四、地遍解说的注释
4. Pathavīkasiṇaniddesavaṇṇanā
51“Phāsuhotī”:由于获得住处适业等,得到作意的安乐,即修习的随顺性。“Parisodhentenā”:以断除诸结缚处的方式而净化。“Akilamantoyevā”:指身体确实不疲劳。其意旨为:若身体疲劳,则会对业处作意产生障碍。“Gaṇṭhiṭṭhānan”:指在义理和意图上,因难以通达而成为结缚之处。“Chinditvā”:通过如实阐明义理与意图而断除,即令其明显、极为清晰,这是意旨。“Suvisuddhan”:指极清净,即无丛聚、无缠结,这是义理。
51.Phāsuhotīti āvāsasappāyādilābhena manasikāraphāsutā bhāvanānukūlatā hoti. Parisodhentenāti tesaṃ tesaṃ gaṇṭhiṭṭhānānaṃ chindanavasena visodhentena. Akilamantoyevāti akilantakāyo eva. Sati hi kāyakilamathe siyā kammaṭṭhānamanasikārassa antarāyoti adhippāyo. Gaṇṭhiṭṭhānanti atthato, adhippāyato ca dubbinivedhatāya gaṇṭhibhūtaṃ ṭhānaṃ. Chinditvāti yāthāvato atthassa, adhippāyassa ca vibhāvanena chinditvā, vibhūtaṃ supākaṭaṃ katvāti adhippāyo. Suvisuddhanti suṭṭhu visuddhaṃ, nigumbaṃ nijjaṭanti attho.
不适宜住处的注释
Ananurūpavihāravaṇṇanā
52“Aññatarenā”:即由一位,更何况由多位,这是意旨。“大性”:即大的状态。其余各处同理。“Soṇḍavā”:即酒肆。“Tathā paṇṇantiādīsu”:同样在“叶”等当中。在菩提园等处应做的事,此处意指为“义务”,故说“水壶或空”。“Niṭṭhitāyā”:由于布施给进入者而耗尽。即使在破旧的寺院中,若有比丘们这样说:“尊者,请随意修习沙门法,我们会照料。”在这样的寺院中也应住。这一方法也是可行的,但由于已说的方法,故此处未说。
52.Aññatarenāti aññatarenāpi, pageva anekehīti adhippāyo. Mahantabhāvo mahattaṃ. Tathā sesesu. Soṇḍavā soṇḍī. Tathā paṇṇantiādīsu. Bodhiaṅgaṇādīsu kātabbaṃ idha ‘‘vatta’’nti adhippetanti āha ‘‘pānīyaghaṭaṃ vā ritta’’nti. Niṭṭhitāyāti paviṭṭhapaviṭṭhānaṃ dānena parikkhīṇāya. Jiṇṇavihārepi yatra bhikkhū evaṃ vadanti ‘‘āyasmā, yathāsukhaṃ samaṇadhammaṃ karotu, mayaṃ paṭijaggissāmā’’ti. Evarūpe vihātabbanti ayampi nayo labbhati, vuttanayattā pana na vutto.
“Mahāpathavihāre”指位于大路附近的寺院。“Bhājanadārudoṇikādīnī”指染衣所用的容器、染衣所用的木材、木制染槽、染衣的烹煮之处、洗涤木板等物。“Sākahārikā”指采蔬女。“Visabhāgasaddo”,据他们说,是指与欲乐相关的歌声,即便是纯粹的女声,也属于不相应的声音。“Tatrā”指在有花的寺院中。“Tādisoyevā”即如同在有花寺院中所说的“于彼处取其业处”等过患一样,正是如此。然而,应当说“采花女们正在摘花”,这是此处的差别。
Mahāpathavihāreti mahāpathasamīpe vihāre. Bhājanadārudoṇikādīnīti rajanabhājanāni, rajanatthāya dāru, dārumayadoṇikā, rajanapacanaṭṭhānaṃ, dhovanaphalakanti evamādīni. Sākahārikāti sākahāriniyo itthiyo. Visabhāgasaddo kāmaguṇūpasaṃhito gītasaddoti vadanti, kevalopi itthisaddo visabhāgasaddo eva. Tatrāti pupphavante vihāre. Tādisoyevāti ‘‘tatthassa kammaṭṭhānaṃ gahetvā’’tiādinā yādiso paṇṇavante vihāre upaddavo vutto, tādisoyeva. ‘‘Pupphahārikāyo pupphaṃ ocinantiyo’’ti pana vattabbaṃ. Ayamidha viseso.
“Patthanīyeti”意指,对于居住在那里的人们,出于尊重,应通过前往等方式来亲近依止。因此说“被视为庇护所”。“Dakkhiṇāgirī”,据他们说,是位于摩揭陀国境内的南山。
Patthanīyeti tattha vasantesu sambhāvanāvasena upasaṅkamanādinā patthetabbe. Tenāha ‘‘leṇasammate’’ti. Dakkhiṇāgirīti magadhavisaye dakkhiṇāgirīti vadanti.
不相应的所缘,分为可意与不可意两种。为了显示不可意的所缘,故有“用罐刮擦”等语。适合用作资具的树木,即是资具树。
Visabhāgārammaṇāni iṭṭhāni, aniṭṭhāni ca. Aniṭṭhānaṃ hi dassanatthaṃ ‘‘ghaṭehi nighaṃsantiyo’’tiādi vuttaṃ. Dabbūpakaraṇayoggā rukkhā dabbūpakaraṇarukkhā.
至于“寺院”一词:“Khalan”指打谷场。牛群吵嚷着:“糟蹋了庄稼!”“Udakavāranti”指稻田中用以灌溉庄稼的水闸。“Ayampī”即指即使是大僧团受用的寺院。但遭到那位修习业处比丘的阻止。
Yo pana vihāro. Khalanti dhaññakaraṇaṭṭhānaṃ. Gāvo rundhanti ‘‘sassaṃ khādiṃsū’’ti. Udakavāranti kedāresu sassānaṃ dātabbaudakavāraṃ. Ayampīti mahāsaṅghabhogopi vihāro. Vāriyamānā kammaṭṭhānikena bhikkhunā.
依于海、临海或河流而立的水港;作为大城市之入口、依森林入口等处而立的陆港。那里的人们不生净信,因此他在此处不得安隐住,这便是意旨所在。国王手下的人则自以为是。
Samuddasāmuddikanadīnissitaṃ udakapaṭṭanaṃ. Mahānagarānaṃ āyadvārabhūtaṃ aṭavimukhādinissitaṃ thalapaṭṭanaṃ. Appasannā honti. Tenassa tattha phāsuvihāro na hotīti adhippāyo. Maññamānā rājamanussā.
“Samosaraṇenā”意指由此处至彼处往来。“Papāteti”指站在悬崖顶上唱道:“用歌声诱使来者堕入悬崖,我便把他吃掉。”“Vegena gahetvāti”指迅速赶来,抓住肩膀问道:“你去哪里?”
Samosaraṇenāti ito cito sañcaraṇena. Papāteti papātasīse ṭhatvā gāyi ‘‘gītasaddena idhāgataṃ papāte pātetvā khādissāmī’’ti. Vegena gahetvāti vegenāgantvā ‘‘kuhiṃ yāsī’’ti khandhe gahetvā.
“Yatthā”意指:无论在哪个寺院,或在寺院附近,若无法值遇善友,则于彼寺院中,此不可得即是大过失。这是连接之意。
Yatthāti yasmiṃ vihāre, vihārasāmantā vā na sakkā hoti kalyāṇamittaṃ laddhuṃ, tattha vihāre so alābho mahādosoti yojanā.
“Panthanin”:指置于道路、依道路而存续者,即依止道路的寺院,彼即是“panthanī”。“Soṇḍin”:指与酒肆共存的寺院,即“soṇḍī”,彼即是“soṇḍiṃ”。于“叶”等词也是如此。依止城市者,称为“城市”,如同“怖军”被称作“怖”一样,是省略后分而说。“Dārunā”:指与依止木材的(寺院)共处。“Visabhāgenā”:即由不相应者所居住,或为不相应者之住处,那样的寺院名为“visabhāga”。与彼不相应的共处。依止边地者、依止界内者及不适业者,合为“paccantasīmāsappāya”。若于彼处不得善友,此亦……一切处因期待“处”一词,故以中性词指示。如此了知后,即了知“于修习不适宜”。
Panthaninti panthe nīto pavattitoti panthanī, magganissito vihāro. Taṃ panthaniṃ. Soṇḍinti soṇḍisahito vihāro soṇḍī, taṃ soṇḍiṃ. Tathā paṇṇantiādīsu. Nagaranissitaṃ nagaranti vuttaṃ uttarapadalopena yathā ‘‘bhīmaseno bhīmo’’ti. Dārunāti dārunissitena saha. Visabhāgenāti yo visabhāgehi vusīyati, visabhāgānaṃ vā nivāso, so vihāro visabhāgo. Tena visabhāgena saddhiṃ. Paccantanissitañca sīmānissitañca asappāyañca paccantasīmāsappāyaṃ. Yattha mitto na labbhati, tampīti sabbattha ṭhāna-saddāpekkhāya napuṃsakaniddeso. Iti viññāyāti ‘‘bhāvanāya ananurūpānī’’ti evaṃ vijānitvā.
适宜住处的注释
Anurūpavihāravaṇṇanā
53五十三、所谓“适合者”,即此住处适合修习。不过远,指离行境处不超过半牛呼(约一公里半)以内,故不过远。不过近,指离行境处以最低限度有五弓(约二十五公尺)之距,故不过近。且由此不过远、不过近,以及行境处无危险等、道路安全,且往来合宜,故具足往来便利。日间因无大众聚集,故日间不嘈杂。此处的“不”(appa)字表“无有”之义,如“少欲”等词中的用法。夜间因无人们的谈话声,故夜间不喧闹。一切时中因无众人聚集的喧哗声,故无喧哗。少费力,即不费力、安乐地。因成就戒等功德之坚固,故为长老。因多闻契经、应颂等,故为多闻者。因善能诵持,且如法地从师长处学习而来,故具足教法传承,即通达教理。因能持守经与论所摄的法,故为持法者。因能持守律,故为持律者。因能持守那些法与律的纲要,故为持纲要者。于各处,以法义询问而提问;以义理询问而探究、思择、审察。这是显示“尊者,这是怎么回事?它的意义是什么?”这样的提问与探究方式。对于巴利圣典中未显明的意义,通过引用其他段落的巴利文,依教理予以阐明;对于未清晰之处,通过显示理趣而使之清晰。对于在令人疑惑的法上,因生起疑而成为结缚处的那些巴利段落,通过如实地决断而消除疑惑。于此,“不过远、不过近、具足往来便利”为一支;“日间不嘈杂、夜间不喧闹、无喧哗”为一支;“无蚊、蝇、风、热、爬虫类接触”为一支;“又,若住于彼住处时……资具”为一支;“又,若于彼住处有长老……消除疑惑”为一支。如是应知有五支。
53.Ayaṃanurūpo nāmāti ayaṃ vihāro bhāvanāya anurūpo nāma. Nātidūranti gocaraṭṭhānato aḍḍhagāvutato orabhāgatāya na atidūraṃ. Nāccāsannanti pacchimena pamāṇena gocaraṭṭhānato pañcadhanusatikatāya na atiāsannaṃ. Tāya ca pana nātidūranāccāsannatāya, gocaraṭṭhānaṃ parissayādirahitamaggatāya ca gamanassa ca āgamanassa ca yuttarūpattā gamanāgamanasampannaṃ. Divasabhāge mahājanasaṃkiṇṇatābhāvena divā appākiṇṇaṃ. Abhāvattho hi ayaṃ appa-saddo ‘‘appiccho’’tiādīsu (ma. ni. 1.336) viya. Rattiyaṃ janālāpasaddābhāvena rattiṃ appasaddaṃ. Sabbadāpi janasannipātanigghosābhāvena appanigghosaṃ. Appakasirenāti akasirena sukheneva. Sīlādiguṇānaṃ thirabhāvappattiyā therā. Suttageyyādi bahu sutaṃ etesanti bahussutā. Vācuggatakaraṇena, sammadeva garūnaṃ santike āgamitabhāvena ca āgato pariyattidhammasaṅkhāto āgamo etesanti āgatāgamā. Suttābhidhammasaṅkhātassa dhammassa dhāraṇena dhammadharā. Vinayassa dhāraṇena vinayadharā. Tesaṃyeva dhammavinayānaṃ mātikāya dhāraṇena mātikādharā. Tattha tattha dhammaparipucchāya paripucchati. Atthaparipucchāya paripañhati vīmaṃsati vicāreti. Idaṃ, bhante, kathaṃ imassa ko atthoti paripucchanaparipañhākāradassanaṃ. Avivaṭañceva pāḷiyā atthaṃ padesantarapāḷidassanena āgamato vivaranti. Anuttānīkatañca yuttivibhāvanena uttānīkaronti. Kaṅkhaṭṭhāniyesu dhammesu saṃsayuppattiyā hetutāya gaṇṭhiṭṭhānabhūtesu pāḷipadesesu yāthāvato vinicchayadānena kaṅkhaṃ paṭivinodenti. Ettha ca ‘‘nātidūraṃ, nāccāsannaṃ, gamanāgamanasampanna’’nti ekaṃ aṅgaṃ, ‘‘divā appākiṇṇaṃ, rattiṃ appasaddaṃ appanigghosa’’nti ekaṃ, ‘‘appaḍaṃsamakasavātātapasarīsapasamphassa’’nti ekaṃ, ‘‘tasmiṃ kho pana senāsane viharantassa…pe… parikkhārā’’ti ekaṃ, ‘‘tasmiṃ kho pana senāsane therā…pe… kaṅkhaṃ paṭivinodentī’’ti ekaṃ. Evaṃ pañca aṅgāni veditabbāni.
微小障碍的注释
Khuddakapalibodhavaṇṇanā
54五十四. 断除微细障碍的目的,将在后文说明。或者应作加固的工作,如安装门闩、通风口、涂抹地面等;或者应作缝补的工作,如断线等处的缝合。
54. Khuddakapalibodhupacchede payojanaṃ parato āgamissati. Aggaḷaanuvātaparibhaṇḍadānādinā daḷhīkammaṃ vā. Tantacchedādīsu tunnakammaṃ vā kātabbaṃ.
修习方法的注释
Bhāvanāvidhānavaṇṇanā
55五十五. “依一切业处”:即依将依次阐述的全部四十种业处。“从乞食返回”:即从受用乞食后返回,食毕,收钵垂手的意思。“消除食后倦怠”:即消除因进食所生的疲劳。因为食物初入胃时,新食的缘故,身体大多会生起某种疲劳,应使其平息。若此疲劳不得平息,心便因身体疲倦而不能得定。“于远离处”:即于人迹远离之处。“安乐而坐”:即结跏趺坐,端正身体,安坐而住。“因为已说”:即“或于所作……”等句中所说的取地相,已在古注中说明。
55.Sabbakammaṭṭhānavasenāti anukkamena niddisiyamānassa cattālīsavidhassa sabbassa kammaṭṭhānassa vasena. Piṇḍapātapaṭikkantenāti piṇḍapātaparibhogato paṭinivattena, piṇḍapātabhuttāvinā onītapattapāṇināti attho. Bhattasammadaṃ paṭivinodetvāti bhojananimittaṃ parissamaṃ vinodetvā. Āhāre hi āsayaṃ paviṭṭhamatte tassa āgantukatāya yebhuyyena siyā sarīrassa koci parissamo, taṃ vūpasametvā. Tasmiṃ hi avūpasante sarīrakhedena cittaṃ ekaggataṃ na labheyyāti. Pavivitteti janavivitte. Sukhanisinnenāti pallaṅkaṃ ābhujitvā ujuṃ kāyaṃ paṇidhāya nisajjāya sukhanisinnena. Vuttañhetanti yaṃ ‘‘katāya vā’’tiādinā pathaviyā nimittaggahaṇaṃ idha vuccati, vuttaṃ hetaṃ porāṇaṭṭhakathāyaṃ.
现在,为引出那段注疏的巴利语,说:“修习地遍者”等。此处略义如下:“修习地遍者”:即作为取相而执持地遍、着手修习,意思是生起作为取相的地遍。这里的“生起”应理解为令该相现前。“于地”:即于后文将说明的特定地轮。“取相”:即依修习之智,于该地轮上,如同镜面取像一般,以眼见取后文将说明的特定地相。虽说是“于地”,但因依于圆轮,故用中性词表述。“所作”:即依后文将说明的方法作成。“或”字表示不确定义。“非所作”:即于天然的打谷场、广场等地面。“有边际”:即具有边际、具有界限的意思,这确实是一个限定词。为显示其所遮遣者,故说“非无边际”。“有界限”等是它的同义词。在“或如簸箕大”等句中,簸箕与盘的大小是所期望的。然而有人说:“盘量为四指宽,簸箕量则更大。人造的遍轮,最小量为盘量,最大量为簸箕量,不应小于或大于此。”为涵盖微小量的差别,而说“或如簸箕大,或如盘大”。当所缘现前时,即使增长一指节量,也已算作无量,此义前已说明。又有人说:“遍轮也可做成伞盖大小。”
Idāni taṃ aṭṭhakathāpāḷiṃ dassento ‘‘pathavīkasiṇaṃ uggaṇhanto’’tiādimāha. Tatthāyaṃ saṅkhepattho – pathavīkasiṇaṃ uggaṇhantoti uggahanimittabhāvena pathavīkasiṇaṃ gaṇhanto ādiyanto, uggahanimittabhūtaṃ pathavīkasiṇaṃ uppādentoti attho. Uppādanañcettha tathānimittassa upaṭṭhāpanaṃ daṭṭhabbaṃ. Pathaviyanti vakkhamānavisese pathavīmaṇḍale. Nimittaṃ gaṇhātīti tattha cakkhunā ādāsatale mukhanimittaṃ viya bhāvanāñāṇena vakkhamānavisesaṃ pathavīnimittaṃ gaṇhāti. ‘‘Pathaviya’’nti vatvāpi maṇḍalāpekkhāya napuṃsakaniddeso. Kateti vakkhamānavidhinā abhisaṅkhateti attho. Vā-saddo aniyamattho. Akateti pākatike khalamaṇḍalādike pathavīmaṇḍale. Sāntaketi saantake eva, saparicchede evāti attho. Sāvadhāraṇañhetaṃ vacanaṃ. Tathā hi tena nivattitaṃ dassetuṃ ‘‘no anantake’’ti vuttaṃ. Sakoṭiyetiādīnipi tasseva vevacanāni. Suppamatte vātiādīsu suppasarāvāni samappamāṇāni icchitāni. Keci pana vadanti ‘‘sarāvamattaṃ vidatthicaturaṅgulaṃ hoti, suppamattaṃ tato adhikappamāṇanti. Kittimaṃ kasiṇamaṇḍalaṃ heṭṭhimaparicchedena sarāvamattaṃ, uparimaparicchedena suppamattaṃ, na tato adho, uddhaṃ vāti parittappamāṇabhedasaṅgaṇhanatthaṃ ‘suppamatte vā sarāvamatte vā’ti vutta’’nti. Yathāupaṭṭhite ārammaṇe ekaṅgulamattampi vaḍḍhitaṃ appamāṇamevāti vuttovāyamattho. Keci pana ‘‘chattamattampi kasiṇamaṇḍalaṃ kātabba’’nti vadanti.
“善取相”者:那位瑜伽行者善巧执取地轮之相。睁眼观察后,于彼处取相;闭眼作意时,所取之相犹如睁眼观察的刹那般现前,此时即名为“善取”。继而,于此令念善住,以心不外逸而反复观察,即名为“善持”。如是善持后,反复作意、如理思惟,唯以此相为所缘,反复修习、修持、多作,即名为“善确定”。所谓“于彼所缘”,即指通过如是善取等方便,如理现前、名为地遍的所缘。“系心”是指将自心引入近行定,系缚于彼,令其从其他所缘回转。“必定以此”等语,是显示其功德利益。
Sotaṃ nimittaṃ suggahitaṃ karotīti so yogāvacaro taṃ pathavīmaṇḍalaṃ suggahitaṃ nimittaṃ karoti. Yadā cakkhuṃ ummīletvā oloketvā tattha nimittaṃ gahetvā nimmīletvā āvajjentassa ummīletvā olokitakkhaṇe viya upaṭṭhāti, tadā suggahitaṃ karoti nāma. Athettha satiṃ sūpaṭṭhitaṃ katvā abahigatena mānasena punappunaṃ sallakkhento sūpadhāritaṃ upadhāreti nāma. Evaṃ upadhāritaṃ pana naṃ punappunaṃ āvajjento manasi karonto tamevārabbha āsevanaṃ bhāvanaṃ bahulaṃ pavattento suvavatthitaṃ vavatthapeti nāma. Tasmiṃ ārammaṇeti evaṃ suggahitakaraṇādinā sammadeva upaṭṭhite tasmiṃ pathavīkasiṇasaññite ārammaṇe. Cittaṃ upanibandhatīti attano cittaṃ upacārajjhānaṃ upanetvā nibandhati aññārammaṇato vinivattaṃ karoti. Addhā imāyātiādi ānisaṃsadassāvitādassanaṃ.
现在,为阐明所示注疏文句之义,并详述修习方法,他先示尚未取相的情形,而说“其中,那位在过去世也……”等语。其中,“tattha”指“在那注疏文句中”。“四禅与五禅”是指依四禅与五禅的方法而说。“有福德者”指具有修习所成福德之人。“具足亲依止者”指具足如是亲依止之人。“在打谷场”指圆形打谷之处。“即观察处之量”指观察处的范围大小。
Idāni yathādassitassa aṭṭhakathāpāṭhassa atthappakāsanena saddhiṃ bhāvanāvidhiṃ vibhāvetukāmo akate tāva nimittaggahaṇaṃ dassento ‘‘tattha yena atītabhavepī’’tiādimāha. Tattha tatthāti tasmiṃ aṭṭhakathāpāṭhe. Catukkapañcakajjhānānīti catukkapañcakanayavasena vadati. Puññavatoti bhāvanāmayapuññavato. Upanissayasampannassāti tādiseneva upanissayena samannāgatassa. Khalamaṇḍaleti maṇḍalākāre dhaññakaraṇaṭṭhāne. Taṃṭhānappamāṇamevāti olokitaṭṭhānappamāṇameva.
“无有失坏”意为不违失,即依所说之法而行。“以青、黄、红、白等混合”指以青等颜色的泥土,各别及混合地和合在一起。“在恒河之流”指在恒河的水流中。据说锡兰岛有一条名为罗婆那恒河的河流,在其水流冲断堤岸之处,泥土呈红褐色。依此而说“如恒河之流中泥土般的红褐色”。“红褐色的”意为红褐色调、具有红色光泽,其义即具有红色光彩之色。
Avirādhetvāti avirajjhitvā vuttavidhinā eva. Nīlapītalohitaodātasambhedavasenāti nīlādivaṇṇāhi mattikāhi paccekaṃ, ekajjhañca saṃsaggavasena. Gaṅgāvaheti gaṅgāsote. Sīhaḷadīpe kira rāvaṇagaṅgā nāma nadī, tassā sotena chinnataṭaṭṭhāne mattikā aruṇavaṇṇā. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘gaṅgāvahe mattikāsadisāya aruṇavaṇṇāyā’’ti. Aruṇavaṇṇāya aruṇanibhāya, aruṇappabhāvaṇṇāyāti attho.
以上说明了遍的过失之后,现在为说明遍的制作等其他方式,而说“而那……”等语。“可携带的”:指可以收纳并随身携带的。“置于彼处的”:指在哪里制作,就安放在那里不移动的。“所说之量”:即所谓“簸箕量或盘量”的大小。“圆形”:指圆轮之形状。“在遍作之时”:指为了取相而修习之时。“正是此”:即以一拃四指宽为准,正是以此量为依据,因此说“簸箕量或盘量”。因为簸箕并不太大,而盘子则大些,足以覆盖大瓮口,所以二者是相等的量。
Evaṃ kasiṇadose dassetvā idāni kasiṇakaraṇādike sesākāre dassetuṃ ‘‘tañca kho’’tiādi vuttaṃ. Saṃhārimanti saṃharitabbaṃ gahetvā caraṇayoggaṃ. Tatraṭṭhakanti yatra kataṃ, tattheva tiṭṭhanakaṃ. Vuttappamāṇanti ‘‘suppamatte vā sarāvamatte vā’’ti vuttappamāṇaṃ. Vaṭṭanti maṇḍalasaṇṭhānaṃ. Parikammakāleti nimittuggahaṇāya bhāvanākāle. Etadevāti yaṃ vidatthicaturaṅgulavitthāraṃ, etadeva pamāṇaṃ sandhāya ‘‘suppamattaṃ vā sarāvamattaṃ vā’’ti vuttaṃ. Suppaṃ hi nātimahantaṃ, sarāvañca mahantaṃ cāṭipidhānappahonakanti samappamāṇaṃ hoti.
56“因此”:是因为为了作限定而说的缘故。“如此限定所说之量”:指按照所说之量,即一拃四指宽,作出限定;或者按照所说之量,以不同颜色对遍轮作出限定。“树皮”指紫檀等树皮,能产生与红褐色不同的颜色,因此说“不取彼”。“普通树皮”则类似石板,因为没有凹凸不平之处,所以做成如鼓面般平坦。此后,“于更远处”等,是说明相对于所说地点及座位,在其他处所存在的过患。“遍的过失”指手印、脚印等,在此处即是遍的过失。
56.Tasmāti paricchedatthāya vuttattā. Evaṃ vuttapamāṇaṃ paricchedanti yathāvuttappamāṇaṃ vidatthicaturaṅgulavitthāraṃ paricchedaṃ katvā, evaṃ vuttappamāṇaṃ vā kasiṇamaṇḍalaṃ visabhāgavaṇṇena paricchedaṃ katvā. Rukkhapāṇikāti kucandanādirukkhapāṇikā aruṇavaṇṇassa visabhāgavaṇṇaṃ samuṭṭhapeti. Tasmā taṃ aggahetvāti vuttaṃ. Pakatirukkhapāṇikā pana pāsāṇapāṇikāgatikāva. Ninnunnataṭṭhānābhāvena bherītalasadisaṃ katvā. Tato dūrataretiādi yathāvuttato padesato, pīṭhato ca aññasmiṃ ādīnavadassanaṃ. Kasiṇadosāti hatthapāṇipadādayo idha kasiṇadosā.
“依所说的方法”:即依照“在二肘半距离处,在一拃四指高脚的座位上”所说的方式。于诸欲中观察过患,即如“诸欲名为如骨锁,以无滋味为义;如草炬,以燃烧为义;如炭坑,以大热恼为义;如梦境,以短暂现前为义;如乞贷物,以暂时为义;如树果,以摧折所有肢节为义;如屠宰场,以砍斫为义;如刀矛,以穿刺为义;如蛇头,以有怖畏为义”等,以及“诸欲少味、多苦、多忧恼”等,“此欲乐实多灾患、有怖畏、有恐惧、杂染、如啖粪、卑劣、粗俗、凡夫所行、非圣、无义利相应”等,以多种方式观察事欲与烦恼欲中的过患与缺点。“于诸欲之出离”:即从诸欲出离之处,或从它们出离之处,这作为无上道的基础,是超越一切苦的方便。“出离”即指禅那。以已生的欲求,即已生的志向。以“世尊实为正等觉者,因无颠倒说法故;法为善说,因决定出离故;僧为善行,因依教奉行故”,如此忆念佛、法、僧的功德,生起对三宝所缘的喜悦与欢喜。由此修习出离,因此是出离道,意即含摄近行定的禅那、内观、圣道以及涅槃的证得之因。然而,此前唯说初禅为出离,因此其余一切出离法亦依此所说。
Vuttanayenevāti ‘‘aḍḍhateyyahatthantare padese, vidatthicaturaṅgulapādake pīṭhe’’ti ca vuttavidhināva. Kāmesu ādīnavanti ‘‘kāmā nāmete aṭṭhikaṅkalūpamā nirassādaṭṭhena, tiṇukkūpamā anudahanaṭṭhena, aṅgārakāsūpamā mahābhitāpaṭṭhena, supinakūpamā ittarapaccupaṭṭhānaṭṭhena, yācitakūpamā tāvakālikaṭṭhena, rukkhaphalūpamā sabbaṅgapaccaṅgapalibhañjanaṭṭhena, asisūnūpamā adhikuṭṭanaṭṭhena, sattisūlūpamā vinivijjhanaṭṭhena, sappasirūpamā sapaṭibhayaṭṭhenā’’tiādinā (pāci. aṭṭha. 417; ma. ni. aṭṭha. 1.234) ‘‘appassādā kāmā bahudukkhā bahupāyāsā’’tiādinā (pāci. 417; ma. ni. 1.234; 2.42) ‘‘kāmasukhañca nāmetaṃ bahuparissayaṃ, sāsaṅkaṃ, sabhayaṃ, saṃkiliṭṭhaṃ, mīḷhaparibhogasadisaṃ, hīnaṃ, gammaṃ, pothujjanikaṃ, anariyaṃ, anatthasaṃhita’’ntiādinā ca anekākāravokāraṃ vatthukāmakilesakāmesu ādīnavaṃ dosaṃ paccavekkhitvā. Kāmanissaraṇeti kāmānaṃ nissaraṇabhūte, tehi vā nissaṭe. Aggamaggassa pādakabhāvena sabbadukkhasamatikkamassa upāyabhūte. Nekkhammeti jhāne. Jātābhilāsena sañjātacchandena. ‘‘Sammāsambuddho vata bhagavā aviparītadhammadesanattā, svākkhāto dhammo ekantaniyyānikattā, suppaṭipanno saṅgho yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjanato’’ti evaṃ buddhadhammasaṅghaguṇānussaraṇena ratanattayavisayaṃ pītipāmojjaṃ janayitvā. Nekkhammaṃ paṭipajjati etāyāti nekkhammapaṭipadā, saupacārassa jhānassa, vipassanāya, maggassa, nibbānassa ca adhigamakāraṇanti attho. Pubbe pana paṭhamajjhānameva nekkhammanti vuttattā vuttāvasesā sabbepi nekkhammadhammā. Yathāha –
出家、初禅、涅槃与内观”,
一切善法,皆名为‘出离’。”(《如是语》注)
‘‘Pabbajjā paṭhamaṃ jhānaṃ, nibbānaṃ ca vipassanā; Sabbepi kusalā dhammā, ‘nekkhamma’nti pavuccare’’ti. (itivu. aṭṭha. 109);
“独处之乐味”:指由心远离等远离所生的乐味。应知,以此五句,已显示“见功德者”等句的含义。“以平衡的方式”:即避开过度睁眼与过度闭眼,以不过度睁眼、不过度闭眼的平衡方式观看。“取相者”:对于地遍,以眼取相,以意执取。“应修习”:应增长、应修习、应多作如此生起的取相。
Pavivekasukharasassāti cittavivekādivivekajassa sukharasassa. Evametehi pañcahi padehi ‘‘ānisaṃsadassāvī’’tiādīnaṃ padānaṃ attho dassitoti daṭṭhabbaṃ. Samena ākārenāti atiummīlanaatimandālocanāni vajjetvā nātiummīlananātimandālocanasaṅkhātena samena ālocanākārena. Nimittaṃ gaṇhantenāti pathavīkasiṇe cakkhunā gahitanimittaṃ manasā gaṇhantena. Bhāvetabbanti tathāpavattaṃ nimittaggahaṇaṃ vaḍḍhetabbaṃ āsevitabbaṃ bahulīkātabbaṃ.
眼睛变得疲劳,犹如凝视极微细、极明亮的色所缘。由于其自性不显现,所缘便显得过于明显。如是,它可能以色或相的方式现起,因此说“他的相不生起”。如同闭眼观看大象的人所见色境那样,它变得不明显;而且心也变得沉滞,因为在观看中作用迟钝而陷入懈怠,因此说“这样相也不生起”。如同照镜子见自己面容的人,既不过度睁眼,也不过度闭眼,不观察镜子的颜色,也不作意其特征,而是以平衡的方式观看,只见到自己的面容;同样,这位禅修者以平衡的方式观看地遍,只是致力于取相,因此说“以平衡的方式”等。“不应观察颜色”,是指地遍中那红色,不应加以思惟。然而,眼识的执取是无法阻止的,因此这里不说“不应看”,而用了“观察”一词。“不应作意特征”,是指地界中那坚硬的特征,不应作意。
Cakkhu kilamati atisukhumaṃ, atibhāsurañca rūpagataṃ upanijjhāyato viya. Ativibhūtaṃ hoti attano sabhāvāvibhāvato. Tathā ca vaṇṇato vā lakkhaṇato vā upatiṭṭheyya. Tena vuttaṃ ‘‘tenassa nimittaṃ nuppajjatī’’ti. Avibhūtaṃ hoti gajanimmīlanena pekkhantassa rūpagataṃ viya. Cittañca līnaṃ hoti dassane mandabyāpāratāya kosajjapātato. Tenāha ‘‘evampi nimittaṃ nuppajjatī’’ti. Ādāsatale mukhanimittadassinā viyāti yathā ādāsatale mukhanimittadassī puriso na tattha atigāḷhaṃ ummīlati, nāpi atimandaṃ, na ādāsatalassa vaṇṇaṃ paccavekkhati, nāpi lakkhaṇaṃ manasi karoti. Atha kho samena ākārena olokento attano mukhanimittameva passati, evameva ayampi pathavīkasiṇaṃ samena ākārena olokento nimittaggahaṇappasutoyeva hoti, tena vuttaṃ ‘‘samena ākārenā’’tiādi. Na vaṇṇo paccavekkhitabboti yo tattha pathavīkasiṇe aruṇavaṇṇo, so na cintetabbo. Cakkhuviññāṇena pana gahaṇaṃ na sakkā nivāretuṃ. Tenevettha ‘‘na oloketabbo’’ti avatvā paccavekkhaṇaggahaṇaṃ kataṃ. Na lakkhaṇaṃ manasi kātabbanti yaṃ tattha pathavīdhātuyā thaddhalakkhaṇaṃ, taṃ na manasi kātabbaṃ.
