第二十章
20. Vīsatimo paricchedo
道非道智见清净解说论释
Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā
1263现在,在度疑清净之后,接下来当解说已提示的道非道智见清净。而此道非道智见清净的生起,是依于光明等杂染的出现;光明等杂染出现于生灭智;生灭智又依三相观照而生起,三相观照则以聚思惟为起始。将过去等各类诸法汇总,藉由确定自相而修,这对初学者易于思惟。因此,为令那些想在此道非道智见清净中精进的人能次第成就,才开示了“唯以聚思惟”等。又或者,聚思惟处于两种清净之间,但它应被归入两种清净之一。由于它是道非道智的初始阶段,所以将其摄入道非道智见清净是恰当的,为了将它归入此处,故说“唯以聚思惟”等。然而有些人认为,所谓的聚思惟并不摄于任何清净,他们不理会它而只赞叹观的修习。“唯以聚思惟”的意思是:将过去等各类诸法归结,作为聚来确认;或者,通过聚的思惟,应作道非道智见观的连接;或者,依处格义而显工具格,意为在聚思惟中应作连接。虽说了“应作聚聚思惟之连接”,然应从《清净道论》(Visuddhi. 2.69
1263. Idāni kaṅkhāvitaraṇavisuddhiyā anantaraṃ uddiṭṭhāya maggāmaggañāṇadassanavisuddhiyā niddesakkamo anuppatto, sā pana yasmā obhāsādiupakkilesasambhave sati hoti, obhāsādayo ca udayabbayañāṇe sambhavanti, udayabbayañāṇañca tilakkhaṇavipassanāya sati uppajjati, tassa ca kalāpasammasanaṃ ādi. Tañhi atītādibhedabhinnānaṃ dhammānaṃ saṅkhipitvā vavatthānavasena pavattanato ādikammikassa sukarasammasanaṃ, tasmā paṭhamaṃ tattheva abhiyogaṃ karontena kamato taṃ sampādetabbanti dassetuṃ ‘‘kalāpasammasanenevā’’tiādi āraddhaṃ. Atha vā dvinnaṃ visuddhīnamantare kalāpasammasanaṃ hoti, tañca kho dvīsu ekāya visuddhiyā saṅgahetabbaṃ, maggāmaggañāṇassa ca ādibhūtattā tatthevassa saṅgaho yuttoti ettheva naṃ saṅgahitukāmatāya vuttaṃ ‘‘kalāpasammasanenevā’’tiādi. Keci pana kalāpasammasanaṃ nāma ekavisuddhiyampi na antogadhanti taṃ anāmasitvāva vipassanācāraṃ vaṇṇenti. Kalāpasammasanenevāti atītādibhedabhinnānaṃ dhammānaṃ saṅkhipitvā vavatthānavasena kalāpato, kalāpānaṃ vā sammasanena maggāmaggañāṇadassanavipassanāya yogo karaṇīyo. Atha vā bhummatthe karaṇaniddesavasena kalāpasammasane yogo karaṇīyoti attho. ‘‘Kalāpasammasaneneva yogo karaṇīyo’’ti vatvāpi taṃ pana visuddhimaggato (visuddhi. 2.692) gahetabbanti ganthavitthāraparihāratthaṃ idha na dassitanti.
1264“现在法”指的是相续现在的法,或刹那现在的法。然而最初,刹那现在的生灭难以把握,故应先依相续现在的层面修习生灭随观。“生起”指依此二种现在——最初生起与刹那生起。“变易”即是坏灭。
1264.Paccuppannassa dhammassāti santatipaccuppannassa, khaṇapaccuppannassa vā. Ādito pana khaṇapaccuppannassa udayavayaṃ duppariggahaṃ, tasmā santatipaccuppannavasena paṭhamaṃ udayabbayānupassanaṃ kātabbaṃ. Nibbattīti dvinnaṃ paccuppannānaṃ vasena paṭhamābhinibbatti ca khaṇanibbatti ca. Vipariṇāmoti vināso.
1265“随观即是智”:对生与灭的随观,即是智,此乃正自觉者以殊胜智所宣说。此处巴利原文为——
1265.Anupassanāpi ñāṇanti yā udayassa ca vayassa ca anupassanā, sā ñāṇanti varañāṇena sammāsambuddhena desitaṃ. Tatrāyaṃ pāḷi –
如何于观察现行诸法之变易时,有生灭随观之智?已生之色是现行,其生起相为生,变易相为灭,随观为智。已生之受……想……行……识……已生之眼……已生之有是现行,其生起相为生,变易相为灭,随观为智。(中部义释 1.49)
‘‘Kathaṃ paccuppannānaṃ dhammānaṃ vipariṇāmānupassane paññā udayabbayānupassane ñāṇaṃ? Jātaṃ rūpaṃ paccuppannaṃ, tassa nibbattilakkhaṇaṃ udayo. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayo. Anupassanā ñāṇaṃ. Jātā vedanā…pe… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ… jātaṃ cakkhuṃ…pe… jāto bhavo paccuppanno, tassa nibbattilakkhaṇaṃ udayo. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayo. Anupassanā ñāṇa’’nti (paṭi. ma. 1.49).
然而此处,为显示见生仅是为了见灭,即以见灭为主,故说“于变易随观之慧”;而彼见灭是以见生为先导,故说“于生灭随观之智”。
Ettha pana udayadassanaṃ yāvadeva khayadassananti vayadassanassa padhānataṃ dassetuṃ ‘‘vipariṇāmānupassane paññā’’ti vatvā taṃ pana vayadassanaṃ udayadassanapubbakanti vuttaṃ ‘‘udayabbayānupassane ñāṇa’’nti.
