第十九 度疑清净解说注释
19. Kaṅkhāvitaraṇavisuddhiniddesavaṇṇanā
缘之辨别论注释
Paccayapariggahakathāvaṇṇanā
678由于紧接着所阐释的见清净被显示为其所缘境,故说“正是为此”,并非为了从其他角度作简别,因为此外别无他涉。实际上,不论内观修习是倾向于内还是倾向于外,一旦内在得以成就,一切名色便依其特相被毫无遗漏地完全把握。以缘的把握故:此处的具格表示原因——正是由于把握了缘,他才能度越关于三时的疑惑;或者,此具格表示工具,因为缘的把握对于度疑具有成就的作用。当他的缘之把握变得极其清净、无缠结、无荆棘而成就时,那时他便因此度越了疑惑。度越后:即超越后、镇伏后之义。而那智慧,如同已那样证得、达到自在的禅那一般,在瑜伽行者的相续中辗转现起,故说为“安住之智”。
678. Anantaraniddiṭṭhāya diṭṭhivisuddhiyā visayabhāvena dassitattā ‘‘etassevā’’ti vuttaṃ, na tadaññato visesanatthaṃ tadaññasseva abhāvato. Ajjhattaṃ vā hi vipassanābhiniveso hotu bahiddhā vā, ajjhattasiddhiyaṃ pana lakkhaṇato sabbampi nāmarūpaṃ anavasesato pariggahitameva hotīti. Paccayapariggahenāti hetumhi karaṇavacanaṃ. Paccayapariggahahetu hissa addhattayakaṅkhāvitaraṇaṃ hotīti, karaṇe vā etaṃ karaṇavacanaṃ paccayapariggahassa sādhakatamabhāvato kaṅkhāvitaraṇakiriyāya. Yadā hissa suparisuddho nijjaṭo niggumbo paccayapariggaho sijjhati, tadānena kaṅkhā vitarīyatīti. Vitaritvāti atikkamitvā, vikkhambhetvāti attho. Taṃ pana ñāṇaṃ tathādhigataṃ vasībhāvappattaṃ jhānaṃ viya yogino santāne pabandhavasena pavattatīti katvā vuttaṃ ‘‘ṭhitaṃ ñāṇa’’nti.
“彼”即度疑清净。欲成就彼者,便着手修习——这是关联。如实所见的名色,因与三种苦相连,犹如疾病;而其缘则如同疾病的起因般显现出来。为显明此义,故说:“正如……(中略)……寻求”。对于沉没于轮回之苦的相续,因欲从中解脱的意愿而具有应被怜悯的性质。为显明此义,复说:“或者又如……”等。正是在此义得以确立时,有些人说:“以应被怜悯的幼童为譬喻,其父母的作意在此并不恰当,因为名色并无应被怜悯的性质,它是应当被灭尽的。”此说已被破除。而且,必定要如此承许,否则,对于可度化众生的相续,导师大悲心的转起本身便会成为应受审察之事了。因智慧迟钝,故说“迟钝”;为了简别那些虽年长却也智慧迟钝者,故说“幼童”;因任何处于初期年龄者皆可称为“幼童”,为了进一步简别,故说“年幼”;即便如此,那些到处奔走、善于思虑的少年仍可被称为“年幼”,为排除此类,故说“仰卧的婴儿”。以此四个词,唯是彰显应被怜悯的性质。从事:即作。
Tanti kaṅkhāvitaraṇavisuddhiṃ. Taṃ sampādetukāmo āpajjatīti sambandho. Yāthāvato diṭṭhaṃ nāmarūpaṃ tividhadukkhatāyogato rogo viya. Paccayā cassa rogasamuṭṭhānaṃ viya upaṭṭhahantīti imamatthaṃ dassento ‘‘yathā nāma…pe… pariyesatī’’ti āha. Saṃsāradukkhanimuggassa santānassa tato vimocetukāmatāvasena anukampitabbatā labbhatīti tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘yathā vā panā’’tiādi vuttaṃ. Evameva ṭhite yadeke vadanti ‘‘anukampetabbakumārakadassanena tassa mātāpituāvajjanaṃ idha anudāharaṇaṃ nirodhetabbatāya nāmarūpassa anukampitabbatābhāvato’’ti, tadapāhataṃ hoti. Avassañcetaṃ evaṃ icchitabbaṃ, aññathā veneyyapuggalasantāne satthu mahākaruṇāpavatti eva vicāretabbā siyā. Mandabuddhitāya mandaṃ. Vuḍḍhataropi koci mandabuddhi hotīti tato visesanatthaṃ ‘‘kumāra’’nti vuttaṃ. Yo koci paṭhamavaye vattamāno ‘‘kumāro’’ti vuccatīti tato visesanatthaṃ ‘‘dahara’’nti vuttaṃ. Evampi yo ādhāvitvā paridhāvitvā vicāraṇako taruṇadārako, sopi ‘‘daharo’’ti vuccatīti tato nivattanatthaṃ ‘‘uttānaseyyaka’’nti vuttaṃ. Catūhipi padehi karuṇāyitabbataṃyeva dasseti. Āpajjatīti karoti.
为了显示他如何从事因与缘的寻求,故说“他”等。于此,由遮遣门所成立的意义,方为正确地成立。因此,首先遮破无因的状态,说:“这名色并非无因”,继而说出其中的理由:“因为于一切处……”等。若诸法无因亦能生起,则一切法皆成无因之态,由此便会引发普遍的同质性。进一步说,如此则于入流等位,以及于外部的眼识等,因都不存在,故说“于一切处”;于眼等生起之前及坏灭之后,因都不存在,故说“于一切时”;盲者等、无色者、无想者的因亦不存在,故说“一切众生”皆应具有眼识等。既然无因,这种种差别便不应存在,因此说:“因为会导致一切处、一切时、一切众生皆成为同一性质”。而所谓“于眼识等中”仅是举例。意思是,世间所有的差别,于一切众生、一切时都应具有。或者,以“等”字,也应知是包括了它们。因此,在无因的状态下,殊异性根本不可能存在。故应知,“因为会导致一切处成为同一性质”、“因为会导致一切时成为同一性质”、“因为会导致一切众生成为同一性质”,是各自分别的关联。如此遮止了无因的状态后,持不平等因论者或会说:“这并非无因,
Yathā panassa hetupaccayapariyesanāpatti hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘so’’tiādi vuttaṃ. Tattha byatirekamukhena attho sādhito sammadeva sādhito hotīti ahetukabhāvaṃ tāva paṭikkhipanto ‘‘na tāvidaṃ nāmarūpaṃ ahetuka’’nti vatvā tattha kāraṇamāha ‘‘sabbatthā’’tiādinā. Hetumantarena sati sambhave sabbadhammānaṃ hetuabhāvo samānoti sabbasamānatā siyā, tathā ca sati sotapadesādīsu, bahiddhā ca cakkhuviññāṇādihetuabhāvoti sabbattha, cakkhādīnaṃ uppattito pubbe, paribhedato uddhañca hetuabhāvoti sabbadā ca andhādīnaṃ arūpīnaṃ, asaññīnañca hetuabhāvoti sabbesañca cakkhuviññāṇādīhi bhavitabbaṃ, hetuabhāvā visesato tañca natthīti āha ‘‘sabbattha sabbadā sabbesañca ekasadisabhāvāpattito’’ti. Nidassanamattañcetaṃ yadidaṃ ‘‘cakkhuviññāṇādīsu hī’’ti. Yattakā loke visesā, tehi sabbesaṃ, sabbakālañca bhavitabbanti adhippāyo. Ādi-saddena vā tesampi gahaṇaṃ katamevāti daṭṭhabbaṃ. Tasmā ahetukabhāve visiṭṭhatāya asambhavo evāti sabbattha ekasadisabhāvāpattito, sabbadā ekasadisabhāvāpattito, sabbesaṃ ekasadisabhāvāpattitoti paccekaṃ sambandho veditabbo. Evaṃ ahetubhāve paṭisiddhe visamahetuvādī vadeyya ‘‘na idaṃ ahetukaṃ kiñcarahi sahetukaṃ, kena pana hetunā sahetukanti? Issarādinā’’ti.
以“等”字,应知是包括了本性、原人、生主、时间等。为了遮破这些,说:“并非以自在天等为因”等。名色并非以自在天等为因,因为除了名色之外,并未观察到其他(作者),自在天、本性等本身即不存在。如果名色是从不存在的自在天等生起,那么,这就会导致一切处、一切时、一切众生都成为同一性质。如果只有名色是以自在天等为因,而名色又被见到是先前不存在而后生起,存在后又灭去,那么自在天等也应当是如此(有生灭)的。而且,那样的话,它也是有缘的、有为的,因此对它也应作缘的把握。如果它不生起,那它就落入无因的状态了。因此说:“因为会导致落入无因的状态”。
Ādi-saddena pakatipurisapajāpatikālādīnaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ, taṃ paṭikkhipanto āha ‘‘na issarādihetuka’’ntiādi. Na nāmarūpaṃ issarādihetukaṃ nāmarūpato aññassa anupalabbhamānattā issarapakatiādinameva abhāvato. Yadi pana asato issarādito nāmarūpassa uppatti, evaṃ sati sā eva sabbattha sabbadā sabbesaṃ ekasadisatā āpajjati. Atha nāmarūpamattameva issarādihetukaṃ, nāmarūpañca ahutvā sambhavantaṃ, hutvā ca vinassantaṃ dissatīti issarādīhipi tādisehi bhavitabbaṃ. Tathā ca tadapi sappaccayaṃ saṅkhatamevāti tassāpi paccayapariggaho kātabbo. Atha taṃ nuppajjati, ahetukatā tassa āpannā. Tenāha ‘‘ahetukabhāvāpattito’’ti.
