18. 第十八章
18. Aṭṭhārasamo paricchedo
见清净阐释的注释
Diṭṭhivisuddhiniddesavaṇṇanā
1170-21170-2. 如今,比丘具足由神通证得之利益,并修习更为坚固的定,他应进一步修习慧。唯有如此,此慧方能以一切方式更加坚固并臻于极致。因此,为阐明其修习方法,便接着说道:「然而,定……」。什么是慧?这是对自性的提问。什么意义?即此慧有何意义。「慧」这个词是依何种所诠义而转起的?这是他的意图。
1170-2. Idāni yasmā evaṃ abhiññāvasena adhigatānisaṃsāya thiratarāya samādhibhāvanāya samannāgatena bhikkhunā paññā bhāvetabbā hoti. Evañhi sā sabbākārena thiratarā sikhappattā ca hoti, tasmā tassā bhāvanānayavibhāvanatthamārabhanto āha ‘‘samādhiṃ panā’’tiādi . Kā paññāti sarūpapucchā. Ko catthoti imissā ko attho. Paññāti padaṃ kaṃ abhidheyyatthaṃ nissāya vattatīti adhippāyo.
1173-41173-4. “慧”即“观慧”,这是显示此处所指的慧本身,但在其他地方,慧有多种分类。“与福心俱”即与善心相应。这里用“福”一词遮止了两种无记,同时也驳斥了“是有染污的”这类邪说。用“观”一词遮止了以业自性等方式转起的其余善慧。当提到“知或以种种方式”时,心中存有“什么是以种种方式知?”的疑问;为了显示有别于想与识之相、而以种种方式知,先提出“想、识、慧,有何差别?有何不同?”这一设问,随后给出解答:“想、识、慧……”等。即便在知的本性相同的情况下,也就是在对境的识知相相同的情况下。
1173-4.Paññā vipassanāpaññāti idhādhippetameva paññaṃ dasseti, aññattha pana bahuvidho paññāpabhedo hoti. Puññacittasamāyutāti kusalacittasampayuttā. Ettha ca puñña-ggahaṇena duvidhampi abyākataṃ nivatteti, tathā ‘‘atthi saṃkiliṭṭhā’’ti evaṃ pavattaṃ micchāvādaṃ paṭisedheti. Vipassanā-ggahaṇena kammassakatādivasappavattaṃ sesakusalapaññaṃ. Jānanā vā pakāratoti vutte ‘‘kimidaṃ pakārato jānanaṃ nāmā’’ti anuyogaṃ manasi nidhāya sañjānanavijānanākāravisiṭṭhaṃ nānappakārato jānananti dassetuṃ ‘‘saññāviññāṇapaññānaṃ, ko viseso kimantara’’nti kathetukamyatāpucchaṃ katvā vissajjanamāha ‘‘saññāviññāṇapaññāna’’ntiādinā. Jānanatte samepi cāti visayavijānanākāre samānepi.
11751175. “仅是感知”是指,于所缘中不论存在或不存在的“蓝、黄”等,以想为相而作知。因为想确实具有再次以感知为缘的作用。用“仅”一词,为了遮止差别,排除了识知与了知之相;以“即”一词,则确定这些差别在任何时候都不存在。因此说“特征通达”等。想连“无常、苦、无我”的特征通达也不能做到,识的作用也不能行使,想又怎能行使慧的作用呢?因此说“不能作特征通达”,而不是说“不能令得道”。
1175.Sañjānanamattaṃvāti ‘‘nīlapīta’’ntiādikaṃ ārammaṇe vijjamānaṃ, avijjamānaṃ vā saññānimittaṃ katvā jānanaṃ. Tathā hesā puna sañjānanapaccayakaraṇarasā. Matta-saddena visesanivattiatthena vijānanappajānanākāre nivatteti, eva-kārena kadācipi imissā te visesā na santiyevāti avadhāreti. Tenāha ‘‘lakkhaṇappaṭivedha’’ntiādi. ‘‘Aniccaṃ dukkhamanattā’’ti lakkhaṇapaṭivedhaṃ kātuṃ neva sakkoti, viññāṇakiccampi kātuṃ na sakkoti, saññā kuto paññākiccaṃ kareyyāti lakkhaṇapaṭivedhaṃ kātuṃ na sakkoticceva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘maggaṃ pāpetuṃ na sakkotī’’ti.
11761176. 然而,识在所缘中现起时,并非如同想那样仅以对蓝黄等的感知方式现起,而是就在那里了知无常性等差别以及其他类似差别而现起,因此说“然而,识……”等。那么,识如何作特征通达呢?借着慧所指示的途径。因为在以特征为所缘的观中,多次通达特征而转起,由于熟练和串习之力,即使以与智不相应的心,观也能生起;就如同在烂熟的经典诵读中,依文势而来的章节也不会被觉察一样。而说“通达了特征”,是就特征成为所缘而言,并非指通达本身。
1176. Viññāṇaṃ pana ārammaṇe pavattamānaṃ na tattha saññā viya nīlapītādikassa sañjānanavaseneva pavattati, atha kho taṃ tattha aniccatādivisesaṃ, aññañca tādisaṃ visesaṃ jānantameva pavattatīti āha ‘‘viññāṇaṃ panā’’tiādi. Kathaṃ pana viññāṇaṃ lakkhaṇapaṭivedhaṃ karotīti? Paññāya dassitamaggena. Lakkhaṇārammaṇikavipassanāya hi anekavāraṃ lakkhaṇāni paṭivijjhitvā pavattamānāya paguṇabhāvato paricayavasena ñāṇavippayuttacittenapi vipassanā sambhavati, yathā taṃ paguṇassa ganthassa sajjhāyane ñāyāgatāpi vārā na viññāyanti. Lakkhaṇaṃ paṭivijjhitunti ca lakkhaṇānaṃ ārammaṇakaraṇaṃ sandhāya vuttaṃ, na paṭivijjhanaṃ.
11771177.“努力之后”是指:由于那识不具有觉悟的本质,故不能从生灭等智的次第开始,令其得道。“依所说的方法”是指:对于识所说的方法。因为那慧既了知所缘,又通达特征,而且能以自身不与其他人共通的威能令其得道。而它们(想、识、慧)对于所缘的了知,应知如幼稚孩童、村长和金匠对金币的了知。正如当一堆金币放在金匠的柜台上,有三个人在看:一个未生起世俗智的幼稚孩童,一个村长,一个金匠。其中,幼稚孩童只知道金币的彩光、长短、方形、圆形等形状而已,却不知“这是人们受用、享用之物,被认可为珍宝”。村长则知道这两者,但不知“此枚精巧,成色上等;此枚为伪造;此枚成色参半;此枚成色仅四分之一”等分类。金匠知道所有那些种类,了知时,通过看也能知道,通过听敲击声也能知道,通过闻气味、尝味道、用手拿持也能知道,知道“是在某村、某镇、某城、某山、某河岸制造的”,也知道“是某位老师制造的”。在此,想如同未生起世俗智的幼稚孩童看金币一样,不作分类,仅以总体的方式执取所缘,因为它是依蓝黄等方式执取所缘的现起相;识如同村长看金
1177.Ussakkitvāti 220 udayabbayādiñāṇapaṭipāṭiyā ārabhitvā maggaṃ pāpetumeva taṃ viññāṇaṃ na sakkoti asambodhasabhāvattā. Vuttanayanti viññāṇe vuttanayaṃ. Sā hi ārammaṇañca jānāti, lakkhaṇañca paṭivijjhati. Attano pana anaññasādhāraṇena ānubhāvena maggaṃ pāpetuñca sakkoti. Bālagāmikaheraññikānaṃ kahāpaṇajānanamiva ca nesaṃ ārammaṇajānanaṃ veditabbaṃ. Yathā hi heraññikaphalake ṭhapitaṃ kahāpaṇarāsiṃ eko asañjātavohārabuddhi bāladārako, eko gāmikapuriso, eko heraññikoti tīsu janesu passamānesu bāladārako kahāpaṇānaṃ cittavicittadīgharassacaturassaparimaṇḍalabhāvamattameva jānāti, ‘‘idaṃ manussānaṃ upabhogaparibhogāvahaṃ ratanasammata’’nti na jānāti. Gāmikapuriso tadubhayaṃ jānāti, ‘‘ayaṃ cheko mahāsāro, ayaṃ kūṭo, ayaṃ aḍḍhasāro, ayaṃ pādasāro’’tiādikaṃ pana vibhāgaṃ na jānāti. Heraññiko sabbepi te pakāre jānāti, jānanto ca oloketvāpi jānāti, ākoṭitasaddaṃ sutvāpi jānāti, gandhaṃ ghāyitvāpi rasaṃ sāyitvāpi hatthena dhārayitvāpi ‘‘asukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā pabbate vā nadītīre vā kato’’tipi ‘‘asukaācariyena kato’’tipi jānāti. Tattha saññā asañjātavohārabuddhino bāladārakassa kahāpaṇadassanaṃ viya vibhāgaṃ akatvā piṇḍavaseneva ārammaṇaṃ gaṇhāti nīlādivasena ārammaṇassa upaṭṭhānākāraggahaṇato, viññāṇaṃ gāmikapurisassa kahāpaṇadassanamiva ekaccavisesaggahaṇasamatthatāya, paññā anavasesaggahaṇasamatthatāya heraññikassa kahāpaṇadassanamiva daṭṭhabbāti.