因为应在见后执取,所以虽然说了“不舍弃颜色”,但此处不应依于颜色而作意;然而,应使那颜色成为依止性的。为了说明这个道理,他说“以依止色而作”。“依止色”的意思是:那颜色依于依止处而具有相同的形态,令它与那地具有相同的性质,应连同颜色一起作意“地”。“由于增盛而成为施设法”,是指在地界增盛、比其他界更为显著时,对于具有众多聚合的地,世间惯用语称之为“地”。应将心安置于那施设法上,作意“地、地”。如果应以世间惯用语将心安立于纯粹施设,那么即使以其他名称作意地也是可以的。为了显示“可以,有何过失”,他说“大地、大地”等。其中,“随其所欲”是指想说什么名称,就应说那个名称。而且,那应是适合他想的名称,也就是那位瑜伽行者先前在那里所取的想,由于惯熟或熟练而现起的名称,应说那个名称。说“应说”,是就初次作意时,有些人会说出言语而说的,又或者是指应依阿阇梨的教导而说。不必多说,为了说明在此以明显为准则,他说“而且”等。“有时睁眼、有时闭眼”,是指有时睁眼,以取相的方式观看地圆,然后再次闭眼而转向。应以何种方式观看而执取,就应以那种方式再次作意。
Disvā gahetabbattā ‘‘vaṇṇaṃ amuñcitvā’’ti vatvāpi vaṇṇavasenettha ābhogo na kātabbo, so pana vaṇṇo nissayagatiko kātabboti dassento āha ‘‘nissayasavaṇṇaṃ katvā’’ti. Nissayena samānākārasannissito so vaṇṇo tāya pathaviyā samānagatikaṃ katvā, vaṇṇena saheva ‘‘pathavī’’ti manasi kātabbanti attho. Ussadavasena paṇṇattidhammeti pathavīdhātuyā ussannabhāvena sattito adhikabhāvena sasambhārapathaviyaṃ ‘‘pathavī’’ti yo lokavohāro, tasmiṃ paṇṇattidhamme cittaṃ paṭṭhapetvā ‘‘pathavī, pathavī’’ti manasi kātabbaṃ. Yadi lokavohārena paṇṇattimatte cittaṃ ṭhapetabbaṃ, nāmantaravasenapi pathavī manasi kātabbā bhaveyyāti, hotu, ko dosoti dassento ‘‘mahī medinī’’tiādimāha. Tattha yamicchatīti yaṃ nāmaṃ vattuṃ icchati, taṃ vattabbaṃ. Tañca kho yadassa saññānukūlaṃhoti yaṃ nāmaṃ assa yogino pubbe tattha gahitasaññāvasena anukūlaṃ pacuratāya, paguṇatāya vā āgacchati, taṃ vattabbaṃ. Vattabbanti ca paṭhamasamannāhāre kassaci vacībhedopi hotīti katvā vuttaṃ, ācariyena vā vattabbataṃ sandhāya. Kiṃ vā bahunā, pākaṭabhāvoyevettha pamāṇanti dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Kālena ummīletvā kālena nimmīletvāti kiñci kālaṃ cakkhuṃ ummīletvā nimittaggahaṇavasena pathavīmaṇḍalaṃ oloketvā puna kiñci kālaṃ cakkhuṃ nimmīletvā āvajjitabbaṃ. Yenākārena oloketvā gahitaṃ, tenākārena puna taṃ samannāharitabbaṃ.
5757. 进入范围,是指成为意门速行的所缘境。对于那取相,不应坐在那个地方。为什么?如果即使在取相生起后,还看着地圆而修习,似相就不会生起。而且,由于太近,也无法观看。因此说“进入自己的住处”等。为了寂静,取用单层拖鞋;为了排除危险,取用杖。如果相消失了,那么他应以此修习,这是关联。在下面将说到的非适合中,以某种非适合为原因。执取相,即执取如其生起的取相。应作意,是指应转向相,这是意图;或者,应正确地、一再一再地执取业处,这是意思。以寻所击、以伺所击,是指以如此得名的、与修习心相应的正思惟——即寻与伺——的击打与遍击作用,持续不断地击打、遍击业处,应使成为强力的寻、作意多所进行,这是意思。对于如此以寻所击、以伺所击而作此业处者,对于如此精勤者,如同修习带来前后差别那样。次第,是指依修习的次第。当信等诸根极清净、锐利地转起时,由于不信等已远离,得到七力的支持,寻等唯是欲界的禅支便众多地显现。由此,它们的直接对立者——欲贪等,连同与它们同处的恶法,便远离了。随着似相的生起,依于它而生起近行定。因此说“诸盖被镇伏”等。其中,安坐,是指正确地安坐,即寂止的意思。
57.Āpāthamāgacchatīti manodvārikajavanānaṃ gocarabhāvaṃ upagacchati. Tassa uggahanimittassa. Na tasmiṃ ṭhāne nisīditabbaṃ. Kasmā? Yadi uggahanimitte jātepi pathavīmaṇḍalaṃ oloketvā bhāveti, paṭibhāganimittuppatti na siyā. Samīpaṭṭhena ca na oloketuṃ na sakkā. Tena vuttaṃ ‘‘attano vasanaṭṭhānaṃ pavisitvā’’tiādi. Nissaddabhāvāya ekapaṭalikūpāhanāgahaṇaṃ, parissayavinodanatthaṃ kattaradaṇḍaggahaṇaṃ. Sace nassati, athānena bhāvetabbanti sambandho. Vakkhamānesu asappāyesu kenacideva asappāyena kāraṇabhūtena. Nimittaṃ ādāyāti yathājātaṃ uggahanimittaṃ gahetvā. Samannāharitabbanti āvajjitabbaṃ nimittanti adhippāyo, sammā vā anu anu āharitabbaṃ kammaṭṭhānanti attho. Takkāhataṃ vitakkāhatanti takkanato, savisesaṃ takkanato ca ‘‘takko, vitakko’’ti ca evaṃ laddhanāmena bhāvanācittasampayuttena sammāsaṅkappena āhananapariyāhananakiccena aparāparaṃ vattamānena kammaṭṭhānaṃ āhataṃ, pariyāhatañca kātabbaṃ, balappattavitakko manasikāro bahulaṃ pavattetabboti attho. Evaṃ karontassāti evaṃ kammaṭṭhānaṃ takkāhataṃ vitakkāhataṃ karontassa. Yathā bhāvanā pubbenāparaṃ visesaṃ āvahati, evaṃ anuyuñjantassa. Anukkamenāti bhāvanānukkamena. Yadā saddhādīni indriyāni suvisadāni tikkhāni pavattanti, tadā assaddhiyādīnaṃ dūrībhāvena sātisayathāmappattehi sattahi balehi laddhūpatthambhāni vitakkādīni kāmāvacarāneva jhānaṅgāni bahūni hutvā pātubhavanti. Tato eva tesaṃ ujuvipaccanīkabhūtā kāmacchandādayo saddhiṃ tadekaṭṭhehi pāpadhammehi vidūrī bhavanti, paṭibhāganimittuppattiyā saddhiṃ taṃ ārabbha upacārajjhānaṃ uppajjati. Tena vuttaṃ ‘‘nīvaraṇāni vikkhambhantī’’tiādi. Tattha sannisīdantīti sammadeva sīdanti, upasamantīti attho.
‘对此’是指似相。手指印、脚掌印等是遍作中的过失。以镜面等为譬喻,显示出似相比取相更为清净、微细。同时,该似相既无颜色,也无形状,因为它是非究竟法的自性。所谓‘如此’,则是指具有颜色与形状的。‘被三相所侵袭’意指被生起等三相所渗透,或为无常等三相所标记。然而,如果它并非如此具有颜色等,又如何能成为禅那的所缘呢?是故说‘唯是……’等。‘由想所生’是指由修习之想所生,只是修习之想所生。因为并非实有自性者,不可能从任何地方生起,因此说‘仅是显现之相而已’。
Imassāti paṭibhāganimittassa. Aṅgulipadapāṇipadādiko kasiṇadoso. Ādāsamaṇḍalūpamādīhi uggahanimittato paṭibhāganimittassa suparisuddhataṃ, saṇhasukhumatañca dasseti. Tañca kho paṭibhāganimittaṃ neva vaṇṇavantaṃ na saṇṭhānavantaṃ aparamatthasabhāvattā. Īdisanti vaṇṇasaṇṭhānavantaṃ. Tilakkhaṇabbhāhatanti uppādādilakkhaṇattayānupaviṭṭhaṃ, aniccatādilakkhaṇattayaṅkitaṃ vā. Yadi na panetaṃ tādisaṃ vaṇṇādivantaṃ, kathaṃ jhānassa ārammaṇabhāvoti āha ‘‘kevalañhī’’tiādi. Saññajanti bhāvanāsaññājanitaṃ, bhāvanāsaññāya sañjātamattaṃ. Na hi asabhāvassa kutoci samuṭṭhānaṃ atthi. Tenāha ‘‘upaṭṭhānākāramatta’’nti.
58意思是:它们只是被镇伏、被平息而已,并非要为此而作努力。当说“由近行定”时,从意义上可推知还有其他定存在,为了也显示这一点,于是开始说“定有两种”等。“以两种方式”是指:禅那诸法远离敌对法,以及达到坚固状态,以此两种原因。现在为了通过阶段来显示这些原因,所以说“或在近行地”等。“近行地”是指在近行的阶段。虽然那时禅支尚未生起为更锐利、达到广大状态,但通过镇伏那些敌对法,心得以入定。因此说“由舍断诸盖,心得入定”。“得地”是指在证得禅那的阶段。因为那时,通过达到安止的禅那诸法的生起,心得以入定。因此说“由诸支显现”。心得以入定,这是关联。
58.Vikkhambhitāneva sannisinnāva, na pana tadatthaṃ ussāho kātabboti adhippāyo. ‘‘Upacārasamādhinā’’ti vutte itaropi samādhi atthīti atthato āpannanti tampi dassetuṃ ‘‘duvidho hi samādhī’’tiādi āraddhaṃ. Dvīhākārehīti jhānadhammānaṃ paṭipakkhadūrībhāvo, thirabhāvappatti cāti imehi dvīhi kāraṇehi. Idāni tāni kāraṇāni avatthāmukhena dassetuṃ ‘‘upacārabhūmiyaṃ vā’’tiādi vuttaṃ. Upacārabhūmiyanti upacārāvatthāyaṃ. Yadipi tadā jhānaṅgāni paṭutarāni mahaggatabhāvappattāni na uppajjanti, tesaṃ pana paṭipakkhadhammānaṃ vikkhambhanena cittaṃ samādhiyati. Tenāha ‘‘nīvaraṇappahānena cittaṃ samāhitaṃ hotī’’ti. Paṭilābhabhūmiyanti jhānassa adhigamāvatthāyaṃ. Tadā hi appanāpattānaṃ jhānadhammānaṃ uppattiyā cittaṃ samādhiyati. Tenāha ‘‘aṅgapātubhāvenā’’ti. Cittaṃ samāhitaṃ hotīti sambandho.
“未生起力量”是指未产生力量,未达到修习之力的意思。“心”是指禅那心。它能持续整夜、整日,这是就入定时间而说的。在近行地,扩大相是合适的,因此说“扩大相后”。“所得退失”是指已得的近行禅那退失。当相未消失时,以其为所缘的禅那也不会退失;然而,当相因缺乏守护而消失时,已证得的禅那也会随之消失,因为它是依于相而存在的。因此说“在守护上……”等。
Na thāmajātānīti na jātathāmāni, na bhāvanābalaṃ pattānīti attho. Cittanti jhānacittaṃ. Kevalampi rattiṃ kevalampi divasaṃ tiṭṭhatīti samāpattivelaṃ sandhāyāha. Upacārabhūmiyaṃ nimittavaḍḍhanaṃ yuttanti katvā vuttaṃ ‘‘nimittaṃ vaḍḍhetvā’’ti. Laddhaparihānīti laddhaupacārajjhānaparihāni. Nimitte avinassante tadārammaṇajhānampi aparihīnameva hoti, nimitte pana ārakkhābhāvena vinaṭṭhe laddhaṃ laddhaṃ jhānampi vinassati tadāyattavuttito. Tenāha ‘‘ārakkhamhī’’tiādi.
七种适宜条件的注释
Sattasappāyavaṇṇanā
59说“且是稳固的”之后,为显示如何是稳固的,而说“念现前,心得定”。对于将所得相善加现起念、获得一境性者,彼相即称为稳固,且被善加守护。此处,以念的摄取亦包含正知,以定的摄取亦包含精进,因为他们相续不离。“在那里”是指于那些住处。“三日三日”是指于每一住处,依未住过之处而住的规则,各住三日。
59. ‘‘Thāvarañca hotī’’ti vatvā yathā thāvaraṃ hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘sati upaṭṭhāti, cittaṃ samādhiyatī’’ti vuttaṃ. Yathāladdhañhi nimittaṃ tattha satiṃ sūpaṭṭhitaṃ katvā ekaggataṃ vindantassa thiraṃ nāma hoti, surakkhitañca. Sati-ggahaṇena cettha sampajaññaṃ, samādhiggahaṇena vīriyañca saṅgahitaṃ hoti nānantariyabhāvato. Tatthāti tesu āvāsesu. Tīṇi tīṇīti ekekasmiṃ āvāse avutthaavutthaṭṭhāne vasananiyāmena tayo tayo divase vasitvā.
说“或北方或南方”,是为了避免在往来时面朝太阳而行。其量为一千弓,即一又二分之一拘萨。
Uttarena vā dakkhiṇena vāti vuttaṃ gamanāgamane sūriyābhimukhabhāvanivāraṇatthanti. Sahassadhanuppamāṇaṃ diyaḍḍhakosaṃ.
“三十二种畜生论”是就王论等(长部1.17;中部2.223;相应部5.1080;增支部10.69;波逸提508)而说的。因为那些论虽在圣典中未以具体形式出现,但通过“iti”一词将森林、山岳、河流、岛屿等论涵盖在内,由于它们对天界与解脱而言如同畜生之论,故称为“三十二种畜生论”。“十种论事之所依”是指少欲、知足、远离、不交际、精进勤策、戒、定、慧、解脱、解脱知见,这些是少欲论等的论事,依此而起的言论方为适宜。
Dvattiṃsa tiracchānakathāti rājakathādike (dī. ni. 1.17; ma. ni. 2.223; saṃ. ni. 5.1080; a. ni. 10.69; pāci. 508) sandhāyāha. Tā hi pāḷiyaṃ sarūpato anāgatāpi araññapabbatanadīdīpakathā iti-saddena saṅgahetvā saggamokkhānaṃ tiracchānabhāvato ‘‘dvattiṃsa tiracchānakathā’’ti vuttā. Dasakathāvatthunissitanti ‘‘appicchatā, santuṭṭhi, paviveko, asaṃsaggo, vīriyārambho, sīla, samādhi, paññā, vimutti, vimuttiñāṇadassana’’nti imāni appicchakathādīnaṃ vatthūni, tannissitaṃ bhassaṃ sappāyaṃ.
“非畜生论者”意为:非畜生论者,即不说畜生论,唯说符合正法、与业处相应的言论,这是其意趣。“具足戒等功德”指具足戒、定等功德。因为,若为修定业处者,或已到达定业处之彼岸者,对此行者便是适宜的。故说“依止于……”等。“多致力身体强健”是指致力于身体的滋养与养护。关于此,曾这样说:“随其所欲,食至饱腹,然后耽著于床座之乐、倚卧之乐、睡眠之乐而住。”(长部3.320;中部1.186;增支部5.206)
Atiracchānakathikoti natiracchānakathiko, tiracchānakathā vidhuraṃ dhammikaṃ kammaṭṭhānapaṭisaṃyuttameva kathaṃ kathetīti adhippāyo. Sīlādiguṇasampannoti sīlasamādhiādiguṇasampanno. Yo hi samādhikammaṭṭhāniko, samādhikammaṭṭhānassa vā pāraṃ patto, so imassa yogino sappāyo. Tenāha ‘‘yaṃ nissāyā’’tiādi. Kāyadaḷhībahuloti kāyassa santappanaposanappasuto. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘yāvadatthaṃ udarāvadehakaṃ bhuñjitvā seyyasukhaṃ passasukhaṃ middhasukhaṃ anuyutto viharatī’’ti (dī. ni. 3.320; ma. ni. 1.186; a. ni. 5.206).
食物多以甜味或酸味为众生所受用,正如从乳酪等中所见。而苦等味则唯是造作而成,故说:“对某人来说,甜是适宜;对某人来说,酸是适宜。”
Bhojanaṃ yebhuyyena madhurambilarasavasena sattānaṃ upayogaṃ gacchati dadhiādīsu tathā dassanato. Kaṭukādirasā pana kevalaṃ abhisaṅkhārakā evāti āha ‘‘kassaci madhuraṃ, kassaci ambilaṃ sappāyaṃ hotī’’ti.
“于作为所依的威仪中,或于现起的威仪中,抑或于一切威仪中的行持者。”“多修习相”者,指对于相多修习,即对于作为所缘的似相,多修习修习之作意;或依行境修习而多修习相。以此,修习者应致力于修习之多修与行境之多修,两者皆为所希求故。
Yasmiṃ iriyāpathe ādhārabhūte, vattamāne vā, yasmiṃ vā iriyāpathe pavattamānassa. Nimittāsevanabahulassāti nimitte āsevanābahulassa paṭibhāganimitte visayabhūte bhāvanāmanasikāraṃ bahulaṃ āsevantassa, nimittassa vā gocarāsevanavasena āsevanābahulassa. Yena hi bhāventassa bhāvanāsevanā, tena gocarāsevanāpi icchitabbāti.
十种安止善巧之解释
Dasavidhaappanākosallavaṇṇanā
60安止便不会发生。能以某种方式善巧于安止,那十种方式即是安止善巧,或是由此所生的智。“令所依清净”:由于令诸所依清净,故应希求安止善巧,这是其中的关联。对其余诸句也应如此理解。
60.Na hoti appanā. Yena vidhinā appanāyaṃ kusalo hoti, so dasavidho vidhi appanākosallaṃ, tannibbattaṃ vā ñāṇaṃ. Vatthuvisadakiriyatoti vatthūnaṃ visadabhāvakaraṇato appanākosallaṃ icchitabbanti sambandho. Evaṃ sesesupi.
61身体是心与心所的转起之处,故此处将身体及与之相关的衣等称为“所依”。令它们处于能使心生起安乐的状态,即是令它们清净。因此说“内与外”等。“或身体”中的“或”字并非表选择,而是指身体被汗垢所染,或为其他不洁之事所困扰。“或坐卧处”中的“或”字,应理解为也包含钵等。难道这一方法不是已包含在断除小障碍中了吗?为何又再说?确实已包含,但那说的是修习的初始阶段。在此处,是对于那些已着手修习业处、住于近行定而等待安止的人,经历一段时间后,为成就安止善巧而说应如此实践。这是当所依不清净,或它成为所缘时。为何说精勤修习者以它们为所缘?这是依于其间生起的心念而说,因为这些心念会导致心一境性不清净。在心与心所作为所依等缘时。“智亦然”中的“亦”字是合集之意。由此显示:“不仅所依,当所依不清净时,智也不清净。”与彼相应诸法的不清净虽未明说,但已成立,之所以单独提出智,是因为它对安止至关重要。正如禅那被分为“迟钝通智”与“速疾通智”,即是以智的角度来表述。所依的所依也可称为所依,故说“灯盏、
61. Cittacetasikānaṃ hi pavattiṭṭhānabhāvato sarīraṃ, tappaṭibaddhāni cīvarādīni ca idha ‘‘vatthūnī’’ti adhippetāni. Tāni yathā cittassa sukhāvahāni honti, tathā karaṇaṃ tesaṃ visadabhāvakaraṇaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘ajjhattikabāhirāna’’ntiādi. Sarīraṃ vāti vā-saddo aṭṭhānappayutto, sarīraṃ sedamalaggahitaṃ vā aññena vā avassutakiccena vibādhitanti adhippāyo. Senāsanaṃ vāti vā-saddena pattādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Nanu cāyaṃ nayo khuddakapalibodhupacchedena saṅgahito, puna kasmā vuttoti? Saccaṃ saṅgahito, so ca kho bhāvanāya ārambhakāle. Idha pana āraddhakammaṭṭhānassa upacārajjhāne ṭhatvā appanāparivāsaṃ vasantassa kālantare jāte tathāpaṭipatti appanākosallāya vuttā. Avisade sati, visayabhūte vā. Kathaṃ bhāvanamanuyuñjantassa tāni visayo? Antarantarā pavattanakacittuppādavasenevaṃ vuttaṃ. Te hi cittuppādā cittekaggatāya aparisuddhabhāvāya saṃvattanti. Cittacetasikesu nissayādipaccayabhūtesu. Ñāṇampīti pi-saddo sampiṇḍane. Tena ‘‘na kevalaṃ taṃ vatthuyeva, atha kho tasmiṃ aparisuddhe ñāṇampi aparisuddhaṃ hotī’’ti dassitaṃ. Taṃsampayuttānaṃ pana aparisuddhatā avuttasiddhā, ñāṇassa ca visuṃ gahaṇaṃ appanāya bahukārattā. Tathā hi jhānaṃ ‘‘dandhābhiññaṃ, khippābhiñña’’nti ñāṇamukhena niddiṭṭhaṃ. Nissayanissayopi nissayotveva vuccatīti āha ‘‘dīpakapallikavaṭṭitelāni nissāyā’’ti. Ñāṇe avisade vipassanābhāvanā viya samādhibhāvanāpi paridubbalā hotīti dassetuṃ ‘‘aparisuddhena ñāṇenā’’tiādi vuttaṃ. Tattha kammaṭṭhānanti samathakammaṭṭhānaṃ āha. Vuḍḍhiṃ aṅgapātubhāvena, virūḷhiṃ guṇabhāvena, vepullaṃ sabbaso vasibhāvappattiyā veditabbaṃ. Visade panāti sukkapakkho, tassa vuttavipariyāyena attho veditabbo.
62“令平等”:即令其在作用上无不足、无过度。当对可信之事随顺胜解的敏锐,而慧不清晰,以及精进等迟缓时,信根便成为强有力。因此说“其他诸根羸弱”。“由此”:即由于信根的强有力及其他根的羸弱。“策励”:指不让相应法落入懈怠分,给予它们支持与力量,策励本身就是其作用,应理解为“不能执行策励的作用”。“近住”:是靠近所缘而住,或不舍弃,“不忘念”是对治散乱。或者,令相应法不散乱,即是不散乱。如同以眼观色,当慧被强力的信根所压制时,便不能执行如实照见所缘自性的“见的作用”。因为在俱生诸法中,令它们发挥根的作用,是依于同时生起诸法之同一味的成就,而非其他。因此,“故”字是将前述之义作为原因而回顾。“彼”:指信根。“以观察法之自性”:是指对于因胜解可信之事功德殊胜等而强力生起的信根,通过从缘与缘所生等分类,如实地审察。如此,当以如是法性之理把握其自性时,胜解便不会全面生起,因为以“这是这些法的自性”的方式遍知的慧作用变得殊胜。在主导法中,正如信强时慧弱,慧强时信亦弱。因此说“应以观察法之自性
62.Samabhāvakaraṇanti kiccato anūnādhikabhāvakaraṇaṃ. Yathāpaccayaṃ saddheyyavatthusmiṃ adhimokkhakiccassa paṭutarabhāvena, paññāya avisadatāya, vīriyādīnaṃ ca sithilatādinā saddhindriyaṃ balavaṃ hoti. Tenāha ‘‘itarāni mandānī’’ti. Tatoti tasmā saddhindriyassa balavabhāvato, itaresañca mandattā. Kosajjapakkhe patituṃ adatvā sampayuttadhammānaṃ paggaṇhanaṃ anubalappadānaṃ paggaho, paggahova kiccaṃ, paggahakiccaṃ kātuṃ na sakkotīti sambandhitabbaṃ. Ārammaṇaṃ upagantvā ṭhānaṃ, anissajjanaṃ vā upaṭṭhānaṃ, vikkhepapaṭipakkho. Yena vā sampayuttā avikkhittā honti, so avikkhepo. Rūpagataṃ viya cakkhunā yena yāthāvato visayasabhāvaṃ passati, taṃ dassanakiccaṃ kātuṃ na sakkoti balavatā saddhindriyena abhibhūtattā. Sahajātadhammesu hi indaṭṭhaṃ kārentānaṃ sahapavattamānānaṃ dhammānaṃ ekarasatāvaseneva atthasiddhi, na aññathā. Tasmāti vuttamevatthaṃ kāraṇabhāvena paccāmasati . Tanti saddhindriyaṃ. Dhammasabhāvapaccavekkhaṇenāti yassa saddheyyavatthuno uḷāratādiguṇe adhimuccanassa sātisayappavattiyā saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tassa paccayapaccayuppannādivibhāgato yāthāvato vīmaṃsanena. Evañhi evaṃdhammatānayena sabhāvarasato pariggayhamāne savipphāro adhimokkho na hoti, ‘‘ayaṃ imesaṃ dhammānaṃ sabhāvo’’ti parijānanavasena paññābyāpārassa sātisayattā. Dhuriyadhammesu hi yathā saddhāya balavabhāve paññāya mandabhāvo hoti, evaṃ paññāya balavabhāve saddhāya mandabhāvo hotīti. Tena vuttaṃ ‘‘taṃ dhammasabhāvapaccavekkhaṇena hāpetabba’’nti.
同理,“以不如理作意”是说,不依那令精进修习者信根增强的方式而修习。这里,信根的强而有力有两种情况:或因自身殊胜的缘而作用增胜,或因精进等根的作用羸弱。其中,第一种情况已说明了减弱的方法;在第二种情况中,正如因那样的作意而使精进等的作用羸弱、信根变得强而有力,同样,应以不如理作意——即通过能令精进等作用敏锐的作意——使信根与它们平衡而减弱。依此方法,应知其余诸根的减弱方式。
Tathā amanasikārenāti yenākārena bhāvanamanuyuñjantassa saddhindriyaṃ balavaṃ hoti, tenākārena bhāvanāya ananuyuñjanatoti vuttaṃ hoti. Idha duvidhena saddhindriyassa balavabhāvo, attano vā paccayavisesato kiccuttariyena, vīriyādīnaṃ vā mandakiccatāya. Tattha paṭhamavikappe hāpanavidhi dassito, dutiyavikappe pana yathā manasi karoto vīriyādīnaṃ mandakiccatāya saddhindriyaṃ balavaṃ jātaṃ, tathā amanasikārena vīriyādīnaṃ paṭukiccabhāvāvahena manasikārena saddhindriyaṃ tehi samarasaṃ karontena hāpetabbaṃ. Iminā nayena sesindriyesupi hāpanavidhi veditabbo.
跋迦利长老的故事:这位尊者因信胜解而曾作福德,唯以瞻仰世尊形身为务而住。世尊教导他说:“跋迦利,你观此腐臭之身有何用?跋迦利,见法者即见我”等语,教诫之后,虽令他致力于业处,他却未精勤修习,被世尊遣离后,便想投崖自尽,登上了断崖。那时,世尊即于坐处放出光芒,示现自身,
Vakkalittheravatthūti so hi āyasmā saddhādhimuttatāya katādhikāro satthu rūpakāyadassanappasuto eva hutvā viharanto satthārā ‘‘kiṃ te, vakkali, iminā pūtikāyena diṭṭhena? Yo kho, vakkali, dhammaṃ passati, so maṃ passatī’’tiādinā (saṃ. ni. 3.87) ovaditvā kammaṭṭhāne niyojitopi taṃ ananuyuñjanto paṇāmito attānaṃ vinipātetuṃ papātaṭṭhānaṃ abhiruhi. Atha naṃ satthā yathānisinnova obhāsaṃ visajjento attānaṃ dassetvā –
充满喜悦的比丘,于佛陀教法清净信受;
证得寂静之道,诸行寂灭之乐。
‘‘Pāmojjabahulo bhikkhu, pasanno buddhasāsane; Adhigacche padaṃ santaṃ, saṅkhārūpasamaṃ sukha’’nti. (dha. pa. 381) –
说完此偈,世尊便说:“来,跋迦利!”他如同被甘露灌顶一般,欢喜踊跃,开始修习观禅。然而由于信根过强,他未能踏入观道。世尊了知后,为平衡他的诸根,便净化业处后授予他。他依世尊所授之法,精进修观,次第证得道果,成就阿罗汉。因此说:“跋迦利长老的故事在此可作为例证。”
Gāthaṃ vatvā ‘‘ehi vakkalī’’ti āha. So tena amateneva abhisitto haṭṭhatuṭṭho hutvā vipassanaṃ paṭṭhapesi. Saddhāya pana balavabhāvato vipassanāvīthiṃ na otari. Taṃ ñatvā bhagavā indriyasamataṃ paṭipādento kammaṭṭhānaṃ sodhetvā adāsi. So satthārā dinnanayena vipassanaṃ ussukkāpetvā maggapaṭipāṭiyā arahattaṃ pāpuṇi. Tena vuttaṃ ‘‘vakkalittheravatthu cettha nidassana’’nti.
所谓“其他事之差别”,是指侍奉等事的差别。“轻安等”中的“等”字,应知包含了定觉支与舍觉支。“应减弱”的意思是:就如同信根的力量通过观察法之自性而减弱,精进根的过度强盛也通过修习轻安等而得以减弱,因为轻安等属于定的一方。正如轻安等通过防止落入懈怠而守护定根的过度强盛,同样,修习精进等也通过防止落入掉举而守护精进根的过度强盛,从而单方面地使其减弱。因此说:“应以修习轻安等来减弱。”
Itarakiccabhedanti upaṭṭhānādikiccavisesaṃ. Passaddhādīti ādi-saddena samādhiupekkhāsambojjhaṅgānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Hāpetabbanti yathā saddhindriyassa balavabhāvo dhammasabhāvapaccavekkhaṇena hāyati, evaṃ vīriyindriyassa adhimattatā passaddhiādibhāvanāya hāyati, samādhipakkhiyattā tassā. Tathā hi sā samādhindriyassa adhimattataṃ kosajjapātato rakkhantī vīriyādibhāvanā viya vīriyindriyassa adhimattataṃ uddhaccapātato rakkhantī ekaṃsato hāpeti. Tena vuttaṃ ‘‘passaddhādibhāvanāya hāpetabba’’nti.
索那长老事(《大品》243)是身极娇嫩的索那长老的故事。这位尊者在导师座下领受业处后,住在清凉林中,心想:‘我的身体极其娇嫩,不可只靠安逸证得安乐;即使令身疲劳,也当修习沙门法。’于是决意唯行站立与经行,精勤不懈。纵然脚底起泡,他亦唯随观受,坚固精进。然因精进过猛,未能证得殊胜。导师来到彼处,以琴喻教诫,开示令精进平衡之法,净化其业处后,便往鹫峰山。长老亦依导师所授,令精进平衡,策励观智,最终住于阿拉汉果。故说‘应示现索那长老事’。
Soṇattherassa vatthūti (mahāva. 243) sukumārassa soṇattherassa vatthu. So hi āyasmā satthu santike kammaṭṭhānaṃ gahetvā sītavane viharanto ‘‘mama sarīraṃ sukhumālaṃ, na ca sakkā sukheneva sukhaṃ adhigantuṃ, kāyaṃ kilametvāpi samaṇadhammo kātabbo’’ti ṭhānacaṅkamameva adhiṭṭhāya padhānamanuyuñjanto pādatalesu phoṭesu uṭṭhitesupi vedanaṃ ajjhupekkhitvā daḷhaṃ vīriyaṃ karonto accāraddhavīriyatāya visesaṃ nibbattetuṃ nāsakkhi. Satthā tattha gantvā vīṇovādena ovaditvā vīriyasamatāyojanavidhiṃ dassento kammaṭṭhānaṃ sodhetvā gijjhakūṭaṃ gato. Theropi satthārā dinnanayena vīriyasamataṃ yojento vipassanaṃ ussukkāpetvā arahatte patiṭṭhāsi. Tena vuttaṃ ‘‘soṇattherassa vatthu dassetabba’’nti.
‘于其余诸根’指念根、定根、慧根。‘各别’指一一别根。应知此为通说。如是,既由各别五根过盛应以减损而成平衡,为显其中某些根特别以不共与共的方式应求平衡,故说‘然而特别地’等。‘于此’指此五根中。‘平衡’指信与慧彼此无增减的状态,定与精进亦然。信与慧各自为主、作用上不相逾越,此是特别应求的,因其均等能令安止成就;而定与精进对治懈怠与掉举,因其均等,相互支撑,令相应诸法不堕二边,安止得以正确成就。
Sesesupīti satisamādhipaññindriyesupi. Ekassāti ekekassa. Sāmaññaniddesovāyaṃ daṭṭhabbo. Evaṃ pañcannaṃ indriyānaṃ paccekaṃ adhimattatāya pana hāpanavasena samataṃ dassetvā idāni tattha yesaṃ visesato asādhāraṇato, sādhāraṇato ca samatā icchitabbā, taṃ dassetuṃ ‘‘visesato panā’’tiādi vuttaṃ. Etthāti etesu pañcasu indriyesu. Samatanti saddhāpaññānaṃ aññamaññaṃ anūnānadhikabhāvaṃ. Tathā samādhivīriyānaṃ . Yathā hi saddhāpaññānaṃ visuṃ visuṃ dhuriyadhammabhūtānaṃ kiccato aññamaññānativattanaṃ visesato icchitabbameva, yato nesaṃ samadhuratāya appanā sampajjatīti, evaṃ samādhivīriyānaṃ kosajjauddhaccapakkhikānaṃ samarasatāya sati aññamaññūpatthambhanato sampayuttadhammānaṃ antadvayapātābhāvena sammadeva appanā ijjhati.
