第二十一章
21. Ekavīsatimo paricchedo
行道智见清净说明之注释
Paṭipadāñāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā
1298所谓“依八种智”,是指依于生灭智等八种智。内观修习达到顶点时,行舍智是达到顶峰的内观。而达到顶峰是依于生灭智等八种智,故说“依八种智”。第九种是随顺谛智。如此,生灭智等八种智,以及这第九种智,称为行道智见。依此而行于圣道,故为行道;以了知生灭等义,及以现见之义,故为智见。
1298.Aṭṭhañāṇavasenevāti udayabbayañāṇādīnaṃ aṭṭhannaṃ ñāṇānaṃ vasena. Vipassanācārassa matthakappattiyā saṅkhārupekkhāñāṇaṃ sikhāpattā vipassanā. Sikhāpatti panassā udayabbayañāṇādīnaṃ aṭṭhañāṇānaṃ vasenāti āha ‘‘aṭṭhañāṇavasenā’’ti. Navamanti saccānulomikañāṇaṃ. Iti udayabbayādīni aṭṭha, idañca navamañāṇaṃ paṭipadāñāṇadassananti pavuccati. Paṭipajjati etāya ariyamaggoti paṭipadā, udayabbayādīnaṃ jānanaṭṭhena, paccakkhato dassanaṭṭhena ñāṇadassanañcāti katvā.
1299然而,为显示诸智的自性,故说“八种智”等。其中,生灭随观智虽是审察遍知的立足处,但依前文所说之义,它也是行道智见,所以在此亦一并述及。但在其他场合,则是就刚刚生起、尚未纯熟者而言。不纯熟的生灭智,通过断除常想等而成就,是断遍知的依止处。由此证得十八种大观中的一分。因为若未以现见生灭而通达,仅仅审察共相,便不可能有殊胜的断除敌对法。若无断除敌对法,彼智又如何能如金刚般无碍、锐利与明净?因此,达到纯熟状态的生灭智,应视为属于断遍知的部分。
1299. Tāni pana ñāṇāni sarūpato dassetuṃ ‘‘aṭṭha ñāṇānī’’tiādi vuttaṃ. Tattha udayabbayānupassanāñāṇaṃ kiñcāpi tīraṇapariññāya patiṭṭhaṃ, tathāpi yathāvuttaṭṭhena paṭipadāñāṇadassanampi hotiyevāti tampi idha vuttaṃ. Itarattha pana uppannamattaṃ appaguṇaṃ sandhāya vuttaṃ. Appaguṇañhi niccasaññādipahānasiddhiyā pahānapariññāya adhiṭṭhānabhūtaṃ. Yato tadadhigamena aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu ekaccā adhigatāva honti. Na hi udayabbayānaṃ paccakkhato paṭivedhena vinā sāmaññākārānaṃ tīraṇamattena sātisayaṃ paṭipakkhappahānaṃ sambhavati. Asati ca paṭipakkhappahāne kuto ñāṇādīnaṃ vajiramiva avihatavegatā tikhiṇavisadāditā vā, tasmā paguṇabhāvappattaṃ udayabbayañāṇaṃ pahānapariññāpakkhiyameva daṭṭhabbaṃ.
1300-2“坏灭”指诸行的坏灭。如实见者由此而畏惧,故称为怖畏;三地诸法,当它们现起为怖畏时,执取应畏惧之相的智,即是怖畏智。因此,这也称为“怖畏现起智”。“欲求解脱”指想解脱的心或个人,其状态为欲解脱;而此正是智,故说“智为欲解脱”。再以审察的方式转起的智,为审察随观智。以对诸行无所期待而转起的舍智,为行舍智。为配合偈颂连接,此处作无连音说明。由于粗显的覆盖谛理之相消失,而随顺于谛理的证悟,故为随顺谛;此即是说“随顺谛智,称为随顺”。
1300-2.Bhaṅgeti saṅkhārānaṃ bhaṅge. Yathābhūtadassāvī bhāyati etasmāti bhayaṃ, tebhūmakadhammā, tesu bhayato upatiṭṭhantesu bhāyitabbākāraggāhiñāṇaṃ bhayeñāṇaṃ. Tathā hetaṃ ‘‘bhayatupaṭṭhānañāṇa’’nti vuccati. Muccituṃ icchatīti muccitukamyaṃ, cittaṃ, puggalo vā, tassa bhāvo muccitukamyatā, taṃ pana ñāṇamevāti āha ‘‘ñāṇaṃ muccitukamyatā’’ti. Puna paṭisaṅkhānākārena pavattaṃ ñāṇaṃ paṭisaṅkhānupassanāñāṇaṃ. Nirapekkhatāya saṅkhārānaṃ upekkhanavasena pavattaṃ ñāṇaṃ saṅkhārupekkhāñāṇaṃ. Gāthābandhatthaṃ pana visandhiniddeso. Oḷārikoḷārikassa saccapaṭicchādakatamassa vigamanena saccapaṭivedhānukūlattā saccānulomikaṃ. Taṃ pana idanti āha ‘‘saccānulomañāṇanti, anulomaṃ pavuccatī’’ti.