而且,名色并非以大自在天等为因。何以故?因为它是次第生起的。如果名色是恒常的,那么被称为大自在天等的因,也应无需依赖业、烦恼、根、所缘等,一切众生便应一时俱生,有多少应从此因生起便一时俱生。何以故?因为因已现前故。如果说,依大自在天的意愿而有名色的生起,那么那些意愿一时俱生又有什么障碍呢?如果说,还需要依赖其他某种业、烦恼、根、所缘等,那么那些(业等)本身就是因、就是缘,何必还要一个未见其有作用、只是臆想出来的其他因呢?因为业等的作用是可见的——当其他缘具备时它存在,当其他缘不具备时它不存在。正如,即使色、光、作意等缘现前,若无眼根,则眼识不生;有眼根时眼识才生。由此可知眼根有令眼识生起的能力。又如,即使双胞胎的父母、精血等内外缘相同,众生中仍可见到优劣等差别,由于在相续中没有其他那样的因,所以知道这是以业、烦恼为因,由此可知业等在那方面具有能力。而大自在天等并非如此。因为,应通过因存在时果存在、因不存在时果不存在,来认知因的能力。然而,在大自在天等现前时,并未见到名色在缺少大自在天等的任何地方不生;因此,大自在天不是因。
Apica na issarādihetukaṃ nāmarūpaṃ. Kiṃ kāraṇaṃ? Kamena uppattito. Yadi hi evaṃ niccaṃ issarādisaññitaṃ kammakilesindriyārammaṇādinirapekkhakāraṇampi siyā, sabbesaṃyeva ekajjhaṃ uppatti siyā, yattakehi tato uppajjitabbaṃ. Kasmā? Kāraṇassa sannihitabhāvato. Yadi pana tassa icchāvasena tassa uppattiṃ parikappeyyuṃ, tāsañca icchānaṃ ekajjhaṃ uppattiyaṃ ko vibandho. Atha aññampi kiñci kammakilesindriyārammaṇādiapekkhitabbaṃ atthīti ce? Tadeva hetu kāraṇaṃ, kimaññena adiṭṭhasāmatthiyena parikappitena payojanaṃ? Diṭṭhañhi kammādīnaṃ sāmatthiyaṃ tadaññapaccayasannidhānepi tadabhāve abhāvato. Yathā hi rūpālokamanasikārasannidhānepi cakkhuno abhāve cakkhuviññāṇassa abhāvaṃ, bhāve ca bhāvaṃ disvā cakkhuno cakkhuviññāṇuppādanasamatthatā atthīti viññāyati. Yathā ca yvāyaṃ yamakānampi samānānaṃ janakajananīsukkasoṇitādibāhirapaccayasamabhāvepi sattānaṃ hīnapaṇītatādiviseso dissati, so ca sasantāne tādisassa aññassa hetuno abhāvā kammakilesahetukoti tassa tattha samatthatā atthīti viññāyati, na evamissarādikassa. Kāraṇassa hi bhāvābhāve phalassa bhāvābhāvehi kāraṇassa samatthatā viññāyeyya. Na ca sannihite tadakāraṇassa nāmarūpassa issarādivekallena katthaci anuppatti diṭṭhā, tasmā akāraṇamissaro.
即便如诸至尊因存在,亦能导致天界成就,诸天由此圆满修了。无因则果不至满足。若不依赖他因,仅凭诸至尊因,无法成就天界。故当说:若他因如实合作,则诸至尊亦为共因。此说如此前述。若更进一层,则有谓『此处所赖第一因非诸至尊令造形体,因形体成就外道虚妄,故不成立』。此为打破。形体成因,因缘而生故称造就。形体充分因缘而成。此为广义多面说法,即使非至尊因亦有成造,此说具多样角度。即便如此,此说尚未证实。造形体尚存在,所以叫之造形。形成即依缘与状态建构故名造。如此见解多元,加之诸非至尊因之观,乃更当思量。若诸至尊因实为如意,则皆为因所成,非孤立至尊因。
Athāpi saggo evaṃ issarādihetuko vucceyya, sopi saggappakāro sabbakālaṃ tato nibbatteyya. Na hi sannihitakāraṇassa phalassa anuppatti yuttā. Nicce ca sati aññanirapekkhakāraṇe saggassa ādiyeva na yutto, yāva issarādikaṃ kāraṇaṃ, tāva sabbassa atthibhāvappasaṅgato. Athāpi vadeyya ‘‘aññepi yathārahaṃ paccayā hontiyeva, issarādikampi tesaṃ sahakārīkāraṇaṃ hotī’’ti. Yadettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Yadi paro vadeyya ‘‘idha buddhipubbo bhāvānaṃ racanāviseso diṭṭho, yathā taṃ ghaṭagehādīnaṃ. Atthi ca ajjhattikabāhirānaṃ sarīrapadumādīnaṃ racanāviseso, tasmā tenāpi buddhipubbena bhavitabbaṃ. Yassa ca so buddhipubbo, so issarādiko, tasmā tena nāmarūpasaññitassa lokassa kāraṇena bhavitabba’’nti. Tayidaṃ asiddhaṃ, racitā sarīrapadumādayoti tattheva uppannattā. Uppannassa hi sannivesavasena tathā tathā paṭṭhapanaṃ ‘‘racanā’’ti vuccati. Anekantiko cāyaṃ abuddhipubbassāpi diṭṭhattā. Diṭṭho hi nhāruādīnaṃ aggisaṃyogena racanāviseso, tathā visussantānaṃ pubbacammādīnaṃ. Yadi panāyamissarādiko gavassajagadrabhādīnaṃ karīsāvatte paṭimahutaṃ raceyya, ummatto viya vikkhitto siyā. Kiñcāyaṃ lokaṃ sajjento attatthaṃ vā sajjeyya lokatthaṃ vā.
在这里,若先前的覆恼已尽其所应尽,世间便有应成就的意义;那么,为何世间还会产生不利与痛苦的地狱等恶,以及老死等苦呢?如果舍弃这两者不论,而说是以游戏为目的而造作。所谓游戏,其实是以乐为目的。对于那些不了解离开游戏仍有乐的人,从游戏中寻求乐,乐之有无主宰便成为问题。再者,如果不依靠任何因缘却恒常出现游戏,则此游戏或无因无主,或有因有主。若有因,这因或从他处生,或从自身生。若从他生,此乐果便如同从老师那里领受一般;若从自身生,则是前世的恶业,在世间如牛群般拥挤、杂乱、难以遏制、荒芜无用中所生。应令其断灭,如实陈述。因此,此名色并非由因缘所生,也不是有主或异主等不平等因缘所生,这便是因缘的所依。
Tattha ca yadi purimo makkho katakicco na siyā lokena sādhetabbassa atthibhāvato. Atha dutiyo, kasmā lokassa ahitadukkhāvahaṃ pāpaṃ nirayādiṃ, jarāmaraṇādiñca sajati? Atha tadubhayaṃ anāmasitvā kīḷatthaṃ sajati. Kīḷā ca nāma ratiatthā hoti. Vinā kīḷāya ratiṃ ajānantānaṃ ratiatthañca kīḷamārabhanto ratiyaṃ issaro anissaro siyā. Atha payojananirapekkho, sabbakālaṃ sajeyya, tassa cāyaṃ sajanasamatthatā ahetukā vā siyā sahetukā vā. Ahetukā ce, sabbesaṃ siyā sahetukā vā. Ahetukā ce, sabbesampi siyā. Atha sahetukā, so cassa hetu parato vā sambhūto siyā attato vā. Tattha parato ce sambhūto, yadassa so laddho, tassāyaṃ veyyāvaccakarasadiso siyā. Atha attato taduppattito pubbe ayaṃ kīdiso loko cāti sabbamidaṃ ālunavisiṇaṃ ākulabyākulaṃ goyūthena gatamaggasadisapheṇapiṇḍasamaṃ avimaddakkhamaṃ asāraṃ. Tiṭṭhatu pasaṅgo, yathādhikatameva vaṇṇayissāma. Tasmāti yasmā idaṃ nāmarūpaṃ na ahetukaṃ, nāpi issarādivisamahetukaṃ, tasmā. Teti hetupaccayā.
679由于色法粗显、明显,把握色法的缘是容易的,因此他先以“对于这个色身……”等方法,开始说明把握色缘的方式。在这里,正如对名色的缘的把握,是为了遮破无因论与不平等因论,同样,也应因为能带来厌离与无欲,而舍离对名色的贪着。他以譬喻说明:即使是在污秽之处生起的莲花,也被认为清净,同样,净相亦为净者所认同,以此显明身相之义。这便是其中的义理。于是世尊说道:
679. Oḷārikattā, supākaṭattā ca rūpassa paccayapariggaho sukaroti ‘‘imassa tāva rūpakāyassā’’tiādinā paṭhamaṃ tassa paccayapariggahavidhiṃ ārabhati. Tattha yathā nāmarūpassa paccayapariggaho ahetuvisamahetuvādanivattiyā hoti, evaṃ nibbidāvirāgāvahabhāvena tattha abhiratinivattiyāpi icchitabboti taṃ gabbhaseyyakavasena dassento nibbattaṭṭhānassa sucibhāvapaṭisedhanamukhena asucibhāvaṃ vibhāvetuṃ ‘‘ayaṃ kāyo’’tiādimāha. Tattha uppalādīni asuciṭṭhāne nibbattānipi sayaṃ sucisammatānevāti taṃdassanatthaṃ abbhantaraggahaṇaṃ. Tenāha bhagavā –
如同在垃圾堆,弃于大路上,
于彼处当生莲花,清净芬芳,赏心悦意。(《法句经》58偈)
‘‘Yathā saṅkāradhānasmiṃ, ujjhitasmiṃ mahāpathe; Padumaṃ tattha jāyetha, sucigandhaṃ manorama’’nti. (dha. pa. 58);
“生”,指母腹所生者,转生诸形之常见说,非仅指初生。如此言表明饮食之依赖因缘,言及腹腔背后器官等,常恶臭垃圾缠绕不净状况已获得调伏。依此情境,若有人问背后器官为何是形色之“生”,该问难成立。所谓“生”如种子般启发智慧,表明无明等烦恼所致于此形体所谓“特别缘起”;“依赖”,如种子对土壤水等常规因缘,说明饮食之普遍因缘。
‘‘Nibbattatī’’ti idaṃ mātukucchiyaṃ paṭisandhipavattīsu rūpakāyassa nibbattanasāmaññato gahetvā vuttaṃ, na paṭhamābhinibbattimattaṃ. Evañca katvā āhārassa upatthambhakapaccayatāvacanaṃ, udarapaṭalassa pacchato karaṇādivacanaṃ, duggandhajegucchapaṭikkūlatāvacanañca samatthitaṃ hoti. Evamavaṭṭhite yadekaccehi piṭṭhito, purato ca karaṇaṃ kiṃ siyā paṭisandhikāletiādi vuttaṃ, taṃ apāhataṃ hoti. ‘‘Nibbattakattā’’ti iminā bījaṃ viya aṅkurassa avijjādayo rūpakāyassa asādhāraṇakāraṇatāya hetūti dasseti. ‘‘Upatthambhakattā’’ti iminā pana aṅkurassa pathavīsalilapārisiādayo viya āhāro sādhāraṇakāraṇatāya paccayoti dasseti.
