第二十四品
24. Catuvīsatimo paricchedo
缘之解说的注释
Paccayaniddesavaṇṇanā
1395现为开示这些缘之法则,而宣说“yesaṃ”等语。
1395. Idāni nesaṃ paccayavidhiṃ dassetuṃ ‘‘yesa’’ntiādi āraddhaṃ.
其中,“缘”(paccaya)指“依彼而有果”——即“转起、安住、生起”之义;“因”(hetu)是“令趣向、于此安住”之义。由于词根有多义,应知“hi”这个词根如同“mūla”词根一样,具有“安住”之义;或者,“因”是“以此令趣向”的意思。即如同树木以根为缘——此根作为业因,向上输送养分——而获得其果、达到增长一样,故称为“因”。此“因”既是“根”意义上的因,又是“资助”意义上的缘,故为“因缘”;“作为因而成为缘”、“以因的状态而为缘”,这是它的意思。
Paṭicca enaṃ phalameti pavattati, tiṭṭhati, uppajjati vāti paccayo, hinoti patiṭṭhāti etthāti hetu, anekatthattā dhātusaddānaṃ hi-saddo mūla-saddo viya patiṭṭhattho veditabbo, hinoti vā etena kammanidānabhūtena uddhaṃ ojaṃ atiharantena mūlena viya pādapo tappaccayaṃ phalaṃ gacchati viruḷhiṃ āpajjatīti hetu, hetu ca so mūlaṭṭhena, paccayo ca upakārakaṭṭhenāti hetupaccayo, hetu hutvā paccayo hetubhāvena paccayoti attho.
对于所缘缘等,亦应如是理解。此(因缘),在结生时,是业生色之缘;在转起时,是心生色之缘;在两种情况下,也是俱生名法之缘。“一切世间与出世间”——以此句显示,由于施设也为世间所共知,故被“世间”一词所摄。因此,在色等六种分类中的有为、无为及施设诸法中,没有任何一法不是所缘缘。正因如此,才说“缘于任何法”是不确定的。难道不是有人说,因为说了“任何法”,所以施设不被包括在内吗?这并非过失,因为“法”这个词是“应被了知者”的意思。“缘于”即“以之为所缘而执取”的意思。“生起”只是一个例示,实际上,它们是缘于彼所缘而生起并且安住。正如一个虚弱的人,依靠拐杖或绳索而起立、安住,同样,心与心所诸法,缘于色等所缘而生起并安住。
Evaṃ ārammaṇapaccayādīsu daṭṭhabbaṃ. Svāyaṃ paṭisandhiyaṃ kammasamuṭṭhānānaṃ, pavattiyaṃ cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ, ubhayattha sahajātanāmadhammānañca paccayo. Sabbalokiyalokuttaranti iminā paññattiyāpi loke viditabhāvena lokiyapadena saṅgahitattā rūpādibhedesu chabbidhesu saṅkhatāsaṅkhatapaññattidhammesu na koci dhammo ārammaṇapaccayo na hotīti dasseti. Teneva ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti aniyato katoti. Nanu ca ‘‘yaṃ yaṃ dhamma’’nti (paṭṭhā. 1.1.2-3) vuttattā paññattiyā gahaṇaṃ na hotīti? Nāyaṃ doso dhammasaddassa ñeyyavacanattā. Ārabbhāti ālambitvā, gahetvāti attho. Uppajjantīti idaṃ nidassanamattaṃ. Te pana taṃ ārabbha uppajjanti ceva tiṭṭhanti ca. Yathā hi dubbalo puriso daṇḍaṃ vā rajjuṃ vā ālambitvā uṭṭhahati ceva tiṭṭhati ca, evaṃ cittacetasikā dhammā rūpādiārammaṇaṃ ālambitvā uppajjanti ceva tiṭṭhanti cāti.
以最胜之义而资助的法,即是增上缘。所谓“最胜之义”,即处于主导的地位。因为,对于那些受自己支配的法而言,作为保证者的法即是增上,它正是以主导这些法的方式而转起的。依据“欲增上对与欲相应的诸法及其等起的色法,以增上缘而为缘”等所说,欲等四法对于俱生的名色,是俱生增上。为明此义,故说“其中,俱生增上”等。“对于有欲者,何事不能成就?”——如此,在以前行思为依止而生起的心识中,欲等成为主导、成为最胜,令相应法及其所生的色法成就,并使它们随自己之意而转起;那些法也依随它们而转,以低劣等方式随顺它们。因此,它们成为增上缘,但并非同时俱起。因为当以欲为主导、以欲为最胜而令心转起时,只有欲是增上,而非其他。对其余诸法,也是如此。它们之所以拥有增上的地位,也是因为在转起时,能克服那些障碍自己转起的法。“其余”是指如上所说的那些法,并无令人尊重的性质;唯有可尊重的所缘,才具有所缘增上的地位。诚如所说:“以某法为尊重对象之后,若有诸心、心所法生起,那些法即对这些法,以增上缘而为缘。”
Jeṭṭhakaṭṭhena upakārako dhammo adhipatipaccayo. Jeṭṭhakaṭṭhenāti ca pamukhabhāvena. Attādhīnānañhi patibhūto dhammo adhipatīti so tesaṃ pamukhabhāvena pavattati. ‘‘Chandādhipati chandasampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ adhipatipaccayena paccayo’’tiādivacanato chandādayo cattāro dhammā sahajātanāmarūpānaṃ sahajātādhipatīti dassento āha ‘‘tattha sahajātādhipatī’’tiādi. ‘‘Chandavato kiṃ nāma kammaṃ na sijjhatī’’tiādikaṃ purimābhisaṅkhārūpanissayaṃ labhitvā uppajjamāne cittuppāde chandādayo dhurabhūtā jeṭṭhakabhūtā sampayuttadhamme, taṃsamuṭṭhānarūpe ca sādhayamānā vase vattayamānā hutvā pavattanti, te ca tesaṃ vasena vattanti hīnādibhāvena tadanuvattanato. Tena te adhipatipaccayā honti, no ca kho ekato. Yadā hi chandaṃ dhuraṃ chandaṃ jeṭṭhakaṃ katvā cittaṃ pavattati, tadā chandova adhipati, na itare. Esa nayo sesesupi. Adhipatibhāvopi hi nesaṃ attano pavattinivārake abhibhuyya pavattanato hoti. Avasesanti yathāvuttānaṃ tesaṃ garukātabbatābhāvato, garukatasseva ca ārammaṇādhipatibhāvavacanato. Vuttañhetaṃ ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ garuṃ katvā ye ye dhammā uppajjanti cittacetasikā dhammā, te te dhammā tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ adhipatipaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.3). Tattha garuṃ katvāti garukāracittīkāravasena vā assādanavasena vā garuṃ bhārikaṃ laddhabbaṃ anavaññātaṃ katvā. Garukātabbañhi ārammaṇaṃ tanninnapoṇapabbhārānaṃ assādanapaccavekkhaṇamaggaphalānaṃ attano vase vattayamānaṃ viya paccayo hoti, tasmā ayaṃ attādhīnānaṃ patibhāvena upakārakattā adhipatipaccayo daṭṭhabbo.
