第十七章
17. Sattarasamo paricchedo
神通所缘之解说
Abhiññārammaṇaniddesavaṇṇanā
1104-5五种神通等者——
1104-5.Pañcaiddhividhādīnīti –
所谓神通种类,即:神变通、天耳通、他心通;
‘‘Iddhividhaṃ dibbasotaṃ, paracittavijānanā;
Pubbenivāsānussati, dibbacakkhūti pañcadhā’’ti. –
如此,共有五种。所谓七种神通,即此五种;因为过去分智摄于宿住随念通,意所成智摄于神通智中。过去分智,是指以他人于现在有中,从结生直至终了期间转起的心为所缘之智。意所成智,即化现意所成身等而转起的神通智。
Evamāgatā pañca. Sattābhiññā imā panāti atītaṃsañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇe, manomayañāṇassa ca iddhividhañāṇe antogadhattā vuttaṃ. Atītaṃsañāṇaṃ nāma paresaṃ paccuppannabhave yāva paṭisandhipariyosānaṃ pavattacittārammaṇaṃ ñāṇaṃ. Manomayañāṇampi nāma manomayakāyābhinimmānādivasappavattaṃ iddhividhañāṇaṃ.
1106现在,为了于这些神通智的所缘判别中不生迷惑,开始显示其义,故说“七种”等。四种所缘三法,即:小所缘三法、道所缘三法、过去所缘三法、内所缘三法。此处“此”的回指,是指那些三法呢,还是指那些所缘?若指三法,则不合理,因为神通智不在三法中转起。若指所缘,亦不合理,因为指示一者却回指另一者,是不合理的。随你意欲,姑且如此。假设指三法,难道不是说过“神通智不在三法中转起”吗?这并无矛盾,因为是以三法的名称来指称所缘本身。或者,假设指所缘,难道不是说过“指示一者却回指另一者是不合理的”吗?这亦无过失,正是由前述之理。
1106. Idāni imesaṃ abhiññāñāṇānaṃ ārammaṇavinicchaye asammohatthaṃ taṃ dassetumārabhanto āha ‘‘sattanna’’ntiādi . Cattāro ārammaṇattikāti parittārammaṇattiko maggārammaṇattiko atītārammaṇattiko ajjhattārammaṇattikoti ime cattāro ārammaṇattikā. Etthāti idaṃ paccāmasanaṃ kiṃ tikānaṃ, udāhu ārammaṇānanti, kiñcettha – yadi tikānaṃ, tadayuttaṃ. Na hi tikesu abhiññāñāṇāni pavattanti. Atha ārammaṇānaṃ, tampi ayuttaṃ. Na hi aññaṃ uddisitvā aññassa paccāmasanaṃ yuttanti. Yathā icchasi, tathā hotu. Bhavatu tāva tikānaṃ, nanu vuttaṃ ‘‘tikesu abhiññāñāṇāni nappavattantī’’ti? Nāyaṃ virodho tikavohārena ārammaṇānaṃyeva gayhamānattā. Atha vā pana hotu ārammaṇānaṃ, nanu vuttaṃ ‘‘aññaṃ uddisitvā aññassa paccāmasanaṃ ayutta’’nti. Ayampi na doso yathāvuttakāraṇenevāti.
