20. 道与非道智见清净的解说注释
20. Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā
思惟智的讨论注释
Sammasanañāṇakathāvaṇṇanā
692已经如实辨明什么是正道、什么是非道之后,安住而生的那种智,就是远离随烦恼、已进入修行进程的内观智慧,属于圣道之前的前分道;而光明等十种随烦恼并不是道。像这样如实确定了正道与非道之后,安住而生的智。
692.Evaṃmaggañca amaggañca ñatvā ṭhitaṃ ñāṇanti ayaṃ upakkilesavinimuttā vīthipaṭipannā vipassanāpaññā ariyamaggassa pubbabhāgamaggo, ayaṃ obhāsādibhedo dasavidho upakkileso na maggoti evaṃ maggañca amaggañca yāthāvato vavatthapetvā ṭhitaṃ ñāṇaṃ.
把过去等种种差别之法按组归纳起来作观照,这叫“聚思惟”,据说这是赡部洲居民的叫法。用“凡任何色”这样的方式对诸法作观,这叫“理趣观”,据说这是铜掌岛居民的叫法。所以论中说“名为聚思惟的理趣观”。“tāva”这个词表示次第,用它来说明思惟方式有多种多样。正因为种类繁多,所以先教导从理趣观开始修行:“首先应当致力于理趣观。”为什么这样说?这是问难者提出的质疑。他的意思是:如果要成就道非道智见清净,那为什么说“应当从一开始就致力于理趣观”?对方为了显示这是证得它的方法,说了“已开始内观者”等话。由此表明:“有内观,才会生起生灭智;有生灭智,才会出现光明等随烦恼;由此才能确定道与非道。所以它不可能一开始就生起,因此应当先开始内观。”即便如此,为什么首先应当开始理趣观?论中说:“内观以聚思惟为开端。”因为聚思惟是把过去等种种差别之法归纳起来加以确定,对初学者来说容易观照,所以它是开端。
Atītādivasena anekabhedabhinne dhamme kalāpato saṅkhipitvā sammasanaṃ kalāpasammasanaṃ, ayaṃ kira jambudīpavāsīnaṃ abhilāpo. ‘‘Yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā (ma. ni. 1.361; 2.113; 3.86; a. ni. 4.181) nayena hi dhammānaṃ vipassanā nayavipassanā, ayaṃ kira tambapaṇṇidīpavāsīnaṃ abhilāpo. Tenevāha ‘‘kalāpasammasanasaṅkhātāya nayavipassanāyā’’ti. Tāva-saddo kamattho, tena sammasanappakārānaṃ bahubhedataṃ dīpeti. Bahubhāvato hi tesaṃ paṭhamaṃ nayavipassanāya yogārambhaṃ anusāsati ‘‘nayavipassanāya tāva yogo karaṇīyo’’ti. Kasmāti codakavacanaṃ. Tassāyaṃ adhippāyo – yadi maggāmaggañāṇadassanavisuddhi sampādetabbā, atha kasmā ‘‘nayavipassanāya ādito yogo kātabbo’’ti vuttanti. Itaro tassāyaṃ adhigamūpāyoti dassento ‘‘āraddhavipassakassā’’tiādimāha. Tenetaṃ dasseti ‘‘vipassanāya sati udayabbayañāṇuppādo, udayabbayañāṇe sati obhāsādiupakkilesasambhavo, tato maggāmaggavavatthānaṃ, tasmā tassa āditova ārambhassa sambhavo natthīti vipassanā paṭhamaṃ āraddhabbā’’ti. Evampi paṭhamaṃ nayavipassanāva kasmā āraddhabbāti āha ‘‘vipassanāya ca kalāpasammasanaṃ ādī’’ti. Tañhi atītādibhedabhinnānaṃ dhammānaṃ saṅkhipitvā vavatthānavasena pavattanato ādikammikassa sukaraṃ sammasananti ādibhūtaṃ.
“因此”是因为它是起点。或者说,“因此”是因为对于已经开始内观的人……聚思惟是起点,所以用“因此”。“此”指的是聚思惟。“再者”等话,是为了显示聚思惟本身就是内观的起点这一助成理由。审察遍知以生灭智为终点,而在还没达到生灭智的时候,道与非道的确定就已经存在了,所以说“在审察遍知进行时”。在“首先应当致力于聚思惟”这句话里,它最初开始的理由也应当按照前面所说的方式来了知。因为所谓聚思惟,甚至不包含在一种清净之中,而有些人根本没有提到它就直接解说内观的修行。即便如此,它在诸经中既被部分显示,也被无余地显示。在《无碍解道》中,为了让初学者容易作意,把它安立为内观的起点。而且,当内观者心中生起光明等(随烦恼)时,道非道智就会产生,因此“想要成就它的人”等说法,应当理解为:这段论究就是为此而作的。
Tasmāti ādibhūtattā. Atha vā tasmāti yasmā āraddhavipassakassa…pe… kalāpasammasanaṃ ādi, tasmā. Etanti kalāpasammasanaṃ. Apicātiādi kalāpasammasanasseva vipassanāya ādibhāve upacayahetudassanaṃ. Udayabbayañāṇapariyosānā tīraṇapariññā, asampatte eva ca udayabbayañāṇe maggāmaggavavatthānaṃ hotīti āha ‘‘tīraṇapariññāya vattamānāyā’’ti. Kalāpasammasane tāva yogo kātabboti etthāpi tasseva paṭhamārambhe kāraṇaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Yasmā kalāpasammasanaṃ nāma ekavisuddhiyampi na antogadhaṃ, ekacce ca taṃ anāmasitvāva vipassanācāraṃ vaṇṇenti. Evaṃ santepi taṃ suttantesu ekadesena, anavasesato ca dassitaṃ. Paṭisambhidāyaṃ ādikammikānaṃ manasikārasukaratāya vipassanāya ādibhāvena ṭhapitaṃ. Vipassantassa ca obhāsādīsu uppannesu maggāmaggañāṇasambhavo, tasmā ‘‘taṃ sampādetukāmenā’’tiādinā ayaṃ vicāro katoti daṭṭhabbaṃ.
693这里说的是:在那种审察遍知紧接着知遍知之后的状态里,或者就在那些遍知当中。抉择,就是从自相、作用、地这三方面来确定。出世间的遍知,虽然在前面二谛中是与道相应的三种遍知,也可以从作用上说它存在,但这里特别限定为“世间遍知”才这样说。由于对自性法的相加以了知,面向所知的慧就是证智。于已知之义,就是以已知的状态为因。因为了知应当证知的对象,所以称为智。遍知慧,就是决断无常等相而了知的慧。于审察之义,就是以思惟的状态为因。断慧,就是断除应当断除之法的慧。由于没有感受等相,所以说坏相是自相。那些由了知自相而被把握的法,比如地界、触等各自的硬、触等相,在三时中都应当被了知,因为它们决定如此,是自性成就而被把握的;无常等相则不是这样。那些相是通过破坏、生灭、逼迫、无主等行相而被把握的,所以说是如同被附加的形态般被把握,因此说“附加共相”。因为这里只指世间遍知,所以以相为所缘的内观才说为断遍知。
693.Tatrāti tasmiṃ tīraṇapariññāya ñātapariññānantarabhāve, tāsu vā pariññāsu. Vinicchayoti sarūpato, kiccato, bhūmito ca sanniṭṭhānaṃ. Lokuttarāpi purimasmiṃ saccadvaye maggasampayuttā tividhāpi pariññā kiccavasena labbhatīti ‘‘lokiyapariññā’’ti visesetvā vuttaṃ. Sabhāvadhammānaṃ lakkhaṇasallakkhaṇato ñeyyaabhimukhā paññā abhiññāpaññā. Ñātaṭṭheti ñātabhāvanimittaṃ. Abhiññeyyassa jānanahetu ‘‘ñāṇa’’nti vuccati. Pariññāpaññāti aniccādilakkhaṇāni paricchijja jānanapaññā. Tīraṇaṭṭheti sammasanabhāvahetu. Pahānapaññāti pahātabbassa pajahanapaññā. Vedayitādilakkhaṇavidhuratāya ruppanalakkhaṇaṃ paccattalakkhaṇaṃ vuttaṃ. Tesaṃyeva paccattalakkhaṇasallakkhaṇavasena gahitadhammānaṃyeva. Yathā pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādilakkhaṇāni tīsupi khaṇesu sallakkhitabbāni paṭiniyatarūpatāya sabhāvasiddhāneva hutvā gayhanti, na evamaniccatādilakkhaṇāni. Tāni pana bhaṅgudayabbayapīḷāvasavattanākāramukhena gahetabbato samāropitarūpāni viya gayhantīti vuttaṃ ‘‘sāmaññalakkhaṇaṃ āropetvā’’ti. Lokiyapariññānaṃyeva adhippetattā lakkhaṇārammaṇikavipassanāva ‘‘pahānapariññā’’ti vuttā.
“行断”是指由确定名色而说的“见清净”。不过有些人说:“因为这是观修蕴等的基础,所以对蕴等的一切思择都属于行断。”用“唯有通达自相才是增上”这句话,是在说明:了知名色与缘的智慧,并不具有审察和断除的能力。然而,对于名色,以“倾向为相的是名,变坏为相的是色”这样把握非色与色的共相而运作,由此可以从一个方面得到审察的作用;通过镇伏见与疑,可以得到断除的作用。因此他们说,在审察和断除上也有增上。但按最胜义的说明,应当知道:正如唯有见清净才是行断,唯有以相为所缘的观修才具有审察与断除的作用。这样,三种遍知才能成立,否则就会混乱。审察遍知的基础,在于那里的慧审察无常等相,所以说“于此……增上”。当然,生灭智也能断除某种邪执,但由于它力量弱,不算殊胜的断除,所以说“以坏随观为起点,以上是断遍知的基础”。观无常,就是从无常的方面观察、思择诸行。常想,就是“它们是常、是永恒”这种错误想法。应当知道,以想为首,也摄取了见和心。这个道理在下面几处也一样。厌离,就是由无常随观等所生的厌离随观,依厌离而见诸行。喜,就是带有喜的渴爱。离染,就是依离染随观,以离染的方式观察,使对诸行的贪不再生起。这样的人就说他舍断了贪。寂灭,就是依寂灭随观,观察诸行唯归寂灭,不再以未来的后有之缘而生起。这样的人就说他舍断了诸行的集起,因为他令诸行成为不再生起的法。弃舍,就是依舍遣随观,观察诸行不再被执取,如此而弃舍。所以说“舍断执取”,意思是以常等执取的方式而弃舍执取。已成就,就是已圆满达成。其余那些,就是审察遍知和断遍知。这样说明了遍知之后,又依遍知的次第,在度疑之后,有“应致力于聚取摄受”这个义理,为了总结而引回来说“因此说”等,这就是已经说过的内容。
Saṅkhārapaṭicchedatoti nāmarūpavavatthānato, yā ‘‘diṭṭhivisuddhī’’ti vuttā. Keci pana ‘‘khandhādīnaṃ vipassanāya bhūmibhāvato sabbopi khandhādivicāro saṅkhāraparicchedo’’ti vadanti. ‘‘Paccattalakkhaṇapaṭivedhasseva ādhipacca’’nti iminā nāmarūpapaccayapariggahapaññānaṃ tīraṇapahānāsamatthataṃ dasseti . Tāsampi pana ‘‘namanalakkhaṇaṃ nāmaṃ, ruppanalakkhaṇaṃ rūpa’’nti arūparūpānaṃ sādhāraṇākārasallakkhaṇavasena pavattiyā ekenākārena tīraṇapariyāyo, diṭṭhikaṅkhāvikkhambhanena pahānapariyāyo labbhatīti siyā tīraṇapahānesupi ādhipaccanti vadanti. Ukkaṭṭhaniddesena pana yathā diṭṭhivisuddhiyāva saṅkhāraparicchedatā, evaṃ lakkhaṇārammaṇikavipassanāya eva tīraṇapahānakiccatā veditabbā. Evaṃ hi tissopi pariññā vavatthitā honti, aññathā saṅkāro siyā. Tīraṇapariññāya bhūmi tattha paññāya aniccatādilakkhaṇasantīraṇato. Tenāha ‘‘etasmiṃ…pe… ādhipacca’’nti. Kāmaṃ udayabbayañāṇampi kañci micchābhinivesaṃ pajahati, tassa pana athāmagatattā na sātisayaṃ pahānanti vuttaṃ ‘‘bhaṅgānupassanaṃ ādiṃ katvā upari pahānapariññāya bhūmī’’ti. Aniccato anupassantoti aniccākārato saṅkhāre anupassanto sammasanto. Niccasaññanti ‘‘te niccā sassatā’’ti pavattaṃ micchāsaññaṃ. Saññāsīsena diṭṭhicittānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Eseva nayo ito paresupi. Nibbindantoti aniccānupassanādisambhūtāya nibbidānupassanāya saṅkhāre nibbijjanavasena passanto. Nandinti sappītikataṇhaṃ. Virajjantoti virāgānupassanāya virajjanavasena yathā saṅkhāresu rāgo nuppajjati, evaṃ anupassanto. Tathābhūto hi rāgaṃ pajahatīti vuccati. Nirodhentoti nirodhānupassanāya yathā saṅkhārā nirujjhantiyeva, na āyatiṃ punabbhavavasena uppajjanti, evaṃ anupassanto. Tathābhūto hi saṅkhārānaṃ samudayaṃ pajahati nāma anuppattidhammatāpādanato. Paṭinissajjantoti paṭinissaggānupassanāya yathā saṅkhārā na puna ādiyanti, evaṃ vossajjanto. Tenāha ‘‘ādānaṃ pajahatī’’ti, niccādivasena vā gahaṇaṃ vissajjetīti attho. Sādhitattāti sampāditattā. Itarāti tīraṇapahānapariññā. Evaṃ pariññā niddisitvā pariññākkamavasenapi kaṅkhāvitaraṇānantaraṃ ‘‘kalāpasammasane yogo kātabbo’’ti yvāyamattho vutto, taṃ nigamavasena paccāharanto ‘‘tena vutta’’ntiādimāha, taṃ vuttatthameva.
694这里说的“于此”,是指在应当辨明的聚思择中,或者指那个聚思择的开始阶段。所谓“此圣典”,是指正在展示的《无碍解道》圣典。其中,“简略确定之慧”是指:对那些以过去等类别区分开来的诸法,把它们归拢到一起,以无常等方式进行抉择时,能完成这种抉择的慧。在思择中以无常等方式审察的智,被称为“思择智”,意思是:这种智是怎样生起的呢?“于确定”“于思择”是表示应当完成之义的处格。“任何色”等词句,其含义和前面所说的一样。至于“确定一切色为无常”等,因为后面将会详细说明,所以就在那里解释它们的含义。
694.Tatrāti tasmiṃ kalāpasammasane vibhāvetabbe, tassa vā kalāpasammasanassa ādibhāve. Ayaṃ pāḷīti dassiyamānaṃ paṭisambhidāmaggapāḷimāha. Tattha saṅkhipitvā vavatthāne paññāti atītādibhedabhinne dhamme ekato saṅgahetvā aniccādivasena vinicchaye sādhetabbe taṃsādhanīyā paññā. Sammasane aniccatādivasena tīraṇe ñāṇanti pavuccati, sā kathaṃ hotīti attho. Vavatthāne sammasaneti ca nipphādetabbe bhummavacanaṃ. Yaṃ kiñci rūpantiādīni padāni heṭṭhā vuttatthāneva. Sabbaṃ rūpaṃ aniccato vavatthapetītiādīni pana yasmā parato vaṇṇiyissanti, tasmā tattheva nesaṃ atthaṃ vibhāvayissāma.
圣典的判定应当这样理解:在这里,首先是为了让初学者修观作意时能顺利入手,所以依“任何色”等说法,先按过去、未来、现在等分类来把握五蕴。可是这些蕴,要连同门和所缘一起,依从门生起的法才能区分开来,因此紧接着按六门等分类,把握了十种六法。又因为在诸相之中,无我相属于苦的区分,为了阐明这一点,所以把握了六界。然后,为了说明外道在这些遍处上执著为我,而这些遍处对禅那来说只是作为所缘而显现的相,所以把握了十遍处。接着,作为苦随观的辅助,以厌恶的方式把握了三十二身分。先前依蕴简略把握的诸法,应当以不太简略也不太详细的方式,以及详细的方式作意,为了说明这一点,所以把握了十二处和十八界。在这些法当中,虽然它们是空、无主、无作用的,却依法的自性而以增上之力生起,为了阐明无我相,所以把握了诸根。为了说明这些法虽然有种种差别,但归结在三地之中,所以只有三种,因此把握了三种界。
Pāḷivavatthānaṃ pana evaṃ veditabbaṃ – ettha hi ādikammikānaṃ vipassanāmanasikārasukhatthaṃ ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā paṭhamaṃ tāva pañcakkhandhā atītādivibhāgamukhena gahitā, te pana khandhā yasmā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattadhammavasena vibhāgaṃ labbhanti, tasmā tadanantaraṃ dvārachakkādivasena dasa chakkā gahitā. Yasmā pana lakkhaṇesu anattalakkhaṇaṃ dukkhavibhāgaṃ, tasmā tassa vibhāvanāya cha dhātuyo gahitā. Tato yesu kasiṇesu ito bāhirakānaṃ attābhiniveso, tāni imesaṃ jhānānaṃ ārammaṇabhāvena upaṭṭhānākāramattānīti dassanatthaṃ dasa kasiṇāni gahitāni. Tato dukkhānupassanāya parivārabhāvena paṭikkūlākāravasena dvattiṃsa koṭṭhāsā gahitā. Pubbe khandhavasena saṅkhepato gahitā dhammā nātisaṅkhepavitthāranayena, vitthāranayena ca manasi kātabbāti dassanatthaṃ dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa dhātuyo ca gahitā. Tesu ime dhammā satipi suññanirīhaabyāpārabhāve dhammasabhāvato ādhipaccavasena pavattantīti anattalakkhaṇavibhāvanatthaṃ indriyāni gahitāni. Evaṃ anekabhedabhinnāpime dhammā bhūmittayapariyāpannatāya tividhāva hontīti dassanatthaṃ tisso dhātuyo gahitā.
到这里,为了显示已显示的所缘相之后生起的活动,就举出了欲有等九有。为了说明在如此多的应知差别中,应当以对生起活动作意的善巧,把作意转向那些微细、殊胜的已生起的广大法,所以举出了禅那、无量、无色定。其中,禅那是指前面所说之外其余所缘的色界禅那。为了说明应当从缘与缘所生法的区别来辨析这些法之后再作意,所以举出了缘起支。因为对缘的运作方式作意,能轻松而且更好地阐明三相,所以放在后面举出。这样,这些以应思择的方式被收摄的蕴等法,按部分来分有二十五类。如果按差别来收摄,不涉及过去等区别,则有两百少二之数。
Ettāvatā nimittaṃ dassetvā pavattaṃ dassetuṃ kāmabhavādayo nava bhavā gahitā. Ettake abhiññeyyavisese pavattamanasikārakosallena saṇhasukhumesu nibbattitamahaggatadhammesu manasikāro pavattetabboti dassanatthaṃ jhānappamaññāruppāni gahitāni. Tattha jhānāni nāma vuttāvasesārammaṇāni rūpāvacarajjhānāni. Paccayapaccayuppannavibhāgato ime dhammā bhinditvā manasi kātabbāti dassanatthaṃ paṭiccasamuppādaṅgāni gahitāni. Paccayākāramanasikāro hi lakkhaṇattayaṃ sukhena, suṭṭhutarañca vibhāveti, tasmā pacchato gahito. Evamete sammasanīyabhāvena gahitā khandhādivasena koṭṭhāsato pañcavīsatividhā. Pabhedato pana atītādibhedaṃ anāmasitvāva gayhamānā dvīhi ūnāni dvesatāni honti.
这里,“以无常来确定”等是第一组,即确定诸相的部分。“无常,是坏灭之义”等是第二组,即说明诸相之因的部分,因为这里说明了诸相的因。而“无常,是有为”等则是确立因的部分,因为它清楚地标示了(诸法的)性质。所谓“坏灭之义”,是从坏灭的本性来说:因为色具有坏灭的本性,生起之后就走向坏灭、消逝、破坏,所以是无常。“怖畏之义”,是从可怖畏的状态来说:因为色由于易破碎而令人恐惧,所以是苦。因此世尊说:“凡是无常的,那就是苦。”“无坚实之义”,是从无坚实的状态来说,意思是没有坚实核心。在第三组中,先说了“色是无常”,为了确立它的因,又说“有为”等。因为它是诸缘共同和合而造作的,依于适当的缘而生起,不是离开那些缘而同样地生起,所以是坏灭、消逝、离欲、灭尽的法。确实,不存在由缘所生而不会灭的事物。因此世尊说:“那色是已生、已成、有为、具有坏灭性质的法,要说它不坏灭,这是不可能的。”以此说明:地界是无常的,因为由缘所生,就像其他由缘所生的事物一样。这个道理也适用于其余诸法。
Tattha aniccato vavatthapetītiādiko paṭhamo lakkhaṇavavatthāpanavāro. Aniccaṃ khayaṭṭhenātiādiko dutiyo hetuvāro lakkhaṇānaṃ hetukittanato. Aniccaṃ saṅkhatantiādiko pana hetupatiṭṭhāpanavāro pākaṭabhāvasallakkhaṇato. Khayaṭṭhenāti hi khayasabhāvato yasmā rūpaṃ khayasabhāvaṃ uppajjitvā khayaṃ vayaṃ bhedaṃ gacchati, tasmā aniccanti attho. Bhayaṭṭhenāti bhāyitabbabhāvato yasmā rūpaṃ pabhaṅguratāya bhayānakaṃ, tasmā dukkhanti. Tenāha bhagavā ‘‘yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti (saṃ. ni. 30.15, 45, 46, 76, 85; 2.4.14; paṭi. ma. 2.10). Asārakaṭṭhenāti asārakabhāvato, attasāravirahatoti attho. Tatiyavāre pana ‘‘rūpaṃ anicca’’nti vatvā tassa hetuṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘saṅkhata’’ntiādi vuttaṃ. Yasmā samecca sambhūya paccayehi kataṃ, anurūpe ca paccaye paṭicca, na vinā tehi samaṃ, sammā ca uppannaṃ, tasmā khayavayavirāganirodhadhammanti. Na hi paccayanibbattaṃ anirujjhanakaṃ nāma atthi. Tenāha bhagavā ‘‘yaṃ taṃ rūpaṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhataṃ palokadhammaṃ, taṃ vata mā palujjīti netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti (saṃ. ni. 5.379). Etena aniccā pathavīdhātu paccayanibbattattā tadaññaṃ paccayanibbattaṃ viyāti dasseti. Esa nayo sesadhammesupi.
现在,为了从随顺和反向两方面确立有为法的无常性,所以说了“以生为缘”等话。这里其实要确立的就是无常相,因为一旦无常相确立,其余两个相的确立也就自然成立了。
Idāni anvayato, byatirekato ca saṅkhatadhammānaṃ aniccataṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘jātipaccayā’’tiādi vuttaṃ. Aniccalakkhaṇasseva cettha patiṭṭhāpanaṃ tasmiṃ patiṭṭhāpite sesalakkhaṇadvayassapi patiṭṭhāpanasiddhito.
用这个重复的方式,这些法聚就被简略地说明了,这就是它们之间的关联。“与门和所缘一起在门中生起的法,即五蕴”,在《应遍知解说》里,先通过“比丘们,眼应遍知”等说法,展示了与门和所缘一起在门中生起的法,然后为了说明这些法被五蕴所包含,由于“色应遍知……识应遍知”这样经文出现,所以才这样说。但在《无碍解道》里,则是先通过“任何色”等说法展示五蕴,再通过“眼”等说法展示与门和所缘一起在门中生起的法。这样展示的理由,前面已经说过了。
Iminā peyyālena ime dhammarāsayo saṃkhittāti sambandho. ‘‘Dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattā dhammā, pañcakkhandhā’’ti idaṃ abhiññeyyaniddese ‘‘cakkhuṃ, bhikkhave, abhiññeyya’’ntiādinā (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavatte dhamme dassetvā tesaṃ pañcahi khandhehi saṅgahitataṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ abhiññeyyaṃ…pe… viññāṇaṃ abhiññeyya’’nti āgatattā vuttaṃ. Paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.48) pana ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā paṭhamaṃ pañcakkhandhe dassetvā ‘‘cakkhu’’ntiādinā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattā dhammā dassitā. Tathādassane kāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva.
那么,为什么这里把这些法类说得这么简略呢?为了说明这是因为巴利经典中已经详细讲过了,所以他说“因为已经说过”等话。因此他说“那在那里……省略……简略”。其中,“那”指的是应当遍知的法。“在那里”指的是在《应遍知解说》中。像“识、意、法”等这样,在各处分类中出现的那些出世间法。不过有些人说“这里指的是在《无碍解道》中”,这并不妥当。因为《无碍解道》是以思惟品为重点,所以只取了适合思惟的法,而不是像《应遍知解说》那样取一切应当遍知的法。那些色法和非色法,对于那位瑜伽行者来说,他应当从那些法中以明显的方式开始思惟,投入观照。之后,即使那些法不明显,也应当用方法让它们显现出来,然后毫无遗漏地加以思惟。
Kasmā panettha ime dhammarāsayo saṃkhittāti pāḷiyaṃ vitthārato āgatattāti dassento ‘‘vuttaṃ heta’’ntiādimāha. Tenevāha ‘‘taṃ tattha…pe… saṃkhitta’’nti. Tattha tanti abhiññeyyaṃ. Etthāti abhiññeyyaniddese. ‘‘Viññāṇaṃ mano dhammā’’tiādinā tattha tattha koṭṭhāse ye lokuttaradhammā āgatā. Keci pana ‘‘etthāti paṭisambhidāya’’nti vadanti, taṃ na sundaraṃ. Sammasanupagā eva hi dhammā paṭisambhidāyaṃ gahitā sammasanavārassa adhippetattā, na abhiññeyyaniddese (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) viya sabbeva abhiññeyyā dhammā. Ye rūpārūpadhammā. Yassāti yogino. Tesu tena sammasanaṃ ārabhitabbaṃ yathāpākaṭaṃ vipassanābhinivesoti katvā. Pacchā pana anupaṭṭhahantepi upāyena upaṭṭhahāpetvā anavasesatova sammasitabbā.
695对于“过去色是无常的”等等,以无常来思惟时,过去等分类就成了生起的立足处,所以他说“以十一种场合”。所谓确定,就是决断。而在这里,以无常来决断,就是“无常”这种观照,所以他说“思惟为无常”。
695. ‘‘Atītaṃ rūpaṃ anicca’’ntiādinā aniccato sammasanassa atītādivibhāgā pavattiṭṭhānabhūtāti āha ‘‘ekādasahi okāsehī’’ti. Vavatthāpanaṃ nāma sanniṭṭhānaṃ. Aniccato sanniṭṭhānañcettha ‘‘anicca’’nti vipassanāvāti āha ‘‘aniccanti sammasatī’’ti.
问“如何”是在问思惟的方式,对此他就在后面这里巴利经典第二遍所说的同样方法,只作简要回答。现在为了让这个意思更加清楚,就说“因为已经说过”等话。其中,“hi”是表示原因的不变词。因为已经这样说过:“色,无论过去、未来、现在,都是无常,以坏灭为义”,所以按照所说的这个方法,思惟为无常——这就是这里的关联。
Kathanti sammasanākāro pucchitoti taṃ parato idheva pāḷiyaṃ dutiyavāre vuttanayenevāti saṅkhepeneva vissajjeti. Idāni tamatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādimāha. Tattha hī-ti hetuatthe nipāto. Yasmā ‘‘rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenā’’ti evaṃ vuttaṃ, tasmā iminā vuttanayena aniccanti sammasatīti yojanā.
即使这样,也仍然只是简略的说法。为了把它分开来详细说明,才说了“这是”等话。“过去”是指在过去的存在中。因为这是给初学者用的思惟方法,所以按“存在”来划分时间段。因此他说“没有到达这个存在”。这里的“iti”一词表示原因。这段话的意思是:属于过去存在中的色,就在过去的存在中已经灭尽了,没有到达这个存在,所以是无常的,以坏灭为含义;因为它具有坏灭的本性,所以就如此思惟。这个道理也适用于“未来……”等说法。
Evampi saṅkhepoyevāti vibhajitvā dassetuṃ ‘‘esā’’tiādi vuttaṃ. Atīteti atīte bhave. Ādikammikassa hi idaṃ sammasanavidhānaṃ, tasmā bhavavasena addhābhedo adhippeto. Tenāha ‘‘nayimaṃ bhavaṃ sampattantī’’ti. Ettha iti-saddo hetuattho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yaṃ atītabhave pariyāpannaṃ rūpaṃ, taṃ atīteyeva bhave khīṇaṃ, tato na imaṃ bhavaṃ sampattaṃ, tasmā aniccaṃ khayaṭṭhena khayasabhāvattāti sammasatīti. Esa nayo yaṃ anāgatantiādīsupi.
