,“穿透”是其同义语。当作为天眼附属的随业趣智现前时,针对所谓他世的众生,说“如同天眼的他世”,并非天眼以他世为所缘,因为天眼是以颜色处为所缘。此处“念”现起、显现,或安立,是此句含义。因为从念进入所缘而安立之时起,彼行者的所缘也被说为进入而安立。
Supaṭṭhitāti sabhāvasallakkhaṇena ārammaṇe suṭṭhu upaṭṭhitā. Supatiṭṭhitāti paṭipakkhavigamena tena acalanīyatāya suṭṭhu patiṭṭhitā. Tato eva nikhātā viya acalā. Acalabhāveneva pabbatarājasadisāti tīhipi padehi supatiṭṭhitameva dasseti. Soti yogāvacaro. Yaṃ yaṃ ṭhānanti yaṃ yaṃ attano upatiṭṭhānaṭṭhānaṃ rūpaṃ vā arūpaṃ vā. Okkhanditvāti anupavisitvā. Pakkhinditvāti tasseva vevacanaṃ. Dibbacakkhuno paribhaṇḍabhūtassa yathākammūpagañāṇassa upaṭṭhahante paralokasaññite satte sandhāyāha ‘‘dibbacakkhuno paraloko viyā’’ti na dibbacakkhuno paralokavisayattā. Vaṇṇāyatanavisayañhi tanti. Assa sati upaṭṭhāti khāyati, upatiṭṭhatīti vā attho. Yadaggena hi sati ārammaṇaṃ okkhanditvā upatiṭṭhati, tadaggena ārammaṇampissa okkhanditvā upatiṭṭhatīti vuccati.
能简择诸行之境故,于简择时住于中舍,此即内观舍。而从义理上说,如此生起的即是彼处的中舍性。与意门转向心相应的思,在转向中以中舍的方式生起,故说为“转向舍”。由于生灭的极善现起,在对彼的随观中住于中舍,此处称为内观舍。而彼生灭即是一切诸行,故说“于一切诸行中住于中舍”。转向如同因陀罗金刚箭般的锐利性,应视为如一切知智之前导,其随行智亦具如此性质。
Vicinitavisayattā saṅkhārānaṃ vicinane majjhattabhāvena ṭhitā vipassanupekkhā. Sā pana atthato tathāpavattā tatramajjhattupekkhāva. Manodvārāvajjanacittasampayuttā cetanā āvajjane ajjhupekkhanavasena pavattiyā ‘‘āvajjanupekkhā’’ti vuttā. Udayabbayānaṃ suṭṭhutaraṃ upaṭṭhānato tadanupassanāyaṃ majjhattabhūtā idha vipassanupekkhā nāma. Te pana udayabbayā sabbasaṅkhārānanti āha ‘‘sabbasaṅkhāresu majjhattabhūtā’’ti. Āvajjanāya indavajiratattanārācasadisatā, sūratikkhabhāvo ca sabbaññutaññāṇapurecarā viya tadanucarañāṇassa tathābhāvena daṭṭhabbā.
“内观之欲”指对内观的渴望与期待。光明等是内观的展现,如同其庄严,故说“以光明等所庄严”。执著指期待。微细、寂静的行相,即微细与寂静的行相;而这种微细寂静行相性,是由于修习达到殊胜而生起,由此,烦恼的状态难以了知。因此说“这种欲求是烦恼……生起”。
Vipassanānikantīti vipassanāya nikāmanā apekkhā. Obhāsādayo vipassanāya vijambhanabhūtā tassā alaṅkāro viya hontīti āha ‘‘obhāsādipaṭimaṇḍitāyā’’ti. Ālayanti apekkhaṃ. Sukhumā, santākārāti sukhumākārā, santākārā ca, sā cassā sukhumasantākāratā bhāvanāya sātisayappavattiyā, yato kilesabhāvopissā duviññeyyo hoti. Tenāha ‘‘yā nikanti kilesoti…pe… hotī’’ti.
