见清净解释之注释
18. Diṭṭhivisuddhiniddesavaṇṇanā
名色把握论之注释
Nāmarūpapariggahakathāvaṇṇanā
662“应令诸清净成就”——这是句子的关联。在这作为观之基础、如理审察的蕴等诸法中。学习经典、令其成诵,称为“学习”;从一切方面欲了知其义而遍问,称为“遍问”;以听闻、审察等方式对其义作意的方法,称为“作意方式”。由于依此两方面,于彼(法)中所生的智得以善加熟习,故说“依学习与遍问而令智熟习”,意即于蕴等中生起闻所成智。此义已详说,故依此详说之理,应令戒清净成就——这便是意趣。近行定亦如安止定,是观之近因,故称为“心清净”,因此说“连同近行”。应知——即应当依令于自身相续中生起的方式去了知。如此,那些才能被现量了知,故说应知即应成就。或者,“应知”的意思是:应依证得等至之乐而体验。因为仅凭单纯的知道,并不名为住立于心清净;若不住立于彼,则不能成就上上的清净。
662. Yā visuddhiyo sampādetabbāti sambandho. Imesu yathāvicāritesu khandhādīsu vipassanāya bhūmibhūtesu dhammesu. Ganthassa uggaṇhanaṃ vācuggatakaraṇaṃ uggaho, parito sabbathāpi atthassa ñātumicchā paripucchā, savanupaparikkhādivasena tadatthassa manasikāravidhi, tadubhayavasena yasmā tatthapi ñāṇaṃ svāsevitaṃ hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘uggahaparipucchāvasena ñāṇaparicayaṃ katvā’’ti, khandhādīsu sutamayaṃ ñāṇaṃ uppādetvāti attho. Vitthāritameva, tasmā tattha vitthāritanayānusārena sīlavisuddhi sampādetabbāti adhippāyo. Upacārasamādhipi appanāsamādhi viya vipassanāya adhiṭṭhānabhāvato cittavisuddhiyevāti āha ‘‘saupacārā’’ti. Veditabbāti attano santāne nibbattanavaseneva veditabbā. Evañhi tā paccakkhato viditā nāma honti, tasmā veditabbā sampādetabbāti vuttaṃ hoti. Veditabbāti vā samāpattisukhādhigamavasena anubhavitabbāti attho. Na hi kevalena jānanamattena cittavisuddhiyaṃ patiṭṭhito nāma hoti, na ca tattha apatiṭṭhāya uparivisuddhiṃ sampādetuṃ sakkāti.
“名色的如实见”是指:对名与色分别如实观见其自性。此处,以“名”一词摄取受等四种无色蕴,即三地所属之蕴,而非如“识缘名色”处那样不包含识,亦非如“名与色”(长部3.304,352;法集论·双论母109)处那样连同涅槃及出世间蕴一并包含。应当如此理解。
Nāmarūpānaṃ yāthāvadassananti nāmassa, rūpassa ca vibhajja yathābhūtasabhāvadassanaṃ. Nāmaggahaṇena cettha vedanādīnaṃ catunnaṃ tebhūmakānaṃ khandhānaṃ gahaṇaṃ, na ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti ettha viya viññāṇaṃ vinā, nāpi ‘‘nāmañca rūpañcā’’ti (dī. ni. 3.304, 352; dha. sa. dukamātikā 109) ettha viya sanibbānehi lokuttarakkhandhehi saddhinti daṭṭhabbaṃ.
663663. “乘”者,以此而行,故称为乘;止即是乘,故为“止乘”;具备此乘者,即为止乘者。这是对依止于禅那或禅那近行而致力于观者的称呼,即彼止乘者。“除非想非非想处”一语,是因为有顶法对初学者难以把取之故。应以相、味等把取,即以智决断而取;而把取的方法,在蕴的解释(《清净道论》2.421等)中已说,这是它的意趣。朝向所缘而转,若无此所缘则不转,以此转向之义,或以令得名之义,故称为“名”。因为受等无色法,于一切时皆以触等为名,如同地等不会因“发”“瓶”等名称而改变,以其自所立名而有令得名之义,故称为“名”。或者,如增语触,若无增语之名,则不能执取未积集的资粮,因此受等是依名而执取,故称为“名”;而色,即使不听闻名称,也能以其自坏的自性而被执取。应予以确定,即应当不混杂地安立,使名与色彼此不相混淆而安立于心中。这是意思。
663. Yāti pajjati etenāti yānaṃ, samathova yānaṃ samathayānaṃ, taṃ etassa atthīti samathayāniko. Jhāne, jhānūpacāre vā patiṭṭhāya vipassanaṃ anuyuñjantassetaṃ nāmaṃ, tena samathayānikena. ‘‘Ṭhapetvā nevasaññānāsaññāyatana’’nti idaṃ bhavaggadhammānaṃ ādikammikassa duppariggahatāya vuttaṃ. Lakkhaṇarasādivasena pariggahetabbā ñāṇena paricchijja gahetabbā, pariggahavidhi pana khandhaniddese (visuddhi. 2.421 ādayo) vuttā evāti adhippāyo. Ārammaṇābhimukhanamanaṃ ārammaṇena vinā appavatti, tena namanaṭṭhena, nāmakaraṇaṭṭhena vā. Vedanādayo hi arūpadhammā sabbadāpi ca phassādināmakattā pathavīādayo viya kesakumbhādināmantarānāpajjanato attanāva katanāmatāya nāmakaraṇaṭṭhena ‘‘nāma’’nti vuccanti. Atha vā adhivacanasamphasso viya adhivacanaṃ nāmaṃ antarena anupacitasambhārānaṃ gahaṇaṃ na gacchantīti nāmāyattaggahaṇatāya vedanādayo ‘‘nāma’’nti vuccanti, rūpaṃ pana vināpi nāmasavanaṃ attano ruppanasabhāveneva gahaṇaṃ gacchati. Vavatthāpetabbanti asaṅkarato ṭhapetabbaṃ, aññamaññaṃ, rūpena ca amissitaṃ katvā citte ṭhapetabbanti attho.
所谓名色把握,正是为了舍离彼故;为显示与此相应的譬喻,才说“犹如名”等。关于“坏”,此处的坏义,在“蕴解释”的注释(《清净道论大复注》2.432)中已说,即“冷等相违缘聚合时,生起相异之相”等。这样分别说明了名把握与色把握之后,现在为了显示总合的名色把握,故说“由此,以转向为相”等。
Nāmarūpapariggaho ca nāma yāvadeva tassa paṭinissajjanatthanti tadanurūpameva nidassanaṃ dassento ‘‘yathā nāmā’’tiādimāha. Ruppanatoti ettha ruppanaṭṭho ‘‘sītādivirodhipaccayasannipāte visadisuppattī’’tiādinā (visuddhi. mahāṭī. 2.432) khandhaniddesavaṇṇanāyaṃ vuttoyeva. Evaṃ visuṃ nāmapariggahaṃ, rūpapariggahañca dassetvā idāni ekajjhaṃ nāmarūpapariggahaṃ dassetuṃ ‘‘tato namanalakkhaṇa’’ntiādi vuttaṃ.
664如此从无色门说明了投入观之后,现在再从色门说明,因此说“而纯观乘者”等。其中,止乘者是以止为门而投入观,观乘者则不依止,所以称“纯观乘者”,意思是未掺杂止修习的观乘。或者,这也就是前面所说的止乘者本身,由此显示:止乘者同样可以从色门投入观,并非只能从无色门。在他们界把握门的部分,即依“凡具有硬相,即是地界”等略说作意的方式所阐述的十三种界把握门中。所谓业生,是指头发及皮肤以内的部分。就在这里,即在那业生的头发之中,由于身净色与性根也遍满全身,因此说“因性根的存在”。而又在这里,即在那个称为头发的色聚中。其他的,就是前面所说的二十种业生色,以及这些食生等二十四色,总计四十四色,而且应当知道,这是依彼处可得之相续首的通名而说。说“四十四”是因为声的不确定性,并非在任何时候,从时节生起或从心生起的色法都一定伴随着声。如是在头发中如此,在毛等四生所成的部分中也是如此。在二十四种部分中,即从三十二种部分中除去后面将说的八种部分,在这二十四种部分中。汗等是由日晒等以及心的变化而生起,所以说它们为时节生与心生。
664. Iti arūpamukhena vipassanābhinivesaṃ dassetvā idāni rūpamukhena taṃ dassento ‘‘suddhavipassanāyāniko panā’’tiādimāha. Tattha samathayānikassa samathamukhena vipassanābhiniveso, vipassanāyānikassa pana samathaṃ anissāyāti āha ‘‘suddhavipassanāyāniko’’ti, samathabhāvanāya amissitavipassanāyānavāti attho. Ayameva vā samathayānikoti yathāvutto samathayāniko eva vā. Tena samathayānikassāpi rūpamukhena vipassanābhiniveso labbhati, na arūpamukhenevāti dasseti. Tesaṃ tesaṃ dhātupariggahamukhānanti ‘‘yaṃ thaddhalakkhaṇaṃ, ayaṃ pathavīdhātū’’tiādinā (visuddhi. 1.308) saṅkhepamanasikārādivasena vuttesu terasasu dhātupariggahamukhesu. Kammasamuṭṭhāno nāma keso cammabbhantaragato. Tatthevāti tasmiṃyeva kammasamuṭṭhāne kese. Kāyappasādassa viya bhāvassāpi sakalasarīrabyāpitāya ‘‘bhāvassa atthitāyā’’ti vuttaṃ. Puna tatthevāti tasmiṃyeva kesasaññite rūpasamudāye. Aparānipīti pubbe vuttāni kammasamuṭṭhānāni vīsati, imāni āhārasamuṭṭhānādīni catuvīsati rūpānīti sabbānipi catucattālīsa, tañca kho tattha labbhamānasantatisīsasāmaññena veditabbaṃ. ‘‘Catucattālīsā’’ti ca idaṃ saddassa aniyatattā vuttaṃ. Na hi sabbakālaṃ utucittato rūpaṃ uppajjantaṃ sasaddameva uppajjatīti. Evanti yathā kese, evaṃ lomādīsu catusamuṭṭhānikesu. Catuvīsatikoṭṭhāsesūti dvattiṃsāya koṭṭhāsesu vakkhamāne aṭṭha koṭṭhāse apanetvā catuvīsatikoṭṭhāsesu. Sedādīnaṃ ātapūpatāpādinā, cittavikārena ca uppajjanato te utucittasamuṭṭhānā vuttā.