1178-801178-80.“自性通达”:“自性”即自己的本质,或相同的本质;对其的通达,即依遍知与度遍知而通达自性与共相。如同灯光对于覆盖瓶、布等的外部黑暗,它对于覆盖如前所述的法之自性的黑暗,具有驱散的作用。因为,智光在生起时,确实能驱散心中的黑暗而生起,所以说“被认为具有驱散痴暗的作用”。正因如此,它于一切法中,以不痴迷的方式现起;或者作为因,自身令作为果的不痴现起,所以说“以不痴为现起”。由于此处意指观慧,所以定是它的近因。如经中所说:“有定者如实了知”,因此说“以定为近因”。
1178-80.Sabhāvapaṭivedhananti sako bhāvo, samāno vā bhāvo sabhāvo, tassa paṭivedhanaṃ ñātapariññātīraṇapariññāvasena sabhāvasāmaññalakkhaṇapaṭivedhanaṃ. Ghaṭapaṭādipaṭicchādakassa bāhirandhakārassa dīpāloko viya yathāvuttadhammasabhāvapaṭicchādakassa viddhaṃsanarasā. Uppajjamānoyeva hi ñāṇāloko hadayandhakāraṃ vidhamento uppajjatīti āha ‘‘sammohanandhakārassa, viddhaṃsanarasā matā’’ti. Tatoyeva sabbadhammesu asammuyhanākārena paccupatiṭṭhati, kāraṇabhūtā vā sayaṃ phalabhūtaṃ asammohaṃ paccupatiṭṭhāpetīti āha ‘‘asammohapaccupaṭṭhānā’’ti. Vipassanāpaññāya idhādhippetattā samādhi tassā padaṭṭhānaṃ. Tathā hi ‘‘samāhito yathābhūtaṃ pajānātī’’ti (saṃ. ni. 3.5; 4.99; 5.1071; a. ni. 11.2) suttapadanti āha ‘‘samādhāsannakāraṇā’’ti.
1181-2“通达诸法自性”乃是智慧特有的本质,并非由此而有任何区分,故说“以特征而说为多种”。以坏灭、破坏之义,世间被称为轮回;由于属于彼,故为世间所系,或于彼中被知,故为世间。由于不属彼,故为出世间。那么,其中何为世间、何为出世间?答曰:“以世间……”等。在与世间善心相应生起中,与道相应者,即与世间道相应。特别地,在与见清净等四清净所摄的道相应,于集合中生起的智慧,亦于其部分中生起,故取“道”之名;或亦因正见等各自亦有道之名称。超越世间、超出者,为出世间。出世间者亦与道相应而应修习,于观之终了即可获得,故取出世间并不相违。因此说“以出世间……”等。以“闻所成等”之“等”字,摄修所成。
1181-2. Dhammasabhāvapaṭivedho nāma paññāya āveṇiko sabhāvo, na tenassā koci vibhāgo labbhatīti āha ‘‘lakkhaṇenekadhā vuttā’’ti. Lujjanapalujjanaṭṭhena loko vuccati vaṭṭaṃ, tappariyāpannatāya loke niyuttā, tattha vā viditāti lokikā. Tattha apariyāpannattā alokikā. Katamā panettha lokiyā, katamā lokuttarā cāti āha ‘‘lokiyenā’’tiādi. Lokiyakusalacittuppādesu maggasampayuttā lokiyena maggena yuttā. Visesato pana diṭṭhivisuddhiādivisuddhicatukkasaṅgahitamaggasaṃyuttā samudāye pavattā paññā tadekadesesupi pavattatīti magga-ggahaṇaṃ kataṃ, paccekampi vā sammādiṭṭhiādīnaṃ maggasamaññāti katvā. Lokato uttarā uttiṇṇāti lokuttarā. Lokuttarāpi hi maggasampayuttā bhāvetabbā, vipassanāpariyosāne labbhatevāti lokuttara-ggahaṇaṃ na virujjhati. Tenāha ‘‘lokuttarenā’’tiādi. Sutamayāditotiādiggahaṇena bhāvanāmayaṃ saṅgaṇhāti.
1183-5“由自己思惟”:对于种种无过失之义理的成就,不依靠他人的教导,唯凭自己的方便思惟。“以广慧”:即大慧,或以宽广如大地之慧为其含义。“由他闻”:从他人处听闻教导。“唯由闻而成”:这是内含因义的简别,义为唯由听闻而成就。或读作“由闻而成,或……”。“或以任何方式”:即从他人听闻或不听闻。“得安止”:这是为了显示已到达顶峰的修所成而说,然而并非仅得安止便是修所成。这三种慧,依圣典应如此了知——
1183-5.Attanova cintāyāti tassa tassa anavajjassa atthassa sādhane paropadesena vinā attano upāyacintāvaseneva . Bhūripaññenāti mahāpaññena, patthaṭatāya pathavīsamānapaññena vāti attho. Parato pana sutvānāti parato upadesaṃ sutvā. Suteneva ca nipphannāti antogatahetvatthamidaṃ visesanaṃ, suteneva nipphannattāti attho. ‘‘Nipphannattā sutena vā’’ti vā pāṭho. Yathā vāpi tathā vāti parato sutvā vā asutvā vā. Appanāpattāti idaṃ sikhāpattaṃ bhāvanāmayaṃ dassetuṃ vuttaṃ, na pana appanāpattāva bhāvanāmayāti. Tissopi panetā paññā pāḷivasena evaṃ veditabbā –
其中,什么是思所成慧?于瑜伽所安立的业处,或瑜伽所安立的技艺处,或瑜伽所安立的明处,业自属、或随顺谛、或“色无常”、或“受、想、行、识无常”——凡是如此随顺的忍、见、乐、柔软、观察、法审察忍,不从他闻而获得,这便名为思所成慧。其中,什么是闻所成慧?……从他闻而得,这便名为闻所成慧。一切已入等至者的慧,即是修所成慧。
‘‘Tattha katamā cintāmayā paññā? Yogavihitesu vā kammāyatanesu yogavihitesu vā sippāyatanesu yogavihitesu vā vijjāṭhānesu kammassakataṃ vā saccānulomikaṃ vā rūpaṃ aniccanti vā, vedanā, saññā, saṅkhārā, viññāṇaṃ aniccanti vā, yaṃ evarūpaṃ anulomikaṃ khantiṃ diṭṭhiṃ ruciṃ mudiṃ pekkhaṃ dhammanijjhānakkhantiṃ parato asutvā paṭilabhati, ayaṃ vuccati cintāmayā paññā. Tattha katamā sutamayā paññā…pe… sutvā paṭilabhati, ayaṃ vuccati sutamayā paññā. Sabbāpi samāpannassa paññā bhāvanāmayā paññā’’ti (vibha. 768).
于此,虽然依业处等而说思所成慧与闻所成慧,依广大、出世间而说修所成慧,然而此处所指的,唯是最后有二菩萨所得、属思所成的随顺谛慧,圆满波罗蜜的其余大慧者所得、属闻所成的随顺谛慧,以及证得出世间安止的修所成慧。
Ettha ca kiñcāpi kammāyatanādivasena cintāmayasutamayapaññā mahaggatalokuttaravasena bhāvanāmayapaññā ca vuttā, idha pana antimabhavikānaṃ dvinnaṃ bodhisattānameva labbhamānā cintāmayabhūtā saccānulomikā paññā, pūritapāramīnaṃ avasesamahāpaññānaṃ labbhamānā sutamayā saccānulomikā paññā, lokuttarappanāpattāpi bhāvanāmayapaññāva adhippetā.