“在这些当中”指如前所示的智等当中。“当某一种生起时”此言,是为了显示当某一种生起时,会产生“我得道了”等的执取,并非由于只有某一种单独生起。实际上,随烦恼甚至不会在同一刹那中生起,然而省察是各别进行的。“我从前确实未曾生起过这样的欲求”这句话,是依于法性之见而说,并非按照当时瑜伽行者心生起的方式。因为那时他并不知道那是“欲求”;如果知道的话,对它产生“我得道了”等的执取便根本不可能。因此,他可能这样想:“我从前确实未曾生起过这样的修习之喜,我必定得道了。”
Etesupīti yathādassitesu ñāṇādīsupi. ‘‘Aññatarasmiṃ uppanne’’ti idaṃ uppanne aññatarasmiṃ ‘‘maggappattomhī’’tiādiggahaṇadassanatthaṃ vuttaṃ, na aññataraññatarasseva uppajjanato. Na vāpi hi upakkilesā ekakkhaṇepi uppajjanti, paccavekkhaṇā pana visuṃ visuṃ hoti. ‘‘Na vata me ito pubbe evarūpā nikanti uppannapubbā’’ti idaṃ dhammasabhāvadassanavasena vuttaṃ, na pana tadā yogino tathācittappavattivasena. Na hi so tadā taṃ ‘‘nikantī’’ti jānāti, tathā sati tabbisayassa ‘‘maggappattomhī’’tiādiggahaṇassa asambhavo eva. Tasmā evamassa siyā ‘‘na vata me evarūpā bhāvanābhirati uppannapubbā, addhā maggappattomhī’’ti.
735“为随烦恼的所依处”意为:就严格意义而言,邪见、慢、渴爱在此是随烦恼,因为是它们的所依处、生起处。并非从自性而言,故说“并非是不善”。然而正如光明等,欲求也成为邪见执取等的处所,故说“亦是随烦恼的依处”。仅就所依而言,即不直接触及执取本身,只就执取的所依处而言。因为有我论者构想出“我是智所系缚”之我,成为光明的主人,并以“我的”这一主宰称为境而被执取,所以说“执取‘我的光明生起了’者,即是邪见执”。由于执取光明的可意,由此视自己为殊胜等,故说“执取‘光明确实可意,生起了’者,即是慢执”。正在享受者,即正在喜爱者。那些,指称为邪见执等的随烦恼。在光明等中,指以光明等为因。动摇,即不能安住于已开始的观而陷入散乱,那正是对光明等生起渴爱等执取;为了显示这一点,说“在光明等中动摇……观察”。
735.Upakkilesavatthutāyāti nippariyāyato diṭṭhimānataṇhā idha upakkilesā tesaṃ vatthutāya uppattiṭṭhānatāya. Na sabhāvatoti āha ‘‘na akusalattā’’ti. Yathā pana obhāsādayo, evaṃ nikantipi diṭṭhigāhādīnaṃ ṭhānaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘upakkilesavatthu cā’’ti. Vatthuvasenevāti gāhe anāmasitvā gāhānaṃ vatthutāvaseneva. Attavādī hi ‘‘ahaṃbuddhinibandhano’’ti parikappito attā obhāsassa sāmibhūto ‘‘mamā’’ti sāmivacanassa visayabhāvena gahitoti āha ‘‘mama obhāso uppannoti gaṇhato hi diṭṭhigāho’’ti. Obhāsassa manāpaggahaṇamukhena tena attānaṃ seyyādito dahatīti vuttaṃ ‘‘manāpo vata obhāso uppannoti gaṇhato mānagāho’’ti. Assādayatoti sampiyāyato. Tesanti diṭṭhigāhādisaññitānaṃ upakkilesānaṃ vasena. Obhāsādīsūti obhāsādinimittaṃ. Kampanaṃ yathāraddhavipassanāya aṭṭhatvā vikkhepāpatti, sā ca obhāsādīsu taṇhādigāhoti dassento ‘‘obhāsādīsu kampati…pe… samanupassatī’’ti āha.
“以光明为缘,心被动摇。”这表示句法关系。或者理解为:在作为所缘的光明之中,心被随烦恼所动摇,这是另一种连接方式。因此说“心被它们所动摇”。其余诸句亦同此理。“现起”指念。“舍”指观舍。
Obhāsanimittaṃ cittaṃ vikampatīti sambandho. Obhāse vā visayabhūte upakkilesehi cittaṃ vikampatīti yojanā. Tenāha ‘‘yehi cittaṃ pavedhatī’’ti. Sesesupi eseva nayo. Upaṭṭhāneti satiyaṃ. Upekkhāya cāti vipassanupekkhāya ca.
