第十 无色解释
10. Āruppaniddeso
第一无色解释
Paṭhamāruppavaṇṇanā
275在四梵住之后,接下来要讲的是四无色定。首先,想要修习空无边处的人,应该这样观察:经典里说,“确实可以看见,因为执着色身,人们才会拿棍棒、拿刀剑,互相吵架、打斗、争论不休。但在无色界中,这一切都完全不存在。”他这样省察之后,就会看到粗糙的色身带来的过患,比如拿棍棒打斗等,还会看到从眼病开始,色身有上千种疾病的苦患。为了超越这些过患,他除了限定虚空遍之外,从大地遍等九遍中任选一种遍,进入第四禅。
Brahmavihārānantaraṃ uddiṭṭhesu pana catūsu āruppesu ākāsānañcāyatanaṃ tāva bhāvetukāmo ‘‘dissante kho pana rūpādhikaraṇaṃ daṇḍādānasatthādānakalahaviggahavivādā, natthi kho panetaṃ sabbaso āruppeti. So iti paṭisaṅkhāya rūpānaṃyeva nibbidāya virāgāya nirodhāya paṭipanno hotī’’ti (ma. ni. 2.103) vacanato etesaṃ daṇḍādānādīnañceva cakkhusotarogādīnañca ābādhasahassānaṃ vasena karajarūpe ādīnavaṃ disvā tassa samatikkamāya ṭhapetvā paricchinnākāsakasiṇaṃ navasu pathavīkasiṇādīsu aññatarasmiṃ catutthajjhānaṃ uppādeti.
虽然他已经用色界第四禅超越了粗糙的色身,但遍色(禅修所缘的色法概念)正是那粗糙色身的类似物,所以他也想要超越它。怎么理解呢?比如一个怕蛇的人,在森林里被蛇追赶,拼命逃跑。如果在逃跑的路上,看见画有条纹的多罗树叶、藤蔓、绳索,或者地上的裂缝,他都会害怕、焦虑,甚至不想看它。又比如一个人,跟一个伤害过他的仇人同住一个村子,被那个仇人用鞭打和烧房子来威胁,他就离开村子,搬到另一个村子去住。如果在那个新村子,遇到一个容貌、声音、举止跟仇人很像的人,他也会害怕、焦虑,甚至不想看他。
Tassa kiñcāpi rūpāvacaracatutthajjhānavasena karajarūpaṃ atikkantaṃ hoti, atha kho kasiṇarūpampi yasmā tappaṭibhāgameva, tasmā tampi samatikkamitukāmo hoti. Kathaṃ? Yathā ahibhīruko puriso araññe sappena anubaddho vegena palāyitvā palātaṭṭhāne lekhācittaṃ tālapaṇṇaṃ vā valliṃ vā rajjuṃ vā phalitāya vā pana pathaviyā phalitantaraṃ disvā bhāyateva uttasateva, neva naṃ dakkhitukāmo hoti. Yathā ca anatthakārinā veripurisena saddhiṃ ekagāme vasamāno puriso tena vadhabandhagehajhāpanādīhi upadduto aññaṃ gāmaṃ vasanatthāya gantvā tatrāpi verinā samānarūpasaddasamudācāraṃ purisaṃ disvā bhāyateva uttasateva, neva naṃ dakkhitukāmo hoti.
这里把譬喻和法义对应起来:那些人被蛇或仇人逼迫的时候,就好比禅修者以粗糙色身为所缘的时候。那些人拼命逃跑、前往别的村子,就好比禅修者依靠色界第四禅超越了粗糙色身的时候。禅修者观察到,遍色跟那粗糙色身也很相似,因此也想超越它;这就好比前面那个人,在逃跑的地方看见画有条纹的多罗叶等东西,或者后面那个人,在新村子看见像仇人的人,因为害怕、焦虑而不想看一样。在这里,被野猪袭击的狗、毗舍遮鬼和胆小男子的譬喻,也应该这样理解。
Tatridaṃ opammasaṃsandanaṃ – tesaṃ hi purisānaṃ ahinā verinā vā upaddutakālo viya bhikkhuno ārammaṇavasena karajarūpasamaṅgikālo. Tesaṃ vegena palāyanaaññagāmagamanāni viya bhikkhuno rūpāvacaracatutthajjhānavasena karajarūpasamatikkamanakālo. Tesaṃ palātaṭṭhāne ca aññagāme ca lekhācittatālapaṇṇādīni ceva verisadisaṃ purisañca disvā bhayasantāsaadassanakāmatā viya bhikkhuno kasiṇarūpampi tappaṭibhāgameva idanti sallakkhetvā tampi samatikkamitukāmatā. Sūkarābhihatasunakhapisācabhīrukādikāpi cettha upamā veditabbā.
276就这样,他对那个作为第四禅所缘的遍色生起了厌离,想要离开它,便用五种方式成就自在。然后,他从已经熟练的色界第四禅出定,观察那禅的过患:“这个禅是以我所厌离的色法为所缘”,“喜悦是它的近敌”,“它比寂静的解脱更粗糙”。不过,这里并没有禅支方面的粗糙性,因为无色界禅跟这个色界禅一样,都只有两个禅支。
Evaṃ so tasmā catutthajjhānassa ārammaṇabhūtā kasiṇarūpā nibbijja pakkamitukāmo pañcahākārehi ciṇṇavasī hutvā paguṇarūpāvacaracatutthajjhānato vuṭṭhāya tasmiṃ jhāne ‘‘imaṃ mayā nibbiṇṇaṃ rūpaṃ ārammaṇaṃ karotī’’ti ca, ‘‘āsannasomanassapaccatthika’’nti ca, ‘‘santavimokkhato oḷārika’’nti ca ādīnavaṃ passati. Aṅgoḷārikatā panettha natthi. Yatheva hetaṃ rūpaṃ duvaṅgikaṃ, evaṃ āruppānipīti.
他在那里这样见过患之后,对遍色的爱乐就耗尽了,转而把空无边处作意为寂静、无边。他把遍扩大到轮围世界的边际,或者扩大到他自己想要的范围之后,就对那个被遍所触及的空间作意“虚空、虚空”或者“无边的虚空”,从而除去那个遍。所谓除去,并不是像卷席子那样卷起来,也不是像从锅里取出烧饼那样拿出来;只是对那个遍不转向、不作意、不观察。当他不转向、不作意、不观察它,而专门对那个被遍所触及的空间作意“虚空、虚空”时,就叫做“除去遍”。当遍被除去时,它既不是被卷起来,也不是滚走了;只是由于不作意于它,而作意“虚空、虚空”,所以叫做“已除去”。这便被概念化为除去遍之后所剩下的单纯虚空。无论叫做“除去遍后的虚空”、“遍所触的空间”还是“离遍的虚空”,意思都是一样的。
So tattha evaṃ ādīnavaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya ākāsānañcāyatanaṃ santato anantato manasikaritvā cakkavāḷapariyantaṃ vā yattakaṃ icchati tattakaṃ vā kasiṇaṃ pattharitvā tena phuṭṭhokāsaṃ ‘‘ākāso ākāso’’ti vā, ‘‘ananto ākāso’’ti vā manasikaronto ugghāṭeti kasiṇaṃ. Ugghāṭento hi neva kilañjaṃ viya saṃvelleti, na kapālato pūvaṃ viya uddharati, kevalaṃ pana taṃ neva āvajjeti, na manasi karoti, na paccavekkhati, anāvajjento amanasikaronto apaccavekkhanto ca aññadatthu tena phuṭṭhokāsaṃ ‘‘ākāso ākāso’’ti manasikaronto kasiṇaṃ ugghāṭeti nāma. Kasiṇampi ugghāṭiyamānaṃ neva ubbaṭṭati na vivaṭṭati, kevalaṃ imassa amanasikārañca ‘‘ākāso ākāso’’ti manasikārañca paṭicca ugghāṭitaṃ nāma hoti, kasiṇugghāṭimākāsamattaṃ paññāyati. Kasiṇugghāṭimākāsanti vā kasiṇaphuṭṭhokāsoti vā kasiṇavivittākāsanti vā sabbametaṃ ekameva.