1303难道不是生灭智早已成就,为何还要再于此努力?为了随观无常等相。因为生灭智先前被十种随烦恼所染污,不能依真实状态随观三相,但脱离随烦恼后则能,因此为随观相,应再于此努力。而它的相,由于未作意生灭等,以及被相续、威仪、密集所遮蔽,故不现起。因此,作意生灭,破除相续后,随观无常相;把握恒常逼迫后,破除威仪后,随观苦相;分离界后,作密集分离后,随观无我相,然后应一再地以“无常、苦、无我”审察诸行。当他如此衡量、审察时,当诸行由于轻快地现起,以及智的锐利,而以坏灭、生起等差别,唯以坏灭而现起,其智唯住于坏灭时,那时便证得名为坏灭随观的内观智。当他修习那以诸行灭为所缘的坏灭随观时,当一切有、生趣、命运、住处中的诸行,由于坏灭的自性,如夜叉、罗刹等现起为大怖畏时,那时他便证得怖畏现起智。然而,此智畏惧吗?不畏惧。因为那仅是审察:“过去诸行已灭,现在诸行正灭,未来诸行将灭”。但由于执取一切遭遇不幸的诸行现起为怖畏,故称为怖畏现起智。
1303. Nanu ca udayabbayañāṇassa pageva siddhattā kimatthaṃ puna tatthāpi abhiyogoti ce? Aniccādilakkhaṇasallakkhaṇatthaṃ. Udayabbayañāṇañhi heṭṭhā dasahi upakkilesehi upakkiliṭṭhaṃ hutvā yāthāvasarasato tilakkhaṇaṃ sallakkhetuṃ nāsakkhi, upakkilesavinimuttaṃ pana sakkoti, tasmā lakkhaṇasallakkhaṇatthaṃ puna tattheva yogo kātabbo. Lakkhaṇāni cassa udayabbayādīnaṃ amanasikārā, santatiiriyāpathaghanachannatāya ca nopaṭṭhahanti, tasmā udayabbayaṃ manasi katvā santatiṃ ugghāṭetvā aniccalakkhaṇaṃ, abhiṇhapīḷanaṃ pariggahetvā iriyāpathaṃ ugghāṭetvā dukkhalakkhaṇaṃ, dhātuyo vinibbhujitvā ghanavinibbhogaṃ katvā anattalakkhaṇañca sallakkhetvā ‘‘aniccā dukkhā anattā’’ti saṅkhārā punappunaṃ sammasitabbā. Tassevaṃ tulayato tīrayato yadā saṅkhāragataṃ attano lahuupaṭṭhānena, ñāṇassa ca tikkhatāya tirohituppādādibhedaṃ bhijjamānameva upaṭṭhāti, bhaṅgeyeva tassa ñāṇaṃ santiṭṭhati, tadā bhaṅgānupassanā nāma vipassanāñāṇaṃ adhigataṃ hoti. Tassa tadeva saṅkhāranirodhārammaṇabhaṅgānupassanaṃ āsevantassa yadā sabbabhavayonigatiṭṭhitinivāsesu saṅkhārā bhijjanasabhāvatāya yakkharakkhasādayo viya mahābhayaṃ hutvā upaṭṭhahanti, tadāssa bhayatupaṭṭhānañāṇaṃ adhigataṃ hoti. Kiṃ panidaṃ ñāṇaṃ bhāyatīti? Na bhāyati. Tañhi ‘‘atītā saṅkhārā niruddhā, paccuppannā nirujjhanti, anāgatā nirujjhissantī’’ti tīraṇamattameva hoti, byasanāpannānaṃ pana sabbasaṅkhārānaṃ bhayato upaṭṭhitānaṃ gahaṇena bhayatupaṭṭhānañāṇanti vuccatīti.