‘信强之人’等是为例证而说。其意为:具强信而慧不明者,是盲目的净信,非不动之净信。如此之人,对非所应信处亦生信,如外道弟子。彼趋入欺诈之党。慧弱而信不足者,过度推理时,为似是而非的理由所欺,便想构出‘但起布施之念,不必舍物,亦能成就布施功德’等说。如是之人,心为干枯思择所扰,不接受智者之言,不可领解。故说:‘如由药所起之病,不可治也。’正如信慧相离既无利益且有过患,当知定精进相离亦非无散乱,且招散乱。其意是:它征服懈怠,故不能证得安止。‘征服掉举’一句,义亦同此。‘彼二’指信与慧一对,及定与精进一对。‘应令平等’即应令其均等。
‘‘Balavasaddho hī’’tiādi nidassanavasena vuttaṃ. Tassattho – yo balavatiyā saddhāya samannāgato avisadañāṇo, so muddhappasanno hoti, na aveccappasanno. Tathā hi so avatthusmiṃ pasīdati seyyathāpi titthiyasāvakā. Kerāṭikapakkhanti sāṭheyyapakkhaṃ bhajati. Saddhāhīnāya paññāya atidhāvanto ‘‘deyyavatthupariccāgena vinā cittuppādamattenapi dānamayaṃ puññaṃ hotī’’tiādīni parikappeti hetupaṭirūpakehi vañcito. Evaṃbhūto pana sukkhatakkaviluttacitto paṇḍitānaṃ vacanaṃ nādiyati, saññattiṃ na gacchati. Tenāha ‘‘bhesajjasamuṭṭhito viya rogo atekiccho hotī’’ti. Yathā cettha saddhāpaññānaṃ aññamaññaviraho na atthāvaho anatthāvaho ca, evamidhāpi samādhivīriyānaṃ aññamaññaviraho na avikkhepāvaho vikkhepāvaho cāti veditabbaṃ. Kosajjaṃ abhibhavati, tena appanaṃ na pāpuṇātīti adhippāyo. Uddhaccaṃ abhibhavatīti etthāpi eseva nayo. Tadubhayanti taṃ saddhāpaññādvayaṃ, samādhivīriyadvayañca. Samaṃ kātabbanti samarasaṃ kātabbaṃ.
“对于止业处修行者”,指修习止业处的人。“如此”,指如此存在时,即当信等诸力强盛之时。“生信”,指不去思惟“仅凭作意‘地、地’如何能证得禅那”,而相信“正自觉者所开示的方法必定成就”,从而生起信心。“令信解”,指如同进入所缘一般,以信解的方式投入、趋入。一境性应当强而有力,因为禅那以定为增上。“两者”,指定与慧。对于止业处修行者,定的强盛也是应求的,因此说“也以平衡”,意即也以均等的状态。“安止”,指此处所意指的安止。正如他以有所保留的语气说“是存在的”,然而出世间的安止,唯以它们的均等状态才是应求的。如所说:“修习止观双运”。
Samādhikammikassāti samathakammaṭṭhānikassa. Evanti evaṃ sante, saddhāya tesaṃ balavabhāve satīti attho. Saddahantoti ‘‘pathavī pathavī’’ti manasikaraṇamattena kathaṃ jhānuppattīti acintetvā ‘‘addhā sammāsambuddhena vuttavidhi ijjhissatī’’ti saddahanto saddhaṃ janento. Okappentoti ārammaṇaṃ anupavisitvā viya adhimuccanavasena okappento pakkhandanto. Ekaggatā balavatī vaṭṭati samādhipadhānattā jhānassa. Ubhinnanti samādhipaññānaṃ, samādhikammikassa samādhino adhimattatāpi icchitabbāti āha ‘‘samatāyapī’’ti, samabhāvenāpīti attho. Appanāti idhādhippetaappanā. Tathā hi ‘‘hotiyevā’’ti sāsaṅkaṃ vadati , lokuttarappanā pana tesaṃ samabhāveneva icchitā. Yathāha – ‘‘samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāvetī’’ti (paṭi. ma. 2.1, 5).
如果特别地,信与慧、定与精进的平衡是应求的,那么念又如何呢?回答说:“然而念在任何处都应是强有力的。”“任何处”,指在五根中属于昏沉与掉举的一方。说到掉举一方时,说“信、精进、慧”。也可以以其他方式理解。正如只说“以属于懈怠一方的定”,而不说“以轻安、定、舍”。那念,如同统理一切国王事务的全能官员。因此,由于念在任何处都应被需求,注释中说:“于一切处被运用,故为一切处所需;或者,应被一切属于昏沉与掉举一方的觉支所需求,故为一切处所需;一切处所需即是一切处所需。”“心”,指善心。对于此心,念是依止、是归宿,为未得者之获得,为未证者之证得。因此说:“以守护为现起”等。
Yadi visesato saddhāpaññānaṃ, samādhivīriyānañca samatā icchitā, kathaṃ satīti āha ‘‘sati pana sabbattha balavatī vaṭṭatī’’ti. Sabbatthāti līnuddhaccapakkhesu pañcasu indriyesu. Uddhaccapakkhiye gaṇhanto ‘‘saddhāvīriyapaññāna’’nti āha. Aññathāpīti ca gahetabbā siyā. Tathā hi ‘‘kosajjapakkhena samādhinā’’ icceva vuttaṃ, na ‘‘passaddhisamādhiupekkhāhī’’ti. Sā sati. Sabbesu rājakammesu niyutto sabbakammiko. Tena kāraṇena sabbattha icchitabbatthena. Āha aṭṭhakathāyaṃ. Sabbattha niyuttā sabbatthikā, sabbena vā līnuddhaccapakkhiyena bojjhaṅgaggahaṇena atthetabbā sabbatthiyā, sabbatthiyāva sabbatthikā. Cittanti kusalacittaṃ. Tassa hi sati paṭisaraṇaṃ parāyaṇaṃ appattassa pattiyā anadhigatassa adhigamāya. Tenāha ‘‘ārakkhapaccupaṭṭhānā’’tiādi.
6363.“心一境性之相”:即心一境性的相,亦即名为心一境性的相。当注意到心的等持状态后,守护止相,即是守护遍相。因此,说“地遍等”时,以“等”字,应知不仅指似相,也兼指止相。“此”:即守护的善巧。在这里,关于安止善巧的讨论中,所指的正是“相善巧”,因为业处修习的善巧已先成就,这才是意旨所在。
63.Cittekaggatānimittassāti cittekaggatāya nimittassa, cittekaggatāsaṅkhātassa ca nimittassa. Cittassa hi samāhitākāraṃ sallakkhetvā samathanimittaṃ rakkhantoyeva kasiṇanimittaṃ rakkhati. Tasmā pathavīkasiṇādikassāti ādi-saddena na kevalaṃ paṭibhāganimittasseva, atha kho samathanimittassāpi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Tanti rakkhaṇakosallaṃ. Idha appanākosallakathāyaṃ ‘‘nimittakosalla’’nti adhippetaṃ, karaṇabhāvanākosallānaṃ pageva siddhattāti adhippāyo.
6464.“过度松懈的精进等”:以“等”字含摄喜悦、悚惧的相反方面。“沉滞”:指萎缩、堕入懈怠分。“心”:指修习之心。“修习择法觉支等”:此处应引入“三者”一词来连接。至于应如何修习这三者,论主自当说明。
64.Atisithilavīriyatādīhīti ādi-saddena pamodanasaṃvejanavipariyāye saṅgaṇhāti. Līnanti saṅkucitaṃ kosajjapakkhapatitaṃ. Cittanti bhāvanācittaṃ. Dhammavicayasambojjhaṅgādayo bhāvetīti ettha ‘‘tayo’’ti padaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Yathā pana te bhāvetabbā, taṃ sayameva vakkhati.
“Paritta”:即微少。“Ujjāletukāmo”:即想要点燃、照亮之意。“Udakavātaṃ dadeyyā”:即施与含水之风。“Akālo”:即非时,或不适当的时机。依之而觉悟——即依此称为念等法之集合的菩提而觉悟;或具足彼者以此觉悟,故为诸瑜伽行者之支,即觉支;殊胜的、善妙的觉支为正觉支,即正觉支。具有身心不安息灭之相的轻安本身即是觉支,故为轻安觉支。于定觉支等中,亦同此理。然而,此中有一差别——定的字义与特相前已说过。依现起而观照,故称为“舍”。但此处的舍,从义理上说,应知即是此处所说的觉支舍,即中舍性。“Dusamuṭṭhāpayanti”:即难以令其生起、难以产生。“Dhammavicayo”:即对诸法的简择,或于诸法中的简择,义为智慧。“Vīriya”:即英雄的状态或作用,或依规则应被策励、应被推动者,即精进、努力。“Pīti”:即使身体满足,使内心喜悦。
Parittanti appakaṃ. Ujjāletukāmoti padīpetukāmo. Udakavātaṃ dadeyyāti udakamissaṃ vātaṃ upaneyya. Akāloti nakālo, ayuttakālo vā. Satiādidhammasāmaggisaṅkhātāya bodhiyā bujjhati etāyāti katvā, taṃsamaṅgino vā bujjhatīti bodhino yogino aṅganti bojjhaṅgo , pasattho, sundaro vā bojjhaṅgo sambojjhaṅgo . Kāyacittadarathavūpasamalakkhaṇā passaddhiyeva sambojjhaṅgo passaddhisambojjhaṅgo, tassa passaddhisambojjhaṅgassa. Samādhisambojjhaṅgādīsupi eseva nayo. Ayaṃ pana viseso – samādhissa tāva padatthalakkhaṇāni heṭṭhā āgatāneva. Upapattito ikkhatīti upekkhā. Sā panāyaṃ atthato tatramajjhattupekkhāva idha bojjhaṅgupekkhā veditabbā. Dusamuṭṭhāpayanti samuṭṭhāpetuṃ uppādetuṃ asakkuṇeyyaṃ. Dhammānaṃ, dhammesu vā vicayo dhammavicayo, paññāti attho. Vīrassa bhāvo, kammaṃ vā, vidhinā vā īretabbaṃ pavattetabbanti vīriyaṃ, ussāho. Pīṇeti kāyaṃ, cittaṃ ca santappetīti pīti.
“Yaṃ yaṃ sakaṃ yathāsakaṃ”:即各自、各各自己的意思。“Āhāravasena”:即依止于食、缘。“Bhāvanā”:即令生起与增长。“Kusalākusalā”:由善巧所生之义为善,与此相反者为不善。凡不善者,皆是有过的;凡善者,皆是无过的。不善者为劣,其余者为胜。或者,那些由劣等的欲等所发起的善,也是劣的,其余为胜。“Kaṇhā”:即黑,令心不光亮者;“Sukkā”:即白,令心光亮者。或者,因从黑生起故为黑,因从白生起故为白。它们即是相对之法——因为黑与白正相反对,故为相对。同样地,白也与它们相对。或者,黑与白及相对者,合称为“黑白相对”,因为乐受是苦受的相对者,苦受是乐受的相对者。“Anuppannassa”:即未生、未产生的。“Uppādāya”:即为了令生起。“Uppannassa”:即已生、已产生的。“Bhiyyobhāvāya”:即为了更多、更频繁的存在。“Vepullāya”:即为了广大性。“Bhāvanāya”:即为了增长。
Yaṃ yaṃ sakaṃ yathāsakaṃ, attano attanoti attho. Āhāravasenāti paccayavasena. Bhāvanāti uppādanā, vaḍḍhanā ca. Kusalākusalāti kosallasambhūtaṭṭhena kusalā, tappaṭipakkhato akusalā. Ye akusalā, te sāvajjā. Ye kusalā, te anavajjā. Akusalā hīnā, itare paṇītā. Kusalāpi vā hīnehi chandādīhi āraddhā hīnā, itare paṇītā. Kaṇhāti kāḷakā cittassa apabhassarabhāvakaraṇā, sukkāti odātā cittassa pabhassarabhāvakaraṇā. Kaṇhābhijātihetuto vā kaṇhā, sukkābhijātihetuto sukkā. Te eva sappaṭibhāgā. Kaṇhā hi ujuvipaccanīkatāya sukkehi sappaṭibhāgā. Tathā sukkāpi itarehi. Atha vā kaṇhā ca sukkā ca sappaṭibhāgā ca kaṇhasukkasappaṭibhāgā. Sukhā hi vedanā dukkhāya vedanāya sappaṭibhāgā, dukkhā ca vedanā sukhāya sappaṭibhāgāti. Anuppannassāti anibbattassa. Uppādāyāti uppādanatthāya. Uppannassāti nibbattassa. Bhiyyobhāvāyāti punappunabhāvāya. Vepullāyāti vipulabhāvāya. Bhāvanāyāti vaḍḍhiyā. Pāripūriyāti paripūraṇatthāya.
其中,即‘诸比丘,有……’等经文所示之处。依自性相与共相之通达:即依总合把握无过、乐异熟等各自触等的自性相,以及无常等共相而通达。‘Pavattamanasikāro’:即依如实了知善等各自的自性相等而生起的速行心。此因非颠倒之作意,故称‘如理作意’。由于彼转向亦随彼而行,故转向亦属此类。应知,此处‘所恼相’等亦以共相所摄。于善业之始策励而生起的精进,因具坚毅本质而称为‘界’,故说‘Ārambhadhātu:即初精进’。已得修习的精进成为有力,能摧毁对立者,故说‘因出离懈怠,故比彼更强’。能摧毁极、最极对立法的,已达锐利、更锐利等状态,故说‘因次第进入更高阶段,故比彼更强’。‘Ṭhāniyā’:即于此住立、转起者,为喜觉支的住立处,即喜觉支住立处。或者,应被住立者为住立处,喜觉支于此中为住立处,故为喜觉支住立处,即前后转起的与喜觉支相应之诸法。然而,由于其中唯有喜是喜觉支的殊胜因,故说‘此唯是喜的名称’。‘Uppādakamanasikāro’:即如理
Tatthāti ‘‘atthi bhikkhave’’tiādinā dassitapāṭhe. Sabhāvasāmaññalakkhaṇapaṭivedhavasenāti ekajjhaṃ katvā gahaṇe anavajjasukhavipākādikassa visuṃ visuṃ pana phusanādikassa sabhāvalakkhaṇassa, aniccādikassa sāmaññalakkhaṇassa ca paṭivijjhanavasena. Pavattamanasikāroti kusalādīnaṃ taṃtaṃsabhāvalakkhaṇādikassa yāthāvato avabujjhanavasena uppannajavanacittuppādo. So hi aviparītamanasikāratāya ‘‘yonisomanasikāro’’ti vutto. Tadābhogatāya āvajjanāpi taggatikāva. Ruppanalakkhaṇādikampi idha sāmaññalakkhaṇeneva saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Kusalakiriyāya ādiārambhavasena pavattavīriyaṃ dhitisabhāvatāya ‘‘dhātū’’ti vuttanti āha ‘‘ārambhadhātūti paṭhamavīriyaṃ vuccatī’’ti. Laddhāsevanaṃ vīriyaṃ balappattaṃ hutvā paṭipakkhaṃ vidhamatīti āha ‘‘kosajjato nikkhantattā tato balavatara’’nti. Adhimattādhimattatarānaṃ paṭipakkhadhammānaṃ vidhamanasamatthaṃ paṭupaṭutarādibhāvappattaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanato tatopi balavatara’’nti. Tiṭṭhati pavattati etthāti ṭhāniyā, pītisambojjhaṅgassa ṭhāniyā pītisambojjhaṅgaṭṭhāniyā. Ṭhātabbo vā ṭhāniyo, pītisambojjhaṅgo ṭhāniyo etesūti pītisambojjhaṅgaṭṭhāniyā, aparāparaṃ vattamānā pītisambojjhaṅgasampayuttā dhammā. Yasmā pana tesu pītiyeva pītisambojjhaṅgassa visesakāraṇaṃ, tasmā vuttaṃ ‘‘pītiyā eva etaṃ nāma’’nti. Uppādakamanasikāroti yathā manasi karoto anuppanno pītisambojjhaṅgo uppajjati, uppanno ca vaḍḍhati, tathā pavattamanasikāro.
问法者,指探究之后而提问的状态。因为,学习五部尼柯耶之后,亲近侍奉师长,遍问各义理;或与注释书一同探究后,对其中每一难点,皆问‘尊者,这是怎么回事?这是什么意思?’如此之人,能生起择法觉支。清净依处之行与诸根等持之行,已从略说与广说两方面阐明。然而,于彼处,它们是作为导向定的方面而来;于此处,则是作为导向慧的方面。因为,从导向定的那一刻起,也就导向慧,这是由于定以智为现前之相。正如所说:‘有定者,如实了知。’所谓远离劣慧之人,是指远远舍弃那些劣慧、迟钝、如同放在肉上的乌鸦、放在肉上的狗一般愚痴的人。所谓亲近有慧之人,是指适时前往亲近那些以慧积累功德、善巧于谛与缘起等的圣者,或修习毗婆舍那的大慧者。所谓审察深智所行,是指审察那些须以深智行持的蕴、处、界等,或阐明谛、缘起等而与空相应的经典。所谓决心于彼,是指决心于慧,即倾向于慧、趣向于慧、偏向于慧。
Paripucchakatāti pariyogāhetvā pucchakabhāvo. Pañcapi hi nikāye uggahetvā ācariye pariyupāsitvā tassa tassa atthaṃ paripucchantassa, te vā saha aṭṭhakathāya pariyogāhetvā yaṃ yaṃ tattha gaṇṭhiṭṭhānaṃ, taṃ taṃ ‘‘idaṃ, bhante, kathaṃ, imassa ko attho’’ti pucchantassa dhammavicayasambojjhaṅgo uppajjatīti. Vatthuvisadakiriyā indriyasamattapaṭipādanā saṅkhepato, vitthārato ca pakāsitā eva. Tattha pana samādhisaṃvattaniyabhāvena āgatā, idha paññāsaṃvattaniyabhāvena. Yadaggena hi samādhisaṃvattanikā, tadaggena paññāsaṃvattanikā samādhissa ñāṇapaccupaṭṭhānato. ‘‘Samāhito yathābhūtaṃ pajānātī’’ti (saṃ. ni. 4.99; 5.1071) vuttaṃ. Duppaññapuggalaparivajjanā nāma duppaññānaṃ mandabuddhīnaṃ bhattanikkhittakākamaṃsanikkhittasunakhasadisānaṃ momūhapuggalānaṃ dūrato pariccajanā. Paññavantapuggalasevanā nāma paññāya katādhikārānaṃ saccapaṭiccasamuppādādīsu kusalānaṃ ariyānaṃ, vipassanākammikānaṃ vā mahāpaññānaṃ kālena kālaṃ upasaṅkamanaṃ. Gambhīrañāṇacariyapaccavekkhaṇāti gambhīrañāṇehi caritabbānaṃ khandhāyatanadhātādīnaṃ, saccapaccayākārādidīpanānaṃ vā suññatāpaṭisaṃyuttānaṃ suttantānaṃ paccavekkhaṇā. Tadadhimuttatāti paññādhimuttatā, paññāya ninnapoṇapabbhāratāti attho.
‘恶趣等’:‘等’字包含了以过去轮回为根的苦、以未来轮回为根的苦,以及以现在寻求食物为根的苦。依精进而获世间与出世间殊胜成就,此即利益;而展示此利益的习惯,即‘依于精进……展示’。连同前行部分的导向涅槃之道,是应走之道、应行之行,故称‘行道’。所谓‘通过使施者得大果报而恭敬团食’,是指通过自己正确行道,令施主对自己所作的护持成为大果报之因,由此恭敬团食、恭敬乞食。否则,即是以物质供养来恭敬。所谓‘远离懈怠之人’,是指远远舍弃那些懒惰、连修习之名亦不知、多行身体强健、尽量饱食后耽著卧乐等、谈论畜生论之人。所谓‘亲近已发精进之人’,是指适时前往亲近那些依‘日夜以经行、宴坐……’等发起的修习、已发精进、坚固精勤之人。所谓‘审察正勤’,是指审察四种正勤的威力。所谓‘决心于彼’,是指对精进觉支的决心,于一切威仪路中倾向于彼、趣向于彼、偏向于彼。在此,去除昏沉睡眠、远离懈怠之人、亲近已发精进之人、决心于彼,应从排除敌对、提供助缘的角度来看;而审察恶趣等怖畏等,则应从策励
Apāyādīti ādi-saddena jātiādiṃ atīte vaṭṭamūlakaṃ dukkhaṃ, anāgate vaṭṭamūlakaṃ dukkhaṃ, paccuppanne āhārapariyeṭṭhimūlakañca dukkhaṃ saṅgaṇhāti. Vīriyāyattassa lokiyalokuttaravisesassa adhigamo eva ānisaṃso, tassa dassanasīlatā vīriyāyatta…pe… dassitā. Sapubbabhāgo nibbānagāmimaggo gamanavīthi gantabbā paṭipajjitabbā paṭipadāti katvā . Dāyakānaṃ mahapphalabhāvakaraṇena piṇḍāpacāyanatāti paccayadāyakānaṃ attani kārassa attano sammāpaṭipattiyā mahapphalakārabhāvassa karaṇena piṇḍassa bhikkhāya paṭipūjanā. Itarathāti āmisapūjāya. Kusītapuggalaparivajjanatāti alasānaṃ bhāvanāya nāmamattampi ajānantānaṃ kāyadaḷhībahulānaṃ yāvadatthaṃ bhuñjitvā seyyasukhādianuyuñjanakānaṃ tiracchānakathikānaṃ puggalānaṃ dūrato pariccajanā. Āraddhavīriyapuggalasevanatāti ‘‘divasaṃ caṅkamena nisajjāyā’’tiādinā (vibha. 519; a. ni. 3.16) bhāvanārambhavasena āraddhavīriyānaṃ daḷhaparakkamānaṃ puggalānaṃ kālena kālaṃ upasaṅkamanā. Sammappadhānapaccavekkhaṇatāti catubbidhasammappadhānānubhāvassa paccavekkhaṇatā. Tadadhimuttatāti tasmiṃ vīriyasambojjhaṅge adhimutti sabbiriyāpathesu ninnapoṇapabbhāratā. Ettha ca thinamiddhavinodanakusītapuggalaparivajjanaāraddhavīriyapuggalasevanatadadhimuttatā paṭipakkhavidhamanapaccayūpasaṃhāravasena, apāyādibhayapaccavekkhaṇādayo samuttejanavasena vīriyasambojjhaṅgassa uppādakā daṭṭhabbā.
对佛等无有净信与敬爱,心如粗谷壳般粗涩者,当知为粗涩之人;反之,则为柔和之人。阐明佛等功德的《清净经》等,是令人生起净信的经典。所谓“以这些行相”,即依如上所说的通达善等之自性相与共相的行相,以及问法等行相。所谓“这些法”,即指此中善等所摄的如理作意等,以及知法义等。
Buddhādīsu pasādasinehābhāvena thusakharahadayā lūkhapuggalā, tabbipariyāyena siniddhapuggalā veditabbā. Buddhādīnaṃ guṇaparidīpanā sampasādanīyasuttādayo (dī. ni. 3.141 ādayo) pasādanīyasuttantā. Imehi ākārehīti yathāvuttehi kusalādīnaṃ sabhāvasāmaññalakkhaṇapaṭivijjhanādiākārehi ceva paripucchakatādiākārehi ca. Ete dhammeti ete kusalādīsu yonisomanasikārādike ceva dhammatthaññutādike ca.
65“以过度精进等”:即极度策励的精进等。“等”字含摄策励、喜悦等。“掉举”:由于定等微劣而不寂静。“难以妥善止息”:是说无法令其止息,无法令其入定。
65.Accāraddhavīriyatādīhīti ativiya paggahitavīriyatādīhi. Ādi-saddena saṃvejanapamodanādiṃ saṅgaṇhāti. Uddhatanti samādhiādīnaṃ mandatāya avūpasantaṃ. Duvūpasamayanti vūpasametuṃ samādhātuṃ asakkuṇeyyaṃ.
“注意到那种行相”:即观察到、确认到那位瑜伽行者先前在适当时候所生起的轻安、定、舍等法的行相——也就是心及其相应法的轻安行相、定行相、舍行相。“在三处”:即“诸比丘,有身轻安……”等经句所说的三处,或其阐明的三种法。当留意到随顺定的行相而把握其时,这本身就是止,故说“止相即是止的同义词”。“散乱”:因在各种所缘上转动而有种种端绪,即散乱、掉举。正如所说:以不安住为味,以慌乱为现起。由于缺乏一境性,故是散乱的对立面,即不散乱,也就是定。它本身就是相,应如前所说来理解。因此说:“以不散乱之义,它本身便是不散乱相的同义词。”
Taṃākāraṃ sallakkhetvāti yenākārena assa yogino passaddhi samādhi upekkhāti ime passaddhiādayo dhammā pubbe yathārahaṃ tasmiṃ tasmiṃ kāle uppannapubbā, taṃ cittataṃsampayuttadhammānaṃ passaddhākāraṃ, samāhitākāraṃ, ajjhupekkhitākārañca upalakkhetvā upadhāretvā. Tīsupi padesūti ‘‘atthi, bhikkhave, kāyappassaddhī’’tiādinā āgatesu tīsupi vākyesu, tehi vā pakāsitesu tīsu dhammakoṭṭhāsesu. Yathāsamāhitākāraṃ sallakkhetvā gayhamāno samatho eva samathanimittanti āha ‘‘samathanimittanti ca samathassevetamadhivacana’’nti. Nānārammaṇe paribbhamanena vividhaṃ aggaṃ etassāti byaggo, vikkhepo. Tathā hi so anavaṭṭhānaraso, bhantatāpaccupaṭṭhāno ca vutto. Ekaggatābhāvato byaggapaṭipakkhoti abyaggo, samādhi. So eva nimittanti pubbe viya vattabbaṃ. Tenāha ‘‘avikkhepaṭṭhena ca tasseva abyagganimittanti adhivacana’’nti.
在明了自身状况后,适量受用的殊胜食物能引发身轻快等,故为轻安的助缘;同样,适宜的时节、适宜的行道若被受用,以及身体的精勤已启动,因此说‘受用殊胜食物’等。由于缺乏精勤平等性等,身心有粗重者,是为粗重之人。与此相反者,当知为身心轻安之人。
Sarīrāvatthaṃ ñatvā mattaso paribhutto paṇītāhāro kāyalahutādīnaṃ samuṭṭhāpanena passaddhiyā paccayo hoti, tathā utusappāyaṃ, iriyāpathasappāyañca sevitaṃ, payogo ca kāyiko pavattitoti āha ‘‘paṇītabhojanasevanatā’’tiādi. Payogasamatādīnaṃ abhāvena sadarathakāyacittā puggalā sāraddhapuggalā. Vuttavipariyāyena passaddhakāyā puggalā veditabbā.
‘无味’者,指缺乏修习之喜乐。因为修习若循路而行、前后次第辗转生起殊胜,则能带来心的满足与寂止之乐;若缺此,心便成为无味。‘依信与悚惧’者,即依于信力与悚惧之力。‘全然喜悦’者,即正确地喜悦,通过生起以悚惧为前导的净信,令修习之心满足。‘正确而转’者,即远离昏沉与掉举,且依于禅路而行,平等而转,复以殊胜而转,故为正确而转的修习心。‘中舍’者,即在策励、抑制、喜悦中不作用的状态。‘禅那与解脱之省察’者,即对初禅等诸禅,以其从敌对法中善解脱等特征——这些禅那本身即是解脱——而后对如是修习、如是等至、如是决意、如是出定、如是杂染、如是清净,一一反复省察。
Nirassādassāti bhāvanassādarahitassa. Bhāvanā hi vīthipaṭipannā pubbenāparaṃ visesavatī pavattamānā cittassa assādaṃ upasamasukhaṃ āvahati, tadabhāvato nirassādaṃ cittaṃ hoti. Saddhāsaṃvegavasenāti saddhāvasena, saṃvegavasena ca. Sampahaṃsanatāti sammadeva pahaṃsanatā saṃvejanapubbakapasāduppādanena bhāvanā cittassa tosanā. Sammāpavattassāti līnuddhaccavirahena, samathavīthipaṭipattiyā ca samaṃ, savisesañca pavattiyā sammadeva pavattassa bhāvanācittassa. Ajjhupekkhanatāti paggahaniggahasampahaṃsanesu abyāvaṭatā. Jhānavimokkhapaccavekkhaṇatāti paṭhamādīni jhānāni paccanīkadhammehi suṭṭhu vimuttatādinā teyeva vimokkhā tesaṃ ‘‘evaṃ bhāvanā, evaṃ samāpajjanā, evaṃ adhiṭṭhānaṃ, evaṃ vuṭṭhānaṃ, evaṃ saṃkileso, evaṃ vodāna’’nti pati pati avekkhaṇā.
‘于有情中舍’者,即对于有情,无论可爱或不可爱,在家或出家,皆持中舍的态度而观察。‘于诸行中舍’者,即对于内在于眼等诸根,以及外在于钵、衣等诸物,持中舍的态度而观察。‘于有情与诸行的执著’者,即对有情与诸行的爱著。以这些方式:即以上述身与心轻安的行相、特相等,以及受用殊胜食物等行相。这些诸法:即轻安等诸法。
Sattamajjhattatāti sattesu piyaṭṭhāniyesupi gahaṭṭhapabbajitesu majjhattākāro ajjhupekkhanā. Saṅkhāramajjhattatāti ajjhattikesu cakkhādīsu, bāhiresu pattacīvarādīsu majjhattākāro ajjhupekkhanā. Sattasaṅkhārānaṃ mamāyanaṃ sattasaṅkhārakelāyanaṃ. Imehākārehīti imehi yathāvuttehi kāyacittānaṃ passaddhākārasallakkhaṇādiākārehi ceva sappāyāhārasevanādiākārehi ca. Ete dhammeti ete passaddhiādidhamme.
66「慧之加行羸弱故」:即慧的运用力量微弱。譬如,布施与持戒以无贪、无瞋为导首,修习则以无痴为导首,尤能引生安止。当慧力不强时,修习之心便如未经调制的食物,不令人喜乐,心也因而无味。又若修习未能前后辗转增胜、未循正路而行,则由未得寂止之乐,心亦无味。合此二义,故说「慧之加行羸弱故」等。Nanti 指心。生、老、病、死,依其差别发生于善趣与恶趣中,应知与此有别而以五种束缚、饥渴、互相恼害等为因的恶趣之苦。这一切乃是诸有情依现在有而被执取的;于过去与未来时,轮回根本之苦则被别别执取。然依食而活、依努力之果而活的有情,其与他人不共的谋生之苦,被说为第八悚惧事,应如此了知。
66.Paññāpayogamandatāyāti paññābyāpārassa appabhāvena. Yathā hi dānasīlāni alobhādosappadhānāni , evaṃ bhāvanā amohappadhānā visesato appanāvahā. Tattha yadā paññā na balavatī hoti, tadā bhāvanācittassa anabhisaṅkhato viya āhāro purisassa abhiruciṃ na janeti, tena taṃ nirassādaṃ hoti. Yadā ca bhāvanā pubbenāparaṃ visesāvahā na hoti sammadeva avīthipaṭipattiyā, tadā upasamasukhassa alābhena cittaṃ nirassādaṃ hoti. Tadubhayaṃ sandhāyāha ‘‘paññāpayogamandatāyā’’tiādi. Nanti cittaṃ. Jātijarābyādhimaraṇāni yathārahaṃ sugatiyaṃ, duggatiyañca hontīti tadaññameva pañcavidhabandhanādikhuppipāsādiaññamaññavibādhanādihetukaṃ apāyadukkhaṃ daṭṭhabbaṃ. Tayidaṃ sabbaṃ tesaṃ tesaṃ sattānaṃ paccuppannabhavanissitaṃ gahitanti atīte, anāgate ca kāle vaṭṭamūlakadukkhāni visuṃ gahitāni. Ye pana sattā āhārūpajīvino, tattha ca uṭṭhānaphalūpajīvino, tesaṃ aññehi asādhāraṇaṃ jīvitadukkhaṃ aṭṭhamaṃ saṃvegavatthu vuttanti daṭṭhabbaṃ.