1186“四无碍解”是指义、法、辞、辩这四种无碍解。此处难道不是指观慧吗?为何提出无碍解?当说明修行者智的所行境与慧的差别时,也意欲说明无碍解慧;或因无碍解慧是观的果;或在世间与出世间慧的章中,也欲说明与出世间慧俱应证得的无碍解慧,故在此处说。于义、法、辞中的智,即“于义之智为义无碍解,于法之智为法无碍解,于表述彼法的辞、说中之智为辞无碍解”——由此而来的三种差别智。于三者中,即于前述三种无碍解智中,以这些智为所缘而观察其行境、作用、相、味、现起、足处、地等,这些智是“此义之照明者”——这是辨别的智;或以小、广大、无量,于三智中之智。无碍解的所缘也是辩无碍解。因此,在经分别圣典中说“于诸智之智”,在注释中说“以一切处智为所缘而观察智的差别智”,二者无差别而说。如此,虽然没有广大的无碍解智,辞无碍解也以小为所缘;三种无碍解或是小所缘、或是广大所缘、或是无量所缘,辩无碍解的广大所缘性,也在问分圣典中宣说。
1186.Paṭisambhidācatukkassāti atthadhammaniruttipaṭibhānasaṅkhātassa paṭisambhidācatukkassa vasena. Nanu cettha vipassanāpaññā adhippetā, kasmā paṭisambhidā āhaṭāti? Vipassakānaṃ ñāṇapāṭavatthaṃ paññāppabhede niddisiyamāne paṭisambhidāpaññāpi vattukāmatāya, paṭisambhidāpaññāya vā vipassanāphalabhūtattā lokiyalokuttarapaññādhikāre vā lokuttarapaññāya saha pāpuṇitabbaṃ paṭisambhidāpaññampi vattukāmatāya idheva vuttāti. Atthadhammaniruttīsu ñāṇanti ‘‘atthe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dhamme ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā’’ti (vibha. 718) evamāgataṃ atthādīsu tīsu pabhedagataṃ ñāṇattayaṃ. Tīsupīti yathāvuttesu tīsupi paṭisambhidāñāṇesu gocarakiccalakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānabhūmiādivasena te ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa imāni ñāṇāni idamatthajotakānīti evaṃ pabhedagataṃ ñāṇaṃ, parittamahaggataappamāṇavasena vā tīsu ñāṇesu ñāṇaṃ. Paṭisambhidārammaṇampi hi paṭibhānapaṭisambhidā hoti. Teneva ca suttantabhājanīyapāḷiyaṃ ‘‘ñāṇesu ñāṇa’’nti, aṭṭhakathāya ca ‘‘sabbatthakañāṇaṃ ārammaṇaṃ katvā ñāṇaṃ paccavekkhantassa pabhedagataṃ ñāṇa’’nti (vibha. aṭṭha. 718) avisesena vuttaṃ. Evañca katvā mahaggatapaṭisambhidāñāṇassa abhāvepi niruttipaṭisambhidā parittārammaṇā, tisso paṭisambhidā siyā parittārammaṇā, siyā mahaggatārammaṇā, siyā appamāṇārammaṇāti paṭibhānapaṭisambhidāya mahaggatārammaṇatāpi pañhāpucchakapāḷiyaṃ vuttā.
在阿毗达摩分别中:
Abhidhammabhājanīye pana –
当欲界善心生起,与喜俱行、与智相应,以色为所缘……乃至……以法为所缘,或无论以何为所缘,其时,有触……乃至……有不散乱;此外,还有其他非色法存在,这些法为善。于这些法中,智为法无碍解。于这些法的异熟中,智为义无碍解。以何种言辞施设这些法,于表述这些法的辞说中,智为辞无碍解。以何种智了知这些智——“这些智是此义的照明者”,于这些智中,智为辩无碍解。
‘‘Yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ rūpārammaṇaṃ vā…pe… dhammārammaṇaṃ vā, yaṃ yaṃ vā panārabbha, tasmiṃ samaye phasso hoti…pe… avikkhepo hoti. Ye vā pana tasmiṃ samaye aññepi atthi arūpino dhammā, ime dhammā kusalā. Tesu dhammesu ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā. Yāya niruttiyā tesaṃ dhammānaṃ paññatti hoti, tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā. Yena ñāṇena tāni ñāṇāni jānāti ‘imāni ñāṇāni idamatthajotakānī’ti, tesu ñāṇesu ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā’’ti (vibha. 725) –
由于教说是依心生起的次第而转起,因此(论中)留下了有余的部分。论藏中的教说,是就摄于心所起之义而无余地说示,并非就一切所知而说,所以依如所显示的境域之说而说“以彼智了知那些诸智”——这并不否定该智有其他所缘,因为教说并非以此为限。而且,如此说来,在那里(论中)对于涅槃以及对于未来,也可能有义无碍解;不应说(义无碍解)是过去所缘、未来所缘或现在所缘,因为已说义无碍解以涅槃为所缘。此处,“义”概略而言是因与果的异名。因为因与果随顺于因而被了知、被证得、被达到,故称为“义”。“法”概略而言是缘的异名。因为缘能持彼彼(果)令生起、转起,或持令达到,故称为“法”。“词”是作为众生根本语的摩揭陀语,诸佛的教说即用此语。“辩”即前面所说的三种智。这在论藏中已说:“苦智……乃至……其异熟智是义无碍解”等。
Cittuppādakkamena desanāya pavattattā sāvaseso pāṭho kato. Cittuppādasaṅgahite atthe asesetvā desanā hi abhidhammabhājanīye pavattā, na sabbañeyyeti yathādassitavisayavacanavasena ‘‘yena ñāṇena tāni ñāṇāni jānātī’’ti vuttaṃ, na taṃ aññārammaṇataṃ paṭisedheti desanāya atapparabhāvato. Evañca katvā tattha nibbāne, anāgatepi atthapaṭisambhidā siyā na vattabbā atītārammaṇātipi anāgatārammaṇātipi paccuppannārammaṇātipīti atthapaṭisambhidāya nibbānārammaṇatā vuttā. Ettha ca atthoti saṅkhepato hetuphalassetaṃ adhivacanaṃ. Hetuphalañhi yasmā hetuanusārena arīyati adhigamīyati sampāpuṇīyati, tasmā atthoti vuccati. Dhammotipi saṅkhepato paccayassetaṃ adhivacanaṃ. So hi yasmā taṃ taṃ dahati pavatteti, sampāpuṇituṃ vā dhāreti, tasmā dhammoti vuccati. Niruttīti sattānaṃ mūlabhāsābhūtā māgadhikabhāsā, yāya buddhānaṃ desanā hoti. Paṭibhānanti heṭṭhā vuttaṃ ñāṇattayameva. Vuttañhetaṃ abhidhamme ‘‘dukkhe ñāṇaṃ…pe… tassa vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’tiādi.