1266-81266-8. “先前生起”意指:从生起角度说,是先前未生者(现在生起)。没有积聚或堆集,生起时是从它未曾获得的状态而来,因为先前它完全不存在。故说“如是生起”等。如同未来时这些法完全不存在,过去时也是如此,为显示此义而说“如是灭时”等,即:唯有本来不存在的色法、非色法,在因缘和合中生起,生起后又完全归于无。为了以譬喻来阐明此义的一部分,在此处论(Visuddhi. 2.723)中引出琴喻。意指此处也应引入此喻而作解说,故说“此处琴喻”等。“此义”即:唯本来不存在的得以生起,已生的后来归于无,为阐明此义。“琴喻”即依琴而来的比喻。它应如是理解:犹如弹琴时所生的声音,生起之前并无积聚,生起时也不是从任何积聚而来;灭去时没有去往东西南北,灭后也不在任何处积集停留;而是依琴、弹琴者及人的精进为缘,从无而生,生已即灭。同样地,一切色法、非色法也是从无而生,生已即灭。
1266-8.Pubbeuppattitoti jananato pubbe anuppannassāti vuttaṃ hoti. Nicayo rāsi vā natthi, yato āgaccheyya uppajjamānaṃ aladdhattabhāvassa sabbena sabbaṃ avijjamānattā. Tenāha ‘‘tathā uppajjato’’tiādi. Yathā anāgate addhāne ime dhammā sabbena sabbaṃ natthi, evaṃ atītepi addhānanti dassento ‘‘tathā nirujjhamānassā’’tiādiṃ vatvā avijjamānānaṃyeva rūpārūpadhammānaṃ hetupaccayasamavāye uppādo, uppajjitvā ca sabbaso abhāvūpagamoti imamatthaṃ samudāyagataṃ tadekadesabhūtāya upamāya vibhāvetuṃ imasmiṃ ṭhāne aṭṭhakathāya (visuddhi. 2.723) vīṇūpamā āgatā. Sā idhāpi āharitvā vattabbāti adhippāyena ‘‘ettha vīṇūpamā’’tiādimāha. Etassatthassāti avijjamānānaṃyeva uppādo, uppannānañca parato abhāvoti imassa atthassa pakāsane. Vīṇūpamāti vīṇāvasena āgatā upamā. Sā panevaṃ daṭṭhabbā – yathā vīṇāya vādiyamānāya uppannassa saddassa neva uppattito pubbe sannicayo atthi, na uppajjamāno sannicayato āgato. Na nirujjhamānassa disāvidisāgamanaṃ atthi, na niruddho katthaci sannicito tiṭṭhati, atha kho vīṇañca vīṇavādanañca purisassa ca tajjaṃ vāyāmaṃ paṭicca ahutvā sambhoti, hutvā paṭiveti, evaṃ sabbepi rūpārūpadhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventīti.
1269-70如是简要开示了生灭作意的方法之后,接着,在此生灭智的分别中,依“无明集故色集”等,以缘集之义观见色蕴的生起;依“渴爱集故……业集故……食集故色集”,亦以缘集之义观见色蕴的生起;观见生起相者,也观见色蕴的生起。见色蕴生起者,即观见此五种相。依“无明灭故色灭”,以缘灭之义观见色蕴的灭去;依“渴爱灭故……业灭故……食灭故色灭”,亦以缘灭之义观见色蕴的灭去;观见变异相者,也观见色蕴的灭去。见色蕴灭去者,即观见此五种相。同样,依“无明集故受集”,以缘集之义观见受蕴的生起;依“渴爱集故……业集故……触集故受集”,亦以缘集之义观见受蕴的生起;观见生起相者,也观见受蕴的生起。见受蕴生起者,即观见此五种相。依“无明灭故……渴爱灭故……业灭故……触灭故受灭”,以缘灭之义观见受蕴的灭去;观见变异相者,也观见受蕴的灭去。见受蕴灭去者,即观见此五种相。如同受蕴,想蕴、行蕴、识蕴也是如此。然而,此处有这一差别——就识蕴而言,则为“名色集故、名色灭故”。
1269-70. Evaṃ saṅkhepato udayabbayamanasikāravidhiṃ dassetvā puna yāni etasseva udayabbayañāṇassa vibhaṅge ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayo’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayasamudayaṭṭhena rūpakkhandhassa udayaṃ passati, ‘‘taṇhāsamudayā…pe… kammasamudayā…pe… āhārasamudayā rūpasamudayo’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayasamudayaṭṭhena rūpakkhandhassa udayaṃ passati, nibbattilakkhaṇaṃ passantopi rūpakkhandhassa udayaṃ passati, rūpakkhandhassa udayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati. ‘‘Avijjānirodhā rūpanirodho’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayanirodhaṭṭhena rūpakkhandhassa vayaṃ passati, ‘‘taṇhānirodhā…pe… kammanirodhā…pe… āhāranirodhā rūpanirodho’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayanirodhaṭṭhena rūpakkhandhassa vayaṃ passati, vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi rūpakkhandhassa vayaṃ passati, rūpakkhandhassa vayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati. Tathā ‘‘avijjāsamudayā vedanāsamudayo’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, ‘‘taṇhāsamudayā…pe… kammasamudayā…pe… phassasamudayā vedanāsamudayo’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayasamudayaṭṭhena vedanākkhandhassa udayaṃ passati, nibbattilakkhaṇaṃ passanto vedanākkhandhassa udayaṃ passati, vedanākkhandhassa udayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati. ‘‘Avijjānirodhā…pe… taṇhānirodhā…pe… kammanirodhā…pe… phassanirodhā vedanānirodho’’ti (paṭi. ma. 1.50) paccayanirodhaṭṭhena vedanākkhandhassa vayaṃ passati, vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi vedanākkhandhassa vayaṃ passati, vedanākkhandhassa vayaṃ passanto imāni pañca lakkhaṇāni passati, vedanākkhandhassa viya saññāsaṅkhāraviññāṇakkhandhānaṃ . Ayaṃ pana viseso – viññāṇakkhandhassa phassaṭṭhāne ‘‘nāmarūpasamudayā nāmarūpanirodhā’’ti.
如此,对一一蕴的生灭随观,各各为十相,共说了五十相。依这些相,为了开示“如是色集,如是色灭,如是色生,如是色灭”的、从缘与刹那详细作意的方法,而开始“对此智”等语句。其中,“无明集故”意指由无明的生起、由无明的存在。与灭相反的生起即是存在,因此,由前生已成就的无明存在,于此生中,色集即色的生起,这是它的意义。在“等”字所摄的“渴爱集故色集,业集故色集,食集故色集”中,以及在观灭时的“无明灭故色灭,渴爱灭故……业灭故……食灭故色灭”等中,应知:无明等三者是过去时的,而作为它们助成因缘的取等,也已被包含在内。
Evaṃ ekekassa khandhassa udayabbayadassane dasa dasa katvā samapaññāsa lakkhaṇāni vuttāni, tesaṃ vasenapi ‘‘evampi rūpasamudayo, evampi rūpavayo, evampi rūpaṃ udeti, evampi rūpaṃ vetī’’ti paccayato ceva khaṇato ca vitthārena ca manasikāravidhiṃ dassetuṃ ‘‘tasseva ñāṇassā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha avijjāsamudayāti avijjāya uppādā , atthibhāvāti attho. Nirodhaviruddho hi uppādo atthibhāvo hoti, tasmā purimabhavasiddhāya avijjāya sati imasmiṃ bhave rūpasamudayo rūpassa uppādo hotīti attho. Ādi-saddasaṅgahitesu ‘‘taṇhāsamudayā rūpasamudayo, kammasamudayā rūpasamudayo, āhārasamudayā rūpasamudayo’’ti ca, tathā vayadassane ‘‘avijjānirodhā rūpanirodho, taṇhānirodhā… kammanirodhā… āhāranirodhā rūpanirodho’’ti ca ādīsu avijjādīhi tīhi atītakālikāni tesaṃ sahakārīkāraṇabhūtāni upādānādīnipi gahitānevāti veditabbaṃ.