凡是外在的,也就在外在本身灭尽,不会进入内在的状态,所以是无常,以坏灭为义;凡是粗的,也就在那里灭尽,所以是无常,以坏灭为义。应当按这样的方式配合理解。
Yaṃ bahiddhā, tampi bahiddhā eva khīyati, na ajjhattabhāvaṃ gacchatīti aniccaṃ khayaṭṭhenāti, yaṃ oḷārikaṃ, tampi tattheva khīyatīti aniccaṃ khayaṭṭhenātiādinā yojetabbaṃ.
这“一切”是指:对按过去等分类的色进行观察思惟,把十一种观察思惟合为一种观察思惟,也就是以无常来观察思惟。
Idaṃ sabbampīti idaṃ atītādibhedassa rūpassa sammasanato sabbaṃ ekādasavidhampi sammasanaṃ ekaṃ sammasanaṃ aniccato sammasananti katvā.
所谓“那”,就是指那十一种色。因为具有令人恐惧的性质,所以是可怕的。它带来恐惧:对于还没有断除颠倒想的人来说,当他心里想“我会毁灭,我的所有物会毁灭”时,它就会让人生起恐惧。就像在《狮子譬喻经》中诸天神那样,也就是在宣说《狮子譬喻经》时诸天神的情形那样。因为在那部经里——
Tanti taṃ ekādasavidhampi rūpaṃ. Sappaṭibhayatāyāti bhayānakatāya. Bhayāvahaṃ hotīti appahīnavipallāsassa ‘‘ahaṃ vinassāmi, mama santakaṃ vinassatī’’ti cintentassa bhayajanakaṃ hoti. Sīhopamasutte devānaṃ viyāti sīhopamasutte desiyamāne devānaṃ viya. Tattha hi –
当如来、阿拉汉、正自觉者出现在世间……他宣说法:“色是这样,色的集起是这样,色的灭尽是这样。受是这样……想是这样……行是这样……识是这样,识的集起是这样,识的灭尽是这样。”比丘们,那些长寿、容貌美好、多享快乐、久住于高广天宫的天神,听了如来的说法后,大多数都生起怖畏、悚惧、惊惶:“贤友,我们本来是无常的,却自以为常;本来是不坚固的……本来是不恒久的,却自以为恒久。贤友,我们也是无常、不坚固、不恒久,属于有身的。”
‘‘Yadā tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho…pe… so dhammaṃ deseti ‘iti rūpaṃ, iti rūpassa samudayo, iti rūpassa atthaṅgamo. Iti vedanā… iti saññā… iti saṅkhārā… iti viññāṇaṃ, iti viññāṇassa samudayo, iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Yepi te, bhikkhave, devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā uccesu vimānesu ciraṭṭhitikā, tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjanti ‘aniccāva kira bho mayaṃ samānā niccamhāti amaññimha, addhuvāva…pe… asassatāva kira bho mayaṃ samānā sassatamhāti amaññimha, mayampi kira bho aniccā addhuvā asassatā sakkāyapariyāpannā’’’ti (saṃ. ni. 3.78; a. ni. 4.33) –
诸天神就是这样生起怖畏的。
Evaṃ devānaṃ bhayuppatti āgatā.
五蕴整体,或其中的一部分,被执持“我”的人设想为“我”;而它完全是无常的、是苦的,所以说“凡是无常的,那就是苦”等等。在三种苦当中,只有行苦是普遍遍及的,而“凡是无常的,那就是苦”所指的正是这个意思,因此说“无常性,或者生灭的逼迫”。假如有一个“我”——是作者、是感受者、是自在者——假如存在这样的“我”,那么色法导致病痛就不合理了。正如对色蕴,从无分别的角度有三种观察,从分别的角度有三十三种观察,对受蕴等也是如此;因此以“这个理路”来推演这个意思。这样,依诸蕴,先从分别的角度,就显示了一百六十五种观察。依照这个理路,对六门等,也应当随其相应来了知观察的分别。
Khandhapañcakaṃ, tadekadeso vā attavādīhi ‘‘attā’’ti parikappīyati, tañca ekantato aniccaṃ, dukkhañcāti āha ‘‘yañhi aniccaṃ, taṃ dukkha’’ntiādi. Tīsu dukkhatāsu saṅkhāradukkhatāva byāpinī, ‘‘yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti ca adhippetāti vuttaṃ ‘‘aniccataṃ vā udayabbayapaṭipīḷanaṃ vā’’ti. Attā abhavissāti ‘‘kārako vedako sayaṃvasī’’ti evaṃbhūto attā abhavissāti adhippāyo. Evañhi sati rūpassa ābādhāya saṃvattanaṃ ayujjamānakaṃ siyā. Yathā rūpakkhandhe abhedato tividhaṃ sammasanaṃ, bhedato tettiṃsavidhaṃ, evaṃ vedanākkhandhādīsupīti imamatthaṃ ‘‘esa nayo’’ti atidisati. Tena khandhavasena tāva bhedato pañcasaṭṭhiadhikā sataṃ sammasanavārā dassitā honti. Iminā nayena dvārachakkādīsupi yathārahaṃ sammasanabhedo veditabbo.
696“决定具有有为等差别”:意思是它确定具有有为性等特征,因为无常性不可能存在于无为等性质中。“它的”:指无常的。“为了显示同义词”:是为了显示别名,这应当依据“灭法”等词来理解,而不是依据前面三个词。因为那些并不是它的同义词,也不是在成为有为、缘起这些词之后,通过显示不存在或显示坏灭而来的。不过,通过显示坏灭,它们站在了成立无常性的这一边。正因为如此,所有词都不具有同义性,所以才采用了“或以种种方式”这一替代说法。“为了显示作意的生起”:是为了显示修习无常时作意的生起。
696.Niyamato saṅkhatādibhedaṃ hotīti ekaṃsena saṅkhatatādivisesavantaṃ hoti asaṅkhatādisabhāve aniccatāya asambhavato. Assāti aniccassa. Pariyāyadassanatthanti vevacanadassanatthaṃ, taṃ pana ‘‘khayadhamma’’ntiādīnaṃ vasena veditabbaṃ, na purimānaṃ tiṇṇaṃ. Na hi tadeva tassa pariyāyo hoti, nāpi saṅkhatapaṭiccasamuppannapadāni hutvā abhāvadīpanato pākabhāvadīpanato. Pākabhāvadīpanena pana aniccatāya sādhanapakkhe tiṭṭhanti. Teneva hi sabbesaṃ padānaṃ pariyāyatābhāvato ‘‘nānākārehi vā’’ti vikappantaraṃ gahitaṃ. Manasikārappavattīdassanatthanti aniccatāya upabrūhanamanasikārapavattidassanatthaṃ.
四十种行相的随观讨论的注释
Cattārīsākāraanupassanākathāvaṇṇanā
697“他”指在业处修行的瑜伽行者。“它的”指前面所说的、具有种种差别的无常等观察。“为了坚固”是为了让它牢固,因为反复作意无常等行相,就会由于多修习而变得稳固。世尊在这个分别门中说了这种无常等观察,这是文句之间的关联。“随顺的”是指随顺于圣道的证得。“忍”是指智忍。因为智慧深入对象的自性并加以决断时,能够堪忍、能够承受,所以称为忍。“正性决定”是指圣道。因为它既是正见等正性,又因为不退转的性质而称为决定。“以等之理”这句话,应当结合病等对治来展开,比如“观五蕴为苦的人获得随顺忍,观蕴的灭为乐、为涅槃的人进入正性决定”等其余文句。通过“蕴的灭是常、是涅槃”这句话,以“以等之理”中的“理”字,说明了诸行的苦、病等对治,以及涅槃的乐、无病等性质。其余所有文句都已经显明了。
697.Soti yogāvacaro. Tassāti yathāvuttabhedassa aniccatādisammasanassa. Thirabhāvatthāyāti daḷhabhāvatthāya aniccādiākārassa punappunaṃ manasikāro viya bahulīkārabhāvato. Yaṃ taṃ bhagavatā etassa vibhaṅge aniccādisammasanaṃ vuttanti sambandho. Anulomikanti ariyamaggādhigamassa anukūlaṃ. Khantinti ñāṇakhantiṃ. Ñāṇañhi visayasabhāvaṃ ogāhetvā vavatthāne khamati sahatīti khantīti vuccati. Sammattaniyāmanti ariyamaggaṃ. So hi sammādiṭṭhiādisammattañceva anivattidhammatāya niyāmo cāti vuccati. ‘‘Ādinā nayenā’’ti iminā ‘‘pañcakkhandhe dukkhato passanto anulomikaṃ khantiṃ paṭilabhati, khandhānaṃ nirodho sukhaṃ nibbānanti passanto sammattaniyāmaṃ okkamatī’’ti (paṭi. ma. 3.38) evamādiko pāṭhaseso rogādipaṭipakkhayojanāvasena vitthāretabbo. ‘‘Khandhānaṃ nirodho niccaṃ nibbāna’’nti vacanena saṅkhārānaṃ dukkharogatādipaṭipakkho nibbānassa sukhārogyādibhāvo ‘‘ādinā nayenā’’ti ettha nayaggahaṇena dīpitoti. Avaseso sabbo pāṭho pakāsito eva hotīti.
这四十种行相的观察,确实是随顺智中应当修习的方法。因此说“分别随顺智时……已说”。但从这里开始,只有已经熟练的人才能成就其作用,此处也是这样宣说的,应当如此理解。所谓“它的”也不仅指对诸聚的观察,还指如上所示、具有四十种差别的无常等观察。因为那能带来随顺忍的获得,以及正性决定的契入,所以确实应当被希求。正如所说:
Kāmañcetaṃ cattārīsāya ākārehi sammasanaṃ anulomañāṇe bhāvetabbavidhānaṃ. Tenāha ‘‘anulomañāṇaṃ vibhajantena…pe… vutta’’nti, ito paṭṭhāya pana kataparicayasseva kiccāvahaṃ hotīti idhāpi vuttantīti daṭṭhabbaṃ. Tassāpīti na kevalaṃ kalāpasammasanasseva, atha kho yathādassitassa cattālīsappabhedassa aniccādisammasanassapi. Tañhi anulomikakhantipaṭilābhāya, sammattaniyāmokkamanāya ca saṃvattanato ekaṃsato icchitabbaṃ. Vuttañhi –
比丘们,如果一位比丘把任何造作之法看成是常的,却还能具备随顺忍,这是不可能的;不具备随顺忍,却还能进入正性决定,这是不可能的;不进入正性决定,却还能证得入流果……乃至阿拉汉果,这是不可能的。比丘们,如果一位比丘把一切造作之法都看成是无常的……
‘‘So vata, bhikkhave, bhikkhu kañci saṅkhāraṃ niccato samanupassanto anulomikāya khantiyā samannāgato bhavissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, anulomikāya khantiyā asamannāgato sammattaniyāmaṃ okkamissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, sammattaniyāmaṃ anokkamamāno sotāpattiphalaṃ vā…pe… arahattaṃ vā sacchikarissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. So vata, bhikkhave, bhikkhu sabbasaṅkhāre aniccato samanupassanto’’ti (a. ni. 6.98; paṭi. ma. 3.36) –
开头应当详细展开白分。同样,也应该详细展开:“比丘们,那位比丘确实把任何行看作乐、看作苦,把任何法看作我、看作无我……”
Ādi sukkapakkho vitthāretabbo. Tathā ‘‘so vata, bhikkhave, bhikkhu kañci saṅkhāraṃ sukhato, dukkhato, kañci dhammaṃ attato, anattato’’ti (paṭi. ma. 3.36) vitthāretabbo.
698以无常等观察的方式观察每一蕴,这是关联。然而,因为这种观察是五蕴共通的,所以说“逐一观察每一蕴”。所谓“非究竟”,是因为没有究竟性,意思是不恒久。因为恒久就是究竟,由于另一端不存在。所谓“有始有末”,是因为有前后两端,意思是有生有灭的法。以无常来观察,这是关联。这个道理适用于一切处。
698. Ekekaṃ khandhaṃ aniccādisammasanassa vasena sammasatīti sambandho. Tassa pana sammasanassa pañcannaṃ khandhānaṃ sādhāraṇatāya ‘‘ekekaṃ khandha’’nti vuttaṃ. Anaccantikatāyāti accantikatābhāvato, asassatatāyāti attho. Sassatañhi accantikaṃ parāya koṭiyā abhāvato. Ādiantavantatāyāti pubbāparakoṭivantatāya, udayabbayadhammatoti attho. Aniccato sammasatīti sambandho. Esa nayo sabbattha.
无常,就是不稳定。因为它不是恒常的,由于是刹那性的,或者由于没有实在性,所以不可希求、不可靠近,因此是无常。由于生灭的逼迫性:因为生与灭在每一刹那、每一刹那都逼迫着具有它们的诸法,或者因为它们自身就是应当被逼迫的。具有生灭的诸法确实常常被它们逼迫,这种逼迫就称为“行苦”。由于是苦的所依处:因为它是三种苦以及轮回之苦的立足处。由于依缘维持:因为需要依适当的缘来维持。由于是病根:就像根本的疾病是随后种种疾病的根源,通过这两个词也显示它如同需要维持的疾病。因为需要维持的病是疾病,另一种是病症。由于与苦性之刺相连:因为与称为三种苦性的苦痛相连。由于烦恼不净的流漏:因为依适当的所缘和具足的方式,流出贪等烦恼不净。由于本无今有、生起后膨胀。
Aniccatoti ca addhuvato. Etañhi na niccaṃ, khaṇikatāya asadābhāvitāya vā na iccaṃ na upagantabbanti aniccaṃ. Uppādavayapaṭipīḷanatāyāti uppādena, vayena ca pati pati khaṇe khaṇe taṃsamaṅgino vibādhanasabhāvattā, tehi vā sayameva vibādhetabbattā. Udayabbayavanto hi dhammā abhiṇhaṃ tehi paṭipīḷitā eva honti, yā pīḷanā ‘‘saṅkhāradukkhatā’’ti vuccati. Dukkhavatthutāyāti tividhassāpi dukkhassa, saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānabhāvato. Paccayayāpanīyatāyāti yathārahaṃ paccayehi yāpetabbatāya. Rogamūlatāyāti mūlabyādhi viya anubandhabyādhīnaṃ mūlabhāvato, padadvayenāpi yāpyarogasadisatoti dasseti. Yāpyabyādhi hi rogo itaro ābādhoti. Dukkhatāsūlayogitāyāti tividhadukkhatāsaṅkhātena rujjanena yujjatāya. Kilesāsucipaggharaṇatāyāti yathārahamārammaṇavasena, samannāgamavasena ca rāgādikilesāsucivissandanato. Ahutvā sambhavato uppattiyā uddhumātatā.
从内部刺扎,就是从自身内部刺扎。因为就像苦受等一样,这些行本身就在自身内部,以生起和坏灭的方式刺扎。由于无法用圣道的钳子拔出来,所以难以拔出,这是因为渴爱和邪见的执取非常坚固。罪过,就像恶行一样,应当被圣者们呵责。因为它给众生带来无益、带来不利,又是恶行的基础,也就是五蕴,所以说应呵责……罪过。由于造成不自在,就是造成受他人控制。就像病人,躺下、起身等都要依赖他人,身体的活动系属于他人,是不自在的;同样,这些行也会造成不自在。由于不自主,就是不能随自己的意愿掌控。就像自主的人不会受他人控制一样,这些行也不能以净、乐等状态随自己的意愿运作。由于不可命令,就是不能用“不要老,不要死”这样的话来命令它。由于坏灭,就是因疾病等而以各种方式被切断、毁灭。或者是因为它们带来不幸。因为“不幸”是世间的说法,“pa”这个前缀应当理解为强调的意思。由于疾病等,诸蕴遭受不幸。带来不幸而到来,所以叫灾祸,这是外来的不善一方、不幸之因的名称。诸蕴也是如此,所以说由于带来种种不幸,所以是灾祸。
Antotudanatāyāti abbhantare tudanato. Dukkhavedanādayo viya hi ime saṅkhārā attabhāvassa abbhantaragatā eva udayabbayavasena tudanti. Ariyamaggasaṇḍāsena vinā nīharituṃ asakkuṇeyyatāya dunnīharaṇīyatā taṇhādiṭṭhābhinivesadaḷhabhāvato. Aghanti pāpaṃ viya ariyajanehi vigarahitabbaṃ. Sattānaṃ anatthajananato avaḍḍhiāvahaṃ, pāpassa ca vatthubhūtaṃ khandhapañcakanti āha ‘‘vigaraha…pe… aghato’’ti. Aseribhāvajanakatāyāti paravasatājananato. Yathā gilāno aññehi saṃvesanavuṭṭhāpanādinā parapaṭibaddhasarīravuttiko aserī, evametepi aseribhāvajanakā. Avasatāyāti avasavattanato. Yathā parosatanto puriso parassa vasaṃ na gacchati, evaṃ subhasukhādibhāvena vase vattetuṃ asakkuṇeyyato. Avidheyyatāyāti ‘‘mā jīratha, mā mīyathā’’tiādinā vidhātuṃ asakkuṇeyyato. Palujjanatāyāti byādhiādīhi pakārehi chijjanato vinassanato. Tehi eva vā ābyasanato. Byasanattho hi lokasaddo, pasaddo bhusattho daṭṭhabbo. Byādhiādīhi ca khandhānaṃ byasananti. Byasanāvahabhāvena etīti īti, āgantukānaṃ akusalapakkhiyānaṃ byasanahetūnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Khandhā ca edisāti āha ‘‘anekabyasanāvahatāya ītito’’ti.
所谓“带来伤害”,就是灾祸;意思是它制造不利,压制、压倒一切,这是王罚等的名称。诸蕴也是这样,所以说“对未知……从灾祸”。因为带来现世和来世的怖畏,又是安稳的对立面,所以诸蕴是怖畏,因此说“一切怖畏……从怖畏”。在外,因为亲属遭难等;在内,因为贪等不利之法逼近,又因为类似灾祸,所以是灾祸。灾祸也指由天神降下等而起的疾病等不利之事。想求利益的人,连片刻也不该忽视它。因此说“以种种……从灾祸”。因为与过患相伴:因为从所缘和相应两方面都与贪等过患相伴。世间法是以利得等为因生起的贪恋与嗔恨,由于这些以及疾病等,所以不稳定、动摇。
Upaddavatīti upaddavo, anatthaṃ janento abhibhavati ajjhottharatīti attho, rājadaṇḍādīnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Khandhā ca edisāti vuttaṃ ‘‘aviditānaṃ…pe… upaddavato’’ti. Diṭṭhadhammikasamparāyikabhayāvahato, abhayapaṭipakkhato ca khandhā bhayanti āha ‘‘sabbabhayānaṃ…pe… bhayato’’ti. Bahiddhā ñātibyasanādīhi, ajjhattaṃ rāgādīhi anatthehi upasajjanaṭṭhena, upasaggasadisatāya ca upasaggo. Upasaggoti ca devatūpasaṃhāravasena pavatto byādhiādianattho. So atthakāmena muhuttampi na ajjhupekkhitabbo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘anekehi…pe… upasaggato’’ti. Dosūpasaṭṭhatāyāti ārammaṇato, sampayogato ca rāgādidosehi upetatāya. Lokadhammā lābhādihetukā anunayapaṭighā, tehi, byādhiādīhi ca anavaṭṭhitatā pacalitatā.
由加行:通过自己或他人的作用。由自性:即本性。易坏性:即具有趋向崩坏的习性。由于在一切状态下都坠落:就像树上的果实,从极幼嫩的时期开始,在一切阶段都有坠落的习性。即使不坠落,也因为完全没有坚实、没有坚固性。因为坚固才叫恒常。由于不能保护、守护,所以不是保护,这种状态就是无保护性。对前来寻求庇护的人,无法获得安稳。由于苦惧而执著、依止的意图,所以执著。止息苦是庇护的作用。对生等怖畏的伤害、摧毁,是怖畏的实质。由如所计执:以胜义上不存在、却被愚者计执的种种方式。由于空:即空虚、缺乏的意思。内部没有坚实就是空。这本身就是虚,所以说“空即是虚”。由于少:即微少,或低劣。用“空”这个词说了没有坚实等以及没有我之坚实之后,为了用“空”这个词显示仅仅没有出生之坚实,所以说“主……空”。正如这些以某种主宰等相的我而空,它们自身也是无我,所以说“自身……无我”。因为非我即无我。
Upakkamenāti attano, parassa vā payogena. Sarasenāti sabhāvena. Pabhaṅgupagamanasīlatā bhiduratā. Sabbāvatthanipātitāyāti rukkhaphalaṃ viya atitaruṇakālato paṭṭhāya sabbāsu avatthāsu nipatanasīlatāya. Anipatassapi sabbena sabbaṃ asāratāya thirabhāvassa abhāvatāya. Thirañhi dhuvaṃ nāma hoti. Tāyituṃ rakkhituṃ asamatthatāya na tāyanoti atāyano, tabbhāvo atāyanatā. Tāṇāsīsāya upagatassa alabbhaneyyakhematā. Dukkhabhītiyā upalīyanādhippāyena allīyituṃ. Dukkhanivattanaṃ leṇakiccaṃ. Jātiādibhayānaṃ hiṃsanaṃ vidhamanaṃ bhayasārakattaṃ. Yathāparikappitehīti paramatthato avijjamānehi bālehi parikappitappakārehi. Rittatāyāti vivittatāya, virahitatāyāti attho. Antosārābhāvo rittatā. Sā eva ca tucchatāti āha ‘‘rittatāyeva tucchato’’ti. Appakattāti parittattā, lāmakattā vā. Dhuvasārābhāvādīhi saddhiṃ attasārābhāvaṃ rittapadena vatvā nibbattitamattasārābhāvameva suññapadena dassetuṃ ‘‘sāmi…pe… suññato’’ti vuttaṃ. Yathā kenaci sāmiādilakkhaṇena attanā suññā ete, evaṃ sayampi ataṃsabhāvoti āha ‘‘sayañca…pe… anattato’’ti. Na attāti hi anattāti.
“流转苦”是指:处在有(轮回)流转之苦的状态中。而有之流转,就是五蕴以无常等方式持续生灭流转的本身,这也就是过患。正如经中所说:“诸比丘,五取蕴是无常、苦、变易法。诸比丘,这就是五取蕴中的过患。”因此说“苦的过患性”。“过患”是中性名词的用法,就像“一边”那样,意思是极为可悲,因为这里的ā-前缀有“非常”的意思。正如“二重穿孔、穿孔”中vi-前缀表示“二”的意思,这里也是如此,所以说“由于具有二重变坏的性质,所以是变易法”。变易就是转向相反的状态。“无力”:因为自性不坚固,所以缺乏力量。有些柔弱的东西因为没有柔软堪能性,反而难以破坏,但这些蕴却极易破坏,所以说“像边材一样容易破碎”。是恶、罪恶的因性,所以是恶因性,因为一切罪恶都系缚于蕴。这些色等蕴是乐的因,不是苦的因——对于已生起如此信赖的人来说,它们具有摧毁的作用。因为众生以“这是我的”的执取而在蕴中遭受不幸,或者说它们破坏信赖,所以称为“破坏信赖者”,即具有那样的性质。
Pavattidukkhatāyāti bhavapavattidukkhabhāvato. Bhavapavatti ca pañcannaṃ khandhānaṃ aniccādiākārena pavattanameva, so ca ādīnavo. Yathāha ‘‘yaṃ, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā. Ayaṃ, bhikkhave, pañcasu upādānakkhandhesu ādīnavo’’ti. Tenāha ‘‘dukkhassa ca ādīnavatāyā’’ti. Ādīnanti bhāvanapuṃsakaniddeso yathā ‘‘ekamanta’’nti (dī. ni. 1.165), ativiya kapaṇanti attho. Bhusattho hi ayaṃ ā-kāro. Yathā ‘‘dvidhā chiddakaṃ vicchiddaka’’nti ettha dvi-saddassa atthe vi-saddo, evamidhāpīti āha ‘‘dvedhā pariṇāmapakatitāya vipariṇāmadhammato’’ti. Vipariṇāmo ca viparītasabhāvāpatti. Dubbalatāyāti sarasabhiduratāya balābhāvato. Dubbalampi kiñci mudukammaññābhāvena duppadhaṃsiyā. Ime pana supadhaṃsiyā evāti āha ‘‘pheggu viya sukhabhañjanīyatāya cā’’ti. Aghassa pāpassa hetutā aghahetutā. Khandhapaṭibaddhameva hi sabbaṃ kibbisanti. Ime rūpādayo sukhahetu, na dukkhahetūti janitavissāsānaṃ hananasīlatāya, khandhesu hi ‘‘etaṃ mamā’’ti gāhavasena sattā byasanaṃ pāpuṇanti, vissāsaṃ vā hanantīti vissāsaghātino, tabbhāvato.
“已离有”是指已经离开了增长的状态。无有渴爱和无有见,因为省略了后一个词,所以称为“无有”。从那个无有而来,或者从像父亲一样的自性之因、从坏灭而来,因此生起。诸漏以所缘等作为缘的状态,就是“漏处”。种子等是不共因,地、水等是共缘。这个道理在内部也同样适用。由它们和合、共同生起而造作的,就是有为。因为它是死魔的住处,又是烦恼魔的缘而得以增长,所以是食性;蕴也因为作为缘而增长,所以对蕴来说也是食性,行蕴就包含在其中。而天子魔则以“这是我的”这种慢心作为食性,因此应当说,蕴等诸魔也各随其相应而具有食性。“法”这个词,像在“有生法”等中那样,是本性之义;像在“法无碍解”等中那样,是因之义。所以说“因为有生、老、病、死的本性,因为是忧、悲、苦、恼的因”。通过摄取三种杂染,应当知道也包含了与它们同处的十种烦恼事。因为以那些为所缘的法,由于不超出那些,所以也是有杂染性的。同样,在饥渴、渴爱、结缚等处,应当知道也包含了身体和杂染。
Vigatabhavatāyāti apagatavaḍḍhitāya. Vibhavataṇhā, vibhavadiṭṭhi ca vibhavo uttarapadalopena, tato vibhavato, pitusadisassa vā sabhāvahetuno vibhavato vināsato sambhūtatāya. Āsavānaṃ ārammaṇādinā paccayabhāvo āsavapadaṭṭhānatā. Bījādiko asādhāraṇo hetu, bhūtasalilādiko sādhāraṇo paccayo. Esa nayo ajjhattepi. Tehi samecca sambhūya kato saṅkhato. Maccumārassa adhiṭṭhānabhāvena, kilesamārassa paccayabhāvena saṃvaḍḍhanato āmisabhūtatā, khandhāpi khandhānaṃ āmisabhūtā paccayabhāvena saṃvaḍḍhanato, tadantogadhā abhisaṅkhārā. Devaputtamārassa pana ‘‘mameta’’nti adhimānavasena āmisabhāvoti khandhādimārānampi imesaṃ yathārahaṃ āmisabhūtatā vattabbā. Dhammasaddo ‘‘jātidhammāna’’ntiādīsu (ma. ni. 3.373; paṭi. ma. 1.33) viya pakatiattho , ‘‘dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 718 ādayo) viya hetuattho cāti āha ‘‘jātijarābyādhimaraṇapakatitāya, sokaparidevaupāyāsahetutāyā’’ti. Saṃkilesattayaggahaṇena tadekaṭṭhānaṃ dasannaṃ kilesavatthūnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Tadārammaṇāpi hi dhammā tadanativattanato saṃkilesikā eva. Tathā khuddā, taṇhā, jaṭādīsu sarīrassa, saṃkilesassa ca saṅgaho daṭṭhabbo.
四十种思惟也都包含在三种随观里面。为了说明它们包含于其中的道理,所以说了“在此……”等话。无常随观,是从自相和从异门两方面来阐明无常性。其余随观也是同样的方法。“无坚实”这一句,是阐明常恒坚实的不存在。
Cattārīsāpi sammasanāni tīsu anupassanāsu antogadhānevāti tadantogadhabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘ettha hī’’tiādi vuttaṃ. Aniccānupassanāni sarūpato , pariyāyato ca aniccabhāvavibhāvanato. Esa nayo itaresupi. ‘‘Asārakato’’ti idaṃ niccasārābhāvavibhāvanaṃ.
到这里为止,只是把诸法按聚(kalāpa)归纳起来,从理趣(naya)方面显示了思惟(sammasana)本身而已,还没有进行逐法观(anupadadhammavipassanā),所以说这是“思惟起始的方法”。以上已说。
Ettāvatā kalāpato dhamme saṅgahetvā nayato sammasanamattaṃ dassitaṃ, na tāva anupadadhammavipassanā vihitāti ‘‘sammasanārambhavidhāna’’nti. Vuttaṃ.