1107-10关于“小等七种”:虽无所依的差别,但依地、时间、相续的差别而分为小、大、过去、未来、现在、内、外所缘,于此七种小等所缘的分别中。由于神通智没有道所缘性,此处不取道所缘三法。令身依止于心,以不可见之身而行,这是衔接。令依止于心,即如同心那般,通过使身成为不可见、速行,而令身具有与心相同的行相。如同心不可见且速行,同样地,令身也成为不可见且速行,欲往所愿之处,这便是此处之义。依于心之力,即依大心之力而令转变,这是省略的文句。因此说“他将那身置于大心中”。即入根本禅那后出定,作意“愿此身如此心一样不可见、速行”,作意之后,再入定出定,同样地作意,执取身而将其置于大心之根本心中,如同令其具有与心相同的行相,令身不可见且速行。然而,那速行并非如未修习神足者那样缓慢不转起,而应视为仅以几个心路过程便到达所愿之处,并非仅以一个心刹那能成。因为“诸比丘,我不见有其余一法能如此轻快地转变,诸比丘,即如此心”(《增支部》1.48),在此以“其余”一词已摄取了色法,所以依心刹那而转起色法是不合理的。而且
1107-10.Parittādīsu sattasūti asatipi vatthubhede bhūmikālasantānabhedavasena bhinnesu parittamahaggataatītānāgatapaccuppannaajjhattabahiddhārammaṇavasena sattasu parittādiārammaṇavibhāgesu. Iddhividhañāṇassa maggārammaṇatāya abhāvato idha maggārammaṇattiko na labbhati. Kāyaṃ cittasannissitaṃ katvā adissamānena kāyena gantukāmoti sambandho. Cittasannissitakaraṇañca taṃ viya kāyassa adissamānasīghagatikatāvasena taggatikatāpādanaṃ. Yathā cittaṃ na dissati sīghagamanañca, evaṃ kāyampi adissamānaṃ, sīghagamanañca katvā yathicchitaṭṭhānaṃ gantukāmoti ayañhettha attho. Cittavasenāti mahaggatacittavasena pariṇāmetīti pāṭhaseso. Tenāha ‘‘taṃ mahaggate ca cittasmiṃ samāropetī’’ti. Pādakajjhānañhi samāpajjitvā vuṭṭhāya ‘‘ayaṃ kāyo idaṃ cittaṃ viya adissamāno, sīghagamano ca hotū’’ti parikammaṃ karoti, parikammaṃ pana katvā puna samāpajjitvā vuṭṭhāya tatheva parikammaṃ karonto kāyaṃ gahetvā mahaggate pādakacitte samāropeti, taggatikaṃ karoti viya, adissamānaṃ, sīghagamanañca karoti. Taṃ pana sīghagamanatthaṃ abhāvitiddhipādānaṃ viya dandhaṃ appavattitvā katipayacittavāreheva icchitaṭṭhānappattivasena daṭṭhabbaṃ, na ekacittakkhaṇeneva. ‘‘Nāhaṃ, bhikkhave, aññaṃ ekadhammampi samanupassāmi, yaṃ evaṃ lahuparivattaṃ, yathayidaṃ, bhikkhave, citta’’nti (a. ni. 1.48) hi ettha añña-ggahaṇeneva rūpadhammānaṃ gahitattā cittakkhaṇavasena rūpappavatti na yuttā. Yattha yattha ca dhammā uppajjanti, tattha tattheva bhijjanti ca, na ca iddhibalena dhammānaṃ kenaci lakkhaṇaññathattaṃ sakkā kātunti. Cittavasena rūpakāyaṃ pādakajjhāne samāropentassa kāyameva ārammaṇanti āha ‘‘kāyārammaṇato’’ti, kāye vaṇṇārammaṇatoti vuttaṃ hoti. Kāyasannissitaṃ katvā cittanti ettha na cittaṃ kāyaṃ viya dandhaṃ dissamānaṃ karoti, kintu dandhadissamānagatikaraṇamattamevāti daṭṭhabbaṃ.
1112-3当以未来和过去为境时:如大界藏中的大迦叶长老等,对于决意未来者,以未来为所缘;当以身令心转变时,对于那些以那早已灭去的基本禅那为所缘者,则以过去为所缘,那时既是过去所缘,也是未来境;现在境则是以现在的色身为所缘。即使对于化现象等者,虽然遍作是未来所缘,但决意心只是现在所缘。因为如同近行所缘,似相与之同时显现,便是它的所缘。
1112-3.Anāgatamatītañca karoti visayaṃ yadāti mahādhātunidhāne mahākassapattherādīnaṃ viya anāgataṃ adhiṭṭhahantānaṃ anāgataṃ ārammaṇaṃ karoti, kāyavasena cittapariṇāmanakāle tadeva ciraniruddhaṃ pādakajjhānaṃ ārammaṇaṃ karontānaṃ atītaṃ ārammaṇaṃ karoti, tadā atītārammaṇaṃ, anāgatagocarañca hoti, paccuppanno gocaro paccuppannassa rūpakāyassa ārammaṇakaraṇato. Hatthiādayo abhinimminantassāpi hi kiñcāpi parikammaṃ anāgatārammaṇaṃ hoti, adhiṭṭhānacittaṃ pana paccuppannārammaṇameva. Upacārārammaṇaṃ viya hi paṭibhāganimittaṃ tena saha pātubhūtameva tassārammaṇaṃ hoti.