当三十二身分中的色法变得显著时,与此相关的其他色法也会变得显著,为了指示这一点,所以说“其他”等。其中,“其他十种行相”是指依火界与风界的身分而存在的其他十种行相。“业生的”是陈述其来源,并不是限定语,因为没有非业生却能消化食物等的火界。同样,有人说“心生的”是指入出息唯一由心生起,这不正确,因为在无心相续中它们是由时节所生。它们确实只在体内是心生,在体外则不是,所以在此处“心生的”只是限定语,这个含义在之前安般念的解说中已经说过。“其余的”是指依温热等作用以及向上等作用而生起的火界与风界身分。
Dvattiṃsakoṭṭhāsagatesu rūpesu pākaṭesu jātesu tadaññānipi pākaṭāni hontīti tānipi dassetuṃ ‘‘apare’’tiādi vuttaṃ. Tattha apare dasa ākārāti tejovāyokoṭṭhāsavasena apare dasa ākārā. Kammajeti bhūtakathanaṃ, na visesanaṃ asitādiparipācakassa tejassa akammajassa abhāvato. Tathā cittajeti ca ekantacittasamuṭṭhānattā assāsapassāsānanti keci, taṃ na, acittajasantāne pavattānaṃ utujabhāvato. Abbhantaraṭṭhā eva hi te cittajā, na bahiddhā, tasmā tattha ‘‘cittaje’’ti idaṃ visesanameva, ayañca attho heṭṭhā ānāpānakathāyaṃ vuttoyeva. Sesesūti santappanādivasena ceva uddhaṅgamādivasena ca pavattesu tejovāyokoṭṭhāsesu.
在眼十法聚等之中,眼等是主要色法,因此将其中可得的处与门的作用以及各部分的功能,整体归结起来表述为“依处与门而说五种眼十法聚等”。“依处而有心处十法聚”一句应如此连接,因为即使是以单一复合词列举的项目,其一分也可延续适用。“一切”是指在如前所述的计数中,有一千四百九十四种色。然而,如果详细区分各身分的部分及其分聚,色法的分类比这还要多得多,但这分类对初学者难以掌握,所以不应取用。
Cakkhudasakādīsu padhānarūpaṃ cakkhādayoti tesu labbhamānaṃ vatthudvārabhāvaṃ avayavakiccaṃ samudāye āropetvā vuttaṃ ‘‘vatthudvāravasena pañca cakkhudasakādayo’’ti. Vatthuvasena hadayavatthudasakañcāti yojetabbaṃ, ekayoganiddiṭṭhānampi ekadeso anuvattatīti. Sabbānipīti yathāvuttagaṇanāyaṃ catunnavuticatusatādhikāni sahassarūparūpāni. Koṭṭhāsāvayavānaṃ pana tadavayavakalāpānañca bhede gayhamāne ativiya tato bahutaro rūpabhedo hoti, so pana bhedo idha ādikammikassa duppariggahoti na gahetabbo.
虽然依于依处,非色法也能变得明显,但依于门而把握则不混乱,因此说“依门而非色法变得明显”。以总括的方式说为“八十一种世间心”,但只有获得广大心者,这些广大心才非常明显。“无差别地”即共通地。因为触等七种心所即使在眼识等中生起,也是一切心生起的共通心所。“所有那些”是指八十一种世间心,以及与它们相应的触等——即所有那些非色法。然而,若依所缘等分类来把握心的生起差别,则分类远比这更多,但此处并不需要那样。
Kāmaṃ vatthuvasenāpi arūpadhammā pākaṭā honti, dvāravasena pana pariggaho anākuloti katvā vuttaṃ ‘‘dvāravasena arūpadhammā pākaṭāhontī’’ti . Sabbasaṅgāhikavasena ‘‘ekāsīti lokiyacittānī’’ti vuttaṃ, lābhino eva pana mahaggatacittāni supākaṭāni honti. Avisesenāti sādhāraṇato. Phassādayo hi satta cetasikā cakkhuviññāṇādīhipi uppajjanato sabbacittuppādasādhāraṇā. Sabbepi teti ekāsīti lokiyacittāni, taṃsampayuttaphassādayoti sabbepi te arūpadhamme. Ārammaṇādivibhāgena pana cittuppādabhede gayhamāne tato bahutaro eva hoti, so pana idha nādhippeto.
665而此眼净色之所依,是四界——应如此关联。俱生色与此眼净色的关联也是如此。“就在那里”是指在同一个具有组成部分的眼处。所说的“非执受色”,是由于之前所说的那些色是执受色,意思是“非业所生色”。“其余色”是指:既然最初已说了眼,因此是眼之外的其余色;与眼一起,共有五十四色。因为在眼十法聚等处中,一色也不应取,所以说为“其余四十三色”。由于声不确定,故不取声而说“四十三色”,之后再取两种时节生声与心生声,以显示“四十五色”一说。
665. Assa cakkhupasādassa nissayabhūtā pana catasso dhātuyoti sambandho. Sahajātarūpāni tassa cakkhupasādassa icceva sambandho. Tatthevāti tasmiṃyeva sasambhāracakkhupadese. Anupādinnarūpānīti pubbe vuttarūpānaṃ upādinnarūpattā vuttaṃ, akammajarūpānīti attho. Sesānīti paṭhamaṃ cakkhuno vuttattā tato sesāni, tena pana saddhiṃ catupaññāsa rūpāni honti. Cakkhudasakādīsu ekassapi aggahetabbato ‘‘avasesāni tecattālīsa rūpānī’’ti vuttaṃ. Saddassa aniyatattā taṃ aggahetvā ‘‘tecattālīsa rūpānī’’ti vatvā puna utucittasamuṭṭhāne dve sadde gahetvā ‘‘pañcacattālīsā’’ti kecivādo dassito.
“其余色”是指:当说“十界”时,除去十二种色法,所剩下的六种完成色。因为这里只取色处色,而不取色分齐、色变化、色相。由于眼所依与色所缘的共通性,以及心性的共通性,善、不善、异熟两种眼识都只说为“心”。“如是”以此包含了“依眼”等已说的,以及“依耳”等未说的。在“意识界”中,也应加入“一”字而连接为“一意识界”。以一半加上十一,成为十一半;或者说这些中有一半是第十一,故为十一半。“七半”也依此理。
Avasesarūpānīti ‘‘dasa dhātuyo’’ti vutte dvādasa rūpadhamme ṭhapetvā avasesāni cha nipphannarūpāni. Rūparūpāneva hi idha pariggayhanti, na rūpaparicchedavikāralakkhaṇāni. Cakkhusannissayarūpārammaṇabhāvasāmaññena, cittabhāvasāmaññena ca kusalākusalavipākatāya duvidhampi cakkhuviññāṇaṃ cittantveva vuttaṃ. Evanti iminā ‘‘cakkhuṃ nissāyā’’tiādinā vuttaṃ, avuttañca ‘‘sotaṃ nissāyā’’tiādikaṃ saṅgaṇhāti. Manoviññāṇadhātūti etthapi ‘‘ekā’’ti padaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ ‘‘ekā manoviññāṇadhātū’’ti. Aḍḍhena ekādasa aḍḍhekādasa, aḍḍhaṃ vā ekādasamaṃ etāsanti aḍḍhekādasa. Aḍḍhaṭṭhamāti etthāpi eseva nayo.
666“依眼界已说的方式”,是指如“世间以白黑圆环为庄严”等(《清净道论》第665段)所说的方式。
666.Cakkhudhātuyaṃ vuttanayenevāti ‘‘yaṃ loko setakaṇhamaṇḍalavicitta’’ntiādinā (visuddhi. 2.665) vuttanayena.
667“此处,比丘于此身内”一语,是依内观专注的显示而说。正因如此,因只取了一种状态,故说“十七种色是应思惟的”。能够被思惟、能进入思惟的,称为“应思惟的”,即应当被思惟的意思。有人说:以“行相”一词指两种表色,以“变化”一词指轻性等三种,以其余一词指空界。然而,以“行相”一词,连同两种表色,也指相色,因为那也只是色的生起等行相而已。“内分界”是指由于各各聚而不相混杂,因而成为内在的界。如果它们不应思惟,只是行相等,又为何称为色呢?因此说“然而”等。
667.Idha bhikkhu imasmiṃ sarīreti ajjhattaṃ vipassanābhinivesadassanavasena vuttaṃ. Teneva hi ekasseva bhāvassa gahitattā ‘‘sattarasarūpāni sammasanupagānī’’ti āha. Sammasituṃ sakkuṇeyyāni sammasanaṃ upagacchantīti sammasanupagāni, sammasanīyānīti attho. Ākāra-ggahaṇena viññattidvayaṃ vuttaṃ, vikāra-ggahaṇena lahutādittayaṃ, itarena ākāsadhātūti vadanti. Ākāra-ggahaṇena pana viññattidvayena saddhiṃ lakkhaṇarūpamāha. Tampi hi rūpānaṃ uppajjanādiākāramattanti. Antaraparicchedoti taṃtaṃkalāpānaṃ asaṅkarakāraṇatāya antarabhūto paricchedo . Yadi na sammasanupagāni, ākārādimattāni ca, kathaṃ rūpānīti āha ‘‘apica kho’’tiādi.
668如此,依四十二身分详细说明了色的把握,并依此详细说明了名的把握;然后以略、较略、最略的方式,依十八界、十二处、五蕴,显示了色与非色的把握;为了也以极略的方式显示,故说“凡任何色”等。
668. Evaṃ dvācattālīsāya koṭṭhāsānaṃ vasena vitthārato rūpapariggahaṃ tadanusārena vitthārato eva nāmapariggahaṃ vibhāvetvā tato saṃkhittasaṃkhittatarasaṃkhittatamavasena, aṭṭhārasadhātuvasena, dvādasāyatanavasena, pañcakkhandhavasena ca rūpārūpapariggahaṃ dassetvā atisaṃkhittanayenāpi dassetuṃ ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādi vuttaṃ.