论根锐利之九种原因的注释
Indriyatikkhakāraṇanavakakathāvaṇṇanā
699有些人根器锐利、智慧广大,单靠理趣观的运作,生灭智就能生起;另一些人则生不起来。针对这一点,才说“然而若有人……不成就”。因为这里所说的“生灭智的生起”,指的就是理趣观的成就。因此,下面的关联是:依照接下来所说的九种方式——“以九种方式诸根变得锐利……以及中间无间断”——使诸根变得锐利,亲近适当的事物,然后应当修观。
699. Ekaccassa tikkhindriyassa mahāpaññassa nayavipassanāvaseneva udayabbayañāṇaṃ uppajjati, itarassa nuppajjati. Taṃ sandhāya ‘‘yassa pana…pe… na sampajjatī’’ti vuttaṃ. Udayabbayañāṇuppatti hi idha nayavipassanāya sampajjananti adhippetaṃ. Tena ‘‘navahākārehi indriyāni tikkhāni bhavanti…pe… antarā ca abbosānenā’’ti evaṃ vuttānaṃ navannaṃ ākārānaṃ vasena indriyāni tikkhāni katvā sappāyāni sevamānena sammasitabbanti sambandho.
“彼”指瑜伽行者。“以九种方式”指接下来要说的九种方式。“诸根”指信等诸根。“锐利”指锋利、明净、勇猛。“于已生已生”指在每一刹那已生起的诸行。“诸行”指所观的色法与非色法。“唯灭”指先见到生起,然后放下它,只见到灭、只见到坏。对于这样致力于见灭的人,他的观智锐利、勇猛地运行,其余诸根也是如此。“于此”指在见灭上。“由恭敬作”指以恭敬而行,使观智只以见灭为究竟而运转,这样具足恭敬的人就成就它。“由相续作”指由不间断而行,使观智以见灭的方式无间断地转起,如此以适当的精进而成就。“由适合作”指由随顺而行,依住处等七种适当。“由取相”指当如理作意者生起观定时,通过知晓其相的方式取止相而成就,此为关联。“由随转”指由随顺而转起:当修习时心沉滞,则修习喜、精进、择法觉支;当心掉举时,则修习轻安、定、舍觉支,此为义。“于身与命不恋著”指以自身身体之不净,犹如外来的无识死尸,于命犹如带来不利的怨敌,令心不恋著而现起。“于彼以出离而克服”指在彼身心中,以不恋著使诸根锐利,以精进克服已生、已生的苦,成就修习。“中间”指在如愿成就修习之前。“由不退缩”指由不缩。
Tenāti yoginā. Navahākārehīti vakkhamānehi navahi ākārehi. Indriyānīti saddhādīni indriyāni. Tikkhānīti tikhiṇāni visadāni sūrāni. Uppannuppannānanti khaṇe khaṇe uppannānaṃ uppannānaṃ. Saṅkhārānanti vipassiyamānānaṃ rūpārūpadhammānaṃ. Khayamevāti paṭhamaṃ uppādaṃ disvā taṃ muñcitvā khayameva bhaṅgameva passati. Tassa tathākhayadassanapasutassa vipassanāpaññā tikkhā sūrā vahati, itarāni ca indriyāni. Tatthāti khayadassane. Sakkaccakiriyāyāti ādarakāritāya, yathā khayadassanaparameneva vipassanāñāṇaṃ pavattati, evaṃ taṃ ādarajāto sampādeti. Sātaccakiriyāyāti avicchedakiriyāya, yathā vipassanāñāṇaṃ khayadassanavasena nirantarameva pavattati, evaṃ yuttappayutto naṃ sampādeti. Sappāyakiriyāyāti anurūpakiriyāya āvāsādisattavidhasappāyāsevanakiriyāya . Nimittaggāhenāti yathā manasikarontassa vipassanāsamādhi uppanno, tassa ākārassa sallakkhaṇavasena samathanimittaggahaṇena sampādetīti sambandho. Anupavattanatāyāti anurūpato pavattanena bhāvanācittassa līnabhāve pītivīriyadhammavicayasambojjhaṅgānaṃ uddhatabhāve passaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgānaṃ brūhanenāti attho. Kāye ca jīvite ca anapekkhatanti attano kāye asucibhāvena bāhirakaaviññāṇakakuṇape viya jīvite ahitāvahapaccatthike viya nirapekkhacittaṃ upaṭṭhapeti. Tattha ca abhibhuyya nekkhammenāti tasmiṃ kāyacitte anapekkhabhāvena indriyānaṃ tikkhabhāvāpādanena uppannaṃ uppannaṃ dukkhaṃ vīriyena abhibhavitvā bhāvanaṃ sampādeti. Antarāti yathādhippetāya bhāvanāsiddhiyā antarāva. Abbosānenāti asaṅkocanena.
所谓“这样说的”,就是指注释书里以“通过九种方式,诸根变得锐利”等说法所讲的内容。在这里,就像要穿透细小的珍珠、珊瑚等物,必须用更精细的穿孔工具一样,要把握细妙的色法和无色法以及它们的条件,也必须用锐利的智慧。而在观察它们的灭尽和坏灭时,就必须用更加锐利的智慧。这种更加锐利的状态,应当通过让诸根变得锐利来实现,就像在磨刀石上细细打磨,使斧刃变得锋利一样。在导致它变得锐利的九种方式中,首先说的是观察诸行刹那刹那坏灭的状态,也就是“只看见不断生起的诸行的灭尽”。如果智慧还没有达到更加锐利的状态,那种状态就不存在,所以其余诸根的锐利被说成是它的资粮,或者说两者不相分离。而“恭敬而行”等的列举,则是为了显示方法,也就是舍弃不适当的饮食等、避免不当受用,适量受用适当的饮食。由于色法和无色法的性质极为悬殊,不应把它们混在一起观察,而且这里也不指那种观察,所以说“应时而观色,应时而观无色”。其中,又因为色法粗显、容易了知,所以说应当先观察它。应当看见它的生起,也就是首先依据教理,以推论的方式来看。此后,当修习所生的智慧逐渐有力时,就能以现量亲自看见。
Evaṃ vuttānanti evaṃ ‘‘navahākārehi indriyāni tikkhāni bhavantī’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttānaṃ. Ettha ca yathā nāma sukhumānaṃ muttāpavāḷādīnaṃ vijjhane sukhumatarena vedhanena bhavitabbaṃ, evameva saṇhasukhumānaṃ rūpārūpadhammānaṃ, paccayassa ca pariggaṇhane tikkhena ñāṇena bhavitabbaṃ. Tesaṃ pana khayavayadassane tikkhatarena bhavitabbaṃ. Tikkhataratā cassa nisānasilāyaṃ saṇhamaṭṭhatāya karaṇena viya pharasudhārāya nisitabhāvāpādanena indriyānaṃ tikkhabhāvāpādanena sādhetabbā. Tañca yehi navahi ākārehi hoti, tesu khaṇikānaṃ saṅkhārānaṃ khaṇe khaṇe bhijjanākāradassanaṃ paṭhamaṃ vuttaṃ ‘‘uppannuppannānaṃ saṅkhārānaṃ khayameva passatī’’ti. Asati ñāṇassa tikkhatarabhāve tadabhāvato sesindriyatikkhatā tassa sambhārabhāvato vuttā, avinābhāvato vā. Sakkaccakiriyādiggahaṇaṃ pana tassa upāyadassanaṃ. Asappāyāni bhojanādīni anupayujjanādivasena vajjetvā sappāyāni mattaso sevamānena. Rūpārūpadhammānaṃ accantavidhuratāya ekajjhaṃ asammasitabbattā, tathā sammasanassa ca idha anadhippetattā ‘‘kālena rūpaṃ sammasitabbaṃ, kālena arūpa’’nti vuttaṃ. Tatthāpi ca rūpassa oḷārikatāya suviññeyyattā paṭhamaṃ sammasitabbatā vuttā. Nibbatti passitabbāti paṭhamaṃ tāva āgamānusārato anumānavasena daṭṭhabbā. Tato paraṃ anukkamena balappatte bhāvanāñāṇe paccakkhatopi dissatīti.
解说“观察色法生起方式”的部分
Rūpanibbattipassanākārakathāvaṇṇanā
700“一切”是指欲界等、卵生等各类不同的所有众生。最初由业而生,因为时节生等色法是以业为根本的。之后,按转起的身体十法聚等而得的,说“以三种相续”,是指三种相续,或指相续的开端。
700.Sabbesanti kāmāvacarādiaṇḍajādibhedabhinnānaṃ sabbesaṃ sattānaṃ. Paṭhamaṃ kammato nibbattati taṃmūlakattā utujādirūpānaṃ. Parato pavattanakakāyadasakādivasena labbhamānaṃ pabandhattayaṃ, santatisīsaṃ vā sandhāya ‘‘tisantativasenā’’ti vuttaṃ.
“迟灭”是指缓慢、迟钝,经过很久才灭,因为它的寿命有十七个心刹那。因此说“沉重而转”。“因此”:就是由于这个缘故,因为依据“比丘们,寿行比那灭得更快”这一说法,色法也是短暂的,而非色法比它们还要更加短暂,所以世尊这样说,这就是其中的含义。至于这里应当说明的内容,前面已经讨论过了。“与彼相似”:就是与心的生起和坏灭的刹那相似。因为一切诸行的生起和坏灭刹那都没有差别,它们是同一时间的。“到达住位”:就是到达住时刹那。“由彼”:就是由第二个有分心。所依色作为某一个心的所依之后,就不再作为其他心的所依,除非是临终时,所以说“与彼一同”等。
Dandhaṃ mandaṃ cirena nirodho etassāti dandhanirodhaṃ sattarasacittakkhaṇāyukattā. Tenāha ‘‘garuparivattī’’ti. Tenāti tasmā, yasmā ‘‘tato sīghataraṃ kho, bhikkhave, āyusaṅkhārā khīyantī’’ti (saṃ. ni. 2.228) vacanato rūpadhammāpi ittarakālā eva, arūpadhammā pana tehi sātisayaṃ ittarakālā, tasmā āha bhagavāti attho. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vicāritameva. Tehi sadisāti cittassa uppādabhaṅgakkhaṇehi sadisā. Sabbesampi hi saṅkhārānaṃ uppādabhaṅgakkhaṇesu visadisatā natthi, samānakālāva te. Ṭhānappattanti ṭhitikkhaṇappattaṃ. Tenāti dutiyabhavaṅgacittena. Vatthurūpaṃ ekassa cittassa nissayo hutvā aññassa na hoti ṭhapetvā maraṇāsannaṃ, tasmā vuttaṃ ‘‘tena saddhi’’ntiādi.
就这样,先说明了从结生开始一直到死心生起的整个过程;现在为了说明灭尽,才开始讲“结生心”等等。其中,“住时刹那”是指结生心的住时刹那。“只要还有转起”:意思是只要还有轮回的转起,或者只要还有心的转起。因为在无想有情那里,是没有心生起的。在色界投生中,湿生和化生类似,所以只取了化生;或者通过“pi”这个字,把湿生也一并归入化生。“以七种相续”:是指以眼十法聚等七种相续为首。
Evaṃ paṭisandhito paṭṭhāya yāva cuticittassa uppatti, taṃ dassetvā idāni nirodhaṃ dassetuṃ ‘‘paṭisandhicittassā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha ṭhānakkhaṇeti paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe. Yāva pavatti nāma atthīti yāva saṃsārappavatti nāma atthi, yāva vā cittassa pavatti nāma atthi. Asaññūpapattiyañhi natthi cittappavattīti. Rūpūpapattiyaṃ saṃsedajā opapātikasadisāti opapātikānaṃyeva gahaṇaṃ. Opapātikānampīti pi-saddena vā saṃsedaje sampiṇḍeti. Sattasantativasenāti cakkhudasakādīnaṃ sattannaṃ santatisīsānaṃ vasena.
701这里说的是:从业而生的色法转起。这里所说的“业”,正是指作为不同刹那的业缘之因,所以说“业就是善与不善的思”。把命九法聚包含在眼十法聚等里面,而说“恰好七十种色”;或者说,它不像眼十法聚等那样容易被把握。“那即是”:指前面所说的异熟蕴和业生色。业对业生色是令生者,对命根是令成熟者;因为业生之火界有保护作用,又因为获得食物等是支持它的因,所以有支持缘的作用,因此说“也是支持缘”。而它的支持缘性,应当理解为就是依亲依止缘。业是它的缘,所以叫业缘;那心是它的等起,所以叫业缘心等起。异熟心所也应当说是业缘心等起,或者不必说,因为已经被业等起和业缘所包含。到达住位的食素,在随顺食而得的身中,能令其他的食素八法聚生起,应当这样理解。
701.Tatthāti kammato rūpapavattiyaṃ. Nānākkhaṇikakammapaccayabhūtaṃyeva idha kammanti adhippetanti āha ‘‘kammaṃ nāma kusalākusalacetanā’’ti. Jīvitanavakaṃ cakkhudasakādiantogadhameva katvā ‘‘samasattatirūpa’’nti vuttaṃ. Taṃ vā cakkhudasakādi viya sukhapariggahaṃ na hotīti. Tadevāti yathāvuttaṃ vipākakkhandhakaṭattārūpamāha. Kammañhi kammajassa janakaṃ, paripācakampi hoti jīvitindriyassa, kammajaggino ca vasena anurakkhaṇasabbhāvato, āhārādipaṭilābhahetutāya upatthambhakanimittato ca. Tenāha ‘‘upatthambhakapaccayopi hotī’’ti. Upatthambhakapaccayatā cassa upanissayapaccayavaseneva veditabbā. Kammaṃ paccayo etassāti kammapaccayaṃ, tadeva cittaṃ, taṃ samuṭṭhānaṃ etassāti kammapaccayacittasamuṭṭhānaṃ. Vipākacetasikānampi kammapaccayacittasamuṭṭhānatā vattabbā, na vā vattabbā kammasamuṭṭhānakammapaccayaggahaṇena gahitattā. Ṭhānappattā ojā aññaṃ ojaṭṭhamakaṃ samuṭṭhāpeti āhārānugate sarīreti gahetabbaṃ.
在这里,即使是在业等起和食等起的食素八法聚中,也能连接。所谓“连接四转起或五转起”,就是依同类相续的方式,让四种或五种色聚的转起在相续中连接起来。不过,他们说,由于外缘的不同,也能连接许多不同类的转起。就像在业缘食等起中有相续的连接一样,在业缘时节等起中也是如此。为了说明这一点,才说了“名为业缘时节等起”等话。在这里,正如在各地以辗转相续的方式展示转起时,无混杂地展示了非业生的第二转起等;同样,他们也说,应当以混杂的方式展示色法的转起,即从业生食等起与时节的方面、从业生时节等起与食的方面、以及从业缘心生食时节等起与时节的方面来展示。其中,由业生起的食,在获得殊胜缘时,不能说它不会连接超过前面所说数量的转起。因为接下来会说:“连接十次或十二次转起”,以及“同样,即使长时间处于未执取的状态下,时节等起也照样转起”。
Tatrāpīti kammasamuṭṭhānāhārasamuṭṭhānepi ojaṭṭhamake. Catasso vā pañca vā pavattiyo ghaṭetīti sadisasantativasena catasso vā pañca vā rūpakalāpappavattiyo santāneti. Bāhirapaccayavisesena pana visadisā bahūpi pavattiyo ghaṭetīti vadanti. Yathā kammapaccayāhārasamuṭṭhāne paveṇighaṭanā, evaṃ kammapaccayautusamuṭṭhānepīti taṃ dassetuṃ ‘‘kammapaccayautusamuṭṭhānaṃ nāmā’’tiādi vuttaṃ. Ettha ca yathā tattha tattha koṭṭhāse paramparappavattiṃ dassentena akammajā dutiyādipavattiyo asambhedena dassitā, evaṃ kammajāhārasamuṭṭhānautuvasena, kammajautusamuṭṭhānāhāravasena, kammapaccayacittajāhārautusamuṭṭhānautuāhāravasena ca sambhedavasenāpi rūpappavatti dassetabbāti vadanti. Tattha kammajato pavattaāhārā visesapaccayalābhe sati yathāvuttaparimāṇāhi pavattīhi uddhampi pavattiyo na ghaṭentīti na sakkā vattuṃ. Tathā hi ‘‘dasa dvādasa vāre pavattiṃ ghaṭetī’’ti (visuddhi. 2.703), ‘‘evaṃ dīghampi addhānaṃ anupādinnapakkhe ṭhatvāpi utusamuṭṭhānaṃ pavattati evā’’ti (visuddhi. 2.704) ca vakkhati.
702“能生”和“不能生”:前面三部分所包含的是能生,最后一部分所说的“十六”则被理解为不能生。就善和唯作来说,也就是从善心和唯作心来说。因为它是身体活动的运作处,呈现为道路的状态,所以称为威仪路,比如行走等;从意义上说,就是那时色法的转起。虽然这里并没有脱离色法的威仪路和表色,但并不是所有能生色的心都支撑威仪路并引发表色的变异。然而,凡是产生表色的心,必定也产生另一者,因为二者不相分离;同样,支撑威仪路的心也必定产生色法。为了显示这一差别,所以把“色、威仪路、表色”并列在一起。关于“除异熟外”,这里应该说“除异熟和神通两种”,因为其余的心可以由“其余”一词涵盖;或者不必这样说,因为“其余”一词本身就能排除神通心。广大善心等,因为寂静而不活跃,所以不产生表色。只有活跃的欲界善心等,才能生起表色;然而,即使处于寂静状态,由于禅那之力具有策励性,它们仍能支撑威仪路,因为它们执行速行的作用。与五有分心相连。它们只产生色法,不产生威仪路,因为无策励、寂静而极为羸弱。在唯作心与有分心不混杂地转起时,诸蕴和身体各部分以不动摇的状态安住。正如在有分心不间断地转起时,肢体下沉,好像塌陷了一样。然而,当所说的“三十二”等觉醒心生起时,肢体被支撑起来,就按照它们生起的方式呈现为威仪路。两种五识因为极其微弱,所以不产生色法。结生心因为所依处微弱。漏尽者的死心,在这里——
702.Janakājanakā matāti purimakā tikoṭṭhāsasaṅgahitā janakā, pacchimakoṭṭhāsikā ‘‘soḷasā’’ti vuttā ajanakāti matā ñātā. Kusalakiriyatoti kusalato ca kiriyato ca. Iriyāya kāyikakiriyāya pavattiṭṭhānatāya pathabhāvato iriyāpatho, gamanādi, atthato tadavatthā rūpappavatti. Kāmañcettha rūpavinimutto iriyāpatho, viññatti ca natthi, tathāpi na sabbaṃ rūpasamuṭṭhāpakacittaṃ iriyāpathūpatthambhakaṃ, viññattivikāruppādakañca hoti. Yaṃ pana cittaṃ viññattijanakaṃ, taṃ ekaṃsato itarassa janakaṃ avinābhāvato, tathā iriyāpathūpatthambhakaṃ rūpassa. Etassa visesassa dassanatthaṃ ‘‘rūpaṃ, iriyāpathaṃ, viññattiñcā’’ti samuccayo kato. Vipākavajjānīti ettha vipākābhiññādvayavajjānīti vattabbaṃ tadaññesaṃyeva sesaggahaṇena gahetabbattā. Na vā vattabbaṃ sesaggahaṇeneva abhiññācittānampi nivattetabbato. Na viññattiṃ janayanti mahaggatakusalādīnaṃ santabhāvena avipphārikabhāvato. Vipphārikameva hi kāmāvacarakusalādiviññattiṃ samuṭṭhāpeti, iriyāpathūpatthambhakāni pana honti satipi santabhāve jhānavegena saussāhattā, yato tesaṃ javanakiccatā. Pañca bhavaṅgacittānīti sambandho. Rūpameva janayanti, na iriyāpathaṃ nirussāhasantabhāvena paridubbalabhāvato. Kiriyāmayacittehi avimissabhavaṅgappavattikāle khandhādisarīrāvayavānaṃ niccalabhāvenāvaṭṭhānaṃ. Tathā hi abbokiṇṇe bhavaṅge pavattamāne aṅgāni osīdanti paviṭṭhāni viya honti. ‘‘Dvattiṃsā’’ti pana ādinā vuttesu jāgaraṇacittesu vattamānesu aṅgāni upatthaddhāni yathāpavattairiyāpathabhāveneva pavattantīti. Dvepañcaviññāṇāni sabbadubbalatāya rūpaṃ na janenti. Paṭisandhicittaṃ vatthudubbalatāya. Khīṇāsavānaṃ cuticittanti ettha –
在欲界众生的最后心生起的那一刻,如果有一个心,在它之后无间地将会生起欲界众生的最后心;对于投生到色界、无色界的最后有者,以及那些投生到色界、无色界之后就会般涅槃的人,在他们死亡时,他们的语行将会灭去,但他们的身行不会灭去。
‘‘Kāmāvacarānaṃ pacchimacittassa uppādakkhaṇe yassa cittassa anantarā kāmāvacarānaṃ pacchimacittaṃ uppajjissati, rūpāvacare arūpāvacare pacchimabhavikānaṃ, ye ca rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ cavantānaṃ tesaṃ vacīsaṅkhāro nirujjhissati, no ca tesaṃ kāyasaṅkhāro nirujjhissatī’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.88) –
不过,从这句话本身也可以知道,其他众生的死亡心同样不产生色法。因为,当能产生色的心没有受到入胎等障碍时,并没有理由不能生起身行;而且说“死了之后,心和心所生的色法还在继续生起”,这也不合理;经典里也没有“死亡心产生色法”这样的文句。至于“漏尽者”这个限定语,应当这样理解:他们以不结生的方式灭尽,所以对他们来说,死亡心能产生色法这件事已经被清楚地表明了。所谓“十六种心”,是限定地选取的,因为就它们能产生色法这一点来说,可以确定无疑;而其他许多在无色界生起的心,因为无所依处,确实不产生色法。它们不是在住的那一刹那或灭的那一刹那产生色法,这是上下文中的关联;而在生的那一刹那,因为获得了强有力的无间缘等条件,所以能产生色法。
Pana vacanato aññesampi cuticittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpetīti viññāyati. Na hi rūpasamuṭṭhāpakacittassa gabbhagatatādivibandhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpane kāraṇaṃ atthi, na ca yuttaṃ cuto ca cittasamuṭṭhānarūpañcassa pavattati, nāpi ‘‘cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetī’’ti pāḷi atthi, ‘‘khīṇāsavāna’’nti, pana visesanaṃ appaṭisandhikanirodhena nirujjhantassa tesaṃ cuticittassa rūpasamuṭṭhāpanaṃ pākaṭanti katvā katanti daṭṭhabbaṃ. Soḷasa cittānīti paricchijja gahaṇaṃ tesaṃ rūpajanane ekaṃsato niyametabbattā, aññāni pana bahūni arūpe uppannāni anokāsagatattā rūpaṃ na janentiyeva. Na ṭhitikkhaṇe, bhaṅgakkhaṇe vā rūpaṃ janentīti sambandho. Uppādakkhaṇe pana balavaṃ anantarādipaccayalābhato.
就像地等色法是以心为因、由心所生的,受等(名法)也是如此,所以说“所谓由心所生,就是三种非色蕴以及声九法聚等”。因此经中说:“哪些法是由心所生的?受蕴、想蕴、行蕴、身表、语表。”(《法集论》1201, 1535)其中应当知道,身表等法的“由心所生”是从间接意义上说的,因为它们并非实成。所谓“如此所说的四所生色”,这是显示非彼所等起的、唯属心生色的以心为缘。然而,正如业缘已被说明,当取心缘时,彼所生色以及俱生的受等也可以有心缘关系。但在心生和心缘中,为了不混淆地显示,应当知道是依后生缘而举出心缘的。由业生、时节、食所生的色法,比由心生、时节、食所生的色法更强,因此依它们而说有四或五种转起聚合;而依心生色,则说有二次或三次转起聚合,这是依平常心而说;依广大心、无上心,则可期望有更多的转起。因为由它们所生的心生色是殊胜、美妙的。
Yathā pathavīādayo rūpadhammā cittahetukā cittasamuṭṭhānā, evaṃ vedanādayopīti vuttaṃ ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ nāma tayo arūpino khandhā, saddanavaka’’ntiādi. Tenevāha – ‘‘katame dhammā cittasamuṭṭhānā? Vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho kāyaviññatti vacīviññattī’’ti (dha. sa. 1201, 1535). Tattha kāyaviññattiādīnaṃ cittasamuṭṭhānatā pariyāyato vuttāti veditabbā tesaṃ anipphannattā. ‘‘Evaṃ vuttaṃ catusamuṭṭhānarūpa’’nti iminā ataṃsamuṭṭhānasseva cittajarūpassa cittapaccayatā dassitā. Yathā pana kammapaccayaṃ dassitaṃ , evaṃ cittapaccaye gayhamāne taṃsamuṭṭhānarūpassa, sahajātavedanādīnañca cittapaccayatā siyā. Cittasamuṭṭhānacittapaccaye pana asaṅkarato dassetuṃ pacchājātapaccayavaseneva cittapaccayaṃ uddhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Cittasamuṭṭhānautuāhārehi kammasamuṭṭhānautuāhārā balavanto hontīti tesaṃ vasena catupañcapavattighaṭanaṃ vuttaṃ, cittasamuṭṭhānānaṃ pana vasena dvattippavattighaṭanaṃ taṃpākatikacittavasena, mahaggatānuttaracittavasena pana bahutarāpi pavattiyo icchitabbā. Taṃnibbattānaṃ cittajarūpānaṃ uḷārapaṇītabhāvato.
703“已执取的业生色得到缘之后”,这句话是在说明:外在的、未执取的食素不执行引生色法的功能。而它得到缘,是依于以业生(大种)为所依这一点,所以说“在那里安立”。在这里,业缘、心生等色法也因为以业为根本,也可能有“业生”这一同义说法;为了排除这种可能,特别用“已执取”来限定。为了说明食缘中的食物不只是支持者,还是能生者,所以说“四所生色”。说了“十次或十二次”之后,针对“这食本身如何于十次或十二次中转起组合”这一追问,回答说“一天所吃的食物”等等。扩散到幼儿的身体,意思是说,通过从脐根随行的食素输送管道而扩散;否则,如果只是在羊膜内的身体中涂抹,食物就不可能被正确地分配。
703.‘‘Upādinnaṃ kammajarūpaṃ paccayaṃ labhitvā’’ti etena bahiddhā anupādinnaojā rūpāharaṇakiccaṃ na karotīti dasseti. Paccayalābho cassa kammajabhūtasannissayatāvasenāti āha ‘‘tattha patiṭṭhāyā’’ti. Tattha kammapaccayacittasamuṭṭhānādirūpassapi kammamūlakattā siyā kammajapariyāyoti taṃnivattanatthaṃ ‘‘upādinna’’nti visesetvā vuttaṃ. Āhārapaccayassa āhāro na kevalaṃ upatthambhakova, atha kho janakopīti dassetuṃ ‘‘catusamuṭṭhānarūpa’’nti vuttaṃ. ‘‘Dasa dvādasa vāre’’ti vatvā kathaṃ imasseva dasa dvādasa vāre pavattighaṭanāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘ekadivasaṃ paribhuttāhāro’’tiādi. Dārakassa sarīraṃ pharitvāti nābhimūlānugatāhi rasaharaṇīhi pharitvā, aññathā jalābuantarike kāye makkhanāvasena na sammāviniyogo āhārassa sambhavatīti.
在执取与非执取两种食当中,前面已经说明非执取食是食缘食,为了说明另一种,就说了“业生食”等。那正是按照业缘食生起的说法来讲的。因此说“组合起四种或五种转起”。食缘所生的时节色,也应当像时节缘食那样,理解为有十次或十二次的转起组合。因为已经说过了,所以不再引用。所谓“其余的”,是指业、心、时节所生的三续色。因为段食对其他食所等起的色,以及对三续色,以资助的方式成为其自身所生色的生起者而作缘。这样,正在作为食缘的同时,也以有缘、不离去缘的方式作缘,但依止的状态在《发趣论》的方法中并不存在。依食缘而转起的色,在经典的方法中被称为“依食而住者”,应当这样理解。下面阐明时节为依止时,也是同样的道理。
Upādinnako anupādinnakoti duvidhe āhāre pubbe anupādinnako āhārapaccayaāhāro dassitoti itaraṃ dassetuṃ ‘‘kammajāhāro’’tiādi vuttaṃ. Taṃ kammapaccayāhārasamuṭṭhāne vuttanayameva. Tenāha ‘‘catasso vā pañca vā pavattiyo ghaṭetī’’ti. Āhārapaccayautunopi utupaccayāhārassa viya dasa dvādasa vāre pavattighaṭanā veditabbā. Vuttanayattā na uddhatanti vadanti. Sesānanti kammacittautusamuṭṭhānānaṃ tisantatirūpānaṃ. Kabaḷīkārāhāro hi aññāhārasamuṭṭhitassa, tisantatirūpānañca upatthambhakavasena attanā uppāditassa janako hutvā paccayo hoti. Evaṃ āhārapaccayo hontoyeva atthiavigatavasenāpi paccayo hoti, nissayabhāvo pana paṭṭhānanayena natthi. Āhārapaccayā pavattamānāni rūpāni āhāranissayāni nāma hontīti suttantanayena vuttoti daṭṭhabbo. Parato utuno nissayajotanāyapi eseva nayo.