1114-5“身……”:当以心转变自身时,因以内身为所缘;当以身转变自心时,因以心为所缘。以“或”字含摄未说之义,故当化现自身的童子相等时,因以身为所缘,亦可为内所缘。于外观色时,即外观象、马等色之时。
1114-5.Kāyaṃ…pe…siyāti attano kāyaṃ cittavasena pariṇāmanakāle ajjhattassa kāyassa ārammaṇakaraṇato, attano cittaṃ kāyavasena pariṇāmanakāle cittassa ārammaṇakaraṇato. Vā-saddena avuttasamuccayatthena gahite attano kumāravaṇṇādiabhinimmānakāle kāyassa ārammaṇakaraṇato ca ajjhattārammaṇaṃ siyā. Bahiddhā rūpadassaneti bahiddhā hatthiassādirūpadassanakāle.
1116-8“于现在、小者”:这是对自性的阐明。因为天耳智唯以现在的声音为所缘,而此声音就其自性而言,即是小。关于腹中声,即指腹内因风动而起的声音。然而,对于其中虫鸣声的听闻,则唯是外所缘。对于已得自在者,在听闻自己寻的扩散声时,也说为内所缘,这唯限于已得自在者,即从第十一个有分心开始,令有分不再继续转起,从有分出起后,而有转向堪能为其特相。应与“以及他人的声音”连接而解。因为在听闻他人腹中声时,并不仅以此为外所缘,在听闻他人心中所生之声时,也是如此。
1116-8.Paccuppanne paritte cāti sarūpavibhāvanametaṃ. Dibbasotassa hi paccuppannova saddo ārammaṇaṃ hoti, so ca sabhāvato parittova. Kucchisaddassāti kucchiyaṃ vātasaddassa. Tattha pāṇakasaddassa pana savane bahiddhārammaṇameva. Vasitāpattassa attano vitakkavipphārasaddasavanepi ajjhattārammaṇanti vadanti, taṃ pana ekādasabhavaṅgacittato upari bhavaṅgaṃ pavattitumadatvā bhavaṅgato vuṭṭhāya āvajjanasamatthatāvasena vasitāpattasseva yujjati. ‘‘Parassa ca saddassā’’ti sambandhitabbaṃ. Na hi parassa kucchisaddasavaneyeva bahiddhārammaṇaṃ hoti, atha kho parassa cittasamuṭṭhānasaddasavanepīti.
1119-22“于小等之中”:即指小、大、无量、道、过去、未来、现在、外——这九种所缘之中。“小”指欲界心。“中等”指色界、无色界心,因其处于小与无量中间,故称中等。而此“处于中间”,是就教说而言,并非就实法自性而言。他心智唯知他人之心,而不了知其余三蕴。为了遣除《大注疏》中这一主张,才说“在了知道心时”等。于此的意趣是:他心智虽唯取心为所缘,故不直接以道为所缘;然而由于它能了知与道相应之心,因此在注疏中,是以间接的方式允许以道为所缘的。而在《发趣论》中——
1119-22.Parittādīsūti parittamahaggataappamāṇamaggaatītānāgatapaccuppannabahiddhārammaṇesu. Parittānanti kāmāvacaracittānaṃ. Majjhimānanti parittaappamāṇānaṃ majjhe bhavattā majjhimasaṅkhātānaṃ rūpārūpāvacaracittānaṃ. Majjhebhavatā ca desanāvasena, na sabhāvavasena. Cetopariyañāṇaṃ parassa cittameva jānāti, avasesakkhandhattayaṃ pana na jānātīti imaṃ mahāaṭṭhakathāvādaṃ sandhāyāha ‘‘maggacittassa jānane’’tiādi. Ayañhettha adhippāyo – yasmā cetopariyañāṇaṃ cittameva jānāti, tasmā taṃ maggārammaṇaṃ na hoti , maggasampayuttacittajānanato pana pariyāyena maggārammaṇatā aṭṭhakathāyaṃ anuññātāti. Paṭṭhāne pana –
“善与定的蕴对神通智、他心智、宿住随念智、随业趣智、未来分智,以所缘缘为缘。”(《发趣论》1.1.404)——
‘‘Kusalā khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa yathākammūpagañāṇassa anāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.404) –
既然已如此宣说,四蕴皆为他心智的所缘,因此道为所缘是直接成立的。这是此处结集者们的定论。
Vuttattā cattāropi khandhā cetopariyañāṇassa ārammaṇaṃ honti, tasmā nippariyāyeneva maggārammaṇatā labbhatīti idamettha saṅgahakārānaṃ sanniṭṭhānaṃ.