「Assā」:指心的。在「不昏沉」等之中,因懈怠品诸法不过强,故为不昏沉;因掉举品诸法不过强,故为不掉举;因慧之加行圆满以及证得寂止之乐,故为不无味。前后辗转具足殊胜,且由此于所缘正确而转,并循止禅之路而行。于此,因不昏沉,故无需策励;因不掉举,故无需抑制;因不无味,故无需刻意求悦。由不昏沉与不掉举,故于所缘正确而转;由不无味,故循止禅之路而行。或应知,因正确而转,故不昏沉、不掉举;因循止禅之路而行,故不无味。
Assāti cittassa. Alīnantiādīsu kosajjapakkhiyānaṃ dhammānaṃ anadhimattatāya alīnaṃ. Uddhaccapakkhikānaṃ dhammānaṃ anadhimattatāya anuddhataṃ. Paññāpayogasampattiyā, upasamasukhādhigamena ca anirassādaṃ. Pubbenāparaṃ savisesaṃ tato eva ārammaṇe samappavattaṃ, samathavīthipaṭipannañca. Tattha alīnatāya paggahe, anuddhatatāya niggahe, anirassādatāya sampahaṃsane na byāpāraṃ āpajjati. Alīnānuddhatatāya hi ārammaṇe samappavattaṃ anirassādatāya samathavīthipaṭipannaṃ. Samappavattiyā vā alīnaṃ anuddhataṃ, samathavīthipaṭipattiyā anirassādanti daṭṭhabbaṃ.
「出离行道」:即禅那的修行道。「于定胜解」:即对定的生起、对禅那的证得,致力相应。然而,这也是出于尊重定,心以倾向、朝向、专向于此而转起,故说「以定为重」等。
Nekkhammapaṭipadanti jhānapaṭipattiṃ. Samādhiadhimuttatāti samādhinibbattane jhānādhigame yuttappayuttatā. Sā pana yasmā samādhiṃ garuṃ katvā tattha ninnapoṇapabbhārabhāvena pavattiyā hoti, tasmā ‘‘samādhigarū’’tiādi vuttaṃ.
67“于已得之相中”者:如此修习时,此种安止善巧便能令安止正确现起,这是前后关联。“Sā”指安止。“Hitvā hīti”中的“hi”字是表示原因。因为没有这样的道理,所以观察心转起的样态——即观察修习心以昏沉、掉举等方式转起的样态,细察而持守之。应使精进与定平等,即令精进与定达到均等的状态。如何令其平等呢?于是说“微少”等。其中,“layanti”即昏沉的状态,是萎缩之义。“Yantanti”即正在行进者,应策励其达到平等的状态,这是意趣所在。因此说“制止过度策励,令平等而转”。又如何令平等而转呢?即说“于微尘中”等。“Yathā”如在微尘等中,如蜜蜂等的转起,在注释中以譬喻的方式作了善巧的说明;如此,从昏沉、掉举的状态中解脱出来,以精进与平等的相应,将心导向于相——即令修习心朝向似相而成就,这是其义。
67. Paṭiladdhe nimittasmiṃ evaṃ hi sampādayato appanākosallaṃ imaṃ appanā sampavattatīti sambandho. Sāti appanā. Hitvā hīti hi-saddo hetuattho. Yasmā ṭhānametaṃ na vijjati, tasmā cittappavattiākāraṃ bhāvanācittassa līnuddhatādivasena pavattiākāraṃ sallakkhayaṃ upadhārento. Samataṃ vīriyasseva vīriyassa samādhinā samarasataṃyeva yojayetha. Kathaṃ pana yojayethāti āha ‘‘īsakampī’’tiādi. Tattha layanti līnabhāvaṃ, saṅkocanti attho. Yantanti gacchantaṃ , paggaṇhetheva samabhāvāyāti adhippāyo. Tenāha ‘‘accāraddhaṃ nisedhetvā samameva pavattaye’’ti. Kathaṃ pana samameva pavattayeti āha ‘‘reṇumhī’’tiādi. Yathāti reṇuādīsu yathā madhukarādīnaṃ pavatti upamābhāvena aṭṭhakathāyaṃ sammavaṇṇitā, evaṃ līnuddhatabhāvehi mocayitvā vīriyasamatāyojanena nimittābhimukhaṃ mānasaṃ paṭipādaye paṭibhāganimittābhimukhaṃ bhāvanācittaṃ sampādeyyāti attho.
朝向相之令成就的解释
Nimittābhimukhapaṭipādanavaṇṇanā
68“Tatrā”者,即于那“于微尘中”等所说的二偈之中。义理的阐明,就是对所喻与能喻之义的分别。“Acheko”者,是不善巧者。“Pakkhandoti”是已开始奔走。在绽放的刹那,花粉本身即具风味;之后,因风等而散落,或是变得无味。因此,折返时微尘耗尽,故说“微尘耗尽时,即得抵达”。“Puppharāsiṃ”指依附于树枝的花团。
68.Tatrāti tasmiṃ ‘‘reṇumhī’’tiādinā vuttagāthādvaye. Atthadīpanā upamūpameyyatthavibhāvanā. Achekoti akusalo. Pakkhandoti dhāvituṃ āraddho. Vikasanakkhaṇeyeva sarasaṃ kusumaparāgaṃ hoti, pacchā vātādīhi paripatati, virasaṃ vā hoti. Tasmā nivattane reṇu khīyatīti āha ‘‘khīṇe reṇumhi sampāpuṇātī’’ti. Puppharāsinti rukkhasākhāsu nissitaṃ pupphasañcayaṃ.
“于外科医师的弟子们中”者,即在外科医师师长的弟子们之中。“置于水碗中”者,即放置于水碗里的。“刀术”者,即切开血管等刀术。“乃至触碰莲叶”者,这是连接上下文。“Samenāti”不像之前那样作过重或过缓的加行,而是以适中的加行而为。“于彼”者,即在那莲叶之上。“技艺纯净”者,即极为善净的技艺,已成就的技艺。
Sallakattaantevāsikesūti sallakattaācariyassa antevāsikesu. Udakathālagateti udakathāliyaṃ ṭhapite. Satthakammanti sirāvedhanādisatthakammaṃ. Phusitumpi uppalapattanti sambandho. Samenāti purimakā viya garuṃ, mandañca payogaṃ akatvā samappamāṇena payogena. Tatthāti uppalapatte. Pariyodātasippoti suvisuddhasippo nipphannasippo.
Makkaṭakasuttanti,指《蜘蛛经》。Niyāmako,指船夫或舵手。Laṅkāranti,指用席子等制成的船舱内衬。Telena achaḍḍento nāḷiṃ pūretīti:用碟子等容器中的油灌注时,注满带细孔的油管。Evamevāti:如同前面所说的采蜜人、箭匠、学徒、拉线人、舵手、注油者迅速作出努力,同样地,若有比丘心想“我要迅速证得安止”而过度精进,以及像中间所说的采蜜人等那样不精进,这两种人都因精进不均等而无法证得安止。然而,若像最后所说的采蜜人等那样作出均衡的努力,此人则能因精进均等而证得安止,应如此理解譬喻的连结。因此说“有一比丘”等。Līnaṃ bhāvanācittanti,指懈怠的修习心,这是其意旨。
Makkaṭakasuttanti lūtasuttaṃ. Niyāmako nāvāsārathī. Laṅkāranti kilañjādimayaṃ nāvākaṭasārakaṃ. Telena achaḍḍento nāḷiṃ pūretīti sarāvādigatena telena achaḍḍento sukhumacchiddakaṃ telanāḷiṃ pūreti. Evamevāti yathā te ādito vuttamadhukarasallakattaantevāsisuttākaḍḍhakaniyāmakatelapūrakā vegena payogaṃ karonti, evameva yo bhikkhu ‘‘sīghaṃ appanaṃ pāpuṇissāmī’’ti gāḷhaṃ vīriyaṃ karoti, yo majjhe vuttamadhukarādayo viya vīriyaṃ na karoti, ime dvepi vīriyasamatābhāvena appanaṃ pāpuṇituṃ na sakkonti. Yo pana avasāne vuttamadhukarādayo viya samappayogo, ayaṃ appanaṃ pāpuṇituṃ sakkoti vīriyasamatāyogatoti upamāsaṃsandanaṃ veditabbaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘eko bhikkhū’’tiādi. Līnaṃ bhāvanācittanti adhippāyo.
初禅之论的解释
Paṭhamajjhānakathāvaṇṇanā
69Evanti,以所说的方式。Vīriyasamatāyojanavasena vīthipaṭipannaṃ bhāvanāmānasaṃ paṭibhāganimitteyeva ṭhapanavasena nimittābhimukhaṃ paṭipādayato assa yogino,对于那位以精进均等的方式,将已进入路线的修习心只安放在似相上,从而令心朝向所缘的瑜伽行者。Ijjhissatīti,将成功、将生起,这是其含义。Anuyogavasenāti,依修习而。Sesānīti,其余的三或四个。Pakaticittehīti,以通常的欲界心。Balava…pe… cittekaggatāni,强力的心一境性,因修习之力而达到更为熟练的自性。Parikammattāti,因为是预备行。Yadi āsannattā upacāratā, gotrabhuno eva upacārasamaññā siyāti āha “samīpacārittā vā”ti,如果因为邻近而称为近行,那么种姓心本身就会有近行的名称,因此说“或者因为近行而”。Anaccāsannopi hi nātidūrapavattī samīpacārī nāma hoti,即使不极邻近,但若在不远处转起,也称为近行。Appanaṃ upecca carantīti upacārāni,近于安止而转起,故称近行。Ito pubbe parikammānanti,在此之前,在不同转向路中的预备行。Etthāti,在这些称为预备、近行、随顺的之中。Sabbantimanti,第三或第四个。Parittagottābhibhavanatoti,因为克服了小种姓。Gaṃtāyatīti hi gottaṃ,因为“gotta”是“保护”的意思,“paritta”是正在转起的名称,并且由于智确定一境而保护,故称小种姓。正如智没有所缘境就不能转起,名称没有所指也不能转起。因此,它保护那些,故说保护。然而,应知那是广大与无上不同的、作为欲贪行境的欲界法的不共相。在广大种姓中,也应以同样的方法理解其含义。Bhāvanatoti,因为修习、因为令生起。
69.Evanti vuttappakārena. Vīriyasamatāyojanavasena vīthipaṭipannaṃ bhāvanāmānasaṃ paṭibhāganimitteyeva ṭhapanavasena nimittābhimukhaṃ paṭipādayato assa yogino. Ijjhissatīti samijjhissati, uppajjissatīti attho. Anuyogavasenāti bhāvanāvasena. Sesānīti sesāni tīṇi, cattāri vā. Pakaticittehīti pākatikehi kāmāvacaracittehi. Balava…pe… cittekaggatāni bhāvanābalena paṭutarasabhāvappattiyā. Parikammattāti paṭisaṅkhārakattā. Yadi āsannattā upacāratā, gotrabhuno eva upacārasamaññā siyāti āha ‘‘samīpacārittā vā’’ti. Anaccāsannopi hi nātidūrapavattī samīpacārī nāma hoti. Appanaṃ upecca carantīti upacārāni. Ito pubbe parikammānanti nānāvajjanavīthiyaṃ parikammānaṃ. Etthāti etesu parikammupacārānulomasaññitesu. Sabbantimanti tatiyaṃ, catutthaṃ vā. Parittagottābhibhavanatoti parittassa gottassa abhibhavanato. Gaṃtāyatīti hi gottaṃ, ‘‘paritta’’nti pavattamānaṃ abhidhānaṃ, buddhiñca ekaṃsikavisayatāya rakkhatīti parittagottaṃ. Yathā hi buddhi ārammaṇabhūtena atthena vinā na pavattati, evaṃ abhidhānaṃ abhidheyyabhūtena. Tasmā so tāni tāyati rakkhatīti vuccati. Taṃ pana mahaggatānuttaravidhuraṃ kāmataṇhāya gocarabhūtaṃ kāmāvacaradhammānaṃ āveṇikarūpaṃ daṭṭhabbaṃ. Mahaggatagottepi iminā nayena attho veditabbo. Bhāvanatoti uppādanato.
Avisesena sabbesaṃ sabbā samaññāti:无差别地,一切对一切有共同名称,这是第一种方法,是已执取之执取,因此说“以已执取之执取”等。Nānāvajjanaparikammameva parikammanti:以不同转向的预备行就是预备行的意旨,故说“第一或近行”等。第四是安止心,或者第五是安止心,依前说的方法,如果第四是种姓心,这是其含义。Pañcamaṃ vāti:或第五,vā字表示不定。为了显示这种不定是由于此原因,而说“而且那是依速通达者和迟通达者而”。其中,速通达者第四心入安止,迟通达者第五心入安止。为什么是第四或第五入安止,而不是之后呢?因此说“此后速行如坠落般”。从第五之后,第六、第七速行如同坠落,因为速行力已耗尽,这是意旨。
Avisesena sabbesaṃ sabbā samaññāti paṭhamanayo gahitaggahaṇaṃ hotīti āha ‘‘aggahitaggahaṇenā’’tiādi. Nānāvajjanaparikammameva parikammanti adhippāyena ‘‘paṭhamaṃ vā upacāra’’ntiādi vuttaṃ. Catutthaṃ appanācittaṃ, pañcamaṃ vā appanācittaṃ pubbe vuttanayena sace catutthaṃ gotrabhu hotīti attho. Pañcamaṃ vāti vā-saddo aniyame. Svāyaṃ aniyamo iminā kāraṇenāti dassetuṃ ‘‘tañca kho khippābhiññadandhābhiññavasenā’’ti vuttaṃ. Tattha khippābhiññassa catutthaṃ appeti, dandhābhiññassa pañcamaṃ. Kasmā pana catutthaṃ, pañcamaṃ vā appeti, na tato paranti āha ‘‘tato paraṃ javanaṃ patatī’’ti. Tato pañcamato paraṃ chaṭṭhaṃ, sattamañca javanaṃ patantaṃ viya hoti parikkhīṇajavattāti adhippāyo.
犹如未得习行的第一速行因力弱而不能生起种姓心,已得习行者则因有力,第二或第三速行即能生起种姓心。同样,由于已得习行而有力量,第六、第七速行也能入安止——这是长老的意旨。因此说“所以第六、第七也有安止”。“Tanti”指长老的话。由于没有经、随顺经、师说作为支持,故说“只是自己的见解”。“前前诸善法”等经句不能作为理由,因为获得习行缘对于有力性并非决定性的。事实上,未得习行的第一思也可以是现法受,已得习行的第二思乃至第六思则是次第受。第四、第五等,是以显示理趣的方式总结所述之义而说。其中,如果第六、第七速行因速行力耗尽而被称为“坠落”,那么第七速行思如何是生报受,又如何是无间呢?这种差别并非由于获得习行缘而力强,而是由于作用阶段的不同。作用阶段依开始、中间、结束而有三种。在结束阶段,因为有决定的思,所以有生报受等,并非由于力强,应如此看待。也有人说,因为对结生成为无间缘的果相续,以无间缘的方式而被如此造作。因此,第六、第七因朝向悬崖而速行力耗尽,无法阻止。正如“如有人”等所说。
Yathā aladdhāsevanaṃ paṭhamajavanaṃ dubbalattā gotrabhuṃ na uppādeti, laddhāsevanaṃ pana balavabhāvato dutiyaṃ, tatiyaṃ vā gotrabhuṃ uppādeti, evaṃ laddhāsevanatāya balavabhāvato chaṭṭhaṃ, sattamampi appetīti therassa adhippāyo. Tenāha ‘‘tasmā chaṭṭhepi sattamepi appanā hotī’’ti. Tanti therassa vacanaṃ. Suttasuttānulomaācariyavādehi anupatthambhitattā vuttaṃ ‘‘attanomatimatta’’nti. ‘‘Purimā purimā kusalā dhammā’’ti (paṭṭhā. 1.1.12) pana suttapadamakāraṇaṃ āsevanapaccayalābhassa balavabhāve anekantikattā. Tathā hi aladdhāsevanāpi paṭhamacetanā diṭṭhadhammavedanīyā hoti, laddhāsevanā dutiyacetanā yāva chaṭṭhacetanā aparāpariyavedanīyā. Catutthapañcamesuyevātiādi vuttassevatthassa yuttidassanamukhena nigamanatthaṃ vuttaṃ. Tattha yadi chaṭṭhasattamaṃ javanaṃ patitaṃ nāma hoti parikkhīṇajavattā, kathaṃ sattamajavanacetanā upapajjavedanīyā, ānantariyā ca hotīti? Nāyaṃ viseso āsevanapaccayalābhena balappattiyā. Kiñcarahi kiriyāvatthāvisesato. Kiriyāvatthā hi ārambhamajjhapariyosānavasena tividhā. Tattha ca pariyosānāvatthāya sanniṭṭhāpakacetanābhāvena upapajjavedanīyāditā hoti, na balavabhāvenāti daṭṭhabbaṃ. Paṭisandhiyā anantarapaccayabhāvino vipākasantānassa anantarapaccayabhāvena tathā abhisaṅkhatattāti ca vadanti. Tasmā chaṭṭhasattamānaṃ papātābhimukhatāya parikkhīṇajavatā na sakkā nivāretuṃ. Tathā hi ‘‘yathā hi puriso’’tiādi vuttaṃ.
再者,那是安止。“Addhānaparicchedo”指时间的限定。然而,在此七种情形中,有些因心刹那数无量,有些因极其短暂,所以说没有时间限定。因为这里得不到完整的速行路线的时限。因此说“此处道之后即刻是果”等。“Sesaṭṭhānesu”指在其余四种情形中,即初安止、世间神通、道刹那,以及从灭尽定出定者的果刹那。
Sāca pana appanā. Addhānaparicchedoti kālaparicchedo. So panettha sattasu ṭhānesu katthaci aparimāṇacittakkhaṇatāya, katthaci atiittarakhaṇatāya natthīti vutto. Na hettha sampuṇṇajavanavīthi addhā labbhati. Tenevāha ‘‘ettha maggānantaraphala’’ntiādi. Sesaṭṭhānesūti paṭhamappanā, lokiyābhiññā, maggakkhaṇo, nirodhā vuṭṭhahantassa phalakkhaṇoti etesu catūsu ṭhānesu.
“Ettāvatā”:以此修习次第,这位瑜伽行者达到并安住于初禅。当他如此安住时,他便已证得初禅,以地遍为所缘——这便是其中的连结。
Ettāvatāti ettakena bhāvanākkamena esa yogāvacaro paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Evaṃ viharatā ca anena tadeva paṭhamaṃ jhānaṃ adhigataṃ hoti pathavīkasiṇanti sambandho.
70“于此”是指在那关于禅那的文句中。“离”是指成为分离的状态。因此说“成为无而别离”,意思是依断除而退避。在“离诸欲”这句中,以“离”字说明了在禅那刹那诸欲只是不存在。而“纯离”一词,则通过显示诸欲必定要被远离,显明了禅那与诸欲的相违性,以及远离诸欲是证得禅那的方便。为了显示这个意义,在说了“初禅”等之后,为使该意义更加明了,而说了“如何”等。“犹如暗中有灯明”,以此显示:如同夜晚因无灯明而有黑暗的压制,同样,因无禅那而有诸欲在众生相续中的压制。
70.Tatthāti tasmiṃ jhānapāṭhe. Viviccitvāti visuṃ hutvā. Tenāha ‘‘vinā hutvā apakkamitvā’’ti, pajahanavasena apasakkitvāti attho. Vivicceva kāmehīti ettha ‘‘viviccā’’ti iminā vivecanaṃ jhānakkhaṇe kāmānaṃ abhāvamattaṃ vuttaṃ. ‘‘Viviccevā’’ti pana iminā ekaṃsato kāmānaṃ vivecetabbatādīpanena tappaṭipakkhatā jhānassa, kāmavivekassa ca jhānādhigamūpāyatā dassitā hotīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘paṭhamaṃ jhāna’’ntiādiṃ vatvā tamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘katha’’ntiādi vuttaṃ. ‘‘Andhakāre sati padīpobhāso viyā’’ti etena yathā padīpobhāsābhāvena rattiyaṃ andhakārābhibhavo, evaṃ jhānābhāvena sattasantatiyaṃ kāmābhibhavoti dasseti.
“此”是指前句中的限定词。然而不应这样看:因为并未就“唯从诸欲”而作限定。“出离”是指依此而离去,或在此中离去,故为出离。谁离去?诸欲。彼诸欲的出离即是断除,从彼断除而出离。然而,在同样都是镇伏的情况下,为何说这只是诸欲的出离,而非嗔恚等的出离呢?为了依理、依教澄清此问难,而说了“欲界”等。其中,“超越欲界”是指由于没有超越整个欲有的行道,以此说明此禅那并未遍知诸欲。因为它是欲贪的对治,即它作为随后将说明的分别烦恼欲的敌对者。以此显示:如同慈心对治嗔恚、悲心对治害意,同样,此禅那是欲贪的直接对治者。如此,由于在自身转起及异熟转起时,本性上即从欲贪、从欲界回转,因此此禅那特别地只是诸欲的出离。而此义已摄入经文,故说“如所说”等。虽然为了阐明此义,已于前句中取了限定语,但在后句中,也应同样取该限定语,因为如此义理方能成立。为了显示这一点,而说了“在后句中也”等。“从此”是指从欲贪。这是决定。“以共通语”是指以不分别的言词。彼分镇伏、断除、安息、出离、远离,是彼分远离等。心远离、身远离,是心远离等。在此禅那论中……
Etanti pubbapadeyeva avadhāraṇavacanaṃ. Na kho pana evaṃ daṭṭhabbaṃ ‘‘kāmehi evā’’ti avadhāraṇassa akatattā. Nissaranti niggacchanti etena, ettha vāti nissaraṇaṃ. Ke niggacchanti? Kāmā, tesaṃ kāmānaṃ nissaraṇaṃ pahānaṃ tannissaraṇaṃ, tato. Kathaṃ pana samāne vikkhambhane kāmānamevetaṃ nissaraṇaṃ, na byāpādādīnanti codanaṃ yuttito, āgamato ca sodhetuṃ ‘‘kāmadhātū’’tiādi vuttaṃ. Tattha kāmadhātusamatikkamanatoti sakalassapi kāmabhavassa samatikkamapaṭipadābhāvato. Tena imassa jhānassa kāmapariññābhāvamāha. Kāmarāgapaṭipakkhatoti vakkhamānavibhāgassa kilesakāmassa paccatthikabhāvato. Tena yathā mettā byāpādassa, karuṇā vihiṃsāya, evamidaṃ jhānaṃ kāmarāgassa ujuvipaccanīkabhūtanti dasseti. Evamattano pavattiyā, vipākappavattiyā ca kāmarāgato, kāmadhātuto ca vinivattasabhāvattā idaṃ jhānaṃ visesato kāmānameva nissaraṇaṃ. Svāyamattho pāṭhagato evāti āha ‘‘yathāhā’’tiādi. Kāmañcetamatthaṃ dīpetuṃ purimapadeyeva avadhāraṇaṃ gahitaṃ, uttarapadepi pana taṃ gahetabbameva tathā atthasambhavatoti dassetuṃ ‘‘uttarapadepī’’tiādi vuttaṃ. Itoti kāmacchandato. Esa niyamo. Sādhāraṇavacanenāti avisesavacanena. Tadaṅgavikkhambhanasamucchedappaṭipassaddhinissaraṇavivekā tadaṅgavivekādayo. Cittakāyaupadhivivekā cittavivekādayo. Tayo eva idha jhānakathāyaṃ daṭṭhabbā samucchedavivekādīnaṃ asambhavato.
在《义释》中,即《大义释》。在那里,先以总纲列出“有两种欲——事欲与烦恼欲”,然后以“其中,什么是事欲?可爱的色……可爱的触”等说明了事欲。然而,那些应知为“欲”是因为它们被欲求。就在那里,即在《义释》中。在《分别》中,即《禅那分别》。依希求的方式转起的微弱贪,以欲求之义为“欲”;比它更强的,以染著之义为“贪”;比那更强的浓厚贪为“欲贪”。依此而思惟相与随相,故为“思惟”,如此转起的贪;比它更强的,以染著之义为“贪”;唯依思惟的方式转起,比那更强的为“思惟贪”。应知这些差别,是就同一种贪的转起行相、或就分位差别而说,如说“犊、应调御者、牛”。这些是烦恼欲。它们欲求,故为“欲”;或依这些而欲求,故为“欲”。
Niddeseti mahāniddese (mahāni. 1, 7). Tattha hi ‘‘uddānato dve kāmā – vatthukāmā kilesakāmā cā’’ti uddisitvā ‘‘tattha katame vatthukāmā? Manāpiyā rūpā…pe… manāpiyā phoṭṭhabbā’’tiādinā vatthukāmā niddiṭṭhā. Te pana kāmīyantīti kāmāti veditabbā. Tatthevāti niddese eva. Vibhaṅgeti jhānavibhaṅge (vibha. 564). Patthanākārena pavatto dubbalo lobho chandanaṭṭhena chando, tato balavā rañjanaṭṭhena rāgo, tatopi balavataro bahalarāgo chandarāgo. Nimittānubyañjanāni saṅkappeti etenāti saṅkappo, tathāpavatto lobho, tato balavā rañjanaṭṭhena rāgo, saṅkappanavaseneva pavatto tatopi balavataro saṅkapparāgoti. Svāyaṃ pabhedo ekasseva lobhassa pavattiākāravasena, avatthābhedavasena ca veditabbo yathā ‘‘vaccho dammo balībaddo’’ti. Ime kilesakāmā. Kāmentīti kāmā, kāmenti etehīti vā.
如此,当这样将两种欲都含摄时,“从事欲离”亦即是“从事欲纯离”的意义,这同样合理。这里的“pi”字,是合理义之集摄义,并非集摄烦恼欲。何以故?因为在此义中,离烦恼欲是由第二句所宣说。因此,以事欲的远离,即说明了身远离,因为显示了远离对儿女、妻子等的执著。先说者,即是身远离。于此处,“纯离诸欲,离不善法”这二句中,或从此所简择的两种远离中,虽以“不善”一词摄取了烦恼欲,或一切不善法,但无论如何,离烦恼欲已被说出,故说“由第二句宣说离烦恼欲”。而“第二”,即指心远离。“这些”,是指如前所说的二句,此为简择中的属格。断除渴爱等杂染的所依,即是断除杂染的所依。所谓浮动性,是指于处处色等境中生起渴爱,应知其因即是事欲。愚痴性即无明,或恶思惟等,其因是不如理作意,或一切不善法。为了获取欲乐功德,亦有杀生等不净行,故以其远离而显明行清净。以净化渴爱杂染,及增长还灭之依止,而净化意乐,即长养阿赖耶。“于诸欲中”是简择中的处格。
Evañhi satīti evaṃ ubhayesampi kāmānaṃ saṅgahe sati. Vatthukāmehipīti ‘‘vatthukāmehi viviccevā’’tipi attho yujjatīti evaṃ yujjamānatthantarasamuccayattho pi-saddo, na kilesakāmasamuccayattho. Kasmā? Imasmiṃ atthe kilesakāmehi vivekassa dutiyapadena vuttattā. Tenāti vatthukāmavivekena. Kāyaviveko vutto hoti puttadārādipariggahavivekadīpanato. Purimenāti kāyavivekena. Etthāti ‘‘vivicceva kāmehi, vivicca akusalehi dhammehī’’ti etasmiṃ padadvaye, ito vā niddhārite vivekadvaye. Akusala-saddena yadipi kilesakāmā, sabbākusalāpi vā gahitā, sabbathā pana kilesakāmehi viveko vuttoti āha ‘‘dutiyena kilesakāmehi vivekavacanato’’ti. Dutiyenāti ca cittavivekenāti attho. Etesanti yathāvuttānaṃ dvinnaṃ padānaṃ, niddhāraṇe cetaṃ sāmivacanaṃ. Taṇhādisaṃkilesānaṃ vatthuno pahānaṃ saṃkilesavatthuppahānaṃ. Lolabhāvo nāma tattha tattha rūpādīsu taṇhuppādo, tassa hetu vatthukāmā eva veditabbā. Bālabhāvo avijjā, duccintitacintitādi vā, tassa ayonisomanasikāro, sabbepi vā akusalā dhammā hetu. Kāmaguṇādhigamahetupi pāṇātipātādiasuddhapayogo hotīti tabbivekena payogasuddhi vibhāvitā. Taṇhāsaṃkilesasodhanena, vivaṭṭūpanissayasaṃvaḍḍhanena ca ajjhāsayavisodhanaṃ āsayaposanaṃ. Kāmesūti niddhāraṇe bhummaṃ.
有多种差别:依欲漏、欲贪结等,以及依色渴爱等,而有种种差别。“即是欲贪”,是指本性即是欲的贪,而非想作的欲求,也不是善法欲,这是其意旨。因为它是禅那的对治,即由于是禅那的对立面,所以以其为因、为其相而单独说。不以不善性的共相来含摄,而是单独以自相来取。如果在前句中已说了烦恼欲,为何还用复数?所以说“由多种差别”等。
Anekabhedoti kāmāsavakāmarāgasaṃyojanādivasena, rūpataṇhādivasena ca anekappabhedo. Kāmacchandoyevāti kāmasabhāvoyeva chando, na kattukamyatāchando, nāpi kusalacchandoti adhippāyo. Jhānapaṭipakkhatoti jhānassa paṭipakkhabhāvato taṃhetu tannimittaṃ visuṃ vutto. Akusalabhāvasāmaññena aggahetvā visuṃ sarūpena gahito. Yadi kilesakāmova purimapade vutto, kathaṃ bahuvacananti āha ‘‘anekabhedato’’tiādi.
对于其他如邪见、慢、无惭、无愧等,以及与它们相应的触等,也是如此。上面将要说到的诸禅支是上禅支,为了显示它们各自对立面的敌对性,而说其对立的盖。因为诸盖是禅支的对立面,能障碍它们的生起。定是欲贪的对立面,因为它与贪欲的导向正相反对,也因为它能使被种种所缘诱惑而散乱的心得定。喜是嗔恚的对立面,因为通过喜悦而达到同等的安稳。寻是昏沉睡眠的对立面,因为它以如理思惟的方式具有扩散性的活动。乐是掉举恶作的对立面,因为掉举恶作具有不寂静、热恼的性质,而乐具有寂静、清凉的性质。伺是疑的对立面,因为它在所缘上以推度的方式具有类似智慧的性质。这是由大迦旃延长老所教导的、对诸藏的注释《藏释》中,在那部《藏释》里所说的。
Aññesampi diṭṭhimānaahirikānottappādīnaṃ, taṃsahitaphassādīnañca. Upari vuccamānāni jhānaṅgāni uparijhānaṅgāni, tesaṃ attano paccanīkānaṃ paṭipakkhabhāvadassanato tappaccanīkanīvaraṇavacanaṃ. Nīvaraṇāni hi jhānaṅgapaccanīkāni tesaṃ pavattinivāraṇato. Samādhi kāmacchandassapaṭipakkho rāgappaṇidhiyā ujuvipaccanīkabhāvato, nānārammaṇehi palobhitassa paribbhamantassa cittassa samādhānato ca. Pīti byāpādassa paṭipakkhā pāmojjena samānayogakkhemattā. Vitakko thinamiddhassa paṭipakkho yoniso saṅkappanavasena savipphārapavattito. Sukhaṃ avūpasamānutāpasabhāvassa uddhaccakukkuccassa paṭipakkhaṃ vūpasantasītalasabhāvattā. Vicāro vicikicchāya paṭipakkho ārammaṇe anumajjanavasena paññāpaṭirūpasabhāvattā. Mahākaccānattherena desitaṃ piṭakānaṃ saṃvaṇṇanā peṭakaṃ, tasmiṃ peṭake.
“以五欲功德的不同为所缘”:指以色等五欲功德的各种差别为所缘。“以嗔恚事的不同等为所缘”:通过说远离嗔恚——即“他对我做了无利益的事”等,指以嗔恚事的不同为所缘的嗔;通过说远离以痴增上的昏沉睡眠等,即通过覆蔽的方式,指以苦等、前际等不同为所缘的痴的镇伏远离。而这能镇伏欲贪、嗔恚及与之俱存的昏沉睡眠等,因为它具有与一切不善法对立的性质。一切善法由于具足那种性质,能断除一切不善法,但即使能断除,它也只是具有镇伏欲贪等的性质,因为那就是它的本质。因此,不加区分地说:“对于盖、不善根等,镇伏远离已被说出。”
Pañcakāmaguṇabhedavisayassāti rūpādipañcakāmaguṇavisesavisayassa. Āghātavatthubhedādivisayānanti byāpādavivekavacanena ‘‘anatthaṃ me acarī’’ti (dī. ni. 3.340; a. ni. 9.29; vibha. 960) ādiāghātavatthubhedavisayassa dosassa, mohādhikehi thinamiddhādīhi vivekavacanena paṭicchādanavasena dukkhādipubbantādibhedavisayassa mohassa vikkhambhanaviveko vutto. Kāmarāgabyāpādatadekaṭṭhathinamiddhādivikkhambhakañcetaṃ sabbākusalapaṭipakkhasabhāvattā. Sabbakusalānaṃ tena sabhāvena sabbākusalappahāyakaṃ hoti, hontampi kāmarāgādivikkhambhanasabhāvameva hoti taṃsabhāvattāti avisesetvā nīvaraṇākusalamūlādīnaṃ ‘‘vikkhambhanaviveko vutto hotī’’ti āha.