11871187. 然而,因为此“义”仅是略说之义,而依分别说时便会变得明显,因此,为了总摄之后,再以分别的方式显示义等,而开始说“凡任何缘已生者”等。“凡任何缘已生者”:即凡是从因等缘而生起的任何法。此处,“义”所指的即是:依“此是从彼生起”这样随顺因而被了知者;同样地,作为善、不善果的异熟,依无功用之状态而被了知;其余的唯作诸法,依非异熟之状态而被了知;无为的灭尽,作为出离,依寂灭之状态而被了知;作为佛语之义的蕴等胜义法,依“由此而显示此”这样随顺圣典而被了知者,才获得“义”的名称。因此说“凡任何缘已生者”等。其中,因与果以及所说之义,依各自之因而被系属,并依所说而被系属后了知,故是迂回地说;其余的法,唯依各自的状态而被了知,故是直接地说,名为“义”。其中,迂回说的义是依经分别而说,直接说的义是依论分别而说,应如此看待。“所说”是指圣典之法。其余的内容,应依在五种义中已说的方式,随宜配合而了知。
1187. Yasmā panāyaṃ saṅkhepatthova, pabhedavasena ca vuccamāno pākaṭo hoti, tasmā taṃ saṅgahetvā pabhedatova atthādike dassetuṃ ‘‘yaṃ kiñci paccayuppanna’’ntiādi āraddhaṃ. Yaṃ kiñci paccayuppannanti yaṃ kiñci hetādipaccayato samuppannaṃ. Taṃ pana ‘‘idaṃ ito nibbatta’’nti evaṃ hetuanusārena viññāyamānameva idha adhippetaṃ, tathā kusalākusalaphalabhūtā vipākā abyāpārasantivasena viññāyamānā, sesā abyāpārabhūtā kiriyā dhammā avipākasantivasena, asaṅkhataṃ nissaraṇabhūto nirodho nibbutisantivasena, buddhavacanatthabhūto khandhādiparamatthadhammo imāya ayaṃ dīpitoti evaṃ pāḷianusārena viññāyamānova atthasamaññaṃ labhatīti āha ‘‘yaṃ kiñci paccayuppanna’’ntiādi. Tattha hetuphalaṃ, bhāsitattho ca sakasakahetupaṭibaddho, bhāsitapaṭibaddho ca viññāyatīti pariyāyato, sesaṃ sakasakabhāvavaseneva viññāyatīti nippariyāyatova attho nāma. Tattha pariyāyattho suttantabhājanīyavasena vutto, nippariyāyattho abhidhammabhājanīyavasenāti daṭṭhabbaṃ. Bhāsitanti pāḷidhammamāha. Sesaṃ atthapañcakesu vuttanayena yathārahaṃ yojetvā veditabbaṃ.
在此,涅槃是应证得的义,所说之义是应令知的义,其余的是应令生起的义,如是义有三种。道是能证得的因,所说(教法)是能令知的因,其余的是能令生起的因,如是因有三种,应如此看待。在此,唯作诸法由于非异熟性,故未说其“法”的状态。若如此,因为(唯作法)不是异熟,就不应说其“义”的状态吗?不,因为是缘已生。若是这样,善与不善法也是缘已生,岂不也成了“义”的状态?这没有过失,因为未被遮止。然而,由于异熟是主要之因,其状态明显,故只说了它们的“法”的状态;若说唯作法是缘,故成为“法”的状态?这没有过失,因为未被遮止。但由于(唯作法)没有业果关联的因性,故“法”的状态不合理。再者,如果不作“此是彼的缘,此是缘已生”这样的分别,而只是观察善、不善以及异熟、唯作诸法的人,不会生起法无碍解与义无碍解,因此,只说了它们的义与法的状态,应如此看待。
Ettha ca nibbānaṃ pattabbo attho, bhāsitattho ñāpetabbo attho, itaro nibbattetabbo atthoti tividho hoti attho. Maggo sampāpako hetu, bhāsitaṃ ñāpako hetu, itaraṃ nibbattako hetūti evaṃ tividho hotīti daṭṭhabbaṃ. Kiriyādhammānañcettha avipākatāya dhammabhāvo na vutto. Yadi evaṃ vipākā na hontīti atthabhāvo na vattabbo? Na, paccayuppannabhāvato. Evaṃ sati kusalākusalānampi paccayuppannattā atthabhāvo āpajjati? Nāyaṃ doso appaṭisiddhattā. Vipākassa pana padhānahetutāya pākaṭabhāvato dhammabhāvo eva tesaṃ vutto, kiriyānaṃ paccayabhāvā dhammabhāvo āpajjatīti ce? Nāyaṃ doso appaṭisiddhattā. Kammaphalasambandhassa pana hetubhāvābhāvato dhammabhāvo na yuttoti. Apica ‘‘ayaṃ imassa paccayo, ayaṃ paccayuppanno’’ti evaṃ bhedamakatvā kevalaṃ kusalākusale vipākakiriyadhamme ca paccavekkhantassa dhammatthapaṭisambhidā na hontīti tesaṃ atthadhammatā vuttāti daṭṭhabbaṃ.
1189“自性词”即不颠倒之词。所谓不颠倒之词,是指在说明各别义理时,于一切时皆具确定不移的关联、无有错谬的惯用语,此即指摩揭陀语。何以故?摩揭陀语于一切时皆有确定不移的关联,而其余语言则随时代迁变。然从义理上说,这仅是名称施设,诸阿阇梨如是说。正如他们所说:
1189.Sabhāvaniruttīti aviparītanirutti, aviparītaniruttīti tassa tassa atthassa bodhane sabbakālaṃ paṭiniyatasambandho abyabhicāravohāro māgadhabhāsāti vuttaṃ hoti. Sā hi sabbakālaṃ paṭiniyatasambandho, itarā bhāsā pana kālantarena parivattanti. Atthato panesā nāmapaññattīti ācariyā. Yathāhu –
“言辞是摩揭陀语,就义理而言,则是名称的约定。”
‘‘Nirutti māgadhā bhāsā, atthato nāmasammutī’’ti.
复有他人说:若自性词以施设为自性,则施设便成为应所诠表者,而非言语。若尔,“于彼处,对法与词之宣说而生起的智为词无碍解”一语即无法成立,因为“应所诠表者”即是宣说。实则,言语之外,并无其他应所宣说、应被发出之声;然而,依“触”等词所应了知的对象,方是应所诠表者。如此,义与法既亦应被了知,他们亦将成为词的状态。复次,依注疏所言:“‘触’是自性词,‘触、触’则不是自性词”(《分别论注》718),此即表明伴随表业变化的声音即是词。而且,注疏中说:“以彼自性词的声音为所缘而审察者,于彼自性词的宣说中生起通达分类的智,即是词无碍解。如是,此词无碍解名为以声音为所缘,而非以施设为所缘”(《分别论注》718)。因此,在以词的声音为所缘的耳识路之后,词无碍解于意门中生起。如是,“词无碍解以有限法为所缘”之说乃得成立。然而,觉护长老等则说:“‘词无碍解以现在法为所缘’一语,是就执取现在的声音而言。”
Apare pana – yadi sabhāvanirutti paññattisabhāvā, evaṃ sati paññatti abhilapitabbā, na vacananti āpajjati, evañca sati ‘‘tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā’’ti idaṃ na sakkā vattuṃ, abhilapitabboti abhilāpo. Na hi vacanato aññaṃ abhilapitabbaṃ uccāretabbaṃ atthi, atha phassādivacanehi bodhetabbaṃ abhilapitabbaṃ, evañca sati atthadhammānampi bodhetabbattā tesampi niruttibhāvo āpajjati, apica aṭṭhakathāyaṃ ‘‘phassoti ca sabhāvanirutti, phassā phassanti na sabhāvaniruttī’’ti (vibha. aṭṭha. 718) vacanato viññattivikārasahito saddo niruttīti dassitameva, ‘‘taṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tasmiṃ sabhāvaniruttābhilāpe pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā, evamayaṃ niruttipaṭisambhidā saddārammaṇā nāma jātā, na paññattiārammaṇā’’ti ca aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 718) vuttattā niruttisaddārammaṇāya sotaviññāṇavīthiyā parato manodvāre niruttipaṭisambhidā pavattati, evañca katvā ‘‘niruttipaṭisambhidā parittārammaṇā’’ti vacanaṃ upapannaṃ hotīti vadanti. Ācariyajotipālattherādayo panāhu – ‘‘niruttipaṭisambhidā paccuppannārammaṇā’’ti vacanaṃ paccuppannaṃ saddaṃ gahetvā pacchājānanaṃ sandhāya vuttaṃ, evañca sati aññasmiṃ paccuppannārammaṇe aññaṃ paccuppannārammaṇanti vuttanti āpajjati, yathā pana dibbasotañāṇaṃ manussādisaddabhedanicchayassa paccayabhūtaṃ taṃtaṃsaddavibhāvakaṃ, evaṃ sabhāvāsabhāvaniruttinicchayassa paccayabhūtaṃ paccuppannasabhāvaniruttisaddārammaṇaṃ taṃvibhāvakaṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidāti vuccamāne na koci pāḷivirodho, taṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassāti ca paccuppannasaddārammaṇapaccavekkhaṇaṃ pavattentassāti na na sakkā vattuṃ. Tampi hi ñāṇaṃ sabhāvaniruttiṃ vibhāventameva taṃtaṃsaddapaccavekkhaṇānantaraṃ taṃtaṃpabhedanicchayassa hetubhāvato niruttiṃ bhindantaṃ paṭivijjhantameva uppajjatīti ca pabhedagatampi hotīti.