他对那个除去遍之后的虚空相,一次又一次地作意“虚空、虚空”,用寻去思惟它,用伺去思惟它。当他这样一次又一次地作意,用寻思惟、用伺思惟时,就镇伏了五盖,念得以安住,心以近行定而得定。他对这个相一次又一次地修习、多多地修习。当他这样一次又一次地作意、思惟时,就像在地遍等修习中的色界心一样,空无边处心安止在虚空上。在这里,前分也有三个或四个速行心,是欲界心,而且只与舍受相应;第四个或第五个速行心则是无色界心。其余的方法,跟在地遍中所说的相同。
So taṃ kasiṇugghāṭimākāsanimittaṃ ‘‘ākāso ākāso’’ti punappunaṃ āvajjeti, takkāhataṃ vitakkāhataṃ karoti. Tassevaṃ punappunaṃ āvajjayato takkāhataṃ vitakkāhataṃ karoto nīvaraṇāni vikkhambhanti, sati santiṭṭhati, upacārena cittaṃ samādhiyati. So taṃ nimittaṃ punappunaṃ āsevati, bhāveti, bahulīkaroti. Tassevaṃ punappunaṃ āvajjayato manasikaroto pathavīkasiṇādīsu rūpāvacaracittaṃ viya ākāse ākāsānañcāyatanacittaṃ appeti. Idhāpi hi purimabhāge tīṇi cattāri vā javanāni kāmāvacarāni upekkhāvedanāsampayuttāneva honti. Catutthaṃ pañcamaṃ vā arūpāvacaraṃ. Sesaṃ pathavīkasiṇe vuttanayameva.
不过这里有一个差别:当无色界心这样生起时,那位比丘先前是用禅眼观看遍轮(禅修所缘的圆盘)而安住的;随后,由于在前行阶段作意“虚空、虚空”,那个相(遍相)被突然除去,他便只看见虚空而安住。打个比方:有人用一块青色碎布,或者黄、红、白等某种颜色的碎布,塞住车、袋子或瓮等的开口,然后往里看;当那块碎布被风力或其他某种力量移开时,他便只看见虚空。到这里经中也说:“完全超越色想,灭没有对想,不作意种种想,觉知‘虚空无边’,他进入并住于空无边处。”
Ayaṃ pana viseso, evaṃ uppanne arūpāvacaracitte so bhikkhu yathā nāma yānapputoḷi kumbhimukhādīnaṃ aññataraṃ nīlapilotikāya vā pītalohitodātādīnaṃ vā aññatarāya pilotikāya bandhitvā pekkhamāno puriso vātavegena vā aññena vā kenaci apanītāya pilotikāya ākāsaṃyeva pekkhamāno tiṭṭheyya, evameva pubbe kasiṇamaṇḍalaṃ jhānacakkhunā pekkhamāno viharitvā ‘‘ākāso ākāso’’ti iminā parikammamanasikārena sahasā apanīte tasmiṃ nimitte ākāsaññeva pekkhamāno viharati. Ettāvatā cesa ‘‘sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā paṭighasaññānaṃ atthaṅgamā nānattasaññānaṃ amanasikārā ‘ananto ākāso’ti ākāsānañcāyatanaṃ upasampajja viharatī’’ti vuccati (vibha. 508; dī. ni. 2.129).
277其中,“完全”是指以一切方式,或者一切无余的意思。“色想”是指以“想”为标题所说的色界禅那及其所缘。因为色界禅那在“有色者见诸色”等句中也称为“色”;它的所缘在“见外诸色,美与丑”等句中也称为“色”。因此,这里的“色想”一词,在“关于色的想”这个意义上,是以“想”为标题所说的色界禅那的名称。又因为它具有“色”这个名称,所以也称为“色想”;意思是说,“色”是它的名称。因此应知,这也是地遍等类别、即该禅那所缘的名称。“以超越”——即以离贪和灭。这是什么意思呢?这些作为禅那来计算的色想,依善、异熟、唯作各五种,共十五种;以及这些作为所缘来计算、以地遍等为九种、名为色的事物。由于对这些色想与所缘,以一切方式或无余地离贪与灭——即因离贪的缘故、因灭的缘故——他进入并住于空无边处。因为如果不能完全超越色想,就不能进入并住于空无边处。
Tattha ti sabbākārena, sabbāsaṃ vā anavasesānanti attho. nti saññāsīsena vuttarūpāvacarajjhānānañceva tadārammaṇānañca. Rūpāvacarajjhānampi hi nti vuccati ‘‘rūpī rūpāni passatī’’tiādīsu (dī. ni. 2.129), tassa ārammaṇampi ‘‘bahiddhā rūpāni passati suvaṇṇadubbaṇṇānī’’tiādīsu (dī. ni. 2.173), tasmā idha rūpe saññā rūpasaññāti evaṃ saññāsīsena vuttarūpāvacarajjhānassetaṃ adhivacanaṃ. Rūpaṃ saññā assāti rūpasaññaṃ. Rūpaṃ assa nāmanti vuttaṃ hoti. Pathavīkasiṇādibhedassa tadārammaṇassa cetaṃ adhivacananti veditabbaṃ. ti virāgā nirodhā ca. Kiṃ vuttaṃ hoti? Etāsaṃ kusalavipākakiriyavasena pañcadasannaṃ jhānasaṅkhātānaṃ rūpasaññānaṃ, etesañca pathavīkasiṇādivasena navannaṃ ārammaṇasaṅkhātānaṃ rūpasaññānaṃ sabbākārena anavasesānaṃ vā virāgā ca nirodhā ca virāgahetuñceva nirodhahetuñca ākāsānañcāyatanaṃ upasampajja viharati. Na hi sakkā sabbaso anatikkantarūpasaññena etaṃ upasampajja viharitunti.
在这里,因为如果对想的所缘还没有离贪,就不会有想的超越;而当诸想已经被超越时,它们的所缘也必定已经被超越。因此,《分别论》中不说所缘的超越,只说想的超越:“此中,什么是色想?对于已证得色界定者、或已投生彼处者、或住于彼处现法安乐者,其中的想、认知、已认知性;这些称为色想。这些色想已过去、已超过、已超越。因此说:‘完全超越色想。’”(《分别论》602)然而,应知此处的义释也处理了所缘的超越,因为这些定必须通过超越所缘才能达到;它们不像初禅及其后的那些禅那那样,可以保留同一所缘而达到。
Tattha yasmā ārammaṇe avirattassa saññāsamatikkamo na hoti, samatikkantāsu ca saññāsu ārammaṇaṃ samatikkantameva hoti. Tasmā ārammaṇasamatikkamaṃ avatvā ‘‘tattha katamā rūpasaññā ? Rūpāvacarasamāpattiṃ samāpannassa vā upapannassa vā diṭṭhadhammasukhavihārissa vā saññā sañjānanā sañjānitattaṃ , imā vuccanti rūpasaññāyo. Imā rūpasaññāyo atikkanto hoti vītikkanto samatikkanto. Tena vuccati sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā’’ti (vibha. 602) evaṃ vibhaṅge saññānaṃyeva samatikkamo vutto. Yasmā pana ārammaṇasamatikkamena pattabbā etā samāpattiyo, na ekasmiññeva ārammaṇe paṭhamajjhānādīni viya. Tasmā ayaṃ ārammaṇasamatikkamavasenāpi atthavaṇṇanā katāti veditabbā.
278“有对想的消失”——由眼等物质依处与色等各自所缘的撞击而生起的想,称为有对想。这是色想等的名称。如说:“此中,什么是有对想?色想、声想、香想、味想、触想——这些称为有对想。”(《分别论》603)对于这些有对想,即五种善异熟与五种不善异熟,共十种,使它们完全消失、舍断、不生起、不现行,这就是这里的意思。
ti cakkhādīnaṃ vatthūnaṃ rūpādīnaṃ ārammaṇānañca paṭighātena samuppannā saññā paṭighasaññā. Rūpasaññādīnaṃ etamadhivacanaṃ. Yathāha – ‘‘tattha katamā paṭighasaññā? Rūpasaññā saddasaññā gandhasaññā rasasaññā phoṭṭhabbasaññā, imā vuccanti paṭighasaññāyo’’ti (vibha. 603). Tāsaṃ kusalavipākānaṃ pañcannaṃ, akusalavipākānaṃ pañcannanti sabbaso dasannampi paṭighasaññānaṃ atthaṅgamā pahānā asamuppādā appavattiṃ katvāti vuttaṃ hoti.
虽然这些有对想对于已证得初禅等的人也不存在,因为在那个时候心不通过五门而转起。但即使如此,就像在第四禅中说已在别处舍断的苦乐,在第三道中说已舍断的身见等一样,为了在此禅那中生起精勤,以及由于赞叹此禅那的缘故,应知在这里有这些言说。
Kāmañcetā paṭhamajjhānādīni samāpannassāpi na santi. Na hi tasmiṃ samaye pañcadvāravasena cittaṃ pavattati. Evaṃ santepi aññattha pahīnānaṃ sukhadukkhānaṃ catutthajjhāne viya, sakkāyadiṭṭhādīnaṃ tatiyamagge viya ca imasmiṃ jhāne ussāhajananatthaṃ imassa jhānassa pasaṃsāvasena etāsamettha vacanaṃ veditabbaṃ.