71为遮止“有自主性”的观念——对于依缘而转起的自性法,它们并无任何自主性——因此说“寻思即是寻”。而这个“寻思”是对所缘的构想,所以说“即所谓思量”。因为心由于寻的力量,好像被引导到所缘上,所以说它以安止于所缘为相。正如有人依靠国王的亲信或与之有关的朋友而登上、进入王宫,同样地,心依靠寻而登上所缘。如果这样,那么无寻的心如何登上所缘呢?还是依靠寻的力量。正如那个人由于熟悉,即使没有他也能无顾虑地进入王宫,同样地,由熟悉故,即使无寻,无寻的心也能登上所缘。而所谓“由于熟悉”,是指由于相续中称为寻修习的熟悉。因为寻在相续中频繁地转起,心登上所缘就变得极为熟悉。因此,它有时即便无寻,也在那里转起。正如与智俱行、通过思惟而极为熟悉的,有时即便无智,也通过思惟而转起;又如原本与烦恼俱行而转起的,即使烦恼已完全断除,由熟悉故,也以烦恼习气的力量而转起;这应当如此理解。最初的、或面向的击打是“击打”。周遍的、或回转的击打是“遍击”。应当知道,如同敲击“色、色,地、地”般地转起,就是“击打、遍击”。
71. Yathāpaccayaṃ pavattamānānaṃ sabhāvadhammānaṃ natthi kāci vasavattitāti vasavattibhāvanivāraṇatthaṃ ‘‘vitakkanaṃ vitakko’’ti vuttaṃ. Tayidaṃ ‘‘vitakkanaṃ īdisamida’’nti ārammaṇassa parikappananti āha ‘‘ūhananti vuttaṃ hotī’’ti. Yasmā cittaṃ vitakkabalena ārammaṇaṃ abhiniruḷhaṃ viya hoti, tasmā so ārammaṇābhiniropanalakkhaṇo vutto. Yathā hi koci rājavallabhaṃ, taṃsambandhinaṃ mittaṃ vā nissāya rājagehaṃ ārohati anupavisati, evaṃ vitakkaṃ nissāya cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Yadi evaṃ, kathaṃ avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ ārohatīti? Vitakkabaleneva. Yathā hi so puriso paricayena tena vināpi nirāsaṅko rājagehaṃ pavisati, evaṃ paricayena vitakkena vināpi avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Paricayenāti ca santāne pavattavitakkabhāvanāsaṅkhātena paricayena. Vitakkassa hi santāne abhiṇhaṃ pavattassa vasena cittassa ārammaṇābhiruhaṇaṃ ciraparicitaṃ. Tena taṃ kadāci vitakkena vināpi tattha pavattateva. Yathā taṃ ñāṇasahitaṃ hutvā sammasanavasena ciraparicitaṃ kadāci ñāṇavirahitampi sammasanavasena pavattati, yathā vā kilesasahitaṃ hutvā pavattaṃ sabbaso kilesarahitampi paricayena kilesavāsanāvasena pavattati, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Ādito, abhimukhaṃ vā hananaṃ āhananaṃ. Parito, parivattetvā vā āhananaṃ pariyāhananaṃ. ‘‘Rūpaṃ rūpaṃ, pathavī pathavī’’ti ākoṭentassa viya pavatti ‘‘āhananaṃ, pariyāhanana’’nti ca veditabbaṃ. Ānayanaṃ cittassa ārammaṇe upanayanaṃ, ākaḍḍhanaṃ vā.
“随行”即随转、周行。应当知道,这个差别只有在相续中可得时,才在相续中明显。对于其余诸法,也是如此。“推度”是心在所缘上的触摸,意思是擦拭。因此,伺被说为“如擦拭的手,如游走的手”。在那里,即于所缘上。对于俱生法的策励,应当知道就是通过称为在所缘上伺察的推度方式。“随结”是心在所缘上仿佛不间断地转起。因此,它在《法集论》中被表述为“随接性”。也正因此,它被说为“如钟的回响,如周行”。
Anusañcaraṇaṃ anuparibbhamanaṃ. Svāyaṃ viseso santānamhi labbhamāno eva santāne pākaṭo hotīti daṭṭhabbo. Sesesupi eseva nayo. Anumajjanaṃ ārammaṇe cittassa anumasanaṃ, parimajjananti attho. Tathā hi vicāro ‘‘parimajjanahattho viya, sañcaraṇahattho viyā’’ti ca vutto. Tatthāti ārammaṇe. Sahajātānaṃ anuyojanaṃ ārammaṇe anuvicāraṇasaṅkhātaanumajjanavaseneva veditabbaṃ. Anuppabandhanaṃ ārammaṇe cittassa avicchinnassa viya pavatti. Tathā hi so ‘‘anusandhānatā’’ti (dha. sa. 8) niddiṭṭho. Teneva ca ‘‘ghaṇḍānuravo viya, paribbhamanaṃ viyā’’ti ca vutto.
所谓“在某些地方”,是指于初禅中,以及于微弱的心生起中。由于伺是粗显的,且因伺为前导,故回响是粗的;而其前导者——寻,则如同撞钟。正如撞钟是初次撞击,同样地,寻以朝向所缘而安止之义,即是心的初次撞击。应知此处说“撞击”,也包含了由撞击所生的音声。“有扩散的”是指有动摇、有震动的。如同周行,是为了考察有无危险。“无间断地转起”,是指在近行定或安止定中,以相续的方式转起。因为在那里,寻已不动,仿佛进入所缘之后而转起,并非在初次撞击之时。“变得明显”是指:寻的安止行相粗显,故在初禅中变得明显;而在五法论中,第二禅已无寻,因此伺的推度行相便变得明显。
Katthacīti paṭhamajjhāne, parittacittuppādesu ca. Vicārato oḷārikaṭṭhena, vicārasseva ca pubbaṅgamaṭṭhena anuravato oḷāriko, tassa ca pubbaṅgamo ghaṇḍābhighāto viya vitakko. Yathā hi ghaṇḍābhighāto paṭhamābhinipāto hoti, evaṃ ārammaṇābhimukhaniropanaṭṭhena vitakko cetaso paṭhamābhinipāto hoti. Abhighāta-ggahaṇena cettha abhighātajo saddo gahitoti veditabbo. Vipphāravāti vicalanayutto saparipphando. Paribbhamanaṃ viya parissayābhāvavīmaṃsanatthaṃ. Anuppabandhena pavattiyanti upacāre vā appanāyaṃ vā santānena pavattiyaṃ. Tattha hi vitakko niccalo hutvā ārammaṇaṃ anupavisitvā viya pavattati, na paṭhamābhinipāte. Pākaṭo hotīti vitakkassa viseso abhiniropanākāro oḷārikattā paṭhamajjhāne pākaṭo hoti, tadabhāvato pañcakanaye dutiyajjhāne vicārassa viseso anumajjanākāro pākaṭo hoti.
“羊毛垫”(Vālaṇḍupaka)是指用羊毛等制成的小垫子。“压团之手”(Uppīḷanahattha)即压饭团的手;同样,也是此手来回移动。“圆相”(Maṇḍala)是指在铜器等上画某种圆形或圆线。譬如一棵树,即便并无花、果、枝等个别部分,无有实体,也可称为“有花有果”。同样地,为了表明即使没有寻等禅支、并非实际存在的禅那,也可说为“有寻有伺”,故说“如树”等喻。因为禅那的修习须依人而说,所以用“在此,比丘离诸欲……”等依人的方式来开示诸禅。虽然《分别论》中也是依人而说,但其义理与《分别论》中相同,也应如此处“以此寻……”等依法所说的方式来看待。其意旨是:从究竟意义上说,人并不存在。其义理应如此看待:通过显示具禅那者拥有寻伺,同时也因禅那本身被说为“有寻有伺”;或者,此处应如此看待其义。
Vālaṇḍupakaṃ eḷakalomādīhi katacumbaṭakaṃ. Uppīḷanahatthoti piṇḍassa uppīḷanahattho. Tasseva ito cito ca sañcaraṇahattho. Maṇḍalanti kaṃsabhājanādīsu kiñci maṇḍalaṃ vaṭṭalekhaṃ karontassa. Yathā pupphaphalasākhādiavayavavinimutto avijjamānopi rukkho ‘‘sapuppho saphalo’’ti voharīyati, evaṃ vitakkādiaṅgavinimuttaṃ avijjamānampi jhānaṃ ‘‘savitakkaṃ savicāra’’nti voharīyatīti dassetuṃ ‘‘rukkho viyā’’tiādi vuttaṃ. Jhānabhāvanāya puggalavasena desetabbattā ‘‘idha bhikkhu vivicceva kāmehī’’tiādinā puggalādhiṭṭhānena jhānāni uddiṭṭhānīti. Yadipi vibhaṅge puggalādhiṭṭhānā desanā katā, attho pana tatrāpi vibhaṅgepi yathā idha ‘‘iminā ca vitakkenā’’tiādinā dhammavasena vutto, evameva daṭṭhabbo, paramatthato puggalasseva abhāvatoti adhippāyo. Attho…pe… daṭṭhabbo jhānasamaṅgino vitakkavicārasamaṅgitādassanena, jhānasseva ca savitakkasavicāratāya vuttattāti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo.
“Vivekā”表示以远离为因,这是就“viveka”一词的依主释(bhāvasādhana,表状态之因)而言。“Viveke”则是作者释(kattusādhana)或业释(kammasādhana)。因为“vivitto”(已远离的)一词,既包含了“从诸盖中分离而存在”,也包含了“被诸盖所远离”,所以两种解释都已含摄。
Vivekāti vivekā hetubhūtāti viveka-saddassa bhāvasādhanataṃ sandhāyāha. Viveketi kattusādhanataṃ, kammasādhanataṃ vā. ‘‘Vivitto’’ti hi iminā nīvaraṇehi vinābhūto tehi vivecitoti ca sādhanadvayampi saṅgahitamevāti.
72“Pīṇayati”意为使其满足,或使其增长。“Sampiyāyanalakkhaṇā”意为令完全欣悦的特相。“Pīṇanarasā”意为滋养的作用。“Pharaṇarasā”意为以殊胜色遍满身体的作用。“Udaggabhāvo”即高昂的状态。“Khuddikā”指微小的,仅引生轻微的身毛竖立后便灭去,不再生起。“Khaṇikā”指屡屡生起。“Ubbegato pharaṇā”由于不动摇、久住而更为殊胜。“Cetiyaṅgaṇaṃ gantvā”指前往 Puṇṇavallika 寺的塔院后。“Pakatiyā diṭṭhārammaṇavasena”指依于先前在大塔所取的相(所缘)。“Citrageṇḍuko”指以种种色彩制成的球。“Upanissaye”指在附近;或者作为该寺院的依止处、行境处。这是其义。
72.Pīṇayatīti tappeti, vaḍḍheti vā. Sampiyāyanalakkhaṇāti paritussanalakkhaṇā. Pīṇanarasāti paribrūhanarasā. Pharaṇarasāti paṇītarūpehi kāyassa byāpanarasā. Udaggabhāvo odagyaṃ. Khuddikā lahuṃ lomahaṃsanamattaṃ katvā bhinnā na puna uppajjati. Khaṇikā bahulaṃ uppajjati. Ubbegato pharaṇā niccalattā, ciraṭṭhitikattā ca paṇītatarā. Cetiyaṅgaṇaṃ gantvāti puṇṇavallikavihāre cetiyaṅgaṇaṃ gantvā. Pakatiyā diṭṭhārammaṇavasenāti pubbe mahācetiyaṃ gahitārammaṇavasena. Citrageṇḍuko vicitrākārena katageṇḍuko. Upanissayeti samīpe, tassa vā vihārassa nissayabhūte, gocaraṭṭhānabhūteti attho.
“Gharājire”指在家的庭院中。“Pabbatasikhare katacetiyaṃ”称为“虚空塔”。“Gahitanimittenevā”指仅以已取的善相为因,即为了礼塔和闻法,以“这些真是谷实啊……”等方式所取的善相为因。或者,“gahitanimittaṃ”指以此取相,即按前述方式转起的心,与那已取相的心一同转起。“Pakkhandanti”指进入。“Anuparipphuṭanti”指逐一、周遍地触达,即完全地遍满。这是其义。
Gharājireti gehaṅgaṇe. Pabbatasikhare katacetiyaṃ ‘‘ākāsacetiya’’nti vuttaṃ. Gahitanimittenevāti cetiyavandanaṃ, dhammassavanañca uddissa ‘‘dhaññā vatime’’tiādinā gahitakusalanimitteneva kāraṇabhūtena. Gahitaṃ vā nimittaṃ etenāti gahitanimittaṃ, vuttākārena pavattacittaṃ, tena gahitanimitteneva cittena saha. Pakkhandanti anupaviṭṭhaṃ. Anuparipphuṭanti anu anu samantato phuṭaṃ, sabbaso anuvisaṭanti attho.
喜以作为轻安之相的方式而取胎(指喜成熟的过程),以令成熟的方式走向成熟。与安止相应的喜,是安止定的圆满者。刹那定与近行定的圆满者则离安止定较远,因此不提那两者,而说“其中,那安止定的……”。达到与定相应,是指先前与近行定相应,次第增长之后,达到与安止定相应。
Passaddhiyā nimittabhāvena gabbhaṃ gaṇhantī. Paripācanavasena paripākaṃ gacchantī. Appanāsampayuttāva pīti appanāsamādhipūrikā. Khaṇikasamādhipūrikā ca upacārasamādhipūrikā ca appanāsamādhissa vidūratarāti tadubhayaṃ anāmasanto ‘‘tāsu yā appanāsamādhissā’’tiādimāha . Samādhisampayogaṃ gatāti pubbe upacārasamādhinā sampayuttā hutvā anukkamena vaḍḍhitvā appanāsamādhinā sampayogaṃ gatā.
73“Sukhayati”即乐,意思是令自身或相应法获得滋味。此处“作者之表述”是依间接方式而得的,意在排除其他作者;若从直接意义上说,则唯得“存在之成就”,因此说“sukhanaṃ sukhaṃ”。由于具有可意的本质,它能令具足它的人或相应法于自身中感到愉悦,故称为“sāta”(乐),将da音变为ta。“Sāta”义为甜蜜。“Sātalakkhaṇa”是说以此为特相。“Upabrūhana”指令相应法增长。它不像苦那样紧执不舍,也不像不苦不乐那样旁置不顾,而是逐一执取,或作饶益,这就是“anuggaha”(随护)。在某些地方,如初禅等中。“Paṭilābhatuṭṭhi”是因获得而生起的喜。“Paṭiladdharasānubhavana”是对所获得所缘之味的体验,这是从本质上分别显示喜与乐。哪里有喜,那里就有乐,这是说喜与乐如寻与伺,有必然的结合。“哪里有乐,那里不一定有喜”,这是说乐与喜如伺与寻,没有必然的结合。以此显示。
73. Sukhayatīti sukhaṃ, attanā sampayuttadhamme laddhassāde karotīti attho. Svāyaṃ kattuniddeso pariyāyaladdho dhammato aññassa kattu nivattanattho, nippariyāyena pana bhāvasādhanameva labbhatīti ‘‘sukhanaṃ sukha’’nti vuttaṃ. Iṭṭhasabhāvattā taṃsamaṅgīpuggalaṃ, sampayuttadhamme vā attani sādayatīti sātaṃ da-kārassa ta-kāraṃ katvā. Sātaṃ ‘‘madhura’’nti vadanti. Sātaṃ lakkhaṇaṃ etassāti sātalakkhaṇaṃ. Upabrūhanaṃ sampayuttadhammānaṃ saṃvaḍḍhanaṃ. Dukkhaṃ viya avissajjetvā adukkhamasukhā viya anajjhupekkhitvā anu anu gaṇhanaṃ, upakāritā vā anuggaho. Katthaci paṭhamajjhānādike. Paṭilābhatuṭṭhīti paṭilābhavasena uppajjanakatuṭṭhi. Paṭiladdharasānubhavananti paṭiladdhassa ārammaṇarasassa anubhavananti sabhāvato pītisukhāni vibhajitvā dasseti. Yattha pīti, tattha sukhanti vitakkassa viya itarena pītiyā sukhena accantasaṃyogamāha. ‘‘Yattha sukhaṃ, tattha na niyamato pītī’’ti vicārassa viya vitakkena sukhassa pītiyā anaccantasaṃyogaṃ. Tena accantānaccantasaṃyogitāya pītisukhānaṃ visesaṃ dasseti. Kaṃ tārenti etthāti kantāraṃ, nirudakamaruṭṭhānaṃ. Vanameva vanantaṃ. Tasmiṃ tasmiṃ samayeti iṭṭhārammaṇassa paṭilābhasamaye, paṭiladdhassa rasānubhavanasamaye, vanacchāyādīnaṃ savanadassanasamaye, pavesaparibhogasamaye ca. Pākaṭabhāvatoti yathākkamaṃ pītisukhānaṃ vibhūtabhāvato.
对于“vivekajaṃ pītisukhaṃ”,在第一种意义中,“vivekajaṃ”指禅那。又从“pītisukha”一词及意义的差别来看,在“assa jhānassa, asmiṃ vā jhāne”中可看到“a”字(即“vivekajaṃ”的尾音)。在第二种意义中,喜与乐本身就是离生的。“Vivekajaṃpītisukhaṃ”是依主释复合词,并且省略了主格语尾。如果作省略,则读作“vivekajapītisukhaṃ”,这便是其差别。
Vivekajaṃ pītisukhanti ettha purimasmiṃ atthe vivekajanti jhānaṃ vuttaṃ. Pītisukhasaddato ca atthiatthavisesato ‘‘assa jhānassa, asmiṃ vā jhāne’’ti ettha a-kāro daṭṭhabbo. Dutiye pītisukhameva vivekajaṃ. ‘‘Vivekajaṃpītisukha’’nti ca aññapadatthasamāso, paccattaniddesassa ca alopo kato. Lope vā sati ‘‘vivekajapītisukha’’nti pāṭhoti ayaṃ viseso.
在“upasampajja”中,为显示前缀 upa 与 saṃ 如“upalabbhati, saṃbhuñjati”等中那样无意义,故先说“upagantvā”等;随后再为显示它们具有意义而说“upasampādayitvā”等,因此其义为“达到”或“成就”。“Iriyanti”指行为。“Vutti”等是其同义词。所谓“pālanā”,即一种威仪的防护,以其他威仪来守护。
Upasampajjāti ettha upa-saṃ-saddā ‘‘upalabbhati, saṃbhuñjatī’’tiādīsu viya niratthakāti dassetuṃ ‘‘upagantvā’’tiādiṃ vatvā puna tesaṃ sātthakabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘upasampādayitvā’’tiādi vuttaṃ, tasmā patvā, sādhetvāti vā attho. Iriyanti kiriyaṃ. Vuttiādīni tasseva vevacanāni. Pālanāti hi ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ iriyāpathantarehi rakkhaṇā.
五支舍断等之解释
Pañcaṅgavippahīnādivaṇṇanā
74“五支被断”的意思是:由镇伏而断除了五支,故称“五支被断”。正如“未放置”一词中的“放置”那样,此处的“被断”也应视为他者之言;或者说,以五支而断除,故称“五支被断”。难道不是还有其他不善法也被此禅那断除吗?为何只说“五支被断”呢?于是说“虽然……”等。因为证得禅那者未得禅那时,仍有与禅那敌对的贪心等生起,所以说“在禅那刹那”。“被断除”意为消失,不再生起。“于单一所缘”指依地遍等而具有单一自性,或于能带来单一性、称为一境性的所缘。“彼”即那颗被种种境所诱惑的心。“为了断除欲界”即为了断除、超越那被种种境所充斥的欲界,若不修习禅那之道,则不能办。“无间断”即不被散乱所间隔,意思是相连。“不适业”即不堪能,不适合修习之业的意思。“被掉举与恶作所征服”即被掉举恶作所压倒。“流转”因无安住而流转,意思是无安住、无等持。“被疑所害”由于无殊胜之思择,被“世尊是否真是正等觉者?”“以‘地、地’等作意,是否有禅那?”等所生之疑所害。“不登升”因无修习之相。“特别作禅那之障”因是等持等的直接对立,故障碍禅那的证得。
74. Pañca aṅgāni vikkhambhanavasena pahīnāni etassāti pañcaṅgavippahīnaṃ. ‘‘Agyāhito’’ti ettha āhita-saddassa viya vippahīna-saddassettha paravacanaṃ daṭṭhabbaṃ, pañcahi aṅgehi vippahīnanti vā pañcaṅgavippahīnaṃ. Nanu aññepi akusalā dhammā iminā jhānena pahīyanti, atha kasmā pañcaṅgavippahīnatāva vuccatīti āha ‘‘kiñcāpī’’tiādi. Jhānalābhinopi ajhānasamaṅgikāle jhānapaṭipakkhalobhacittādīnaṃ pavattisabbhāvato ‘‘jhānakkhaṇe’’ti vuttaṃ. Pahīyantīti vigacchanti, nappavattantīti attho. Ekattārammaṇeti pathavīkasiṇādivasena ekasabhāve, ekaggatāsaṅkhāte ekattāvahe vā ārammaṇe. Tanti taṃ nānāvisayapalobhitaṃ cittaṃ. Kāmadhātuppahānāyāti nānāvisayasamūpabyūḷhāya kāmadhātuyā pahānāya samatikkamāya paṭipadaṃ jhānaṃ nappaṭipajjati. Nirantaranti vikkhepena anantaritaṃ, sahitanti attho. Akammaññanti akammanīyaṃ, bhāvanākammassa ayogyanti attho. Uddhaccakukkuccaparetanti uddhaccakukkuccena abhibhūtaṃ. Paribbhamati anavaṭṭhānato, avaṭṭhānassa samādhānassa abhāvatoti attho. Vicikicchāya upahatanti sātisayassa vicārassa abhāvato ‘‘sammāsambuddho nu kho bhagavā, na nu kho’’ti, ‘‘pathavī pathavī’’tiādinā manasikārena, ‘‘jhānaṃ siyā nu kho, na nu kho’’tiādinā ca pavattāya vicikicchāya upahataṃ. Nārohati appaṭipattinimittattā. Visesena jhānantarāyakarattāti samādhiādīnaṃ ujuvipaccanīkabhāvena jhānādhigamassa antarāyakaraṇato.
由他们:指作为证得禅那之缘的寻与伺。对于已成就无散乱之精勤者:即由此而成就等持、已圆满修习精勤者。由于心之精勤成就而生起:即依上述修习精勤成就而生起。喜:即滋养,以修习而令满足。增长:即依修习而令心增长,应如此连接。彼:即心。与其余相应法:即与其余触等法俱,平等且正确地执持,应如此连接。依根之平等性而平等:令敌对法远离,以无昏沉掉举而正确地安立,这是它的意思。因为一境性以等持的作用,在禅那刹那令心及相应法随顺自己,使其殊胜地等持。依生起的方式:即依缘而生起的方式。在这些寻等之中,禅那生起时,即依禅那之称谓而说禅那在那里生起。因此说‘所以……’等。又以‘然而如同……’等,以譬喻令此义更为明了。
Tehīti jhānādhigamassa paccayabhūtehi vitakkavicārehi. Avikkhepāya sampāditappayogassāti tato evaṃ samādhānāya nipphāditabhāvanāpayogassa. Cetaso payogasampattisambhavāti yathāvuttabhāvanāpayogasampattisamuṭṭhānā. Pīti pīṇanaṃ bhāvanāvasena tappanaṃ. Upabrūhanaṃ bhāvanāvasena parivuddhiṃ cetaso karotīti sambandho. Nanti cittaṃ. Sasesasampayuttadhammanti avasiṭṭhaphassādidhammasahitaṃ, samaṃ sammā ca ādhiyatīti sambandho. Indriyasamatāvasena samaṃ, paṭipakkhadhammānaṃ. Dūrībhāve līnuddhaccābhāvena sammā ca ṭhapetīti attho. Ekaggatā hi samādhānakiccena cittaṃ, sampayuttadhamme ca attānaṃ anuvattāpentī jhānakkhaṇe sātisayaṃ samāhite karotīti. Uppattivasenāti yathāpaccayaṃ uppajjanavasena . Etesu vitakkādīsu jhānaṃ uppannaṃ nāma hoti tattheva jhānavohārato. Tenāha ‘‘tasmā’’tiādi. ‘‘Yathā panā’’tiādināpi upamāvasena tamevatthaṃ pākaṭataraṃ karoti.
从本性心,即从原本的欲界心。极清净,即非常清净,意思是更为敏锐。一切部分,即具有一切部分,意思是无余。未触,即未接触。于所缘中触,即依安止而生起的心一境性,犹如从各方面遍触所缘,故如此说。然而,为何在此禅那文中未直接提及的心一境性却被提及了呢?针对此问,说‘其中,心一境性……’等。其中,即在那些禅支中。未被列出,即未以自性相列出,但以总相通过‘禅那’一词而被包含。因如此说,即因以自性相而说,故心一境性即是禅支,应如此连接。以何种意图,即以阐明与寻等俱行之法的意图,而作‘有寻有伺’等解说。正是此意图,由世尊在《分别》中解说‘心一境性’时被阐明。因此,不应认为它在禅那文中未被提及。
Pakaticittatoti pākatikakāmāvacaracittato. Suvisadenāti suṭṭhu visadena, paṭutarenāti attho. Sabbāvantanti sabbāvayavavantaṃ, anavasesanti attho. Apphuṭanti asamphuṭṭhaṃ. Ārammaṇesu phusitāti appanāvasena pavattamānā cittekaggatā samantato ārammaṇaṃ pharantī viya hotīti katvā vuttaṃ. Kasmā panettha jhānapāṭhe aggahitā cittekaggatā gahitāti anuyogaṃ sandhāya ‘‘tattha cittekaggatā’’tiādi vuttaṃ. Tatthāti tesu jhānaṅgesu. Na niddiṭṭhāti sarūpato na niddiṭṭhā, sāmaññato pana jhānaggahaṇena gahitā. Evaṃ vuttattāti sarūpeneva vuttattā, aṅgameva cittekaggatāti sambandho. Yena adhippāyenāti yena vitakkādīhi saha vattantaṃ dhammaṃ dīpetuṃ tassa pakāsanādhippāyena ‘‘savitakkaṃ savicāra’’ntiādinā uddeso kato. So eva adhippāyo tena bhagavatā vibhaṅge ‘‘cittekaggatā’’ti niddisantena pakāsito. Tasmā sā jhānapāṭhe aggahitāti na cintetabbaṃ.
三种善美之解释
Tividhakalyāṇavaṇṇanā
75依初中后:即依禅那的初、中、后。依特相:即依这些特相在安止中应被了知的特相。
75.Ādimajjhapariyosānavasenāti jhānassa ādimajjhapariyosānavasena. Lakkhaṇavasenāti tesaṃyeva appanāyaṃ lakkhitabbabhāvavasena.
其中,即在阐明善美之特相时。行道清净:依此而行禅那,故为行道,此即以种姓为究竟的前分修习方法。从障碍中清净为清净,行道的清净即是行道清净。此行道清净因在禅那生起之刹那获得,故说‘行道清净为初’。舍的增修:因无可净除等,故以属于禅那的中舍性作用成就而增修。此舍的增修特于禅那的住立刹那获得,故说‘舍的增修为中’。庆慰:即依不超越等法之成就作用的智,而作遍净。此庆慰因在禅那的终了刹那明显,故说‘庆慰为后’。此三种特相,即从障碍中心清净之行相、中间寂止相之作意行相、于彼中进入之行相,此三是禅那最初生起刹那证得安止的特相。若无此行相,则无安止证得;若无安止,则彼亦无。初善,亦因是清净行道。因具足如上所述之特相,且因特相圆满,故为三相具足。依此理,中、后特相之连结亦应了知。
Tatrāti tasmiṃ kalyāṇatālakkhaṇānaṃ vibhāvane. Paṭipadāvisuddhīti paṭipajjati jhānaṃ etāyāti paṭipadā, gotrabhupariyosāno pubbabhāgiyo bhāvanānayo. Paripanthato visujjhanaṃ visuddhi, paṭipadāya visuddhi paṭipadāvisuddhi. Sā panāyaṃ yasmā jhānassa uppādakkhaṇe labbhati, tasmā vuttaṃ ‘‘paṭipadāvisuddhi ādī’’ti. Upekkhānubrūhanāti visodhetabbatādīnaṃ abhāvato jhānapariyāpannāya tatramajjhattupekkhāya kiccanipphattiyā anubrūhanā. Sā panāyaṃ visesato jhānassa ṭhitikkhaṇe labbhati. Tena vuttaṃ ‘‘upekkhānubrūhanā majjhe’’ti. Sampahaṃsanāti tattha dhammānaṃ anativattanādisādhakassa ñāṇassa kiccanipphattivasena pariyodapanā. Sā pana yasmā jhānassa osānakkhaṇe pākaṭā hoti , tasmā vuttaṃ ‘‘sampahaṃsanā pariyosāna’’nti. Imāni tīṇi lakkhaṇānīti paripanthato cittassa visujjhanākāro , majjhimassa samathanimittassa paṭipajjanākāro, tattha pakkhandanākāroti imāni tīṇi jhānassa ādito uppādakkhaṇe appanāpattilakkhaṇāni tehi ākārehi vinā appanāpattiyā abhāvato, asati ca appanāya tadabhāvato. Ādikalyāṇañceva visuddhipaṭipadattā. Yathāvuttehi lakkhaṇehi samannāgatattā, sampannalakkhaṇattā ca tilakkhaṇasampannañca. Iminā nayena majjhapariyosānalakkhaṇānañca yojanā veditabbā.
“资具”是指由此而积累禅那,即种种转向的预备行。与资具俱行的,称为“有资具”,它本身就是“有资具的”。“近行”是指单一转向的近行。由于策励等作用的前分是依修习本身而成就的,因此在彼处于单一转向的近行中所成就的舍,在禅那刹那即被称为“已修习”,所以说“安止即是舍的修习”。依于所证得的禅那,那种心的喜悦状态是依于观察而生起的,因此说“观察即是喜悦”。一部分人(无畏山住者)如此解释行道清净等,那是不合理的。因为若是那样,便成了以非禅那法来赞叹禅那的功德。不同的地界并不包含于另一地界中。为了显示这与巴利圣典相违,故说“然而由于……”等。其中,“心达一境”是指由于诸根具有一味性,以及由于一境性达到顶点,与之相应的、达至单一状态,故称“达一境”,即与相应法俱行的、达到安止的心。紧接着便说到它本身的行道清净、跃入等。因此,由于在巴利圣典中,行道清净等是在同一个安止心刹那中被说的,故是依于来势,即依于预备行的来势。“不超越等”中的“等”字,包含了诸根一味性、与之相应的精进运载、习行等。能遍净的,
Sambharīyati jhānaṃ etenāti sambhāro, nānāvajjanaparikammaṃ. Saha sambhārenāti sasambhāro, so eva sasambhāriko. Upacāroti ekāvajjanūpacāramāha. Paggahādikiccassa pubbabhāge bhāvanāya eva sādhitattā yā tattha ekāvajjanūpacāre siddhā ajjhupekkhanā, sā jhānakkhaṇe paribrūhitā nāma hotīti vuttaṃ ‘‘upekkhānubrūhanā nāma appanā’’ti. Yathādhigataṃ jhānaṃ nissāya yo pahaṭṭhākāro cittassa paritoso, taṃ paccavekkhaṇāvasena pavattaṃ sandhāyāha ‘‘sampahaṃsanā nāma paccavekkhaṇā’’ti. Eketi abhayagirivāsino. Te hi evaṃ paṭipadāvisuddhiādike vaṇṇayanti, tadayuttaṃ. Tathā hi sati ajjhānadhammehi jhānassa guṇasaṃkittanaṃ nāma kataṃ hoti. Na hi bhūmantaraṃ bhūmantarapariyāpannaṃ hoti. Pāḷiyā cetaṃ viruddhanti dassetuṃ ‘‘yasmā panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ekattagataṃ cittanti indriyānaṃ ekarasabhāvena, ekaggatāya ca sikhāppattiyā tadanuguṇaṃ ekattaṃ gatanti ekattagataṃ, sasampayuttaṃ appanāpattacittaṃ. Tasseva paṭipadāvisuddhipakkhandatādi anantarameva vuccati. Tasmāti yasmā ekasmiṃyeva appanācittakkhaṇe paṭipadāvisuddhiādi pāḷiyaṃ vuttaṃ, tasmā āgamanavasenāti parikammāgamanavasena. Anativattanādīti ādi-saddena indriyekarasatātadupagavīriyavāhanāsevanāni saṅgaṇhāti. Pariyodāpakassāti parisodhakassa pabhassarabhāvakarassa. Anativattanādibhāvasādhanameva cettha ñāṇassa kiccanipphatti veditabbā.