“间隔”的意思是“置于中间”,即障碍的意思;没有间隔的,就是“无间”;那个本身就是缘,所以是“无间缘”。意思是,以无间的状态而资助的法。所谓“无间而灭”,是指在自身灭去之后的无间,作为适合的心识生起的生起因缘,而在其生起之前,成为无间而灭去的法。然而,色法没有无间缘。
Antarayatīti antaraṃ, byavadhāyakanti attho, nāssa antaraṃ vijjatīti anantaro, soyeva paccayoti anantarapaccayo, anantarabhāvena upakārako dhammoti adhippāyo. Anantaraniruddhāti attano nirodhānantaraṃ anurūpacittuppādassa uppattipaccayabhāvena tassa uppattiyā purimabhāge anantaraṃ hutvā niruddhā, rūpadhammā pana anantarapaccayā natthi.
以等无间的状态而资助的法,是等无间缘。同样,等无间缘亦复如是——除前缀有别之外,此处了无差别。因为,凡是无间缘,它就是等无间缘。对于前后诸法,因其无间而生,故有令其无间生起的能力,此即无间缘性;而由于不像色聚那样具有形状,且缘与缘生法并非处于同一处所,没有“此上、此下、此横”的分立,如同将自身统一起来,善能以无间的状态令其生起,此即等无间缘性。因此,虽然在法体上并无差别,但为随应机宜,仅在言辞上取此差别而分别说法。至于某些阿阇梨所持的“以义无间为无间缘,以时无间为等无间缘”的观点,已被“对从灭尽定出定者,非想非非想处善心对果等至,以等无间缘而为缘”等教说所否定。
Samanantarabhāvena upakārako dhammo samanantarapaccayo, tathā samanantarapaccayopīti ṭhapetvā upasaggamattaṃ na ettha koci viseso. Yo hi anantarapaccayo, sova samanantarapaccayoti. Purimapacchimānañhi anantaruppādabhāvato nirantaruppādanasamatthatā anantarapaccayatā, rūpakalāpānaṃ viya saṇṭhānābhāvato paccayapaccayuppannānaṃ sahaṭṭhānābhāvato ca ‘‘idamito uddhaṃ heṭṭhā tiriya’’nti vibhāgābhāvā attano ekattamiva upanetvā suṭṭhu anantarabhāvena uppādetuṃ samatthatā samanantarapaccayatā, tasmā dhammato avisesepi vineyyavasena byañjanatthamattato visesaṃ gahetvā tesaṃ visuṃ desanā katā. Yampi ‘‘atthānantaratāya anantarapaccayo, kālānantaratāya samanantarapaccayo’’ti ācariyānaṃ mataṃ, taṃ ‘‘nirodhā vuṭṭhahantassa nevasaññānāsaññāyatanaṃ kusalaṃ phalasamāpattiyā samanantarapaccayena paccayo’’tiādīhi (paṭṭhā. 1.1.418) virujjhatītiādinā paṭikkhittaṃ.
当一个法正在生起时,便以俱生的方式资助他法,这称为俱生缘,正如灯光对于灯本身。此俱生缘有三种,即:心与心所诸法彼此之间及对俱生色法;四大种彼此之间及对所造色;在结生刹那,依处与异熟彼此之间。因此说“心与心所”等。虽然在圣典中以无色蕴等方式说它有六种,也全部被包含在此处了。至于其中,其余的色法之间、在转起时的两种依处与无色法之间,以及所造色与四大种彼此之间,并没有俱生缘性,应知这是由于它们不具备成办缘性的特定能力所致。
Uppajjamānova sahuppādanavasena upakārako dhammo sahajātapaccayo pakāsassa padīpo viya, so panāyaṃ ‘‘cittacetasikā dhammā aññamaññaṃ, sahajātarūpānañca, mahābhūtā aññamaññaṃ, upādārūpānañca, paṭisandhikkhaṇe vatthuvipākā aññamañña’’nti ca tividho hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘cittacetasikā’’tiādi. Yampi hi pāḷiyaṃ arūpakkhandhādivasenassa chabbidhataṃ vuttaṃ, tampi ettheva saṅgahitaṃ. Yo panettha sesarūpadhammānaṃ, ubhayattha vatthuno ca pavattiyā arūpadhammānaṃ, upādārūpānañca aññamaññaṃ mahābhūtānaṃ sahajātapaccayattābhāvo, so paccayabhāvasāmatthiyavisesāyogatoti daṭṭhabbaṃ.
以相互生起、相互支撑的方式,对有助于己者提供助益的法,称为相互缘。如同三根杖相互支撑,其助益性只应当依“相互性”来理解,而非依俱生等性。因为有些法虽然是俱生等缘,却并非相互缘,例如:在心心所法与心依止色俱起时,它们之间;又如四大种与所造色之间,也无相互缘性。如所说:“四非色蕴依相互缘为缘,四大种……乃至……在结生刹那,名色依相互缘为缘。”然而,论师在不作缘生法区分而作说明时,总括而言:“如是,这就是相互缘。”
Aññamaññaṃ uppādanupatthambhanabhāvena attano upakārakassa upakārako dhammo aññamaññapaccayo. Aññamaññupatthambhakatidaṇḍakaṃ viya upakārakatā ca aññamaññatāvaseneva daṭṭhabbā, na sahajātādivasena. Sahajātādipaccayo hontoyeva hi koci kassaci aññamaññapaccayo na hoti cittacetasikānaṃ cittajarūpe sati, mahābhūtānaṃ upādārūpe sati aññamaññapaccayattābhāvato. Yathāha ‘‘cattāro khandhā arūpino aññamaññapaccayena paccayo, cattāro mahābhūtā…pe… okkantikkhaṇe nāmarūpaṃ aññamaññapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.7). Ācariyena pana paccayuppannadhamme aparāmasitvā vuccamānattā avisesena vuttaṃ ‘‘tathā aññamaññapaccayo’’ti.