或者,虽然那些有对想对于已证得色界定的人也不存在,但并非由于已被舍断而不存在。因为色界修习并不导向对色的离贪,而这些有对想的现行依赖于色。但此处的修习导向对色的离贪。因此,说这些有对想在此已被舍断是适当的;不仅这样说适当,而且完全可以这样主张。因为此前由于未被舍断,世尊说声音是已证得第一禅者的“刺”;而在此由于已被舍断,说无色定为“不动”和“寂静解脱”。阿拉罗·咖喇摩已证得无色定,五百辆车一辆接一辆地经过,他既没有看见,也没有听到声音。
Atha vā kiñcāpi tā rūpāvacaraṃ samāpannassāpi na santi, atha kho na pahīnattā na santi. Na hi rūpavirāgāya rūpāvacarabhāvanā saṃvattati, rūpāyattā ca etāsaṃ pavatti. Ayaṃ pana bhāvanā rūpavirāgāya saṃvattati. Tasmā tā ettha pahīnāti vattuṃ vaṭṭati. Na kevalañca vattuṃ, ekaṃseneva evaṃ dhāretumpi vaṭṭati. Tāsañhi ito pubbe appahīnattāyeva paṭhamaṃ jhānaṃ samāpannassa saddo ‘‘kaṇṭako’’ti (a. ni. 10.72) vutto bhagavatā. Idha ca pahīnattāyeva arūpasamāpattīnaṃ āneñjatā (vibha. 226) santavimokkhatā (ma. ni. 1.66) ca vuttā. Āḷāro ca kālāmo arūpasamāpanno pañcamattāni sakaṭasatāni nissāya nissāya atikkamantāni neva addasa, na pana saddaṃ assosīti (dī. ni. 2.192).
279“对于种种想不作意”——这里说的“种种想”,是指在各种不同所缘上生起的想,或者说是性质各不相同的想。为什么这么说呢?因为在《分别论》中是这样分别说明的:“在这里,什么是种种想?未入定者所具有的、属于意界或意识界的想、想念、已想念,这些就叫做种种想。”这里指的是未入定者的意界和意识界所包含的想,它们在色、声等各不相同、性质各异的所缘上生起。具体来说,这四十四种想——也就是八种欲界善想、十二种不善想、十一种欲界善异熟想、二种不善异熟想、十一种欲界唯作想——它们的性质各不相同,彼此不相似,所以称为“种种想”。对于这一切种种想,不去作意、不去转向、不去思惟、不去省察。正因为不转向它们、不作意、不省察,所以才这样说。
ti nānatte vā gocare pavattānaṃ saññānaṃ, nānattānaṃ vā saññānaṃ. Yasmā hi etā ‘‘tattha katamā nānattasaññā? Asamāpannassa manodhātusamaṅgissa vā manoviññāṇadhātusamaṅgissa vā saññā sañjānanā sañjānitattaṃ, imā vuccanti nānattasaññāyo’’ti evaṃ vibhaṅge (vibha. 604) vibhajitvā vuttā idha adhippetā asamāpannassa manodhātumanoviññāṇadhātusaṅgahitā saññā rūpasaddādibhede nānatte nānāsabhāve gocare pavattanti, yasmā cetā aṭṭha kāmāvacarakusalasaññā, dvādasākusalasaññā, ekādasa kāmāvacarakusalavipākasaññā, dve akusalavipākasaññā, ekādasa kāmāvacarakiriyasaññāti evaṃ catucattālīsampi saññā nānattā nānāsabhāvā aññamaññaṃ asadisā, tasmā nānattasaññāti vuttā. Tāsaṃ sabbaso nānattasaññānaṃ amanasikārā anāvajjanā asamannāhārā apaccavekkhaṇā. Yasmā tā nāvajjeti, na manasi karoti, na paccavekkhati, tasmāti vuttaṃ hoti.
因为在这里,前面所说的色想和有对想,即使在由此禅那所投生的生存界中也不存在,更何况是在那个生存界中证得此禅那而安住的时候呢?所以,对这两者说的都是“不存在”。然而对于种种想来说,因为有八种欲界善想、九种唯作想、十种不善想,这二十七种想在由此禅那所投生的生存界中仍然存在,所以应当知道,这里说的是“对于种种想不作意”。在那个生存界中,证得此禅那而安住的人,确实是由于不去作意那些想,才能证入并安住于禅那;如果去作意那些想,就不能证得此定。
Yasmā cettha purimā rūpasaññā paṭighasaññā ca iminā jhānena nibbatte bhavepi na vijjanti. Pageva tasmiṃ bhave imaṃ jhānaṃ upasampajja viharaṇakāle, tasmā tāsaṃ ti dvedhāpi abhāvoyeva vutto. Nānattasaññāsu pana yasmā aṭṭha kāmāvacarakusalasaññā, nava kiriyasaññā, dasākusalasaññāti imā sattavīsatisaññā iminā jhānena nibbatte bhave vijjanti, tasmā tāsaṃ ti vuttanti veditabbaṃ. Tatrāpi hi imaṃ jhānaṃ upasampajja viharanto tāsaṃ amanasikārāyeva upasampajja viharati, tā pana manasikaronto asamāpanno hotīti.
简略地说,用“超越一切色想”这一句,说明了一切色界法的舍断;用“灭有对想,不作意种种想故”这两句,应当知道是说明了一切欲界的心和心所的舍断与不作意。
Saṅkhepato cettha ti iminā sabbarūpāvacaradhammānaṃ pahānaṃ vuttaṃ. ti iminā sabbesaṃ kāmāvacaracittacetasikānaṃ pahānañca amanasikāro ca vuttoti veditabbo.
280“虚空无边”——在这里,虚空的生起边际或灭去边际是无法了知的,所以称为“无边”。“虚空”是指除去遍(禅修所缘的遍相)之后所剩下的虚空。在这里,无边性也应该通过作意来了解。因此,《分别论》中说:“他把心安置、专注于那虚空之中,无边地遍满,所以说‘虚空无边’。”
ti ettha nāssa uppādanto vā vayanto vā paññāyatīti ananto. Ākāsoti kasiṇugghāṭimākāso vuccati. Manasikāravasenāpi cettha anantatā veditabbā. Teneva vibhaṅge vuttaṃ ‘‘tasmiṃ ākāse cittaṃ ṭhapeti, saṇṭhapeti, anantaṃ pharati, tena vuccati ananto ākāso’’ti (vibha. 605).
“空无边处具足而住”——在这个词句中,因为没有它的边际,所以称为“无边”。虚空没有边际,就是虚空无边;而虚空无边也就是空无边。这个空无边是它的相应法(空无边处禅那)的住处,所以从住处的意义上称为“空无边处”,就像诸天的住处称为“天处”一样。
ti ettha pana nāssa antoti anantaṃ, ākāsaṃ anantaṃ ākāsānantaṃ, ākāsānantameva ākāsānañcaṃ, taṃ ākāsānañcaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanamassa sasampayuttadhammassa jhānassa devānaṃ devāyatanamivāti .
“具足而住”——意思是已经获得了空无边处的成就,以适合于空无边处定的威仪而安住。
ti tamākāsānañcāyatanaṃ patvā nipphādetvā tadanurūpena iriyāpathavihārena viharatīti.
这是空无边处业处的广说。
Ayaṃ ākāsānañcāyatanakammaṭṭhāne vitthārakathā.
识无边处论
Viññāṇañcāyatanakathā
281然而,想要修习识无边处的人,在通过五种方式对空无边处定修得自在之后,应该看到空无边处的过患:「这个定以邻近的色界禅那为敌对者,而且不如识无边处那样寂静。」于是他断除对空无边处的喜爱,把识无边处当作寂静,对遍满虚空而生起的识,一再地转向、作意、观察,用寻去击打、用伺去击打:「识,识。」但不应作意「无边,无边」。
Viññāṇañcāyatanaṃ bhāvetukāmena pana pañcahākārehi ākāsānañcāyatanasamāpattiyaṃ ciṇṇavasībhāvena ‘‘āsannarūpāvacarajjhānapaccatthikā ayaṃ samāpatti, no ca viññāṇañcāyatanamiva santā’’ti ākāsānañcāyatane ādīnavaṃ disvā tattha nikantiṃ pariyādāya viññāṇañcāyatanaṃ santato manasikaritvā taṃ ākāsaṃ pharitvā pavattaviññāṇaṃ ‘‘viññāṇaṃ viññāṇa’’nti punappunaṃ āvajjitabbaṃ, manasikātabbaṃ, paccavekkhitabbaṃ, takkāhataṃ vitakkāhataṃ kātabbaṃ. ‘‘Anantaṃ ananta’’nti pana na manasikātabbaṃ.