五法为因缘,意指无明等五法,如其所应为因与缘。由于对诸有中存在的过患加以覆藏和渴求,此坚固执取成为诸行有的因;有爱由于能生与助伴的作用,以与彼俱生、为近因故,成为行作,且作为依止,所以说“如母是儿的依止”。如同父亲所生之精为子的出生因,父是能生者,同样,业是有情的能生者,故说为能生。如同乳母以抚育的方式扶持已生之子,同样,食物是已生之身的扶持者,故说为扶持者。
Pañca dhammā hetupaccayāti avijjādayo pañca dhammā yathārahaṃ hetu ca paccayo cāti attho. Bhavesu vijjamānadosapaṭicchādanapatthanā daḷhaggāhabhāvena saṅkhārabhavānaṃ hetubhūtā janakasahāyatāya bhavanikanti taṃsahajātaāsannakāraṇattā abhisaṅkhārikā, apassayabhūtā cāti ‘‘mātā viya dārakassa upanissayā’’ti vuttā. Yathā pitu janitasukke puttassa uppattīti pitā janako, evaṃ kammaṃ sattassa uppādakattā janakaṃ vuttaṃ. Yathā dhāti jātassa dārakassa posanavasena sandhārikā, evaṃ āhāro uppannassa kāyassāti sandhārako vutto.
此处,无明等虽然也是名身的缘,但为以另一种方式清晰显示把握缘的方法,故说“依于眼”等。其中,“眼”一词中的“ca”字表合集义,以此将转向等所有内在的缘生法都收摄于眼识。“于色”中的“ca”字,则如通常以色为眼识的所缘缘那样,也收摄其他外在的缘生法。“依”是指凭借已成之缘。由此显示:眼以依止、前生、根、不相应、有、不离去的方式为缘;色以所缘、前生、有、不离去的方式为缘;其余被收摄的法则以无间等、俱生等的方式为缘。至于文句差异的原因,前文已说。由“初”字,当知如“三者和合为触”等文句那样,将触等与俱生缘一并收摄;同样,“依于耳”等文句也作收摄,故声识等与俱生缘一并被收摄。如此,一切堪能思察的名法都与俱生缘一并被收摄。因此说“作名身之缘的把握”。
Kāmañcettha avijjādayo nāmakāyassāpi paccayo, pakārantarena pana tassa pākaṭaṃ paccayapariggahavidhiṃ dassetuṃ ‘‘cakkhuñca paṭiccā’’tiādi vuttaṃ. Tattha cakkhuñcāti ca-saddo samuccayattho. Tena cakkhuviññāṇassa āvajjanādiajjhattaṃ sabbaṃ paccayajātaṃ saṅgaṇhāti. Rūpe cāti pana ca-saddena yathā bahulaṃ bāhirarūpaṃ cakkhuviññāṇassa ārammaṇapaccayo, evaṃ aññampi bāhiraṃ paccayajātaṃ saṅgaṇhāti. Paṭiccāti paccayabhūtaṃ laddhāti attho. Tena cakkhussa nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatavasena, rūpassa ārammaṇapurejātaatthiavigatavasena, itaresañca saṅgahitānaṃ anantarādisahajātādivasena paccayabhāvaṃ dasseti. Vacanabhede pana kāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva. Ādi-saddena ca phassādīnaṃ viya sahapaccayehi sotaviññāṇādīnaṃ saṅgaho veditabbo ‘‘tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’tiādipāṭhassa (ma. ni. 1.204; 3.421, 425-426; saṃ. ni. 2.43-45; kathā. 465, 467) viya ‘‘sotañca paṭiccā’’tiādipāṭhassa saṅgahitattā. Evaṃ sammasanupagaṃ sabbaṃ nāmaṃ sahapaccayena saṅgahitaṃ hoti. Tenāha ‘‘nāmakāyassa paccayapariggahaṃ karotī’’ti.
“见现行”是指见到现在的现行。由此应知,并非仅仅触及有缘性而已,而是:现在由怎样的缘而现行,过去也由同样的无明等缘而现行,如此也触及了缘的相似性。
Pavattiṃ disvāti etarahi pavattiṃ disvā. Evanti iminā na kevalaṃ sappaccayatāmattameva paccāmaṭṭhaṃ, atha kho yādisehi paccayehi etarahi pavattati, tādisehi avijjādipaccayeheva atītepi pavattitthāti paccayasadisatāpi paccāmaṭṭhāti daṭṭhabbaṃ.
680680.“前际”指过去蕴相续的分段。“关于”即指向。他依常见相与无因生起相,对过去自己的存在与不存在生疑:“我曾存在吗?曾不存在吗?”依出身种姓、性别、生趣而疑:“我曾是什么?是刹帝利,或是婆罗门等、在家等、天等中的某一种?”依形态相貌而疑:“我曾是怎样的?是长、短、白、黑、有量、无量等中的某一种吗?”也有说依自在天所造等而疑:“我曾以怎样的方式存在?”即从出生之相生疑。依生等而疑:“我曾是什么,而后成为什么?是刹帝利而后成为婆罗门吗……是天而后成为人吗?”即对自己前后相续的转生生疑。于一切处,“时”是时间的异名。依常见相与断见相,对未来自己的存在与不存在生疑:“我将存在吗?将不存在吗?”其余此处如前所说。或者,“现在时”即现在,指从结生等开始至死为止的一切现在时。“于内疑惑”即于自己的诸蕴生疑。“我存在吗?”即疑自己的存在。“然而此不合理”——合理或不合理,于此有何可思虑的?因为愚痴凡夫犹如狂人。“我不存在吗?”即疑自己不存在。“我是什么?”本是刹帝利,却疑自己的刹帝利性。其余类推。
680.Pubbantanti atītaṃ khandhappabandhakoṭṭhāsaṃ. Ārabbhāti uddissa. Ahosiṃ nu kho, na nu kho ahosinti sassatākāraṃ, adhiccasamuppattiākārañca nissāya atīte attano vijjamānataṃ, avijjamānatañca kaṅkhati. Kiṃ nu kho ahosinti jātiliṅgūpapattiyo nissāya ‘‘khattiyo nu kho ahosiṃ, brāhmaṇādīsu gahaṭṭhādīsu devādīsu aññataro nu kho’’ti kaṅkhati. Kathaṃ nu khoti saṇṭhānākāraṃ nissāya ‘‘dīgho nu kho ahosiṃ, rassaodātakāḷapamāṇikaappamāṇikādīnampi aññataro’’ti kaṅkhati. Issaranimmānādiṃ nissāya ‘‘kena nu kho pakārena ahosi’’nti nibbattākārato kaṅkhatīti ca vadanti. Kiṃ hutvā kiṃ ahosinti jātiādiṃ nissāya ‘‘khattiyo hutvā nu kho brāhmaṇo ahosiṃ…pe… devo hutvā nu kho manusso ahosi’’nti attano aparāparuppattiṃ kaṅkhati. Sabbattheva ca addhānanti kālādhivacanaṃ. Bhavissāmi nu khoti sassatākāraṃ, ucchedākārañca nissāya anāgate attano vijjamānataṃ, avijjamānatañca kaṅkhati. Sesamettha vuttanayameva. Etarahi vā pana paccuppannaṃ addhānanti idāni vā paṭisandhimādiṃ katvā cutipariyantaṃ sabbampi vattamānakālaṃ. Ajjhattaṃ kathaṃkathī hotīti attano khandhesu vicikicchā hoti. Ahaṃ nu khosmīti attano atthibhāvaṃ kaṅkhati. Ayuttaṃ panetanti. Yuttaṃ ayuttanti kā ettha cintā. Ummattako viya hi bālaputhujjano. No nu khosmīti attano natthibhāvaṃ kaṅkhati. Kiṃ nu khosmīti khattiyova samāno attano khattiyabhāvaṃ kaṅkhati. Esa nayo sesesu. Kathaṃ nu khosminti vuttanayameva. Kevalañhettha ‘‘abbhantare jīvo nāma atthī’’ti gahetvā tassa dīghādibhāvaṃ kaṅkhanto ‘‘kathaṃ nu khosmi’’nti kaṅkhatīti veditabbo. Paccuppannaṃ pana attano sarīrasaṇṭhānaṃ ajānanto nāma natthi. Kuto āgato, so kuhiṃ gāmī bhavissatīti attabhāvassa āgatigatiṭṭhānaṃ kaṅkhati. Sā sabbāpi pahīyatīti sā yathāvuttā soḷasavidhāpi vicikicchā vikkhambhanavasena pahīyati.