704业等四种生起方式都能让火界产生色法,所以说“时节就是四种所生的火界”。这个时节又分两种:虽然它在火界这一点上没有差别,但按强弱的不同,分为热和冷两种。这里该说的内容,前面已经讨论过了。虽然时节不依靠执取所生之色也能产生色法,但在与根结合的情况下,没有执取所生之色就不能产生色法,所以说“获得执取所生之色为缘”。因此说“四种所生的时节”。因为只有时节所生的时节,才能在没有执取所生之色时产生色法。所谓时节缘,就是指四种所生的色法。因为时节所生的十五种色,以及其余三续的色,对于这一切,同类的时节都成为资助缘。而不同类的时节,比如寒冷等对于莲花等,则成为产生不同类色法的原因,就像破坏先前的色法一样。所以把同类和不同类合起来说:“时节对于四种所生色法的生起和坏灭,都是缘。”
704. Kammasamuṭṭhānādivasena catubbidhāyapi tejodhātuyā rūpuppādane samatthabhāvato ‘‘utu nāma catusamuṭṭhānā tejodhātū’’ti vuttaṃ. Esa duvidho hotīti esa utu tejodhātubhāvāvisesepi tikkhamandatāvisesena uṇho, sītoti duvidho hoti. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vicāritameva. Yadipi utu upādinnakena vināpi rūpaṃ samuṭṭhāpeti, indriyabaddhe pana tena vinā tassa rūpuppādanaṃ natthīti āha ‘‘upādinnakaṃ paccayaṃ labhitvā’’ti. Tenāha ‘‘catusamuṭṭhāno utū’’ti. Utusamuṭṭhānoyeva hi utu upādinnakena vinā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Utupaccayaṃ nāma catusamuṭṭhānikaṃ rūpaṃ. Yañhi utusamuṭṭhānaṃ pannarasavidhaṃ rūpaṃ, yañca tadaññatisantatirūpaṃ, tassa sabbassapi sabhāgo utuupatthambhakapaccayo hotīti. Yasmā visabhāgo utu himādi viya padumādīnaṃ visadisarūpuppattihetubhūtaṃ purimarūpaṃ vināsentaṃ viya hoti, tasmā sabhāgaṃ, visabhāgañca ekajjhaṃ gahetvā vuttaṃ ‘‘utu catusamuṭṭhānikarūpānaṃ pavattiyā ca vināsassa ca paccayo hotī’’ti.
所谓“长时间”,是指比有人所说的“十次或十二次”那种限定更长的时间。因为时节依靠同类相续的力量而得到缘,即使没有执取作为所依,也能在更长的时间里,让色以相似的形态在相续中生起,更何况在其他情况下。所以说“即使站在没有执取的那一边”,意思是在活着的身体中,比如离开肉的发、毛、爪、皮、硬皮、痣等,以及在别处,比如死尸等。由于已经看见色的生起,它的坏灭也必然能被看见,因为诸法的生起时间很短,所以说“看见生起的人,按时观察色”。因为仅仅看见生起,并不叫观察;必须看见生灭,这才是更殊胜的。这个道理,在下文其他提到生起的地方也一样。
Dīghampi addhānanti ‘‘dasa dvādasa vāre’’ti aññassa vuttaparicchedato dīghampi kālaṃ. Utu hi sabhāgasantativasena laddhapaccayaṃ ciratarampi kālaṃ sadisākāraṃ rūpappavattiṃ santāneti upādinnakasannissayena vinā, pageva itarathā. Tenāha ‘‘anupādinnapakkhe ṭhatvāpī’’ti, maṃsavinimuttakesalomanakhacammakhilatilakādivasena jīvamānasarīre aññattha matakaḷevarādivasenāti adhippāyo. Rūpassa nibbattiyā diṭṭhāya tassa bhaṅgopi diṭṭhoyeva hoti ittarakālattā dhammappavattiyāti āha ‘‘nibbattiṃ passanto kālena rūpaṃ sammasati nāmā’’ti. Na hi nibbattimattadassanaṃ sammasanaṃ nāma hoti, udayabbayadassanañca adhikatanti. Esa nayo ito paresupi nibbattiggahaṇesu.
无色生起观行相的注释
Arūpanibbattipassanākārakathāvaṇṇanā
705只按世间心生起的方式来说,这是限定用语,因为其余的心不是它的范围。
705.Lokiyacittuppādavasenevāti avadhāraṇaṃ itarassa avisayattā.
它依各自对应的“有”而生起。正是那十九种差别的心,依有分的方式生起,这就是它们的关联。同样地,依死亡的方式、依彼所缘的方式,在这里也是如此。“在这里”是指在那些十九种心生起之中。从无间心开始等,也是在说转起本身。
Nibbattati taṃtaṃbhavavasena. Tadeva ekūnavīsatippabhedaṃ cittaṃ bhavaṅgavasena nibbattatīti sambandho. Tathā cutivasena tadārammaṇavasenāti etthāpi. Tatthāti tesu ekūnavīsaticittuppādesu. Anantaracittato paṭṭhāyātiādināpi pavattiyeva vuttā.
那只是结生心在转起时的转起方式。为了说明纯粹转起心的生起,所以说了“但在转起中”等话。由于不坏,就是由于没有坏失。为了展开“由于眼不坏”等简略说过的义理,所以说了“因为眼净色”等话。用“达到住位者”这句话,是在显示:就像正在坏灭的色不能成为任何法的缘一样,正在生起的色也是如此。眼识生起,这是关联。其余亦然。在欲界善、不善、唯作心中,或者一个、或者五个、或者七个速行心生起,这是关联。应当把“或”字带过来,连接到“舍俱无因心”。这是针对确定心而说的,但应知那是依第二空转起来说的。五个速行应知是在睡眠、闷绝等时候,七个速行是在平常时候。“随顺速行与所缘”是指:如“若速行是三因,则彼所缘是三因或二因”等,以及“若所缘是可意,则速行是喜俱”等,随顺于速行与所缘。“在其他诸门中”是指在耳门等其他诸门中。
So pana paṭisandhicittānaṃyeva pavattiyaṃ pavattanākāroti suddhappavatticittānaṃ uppattiṃ dassento ‘‘pavatte panā’’tiādimāha. Asambhinnattāti avinaṭṭhattā. ‘‘Asambhinnattā cakkhussā’’tiādinā saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘cakkhupasādassa hī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ṭhitippattamevā’’ti iminā yathā nirujjhamānaṃ rūpaṃ kassaci paccayo na hoti, evaṃ uppajjamānampīti dasseti. Cakkhuviññāṇaṃ uppajjatīti sambandho. Evaṃ sesesupi. Kāmāvacarakusalākusalakiriyacittesu ekaṃ vā pañca, satta vā javanāni hutvā uppajjatīti sambandho. Upekkhāsahagatāhetukaṃ cittaṃ vāti vā-saddaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Voṭṭhabbanañhi sandhāya evaṃ vuttaṃ, taṃ pana dutiyamoghavāravasena veditabbaṃ. Pañca javanāni suttamucchitādikāle, satta pākatikakāle veditabbāni. Javanārammaṇānurūpanti ‘‘tihetukaṃ ce javanaṃ, tihetukaṃ, dvihetukaṃ vā’’tiādinā, ‘‘iṭṭhaṃ ce ārammaṇaṃ, somanassasahagata’’ntiādinā ca javanassa, ārammaṇassa ca anurūpaṃ. Sesadvāresūti sotadvārādisesadvāresu.
“依次”是指:按照证得生灭智的次第,使智慧修习得以圆满,从而证得阿拉汉果。
Anukkamenāti udayabbayañāṇādhigamānukkamena paññābhāvanaṃ sampādeti arahattaṃ adhigacchati.
色七法思惟的论注释
Rūpasattakasammasanakathāvaṇṇanā
706在诸色法上,作意的七法就是色七法,意思是以七种方式对色法作意。无色七法也应当这样理解。“以这些方式”,是指以这些执取、舍弃、作意等的方式,或者以前面所说的那些分类。“赋予”是指赋予三相。
706. Rūpesu manasikārasattakaṃ rūpasattakaṃ, rūpadhammesu sattahākārehi manasi kārotīti attho. Evaṃ arūpasattakampi veditabbaṃ. Imehi ākārehīti imehi ādānanikkhepanamanasikārādippakārehi, imehi vā yathāvuttakoṭṭhāsehi. Āropetvāti tilakkhaṇaṃ āropetvā.
从执取与舍弃来说,是指对存在的抓取和放开,也就是从生和死亡来说的意思。从衰老与走向衰亡来说,是指因为年岁增长而走向灭尽,也就是归于灭尽的意思。从食来说,是指以食为因,也就是作为色的缘的食,是这个意思。这里说的法性色,是指铁、铜等地、石头等类,种种颜色和形状,不依赖业、由自性本身成立的色。七种,是指以七种方式、七种行相。观,是指把各个部分都加上三相之后去观、去遍察。
Ādānanikkhepanatoti bhavassa gahaṇavissajjanato, jātito, maraṇato cāti attho. Vayovuḍḍhatthagāmitoti vayasā vuḍḍhassa atthagāmibhāvato, atthaṅgamato icceva attho. Āhāratoti āhārahetu , rūpassa paccayabhūtaāhāratoti attho. Ayalohādibhūmipāsāṇādibhedaṃ vividhavaṇṇasaṇṭhānaṃ kammānapekkhaṃ sabhāvasiddhaṃ rūpaṃ dhammatārūpaṃ. Sattāti sattadhā sattahākārehi. Vipassatīti taṃ taṃ koṭṭhāsaṃ tilakkhaṇaṃ āropetvā vipassati sammasati.
因为“在世间,执取负担是苦”这句话,所以把执取五蕴负担的最初阶段说成“执取就是结生”。而依据“一切生于世间的众生,最终都将舍弃这个身体”这句话,因为说的是舍弃五蕴负担,所以就说“舍弃就是死”。依据“长寿者活到一百岁”这句话,因为比这更短或更长都无法确定,所以说“以一百岁为界限”。在这中间,所谓“一切诸行”,就是指在这执取与舍弃之间生起的一切诸行,包括四大种和所造色等种种色法。因为这里是对色法的遍察方法,为了把仅仅把握到的“无常”这一概念如理地安立在心中,所以说了“为什么呢”等话。其中,“依生灭而转”,意思是依生起的方式和灭尽的方式而转,也就是从无而有、生起之后又趋向坏灭。“依变易而转”,他们说是相续的前后状态变得不相似。这应该就是针对以百岁为限的色法说这种遍察,意思是由老和死而变易。即使法的类别没有差别,状态的差别也应该承认。因为生起时的状态和坏灭时的状态不可能是同一个。正如所说:“由老和死两者,具有变易的性质。”或者,这里的变易就是自性的消失;刹那性就是暂时性;无常就是对常的否定,也就是常的自性不存在。因为无常法正是以它自己的自性,对认知它的人否定了常性。由于不是常的,所以是无常;诸行在生起那一刹那是什么状态,在住那一刹那就不是那个状态,因此可以知道它们有疲惫相,所以说“在住时被老所疲惫”,这个意思要通过明显的衰老来理解。至于那些不承认诸行有住的人,那里应该说的就是前面已经说过的。诸法的自性确实是难以超越的,老之后紧接着就是坏灭,所以说“到了老就必定坏灭”。因此,诸行依生、老、坏灭而不断逼迫,又难以承受,所以是苦;它们是三种苦性和轮回苦的所依处,所以是苦的处所。其时,反复地……是苦。这就是衔接。
‘‘Bhārādānaṃ dukhaṃ loke’’ti vacanato khandhabhārassa ādito gahaṇanti katvā ‘‘ādānanti paṭisandhī’’ti āha. ‘‘Sabbeva nikkhipissanti, bhūtā loke samussaya’’nti (dī. ni. 2.220; saṃ. ni. 1.186) pana vacanato khandhabhāranikkhepoti katvā ‘‘nikkhepananti cutī’’ti vuttaṃ. ‘‘Yo ciraṃ jīvati, so vassasata’’nti (dī. ni. 2.7; saṃ. ni. 1.145-146; a. ni. 7.74) vacanato tato ūnādhikabhāvo appamāṇanti vuttaṃ ‘‘ekaṃ vassasataṃ paricchinditvā’’ti. Etthantare sabbe saṅkhārāti etasmiṃ ādānanikkhepantare pavattā sabbe bhūtupādāyarūpappabhedā saṅkhārā. Rūpadhammesu hi idaṃ sammasanavidhānanti. ‘‘Aniccā’’ti gahitamattaṃ yuttito hadaye patiṭṭhāpanatthaṃ ‘‘kasmā’’tiādi vuttaṃ. Tattha uppādavayavattitoti uppajjanavasena, nirujjhanavasena ca pavattanato, ahutvā sambhavato hutvā vayūpagamanatoti attho. Vipariṇāmatoti santānassa purimuttaravisadisabhāvatoti vadanti. Taṃ vassasataparicchinne rūpe idaṃ sammasananti adhippāyeneva vuttaṃ siyā, jarāmaraṇena vipariṇāmetabbatoti attho. Asatipi dhammabhede avatthābhedo icchitabbo. Na hi uppādāvatthā eva bhaṅgāvatthāti yuttā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘jarāya ceva maraṇena cāti dvedhā pariṇāmapakatitāyā’’ti. Sabhāvavigamo eva vā ettha vipariṇāmo. Khaṇikatā tāvakālikatā. Niccasabhāvābhāvo eva niccapaṭikkhepo. Aniccadhammā hi teneva attano sabhāvena jānantānaṃ niccataṃ paṭikkhipanti nāma. Yato na niccanti aniccaṃ, uppādakkhaṇe yadavatthā saṅkhārā, na tadavatthā ṭhitikkhaṇeti avatthantarappattiyā ñāyati tesaṃ kilamanākāroti āha ‘‘ṭhitiyaṃ jarāya kilamantī’’ti, svāyamattho pākaṭajarāya veditabbo. Ye pana saṅkhārānaṃ ṭhitiṃ na sampaṭicchanti, tattha vattabbaṃ heṭṭhā vuttameva. Dhammānaṃ sabhāvo nāma duratikkamo jarānantaraṃ bhaṅgoti āha ‘‘jaraṃ patvā avassaṃ bhijjantī’’ti. Tasmāti yasmā uppādajarābhaṅgavasena saṅkhārānaṃ nirantarabādhatā, tato ca nesaṃ dussahatāya dukkhamatā, tissannaṃ dukkhatānaṃ, saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānatāya dukkhavatthutā, tasmā. Abhiṇha…pe… dukkhāti yojanā.
“由否定乐”这一句,就是前面所说的意思。它的意思是:愿它们不要达到住位,只以正在生起的方式持续运作。“已生”这个词,是用来说明具足了生时。为什么又说“已达到住位的愿它们不要衰老”呢?难道从意义上说,住本身就是老吗?确实如此,不过这里应当理解为:由老而带来的疲惫,在此是以“老”这个说法被涵盖进去了。“愿它们不要坏灭”,就是希求永恒。即使是对诸法得自在的世尊,也没有主宰控制的能力。因为任何人都无法让诸法的自相发生改变。神变所能作用的领域,只是让状态发生改变而已。诸行是空的,因此在三个阶段都没有主宰控制的能力。“因此”这一句,是指向前面所说的原因。说“空”,是因为没有居住者、作者、受者、住持者,所以说是空,并不是说没有自性,不是某些人所设想的那种“自性空”。说“无主”,是因为没有任何作为主宰者的人。以此显示决定无我。说“不自在”,是因为没有前面所说的那种主宰控制的状态。说“否定我”,是否定他人所设想的我。因为用“空”等说法,是说明诸法没有外道所设想的我;而这里则是说,由于诸法并非以我的自性而存在,所以不是我。
‘‘Sukhapaṭikkhepato’’ti idaṃ vuttanayameva. Ṭhitiṃ mā pāpuṇantu, uppajjamānākāreneva pavattantūti adhippāyo. ‘‘Uppannā’’ti iminā uppādakkhaṇasamaṅgitā vuttā. Ṭhānappattā mā jīrantūti kasmā vuttaṃ, nanu atthato ṭhiti eva jarāti? Saccametaṃ, jarāvasena pana yo kilamatho, so idha jarāggahaṇena gahitoti daṭṭhabbaṃ. Mā bhijjantūti niccataṃ āsīsati. Kassaci dhammissarassāpi bhagavato vasavattibhāvo natthi. Na hi lakkhaṇaññathattaṃ kenaci kātuṃ sakkā. Bhāvaññathattameva hi iddhivisayo. Suññā saṅkhārā tena tīsu ṭhānesu vasavattanākārena. Tasmāti vuttakāraṇaparāmasanaṃ. Suññatoti nivāsīkārakavedakaadhiṭṭhāyakavirahena tato suññato, na nissabhāvatoti ekaccaparikappitasabhāvasuññato. Assāmikatoti sāmibhūtassa kassaci abhāvato. Etena anattaniyataṃ dasseti. Avasavattitoti yathāvuttavasavattibhāvābhāvato. Attapaṭikkhepatoti paraparikappitassa attano paṭikkhipanato. ‘‘Suññato’’tiādinā hi dhammānaṃ bāhirakaparikappitaattaviraho vutto, iminā pana ataṃsabhāvato attā na hotīti.
707在这里,对于色法,他先以“生灭而转”等四种理由观察为无常,再以“不断逼迫”等四种理由观察为苦,又以“空”等四种理由观察为无我;对于自己以前没有清楚观见的、已经确定的三相,现在清楚了知并反复观察,然后把它安放在那里,所以说“他将三相安放在色上”。又因为他是以执取和舍弃的方式反复观察的,所以说“将三相安放在色上”。
707. Ettha ca ‘‘uppādavayavattito’’tiādinā catūhi kāraṇehi aniccā, ‘‘abhiṇhasampaṭipīḷanato’’tiādinā catūhi kāraṇehi dukkhā, ‘‘suññato’’tiādinā catūhi kāraṇehi anattāti rūpadhamme niruḷhaṃ lakkhaṇattayaṃ pubbe attanā asallakkhitaṃ sallakkhetvā sammasanto taṃ tattha āropetīti vuccati. Tathā panānena ādānanikkhepanavasena sammasitattā āha ‘‘rūpe tilakkhaṇaṃ āropetvā’’ti.
在这里,因为把握无常相在前,把握苦相在后;或者把握苦相在前,把握无我相在后。而这里的无常相,在以色法的差别来显示时,应当从粗显的层面来说明。所以,先以百岁为限度来显示,把住立百岁者按“十岁或二十岁”等来划分,渐次乃至以拔举等部分见到色的坏灭,由此把“无常、苦、无我”三相加上去,从衰老、灭尽来遍察。为了说明这一点,就以“即彼百岁”等开始,依坏灭来开示色的遍察方法。在这里,因为最初这色法的差别是以粗显的方式被把握的,所以百岁并不是以均等的部分来划分;又因为中年的状态也是如此,所以在中年时增长一岁。
Tattha ca yasmā aniccalakkhaṇaggahaṇapubbakaṃ dukkhalakkhaṇaggahaṇaṃ, dukkhalakkhaṇaggahaṇapubbakaṃ vā anattalakkhaṇaggahaṇaṃ. Aniccalakkhaṇañcettha rūpabhedena dassiyamānaṃ yathoḷārikato dīpetabbanti taṃ vassasataparicchedena paṭhamaṃ dassentena vassasataṃ ṭhitassa ‘‘dasa vā vīsati vā’’tiādinā vibhajitvā anukkamena yāvauddharaṇādikoṭṭhāsavasena rūpassa bhaṅgaṃ disvā tato ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’’ti tilakkhaṇāropanaṃ vayovuḍḍhatthaṅgamato sammasananti dassetuṃ ‘‘tameva vassasata’’ntiādinā vayavasena rūpassa sammasanavidhi āraddho. Tattha yasmā oḷārikavasenevāyaṃ ādito rūpabhedo gayhati, tasmā na vassasataṃ samakoṭṭhāsavasena vibhattaṃ, majjhimāvatthāya vā tathārūpattā majjhimavaye ekaṃ vassaṃ vaḍḍhitaṃ.
708以迟钝之众多而持续存在的十年,就是迟钝十年。其余的也按这个方式类推。
708. Mandatābāhullena pavattaṃ vassānaṃ dasakaṃ mandadasakaṃ. Esa nayo sesesupi.
那时指第一个十年。所谓“他”指这个人。“轻浮”指因为行为不稳定而飘忽不定。以此区别于愚昧的状态。因为他并不像第九个十年那样因愚昧而迟钝,而是因为轻浮。因此说“童子”。在第三个十年,因为肌肉丰满,肤色相应地变得明净,所以说“容色达到圆满”。在第四个十年,因为骨骼和筋腱达到坚固,力量和体力也达到圆满。在第五个十年,由于青春骄慢已经远离,烦恼大多数变得薄弱,慧相应地变得非常明净。对嬉戏的喜爱就是嬉戏之乐。就像灯火的清净等取决于灯盏等特定依托,在第五和第六个十年中,慧的增长和衰退依特定依托也应如此理解。由于腰关节和颈关节的缘故,即使是矮小的人也身体前倾,高大的人就更不用说了。“前倾”是指因沉重而下垂。由于念和慧的远离而变得愚昧。因为无法以站立等方式承受身体的重量,他大多数时间都躺着。
Tadāti paṭhame vassadasake. Soti puggalo. Capaloti anavaṭṭhitakiriyatāya taralo. Tena momūhabhāvato viseseti. Na hesa navamadasake viya momūhabhāvena mando, atha kho capalatāyāti. Tenāha ‘‘kumārako’’ti. Tatiye dasake maṃsapāripūriyā yathārahaṃ chavivaṇṇo vippasīdatīti āha ‘‘vaṇṇāyatanaṃ vepullaṃ pāpuṇātī’’ti. Catutthe dasake aṭṭhīnaṃ, nhārūnañca thirabhāvappattiyā balañca thāmo ca vepullaṃ pāpuṇāti. Pañcame dasake yobbanamadassa dūrībhāvena yebhuyyena kilesatanutāya paññā yathārahaṃ suvisadā hoti. Khiḍḍāya rati khiḍḍārati. Kapallikādinissayavisesena padīpassa suddhatādi viya nissayavisesena pañcamachaṭṭhadasakesu paññāya buddhihāniyo veditabbā. Purato pabbhāro hoti kaṭisandhigīvāsandhīnaṃ vasena rassassāpi, pageva dīghassa. Pabbhāroti ca garubhāvena palambako. Momūho hoti satipaññāvippavāsato. Sayanabahulova hoti ṭhānādivasena sarīrabhāraṃ vahituṃ asakkonto.
709“每三年”是就大多数情况来说的。因为即使四年,也可以算作一个单位。也应理解为:分成两百个部分,按每一个半年来说明。
709.Tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ vassānanti yebhuyyatāya vuttaṃ. Catuvassikopi hi eko koṭṭhāso hotīti. Dvisataṃ koṭṭhāse katvā ekekaayanavasenātipi veditabbaṃ.
在雨季中产生的色即是关联。
Vassāne pavattarūpanti sambandho.
这个雨季则有两种圆满方式,不像以前那样是四个月,所以说“两个月”。这里是和持续联系有关的业格用法。而雨季的时节应当这样理解:沙瓦那月和跋陀罗月是雨季,阿说示月和迦提月是秋季,末伽始罗月和弗沙月是冬季,磨祛月和颇勒窭那月是寒季,制呾罗月和吠舍佉月是春季,逝瑟咤月和沙荼月是夏季。分成六个部分,也就是按每十昼夜为一组,分成六组。
Taṃ pana vassānaṃ dvidhā samattaṃ, na pubbe viya catumāsanti āha ‘‘dvemāsa’’nti. Accantasaṃyoge cetaṃ upayogavacanaṃ. So pana vassāno utu sāvaṇapoṭṭhapādamāsā, assayujakattikamāsā sarado, migasiraphussamāsā hemanto, māghaphaggunamāsā sisiro, cittavesākhamāsā vasanto, jeṭṭhāsaḷhamāsā gimho utūti veditabbo. Cha koṭṭhāse katvāti dasadasanāṭikāvasena cha koṭṭhāse katvā.
710朝向正前方行进,叫前进。以转身返回的方式行进,叫后退。面向前方看,叫前视。来来回回、四处多样地看,叫环视。手脚的收缩,叫屈。手脚的伸展,叫伸。
710. Abhimukhaṃ purato kamanaṃ abhikkamo. Paṭinivattanavasena kamanaṃ paṭikkamo. Āmukhaṃ lokanaṃ ālokanaṃ. Vividhaṃ ito cito ca lokanaṃ vilokanaṃ. Hatthapādānaṃ saṅkucanaṃ samiñjanaṃ. Āyamanaṃ pasāraṇaṃ.
“提脚时”是指提起第二只脚的时候。“脚的”是指被提起的那只脚。“Omattā”是指从力量上说是低劣的分量,所以他说“迟缓”。“其他”是指火界和风界。就像脚的提起能够完成那样,在现行心等起色中,应当确定认定火界和风界具有优势,因为它们具有轻快的性质。也正是因为这个原因,地界和水界的低劣,是因为它们具有沉重的性质。然而,由于与它们相关联,其余三种等起色就只是随它们而转起。在身表和语表的转起中,风界与地界的优势应当被视为这一道理的例证。在向前移动和向后移动中,就像提起时一样,有轻快性质的色在转起,因此必须认定那两种界的优势,所以他说“同样在向前移动和向后移动中”。为了说明:就像在提起等动作中,由于轻快的性质,后两种界的作用更多,地界和水界的作用更少;同样,在放下等三个动作中,由于沉重的性质,前两种界的作用更多,火界和风界的作用更少,因此他说“在放下时”等。
Pāduddharaṇakāleti dutiyapāduddharaṇakāle. Pādassāti uddhaṭapādassa. Omattāti sattito hīnappamāṇā. Tenāha ‘‘mandā’’ti. Itarāti tejovāyodhātuyo. Yathā pādassa uddharaṇaṃ sijjhati, tathā pavattacittasamuṭṭhānarūpesu ekaṃsato tejovāyodhātūnaṃ adhimattatā icchitabbā sallahukasabhāvatāya tāsaṃ. Tato eva ca itarāsaṃ omattatā garusabhāvattā. Taṃsambandhattā pana sesaṃ tisamuṭṭhānarūpaṃ taggatikameva hoti. Kāyavacīviññattipavattiyaṃ vāyopathavīadhimattatā imassa atthassa nidassananti daṭṭhabbaṃ. Purato haraṇe, pacchato haraṇe ca uddharaṇe viya sallahukasabhāvarūpappavattīti tāsaṃyeva dvinnaṃ dhātūnaṃ adhimattatā icchitabbāti āha ‘‘tathā atiharaṇavītiharaṇesū’’ti. Yathā uddharaṇādīsu sallahukasabhāvattā pacchimānaṃ dvinnaṃ dhātūnaṃ kiccaṃ adhikaṃ hoti, itarāsaṃ hīnaṃ, evaṃ vossajjanādīsu tīsu garusabhāvattā purimānaṃ dvinnaṃ kiccaṃ adhikaṃ hoti, itarāsaṃ hīnanti dassento āha ‘‘vossajjane’’tiādi.
“依止那些界而生起的所造色”就是指那些依止界而生起的所造色。这里说的“就在此处”是指正在提起的时候。因此说“还没有到达向前移动的时候”。“如此”就是这个意思。“在每一个地方”是指在提起等的每一个阶段中。“一节一节地”等说法,是为了显示那些法在不同阶段之间没有混杂。“嗒嗒作响地”就是像发出嗒嗒声那样,借此显示它们生起刹那的短暂。
Tadupādāyarūpānīti tā dhātuyo nissāya pavattaupādārūpāni. Etthevāti uddharaṇeyeva. Tenāha ‘‘atiharaṇaṃ appatvā’’ti. Itīti evaṃ. Tattha tatthāti tasmiṃ tasmiṃ uddharaṇādikoṭṭhāse. Pabbaṃpabbantiādi tesaṃ dhammānaṃ koṭṭhāsantarasaṅkarābhāvadassanaṃ. Taṭataṭāyantāti taṭataṭāyanti viya, tena nesaṃ pavattikkhaṇassa ittarataṃ dasseti.