1190“三种”一句,其义如前所述。“审察”是指以无痴而审察“这些诸智能明此义”者。难道不是此三种智皆不超越义与法的自性,故于诸智中,其智即是义无碍解与法无碍解吗?为何又说“于彼……被认许”而将之作分别说呢?因为此处意指于有缘之三种智中所生起的智。诚然,那种以智为所缘之智,也是以无痴通达其缘而生起的,于此即称为辩无碍解。因此才说“这些诸智能明此义”。而唯以智为所缘之智,则只是义无碍解。在此,此无碍解虽于有缘诸智中生起,却只阐明前三种智对诸缘的分别。如同什么?如同一位多闻却不善说法之人,虽知说法师所应说之法,然说法本身却是说法师之领域。应知此中道理与此相同。于此四种无碍解中,后三种在有学与无学道刹那,是以无痴而证得的,而义无碍解也通过作缘的方式证得。因此,它亦具有道与果的自性,故而是世间与出世间的,其余三种则唯是世间。是故古德云:
1190.Tividhanti idaṃ heṭṭhā vibhāvitanayamevāti. Paccavekkhatoti imāni ñāṇāni idamatthajotakānīti asammohavasena paccavekkhantassa. Nanu ca tīṇi ñāṇānipi atthadhammasabhāvaṃ nātivattantīti ñāṇesu ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dhammapaṭisambhidā ca hoti, kasmā pana ‘‘tesu…pe… mata’’nti visuṃ vuttanti? Sārammaṇesu tīsu ñāṇesu pavattañāṇassa adhippetattā. Yañhi ñāṇārammaṇaṃ ñāṇaṃ tassa ārammaṇampi asammohavasena paṭivijjhantameva pavattati, taṃ idha paṭibhānapaṭisambhidā nāma. Evañca katvā vuttaṃ ‘‘imāni ñāṇāni idamatthajotakānī’’ti. Ñāṇamattārammaṇaṃ pana ñāṇaṃ atthapaṭisambhidāyeva. Ettha ca kiñcāpi ayaṃ paṭisambhidā sārammaṇesu ñāṇesu pavattati, ārammaṇānaṃ pana pabhedaṃ heṭṭhā ñāṇattayameva vibhāveti. Yathā kiṃ? Yathā dhammadesanāya asamattho bahussuto kiñcāpi dhammakathikena kathetabbaṃ dhammaṃ jānāti, desanā pana dhammakathikasseva visayoti, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Imāsu pana pacchimānaṃ tissannaṃ sekhāsekhamaggakkhaṇe asammohavasena paṭivedho hoti, atthapaṭisambhidāya ārammaṇakaraṇavasenapi. Tathā hi sā maggaphalasabhāvāpi hoti. Evañca katvā sā lokiyalokuttarā, sesā tisso lokiyāva. Tenāhu porāṇā –
“他们于有学无学道刹那,获得无痴;
义智则随其所缘,通于二种,余智则为有漏。”
‘‘Lābho tāsamasammohā, sekhāsekhapathakkhaṇe; Atthapaññā yathālambā, sā dvidhāññā tu sāsavā’’ti.
1191为显示这四种无碍解以五种方式变得明晰,始宣说“教理”等。其中,教理即学习佛陀的教言——于巴利圣典与注疏中,对难句、词义、决断的解说进行遍问,为从各方面了知而提问。听闻是指恭敬、专注地以耳识执持。证得是指道的生起。而注疏中说:“证得是指阿罗汉道的生起。”(《分别论注》718)这是从有学地难以通达分类、无学地多所通达的角度而说。或者,这是从殊胜证得的角度而说。因为有学所证得的这些无碍解,也通过证得阿罗汉而变得明晰。正如先前的修行是缘,证得阿罗汉亦是阿罗汉无碍解明晰的缘,这是无可置疑的。因此,这五种应如理配合,作为有学与无学无碍解明晰的因。先前的修行是指,以过去诸佛教法中出家、还俗的方式,直至随顺智、种姓智的邻近处,致力于观修。在此,证得与先前的修行能令未生的无碍解生起,令已生的变得明晰;其余诸项则只是令其极为明晰的缘,应如此看待。
1191. Imā pana catasso paṭisambhidā pañcahi ākārehi visadabhāvaṃ gacchantīti dassetuṃ ‘‘pariyattī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha pariyatti nāma buddhavacanassa pariyāpuṇanaṃ, pāḷiaṭṭhakathāsu gaṇṭhipadaatthapadavinicchayakathā paripucchā parito sabbato ñātuṃ pucchāti katvā. Savanaṃ sakkaccaṃ aṭṭhiṃ katvā sotaviññāṇavasena gahaṇaṃ, adhigamo magguppatti. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘adhigamo nāma arahattamagguppattī’’ti (vibha. aṭṭha. 718) vuttaṃ. Taṃ sekhabhūmiyaṃ pabhedagamanaṃ appavisayaṃ, asekhabhūmiyaṃ bahuvisayanti katvā vuttaṃ. Sātisayaṃ vā adhigamanaṃ sandhāyeva vuttaṃ. Sekhena pattānampi hi imāsaṃ arahattappattiyā visadabhāvādhigamoti. Pubbayogo viya pana arahattappatti arahatopi paṭisambhidāvisadatāya paccayo na na hotīti pañcannampi yathāyogaṃ sekkhāsekkhapaṭisambhidāvisadatāya kāraṇatā yojetabbā. Pubbayogo nāma pubbabuddhānaṃ sāsane gatapaccāgatikabhāvena yāva anulomagotrabhusamīpaṃ, tāva vipassanābhiyogo. Adhigamapubbayogā cettha anuppannaṃ uppādenti, uppannañca visadaṃ karonti, sesāni pana suvisadabhāvasseva paccayāti daṭṭhabbaṃ.
1192-4如此,在显示了慧依一种等分类的差别之后,为阐明修习的方法,开始了“应如何修习”等语。其中,对于此慧,蕴等诸法是地;戒清净与心清净这两种清净是根;见清净、度疑清净、道非道智见清净、行道智见清净、智见清净这五种清净是身。为了显示:于作为地的蕴等诸法,通过学习和提问善巧义理,成就作为根的两种清净后,便应成就作为身的五种清净而修习,故宣说“于蕴等”等语。“于蕴等”是指蕴、处、界、根、缘起等分类。“作为地的”是指通过把握特相等而成为智的活动的对境。“戒、心清净”是指作为根的戒清净与心清净。因为具足戒清净与心清净,此慧才称为有根;若无,则不然。“见清净等五种”是指如同身体、应被增长的见清净等五种清净。当此慧依相续转起时,这五种清净——见清净等,犹如足、手、头的位置,以部分表征整体的方式,应被理解为身体。以彼慧:即通过学习和提问等而在蕴等诸法上转起的慧。“生等”是指生、老、死等。
1192-4. Evaṃ ekavidhādivasena paññāya pabhedaṃ dassetvā idāni bhāvanāvidhānaṃ vibhāvetuṃ ‘‘kathaṃ bhāvetabbā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha yasmā imāya paññāya khandhādayo dhammā bhūmi, sīlavisuddhi ceva cittavisuddhi cāti imā dve visuddhiyo mūlaṃ, diṭṭhivisuddhi kaṅkhāvitaraṇavisuddhi maggāmaggañāṇadassanavisuddhi paṭipadāñāṇadassanavisuddhi ñāṇadassanavisuddhīti imā pañca visuddhiyo sarīraṃ, tasmā tesu bhūmibhūtesu dhammesu uggahaparipucchāvasena ñāṇaparicayaṃ katvā mūlabhūtā dve visuddhiyo sampādetvā sarīrabhūtā pañca visuddhiyo sampādentena bhāvetabbāti dassetuṃ ‘‘khandhādīsū’’tiādi āraddhaṃ. Khandhādīsūti khandhāyatanadhātuindriyapaṭiccasamuppādādibhedesu. Bhūmibhūtesu cāti lakkhaṇādiggahaṇavasena ñāṇassa pavattiṭṭhānabhūtesu. Sīlaṃ cittavisuddhinti mūlabhūtaṃ sīlavisuddhiṃ, cittavisuddhiñca. Sati hi sīlavisuddhiyaṃ, cittavisuddhiyañca ayaṃ paññā mūlajātā nāma hoti, nāsatīti. Diṭṭhivisuddhādayo pañcāti upabrūhetabbattā sarīrabhūtā diṭṭhivisuddhiādayo pañca. Imissā hi paññāya santānavasena pavattamānāya pādapāṇisīsaṭṭhāniyā diṭṭhivisuddhiādayo imā pañca visuddhiyo avayavena samudāyūpalakkhaṇanayena sarīranti veditabbā. Tāya paññāyāti uggahaparipucchādivasena khandhādīsu dhammesu pavattapaññāya. Jananāditoti jātijarāmaraṇādīhi.