在转起缘中,由于段食的力量更强,故只取“食集故”而说。然而,当取此时,由于转起缘性的共通,时节与心也被包含在内。因此,应视为已阐明了对四因所生色从缘观生起。唯有依无明与渴爱为亲依止的业,才有色身的产生;若无无明为亲依止的有爱,生起即不可能。如同色以无明、渴爱为亲依止而观,受等也应当如此观照。然而,食是已生色的滋养者,这里意指段食;诚然,这是随宜之说,或依增胜说而取食。或者,取食是依增胜说解释。“无明灭故”:由于以最上道智使无明不再生起的灭,未来的色便不再生起的灭,因为缘无故彼无。“渴爱灭故、业灭故”此处也是同样道理。“食灭故”:由于作为转起缘的段食无有。“色灭故”:即彼食所生色无有。其余应依前文所说之理了知。然而,此处有这一差别——依“触已而感受,触已而想,触已而思”以及“触缘受,眼触所生受、想、思”等语,触是受、想、行蕴的转起缘,由彼灭而它们灭;在《大本经》、《大缘经》及阿毗达摩的互相缘品中,依“名色缘识”之语,名色是识的转起缘,由彼灭而彼灭。故说“触集故受集”等。
Pavattipaccayesu kabaḷīkārāhārassa balavatāya so eva gahito ‘‘āhārasamudayā’’ti. Tasmiṃ pana gahite pavattipaccayatāsāmaññena utucittānipi gahitāneva hontīti catusamuṭṭhānikarūpassa paccayato udayadassanaṃ vibhāvitamevāti daṭṭhabbaṃ. Avijjātaṇhūpanissayasahiteneva kammunā rūpakāyassa nibbatti, asati ca avijjūpanissayāya bhavanikantiyā jātiyā asambhavoyevāti. Yathā rūpassa avijjātaṇhūpanissayatā, evaṃ vedanādīnampi daṭṭhabbā. Āhāro pana uppannassa rūpassa posako kabaḷīkārāhārassa adhippetattā, kāmaṃ yathādhiṭṭhānattā vā desanāya. Ukkaṭṭhaniddesena vā āhāraggahaṇaṃ. Avijjānirodhāti aggamaggañāṇena avijjāya anuppādanirodhato anāgatassa rūpassa anuppādanirodho hoti paccayābhāve abhāvato. ‘‘Taṇhānirodhā kammanirodho’’ti etthāpi eseva nayo. Āhāranirodhāti pavattipaccayassa kabaḷīkārāhārassa abhāve. Rūpanirodhoti taṃsamuṭṭhānarūpassa abhāvo hotīti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ . Ayaṃ pana viseso – ‘‘phuṭṭho vedeti, phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetīti (saṃ. ni. 4.93), phassapaccayā vedanā, cakkhusamphassajā vedanā, saññā cetanā’’ti vacanato phasso vedanāsaññāsaṅkhārakkhandhānaṃ pavattipaccayo, tannirodhā ca tesaṃ nirodho, mahāpadānamahānidānasuttesu , abhidhamme ca aññamaññapaccayavāre ‘‘nāmarūpapaccayā viññāṇa’’nti (dī. ni. 2.57, 97; kathā. 719) vacanato nāmarūpaṃ viññāṇassa pavattipaccayo, tannirodhā ca tassa nirodhoti vuttaṃ ‘‘phassasamudayā vedanāsamudayo’’tiādi.
1271十种相:即于色蕴的生起观察中,无明、渴爱、业、食这四种缘的存在性、有为相的特征,以及色的产生相——这五种相;于灭的观察中,无明等四种缘的不生灭,以及色的刹那灭——这五种相。这就是色蕴的十种相。同样,受想行识四蕴也各有十种相。如此共有五十种相。因此说‘五十种相’。所谓‘相’的意义,是以无明等四种缘的存在性及其不生灭这八种情况来标示色等诸法的生与灭,故称为相。由四种缘的存在性标示色等的生起,由不生灭、毕竟灭标示其灭;而‘产生’与‘变异’则正是有为相。‘于法随观’:即随观色等具有生灭的法。对此,有些人首先提出:‘对于色蕴的生灭观察,是依相续、时分的角度,而非依刹那的角度。’依他们的见解,便可能没有依刹那的生灭观察。另一些人则说:‘依缘观察生灭时,不触及过去等类的分别,从一切共通的角度,见到由无明等缘而有受的生起、可得性,却并未见到其生起;见到无明等不存在时受的不生起、不可得性,却并未见到其坏灭刹那。在观察生灭时,则见到现在诸法的生起与坏灭。’这种说法不合理。因为,当依相续而作意色与非色法的生灭时,随着修习逐渐获得力量
1271.Dasa dasāti rūpakkhandhassa udayadassane avijjā taṇhā kammaṃ āhāroti imesaṃ paccayānaṃ atthitāsaṅkhatalakkhaṇāni ceva rūpassa nibbattilakkhaṇañcāti imāni pañca lakkhaṇāni, vayadassane avijjādīnaṃ catunnaṃ paccayānaṃ anuppādanirodho, rūpassa khaṇanirodho cāti imāni pañca lakkhaṇānīti rūpakkhandhassa dasa lakkhaṇāni, tathā vedanākkhandhādīnaṃ catunnaṃ cattālīsa lakkhaṇānīti evaṃ samapaññāsa lakkhaṇāni honti. Tenāha ‘‘paññāsa lakkhaṇānī’’ti. Lakkhaṇaṭṭho pana tesaṃ catunnaṃ paccayānaṃ atthitā, anuppādanirodho cāti aṭṭha lakkhīyati etehi rūpādīnaṃ udayo ca vayo cāti lakkhaṇāni. Catunnañhi paccayānaṃ atthitāhi rūpādiudayo lakkhīyati, anuppādanirodhaaccantanirodhehi vayo, nibbattivipariṇāmāni pana saṅkhatalakkhaṇānevāti. Dhamme samanupassatīti rūpādike dhamme udayabbayavante samanupassati. Ettha ca keci tāva āhu ‘‘arūpakkhandhānaṃ udayabbayadassanaṃ addhāsantativasena, na khaṇavasenā’’ti, tesaṃ matena khaṇato udayabbayadassanameva na siyā. Apare panāhu ‘‘paccayato udayabbayadassanena atītādivibhāgaṃ anāmasitvā sabbasādhāraṇato avijjādipaccayā vedanāya sambhavaṃ labbhamānataṃ passati, na uppādaṃ. Avijjādiabhāve ca tassā asambhavaṃ alabbhamānataṃ passati, na bhaṅgakkhaṇato. Udayabbayassa dassane paccuppannānaṃ uppādaṃ, bhaṅgañca passatī’’ti, taṃ ayuttaṃ. Santativasena hi rūpārūpadhamme udayabbayato manasi karontassa anukkamena bhāvanāya balappattakāle ñāṇassa tikkhavisadabhāvappattiyā khaṇato udayabbayā upaṭṭhahantīti.