如同依界等而说,亦应依根、谛、缘起而把握名色。如何了知?先依根来说:眼等五根、女根男根,此七根为色;意根、五受根、信等五根,此十一根为名;命根既是名亦是色;最后三根此处不取,因为是出世间的。苦谛是名与色,集谛是名,其余二谛此处不取,因为是出世间的。在缘起中,最初三支为名,第四、第五支为名与色,第六至第九支为名,第十支为名及名色,最后二支各别为名与色。如此,随顺各处所说之理,亦应依根、谛、缘起而作名色的把握。然而,这样分别解说名色把握的用意,如上所述。
Yathā ca dhātuādivasena, evaṃ indriyasaccapaṭiccasamuppādavasenapi rūpārūpapariggaho veditabbo. Kathaṃ? Indriyavasena tāva cakkhādīni pañca, itthipurisindriyāni cāti satta indriyāni rūpaṃ, manindriyaṃ, pañca vedanindriyāni, saddhādīni pañca cāti ekādasa nāmaṃ, jīvitindriyaṃ nāmañca rūpañca, pacchimāni tīṇi idha anadhippetāni lokuttarattā. Dukkhasaccaṃ nāmañca rūpañca, samudayasaccaṃ nāmaṃ, itarāni idha nādhippetāni lokuttarattā. Paccayākāre ādito tīṇi aṅgāni nāmaṃ, catutthapañcamāni nāmañca rūpañca, chaṭṭhasattamaaṭṭhamanavamāni nāmaṃ, dasamaṃ nāmañceva nāmarūpañca, pacchimāni dve paccekaṃ nāmañca rūpañcāti evaṃ tattha tattha vuttanayānusārena indriyasaccapaccayākāravasenapi nāmarūpapariggaho kātabbo. Evaṃ pana nāmarūpapariggahassa vibhāgena kathane payojanaṃ heṭṭhā vuttameva.
669诚然,受等非色法中,虽非如前前较后后那样更为微细,但相对于因触击而变异的色法,一切非色法皆可说是微细的,故说“由于微细,非色不现起”。“应遍察”:即应正确地依特相等去审察。“应作意”:即应如是安立于心中。“应把握”:即以能决断的智慧决断而把握。“应确定”:即应不相混杂地加以抉择。“他”:指瑜伽行者。“已善净”:即已善加清净。对于初学者,在把握业处时,只要诸法尚未明显现前,它们便被那覆蔽它们的痴力所制伏,称为不清净,且因尚未不相混杂地现前,而彼此缠结。当依遍察等方法令其明晰时,便称为已善净、已解结。故说“因为渐渐地……”等。由于初学者的非色法大多依于色法而生起的方式被把握,故说“彼所缘的非色法”。正因如此,前文说“对于这样把握了色的人,依门的方式,非色法变得明显”,而非依所依的方式。
669. Kāmaṃ vedanādīsu arūpadhammesu na uttaruttarā viya purimapurimā sukhumā, tathāpi saṅghaṭṭanena vikāraāpajjanake rūpadhamme upādāya sabbepi te sukhumā evāti āha ‘‘sukhumattā arūpaṃ na upaṭṭhātī’’ti. Sammasitabbanti sammadeva lakkhaṇādito vīmaṃsitabbaṃ. Manasikātabbanti tathā citte ṭhapetabbaṃ. Pariggahetabbanti paricchedakārikāya paññāya paricchijja gahetabbaṃ. Vavatthapetabbanti aññamaññaṃ asaṅkarato vinicchitabbaṃ. Assāti yogino . Suvikkhālitanti suvisodhitaṃ. Ādikammikassa hi kammaṭṭhānaṃ pariggaṇhantassa yāva dhammā suparibyattaṃ na upatiṭṭhanti, tāva te tappaṭicchādakasammohabalena abhibhūtā avisuddhā nāma honti, asaṅkarato upaṭṭhānābhāvato aññamaññañca jaṭitā. Yadā pana sammasanādividhinā taṃ vibhūtaṃ hoti, tadā te suvikkhālitā, nijjaṭā ca nāma honti. Tenāha ‘‘yathā yathā hī’’tiādi. Ādikammikassa arūpadhammā yebhuyyena rūpadhamme ārabbha pavattanākārena gahaṇaṃ gacchantīti katvā vuttaṃ ‘‘tadārammaṇā arūpadhammā’’ti. Teneva hi heṭṭhā ‘‘tassevaṃ pariggahitarūpassa dvāravasena arūpadhammā pākaṭā hontī’’ti vuttaṃ, na vatthuvasenāti.
现在,为以譬喻阐明前述之义——色把握是非色把握的方法与助缘,故说“正如……”等。“面像”即面容的影像。于此,譬喻的对应如下:有眼之人如瑜伽行者;其眼如瑜伽行者把握业处的智慧;镜如色把握;面像如非色把握;镜未清净时,如色把握未善净时;那时面像不显现,如因色把握未清净,非色法不现前;反复擦拭镜面,如反复净化色把握;在善加擦拭的镜中,面像清晰显现,如于已善净、已解结的色把握中,非色法善巧现前。依此理,于求油者等譬喻中,亦应随宜了知其中的对应。“芝麻粉”即芝麻粉末;“迦达迦木”即迦达迦籽;“泥淖”即稀泥。
Idāni rūpapariggaho arūpapariggahassa upāyo, upatthambho cāti yathāvuttamatthaṃ upamāhi pakāsetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Mukhanimittanti mukhassa paṭibimbaṃ. Tatridaṃ upamāsaṃsandanaṃ – cakkhumā puriso viya yogāvacaro, tassa cakkhu viya yogino kammaṭṭhānapariggāhakañāṇaṃ, ādāsaṃ viya rūpapariggaho, mukhanimittaṃ viya arūpapariggaho, ādāsassa aparisuddhakālo viya rūpapariggahassa avikkhālitakālo, tadā mukhanimittassa apaññāyanaṃ viya rūpapariggahassa avisuddhatāya arūpadhammānaṃ anupaṭṭhānaṃ, ādāsassa punappunaṃ parimajjanaṃ viya rūpapariggahassa punappunaṃ visodhanaṃ, suparimajjite ādāse subyattaṃ mukhanimittassa paññāyanaṃ viya suvikkhālite nijjaṭe rūpapariggahe arūpadhammānaṃ suṭṭhu upaṭṭhānanti. Iminā nayena telatthikopamādīsupi yathārahaṃ upamāsaṃsandanaṃ veditabbaṃ. Tilapiṭṭhanti tilacuṇṇaṃ. Katakaṭṭhinti katakabījaṃ. Kalalakaddamanti tanukaddamaṃ.
与彼相违的烦恼,即是对那把握非色法之智慧构成障碍、处于敌对方的痴等烦恼。在甘蔗等譬喻中,此处只是略示要义:譬如有人欲取甘蔗汁,将甘蔗放入榨机,仅经一两回压榨而汁未出时,他并不会丢弃甘蔗便离去;又如捕捉盗贼后欲知其所作,仅以两三次拷问而他们不说出实情时,他也不会释放他们;又如牧牛者欲调伏牛,将它套上轭,一次两次它不肯循路而行时,他也不会放开它;又如欲搅拌奶酪取酥者,将搅棒放入酪罐,仅搅动一两回而酥未生起时,他也不会丢弃奶酪;又如欲煮鱼而食者,仅加热一两回而鱼未熟时,他也不会丢弃它们。同样地,在“于是他反复地……”等段落中,应随顺所说之理,以“于是他反复压榨甘蔗”等方式,于一切处配合譬喻之义来理解。
Tappaccanīkakilesāti tassa arūpadhammapariggāhakañāṇassa vibandhabhāvena paṭipakkhabhūtā sammohādikilesā. Ucchuādiupamāsu idaṃ mukhamattassa dassanaṃ – yathā ucchurasaṃ gahetukāmo ucchūni ucchuyante pakkhipitvā ekavāraṃ dvivāraṃ yantakkamanamattena ucchurase anikkhamante na ucchūni chaḍḍetvā gacchati, yathā vā core gahetvā tehi katakammaṃ jānitukāmo dvattippahāramattena tesu tamatthaṃ akathentesu na te muñcati, yathā vā pana godammako goṇaṃ dametukāmo dhure taṃ yojetvā ekavāraṃ dvivāraṃ tasmiṃ pathena agacchante na vissajjeti, yathā ca dadhiṃ manthetvā navanītaṃ gahetukāmo dadhikalasiyaṃ manthaṃ pakkhipitvā sakiṃ, dvikkhattuṃ vā manthassa bhamanamattena navanīte anuppajjante na dadhiṃ chaḍḍeti, yathā vā pana macche pacitvā khāditukāmo ekavāraṃ dvivāraṃ aggidānamattena macchesu apaccantesu na te chaḍḍeti. ‘‘Atha kho naṃ punappunaṃ parimajjatī’’ti ettha vuttanayānusārena ‘‘atha kho naṃ ucchuyante punappunaṃ uppīḷetī’’tiādinā sabbattha upamattho yojetabbo.
无色法之现起行相之说的阐释
Arūpadhammānaṃ upaṭṭhānākārakathāvaṇṇanā
670“以此而现于面前,故为相”,即是成为非色法显现之面的触、领受、了知等类别,故说“非色法以三种相现前”等语。在对所缘生起的心与心所中,即使没有严格的前后次第,触的特相是触击,它在那里犹如最先冲击一般,故说“最先冲击者是触”,这是为了说明它依触之相而明显现前。然而,当触现前时,那被触所缘的所缘中,领受为其特相的受,认知为其特相的想,策励为其特相的思,识知为其特相的识,这些也都随之变得明显,因此说“与之相应的受”等。如是,先依自相,概略地通过四界差别的门径,以触为前导来显示对非色的把握之后,现在为了详细开示,接着便以“同样地,在发中……”等方式,通过四界差别的门径继续解说。其中,“发中的地界”,即在名为“发”的这一部分中,便是地界。这是通过特相的分析,来显示界之差别。
670. Ākirīyanti abhimukhā honti etehīti ākārā, arūpadhammānaṃ upaṭṭhānassa mukhabhūtā phusanānubhavanavijānanappakārāti āha ‘‘arūpadhammā tīhi ākārehi upaṭṭhahantī’’tiādi. Ārammaṇe pavattamānesu cittacetasikesu asatipi pubbāpariye phusanalakkhaṇo phasso, tattha sabbapaṭhamaṃ abhinipatanto viya hotīti vuttaṃ ‘‘paṭhamābhinipāto phasso’’ti. Tenassa phusanākārena supākaṭabhāvena upaṭṭhānaṃ dasseti. Phasse pana upaṭṭhite yasmiṃ ārammaṇe so phasso, tassa anubhavanalakkhaṇā vedanā, sañjānanalakkhaṇā saññā, āyūhanalakkhaṇā cetanā, paṭivijānanalakkhaṇaṃ viññāṇanti imepi pākaṭā hontīti āha ‘‘taṃsampayuttā vedanā’’tiādi. Evaṃ salakkhaṇasaṅkhepato catudhātuvavatthānavasena phassamukhena arūpapariggahaṃ dassetvā idāni vitthārato catudhātuvavatthānavasena taṃ dassetuṃ ‘‘tathā kese’’tiādi vuttaṃ. Tattha kese pathavīdhātūti kesasaṅkhāte pathavīkoṭṭhāse pathavīdhātu. Lakkhaṇavibhattito hi dhātuvavatthānadassanametaṃ.