1123-5他心智能了知过去七日之内及未来七日之内生起的他心;从此以后,直至结生终尽与死终尽之间生起的心,则分别为过去分智和未来分智的行境。基于此意趣,才说“在过去”等。问:“然而,又如何能了知过去与未来的他心,却不能了知现在的呢?”等等。为了显示在何种情况下这是可能的,另有一人先对“现在”加以分别,说“现在被说为三种”等。所谓“刹那、相续、时段”,即刹那现在、相续现在、时段现在,如此依刹那、相续、时段而说为三种。
1123-5. Atītasattadivasabbhantare, anāgatasattadivasabbhantareyeva ca pavattaṃ paracittaṃ cetopariyañāṇaṃ jānāti, tato paṭṭhāya pana paṭisandhipariyosānaṃ, cutipariyosānañca pavattaṃ atītaṃsañāṇassa, anāgataṃsañāṇassa ca gocaranti adhippāyenāha ‘‘atīte’’tiādi. Atītassa, anāgatassa ca paracittassa jānanaṃ sambhavati, paccuppannassa pana na sambhavatīti pucchati ‘‘kathañca panā’’tiādi. Itaro yattha sambhavati, taṃ dassetuṃ paccuppannaṃ tāva vibhajitvā dassento ‘‘paccuppannaṃ tidhā vutta’’ntiādimāha. Khaṇasantatiaddhatoti khaṇapaccuppannaṃ santatipaccuppannaṃ addhāpaccuppannanti evaṃ khaṇasantatiaddhāvasena tidhā vuttaṃ.
1126“具足三刹那”是指包含生、住、灭三刹那。“现在刹那等”是指以“刹那”等词称呼的现在,即称为刹那现在。“包含一、二相续轮转”在此是指:譬如有人先坐于黑暗中,后来走到光明处,所缘尚未变得清晰;在它变得清晰之前的这段时间里,生起的色相续或非色相续,应知为“一、二相续轮转”。在光明处活动后进入内室的人,其色相也不会立刻变得清晰;在它变得清晰之前,如同前面那位坐着的人一样,这中间的时间,应知为一、二相续轮转。再者,站在远处看见染衣人等的手势变化,或看见敲钟、击鼓等的手势变化,但尚未听到声音;在听到声音之前的这段时间,也应知为一、二相续轮转。这是《清净道论》中诵长老们所说。
1126.Tikkhaṇasampattanti uppādaṭṭhitibhaṅgavasena khaṇattayapariyāpannaṃ. Paccuppannakhaṇādikanti khaṇa-saddādikaṃ paccuppannaṃ khaṇapaccuppannanti vuttaṃ hoti. Ekadvesantativārapariyāpannanti ettha andhakāre nisīditvā ālokaṭṭhānaṃ gatassa na ca tāva ārammaṇaṃ pākaṭaṃ hoti, yāva pana taṃ pākaṭaṃ hoti, etthantare pavattā rūpasantati, arūpasantati vā ‘‘ekadvesantativārā’’ti veditabbā. ‘‘Ālokaṭṭhāne vicaritvā ovarakaṃ paviṭṭhassāpi na tāva sahasā rūpaṃ pākaṭaṃ hoti, yāva taṃ pākaṭaṃ hoti, pubbeva tattha nisinnassa viya etthantare ekadvesantativārā veditabbā. Dūre ṭhatvā pana rajakādīnaṃ hatthavikāraṃ, ghaṇṭibherīādiākoṭanahatthavikārañca disvā na pana tāva saddaṃ suṇāti, yāva pana taṃ suṇāti, etthantare ekadvesantativārā veditabbā’’ti (visuddhi. 2.416) evaṃ tāva majjhimabhāṇakattherā vadanti.