当他这样对这个相一再地策励心时,各种盖被镇伏,念得以安立,心通过近行而得定。他一再地亲近、修习、多作这个相。当他这样修行时,就像在虚空安止空无边处心一样,对于遍满虚空的识,识无边处心得以安止。安止的方法在这里应当知道是依照所说的方法。因此,这被称为:「完全超越空无边处,『识是无边的』,成就识无边处而住」。
Tassevaṃ tasmiṃ nimitte punappunaṃ cittaṃ cārentassa nīvaraṇāni vikkhambhanti, sati santiṭṭhati, upacārena cittaṃ samādhiyati. So taṃ nimittaṃ punappunaṃ āsevati, bhāveti, bahulīkaroti. Tassevaṃ karoto ākāse ākāsānañcāyatanaṃ viya ākāsaphuṭe viññāṇe viññāṇañcāyatanacittaṃ appeti. Appanānayo panettha vuttanayeneva veditabbo. Ettāvatā cesa ‘‘sabbaso ākāsānañcāyatanaṃ samatikkamma anantaṃ viññāṇanti viññāṇañcāyatanaṃ upasampajja viharatī’’ti (vibha. 508; dī. ni. 2.129) vuccati.
282其中,「一切」如前所述。而「超越空无边处」这一句,应当知道是依照前文所述的方法,把(空无边处)禅与(空无边处的)所缘合称为空无边处。因为依照前文所述的方法,空无边是所缘,由于它是第一无色禅的所缘,所以以住处之义称为处,名为空无边处,就像诸天的住处称为天处一样;另外,空无边是那个(空无边处)禅的生起之因,所以以产生之处的意义称为处,名为空无边处,譬如说「甘菩遮是马的产地」等。这样,由于他让这个(空无边处)禅与所缘二者都不现起、都不作意,从而超越二者之后,才具足这识无边处而住,因此,把这两者合在一起说为「超越空无边处」。
Tattha ti idaṃ vuttanayameva. ti ettha pana pubbe vuttanayena jhānampi ākāsānañcāyatanaṃ, ārammaṇampi . hi purimanayeneva ākāsānañcañca taṃ paṭhamassa āruppajjhānassa ārammaṇattā devānaṃ devāyatanaṃ viya adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanañcāti . Tathā ākāsānañcañca taṃ tassa jhānassa sañjātihetuttā ‘‘kambojā assānaṃ āyatana’’ntiādīni viya sañjātidesaṭṭhena āyatanañcātipi . Evametaṃ jhānañca ārammaṇañcāti ubhayampi appavattikaraṇena ca amanasikaraṇena ca samatikkamitvāva yasmā idaṃ viññāṇañcāyatanaṃ upasampajja vihātabbaṃ, tasmā ubhayampetaṃ ekajjhaṃ katvā ‘‘ākāsānañcāyatanaṃ samatikkammā’’ti idaṃ vuttanti veditabbaṃ.
「识无边」:这是说,他对那遍满「虚空无边」而生起的识,作意「识无边!识无边!」。或者,因为作意而成为无边。因为他毫无遗漏地作意那以虚空为所缘的识,所以作意为「无边」。然而,在《分别论》中这样说:「『识无边』,是他作意那遍满虚空的识为无边遍满,故说『识无边』」。
nti taṃyeva ananto ākāsoti evaṃ pharitvā pavattaviññāṇaṃ ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti evaṃ manasikarontoti vuttaṃ hoti. Manasikāravasena vā anantaṃ. So hi tamākāsārammaṇaṃ viññāṇaṃ anavasesato manasikaronto ‘‘ananta’’nti manasi karoti. Yaṃ pana vibhaṅge vuttaṃ ‘‘anantaṃ viññāṇanti, taṃyeva ākāsaṃ viññāṇena phuṭaṃ manasi karoti, anantaṃ pharati, tena vuccati anantaṃ viññāṇa’’nti (vibha. 610).
在这段(《分别论》的引文)中,「识」字应当知道是表示对格的意义。因为各义疏师是这样解释其意义的:即「他作意那遍满虚空的识为无边遍满」,这就是所说的意思。
Tattha ti upayogatthe karaṇavacanaṃ veditabbaṃ. Evañhi aṭṭhakathācariyā tassa atthaṃ vaṇṇayanti, anantaṃ pharati taññeva ākāsaṃ phuṭaṃ viññāṇaṃ manasi karotīti vuttaṃ hoti.
在这句(「识无边处具足而住」)中:没有它的边际,所以是「无边」。无边的识就是「识无边」;不说「识无边性」「识的无边性」,而说「识无边」,因为这是此处的惯用语。那识无边,是与其相应法一起生起的(识无边处)禅那的住处,所以以住处之义称为识无边处,犹如诸天的住处称为天处。其余与前面所说相同。
ti ettha pana nāssa antoti . Anantameva . Viññāṇaṃ ānañcaṃ viññāṇānañcanti avatvā nti vuttaṃ. Ayañhettha rūḷhīsaddo. Taṃ viññāṇañcaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanamassa sasampayuttadhammassa jhānassa devānaṃ devāyatanamivāti viññāṇañcāyatanaṃ. Sesaṃ purimasadisamevāti.
这是详论识无边处业处。
Ayaṃ viññāṇañcāyatanakammaṭṭhāne vitthārakathā.
无所有处业处之广说
Ākiñcaññāyatanakathā
283想要修习无所有处定的人,应当先通过五种方式,在识无边处定上达到纯熟自在。然后,他要看到识无边处定的过患,比如:这个定与空无边处定靠得太近,彼此对立,不如无所有处定那样寂静。这样看清之后,他就要断除对识无边处定的贪求,转而把无所有处当作寂静来作意。具体来说,他应该去作意那个作为识无边处所缘的空无边处识的“无”、“空”、“远离”这三种相。怎么作意呢?就是不再去注意那个识,而是反复地把心转向、作意、观察,用寻思和伺察的方式,在心里默念:“无、无”,或者“空、空”,或者“远离、远离”。
Ākiñcaññāyatanaṃ bhāvetukāmena pana pañcahākārehi viññāṇañcāyatanasamāpattiyaṃ ciṇṇavasībhāvena ‘‘āsannaākāsānañcāyatanapaccatthikā ayaṃ samāpatti, no ca ākiñcaññāyatanamiva santā’’ti viññāṇañcāyatane ādīnavaṃ disvā tattha nikantiṃ pariyādāya ākiñcaññāyatanaṃ santato manasikaritvā tasseva viññāṇañcāyatanārammaṇabhūtassa ākāsānañcāyatanaviññāṇassa abhāvo suññatā vivittākāro manasikātabbo. Kathaṃ? Taṃ viññāṇaṃ amanasikaritvā ‘‘natthi natthī’’ti vā, ‘‘suññaṃ suñña’’nti vā, ‘‘vivittaṃ vivitta’’nti vā punappunaṃ āvajjitabbaṃ, manasikātabbaṃ, paccavekkhitabbaṃ, takkāhataṃ vitakkāhataṃ kātabbaṃ.
当他这样策励自心,持续对这个相用功时,各种盖障就会被镇伏,正念得以安立,心通过近行定而达到等持。他反复修习、多多地做、亲近这个相。这样修习的行者,就像之前把心安止在遍满虚空的广大识上,从而进入识无边处定一样,现在,无所有处的心会安止在那个遍满虚空而转的广大识的“空”、“远离”、“无有”的状态上。这里安止的方法,应当知道和前面说的一样。
Tassevaṃ tasmiṃ nimitte cittaṃ cārentassa nīvaraṇāni vikkhambhanti, sati santiṭṭhati, upacārena cittaṃ samādhiyati. So taṃ nimittaṃ punappunaṃ āsevati, bhāveti, bahulīkaroti. Tassevaṃ karoto ākāse phuṭe mahaggataviññāṇe viññāṇañcāyatanaṃ viya tasseva ākāsaṃ pharitvā pavattassa mahaggataviññāṇassa suññavivittanatthibhāve ākiñcaññāyatanacittaṃ appeti. Etthāpi ca appanānayo vuttanayeneva veditabbo.