再者,为了进一步显示依两种界之安立,以受为门的非色把握,而开示了“一者”等语。这其中,“其领受味觉之受”,是指通过领受所谓“坚硬性”这一触的体性而生起的受。
Punapi dvinnaṃ dhātuvavatthānānaṃ vasena vedanāmukhena arūpapariggahaṃ dassetuṃ ‘‘ekassā’’tiādi vuttaṃ. Tattha tassa rasānubhavanakavedanāti thaddhabhāvasaṅkhātassa phoṭṭhabbasabhāvassa anubhavanavasena pavattavedanā.
“另一者”在此处同样应依前述方式理解其关联。其中,“了知所缘”是指了知称为坚硬性的触所缘。它说为“被导入身门者”,或纯粹是意门速行识。因为前者了知“地界具足坚硬相”,后者却仅仅是了知坚硬相罢了。
Aparassāti etthāpi vuttanayeneva sambandho veditabbo. Tattha ārammaṇapaṭivijānananti thaddhatāsaṅkhātaphoṭṭhabbārammaṇapaṭivijānanaṃ. Kāyadvārābhinihataṃ, kevalaṃ vā manodvārikajavanaviññāṇamāha. Tañhi ‘‘pathavīdhātu kakkhaḷalakkhaṇā’’ti paṭivijānāti, itaraṃ pana kakkhaḷalakkhaṇapaṭivijānanamattamevāti.
“即以此方法”:那位已通过自相略说和自相分别,显示了依界差别而把握色,并于其中安住后,再以触等为门而把握非色的方法,即以此方法。“于业所生诸界”:即从四种生起中确定而来的业所生者。“以坚硬相等方式”:以“等”字,不仅包含了“水界具足流动相”这样以差别相摄其余界的情形,也应视为以同一生起等分类所摄的其余部分。因此他说“于四十二界部分中”。“随顺一切方法类别”:那位已依四十二界部分中地界等的相,安立了种种把握色的方法,随顺这一切方法类别及方法差别之后,应在以眼界等把握色的门中,以显示把握非色的方式来作连结——这是意趣所在。此处仅为显示连结门的例子:首先,对于以“眼界具有堪受色撞击的净色相,或具有由欲见之因的业所生起的净色相”等方式(《法集论注》600)把握界者,应连结一切,如“第一触击是触,与之相应的受是受”等。同样,应连结“如所说相的眼界,其领受味觉的受即是受蕴”等。同样,也应连结一切,如“如所说相的眼界”“了知所缘是识,即是识蕴”等。依处等把握色的门中,也依此方法。
Eteneva upāyenāti yvāyaṃ salakkhaṇasaṅkhepato, salakkhaṇavibhattito ca dhātuvavatthānavasena rūpapariggahaṃ dassetvā tattha ṭhitassa phassādimukhena arūpapariggaṇhanupāyo dassito, eteneva upāyena. Kammasamuṭṭhānakeseti catusamuṭṭhānakesato niddhārite kammasamuṭṭhānakese. Kakkhaḷalakkhaṇātiādinā nayenāti ādi-saddena na kevalaṃ ‘‘paggharaṇalakkhaṇā āpodhātū’’tiādinā lakkhaṇavisesena saddhiṃ dhātvantarāniyeva, atha kho ekasamuṭṭhānādibhedāni koṭṭhāsantarānipīti daṭṭhabbaṃ. Tenevāha ‘‘dvācattālīsāya dhātukoṭṭhāsesū’’ti. Sabbaṃ nayabhedaṃ anugantvāti yvāyaṃ dvācattālīsāya dhātukoṭṭhāsesu pathavīdhātuādīnaṃ lakkhaṇādito vavatthāpanavasena nānāvidho rūpapariggahanayo vutto, taṃ sabbaṃ nayabhedaṃ nayavisesaṃ anugantvā, cakkhudhātuādīsu rūpapariggahamukhesu arūpapariggahadassanavasena yojanā kātabbāti adhippāyo. Tatridaṃ yojanāmukhamattadassanaṃ – ekassa tāva ‘‘cakkhudhātu rūpābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇā, daṭṭhukāmatānidānakammasamuṭṭhānabhūtappasādalakkhaṇā vā’’tiādinā (dha. sa. aṭṭha. 600) nayena dhātuyo pariggaṇhantassa ‘‘paṭhamābhinipāto phasso, taṃsampayuttā vedanā’’ti sabbaṃ yojetabbaṃ. Tathā ‘‘yathāvuttalakkhaṇāya cakkhudhātuyā rasānubhavanakavedanā vedanākkhandho’’tiādi yojetabbaṃ. Tathā ‘‘yathāvuttalakkhaṇā cakkhudhātū’’ti, ‘‘ārammaṇapaṭivijānanaṃ viññāṇaṃ viññāṇakkhandho’’tiādinā sabbaṃ yojetabbaṃ. Āyatanādivasena rūpapariggahamukhesupi eseva nayo.
671671. 正如善加修习、已达自在的下地禅那,成为上地禅那的基础与近因,而非仅仅获得的程度;同样,极清净、离结、离缠的色把握,成为非色把握的基础与近因,而非不清净者。因此,为了显示:若于色与非色连一处也未曾现前,那便名为不清净,更何况多处未现前呢,故而说“若……”等。犹如山地之牛,愚钝、不熟,不识田。
671. Yathā nāma heṭṭhimajhānaṃ subhāvitaṃ vasībhāvaṃ pāpitameva uparijhānassa pādakaṃ padaṭṭhānaṃ hoti, na paṭiladdhamattaṃ, evaṃ rūpapariggaho suvisuddho nijjaṭo niggumbo eva arūpapariggahassa pādakaṃ padaṭṭhānaṃ hoti, na avisuddho, tasmā rūpārūpassa ekadesepi anupaṭṭhite so avisuddho eva nāma hoti, pageva bahūsu anupaṭṭhitesūti dassento āha ‘‘sace hī’’tiādi. Pabbateyyā gāvī viya bālā abyattā akhettaññū.
“以剑”:即以剑尖。“箱”:指如匣子似的大箱。为了显示:即使对于未把握业处者,虽然名色显现得好像未被分别,但其自性实已分别,且这种分别在业处的把握中变得明显,因此以开箱与劈开孪生多罗根为譬喻而说。因为孪生多罗根的相续虽已断,却显现似未断,色与非色法也是如此。“将一切三地法确定为二种,即名与色”:此处,虽然“一切”一词是毫无剩余地全部包括,但名与色的性相各自不同,故不应以集合的方式来总括此二者。因此,其意思是:如此确定为二种:“其中,凡有倾向相者,那是名;凡有变坏相者,那是色。”而正是由于这样确定时,在三地诸法中,没有任何法能脱离此二者,所以说道“将一切三地法确定为二种,即名与色”。通过“名与色”一语,其二分性已经成立,而“确定为二种”是为了显示没有任何存在于名色之外的他法。因此他说“唯名色之外……”等。而“一切三地法”中的“一切”一词,是为了说明:应当毫无剩余地遍知所应思察之法。因为应当毫无剩余地遍知它,应当决意离染,并由此令心离染、解脱。因此世尊说:
Khaggenāti khaggaggena. Samugganti mañjūsāsadisaṃ mahāsamuggaṃ. Apariggahitakammaṭṭhānassa avibhattaṃ viya upaṭṭhahantampi nāmarūpaṃ vibhattasabhāvameva, tassa ca vibhāgo kammaṭṭhānapariggahesu pākaṭo hotīti ca dassanatthaṃ samuggavivaraṇaṃ, yamakatālakandaphālanañca nidassanabhāvena vuttaṃ. Yamakatālakandañhi bhinnasantānampi abhinnaṃ viya upaṭṭhāti, evaṃ rūpārūpadhammāti. Sabbepi tebhūmake dhamme nāmañca rūpañcāti dvedhā vavatthapetīti ettha kiñcāpi sabba-saddo anavasesapariyādāyako, nāmarūpabhāvo pana aññamaññavidhuroti na tadubhayaṃ samudāyavasena parisamāpayetabbaṃ, tasmā ‘‘yadettha namanalakkhaṇaṃ, taṃ nāmaṃ. Yaṃ ruppanalakkhaṇaṃ, taṃ rūpa’’nti evaṃ dvedhā vavatthapetīti attho. Evaṃ vavatthapentoyeva ca tadubhayavinimuttassa tebhūmakadhammesu kassaci dhammassa abhāvato ‘‘sabbepi tebhūmakadhamme nāmañca rūpañcāti dvedhā vavatthapetī’’ti vuccati. ‘‘Nāmañca rūpañcā’’ti eteneva tassa duvidhabhāve siddhe ‘‘dvedhā vavatthapetī’’ti idaṃ nāmarūpavinimuttassa aññassa abhāvadassanatthaṃ. Tenevāha ‘‘nāmarūpamattato uddha’’ntiādi. ‘‘Sabbepi tebhūmake dhamme’’ti pana sabbaggahaṇañcettha sammasamanupagassa dhammassa anavasesetabbatāya vuttaṃ. Tañhi anavasesato pariññeyyaṃ ekaṃsato virajjitabbaṃ, tato ca cittaṃ virājayaṃ pamocetabbaṃ. Tenāha bhagavā –
“诸比丘,若不知一切、不遍知一切,于其中心不离染、不舍断,则不能尽灭诸苦。诸比丘,若知一切、遍知一切,于其中心离染、舍断,则能尽灭诸苦。”(《相应部》4.26-27)
‘‘Sabbaṃ, bhikkhave, anabhijānaṃ aparijānaṃ tattha cittaṃ avirājayaṃ appajahaṃ abhabbo dukkhakkhayāya. Sabbañca kho, bhikkhave, abhijānaṃ parijānaṃ tattha cittaṃ virājayaṃ pajahaṃ bhabbo dukkhakkhayāyā’’ti (saṃ. ni. 4.26-27).