如同树木等以大地为立足处,又如布匹等以心、业等为所依,以依止的方式提供助益的法,即是依止缘。所谓“依处色”,是指能作为七识界的立足处,以依止缘的方式作用的依处色。而“四大种与心心所”:四大种彼此相互作为依止,同样也对所造色作为依止;心心所法则对俱生色以依止的方式为缘。由于他们依这些法而转起,因此不被自己的果所排斥依止性,这就称为依止。
Taruādīnaṃ pathavī viya adhiṭṭhānākārena, cittakammādīnaṃ paṭādayo viya ca nissayākārena upakārako dhammo nissayapaccayo. Vatthurūpānīti sattannaṃ viññāṇadhātūnaṃ adhiṭṭhānākārena nissayapaccayabhūtāni vatthurūpāni. Mahābhūtā cittacetasikā cāti aññamaññaṃ, upādārūpānañca tatheva nissayabhūtāni mahābhūtāni aññamaññaṃ, sahajātarūpānañca nissayākārena paccayāni cittacetasikāni, tadadhīnavuttitāya attano phalena nissito na paṭikkhittoti nissayo.
然而,正如‘āyāsa’(苦劳)之强烈即成为‘upāyāsa’(绝望),同样地,‘nissaya’(依止)之有力即成为‘upanissaya’(亲依止),其含义为强有力的原因。因此,以强力因之方式成为助益的法,应当理解为亲依止缘。此亲依止缘有三种:所缘亲依止、无间亲依止、本性亲依止,故说‘所缘’等。其中——
Yathā pana bhuso āyāso upāyāso, evaṃ bhuso nissayo upanissayo, balavakāraṇanti attho, tasmā balavakāraṇabhāvena upakārako dhammo upanissayapaccayoti veditabbo. So ārammaṇūpanissayo anantarūpanissayo pakatūpanissayoti tividhoti āha ‘‘ārammaṇā’’tiādi. Tattha –
“布施之后,受持戒律之后,行持布萨之后,以之为尊重而省察;以过去所习之善行为尊重而省察;从禅那出定后,以禅那为尊重而省察;有学者以种姓心为尊重而省察;以清净心为尊重而省察;有学者从道出后,以道为尊重而省察”(《发趣论》1.1.423)——
‘‘Dānaṃ datvā sīlaṃ samādiyitvā uposathakammaṃ katvā taṃ garuṃ katvā paccavekkhati, pubbe suciṇṇāni garuṃ katvā paccavekkhati, jhānā vuṭṭhahitvā jhānaṃ garuṃ katvā paccavekkhati, sekhā gotrabhuṃ garuṃ katvā paccavekkhanti, vodānaṃ garuṃ katvā paccavekkhanti, sekhā maggā vuṭṭhahitvā maggaṃ garuṃ katvā paccavekkhantī’’ti (paṭṭhā. 1.1.423) –
依这些方式,首先,所缘亲依止在不与所缘增上作区分的情况下被分别解说。因此说:“所缘亲依止即是所缘增上”。虽然在不作区分的情况下被分别解说,然而这二者之间仍存在如下差别:若藉由尊重某种所缘而生起心心所法,那么该所缘必定在那些所缘中为强力所缘。如此,以应受尊重之义为所缘增上,以强力因之义为所缘亲依止,须知如此差别。
Evamādinā nayena ārammaṇūpanissayo tāva ārammaṇādhipatinā saddhiṃ nānattaṃ akatvāva vibhatto. Tenāha ‘‘ārammaṇūpanissayo ārammaṇādhipatiyevā’’ti. Kiñcāpi nānattaṃ akatvā vibhatto, tathāpi ayaṃ tesaṃ viseso – yaṃ ārammaṇaṃ garuṃ katvā cittacetasikā uppajjanti, taṃ niyamato tesaṃ ārammaṇesu balavārammaṇaṃ hoti. Iti garukātabbamattaṭṭhena ārammaṇādhipati, balavakāraṇaṭṭhena ārammaṇūpanissayoti ca evametesaṃ nānattaṃ veditabbaṃ.
“无间亲依止”亦依“前前的善蕴对后后的善蕴以亲依止缘为缘”等方法(《发趣论》1.1.423),未与无间缘作区分便加以解说,因而说:“然无间亲依止即是无间缘”。虽如此,以自己无间之后生起相称心的方式为无间缘,以强力因的方式为无间亲依止缘,应知这些差别。
Anantarūpanissayopi ‘‘purimā purimā kusalā khandhā pacchimānaṃ pacchimānaṃ kusalānaṃ khandhānaṃ upanissayapaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.423) nayena anantarapaccayena saddhiṃ nānattaṃ akatvāva vibhattoti āha ‘‘anantarūpanissayo pana anantarapaccayovā’’ti. Evaṃ santepi attano anantarā anurūpacittuppādavasena anantarapaccayo, balavakāraṇavasena anantarūpanissayapaccayoti evametesaṃ nānattaṃ veditabbaṃ.
“本性亲依止”,即本性上离其他缘,唯以自性而为亲依止,意谓不与所缘、无间相混,别有某种亲依止。或者,已成的亲依止为“本性亲依止”。此处“pakata”中的“pa-”是前缀,表示以能生自果之力,于相续中已成就的状态及已习行的状态。因此,于自相续中已成就的或已习行的身乐、身苦、信、戒等,或已习行的时节、食物等,是为本性亲依止。此中,习行有二种:受用习行与所缘习行。如是,未来者亦得为亲依止缘。身乐……(中略)……及凡——此中,身乐、身苦等为贪、信等的亲依止,时节、食物等为心等持等的亲依止,信、戒等为信、戒等的亲依止。以“等”字,摄一切凡依止何者而有彼法生起,彼即为此之亲依止缘。这即是缘的大教示,所谓亲依止缘。
Pakatiyā eva paccayantararahitena attano sabhāveneva upanissayo pakatūpanissayo, ārammaṇaanantarehi amissova puthageva koci upanissayoti vuttaṃ hoti. Atha vā pakato upanissayo pakatūpanissayo. Pakatoti cettha pa-kāro upasaggo, so attano phalassa uppādanasamatthabhāvena santāne nipphāditabhāvaṃ, upasevitabhāvañca dīpeti, tasmā attano santāne nipphanno vā kāyikasukhadukkhasaddhāsīlādi upasevito vā utubhojanādi pakatūpanissayoti attho. Upasevanañcettha duvidhaṃ upayogopasevanaṃ ārammaṇūpasevanañca. Evañca katvā anāgatassāpi upanissayapaccayatā laddhā hoti. Kāyikasukha…pe… yo cāti ettha kāyikasukhadukkhāni rāgasaddhādīnaṃ, utubhojanādayo cittasamādhānādīnaṃ, saddhāsīlādayo saddhāsīlādīnañca upanissayā honti. Ādi-saddena yaṃ yaṃ upanissāya yassa yassa sambhavo, taṃ taṃ tassa tassa upanissayapaccayabhūtaṃ saṅgaṇhāti. Paccayamahāpadeso hesa, yadidaṃ upanissayapaccayoti.