不过,这里有一个差别:当那个安止心生起的时候,这位比丘就像一个人,因为某件事看到比丘僧团在圆堂等地方集会,后来他去了别处。等集会的事务结束,比丘们都起身离开了,他回来站在门口,再看那个地方,只看到空荡荡的,只看到远离。他并不会这样想:“这么多比丘死了,或者去了各个方向。”他只是看到那个无所有的状态,心想:“这是空的,这是远离的。”同样地,这位比丘先前用识无边处禅那的眼,观察遍满虚空而生起的识,并安住其中。后来,由于他用“无、无”等方式遍作意,当那个识消失的时候,他就只是观察那个叫作“识离去”的无所有状态,并安住其中。到了这个地步,他就可以被称为:“完全超越识无边处,成就无所有处而住。”
Ayaṃ pana viseso, tasmiṃ hi appanācitte uppanne so bhikkhu yathā nāma puriso maṇḍalamāḷādīsu kenacideva karaṇīyena sannipatitaṃ bhikkhusaṅghaṃ disvā katthaci gantvā sannipātakiccāvasāneva uṭṭhāya pakkantesu bhikkhūsu āgantvā dvāre ṭhatvā puna taṃ ṭhānaṃ olokento suññameva passati, vivittameva passati. Nāssa evaṃ hoti ‘‘ettakā nāma bhikkhū kālaṅkatā vā disāpakkantā vā’’ti, atha kho suññamidaṃ vivittanti natthibhāvameva passati, evameva pubbe ākāse pavattitaviññāṇaṃ viññāṇañcāyatanajjhānacakkhunā passanto viharitvā ‘‘natthi natthī’’tiādinā parikammamanasikārena antarahite tasmiṃ viññāṇe tassa apagamasaṅkhātaṃ abhāvameva passanto viharati. Ettāvatā cesa ‘‘sabbaso viññāṇañcāyatanaṃ samatikkamma natthi kiñcīti ākiñcaññāyatanaṃ upasampajja viharatī’’ti (vibha. 508; dī. ni. 2.129) vuccati.
284在这里,“一切”也是按照前面说过的方法来理解。“识无边处”这一句,也是依照前面说过的方法,把禅那当作识无边处,把所缘也当作识无边处。“识无边”:依照前面说过的方法,因为它是第二无色禅的所缘,所以以“住处”的含义称为“处”,就像诸天的住处叫作天处一样,因此称为“识无边处”。同样地,“识无边”也是那个禅那的生起之因,所以以“产生之处”的含义称为“处”,就像说“甘菩遮是马的产地”等等一样,也称为“识无边处”。应当知道:由于他让这禅那和所缘二者都不现起,也不去作意,这样超越之后,才成就这个无所有处而安住。因此,把这二者合在一起,说为“超越识无边处”。
Idhāpi ti idaṃ vuttanayameva. nti etthāpi ca pubbe vuttanayeneva jhānampi viññāṇañcāyatanaṃ ārammaṇampi. hi purimanayeneva viññāṇañcañca taṃ dutiyassa āruppajjhānassa ārammaṇattā devānaṃ devāyatanaṃ viya adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanañcāti . Tathā viññāṇañcañca taṃ tasseva jhānassa sañjātihetuttā ‘‘kambojā assānaṃ āyatana’’ntiādīni viya sañjātidesaṭṭhena āyatanañcātipi . Evametaṃ jhānañca ārammaṇañcāti ubhayampi appavattikaraṇena ca amanasikaraṇena ca samatikkamitvāva yasmā idaṃ ākiñcaññāyatanaṃ upasampajja vihātabbaṃ, tasmā ubhayampetaṃ ekajjhaṃ katvā viññāṇañcāyatanaṃ samatikkammāti idaṃ vuttanti veditabbaṃ.
“无所有”:这是说,他这样作意:“无、无”,“空、空”,“远离、远离”。虽然在《分别论》中这样说:“‘无所有’:他令那个识成为无有,令它消失,令它灭去,见到‘无所有’,因此说‘无所有’。”这个说法看起来像是从灭尽的角度来观察,但应该这样理解它的意义:即他不转向、不作意、不观察那个识,只是作意那个识的“无有”状态、“空”的状态、“远离”的状态,因此说“令无有、令消失、令灭去”,并不是另有别的意思。
ti natthi natthi, suññaṃ suññaṃ, vivittaṃ vivittanti evaṃ manasikarontoti vuttaṃ hoti. Yampi vibhaṅge vuttaṃ ‘‘natthi kiñcīti taññeva viññāṇaṃ abhāveti vibhāveti antaradhāpeti natthi kiñcīti passati, tena vuccati natthi kiñcī’’ti, taṃ kiñcāpi khayato sammasanaṃ viya vuttaṃ, atha khvassa evameva attho daṭṭhabbo. Tañhi viññāṇaṃ anāvajjento amanasikaronto apaccavekkhanto kevalamassa natthibhāvaṃ suññabhāvaṃ vivittabhāvameva manasikaronto abhāveti vibhāveti antaradhāpetīti vuccati, na aññathāti.
在这里,“无所有”是说:它没有任何东西,甚至连坏灭的一点残余也没有。“无所有的状态”,是空无边处之识离去的同义语。那个无所有,以“住处”的含义,是这禅那的“处”,就像诸天的住处叫作天处一样,所以称为“无所有处”。其余的文句与前面所说的相同。
ti ettha pana nāssa kiñcananti antamaso bhaṅgamattampi assa avasiṭṭhaṃ natthīti vuttaṃ hoti. Akiñcanassa bhāvo ākāsānañcāyatanaviññāṇāpagamassetaṃ adhivacanaṃ. Taṃ ākiñcaññaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanamassa jhānassa devānaṃ devāyatanamivāti . Sesaṃ purimasadisamevāti.
这是无所有处业处的详细分别论。
Ayaṃ ākiñcaññāyatanakammaṭṭhāne vitthārakathā.
非想非非想处论
Nevasaññānāsaññāyatanakathā
285然而,想要修行非想非非想处定的人,必须先熟练掌握无所有处定的五种修行方法。他应当这样看待无所有处定的缺点:这个定把识无边处定当作最接近的敌人,不如非想非非想处定那样寂静;或者这样想:想是病,想是疮,想是箭,而非想非非想才是寂静的,才是殊胜的。当他这样看清了无所有处定的缺点,以及更高层次定的功德之后,就要彻底断除对无所有处定的喜爱,转而把非想非非想处当作寂静来专注。他应当反复地转向、注意、观察这个道理:那个以无所有为对象而生起的无所有处定,它是寂静的、寂静的,并且用寻和伺来把握它。
Nevasaññānāsaññāyatanaṃ bhāvetukāmena pana pañcahākārehi ākiñcaññāyatanasamāpattiyaṃ ciṇṇavasībhāvena ‘‘āsannaviññāṇañcāyatanapaccatthikā ayaṃ samāpatti, no ca nevasaññānāsaññāyatanaṃ viya santā’’ti vā ‘‘saññā rogo, saññā gaṇḍo, saññā sallaṃ, etaṃ santaṃ, etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ nevasaññānāsaññā’’ti vā evaṃ ākiñcaññāyatane ādīnavaṃ, upari ānisaṃsañca disvā ākiñcaññāyatane nikantiṃ pariyādāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ santato manasikaritvā ‘‘sāva abhāvaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattitā ākiñcaññāyatanasamāpatti santā santā’’ti punappunaṃ āvajjitabbā, manasikātabbā, paccavekkhitabbā, takkāhatā vitakkāhatā kātabbā.
当他这样反复把心投入到那个禅相上的时候,各种障碍就被压下去了,正念能够稳定地安住,心通过近行定而得到了定力。他不断地亲近、修习、反复练习那个禅相。这样修的时候,非想非非想处的心就会生起并安止,它以名为无所有处定的四种蕴作为所缘对象,这就好比无所有处的心是以识的消失作为所缘对象而生起安止一样。至于这里安止的具体方法,应当按照前面讲过的那些方法来理解。修到这个程度,就叫做:完全超越了无所有处,进入并安住在非想非非想处。
Tassevaṃ tasmiṃ nimitte punappunaṃ mānasaṃ cārentassa nīvaraṇāni vikkhambhanti, sati santiṭṭhati, upacārena cittaṃ samādhiyati. So taṃ nimittaṃ punappunaṃ āsevati, bhāveti, bahulīkaroti. Tassevaṃ karoto viññāṇāpagame ākiñcaññāyatanaṃ viya ākiñcaññāyatanasamāpattisaṅkhātesu catūsu khandhesu nevasaññānāsaññāyatanacittaṃ appeti. Appanānayo panettha vuttanayeneva veditabbo. Ettāvatā cesa ‘‘sabbaso ākiñcaññāyatanaṃ samatikkamma nevasaññānāsaññāyatanaṃ upasampajja viharatī’’ti (vibha. 508; dī. ni. 2.129) vuccati.