若将三地所生的一切法毫无剩余地总括为“名色”,那么,由此外道依文义构想而执取的,即所谓原质、实有、命我、身等,对此应当如何修习呢?在如同疯狂颠倒、非正等觉者所宣说的教法中,除了将其搁置一边之外,哪里还有什么别的修习呢?或者,也应知道,他们其实也是依是否被摄入名色而被确定的。如何确定呢?原质、大、我慢、唯量、诸根、诸大、人,这些即是原质等。其中,以平等状态转起的、被称为喜、忧、痴的七种,它们的集合称为原质,也称为根本因。能觉知七种唯量的,称为大,有人称之为觉。对七种原质等的执著是我慢,有人称之为“我是唯量”。声、触、色、味、香是唯量,因为在彼此有别的地等之中,见到逐一递增,所以称为逐一递增的唯量;而有人则认为,由于能穿刺者以具有单一特相的唯量生起单一特相的差别,又由于它们以微细的方式渗入,故而有逐一递增性。耳等五种是能起听闻等作用的觉根,语等五种是能起说、取、行、排泄、乐等作用的业根。意是内作具,其余是外作具。由香等所发起的地、水、火、风、空是诸大,以思为体性的是人。应当这样依自性了知原质等。
Yadi tebhūmakaṃ dhammajātaṃ anavasesato gahitaṃ ‘‘nāmarūpa’’nti, yaṃ ito bāhirakehi padatthabhāvena parikappitaṃ, seyyathidaṃ – pakatiādi drabyādi jīvādi kāyādi. Tattha kathaṃ paṭipajjitabbanti? Ummattakavipallāsasadise asammāsambuddhapavedite kā tattha aññā paṭipatti aññatra ajjhupekkhanato. Atha vā tepi nāmarūpantogadhabhāvābhāvavasena nicchitā evāti veditabbā. Kathaṃ? Pakati, mahā, ahaṃkāro, tammattāni, indriyāni, bhūtāni, purisoti ete pakatiādayo. Tattha samabhāvena pavattamānānaṃ sattarajatamasaṅkhātānaṃ sukhadukkhamohānaṃ samudāyo pakati, padhānanti ca vuccati. Sattamattasampavedanīyo mahā, buddhīti keci. Sattarajādīsu abhimāno ahaṃkāro, asmimattāti keci. Saddaphassarūparasagandhā tammattāni aññamaññavisiṭṭhānaṃ pathavīādīnaṃ ekuttaratādassanato ekuttarāni tammattānīti vijjhavāsiekalakkhaṇehi tammattehi ekalakkhaṇā visesā sajiyanti, sukhumabhāvena pana nesaṃ sampavesanato ekuttaratāti keci. Sotādīni pañca savanādivuttikāni buddhindriyāni, vacanādānavicaraṇussaggānandakiccāni vācādīni pañca kammindriyāni. Mano antokaraṇaṃ, itaraṃ bāhirakaraṇaṃ. Gandhādīhi āraddhāni pathavīudakaaggivāyuākāsāni bhūtāni, cetanāsabhāvo purisoti evaṃ pakatiādīni sarūpato veditabbāni.
其中,本性最初仅依乐、苦、痴的量度而得名,由于陷入不平等的状态,故成无常、苦及有为。‘大’也因‘由此非有相,唯从相状差别之量生起大’之说,以及被认许为觉性故,得名为无常,唯是有为。又因‘从大而有六种差别’的言说,基于执取‘我’的因,便产生了‘我执’心识与‘我见’之名,从而成就了无常、有为的本性实体。其余五种根本,从香、色、触、声等感官现象生起,并非实体,只是妄执之相。这便是十六大,即五大元素与十一感官;也就是五根,以元素为其根本因缘。又说:‘种种差别由我执所生,与耳、身、眼、舌、鼻、手、足、意诸根共住。’这便是十一根,十一根即是诸根的总数。
Tattha hi pakati tāva sukhadukkhamohamattatāya nāmaṃ, samavisamabhāvāpattito aniccā, dukkhā, saṅkhatā ca āpannā. Mahāpi ‘‘tasmā aliṅgato liṅgavisesāmatto mahā uppajjatī’’ti vacanato, buddhibhāvānujānanato ca nāmaṃ, aniccaṃ, saṅkhatameva ca āpannaṃ. ‘‘Tasmā mahato cha visesā sajiyantī’’ti sakkate vacanato ‘‘asmī’’ti gahaṇanimittabhāvānujānanena ahaṃkāro abhimānoti katvā nāmaṃ, tato eva aniccasaṅkhatabhāvāpatti cassa siddhā. Itaraṃ tammattapañcakaṃ gandharasarūpaphassasaddabhāvānujānanato rūpaṃ, arūpanti pana kāpilānaṃ micchābhinivesamattaṃ. Te hi soḷasa visesā pañca bhūtāni, ekādasindriyāni bhūtehi bhūtavisesānīti gandhāditammattehi tannissayāni pathavīāpotejovāyoākāsasaṅkhātāni bhūtāni icchitāni. ‘‘Tabbisesā ca nānājātikā ahaṃkārato ca indriyānī’’ti vacanato sotakāyacakkhujivhāghānavācāpāṇipādapāyūpatthāni ceva mano cāti ekādasindriyāni.
其中,‘意’称为名,其余一切皆为色。这里的‘语’,是指能表达意义的音声组合。这些具法性的法,因被期许为无有他者,故在变异分位,其无常性自然成立;在显了分位,若依彼境生智而显了,无常性亦自然成立,然而在此之前智已存在。言语、文句的变化说法,本章进行论述。诸物的质性、状态及能力所成之物,构成质料,彼此相依。地、水、火、风、空、时、方、我,为九种质料。声、色、味、香、触、合、离、方、分布、觉、乐、苦、欲、嗔、精进、力、粘、动、集,为三十三种法的属性。运动、止息、收缩、舒展、行进,为五种作用。彼此差别构成界限,这是共通的特性。诸法依缘而生则存在。以地等根本为例,由因缘关系合成物体的生起与灭亡,称为合成。合即物体的内部联结,离即解体。
Tattha mano nāmaṃ, itarāni sabbāni rūpaṃ. Vācāti cettha atthāvajotakassa akkharasamudāyassa gahaṇaṃ. Imesaṃ pana dhammino dhammassa anaññatthassa icchitattā siddhāva aniccatā pariṇāmapakkhe, abhibyattipakkhepi yadi tabbisayañāṇuppādena abhibyañjanaṃ siddhāva aniccatā, atha tato pubbepi ñāṇaṃ attheva. Akkhabyattivādo pana siyāti idamettha disāmattaṃ. Drabyaguṇakammasāmaññavisesasamavāyā drabyādikā. Tattha pathavī āpo tejo vāyu ākāso kālo disā attā manoti nava drabyāni. Sadda rūpa rasa gandha phassa saṅkhā parimāṇāni puthūtva saṃyoga viyoga paratvā paratva buddhi sukha dukkha icchā dosa payatta gurutva dravatva sneha vegā saṅkhārā diṭṭhā ceti evamete tevīsati guṇā. Ukkhepanaṃ avakkhepanamākucanaṃ pasāraṇaṃ gamanamiti pañca kammāni. Aññamaññavisiṭṭhesu avisiṭṭhamabhidhānaṃ paccayo hoti. Saṃ-iti yato drabyaguṇakammesu sā atthi evāti etaṃ mahāsāmaññaṃ. Pathavīādīsu anuvattibyāvuttibuddhinimittaṃ drabyatvādi, taṃ yathā drabyatva guṇatva kammatva ghaṭatvādi, eso sāmaññaviseso. Iha tantesu paṭo, kapālesu ghaṭoti iheti yato hetuhetuphalānaṃ sambandho samavāyoti vutto, samavāyoti evamete drabyādikā.
此中,地、水、火、风是元素色,虚空仅是他们之无碍,或是分界,依日月星辰等运行与法的流转而假立,仅仅是施设,这便是时间。方与我也是如此。意称为名。声、色、味、香唯是色法。触也同样,具有三元素的本性。数等,依彼彼而立,仅仅是施设。集聚、分离等,是依缘而生之法。如同构件之间的变化,依属性差别与组合而增长,于微细变化中呈现统合与分离。诸物依同处联结为合,断离则为离。同向的色彩众多且相互依存,宽阔广大,这是法的现象本质。以智慧观照,则诸属性、诸色、诸味等相续发生,乐苦、欲嗔等交替显现,皆为无常。重、流动、粘着、速度等法的属性,显现为持续变易。这五种作用分别是起动、止息、收缩、舒展、移动。彼此差异为条件的基础。合是诸物的内部联结,是大的通性。元素如地,由多因复合而成,具备其本质、性质、功能、成分等,合为整体,称为合成。如同骨节构成的器具,因缘的关系紧密维系,称为内合。
Tattha pathavī āpa teja vāyū bhūtarūpaṃ, ākāsaṃ tesaṃ abhāvamattaṃ, paricchedo vā, candasūriyādiparivattanaṃ, dhammappavattiñca upādāya paññattimattaṃ kālo. Tathā disā, attā ca. Mano nāmaṃ. Saddarūparasagandhā rūpameva. Tathā phasso bhūtattayasabhāvato. Saṅkhā ekādikā taṃ taṃ upādāya paññattimattaṃ. Tathā avayavasamudāye guṇavisesavasena, saṇṭhānavisesavasena vā mahantaṃ dīghaṃ, tabbipariyāyato aṇu rassanti bhinnalakkhaṇadesesu puthutvanti. Bhinnadesajānaṃ sahabhāve saṃyogoti. Tadapāye viyogoti. Samānadisādesagatānaṃ rūpānaṃ mahadabbantarānaṃ vasena paramaparanti paññattimattaṃ. Buddhisukhadukkhaicchādosapayattā nāmameva. Gurutva dravatva snehavegā rūpadhammānaṃ pavattivisesato gahetabbākārā. Itaro saṅkhāro ñāṇassa pavattiviseso. Adiṭṭhopi dhammādhammabhāvato nāmameva. Ukkhepanaṃ avakkhepanaṃ ākucanaṃ pasāraṇaṃ gamananti rūpadhammānaṃ pavattimattaṃ. Sadisāsadisatāyaṃ sāmaññavisesasaññā, ayuttasambandhe samavāyasamaññāti drabyādīnampi nāmarūpantogadhatā daṭṭhabbā.