当他反复修习此怖畏现起智时,若观见一切有结中的诸行无有依怙、无有避难所、无有归趣,诸行便如同拔剑的怨敌般唯以过患现前;当他如此观见诸行之过患时,便生起名为“过患智”的智慧。当他如是观见一切诸行皆是过患,若于三有所含摄之法生起厌离,心从诸行退缩,在脱离一切诸行的寂灭中获得喜乐,此时便生起名为“厌离随观智”的智慧。当他依此厌离智于一切诸行生起厌离,心不执著于任何一行,犹如青蛙吐出一切行法那般生起欲解脱之心,此时便生起名为“欲解脱智”的智慧。当他如是欲从一切诸行解脱时,为令“常、乐、净、我”之相不得安立,以成就解脱方便,而将无常相、屡屡逼恼之苦相、不净之厌恶相、空之无我相等安立于一切诸行,如此统摄一切诸行者,便生起名为“审察随观智”的智慧。因此,对于由此统摄诸行而说的“此是空、无我或我所”等二门等分别之空性,应当统摄。当他如是观空,安立三相随观时,若舍弃怖畏与喜,犹如已放下重担者般于诸行中住于舍,心不倾向于三有,此时便生起名为“行舍智”的智慧。然而,此智只要尚未见涅槃,便如同盲人摸索方向般,一次又一次……
Tassa taṃ bhayatupaṭṭhānañāṇaṃ āsevantassa yadā sabbabhavagatesu saṅkhāresu tāṇaṃ vā leṇaṃ vā parāyaṇaṃ vā na paññāyati, ukkhittāsiko viya paccāmitto sādīnavā eva saṅkhārā upaṭṭhahanti, tassa saṅkhārānaṃ ādīnavameva passantassa ādīnavañāṇaṃ nāma uppannaṃ hoti. Tassevaṃ sabbasaṅkhāre ādīnavato passantassa yadā tibhavapariyāpannesu nibbedo uppajjati, ukkaṇṭhā saṇṭhahanti, sabbasaṅkhāravisaṃyutte santipade abhiratiṃ paṭilabhati, tadāssa nibbidānupassanaṃ nāma ñāṇaṃ uppannaṃ hoti. Tassa yadā iminā nibbidāñāṇena sabbasaṅkhāresu nibbindantassa ekasaṅkhārepi cittaṃ na sajjati, sabbasmā saṅkhārato sappamukhagatassa viya maṇḍūkassa muccitukāmatā uppajjati, tadā muccitukamyatāñāṇaṃ nāma uppannaṃ hoti. Tassevaṃ sabbasaṅkhārehi muccitukāmassa niccasukhasubhaattākārena pana upaṭṭhituṃ asamatthataṃ pāpetvā muccanassa upāyasampādanatthaṃ aniccantikatādīhi aniccalakkhaṇaṃ, abhiṇhapaṭipīḷanatādīhi dukkhalakkhaṇaṃ, ajaññakatādīhi paṭikkūlataṃ, tucchatādīhi anattalakkhaṇañca āropetvā sabbasaṅkhāragataṃ pariggaṇhantassa paṭisaṅkhānupassanāñāṇaṃ nāma uppannaṃ hoti. Tena panevaṃ pariggahitasaṅkhārena yā sā ‘‘suññamidaṃ attena vā attaniyena vā’’tiādinā dvikoṭikādibhedā suññatā vuttā, sā pariggahetabbā. Tassevaṃ suññato disvā tilakkhaṇaṃ āropetvā sammasantassa yadā bhayañca nandiñca vippahāya vissaṭṭhabhariyassa viya saṅkhāragatesu upekkhā santiṭṭhati, tīsu bhavesu cittaṃ na sampasāriyati, tadāssa saṅkhārupekkhāñāṇaṃ nāma uppannaṃ hoti. Taṃ panetaṃ yāva nibbānaṃ na passati, tāva disākāko viya kūpakayaṭṭhiṃ punappunaṃ saṅkhārameva anabhimatampi nissāya saṅkhāravicinanepi majjhattameva hutvā tiṭṭhati. Tena vuttaṃ ‘‘etesu pana ñāṇesū’’tiādi.