1272-5因为此人首先依缘作意生灭,随后舍弃无明等缘法,把握具有生灭的诸蕴,透过依缘观察生灭的门径,也依刹那作意生灭。当他的智慧锐利明净地运转时,色与非色法便显现为刹那刹那地生起与坏灭。因此说‘如是色生起’等。其中,‘如是色生起’:即依上述所说的方法,由无明集……乃至……由渴爱集……乃至……由业集……乃至……由食集,而有色的产生。‘如是其灭’:即依上述所说的方法,由无明灭……乃至……由渴爱灭……乃至……由业灭……乃至……由食灭,而有色的灭与不生起。这是依缘的详细作意。‘色如是生起’:即如是依集起,业生色、食生色、时节生色、心生色也生起、产生、发生。‘色如是灭去’:即业生色、食生色、时节生色、心生色也如是灭去、消灭。这是依刹那的详细作意。因此说‘在此,依缘及依刹那的生灭’。‘一切法变得明显’:即这些法‘本无而生,生已还灭’。如同对现在法,对过去、未来法也依此理,观察过去等法的二种生灭时,谛、缘起、理趣、相之差别便变得明显。对于如此一切法自性已变得明显的他,诸行显现为‘这些法原来如此,未曾生起而生起’
1272-5. Ayañhi paṭhamaṃ paccayato udayabbayaṃ manasi karonto pacchā avijjādike paccayadhamme vissajjetvā udayabbayavante khandhe gahetvā tesaṃ paccayato udayabbayadassanamukhena khaṇatopi udayabbayaṃ manasi karoti. Tassa yadā ñāṇaṃ tikkhaṃ visadaṃ hutvā pavattati, tadā rūpārūpadhammā khaṇe khaṇe uppajjantā, bhijjantā ca hutvā upaṭṭhahanti. Tena vuttaṃ ‘‘evaṃ rūpudayo hotī’’tiādi. Tattha evaṃ rūpudayoti evaṃ vuttanayena avijjāsamudayā…pe… taṇhāsamudayā…pe… kamma…pe… āhārasamudayāpi rūpassa sambhavo . Evamassa vayoti evaṃ vuttanayeneva avijjānirodhā…pe… taṇhānirodhā…pe… kamma…pe… āhāranirodhā rūpassa vayo anuppādoti ayaṃ paccayato vitthārena manasikāro. Udeti evaṃ rūpampīti evaṃ samudayato kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi udeti uppajjati nibbattati. Evaṃ rūpaṃ tu vetīti kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi evaṃ veti nirujjhatīti ayaṃ khaṇato vitthārena manasikāro. Tena vuttaṃ ‘‘evaṃ paccayatopettha khaṇato udayabbaya’’nti. Sabbadhammā pākaṭā hontīti iti ime dhammā ahutvā sambhonti, hutvā paṭiventi. Yathā paccuppanne, evaṃ atītānāgatepīti nayavasena atītādidhammānaṃ dvedhā udayabbayaṃ passato saccapaṭiccasamuppādanayalakkhaṇabhedā pākaṭā honti. Tassevaṃ pākaṭībhūtasabbadhammasabhāvassa ‘‘evaṃ kira nāmime dhammā anuppannapubbā uppajjanti, uppannā nirujjhantī’’ti niccanavāva hutvā saṅkhārā upaṭṭhahanti. Na kevalañca niccanavāva, udake daṇḍakena katalekhā viya, āragge ṭhapitasāsapo viya, vijjusañcāro viya ca parittakālaṭṭhāyino upaṭṭhahanti. Tenāha ‘‘udake daṇḍarājīvā’’tiādi. Udake daṇḍarājiādayova kiñcāpi uttaruttari atiparittaṭṭhāyibhāvanidassanatthaṃ dassitā, tathāpi dandhanirodhā eva nidassitā, tatopi lahutaranirodhattā saṅkhārānaṃ. Tathā hi gamanassādānaṃ devaputtānaṃ heṭṭhupariyena parimukhaṃ dhāvantānaṃ sirasi, pāde ca baddhakhuradhārāsannipātatopi sīghataro rūpanirodho vutto, pageva arūpadhammānaṃ. Na kevalaṃ parittatarakālaṭṭhāyinova upaṭṭhahanti, atha kho asārāpi khāyantīti āha ‘‘kadalī’’tiādi. Tattha maṇḍalākārena āvijjhiyamānaṃ alātameva alātacakkaṃ. Mantosadhappabhāvitā indajālādikā māyā.