较缘生法更早生起,以现行状态而作助益的法,称为前生缘。此缘唯是色法,且唯对非色法而为缘。故说“依处前生”等。又如此处以“依处色”亦摄心所依处,同样,以“色等”的含摄,也应见为亦摄法所缘。难道不是唯有五所缘以所缘前生而出现吗?诚然出现,然而在问分中,以“有学或凡夫观眼为无常、苦、无我”等(《发趣论》1.1.424),无差别地亦摄现在眼等,故法所缘的所缘前生性不可遮止。于理上,此亦成立:“凡取任何现在所缘而于意门转起之心,彼即为此之所缘前生”。此中,依止、所缘等行相殊胜,若不以现前状态即不作助益的依处、所缘,彼以前生行相作助益,即为前生缘性,这是彼与依止缘、所缘缘的差别。
Paccayuppannato paṭhamataraṃ uppajjitvā vattamānabhāvena upakārako dhammo purejātapaccayo. So ca rūpadhammova samāno arūpadhammasseva hoti. Tenāha ‘‘vatthupurejātonāmā’’tiādi. Yathā cettha ‘‘vatthurūpānī’’ti hadayavatthunopi gahaṇaṃ, evaṃ ‘‘rūpādīnī’’tiādi-ggahaṇena dhammārammaṇassāpi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Nanu ca pañcārammaṇāneva ārammaṇapurejātabhāvena āgatānīti? Saccaṃ āgatāni, pañhāvāre pana ‘‘sekhā vā puthujjanā vā cakkhuṃ aniccato dukkhato anattato vipassantī’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.424) avisesena paccuppannacakkhādīnampi gahitattā dhammārammaṇassa ārammaṇapurejātabhāvo na sakkā paṭibāhituṃ. Atthatopi hetaṃ siddhaṃ ‘‘yaṃ yaṃ paccuppannaṃ ārammaṇaṃ gahetvā manodvāre cittaṃ pavattati, taṃ tassa ārammaṇapurejātaṃ hotī’’ti. Ettha ca nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā purejātabhāvena vinā upakārabhāvaṃ agacchantānaṃ vatthārammaṇānaṃ purejātākārena upakārakatā purejātapaccayatāti ayamassa nissayārammaṇapaccayatāhi viseso.
正如秃鹫对幼雏尸体生起取食之思一样,后生缘是以支持先前已生起的色法而作助益的法。因为,凭借意思食的力量,如果没有后生的心与心所,那些色法就不能成为相续安住的因;后生的心与心所以后生的方式作助益,这种助益有别于不相应缘等方式,特称为后生缘。由此可知,一切缘的助益皆各有其差别相。然而,经中说:“后生的心、心所法,对此先行的身体,以后生缘而为缘”(《发趣论》1.1.11),故说为一种,即“心与心所”。
Gijjhapotakasarīrānaṃ āhārāsā cetanā viya purejātānaṃ rūpānaṃ upatthambhakabhāvena upakārako dhammo pacchājātapaccayo. Manosañcetanāhāravasena hi pacchājātacittacetasikehi vinā santānaṭṭhitihetubhāvaṃ agacchantānaṃ pacchājātākārena cittacetasikānaṃ upakārakatā vippayuttākārādīhi visiṭṭhā pacchājātapaccayatāti evaṃ sabbapaccayānaṃ paccayantarākāravisiṭṭhā upakārakatā daṭṭhabbā. So pana ‘‘pacchājātā cittacetasikā dhammā purejātassa imassa kāyassa pacchājātapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.11) āgatattā ekavidhoti āha ‘‘cittacetasikāvā’’ti.
正如对先前典籍的一再熟悉,能使后来的典籍以善巧等性质,执取与自己同类且熟练有力的殊胜状态,这就是习行。以此习行为缘,只有同类法成为习行缘。因为,异类法不能以习行之德——即熟练有力的殊胜状态——令异类法执取其善等自性,自己也不能从中执取。作为习行缘的法,是无间灭去的世间善、不善,以及无引转的唯作速行,所以说“除去二种转向”等。根据“非道缘于习行中为一”的说法,无因唯作中唯有生笑心以习行性为缘,二种转向不是习行缘;出世间善因为是异类果的前行,所以不以此缘而令执取习行之德;异熟无记则是由于业力之故。已经成就异熟状态、被业所转变、如同被业力之流抛掷而落下的异熟心,在生起时令执取其自性并使之熟练,既不生起其他异熟,也不因执取前异熟之力而生起。即使出世间异熟,虽然以速行力生起,但它执取习行之德,而不让其他执取。至于阿阇梨法护长老所说“没有脱离习行的速行”,应当知道这是“依多数而说”,否则便会成为阿阇梨未善观察的过失。正如《发趣论注》所说:“然出世间无习行缘之名”(《发趣论注》1.12)。道于
Purimapurimaparicitagantho viya uttaruttarassa ganthassa kusalādibhāvena attasadisapaguṇabalavabhāvavisiṭṭhaṃ attasajātiyatāgāhakaṃ āsevanaṃ, tena paccayā sajātiyadhammāva āsevanapaccayo. Bhinnajātikā hi bhinnajātikānaṃ āsevanaguṇena paguṇabalavabhāvavisiṭṭhaṃ kusalādibhāvasaṅkhātaṃ attano gatiṃ gāhāpetuṃ na sakkonti, na ca sayaṃ tato gaṇhanti. Te pana anantarātītāni lokiyakusalākusalāni ceva anāvajjanakiriyājavanāni cāti āha ‘‘ṭhapetvā āvajjanadvaya’’ntiādi. ‘‘Na maggapaccayā āsevane eka’’nti (paṭṭhā. 1.1.221) vacanato ahetukakiriyāsu hasituppādasseva āsevanabhāvena, āvajjanadvayaṃ āsevanapaccayo na hoti, lokuttarampi kusalaṃ bhinnajātikasseva phalassa purecarattā na tena, āsevanaguṇaṃ gaṇhāpeti, vipākābyākatampi kammavasena . Vipākabhāvappattaṃ kammapariṇāmitaṃ kammavegakkhittaṃ patitaṃ viya hutvā pavattamānaṃ attano sabhāvaṃ gāhetvā paribhāvetvā neva aññavipākaṃ pavatteti, na ca purimavipākānubhāvaṃ gahetvā uppajjati. Lokuttaravipākampi hi kiñcāpi javanavasena uppajjati, āsevanaguṇaṃ pana gaṇhāti, na ca aññaṃ gāhāpeti. Yampi ‘‘āsevanavinimuttaṃ javanaṃ natthī’’ti ācariyadhammapālattherena vuttaṃ, tampi ‘‘yebhuyyavasena vutta’’nti viññāyati, itarathā pana ācariyassa asamapekkhitāvidhāyakattappasaṅgato. Tathā hi vuttaṃ paṭṭhānaṭṭhakathāyaṃ ‘‘lokuttaro pana āsevanapaccayo nāma natthī’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. 1.12). Maggo pana gotrabhuto āsevanaṃ na gaṇhātīti natthi bhūmiādivasena nānājātikatāya anadhippetattā. Tathā hi vuttaṃ paṭṭhāne ‘‘gotrabhu maggassa āsevanapaccayena paccayo, vodānaṃ maggassa āsevanapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.426).