711“Assa”是属于观察的。“在木柴火把、草火把等中”就是在木柴火把、草火把等当中。“愚痴的盲人啊,你以为这是一整块、恒常、永远存在、单一的吗?”出于这个用意,才说“这里有什么悦意的呢?”“这也是”是指前面所说的,因为灯油和灯芯耗尽而看不见灯,这也是。“在一指宽与一指宽之间”是指以手指量度、名为一指宽的范围内,也就是指量所及的地方,这是它的意思。针对作为线的一部分、残余少许、达到极微细状态的纤维,才说“然而,除了纤维之外”。
711.Assāti sammasanassa. Dārutiṇukkādīsūti dāruukkātiṇukkādīsu. ‘‘Kiṃ andhabāla ekaghanaṃ satataṃ sabbadābhāviṃ ekanti maññasī’’ti adhippāyenāha ‘‘kimettha manāpa’’nti. Idampīti yadidaṃ telavaṭṭikkhayena padīpassa apaññāyanaṃ vuttaṃ, idampi. Aṅgulaṅgulantareti aṅguliyā mitaṃ aṅgulanti aṅgulappamāṇe padeseti attho. Tantuno avayavalesabhūtaṃ paramasukhumabhāvappattaṃ aṃsuṃ sandhāyāha ‘‘aṃsuṃ pana muñcitvā’’ti.
这里“在那里”等,是譬喻和所喻的对应。其中,虽然就像所喻那样,譬喻里并没有明显的时间差别,但只要“属于一部分的不能到达另一部分”,仅凭这一点就该知道譬喻已经成立。或者,在譬喻里,“直到……只要……”这种时间上的差别毕竟还是可以得到的,所以在采用它的时候,也可以按时间差别来安立譬喻。
Tatthātiādi upamāsaṃsandanaṃ. Tattha kāmaṃ upameyye viya upamāyaṃ pākaṭo kālabhedo natthi, ekakoṭṭhāsagataṃ pana koṭṭhāsantaraṃ na pāpuṇātīti ettāvatā upamābhāvo veditabbo. Upamāyampi vā tāva yāvāti kālassa bhedamattā labbhatevāti tassā gahaṇe kālabhedavasenāpi upamā yojetabbā.
712先前按执取、放下等方式,把四相续的色合起来展示;现在则按食等所生等方式,把它拆开来展示,所以说“把那色拆解之后”等等。这里,“拆解之后”就是分析之后。或者读作“拆散之后”,意思一样。“食所成”指由食产生的。“饥饿”指憔悴。“疲惫”指困乏。“满足”指饱足。“丰盈”指因肌肉增长而丰满,正因如此才是柔软的。“润滑”指因皮肤润滑而细滑,正因如此才有触感。
712. Pubbe ādānanikkhepādivasena catusantatirūpaṃ saṅgharitvā dassitaṃ, idāni āhārasamuṭṭhānādivasena bhinditvā dassento ‘‘tadeva rūpaṃ visaṅkharitvā’’tiādimāha. Tattha visaṅkharitvā vibhajitvā. ‘‘Visaṅgharitvā’’ti vā pāṭho, ayamevattho. Āhāramayanti āhārena nibbattaṃ. Jhattanti milātaṃ. Kilantanti khinnaṃ. Dhātanti tittaṃ. Pīṇitanti maṃsūpacayasampattiyā pīṇitaṃ. Tato eva mudu. Siniddhanti siniddhacchavitāya saṇhaṃ. Tato eva phassavantaṃ.
713在热季生起的色,是就因暑热而变得灼热的色来说的。以冷季,是指以适宜的冷季。
713.Uṇhakāle samuṭṭhitaṃ rūpanti uṇhasantāpena santattaṃ rūpaṃ sandhāyāha. Sītautunāti sappāyena sītautunā.
714以处门而言,是指以被称为处的门而言。取处是为了排除业门。于身门,是指在净色身门。意门,是指伴随转向的有分。由于它是所依,所以依能依的假名说法,就心所依处而说于意门,也就是意门生起的地方。
714.Āyatanadvāravasenāti āyatanasaṅkhātadvāravasena. Kammadvāranivattanatthaṃ āyatanaggahaṇaṃ. Kāyadvāreti pasādakāyadvāre. Manodvāraṃ nāma sāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ. Tassa nissayabhāvato hadayavatthuṃ sandhāya nissitavohārena ‘‘manodvāre’’ti vuttaṃ, yattha manodvāruppatti.
715依有喜者与有忧者来说,就是依有喜或有忧的人,或者依有喜或有忧的时机。
715.Somanassitadomanassitavasenāti somanassitadomanassitapuggalavasena, somanassitadomanassitakālavasena vā.
这个“义”,指的就是现在要说的:诸行极度短暂的刹那性。
Ayamatthoti ayaṃ idāni vuccamāno saṅkhārānaṃ atiittarakhaṇatāsaṅkhāto attho.
命,就是命根。苦乐,就是苦受和乐受。舍受其实也包含在苦乐里面,因为它属于可意或不可意的状态。自身,是指除了命、受、识以外剩下的那些法。有些人说是指想。唯,是指以自性恒常的状态,或者不混杂。与一心相应,就是与每一个心相应。刹那迅速流转,按照前面说的方式,因为是与一心一刹那相应,所以命等的刹那极为迅速、极为短暂地流转。
Jīvitanti jīvitindriyaṃ. Sukhadukkhāti sukhadukkhavedanā. Upekkhāpi hi sukhadukkhāsu eva antogadhā iṭṭhāniṭṭhabhāvato. Attabhāvoti jīvitavedanāviññāṇāni ṭhapetvā avasiṭṭhadhammā vuttā. Saññāti keci. Kevalāti attanā niccabhāvena vā avomissā. Ekacittasamāyuttāti ekekena cittena sahitā. Lahuso vattate khaṇoti vuttanayena ekacittakkhaṇikatāya lahuko atiittaro jīvitādīnaṃ khaṇo vattati.
八万四千劫,意思是数量为八万四千的劫,这是表示极相续的宾格用法。而“劫”是依通名而用的单数。“Marū”指天神。以二心俱住,是说他们即使长寿,也不以二心相俱而存在。这里说的是:在他们的相续中,命根等也不与二心共存,因为与一心俱生者便与那心一同灭去,不会持续到第二心。
Cullāsītisahassāni kappanti caturāsītisahassaparimāṇaṃ kappaṃ, accantasaṃyoge etaṃ upayogavacanaṃ. Kappanti ca sāmaññavasena ekavacanaṃ. Marūti devā. Dvīhi cittehi samohitāti evaṃ cirajīvinopi te dvīhi cittehi sahitā hutvā na tiṭṭhanti. Idaṃ vuttaṃ hoti – tesampi santāne jīvitādīni dvīhi cittehi saha na tiṭṭhanti, ekena cittena saha uppannāni teneva saha nirujjhanato yāva dutiyā na tiṭṭhantīti.
凡是与死者死心一起灭去的那些蕴,就应当说为“已灭”。或者,在当下流转中安住、持续者的那些蕴,在达到坏灭时已灭,这就是“或于此处住立者”。它们全都相似,全都一模一样,已经消逝,不再结生;因为不再回来,所以以没有结生的方式而离去。正如死时的诸蕴不再生起,此前的诸蕴也是如此。因此,众生的寿命只有一个心刹那,这就是这里的意趣。
Ye niruddhā marantassāti cavantassa sattassa cuticittena saddhiṃ niruddhāti vattabbā ye khandhā. Tiṭṭhamānassa vā idhāti ye vā idha pavattiyaṃ tiṭṭhantassa dharantassa bhaṅgappattiyā niruddhakkhandhā. Sabbepi sadisā te sabbepi ekasadisā atthaṅgatā appaṭisandhikā puna āgantvā paṭisandhānābhāvena vigatā. Yathā hi cutikkhandhā na nibbattanti, evaṃ tato pubbepi khandhā. Tasmā ekacittakkhaṇikaṃ sattānaṃ jīvitanti adhippāyo.
那些在无间就坏灭的,是指诸行在紧接着的下一刹那便已坏灭、已灭去。那些在未来才坏灭的,是指诸行在未来将会坏灭,因为它们具有坏灭的性质。在两者之间已灭的,是指在那些过去与未来的诸行之间,达到现在之后便已灭去、已坏灭的。它们的相状没有差别,是指这三种坏灭的坏灭相、坏灭标记,并没有差异,也没有不同。
Anantarā ca ye bhaggāti ye saṅkhārā anantarameva bhaggā niruddhā. Ye ca bhaggā anāgateti ye ca saṅkhārā anāgate bhaggā bhañjanasīlā bhijjissanti. Tadantarā niruddhānanti tesaṃ atītānāgatānaṃ antarā vemajjhe paccuppannataṃ patvā niruddhānaṃ bhaggānaṃ. Vesamaṃ natthi lakkhaṇeti tesaṃ tividhānampi bhaṅgalakkhaṇanimittaṃ visamatā visadisatā natthi.
没有生起的心,就谈不上“生”,这叫作“未生”。依靠现在正在生起的心而活着,就叫作“活着”。心一坏灭,世间就死了——就像临终心一样,一切种种心一旦坏灭,从胜义上说,这个世间就叫作死了,因为已灭的心不再结生。即便如此,从胜义施设的角度说,依靠那一个又一个存在、有所依的心,才有“帝须活着”“普萨活着”这样的说法流传,它的对象就是相续施设,在这里,对胜义而言它就是胜义本身。正如人们所说:“名与姓不衰老。”
Anibbattenana jātoti anuppannena cittena jāto na hoti, ajāto nāma hoti. Paccuppannena vattamānena cittena jīvati jīvamāno nāma hoti. Cittabhaṅgā mato lokoti cuticittassa viya sabbassapi tassa tassa cittassa bhaṅgappattiyā ayaṃ loko paramatthato mato nāma hoti niruddhassa appaṭisandhikattā. Evaṃ santepi paññatti paramatthiyā yāyaṃ taṃ taṃ santaṃ sanissayaṃ cittaṃ upādāya ‘‘tisso jīvati, phusso jīvatī’’ti evaṃ vacanappavattiyā visayabhūtā santānapaññatti, sā ettha paramatthiyā paramatthabhūtā. Tathā hi vadanti ‘‘nāmagottaṃ na jīratī’’ti (saṃ. ni. 1.76).
已坏灭的诸法不再去到任何归藏之处,它们只是归于不存在而已。未来并没有一个堆积处,让它们从那里来到现在的状态。那些已经生起的,也就是已经获得自体、属于现在的,也像放在针尖上的芥子一样停不住。就像针立着的时候,投上去的芥子只要一碰到针尖就立刻消失,根本停不住;诸行也是这样,生起之后就坏灭,它们没有安住这回事。
Anidhānagatā bhaggāti ye bhaggā, na te katthaci nidhānaṃ gatā, atha kho abhāvameva gatā. Puñjo natthi anāgate yato āgaccheyyuṃ vattamānabhāvaṃ. Nibbattā yepīti ye paṭiladdhattabhāvā paccuppannā, tepi āragge sāsapūpamā tiṭṭhanti. Yathā nāma sūciyaṃ ṭhitāyaṃ sāsapo khitto tassā sikhaṃ phuṭṭhamatto vigacchati na tiṭṭhati, evaṃ saṅkhārā uppajjitvā bhijjanti, na tesaṃ avaṭṭhānaṃ atthīti.
他们的坏灭被放在前面,意思是:对那些已生起的法来说,坏灭早已被安立在前面,是决定无疑、不会退转的。这就是它的含义。“旧有的”,指的是先前、过去的。
Bhaṅgonesaṃ purakkhatoti tesaṃ nibbattadhammānaṃ bhaṅgo nāma purato eva kato, ekaṃsabhāvī na apasakkatīti attho. Purāṇehīti purimakehi atītehi.
不见,是因为不可见。来的意思,就是到来。用生起这个说法,也是在说它并不是从某个堆积处而来。已坏灭者去至不见,是说即使坏灭了,也无处可去,所以完全彻底地不见,只是归于不存在。在这里举了个例子来说明:如闪电生起……又灭去。
Adassanatoti apassitabbato. Āyantīti āgacchanti. ‘‘Uppajjantī’’ti imināpi kutoci rāsito āgamanābhāvamevāha. Bhaggā gacchantudassananti bhaggāpi katthaci upagamanābhāvato sabbena sabbaṃ adassanaṃ abhāvameva gacchanti. Tattha nidassanamāha ‘‘vijjuppādo…pe… vayanti cā’’ti.
716从成劫开始算起,自然生起的色法,用这句话来说明它本身就是自然生起的法性,所以依它的意义给它取名叫法性色。在铁等金属当中,铁指的是黑铁。金属有四种:生金属、异种金属、人造金属、鬼金属。其中,铁、银、金、锡、铅、红铜、金刚铜,这七种是生金属。龙鼻铜是异种金属。青铜、圆铜、珠块铜,这三种是人造金属。孔雀石等是鬼金属。在这里,红铜和金刚铜这两种生金属,加上其余一切,在这里都统称为金属。锡就是白锡。铅就是黑铅。金有矿里出产的、经过熔炼的等不同种类。珍珠就是海珍珠等。宝石,除了琉璃、红宝石、猫眼石之外,其余所有宝石种类都算。琉璃是竹色的宝石。螺就是海螺。石就是黑石、白石等所有被当作宝石的石类。珊瑚有圆珊瑚、穿孔珊瑚。红宝石就是红色的宝石。猫眼石就是杂色宝石。地等则是显而易见的。那位修行者具有这个法性色。
716.‘‘Vivaṭṭakappato paṭṭhāya uppajjanakarūpa’’nti iminā sayameva uppajjanakadhammatāya ‘‘dhammatārūpa’’nti anvatthanāmataṃ dasseti. Ayalohādīsu ayo nāma kāḷalohaṃ. Lohaṃ nāma jātilohaṃ vijātilohaṃ kittimalohaṃ pisācalohanti catubbidhaṃ. Tattha ayo rajataṃ suvaṇṇaṃ tipu sīsaṃ tambalohaṃ vekantakalohanti imāni satta jātilohāni. Nāganāsikalohaṃ vijātilohaṃ. Kaṃsalohaṃ vaṭṭalohaṃ hārakūṭanti tīṇi kittimalohāni. Morakkhakādi pisācalohaṃ. Tattha tambalohaṃ vekantakanti imehi dvīhi jātilohehi saddhiṃ sesaṃ sabbampi idha ‘‘loha’’nti gahitanti. Tipūti setatipu. Sīsanti kāḷatipu. Suvaṇṇaṃ ākaruppannarasaviddhādibhedaṃ. Muttā sāmuddikamuttādi. Maṇīti veḷuriyalohitaṅgamasāragallāni ṭhapetvā avaseso sabbo maṇiviseso. Veḷuriyo vaṃsavaṇṇamaṇi. Saṅkho sāmuddikasaṅkho. Silāti kāḷasilāpaṇḍusilādibhedā sabbāpi ratanasammatasilā. Pavāḷaṃ nāma vaṭṭumaṃ viddhamaṃ. Lohitaṅgaṃ rattamaṇi. Masāragallaṃ kabaramaṇi. Bhūmiādayo pākaṭāva. Tadassāti taṃ dhammatārūpaṃ assa yogino.
像嫩叶那样的颜色,是指和芒果等树嫩叶一样的颜色。同类的色相续,是指颜色等方面相似同分的色流。让它们持续不断地生起,是指以因果相续关联的方式而运转。
Taruṇapallavavaṇṇanti ambādīnaṃ taruṇapallavena samānavaṇṇaṃ. Sabhāgarūpasantatinti vaṇṇādinā samānabhāgaṃ rūpasantānaṃ. Anuppabandhāpayamānanti hetuphalaparamparāya sambandhanavasena pavattanti.
“So”指的是瑜伽修行者。“Taṃ”指的是无忧树的叶子。“Pariggahetvā”是指用智慧去分析、确定并把握。“Iminā nayena”是指依照这个关于无忧树叶所讲的方法。一切属于铁、铜等类别的法性色也是如此。因为它在冷的时候是冷的,在热的时候由于太阳的炙烤而变得更热。其中,以冷的状态生起的色,不会达到热;以热的状态生起的色,不会达到冷。应当依照“就在那里咯吱咯吱地碎裂”等说法来配合理解。
Soti yogī. Tanti asokarukkhapaṇṇaṃ. Pariggahetvāti ñāṇena paricchijja gahetvā. Iminā nayenāti iminā asokapaṇṇe vuttena nayena. Sabbampi ayalohādibhedaṃ dhammatārūpaṃ. Tampi hi sītakāle sītalaṃ, uṇhakāle sūriyasantāpena uṇhataraṃ hoti. Tattha sītabhāvena pavattaṃ rūpaṃ uṇhaṃ uṇhabhāvena pavattaṃ rūpaṃ sītaṃ na pāpuṇāti. Tattha tattheva taṭataṭāyantaṃ bhijjatītiādinā yojetabbaṃ.
无色七法思惟论的注释
Arūpasattakasammasanakathāvaṇṇanā
717“kalāpato”即指从无色法聚。
717.Kalāpatoti arūpadhammakalāpato.
因为在这里,以触为第五的诸法是一切心识生起的共同因素,非常明显,也容易理解,所以为了说明它们,而说“kalāpatoti 即触等五法”。它们的关联是:这些在思惟中生起的以触为第五的诸法,全都灭尽。
Yasmā tattha phassapañcamakā dhammā sabbacittuppādasādhāraṇā supākaṭā, suviññeyyā ca, tasmā tesaṃ vasena dassento ‘‘kalāpatoti phassapañcamakā dhammā’’ti āha. Ye ime sammasane uppannā phassapañcamakā dhammā, sabbe te vinaṭṭhāti sambandho.
已生起的心,是指在七处依思惟而转起的心。思惟者,是指把它们总合起来把握而思惟。那更为合适,是说在圣种经的教说中,因为接近而更为明显,且连同色七法的思惟一起把握而说的思惟,所以更为合适。再者,因为色七法的思惟是在色法中以特别殊胜的方式破除密集而转起的,所以以它为所缘的无色思惟,就特别能转起对无常等相的透彻通达,因此那更为合适;而不是以新作的发等(三十二分)思惟为所缘而转起的。若那样的话,业处就会一直是全新的,因为舍弃了先前所取的思惟所缘而取其他的思惟所缘。其余诸项,是指从双对开始的思惟等项。以那方式,是指以圣种经的教说方式。
Pavattaṃ cittanti sattasu ṭhānesu sammasanavasena pavattaṃ cittaṃ. Sammasantoti ekajjhaṃ gahetvā sammasanto. Taṃ yuttataranti taṃ ariyavaṃsakathāyaṃ vuttaṃ yuttataraṃ āsannabhāvena vibhūtataraṃ rūpasattake sammasanaṃ saha gahetvā sammasanassa vuttattā. Apica rūpasattake sammasanassa rūpadhammesu sātisayaṃ ghanavinibbhogaṃ katvā pavattattā tabbisayaṃ arūpasammasanaṃ sātisayaṃ aniccādilakkhaṇappaṭivedhāya sampavattatīti taṃ yuttataraṃ, na pana apubbakesādisammasanaṃ katvā tabbisayaṃ pavattitaṃ. Tathā sati kammaṭṭhānaṃ navaṃ navaṃ eva siyā, pubbe gahitaṃ sammasanavisayaṃ chaḍḍetvā aññassa sammasanavisayassa gaṇhanato. Sesānipīti yamakato sammasanādīnipi. Tenevāti ariyavaṃsakathānayeneva.
718这个“那也是心”是指从执取和放下(执取与舍离)的角度,以思惟(观照)的方式生起的心生起。因为这里是拿“心”作为标题来解说的。这个道理在一切处都一样。所谓“以双对的方式思惟”,是缘于名色法,以成对的方式使思惟运作。因为这个人先前虽然已经依色法七种方式思惟而安住,现在又从执取、放下等方式思惟之后,才这样思惟它。在刹那思惟等当中,也是同样的道理。
718.Tampi cittanti ādānanikkhepato sammasanavasena pavattacittuppādampi. Cittasīsena hi niddeso. Esa nayo sabbattha. Yamakato sammasati nāma nāmarūpadhamme ārabbha yugaḷavasena sammasanassa pavattanato. Ayañhi pubbe rūpasattakavasena sammasitvā ṭhitopi idāni ādānanikkhepādivasena sammasitvāva taṃ sammasati. Khaṇikato sammasanādīsupi eseva nayo.
719“此亦”指的是这第四种思惟心。“第一心”是指以执取、放置等方式对色进行思惟的心,也就是所说的执取色之心。由于通过对已思惟之心的思惟,使它们的刹那性得以显明,所以这种思惟被称为“刹那思惟”。
719.Etampīti etaṃ catutthasammasanacittampi. Paṭhamacittanti ādānanikkhepādivasena rūpaṃ sammasitacittaṃ, yaṃ rūpapariggāhakacittanti adhippetaṃ. Sammasitasammasitacittasammasanena tesaṃ khaṇikabhāvassa vibhāvanato idaṃ sammasanaṃ ‘‘khaṇikato sammasana’’nti vuttaṃ.
720这种思惟本身因为能生出多种思惟的次第,所以被说成“次第思惟”,当它加倍时也是如此。Vaṭṭeyyāti 的意思是“可能发生”。如果真是那样,修行就会只专注于次第思惟,既不能帮助根本业处,也不是等至的行持。又因为仅凭这些,在色法和无色法中的无常等相就已经充分显明,所以说“直到第十心思惟……应当省略”。所谓“应当省略”,是为了显示次第思惟的界限,意思是不要用第十二心去思惟第十一心,并不是说要从那种思惟退转。因此,再次执取色之后,仍然要致力于修行,直到第十心思惟。“所说”是指在关于圣种的论述中所说。
720. Idameva ca sammasanaṃ diguṇitaṃ anekasammasanapaṭipāṭisambhavato ‘‘paṭipāṭito sammasana’’nti vuttaṃ. Vaṭṭeyyāti sambhaveyya. Tathā sati paṭipāṭisammasanapasutā eva bhāvanā siyā, na mūlakammaṭṭhānupakārī, na cāyaṃ samāpatticāro. Yasmā ca tattakena rūpadhammesu, arūpadhammesu ca aniccādilakkhaṇāni suṭṭhu vibhūtāni honti, tasmā vuttaṃ ‘‘yāva dasamacittasammasanā…pe… ṭhapetabba’’nti. Ṭhapetabbanti ca na ekādasamaṃ dvādasamena sammasitabbanti paṭipāṭito sammasanassa paricchedadassanaparaṃ, na tato sammasanato oramanadassanaparaṃ, tasmā punapi rūpaṃ pariggahetvā yāva dasamacittasammasanā bhāvanamanuyuñjateva. Vuttanti ariyavaṃsakathāyaṃ vuttaṃ.
721所谓“没有单独的思惟方法”,意思是:除了对无常等的作意之外,再没有别的观禅作意了。而这里说的观对见等的镇伏,指的就是破除见等。为了说明正是依靠观生起的种种差别,破除见等才能实现,所以接着说了“然而那……”等话。其中,“众生想”是指生起“有众生存在”这种想。也有人说,那是与微弱的我见同时生起的想。“以破除众生想的心”是指以镇伏众生想的方式生起的心,这时见不会生起;因为以想颠倒为因而生起的心颠倒和见颠倒,随着想颠倒的不存在也就不存在了。所谓慢,如果是依止于见、会使人堕入恶趣的那种,那么当见被镇伏时,它也就被镇伏了;当见被断除时,它也就被断除了,所以说“见被破除……慢不生起”。当慢被镇伏时,它能阻止渴爱的活动,因为渴爱只在合意的对象上活动,所以说“慢被根除……渴爱不生起”。这里的“渴爱”指的是微细的贪着,所以说“渴爱……被彻底耗尽”。
721.Visuṃ sammasananayo nāma natthīti aniccādimanasikāravinimutto añño vipassanāmanasikāro natthi. Vipassanāya ca diṭṭhiādivikkhambhanā idha diṭṭhiugghāṭanādayoti adhippetā. Vipassanāya eva hi pavattivisesena diṭṭhiugghāṭanādayo ijjhantīti dassento ‘‘yaṃ paneta’’ntiādimāha. Tattha sattasaññāti sattā atthīti uppajjanakasaññā. Dubbalāya attadiṭṭhiyā sahagatasaññātipi vadanti. Sattasaññaṃ ugghāṭitacittenāti sattasaññāya vikkhambhanavasena pavattacittena diṭṭhi nuppajjati, saññāvipallāsahetuuppajjanakā cittadiṭṭhivipallāsā tadabhāvena hontīti. Māno nāma yo diṭṭhūpanissayo apāyagamanīyo, so diṭṭhiyā vikkhambhitāya vikkhambhito eva hoti, diṭṭhiyā samucchinnāya samucchijjanatoti āha ‘‘diṭṭhiugghāṭita…pe… māno nuppajjatī’’ti. Māno vikkhambhiyamāno taṇhāya pavattiṃ nivāreti, abhimatavisayesu eva taṇhāya pavattanatoti vuttaṃ ‘‘mānasamugghāṭita…pe… taṇhā nuppajjatī’’ti. Taṇhāti idha sukhumā nikanti adhippetāti āha ‘‘taṇhāya…pe… pariyādinnā nāma hotī’’ti.
这就是现在要说的观照方法。
Ayaṃ nayoti idāni vuccamāno sammasanavidhi.
“我的观”:对于这种也被当成“我的”的观,有一个作为其主人的“我”被执取,所以这就是见执。因此说:“对执取者来说,确实没有所谓破除见这回事。”虽然这个人通过证得见清净和度疑清净而有了清净的见,但因为还没有被圣道断除,而且是依于微细的见,所以才这样说。
Mama vipassanāti imassāpi attaniyasaññitāya vipassanāya sāmibhūto attā parāmasīyatīti diṭṭhigāhatāti tathā ‘‘gaṇhato hi diṭṭhisamugghāṭanaṃ nāma na hotī’’ti vuttaṃ. Kāmañcāyaṃ diṭṭhivisuddhikaṅkhāvitaraṇavisuddhisamadhigamena visuddhadiṭṭhiko, maggena pana asamugghāṭitattā anoḷārikāya ca diṭṭhiyā vasenevaṃ vuttaṃ.
“善妙”就是正确。“令人心悦意”是修饰动作的词,意思是让心增长的方式。这两者都说明了以观为所缘而生起的增上慢。因此说:确实不存在所谓的破除慢。
Suṭṭhūti sammā. Manāpanti ca kiriyāvisesanaṃ, manavaḍḍhanākārenāti attho. Ubhayenāpi vipassanāvisayaṃ adhimānamāha. Tena vuttaṃ ‘‘mānasamugghāṭo nāma na hotī’’ti.
“我能观”——这里以“具备能力”为据,又因与殊胜功德相应,便显示出:观是值得品味的,也就是说心能够观。因此,“我就这样唯以观度过时光”,这是针对乐于品味观的人所作的连缀说明。
Vipassituṃ sakkomīti tattha samatthatāpadesena guṇavisesayogato vipassanāya assādetabbatā dassīyati, cittaṃ vipassituṃ sakkomi. Tasmā vipassanto eva kālaṃ vītināmessāmīti vipassanaṃ assādentassāti yojanā.
因为这里所说的“断除邪见”,特别是通过无我随观才能成就,所以开示这一点时,先以“若诸行”等说法讲了无我随观的方法;又因为以无我随观的人,为了助成这种随观,也必须以无常和苦来随观诸行,因此说了“以已生而坏灭之义”等话。
Yasmā diṭṭhisamugghāṭanaṃ nāmettha visesato anattānupassanāya hoti, tasmā taṃ dassentena ‘‘sace saṅkhārā’’tiādinā anattānupassanāvidhiṃ vatvā yasmā pana anattato anupassantena saṅkhārā aniccatopi dukkhatopi anupassitabbā eva tadupabrūhanato, tasmā ‘‘hutvā abhāvaṭṭhenā’’tiādi vuttaṃ.
因为所谓的“断除慢”,是通过无常随观来完成的。对于一个见到诸行每一刹那都在坏灭的人来说,慢哪里还有机会生起呢?经中确实说过:应当修习无常想,为了断除我慢。
Yasmā mānasamugghāṭanaṃ nāma aniccānupassanāya hoti. Khaṇe khaṇe bhijjanake saṅkhāre passantassa kuto mānassa avasaro. Aniccasaññā bhāvetabbā asmimānasamugghāṭāyāti hi vuttaṃ.
因为“欲贪的耗尽”是靠苦随观完成的。对于如实见到诸行自性是苦、是苦的根基且为苦所成的行者来说,在那里面连一丁点儿的欢喜贪着都不会生起。如果是随观乐味的人,渴爱才会在那里生起。其余部分和无我相那段里说的一样。这里简要的意思是:当按照前面所说的方法,依次修习观行的瑜伽行者,其无我随观锐利、勇猛、明净地运转时,另外两种随观也会跟着它一起走,这时他就完成了“破除邪见”。因为一切邪见都以我见为根,而无我随观正是我见的直接对立面。
Yasmā nikantipariyādānaṃ nāma dukkhānupassanāya hoti. Na hi sabhāvato, dukkhavatthuto ca dukkhabhūte saṅkhāre passantassa tattha īsakampi abhirato hoti. Assādānupassino hi tattha taṇhā uppajjeyya. Sesaṃ anattalakkhaṇe vuttanayameva. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – vuttanayena paṭipāṭito sammasanaṃ pasutassa yogino yadā anattānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā, tadānena diṭṭhiugghāṭanaṃ kataṃ hoti. Attadiṭṭhimūlikā hi sabbā diṭṭhiyo. Anattānupassanā ca attadiṭṭhiyā ujupaṭipakkhā.