681应如是关联:由善等类别,成为一切种类名之共缘;由此(眼、色等)转起的如理作意等,由善等类别,成为一切种类名之不共缘。“由善等类别”即由善、不善、异熟、唯作等类别。对于它(名),也由喜俱等种种差别之一,作为一切种类。凡确定为六门者,亦为六门之把握所摄,正如第六所缘为六所缘之把握所摄,故说“一切种类”。“由此”即由眼、色等。“如理作意等”即如理作意、不如理作意等,以及业、有分等。虽然此处依六门、如理作意等,说为唯名之共缘与不共缘,然彼依不分别而说。若依差别,则业是异熟名与业生色之共缘;心是心所名与心生色之共缘;对于如前所说之名与色,依其他名色之观待,为不共缘。同样,等分食与等分时节是其等所生色之共缘,依其他观待,为不共缘。如此,色之共缘与不共缘亦应如理抉择。所谓“缘之把握”,是未证得阿拉汉者所应作者,因此,为观待彼,说“如理作意、听闻正法等唯是善之缘”。以“等”字,应知含摄善士亲近,或四种圆满轮。由“相反者是不善之缘”之说,正如如理作意等之相反者唯是不善之缘,同样,如理作意等唯是善之缘。
681. Kusalādibhedato sabbappakārassāpi nāmassa sādhāraṇo paccayoti, tato pavattito manasikārādiko kusalādibhedato sabbappakārassāpi nāmassa asādhāraṇo paccayoti ca yojetabbaṃ. Kusalādibhedatoti kusalākusalavipākakiriyabhedato. Tassāpi somanassasahagatādiaññatarabhedavasena sabbappakārassāpi. Yaṃ ekantato chadvārikaṃ, tampi chadvāraggahaṇeneva gahitaṃ yathā chaṭṭhārammaṇaṃ chaḷārammaṇaggahaṇenātipi vuttaṃ ‘‘sabbappakārassāpī’’ti. Tatoti cakkhurūpādito. Manasikārādikoti yonisomanasikāraayonisomanasikārādiko , kammabhavaṅgādiko ca. Kāmañcettha dvāracchakkayonisomanasikārādivasena nāmasseva sādhāraṇo, asādhāraṇo ca paccayo vutto, taṃ pana avisesavasena vuttaṃ. Visesato pana kammaṃ vipākanāmassa, kammasamuṭṭhānarūpānañca cittaṃ cetasikanāmassa, cittasamuṭṭhānarūpānañca sādhāraṇo paccayo, yathāvuttasseva ca nāmassa, rūpassa ca tadaññanāmarūpāpekkhāya asādhāraṇo paccayo. Tathā sabhāgo, utusabhāgo ca āhāro taṃsamuṭṭhānarūpānaṃ sādhāraṇo paccayo, tadaññāpekkhāya asādhāraṇoti rūpassāpi sādhāraṇo, asādhāraṇo ca paccayo yathārahaṃ niddhāretabbo. Paccayapariggaho nāma anadhigatārahattena kātabboti tadapekkhāya ‘‘yonisomanasikārasaddhammassavanādiko kusalassevā’’ti vuttaṃ. Ādi-saddena sappurisūpanissayassa, catunnampi vā sampatticakkānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Viparīto akusalassāti vacanato yathā yonisomanasikārādiviparīto akusalasseva paccayo, tathā yonisomanasikārādi kusalasseva paccayo hotīti attho. Yassa vā kusalaṃ sambhavati, akusalaṃ sambhavati, kusalākusalāni vā, tassāti atthasiddhametaṃ. Kammādikoti ādi-saddena avijjādayo viya gatikālādayopi saṅgahitāti daṭṭhabbā. Bhavaṅgādikoti bhavaṅgasantīraṇaparittakiriyārahattādiko. Tattha bhavaṅgaṃ pañcadvāramanodvārāvajjanakiriyānaṃ, santīraṇaṃ voṭṭhabbanassa, parittakiriyā yathārahaṃ parittamahaggatakiriyānaṃ, arahattaṃ āvajjanavajjānaṃ sabbakiriyānaṃ paccayoti veditabbaṃ.
'业'即指思,且是善与不善思。此已说:'善、不善思,以业缘为异熟蕴与业生色的缘'。并非如心那样与相应法一起。因为在此处,心与相应法一起被意许,如说'因,以因缘为因相应法及他们所生色的缘'等语。'在此处'即于他们业等能生色的缘中。'果唯从过去的业生起,非从现在',故说'业唯是过去,为业生色的缘'。若果从现在的业生起,则在造业刹那即应有果生起,但此非所见、非所欲。因为世间从未见正在造作的业即给与果,亦无如是之教证。难道'果从已灭之因生起'或'死鸡下雨'等,不也非所见吗?诚然,在色法的相续断时,此非所见;但此(业果关系)是无色的,且相续存在,故譬喻不相应。因为果唯从过去的业,由业已作、已积集而生起。此已说:'由欲界善业已作、已积集,异熟眼识生起'等。由于心在生时即获得无间等缘而有力,故说'心于心生色,正在生起时'。'成为色的缘'是连接。然而,由于色在住时有力,获得后生等缘,故说'时节、食……成为',即外在时节与食获得缘后,于自住时生起时节生色与食生色,这是其义。
Kammanti cetanāva adhippetā, sā ca kho kusalākusalā. Vuttañhetaṃ ‘‘kusalākusalacetanā vipākānaṃ khandhānaṃ, kaṭattā ca rūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.427). Na cittaṃ viya sasampayuttā. Cittañhettha sasampayuttaṃ adhippetaṃ ‘‘hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ, taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’tiādivacanato (paṭṭhā. 1.1.1). Tatthāti tesu kammādīsu rūpajanakapaccayesu. Atītato eva kammato phalaṃ uppajjati, na vattamānatoti vuttaṃ ‘‘kammaṃ atītameva kammasamuṭṭhānassa rūpassa paccayo’’ti. Yadi hi paccuppannato kammato phalaṃ uppajjeyya, āyūhanakkhaṇe eva phalena uppajjitabbaṃ bhaveyya, na ca taṃ diṭṭhamicchitaṃ vā. Na hi loke kudācanaṃ kariyamānameva kammaṃ phalaṃ dentaṃ diṭṭhaṃ, tathārūpo vā āgamo atthīti. Nanu ca idamapi na diṭṭhaṃ, yaṃ vinaṭṭhato hetuto phalaṃ uppajjamānaṃ, mato vā kukkuṭo vassantoti? Saccamadiṭṭhaṃ rūpadhammānaṃ pabandhavicchede, idaṃ pana arūpaṃ pabandhopi atthīti upamā na saṃsandati. Kammato hi atītato eva kammassa katattā, upacitattā ca phalaṃ uppajjati. Vuttañhetaṃ ‘‘kāmāvacarassa kusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ cakkhuviññāṇaṃ uppannaṃ hotī’’tiādi (dha. sa. 431). Yasmā anantarādipaccayalābhato uppādakkhaṇe eva cittassa balavatā, tasmā taṃ uppajjamānameva rūpaṃ janetīti āha ‘‘cittaṃ cittasamuṭṭhānassa uppajjamāna’’nti. Rūpassa paccayo hotīti sambandho. Yasmā pana rūpassa ṭhitikkhaṇe balavatā pacchājātādipaccayalābhato, tasmā vuttaṃ ‘‘utuāhārā…pe… hontī’’ti, bāhiraṃ utuṃ, āhārañca paccayaṃ labhitvā attano ṭhitikkhaṇe utuāhārā rūpaṃ janentīti attho.
'如是'即依'共与不共'等所说方式。
Evanti ‘‘sādhāraṇāsādhāraṇavasenā’’tiādinā vuttappakārena.
682“诸行”即诸有为行。“坏”即死。“所谓老死,当有生时”等,是依显示果的次第、以显示因的顺序,为使名色的缘易于把握而说。其中,“有有”即指业有存在时。
682.Saṅkhārānanti saṅkhatasaṅkhārānaṃ. Bhaṅganti maraṇaṃ. Jarāmaraṇaṃ nāma jātiyā satītiādi phaladassanānupubbiyā hetudassanakkamena nāmarūpassa paccayapariggaho sukaroti katvā dassito. Tattha bhave satīti kammabhave sati.
683“依前已广说的顺缘起”:即从末端起始,以逆观方式导向起始,依前已广说的顺缘起。因为,在以“无生则无老死”等逆观方式显示的缘相中,由“此无则彼无,此是彼之缘”所表示的离与合,名色的缘便易于把握。
683.Pubbe vitthāretvā dassitaanulomapaṭiccasamuppādavasenāti pariyosānato paṭṭhāya paṭilomanayena ādipāpanavasena vitthāretvā dassitaanulomapaṭiccasamuppādavasena. ‘‘Asati jātiyā natthi jarāmaraṇa’’ntiādinā (saṃ. ni. 2.4) hi paṭilomavasena dassite paccayākāre ‘‘yassa abhāvā yassa abhāvo, so tassa paccayo’’ti byatirekato, anvayato ca nāmarūpassa paccayapariggaho sukaroti.
684“于前生业有中的无明”等,义如前说。因业为助伴,故将烦恼轮摄入业轮中,而说“依业轮与异熟轮”。
684.Purimakammabhavasmiṃ mohotiādi vuttatthameva. Kammasahāyattā kilesavaṭṭaṃ kammavaṭṭe pakkhitvā vuttaṃ ‘‘kammavaṭṭavipākavaṭṭavasenā’’ti.
685所谓“现法”,指现前可见、当下的自体存在;其果报当于此生了知的业,即“现法受业”。在现有之后紧接着即应了知果报的业,称为“次生受业”。所谓“后后之转”,指于现法、未来之外,在其他自体的转起与轮转中。所谓“已作业”,即业已造作,但异熟并未发生,仅可说为“曾有、或将有”之业。若未被对立面制伏,且因特定缘而获得殊胜性,第一速行思便具有强力,依同类的前行造作之力而殊胜地生起,能于此同一自体存在中给予果报,是名现法受业。该第一速行思,依上述方式,于强力速行相续中,于具殊胜功德的利益或损害之运作中,因未获习行,果报微少;它不似其余二者需观待生起相续的止息、需观待机会的获得,唯于此处,如一朵花,仅给予果报之生起。同样,“不能给予”者:业的果报之给予,实须赖依着、加行等其余缘的和合方能发生;由于缺乏他们条件,故不能于此同一自体存在中给予果报。所谓“成办义利”,即成办布施等、杀生等之意义。那么,那是哪一个呢?答曰:“第七速行思”。因为此决
685. Diṭṭhadhammo vuccati paccakkhabhūto paccuppanno attabhāvo, tattha veditabbaphalaṃ kammaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ. Paccuppannabhavato anantaraṃ veditabbaphalaṃ kammaṃ upapajjavedanīyaṃ. Aparāpariyāyeti diṭṭhadhammānantarānāgatato aññasmiṃ attabhāvapariyāye attabhāvaparivatte. Ahosikammanti ahosi eva kammaṃ, na tassa vipāko ahosi, ‘‘atthi, bhavissati vā’’ti evaṃ vattabbakammaṃ. Paṭipakkhehi anabhibhūtatāya, paccayavisesena paṭiladdhavisesatāya ca balavabhāvaṃ pattā tādisassa pubbābhisaṅkhārassa vasena sātisayā hutvā pavattā paṭhamajavanacetanā tasmiṃyeva attabhāve phaladāyinī diṭṭhadhammavedanīyā nāma. Sā hi vuttākārena balavati javanasantāne guṇavisesayuttesu upakārāpakāravasappavattiyā, āsevanālābhena appavipākatāya ca paṭhamajavanacetanā itaradvayaṃ viya pavattasantānuparamāpekkhaṃ, okāsalābhāpekkhañca kammaṃ na hotīti idheva pupphamattaṃ viya pavattivipākamattaṃ phalaṃ deti. Tathā asakkontanti kammassa vipākadānaṃ nāma upadhipayogādipaccayantarasamavāyeneva hotīti tadabhāvato tasmiṃyeva attabhāve vipākaṃ dātuṃ asakkontaṃ. Atthasādhikāti dānādipāṇātipātādiatthassa nipphādikā. Kā pana sāti āha ‘‘sattamajavanacetanā’’ti. Sā hi sanniṭṭhāpakacetanā vuttanayena paṭiladdhavisesā, purimajavanacetanāhi laddhāsevanā ca samānā anantarattabhāve vipākadāyinī upapajjavedanīyakammaṃ nāma. ‘‘Sati saṃsārappavattiyā’’ti iminā asati saṃsārappavattiyaṃ ahosikammapakkhe tiṭṭhati vipaccanokāsassa abhāvatoti dīpeti.