道非道分别论释
Maggāmaggavavatthānakathāvaṇṇanā
736在“善者”等句中,因具足业处善巧而称为善者。因智慧已完全成熟而称为贤者。因通达教理而称为敏者。由于能觉悟随烦恼及其对治中的过患与功德,故称为具慧者。“此即是”是指:当阿阇梨教授业处时、在生灭智生起之时所生起的,此即是“光明已生起”,如此确定了随烦恼所依处之后,现在为了说明将其导入毗婆舍那所缘的方法,而说“然而此”等。其中,第一说只为确立无常相,当无常相成就时,其余二相也自然成就。而在第二说中,为显示依光明等而生起的邪见执取等的舍断与灭尽方法,而说“若光明是我”等。在《无色七法》中,为总摄一切行而普遍说“若诸行是我”等,此处则依光明等分别解说诸行。其余作意方法如同彼处所说,因此说“一切应如《无色七法》中所说的方法详细解说”。
736.Kusalo panātiādīsu kammaṭṭhānakosallayogena kusalo. Paripakkañāṇatāya paṇḍito. Āgamabyattiyā byatto. Upakkilesatabbisodhanesu ādīnavānisaṃsāvabodhayogato buddhisampanno. Ayaṃ kho soti yo so ācariyena kammaṭṭhānadānakāle udayabbayañāṇuppattisamaye uppajjatīti vutto, ayaṃ kho so obhāso uppannoti upakkilesavatthubhāvavavatthānaṃ dassetvā idānissa vipassanāya visayabhāvūpanayanavidhiṃ dassento ‘‘so kho panā’’tiādimāha. Tattha paṭhamanaye aniccalakkhaṇavibhāvanameva dassitaṃ, tasmiṃ siddhe itarampi lakkhaṇadvayaṃ siddhameva hoti. Dutiyanaye pana obhāsādike nissāya uppajjanakadiṭṭhigāhādīnaṃ ugghāṭanasamugghāṭanapariyādānavasena manasikāravidhiṃ dassetuṃ ‘‘sace obhāso attā bhaveyyā’’tiādi vuttaṃ. Arūpasattake ‘‘sace saṅkhārā attā bhaveyyu’’ntiādi (visuddhi. 2.721) sabbasaṅkhārasaṅgaṇhanavasena sāmaññato vuttaṃ, idha obhāsādivasena saṅkhāre vibhajja vuttaṃ. Seso manasikāravidhi tattha vuttanayovāti āha ‘‘sabbaṃ arūpasattake vuttanayena vitthāretabba’’nti.
当观照光明为“这不是我的”时,心便从渴爱的执取中得到净化;当观照为“这不是我”时,则从我慢的执取中得到净化;当观照为“这不是我的自我”时,便从邪见的执取中得到净化。因此说“观照光明为‘这不是我的’”等。此法同样适用于智等。
Obhāsaṃ ‘‘netaṃ mamā’’ti samanupassanto taṇhāgāhato cittaṃ visodheti, ‘‘nesohamasmī’’ti samanupassanto mānagāhato, ‘‘na meso attā’’ti samanupassanto diṭṭhigāhato. Tenāha ‘‘obhāsaṃ netaṃ mamā’’tiādi. Esa nayo ñāṇādīsupi.
“此十处”,即如上所述的十种随烦恼之因——光明等。“其慧已熟习”是指:那位瑜伽行者,以把握光明等中的无常等相的方式,已熟习、已遍知、已审察,安住于慧。由于了知法掉举的平息状态,故成为法掉举的善巧者。
Imāni dasa ṭhānānīti imāni yathāvuttāni obhāsādīni dasa upakkilesakāraṇāni. Paññā yassa pariccitāti yassa yogino paññā obhāsādīsu aniccatādiggahaṇavasena paricitavatī pariggahetvā upaparikkhitvā ṭhitā. Dhammuddhaccassa samaggabhāvajānanena dhammuddhaccakusalo hoti.
“已入行道”是指:依生灭随观,已进入毗婆舍那之行道。
Vīthipaṭipannanti udayabbayānupassanāvasena vipassanāvīthipaṭipannaṃ.
“于见清净”是指:在所证得的见清净中,或以见清净智清净见时,已完成对苦谛的确定,因为确定了属于苦谛的名色。由于名色的缘,即属于名色的集起,故说“对疑……完成了对集谛的确定”。依阿毗达摩论,一切烦恼与业即是集谛。“于此”即于此中。“正”即不颠倒。“道”即圣道,是作为方法的道。
Diṭṭhivisuddhiyanti diṭṭhivisuddhiyaṃ adhigatāyaṃ, diṭṭhivisuddhiñāṇena vā diṭṭhiyā visodhane dukkhasaccassa vavatthānaṃ kataṃ hoti dukkhasaccapariyāpannassa nāmarūpassa vavatthānato. Nāmarūpassa paccayā nāmarūpasamudayapakkhiyāti āha ‘‘kaṅkhā…pe… samudayasaccassa vavatthānaṃ kata’’nti. Abhidhammanayena hi sabbakilesā, kammañca samudayasaccaṃ. Imissanti imāyaṃ. Sammāti aviparītaṃ. Maggassāti ariyamaggassa upāyabhūtamaggassa.