1306“内观……乃至……趣向出起”:因达到最顶点的状态,故称“达顶”。趣向出起,故称“趣向出起”。所谓“出起”,是指从向外以相为缘而执取的事物,以及从内在生起的状态中出离,这条道便被称为出起;趣向于此出起,故名“趣向出起”,意即与道相合。
1306.Vipassanā…pe… vuṭṭhānagāminīti sikhaṃ uttamabhāvaṃ pattattā sikhāpattā. Vuṭṭhānaṃ gacchatīti vuṭṭhānagāminī. ‘‘Vuṭṭhāna’’nti hi bahiddhā nimittabhūtā abhiniviṭṭhavatthuto ceva ajjhattappavattato ca vuṭṭhahanato maggo vuccati, taṃ gacchatīti vuṭṭhānagāminī, maggena saddhiṃ ghaṭīyatīti attho.
1307“此”即那已达顶之内观,亦称为“顺谛智”。“屡屡修习”者:即一再以随观之用受持、修习、多作的人。由于他如此修习,胜解信变得更强而有力,精进得以善加摄持,堪能摧破对立之法;念因面向所缘而善住;心因轻安与乐之极喜而善入等持。由此,顺智的缘便生起,行舍智变得极为锐利而现起。
1307.Tanti yaṃ sikhāpattā vipassanā saccānulomañāṇanti ca vuccati, taṃ saṅkhārupekkhāñāṇaṃ. Āsevantassāti punappunaṃ sammasanavasena sevantassa bhāventassa bahulīkarontassa. Tassa hi adhimokkhasaddhā bhāvanāvasena balavatarā nibbattissati, vīriyaṃ supaggahitaṃ paṭipakkhavidhamanasamatthaṃ hoti, ārammaṇābhimukhabhāvena sati supatiṭṭhitā hoti, passaddhisukhānaṃ sātisayatāya cittaṃ susamāhitaṃ, tatova anulomañāṇuppattiyā paccayo bhavituṃ samatthā tikkhatamā saṅkhārupekkhā uppajjati.
1308-12“无常……乃至……唯随观”者:以无常等任一行相随观,遍历七次后坏灭而沉入有分,称为“已沉入有分”;此后即转起有分波动。所谓“以行舍智所作之理”,是说仅以无常等作为所缘、由行舍智所作的道理,并非随观之理。故说“无常等……乃至……造作”。所谓“有分波动”,即令有分回转,不使心依有分之理运行。所谓“遍作”,即作为道的遍作、审察的运作。所谓“近行”,因邻近于道,或因行已近而得名。
1308-12.Aniccā…pe… votarateva sāti aniccādīsu ekena ākārena sammasantī sattakkhattuṃ pavattitvā bhijjantī bhavaṅgaṃ otiṇṇā nāma hoti, tato paraṃ bhavaṅgavāroti katvā . Saṅkhārupekkhākatanayenāti aniccādinā ārammaṇakaraṇavaseneva saṅkhārupekkhāya katanayena, na sammasitanayena. Tenāha ‘‘aniccādi…pe… kurumāna’’nti. Bhavaṅgāvaṭṭanaṃ katvāti bhavaṅgassa nivattanaṃ katvā cittassa bhavaṅgavasena pavattituṃ adatvā. Parikammanti maggassa parikammattā paṭisaṅkhārakattā. Upacāranti maggassa āsannattā, samīpacārittā vā.