286这里说的“于此”,意思还是指前面讲过的那种方法。在这里,禅那和所缘的关系,也是按照前面那种方法来理解的。也就是说,按照前面说的方法,“无所有”这个东西,它既是第三种无色禅那的所缘对象,就好比说“天界是诸天居住的地方”一样,是从“住处”这个意思来说的,所以叫做“处”;同时,“无所有”也是这种禅那能够生起的原因,就像我们说“甘菩遮这个地方是马的产地”一样,是从“产生之地”这个意思来说的,所以也叫做“处”。这样一来,修行者必须让这两个东西(也就是禅那和它的所缘)都不再显现、不再去注意它们,超越了它们之后,才能进入这个非想非非想处并安住其中。所以要知道,是把这两个东西合在一起,才说成是“超越无所有处”的。
Idhāpi ti idaṃ vuttanayameva. ti etthāpi pubbe vuttanayeneva jhānampi ākiñcaññāyatanaṃ ārammaṇampi. hi purimanayeneva ākiñcaññañca taṃ tatiyassa āruppajjhānassa ārammaṇattā devānaṃ devāyatanaṃ viya adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanañcāti . Tathā ākiñcaññañca taṃ tasseva jhānassa sañjātihetuttā kambojā assānaṃ āyatanantiādīni viya sañjātidesaṭṭhena āyatanañcātipi . Evametaṃ jhānañca ārammaṇañcāti ubhayampi appavattikaraṇena ca amanasikaraṇena ca samatikkamitvāva yasmā idaṃ nevasaññānāsaññāyatanaṃ upasampajja vihātabbaṃ, tasmā ubhayampetaṃ ekajjhaṃ katvā ākiñcaññāyatanaṃ samatikkammāti idaṃ vuttanti veditabbaṃ.
好的,我来把这段《清净道论》的原文改写成通顺易懂的现代白话。
---
“非想非非想处”这个禅定境界,之所以叫这个名字,是因为在这个境界中,还有极其微细的“想”存在。
为了先说明修行者在这个境界中的“想”到底是什么样的,《分别论》在举出“非想非非想者”这个名称之后,接着解释说:“他观照无所有处是寂静的,修习那残余行法的等至,因此称他为非想非非想者。”
这段话里所说的“观照为寂静”,意思是修行者这样去观照:“无所有处定确实是寂静的,因为它能安住在以‘无有’作为所缘的境界上。”就这样,由于这个定的所缘是寂静的,他便把它观照为寂静。
nti ettha pana yāya saññāya bhāvato taṃ nevasaññānāsaññāyatananti vuccati. Yathā paṭipannassa sā saññā hoti, taṃ tāva dassetuṃ vibhaṅge ‘‘nevasaññīnāsaññī’’ti uddharitvā ‘‘taññeva ākiñcaññāyatanaṃ santato manasi karoti, saṅkhārāvasesasamāpattiṃ bhāveti, tena vuccati nevasaññīnāsaññī’’ti (vibha. 619) vuttaṃ. Tattha ti ‘‘santā vatāyaṃ samāpatti, yatra hi nāma natthibhāvampi ārammaṇaṃ karitvā ṭhassatī’’ti evaṃ santārammaṇatāya taṃ santāti manasi karoti.
如果一个人把无所有处定当作寂静来作意,那怎么还会有超越它的可能呢?因为他根本就不想再进入那个定了。他虽然把无所有处当作寂静来作意,但心里并没有生起这样的念头:“我要转向这个定”、“我要进入这个定”、“我要决意安住在这个定中”、“我要从这个定出来”、“我要观察这个定”。也就是说,他没有生起转向、策励和作意这些心行。为什么会这样呢?因为非想非非想处定比无所有处定更加寂静、更加殊胜。
Santato ce manasi karoti, kathaṃ samatikkamo hotīti? Asamāpajjitukāmatāya. So hi kiñcāpi taṃ santato manasi karoti, atha khvassa ‘‘ahametaṃ āvajjissāmi, samāpajjissāmi, adhiṭṭhahissāmi, vuṭṭhahissāmi, paccavekkhissāmī’’ti esa ābhogo samannāhāro manasikāro na hoti. Kasmā? Ākiñcaññāyatanato nevasaññānāsaññāyatanassa santatarapaṇītataratāya.
有一位大威势的国王,骑着最高贵的大象,在城里的大街上巡游。他看见那些象牙雕刻师和其他工匠,他们只穿着一件紧身衣,用另一块布缠着头,身上沾满了象牙粉末之类的东西,正在制作各种象牙工艺品。国王心想:“这些工匠的手艺真是巧妙,能做出这样的工艺品!”他对他们的技艺感到很满意,但他绝不会这样想:“我要是放弃王位,也去做这样的工匠就好了。”为什么呢?因为王位的荣耀能带来更大的利益。他越过那些工匠,继续往前走。同样地,这位瑜伽修行者虽然把那种定看作是寂静的,但他绝不会有“我要转向这个定,我要进入这个定,我要决意安住在这个定里,我要从这个定出来,我要观察”这样的转向、策励和作意。
Yathā hi rājā mahacca rājānubhāvena hatthikkhandhavaragato nagaravīthiyaṃ vicaranto dantakārādayo sippike ekaṃ vatthaṃ daḷhaṃ nivāsetvā ekena sīsaṃ veṭhetvā dantacuṇṇādīhi samokiṇṇagatte anekāni dantavikatiādīni sippāni karonte disvā ‘‘aho vata re chekā ācariyā īdisānipi nāma sippāni karissantī’’ti evaṃ tesaṃ chekatāya tussati, na cassa evaṃ hoti ‘‘aho vatāhaṃ rajjaṃ pahāya evarūpo sippiko bhaveyya’’nti. Taṃ kissa hetu? Rajjasiriyā mahānisaṃsatāya. So sippino samatikkamitvāva gacchati. Evameva esa kiñcāpi taṃ samāpattiṃ santato manasi karoti, atha khvassa ‘‘ahametaṃ samāpattiṃ āvajjissāmi, samāpajjissāmi, adhiṭṭhahissāmi, vuṭṭhahissāmi, paccavekkhissāmī’’ti neva esa ābhogo samannāhāro manasikāro hoti.
他这样作意于寂静,按照前面讲过的方法,达到了那种极其微细的、已经达到安止的想。因为这个缘故,他被称为“非想非非想者”,他所修的定也被称为“残余的行定”。所谓“残余的行定”,就是指第四无色定,它达到了诸行最微细的状态。
So taṃ santato manasikaronto pubbe vuttanayena taṃ paramasukhumaṃ appanāppattaṃ saññaṃ pāpuṇāti, yāya nevasaññīnāsaññī nāma hoti, saṅkhārāvasesasamāpattiṃ bhāvetīti vuccati. nti accantasukhumabhāvappattasaṅkhāraṃ catutthāruppasamāpattiṃ.
287现在,为了从义理上说明:以这种方式证得的想,为什么被称为“非想非非想处”,所以论中说:“非想非非想处,就是指进入非想非非想处定的人、或者生在那个地方的人、或者现法安乐住的人,他们的心与心所法。”在这里,主要是指入定者的心与心所法。这个词的含义是这样的:因为没有粗想,但有细想,所以这个禅那和它的相应法,既不是有想,也不是无想。它既非想又非非想,而且因为它归属于意处和法处,所以称为“处”。或者可以这样理解:这里的想,因为没有能力执行明显的想的作用,所以叫“非想”;但因为还有残余诸行的微细状态存在,所以叫“非非想”。它既非想又非非想,而且对其他诸法有依处的意义,所以称为“处”。
Idāni yaṃ taṃ evamadhigatāya saññāya vasena nevasaññānāsaññāyatananti vuccati, taṃ atthato dassetuṃ ‘‘nevasaññānāsaññāyatananti nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpannassa vā upapannassa vā diṭṭhadhammasukhavihārissa vā cittacetasikā dhammā’’ti (vibha. 620) vuttaṃ. Tesu idha samāpannassa cittacetasikā dhammā adhippetā. Vacanattho panettha oḷārikāya saññāya abhāvato sukhumāya ca bhāvato nevassa sasampayuttadhammassa jhānassa saññā nāsaññanti . Nevasaññānāsaññañca taṃ manāyatanadhammāyatanapariyāpannattā āyatanañcāti . Atha vā yāyamettha saññā, sā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthatāya nevasaññā, saṅkhārāvasesasukhumabhāvena vijjamānattā nāsaññāti . Nevasaññānāsaññā ca sā sesadhammānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanañcāti .
不只是想是这样,受也是非受非非受,心也是非心非非心,触也是非触非非触。对于其他相应法,也是同样的道理。不过要知道,这个开示是以想为首来说的。这个义理应该用涂钵之油等譬喻来阐明。
Na kevalañcettha saññāva edisī, atha kho vedanāpi nevavedanānāvedanā, cittampi nevacittaṃnācittaṃ, phassopi nevaphassonāphasso. Esa nayo sesasampayuttadhammesu. Saññāsīsena panāyaṃ desanā katāti veditabbā. Pattamakkhanatelappabhutīhi ca upamāhi esa attho vibhāvetabbo.
据说有位沙弥用油涂了钵以后,把钵放在那里。到了喝粥的时候,长老说:“拿钵来!”沙弥说:“尊者,钵里有油。”长老说:“沙弥,拿油来,我要把它倒进油筒里。”这时沙弥却说:“尊者,没有油。”在这个譬喻中,因为油渗进了钵里,所以从不能用来盛粥的意义上说“有油”;但因为油量太少,不足以倒进油筒等容器,所以又说“没有油”。同样地,这个想因为没有能力执行明显的想的作用,所以叫“非想”;但因为还有残余诸行的微细状态存在,所以叫“非非想”。
Sāmaṇero kira telena pattaṃ makkhetvā ṭhapesi, taṃ yāgupānakāle thero pattamāharāti āha. So ‘‘patte telamatthi, bhante’’ti āha. Tato ‘‘āhara, sāmaṇera, telaṃ, nāḷiṃ pūressāmī’’ti vutte ‘‘natthi, bhante, tela’’nti āha. Tattha yathā antovutthattā yāguyā saddhiṃ akappiyaṭṭhena ‘‘telamatthī’’ti hoti. Nāḷipūraṇādīnaṃ vasena ‘‘natthī’’ti hoti. Evaṃ sāpi saññā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthatāya nevasaññā, saṅkhārāvasesasukhumabhāvena vijjamānattā nāsaññā hoti.
那么,在这里,想的作用是什么呢?就是认知所缘,以及成为观的对象之后生起厌离。就像温水里的火界不能发挥燃烧的作用一样,这个想也不能敏捷地执行认知的作用。它也不能像其他各种定中的想那样,成为观的对象之后生起厌离。事实上,一个比丘如果没有对其他诸蕴作过专注,想要通过思惟非想非非想处的蕴而达到厌离,那是不可能的;但尊者舍利弗却可以做到。不过,只有像舍利弗那样天生具有观、拥有大智慧的人才能做到。而且舍利弗也是以“这些法确实未曾有,后来生起了,生起之后又灭去”这样的总体思惟方式来观察的,而不是逐一观照每一个法。这个定已经达到了如此微细的状态。
Kiṃ panettha saññākiccanti? Ārammaṇasañjānanañceva vipassanāya ca visayabhāvaṃ upagantvā nibbidājananaṃ. Dahanakiccamiva hi sukhodake tejodhātu sañjānanakiccaṃ pesā paṭuṃ kātuṃ na sakkoti. Sesasamāpattīsu saññā viya vipassanāya visayabhāvaṃ upagantvā nibbidājananampi kātuṃ na sakkoti. Aññesu hi khandhesu akatābhiniveso bhikkhu nevasaññānāsaññāyatanakkhandhe sammasitvā nibbidaṃ pattuṃ samattho nāma natthi apica āyasmā sāriputto. Pakativipassako pana mahāpañño sāriputtasadisova sakkuṇeyya. Sopi ‘‘evaṃ kirime dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventī’’ti (ma. ni. 3.95) evaṃ kalāpasammasanavaseneva, no anupadadhammavipassanāvasena. Evaṃ sukhumattaṃ gatā esā samāpatti.
就像用涂油钵的譬喻来说明一样,这个义理还应该用道路之水的譬喻来阐明:据说,有一位长老在路上行走,走在他前面的沙弥看到了一点水,就说:“尊者,有水,请脱掉凉鞋。”然后长老说:“如果有水,拿浴衣来,我们要沐浴。”这时沙弥却说:“尊者,没有。”在这个譬喻中,仅从足以弄湿鞋子的意义上说“有水”,但从不能用来沐浴的意义上说“没有”。同样地,这个想因为没有能力执行明显的想的作用,所以叫“非想”;但因为还有残余诸行的微细状态存在,所以叫“非非想”。
Yathā ca pattamakkhanatelūpamāya, evaṃ maggudakūpamāyapi ayamattho vibhāvetabbo. Maggappaṭipannassa kira therassa purato gacchanto sāmaṇero thokaṃ udakaṃ disvā ‘‘udakaṃ, bhante, upāhanā omuñcathā’’ti āha. Tato therena ‘‘sace udakamatthi, āhara nhānasāṭikaṃ, nhāyissāmā’’ti vutte ‘‘natthi, bhante’’ti āha. Tattha yathā upāhanatemanamattaṭṭhena ‘‘udakamatthī’’ti hoti, nhāyanaṭṭhena ‘‘natthī’’ti hoti. Evampi sā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthatāya nevasaññā, saṅkhārāvasesasukhumabhāvena vijjamānattā nāsaññā hoti.
我们不仅可以用这些比喻,还可以用其他合适的比喻来说明这个道理。所谓“证入而住”,指的就是前面所讲的那种方式。
Na kevalañca etāheva, aññāhipi anurūpāhi upamāhi esa attho vibhāvetabbo. Upasampajja viharatīti idaṃ vuttanayamevāti.
此为非想非非想处业处之详论。
Ayaṃ nevasaññānāsaññāyatanakammaṭṭhāne vitthārakathā.
288无等伦的导师,已说四种无色。
Asadisarūpo nātho, āruppaṃ yaṃ catubbidhaṃ āha.
Taṃ iti ñatvā tasmiṃ, pakiṇṇakakathāpi viññeyyā.
289因为无色定——
Āruppasamāpattiyo hi –
由于超越所缘,这四种也成立;
诸智者不承认,此等定超越禅支。
Ārammaṇātikkamato, catassopi bhavantimā; Aṅgātikkamametāsaṃ, na icchanti vibhāvino.
在这四种无色定中,第一种(空无边处定)是因为超越了色相而成立,第二种(识无边处定)是因为超越了虚空而成立,第三种(无所有处定)是因为超越了在虚空中生起的识而成立,第四种(非想非非想处定)是因为超越了在虚空中生起的识的消失而成立。所以要知道,这四种无色定全都是因为超越了所缘而成立的。但是,有智慧的人并不认为这些定有超越禅支的情况。因为在这些定中,并不像色界定那样有禅支的超越;在所有这些无色定中,都只有舍和心一境性这两个禅支。
Etāsu hi rūpanimittātikkamato paṭhamā, ākāsātikkamato dutiyā, ākāse pavattitaviññāṇātikkamato tatiyā. Ākāse pavattitaviññāṇassa apagamātikkamato catutthīti sabbathā ārammaṇātikkamato catassopi bhavantimā āruppasamāpattiyoti veditabbā. Aṅgātikkamaṃ pana etāsaṃ na icchanti paṇḍitā. Na hi rūpāvacarasamāpattīsu viya etāsu aṅgātikkamo atthi. Sabbāsupi hi etāsu upekkhā, cittekaggatāti dve eva jhānaṅgāni honti.
290虽然如此——
Evaṃ santepi –
在此,后后更为殊胜;
此中譬喻应了知,如宫殿楼层与衣服。
Suppaṇītatarā honti, pacchimā pacchimā idha; Upamā tattha viññeyyā, pāsādatalasāṭikā.
好比有一座四层的宫殿。在最底层,有天界的歌舞、音乐、香、花鬘、食物、卧具、衣服等种种殊胜的五欲享受显现出来。第二层比底层更加殊胜,第三层又比第二层更加殊胜,第四层则是最为殊胜的。在这里,虽然这四层都是宫殿的楼层,在“是宫殿楼层”这一点上并没有什么差别,但由于五欲享受丰盛程度的不同,上面的楼层比下面的更加殊胜。
Yathā hi catubhūmikassa pāsādassa heṭṭhimatale dibbanaccagītavāditasurabhigandhamālābhojanasayanacchādanādivasena paṇītā pañcakāmaguṇā paccupaṭṭhitā assu. Dutiye tato paṇītatarā. Tatiye tato paṇītatarā. Catutthe sabbapaṇītatarā. Tattha kiñcāpi tāni cattāripi pāsādatalāneva, natthi nesaṃ pāsādatalabhāvena viseso. Pañcakāmaguṇasamiddhavisesena pana heṭṭhimato heṭṭhimato uparimaṃ uparimaṃ paṇītataraṃ hoti.