当无常随观变得锐利、勇猛、明净地生起时,另外两种随观也会跟着它一起运作,这时他就完成了“拔除慢”。因为只要还有执取“常”的心态,慢的虚夸就会像巴卡梵天那样生起,说“这是常的,这是永恒的”等等。而无常随观正是执取“常”的直接对治。
Yadā pana aniccānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā , tadānena mānasamugghāṭanaṃ kataṃ hoti. Sati hi niccagāhe mānajappanā ‘‘idaṃ niccaṃ, idaṃ dhuva’’ntiādinā (ma. ni. 1.501) bakabrahmuno viya. Aniccānupassanā ca niccagāhassa ujupaṭipakkhā.
当苦随观锐利、勇猛、明净地生起时,另外两种随观也跟随它一起运作,这时他就完成了对欲乐贪恋的彻底断除。因为只要乐想还在,就会有渴爱的执取,而苦随观正是欲乐贪恋的直接对立面。这样,三种随观各自发挥不同的作用,就产生了破除邪见等效果。因此说:“如此,这观各自安住于自己的领域。”因为随观各自恰如其分地发挥自己的作用,这就是安住于自己的领域,所以其意旨是:不应当说没有各自分别的思惟方法。
Yadā pana dukkhānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā, tadānena nikantipariyādānaṃ kataṃ hoti. Sati hi sukhasaññāya taṇhāgāhova, dukkhānupassanā ca nikantiyā ujupaṭipakkhā. Evaṃ tissannaṃ anupassanānaṃ kiccavisesavasena diṭṭhiugghāṭanādīni honti. Tena vuttaṃ ‘‘iti ayaṃ vipassanā attano attano ṭhāneyeva tiṭṭhatī’’ti. Anupassanānaṃ yathārahaṃ sakakiccakaraṇañhi sakaṭṭhāneyeva ṭhānaṃ, tasmā visuṃ sammasananayo natthīti na vattabbanti adhippāyo.
722“以一切行相”:这里不是像此处那样只说一部分,而是要从一切行相、自性和作用上毫无遗漏地说明。“即在此”:是指在审察遍知中。因为在这里只有一部分随观能够获得,所以说“通达一部分”;不过那些随观,他自己接下来会从自性上显示出来。“其对立法”:是指在这里生起的那些随观,能舍断、镇伏它们各自的对立法,也就是常想等。
722.Sabbākāratoti idha viya ekadesena avatvā sabbākārato sarūpato, kiccato ca anavasesato vattabbā. Idhevāti tīraṇapariññāyameva. Ekaccānaṃyevettha anupassanānaṃ paṭilābhoti āha ‘‘ekadesaṃ paṭivijjhanto’’ti, tā pana sayameva sarūpato dassessati . Tappaṭipakkhe dhammeti yā anupassanā idha sambhavanti, tāsaṃ paṭipakkhe dhamme niccasaññādike pajahati vikkhambheti.
“坏灭随观”是指对诸行刹那坏灭的随观。“修习”是指增长。“密集想”是指依相续、聚集、作用、所缘而执取为单一。他们说“坏灭随观”就是“已生而灭的随观”。以那种智慧把密集分解之后,见到“无常即坏灭之义”,这就是坏灭随观。从坏灭随观开始,它才达到圆满,这时就断除了密集想;在此之前因为还不圆满,所以不会断除。其他地方也应这样理解:在断除遍知和审察遍知中,观智的圆满与不圆满应当这样看待。以现见和推论见到诸行的坏灭之后,心就只倾向于那称为坏灭的灭尽,这是衰灭随观,以此舍断造作积聚。因为对于那为了什么目的、以什么而造作积聚的转起,他的心不倾向于渴爱。因此说:“修习衰灭随观者,舍断造作积聚。”见到已生者以老、死两种方式变异,或者依色七法等所把握的,见到它从各自的分际之后成为别异,这是变异随观,以此舍断恒常想、坚固执取。
Khayānupassananti saṅkhārānaṃ khaṇabhaṅgānupassanaṃ. Bhāventoti vaḍḍhento. Ghanasaññanti santatisamūhakiccārammaṇānaṃ vasena ekattaggahaṇaṃ. Khayānupassananti hutvā abhāvānupassananti vadanti. Yāya paññāya ghanavinibbhogaṃ katvā ‘‘aniccaṃ khayaṭṭhenā’’ti (paṭi. ma. 1.48) passati, sā khayānupassanā. Bhaṅgānupassanato paṭṭhāya tassā pāripūrīti ghanasaññāya pahānaṃ hoti, tato pubbe aparipuṇṇatāya taṃ na hoti. Evamaññatthāpīti paripuṇṇāparipuṇṇatā pahānatīraṇapariññāsu vipassanāpaññāya daṭṭhabbā. Paccakkhato, anvayato ca saṅkhārānaṃ bhaṅgaṃ disvā tattheva bhaṅgasaṅkhāte nirodhe adhimuttatā vayānupassanā, tāya āyūhanaṃ pajahati. Yadatthaṃ, yāya ca āyūhati, tasmiṃ pavatte taṇhāya cassa cittaṃ na namatīti. Tena vuttaṃ ‘‘vayānupassanaṃ bhāvento āyūhanaṃ pajahatī’’ti. Jātassa jarāmaraṇehi dvidhā pariṇāmadassanaṃ, rūpasattakādivasena vā pariggahitassa taṃtaṃparicchedato paraṃ aññabhāvadassanaṃ vipariṇāmānupassanā, tāya dhuvasaññaṃ thirabhāvagahaṇaṃ pajahati.
无相观等,其实就是无常随观等。所谓“相”,是指在对相续和聚合生起“这是一个整体”的认知时,由于诸行看起来能持续一段时间、好像恒常不变,又好像各自有独立的作用,于是便呈现为像是有具体形状一般,仅仅是这样一种显现而已。所谓“愿”,是指对快乐的希求,或者由贪等烦恼所生的愿求,从含义上说,就是渴爱使心倾向于诸行。所谓“执著”,是指对自我的执著。因为无常随观等正是与这些相、愿等相对立的,所以才被称为无相等名称。应当知道,就像常想等要被无常随观等断除一样,执取相等正是它们的对立面。了知色等所缘之后,见到缘取那个所缘的心坏灭,从而看到:只有诸行在坏灭,只是诸行的死亡,并没有其他任何东西存在。以坏灭的方式把握空之后,生起的观即是增上慧,并且是于法之观,所以是增上慧法观。它以常、坚实等执取为依托而运作的、伴随渴爱的邪见执著,都被它舍断。所谓如实现智,就是见到有因缘的名色。以此智舍断“我过去世是否存在”这类想法,以及“世界是由自在天所生”这类迷惑执著。以怖畏现起的方式生起的、在一切存在中见过患的智,就是过患观。由于它看不到任何可以依赖、可以依止的地方,所以依止的执著和随之生起的渴爱都被它舍断。作为解脱诸行之方法的审察智,就是审察观。由于对无常等没有审察,审察的对立面就是无明,它被审察观舍断。行舍智和随顺智是转向观。依靠它,心对一切诸行就像荷叶上的水珠一样退缩、回缩,因此以它舍断结缚执著,也就是欲结等烦恼的生起。无常随观等七种观,前面已经按含义分别解释了,后面还会再加以说明,所以这里没有说。
Animittānupassanādayo aniccānupassanādayo eva. Nimittanti santatiyaṃ, samūhe ca ekattasaññāya gayhamānaṃ kālantarāvaṭṭhāyibhāvena, niccabhāvena ca saṅkhārānaṃ sakiccaparicchedatāya saviggahaṃ viya upaṭṭhānamattaṃ. Paṇidhinti sukhapatthanaṃ, rāgādipaṇidhiṃ vā, atthato taṇhāvasena saṅkhāresu ninnataṃ. Abhinivesanti attābhinivesaṃ. Etesañhi nimittādīnaṃ paṭipakkhabhāvena aniccānupassanādayo animittādināmehi vuttāti aniccānupassanādīhi pahātabbā niccasaññādayo viya nimittaggāhādayova paṭipakkhāti daṭṭhabbā. Rūpādiārammaṇaṃ ñatvā tadārammaṇassa cittassa bhaṅgaṃ disvā saṅkhārā eva bhijjanti, saṅkhārānaṃ maraṇaṃ, na añño koci atthīti bhaṅgavasena suññataṃ gahetvā pavattā vipassanā adhipaññā ca sā dhammesu ca vipassanāti adhipaññādhammavipassanā, tāya niccasārādiādānavasena pavattaṃ abhinivesaṃ sataṇhaṃ diṭṭhiṃ pajahati. Yathābhūtañāṇadassanaṃ nāma sappaccayanāmarūpadassanaṃ. Tena ‘‘ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhāna’’nti (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) evamādikaṃ, ‘‘issarato loko sambhavatī’’ti evamādikañca sammohābhinivesaṃ pajahati. Bhayatupaṭṭhānavasena uppannaṃ sabbabhavādīsu ādīnavadassanañāṇaṃ ādīnavānupassanā, tāya kassacipi ālayanissayaadassanato ālayābhinivesaṃ tathāpavattaṃ taṇhaṃ pajahati. Saṅkhārānaṃ muñcanassa upāyabhūtaṃ paṭisaṅkhāñāṇaṃ paṭisaṅkhānupassanā, tāya aniccādīsu appaṭisaṅkhātattā paṭisaṅkhānassa paṭipakkhabhūtaṃ avijjaṃ pajahati. Saṅkhārupekkhā, anulomañāṇañca vivaṭṭānupassanā. Tassā hi vasena tassa padumapalāse udakabindu viya sabbasaṅkhārehi cittaṃ patilīyati patikuṭati, tasmā tāya saṃyogābhinivesaṃ kāmasaṃyogādikilesappavattiṃ pajahati. Aniccānupassanādayo satta anupassanā heṭṭhā atthato vibhattāti, parato ca saṃvaṇṇīyantīti idha na vuttā.
所谓“在这些”是指在十八种大观里。所谓“以这位”是指以这位修行者。所谓“因此”是因为已经依无常等三相见到了诸行。那个见就是无常随观等。所谓“已通达”就是已获得。因为从以智慧通达其对象的那一刻起,就可说它已被获得。只是言辞表达不同而已,就像“树、树木、乔木”一样。这些也就是无相、无愿、空随观。
Tāsūti aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu. Imināti yoginā. Tasmāti aniccādilakkhaṇattayavasena saṅkhārānaṃ diṭṭhattā. Taṃdassanañhi aniccādianupassanāti. Paṭividdhāti paṭiladdhā. Yadaggena hi ñāṇena savisayo paṭividdho, tadaggena taṃ paṭiladdhaṃ nāma hoti. Byañjanameva nānaṃ yathā ‘‘rukkho pādapo tarū’’ti. Tāpi animittāpaṇihitasuññatānupassanā.
一切观也都是这样,所以意思是:它们已经部分地被通达了。这已经包含在度疑清净里,因此它早就成立了。所以他说:“这二者也是已被通达的。”在其余十种观——厌离随观等当中,用“有些已通达,有些未通达”这句话,说明它们是部分通达的。因为当无常随观成立时,灭随观、尽随观、衰随观、变易随观也就叫作部分成立了;当苦随观成立时,厌离随观、过患随观也就部分成立了;当无我随观成立时,其余那些也就部分成立了。
Sabbāpi vipassanā, tasmā ekadesena paṭividdhā hontīti adhippāyo. Kaṅkhāvitaraṇavisuddhiyāeva saṅgahitaṃ, tasmā taṃ pageva siddhanti attho. Tenāha ‘‘idampi dvayaṃ paṭividdhameva hotī’’ti. Sesesu nibbidānupassanādīsu dasasu. ‘‘Kiñci paṭividdhaṃ kiñci appaṭividdha’’nti iminā tesaṃ ekadesapaṭivedhamāha. Aniccānupassanāya hi siddhāya nirodhānupassanā, khayānupassanā, vayānupassanā, vipariṇāmānupassanā ca ekadesena siddhā nāma honti, dukkhānupassanāya siddhāya nibbidānupassanā, ādīnavānupassanā ca, anattānupassanāya siddhāya itarāti.
生灭智论的注释
Udayabbayañāṇakathāvaṇṇanā
723在后面的行道智见清净的解说里,就像虚空因为云雾散去而清净,水因为泥污除去而清净,黄金因为黑色杂质去掉而清净,同样,智因为杂染去除而清净,所以说“以断除常想等而成为清净智者”。又因为在具有种种行相、种种过失的诸行中,已经作了三相简择的思惟,所以说“到达思惟智的彼岸后”。这里说的“思惟智”,就是名为理观的行聚思惟智。正是为了让这个智稳固,才有其余那些特殊的思惟。或者说,“思惟智”指的就是行聚思惟等思惟智,因为它和无间法观相似,依靠它能生起除遣邪见等作用。为了在后面详细说明修习方法,所以说“先略说开始”,因为简略地开始,对初学者来说比较容易契入。“于此”就是指在这个简略的开始之中。
723. Parato paṭipadāñāṇadassanakathāyaṃ abbhādivigamena ākāsassa viya, paṅkamalavigamena udakassa viya, kāḷakāpagamena suvaṇṇassa viya saṃkilesavigamena ñāṇassa parisuddhīti āha ‘‘niccasaññādīnaṃ pahānena visuddhañāṇo’’ti. Anekākāravokārasaṅkhāresu lakkhaṇattayasallakkhaṇasammasanassa katattā vuttaṃ ‘‘sammasanañāṇassa pāraṃ gantvā’’ti. Tattha sammasanañāṇassāti nayavipassanāsaṅkhātassa kalāpasammasanañāṇassa. Tasseva hi thirabhāvāya itare sammasanavisesāti vadanti. Sammasanañāṇassāti vā kalāpasammasanādisammasanañāṇassa. Anupadadhammavipassanāya sadisā hi sā. Tāya hi diṭṭhiugghāṭanādi sambhavatīti. Vitthārato bhāvanāvidhānaṃ parato vattukāmo ‘‘saṅkhepato tāva ārabhatī’’ti āha. Saṅkhepato hi ārambho ādikammikassa sukaro. Tatrāti saṅkhepena ārambhe.
“如何”是想要解说而提出的问题。意思是:前面说的“对于现在诸法的……生灭随观智”,应当怎样去了知呢?对于相续现在或刹那现在的诸法,应当致力于观察它们的生灭,而不是针对过去和未来,所以说“对于现在的诸法”。而这里“见生”只是作为“见灭”的前提。为了显示“见灭”才是主要的,就先说“变异随观慧”;同时说明见灭是以见生为前提,因此又说“生灭随观智”。
Kathanti kathetukamyatāpucchā. Yaṃ ‘‘paccuppannānaṃ…pe… udayabbayānupassane ñāṇa’’nti vuttaṃ, taṃ kathaṃ ñātabbanti ceti attho. Santatipaccuppanne, khaṇapaccuppanne vā dhamme udayabbayadassanābhiniveso kātabbo, na atītānāgateti vuttaṃ ‘‘paccuppannānaṃ dhammāna’’nti. Udayadassanañcettha yāvadeva vayadassanatthanti vayadassanassa padhānataṃ dassetuṃ ‘‘vipariṇāmānupassane paññā’’ti vatvā taṃ pana vayadassanaṃ udayadassanapubbakanti āha ‘‘udayabbayānupassane ñāṇa’’nti.
“已生”是指已经产生、已经获得存在状态。因为这里的“生”这个词,是就具备生、住、灭三个刹那来说的,就像“诸法已生、已成”等说法中那样,并不是指过去。
Jātanti nibbattaṃ paṭiladdhattabhāvaṃ. Ayaṃ hi jātasaddo khaṇattayasamaṅgitaṃ sandhāya vutto ‘‘ye dhammā jātā bhūtā’’tiādīsu (dha. sa. 1046) viya, na atītaṃ
“已生者皆不存在,未生者即在于彼;
已得自体者不坏,彼等实以自性而存。”
‘‘Ye te jātā na te santi, ye na jātā tattheva te; Laddhattabhāvā no bhaggā, teva santi sabhāvato’’ti. –
就像在“ādi”等词那里一样,也不是仅仅指已生的状态本身,不像“凡已生、已成、有为”等句里那样。因此说“已生的色是现在”(长部2.207;相应部5.379),意思是:现在色,就是已生起的、属于三刹那的色。不过,这最初很难把握,所以应当从相续现在的角度来确立观智。“它的”——指的是色的。不涉及缘相的各种细节,而以生起相为“生”,也就是被称为生的有为相,生就是生起、产生。以变异相为“灭”,也就是被称为变异的有为相,灭就是坏灭、消亡。“随观智”是指对生与灭的随观,那份智慧。虽然在以聚为所缘的观修等中,是以生、老、死为纲来说具有生老死的诸法,但在这里解说生灭智时,若按“生是现在,它的生起相是生,变异相是灭”等(无碍解道1.49)的方式来说,似乎就认可了生老死具有生老死性和已完成性;为了避免这种误解,所以在缘起支中,只教导到“有”为止。
Ādīsu viya, nāpi jātatāmattaṃ ‘‘yaṃ taṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhata’’ntiādīsu viya. Tenāha ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’nti (dī. ni. 2.207; saṃ. ni. 5.379), paccuppannarūpaṃ nāma jātaṃ khaṇattayapariyāpannanti attho. Taṃ pana ādito duppariggahanti santatipaccuppannavasena vipassanābhiniveso kātabbo. Tassāti rūpassa. Paccayalakkhaṇapapañcaṃ anāmasitvā nibbattilakkhaṇaṃ udayoti nibbattanasaññitaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ udayo uppādo. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayoti vipariṇāmasaññitaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ vayo vināso. Anupassanāñāṇanti yā udayassa, vayassa ca anupekkhanā, taṃ ñāṇaṃ. Kiñcāpi kalāpasammasanādīsu jātijarāmaraṇasīsena jātijarāmaraṇavanto dhammā vuttā, idha pana udayabbayañāṇaniddese ‘‘jāti paccuppannā, tassā nibbattilakkhaṇaṃ udayo, vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayo’’tiādinā (paṭi. ma. 1.49) vuccamāne jātijarāmaraṇānaṃ jātijarāmaraṇavantatā, nipphannatā ca anuññātā viya hotīti taṃ pariharituṃ paṭiccasamuppādaṅgesu bhavapariyosānāva desanā katā.
So指瑜伽行者。依此圣典方法,就是依“已生的色是现在”等所显示的圣典理路。生不是指出生,也不是仅指最初的产生,而是指生起、产生的变化。这种变化,因为对诸行来说就像新出现的新状态之衰老,又像新状态的消失,所以说“新貌”。遍观是连接关系。未生者没有积聚或堆集,因为正在生起者尚未获得自体,完全不存在,所以不可能从哪里而来。因此说“正在生起者……没有”。为了显示这些法在未来时完全不存在,在过去时也一样,说了“正在坏灭者……”等语之后,说明:完全不存在之色法与无色法,在因缘条件聚合时生起,生起之后又完全归于不存在;为了以整体所摄、属于其一部分的譬喻阐明这个道理,说了“譬如……”等语。其中,堆是以堆集状态而聚集的堆;积聚是那样成团之物;埋藏是埋在地上放置的储藏物。以彼弹奏故为琵琶,即弹奏琵琶。
Soti yogī. Iminā pāḷinayenāti imāya ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’ntiādinā dassitāya pāḷigatiyā. Jātinti na pasūtiṃ, na ca paṭhamābhinibbattimattaṃ, atha kho uppādaṃ nibbattivikāraṃ. Svāyaṃ vikāro yasmā saṅkhārānaṃ abhinavāvaṭṭhānajarā viya navabhāvāpagamoti āha ‘‘abhinavākāra’’nti. Samanupassatīti sambandho. Anuppannassa rāsi vā nicayo vā natthi yato āgaccheyya uppajjamānaṃ aladdhattabhāvassa sabbena sabbaṃ avijjamānattā. Tenāha ‘‘uppajjamāna…pe… natthī’’ti. Yathā anāgate addhani ime dhammā sabbena sabbaṃ natthi, evaṃ atītepi addhanīti dassento ‘‘nirujjhamānassāpī’’tiādiṃ vatvā avijjamānānaṃyeva rūpārūpadhammānaṃ hetupaccayasamavāye uppādo, uppajjitvā ca sabbaso abhāvūpagamoti imamatthaṃ samudāyagataṃ tadekadesabhūtāya upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha rāsitoti rāsibhāvena samussito puñjo rāsi. Yathā tathā piṇḍibhūto nicayo. Bhūmiyaṃ nidahitvā ṭhapitaṃ nidhānaṃ. Upavīṇeti etenāti upavīṇaṃ, vīṇāvādanaṃ.
724724. 这样从简略的角度说明了生灭作意的方法之后,现在为了详细说明,又说“再者,哪些”等。其中,“无明集”是指无明的生起,也就是存在的意思。生起与灭相反,也能表达存在的意思,这个含义前面已经说过了。因此,由于前生已成的无明存在,此生中色便生起。“以缘集之义”,是指以缘已生起、存在的意思。应当知道,以无明等三支,过去作为其助成因的取等也已经包含在内了。
724. Evaṃ saṅkhepato udayabbayamanasikāravidhiṃ dassetvā idāni vitthārato dassetuṃ ‘‘puna yānī’’tiādi vuttaṃ. Tattha avijjāsamudayāti avijjāya uppādā, atthibhāvāti attho. Nirodhavirodhīhi uppādo atthibhāvavācakopi hotīti vuttovāyamattho. Tasmā purimabhavasiddhāya avijjāya sati imasmiṃ bhave rūpassa uppādo hotīti attho. Paccayasamudayaṭṭhenāti paccayassa uppannabhāvena, atthibhāvatoti attho. Avijjādīhi ca tīhi atītakālikāni tesaṃ sahakārīkāraṇabhūtāni upādānādīnipi gahitānevāti daṭṭhabbaṃ.
在转起缘中,因为段食的力量强,所以只取它来说“食集”。不过,取了段食之后,由于转起缘这一共性,时节和心也一并被包含进去了。因此应当知道,对于四种原因所生的色,从缘的角度看其生起,已经得到阐明了。色身是由伴随着无明和渴爱的业所生起的。如果没有以无明为依止的有爱,出生就根本不可能。就像色以无明和渴爱为依止一样,受等也应当这样看待。而食是已生起的色的滋养者,因为这里指的是段食,而且教说以欲界为立足点;或者,是以殊胜的说明方式来取食。“以生起相”等,是依时间来说明生起。其中,先依时分观见生起而安住的人,在这里依相续观见,然后渐次依刹那观见。五种相,就是无明、渴爱、业、食这些缘的存在所构成的相,以及色的生起相。因为这些缘存在,色的生起才被标示出来,所以称为相;而“生起”则是有为相。
Pavattipaccayesu kabaḷīkārāhārassa balavatāya so eva gahito ‘‘āhārasamudayā’’ti. Tasmiṃ pana gahite pavattipaccayatāsāmaññena utucittānipi gahitāneva hontīti catusamuṭṭhānikarūpassa paccayato udayadassanaṃ vibhāvitamevāti daṭṭhabbaṃ. Avijjātaṇhupanissayasahiteneva kammunā rūpakāyassa nibbatti. Asati ca avijjupanissayāya bhavanikantiyā jātiyā asambhavo evāti. Yathā ca rūpassa avijjātaṇhupanissayatā, evaṃ vedanādīnampi daṭṭhabbā. Āhāro pana uppannassa rūpassa posako, kabaḷīkārāhārassa adhippetattā, kāmadhātādhiṭṭhānattā ca desanāya. Ukkaṃsaniddesena vā āhāraggahaṇaṃ. ‘‘Nibbattilakkhaṇa’’ntiādinā kālavasena udayadassanamāha. Tattha addhānavasena pageva udayaṃ passitvā ṭhito idha santativasena disvā anukkamena khaṇavasena passati. Pañca lakkhaṇānīti avijjā taṇhā kammaṃ āhāroti imesaṃ paccayānaṃ atthitāsaṅkhātalakkhaṇāni ceva rūpassa nibbattilakkhaṇañcāti imāni pañca lakkhaṇāni. Tesaṃ atthitā hi rūpassa udayo lakkhīyati etehīti lakkhaṇānīti vuccanti. Nibbatti pana saṅkhatalakkhaṇamevāti.
无明灭则色灭,意思是:通过最上道智,使无明不再生起而灭尽,因此未来的色也不再生起而灭尽,因为因缘不存在时,果也不存在。以缘灭之义来说,就是名为无明的、能在未来引生色的那个缘已经灭尽。渴爱灭则业灭等,这里也是同样的道理。食灭,是指作为转起之缘的段食不存在了。色灭,是指由那食所生的色不存在了。其余部分应依照前面所说的方法来理解。变异相,是指依坏灭之时而观见它们的灭去。因此,先前依时分观见而安住的人,在这里依相续观见,然后渐次依刹那观见。五种相,这里是指无明等四种缘的不再生起之灭,以及色的刹那灭。因为通过这些,缘的不再生起之灭和色的究竟灭被标示出来,所以称为相。
Avijjānirodhā rūpanirodhoti aggamaggañāṇena avijjāya anuppādanirodhato anāgatassa rūpassa anuppādanirodho hoti paccayābhāve abhāvato. Paccayanirodhaṭṭhenāti avijjāsaṅkhātassa anāgate uppajjanakarūpapaccayassa niruddhabhāvena. Taṇhānirodhā kammanirodhāti etthāpi eseva nayo. Āhāranirodhāti pavattipaccayassa kabaḷīkārāhārassa abhāve. Rūpanirodhoti taṃsamuṭṭhānarūpassa abhāvo hoti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ. Vipariṇāmalakkhaṇanti bhaṅgakālavasena tesaṃ vayadassanaṃ. Tasmā taṃ addhāvasena pageva passitvā ṭhito idha santativasena disvā anukkamena khaṇavasena passati. Pañca lakkhaṇānīti idha avijjādīnaṃ catunnaṃ paccayānaṃ anuppādanirodho, rūpassa khaṇanirodho cāti imāni pañca lakkhaṇāni. Tesañhi anuppādanirodho, rūpassa accantanirodho lakkhīyati etehīti lakkhaṇānīti vuccanti.
变异本身就是有为法的特征。受蕴等也是同样的道理。不过这里有一个差别:依据“被触之后感受,被触之后识别,被触之后生起意志”(《相应部》4.93),以及“触缘受,眼触所生的受、想、思”(《分别论》231)这些说法,触是受、想、行蕴生起的缘,触灭则它们也灭。依据《大本经》(《长部》2.60)、《大缘经》以及阿毗达摩中互相缘那一节“名色缘识”(《论事》719)的说法,名色是识生起的缘,名色灭则识也灭。所以说“触集则受集”等等。
Vipariṇāmo saṅkhatalakkhaṇameva. Esa nayo vedanākkhandhādīsu. Ayaṃ pana viseso – ‘‘phuṭṭho vedeti, phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetī’’ti (saṃ. ni. 4.93), ‘‘phassapaccayā vedanā, cakkhusamphassajā vedanā, saññā, cetanā’’ti, ca vacanato phasso vedanā (vibha. 231) saññā saṅkhārakkhandhānaṃ pavattipaccayo, taṃnirodhā ca tesaṃ nirodho, mahāpadāna (dī. ni. 2.60) mahānidānasuttesu, abhidhamme ca aññamaññapaccayavāre ‘‘nāmarūpapaccayā viññāṇa’’nti (kathā. 719) vacanato nāmarūpaṃ viññāṇassa pavattipaccayo, taṃnirodhā tassa nirodhoti vuttaṃ ‘‘phassasamudayā vedanāsamudayo’’tiādi.
在这里,有些论师先说:“对无色蕴修习生灭观,只是依相续的转变来观,不是依刹那来观。”按他们的主张,依刹那观照生灭就不可能成立。另一些论师则说:“修习依缘的生灭观时,不涉及过去等的分别,而是从普遍共通的层面看到:由无明等缘而有受的生起,这是可以成立的,但不是直接看到它的生起;无明等不存在时,受也不生起、不可得,但不是直接看到它的坏灭。修习依刹那的生灭观时,则看到现在诸法的生起与坏灭。”这种说法是合理的。因为,当修行者依相续对色法与非色法作意生与灭,随着修习逐步推进,当观智达到锐利明净的状态时,刹那的生灭就会显现。这位修行者最初作意依缘的生灭时,先放下无明等缘法,把握具有生灭的诸蕴,通过依缘观生灭的方式,也能进一步作意刹那的生灭。
Ettha ca keci tāva āhu ‘‘arūpakkhandhānaṃ udayabbayadassanaṃ addhāsantativaseneva, na khaṇavasenā’’ti. Tesaṃ matena khaṇato udayabbayadassanameva na siyā. Apare panāhu ‘‘paccayato udayabbayadassane atītādivibhāgaṃ anāmasitvā sabbasādhāraṇato avijjādipaccayā vedanāsambhavaṃ labbhamānataṃ passati, na uppādaṃ. Avijjādiabhāve ca tassā asambhavaṃ alabbhamānataṃ passati, na bhaṅgaṃ. Khaṇato udayabbayadassane paccuppannānaṃ uppādaṃ, bhaṅgañca passatī’’ti, taṃ yuttaṃ. Santativasena hi rūpārūpadhamme udayato, vayato ca manasi karontassa anukkamena bhāvanāya balappattakāle ñāṇassa tikkhavisadabhāvappattiyā khaṇato udayabbayā upaṭṭhahantīti. Ayañhi paṭhamaṃ paccayato udayabbayaṃ manasi karonto avijjādike paccayadhamme vissajjetvā udayabbayavante khandhe gahetvā tesaṃ paccayato udayabbayadassanamukhena khaṇatopi udayabbayaṃ manasi karoti.