“在那时”意指在那期间,即心量为四、五个安止路心的安止路期间。从盖障中(心得清净)。虽然“心清净”的说法似乎未加区别地泛指,但安止清净远比遍作清净更为殊胜,因此说“由于清净”等。所谓成为无盖障的状态,是指心原为某种盖障所覆,在此之前不能进入中舍之止相,如今远离彼盖,镇伏彼盖,而成为无盖障。不接近昏沉与掉举二极,故为“中”;特别平息了敌对法,故为“止”;是瑜伽行者殊胜乐之因,故为“相”——因此称为“中舍之止相”。所以说“正是等持的安止定”。而“前心”是指作为该安止心无间缘的前心,即种姓心。依同一相续转变之理,正如“乳本身变成了酪”,虽有限量与广大、缘与缘所生之差,但依同一相续转变、依同一性之理,即依安止定而成等持的那种状态。由于如此行道,即以所说方式行道。因为在那一个刹那,当心进入那种中舍止相的状态时,正是通过进入彼状态、通过安止定而成等持,故称为“跃入”其中。“前心”指安止心之前的心,即种姓心。能成就存在之相,是指成就了存
Tasminti tasmiṃ vāre, catupañcacittaparimāṇāya appanāvīthiyanti attho. Tato paripanthato. Cittaṃ visujjhatīti yadipi āgamanaṃ gahetuṃ avisesena viya vuttaṃ, parikammavisuddhito pana appanāvisuddhi sātisayāva. Tenāha ‘‘visuddhattā’’tiādi. Āvaraṇavirahitaṃ hutvāti yenāvaraṇena āvaṭattā cittaṃ tato pubbe majjhimaṃ samathanimittaṃ paṭipajjituṃ na sakkoti, tena vivittaṃ hutvā, taṃ vikkhambhetvāti attho. Līnuddhaccasaṅkhātānaṃ ubhinnaṃ antānaṃ anupagamanena majjhimo, savisesaṃ paccanīkadhammānaṃ vūpasamanato samatho, yogino sukhavisesānaṃ kāraṇabhāvato nimittañcāti majjhimaṃ samathanimittaṃ. Tenāha ‘‘samappavatto appanāsamādhiyevā’’ti. Tadanantaraṃ pana purimacittanti tassa appanācittassa anantarapaccayabhūtaṃ purimaṃ cittaṃ, gotrabhucittanti attho. Ekasantatipariṇāmanayenāti yathā ‘‘tadeva khīraṃ dadhisampanna’’nti, evaṃ satipi parittamahaggatabhāvabhede, paccayapaccayuppannabhāvabhede ca ekissā eva santatiyā pariṇāmūpagamananayena ekattanayavasena. Tathattanti tathabhāvaṃ appanāsamādhivasena samāhitabhāvaṃ. Evaṃ paṭipannattāti vuttākārena paṭipajjamānattā. Yasmiñhi khaṇe tathattaṃ majjhimaṃ samathanimittaṃ paṭipajjati, tasmiṃyeva khaṇe tathattupagamanena appanāsamādhinā samāhitabhāvūpagamanena tattha pakkhandati nāma. Purimacitteti appanācittassa purimasmiṃ citte gotrabhucitte. Vijjamānākāranipphādikāti tasmiṃ citte vijjamānānaṃ paripanthavisuddhimajjhimasamathapaṭipattipakkhandanākārānaṃ nipphādikā, tenākārena nipphajjamānāti attho. Teyeva hi ākārā paccayavisesato jhānakkhaṇe nipphajjamānā ‘‘paṭipadāvisuddhī’’ti laddhasamaññā jhānassa taṃ visesaṃ nipphādentā viya vuttā. Uppādakkhaṇeyevāti attalābhavelāyameva. Yadi evaṃ, kathaṃ te ākārā nipphajjantīti āha ‘‘āgamanavasenā’’ti.
“它的”指心的。在巴利圣典中,“以清净心观察”是依补特伽罗而施设的,故说“不作功用”。而此处,止的行道与进入彼状态,即是达到止的状态,故说“通过进入止的状态”。远离烦恼杂染,以单一的状态而安住:先前曾如此行道——“如何能断烦恼杂染”,今由止之行道已断除彼,故无烦恼喧杂,以单一的状态安住于禅那心。在通过盖障清净、中舍止行道、跃入而得增长、被修习的禅那心中,获得了机会的中舍性,于相应法中平等地转起,宛如修习他们,因此说“应知舍之修习,乃由中舍性之作用”。
Tassāti cittassa. ‘‘Visuddhaṃ cittaṃ ajjhupekkhatī’’ti pāḷiyaṃ (paṭi. ma. 1.158) puggalādhiṭṭhānena āgatāti ‘‘byāpāraṃ akaronto’’ti āha. Samathapaṭipattitathattupagamanañca idha samathabhāvāpattiyevāti āha ‘‘samathabhāvūpagamanenā’’ti. Kilesasaṃsaggaṃ pahāya ekattena upaṭṭhitassāti pubbe ‘‘kathaṃ nu kho kilesasaṃsaggaṃ pajaheyya’’nti paṭipannassa idāni samathapaṭipattiyā tassa pahīnattā kilesasaṅgaṇikābhāvena ekattena upaṭṭhitassa jhānacittassa. Paripanthavisuddhimajjhimasamathapaṭipattipakkhandanehi vuddhippattiyā anubrūhite jhānacitte laddhokāsā tatramajjhattupekkhā sampayuttesu samavāhitabhāvena pavattamānā te anubrūhentī viya hotīti āha ‘‘tatramajjhattupekkhāya kiccavasena upekkhānubrūhanā veditabbā’’ti.
然而,这些诸法为“俱行法”——这是连接。于彼,即于彼禅那心中。由于互相不超越而执行作用,如同共系一轭,故称“俱行”。以解脱之味,即以解脱作用,或以解脱成就。此瑜伽行者。“运载”即令转起。“它的”指禅那心的。于彼刹那,即于坏灭刹那。因为在生起刹那之后,从住立刹那开始,习行便转起。他们相,即互相不超越等,是诸法于彼处转起之相。习行本身,亦是作为习行缘之诸法转起之相。于杂染与清净中:定慧平等时,不造作是修习的杂染,造作是清净。余处亦然。如是,于此诸杂染与清净中,以神通智预先见种种过患、过失、功德、利益已,为令互相不超越等生起,以修习而令喜悦,即依彼智而令清净。此处,清净即是喜悦。他们相,因已成就,故说“诸法……应知”,这是以结语的方式,彰显了相释论开头所说内容。
Ye panete yuganaddhadhammāti sambandho. Tatthāti tasmiṃ jhānacitte. Aññamaññānativattanavasena kiccakaraṇato yuge naddhā baddhā viya yuganaddhā. Vimuttirasenāti vimuccanakiccena, vimuccanasampattiyā vā. Esa yogī. Vāhayatīti pavatteti. Assāti jhānacittassa. Tasmiṃ khaṇeti bhaṅgakkhaṇe. Uppādakkhaṇe atīte hi ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya āsevanā pavattati nāma. Te ākārāti aññamaññānativattanādayo tattha dhammānaṃ pavattiākārā. Āsevanāpi hi āsevanapaccayabhāvīnaṃ dhammānaṃ pavattiākāroyeva. Saṃkilesavodānesūti samādhipaññānaṃ samarasatāya akaraṇaṃ bhāvanāya saṃkileso, karaṇaṃ vodānaṃ. Tathā sesesupi. Evametesu saṃkilesavodānesu taṃ taṃ ādīnavaṃ dosaṃ ānisaṃsaṃ guṇaṃ puretaraṃ pāṭihāriyañāṇena disvā yathā aññamaññānativattanādayo honti, tathā bhāvanāya sampahaṃsitattā teneva ñāṇena visodhitattā. Visodhanaṃ hettha sampahaṃsanaṃ. Te ākārā yasmā nipphannā, tasmā ‘‘dhammānaṃ…pe… veditabbāti vutta’’nti lakkhaṇasaṃvaṇṇanāya ādimhi vuttaṃ nigamanavasena dasseti.
“由于依舍而智变得明显”这句话,关联何在?这是针对“为何只说随喜是终结,而非舍的修习”这一质难而说:“其中,由于依舍而智变得明显”。“其中”指在那修习心中。“依舍而智变得明显”是说,在安止时,由于修习的平等流转、已断除对立面,以及在策励等方面无需造作,故唯有旁观。正是依此而说“有时心旁观,以清净心旁观”等。然而,这种旁观是智的作用所成就,尤其因为安止的运作是以智为方便,故依果推因。由于依舍而智变得明显,因此作为智之作用的随喜被称为终结——这便是其中的关联。
‘‘Yasmā upekkhāvasena ñāṇaṃ pākaṭaṃ hotī’’ti ko sambandho. Kasmā sampahaṃsanāva pariyosānanti vuttā, na upekkhānubrūhanāti codanaṃ sandhāya ‘‘tattha yasmā upekkhāvasena ñāṇaṃ pākaṭaṃ hotī’’ti vuttaṃ. Tatthāti tasmiṃ bhāvanācitte. Upekkhāvasena ñāṇaṃ pākaṭaṃ hotīti appanākāle bhāvanāya samappavattiyā, paṭipakkhassa ca pahānato paggahādīsu byāpārassa akātabbato ajjhupekkhanāva hoti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘samaye cittassa ajjhupekkhanā, visuddhaṃ cittaṃ ajjhupekkhatī’’ti ca ādi. Sā panāyaṃ ajjhupekkhanā ñāṇassa kiccasiddhiyā hoti, visesato ñāṇasādhanattā appanābyāpārassāti phalena kāraṇānumānañāyena. Yasmā upekkhāvasena ñāṇaṃ pākaṭaṃ hoti, tasmā ñāṇakiccabhūtā sampahaṃsanā pariyosānanti vuttāti sambandho.
现在,为以经文证明所言之义,而说“如所说”等语。“如是以善持之心”:即如同修习心不落入懈怠分,依精进觉支相应诸法的数数修习而善持举。“善加中舍”:即使以持举而令定与精进平等,也依正念的安立而稍行中舍,从而在定中获得中舍的机会。然而,此中舍并非以无明为根本的舍,而是以未曾有的对治智慧,为断烦恼而成就的智相应心,因此说智为增上。正因为智为增上,作中舍者得以从种种烦恼与障碍中解脱心、令心解脱。依于先前的、为贪等所对治的智慧,与信等法相应,令信、慧、精进、定此三法合为一味,视作内根的修习。当以此诸根合一之乐修习时,智便广大生起。因此说:“智的作用圆满为终极”。以此三种清净行、以种种分别的正念修习增上慧,如同四种禅那的圆满,内在的智作用令断舍恶法,且由此观察禅那中的智作用,应于禅那中观察十种行相,方可了知。
Idāni yathāvuttamatthaṃ pāḷiyā samatthetuṃ ‘‘yathāhā’’tiādi vuttaṃ. Tathāpaggahitaṃ cittanti yathā bhāvanācittaṃ kosajjapakkhe na patati, tathā vīriyasambojjhaṅgaṭṭhāniyānaṃ dhammānaṃ bahulīkāravasena paggahitaṃ. Sādhukaṃ ajjhupekkhatīti paggaṇhantenāpi samādhissa vīriyasamatāyojanavasena paggahitattā sakkaccaṃ ajjhupekkhati, tatramajjhattupekkhā okāsaṃ labhati. Taṃ pana ajjhupekkhanaṃ upekkhāvasena pubbe pavattapārihāriyapaññāvasena appanāpaññāya kiccādhikatāti āha ‘‘paññāvasena paññindriyaṃ adhimattaṃ hotī’’ti. Tassa adhimattattā eva ajjhupekkhantasseva nānāsabhāvehi nīvaraṇapamukhehi kilesehi appanācittaṃ vimuccati. Vimokkhavasena vimuccanavasena. Paññāvasenāti pubbe pavattapārihāriyapaññāvasena. Vimuttattāti nānākilesehi vimuttattā eva. Te dhammā saddhādayo, visesato saddhāpaññāvīriyasamādhayo ca ekarasā samānakiccā honti. Evamayaṃ indriyānaṃ ekarasaṭṭhena bhāvanā nipphajjamānā ñāṇabyāpāroti āha ‘‘ñāṇakiccabhūtā sampahaṃsanā pariyosāna’’nti. Evaṃ tividhāya paṭipadāvisuddhiyā laddhavisesāya tividhāya upekkhānubrūhanāya sātisayaṃ paññindriyassa adhimuttabhāvena catubbidhāpi sampahaṃsanā sijjhatīti āgamanupekkhā ñāṇakiccavasena dasapi ākārā jhāne eva veditabbā.
“计数次第”:即依计数的次第,或仅以计数次第为第一,这便是其含义。以此指示教说的顺序。“以最初生起故为第一”:这是指行道的顺序;“生起”即是已证得。“应最先入定故为第一”:此非决定性的定义,据注释书说,这并非一概而论。所缘与作用的舍弃,二者皆属禅那所摄,此处仅显示一种禅那。譬如地遍的光明相,眼根如光明般内观其自所缘。所谓“破近行之道”,即燃烧、驱除近行烦恼等障碍。所谓“遍满整体”,即去除并包含一切地界的所在及影响。应在地遍的相中,先理解如“细长的杆子”,进而修习禅定如“弯曲的箭尾”。
Gaṇanānupubbatāti gaṇanānupubbatāya, gaṇanānupubbatāmattaṃ vā paṭhamanti idanti attho. Tena desanākkamaṃ ulliṅgeti. ‘‘Paṭhamaṃ uppannanti paṭhama’’nti iminā paṭipattikkamaṃ, uppannanti hi adhigatanti attho. ‘‘Paṭhamaṃ samāpajjitabbanti paṭhama’’nti idaṃ pana na ekantalakkhaṇanti aṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 160) paṭisiddhattā idha na gahitaṃ. Ārammaṇūpanijjhānaṃ lakkhaṇūpanijjhānanti duvidhe jhāne idhādhippetajjhānameva dassetuṃ ‘‘ārammaṇūpanijjhānato’’ti vuttaṃ. Pathavīkasiṇasaṅkhātassa attano attano ārammaṇassa rūpaṃ viya cakkhunā upanijjhāyanato. Paccanīkajhāpanatoti nīvaraṇādīnaṃ paccanīkadhammānaṃ dahanato vikkhambhanavasena pajahanato. Sakalaṭṭhenāti heṭṭhā vuttanayena kate vā akate vā paricchijja gahite pathavībhāge pathavīmaṇḍale sakalārammaṇakaraṇaṭṭhena. Na hi tassa ekadesamārammaṇaṃ karīyati. Pathavīkasiṇasannissayatāya nimittaṃ pathavīkasiṇaṃ yathā ‘‘mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’ti. Taṃsahacaraṇato jhānaṃ pathavīkasiṇaṃ yathā ‘‘kuntā pacarantī’’ti.
久住成就之解释
Ciraṭṭhitisampādanavaṇṇanā
76于靶位处,以箭射穿毛发者,名为“射毛者”。而此处所指,是能射穿那分裂为多缕的毛发之纤维者,方被称为“射毛者”。即由这位射毛者。“厨子”即指做饭之人。为阐明“诸相应被把握”这一略说之义,故有“譬如”等言。其中,“善巧”即极其娴熟。
76. Lakkhaṭṭhāne ṭhitaṃ sarena vālaṃ vijjhatīti vālavedhī. Idha pana anekadhā bhinnassa vālassa aṃsuṃ vijjhanto ‘‘vālavedhī’’ti adhippeto. Tenavālavedhinā. Sūdenāti bhattakārena. ‘‘Ākārā pariggahetabbā’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha sukusaloti suṭṭhu cheko. Dhanuggahoti issāso. Kammanti yogyaṃ. Akkantapadānanti vijjhanakāle akkamanavasena pavattapadānaṃ. Ākāranti dhanujiyāsarānaṃ gahitākāraṃ. Pariggaṇheyyāti upadhāreyya. Bhojanasappāyādayoti ādi-saddo avuttākārānampi saṅgāhako daṭṭhabbo. Tena utubhāvanānimittādīnampi pariggaṇhanaṃ vuttaṃ hoti. Tasminti tasmiṃ taruṇasamādhimhi.
“Bhattāra”意指主人,即由饮食、薪酬等所养育者,此为含义。“Parivisanto”指使进食,即提供食物。观察他欢喜而食的方式后,便为他献上——如此连接。此人也是瑜伽行者。所谓“于证得之际的食物等诸相”,是指在先前证得禅那之时,能成就所作的食物等相关相状。“摄取”即把握、注意之后。
Bhattāranti sāminaṃ, bhattavetanādīhi posakanti attho. Parivisantoti bhojento. Tassa ruccitvā bhuñjanākāraṃ sallakkhetvā tassa upanāmentoti yojanā. Ayampi yogī. Adhigatakkhaṇe bhojanādayo ākāreti pubbe jhānassa adhigatakkhaṇe kiccasādhake bhojanādigate ākāre. Gahetvāti pariggahetvā sallakkhetvā. Naṭṭhe naṭṭhe samādhimhi punappunaṃ appanāya.
因熟习厨房之学而成为智者。其中,由于智慧明澈,称为“通达”。由具足把握因位的善巧,称为“善巧”。所谓“种种差别”,即由种种不同、种种自性,意为种种味道。因此说“以酸分”等语。“以汤菜”即指菜肴。“以酸分”指以酸的部分,或以酸味为最上者,即以四酸等混合而成。
Mahānasavijjāparicayena paṇḍito. Tattha visadañāṇatāya byatto. Ṭhānuppattikakaosallayogena kusalo. Nānaccayehīti nānaccayehi nānāsabhāvehi, nānārasehīti attho. Tenāha ‘‘ambilaggehī’’tiādi. Sūpehīti byañjanehi. Ambilaggehīti ambilakoṭṭhāsehi, ye vā ambilarasā hutvā aggabhūtā, tehi caturambilādimissehi. Esa nayo tittakaggādīsupi. Khārikehīti vātiṅgaṇakaḷīrādimissehi. Nimittanti ākāraṃ ruccanavasena bhuñjanākāraṃ. Uggaṇhātīti uparūpari gaṇhāti upadhāreti. Imassa vā sūpeyyassa atthāya hatthaṃ abhiharati. Abhihārānanti abhimukhena haritabbānaṃ paṇṇākārānaṃ, pūjābhihārānaṃ vā. Nimittaṃ uggaṇhātīti ‘‘evaṃ me cittaṃ samāhitaṃ ahosī’’ti nimittaṃ gaṇhāti sallakkheti.
“定之障碍”指那些构成定障碍的法。“法”指欲贪等盖障法。“由于善清净”是说极其清净,即仅由镇伏便完全断除,这是其含义。由观察欲之过患等——以“等”字摄入了不净作意、观察出离功德等。因为见到出离的功德,作为其系缚的欲贪之过患便特别明显。“身粗重”指身体的躁动、亢奋,以此说明作为身心躁动之因的嗔恚盖障并未被清净。“勤界作意等”中的“等”字,应见摄受精进觉支之因、光明想等。“奢摩他相作意等”中的“等”字,应见摄受定觉支相应之法。其他定之障碍,指疑相应法、慢与骄等。“窟”指居住的洞穴。“善清净”指因无可疑处而彻底清净。于此有人问:“此人先前已观察欲之过患而修习奢摩他行道,在近行刹那便以禅那镇伏诸盖,为何又再取观察欲之过患等?”确实如此。然而,那仅是断除而已,为令禅那长久安住、为更殊胜的断除,故再次取用。
Samādhiparipanthānanti samādhissa paripanthabhūtānaṃ. Dhammānanti kāmacchandādinīvaraṇadhammānaṃ. Suvisodhitattāti suṭṭhu visodhitattā, vikkhambhanavaseneva sammadeva pahīnattāti attho. Kāmādīnavapaccavekkhaṇādīhīti ādi-saddena asubhamanasikāranekkhammānisaṃsapaccavekkhaṇādīni saṅgaṇhāti. Nekkhammaguṇadassanenāpi hi tassa vibandhabhūte kāmacchande ādīnavo visesato pākaṭo hotīti. Kāyaduṭṭhullanti kāyadarathaṃ sāraddhakāyataṃ. Tena kāyacittānaṃ sārambhanimittassa byāpādanīvaraṇassa na visodhanamāha. Ārambhadhātumanasikārādīti ādi-saddena vīriyasambojjhaṅganimittānaṃ, ālokasaññādīnañca saṅgaho daṭṭhabbo. Samathanimittamanasikārādīti ādi-saddena samādhisambojjhaṅgaṭṭhāniyānaṃ dhammānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Aññepi samādhiparipantheti vicikicchāṭṭhāniye, madamānādike ca sandhāyāha. Āsayanti vasanakasusiraṃ. Suparisuddhanti āsaṅkanīyattābhāvena suṭṭhu parisuddhaṃ. Etthāha – nanu cāyaṃ pageva kāmādīnavaṃ paccavekkhitvā samathapaṭipadaṃ paṭipanno upacārakkhaṇeyeva jhānena nīvaraṇāni vikkhambhitāni, atha kasmā puna kāmādīnavapaccavekkhaṇādi gahitanti? Saccametaṃ. Taṃ pana pahānamattanti jhānassa ciraṭṭhitiyā atisayapahānatthaṃ puna gahitaṃ.
“掉举与昏沉”指追悔与惛沉,因它们同处一处,故被一并说出。“已至纯净”是指到达了极清净的边际、一切方面都已清净的边际,犹如进入纯净边界的园林。“于彼处喜乐”是说于彼禅那中欢喜而住,乃至整个白昼时分也能具足禅那。
Uddhaccamiddhanti kukkuccaṃ, thinañca tadekaṭṭhatāya gahitamevāti katvā vuttaṃ. Suddhantagatoti suparisuddhapariyantaṃ sabbaso visodhitakoṇapariyantaṃ uyyānaṃ gato. Tahiṃ rameti tasmiṃ jhāne rameyya divasabhāgampi jhānasamaṅgī eva bhaveyya.
“心修习之广大”是为了定修习的广大。正如通过修习而令相生起,同样,通过修习也令相增长。因此,以一指等方式增长相的人,通过一再地反复修习,禅那的修习也会达到增长、增广、广大。因此说“为心修习之广大,应增长如所获得的似相”。其中的“其”指似相。
Cittabhāvanāvepullatthanti samādhibhāvanāya vipulabhāvāya. Yathā hi bhāvanāvasena nimittassa uppatti, evamassa bhāvanāvaseneva vaḍḍhanampi. Tasmā ekaṅgulādivasena nimittaṃ vaḍḍhentassa punappunaṃ bahulīkārena jhānaṃ bhāvanāpi vuddhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ āpajjati. Tena vuttaṃ ‘‘cittabhāvanāvepullatthañca yathāladdhaṃ paṭibhāganimittaṃ vaḍḍhetabba’’nti. Tassāti paṭibhāganimittassa.
相增长方法之解释
Nimittavaḍḍhananayavaṇṇanā
77“于此”是属格意义的处格,意为“其”。不增长:如同陶工用黏土制钵时,先不划分界限而增长钵,同样,不以钵增长的方法、不以钵增长的适当方式增长,而如饼师增长饼那样。于饭上添加饭是饭的增长。拉伸湿布等是布的增长。应分别结合“理趣”一词。不应不划分界限而增长,因为修习只在有界限内转起。正如所说:“于有限,非于无限。”
77.Tatrāti sāmiatthe bhummavacanaṃ, tassāti attho. Avaḍḍhetvāti yathā kumbhakāro mattikāya pattaṃ karonto paṭhamaṃ aparicchinditvāva pattaṃ vaḍḍheti, evaṃ pattavaḍḍhanayogena pattavaḍḍhanayuttiyā avaḍḍhetvā pūvikassa pūvavaḍḍhanaṃ. Bhattassa upari bhattapakkhipanaṃ bhattavaḍḍhanaṃ. Vatthassa tintassa añchanādi dussavaḍḍhanaṃ. Paccekaṃ yoga-saddo yojetabbo. Aparicchinditvā na vaḍḍhetabbaṃ saparicchede eva bhāvanāpavattito. Tathā hi vuttaṃ ‘‘sāntake no anantake’’ti (visuddhi. 1.55).
“幼天鹅”是指敏捷的幼天鹅。“高岸”指高起之处。“低岸”指低下之处。由河水冲激而成的险阻称为“河险”。以不平坦形态屹立的山地,称为“山险”。
Haṃsapotakāti javanahaṃsapotakā. Ukkūlaṃ unnataṭṭhānaṃ. Vikūlaṃ ninnaṭṭhānaṃ. Nadīsotena kataṃ viduggaṃ nadīviduggaṃ. Visamākārena ṭhito pabbatapadeso pabbatavisamo.
变得粗大而现起,是由于观察过多而变得显著。变得微弱而现起,是由于熟练而强大的状态未被再次引发。“向上精勤”是指在修习上向上增进,也就是为了证得第二禅。
Thūlāni hutvā upaṭṭhahanti paccavekkhaṇābāhullena vibhūtabhāvato. Dubbalāni hutvā upaṭṭhahanti paguṇabalavabhāvassa anāpādikattā. Upari ussukkanāyāti bhāvanāya upari ārohanāya, dutiyajjhānādhigamāyāti attho.
“山居者”是指常行于山中的。“不知田”是指不知行境。因为不知清净定的障碍,故是愚者。因为缺乏令禅那熟练的能力,故是不熟练者。因为不了知上禅的近因,故是不知田者。因为在一切方面都没有等至的善巧,故是不善巧者。或者,因为不亲近定相,故是愚者;因为不修习,故是不熟练者;因为不多修,故是不知田者;因为不如理作意,故是不善巧者——应如此结合。“两处皆失”是指从两种禅那退失。他因为不熟练、未善安住,虽然精进,却由于破坏与无能而从两种禅那退失。“习行而住者”是指以亲近而住者。
Pabbateyyāti pabbate bahulacārinī. Akhettaññūti agocaraññū. Samādhiparipanthānaṃ visodhanānabhiññātāya bālo. Jhānassa paguṇabhāvāpādanaveyyattiyassa abhāvena abyatto. Uparijhānassa padaṭṭhānabhāvānavabodhena akhettaññū. Sabbathāpi samāpattikosallābhāvena akusalo. Samādhinimittassa vā anāsevanāya bālo. Abhāvanāya abyatto. Abahulīkārena akhettaññū. Sammadeva anadhiṭṭhānato akusaloti yojetabbaṃ. Ubhato bhaṭṭhoti ubhayato jhānato bhaṭṭho. So hi appaguṇatāya na suppatiṭṭhitatāya saussāhopi vināsato, asāmatthiyato ca jhānadvayato parihīno. Ciṇṇavasināti āsevitavasinā.
五自在论之解释
Pañcavasīkathāvaṇṇanā
78“住”是“自在”,因为这是词根的解释,也就是行为的解释,以此意趣说“自在者”,意思是随欲而转。“转向自在”是指在转向方面自在,或者以转向而自在。对于禅那,在任何地方、任何时分、于任何禅支,都能随其所欲而转向,即是“于所欲之处”、“于所欲之时”、“于所欲之量”——其中的“da”是连音字。而“yāvā”是就许多速行刹那如无间般地转起而说,并非仅仅一个,因为那(仅一个)是被限定的心刹那。转向无迟钝:依所说的方法,无论于何处、何时,转向任何禅支,随其所欲的时间,转向的现起都无迟钝、无拖延、无迟缓。如是,便名为成就转向自在。其余则说明出定自在、决意自在、观察自在。
78. Vasanaṃ vasīti dhātuniddesatāya kiriyāniddesoti adhippāyenāha ‘‘vasiyo’’ti, yathāruci pavattiyoti attho. Āvajjanāya vasī, āvajjanāvasena vā vasī āvajjanavasī. Jhānaṃ āvajjituṃ yattha yattha padese icchā yatthicchakaṃ. Yadā yadā, yasmiṃ yasmiṃ vā jhānaṅge icchā yadicchakaṃ. Yāva yāva icchā yāvadicchakaṃ, da-kāro padasandhikaro. ‘‘Yāvā’’ti ca idaṃ bahūnaṃ javanavārānaṃ nirantaraṃ viya tathāpavattanaṃ sandhāya vuttaṃ, na ekameva. So hi paricchinnacittakkhaṇoti. Āvajjanāya dandhāyitattaṃ natthīti vuttanayena yattha katthaci ṭhāne yadā yadā yaṃ kiñci jhānaṅgaṃ āvajjentassa yathicchitaṃ kālaṃ āvajjanāya āvajjanappavattiyā dandhāyitattaṃ vitthāyitattaṃ, cirāyitattaṃ vā natthi. Evaṃ āvajjanavasī siddhā nāma hotīti attho. Sesāti vuṭṭhānaadhiṭṭhānapaccavekkhaṇāvasiyo.
因为禅那是诸支的聚合,想要成就禅那转向自在者,应次第转向诸禅支,故说“最初转向寻”。虽然此处所希求的只是转向,因为意在转向自在,然而转向生起后,必定有速行。而这些速行,由于心转向的专注,以所转向的禅支为所缘,仅生起少数几个,并非圆满,故说“唯以寻为所缘的四或五个速行”。四个速行是利根者,五个是非极利根者,应如此理解。“无间”是指没有异分心间隔。而此“有两个有分心间隔的四速行心”,即是前面所说的转向自在。此外,还有其他如法将舍利弗尊者等的转向自在。“于如是之时”是指一再起立、迅速成就转向自在之时。而此自在是新生、短暂的,不像世尊的双神变那样长时相续,因此,那被说为弟子们所不共。与证得同时,与相应法俱起的禅那的正入、正行、正等至,即是禅那具足。
Aṅgasamudāyabhāvato jhānassa jhāne āvajjanavasiṃ nipphādetukāmena paṭipāṭiyā jhānaṅgāni āvajjetabbānīti āha ‘‘paṭhamaṃ vitakkaṃ āvajjayato’’ti. Yadipi āvajjanamevettha icchitaṃ āvajjanavasiyā adhippetattā, āvajjanāya pana uppannāya javanehi bhavitabbaṃ. Tāni ca kho āvajjanatapparatāya cittābhinīhārassa yathāvajjitajhānaṅgārammaṇāni katipayāneva honti, na paripuṇṇānīti vuttaṃ ‘‘vitakkārammaṇāneva cattāri pañca vā javanāni javantī’’ti. Cattāri tikkhindriyassa. Pañca nātitikkhindriyassāti daṭṭhabbaṃ. Nirantaranti visabhāgehi nirantaraṃ. Ayaṃ panāti bhavaṅgadvayantaritā catujavanacittā yathāvuttā āvajjanavasī. Aññesaṃ vā dhammasenāpatiādīnaṃ. Evarūpe kāleti uṭṭhāya samuṭṭhāya lahutaraṃ āvajjanavasīnibbattanakāle. Sā ca kho ittarā parittakālā, na satthu yamakamahāpāṭihāriye viya ciratarappabandhavatī. Tathā hi taṃ sāvakehi asādhāraṇaṃ vuttaṃ. Adhigamena samaṃ sasampayuttassa jhānassa sammā āpajjanaṃ paṭipajjanaṃ samāpajjanaṃ, jhānasamaṅgitā.
“速疾”指欲入定后,生起两个有分心,随即截断有分,生起转向,紧接着的入定即是速疾入定的能力。这是达到极致的入定自在,在世尊说法中可得。关于此,曾这样说道:“阿耆毗萨那!我确实在彼说示结束时,于先前定相中令心内在安住、确立、统一、等持,由此我便能常恒安住。”(中部1.387)因为比此更速疾的入定自在实不存在。在月明之夜,新剃发时,住于鸽窟洞的具寿舍利弗,被一位具有击碎大山之力的夜叉击打头部,于此入定亦应作为示例。正如将说:“那时,长老在被击打的同时令等至现前。”(清净道论2.374)然而圣典中说:“入于某一定后而坐”(自说34)。但这些长老却说:“从等至出定与彼击打同时。”
Sīghanti ettha samāpajjitukāmatānantaraṃ dvīsu bhavaṅgesu uppannesu bhavaṅgaṃ upacchinditvā uppannāvajjanānantaraṃ samāpajjanaṃ sīghaṃ samāpajjanasamatthatā. Ayañca matthakappattā samāpajjanavasī satthu dhammadesanāyaṃ labbhati. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘so kho ahaṃ, aggivessana, tassā eva kathāya pariyosāne tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapemi sannisādemi ekodiṃ karomi samādahāmi yenassudaṃ niccakappaṃ viharāmī’’ti (ma. ni. 1.387). Ito sīghatarā hi samāpajjanavasī nāma natthi. Juṇhāya rattiyā navoropitehi kesehi kapotakandarāyaṃ viharantassa āyasmato sāriputtassa yakkhena mahantampi pabbatakūṭaṃ padāletuṃ samatthe pahāre sīse dinne samāpajjanampettha nidassetabbaṃ. Tathā hi vakkhati ‘‘tadā thero tassa paharaṇasamaye samāpattiṃ appesī’’ti (visuddhi. 2.374). Pāḷiyaṃ pana ‘‘aññataraṃ samādhiṃ samāpajjitvā nisinno’’ti (udā. 34) vuttaṃ. Ime pana therā ‘‘samāpattito vuṭṭhānasamakālaṃ tena pahāro dinno’’ti vadanti.
“弹指顷”指弹指一刹那。“置”,指犹如以堤坝阻挡急流之河,不令其随势力奔涌,而能于所说刹那安住禅那。胜伏而安住,或说如决意,故为决意;于此自在,即决意自在。“即于彼处速疾出定”,指具备禅那者,仅于弹指顷或十弹指顷的短刹那,便能从禅那出定的能力。在此,有分心生起即名为从禅那出定。应知:依前加行之力,能决意“我将仅于此刹那安住禅那”,这是决意自在;同样,依前加行之力,能决意“我将仅此刹那为禅那具足者,然后从禅那出定”,这是出定自在。这两种自在合称为“出定善巧”。为显示此二者,即为显示决意自在与出定自在。
Accharāmattanti aṅguliphoṭamattaṃ khaṇaṃ. Ṭhapetunti setu viya sīghasotāya nadiyā oghaṃ vegena pavattituṃ adatvā yathāvuttakkhaṇaṃ jhānaṃ ṭhapetuṃ samatthatā. Abhibhuyya ṭhapanaṃ, adhiṭṭhānaṃ viyāti vā adhiṭṭhānaṃ. Tattha vasī adhiṭṭhānavasī. Tatheva lahuṃ vuṭṭhātunti accharāmattaṃ vā dasaccharāmattaṃ vā lahuṃ khaṇaṃ jhānasamaṅgī hutvā jhānato vuṭṭhātuṃ samatthatā. Bhavaṅgacittuppattiyeva hettha jhānato vuṭṭhānaṃ nāma. Ettha ca yathā ‘‘ettakameva khaṇaṃ jhānaṃ ṭhapessāmī’’ti pubbaparikammavasena adhiṭṭhānasamatthatā adhiṭṭhānavasī, evaṃ ‘‘ettakameva khaṇaṃ jhānasamaṅgī hutvā jhānato vuṭṭhahissāmī’’ti pubbaparikammavasena vuṭṭhānasamatthatā vuṭṭhānavasī veditabbā, yā samāpatti ‘‘vuṭṭhānakusalatā’’ti vuccati. Tadubhayadassanatthanti adhiṭṭhānavuṭṭhānavasīdassanatthaṃ.