1195-6宣说“应修习”之后,因为只有以蕴等诸地为地、以戒清净与心清净为根而善安立,通过增长称为五种清净之身,方名为慧的增长。因此,为了显示作为观慧之地的蕴等的一部分,而说了“色及”等语。“在那里”即在那五蕴中。“任何”是指无余尽摄。“过去、未来等”则是将那同一色在十一种场合归类而显示。以“等”字摄取了现在。
1195-6. ‘‘Bhāvetabbā’’ti vatvā idāni yasmā khandhādibhūmīsu sīlavisuddhicittavisuddhisaṅkhātehi mūlehi suppatiṭṭhitena pañcavisuddhisaṅkhātasarīrassa vaḍḍhaneneva paññāvaḍḍhanā nāma hoti, tasmā vipassanāpaññāya bhūmibhūtesu khandhādīsu ekadesadassanatthaṃ ‘‘rūpañcā’’tiādi vuttaṃ. Tatthāti tesu pañcasu khandhesu. Yaṃ kiñcīti anavasesapariyādānaṃ. Atītānāgatādikantiādinā pana tadeva ekādasasu okāsesu pakkhipitvā dasseti. Ādi-ggahaṇena paccuppannassa gahaṇaṃ.
1197-1200在“低劣”等中:由于是不善业所等起,故为低劣;由于是善业所等起,故为殊胜。或者,由于是不善异熟生起之因,故为低劣;反之,则为殊胜。由于属于难以把握的微细色等,故为远;由于相反的情况,故为近——应如此了知其义。将这一切总合为一,即是以智将过去等类别所区分的这一切色,统括为一聚,如“大水聚”等,因此称为“以积聚为义之色蕴”。经中也有说:“将其总合为一,聚集、归纳”。在受蕴等中,也是同样的道理。不过,在每一种受等当中,应知“蕴”这个词是依惯用语而转起的,正如在“我见到了海”等句中,虽见部分,却以集合之名称呼。凡有领纳之特相的——这是衔接。受蕴本身即是受蕴性。关于受的过去等分类的详细解说,应从《清净道论》中撷取。行蕴以思为最上,故说“行作之特相”,意思是:将相应诸法聚集于所缘的特相,即集积的特相。或者,如经所说“他们造作行作”,意思是:如同其果之行作那般完全成就,具有行作的本质。然而,这是依善思与不善思而转起的。
1197-1200.Hīnantiādīsu akusalakammasamuṭṭhānatāya hīnaṃ, kusalakammasamuṭṭhānatāya paṇītaṃ. Akusalavipākuppattihetubhūtatāya vā hīnaṃ, vipariyāyena paṇītaṃ. Duppariggahabhūtasukhumarūpādivasena dūraṃ, itaravasena santikantiādinā attho veditabbo. Sabbaṃ taṃ ekato katvāti atītādivibhāgabhinnaṃ sabbaṃ taṃ rūparāsivasena buddhiyā ekajjhaṃ gahetvā ‘‘mahāudakakkhandho’’tiādīsu viya ‘‘rāsaṭṭhena rūpakkhandho’’ti vuccati. Suttepi hi vuttaṃ ‘‘tadekajjhaṃ abhisaṃyūhitvā abhisaṅkhipitvā’’ti. Vedanākkhandhotiādīsupi eseva nayo. Ekekesu pana vedanādīsu ‘‘samuddo mayā diṭṭho’’tiādīsu viya samudāyavohārassa avayavepi dissanato khandha-saddo ruḷhīvasena pavattatīti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ taṃ kiñci vedayitalakkhaṇanti sambandho. Vedanākkhandhoyeva vedanākkhandhatā. Vedanāya atītādivibhāge vitthārakathā visuddhimaggato (visuddhi. 2.497 ādayo) gahetabbā. Abhisaṅkhāralakkhaṇanti saṅkhārakkhandhassa cetanāpadhānatāya evaṃ vuttaṃ, sampayuttadhamme ārammaṇe rāsikaraṇalakkhaṇaṃ sampiṇḍanalakkhaṇanti vuttaṃ hoti. Atha vā ‘‘saṅkhatamabhisaṅkharontī’’ti (saṃ. ni. 3.79) vuttattā yathā attano phalasaṅkhataṃ sammadeva nipphannaṃ hoti, evaṃ abhisaṅkharaṇasabhāvanti attho. Ayaṃ pana kusalākusalacetanāya vasena vaṭṭati.
1202-5如此,在部分地显示了作为观慧之地的诸法之后,由于戒清净和心清净已在前文说述,故此处不再提说;为了显示作为此慧修习开端的见清净,乃开示了“四大及”等语。想要成就见清净的瑜伽行者,虽可依四界差别、或十二处、或五蕴、或两种简略分类、或依已得禅那的方式来确立名色,但若从种种门来显示确立,则过于冗长,因此这里仅依所证得的蕴来显示确立。“以八十一心”,即是以八十一种世间心。出世间心则不被纯观行者或止行者所把握,因为尚未证得。“四非色蕴”,即四个非色蕴。由于在冷热等相违缘和合时发生变异,色具有变坏的特相。由于朝向所缘而弯曲,名具有弯曲的特相。“遍摄”,即是以能作区划的慧,予以区划之后而把握。
1202-5. Evaṃ vipassanāpaññāya bhūmibhūte dhamme ekadesato dassetvā idāni sīlacittavisuddhīnaṃ heṭṭhā vuttattā tā avatvā idaṃ paññābhāvanāya ādibhūtaṃ diṭṭhivisuddhiṃ dassetuṃ ‘‘cattāro ca mahābhūtā’’tiādi āraddhaṃ. Taṃ sampādetukāmena ca yogāvacarena catudhātuvavatthānavasena vā dvādasāyatanavasena vā pañcakkhandhavasena vā ubhinnaṃ saṅkhepakoṭṭhāsānaṃ vasena vā paṭiladdhajjhānavasena vā nāmarūpassa vavatthāpetabbabhāvepi tena tena mukhena vavatthānappakāsanassa atipapañcāvahattā yathādhigatakkhandhavaseneva idha vavatthānaṃ dassitaṃ. Ekāsītiyā cittenāti ekāsītiyā lokiyacittena. Lokuttaracittāni pana neva sukkhavipassakassa, na samathayānikassa pariggahaṃ gacchanti anadhigatattā. Cattārorūpino khandheti cattāro arūpino khandhe. Sītuṇhādivirodhipaccayasamavāye vikārāpajjanato rūpaṃ ruppanalakkhaṇaṃ. Ārammaṇābhimukhaṃ namanato nāmaṃ namanalakkhaṇaṃ. Parigaṇhatīti paricchedakārikāya paññāya paricchinditvā gaṇhāti.