686所谓“重业”,指不善而有大过失之业,或善而有大威德之业。所谓“多作之业”,指再三、频繁造作与习行之业。所谓“临死时所忆念”,因显著明了,于死时将临之际被忆念。如已说:“临近时所作,自不必说。”“屡屡获得习行”:此说为区别于“多作之业”。同样,现法受业被排除,因其不参与牵引结生。重业等四种业,即依结生之因而说。
686.Yaṃ garukanti yaṃ akusalaṃ mahāsāvajjaṃ, kusalaṃ mahānubhāvaṃ kammaṃ. Yaṃ bahulanti yaṃ bahulaṃ abhiṇhaso kataṃ samāsevitaṃ. Maraṇakāle anussaritanti paribyattabhāvena maraṇassa āsannakāle anussaritaṃ. Āsannakāle kate vattabbameva natthīti hi vuttaṃ. ‘‘Punappunaṃ laddhāsevana’’nti iminā ‘‘yaṃ bahula’’nti vuttakammato viseseti. Tathā diṭṭhadhammavedanīyaṃ nivatteti paṭisandhiākaḍḍhanānujānanato. Paṭisandhijanakavasena hi garukādikammacatukkaṃ vuttaṃ.
其中,重业最先成熟,是故称之为“重”。若没有重业,则多作之业成熟;若无多作之业,则临死业成熟;若无临死业,则“或因已作”所说的过去生所造之业成熟。在多作、临死、宿作业之间,亦应知其强弱差别:恶业与恶业之间,善业与善业之间,善业与恶业之间,乃至多作与宿作之间,皆有大有小。因屡屡忆念而生起追悔等,因对立面不圆满,因已始熟之业或剩余之业于后后转中尚未耗尽,因相续有殊胜转变,以如是种种原因而获得力量者,最先成熟。《大那罗陀迦叶本生》中的毗提诃王将军阿拉陀、奴隶比迦、王女露佳,是为此处例证。如世尊所说:
Tattha garukaṃ sabbapaṭhamaṃ vipaccati. Tathā hi taṃ garukanti vuttaṃ. Garuke asati bahulīkataṃ, tasmiṃ asati āsannaṃ, tasmimpi asati ‘‘kaṭattā vā panā’’ti vuttaṃ purimajātīsu katakammaṃ vipaccati. Bahulāsannapubbakatesu ca balābalaṃ vā jānitabbaṃ, pāpato pāpantaraṃ, kalyāṇañca, kalyāṇato ca kalyāṇantaraṃ, pāpañca, bahulīkatato ca mahato ca pubbakatādi, appañca. Bahulānussaraṇena vippaṭisārādijananato paṭipakkhassa aparipuṇṇatāya āraddhavipākassa kammassa, kammasesassa vā aparāpariyāye vedanīyassa aparikkhīṇatāya santatiyā pariṇāmavisesatoti tehi tehi kāraṇehi āhitabalaṃ paṭhamaṃ vipaccati. Mahānāradakassapajātake videharañño senāpati alāto, bījako dāso, rājakaññā rucā ca ettha nidassanaṃ. Tathā hi vuttaṃ bhagavatā –
阿难,在此,若有补特伽罗在此处杀生……乃至……邪见,于身坏命终后,生于无幸处、恶趣、险难、地狱。或他先前造作了能感苦受的恶业,或后来造作了能感苦受的恶业,或于临命终时,他具足并执取圆满的邪见,由此,他身坏命终后,生于无幸处、恶趣、险难、地狱。然而,他在此处杀生……乃至……邪见,其果报,或于现法受,或于次生受,或于后后的转起中受。
‘‘Tatrānanda , yvāyaṃ puggalo idha pāṇātipātī…pe… micchādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjati. Pubbe vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, pacchā vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ , maraṇakāle vāssa hoti micchādiṭṭhi samattā samādinnā, tena so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjati. Yañca kho so idha pāṇātipātī hoti…pe… micchādiṭṭhi hoti, tassa diṭṭhe vā dhamme vipākaṃ paṭisaṃvedeti upapajja vā apare vā pariyāye.
阿难,在此,若有补特伽罗在此处杀生……乃至……邪见,于身坏命终后,生于善趣、天界。或他先前造作了能感乐受的善业,或后来造作了能感乐受的善业,或于临命终时,他具足并执取圆满的正见,由此,他身坏命终后,生于善趣、天界。然而,他在此处杀生……乃至……邪见,其果报,或于现法受,或于次生受,或于后后的转起中受。
‘‘Tatrānanda, yvāyaṃ puggalo idha pāṇātipātī…pe… micchādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjati. Pubbe vāssa taṃ kataṃ hoti kalyāṇakammaṃ sukhavedanīyaṃ, pacchā vāssa taṃ kataṃ hoti kalyāṇakammaṃ sukhavedanīyaṃ, maraṇakāle vāssa hoti sammādiṭṭhi samattā samādinnā, tena so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjati. Yañca kho so idha pāṇātipātī hoti…pe… micchādiṭṭhi hoti, tassa diṭṭhe vā dhamme vipākaṃ paṭisaṃvedeti upapajja vā apare vā pariyāye.
阿难,在此,若有补特伽罗在此处远离杀生……乃至……正见,于身坏命终后,生于善趣、天界。或他先前造作了能感乐受的善业,或后来造作了能感乐受的善业,或于临命终时,他具足并执取圆满的正见,由此,他身坏命终后,生于善趣、天界。然而,他在此处远离杀生……乃至……正见,其果报,或于现法受,或于次生受,或于后后的转起中受。
‘‘Tatrānanda, yvāyaṃ puggalo idha pāṇātipātā paṭivirato…pe… sammādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjati. Pubbe vāssa taṃ kataṃ hoti kalyāṇakammaṃ sukhavedanīyaṃ, pacchā vāssa taṃ kataṃ hoti kalyāṇakammaṃ sukhavedanīyaṃ, maraṇakāle vāssa hoti sammādiṭṭhi samattā samādinnā, tena so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjati. Yañca kho so idha pāṇātipātā paṭivirato…pe… sammādiṭṭhi hoti, tassa diṭṭhe vā dhamme vipākaṃ paṭisaṃvedeti upapajja vā apare vā pariyāye.
阿难,世间有这样一种补特伽罗:他于此世远离杀生……乃至……具足正见,身坏命终后,却生于……地狱。这是因为,他先前曾造作招感苦受的恶业,或其后造作了招感苦受的恶业,又或者临命终时,怀有并执取了圆满的邪见;以此因缘,他身坏命终后,生于无幸处……乃至……地狱。然而,他于此世远离杀生……乃至……正见,其善业果报,或在现世感受,或在来生感受,或在辗转的后续生中感受。
‘‘Tatrānanda, yvāyaṃ puggalo idha pāṇātipātā paṭivirato…pe… sammādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ…pe… nirayaṃ upapajjati. Pubbe vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, pacchā vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, maraṇakāle vāssa hoti micchādiṭṭhi samattā samādinnā, tena so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ …pe… nirayaṃ upapajjati. Yañca kho so idha pāṇātipātā paṭivirato hoti…pe… sammādiṭṭhi hoti, tassa diṭṭhe vā dhamme vipākaṃ paṭisaṃvedeti upapajja vā apare vā pariyāye’’ti (ma. ni. 3.303).
何须多言?如来那广大的业分别智,其所证达的境界正是这个——即种种业以种种因缘而展现的前后果报成熟之力。
Kiṃ bahunā yaṃ taṃ tathāgatassa mahākammavibhaṅgañāṇaṃ, tassevāyaṃ visayo, yadidaṃ tassa tassa kammassa tena tena kāraṇena pubbāparavipākatā sāmatthiyaṃ.
687687. 以结生、转起等方式,能令果报相续生起者,名为能生业。故说:“它在结生时及转起中,产生色、无色的果报蕴。” 能作为乐苦相续,或名色相续长久转起之因者,为支持业。故说:“它支持乐苦,令其长久流转。” 当乐苦相续正在转起时,能逐渐削弱它,名为逼恼业。故说:“它逼恼、折磨乐苦,不令其长久流转。” “杀灭”即是断除。业的断除即是阻碍其果报,故说:“阻碍其果报。” 而那也是为自己果报的生起提供机会,故说:“为自己的果报提供机会。” 已得机会成熟的业,即名为已成熟,因此说:“如是,当业被提供了机会,其果报即称为已生起。” 逼恼业是断除其他业的果报,并非自己给出果报。而毁坏业则是断除羸弱的业后,生起自己的果报,这是二者的差别。逼恼业是以多病等缘的现前而逼恼果报;毁坏业同样是以断除果报本身的方式。毁坏业在毁坏他业、为自己的果报提供机会而成熟时,便成为能生业。所谓能生等性质,是相对于果报而言的,并非相对于业,因此,毁坏似乎只应针对果报本身,这值得审察。
687. Paṭisandhidānādivasena vipākasantānassa nibbattakaṃ janakaṃ. Tenāha ‘‘taṃ paṭisandhiyampi pavattepi rūpārūpavipākakkhandhe janetī’’ti. Sukhadukkhasantānassa, nāmarūpappabandhassa vā ciratarappavattihetubhūtaṃ upatthambhakaṃ. Tenāha ‘‘sukhadukkhaṃ upatthambheti, addhānaṃ pavattetī’’ti. Upapīḷakaṃ sukhadukkhappabandhe pavattamāne saṇikaṃ saṇikaṃ taṃ hāpeti. Tenāha ‘‘sukhadukkhaṃ pīḷeti bādhati, addhānaṃ pavattituṃ na detī’’ti. Ghātetvāti upacchinditvā. Kammassa upacchindanaṃ nāma tassa vipākapaṭibāhanamevāti āha ‘‘tassa vipākaṃ paṭibāhitvā’’ti. Tañca attano vipākuppattiyā okāsakaraṇanti vuttaṃ ‘‘attano vipākassa okāsaṃ karotī’’ti. Vipaccanāya katokāsaṃ kammaṃ vipakkameva nāma hotīti āha ‘‘evaṃ pana kammena kate okāse taṃ vipākaṃ uppannaṃ nāma vuccatī’’ti. Upapīḷakaṃ aññassa vipākaṃ upacchindati, na sayaṃ attano vipākaṃ deti. Upaghātakaṃ pana dubbalaṃ kammaṃ upacchinditvā attano vipākaṃ uppādetīti ayametesaṃ viseso. Bavhābādhatādipaccayūpanipātena vipākassa vibādhakaṃ upapīḷakaṃ, tathā vipākasseva upacchedakaṃ upaghātakaṃ. Kammaṃ upaghātetvā attano vipākassa okāsakaraṇena vipaccane sati janakameva siyā, janakādibhāvo nāma vipākaṃ pati icchitabbo, na kammaṃ patīti vipākasseva upaghātakatā yuttā viya dissati, vīmaṃsitabbaṃ.