1276-7至此:即从‘策励修习聚观’开始,直到通达生灭为止,所开启的修习方法。至此,依修习方法,聚观也是生灭智生起的前行。‘生灭观察’即是智——应如此连结。‘诸相……住立’:即‘唯是灭法而生起,生起后即归灭’——以此方式通达五十种相而住立。‘现在刚生起的,尚未获得力量’,因此说‘嫩’。依聚观等转起的观察,在间接意义上获得‘观’的名称;依生灭随观等转起的,才真正获得观的名称,因此说‘而对此……’等。
1276-7.Ettāvatāti yvāyaṃ kalāpasammasananiyojanato paṭṭhāya yāva udayabbayapaṭivedhāya bhāvanā vidhi āraddho, ettāvatā bhāvanāvidhānena kalāpasammasanampi udayabbayañāṇuppādasseva parikammanti. Udayabbayadassanaṃ ñāṇanti sambandho. Lakkhaṇāni ca…pe… ṭhitanti vayadhammameva uppajjati, uppannañca vayaṃ upetīti iminā ākārena samapaññāsa lakkhaṇāni paṭivijjhitvā ṭhitaṃ. Adhunā uppannaṃ na tāva balappattanti āha ‘‘taruṇa’’nti. Kalāpasammasanādivasena pavattasammasanaṃ nippariyāyena vipassanāsamaññaṃ labhati. Udayabbayānupassanādivasena pavattameva labhatīti āha ‘‘yassa cā’’tiādi.
1278-80为了显示当他以此稚嫩观慧修观时,十种观随烦恼将生起,故说“观慧……”等。此处的“此”指称为生灭随观的稚嫩观慧,而非称为坏灭随观等的稚嫩观慧,也非称为厌离随观等的强力观慧。因为那时观随烦恼不会生起。“观行者”中的“者”字,省略了强调词“唯”,即唯是观行者。正因如此,下文将说“已证得通达者”等。执取见等而染污观慧,故称随烦恼。已证得四圣果通达者,称为已证得通达者,他是须陀洹等之一,故说“须陀洹等”。再者,“Apica”一词是连接下文所述之义的集合。这也可以依殊胜说法而说,因为即使达到强力观慧,它们也不会生起。或者,“已证得通达者”是指达到强力观慧者。因为他安住于接近证得通达之处,故也可称为已证得通达者。如此,“Apica”一词便具有所说之义的集合。或者,“Api”一词是已说之义的集合,“ca”一词是未说之义的集合,由此含摄了那些舍弃业处者。即使开始修观后中途停止者,观随烦恼也不会生起。“邪行者”指因戒坏等而有种种邪行之人,即应受谴责的行持者。或者,“邪行者”指因
1278-80. Athassa imāya taruṇavipassanāya vipassantassa dasa vipassanupakkilesā uppajjantīti dassento āha ‘‘vipassanāyā’’tiādi. Etāyāti udayabbayānupassanāsaṅkhātāya taruṇavipassanāya, na bhaṅgānupassanādisaṅkhātāya taruṇavipassanāya, nāpi nibbidānupassanādisaṅkhātāya balavavipassanāyāti attho. Na hi tadā vipassanupakkilesā uppajjantīti. Vipassakassāti ca vipassakassevāti eva-kāro luttaniddiṭṭho. Teneva vakkhati ‘‘sampattapaṭivedhassā’’tiādi. Diṭṭhiggāhādivatthubhāvena vipassanaṃ upakkilesantīti upakkilesā. Sampatto catusaccaphalapaṭivedho yena so sampattapaṭivedho, so ca sotāpannādīnaṃ aññataro hotīti āha ‘‘sotāpannādino’’ti. Apicāti ayaṃ vakkhamānasamuccayattho. Idañca ukkaṭṭhaniddesavasena vuttaṃ balavavipassanāpattassāpi anuppajjanato. Sampattapaṭivedhassāti vā balavipassanāpattaṃ sandhāya vuttaṃ. Sopi hi paṭivedhappattiyā āsannārahadese ṭhitattā sampattapaṭivedho nāma hoti. Evañca sati apicāti vuttasamuccayattho hoti. Atha vā api-saddo vuttasamuccayattho. Ca-saddo avuttasamuccayattho. Tena nikkhittakammaṭṭhānaṃ saṅgaṇhāti. Vipassanaṃ ārabhitvā antarā vosānaṃ āpannassāpi vipassanupakkilesā na uppajjanti. Vippaṭipannassāti sīlavipattiādivasena yathā tathā vippaṭipannakassa, garahitabbapaṭipannassāti attho. Atha vā vippaṭipannassāti vipassanābhāvanāsaṅkhātāya sammāpaṭipattiyā abhāvena virahitapaṭipattikassa.
1281因为只有具足资粮的观修之道在加行阶段才是正行,与此相异的是邪行,因此在《清净道论》中说“正行者”。此邪行也存在于放下责任者中,依此立场,舍弃业处者也被此所包含。“正行者”指依前文所述方式真正正确行道者,而非邪行者或舍弃责任者。“精勤者”指以正确精勤,或以智慧致力于修习者。然而,这种精勤也可依止禅而生,为简别于此,故说“唯是常恒的观行者”。“生起”一词在此也须加强调词“唯”,故意为“不生起”。否则,道非道智便无从存在。“据说”是传闻之义。应知此传闻正是依巴利圣典而来。如所说——
1281. Vipassanāpaṭipattiyeva hi sasambhārā pubbabhāge sammāpaṭipatti, tadaññā vippaṭipatti, tenevassa visuddhipakkhe ‘‘sammāva paṭipannassā’’ti vuttaṃ. Sā ca nikkhittadhurassāpi hotīti imasmiṃ pakkhe nikkhittakammaṭṭhānopi imināva saṅgahito hotīti. Sammāva paṭipannassāti heṭṭhā vuttavidhānena sammā eva paṭipannassa, na vippaṭipannassa vā nikkhittadhurassa vā. Yuttayogassāti yuttena yogena, ñāṇena vā bhāvanamanuyuñjanasīlassa. Sā pana yuttayogitā samathavasenāpi hotīti tannivattanatthamāha ‘‘sadā vipassakassevā’’ti. Uppajjantīti etthāpi eva-kāro sambandhitabbo, tena na nuppajjantīti attho. Aññathā maggāmaggañāṇasseva asambhavato. Kirāti anussutiyaṃ. Sā panesā anussuti pāḷivaseneva āgatāti daṭṭhabbaṃ. Yathāha –
“如何是心被法掉举所执持?当观无常时,光明生起。他对‘光明是法’作意,由此生起散乱,即掉举。被此掉举所执持的心,不能如实了知无常的现起。当观苦时……乃至……不能如实了知无我的现起。同样,当观无常时,智生起……乃至……喜、轻安、乐、胜解、策励、现起、舍、欲生起。他对‘欲是法’作意,由此生起散乱,即掉举。被此掉举所执持的心,不能如实了知无常的现起。当观苦时……乃至……不能如实了知无我的现起。”(《无碍解道》2.6)
‘‘Kathaṃ dhammuddhaccaviggahitaṃ mānasaṃ hoti? Aniccato manasikaroto obhāso uppajjati , obhāso dhammoti obhāsaṃ āvajjeti, tato vikkhepo uddhaccaṃ, tena uddhaccena viggahitamānaso aniccato upaṭṭhānaṃ yathābhūtaṃ nappajānāti. Dukkhato…pe… anattato upaṭṭhānaṃ yathābhūtaṃ nappajānāti. Tathā aniccato manasikaroto ñāṇaṃ uppajjati…pe… pīti passaddhi sukhaṃ adhimokkho paggaho upaṭṭhānaṃ upekkhā nikanti uppajjati, nikanti dhammoti nikantiṃ āvajjeti, tato vikkhepo uddhaccaṃ, tena uddhaccena viggahitamānaso aniccato upaṭṭhānaṃ yathābhūtaṃ nappajānāti. Dukkhato…pe… anattato upaṭṭhānaṃ yathābhūtaṃ nappajānātī’’ti (paṭi. ma. 2.6).