当他的智慧变得锐利、明净而运转时,色法和非色法就在每一刹那中生起、坏灭,并这样显现出来。因此说“如是色的生起”等等。其中,“如是色的生起”:按照上面所说的方式,从无明的集起也有色的生起;从渴爱……(中略)……业……(中略)……从食的集起也有色的生起。“如是色的灭去”:完全按照上面所说的方式,从无明的灭尽也有色的灭去,从渴爱……(中略)……从食的灭尽也有色的灭去、不再生起——这是从缘的角度详细作意。“如是色生起”:按照上面所说的方式,当见到生起相时,业所生的色、食所生的色、时节所生的色、心所生的色也都生起、产生、出现。“如是色灭去”:完全按照上面所说的方式,当见到变坏相时,业所生的色、食所生的色、时节所生的色、心所生的色也都灭去、止息——这是从刹那的角度详细作意。以上就是这段的关联。
Tassa yadā ñāṇaṃ tikkhaṃ visadaṃ hutvā pavattati, tadā rūpārūpadhammā khaṇe khaṇe uppajjantā, bhijjantā ca hutvā upaṭṭhahanti. Tena vuttaṃ ‘‘evampi rūpassa udayo’’tiādi. Tattha evampi rūpassa udayoti evaṃ vuttanayena avijjāsamudayāpi. Taṇhā…pe… kamma…pe… āhārasamudayāpi rūpassa sambhavo. Evampi rūpassa vayoti evaṃ vuttanayeneva avijjānirodhāpi taṇhā…pe… āhāranirodhāpi rūpassa vayo anuppādoti paccayato vitthārena manasikāraṃ karoti. Evampi rūpaṃ udetīti evaṃ vuttanayena nibbattilakkhaṇaṃ passantopi kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi udeti uppajjati nippajjatīti. Evaṃ vuttanayeneva vipariṇāmalakkhaṇaṃ passanto kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi veti nirujjhatīti khaṇato vitthārena manasikāraṃ karotīti yojanā.
725这样作意时,直到生灭智生起之前,生灭都还不算完全清楚,所以说“如是这些法……(中略)……证知”;或者,这是从理趣展示的角度这样说的。因为先看见现在诸法的生灭,然后把这种理趣推到过去和未来。苦等诸谛的区分、顺逆等缘起的区分、一性等理趣的区分、无常等相的区分,就是依谛、缘起、理趣、相而作的区分。这里通过把握缘起,也就把握了缘所生法,因为它们对于自己的果也具有缘起的性质。
725. Evaṃ manasi karoto na yāva udayabbayañāṇaṃ uppajjati, tāva udayabbayā suṭṭhu pākaṭā na hontīti katvā vuttaṃ ‘‘iti kirime dhammā…pe… paṭiventī’’ti, nayadassanavasena vā evaṃ vuttaṃ. Paṭhamañhi paccuppannadhammānaṃ udayabbayaṃ disvā atha atītānāgate nayaṃ neti. Dukkhādisaccappabhedā, anulomādipaṭiccasamuppādappabhedā, ekattādinayappabhedā, aniccatādilakkhaṇappabhedā ca saccapaṭiccasamuppādanayalakkhaṇappabhedā. Paṭiccasamuppādaggahaṇeneva cettha paṭiccasamuppannadhammānampi gahaṇaṃ, tesampi attano phalaṃ pati paṭicca samuppādabhāvato.
726Yan是用于具格义的主格表达,他们解释为“由彼智”。或者,yan是指向动作的词。在“见蕴的集起,见蕴的灭尽”这里,那个见就是它的意思。“而此”那里也是同样的道理。在这里,就像由于无明等的集起与灭尽,诸蕴的集起与灭尽有差别,所以有“由无明集起故色集起”等不同说法(《无碍解道》1.50),但就生起相和变异相而言,诸蕴的生灭并没有差别,因为它们所依的并非不同,所以没有作出语句上的区分而说“见生起相、变异相者,即见诸蕴的生灭”。因为“hi”这个词表示原因。由于在生起的刹那就有生起相,在坏灭的刹那就有变异相,所以见到这些相的人,就名为从刹那的角度见到诸蕴的生灭,这样便使“而此”等所说的含义更加清楚。
726.Yanti karaṇe paccattavacanaṃ, yena ñāṇenāti atthaṃ vadanti. Yanti vā kiriyāparāmasanaṃ. Khandhānaṃ samudayaṃ passati, khandhānaṃ nirodhaṃ passatīti ettha yadetaṃ dassananti attho. Yaṃ panāti etthāpi eseva nayo. Ettha ca yathā avijjādisamudayanirodhato khandhānaṃ samudayanirodhassa aññattā ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayo’’tiādivacanabhedo (paṭi. ma. 1.50) kato, na evaṃ nibbattivipariṇāmalakkhaṇehi khandhānaṃ udayabbayassa bhedo atthi abhinnādhikaraṇattāti ‘‘nibbattilakkhaṇavipariṇāmalakkhaṇāni passanto khandhānaṃ udayabbayaṃ passatī’’ti vacanabhedaṃ akatvā vuttaṃ. Uppattikkhaṇeyeva hīti hi-saddo hetuattho. Yasmā uppādakkhaṇeyeva nibbattilakkhaṇaṃ, bhaṅgakkhaṇeyeva ca vipariṇāmalakkhaṇaṃ, tasmā tāni passanto khaṇato khandhānaṃ udayabbaye passati nāmāti ‘‘yaṃ panā’’tiādinā vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ karoti.
727这里“icca evaṃ”中的“iti”一词表示原因。因为“无明集”等说法,是依缘来观察诸蕴的生灭;“生起相”等说法,则是依刹那来观察,所以是这个意思。“assa”指瑜伽行者。“evaṃ”是对前面所说方式的指代。不过,那些读成“icca assa paccayato”的人,他们那里的“iti”是对前面所说方式的指代。“由了知能生者”,是因为了知诸蕴的能生之缘,也就是无明等。“由了知生苦”,是因为了知称为生的苦。“由了知死苦”,在这里也是同样的道理。苦谛由部分观察而变得明显,就像那些观察山、海等的人一样。通过“以缘不生起”这一句,这里显示缘的不生起灭就是缘灭。“有缘者”,是指依缘而生起者。“其生灭观”,也就是此瑜伽行者依缘及刹那的生灭观。在那里,有不愚痴,或者以彼为主要作用的寻等法聚,或者这道是世间的,因此这道是随顺出离的世间道。这样,道谛由了知自性而变得明显。因此说“在那里,由破除愚痴”,意思是依彼分而说。或者,如前所说的称为正见的道,是圣道的方便,其自性是不愚痴,也显示自身,犹如灯一样,因此道谛变得明显。而此明显性,是由破除愚痴黑暗而来的,所以说“在那里,由破除愚痴”。
727.Iccassevanti ettha iti-saddo hetuattho. Yasmā ‘‘avijjā samudayā’’tiādi paccayato khandhānaṃ udayabbayadassanaṃ, ‘‘nibbattilakkhaṇa’’ntiādi khaṇato, tasmāti attho. Assāti yogino. Evanti vuttappakāraparāmasanaṃ. Ye pana ‘‘iccassa paccayato’’ti paṭhanti, tesaṃ itīti vuttappakāraparāmasanaṃ. Janakāvabodhatoti khandhānaṃ janakassa avijjādipaccayassa avabujjhanato . Jātidukkhāvabodhatoti jātisaṅkhātassa dukkhassa avabujjhanato. Dukkhasaccaṃ pākaṭaṃ hoti ekadesadassanena pabbatasamuddādidassanakānaṃ viya. Maraṇadukkhāvabodhatoti etthāpi eseva nayo. ‘‘Paccayānuppādenā’’ti etena paccayānaṃ anuppādanirodho idha paccayanirodhoti dasseti. Paccayavatanti paccayato uppajjanakānaṃ. Yañcassa udayabbayadassananti yaṃ assa yogino paccayato, khaṇato ca udayabbayānaṃ dassanaṃ. Tattha asammoho, tappadhāno vā vitakkādidhammapuñjo maggo vāyaṃ lokikoti niyyānānulomato lokiko maggo evāyaṃ. Iti tasmā maggasaccaṃ pākaṭaṃ hoti sabhāvāvabodhato. Tenāha ‘‘tatra sammohavighātato’’ti, tadaṅgavasenāti attho. Atha vā yathāvutto sammādiṭṭhisaṅkhāto maggo ariyamaggassa upāyabhūto asammohasabhāvo attānampi pakāseti padīpo viyāti maggasaccaṃ pākaṭaṃ hoti. Svāyaṃ pākaṭabhāvo mohandhakāravidhamanenāti āha ‘‘tatra sammohavighātato’’ti.
728“以无明为缘”等,是顺的缘起,因为它顺着流转的方向。“由无明集起”等语,意思是当无明等还存在时,所以说“由觉知此有故彼有”。逆着流转方向的,是“由无明本身完全离贪灭尽”等,这是逆的缘起。而那些有为的、缘生的法,正如“诸比丘,老死是无常、有为、缘生的”等经文所说。缘生法的明显,正是因为缘相的明显,由觉知“这是它的果”而得以了解。
728. ‘‘Avijjāpaccayā’’tiādiko anulomo paṭiccasamuppādo pavattiyā anulomanato. ‘‘Avijjāsamudayā’’tiādinā avijjādīsu santesūti ayamattho vuttoti āha ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hotīti avabodhato’’ti. Pavattiyā vilomanato ‘‘avijjāyatveva asesavirāganirodhā’’tiādiko paṭilomo paṭiccasamuppādo. Te ca saṅkhatā paṭiccasamuppannā ‘‘jarāmaraṇaṃ, bhikkhave, aniccaṃ saṅkhataṃ paṭiccasamuppanna’’ntiādivacanato (saṃ. ni. 2.20). Paṭiccasamuppannassa ca pākaṭatā paccayākārapākaṭatāya eva ‘‘imassetaṃ phala’’nti avabodhato.
729前前之法灭去、后后之法生起并相续,这个道理通过从缘的角度观察生起而成立,有助于通达“同一性”的理则。因此,“另一个人造作,另一个人感受”等世俗说法能够成立,断见就没有立足的余地。所以说“由因果相续”等。诸行刹那刹那地生起,这个道理通过从刹那的角度观察生起而成立,有助于通达“差异性”的理则。因此,由于了知缘与缘所生法各自的自性差别,“同一个人造作,同一个人感受”这类思路所生的常见就没有立足的余地。所以说“由从刹那观察生起”等。通过从缘的角度观察生灭,成立“缘存在时果就存在,缘不存在时果就不存在”这个道理,于是那些法仅仅以存在本身作为因、并没有造作作用的道理就变得清楚。因此,我见没有立足的余地,因为不能得到自在主宰。所以说“诸法”等。没有自在主宰就是依他而转,这应当理解为具有缘的性质。通过从缘的角度观察生起,这些法由种种缘而生起,生起时也随顺于缘而生起,因此果随顺于因这个道理成立,无作见就没有立足的余地,所以说“然而从缘”等。因存在时,哪里还有无作之说?因为能作就是因。
729. Purimapurimānaṃ nirodho uttaruttarānaṃ uppādānubandhoti ayamattho paccayato udayadassanena sijjhamāno ekattanayādhigamāya hoti. Yato ‘‘añño karoti, añño paṭisaṃvedayatī’’tiādi (saṃ. ni. 2.17) vohārasiddhiyā ucchedadiṭṭhiyā anokāsatā. Tenāha ‘‘hetuphalasambandhenā’’tiādi. Saṅkhārā khaṇe khaṇe uppajjantīti ayamattho khaṇato udayadassanena sijjhamāno nānattanayādhigamāya hoti. Yato paccayapaccayuppannānaṃ sabhāvabhedāvabodhato ‘‘so karoti, so paṭisaṃvedayatī’’tiādinayappavattāya sassatadiṭṭhiyā anokāsatā. Tenāha ‘‘khaṇato udayadassanenā’’tiādi. Paccayatoudayabbayadassanena paccaye sati phalassa bhāvo, asati abhāvoti imassa atthassa siddhiyā atthitāmatteneva te dhammā kāraṇanti abyāpāranayo pākaṭo hoti. Yato attadiṭṭhiyā anokāsatā vasavattitāya alabbhaneyyato . Tena vuttaṃ ‘‘dhammāna’’ntiādi. Avasavattibhāvo parāyattatā, sā ca sappaccayatāya veditabbā. Paccayato udayadassanena tehi tehi paccayehi ime dhammā uppajjanti, uppajjamānā ca paccayānurūpameva uppajjantīti hetuphalassa hetuanurūpato siddhiyā akiriyadiṭṭhiyā anokāsatāvāti āha ‘‘paccayato panā’’tiādi. Sati kāraṇe kuto akiriyavādo. Karotīti hi kāraṇaṃ.
730从缘观生起时,见到缘存在、自性存在,果才产生,所以有为法只是以“存在”这种方式起助成作用,并没有自主的运作;又见到缘不存在时果也不存在,所以有为法依缘而转,这种依缘而转被了知时,就显明了无我空性。因此说“从缘……乃至……由觉知”。无常相变得明显,是因为从刹那观生灭,诸行被生灭所限定而得了知。因此说“由觉知有已还无”。生起之后灭去,就是“有已还无”。过去与未来的远离,就是过去、未来存在的空无。因为诸行在三个刹那之前和之后都不存在,所以由觉知过去未来的远离,就是通达有始有终。苦相也因观生灭而变得明显,这是文义衔接。生起后即坏灭的诸行,从生起之后,由于老、坏等异分位状态之生起,无间地受到逼迫。而它们这种被逼迫性,通过正确观见生灭而变得清晰,因此说“苦……由觉知”。
730. Paccayato udayaṃ passato paccaye sati sabhāve sati phalassa sambhavoti atthitāmattena upakārakatāti saṅkhatānaṃ nirīhatā, asati ca abhāvoti paccayādhīnavuttitā ca viññāyamānā attasuññataṃ vibhāvetīti āha ‘‘paccayato cassa…pe… tāvabodhato’’ti. Aniccalakkhaṇaṃ pākaṭaṃ hoti khaṇato udayabbayadassanena saṅkhārānaṃ udayabbayato paricchinnatāya viññāyamānattā. Tenāha ‘‘hutvā abhāvāvabodhato’’ti. Uppajjitvā nirujjhanañhi hutvā abhāvo. Pubbantāparantaviveko atītānāgatabhāvasuññatā. Na hi saṅkhārā khaṇattayato pubbe, pacchā ca vijjanti, tasmā pubbantāparantavivekāvabodhatoti ādiantavantatāpaṭivedhatoti attho. Dukkhalakkhaṇampi pākaṭaṃ hoti udayabbayadassanenāti sambandho. Uppajjitvā bhijjantā saṅkhārā uppādato uddhaṃ jarābhaṅgāvatthantaruppattiyā nirantaraṃ vibādhīyanteva. Sā ca nesaṃ vibādhiyamānatā sammā udayabbayadassanena vibhūtā hotīti āha ‘‘dukkha…pe… bodhato’’ti.
自性相也是如此:通过观见生灭,不只是无常相和苦相变得明显,地界等的硬、触等被称为自性的相,也被显现状态所贯穿、被自性所限定而变得明显。因此说“由觉知被生灭所限定”。自性相,就是被称为自性的相,也就是诸法各自的自相。有为相的时间极为短暂:生等有为相的生刹那等时间极为短暂,因为它不住于刹那之间。因此说“于生刹那”等。而这里只把握生灭,是因为此智正是依观见生灭而生起,并非因为没有住刹那。
Sabhāvalakkhaṇampīti udayabbayadassanena na kevalaṃ aniccadukkhalakkhaṇameva, atha kho pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādisaññitaṃ sabhāvasaṅkhātaṃ lakkhaṇampi pākabhāvaviddhaṃ sabhāvāvacchinnaṃ pākaṭaṃ hoti. Tenāha ‘‘udayabbayaparicchinnāvabodhato’’ti. Sabhāvalakkhaṇeti sabhāvasaññite lakkhaṇe, taṃtaṃdhammānaṃ salakkhaṇe. Saṅkhatalakkhaṇassa tāvakālikattampīti uppādādisaṅkhatalakkhaṇassa uppādakkhaṇādiparittakālikatāpi khaṇantarānavaṭṭhānato tassa. Tenāha ‘‘udayakkhaṇe’’tiādi. Udayavayamattaggahaṇañcettha udayabbayadassanavaseneva imassa ñāṇassa pavattanato, na ṭhitikkhaṇassa abhāvā.
731不只是常新,还是只能短暂停留的。怎么说呢?经文说“如日出时”等等。其中,在水中用棍子划出的痕迹,就是水中的杖痕。露珠等五种比喻,是为了显示一个比一个停留得更短暂;但即便如此,它们仍被说成灭得缓慢,因为诸行的灭比这些还要快。同样,据说色法的灭,比那些以奔走为乐的天子们迎面奔跑、上下交替时头顶和脚上绑着的刀锋相撞还要快,更何况非色法呢?不只是常新,也不只是短暂停留,而且还是无实质的。怎么说呢?经文说“如幻”等等。因为幻等依宝石等而显现,并没有真实自性,所以无实质。其中,由咒药修成的幻术、幻网等是幻。鹿的渴爱是阳焰。梦本身就是梦境。被旋转成圆形的火把就是火轮。就像乾闼婆天子们因游戏欲而现于空中的城市,只是显现而已,那就是乾闼婆城。
731.Na kevalañca niccanavā, atha kho parittakālaṭṭhāyino. Kathanti āha ‘‘sūriyuggamane’’tiādi. Tattha udake daṇḍena katalekhā udake daṇḍarāji. Ussāvabinduādayo pañca kiccāpi uttaruttari atiparittaṭṭhāyibhāvadassanatthaṃ nidassitā, tathāpi te dandhanirodhā eva nidassitā, tatopi lahutaranirodhattā saṅkhārānaṃ. Tathā hi gamanassādānaṃ devaputtānaṃ heṭṭhupariyāyena paṭimukhaṃ dhāvantānaṃ sirasi pāde ca bandhakhuradhārā sannipātatopi sīghataro rūpadhammānaṃ nirodho vutto, pageva arūpadhammānaṃ. Na kevalaṃ niccanavā, nāpi parittakālaṭṭhāyinova, atha kho asārā. Kathanti āha ‘‘māyā’’tiādi. Māyādayo hi maṇiādivasena dissamānā ataṃsabhāvatāya asārā. Tattha mantosadhabhāvitā indajālādikā māyā. Migataṇhikā marīci. Supinameva supinantaṃ. Maṇḍalākārena āvijjhiyamānaṃ alātameva alātacakkaṃ. Gandhabbadevaputtānaṃ kīḷanicchāvasena nagaraṃ viya ākāse upaṭṭhānamattaṃ gandhabbanagaraṃ.
到这里为止,是指按照“已生之色是现在”这类经典的方式,或者按照“无论什么色,过去、未来、现在”这类经典的方式,只要开始修习、直到通达生灭的修行方法,都算到这里为止。因为即使是以聚观等为开端的整套修行方法,也全都是为了生起生灭智,而不是为了束缚身体各部分和肢体。所谓“只是灭法”,就是只有坏灭的本性。它依自身的法性而归于灭。即使说某法因加行而灭,那也是依自身的法性而灭,因为灭是没有原因的。不过,加行作为原因,会带来不同种类的生起。以这种方式,就像所说的“凡任何集法,那一切都是灭法”,因此,即使不依止于灭,也以如前所说的现观方式,对生起说“只是灭法而生起”,对灭说“而此已生者归于灭”。因为刚刚生起,还没有获得强盛的力量,所以说“嫩观智”。以聚观等方式运作的思惟,并不能严格意义上获得观的名号,只有以生灭随观等方式运作的才获得,所以说“由于证得它而被称为已开始修观的人”。
Ettāvatāti yvāyaṃ ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’ntiādipāḷinayānusārena (paṭi. ma. 1.49), ‘‘yaṃ kiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppanna’’ntiādipāḷinayānusārena (ma. ni. 1.347, 361; 2.113; 3.86, 89; paṭi. ma. 1.48) vā yāva udayabbayapaṭivedhā bhāvanāvidhi āraddho, ettāvatā. Kalāpasammasanādikopi hi sabbo bhāvanāvidhi udayabbayañāṇuppādanasseva, na parisaparisarīrakarabandhoti. Vayadhammamevāti bhijjanasabhāvameva. Vayaṃ upeti attano dhammatāya. Yañhi upakkamena vinassatīti vuccati, tampi attano dhammatāya eva vinassati ahetukattā vināsassa. Upakkamahetu pana visadisuppādo hoti. Iminā ākārenāti ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; paṭi. ma. 2.30) hi vuttaṃ, tasmā vayaṃ anālambitvāpi ‘‘vayadhammameva uppajjatī’’ti udayassa, ‘‘uppannañca idaṃ vayaṃ upetī’’ti vayassa ca iminā yathāvuttena paccakkhakaraṇākārena. Adhunā uppannaṃ, na tāva balappattanti āha ‘‘taruṇavipassanāñāṇa’’nti. Kalāpasammasanādivasena pavattaṃ sammasanaṃ na nippariyāyena vipassanāsamaññaṃ labhati, udayabbayānupassanādivasena pavattameva labhatīti āha ‘‘yassādhigamā āraddhavipassakoti saṅkhaṃ gacchatī’’ti.
观随烦恼论的注释
Vipassanupakkilesakathāvaṇṇanā
732这段的意思是:这里是依被称为生灭随观的初阶观(弱观)之力而说,不是依已开始修观者的被称为坏灭随观等的初阶观,也不是依被称为厌离随观等的强力观。因为那时观随烦恼不会生起。“已开始修观者”中的“唯”字,是省略了“eva”这个强调词来说的,所以接着说“观随烦恼”等。由于成为邪见执取等的所依而染污观,所以叫观随烦恼。“圣弟子”这一说法是以最高标准来说的,因为即使达到强力观的人也不会生起这些烦恼。“行邪道者”,是指因戒失坏等而以种种方式行邪道的人。为了显示他的修行应受呵责,所以说“行邪道者”。“ca”这个连接词也应连接到后面两个词上。“舍弃业处者”,是指开始修观后中途停止的人。“懈怠之人”,是指虽然具足戒,却因懈怠而不精勤修习的人。或者,“行邪道者”是指因为没有称为观修习的正行道,而具有应受呵责之行道的人。因为唯有观行道及其资具在前期是正行道,其他是邪行道,而邪行道属于舍弃责任者。舍弃责任则由于懈怠,所以说“舍弃业处者、懈怠之人”。“已相应勤行者”,是指以相应之智精勤修习的人。而这种相应勤行也依止而存在,所以说“已开始修观者”。它们必定生起,并非不生起,否则道非道智便不可能产生。
732.Imāya udayabbayānupassanāsaṅkhātāya taruṇavipassanāya vasena, na āraddhavipassanānaṃ bhaṅgānupassanādisaṅkhātāya taruṇavipassanāya, nāpi nibbidānupassanādisaṅkhātāya balavavipassanāya vasenāti attho. Na hi tadā vipassanupakkilesā uppajjantīti. Āraddhavipassakassāti ca āraddhavipassakassevāti eva-kāro luttaniddiṭṭho. Tenāha ‘‘vipassanupakkilesā hī’’tiādi. Diṭṭhigāhādivatthubhāvena vipassanaṃ upakkilesantīti vipassanupakkilesā. ‘‘Ariyasāvakassā’’ti idaṃ ukkaṭṭhaniddesena vuttaṃ balavavipassanāpattassāpi anuppajjanato. Vippaṭipannakassāti sīlavipattiādivasena yathā tathā vippaṭipannakassa. Tassa pana paṭipattiyā garahitabbataṃ dassento ‘‘vippaṭipannakassā’’ti āha. Ca-saddo uparipadadvayepi yojetabbo. Nikkhittakammaṭṭhānassāti vipassanaṃ ārabhitvā antarā vosānaṃ āpannassa. Kusītapuggalassāti sīlasampannasseva kosajjena bhāvanaṃ ananuyuñjantassa. Atha vā vippaṭipannakassāti vipassanābhāvanāsaṅkhātāya sammāpaṭipattiyā abhāvena vigarahitapaṭipattikassa. Vipassanāpaṭipattiyeva hi sasambhārā pubbabhāge sammāpaṭipatti, tadaññā vippaṭipatti, sā ca tattha nikkhittadhurassa hoti. Nikkhittadhuratā ca kosajjenāti vuttaṃ ‘‘nikkhittakammaṭṭhānassa kusītapuggalassā’’ti. Yuttappayuttassāti yogena ñāṇena bhāvanamanuyuñjantassa. Sā pana yuttappayuttatā samathavasenāpi hotīti āha ‘‘āraddhavipassakassā’’ti. Uppajjantiyeva na nuppajjanti aññathā maggāmaggañāṇasseva asambhavato.
在光明等(观随烦恼)当中,对“圣法”生起的掉举和散乱,就是法掉举。由于这种法掉举而从观的道轨偏离、被错误执取而生起的心,这就是“被法掉举所执持的心”。说“光明是法”,是借原因代称的说法,意思是:现起这样的光明时,想“这是我的圣道”。他转向光明,把它当作“涅槃”,或者“道”,或者“果”。如果执取为涅槃,就把那里生起的法执取为道和果;而在智等上,则只把它们执取为道和果。由此产生的散乱就是掉举——意思是:由光明这个原因所产生的散乱,那就是掉举。为了详细解释“被掉举所执持的心”这个简略说法,才说了“以无常”等(下文)。
Obhāsādīsu ‘‘ariyadhammo’’ti pavattaṃ uddhaccaṃ vikkhepo dhammuddhaccaṃ, tena dhammuddhaccena vipassanāvīthito ukkamanena virūpaṃ gahitaṃ pavattitaṃ mānasaṃ dhammuddhaccaviggahitamānasaṃ. Obhāso dhammoti kāraṇūpacārenāha, īdisaṃ obhāsaṃ vissajjento mama ariyamaggoti attho. Obhāsaṃ āvajjati ‘‘nibbāna’’nti vā ‘‘maggo’’ti vā ‘‘phala’’nti vā. Nibbānanti gaṇhanto tattha pavattadhamme maggaphalabhāvena gaṇhāti, ñāṇādike pana maggaphalabhāveneva gaṇhāti. Tato vikkhepo uddhaccanti tato obhāsahetu yo vikkhepo, taṃ uddhaccanti attho. ‘‘Uddhaccena viggahitamānaso’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘aniccato’’tiādi vuttaṃ.
在这里,他不了知无常……中略……“我已得道”,因为以“我已得道”这种想,由于以无常等方式作意本身的缺失。而这个含义是——
Tattha anicca…pe… nappajānāti ‘‘maggaṃ pattosmī’’ti saññāya aniccatādivasena manasikārasseva abhāvato. Ayañca attho –
贤友,只要有任何比丘或比丘尼在我面前宣称证得阿拉汉果,他全都是依靠四种道,或者依靠其中的某一种道。是哪四种呢?贤友,在这里,有比丘修习以止为先行的观。当他修习以止为先行的观时,道就生起。他反复练习、修习、多修这条道。当他反复练习、修习、多修这条道时,诸结被断除,随眠被彻底灭尽。
‘‘Yo hi koci, āvuso, bhikkhu vā bhikkhunī vā mama santike arahattappattiṃ byākaroti, sabbo so catūhi maggehi, etesaṃ vā aññatarena. Katamehi catūhi? Idhāvuso, bhikkhu samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāveti, tassa samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāvayato maggo sañjāyati, so taṃ maggaṃ āsevati bhāveti bahulīkaroti. Tassa taṃ maggaṃ āsevato…pe… karoto saṃyojanāni pahīyanti anusayā byantīhonti.
另外,贤友,比丘修习以观为先的止……中略……修习止观双运……中略……
‘‘Puna caparaṃ, āvuso, bhikkhu vipassanāpubbaṅgamaṃ samathaṃ bhāveti…pe… samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāveti…pe….