“业差别”指业的种类,即业的强弱差别。“果差别”指果的种类,即其低劣、殊胜等差别。另一种解释:若造某业,在结生时及转起中,能生起果报的异熟色等,这样的业称为能生业。若造某业,由他业所生的可爱或不可爱果,由于阻碍、断除之缘不现前,而增盛之缘现前,得以依能生业之力充分滋养、长久相续,这样的业称为支持业。由能生业所生的善果或不善果,因疾病、界平衡等敌对缘而受逼恼,这样的业称为逼恼业。若某业本应依能生业之力而长久相续的果报,因断除之缘现前而被毁坏、中断,这样的业称为毁坏业。其中,有人将第二种(支持业)视为善性,能令某类人生无病、长寿;将后两种(逼恼、毁坏业)视为不善性,能令人多病、短寿。然而,如同提婆达多等、龙等,以及依此业而无间活命的饿鬼等,在地狱等处,不善果报的支持、逼恼、毁坏业并非不存在,因此这四种业皆可是善或不善,并无矛盾。由于这是唯佛独有的不共智境界,故说业差别等‘不与声闻弟子共’。声闻弟子只能从某一分面了知,不能无余了知,因为并非其境界。若完全不了知,则对缘的把握便不圆满。
Kammantaranti kammaviseso kammānaṃ balābalabhedo. Vipākantaranti vipākaviseso, tassa hīnapaṇītatādibhedo. Aparo nayo – yasmiṃ kamme kate paṭisandhiyaṃ, pavatte ca vipākakaṭattārūpānaṃ uppatti hoti, taṃ janakaṃ. Yasmiṃ pana kate aññena janitassa iṭṭhassa vā aniṭṭhassa vā phalassa vibādhakavicchedakapaccayānuppattiyā, upabrūhanapaccayuppattiyā ca janakānubhāvānurūpaṃ pariposaciratarappabandhā honti, taṃ upatthambhakaṃ. Janakena nibbattitaṃ kusalaphalaṃ vā akusalaphalaṃ vā yena paccanīkabhūtena rogadhātusamatādinimittatāya bādhīyati, taṃ upapīḷakaṃ. Yena pana kammunā janakasāmatthiyavasena ciratarappabandhārahampi samānaṃ phalaṃ vicchedakapaccayuppattiyā upahaññati vicchijjati, taṃ upaghātakaṃ. Tattha keci dutiyassa kusalabhāvaṃ itthannāmagatassa appābādhadīghāyukatāsaṃvattanavasena, pacchimānaṃ dvinnaṃ akusalabhāvaṃ bavhābādhaappāyukatāsaṃvattanavasena vaṇṇenti. Devadattādīnaṃ, pana nāgādīnaṃ, ito anupadinnena yāpanakapetānañca narakādīsu akusalavipākupatthambhanupapīḷanupaghātakāni na na santīti catunnampi akusalākusalabhāvo na virujjhati. Buddhāveṇikatāya asādhāraṇasseva ñāṇassa gocarabhāvato kammantarādi ‘‘asādhāraṇaṃ sāvakehī’’ti vuttaṃ. Ekadesato jānitabbaṃ anavasesato jānituṃ na sakkā avisayattā. Sabbena sabbaṃ ajānane paccayapariggaho na paripūratīti.
688如上所说的业,正是以现起的果报相续为相,因此从业的一部分来说,‘将十二种业摄入业轮’。烦恼也因为协助业,而被归入业轮一方,故说‘以业轮、果报轮’。为了显示名色在现在世是如何从缘而转起的,在其他二世也是如此类推过去、未来,故说‘此’等。其中,‘未来也以业轮、果报轮’中的‘也’字,也应适用于‘现在、过去’,因为三时中都是为了显示唯是造作与不造作、唯是果报,以此遮止诘难。如此,‘业即是’等,是作为前述义理的结语而说。以辗转轮转之义,称为‘轮’;如此转起,称为‘转’。以因果性相连,故名‘相续’、‘连续’。以造作之义,或因缘所造,故名‘造作’。
688. Yathāvuttaṃ kammaṃ vattamānavipākappabandhanimittameva adhippetanti kammekadesatāya ‘‘dvādasavidhaṃ kammaṃ kammavaṭṭe pakkhipitvā’’ti vuttaṃ. Kilesavaṭṭampi kammasahāyatāya kammavaṭṭapakkhikameva katvā āha ‘‘kammavaṭṭavipākavaṭṭavasenā’’ti. Yādisato paccayato paccuppanne addhāne nāmarūpassa pavatti, tādisato eva itarasmimpi addhadvayeti yathā atītānāgate nayaṃ neti, taṃ dassento ‘‘ida’’ntiādimāha. Tattha anāgatepi kammavaṭṭavipākavaṭṭavasenevāti ettha vuttaṃ eva-saddaṃ ‘‘etarahi atītepī’’ti etthāpi ānetvā vattabbaṃ addhattayepi kiriyākiriyaphalamattatādassanaparattā codanāya. Iti kammañcevātiādi vuttassevatthassa nigamanavasena vuttaṃ. Aparāparaṃ vaṭṭanaṭṭhena vaṭṭaṃ. Tathā pavattanaṃ pavattaṃ. Hetuphalabhāvena sambandhatīti santati, pabandho. Karaṇaṭṭhena, paccayehi karīyatīti vā kiriyā.
“业”:即从业。“由此而生起”故为“生起”;业为其生起之处,故说“业生起”,即指果报。
Kammāti kammato. Sambhavati etasmāti sambhavo, kammaṃ sambhavo etassāti kammasambhavo, vipāko.
在因缘和合中,当以布施等所成就的现行造作生起时,仅在因上假立“作者”之名,故说:“他不见有离因之外的作者。” 因为能造作,故名为作者。他不见有受果报者,这是意义上的衔接。诚然,愚者虽说“作者、受者”,但就实际含义而言,他们只是在说假名罢了;然而,他们是由颠倒执取而说,故不足为量。因此说:“智者仅依世间共许的假名而说。”
Kāraṇasāmaggiyaṃ dānādīhi sādhitakiriyāya vattamānāya kāraṇamatte kattuvohāroti āha ‘‘neva kāraṇato uddhaṃ kārakaṃ passatī’’ti. Karotīti hi kārakaṃ. Vipākapaṭisaṃvedakaṃ na passatīti sambandho . Kāmaṃ bālāpi ‘‘kārako paṭisaṃvedako’’ti vadantā atthato paññattimattameva vadanti, te pana viparītābhinivesavasenāpi vadantīti taṃ appamāṇanti āha ‘‘samaññāmattena paṇḍitā voharantī’’ti.
689如此,此见即是正见,是正确之见、无颠倒之见。或者,如同种子与树木等的譬喻:譬如从种子生树,又从树生种子,由于种子与树木的相续无始,故其前际不可得;同样地,由业为缘而生果报,由果报为缘而生业,由于业与果报的相续无始,故其前际不可知。句中“等”字,摄“鸡生蛋,蛋生鸡,鸡又生蛋”等此类比喻。于未来轮回中,亦如过去时一般,只要如“诸蕴的次第”等(《清净道论》2.619;《长部注》2.95 呵责解说;《相应部注》2.2.60;《增支部注》2.4.199;《法集论注》缘起谈;《分别论注》226 行句解说;《经集注》2.523;《优陀那注》39;《如是语注》14, 58;《长老偈注》1.67, 99;《无碍解道注》2.1.117;《小义释注》6;《佛种姓注》2.58)中所说的轮回存在,业与果报便不会停止转起;业与果报的止息是不可见的,它们确实在转起,这是其义。
689.Evetanti evaṃvidhaṃ etaṃ dassanaṃ, sammadassanaṃ, aviparītadassananti attho. Bījarukkhādikānaṃvāti yathā bījato rukkho, rukkhato puna bījanti anādikālikattā bījarukkhasantānassa pubbakoṭi natthi, evaṃ kammapaccayā vipāko, vipākapaccayā kammanti anādikālikattā kammavipākasantānassa pubbakoṭi na paññāyati. Ādi-saddena ‘‘kukkuṭiyā aṇḍaṃ, aṇḍato kukkuṭī, punapi kukkuṭiyā aṇḍa’’nti evamādiṃ saṅgaṇhāti. Anāgatepi saṃsāreti yathā atīte, evaṃ anāgatepi addhāne ‘‘khandhānañca paṭipāṭī’’tiādinā (visuddhi. 2.619; dī. ni. aṭṭha. 2.95 apasādanāvaṇṇanā; saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.60; a. ni. aṭṭha. 2.4.199; dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; vibha. aṭṭha. 226 saṅkhārapadaniddesa; su. ni. aṭṭha. 2.523; udā. aṭṭha. 39; itivu. aṭṭha. 14, 58; theragā. aṭṭha. 1.67, 99; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.117; cūḷani. aṭṭha. 6; bu. vaṃ. aṭṭha. 2.58) vutte saṃsāre sati kammavipākānaṃ appavattaṃ na dissati, kammavipākānaṃ appavatti na dissati, pavattati evāti attho.