12821282. 今为阐明这些光明等的自相,并显示他们生起时观慧被染污的情形,而说“观慧……”等语。“观慧的光明”,指由观慧心等起,以及由相续流所依止的时节等起的明亮色法。其中,由观慧心等起的光明,唯住于瑜伽行者体内,极为明亮;另一种则脱离身体,随智慧威力遍照四方,唯他自身能见,亦能见所触处的色法。然而,所见是以眼识见,还是以意识见?此为应审察之处,诸师作如是说。但阿阇梨法护长老言:“如得天眼者一般,此唯是意识所识知,似为合理。”
1282. Idāni tesaṃ obhāsādīnaṃ sarūpavibhāvanatthaṃ tesu uppannesu vipassanāya upakkilissanākārañca dassetuṃ ‘‘vipassanāyā’’tiādi vuttaṃ. Vipassanāya obhāsoti vipassanācittasamuṭṭhitaṃ, sasantatipatitautusamuṭṭhānañca bhāsuraṃ rūpaṃ. Tattha vipassanācittasamuṭṭhānaṃ yogino sarīraṭṭhameva pabhassaraṃ hutvā tiṭṭhati, itaraṃ sarīraṃ muñcitvā ñāṇānubhāvānurūpaṃ samantato pharati, taṃ tasseva paññāyati, tena phuṭṭhokāse rūpagatampi passati. Passanto ca cakkhuviññāṇena passati, udāhu manoviññāṇenāti vīmaṃsitabbametanti vadanti. Ācariyadhammapālattherena pana ‘‘dibbacakkhulābhino viya taṃ manoviññāṇaviññeyyamevāti yuttaṃ viya dissatī’’ti (visuddhi. mahā. 2.733) vuttaṃ.
1283-41283-84. 他执取“我得道、得果,我即是”,心想:“啊,我此前从未生起过这样的光明,我必定已证圣道,已证果”,将非道执为“道”。当他如此执取时——即当他将非道执为“道”时——依序转起的观慧之流便称为中断,因为这位瑜伽行者以“我已得道”的增上慢而放舍。另有“观慧之流”的异读,意为当他如此执取时,观慧之流即从此处中断。那位比丘唯享味于光明而坐,即舍弃自己所修的观慧,唯以贪或见享味于光明而坐。然而,此光明对某些比丘生起时,仅照亮一跏趺坐处;对某些比丘,照亮室内;对某些比丘,照亮室外;对某些比丘,照亮整个寺院;或照亮一伽浮他、半由旬、一由旬、二由旬、三由旬;对某些比丘,则从地面直至阿迦尼吒梵天成一片光明,如大海中一由旬内的鱼龟皆得显现般生起。而世尊的光明,遍照一万世界而生起。
1283-4.Maggappatto phalappatto, ahamasmīti gaṇhatīti ‘‘na vata me ito pubbe evarūpo obhāso uppannapubbo, addhā ariyamaggaṃ pattosmi, phalaṃ sacchākāsi’’nti amaggaṃyeva ‘‘maggo’’ti gaṇhāti. Tassevaṃ pana gaṇhatoti tassa amaggaṃyeva ‘‘maggo’’ti gaṇhantassa. Vipassanāvīthīti paṭipāṭiyā pavattamānā vipassanāva ukkantā nāma hoti, yogino ‘‘maggaṃ pattosmī’’ti adhimānena vissaṭṭhattā. Vipassanāvīthintipi pāṭho, tassevaṃ gaṇhato vipassanā tatoyeva vīthiṃ ukkantā nāma hotīti attho. Obhāsameva so bhikkhu, assādento nisīdatīti so bhikkhu attanā āraddhaṃ vipassanaṃ vissajjetvā obhāsameva lobhavasena vā diṭṭhivasena vā assādento nisīdati. So kho panāyaṃ obhāso kassaci bhikkhuno pallaṅkaṭṭhānamattameva obhāsento uppajjati, kassaci antogabbhaṃ, kassaci bahigabbhaṃ, kassaci sakalavihāraṃ gāvutaṃ aḍḍhayojanaṃ yojanaṃ dviyojanaṃ tiyojanaṃ, kassaci pathavītalato paṭṭhāya yāva akaniṭṭhabrahmalokā ekālokaṃ kurumāno, yathā samuddamhi yojanamatte macchakacchapā paññāyanti, evaṃ uppajjanti. Bhagavato pana dasasahassilokadhātuṃ obhāsento udapādi.
12851285. 观喜:即与观智心相应的喜。从微细喜等如前所述的五种喜,在生灭随观进入观智路时,次第生起。然而,当达到生灭智的顶点时,唯有遍满喜生起。因为在近行与安止的刹那之外,其他时候亦会有遍满喜生起。因此,注释书中说:“充满全身而生起”。
1285.Vipassanāpītīti vipassanācittasampayuttā pīti. Khuddikādikā heṭṭhā vaṇṇitāyeva, ayañca pañcavidhā pīti udayabbayānupassanāya vīthipaṭipannāya anukkamena uppajjati. Matthakappattena pana udayabbayañāṇena saddhiṃ pharaṇāpītiyeva hoti. Upacārappanakkhaṇato aññadāpi hi pharaṇāpīti hotiyevāti. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sakalasarīraṃ pūrayamānā uppajjatī’’ti (visuddhi. 2.734; dha. sa. aṭṭha. 1.dhammuddesavāra jhānaṅgarāsivaṇṇanā).