另外,贤友,比丘的心被法掉举所扰乱。贤友,会有这样的时刻:那颗心只向内安住、平静下来、成为一境、入定。那时,他的道生起……中略……随眠被彻底断除。
‘‘Puna caparaṃ, āvuso, bhikkhuno dhammuddhaccaviggahitaṃ mānasaṃ hoti, hoti so, āvuso, samayo yaṃ taṃ cittaṃ ajjhattameva santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati, tassa maggo sañjāyati…pe… anusayā byantīhontī’’ti (a. ni. 4.170) –
就凭这句经文本身就能理解。这里,在解释第四道时,如前所说的道、果、涅槃这些法就是“法”。其中,掉举是认为“我已证得道等”而对非道等心生散乱,这就是法掉举;心受它扰乱而不安。欲求是对光明等的贪着,是微细形态的渴爱,它以观之喜乐的样子出现,被增上慢者执取为“法”,所以说“欲求:他转向欲求,认为是法”。
Iminā suttapadeneva veditabbo. Ettha hi catutthamaggavissajjane yathāvuttamaggaphalanibbānadhammā dhammo. Tattha uddhaccaṃ ‘‘adhigatamaggādikohamasmī’’ti amaggādīsu vikkhepo dhammuddhaccaṃ, tena upaddutaṃ viggahitamānasaṃ hoti. Nikanti obhāsādīsu apekkhā sukhumarūpā taṇhā, sā vipassanābhiratiākārena upaṭṭhahantī adhimānikena ‘‘dhammo’’ti gayhatīti āha ‘‘nikanti ‘dhammo’ti nikantiṃ āvajjatī’’ti.
733观光明,就是明亮的光色,它由观心生起、落入自己的相续,或由时节生起。其中,由观心生起的那一种,只在修行者自己身体里明亮地住着;另一种则离开身体,随着智慧的力量、与智慧的程度相应,向四周遍满。那光明只有他自己能看见。他在被那光明触及的地方,也能看到色法。而看见的时候,是用眼识看见,还是用意识看见?他们说,这应该去审察。就像得到天眼的人一样,那光明看来只是意识所认知的。所谓观的心路,就是依次生起的观本身。所谓“已越出”,是指修行者因为增上慢,认为“我已经达到道了”,因而舍弃了观;或者那位修行者的观,从此就脱离了心路,这叫“已越出”。根本业处,说的就是观本身。
733.Vipassanobhāsoti vipassanācittasamuṭṭhitaṃ, sasantatipatitaṃ utusamuṭṭhānañca bhāsuraṃ rūpaṃ. Tattha vipassanācittasamuṭṭhitaṃ yogino sarīraṭṭhameva pabhassaraṃ hutvā tiṭṭhati, itaraṃ sarīraṃ muñcitvā ñāṇānubhāvānurūpaṃ samantato pattharati, taṃ tasseva paññāyati, tena phuṭṭhokāse rūpagatampi passati, passanto ca cakkhuviññāṇena passati, udāhu manoviññāṇenāti vīmaṃsitabbanti vadanti. Dibbacakkhulābhino viya taṃ manoviññāṇaviññeyyamevāti vuttaṃ viya dissatīti. Vipassanāvīthi nāma paṭipāṭiyā pavattamānā vipassanāva. Ukkantā nāma hoti yoginā ‘‘maggappattomhī’’ti adhimānena vissaṭṭhattā, tassa vā yogino vipassanā tato eva vīthi ukkantā nāma hoti. Mūlakammaṭṭhānanti vipassanamevāha.
所谓“差别”,是指因为微少与广大而显得不同。“它的”指光明的。由两道墙围成的房子,叫双墙屋。据说这房子里面有一道墙,外面也有一道墙,两墙之间有一条环绕的通道。傍晚时,那里铺着五色花朵。在清净智慧的光明所遍照的地方,色法就像拥有天眼的人所见那样显现出来。因此说“尊者,我的……”等等。
Vemattatāyāti appavipulatāvasena visadisatāya. Assāti obhāsassa. Dvīhi kuṭṭehi paricchinnaṃ gehaṃ dvikuṭṭagehaṃ. Tassa kira abbhantarepi ekā bhitti hoti bahipi, ubhinnaṃ antare anupariyāyapathaṃ hoti, sāyanhe tattha santharitāni pañcavaṇṇāni kusumāni, visadañāṇassa obhāsena pharitaṭṭhāne rūpagatañca dibbacakkhuno viya paññāyanti. Tena vuttaṃ ‘‘bhante mayha’’ntiādi.
像这样,先通过光明的种种差别把事例讲清楚,接着为了说明长久被欺惑的事例,又说了“然而这个……”等话。这里说的“然而这个”,是指接下来要讲的观随烦恼,并不是指全部。所谓“他”,是指那位证得止观却生起增上慢的修行者。
Evaṃ obhāsassa vemattatāya vatthuṃ dassetvā cirakālavippalambane vatthuṃ dassetuṃ ‘‘ayaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ayaṃ pana vipassanupakkilesoti vakkhamānappakāraṃ sandhāyāha, na sabbaṃ. Soti so samathavipassanālābhī adhimāniko.
“日座”是指白天坐的座位。因为最初想的是“我要问问题”,所以说了“尊者,我是为了问问题才来的”。
Divāsaneti divāṭṭhāne nisīditabbaāsane. Paṭhamaṃ ‘‘pañhaṃ pucchissāmī’’ti cintitattā vuttaṃ ‘‘pañhaṃ, bhante, pucchituṃ āgatomhī’’ti.
后来,他想用善巧方法让对方明白对方还是凡夫,然后再引导他投入修行法门,所以说道:“我正是为了做你的依靠才来的。”又因为这句话很重要,所以特别强调地说出来。“此法”是指这个随顺圣道、具备无碍解的法,这是根据长老的心意而说的。“定”是指神通定。“竖耳”是指耳朵竖立不动。他因为害怕就开始逃跑。因此说“据说长老是嗔行者”,因为即使是勇敢的嗔行者,也会突然生起恐惧。于是这位漏尽长老知道他的心意后,心想“我要用这个方法让他明白凡夫的状态”,就化现出大象等景象。因为长老是嗔行者,所以很快就证悟了。嗔行者确实能很快离欲。
Pacchā upāyena puthujjanabhāvaṃ viññāpetvā kammaṭṭhāne niyojessāmīti cintitattā vuttaṃ ‘‘avassayo bhavissāmiccevāhaṃ āgato’’ti, tassa ca padhānattā sāvadhāraṇaṃ katvā vuttaṃ. Ayaṃ dhammoti ayaṃ ariyamaggānugato paṭisambhidādhammoti therassa ajjhāsayavasena vadati. Samādhinti abhiññāsamādhiṃ. Añcitakaṇṇoti niccalaṭṭhapitakaṇṇapuṭo. Palāyituṃ āraddho bhayena. Tenāha ‘‘thero kira dosacarito’’ti. Dosacaritassa hi sūrassāpi sahasā bhayaṃ uppajjati. Tenassa khīṇāsavatthero ajjhāsayaṃ ñatvā ‘‘iminā upāyena puthujjanabhāvaṃ jānāpessāmī’’ti hatthinimmāpanādimakāsi. Dosacaritattā hi thero khippaṃ paṭivijjhi. Khippavirāgī hi dosacarito.
734“彼”指的是让生灭智达到顶点的瑜伽行者。在这里,应当知道“色这样生起,色这样灭去”等,此处生灭随观本身即是推度与审察。就像帝释天神投出的金刚杵不会落空,也不会被挡住,同样,这个智也能微细地照见生灭,所以说“如释天所投的金刚杵”等。其中,“锐利”就是不钝,“勇猛”就是有威力,“极清净”是指因为锋利而变得极为明利,生起极为锐利之智。由此,瑜伽行者会认为“我已经达到道了”。
734.Tassāti udayabbayañāṇaṃ matthakaṃ pāpentassa yogino. ‘‘Evampi rūpaṃ udeti, evampi rūpaṃ vetī’’tiādinā udayabbayānupassanamevettha tulanaṃ, tīraṇañca veditabbaṃ. Yathā devānamindena khittaṃ vajiraṃ amoghaṃ, appaṭihatañca hoti, evamidampi ñāṇaṃ nipuṇaṃ udayabbayadassaneti vuttaṃ ‘‘vissaṭṭhaindavajiramivā’’tiādi. Tattha tikhiṇanti akuṇṭhaṃ. Sūranti tejavantaṃ. Ativisadanti nisitabhāvena ativiya paṭutaraṃ ñāṇaṃ uppajjati. Tathā hinena yogī ‘‘maggappattosmī’’ti maññati.
观喜,就是与观心相应的喜。小喜等五种喜,前面已经解释过了。因为在生灭随观逐步修习的过程中,五种喜会依次生起,所以说“这五种……生起”。不过,当生灭智达到顶点时,生起的就只有遍满喜。其实在近行定和安止定的时刻之外,遍满喜也一样会生起。因此说“遍满全身而生起”。
Vipassanāpītīti vipassanācittasampayuttā pīti. Khuddakādayo pītiyo heṭṭhā vaṇṇitā eva. Yasmā udayabbayānupassanāya vīthipaṭipannāya anukkamena pañca pītiyo uppajjanti, tasmā vuttaṃ ‘‘ayaṃ pañca…pe… uppajjatī’’ti. Matthakappattena pana udayabbayañāṇena saddhiṃ pharaṇāpītiyeva hoti. Upacārappanākkhaṇato aññadāpi hi pharaṇāpīti hotiyeva. Tenāha ‘‘sakalasarīraṃ pūrayamānā uppajjatī’’ti.
轻安等六对法彼此不相离。当轻安生起时,其余的法也一定同时生起。为了从作用的角度把这一切都显示出来,所以说了“身与心既没有不安,也没有沉重”等话。这里“身”这个说法,也应该理解为包括色身,而不只是指受等三蕴。因为身轻安等法也能消除色身的不安等。身轻安、心轻安……乃至身正直、心正直,这是因为当时观心生起,能摧破那些导致不轻安等状态的掉举等、昏沉睡眠等、见慢等其余盖障,以及不信、谄诳等杂染法。“于其时”就是在生灭智生起之时。“人间的”即属于人类的,人类的欲乐之喜,由于不超越那样的人类特殊者所应体验的,所以天喜也包括在内;或者因为与人间的喜相似,以欲乐之性而说天喜也被摄于人间的之中;由于超越了它,故称非人间的。
Passaddhiādīni cha yugaḷakāni aññamaññāviyoginīti passaddhiyā uppannāya itarāpi uppannā eva hontīti kiccadassanamukhena tā sabbāpi dassento ‘‘kāyacittānaṃ neva daratho, na gārava’’ntiādimāha. Tattha kāyaggahaṇena rūpakāyassapi gahaṇaṃ veditabbaṃ, na vedanādikkhandhattayasseva. Kāyappassaddhiādayo hi rūpakāyassāpi darathādinimmaddikāti. Kāyacittāni passaddhāni…pe… ujukāniyeva honti tesaṃ apassaddhādibhāvassa hetubhūtānaṃ uddhaccādithinamiddhādidiṭṭhimānādisesanīvaraṇādiassaddhiyādimāyāsātheyyādisaṃkilesadhammānaṃ vidhamanavasena tadā vipassanācittuppādassa pavattanato. Tasmiṃ samayeti tasmiṃ udayabbayañāṇuppattisamaye. Manussānaṃ ayanti mānusī, manussayoggā kāmasukharati, tādisehi manussavisesehi anubhavitabbatānativattanato dibbā ratipi saṅgahitā, mānusīsadisatāya kāmasukhabhāvena dibbā ratipi vā, tassā atikkantatāya na mānusīti amānusī.
“空寂之处”是指任何僻静的住处,或者就是指观(毗婆舍那)本身。因为观也由于空于常性等,以及作为瑜伽行者安乐依止的缘故,而得以被称为“空寂之处”。由于随观心的人已令烦恼消失,所以心得寂静。由于比丘观见轮回中的怖畏。以正确的道理,通过随观色法与无色法的生灭等方式来观照。由于尚未开始修观的人无法体验,所以是“非人间的”。有被称为“观喜乐”的喜乐存在,这就是此偈的简要含义。第二偈则是针对生灭智而说的。在那里,“无论从何处”是指从色法或从无色法。
Suññāgāranti yaṃ kiñci vivittaṃ senāsanaṃ, vipassanaṃ eva vā. Sāpi hi niccabhāvādisuññatāya, yogino sukhasannissayatāya ca ‘‘suññāgāra’’nti vattabbataṃ labhati. Cittassa anupassanakarānaṃ kilesānaṃ vigamena santacittassa. Saṃsāre bhayassa ikkhanena bhikkhuno. Sammā ñāyena rūpārūpadhammānaṃ udayabbayānupassanādivasena vipassato. Sammasato anāraddhavipassanānaṃ manussānaṃ avisayatāya amānusī. Vipassanāpītisukhasaññitā rati hotīti ayamettha gāthāya saṅkhepattho. Dutiyagāthā pana udayabbayañāṇameva sandhāya vuttā. Tattha yato yatoti rūpato vā arūpato vā.
内观之乐,是指与内观心相应的心所之乐。因为由它所生的极其殊胜的色法遍满并充实了整个身体,所以说“充满整个身躯”。
Vipassanāsukhanti vipassanācittasampayuttaṃ cetasikasukhaṃ. Yasmā taṃsamuṭṭhitehi atipaṇītarūpehi sabbo kāyo pariphuṭo, paribrūhito ca hoti. Tasmā vuttaṃ ‘‘sakalasarīraṃ abhisandayamāna’’nti.
这里的“胜解”是指信。不是指“其余胜解”之类的意思,这是意趣。而这里的信,并不是以相信业果或三宝的方式生起的,而是通过烦恼污浊的去除,成为令相应法极其清净的原因。因此说“与内观相应……信生起”。
Adhimokkhoti saddhā, na yevāpanakādhimokkhoti adhippāyo. Sā cettha na kammaphalaṃ, ratanattayaṃ vā saddahanavasena pavattā, atha kho kilesakālussiyāpagamena sampayuttānaṃ ativiya pasannabhāvahetubhūtā. Tenāha ‘‘vipassanāsampayuttā…pe… saddhā uppajjatī’’ti.
精进是由过去已生起的修习之力所成就的,它持续不断地运作,能把相应的心所从烦恼杂染的懈怠那一方提举起来,所以称为策励。因此说“策励就是精进”等等。
Purimuppannabhāvanābalasaṃsiddhaṃ samappavattaṃ vīriyaṃ sampayuttadhammānaṃ saṃkilesapakkhato kosajjato paggaṇhanato paggaho. Tenāha ‘‘paggahoti vīriya’’ntiādi.
“善安立”是指以自性相清楚地安立在所缘上。“善住立”是指因为远离对立面而不可动摇,所以善住立。正因如此,就像深植于地一样不可动摇。以不可动摇性,犹如山王。这三句都是在显示善住立。“彼”指瑜伽行者。“任何处所”指他自己安立的任何处所,无论是色还是无色。“进入”就是深入进去。“穿透”是同一个意思的另一种说法。当作为天眼附属的随业趣智现前时,针对被称为他世的众生,说“如同天眼的他世”,并不是说天眼以他世为所缘,因为天眼是以颜色处为所缘的。这里“念”现起、显现,或者说是安立的意思。因为念进入所缘而安立到何种程度,那位行者的所缘也就被说为进入而安立到同样程度。
Supaṭṭhitāti sabhāvasallakkhaṇena ārammaṇe suṭṭhu upaṭṭhitā. Supatiṭṭhitāti paṭipakkhavigamena tena acalanīyatāya suṭṭhu patiṭṭhitā. Tato eva nikhātā viya acalā. Acalabhāveneva pabbatarājasadisāti tīhipi padehi supatiṭṭhitameva dasseti. Soti yogāvacaro. Yaṃ yaṃ ṭhānanti yaṃ yaṃ attano upatiṭṭhānaṭṭhānaṃ rūpaṃ vā arūpaṃ vā. Okkhanditvāti anupavisitvā. Pakkhinditvāti tasseva vevacanaṃ. Dibbacakkhuno paribhaṇḍabhūtassa yathākammūpagañāṇassa upaṭṭhahante paralokasaññite satte sandhāyāha ‘‘dibbacakkhuno paraloko viyā’’ti na dibbacakkhuno paralokavisayattā. Vaṇṇāyatanavisayañhi tanti. Assa sati upaṭṭhāti khāyati, upatiṭṭhatīti vā attho. Yadaggena hi sati ārammaṇaṃ okkhanditvā upatiṭṭhati, tadaggena ārammaṇampissa okkhanditvā upatiṭṭhatīti vuccati.
由于能细致简择诸行的所缘,在简择诸行时以中立的态度安住,这就是内观舍。但从意义上看,这样生起的其实就是那种中舍性。与意门转向心相应的思,在转向时以旁观中舍的方式生起,所以被称为“转向舍”。因为生灭的显现极为清晰,在对生灭的随观中以中立的态度安住,在这里就叫做内观舍。而那些生灭就是一切诸行,所以说“在一切诸行中以中立的态度安住”。转向的锐利如同因陀罗金刚箭,这种锐利性应当理解为:就像一切知智的前导一样,紧随其后的智也具有同样的性质。
Vicinitavisayattā saṅkhārānaṃ vicinane majjhattabhāvena ṭhitā vipassanupekkhā. Sā pana atthato tathāpavattā tatramajjhattupekkhāva. Manodvārāvajjanacittasampayuttā cetanā āvajjane ajjhupekkhanavasena pavattiyā ‘‘āvajjanupekkhā’’ti vuttā. Udayabbayānaṃ suṭṭhutaraṃ upaṭṭhānato tadanupassanāyaṃ majjhattabhūtā idha vipassanupekkhā nāma. Te pana udayabbayā sabbasaṅkhārānanti āha ‘‘sabbasaṅkhāresu majjhattabhūtā’’ti. Āvajjanāya indavajiratattanārācasadisatā, sūratikkhabhāvo ca sabbaññutaññāṇapurecarā viya tadanucarañāṇassa tathābhāvena daṭṭhabbā.
所谓“内观欲”,就是对内观的渴望和期待。光明等状态是内观的展现,就像它的装饰一样,所以说“以光明等所庄严”。执著就是期待。微细、寂静的行相,就是微细的行相和寂静的行相;而这种微细寂静的行相状态,是因为修习达到了殊胜的程度才生起,因此烦恼的状态也变得难以辨认。所以说“这种欲求是烦恼……生起”。
Vipassanānikantīti vipassanāya nikāmanā apekkhā. Obhāsādayo vipassanāya vijambhanabhūtā tassā alaṅkāro viya hontīti āha ‘‘obhāsādipaṭimaṇḍitāyā’’ti. Ālayanti apekkhaṃ. Sukhumā, santākārāti sukhumākārā, santākārā ca, sā cassā sukhumasantākāratā bhāvanāya sātisayappavattiyā, yato kilesabhāvopissā duviññeyyo hoti. Tenāha ‘‘yā nikanti kilesoti…pe… hotī’’ti.
“在这些当中”是指在如前所示的智等当中。“当某一种生起时”这句话,是为了说明当某一种生起时,会出现“我得道了”这类执取,并不是说只有某一种单独生起。因为随烦恼甚至不会在同一刹那中生起,而省察则是各别进行的。“我从前确实未曾生起过这样的欲求”这句话,是就法性之见而说的,并不是按照当时修行者心生起的方式来说的。因为那时他并不知道那是“欲求”;如果知道的话,对它产生“我得道了”这类执取就根本不可能了。因此,他可能会这样想:“我从前确实未曾生起过这样的修习之喜,我必定得道了。”
Etesupīti yathādassitesu ñāṇādīsupi. ‘‘Aññatarasmiṃ uppanne’’ti idaṃ uppanne aññatarasmiṃ ‘‘maggappattomhī’’tiādiggahaṇadassanatthaṃ vuttaṃ, na aññataraññatarasseva uppajjanato. Na vāpi hi upakkilesā ekakkhaṇepi uppajjanti, paccavekkhaṇā pana visuṃ visuṃ hoti. ‘‘Na vata me ito pubbe evarūpā nikanti uppannapubbā’’ti idaṃ dhammasabhāvadassanavasena vuttaṃ, na pana tadā yogino tathācittappavattivasena. Na hi so tadā taṃ ‘‘nikantī’’ti jānāti, tathā sati tabbisayassa ‘‘maggappattomhī’’tiādiggahaṇassa asambhavo eva. Tasmā evamassa siyā ‘‘na vata me evarūpā bhāvanābhirati uppannapubbā, addhā maggappattomhī’’ti.
735“属于随烦恼的所依”这句话的意思是:从严格意义上说,邪见、慢和渴爱在这里就是随烦恼,所谓所依性,是指它们是这些随烦恼的所依处和生起处。并不是从它们自身的本性来说的,所以说“并不是因为不善”。不过,就像光明等一样,欲求也成为邪见执取等的处所,所以说“也是随烦恼的所依”。仅仅从所依的角度来说,就是不直接涉及执取本身,只从执取的所依处来说。因为我论者构想出一个“与我想相系”的自我,这个自我成为光明的主人,以“我的”这种主人式的说法为对象而被执取,所以说“执取‘我的光明生起了’的,就是邪见执”。由于以执取光明的可意为入口,借此把自己看成殊胜等,所以说“执取‘光明确实可意,生起了’的,就是慢执”。正在享受,就是正在喜爱。那些,是指被称为邪见执等的随烦恼,由于它们之力。在光明等当中,就是以光明等为所缘。动摇,就是不能安住在已经开始观修的状态而陷入散乱,而那正是对光明等生起渴爱等执取;为了说明这一点,所以说“在光明等中动摇……观察”。
735.Upakkilesavatthutāyāti nippariyāyato diṭṭhimānataṇhā idha upakkilesā tesaṃ vatthutāya uppattiṭṭhānatāya. Na sabhāvatoti āha ‘‘na akusalattā’’ti. Yathā pana obhāsādayo, evaṃ nikantipi diṭṭhigāhādīnaṃ ṭhānaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘upakkilesavatthu cā’’ti. Vatthuvasenevāti gāhe anāmasitvā gāhānaṃ vatthutāvaseneva. Attavādī hi ‘‘ahaṃbuddhinibandhano’’ti parikappito attā obhāsassa sāmibhūto ‘‘mamā’’ti sāmivacanassa visayabhāvena gahitoti āha ‘‘mama obhāso uppannoti gaṇhato hi diṭṭhigāho’’ti. Obhāsassa manāpaggahaṇamukhena tena attānaṃ seyyādito dahatīti vuttaṃ ‘‘manāpo vata obhāso uppannoti gaṇhato mānagāho’’ti. Assādayatoti sampiyāyato. Tesanti diṭṭhigāhādisaññitānaṃ upakkilesānaṃ vasena. Obhāsādīsūti obhāsādinimittaṃ. Kampanaṃ yathāraddhavipassanāya aṭṭhatvā vikkhepāpatti, sā ca obhāsādīsu taṇhādigāhoti dassento ‘‘obhāsādīsu kampati…pe… samanupassatī’’ti āha.
心被光明相所动摇,这是句中的关联。或者可以这样理解:在作为所缘的光明当中,心被种种随烦恼所动摇。因此说“心被它们所动摇”。其余几句也是同样的道理。“现起”指的是念。“舍”则指观舍。
Obhāsanimittaṃ cittaṃ vikampatīti sambandho. Obhāse vā visayabhūte upakkilesehi cittaṃ vikampatīti yojanā. Tenāha ‘‘yehi cittaṃ pavedhatī’’ti. Sesesupi eseva nayo. Upaṭṭhāneti satiyaṃ. Upekkhāya cāti vipassanupekkhāya ca.
道与非道的区分注释
Maggāmaggavavatthānakathāvaṇṇanā
736“善巧”等句中,因为具备业处善巧,所以是善巧者。因为智慧已经成熟,所以是贤智者。因为通达教理,所以是敏达者。因为能了知随烦恼和净化随烦恼中的过患与功德,所以是具慧者。“此即是”指的是:当阿阇梨授予业处时所说的、在生灭智生起的那一刻所生起的,这就是“光明已生起”。这样确定了它作为随烦恼之依处后,现在为了说明把它引向毗婆舍那所缘的方法,而说“然而此”等。其中,第一种说法只显示了无常相的辨明,当这一项成立时,另外两相自然也就成立了。而第二种说法,则是为了显示依光明等而生起的邪见执取等的遣除、根除和尽除的作意方法,所以说“若光明是我”等。在《无色七法》中,“若诸行是我”等说法,是从总摄一切行的角度笼统地说的;这里则是按光明等来分别解说诸行。其余的作意方法就和那里所说的一样,因此说“一切都应按照《无色七法》中所说的方式详细解说”。
736.Kusalo panātiādīsu kammaṭṭhānakosallayogena kusalo. Paripakkañāṇatāya paṇḍito. Āgamabyattiyā byatto. Upakkilesatabbisodhanesu ādīnavānisaṃsāvabodhayogato buddhisampanno. Ayaṃ kho soti yo so ācariyena kammaṭṭhānadānakāle udayabbayañāṇuppattisamaye uppajjatīti vutto, ayaṃ kho so obhāso uppannoti upakkilesavatthubhāvavavatthānaṃ dassetvā idānissa vipassanāya visayabhāvūpanayanavidhiṃ dassento ‘‘so kho panā’’tiādimāha. Tattha paṭhamanaye aniccalakkhaṇavibhāvanameva dassitaṃ, tasmiṃ siddhe itarampi lakkhaṇadvayaṃ siddhameva hoti. Dutiyanaye pana obhāsādike nissāya uppajjanakadiṭṭhigāhādīnaṃ ugghāṭanasamugghāṭanapariyādānavasena manasikāravidhiṃ dassetuṃ ‘‘sace obhāso attā bhaveyyā’’tiādi vuttaṃ. Arūpasattake ‘‘sace saṅkhārā attā bhaveyyu’’ntiādi (visuddhi. 2.721) sabbasaṅkhārasaṅgaṇhanavasena sāmaññato vuttaṃ, idha obhāsādivasena saṅkhāre vibhajja vuttaṃ. Seso manasikāravidhi tattha vuttanayovāti āha ‘‘sabbaṃ arūpasattake vuttanayena vitthāretabba’’nti.
观照光明为“这不是我的”,心就从渴爱的执取中净化出来;观照为“这不是我”,就从我慢的执取中净化出来;观照为“这不是我的自我”,就从邪见的执取中净化出来。因此说“观照光明为‘这不是我的’”等等。这个道理对智等也同样适用。
Obhāsaṃ ‘‘netaṃ mamā’’ti samanupassanto taṇhāgāhato cittaṃ visodheti, ‘‘nesohamasmī’’ti samanupassanto mānagāhato, ‘‘na meso attā’’ti samanupassanto diṭṭhigāhato. Tenāha ‘‘obhāsaṃ netaṃ mamā’’tiādi. Esa nayo ñāṇādīsupi.
这十处,就是前面所说的光明等十种随烦恼的成因。所谓“他的慧已经成熟”,是说这位修行者的慧,已经通过把握光明等法中的无常等相而成熟,已经遍知、审察并安住。由于他了知法掉举的圆满状态,所以成为善于处理法掉举的人。
Imāni dasa ṭhānānīti imāni yathāvuttāni obhāsādīni dasa upakkilesakāraṇāni. Paññā yassa pariccitāti yassa yogino paññā obhāsādīsu aniccatādiggahaṇavasena paricitavatī pariggahetvā upaparikkhitvā ṭhitā. Dhammuddhaccassa samaggabhāvajānanena dhammuddhaccakusalo hoti.
已进入行道,是指以生灭随观的方式,已进入毗婆舍那的行道。
Vīthipaṭipannanti udayabbayānupassanāvasena vipassanāvīthipaṭipannaṃ.
“见清净”是指在已经证得见清净时,或者以见清净智清净见时,就已经完成了对苦谛的确定,因为确定了属于苦谛的名色。由于名色的缘,也就是属于名色集起这一方面的内容,所以说“疑……完成了对集谛的确定”。因为按照阿毗达摩的方式,一切烦恼和业就是集谛。“于此”就是在这当中。“正”就是不颠倒。“道”就是圣道,是作为方法的道。
Diṭṭhivisuddhiyanti diṭṭhivisuddhiyaṃ adhigatāyaṃ, diṭṭhivisuddhiñāṇena vā diṭṭhiyā visodhane dukkhasaccassa vavatthānaṃ kataṃ hoti dukkhasaccapariyāpannassa nāmarūpassa vavatthānato. Nāmarūpassa paccayā nāmarūpasamudayapakkhiyāti āha ‘‘kaṅkhā…pe… samudayasaccassa vavatthānaṃ kata’’nti. Abhidhammanayena hi sabbakilesā, kammañca samudayasaccaṃ. Imissanti imāyaṃ. Sammāti aviparītaṃ. Maggassāti ariyamaggassa upāyabhūtamaggassa.