命、非命、缚、福、非福、漏、防护、消尽、解脱等,称为命等。其中,命即是‘我’。于补特伽罗、法、非法、虚空、时间中,安立‘非命’之想。在他们之中,声、触、色、味、香、聚合、结合、细分、粗分、不可害、光、影、热、业所作等是补特伽罗的特征,故补特伽罗即是色,仅为色法流转之行相而已。法与非法,仅是命与补特伽罗的去处与安住之因,故与他们无异。虚空与时间仅是施设。由‘业与补特伽罗之间的连结’之说,故缚与他们无异。福与非福即是‘名’,此显而易见。由‘业与补特伽罗之漏’之说,故于福与非福所生之中,有漏之称谓,因此漏与他们无异。由‘漏灭即防护’之说,故以对治而令福与非福灭,即是防护。由‘业果流转之自然止息即是消尽’之说,故以异熟灭为相者,即是消尽。解脱亦由‘一切业之解脱’之说,即是业、补特伽罗、命之分离。其中,业与补特伽罗以声等为特征故,仅是色;由于仅是福与非福故,是无色。命亦仅是无形者——此为实物解脱。而状态解脱,则是命之贪等状态的转变,贪等仅是‘名’而已。因此,命等亦皆摄入名色之中。
Jīvājīvabandha puñña pāpāsava saṃvaranijjaravimokkhā jīvādikā. Tattha jīvoti attā. Puggaladhammādhammākāsakālesu ajīvasaññā. Tesu saddaphassarūparasagandhasaṇṭhānabandhabhedasukhumaparaaparāghātappabhācchāyojjākatamāni puggalalakkhaṇanti puggalo rūpaṃ rūpadhammānaṃ pavattiākāramattato. Dhammādhammā jīvapuggalānaṃ gatiṭṭhitimattatāya tadavisiṭṭhā . Ākāsakālā paññattimattaṃ. Bandho ‘‘kammapuggalantarasaṃyogo’’ti vacanato tehi anañño. Puññapāpāni nāmanti pākaṭameva. ‘‘Kammapuggalānamāsavo’’ti vacanato puññāpuññasambhave āsavasamaññāti tato avisiṭṭho āsavo. ‘‘Āsavanirodho saṃvaro’’ti vacanato paṭipakkhena puññāpuññanirodho saṃvaro. ‘‘Kammaphalappavattiyā pakatiyā appavatti nijjaro’’ti vacanato vipākanirodhanimittaṃ nijjaro. Mokkhopi ‘‘sabbakammavimokkho’’ti vacanato kammapuggalajīvaviyogo. Tattha kammapuggalānaṃ saddādilakkhaṇatāya rūpamattatā puññāpuññamattatāya arūpatā. Jīvo ca arūpamattamevāti ayaṃ drabyamokkho. Bhāvamokkho pana jīvassa rāgādibhāvāpariṇāmo rāgādayo nāmamevāti jīvādayopi nāmarūpantogadhā eva.
身、转起、趣、生、缚、离系等,称为身等。其中,于地、水、火、风、苦、乐之中,有‘身’之称谓。转起、趣、生、缚、离系与他们不相离。由‘状态即是义,身非别义’之说,故离身之外别无任何事物。由‘转起之想,于行、合、分离中’之说,故以趣等方式转起的地等,即是转起的假说。由‘于彼中非别义’之说,故天、人、鬼、畜生、地狱之投生——即诸趣,与身无异。于这些趣中,前前无异而投生者的决定,亦仅是转起,故与他们无异,也就是所谓的黑、青、红、黄、白、极白之诸生。他们后后殊胜,无明、痴、贪、嗔、真实、见、可意等是白生;由于是究竟边际、毕竟解脱、通达故,是白生。由‘于诸过患中有缚之称谓’之说,故以无明等为相的缚,与命无异。由于无明等过患之无有,故离系得以成就。因此,身等亦仅是名色而已。
Kāyappavattigatijātibandhāpavaggā kāyādikā. Tattha pathavīāpatejavāyuattasukhadukkhesu kāyasamaññā. Tadavisiṭṭhā pavattigatijātibandhāpavaggā, ‘‘bhāvoti attho, kāyoti anatthantara’’nti vacanato kāyato aññaṃ kiñci natthi. ‘‘Pavattisaññā kiriyāsaṃyogavibhāgesū’’ti vacanato gatiādippakārena pavattā pathavīādayo eva pavatti upacāro. ‘‘Tasmiṃ anatthantara’’nti vacanato kāyato anaññā suramanujapetatiracchānanarakūpapattiyo gatiyo. Tāsu purimāpurimāvisiṭṭho gatīsu jātassa nicchayopi pavattimattanti tato anaññā kaṇhanīlarattapītasukkaatisukkasaṅkhātā jātiyo. Tā uttaruttaravisiṭṭhā aññāṇamoharāgadosatatvāsandassanappāyā sukkajāti, antā accantavimuttā avagāhitatvā cāti sukkajāti. ‘‘Dosesu bandhasamaññā’’ti vacanato aññāṇādilakkhaṇassa bandhassa jīvato anaññatā. Aññāṇādidosābhāvato apavaggasiddhīti kāyādayopi nāmarūpamattameva.
即使于各处以‘人、我、命’等异门所解说的‘我’之义,彼亦如其相应,仅是依于名色而施设,或者说仅是名色而已。因此说:‘他们亦确依是否摄入名色而得以决择。’
Yopi tattha tattha ‘‘puriso attā jīvo’’tiādipariyāyehi vutto attapadattho, sopi yathārahaṃ nāmarūpamattaṃ upādāya paññatto, nāmarūpamattameva vā. Tena vuttaṃ ‘‘tepi nāmarūpantogadhabhāvābhāvavasena nicchitā evā’’ti.
众多经典会通之说的阐释
Sambahulasuttantasaṃsandanākathāvaṇṇanā
672672. “彼”指那位修习观业处的瑜伽行者。“如是”即把握上述所说之方式。“依如实自性”即依如其真实之本质。确定名色之后,会通此义而作确定——这是句中关联。即使是为了断除世间共许,更何况是为了断除那执取“有情”“命”等生起的邪执——这是内在的意趣。由于未确定为仅是名色,也未对相续、聚合等密集作破析,因而无有执取却执取总体,生起“有情”之痴,这便是所谓的有情痴。其镇伏即无痴地。“依众多经典”:即依此处以“犹如”等比况所说,以及未说之“摩诃利,若此色是我,则此色不应导致疾病”(《相应部》3.59;《大品》20)等众多经典。“仅是名色而已”等语,即指前文所说之义,故说“此义”。
672.Soti so vipassanākammiko yogāvacaro. Evanti vuttappakāraparāmasanaṃ. Yāthāvasarasatoti yathābhūtasabhāvato. Nāmarūpaṃ vavatthapetvā etamatthaṃ saṃsandetvā vavatthapetīti sambandho. Lokasamaññāyapi pahānatthāya, pageva ‘‘satto jīvo’’ti pavattanakamicchābhinivesassāti adhippāyo. Nāmarūpamattatāya avinicchatattā, santānādighanabhedassa ca akatattā abhinivesena vinā samūhekattaggahaṇavasena ‘‘satto’’ti pavatto sammoho sattasammoho. Tassa vikkhambhanā asammohabhūmi. Sambahulasuttantavasenāti ‘‘yathāpī’’tiādinā idha vuttānaṃ, avuttānañca ‘‘rūpañca hidaṃ, mahāli, attā abhavissa, nayidaṃ rūpaṃ ābādhāya saṃvatteyyā’’ti (saṃ. ni. 3.59; mahāva. 20) evamādinā sambahulānaṃ suttantānaṃ vasena. ‘‘Nāmarūpamattamevā’’tiādinā vuttamevatthaṃ sandhāyāha ‘‘etamattha’’nti.
“支分聚集”即由支分聚集之因而得名。以彼为相、不舍彼相,当他们存在时,便假名为“有情”。
Aṅgasambhārāti aṅgasambhārahetu. Tannimittaṃ taṃ amuñcitvā sati eva tasmiṃ ‘‘satto’’ti vohāro.
“即如房舍”:如同依凭木料等,搁置它们各自之名,而得“房舍”这样的称呼、这样的共称;同样地,依凭骨等,搁置它们各自之名,而得“色”“身”这样的称呼——这是句中的连接。
Agārantvevāti yathā kaṭṭhādīni paṭicca upādāya tesaṃ nāmaṃ vissajjetvā agāramicceva saṅkhaṃ samaññaṃ gacchati, evaṃ aṭṭhiādīni paṭicca upādāya tesaṃ nāmaṃ vissajjetvā rūpaṃ sarīramicceva saṅkhaṃ gacchatīti yojanā.
“唯苦生起”:即苦苦等三种差别之苦,唯苦生起,随缘而生;彼苦或以刹那住、相续住而安住,或以刹那灭、寿尽灭等而灭尽——此为义。此处,“唯苦”的“唯”字所遮遣之义,为显示之故,说“非他”等。其意为:除所述之苦外,并无任何可称为“有情”或“命者”的其他法生起;全然无有故,彼苦之灭又从何而来?
Dukkhameva sambhotīti dukkhadukkhatādibhedaṃ tividhaṃ dukkhameva sambhavati, yathāpaccayaṃ uppajjati, tadeva dukkhaṃ khaṇaṭṭhitipabandhaṭṭhitivasena tiṭṭhati ceva khaṇanirodhaāyukkhayanirodhādivasena nirujjhati cāti attho. Idāni dukkhamevāti evakārena nivattitamatthaṃ dassetuṃ ‘‘nāññatrā’’tiādi vuttaṃ. Tassattho – yathāvuttaṃ dukkhaṃ ṭhapetvā tato aññaṃ kiñci dhammajātaṃ na sambhavati, yo ‘‘satto’’ti vā ‘‘jīvo’’ti vā vucceyya, sabbena sabbaṃ abhāvā kuto tassa nirodhoti.
以譬喻阐明名色之说的阐释
Upamāhināmarūpavibhāvanākathāvaṇṇanā
673“以同一方式而安立”:正如轮等部件以某种方式组合时,便有“车”之称谓,它们以同一方式共住、聚集一处。“同样地”:即如于依特定组合而成的各部分之集合中,依相续而转起时,有“车、屋、拳、琴、军、城、树”等唯是假名,于胜义中则无任何所谓的车等;如是,于称为取蕴的色、非色法中,当它们聚集并依相续而转起时,便有“有情、命者”等唯是假名,于胜义中则无有情或命者——如是如实了知。这种如实知见,即名为“见清净”。
673.Ekenākārena saṇṭhitesūti yena pakārena akkhādīsu sanniviṭṭhesu rathasamaññā, tena ekena ākārena samavaṭṭhitesu ekajjhaṃ rāsikatesu . Evamevanti sannivesavisiṭṭhe avayavasamudāye santānavasena pavattamāne yathā ‘‘ratho gehaṃ muṭṭhi vīṇā senā nagaraṃ rukkho’’ti vohāramattaṃ, paramatthato pana rathādi nāma kiñci natthi, evamevaṃ. Upādānakkhandhesūti upādānakkhandhasaññitesu rūpārūpadhammesu samuditesu santānavasena pavattamānesu ‘‘satto jīvo’’ti vohāramattaṃ, paramatthato pana satto vā jīvo vā natthīti yāthāvato jānanaṃ. Idaṃ yathābhūtadassanaṃ ‘‘diṭṭhivisuddhī’’ti vuccati.