“于彼处”,指在那所化之山、其洞窟之中。虽然化现此山的神通心是同一,但此处应视为展示了神通基础禅那的速疾安立与出定。“如此众多的具神通者,竟不能从金翅鸟处守护一位侍者”——我们当受呵责。
Tatthāti tasmiṃ nimmitapabbate tassa vivare. Kiñcāpi ekaṃyeva taṃ abhiññācittaṃ yena pabbataṃ nimmineyya, abhiññāpādakassa pana jhānassa lahutaraṃ ṭhapanaṃ, vuṭṭhānañca idha nidassitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Ettakā iddhimantā ekaṃ upaṭṭhākaṃ garuḷato rakkhituṃ na sakkhiṃsū’’ti gārayhā assāma.
所谓“转向之后”者:为成就转向自在,于依次转向寻等诸禅支后,所生的速行即是对他们的观察。应知,从转向自在成就之时起,观察自在即告成就。
Āvajjanānantarānīti āvajjanavasībhāvāya yathākkamaṃ vitakkādīnaṃ jhānaṅgānaṃ āvajjanāya parato yāni javanāni pavattāni, tāni tesaṃ paccavekkhaṇāni. Yadaggena āvajjanavasīsiddhi, tadaggena paccavekkhaṇāvasīsiddhi veditabbā.
第二禅那论之解释
Dutiyajjhānakathāvaṇṇanā
79因为断除诸盖是初禅的首要,所以盖障是初禅的近敌。“粗”是指虽然广大,却如软木般容易破坏,故说“因粗故,支分弱”。作意“寂静”者:正因为不像初禅那样有粗的支分,而且具足寂静之法,所以才作意“寂静”。第二禅中的喜、乐等法,初禅中虽然也有,但与初禅相比,这些法更为寂静、更为殊胜。“喜着”指渴望,是期望的意思。“遍取”指灭尽。“四或五”中的“或”字,是省略的说法。证得第二禅者,即第二禅人。如前所述,是指如初禅中曾说的种类,即遍作等名称的意义。
79. Nīvaraṇappahānassa tappaṭhamatāya āsannanīvaraṇapaccatthikā. Thūlaṃ nāma vipulampi pheggu viya sukhabhañjanīyanti āha ‘‘oḷārikattā aṅgadubbalā’’ti. Santato manasi karitvāti paṭhamajjhānaṃ viya anoḷārikaṅgattā, santadhammasamaṅgitāya ca ‘‘santa’’nti manasi katvā. Ye hi dhammā dutiyajjhāne pītisukhādayo, kāmaṃ te paṭhamajjhānepi santi, tehi pana te santatarā ceva paṇītatarā ca bhavantīti. Nikantinti nikāmanaṃ, apekkhanti attho. Pariyādāyāti khepetvā. Cattāri pañcāti vā-saddo luttaniddiṭṭho. Dutiyajjhānaṃ etassa atthīti dutiyajjhānikaṃ. Vuttappakārānevāti paṭhamajjhāne vuttappakārāniyeva, parikammādināmakānīti attho.
80“止息”(vūpasama):为了止息;此处的止息意指断除,而且是指寻与伺的断除。“超越”(atikkamo)在意义上,是指在第二禅的刹那不再生起,故说“由于超越”等。然而,这里所说的寻与伺的止息,究竟是指初禅的寻与伺,还是指第二禅的寻与伺呢?若说是初禅的,那它们并没有被止息,因为初禅任何时候都不会无寻无伺。若说是第二禅的,同样没有被止息,因为它们在第二禅中根本不存在。回答是:正是因为那些令初禅成为粗重的寻与伺被超越,才证得第二禅,并不是由于自性上并非粗重的触等得以超越,这一意义由“寻与伺的止息”所显示。因此,像“此处所指的止息是初禅的止息,还是第二禅的”这样的诘难,并无立足之地。因为,止息是指令那些已见过患的诸法,在各自的禅那刹那中不再生起。作为禅支的寻等本身被这样处理,而非与之相应的触等,所以只对寻等说止息等,是恰当的。然而,在经典中,对于寻等以及与之相应的诸法,同样以“这是粗重的”等方式显示了过患。因此,在应当无差别地说寻等及其俱行法的止息等时,却只说寻的止息,这额外的说法……
80.Vūpasamāti vūpasamahetu, vūpasamoti cettha pahānaṃ adhippetaṃ, tañca vitakkavicārānaṃ. Atikkamo atthato dutiyajjhānakkhaṇe anuppādoti āha ‘‘samatikkamā’’tiādi. Katamesaṃ panettha vitakkavicārānaṃ vūpasamo adhippeto, kiṃ paṭhamajjhānikānaṃ, udāhu dutiyajjhānikānanti. Kiñcettha yadi paṭhamajjhānikānaṃ, natthi tesaṃ vūpasamo. Na hi kadāci paṭhamajjhānaṃ vitakkavicārarahitaṃ atthi. Atha dutiyajjhānikānaṃ, evampi nattheva vūpasamo, sabbena sabbaṃ tesaṃ tattha abhāvatoti? Vuccate – yehi vitakkavicārehi paṭhamajjhānassa oḷārikatā, tesaṃ samatikkamā dutiyassa jhānassa samadhigamo, na sabhāvato anoḷārikānaṃ phassādīnaṃ samatikkamāti ayamattho ‘‘vitakkavicārānaṃ vūpasamā’’ti etena dīpito. Tasmā ‘‘kiṃ paṭhamajjhānikānaṃ vitakkavicārānaṃ vūpasamo idhādhippeto, udāhu dutiyajjhānikāna’’nti edisī codanā anokāsāva. Yasmā diṭṭhādīnavassa taṃtaṃjhānakkhaṇe anuppattidhammatāpādanaṃ vūpasamanaṃ adhippetaṃ. Vitakkādayo eva jhānaṅgabhūtā tathā karīyanti, na taṃsampayuttā phassādayo, tasmā vitakkādīnaṃyeva vūpasamādivacanaṃ ñāyāgataṃ. Yasmā pana vitakkādīnaṃ viya taṃsampayuttadhammānampi etena ‘‘etaṃ oḷārika’’nti ādīnavadassanaṃ sutte āgataṃ, tasmā avisesena vitakkādīnaṃ, taṃsahagatānañca vūpasamādike vattabbe vitakkādīnaṃyeva vūpasamo vuccamāno adhikavacanaṃ aññaṃ atthaṃ bodhetīti katvā kiñci visesaṃ dīpetīti dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘oḷārikassa panā’’tiādi gahitanti idha ‘‘yehi vitakkavicārehī’’tiādi vuttanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Pītiyā ca virāgā’’tiādīsupi eseva nayo. Tasmā vitakkavicārapītisukhasamatikkamavacanāni oḷārikoḷārikaṅgasamatikkamā dutiyādiadhigamadīpakānīti tesaṃ ekadesabhūtaṃ vitakkavicārasamatikkamavacanaṃ taṃdīpakaṃ vuttaṃ. Visuṃ visuṃ ṭhitepi hi vitakkavicārasamatikkamavacanādike paheyyaṅganiddesatāsāmaññena cittena samūhato gahite vitakkavicāravūpasamavacanassa tadekadesatā daṭṭhabbā. Ayañca attho avayavena samudāyopalakkhaṇanayena vutto. Atha vā vitakkavicāravūpasamavacaneneva taṃsamatikkamā dutiyādhigamadīpakena pītivirāgādivacanānaṃ pītiādisamatikkamā tatiyādiadhigamadīpakatā dīpitā hotīti tassa taṃdīpakatā vuttā.
“自己的内在”(niyakajjhatta)是所指,而非“内在的禅”等。对此,说出理由:“然而在《分别论》中……”等。正如因与蓝色相连而称为“蓝布”,意思是:由于与蓝色相连,布被称为“蓝色的”。由于与那种净信相连,禅那成为“净信的”。当显示了这一点时,通过“净信的禅那”这一同位格表述,便显示了由于与彼相连,在禅那中使用了彼词,因此并无矛盾,这是合理的。那么,“成为一境”又如何?若显示“一境”,通过“成为一境的禅那”这一同位格表述,是否说明了禅那具有令一境增长的性质?若将“成为一境”一词单独抽出,不应为“一境”作解说,因此,“成为一境”这个词本身,就像“净信”一词用于定一样,是用于禅那的,这是合理的。在此义理分别中,于“令心净信”的主张中,“心的”是用于宾格意义的所有格。在前一主张,即“因与净信相连,禅那成为净信的”中,“心的”在关联中是所有格。
Niyakajjhattamadhippetaṃ na ajjhattajjhattādi. Tattha kāraṇamāha ‘‘vibhaṅge panā’’tiādi. Nīlavaṇṇayogato nīlavatthaṃ viyāti nīlayogato vatthaṃ nīlaṃ viyāti adhippāyo. Yena sampasādanena yogā jhānaṃ sampasādanaṃ. Tasmiṃ dassite ‘‘sampasādanaṃ jhāna’’nti samānādhikaraṇaniddeseneva taṃyogā jhāne taṃsaddappavatti dassitāti avirodho yutto. Ekodibhāve kathanti ekodimhi dassite ekodibhāvaṃ jhānanti samānādhikaraṇaniddeseneva jhānassa ekodivaḍḍhanatā vuttā hotīti ce? ‘‘Ekodibhāva’’nti padaṃ uddharitvā ekodissa niddeso na kātabbo siyāti ekodibhāvasaddo eva samādhimhi pavatto sampasādanasaddo viya jhāne pavattatīti yuttaṃ. Imasmiñca atthavikappeti ‘‘cetaso sampasādayatī’’ti etasmiṃ pakkhe ‘‘cetaso’’ti ca upayogatthe sāmivacanaṃ. Purimasminti ‘‘sampasādanayogato jhānaṃ sampasādana’’nti vuttapakkhe. Cetasoti sambandhe sāmivacanaṃ.
世间最胜者也被称为“一”,如“只要其他人……我就独自做……”等语句中。“一”指无第二者;在“被独一的微小者所征服”等句中,“一”字也见于“无助伴”的意义,因此说“成为独一、无助伴”。信等虽确实因与相应法的共与不共而为缘,但定在禅那刹那,以不散乱的特相执行根的作用,成为对相应法特别殊胜的缘。为了显示这一点,说“对相应法……增语”。
Seṭṭhopi loke ‘‘eko’’ti vuccati ‘‘yāva pare ekāhaṃ te karomī’’tiādīsu. Eko adutiyo ‘‘ekākībhi khuddakehi jita’’ntiādīsu asahāyatthopi eka-saddo diṭṭhoti āha ‘‘eko asahāyo hutvā’’ti. Saddhādayopi kāmaṃ sampayuttadhammānaṃ sādhāraṇato, asādhāraṇato ca paccayā hontiyeva, samādhi pana jhānakkhaṇe sampayuttadhammānaṃ avikkhepalakkhaṇe indaṭṭhakaraṇena sātisayaṃ paccayo hotīti dassento ‘‘sampayuttadhamme…pe… adhivacana’’nti āha.
“净信”、“心成为一境”这两个定语,是为表达禅那殊胜性而采用的。为显明这一殊胜唯于此禅可得,而在初禅中则无,故说“难道不是……”等。由于寻与伺的搅动,纵使因断除五盖而远离了烦恼的浑浊,那些以撞击、遍击所缘及随伺察、随审察的方式转起的法,仍仿佛对相应法造成某种扰动,且相应法也未被妥善安止,因此说“因寻与伺的搅动而不极清净”。小浪为涟漪,大浪为波涛。即使诸根已具备且精进平等,由于那种搅动及无净信,定也不甚显明,如同浑浊水中的鱼。那种搅动即是障碍。如此,基于那种信而说禅那为“净信”,基于那种心一境性而说为“成为一境”。通过以“信解”等说明其转起行相差别的方式,及那段《分别论》的文句。“因与净信相连,或因有净信而称为‘净信的’;令一境增长,故称为‘成为一境的’——禅那被这样说。”如此转起的义释并不相违。而如何不相违,前已述说。
‘‘Sampasādanaṃ , cetaso ekodibhāva’’nti visesanadvayaṃ jhānassa atisayavacanicchāvasena gahitaṃ. Svāyamatisayo yathā imasmiṃ jhāne labbhati, na tathā paṭhamajjhāneti imaṃ visesaṃ dassetuṃ ‘‘nanu cā’’tiādi vuttaṃ. Ārammaṇe āhananapariyāhananavasena, anumajjanaanuyojanavasena ca pavattamānā dhammā satipi nīvaraṇappahānena kilesakālussiyāpagame sampayuttānaṃ kañci khobhaṃ karontā viya tehi ca te na sannisinnā hontīti vuttaṃ ‘‘vitakkavicārakkhobhena na suppasanna’’nti. Khuddikā ūmiyo vīciyo. Mahatiyo taraṅgā. Satipi indriyasamatte, vīriyasamatāya ca teneva khobhena, sampasādābhāvena ca samādhipi na suṭṭhu pākaṭo bahale viya jale maccho. Yathāvuttakkhobho eva palibodho. Evaṃ vuttenāti yassā saddhāya vasena sampasādanaṃ, yassā ca cittekaggatāya vasena ekodibhāvanti ca jhānaṃ vuttaṃ. Tāsaṃ eva ‘‘saddahanā’’tiādinā pavattiākārassa visesavibhāvanāvasena vuttena. Tena vibhaṅgapāṭhena. ‘‘Sampasādanayogato, sampasādanato vā sampasādanaṃ, ekodiṃ bhāvetīti ekodibhāvanti jhānaṃ vutta’’nti evaṃ pavattā ayaṃ atthavaṇṇanā na virujjhati. Yathā pana avirodho, so vutto eva.
81“寂止”:已平等地进入寂灭。“平息”:由修习而平等地平息、灭尽。“善寂止”:由此而极善寂静。“消逝”:已达灭尽、坏灭。“完全消逝”:加上前缀以扩展词义而说。“投入”:已进入灭尽。“干涸”:由于无有被称为流转的相续,已达干涸、枯竭的状态。“尽除”:已令其边际灭尽。
81.Santāti samaṃ nirodhaṃ gatā. Samitāti bhāvanāya samaṃ gamitā nirodhitā. Vūpasantāti tato eva suṭṭhu upasantā. Atthaṅgatāti atthaṃ vināsaṃ gatā. Abbhatthaṅgatāti upasaggena padaṃ vaḍḍhetvā vuttaṃ. Appitāti vināsaṃ gamitā. Sositāti pavattisaṅkhātassa santānassa abhāvena sosaṃ sukkhabhāvaṃ itā. Byantikatāti vigatantakatā.
“此义”:由于修习已断除,故寻与伺不存在。接受质难者所说的义理后,为加以护持,先说“如是,此义已成立”,然后才说“然而并非此”等。其中,“此”即“寻与伺的寂止”这句话。“能显彼义”:能显了那称为“唯无寻无伺”的义理。此处之义是:既然以显了第二禅等证得之方便,以“内心清净”与“心一境性”为显了之因;以显了无寻无伺之因是寻伺寂止之语,那便已显了无寻无伺,又何须再说“无寻无伺”呢?并非如此,因为未被显了。寻伺寂止之语并未说明寻伺的不转起。对寻伺的渴爱断除,是它们的寂止;然而,在那些于诸行中作渴爱断除的道中,以及在已断除渴爱的果中,诸行确实仍有转起。同样地,对于以镇伏离寻伺渴爱的第二禅,其与寻伺的相应可能未被前〔禅〕遮止,为了遮止它,并为了显示超越想要转向等才是它们的寂止,故说“无寻无伺”。即使是第一禅也是如此。
Ayamatthoti bhāvanāya pahīnattā vitakkavicārānaṃ abhāvo. Codakena vuttamatthaṃ sampaṭicchitvā pariharituṃ ‘‘evametaṃ siddhovāyamattho’’ti vatvā ‘‘na paneta’’ntiādi vuttaṃ. Tattha etanti ‘‘vitakkavicārānaṃ vūpasamā’’ti etaṃ vacanaṃ. Tadatthadīpakanti tassa vitakkavicārābhāvamattasaṅkhātassa atthassa dīpakaṃ. Ayañhettha attho – dutiyajjhānādiadhigamūpāyadīpakena ajjhattasampasādanatāya, cetaso ekodibhāvatāya ca hetudīpakena, avitakkaavicārabhāvahetudīpakena ca vitakkavicāravūpasamavacaneneva vitakkavicārābhāvo dīpitoti kiṃ puna avitakkaavicāravacanena katenāti? Na, adīpitattā. Na hi vitakkavicāravūpasamavacanena vitakkavicārānaṃ appavatti vuttā hoti. Vitakkavicāresu hi taṇhāppahānaṃ etesaṃ vūpasamanaṃ, ye ca saṅkhāresu taṇhāppahānaṃ karonti, tesu maggesu, pahīnataṇhesu ca phalesu saṅkhārapavatti hoti eva , evamevidhāpi vikkhambhitavitakkavicārataṇhassa dutiyajjhānassa vitakkavicārasampayogo purimena na nivārito siyāti taṃnivāraṇatthaṃ, āvajjitukāmatādiatikkamova tesaṃ vūpasamoti dassanatthañca ‘‘avitakkaṃ avicāra’’nti vuttaṃ. Paṭhamampīti paṭhamaṃ jhānampi.
“第二禅是已生起的,故为第二”,这样说也是可以的。此禅的寻与伺,并不像第一禅近行刹那中断除诸盖那样,在第二禅的近行刹那中断除,因为〔寻伺〕并非杂染的性质,且近行修习无力断除它们。虽然通过彼〔近行修习〕可断除对它们的渴爱,但那并非殊胜的断除,因为在那里,殊胜的渴爱断除唯在安止中才有。因此才说“唯在安止刹那”等。即使说“断除支”,也应当知是依殊胜断除而说,如同诸盖对于第一禅那样。“因此”:因为此禅唯具三支。“彼”:指《分别论》中的话。如同车上的黄毛毯是车的庄严具而非车的一部分,净信是禅的资具而非禅支,故说“为了显示带资具的禅”。
‘‘Dutiyaṃ uppannantipi dutiya’’nti vattuṃ vaṭṭatiyeva. Na tathā imassa vitakkavicārāti yathā paṭhamajjhānassa upacārakkhaṇe nīvaraṇāni pahīyanti, tathā imassa dutiyajjhānassa upacārakkhaṇe vitakkavicārā na pahīyanti asaṃkiliṭṭhasabhāvattā, upacārabhāvanāya ca te pahātuṃ asamatthabhāvato. Yadipi tāya tesu taṇhā pahīyati, na pana savisesaṃ. Savisesañhi tattha taṇhāppahānaṃ appanāya eva hoti. Tena vuttaṃ ‘‘appanākkhaṇeyevā’’tiādi. Pahānaṅgatāpi atisayappahānavaseneva veditabbā yathā nīvaraṇānaṃ paṭhamajjhānassa. Tasmāti yasmā tivaṅgamevetaṃ jhānaṃ, tasmā. Tanti vibhaṅge vacanaṃ. Rathassa paṇḍukambalaṃ viya sampasādo jhānassa parikkhāro, na jhānaṅganti āha ‘‘saparikkhāraṃ jhānaṃ dassetu’’nti.
第三禅那论之解释
Tatiyajjhānakathāvaṇṇanā
82“踊跃”一词,通常指尚未舍弃对所缘的爱著、未见其过患之人,与渴爱俱行之喜的生起状态,但此处意指第二禅的喜。即便如此,由于对喜全然未离染,它也会随之而来,故如此说。或者,“踊跃”即“如同踊跃的状态”。应知,这是为了让过患在那里变得更为明显而如此说。
82.Uppilāvitanti kāmañcāyaṃ pariggahesu apariccattapemassa anādīnavadassino taṇhāsahagatāya pītiyā pavattiākāro, idha pana dutiyajjhānapīti adhippetā. Tathāpi sabbaso pītiyaṃ avirattaṃ, sāpi anubandheyyāti vuttaṃ. Uppilāvitaṃ viyāti vā uppilāvitaṃ. Ādīnavaṃ hi tattha pākaṭataraṃ katvā dassetuṃ evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.
83“离染”即离贪。为了显示此离染是通过厌离而轻蔑,或断除与之相应的贪——这二种方式,故说“对前述那样的喜,或厌弃,或超越”。“前述那样的”即“凡在那里有喜”等所描述的那种。“总集”即合聚。
83. Virajjanaṃ virāgo. Taṃ pana virajjanaṃ nibbindanamukhena hīḷanaṃ vā tappaṭibaddharāgappahānaṃ vāti tadubhayaṃ dassetuṃ ‘‘vuttappakārāya pītiyā jigucchanaṃ vā samatikkamo vā’’ti āha. Vuttappakārāyāti ‘‘yadeva tattha pītī’’tiādinā vuttappakārāya. Sampiṇḍanaṃ samuccayo.
“道”即方便。“为了证得彼”意为为了证得第三道。
Maggoti upāyo. Tadadhigamāyāti tatiyamaggādhigamāya.
84“现起”:以平等安住的方式,适当地(生起)。“禅那舍”也是将平等安住内在地纳受而转起,故说“平等地看待”。“清净”:因离染而明净。“广大”:广大,达到极其广大的状态。“有力量”:因喜的离去而达到坚固的状态。
84.Upapattitoti samavāhitabhāvena patirūpato. Jhānupekkhāpi samavāhitameva antonītaṃ katvā pavattatīti āha ‘‘samaṃ passatī’’ti. Visadāyāti paribyattāya saṃkilesavigamena. Vipulāyāti mahatiyā sātisayaṃ mahaggatabhāvappattiyā. Thāmagatāyāti pītivigamena thirabhāvappattāya.
本性清净:即漏尽者的本性,无所烦恼性。梵住舍:于诸有情中,以业的所有性之见为因,现起平等看待的样貌,此即中舍的状态。
Parisuddhapakati khīṇāsavapakati nikkilesatā. Sattesu kammassakatādassanahetuko samabhāvadassanākāro majjhattākāro brahmavihārupekkhā.
“俱生法”:此为简别中的属格。觉支舍:在平等而转的修习中,当进入行路时,由于无爱味,于策励、抑制、随喜皆无功用,故成为对相应法的中舍状态,无昏沉、无掉举。
Sahajātadhammānanti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Samappavattiyā bhāvanāya vīthipaṭipannāya alīnānuddhatā nirassādatāya paggahaniggahasampahaṃsanesu byāpārābhāvato sampayuttadhammesu majjhattākārabhūtā bojjhaṅgupekkhā.
“舍相”:此处,远离昏沉、掉举二边的中舍精进,名为舍。此精进本身即是那相,对于应依止此相而转起的那类精进,它成为相,故称为“舍相”。在修习平等转起时,此精进被平等安置,故称为“舍”;精进本身就是舍,即是“精进舍”。
Upekkhānimittanti ettha līnuddhaccapakkhapātarahitaṃ majjhattaṃ vīriyaṃ upekkhā. Tadeva taṃ ākāraṃ gahetvā pavattetabbassa tādisassa vīriyassa nimittabhāvato upekkhānimittaṃ bhāvanāya samappavattikāle upekkhīyatīti upekkhā, vīriyameva upekkhā vīriyupekkhā.
“为证得初禅,而对诸盖……乃至为证得非想非非想处定,而对无所有处想审察、安住之慧,是为行舍智。”(《无碍解道》1.57)如是所说,此八种依止定而生起。“为证得入流道,而对生起、转起、相、积集、结生、趣、产生、再生、出生、老、病、死、愁、悲、恼……为证得须陀洹果等至……乃至为证得阿罗汉道,而对生起……乃至……恼……为证得阿罗汉果等至,为空住等至,为无相住等至,而对生起、转起、相、积集、结生、趣、产生、再生、出生、老、病、死、愁、悲、恼审察、安住之慧,是为行舍智。”如是所说,此十种依止观而生起。其中,对于由初禅等所镇伏的诸盖、寻、伺等,审察其自性而观照后,以决断的方式安住,即是“对诸盖等的审察安住”;因为已见其过患,故对它们的执取与生起保持中舍的观慧,这便是“对执取保持中立的舍”。
‘‘Paṭhamaṃ jhānaṃ paṭilābhatthāya nīvaraṇe…pe… nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiṃ paṭilābhatthāya ākiñcaññāyatanasaññaṃ paṭisaṅkhā santiṭṭhanā paññā saṅkhārupekkhāsu ñāṇa’’nti (paṭi. ma. 1.57) evamāgatā imā aṭṭha samādhivasena uppajjanti. ‘‘Sotāpattimaggaṃ paṭilābhatthāya uppādaṃ pavattaṃ nimittaṃ āyūhanaṃ paṭisandhiṃ gatiṃ nibbattiṃ upapattiṃ jātiṃ jaraṃ byādhiṃ maraṇaṃ sokaṃ paridevaṃ upāyāsaṃ. Sotāpattiphalasamāpattatthāya uppādaṃ pavattaṃ…pe… arahattamaggaṃ paṭilābhatthāya uppādaṃ…pe… upāyāsaṃ…pe… arahattaphalasamāpattatthāya suññatāvihārasamāpattatthāya animittavihārasamāpattatthāya uppādaṃ pavattaṃ nimittaṃ āyūhanaṃ paṭisandhiṃ gatiṃ nibbattiṃ upapattiṃ jātiṃ jaraṃ byādhiṃ maraṇaṃ sokaṃ paridevaṃ upāyāsaṃ paṭisaṅkhā santiṭṭhanā paññā saṅkhārupekkhāsu ñāṇa’’nti evamāgatā imā dasa vipassanāvasena uppajjanti. Ettha ca paṭhamajjhānādīhi vikkhambhitāni nīvaraṇavitakkavicārādīni paṭisaṅkhāya sabhāvato upaparikkhitvā sanniṭṭhānavasena tiṭṭhamānā nīvaraṇādipaṭisaṅkhāsantiṭṭhanā diṭṭhādīnavattā tesaṃ gahaṇe uppādane ajjhupekkhantī vipassanāpaññā gahaṇe majjhattabhūtā upekkhā.
其中,“生起”是指以过去业为缘,诸蕴于此处产生。“转起”是指如此生起之后的持续运转。“相”是指一切三界诸行,因其以相的方式呈现。“积集”是指作为未来结生之因的业。“结生”是指未来的产生。“趣”是指结生所依的趣。“产生”是指诸蕴的产生。“再生”是指在“等至者或再生者”(《无碍解道》1.72)中,所说的“再生者”的异熟转起。“出生”是指作为老等之缘、由有缘而生的出生。老、病、死等是明显的。在此,生起等前五种是就行舍智的所缘范围而说,其余的是作为它们的同义词而说。应知:“产生”与“出生”是“生起”和“结生”的同义词;“趣”与“再生”是“转起”的同义词;老等是“相”的同义词。依无愿解脱而为道生起之因的有四种,同样,为果等至之因的有四种,依空住、无相住而为因的有两种,如是共为十种行舍。
Tattha uppādanti purimakammapaccayā khandhānaṃ idha uppattimāha. Pavattanti tathāuppannassa pavattiṃ. Nimittanti sabbampi tebhūmakasaṅkhāragataṃ nimittabhāvena upaṭṭhānato. Āyūhananti āyatiṃ paṭisandhihetubhūtaṃ kammaṃ. Paṭisandhinti āyatiṃ uppattiṃ. Gatinti yāya gatiyā sā paṭisandhi hoti. Nibbattinti khandhānaṃ nibbattanaṃ. Upapattinti ‘‘samāpannassa vā upapannassa vā’’ti (paṭi. ma. 1.72) ettha ‘‘upapannassā’’ti vuttavipākappavattiṃ. Jātinti jarādīnaṃ paccayabhūtaṃ bhavapaccayā jātiṃ. Jarābyādhimaraṇādayo pākaṭā eva. Ettha ca uppādādayo pañceva saṅkhārupekkhāñāṇassa visayavasena vuttā, sesā tesaṃ vevacanavasena. ‘‘Nibbatti, jātī’’ti idañhi dvayaṃ uppādassa ceva paṭisandhiyā ca vevacanaṃ, ‘‘gati, upapatti cā’’ti idaṃ dvayaṃ pavattassa, jarādayo nimittassāti veditabbaṃ. Appaṇihitavimokkhavasena magguppattihetubhūtā catasso, tathā phalasamāpattiyā catasso, suññatavihāraanimittavihāravasena dveti dasa saṅkhārupekkhā.
“去”即观慧。“凡存在者”,即所证得的无常等三相。“凡是已生者”,即因缘所生而称为已生的五蕴。“彼断除”,即通过无常随观等断除常想等;既已正确见到过患,故由断除与之相应的欲贪而断除;为令未来不再执取,以修道而断除。如是而住者,于彼处获得舍。“简择”,即依无常等行相进行思惟之时。
Yāti vipassanāpaññā. Yadatthīti yaṃ aniccādilakkhaṇattayaṃ upalabbhati. Yaṃ bhūtanti yaṃ paccayanibbattattā bhūtaṃ khandhapañcakaṃ. Taṃ pajahatīti aniccānupassanādīhi niccasaññādayo pajahanto sammadeva diṭṭhādīnavattā tappaṭibaddhacchandarāgappahānena pajahati, yathā āyatiṃ ādānaṃ na hoti, tathā paṭipattiyā pajahati. Tathābhūto ca tattha upekkhaṃ paṭilabhati. Vicinaneti aniccādivasena sammasanepi.
因为它是相应法平等转起的原因,所以称为“平等运载者”。由于从盖、寻、伺等一切敌对法中解脱,故于一切敌对法而得清净。由于它们已寂止,故在敌对法寂止中,亦以无功用而转起,或者说,已达到无功用性。
Sampayuttadhammānaṃ samappavattihetutāya samavāhitabhūtā. Nīvaraṇavitakkavicārādisabbapaccanīkehi vimuttattā sabbapaccanīkaparisuddhā. Tesaṃ vūpasantattā paccanīkavūpasamanepi abyāpārabhūtā abyāpārabhāvena pavattā, abyāpārataṃ vā pattā.
如果从含义上只是一种,为何会有这种差别?因此说“以彼彼”等。之所以如此,是因为:尽管从自性而言并无差别,但此舍由于种种不同缘的差别而有这些不同的状态;那些缘并非同时转起,因此它们不是没有差别,或者说并非同时转起。所以,才有“于何处有六支舍”等说法。
Yadi atthato ekā, kathamayaṃ bhedoti āha ‘‘tena tenā’’tiādi. Tasmāti yasmā satipi sabhāvato abhede yehi pana paccayavisesehi svāyamimāsaṃ avatthābhedo, tesaṃ ekajjhaṃ appavattito na tāsaṃ abhedo, ekajjhaṃ vā pavatti, tasmā. Tenāha ‘‘yattha chaḷaṅgupekkhā’’tiādi.
“成为一性”即单一性。虽然在中舍性上有共通之处,但依所缘的差别,它仍有别异。为了详细说明“依作用分为二种”这句所指的意义,所以说“正如”等。这是观舍。关于此,圣典中说:“凡是存在者、凡是已生者,他皆断除,获得舍。”(《中部》3.71;《增支部》7.55)其中,“凡是存在者、凡是已生者”是指五蕴,他以欲解脱智将其断除。如同已见三者的遍持者,在简择一切相时;已见三相的已生者,在简择诸行相时,获得舍。由于诸行无常等相已善加照见,所以简择诸行时,中舍的观舍便已成就;同样,已见过患者,于执取诸行时,中舍亦已成就,因为其意乐已完全倾向于无为。
Ekībhāvoti ekatā. Satipi majjhattābhāvasāmaññe visayabhedena panassā bhedo. Yamatthaṃ sandhāya ‘‘kiccavasena dvidhā bhinnā’’ti vuttaṃ, taṃ vitthārato dassento ‘‘yathā hī’’tiādimāha. Ayaṃ vipassanupekkhā. Yaṃ sandhāya vuttaṃ pāḷiyaṃ ‘‘yadatthi yaṃ bhūtaṃ, taṃ pajahati, upekkhaṃ paṭilabhatī’’ti (ma. ni. 3.71; a. ni. 7.55). Tattha yadatthi yaṃ bhūtanti khandhapañcakaṃ, taṃ muñcitukamyatāñāṇena pajahati. Diṭṭhasovattikattayassa sabbalakkhaṇavicinane viya diṭṭhalakkhaṇattayassa bhūtassa saṅkhāralakkhaṇavicinane upekkhaṃ paṭilabhati. Saṅkhārānaṃ aniccādilakkhaṇassa sudiṭṭhattā tesaṃ vicinane majjhattabhūtāya vipassanupekkhāya siddhāya tathā diṭṭhādīnavānaṃ tesaṃ gahaṇepi ajjhupekkhanā siddhāva hoti, sabbaso visaṅkhāraninnattā ajjhāsayassa.
“无著味”的意思是,即使在殊胜乐中也不偏向——这是它的对治作用。“无功用现起”的意思是,尽管已达到乐的极致,也不致力于该乐而现起;或者使相应法于该处无功用而现起。由于被那些能给相应法带来动摇和踊跃的寻等所制伏,所以不明显。在那里,中舍性在各处的作用,因为那些寻等不存在,所以在此处变得明显。
Anābhogarasāti paṇītasukhepi tasmiṃ avanatipaṭipakkhakiccāti attho. Abyāpārapaccupaṭṭhānāti satipi sukhapāramippattiyaṃ tasmiṃ sukhe abyāvaṭā hutvā paccupatiṭṭhati, sampayuttānaṃ vā tattha abyāpāraṃ paccupaṭṭhapetīti attho. Sampayuttadhammānaṃ khobhaṃ, uppilavañca āvahantehi vitakkādīhi abhibhūtattā aparibyattaṃ. Tattha tatramajjhattatāya kiccaṃ. Tadabhāvato idha paribyattaṃ.