又好比一位女子,用粗线、细线、更细的线和最细的线,分别织成了重量为四钵罗、三钵罗、二钵罗、一钵罗的四件衣服,这四件衣服的长宽尺寸完全相同。在这里,虽然四件衣服的长宽尺寸相等,在尺寸上没有差别,但由于触感的舒适度、细软程度和高贵价值的不同,后一件总比前一件更加殊胜。同样地,虽然在这四种无色定中都只有舍和心一境性这两个禅支,但由于修习程度的不同,它们的禅支一层比一层殊胜,后一种定总比前一种更加殊胜。这一点应当要了解。
Yathā ca ekāya itthiyā kantitathūlasaṇhasaṇhatarasaṇhatamasuttānaṃ catupalatipaladvipalaekapalasāṭikā assu āyāmena ca vitthārena ca samappamāṇā. Tattha kiñcāpi tā sāṭikā catassopi āyāmato ca vitthārato ca samappamāṇā, natthi tāsaṃ pamāṇato viseso. Sukhasamphassasukhumabhāvamahagghabhāvehi pana purimāya purimāya pacchimā pacchimā paṇītatarā honti, evameva kiñcāpi catūsu etāsu upekkhā, cittekaggatāti etāni dveyeva aṅgāni honti, atha kho bhāvanāvisesena tesaṃ aṅgāni paṇītapaṇītatarabhāvena suppaṇītatarā honti pacchimā pacchimā idhāti veditabbā.
291如此,这些(四无色定)依次更为殊胜——
Evaṃ anupubbena paṇītapaṇītā cetā –
一人附着在不净的亭舍上,另一人依靠着他;
另一人不作依附站在外面,又一人则依着那人而立。
正如这四种人依次站立,
有辨慧者应依相似性,了知这四者。
Asucimhi maṇḍape laggo, eko tannissito paro; Añño bahi anissāya, taṃ taṃ nissāya cāparo. Ṭhito catūhi etehi, purisehi yathākkamaṃ; Samānatāya ñātabbā, catassopi vibhāvinā.
这里义理的联系是这样的:据说在一个不干净的地方,搭着一座帐篷。有一个男子来到这里,因为厌恶那个不干净的地方,就用双手抓住帐篷,像悬挂、依附在上面一样站着。后来,另一个人来了,就依靠着那个依附在帐篷上的男子站着。再后来,又有一个人来了,他心里想:“这个依附帐篷的男子,和这个依靠他的男子,两个人站得都不稳当;如果帐篷倒了,他们也会跟着倒下。我还是站在外面吧。”于是,他既不依靠帐篷,也不依靠那个男子,独自站在外面。再后来,又有一个人来了,他看到那个依附帐篷的人和那个依靠他的人都不安全,又觉得那个站在外面的人站得很好,于是就依靠着那个站在外面的人站着。
在这些比喻中,应当把不干净地方的帐篷理解为除去遍作相之后所显现的虚空;那个因为厌恶不干净而依附帐篷的男子,应当理解为因为厌恶色相而以虚空为所缘的空无边处定;那个依靠依附帐篷者的男子,应当理解为以依止虚空为所缘的空无边处定中所生起的识为所缘的识无边处定;那个看到前面两个人不安全、不依靠任何一方而站在外面的人,应当理解为不以空无边处定为所缘、而以那个识的无有(不存在)为所缘的无所有处定;那个看到依附帐篷者和依靠他者不安全、又觉得站在外面的人站得好而依靠他站着的人,应当理解为依止于那个叫做“识的无有”的外在所缘、以无所有处定为所缘而生起的非想非非想处定。
Tatrāyamatthayojanā – asucimhi kira dese eko maṇḍapo, atheko puriso āgantvā taṃ asuciṃ jigucchamāno taṃ maṇḍapaṃ hatthehi ālambitvā tattha laggo laggito viya aṭṭhāsi. Athāparo āgantvā taṃ maṇḍape laggaṃ purisaṃ nissito. Athañño āgantvā cintesi ‘‘yo esa maṇḍapalaggo, yo ca tannissito, ubhopete duṭṭhitā. Dhuvo ca nesaṃ maṇḍapapapāte pāto, handāhaṃ bahiyeva tiṭṭhāmī’’ti. So tannissitaṃ anissāya bahiyeva aṭṭhāsi. Athāparo āgantvā maṇḍapalaggassa ca tannissitassa ca akhemabhāvaṃ cintetvā bahiṭṭhitañca suṭṭhitoti mantvā taṃ nissāya aṭṭhāsi. Tattha asucimhi dese maṇḍapo viya kasiṇugghāṭimākāsaṃ daṭṭhabbaṃ, asucijigucchāya maṇḍapalaggo puriso viya rūpanimittajigucchāya ākāsārammaṇaṃ ākāsānañcāyatanaṃ, maṇḍapalaggaṃ purisaṃ nissito viya ākāsārammaṇaṃ ākāsānañcāyatanaṃ ārabbha pavattaṃ viññāṇañcāyatanaṃ, tesaṃ dvinnampi akhemabhāvaṃ cintetvā anissāya taṃ maṇḍapalaggaṃ bahiṭṭhito viya ākāsānañcāyatanaṃ ārammaṇaṃ akatvā tadabhāvārammaṇaṃ ākiñcaññāyatanaṃ, maṇḍapalaggassa tannissitassa ca akhemataṃ cintetvā bahiṭṭhitañca suṭṭhitoti mantvā taṃ nissāya ṭhito viya viññāṇābhāvasaṅkhāte bahipadese ṭhitaṃ ākiñcaññāyatanaṃ ārabbha pavattaṃ nevasaññānāsaññāyatanaṃ daṭṭhabbaṃ.
292而这样转起时——
Evaṃ pavattamānañca –
它确实以那(无所有处)为所缘,因为没有其他所缘;如同人民,虽然见到国王的过失,但因生活之故(而依靠他)。
Ārammaṇaṃ karoteva, aññābhāvena taṃ idaṃ; Diṭṭhadosampi rājānaṃ, vuttihetu jano yathā.
因为非想非非想处定虽然已经这样看到了无所有处定的过失——“这个等至(定)以识无边处定为近敌”,但由于没有其他所缘可用,它仍然以无所有处定为所缘。这好比什么呢?好比老百姓即使看到了国王的过失,为了生活也还是得依靠他。打个比方:人们为了谋生,又因为在别处找不到生计,即使看到某位统治四方的国王行为不自律,身行、语行、意行都很粗恶,心里也明白“他的行为很粗恶”,却仍然忍受并依靠他。同样地,非想非非想处定虽然这样看到了无所有处定的过失,但因为找不到其他更好的所缘,仍然以无所有处定为所缘。
Idañhi nevasaññānāsaññāyatanaṃ ‘‘āsannaviññāṇañcāyatanapaccatthikā ayaṃ samāpattī’’ti evaṃ diṭṭhadosampi taṃ ākiñcaññāyatanaṃ aññassa ārammaṇassa abhāvā ārammaṇaṃ karoteva. Yathā kiṃ? Diṭṭhadosampi rājānaṃ vuttihetu yathā jano. Yathā hi asaṃyataṃ pharusakāyavacīmanosamācāraṃ kañci sabbadisampatiṃ rājānaṃ ‘‘pharusasamācāro aya’’nti evaṃ diṭṭhadosampi aññattha vuttiṃ alabhamāno jano vuttihetu nissāya vattati, evaṃ diṭṭhadosampi taṃ ākiñcaññāyatanaṃ aññaṃ ārammaṇaṃ alabhamānamidaṃ nevasaññānāsaññāyatanaṃ ārammaṇaṃ karoteva.
293当它这样做的时候——
Evaṃ kurumānañca –
如同登上长梯者,倚靠梯子的扶栏;
如同登上山顶者,倚靠山的顶峰;
又如登上悬崖边者,倚靠自己的膝;
这些禅那也是如此,依靠而转起。
Āruḷho dīghanisseṇiṃ, yathā nisseṇibāhukaṃ; Pabbataggañca āruḷho, yathā pabbatamatthakaṃ. Yathā vā girimārūḷho, attanoyeva jaṇṇukaṃ; Olubbhati tathevetaṃ, jhānamolubbha vattatīti.