“此义”即是指“业无作者”等(《清净道论》2.689)所阐述的意义。“非自主”,即不能自己做主,而是被邪执所支配的意思。“互相矛盾”,即是种种邪见彼此矛盾,或者说,是一邪见与另一邪见之间的相互矛盾与相违。
Etamatthanti ‘‘kammassa kārako natthī’’tiādinā (visuddhi. 2.689) vuttamatthaṃ. Asayaṃvasīti na sayaṃvasino, micchābhinivesaparavasāti attho. Aññamaññavirodhitāti itarītaravirodhitā, diṭṭhiyo, diṭṭhiyā vā aññamaññena virodhitā viruddhā.
因为是甚深智的所行境,故为甚深;同样,因为是微细智的所行境,故为微细。由于众生空及彼此自性空,故为空。“缘”指名色的缘,而通过通达此缘,即通达了一切。至于“业于果报中不存在”等句中应说的内容,前文已经说明。
Gambhīrañāṇagocaratāya gambhīraṃ. Tathā nipuṇaṃ. Sattasuññatāya, aññamaññasabhāvasuññatāya ca suññaṃ. Paccayanti nāmarūpassa paccayaṃ, tappaccayapaṭivedheneva ca sabbaṃ paṭividdhaṃ hotīti. Kammaṃ natthi vipākamhītiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva.
为了以比喻阐明前文所说的“缘空、果空”义,而说“譬如不在太阳中”等语。“它们”指太阳等。“那”指火。“由诸资具”指由热等诸因。
Paccayasuññaṃ phalanti yathāvuttamatthaṃ upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā na sūriye’’tiādi vuttaṃ. Tesanti sūriyādīnaṃ. Soti aggi. Sambhārehīti ātapādīhi kāraṇehi.
如果因与果彼此离异,那么如何从因生果呢?因此说“然,依于业”。为了显示不唯独业果是空、无作者,一切法类亦皆无作者,而说“此处无天神”等偈颂。“由因资具之缘”指因的集合之相,或因缘之相。
Yadi ca hetu ca phalañca aññamaññarahitaṃ, kathaṃ hetuto phalaṃ nibbattatīti āha ‘‘kammañca kho upādāyā’’ti. Na kevalaṃ kammaphalameva suññaṃ katturahitaṃ, sabbampi dhammajātaṃ kārakarahitanti dassetuṃ ‘‘na hettha devo’’ti gāthā vuttā. Hetusambhārapaccayāti hetusamūhanimittaṃ, hetupaccayanimittaṃ vā.
690“以死与结生的方式而了知”:他们说,由于已经把握了缘,因此能以业轮和果报轮的方式,即以死与结生的方式而了知。然而,依所述的方法,见到有缘的名色、从而断除了对三时疑惑的修行者,其所包含于三时的诸法,在过去、现在、未来诸有中,是以死与结生的方式而了知,并非以无间法的方式了知,因为他并未作那样的把握。对此修行者而言,这便是“遍知智”——即用以把握名色及其缘的智慧。这位修行者以“这是名,名有这样的数量”等,以及“这是它的缘,缘有这样的数量”等,以限定的方式而了知的智慧,即称为遍知智。
690.Cutipaṭisandhivasenaviditā hontīti kammavaṭṭavipākavaṭṭavasena paccayapariggahassa katattā cutipaṭisandhivasena viditā hontīti vadanti. Vuttanayena pana sappaccayanāmarūpassa dassanena tīsu addhāsu pahīnavicikicchassa addhattayapariyāpannā dhammā atītapaccuppannānāgatabhavesu ca cutipaṭisandhivasena viditā honti, na anupadadhammavasena tathāpariggahassa akatattā. Sāssa hoti ñātapariññāti yāya nāmarūpapariggahaṃ, tassa ca paccayapariggahaṃ karoti, sā assa yogino ‘‘idaṃ nāmaṃ, ettakaṃ nāma’’ntiādinā, ‘‘tassa ayaṃ paccayo, ettako paccayo’’tiādinā ca paricchedavasena ñātavatī paññāti katvā ñātapariññā.
现在,为了显示三时所属的诸法何以能以死与结生的方式而了知的原因,而说“他如是了知”等。以此显示:诸法绝无所谓的往他有的转移,它们就在各处坏灭。又为以诵习、咒水饮用、面容装饰、灯焰等比喻,来阐明诸法无转移之理,而说“再者”等。
Idāni yena kāraṇena addhattayapariyāpannā dhammā cutipaṭisandhivasena viditā honti, taṃ dassetuṃ ‘‘so evaṃ pajānātī’’tiādi vuttaṃ. Tena dhammānaṃ bhavantarasaṅkamo nāma na kadācipi atthi, tattha tattheva nirujjhanatoti dasseti. Sajjhāya mantodakapāna mukhamaṇḍana padīpasīkhūpamāhi tameva dhammānaṃ saṅkamābhāvaṃ vibhāvetuṃ ‘‘apica kho’’tiādimāha.
“意界无间之后”:指在唯作意界的无间之后所获得的眼识。“并非从此而来”:指眼识并非从唯作意界而来,因为在唯作意界中并不存在眼识。“亦非无间不生”:指眼识虽不从唯作意界而来,但当获得缘的具足时,在唯作意界的无间之后并非不生,而是确定生起。如同在转起中心转起的方式,结生时心的相续也是如此:结生心虽不从死心而来,但在其无间之后并非不生,而是依缘的具足之力确定生起,这是其义。此处以“相续”一词,即阐明不从任何处而来的道理。因为以因果性而相互关联,故而法的转起称为相续。因此说“前心坏灭”等。“前”指死心,“坏灭”即灭尽。“后”指结生心。从彼死心无间即生起。因为即使结生心在离死心很远、时隔很久之后生起,也仍说为无间即生起。因此,它们之间没有间隔,那些死心与结生心之间没有任何障碍物。它们没有间隙,这是其同义语。从此死心无间之后,没有任何心去往他处。因为那死心与其相应法一起,就在那里灭尽。而结生识则是另一个,依缘而出生、产生。如此,再次阐明无转移之理,并以见有缘的名色作为结论。
Manodhātuanantaranti kiriyamanodhātuyā anantaraṃ labbhamānaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Na ceva āgatanti kiriyamanodhātuto na ceva āgataṃ kiriyamanodhātuyaṃ cakkhuviññāṇassa abhāvato. Nāpi na nibbattaṃ anantaranti kiriyamanodhātuto anāgacchantampi paccayasāmaggilābhena tato anantaraṃ nāpi na nibbattaṃ, nibbattameva hoti. Yathāyaṃ pavattiyaṃ cittappavatti, tatheva paṭisandhimhi vattate cittasantati, cuticittato anāgacchantampi paṭisandhicittaṃ tato anantaraṃ nāpi na nibbattati, paccayasāmaggivasena nibbattatevāti attho. Santatigahaṇena cettha kutoci āgamābhāvameva vibhāveti. Hetuphalabhāvena hi sambandhatāti dhammappavatti santatīti. Tenāha ‘‘purimaṃ bhijjate citta’’ntiādi. Purimanti cuticittaṃ. Bhijjateti nirujjhati. Pacchimanti paṭisandhicittaṃ. Tatoti cuticittato anantarameva jāyati. Yattha hi cuticittato dūrepi kālantarepi uppajjamānaṃ paṭisandhicittaṃ anantarameva jāyatīti vuccati. Tasmā tesaṃ antarikā natthi tesaṃ cutipaṭisandhicittānaṃ byavadhāyakaṃ kiñci natthi. Vīci tesaṃ na vijjatīti tasseva vevacanaṃ. Itoti cuticittato anantaraṃ na ca gacchati kiñci cittaṃ. Tañhi sasampayuttadhammaṃ tatheva nirujjhati. Paṭisandhi cāti paṭisandhiviññāṇañca aññameva yathāpaccayaṃ jāyati nibbattatīti punapi saṅkamābhāvameva vibhāvento sappaccayanāmarūpadassanaṃ nigameti.
691由于通过把握名色及其缘法,已无未被把握的三地法,故说“已了知一切法者”。但此处并非证得出世间法。由于尚未以种种行相、种种方式确立对缘的把握,因此(其智)还只是达到坚固。由于对三时诸法的流转已离迷惑,故(疑惑)被更彻底地断除。那些即是十六种疑惑。因为此处所指的疑惑对象是世间法,即佛、法、僧、戒。盖烦恼不能缘出世间法而生起。前际即过去的蕴、处、界;后际即未来的;前后际即此两者,或与两者相关而指现在。如此,以把握佛等及缘起法而把握的第八疑惑对象仅是名色,而通过把握此缘性则把握了其缘。因此,当十六事疑惑被断除时,八事疑惑便无立足之地,故说“并非仅仅……乃至……被断除”。
691. Nāmarūpaggahaṇena , tassa ca paccayadhammaggahaṇena aggahitassa tebhūmakadhammassa abhāvato ‘‘viditasabbadhammassā’’ti vuttaṃ. Na cettha lokuttaradhammā adhigatā. Thāmagataṃ hoti anekākāravokārapaccayapariggahavidhino anuṭṭhitattā. Suṭṭhutaraṃ pahīyati tiyaddhagatadhammappavattiyā vigatasammohattā. Sā evāti soḷasavidhā kaṅkhā eva. Yasmā ettha ‘‘buddho, dhammo, saṅgho, sikkhā’’ti ca kaṅkhāya gocarabhūtā lokiyā dhammā adhippetā. Na hi lokuttaradhamme ārabbha kilesā pavattituṃ sakkonti. Pubbantoti atītā khandhāyatanadhātuyo. Aparantoti anāgatā. Pubbantāparantoti tadubhayaṃ, addhāpaccuppannaṃ vā tadubhayabhāgayuttattā. Evaṃ buddhādiggahaṇena, paṭiccasamuppannadhammaggahaṇena ca gahito aṭṭhamo kaṅkhāvisayo nāmarūpamattaṃ, idappaccayatāggahaṇena pana tassa paccayo gahito, tasmā soḷasavatthukāya kaṅkhāya pahīnāya aṭṭhavatthukā kaṅkhā appatiṭṭhāva hotīti āha ‘‘na kevalañca…pe… pahīyatiyevā’’ti.