以称为心之策励的造作作用,对俱生者及异剎那者作助益的法,是业缘。所谓“业”,就是指思,而思具有造作的作用。与缘所生法同时生起的,是俱生;于缘所生法之后异剎那而存在的,是异剎那。俱生者指世间与出世间的思,这是联结。那俱生思是俱生名法及其所生色的缘;另一者,即异剎那思,则是异熟业生色的缘,应当这样来看。有漏的善、不善思,在自己生起的殊胜相续中,借助其余缘的和合而生起,以对异熟业生色产生相续差别的作用而作助益,这就是欲界、色界、无色界的善思及不善思。因为,正是由于彼思具有这样的作用而生起,那些异熟业生色才得以生起,否则便不会生起。另一者,即俱生思,则是以对俱生者的造作作用而生起并作助益,应如此说。此处以决定说,遮遣与思相应的贪等意业,因为虽然它们也有异熟法性,但思以外者并没有那种造作性。无漏……乃至……缘,这是为了显示世间善思的差别相,而非显示无异剎那的业缘性。作了这样的说明之后,《注疏》中说:“无色界思及出世间思,生起灭后,对各自各自的异熟蕴,以异剎那业缘而为缘”。
Cittappayogasaṅkhātaāyūhanakiriyābhāvena sahajātānaṃ, nānakkhaṇikānañca upakārako dhammo kammapaccayo. Kammanti hi cetanā vuccati, sā ca āyūhanabyāpārā. Paccayuppannena saha uppannā sahajātā, paccayuppannato nānakkhaṇe bhavā nānakkhaṇikā. Sahajātā lokiyalokuttarā cetanāti sambandho. Sā sahajātanāmānaṃ, taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ paccayo, itarā pana vipākakaṭattārūpānanti daṭṭhabbaṃ. Sāsavakusalākusalacetanāti attano uppādavisiṭṭhe santāne sesapaccayasamāgame pavattamānānaṃ vipākakaṭattārūpānaṃ santānavisesanakiriyābhāvena upakārikā kāmarūpārūpakusalacetanā, akusalacetanā ca. Tassā hi tathā kiriyābhāvena pavattattā tesaṃ pavatti, na aññathā. Itarā pana sahajātānaṃ āyūhanakiriyābhāvena pavattamānā upakārikāti vattabbaṃ. Avadhāraṇena panettha cetanāsampayuttaṃ abhijjhādikammaṃ paṭikkhipati satipi vipākadhammasabhāve cetanāvajjānaṃ ataṃsabhāvattā. Anāsava…pe… paccayoti iminā lokiyakusalacetanāya visesamattaṃ dasseti, na nānakkhaṇikakammapaccayatābhāvaṃ. Evañca katvā vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘arūpāvacaracetanā, pana lokuttaracetanā ca uppajjitvā niruddhā attano attano vipākakkhandhānaṃ nānakkhaṇikakammapaccayena paccayo’’ti.
以自身无功用寂静的状态,助益俱生的名色,令其也成为无功用寂静的状态,唯有无色法才是异熟缘。因此说“异熟心、心所”。因为它们不由策励而成就,唯因业已作而生成,故为无功用寂静的状态,而非烦恼寂止的状态。正因无功用寂静,有分等才难以了知。即使在五门中,也仅在速行生起时,才觉知到色等被执取。而仅仅是撞击、领受、推度的异熟,则实难了知。
Attano nirussāhasantabhāvena sahajātanāmarūpānaṃ nirussāhasantabhāvāya upakārakā arūpadhammāva vipākapaccayo. Tenāha ‘‘vipākacittacetasikā’’ti. Te hi payogena asādhetabbatāya kammassa katattā nipphajjanamattato nirussāhasantabhāvā honti, na kilesavūpasamasantabhāvā . Nirussāhasantabhāvato eva hi bhavaṅgādayo duviññeyyā. Pañcadvārepi hi javanappavattiyāva rūpādīnaṃ gahitatā viññāyati. Abhinipātasampaṭicchanasantīraṇamattā pana vipākā duviññeyyā eva.
以支持色与非色(名)之义而作助益,为食缘。虽然食也有令生的作用,但支持性才是其主要的作用;而且,食在令生时,也以无间断的方式予以支持,因此支持的状态即是食的状态。其中,段食唯是色身的支持者,其余三食是色身与非色(名)身的支持者。因为这三食不仅是名法无间断的因,在结生时于业生色、在转起时于心生色也是如此。
Rūpārūpānaṃ upatthambhakaṭṭhena upakāro āhārapaccayo. Satipi hi janakabhāve upatthambhakattameva āhārassa padhānakiccaṃ, janayantopi ca āhāro avicchedavasena upatthambhentova janetīti upatthambhanabhāvova āhārabhāvoti. Tattha kabaḷīkāro āhāro rūpakāyasseva upatthambhako, sesā tayo rūpārūpakāyassa. Na kevalañhi te nāmadhammānameva avicchedahetukā, atha kho paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānaṃ, pavatte cittajarūpānampi.