674“属于彼”:即被执为“众生”的自我。“灭”:指已灭尽者的灭。“不灭”:即不灭坏,是常恒之义。执我论者正是依此二边而安住,即执“我是常”或“我断灭”,一分常论者也包含于此中。“认可不灭”:指虽然希望智等诸法灭尽,却仍认可“法体是常、是坚固”的自体不灭。“常”:指执常之见。“堕”:指陷入已灭、未作、不应作分等过失,这是此处意旨。“乳续”:指乳的相续,即果之义。“彼续”:指没有其他任何作为彼自体相续者。所谓“沉滞”:由于“我是常”的执著,成为乐于有者,对有的灭尽产生退缩,即沉滞于有中。所谓“超越”:就在此处,断灭论者执取“我断灭”,超越死后的寂静之有,认为“无有”,诸师说这称为超越。然而,在烦恼灭尽、业不感果时,当希望有灭之际,却不如此执取,而是执取“依此而彼殊胜之有断灭,我即断灭,如此为有灭”,这便称为超越彼。
674.Tassāti sattoti gahitassa attano. Vināsanti niruddhassa vināsaṃ. Avināsanti avinassanaṃ, niccatanti attho. Dvayavaseneva hi attavādino ṭhitā, sassato attā, ucchijjatīti vā, ekaccasassatavādopi ettheva samavaruddhoti. Avināsaṃ anujānantoti buddhiādīnaṃ dhammānaṃ vināsaṃ icchantopi ‘‘dhammī nicco kūṭaṭṭho’’ti attano vināsābhāvaṃ anujānanto. Sassateti sassatagāhe. Patati katavināsaakatabbhāgamādidosappasaṅgatoti adhippāyo. Khīranvayassāti khīrassa anvayabhūtassa, phalabhūtassāti attho. Tadanvayassāti tassa attano anvayabhūtassa aññassa kassaci abhāvato. Olīyati nāmāti ‘‘sassato attā’’ti abhinivesena bhavābhirato hutvā bhavanirodhato saṅkocanaṃ āpajjanto bhaveyeva nilīyati nāma. Atidhāvati nāmāti tattha tattheva hi bhave attā ucchijjatīti ucchedavādī ‘‘ucchijjati attā’’ti gaṇhanto paraṃ maraṇā santaṃ bhavaṃ ‘‘natthī’’ti atikkamanto atidhāvati nāmāti vadanti. Kilesanirodhe pana kammassa avipaccanato bhavanirodhe icchitabbe tathā aggahetvā ‘‘taṃ taṃ bhavavisesaṃ āgamma attā ucchijjatīti evaṃ bhavanirodho hotī’’ti gaṇhanto taṃ atidhāvati nāma.
“被缠缚”即被征服、被压伏。“有眼者”指以名为如实见的智眼而具眼者。
Pariyuṭṭhitāti abhibhūtā. Cakkhumantoti yathābhūtadassanasaṅkhātena ñāṇacakkhunā cakkhumanto.
欲有等类别之有,以应喜乐之义而为乐处,故称“有乐处”。于彼有中喜乐、极喜乐,故称“有喜乐者”。于有中得喜悦,故称“有喜悦者”。此三句唯是说明对有味的耽着。“心不趣入”指正因为对有味的耽着,心不进入导向有灭的法。“不清净”即不信受,“不安住”即不确立,“不决意”即不决意。
Kāmabhavādibhedo bhavo āramitabbaṭṭhena ārāmo etesanti bhavārāmā. Tasmiṃ bhave ratā abhiratāti bhavaratā. Bhave sammodaṃ āpannāti bhavasammuditā. Tīhipi padehi bhavassādagadhitatāva vuttā. Cittaṃ na pakkhandatīti bhavassādagadhitattā eva bhavanirodhāvahe dhamme cittaṃ na anuppavisati. Nappasīdatīti na okappati. Na santiṭṭhatīti na patiṭṭhahati. Nādhimuccatīti na adhimuccati.
“苦恼”即被苦所逼。“羞惭”即感到羞耻。“厌嫌”即轻蔑。“无有”即断灭。“欢喜”指显示如前所说的欢喜相,诸如“据说,尊者,从何……”等。
Aṭṭīyamānāti dukkhāpiyamānā. Harāyamānāti lajjamānā. Jigucchamānāti hīḷentā. Vibhavanti ucchedaṃ. Abhinandantīti vuttaabhinandanākāradassanaṃ ‘‘yato kira bho’’tiādi.
“存在”指五蕴。因为它们依各自的缘而生,且从胜义上存在,故称为“存在”。“从存在”指从如实自性、自相与共相。
Bhūtanti khandhapañcakaṃ. Tañhi yathāsakaṃ paccayehi jātattā, paramatthato vijjamānattā ca bhūtanti vuccati. Bhūtatoti yathābhūtasabhāvato, salakkhaṇato, sāmaññalakkhaṇato ca.
675这样,依经指出了执取众生而来的退缩与过度之过失,以及由如实见而来的厌离等功德之后,现在为了显示即使唯是名色也能成就行走等自作用,故说“因此”等。其中,“因此”的意思是:因为作为“我是”或“我”之执取基础的所谓众生并不存在,胜义上唯是名色,因此。如果有人问难:“若没有任何自我,为何在这唯名色中能成就行走等自作用?”针对这个问难,才说“木制机关”等。由“显现”一词,显示如同在无生命的木制机关中,由于内在生命力的存在而呈现为有命者、有作用者一般,唯是依缘之差别而现起;同样,在无生命的唯名色中,依缘之差别而成就行走等自作用,呈现为有命者、有作用者一般。
675. Evaṃ sattagāhato avalīyanātidhāvanadose, yathābhūtadassanato nibbidādiguṇe ca suttavaseneva dassetvā idāni nāmarūpamattepi gamanādiattakiccasiddhiṃ dassetuṃ ‘‘tasmā’’tiādi vuttaṃ. Tattha tasmāti yasmā ‘‘asmī’’ti vā ‘‘aha’’nti vā gāhassa vatthubhūto satto nāma natthi, paramatthato nāmarūpamattameva, tasmā. Sace koci attā nāma natthi, kathamidha nāmarūpamatte gamanādiattakiccasiddhīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘dāruyanta’’ntiādi. ‘‘Khāyatī’’ti etena yathā nijjīve dārumayayante abbhantare vattamānassa jīvassa vasena saīhassa sabyāpārassa viya upaṭṭhānamattaṃ paccayavisesato, evaṃ nijjīve nāmarūpamatte paccayavisesato gamanādiattakiccasiddhīti saīhassa sabyāpārassa viya upaṭṭhānanti dasseti.
“真实”指从存在、从胜义,这是其义。如同机关无生命,依缘而转起,这是其意旨。苦蕴的聚集,因恒常为患,如同草薪,以其无我故,这是其义。此即是名色。
Saccatoti bhūtato, paramatthatoti attho. Suññaṃ jīvena yantamiva abhisaṅkhataṃ paccayavasena pavattīti adhippāyo. Dukkhassa puñjo niccāturatāya tiṇakaṭṭhasadiso attasuññatāyāti attho. Etaṃ nāmarūpaṃ.
“双”即一对。而此双的状态是互相依止的状态,故说“二者互相依止”。正因如此,当一方坏灭时,二者同时坏灭。因为在五蕴有中,当色灭尽时,非色必不灭尽;或非色灭尽时,色必不灭尽,这是从未有过的。此坏灭依于缘,由缘灭而名色灭,这是义旨。或者,“缘”即指作为缘,即使互为缘,二者也必定俱时坏灭,这是义旨。
Yamakanti yugaḷakaṃ. So ca kho yamakabhāvo aññamaññasannissitabhāvenāti āha ‘‘ubho aññoññanissitā’’ti. Tato eva ca ekasmiṃ bhijjamānasmiṃ ubho bhijjanti. Na hi kadāci pañcavokārabhave rūpe nirujjhante arūpaṃ anirujjhantaṃ, arūpe vā nirujjhante rūpaṃ anirujjhantaṃ atthi. Svāyaṃ bhaṅgo paccayā paccayanirodheneva, nāmarūpanirodhoti attho. Paccayāti vā paccayabhūtā, aññamaññassa paccayā hontāpi ubho bhijjantiyevāti attho.
676“被杖击”这一简别,显示了杖以及作为杖击之缘的人的努力;而鼓因是声音的不共因,故为所简别者。正因如此,说“另一鼓”时,唯取鼓,不取杖等。以声音无可见之形,将其视为不可指称者,以“正是如此”等作譬喻的连结。
676.Daṇḍābhihatanti visesanena daṇḍaṃ, daṇḍābhighātassa paccayaṃ purisavāyāmañca dasseti, bheriyā pana visesitabbatā saddassa asādhāraṇakāraṇatāya. Teneva hi ‘‘aññā bherī’’ti bherīyeva gahitā, na daṇḍādayo. Adissamānarūpatāya saddaṃ nāmaṭṭhāniyaṃ katvā ‘‘evameva’’ntiādinā upamāsaṃsandanaṃ karoti.
“非从眼生”是说非从眼处出起而生。因为在眼处成为缘之前,触等五法并不可得,且他们无有方所,不可能从彼处出起。正因如此,说“未来无堆聚”。于“非从色”处,理趣亦然。而“非在二者之间”则是因他们为无色法、无方所而说。唯在缘和合的那一刹那,他们唯是生起而已,故说“依因缘而生起诸行”,即依止眼、色、光、作意等种种法聚,获得作为缘的因,由他们和合、共生而作故,称为诸行,触等诸法生起,这是义旨。为显示那些诸法生起时明显的色法转起,说“譬如击鼓之声”。此处取触等五法,是显示明显的无色法。其余诸偈,理趣亦然。
Na cakkhuto jāyareti na cakkhāyatanato niggacchanavasena jāyanti. Na hi cakkhāyatanassa paccayabhāvūpagamanato pubbe phassapañcamakā labbhanti, na ca padesavanto, yena te tato niggaccheyyuṃ. Tenevāha ‘‘puñjo natthi anāgate’’ti (mahāni. 10). Na rūpatoti etthāpi eseva nayo. ‘‘No ca ubhinnamantarā’’ti idaṃ pana tesaṃ arūpadhammattā appadesatāya vuttaṃ. Kevalaṃ pana yasmiṃ khaṇe paccayasamavāyo, tadā uppajjanamattamevāti āha ‘‘hetuṃ paṭicca pabhavanti saṅkhatā’’ti, cakkhurūpālokamanasikārādibhedaṃ dhammajātaṃ nissāya paccayabhūtaṃ kāraṇaṃ labhitvā tehi samecca sambhūya katattā saṅkhatā phassādayo dhammā uppajjantīti attho. Tassā pana dhammānaṃ uppattiyā pākaṭaṃ rūpadhammapavattiṃ dassento ‘‘yathāpi saddo pahaṭāya bheriyā’’ti āha. Phassapañcamaggahaṇañcettha pākaṭaarūpadhammānaṃ dassanaṃ. Sesagāthāsupi eseva nayo.