1206-9譬如孪生棕榈的球茎:由两颗种子生出而合为一体的孪生棕榈球茎。它虽然是孪生的、其相续已断,却显现为如同未断一般;色法与非色法也是如此。既然“名与色”这一句本身就成立了两者的二重性,故说“作二重确立”,是为了显示在名色之外更无其他。因此他说“从名、从色”等。由于尚未以名色唯是性而决断,且未破除相续等密集,所以仍由无执取地总合为一而转起的“有情”之痴,即有情痴;为破除它、镇伏它。依众多经典:如同“正如”等在此所示,以及其他众多经典,例如“摩诃利,如果此色是我,则此色不应导致疾病”等。“那”,即那名色。
1206-9.Tālassa kandaṃ tu yamakanti dvīhi bījehi nibbattitaṃ ekībhūtaṃ yamakatālakandaṃ. Tañhi yamakaṃ bhinnasantānampi abhinnaṃ viya upaṭṭhāti, evaṃ rūpārūpadhammāti. Nāmañca rūpañcāti eteneva tassa duvidhabhāve siddhe ‘‘dvidhā vavatthapetī’’ti idaṃ nāmarūpavinimuttassa aññassa abhāvadassanatthaṃ. Tenevāha ‘‘nāmato rūpato’’tiādi. Nāmarūpamattatāya avinicchitattā, santānādighanabhedassa ca akatattā abhinivesena vinā samūhekattaggahaṇavasena ‘‘satto’’ti pavatto sammoho sattasammoho, tassa ghātatthaṃ vikkhambhanatthaṃ. Bahusuttavasenāti ‘‘yathā hī’’tiādinā idha dassitānaṃ, aññesañca ‘‘rūpañca hidaṃ, mahāli, attā abhavissa , nayidaṃ rūpaṃ ābādhāya saṃvatteyyā’’ti (mahāva. 20; saṃ. ni. 3.59) evamādīnaṃ sambahulānaṃ suttantānaṃ vasena. Tanti taṃ nāmarūpaṃ.
1210-2“诸支聚合”者,意谓以诸支聚合之因缘为相,不舍此相而正念安住于彼。“名”是世俗的称呼。关于“蕴”:当五取蕴存在时,不舍离它们而施设“有情”,这是世俗的言说。这是说:犹如在辐、轮、轭、车轴等支分聚合中,以某种方式合为一聚而安立时,仅有“车”的世俗名称;然而,从胜义上逐一审察其支分,则并无所谓的“车”。同样,在名为五取蕴的名色法中,依相续而转起时,仅有“有情”、“补特伽罗”或“命者”的世俗名称;然而,从胜义上逐一审察诸法时,并没有可作为“是我”或“我”之执取依处的所谓“有情”,唯有名色而已。如此见者,名为如实见,即所谓“见清净”。若实无有情,为何唯于名色中能成办行走等作用?为了回答此质问,故说“犹如”等譬喻。其略义为:犹如木所造的车,无命、离命,由于内在没有运转的命,故其自身本无功用、无造作;然而当木材与绳索结合时,由殊胜的缘力,那木车也能行能住,宛如有命、有造作般,成办行走等事。同样,此名色虽无命、无功用,但在互相造作等殊胜缘和合时,也宛如有命、有造作般,显现为能行能住。
1210-2.Aṅgasambhārāti aṅgasambhārahetu tannimittaṃ amuñcitvā sati eva tasminti attho. Saddoti vohāro. Khandhesūti pañcasu upādānakkhandhesu santesu te amuñcitvāva sattoti sammuti vohāro. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā akkhacakkapañjaraīsādīsu aṅgasambhāresu ekenākārena ekajjhaṃ rāsi hutvā saṇṭhitesu ‘‘ratho’’ti vohāramattaṃ hoti, paramatthato pana ekekasmiṃ aṅge upaparikkhiyamāne ratho nāma natthi, evameva upādānakkhandhasaṅkhātesu rūpārūpadhammesu santānavasena pavattamānesu ‘‘satto’’ti vā ‘‘puggalo’’ti vā ‘‘jīvo’’ti vā vohāramattaṃ, paramatthato pana ekekasmiṃ dhamme upaparikkhiyamāne ‘‘asmī’’ti vā ‘‘aha’’nti vā gāhassa vatthubhūto satto nāma natthi, kevalaṃ nāmarūpamattameva atthīti. Evaṃ passato hi dassanaṃ yathābhūtadassanaṃ nāma hoti, yaṃ diṭṭhivisuddhīti vuccati. Sace koci satto nāma natthi, kathañcarahi nāmarūpamatte gamanādiatthakiccasiddhatā hotīti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘yathāpī’’tiādi. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – yathā dārumayaṃ yantaṃ nijjīvaṃ jīvavirahitaṃ abbhantare vattamānassa jīvassa abhāvato tatoyeva nirīhakaṃ nibyāpāraṃ, atha ca pana dārurajjusamāyoge paccayavisesavasena taṃ dāruyantaṃ gacchatipi tiṭṭhatipi, sajīvaṃ sabyāpāraṃ viya gamanādikiccaṃ sādhentamiva khāyati, tathā idaṃ nāmarūpampi kiñcāpi nijjīvaṃ nirīhakañca, atha ca pana aññamaññasaṅkhatapaccayavisesassa samāyoge sajīvaṃ sabyāpāraṃ gacchantaṃ tiṭṭhantañca khāyatīti.
1213“真实”即是如实,说为胜义。此名色如同所造的车子,以无命等而空。或者这样关联:此名色由诸缘所造,正如车子一般,是空的。“苦之堆”:由于恒常的病患,故是苦的积聚。“如草木”:由于我空,所以等同于草木。
1213.Saccatoti bhūtato, paramatthatoti vuttaṃ hoti. Idaṃ nāmarūpaṃ abhisaṅkhataṃ yantamiva suññaṃ jīvādinā. Paccayehi abhisaṅkhataṃ idaṃ nāmarūpaṃ yantamiva suññanti vā sambandho. Dukkhassa puñjoti niccāturatāya dukkhassa rāsi. Tiṇakaṭṭhasādisoti attasuññatāya tiṇakaṭṭhasamo.
1215“双”是指一对。而此成双的状态是彼此相依的,所以说“二者互相依存”。因此,当一方坏灭时,两者都坏灭。因为在五蕴有中,绝不会出现当色因死而灭时,名却不灭,或者名灭时色却不灭的情况。而在一蕴有与四蕴有中,它们并非互相依存而转起,理由如上已述。这坏灭唯依于缘,即名色的坏灭只是缘的坏灭,这是它的意义。“缘”,即作为缘,即使它们互为缘,一方坏时两者也都坏,这是它的意义。
1215.Yamakanti yugaḷaṃ. So ca yamakabhāvo aññamaññanissitabhāvenāti āha ‘‘ubho aññoññanissitā’’ti. Tato eva ekasmiṃ bhijjamānasmiṃ ubho bhijjanti. Na hi kadāci pañcavokārabhave maraṇavasena rūpe nirujjhante arūpaṃ anirujjhantaṃ, arūpe vā nirujjhante rūpaṃ anirujjhantaṃ atthi. Ekavokārabhavacatuvokārabhavesu pana tesaṃ aññamaññaṃ anissāya pavattiyā kāraṇaṃ heṭṭhā vuttamevāti. So panāyaṃ bhaṅgo paccayavaseneva, paccayanirodheneva nāmarūpanirodhoti attho. Paccayāti paccayabhūtā, aññamaññassa paccayā hontāpi ekasmiṃ bhijjamānasmiṃ ubho bhijjantiyevāti attho.
1216-9“无威光”是指失去威光、没有威力。为了显示在什么情况下是无威光,便说“不散布”等等。因为对于名法中的信受、努力等,不能说“无威光”;对于色法中的任持、结缚等,也不能这样说。因此,在说“色亦是无威光”之后,又说“我受用……乃至……不存在”。
1216-9.Nittejanti tejahīnaṃ ānubhāvavirahitaṃ. Yattha pana taṃ nittejaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘na byāharatī’’tiādi vuttaṃ. Na hi aññathā saddahanussāhanādīsu nāmaṃ nittejanti sakkā vattuṃ, nāpi rūpaṃ sandhāraṇābandhanādīsu. Teneva hi ‘‘tathā rūpampi nitteja’’nti vatvā ‘‘bhuñjāmīti…pe… na vijjatī’’ti vuttaṃ.