在种种作用中,由缘所生之法令自身随顺,以此称为增上之义,此缘即是根缘。因为增上缘诸法在遮止他法现行时,以征服的方式令其转起,故有尊重之义,即增上义;而诸根则是在见等作用中,由眼识等令眼等随顺;在命根中,由业生色令其随顺;在无色法存活时,于乐等状态中,由乐等令其随顺;在胜解、精进、近住、不散乱、了知中,于“我将知未知”的转起中,由信等俱生法令其随顺;在已知中,于已知的状态中亦然。如是,在各自的作用中,眼等诸缘之法仅仅使眼等被规定为随顺,这就是诸根的增上义,此即它们之间的差别。以“色七法”之摄,指眼等五根及男女二根。而命根则与无色命根合为一,以“命”之摄而统摄。如是,则有二十二根。“于无始轮回中,彼欲知未知、未证之四谛法,或涅槃”——如此转起之根,是未知当知根,即初道智。于已知者,不超越初道所见之分际而知,此根是已知根,即从须陀洹果乃至阿罗汉道的六种智。于四谛中已办究竟事之已知者之根,是具知根,即阿罗汉果智。最初,就异门而言,虽以“色七法”之摄而摄取了根性,但为显示此处不摄取男女根,因其无论……
Tesu tesu kiccesu paccayuppannadhammehi attānaṃ anuvattāpanakasaṅkhātaādhipaccaṭṭhena paccayo indriyapaccayo. Adhipatipaccayadhammānañhi pavattivinivārake abhibhavitvā pavattanena garubhāvo adhipatiyaṭṭho, indriyānaṃ pana dassanādikiccesu cakkhuviññāṇādīhi, jīvane kammajarūpehi, arūpadhammehi ca jīvantehi sukhitādibhāvesu sukhitādīhi adhimokkhapaggahaupaṭṭhānāvikkhepappajānanesu ‘‘anaññātaṃ ñassāmī’’ti pavattiyaṃ ājānane, aññātāvibhāve ca saddhādisahajātehīti evaṃ taṃtaṃkiccesu cakkhādipaccayehi dhammehi cakkhādīnaṃ anuvattaniyatāmattaṃ indriyānaṃ ādhipaccaṭṭhoti ayameva tesaṃ viseso. Rūpasattaka-ggahaṇena cakkhādīni pañca, itthipurisindriyadvayañca dasseti. Jīvitindriyaṃ pana arūpajīvitindriyena saddhiṃ ekato katvā jīvita-ggahaṇena gahitaṃ. Evañhi dvāvīsati indriyāni honti. ‘‘Anādimati saṃsāre anaññātaṃ asacchikataṃ catusaccadhammaṃ, nibbānameva vā ñassāmī’’ti pavattassa indriyaṃ anaññātaññassāmītindriyaṃ, paṭhamamaggañāṇaṃ. Ājānato paṭhamamaggena diṭṭhamariyādaṃ anatikkamitvā jānato indriyaṃ aññindriyaṃ, sotāpattiphalato yāva arahattamaggā chasu ñāṇaṃ, aññātāvino catūsu saccesu pariniṭṭhitakiccassa indriyaṃ aññātāvindriyaṃ, arahattaphalañāṇaṃ . Paṭhamaṃ pariyāyato indriyattaṃ sandhāya rūpasattaka-ggahaṇena gahetvāpi puna kathañci upakārakattābhāvato itthipurisindriyānaṃ ettha aggahaṇaṃ dassetuṃ ‘‘tesū’’tiādi vuttaṃ. Tāni hi yebhuyyena liṅgādīhi anuvattiyamānānipi paccayabhāvato nānuvattīyantīti vuttovāyamattho.
以所缘审察与相审察之力而近行,审察所缘,即是禅那缘;而此只是寻等特有的自性,故说“禅那缘”等。然而应知,它们对于结生时的果报色、转起时的心生色,以及在此二者中的名法,皆为缘。
Ārammaṇūpanijjhānalakkhaṇūpanijjhānavasena upagantvā ārammaṇanijjhānaṃ jhānapaccayatā, so ca vitakkādīnameva āveṇiko sabhāvoti āha ‘‘jhānapaccayo’’tiādi. Te pana paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānaṃ, pavatte cittajarūpānaṃ, ubhayattha nāmadhammānañca paccayāti daṭṭhabbaṃ.
以从善趣、恶趣、善、不善中出离之义,资助俱生法,即是道缘;而此即是正见等,故说“道缘”等。以“思”的摄受,显示正思惟与邪思惟。其余也是如此。因为邪思惟等是恶道支,邪念、邪语等在此也是如此转起的心生起,以及思;这也应知是禅那缘中所说的缘所生法之缘。
Sugatito, duggatito, kusalato, akusalato vā niyyānaṭṭhena sahajātānaṃ upakārakatā maggapaccayatā, sā ca sammādiṭṭhādīnanti āha ‘‘maggapaccayo’’tiādi. Saṅkappa-ggahaṇena sammāsaṅkappaṃ, micchāsaṅkappañca dasseti. Evaṃ sesesupi. Micchāsaṅkappādayo hi apāyamaggaṅgā, micchāsatimicchāvācādayo cettha tathāpavattacittuppādā, cetanā ca, ayampi jhānapaccaye vuttānameva paccayuppannānaṃ paccayoti daṭṭhabbaṃ.
虽在胜义上各各别异,却如同成为一体,以俱生等状态所称作的相应相而资助,即是相应缘;而此唯是名法,并非色法,故说“相应缘”等。
Paramatthena bhinnānampi ekībhāvagatānaṃ viya ekuppādādibhāvasaṅkhātasampayogalakkhaṇena upakārakatā sampayuttapaccayatā, sā ca nāmadhammānameva, na rūpadhammānanti āha ‘‘sampayuttapaccayo’’tiādi.
它们虽然因相互关联而相应,却以不相应的状态而离散,以各别生起而作资助,即是不相应缘;而此唯是依处与心心所,故说‘不相应缘’等。因为六依处于七识,在结生与转起中随宜作为不相应缘;心心所于结生时的果报色、于转起时的心等起色,也是如此。其中‘依处前生’等言,唯就眼等依处而说;然而心依处于结生时亦能为缘,故亦得为俱生。这在无记分的俱生分别中也说:‘于结生刹那,异熟无记蕴于果报色、蕴于依处、依处于蕴,以不相应缘而为缘。’同样,‘后生心心所’也唯就眼识等而说;但依‘俱生善蕴于心等起色,以不相应缘而为缘’等语,亦得为俱生。如此,注释中说:‘不相应缘依俱生、前生、后生有三种。’然而色法于色法,并不成为此缘,因无‘相应’之疑故。
Aññamaññasambandhatāya yuttānampi samānānaṃ vippayuttabhāvena visaṃsaṭṭhatāya nānattūpagamanena upakārakatā vippayuttapaccayatā, sā ca vatthūnaṃ, cittacetasikānameva vāti āha ‘‘vippayuttapaccayo’’tiādi. Cha vatthūni hi sattannaṃ viññāṇānaṃ yathārahaṃ paṭisandhiyaṃ, pavatte, cittacetasikā paṭisandhiyaṃ kaṭattārūpānaṃ, pavattiyaṃ cittasamuṭṭhānānañca vippayuttapaccayo. Vatthupurejātānīti idaṃ cakkhādivatthuvaseneva vuttaṃ, hadayavatthu pana paṭisandhiyampi paccayabhāvato sahajātampi labbhati. Vuttampi hetaṃ abyākatapadassa sahajātavibhaṅge ‘‘paṭisandhikkhaṇe vipākābyākatā khandhā kaṭattārūpānaṃ, khandhā vatthussa, vatthu khandhānaṃ vippayuttapaccayena paccayo’’ti. Tathā pacchājātā cittacetasikāti ca cakkhuviññāṇādivaseneva vuttaṃ, ‘‘sahajātā kusalā khandhā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ vippayuttapaccayena paccayo’’tiādivacanato (paṭṭhā. 1.1.434) pana sahajātāpi labbhanti. Evañca katvā vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘vippayuttapaccayo sahajātapurejātapacchājātavasena tividho’’ti. Ayaṃ pana rūpadhammo samāno rūpadhammassa paccayo na hoti sampayogāsaṅkāya abhāvato.