“依处色”即心所依处。他们所依的无色法有多种差别,为以通称显示它们,故说为“诸行”。
Vatthurūpāti hadayavatthuto. Tannissayānaṃ arūpadhammānaṃ bahubhedattā sāmaññavohārena te dassetuṃ ‘‘saṅkhatā’’ti vuttaṃ.
677“无光泽”指缺少光辉、没有威力。为了显示它是如何无光泽的,所以说“不咀嚼”等。因为在声音等的领纳中,不能称为“无光泽”,在色法的支撑、结合等方面也不能。因此,在说了“色是无光泽”之后,才说“因为它没有想要咀嚼的欲望”等。又通过“那时”等语句,以遮遣的方式阐明名色的无光泽。因为名色必须相互依存才能成就各自的作用,这正显示了它们各自单独时都是无能的。如此,名色的无我性、无主动性、无造作性就更加清楚了。
677.Nittejanti tejahīnaṃ ānubhāvarahitaṃ. Yathā pana taṃ nittejaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘na khādatī’’tiādi vuttaṃ. Na hi aññathā saddahanussahanādīsu nāmaṃ ‘‘nitteja’’nti sakkā vattuṃ, nāpi rūpaṃ sandhāraṇābandhanādīsu. Teneva hi ‘‘rūpaṃ nitteja’’nti vatvā ‘‘na hi tassa khāditukāmatā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Atha kho’’tiādinā byatirekavasenāpi nāmarūpānaṃ nittejataṃyeva vibhāveti. Aññamaññasannissayena hi nāmarūpassa attakiccasiddhipi paccekaṃ asamatthatāvibhāvanameva. Tathā hi nāmarūpassa attasuññatā, nirīhatā, byāpāravirahatā ca suṭṭhutaraṃ pākaṭā honti.
然而,各自单独无能的事物,在聚合时如何能变得有能力呢?因为若在不和合时无因,那么即使在和合时也会成为无因。正是针对“如同一个个单独不能看的盲人,即使聚集百人、千人,也无法看见”这一问难,才说“关于此义理”等。注释师们举出这个譬喻,是为了以譬喻成立尚未证成的义理。正因如此,才说:“我为你作个譬喻,因为有些智者也能通过譬喻了知所说的义理”(相应部2.67)。“满足于脚”是指:虽然我不能做眼应做的事,但我能做脚应做的事,而你能做眼应做的事,因此依靠我俩结合的力量,就能成就所欲到达之地——对此,生盲者感到满足而欢喜。其中,“生盲者”等是譬喻与所喻的结合。法之自体的获得,全然谈不上不依赖他,因为在获得之前它并不存在;为了显示即使获得了自体,其作用也仍然依赖于他,所以说“不是依自己的光辉而生起,也不是在种种作用中运转”。那些名色,并非能离开互相依靠而生起或转起——依生盲者与跛子、船等譬喻所成立的义理,在结论中说:“因为在不和合时无因的事物,在和合时也会成为无因”,这就在说明前面所述的理由并非决定性的。
Kathaṃ pana paccekaṃ asamatthānaṃ samuditabhāve samatthatā hoti? Asāmaggiyaṃ ahetūnaṃ sāmaggiyampi ahetubhāvāpattito. Na hi paccekaṃ daṭṭhuṃ asakkontānaṃ andhānaṃ satampi sahassampi samuditaṃ daṭṭhuṃ sakkotīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘imassa panatthassā’’tiādi. Imaṃ upamaṃ udāharanti aṭṭhakathācariyā upamāyapi asiddhassa atthassa sādhetabbato. Tenevāha ‘‘upamaṃ te karissāmi, upamāyapidhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ jānantī’’ti (saṃ. ni. 2.67). Tuṭṭhahaṭṭhoti yadipāhaṃ cakkhukaraṇīyaṃ kātuṃ na sakkomi, pādakaraṇīyaṃ pana kātuṃ sakkomi, tvañca cakkhukaraṇīyaṃ, tasmā amhākaṃ ubhinnaṃ sahitānañca vasena icchitadesasampatti sijjhatīti tuṭṭhahaṭṭho jaccandho. Tattha jaccandhotiādi upamopameyyasaṃsandanaṃ. Dhammānaṃ attalābho parapaṭibaddhoti vattabbameva natthi tato pubbe avijjamānattā, paṭiladdhattalābhassāpi parapaṭibaddhameva atthakiccanti dassetuṃ ‘‘na sakena tejena uppajjati, na tāsu tāsu kiriyāsu pavattatī’’ti vuttaṃ. Tesaṃ nāmarūpānaṃ aññamaññaṃ nissāya uppatti vā pavatti vā na ca na hotīti jaccandhapīṭhasappiupamāya sādhitamatthaṃ nigamento ‘‘asāmaggiyaṃ ahetūnaṃ sāmaggiyampi ahetukabhāvāpattito’’ti yathāvuttassa hetuno anekantikabhāvaṃ vibhāveti.
“随他法而转”:随顺于与自己不同的、称为因缘的其他法而转起的性质。“自体羸弱”:自身羸弱、无能。“依他缘”:由于其他法的缘力,由此说为能生缘。正因如此,才说“他们生起”。“依他所缘”:由于其他法的所缘性,由此说为资助缘。或者,“缘”就色法而言,“所缘”就名法而言。“由他法”是对所缘缘等的简别,因为后文的意义使前文的意义更为清晰。“被显现”:被产生。
Paradhammavasānuvattinoti paresaṃ attato aññesaṃ hetupaccayasaṅkhātānaṃ dhammānaṃ vasena anuvattanasīlā. Attadubbalāti attanā dubbalā asamatthā. Parapaccayatoti paresaṃ dhammānaṃ paccayabhāvato. Etena janakapaccayaṃ vadati. Tenevāha ‘‘jāyare’’ti. Paraārammaṇatoti paresaṃ dhammānaṃ ārammaṇabhāvato. Etena upatthambhakapaccayaṃ vadati. Paccayaggahaṇaṃ vā rūpāpekkhaṃ, ārammaṇaggahaṇaṃ nāmāpekkhaṃ. ‘‘Paradhammehī’’ti idaṃ ārammaṇapaccayānaṃ visesanaṃ. Purimatthena hi vuttamevatthaṃ pacchimatthena pākaṭaṃ karoti. Pabhāvitāti uppāditā.
为了以船喻阐明名色的不自主性,而说了“正如”等三偈。“依靠”:依止。“去”:行走。“依靠人”:依靠那些作为引导者、舵手、工人等的人。如果没有他们执桨、装饰、安置、舀水等作业,船便不能到达所欲之处。“两者”:即人依靠船,船依靠人,互相依靠的意思。
Nāvāyantikūpamāyapi nāmarūpānaṃ avasavattitaṃ vibhāvetuṃ ‘‘yathāpī’’tiādinā tisso gāthā vuttā. Nissāyāti patiṭṭhāya. Yantīti gacchanti. Manusse nissāyāti netubhūte niyāmakakammakārakādimanusse apassāya. Na hi tesaṃ araṇaggahaṇalaṅkārasaṇṭhāpanaudakussiñcanādikiriyāya vinā nāvā icchitadesaṃ pāpuṇāti. Ubhoti aññamaññaṃ nāvaṃ nissāya manussā, manusse nissāya nāvāti attho.
“如是”:以所说方式。“以种种理趣”:依初禅等七禅及其近行,有十四种把握非色的门;依四界差别中所说的十三种把握界的门,以界、处、蕴、大种的方式,以及此处已说和未说的根、谛、缘起的方式,有二十种把握色的门。这些各自以现起的“触、受、心”这三个非色法现前,乘以三倍,成为六十种;加上十四种把握非色的门,总计七十四种把握名色的理趣。又以多经、车、屋、拳、琴、军队、树、木机、芦束、鼓、生盲、跛子、船、人等譬喻,来安立名色唯是法的种种理趣。“超越七种想”:镇伏了无始以来于五蕴中所修习的执我。“对名色的如实见”:通过“这是名,名只有这么多,不超过此;这是色,色只有这么多,不超过此”这样把握其特相,见到唯是法。应知,由于邪见得以清净,故为“见清净”。“正是此”:正是这名色的如实见。
Evanti vuttappakārena. Nānānayehīti paṭhamādīnaṃ sattannaṃ jhānānaṃ, tesaṃ upacārānañca vasena cuddasa arūpapariggahamukhāni, catudhātuvavatthāne vuttānaṃ terasannaṃ dhātupariggahamukhānaṃ dhātāyatanakhandhamahābhūtavasena, idha vuttānaṃ avuttānañca indriyasaccapaṭiccasamuppannānaṃ vasena samavīsati rūpapariggahamukhāni, tāni paccekaṃ ‘‘phasso vedanā citta’’nti imesaṃ sammukhabhāvena upaṭṭhitānaṃ tiṇṇaṃ arūpadhammānaṃ vasena tiguṇitāni samasaṭṭhi, cuddasa arūpapariggahamukhāni, tāni cāti catusattatiyā nāmarūpapariggahanayehi ceva sambahulasuttantarathagehamuṭṭhivīṇāsenārukkhadāruyantanaḷakalāpibherijaccandhapaṅguḷanāvāmanussūpamāhi ca nāmarūpapamattatāvavatthāpananayehi ca. Sattasaññaṃ abhibhavitvāti anādikālabhāvitaṃ khandhapañcake attagāhaṃ vikkhambhetvā. Nāmarūpānaṃ yāthāvadassananti ‘‘idaṃ nāmaṃ, ettakaṃ nāmaṃ, na ito bhiyyo. Idaṃ rūpaṃ, ettakaṃ rūpaṃ, na ito bhiyyo’’ti ca tesaṃ lakkhaṇasallakkhaṇamukhena dhammamattabhāvadassanaṃ. Attadiṭṭhimalavisodhanato diṭṭhivisuddhīti veditabbaṃ. Etassevāti nāmarūpassa yāthāvadassanasseva.