由于疑惑与见同处,正如见被断除时疑惑亦一同被断除,同样,当疑惑被镇伏时,见亦一同被镇伏,故说“六十二种见被镇伏”。因为以“我于过去是否存在?”等(中部1.18;相应部2.20)方式生起的十六事疑惑,是以我执为所依,而它正是以前际等为事而说的。六十二种见是以我执为事,而以佛等为事的疑惑则与它们同处。诸法由各自的缘而住立,故称“法”;果依此而住立,故称“住立”;诸法的住立即是“法住立”,也就是缘法。或者,“法”指因,如“法无碍解”(分别论718等)中所说;法的住立即是自性,而离法别无所谓自性,故缘法的缘性即是“法住立”;对于法住立的智即是“法住立智”。对于诸行中已生起的无常等如实性,于此的智即是“如实智”。由于正确地见到,故为“正见”。
Diṭṭhekaṭṭhattā vicikicchāya yathā diṭṭhi samucchijjamānā vicikicchāya saddhiṃyeva samucchijjati, evaṃ vicikicchā vikkhambhiyamānā diṭṭhiyā saddhiṃyeva vikkhambhīyatīti āha ‘‘dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni vikkhambhantī’’ti. Attābhinivesūpanissayā hi ‘‘ahosiṃ nu kho aha’’ntiādi (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) nayappavattā soḷasavatthukā kaṅkhā, sā eva ca pubbantādivatthukabhāvena vuttā. Attābhinivesavatthukāni ca dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni, buddhādivatthukā ca kaṅkhā tadekaṭṭhāti. Dharīyanti attano paccayehīti dhammā, tiṭṭhati ettha tadāyattavuttitāya phalanti ṭhiti, dhammānaṃ ṭhiti dhammaṭṭhiti, paccayadhammo. Atha vā dhammoti kāraṇaṃ ‘‘dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 718 ādayo) viya, dhammassa ṭhiti sabhāvo, dhammato ca añño sabhāvo natthīti paccayadhammānaṃ paccayabhāvo dhammaṭṭhiti, dhammaṭṭhitiyaṃ ñāṇaṃ dhammaṭṭhitiñāṇaṃ. Saṅkhārānaṃ yaṃ yaṃ bhūtaṃ aniccatādi yathābhūtaṃ, tattha ñāṇanti yathābhūtañāṇaṃ. Sammā passatīti sammādassanaṃ.
“无明缘”即无明以因等方式,如其所应地作为诸行的缘。由此,诸行是缘所生的。此两者——因为无明亦由漏等为缘而生,所以无明与行这两者皆是缘所生法。如是。“缘把握慧”即是通过分别把握诸缘而生起的慧。依前述方式,即是法住立智。
Avijjā paccayoti avijjā hetuādivasena saṅkhārānaṃ yathārahaṃ paccayo. Tato eva saṅkhārā paccayasamuppannā. Ubhopeteti yasmā avijjāpi āsavādivasena paccayasambhūtāva, tasmā avijjā saṅkhārāti ubhayepi ete dhammā paccayasamuppannā. Itīti evaṃ. Paccayapariggahe paññāti paccayānaṃ paricchijja gahaṇavasena pavattā paññā. Vuttanayena dhammaṭṭhitiñāṇaṃ.
“相”指行相,就义而言即五蕴。它们既是‘密集想’生起的所依,故称为相;也因其以有形体的方式呈现,故称为相。无常性正是诸行不颠倒的行相。由于其中没有丝毫的常性,观无常者便能如实了知。这种智慧因为不颠倒地把握,所以是正见。具足此智的人,对于现在、过去、未来,以类推的方式,都能善巧了知。
Nimittanti saṅkhāranimittaṃ, atthato pañcakkhandhā. Te hi ghanasaññāpavattiyā vatthubhāvato nimittaṃ, saviggahabhāvena upaṭṭhānato vā. Yasmā aniccatā nāma saṅkhārānaṃ aviparītākāro. Tattha niccatāya lesassāpi abhāvato aniccato passanto yathābhūtaṃ jānāti. Tañca ñāṇaṃ aviparītaggahaṇatāya sammādassanaṃ. Taṃsamaṅginā ca paccuppannesu viya atītānāgatesupi nayaṃ nentena te suparividitā honti.
所谓无常性,属于有所生起的;而生起又依于因缘。因此,无常性得以成立时,便成就了诸行的有缘性,进而导向前文所述疑惑的断除。为显示此义,故说“观无常……乃至……被断除”。其中,“以彼随行”指随顺现量所见而了知;“于此”指在如所见之法中。关于“观苦而作意”等,也同理可知。“转起”指所执受蕴的转起。因为它是由烦恼与行所转起的,故呈现为极苦之相。另有一说,“转起”指以行、住、坐、卧等方式而有的苦苦性等行之转起。当说“相”与“转起”时,于名为‘内外相续’的一切有缘名色中,如实生起的同一智慧,依不同角度而被称作‘如实智’、‘正见’,并由于镇伏疑惑而被称为‘度疑’。为显示此义,如‘树、木、乔木’的比喻,所以说“彼如实智……乃至……”。
Aniccatā ca nāma uppattimato, uppādo ca paccayavasenāti aniccatā sijjhamānā saṅkhārānaṃ sappaccayataṃ sādhentī yathāvuttakaṅkhappahānāya saṃvattatīti imamatthaṃ dassento ‘‘aniccato…pe… pahīyatī’’ti āha. Tattha tadanvayenāti paccakkhato diṭṭhassa anugamanena. Etthāti yathādiṭṭhesu dhammesu. Dukkhato manasi karontotiādīsupi eseva nayo. Pavattanti upādinnakkhandhappavattaṃ. Tañhi kilesābhisaṅkhārehi pavattitattā sātisayaṃ dukkhabhāvena upaṭṭhāti. Pavattanti ṭhānanisajjādivasena dukkhadukkhatādivasena ca saṅkhārappavattanti apare. ‘‘Nimittaṃ, pavatta’’nti ca vutte ajjhattabahiddhāsantānasaññite sabbasmiṃ sappaccaye nāmarūpe yāthāvato pavattā ekāva paññā pariyāyavasena ‘‘yathābhūtañāṇa’’ntipi ‘‘sammādassana’’ntipi tattha kaṅkhāvikkhambhanena ‘‘kaṅkhāvitaraṇā’’tipi vuccati. Yathā ‘‘rukkho pādapo tarū’’ti imamatthaṃ dassento āha ‘‘yañca yathābhūtañāṇa’’ntiādi.
从胜义上说,教法中的安稳即是圣果,依止即是圣道。然而,此人虽尚未证得道果,但由于他安住在能够证得道果的方便行道中,因此被说为“得安稳、得依止”,如同已经获得一样。未退失度疑清净的观者,由于具足世间的戒、定、慧成就,即使不再向上证悟,也已成为善趣的归趣,故说为“决定趣向者”。由此,他被称为“小须陀洹”。因为须陀洹是已断尽恶趣、恶生、堕处的人。
Paramatthato sāsane assāso nāma ariyaphalaṃ, patiṭṭhā nāma ariyamaggo, ayaṃ pana anadhigatamaggaphalopi tadadhigamupāyapaṭipattiyaṃ ṭhitattā laddhassāso viya, laddhapatiṭṭho viya ca hotīti vuttaṃ ‘‘laddhassāso laddhapatiṭṭho’’ti. Aparihīnakaṅkhāvitaraṇavisuddhiko vipassako lokiyāhi sīlasamādhipaññāsampadāhi samannāgatattā uttari appaṭivijjhanto sugatiparāyaṇo ca hotīti vuttaṃ ‘‘niyatagatiko’’ti. Tato eva cūḷasotāpanno nāma hoti. Sotāpanno hi khīṇāpāyaduggativinipātoti.
再者,通过证得见清净而获得安稳。由于以名色分别,依其自性味善巧观察了诸蕴等,便在教法中获得了与法相应的喜悦,故成为已得安稳者。通过证得度疑清净而获得立足处。因为见到名色依缘而起,便摧破了邪见之刺,消除了无因与不平等因等论,依各自之缘了知唯有法,于教法中安立信心,即名为已得立足处。以确定名色而了知苦谛,以法住智而了知集谛,随后以无常作意等方法了知道谛,见到流转的苦性,对不转的灭,心唯倾向于此,因此以世间智证得四圣谛,于恶趣中决定不生,于须陀洹地有可能生,故说为“决定趣者”。因此说“名为小须陀洹”。
Atha vā laddhassāso diṭṭhivisuddhisamadhigamena. Nāmarūpaparicchedena hi khandhādike sabhāvasarasato sallakkhetvā sāsane dhammupasaṃhitapāmojjappaṭilābhena laddhassāso hoti. Laddhapatiṭṭho kaṅkhāvitaraṇavisuddhisamadhigamena. Sappaccayanāmarūpadassanena hi parimadditadiṭṭhikaṇṭako viniddhataahetuvisamahetuvādo yathāsakaṃ paccayeheva dhammamattaṃ jānitvā sāsane patiṭṭhitasaddho laddhapatiṭṭho nāma hoti. Nāmarūpavavatthānena dukkhasaccaṃ, dhammaṭṭhitiñāṇena samudayasaccaṃ, tasseva aparabhāgena aniccato manasikārādividhinā maggasaccañca abhiññāya pavattiyā dukkhabhāvaṃ disvā appavatte nirodhe ekaṃseneva ninnajjhāsayatāya lokiyeneva ñāṇena catunnaṃ ariyasaccānaṃ adhigatattā apāyesu abhabbuppattiko, sotāpannabhūmiyaṃ bhabbuppattiko ca hotīti vuttaṃ ‘‘niyatagatiko’’ti. Tenāha ‘‘cūḷasotāpanno nāma hotī’’ti.
“因此”:因为此如实智有如此大利益,故说因此。“常”:指一切时,即夜间与白昼。“一切”:以把握能生之因等方式,以一切种类。
Tasmāti yasmā evaṃ mahānisaṃsametaṃ yathābhūtañāṇaṃ, tasmā. Sadāti sabbakālaṃ rattiñceva divā ca. Sabbasoti nibbattakahetuādipariggaṇhanavasena sabbappakārena.