因为,对于那些如同从眼等内部出来而转起之名,以及唯依名之依止而生起之色,有相应之疑,故唯于他们说不相应缘。然而,色与色之间无此疑;且唯依依处而生之名,仅以境为所缘,故他们亦无相应之疑。以现在自性之有状态,对如是之法以支持而作资助,即是有缘。因为,即使有令生之力,有缘的作用唯在住立上殊胜,故取其支持之义;而他们即是色命根等,故说‘有缘’等。因为色命根于果报色,段食于此身,所缘前生于心心所,依止缘中所说之法,以及即于彼处所说之缘所生,皆为有缘。‘依止缘中所说之法’者,乃以法之共通性而摄取依处色、大种、心心所,非唯是依止缘状态者。因为后生心心所于前生之身,在问分中以缘之状态而被指出。在此,由于无有状态而不资助者,以有状态而资助,故无有缘之状态;因此,涅槃虽一切时有,却无有缘;或者,与无有状态之资助相违的资助状态,即是有缘,故涅槃不成为彼缘,无此过失。
Yesañhi nāmānaṃ cakkhādīnaṃ abbhantarato nikkhamantānaṃ viya pavatti, rūpānañca nāmasannissayeneva uppajjamānānaṃ sampayogāsaṅkā hoti, tesameva vippayuttapaccayatā vuttā. Rūpānaṃ pana rūpehi sāsaṅkā natthi, vatthusannissayeneva ca jāyantānaṃ nāmānaṃ visayamattaṃ ārammaṇanti tenāpi tesaṃ sampayogāsaṅkā natthi. Paccuppannasabhāvena atthibhāvena tādisasseva dhammassa upatthambhakattena upakārakatā atthipaccayatā. Satipi hi janakatte ṭhitiyaṃyeva sātisayo atthipaccayānaṃ byāpāroti upatthambhakatā tesaṃ gahitā, te ca rūpajīvitindriyādīnevāti āha ‘‘atthipaccayo’’tiādi. Rūpajīvitindriyañhi kaṭattārūpānaṃ, kabaḷīkārāhāro imassa kāyassa , ārammaṇapurejātāni cittacetasikānaṃ nissayapaccaye vuttadhammā, tattheva vuttapaccayuppannañca atthipaccayo. Nissayapaccaye vuttadhammāti ca vatthurūpamahābhūtacittacetasikānaṃ dhammasāmaññeneva gahaṇaṃ, na nissayapaccayabhāvīnaṃyeva. Pacchājātānampi cittacetasikānaṃ purejātassa kāyassa pañhāvāre paccayabhāvena niddiṭṭhattā. Ettha ca atthibhāvābhāvena anupakārakānameva atthibhāvena upakārakatāya atthipaccayatābhāvato natthi nibbānassa sabbadā bhāvino atthipaccayatā, uppādādiyuttānaṃ vā natthibhāvopakāratāviruddho upakārakabhāvo atthipaccayatāti na tassa tappaccayattappasaṅgo.
在无有缘等之中,以无间之量或以心之定律的方式助益,是为无间缘。当某一触等诸法之聚集正在生起时,由于第二者的不存在,对于因自身住立而不得机会、随后生起的心与心所,以给予机会的方式助益,是为无有缘。以自身自性不离去的方式,对于不转起者,以离去之状态助益,是为离去缘。然而,从意义上说,由于二者都是无间缘状态之法,故说无差别。仅以存在之状态助益,是为有缘;以不进入灭尽的方式助益,是为不离去缘。如此,即使在诸法无差别的情况下,也应了知缘的差别。因为,世尊以一切方式了知诸法能力之差别后,宣说了二十四缘。故应对世尊生起信心,生起‘这些法如此而有差别’的闻所成智,然后以思所成智与修所成智,为证悟他们而作努力。即使在无差别的情况下,也为了以种种方式调伏的众生,而将前面已说过的缘,再以另一种方式宣说,正如说了无因二法之后,又说与因不相应二法一样,应当如此看待。
Natthipaccayotiādīsu anantaratāmattena, cittaniyāmakabhāvena vā upakārakatā anantarapaccayatā. Ekasmiṃ phassādidhammasamudāye pavattamāne dutiyassa abhāvato attano ṭhitiyā okāsamalabhantānaṃ anantaraṃ uppajjamānakacittacetasikānaṃ okāsadānavasena upakārakatā natthipaccayatā. Attano sabhāvāvigamena appavattamānānaṃ vigatabhāvena upakārakatā vigatapaccayatā. Atthato pana dvinnampi anantarapaccayabhāvīdhammattā aviseso vutto. Sabhāvatāmattena upakārakatā atthipaccayatā, nirodhānupagamanavasena upakārakatā avigatapaccayatāti paccayaviseso tesaṃ dhammāvisesepi veditabbo. Dhammānañhi samatthatāvisesaṃ sabbākārena ñatvā bhagavatā catuvīsatipaccayā desitāti bhagavati saddhāya ‘‘evaṃ visesā ete dhammā’’ti sutamayañāṇaṃ uppādetvā cintābhāvanāmayañāṇehi tadabhisamayāya yogo karaṇīyo. Avisesepi dhammasāmatthiyassa tathā tathā vinetabbapuggalānaṃ vasena heṭṭhā vuttopi paccayo puna pakārantarena vuccati yathā ahetukadukaṃ vatvāpi hetuvippayuttadukaṃ viyāti daṭṭhabbaṃ.
因为四大种彼此之间、以及对于所造色,以俱生缘为缘;四大种彼此之间,以相互依止缘为缘;对于所造色,唯以依止缘为缘;段食对于此身,以食缘为缘;四大种彼此之间、以及对于所造色,命根对于业生色,以有缘、不离去缘、根缘为缘。因此说‘色对色……以七种方式为缘’。
Yasmā mahābhūtā aññamaññaṃ, upādārūpānañca sahajātapaccayā, mahābhūtā aññamaññaṃ aññamaññanissayapaccayā, upādārūpānaṃ nissayapaccayāva, kabaḷīkāro āhāro imassa kāyassa āhārapaccayo, mahābhūtā aññamaññaṃ, upādārūpānañca jīvitindriyaṃ kaṭattārūpānañca atthiavigataindriyapaccayā, tasmā vuttaṃ ‘‘rūpaṃ rūpassa…pe… sattadhā paccayo hotī’’ti.