85“能忆念,故为念者”——这说明了该词的主格成就义。“正知”即正确地了知。忆念、思惟、现起是此念的特相,故称忆念相。不忘失是失念的对治,那是它的作用,故称不忘失作用。它作为防范烦恼而现起,或令防范现起,故称守护现起。不迷乱即正确地了知,或是痴的对治,即不痴。简择是作用的完成。审察是推度。
85.‘‘Saratīti sato’’ti padassa kattusādhanatamāha. Sampajānātīti sammadeva pajānāti. Saraṇaṃ cintanaṃ upaṭṭhānaṃ lakkhaṇametissāti saraṇalakkhaṇā. Sammussanapaṭipakkho asammussanaṃ, taṃ kiccaṃ etissāti asammussanarasā. Kilesehi ārakkhā hutvā paccupatiṭṭhati, tato vā ārakkhaṃ paccupaṭṭhapetīti ārakkhapaccupaṭṭhānā. Asammuyhanaṃ sammadeva pajānanaṃ, sammohapaṭipakkho vā asammoho. Tīraṇaṃ kiccassa pāragamanaṃ. Pavicayo vīmaṃsā.
诚然,若就近行定等而言,初禅与第二禅也是微细的,但相对于第三禅以上的禅那,则说为“粗”。而此粗性应理解为寻等粗重部分。有人说“因为心所众多”。意谓在那些禅那中,趣向是乐的。在那里,念与正知的作用不明显,因为无有所谓“此为难行”之事可说。由断除粗重支而成为微细,此义虽在第二禅也可能存在,然而,因喜与乐常不相离,于此中通过断除称为喜的粗重支而得微细,故此处念与正知的作用更为殊胜,因此说“如人……”等。再次接近喜,意指可能成为退分禅,即可能退转为第二禅。因此说“可能成为与喜相应的”。说“此是极甜美之乐”,是针对第三禅的乐。其极甜美的特性,应知正是由于没有具兴奋激动性质的喜。此处的“此”,指“具念、正知”这两个词。
Kāmaṃ upacārajjhānādīni upādāya paṭhamadutiyajjhānānipi sukhumāneva, imaṃ pana uparijhānaṃ upādāya ‘‘oḷārikattā’’ti vuttaṃ. Sā ca oḷārikatā vitakkādithūlaṅgatāya veditabbā. Keci ‘‘bahucetasikatāyā’’ti ca vadanti . Gati sukhā hoti tattha jhānesūti adhippāyo. Abyattaṃ tattha satisampajaññakiccaṃ ‘‘idaṃ nāma dukkaraṃ karīyatī’’ti vattabbassa abhāvato. Oḷārikaṅgappahānena sukhumattāti ayamattho kāmaṃ dutiyajjhānepi sambhavati, tathāpi yebhuyyena avippayogībhāvena vattamānesu pītisukhesu pītisaṅkhātassa oḷārikaṅgassa pahānena sukhumatāya idha sātisayo satisampajaññabyāpāroti vuttaṃ ‘‘purisassā’’tiādi. Punadeva pītiṃ upagaccheyyāti hānabhāgiyaṃ jhānaṃ siyā dutiyajjhānameva sampajjeyyāti attho. Tenāha ‘‘pītisampayuttameva siyā’’ti. ‘‘Idañca atimadhuraṃ sukha’’nti tatiyajjhānasukhaṃ sandhāyāha. Atimadhuratā cassa pahāsodagyasabhāvāya pītiyā abhāveneva veditabbā. Idanti ‘‘sato, sampajāno’’ti padadvayaṃ.
因此,为了显示此义:那位得禅定者,他体验与名身相应的乐;或者,由于从彼名身乐生起的极殊胜色法,那位得禅定者的色身被触及时,因为色身被触及,即使出定后,得禅定者也能体验身乐。所以,为了显示这种称为心乐与身乐体验的意义,而作连结说:“他以身体验乐”。此处略义为:得禅定者,以名身体验心乐;由生起身乐因的色法生起而体验身乐,故如此说。“被触及”的意思是“被遍满”。正如被水遍满身体的人,当接触到风等非极相反的触时,乐便生起;同样,被这些殊胜色法遍满身体的人也是如此。另一种解释:于“以身体验乐”此句中,有诘难问:“如何无有作意而有乐体验?”答:“虽无作意……即便如此……” 。因为他的乐与名身相应,故连结说“以身体验乐”。现在,为了显示即使有作意也有乐体验,而说“或者那……”等。
Tasmā etamatthaṃ dassentoti yasmā tassa jhānasamaṅgino yaṃ nāmakāyena sampayuttaṃ sukhaṃ, taṃ so paṭisaṃvedeyya. Yaṃ vā tanti atha vā yaṃ taṃ yathāvuttaṃ nāmakāyasampayuttaṃ sukhaṃ. Taṃsamuṭṭhānena tato samuṭṭhitena atipaṇītena rūpena assa jhānasamaṅgino rūpakāyo yasmā phuṭo. Yassa rūpakāyassa phuṭattā jhānā vuṭṭhitopi jhānasamaṅgī kāyikaṃ sukhaṃ paṭisaṃvedeyya. Tasmā etaṃ cetasikakāyikasukhapaṭisaṃvedanasaṅkhātaṃ atthaṃ dassento ‘‘sukhañca kāyena paṭisaṃvedetīti āhā’’ti yojanā. Ayañhettha saṅkhepattho – nāmakāyena cetasikasukhaṃ, kāyikasukhaheturūpasamuṭṭhāpanena kāyikasukhañca jhānasamaṅgī paṭisaṃvedetīti vuccati. Phuṭattāti byāpitattāti attho. Yathā hi udakena phuṭasarīrassa tādise nātipaccanīke vātādiphoṭṭhabbe phuṭe sukhaṃ uppajjati, evametehi phuṭasarīrassāti. Aparo nayo – sukhañca kāyena paṭisaṃvedetīti ettha kathamābhogena vinā sukhapaṭisaṃvedanāti codanāyaṃ ‘‘kiñcāpi…pe… evaṃ santepī’’ti. Yasmā tassa nāmakāyena sampayuttaṃ sukhaṃ, tasmā sukhañca kāyena paṭisaṃvedetīti yojanā. Idāni sahāpi ābhogena sukhapaṭisaṃvedanaṃ dassetuṃ ‘‘yaṃ vā ta’’ntiādi vuttaṃ.
86“Yaṃ”是不变词,表原因,意为“因为”。因此说“因为那禅那之因”。“宣说”等词是称赞的意思,故说“意思是称赞”。“如何”是对称赞方式的询问。在这些地方,由于提及念,正知也被包含在内。此处因为巴利文中只提到了念,故以如是现起的念而只说“具念者”,或者是因为前面已说过“正知”。
86.Yanti hetuatthe nipāto, yasmāti attho. Tenāha ‘‘yaṃjhānahetū’’ti. ‘‘Ācikkhantī’’tiādīni padāni kittanatthānīti adhippāyenāha ‘‘pasaṃsantīti adhippāyo’’ti. Kintīti pasaṃsanākārapucchā. Edisesu ṭhānesu satiggahaṇeneva sampajaññampi gahitaṃ hotīti idha pāḷiyaṃ satiyā eva gahitattā evaṃ upaṭṭhitasatitāya ‘‘satimā’’ icceva vuttaṃ, ‘‘sampajāno’’ti heṭṭhā vuttattā vā.
在禅那刹那,唯得心之乐,故说“以名身领受乐”。自“第三”起,依计数之次第,与第二、第三禅那的解说无别,其差别亦已述及。
Jhānakkhaṇe cetasikasukhameva labbhatīti ‘‘sukhaṃ nāmakāyena paṭisaṃvedetī’’ti ca vuttaṃ. Tatiyantigaṇanānupubbatāti ito paṭṭhāya dutiyatatiyajjhānakathāhi aviseso, viseso ca vuttoti.
第四禅那论释
Catutthajjhānakathāvaṇṇanā
87今为显示所生之差别,说“然此是差别”已,言“因……”等。彼不以习行缘为缘,盖于非所期之处,摄于他词之法无有习行缘性。由无殊胜之离乐修习故,不苦不乐受当生。“那些”即指安止路中速行心而言。
87. Idāni nibbattitavisesaṃ dassento ‘‘ayaṃ pana viseso’’ti vatvā ‘‘yasmā’’tiādimāha. Āsevanapaccayena paccayo na hoti, aniṭṭhe ṭhāne padantarasaṅgahitassa āsevanapaccayattābhāvato. Adukkhamasukhāya vedanāya uppajjitabbaṃ sātisayaṃ sukhavirāgabhāvanābhāvato. Tānīti appanāvīthiyaṃ javanāni sandhāyāha.
88因说“先前”,故有问难:“他们之断除,复在何时?”答:“于四禅那之近行刹那。”应如是知,此为连接。所言断除次第者,即所断法之生起次第。然若依此说,应言“苦、忧、乐、喜”。何以此处说法有异?答:“于《根分别》中……”等。复次,何以唯说于禅那中灭?此为连接。
88.‘‘Pubbevā’’ti vuttattā kadā pana tesaṃ pahānaṃ hotīti codanāyaṃ āha ‘‘catunnaṃ jhānānaṃ upacārakkhaṇe’’ti. Evaṃ veditabbanti sambandho. Pahānakkamo nāma pahāyakadhammānaṃ uppattipaṭipāṭi. Tena pana vuccamāne ‘‘dukkhaṃ domanassaṃ sukhaṃ somanassa’’nti vattabbaṃ siyā. Kasmā ito aññathā vacananti āha ‘‘indriyavibhaṅge’’tiādi. Atha kasmā jhānesveva nirodho vuttoti sambandho.
“苦根从何处生起?”是指由各自的缘所生的苦根。“又在何处无余灭尽?”是问灭尽之处。因此,“于何处”的提问与“于此”的回答中,应当视作处格用于表因。因为以禅那威力为因而不生的苦根,称为“无余灭尽”。殊胜的灭即是善断,以正对治而寂止。
Kattha cuppannaṃ dukkhindriyanti attano paccayehi uppannaṃ dukkhindriyaṃ. Kattha ca aparisesaṃ nirujjhatīti nirodhaṭṭhānaṃ pucchati. Tena ‘‘katthā’’ti pucchāyaṃ, ‘‘etthā’’ti vissajjanepi hetumhi bhummavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Jhānānubhāvanimittaṃ hi anuppajjantaṃ ‘‘dukkhindriyaṃ aparisesaṃ nirujjhatī’’ti vuttaṃ. Atisayanirodho suṭṭhu pahānaṃ ujupaṭipakkhena vūpasamo.
“不同转向”是指与安止路不同的转向,或多种转向。因为在安止路中,近行是单一转向,其余则是多种转向,因其多次转起。由不舒适的坐姿所生的疲劳,是不适坐姿的恼害。“以喜遍满”是指以喜的遍满作用,或由喜所生的殊胜色法遍满全身而说。因此说“全身被乐浸入”。“即使寻伺为缘”中的“pi”字,位置不当,应将其移至“已断除”处,连接为“即使已断除忧根”。此忧根会生起,这便构成连接。由“我若过久地寻思、伺察,身体也会疲劳,心也会被恼害”的说法,应知身心疲劳以寻伺为缘。应连接为“当有寻伺时,忧根生起”。“在那里可能有它的生起”,意思是,在第二禅的近行处,可能有那忧的生起。
Nānāvajjaneti yena āvajjanena appanāvīthi, tato bhinnāvajjane, anekāvajjane vā. Appanāvīthiyañhi upacāro ekāvajjano, itaro anekāvajjano anekakkhattuṃ pavattanato. Visamanisajjāya uppannakilamatho visamāsanupatāpo. Pītipharaṇenāti pītiyā pharaṇarasattā, pītisamuṭṭhānānaṃ vā paṇītarūpānaṃ kāyassa byāpanato vuttaṃ. Tenāha ‘‘sabbo kāyo sukhokkanto hotī’’ti. Vitakkavicārapaccayepīti pi-saddo aṭṭhānappayutto, so ‘‘pahīnassā’’ti ettha ānetvā sambandhitabbo ‘‘pahīnassāpi domanassindriyassā’’ti. Etaṃ domanassindriyaṃ uppajjatīti sambandho. ‘‘Tassa mayhaṃ aticiraṃ vitakkayato vicārayato kāyopi kilamicittampi uhaññī’’ti vacanato kāyacittakhedānaṃ vitakkavicārappaccayatā veditabbā . ‘‘Vitakkavicārabhāve uppajjati domanassindriya’’nti ānetvā sambandhitabbaṃ. Tatthassa siyā uppattīti tattha dutiyajjhānūpacāre assa domanassassa uppatti bhaveyya.
在此,有人说“他可能在那里生起”,这样说时,便显示了即使证得禅那者也有忧生起。而以此指出,如同贪一样,嗔也具有非盖障的本质。因为若无嗔,忧便不会生起。在此不应思惟与《发趣论》的经文相违,因为那里是就取退失的禅那为所缘而生起的忧而说,取未退失的禅那为所缘而生忧是不可能的。也不能说证得禅那者完全不会生起忧,因为即使证得八等至者也有忧生起。然而,他们并非说他是已断禅那者,那并不合理,因为嗔具有非盖障的本质。如果嗔有盖障本质,那么色界、无色界有情也会生起忧,但并不会生起。正如“于无色界,缘欲贪盖有惛沉睡眠盖、掉举盖、无明盖”等所说,并未举出嗔恚盖与恶作盖。在此,并非因为是盖而回避,因为对于欲贪等,也是以非盖的、仅似于盖的方式,说为盖的异名。至于所谓“即使证得八等至者也有忧生起”,那也不成理由,因为生起的忧会使他从禅那退失。应知,以轻微因缘退失禅那者,能毫不费力地令其恢复如初。而“他可能在那里生起”这句,是假设之言,为了显示在近行刹那忧尚未断除。正如所说“但绝非在安止中”。然而,如果那时生起忧,应知
Ettha ca yadeke ‘‘tatthassa siyā uppattī’’ti vadantena jhānalābhīnampi domanussuppatti atthīti dassitaṃ hoti. Tena ca anīvaraṇasabhāvo lobho viya dosopi atthīti dīpeti. Na hi dosena vinā domanassaṃ pavattati. Na cettha paṭṭhānapāḷiyā virodho cintetabbo. Yasmā tattha parihīnaṃ jhānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattamānaṃ domanassaṃ dassitaṃ, aparihīnajjhānamārammaṇaṃ katvā uppajjamānassa domanassassa asambhavato. Jhānalābhīnaṃ sabbaso domanassaṃ nuppajjatīti ca na sakkā vattuṃ, aṭṭhasamāpattilābhino api tassa uppannattā. Na heva kho so pahīnajjhāno ahosīti vadanti, taṃ ayuttaṃ anīvaraṇasabhāvassa dosassa abhāvato. Yadi siyā, rūpārūpāvacarasattānampi uppajjeyya, na ca uppajjati. Tathā hi ‘‘arūpe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhanīvaraṇaṃ uddhaccanīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇa’’ntiādīsu byāpādakukkuccanīvaraṇāni anuddhaṭāni. Na cettha nīvaraṇattā parihāro, kāmacchandādīnampi anīvaraṇānaṃyeva nīvaraṇasadisatāya nīvaraṇapariyāyassa vuttattā. Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘aṭṭhasamāpattilābhino api tassa uppannattā’’ti, tampi akāraṇaṃ uppajjamānena ca domanassena jhānato parihāyanato. Lahukena pana paccayena parihīnaṃ tādisā appakasireneva paṭipākatikaṃ karontīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Tatthassa siyā uppattī’’ti idaṃ pana parikappavacanaṃ upacārakkhaṇe domanassassa appahīnabhāvadassanatthaṃ. Tathā hi vuttaṃ ‘‘na tveva antoappanāya’’nti. Yadi pana tadā domanassaṃ uppajjeyya, paṭhamajjhānampissa parihīnamevāti daṭṭhabbaṃ. Pahīnampi somanassindriyaṃ pīti viya na dūreti katvā ‘‘āsannattā’’ti vuttaṃ. Nānāvajjanūpacāre pahīnampi pahānaṅgaṃ paṭipakkhena avihatattā antarantarā uppajjeyya vāti imamatthaṃ dassento ‘‘appanāppattāyā’’tiādimāha. Tādisāya āsevanāya icchitabbattā yathā maggavīthito pubbe dve tayo javanavārā sadisānupassanāva pavattanti, evamidhāpi appanāvārato pubbe dve tayo javanavārā upekkhāsahagatāva pavattantīti vadanti.
“Samāhaṭā”意为汇集、归纳,即总括而宣说之义。如同苦乐,因不粗重、不明显而微细。也正因此,其自性需经推度,故难了知。“Duṭṭhassa”指邪加行者,即难以调伏者之义。意谓此(微细法)可通过排除他法的方式而被把握。
Samāhaṭāti samānītā, saṅgahetvā vuttāti attho. Sukhadukkhāni viya anoḷārikattā avibhūtatāya sukhumā. Tato eva anuminitabbasabhāvattā duviññeyyā. Duṭṭhassāti duṭṭhapayogassa, duddammassāti attho. Sakkā hoti esā gāhayituṃ aññāpohananayenāti adhippāyo.
“不苦不乐心解脱”应视为第四禅。“显示缘”,即为显示作为证悟之方便的缘。因此说“因为苦的断除等是其缘”。而“苦的断除等”在此指连同近行的初禅等。
Adukkhamasukhāyacetovimuttiyāti idameva catutthajjhānaṃ daṭṭhabbaṃ. Paccayadassanatthanti adhigamassa upāyabhūtapaccayadassanatthaṃ. Tenāha ‘‘dukkhappahānādayo hi tassā paccayā’’ti. Dukkhappahānādayoti ca sopacārā paṭhamajjhānādayovettha adhippetā.
“已断除”是就“五下分结灭尽”而说。“这些”指乐等感受。
Pahīnāti vuttā ‘‘pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā’’ti. Etāti sukhādayo vedanā.
喜是贪的缘。正如所说:“毗舍佉贤友,对乐受,贪随眠得以随眠。”忧是嗔的缘。此亦如所说:“毗舍佉贤友,对苦受,嗔恚随眠得以随眠。”通过乐等的断除,即通过断除乐等。指此禅那的。
Somanassaṃ rāgassa paccayo. Vuttañhi ‘‘sukhāya kho, āvuso visākha, vedanāya rāgānusayo anusetī’’ti (ma. ni. 1.465). Domanassaṃ dosassa paccayo. Vuttampi cetaṃ ‘‘dukkhāya kho, āvuso visākha, vedanāya paṭighānusayo anusetī’’ti. Sukhādighātenāti sukhādīnaṃ pahānena. Assa jhānassa.
“不苦”即无苦,远离于苦。因为那里没有苦,故说“由无苦”。“不乐”处亦同此理。以此,即由遮遣苦乐之言。“成为对立者”,此就第三受因超越苦等而应证得而言,非如善与不善那样直接相违。以与可意不可意相反的对象为所缘,或以中舍的方式领纳与可意不可意相反者,为领纳与可意不可意相反之相。正因如此,其味为中舍。其现起为不明显,即不如苦乐那样形相明显,犹如石板上的鹿迹,需由它们推知,为不明显形相之现起。这里“乐灭”指第四禅的近行,那是它的足处,故为“乐灭为足处”。
Na dukkhanti adukkhaṃ, dukkhavidhuraṃ. Yasmā tattha dukkhaṃ natthi, tasmā vuttaṃ ‘‘dukkhābhāvenā’’ti. Asukhanti etthapi eseva nayo. Etenāti dukkhasukhapaṭikkhepavacanena. ‘‘Paṭipakkhabhūta’’nti idaṃ idha tatiyavedanāya dukkhādīnaṃ samatikkamavasena pattabbattā vuttaṃ, na kusalākusalānaṃ viya ujuvipaccanīkatāya. Iṭṭhāniṭṭhaviparītassa majjhattārammaṇassa, iṭṭhāniṭṭhaviparītaṃ vā majjhattākārena anubhavanalakkhaṇā iṭṭhāniṭṭhaviparītānubhavanalakkhaṇā. Tato eva majjhattarasā. Avibhūtapaccupaṭṭhānāti sukhadukkhāni viya na vibhūtākārā , piṭṭhipāsāṇe migagatamaggo viya tehi anumātabbā avibhūtākāropaṭṭhānā. Sukhanirodho nāma idha catutthajjhānūpacāro, so padaṭṭhānaṃ etissāti sukhanirodhapadaṭṭhānā.
89“舍念清净”:前分省略后分而成此复合词,故说“由舍所生的念清净”。在第四禅中,舍清净对一切敌对法清净、于敌对法的平息亦无功用,念便如同令欢喜的慧一样,极为清净、极为明净,故说“此念的清净乃由舍所成,非由其他”。如果这里“舍”指中舍性,为何只说“念”为“清净”?故说“不仅”等。
89.‘‘Upekkhāsatipārisuddhi’’nti purimapade uttarapadalopenetaṃ samāsapadanti āha ‘‘upekkhāya janitasatipārisuddhi’’nti. Sabbapaccanīkadhammaparisuddhāya paccanīkasamanepi abyāvaṭāya pārisuddhiupekkhāya vattamānāya catutthajjhāne sati sampahaṃsanapaññā viya suparisuddhā, suvisadā ca hotīti āha ‘‘yā ca tassā satiyā pārisuddhi, sā upekkhāya katā, na aññenā’’ti. Yadi tatramajjhattatā idha ‘‘upekkhā’’ti adhippetā, kathaṃ satiyeva ‘‘parisuddhā’’ti vuttāti āha ‘‘na kevala’’ntiādi.
既然如此,为何唯独这一念被称为“舍念清净”呢?针对这一追问,便说了“此处虽有……”等语。这其中,在下三禅中虽然也存在中舍性,但由于未能克服对立面,又缺少助伴之缘,因此它们并不清净;与中舍相应之法也同样如此。而在第四禅中,由于没有了这些不清净,所以称为清净。为了以比喻说明此义,又说了“然而犹如……”等语。“被日光所掩”是指被日光所压倒。为了显示月光虽然在夜间本具柔和之性,却只有在自己相应的夜间才格外明亮,所以说“以柔和之性,或谓于己有助益故,与相应的夜间”。
Evampi kasmā ayameva sati ‘‘upekkhāsatipārisuddhī’’ti vuttāti anuyogaṃ sandhāya ‘‘tattha kiñcāpī’’tiādi vuttaṃ. Tattha heṭṭhā tīsu jhānesu vijjamānāyapi tatramajjhattatāya paccanīkābhibhavato, sahāyapaccayavekallato ca apārisuddhi, tathā taṃsampayuttānaṃ. Tadabhāvato idha pārisuddhīti imamatthaṃ rūpakavasena dassetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Sūriyappabhābhibhavāti sūriyappabhāya abhibhuyyamānattā. Atikkhatāya candalekhā viya rattipi sommasabhāvā sabhāgāya rattiyameva ca candalekhā samujjalatīti sā tassā sabhāgāti dassento ‘‘sommabhāvena ca attano upakārakattena vā sabhāgāya rattiyā’’ti āha.
“单一路”是就喜在此处绝对不存在而言,并非指在之前的诸禅中喜绝对存在。然而,为了显示:如同寻等在第二禅等的禅那刹那才被舍断,而不是在单一路的前几个速行心中就被舍断,但此处的喜并非如此,所以才这样说。“于四禅”是指依四禅方式所成就的四种禅那。
‘‘Ekavīthiya’’nti idaṃ tattha somanassassa ekaṃsena abhāvato vuttaṃ, na tato purimataresu ekaṃsena bhāvato. Yathā pana vitakkādayo dutiyādijjhānakkhaṇeyeva pahīyanti, na tesaṃ ekavīthiyaṃ purimajavanesu, na evametanti dassetuṃ vuttaṃ. Catukkajjhāneti catukkanayavasena nibbattitajjhānacatukke.
五支禅那论释
Pañcakajjhānakathāvaṇṇanā
90“其中”是指初禅。“如四禅方式的第二禅”意思是如同属于四禅方式的第二禅。将四禅方式中的第二禅分为两种,即“无寻有伺”与“无寻无伺”,这样在五禅方式中就成了第二禅和第三禅——这是阿毗达摩的意旨。然而在经典中,五禅方式并未以其自性被采用。
90.Tatthāti paṭhamajjhāne. Catukkanayassa dutiyajjhāne viyāti catukkanayasambandhini dutiyajjhāne viya. Taṃ dvidhā bhinditvāti catukkanaye dutiyaṃ ‘‘avitakkaṃ vicāramattaṃ, avitakkaṃ avicāra’’nti ca evaṃ dvidhā bhinditvā pañcakanaye dutiyañceva tatiyañca hoti abhidhammeti (dha. sa. 168) adhippāyo. Suttantesu pana sarūpato pañcakanayo na gahito.
然而,为何在此采用二种方式的分别?因为在阿毗达摩中,诸禅以二种方式而被教导。又为何在那里如此教导诸禅?缘于众生之意乐与说法之善巧。据说,在聚集的天众中,随其教导,有人于初禅中唯觉寻为粗显,其余诸法则觉寂静。随顺他们的意乐,便教导了四支的无寻有伺禅那。有人于伺,有人于喜,有人于乐,觉其为粗,余法为寂。随顺他们各自的意乐,又教导了第三禅等。此为众生之意乐。
Kasmā panettha nayadvayavibhāgo gahitoti? Abhidhamme nayadvayavasena jhānānaṃ desitattā. Kasmā ca tattha tathā tāni desitāni? Puggalajjhāsayato, desanāvilāsato ca. Sannipatitadevaparisāya kira yesaṃ yathādesite paṭhamajjhāne vitakko eva oḷārikato upaṭṭhāsi, itare santato. Tesaṃ ajjhāsayavasena ca caturaṅgikaṃ avitakkaṃ vicāramattaṃ jhānaṃ desitaṃ. Yesaṃ vicāro, yesaṃ pīti, yesaṃ sukhaṃ oḷārikato upaṭṭhāsi, itare santato. Tesaṃ tesaṃ ajjhāsayavasena tatiyādīni jhānāni desitāni. Ayaṃ tāva puggalajjhāsayo.
然而,世尊因善通达法界,故成就说法之善巧;缘此,以其智慧之广大,于说法中极善巧,随所得任何一支,便依其支而如其所宜地安立教说:或以四禅方式,或以五禅方式。于彼处,教导了五支的初禅、四支的第二禅、三支的第三禅、二支的第四禅,以及同样二支的第五禅,此为说法之善巧。在此,五禅方式中的第二禅,依‘于何时,为生于色界而修习道,具足寻与伺、由定所生之喜与乐,成就住于第二禅’等,被摄入并分别于四禅方式第二禅的范畴之中。何以故?因其与‘一身异想有情居’的果报相同,与第二禅的果报相同,且由初禅定所生故。实际上,初禅是‘离诸欲、离不善法’,由于此处并无他们,故不能说‘离诸欲、离不善法’,也不能说‘离生’。在经教中,五禅方式的第二、第三禅实际上就是第二禅,因为寻已止息、伺已止息故,为无寻、无伺。如是,经教中亦可成立五禅方式,此义得成。难道经中不是只分别了四种禅那,故五禅方式不可得吗?不然,因为依‘有寻有伺定’等三种定的施设,即可获得五禅方式。然而,五禅方式复依四禅方式而被分别,故在经教中亦可确定五禅方式。因为‘寻伺止息’一语,可指寻的止息、或伺的止息,亦可指寻与伺二者的止息。
Yassā pana dhammadhātuyā suppaṭividdhattā bhagavā yasmā desanāvilāsappatto, tasmā ñāṇamahantatāya desanāya sukusalo yaṃ yaṃ aṅgaṃ labbhati, tassa tassa vasena yathāruciṃ desanaṃ niyāmento catukkanayavasena, pañcakanayavasena ca. Tattha ca pañcaṅgikaṃ paṭhamaṃ, caturaṅgikaṃ dutiyaṃ, tivaṅgikaṃ tatiyaṃ, duvaṅgikaṃ catutthaṃ, duvaṅgikameva pañcamaṃ jhānaṃ desesīti ayaṃ desanāvilāso. Ettha ca pañcakanaye dutiyajjhānaṃ catukkanaye dutiyajjhānapakkhikaṃ katvā vibhattaṃ ‘‘yasmiṃ samaye rūpūpapattiyā maggaṃ bhāveti avitakkaṃ vicāramattaṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti (dha. sa. 168). Kasmā? Ekattakāyanānattasaññīsattāvāsaphalatāya dutiyajjhānena samānaphalattā, paṭhamajjhānasamādhito jātattā ca. Paṭhamajjhānameva hi ‘‘kāmehi akusalehi ca vivitta’’nti tadabhāvā na idha ‘‘vivicceva kāmehi vivicca akusalehī’’ti sakkā vattuṃ, nāpi ‘‘vivekaja’’nti. Suttantadesanāsu ca pañcakanaye dutiyatatiyajjhānāni dutiyajjhānameva bhajanti vitakkavūpasamā vicāravūpasamā avitakkattā, avicārattā ca. Evañca katvā suttantadesanāyapi pañcakanayo labbhatevāti siddhaṃ hoti. Nanu suttante cattāriyeva jhānāni vibhattānīti pañcakanayo na labbhatīti? Na, ‘‘savitakkasavicāro samādhī’’tiādinā (dī. ni. 3.305) samādhittayāpadesena pañcakanayassa labbhamānattā. Catukkanayanissito pana katvā pañcakanayo vibhattoti suttantadesanāyapi pañcakanayo niddhāretabbo. ‘‘Vitakkavicārānaṃ vūpasamā’’ti hi vitakkassa, vicārassa, vitakkavicārānañca ‘‘vitakkavicārāna’’nti sakkā vattuṃ. Tathā ‘‘avitakkaṃ, avicāra’’nti ca vinā, saha ca vicārena vitakkappahānena avitakkaṃ, saha, vinā ca vitakkena vicārappahānena avicāranti avitakkaṃ, avicāraṃ, avitakkañca avicārañcāti vā tividhampi sakkā saṅgahetuṃ.
所谓‘第二’者:乃指在无寻,以及无寻、伺二者的情况下,依理趣而起的教说,因应证得第二禅故;即使在仅无伺的情况下,亦因由断除二者而证得,故法性相同。如是而作已,在五支论法中,第二禅中虽已止息寻,然因作为助伴的伺未止息,故非为正确止息;恰如在无寻、伺二者时,唯由伺的止息而显示其止息,并显示其余诸法之相同性一般,故说:‘由寻与伺之止息,内净、心一趣,无寻、无伺,定生喜、乐,成就住于第三禅。’此一论述在四支论法中,与第二禅无有差别地被分别解说。在两种情况下,皆因无有助伴,以及以他种方式——由断除寻而成无寻,且定生喜、乐相同,故因法性相同而称为‘第二’。即使于仅无伺的情况下,亦如无寻、伺二者时那般,被分别解说为‘无寻、定生喜、乐’,如言:‘于何时,为生于色界而修习道,无寻、有伺,定生喜、乐,成就住于第二禅。’(《法集论》168)于初禅中,或于俱行之寻、伺中,超越其一而住于彼处,见其过患之后,同时超越两者者,在五支论法中称为第三禅,因应证得第三禅故。然而,其由初禅无间而生起,故具第二禅之性。何以故,五支论法未被依其自性而分别解说?缘于所化众生之意乐不同。盖随顺他们意乐之教说,即是契经之教说。
Dutiyanti ca vitakkarahite, vitakkavicāradvayarahite ca ñāyāgatā desanā dutiyaṃ adhigantabbattā, vicāramattarahitepi dvayappahānādhigatasamānadhammattā. Evañca katvā pañcakanayaniddese dutiye vūpasantopi vitakko sahāyabhūtavicārāvūpasamena na sammā vūpasantoti vitakkavicāradvayarahite viya vicāravūpasameneva tadupasamaṃ, sesadhammānaṃ samānatañca dassentena ‘‘vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti tatiyaṃ catukkanaye dutiyena nibbisesaṃ vibhattaṃ. Duvidhassāpi sahāyavirahena, aññathā ca vitakkappahānena avitakkattaṃ, samādhijaṃ pītisukhattañca samānanti samānadhammattāpi dutiyanti niddeso . Vicāramattampi hi vitakkavicāradvayarahitaṃ viya ‘‘yasmiṃ samaye rūpūpapattiyā maggaṃ bhāveti avitakkaṃ vicāramattaṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharatī’’ti (dha. sa. 168) avitakkaṃ samādhijaṃ pītisukhanti vibhattaṃ. Paṭhamajjhāne vā sahacārīsu vitakkavicāresu ekaṃ atikkamitvā dutiyampi tatraṭṭhameva dosato disvā ubhayampi sahātikkamantassa pañcakanaye tatiyaṃ vuttaṃ, tatiyaṃ adhigantabbattā. Paṭhamato anantarabhāvena panassa dutiyabhāvo ca uppajjatīti. Kasmā panevaṃ sarūpato pañcakanayo na vibhattoti? Vineyyajjhāsayato. Yathānulomadesanā hi suttantadesanāti.