1286-7行者……若此轻安生起,则该行者无论于夜间坐处或日间坐处安坐,其身心皆得轻安,无有不安。轻安等六对法相互结合,故轻安生起时,其余诸法亦必生起。为显明这一切法的作用,而说‘轻快’等语。此处,应知‘身’一词亦包括色身,而非仅指受等三蕴,因为身轻安等法亦能镇伏色身的不安等。‘适业’不仅指适业,且极为清净、正直,但因此二者不相离,故未分别说。身心轻安等状态,乃是通过摧毁那些导致不安等的掉举、昏沉睡眠、见慢等其余盖障,及不信、谄诳等杂染法,而令观智心生起。
1286-7.Yogino…pe… honti hīti yassāyaṃ passaddhi uppannā, tassa yogino rattiṭṭhāne vā divāṭṭhāne vā nisinnassa kāyacittāni passaddhāneva honti, neva daratho hotīti attho. Passaddhiādīni cha yugaḷāni aññamaññayogīnīti passaddhiyā uppannāya itarāpi uppannāyeva hontīti kiccadassanamukhena tā sabbāpi dassento ‘‘lahūni cā’’tiādimāha. Ettha ca kāya-ggahaṇena rūpakāyassāpi gahaṇaṃ veditabbaṃ, na vedanādikkhandhattayasseva. Kāyapassaddhiādayo hi rūpakāyassāpi darathādinimmaddakāti. Kammaññāneva hontīti na kevalaṃ kammaññāneva suvisadāni ujukāniyeva honti, avinābhāvitāya pana tadubhayaṃ visuṃ na vuttaṃ. Kāyacittānaṃ passaddhādibhāvo ca tesaṃ apassaddhādihetubhūtānaṃ uddhaccādithinamiddhādidiṭṭhimānādisesanīvaraṇādiassaddhiyādimāyāsāṭheyyādisaṃkilesadhammānaṃ viddhaṃsanavaseneva tadā vipassanācittuppādassa pavattanato.
1288-90属于人类的喜,即人间欲乐之喜。由于天界之喜与人间相似,且同属欲乐,故亦摄于人间喜中;超越此人间喜者,即非人间喜,此为非人间喜。空屋:指任何僻静的住处;或即指观智本身,因其常恒、空等性质,且为行者安乐之所依,故可称为‘空屋’。心因去除令心不安的烦恼而寂静。比丘以正智观照色与非色诸法的生灭,如此观照、审察时,其正勤观智所生的喜乐,属于人间所不及的非人间喜乐,此即该偈的略义。第二偈则针对生灭智而说。其中,‘从何处’指从色法或从非色法。
1288-90. Manussānaṃ ayanti mānusī, manussayogyakāmasukharati. Tādisehi manussavisesehi anubhavitabbatānativattanato dibbaratipi saṅgahitā, mānusīsadisatāya, kāmasukhabhāvena dibbā rati vā mānusī, tassā atikkantatāya na mānusīti amānusī, taṃ amānusiṃ. Suññāgāranti yaṃ kiñci vivittaṃ senāsanaṃ, vipassanaṃ eva vā, sāpi hi niccabhāvādisuññatāya, yogino sukhasannissayatāya ca ‘‘suññāgāra’’nti vattabbataṃ labhati. Cittassa anupasamakarānaṃ kilesānaṃ vigamena santacittassa saṃsāre bhayassa ikkhanena bhikkhuno sammā ñāyena rūpārūpadhammānaṃ udayabbayānupassanādivasena te vipassato sammasato sammāraddhavipassanānaṃ manussānaṃ visayatāya amānusī vipassanāpītisukhasaññitā rati hotīti ayamettha gāthāya saṅkhepattho. Dutiyagāthā pana udayabbayañāṇameva sandhāya vuttā. Tattha yato yatoti rūpato, arūpato vā.
1291‘智等’:指智、信等七法。依前述之理,应知这些皆依观智而了知。其中,智:在对色与非色法以生灭随观进行衡量、抉择时,生起犹如离弦金刚杵般锐利、勇猛、极清净的智。因此,行者会想:‘我已得道’。信:因烦恼浑浊已除,心与心所生起极强盛的净信,此信不同于依业果或三宝而生的信解。念亦善住,生起如不动山王般的念。当此念生起时,行者无论观察何处,彼处即如业报智所现;因此境域属于他世,超越色境,故如天眼所见的他世一般,以念现前。乐:生起遍满全身的极妙乐。当此乐生起时,全身为彼所生的极妙色法所触、所滋养。舍:即观舍与转向舍。其中,观舍是在对诸行法作简择时,安住于中舍的状态。此观舍实质上即是如此生起的彼处中舍性。与意门转向心相应的受,因于转向中行舍而转起,故称转向舍。此二种舍于彼时俱生。如是,于彼时,对一切诸行生灭安住中舍的强盛观舍生起,意门转向舍亦生起。当行者转向各处时,此舍如离弦之金刚杵、如射入叶囊之箭,锐利、勇猛地转起。精进亦不松懈、不过度,善能策励相应诸法,使其脱离烦恼分与懈怠分,生起善策励的精进。
1291.Ñāṇādayoti ñāṇasaddhādayo satta. Vuttanayenāti ‘‘ñāṇanti vipassanāñāṇaṃ, saddhāti vipassanācittasampayuttā saddhā’’tiādinā vuttanayānusārena vipassanāvaseneva ñeyyā. Tattha ñāṇaṃ rūpārūpadhamme udayabbayānupassanāvasena tulayantassa tīrentassa vissaṭṭhaindavajiramiva avigatavegaṃ tikhiṇaṃ sūraṃ ativisadaṃ uppajjati. Tathā hi tena yogī ‘‘maggaṃ pattosmī’’ti maññati. Saddhāti kilesakālusiyāpagamena cittacetasikānaṃ atisayapasādabhūtā balavatī saddhā, na pana kammaphalaṃ, ratanattayaṃ vā saddahanavasena pavattā. Satipi sūpaṭṭhitā acalā pabbatarājasadisā uppajjati. Imissā ca uppannāya so yaṃ yaṃ ṭhānaṃ paccavekkhati, taṃ taṃ ṭhānamassa anupavisitvā okkhanditvā pakkhanditvā paribhaṇḍabhūtassa yathākammūpagañāṇassa upaṭṭhahante paralokavisayattā vaṇṇāyatanavisayamatītanti dibbacakkhuno paraloko viya satiyā upaṭṭhāti. Sukhaṃ pana sakalasarīraṃ abhisandamānaṃ atipaṇītaṃ uppajjati. Tasmiñhi uppanne taṃsamuṭṭhitehi atipaṇītehi rūpehi sabbo kāyo pariphuṭo, paribrūhito ca hoti. Upekkhā