1220-1“依于名”等,也通过遮遣的方式阐明了名色的无威光。因为色在行走等作用中依于名而转起,名在见等作用中依于色而转起;这也阐明,在互相依存时,各自完成自己的作用也是无能为力的。如是,名色的无我、无造作便更加明显。然而,既然各自无能,在和合时又为何会有能力呢?若不和合则无因,和合也应当无因可得。因为单个不能见的东西,即使百千个聚集也不能见。作了这样的思择后,便说“然而此”等。也应当以譬喻来了知未了知的义理。故说:“我为你说一个譬喻,藉由譬喻,此处某些智者便能了知所说的义理。”其中,天生盲人与瘫子的譬喻是这样的:好比一位天生盲人与一位瘫子想要去某个地方。天生盲人对瘫子这样说:“贤者,我能以脚作脚应作的事,但我没有眼睛能看见平坦与不平坦。”瘫子对天生盲人这样说:“贤者,我能以眼作眼应作的事,但我没有脚能前进或后退。”天生盲人欣然应允,将瘫子放在肩上。瘫子坐在盲人的肩头这样说:“左边放下,右边抓住;右边放下,左边抓住。”在这里,天生盲人也是无威光、无力的,不能凭自力行走;瘫子也不能凭自力行走。但如果不互相依存,他们的行走也不会发生。同样地,名也是无威光,不凭自己的威力而生起,不在各种作用中转起;色也是无威光,不凭自己的威力而生起,不在各种作用中转起;然若……
1220-1.Nāmaṃ nissāyātiādinā byatirekavasenapi nāmarūpānaṃ nittejataṃyeva vibhāveti . Rūpañhi gamanādikiriyāsu nāmaṃ nissāya pavattati, nāmaṃ dassanādikiriyāsu rūpaṃ nissāya. Aññamaññaṃ sannissāya cassa attakiccasiddhipi paccekaṃ asamatthataṃ vibhāveti. Tathā hi nāmarūpassa attasuññatā, nibyāpāratā ca suṭṭhutaraṃ pākaṭā hontīti. Kathaṃ pana paccekaṃ asamatthānaṃ samuditabhāve sati samatthatā hoti asāmaggiyaṃ ahetūnaṃ sāmaggiyampi ahetukabhāvāpattito. Na hi paccekaṃ daṭṭhuṃ asakkontānaṃ satampi sahassampi samuditaṃ daṭṭhuṃ sakkotīti codanaṃ hadaye katvā āha ‘‘imassa panā’’tiādi. Upamāyapi hi asiddho attho sādhetabbo. Tenevāha ‘‘upamaṃ te karissāmi, upamāyapi idhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ jānantī’’ti (ma. ni. 1.258; a. ni. 8.8; 10.95; jā. 2.19.24). Ayaṃ panettha jaccandhapīṭhasappīnaṃ upamā – yathā jaccandho ca pīṭhasappī ca disā pakkamitukāmā assu. Jaccandho pīṭhasappiṃ evamāha ‘‘ahaṃ kho, bhaṇe, sakkomi pādehi pādakaraṇīyaṃ kātuṃ, natthi ca me cakkhūni, yehi samaṃ visamaṃ passeyya’’nti. Pīṭhasappī jaccandhaṃ evamāha ‘‘ahaṃ kho, bhaṇe, sakkomi cakkhunā cakkhukaraṇīyaṃ kātuṃ, natthi ca me pādā, yehi abhikkameyyaṃ paṭikkameyyaṃ vā’’ti. So tuṭṭhahaṭṭho jaccandho pīṭhasappiṃ aṃsakūṭaṃ āropesi, pīṭhasappī jaccandhassa aṃsakūṭe nisīditvā evamāha ‘‘vāmaṃ muñca, dakkhiṇaṃ gaṇha, dakkhiṇaṃ muñca, vāmaṃ gaṇhā’’ti. Tattha jaccandhopi nittejo dubbalo na sakena balena gacchati, tatheva pīṭhasappī na sakena balena gacchati, na ca tesaṃ aññamaññaṃ nissāya gamanaṃ na pavattati, evameva nāmampi nittejaṃ na sakena tejena uppajjati, na tāsu tāsu kiriyāsu pavattati, rūpampi nittejaṃ na sakena tejena uppajjati, na tāsu tāsu kiriyāsu pavattati, na ca tesaṃ aññamaññaṃ nissāya uppatti vā pavatti vā na hotīti. Tenāhu porāṇā –
非以自力而生,
亦非仅凭自力而能安住;
随顺他法之力而转起,
有为之法,自身羸弱,而得生起。
又依他缘而生,依他所缘而起;
由所缘缘等及他法,这一切皆为他所支配。(《清净道论》2.677)
‘‘Na sakena balena jāyare, Nopi sakena balena tiṭṭhare; Paradhammavasānuvattino, Jāyare saṅkhatā attadubbalā. ‘‘Parapaccayato ca jāyare, paraārammaṇato samuṭṭhitā; Ārammaṇapaccayehi ca, paradhammehi cime pabhāvitā’’ti. (visuddhi. 2.677);
1222-31222-3. 现在,为阐明名色如船与桨譬喻所示的不自主性,故而说“正如……”等两首偈颂。其中,“依止”意为依靠。“行”意为行进。“依止人”意为依靠那些作为引导者的舵手、工人等。若没有他们执桨、装饰、安置、洒水等行为,船便无法到达所欲之处。正如两者相互依靠而在海中行进,名与色二者也是如此相互依止而转起。这是其意旨。
1222-3. Idāni nāvāyantikūpamāyapi nāmarūpānaṃ avasavattitaṃ vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādigāthādvayaṃ vuttaṃ. Tattha nissāyāti patiṭṭhāya. Yantīti gacchanti. Manusse nissāyāti netubhūte niyāmakakammakarādimanusse apassāya. Na hi tesaṃ araṇaggahaṇalaṅkārasaṇṭhāpanaudakasiñcanādikiriyāya vinā nāvā icchitadesaṃ pāpuṇāti, yathā pana ubhopi aññamaññaṃ nissāya aṇṇave gacchanti, evaṃ nāmañca rūpañca ubho aññamaññaṃ nissitā pavattantīti adhippāyo.
1224“去除众生想”意为:依前述方法,镇伏无始以来于五蕴上所修习的众生执取。“名……被称为”意为:“这是名,只有这么多名,不会更多;这是色,只有这么多色,不会更多”——如此,通过以一切方式观察它们的特相,而见到其义理实相,这由于能清除我见之垢,故被佛陀等称为“见清净”。应知这不仅被称为见清净,“名色确定”也是它的同义语。“从生等”指从生、老、病等之苦。如所说:“生是苦,老是苦,病是苦,死是苦,求不得亦是苦;略言之,五取蕴是苦。”“二边”指常见与断见二边,或者说,指众生绝对存在之边与绝对不存在之边。因为于胜义中不可得,故“众生存在”应舍弃;因为于世间假名中可得,故“众生不存在”亦应舍弃。“更善清净”是连接词。“见取之垢”意为称为见取的垢秽。它们被无余、彻底地灭尽、破坏、镇伏。正因如此,这由于能清除见垢而被称为“见清净”。
1224.Sattasaññaṃ vinodetvāti yathāvuttanayehi anādikālabhāvitaṃ khandhapañcake sattaggāhaṃ vikkhambhetvā. Nāma…pe… vuccatīti ‘‘idaṃ nāmaṃ, ettakaṃ nāmaṃ, na ito bhiyyo. Idaṃ rūpaṃ, ettakaṃ rūpaṃ, na ito bhiyyo’’ti ca evaṃ sabbākārena tesaṃ lakkhaṇasallakkhaṇamukhena tamatthabhāvadassanaṃ etaṃ attadiṭṭhimalavisodhanato diṭṭhivisuddhīti vuccati buddhādīhīti attho. Na kevalañcetaṃ diṭṭhivisuddhiyeva vuccati, nāmarūpavavatthāpanantipi etasseva adhivacananti veditabbaṃ. Jātiāditoti jātijarābyādhiādito dukkhato. Yathāha ‘‘jātipi dukkhā, jarāpi dukkhā, byādhipi dukkho, maraṇampi dukkhaṃ, yampicchaṃ na labhati, tampi dukkhaṃ, saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti (mahāva. 14; saṃ. ni. 5.1081; paṭi. ma. 2.30). Antadvayanti sassatucchedasaṅkhātaṃ antadvayaṃ. Atha vā sattassa accantaṃ atthibhāvasaṅkhātaṃ, tassa natthibhāvasaṅkhātañca antadvayaṃ. Paramatthato anupalabbhanato hi satto atthīti vajjitabbameva, lokasaṅketatova upalabbhanato natthītipi vajjitabbamevāti. Suṭṭhutaraṃ parisuddhaṃ karotīti sambandho. Diṭṭhigatāni malānīti diṭṭhigatasaṅkhātāni malāni. Asesaṃ nissesato nāsaṃ vināsaṃ vikkhambhanaṃ upenti. Tathā hetaṃ diṭṭhimalavisodhanato diṭṭhivisuddhīti vuccati.