在‘色对非色’等句中,也应当善加辨别前面所说的缘所生法之后,再将缘配合起来。所谓‘色对色与非色(为缘)’并不存在,这是说:虽然色是俱生缘,但它并不能作为色与非色二者的缘,因此说为‘未到来’。
Rūpaṃ arūpassātiādīsupi heṭṭhā vuttapaccayuppannadhamme suṭṭhu upalakkhetvā paccayo yojetabbo. Rūpaṃ rūpārūpassāti natthīti idaṃ sahajātapaccayabhūtampi rūpaṃ rūpārūpadvayassa paccayabhāvena anāgatanti katvā vuttaṃ.
由于一切缘都可归入所缘缘、亲依止缘、俱生与非刹那之思的业缘,以及含摄俱生、前生、后生等类别的有缘之中,因此,为了显示一切缘简略而言只有四种,而说‘然而这一切’等语。
Sabbesaṃ paccayānaṃ ārammaṇapaccaye upanissayapaccaye, sahajātanānakkhaṇikacetanāya kammapaccaye, sahajātapurejātapacchājātādibhedassa atthipaccaye ca samodhānato sabbepi paccayā saṅkhepato catubbidhāyevāti dassento āha ‘‘sabbe panime’’tiādi.
结论之语的注释
Nigamanakathāvaṇṇanā
1400-2其智慧于一切法无碍而转,故为善美,称为善慧。那位善慧世尊的智慧思择与智慧行,能令觉悟,故名善慧思择觉者。那些怀有相违智慧者,即为有疑者;相违的智慧即相违的见解。能摧毁他们之迷惑,故称摧破疑迷者。因那位名为善慧的比丘,以声望与极大恭敬请求、礼敬,成为请法者后,如理恭敬,此论常为彼所尊重,是故由我著作了这部《阿毗达摩入门》。同样地,修习是诸善士的培育、利益的阐扬,由于令利益显现,故常令喜悦,如此连结。
1400-2. Sabbadhammesu appaṭihatagatitāya sundarā mati imassāti sumati, tassa sumatissa bhagavato mativicāraṃ ñāṇacāraṃ bodhetīti sumatimativicārabodhano. Viruddhā mati yesaṃ te vimatino, viruddhā matīti ca viruddhadassananti attho. Tesaṃ vimohaṃ vināsetīti vimativimohavināsano. Yato yasmā nāmato sumatinā bhikkhunā mānato bahumānena āyācitasammānato āyācito hutvā sammā avanato sadāyeva mato ayaṃ, tato tasmā mayā racito abhidhammāvatāro. Tathā hi bhāvanā sādhūnaṃ sambhāvanā hitavibhāvanā hitappakāsanato sadā tosadāti yojanā.
1403-14‘不合理的或相违的’——于此,他们说:‘与注释书相背离者,名为不合理;与巴利圣典相背离者,名为相违。’‘言语’即言说之道,此为义。‘三种’即:有一种言语音声具足而义不具足,有一种语义具足而音声不具足,有一种两者皆具足,这是三种类别之义。‘利益即是义利’,是为利义;自己渴望彼,故为希求利义者。‘不混杂的家族与混杂的家族’,即纯粹家族与混杂家族。‘白峰即是山顶’,是为白峰顶;因为它是喜马拉雅山八万四千山峰中最殊胜的、白银所成的大山顶。由于以那些形相全然白色的宫殿所装饰,故白峰顶被装饰。‘黑奴’——名为如此的优婆塞。‘东殿’——依止于东方区域的宫殿。‘此’——即此《阿毗达摩入门》。
1403-14.Ayuttaṃvā viruddhaṃ vāti ettha ‘‘aṭṭhakathāya vimukhabhūtaṃ ayuttaṃ nāma, pāḷiyā vimukhabhūtaṃ viruddha’’nti vadanti. Byappathānanti ca vācanāmaggānanti attho. Tividhāti eko byappatho saddasampanno, na atthasampanno, eko atthasampanno, na saddasampanno, eko ubhayasampannoti tippakārāti attho. Hitameva atthoti hitattho, taṃ attano kāmetīti hitatthakāmo. Asaṃkiṇṇakulākulehi asambhinnakulehi saṃkiṇṇe. Kelāsoyeva sikharoti kelāsasikharo, so hi himavato caturāsītiyā kūṭasahassānaṃ pāmokkho rajatamayo mahāsikharo. Tadākārehi sabbasetehi pāsādehi paṭimaṇḍitattā kelāsa…pe… maṇḍito. Kaṇhadāsenāti evaṃnāmakena upāsakena. Pācīnapāsādeti pācīnadisābhāgasannissite pāsāde. Ayanti ayamabhidhammāvatāro.
在可爱的普拉特城,城中之王,
由具大威势、臂力雄健的般罗迦摩巴胡王,
令建造完成后,住于祇园精舍,
那里有可爱的殿堂、殊胜的林苑,极为怡人。
Ramme pulatthinagare nagarādhirāje, Raññā parakkamabhujena mahābhujena; Kārāpite vasati jetavane vihāre, Yo rammahammiyavarūpavanābhirāme.
令具足戒、调伏与自制者欢喜
为功德宝藏之圣众所尊敬
通达牟尼王教法等众多经典
在种种存在中,他成就了为智者所尊崇的阿阇梨之位。
Sampannasīladamasaṃyamatositehi, Sammānito vasigaṇehi guṇākarehi; Patto munindavacanādisu nekagantha- Jātesu cācariyataṃ mahitaṃ vidūhi.
在此显示其智慧威力者,
以及对律藏义注等所作的注释书。
以《要义明灯》等为首,饱含甜美义理之精粹
以此阐明,令善士生起欢喜
Ñāṇānubhāvamiha yassa ca sūcayantī, Saṃvaṇṇanā ca vinayaṭṭhakathādikānaṃ; Sāratthadīpanimukhā madhuratthasāra- Sandīpanena sujanaṃ paritosayantī.
依止于彼之悲悯,舍利弗
长老,具足坚固、殊胜功德之宝藏者;
彼于胜者教法中,得广大喜乐,
得居欢喜园精舍。
Tassānukampamavalambiya sāriputta- Ttherassa thāmagatasāraguṇākarassa; Yo sāsane jinavarassa ratiṃ uḷāraṃ, Pappoti nandipariveṇanivāsavāsī.
他成就了众多闻者的利益,
以善吉祥所宣说的名称而著称;
他造作了这部《阿毗达摩义广释》,
阐明甘美义理之成就。
Sa sādhayaṃ sotuhitaṃ anappakaṃ, Sumaṅgalodīritanāmavissuto; Akābhidhammatthavikāsiniṃ imaṃ, Pakāsayantiṃ madhuratthasampadanti.