1313-6“随顺”本身,即由“前面的”等语句自己点出。此智因依无常相等缘取诸行而生起,故于义理上犹如在说:“诚然,生灭之法,生灭智唯见生灭”;“诚然,坏灭之法,坏灭随观唯见坏灭”;“诚然,有怖畏之事,怖畏现起唯见怖畏”;“诚然,有过患之事,过患随观唯见过患”;“诚然,应厌离之事,厌离智唯生厌离”;“诚然,应解脱之事,欲解脱智唯生欲解脱”;“诚然,应审察之事,审察智唯作审察”;“诚然,应舍之事,行舍智唯作舍离”。此八智所完成之业,故随顺一切观——即随观三相之业,亦随顺向上的三十七菩提分法,由彼道可达。因为在顺谛智中,并非以粗显之谛覆盖、镇伏烦恼的方式转起种姓智;种姓智若不生起,道智便不生。由此随顺于前后诸分,故被理解为“随顺”。所谓“由此”,是就下位诸智的随顺门,以及上位菩提分法的随顺而言。“顺谛智”,因随顺趣入道谛而得名。“趣向出起”,是以诸行为所缘、趣向出起之观。“终点”,即前际。在以诸行为所缘的观中,此特称“趣向出起之观”。而以无为(涅槃)为所缘的,则完全趣向、通达名为出起的圣道,于彼亦特得名为“趣向出起之观”。故说“应知一切分”等。
1313-6. Anulomattaṃ sayameva vadati ‘‘purimāna’’ntiādinā. Idañhi aniccalakkhaṇādivasena saṅkhāre ārabbha pavattattā, ‘‘udayabbayavantānaṃyeva vata dhammānaṃ udayabbayañāṇaṃ uppādavaye addasā’’ti ca ‘‘bhaṅgavantānaṃyeva vata bhaṅgānupassanaṃ bhaṅgamaddasā’’ti ca ‘‘sabhayaṃyeva vata bhayatupaṭṭhānassa bhayato upaṭṭhita’’nti ca ‘‘sādīnaveyeva vata ādīnavānupassanaṃ ādīnavamaddasā’’ti ca ‘‘nibbinditabbeyeva vata nibbidāñāṇaṃ nibbinda’’nti ca ‘‘muccitabbamhiyeva vata muccitukamyatāñāṇaṃ muccitukāmaṃ jāta’’nti ca ‘‘paṭisaṅkhātabbameva vata paṭisaṅkhāñāṇena paṭisaṅkhāta’’nti ca ‘‘upekkhitabbaṃyeva vata saṅkhārupekkhāya upekkhita’’nti ca atthato vadamānaṃ viya imesañca aṭṭhannaṃ ñāṇānaṃ katakiccatāya anulometi sabbāsaṃyeva vipassanānaṃ lakkhaṇattayasammasanakiccattā, tathā upari ca ariyamagge sattatiṃsāya bodhipakkhiyadhammānaṃ tāya paṭipadāya pattabbatāya. Na hi anulomañāṇe thūlathūlasaccapaṭicchādakasaṃkilesavikkhambhanavasena appavattante gotrabhuñāṇaṃ uppajjati, gotrabhuñāṇe ca anuppanne maggañāṇaṃ na uppajjati, tasmā purimapacchimānaṃ bhāgānaṃ anulomattā ‘‘anulomanti saññita’’nti. Tenevāti heṭṭhimañāṇānaṃ anulomamukhena, upari bodhipakkhiyānaṃ anulomanato ca. Saccānulomañāṇanti pavuccati maggasaccassa anulomikattā. Vuṭṭhānagāminiyāti saṅkhārārammaṇāya vuṭṭhānagāminiyā vipassanāya. Pariyosānanti purimā koṭi. Saṅkhārārammaṇavipassanāsu hi ayaṃ visesato vuṭṭhānagāminivipassanāti. Asaṅkhatārammaṇaṃ pana sabbena sabbaṃ ariyamaggasaṅkhātaṃ vuṭṭhānaṃ gacchati upetīti. Tatopi hi visesato ‘‘vuṭṭhānagāminivipassanā’’ti vattabbataṃ labhatīti āha ‘‘ñeyyaṃ sabbappakārenā’’tiādi.
1317-8“所说”即赞叹。由正自觉大仙以圣道为所依,寻求广大戒蕴等故。“寂静”,以烦恼寂灭故。“瑜伽”,即修习,或修习的加行。
1317-8.Kittitāti thomitā, ariyamaggādhiṭṭhānatāya mahantānaṃ sīlakkhandhādīnaṃ esanato gavesanato mahesinā sammāsambuddhena. Santakilesatāya santā. Yoganti bhāvanaṃ, bhāvanābhiyogaṃ vā.