pana vipassanupekkhā ceva āvajjanupekkhā ca. Tattha vicinitavicayattā saṅkhārānaṃ vicinane majjhattabhāvena ṭhitā vipassanupekkhā. Sā pana atthato tathāpavattā tatramajjhattupekkhāva. Manodvārāvajjanacittasampayuttā vedanā āvajjane ajjhupekkhanavasena pavattiyā āvajjanupekkhāti vuccati. Duvidhā panesā tadā uppajjati. Tathā hi tasmiṃ samaye sabbasaṅkhārānaṃ udayabbaye majjhattabhūtā vipassanupekkhā balavatī uppajjati, manodvāre āvajjanupekkhāpi. Sā hissa taṃ taṃ ṭhānaṃ āvajjantassa vissaṭṭhaindavajiramiva, pattapuṭe pakkhandatattanārāco viya ca sūrā tikhiṇā hutvā pavattati. Vīriyampi asithilamanaccāraddhaṃ sampayuttadhamme kilesapakkhato kosajjapakkhato paggaṇhantaṃ supaggahitamuppajjati, nikanti ca obhāsādipaṭimaṇḍitāya vipassanāya ālayaṃ kurumānā bhāvanāya sātisayappavattiyā sukhumā santākārā uppajjati. Yā kilesoti pariggahitumpi na yuttā. Yathā ca obhāse, evaṃ etesupi aññasmiṃ uppanne yogāvacaro ‘‘na vata me ito pubbe evarūpā pīti uppannapubbā, evarūpā passaddhi ñāṇaṃ saddhā sati sukhaṃ upekkhā vīriyaṃ nikanti uppannapubbā, addhā maggaphalappattosmī’’ti gaṇhāti, tassevaṃ gaṇhato vipassanā vīthiukkantā nāma hoti. So teyeva assādento nisīdati. Ime ca pana vipassanupakkilesā yebhuyyena samathavipassanālābhino uppajjanti. So samāpattivikkhambhitānaṃ kilesānaṃ asamudācārato ‘‘arahā aha’’nti cittaṃ uppādetīti.
1292-3随烦恼的依处:严格说来,这里的见、慢、渴爱即是随烦恼,因为它们作为随烦恼生起的依处,而非其自性是恶。然而,正如光明等一样,爱染也可成为邪见执取等的立足处,因此其作为依处的道理是成立的。当禅修者转向那些光明等时,修行便退失:转向那些光明等时,以见、慢、渴爱之力生起“我的光明”等执取,修行便入于杂染之道而退转。于此法少有所闻者,即是寡闻者。
1292-3.Upaklesassa vatthutoti nippariyāyato diṭṭhimānataṇhā idha upakkilesā tesaṃ vatthuto uppattiṭṭhānatāya, na sabhāvato akusalattā. Yathā pana obhāsādayo, evaṃ nikantipi diṭṭhiggāhādīnaṃ ṭhānaṃ hotīti vatthubhāvopissā yujjateva. Taṃtamāvajjamānassa, bhāvanā parihāyatīti taṃ taṃ obhāsādikaṃ āvajjamānassa diṭṭhimānataṇhāvasena ‘‘mama obhāso’’tiādiggāhaṃ pavattentassa bhāvanā vīthiṃ okkamitvā parivaṭṭati. Appaṃ sutametassāti appassuto.
1294-7然而,多闻者在光明等生起时,如此观察:“此光明确实于我生起,然此光明是无常、有为、缘生、灭尽法、衰灭法、离欲法、灭法”,或者这样观察:假如光明是我,则可执取为“我”,但此光明非我却被执取为我,因此“以不自主义为无我,以有已还无义为无常,以被生灭逼迫义为苦”等而观察。当他如此观察时,便解开随烦恼之结,确定光明等法并非道,而脱离随烦恼、进入正路的观智才是道,如是确定道与非道。因此说“一切光明等”等。道非道智即是道非道智,亦即道非道智见清净。由于证得道非道智见清净,那位瑜伽行者已确定了三谛。如何确定?首先,以见清净确定名色,即确定了苦谛;以度疑清净把握缘,即确定了集谛。在阿毗达摩理趣中,一切烦恼与业是集谛;在此道非道智见清净中,通过正确确定道而确定了道谛。因为通过确定作为其方便的道,道谛即已被确定。如是,首先以世间智确定了三谛。
1294-7. Bahussuto pana obhāsādīsu uppannesu ‘‘ayaṃ kho me obhāso uppanno, so kho panāyaṃ anicco saṅkhato paṭiccasamuppanno khayadhammo vayadhammo virāgadhammo nirodhadhammo’’ti vā, sace obhāso attā bhaveyya, attāti gahetuṃ vaṭṭeyya, anattā ca panāyaṃ attāti gahito, tasmā ‘‘so avasavattanaṭṭhena anattā, hutvā abhāvaṭṭhena anicco, udayabbayapaṭipīḷanaṭṭhena dukkho’’tiādinā samanupassati, so evaṃ samanupassanto upakkilesajaṭaṃ vijaṭetvā obhāsādayo dhammā na maggo, upakkilesavinimuttaṃ pana vīthipaṭipannaṃ vipassanāñāṇaṃ maggoti maggañca amaggañca vavatthapeti. Tena vuttaṃ ‘‘sabbobhāsādayo’’tiādi. Maggāmaggesu ñāṇanti maggāmaggañāṇaṃ, maggāmaggañāṇadassanavisuddhīti vuttaṃ hoti. Maggāmaggañāṇadassanavisuddhipattiyā ca tena yoginā tiṇṇaṃ saccānañca vavatthānaṃ kataṃ hoti. Kathaṃ? Diṭṭhivisuddhiyā tāva nāmarūpavavatthāpanena dukkhasaccavavatthānaṃ kataṃ hoti, kaṅkhāvitaraṇavisuddhiyā paccayapariggahena samudayasaccassa vavatthānaṃ. Abhidhammanayasmiñhi sabbakilesā, kammañca samudayasaccaṃ, imissaṃ maggāmaggañāṇadassanavisuddhiyaṃ sammā maggassa avadhāraṇena maggasaccaṃ. Tadupāyabhūtassa hi maggassa avadhāraṇena taṃ avadhāritamevāti evaṃ lokiyeneva tāva ñāṇena tiṇṇaṃ saccānaṃ vavatthānaṃ kataṃ hoti.