然而,《相应部》诵者则说:“指出色相续与非色相续两种相续之后:涉水而去者,其岸边的涉水痕迹尚未澄清;远路而来者,身上热气尚未平息;从热处进入内室者,眼前黑暗尚未消退;在内室作意业处后,白昼开窗观看者,其眼跳尚未止息——这些称为色相续。两三个速行轮转称为非色相续。这两者都称为‘相续现在’。”(《清净道论》2.416)他们如此只说到一种相续轮转。其中,在中诵者的主张中,由于有些人会很快变得明晰,所以说“一、二相续轮转”,用了“一”这个词。阿阇梨法护长老则说:“或者,由极其微细的自性、时节等所生的,应知为一、二相续轮转。”(《清净道论大复注》2.416)
Saṃyuttabhāṇakā pana ‘‘rūpasantati arūpasantatīti dve santatiyo vatvā udakaṃ akkamitvā gatassa yāva tīre akkantaudakalekhā na vippasīdati, addhānato āgatassa yāva kāye usumabhāvo na vūpasammati, ātapā āgantvā gabbhaṃ paviṭṭhassa yāva andhakārabhāvo na vigacchati, antogabbhe kammaṭṭhānaṃ manasikatvā divā vātapānaṃ vivaritvā olokentassa yāva akkhīnaṃ phandanabhāvo na vūpasammati, ayaṃ rūpasantati nāma. Dve tayo javanavārā arūpasantati nāmāti vatvā tadubhayampi santatipaccuppannaṃ nāmā’’ti (visuddhi. 2.416) evaṃ ekameva santativāraṃ vadanti. Tattha majjhimabhāṇakavāde ekaccassa sīghampi pākaṭaṃ hotīti ekadvesantativārāti eka-ggahaṇampi kataṃ. Ācariyadhammapālatthero pana ‘‘atiparittasabhāvautuādisamuṭṭhānā vā ekadvesantativārā veditabbā’’tipi (visuddhi. mahā. 2.416) āha.
1127-8“以一生为限”是指在一生中,由结生与死所限定、所含摄的法聚。关于此,有说:“贤友,心与法,此二者皆是现在者,若于此现在中,识被欲贪所系缚……”等。在此,相续现在见于阿毗达摩诸注疏中,时段现在则见于经典中。“有些人”是指无畏山寺的住众。
1127-8.Ekabbhavaparicchinnanti ekasmiṃ bhave paṭisandhicutivasena paricchinnaṃ ekabhavapariyāpannaṃ dhammajātaṃ. Yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘yo cāvuso mano, ye ca dhammā, ubhayametaṃ paccuppannaṃ, tasmiṃ ce paccuppanne chandarāgapaṭibaddhaṃ hoti viññāṇa’’ntiādi, santatipaccuppannañcettha abhidhammaṭṭhakathāsu āgataṃ, addhāpaccuppannaṃ sutte. Kecīti abhayagirivāsino.
1129-30“如”等在此是他们的譬喻说明。一朵花以自茎刺穿另一朵花之茎——这是句子的关联。即使对大众……刺穿,意思是:不作“过去心、未来心、此人心、某人心”这样的区分,只以总体的方式说“我知他心”,当转向大众心时,以一心在另一心的生时、住时或灭时,必定刺穿某一心。
1129-30.Yathācātiādi ettha tesaṃ opammadassanaṃ. Ekapupphaṃ attano vaṇṭena ekassa vaṇṭaṃ vijjhatīti sambandho. Mahājanassāpi…pe… vijjhatīti ‘‘atītaṃ cittaṃ, anāgataṃ cittaṃ, imassa cittaṃ, asukassa citta’’nti evaṃ vibhāgaṃ akatvā parassa cittaṃ jānāmicceva rāsivasena mahājanassa citte āvajjite ekassa cittaṃ ekena cittena uppādakkhaṇe vā ṭhitikkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā ekantena paṭivijjhatīti attho.
1131-2为阐明他们的话不合道理,文中说“转向”等。因为即使如此转向千年,转向与速行也不可能共依一处所缘。而且,若神通心了知刹那现在,则它唯有在与转向同依一处所缘运作时方能了知,而非别样。因此,由于他们的转向与速行不能同时处于同一所缘,故是不合理的。若问“此处有何过失?”,便说“转向与速行”等。其中,除道果路心之外,其余都是不适宜之处。因为在道果路心中,转向等以行为所缘,而从种姓等开始则以涅槃为所缘,所缘有别是适宜的;但在其他情况下则不适宜。因此,在不适宜之处,速行与转向成就不了同一所缘的过失是不合道理的,这就是“他们的话不合道理”的意思——这是注疏的意趣。
1131-2. Taṃ pana tesaṃ vacanaṃ ayuttanti dassetuṃ ‘‘yenāvajjatī’’tiādi vuttaṃ. Vassasahassampi hi evaṃ āvajjayato āvajjanajavanānaṃ ekasmiṃ ārammaṇe ṭhānaṃ natthi, abhiññācittañca sace khaṇapaccuppannaṃ jānāti, āvajjanena saha ekārammaṇe vattamānameva jānāti, no aññathā, tasmā tesaṃ āvajjanajavanānaṃ dvinnaṃ saha ekasmiṃ ārammaṇe aṭṭhānābhāvato taṃ na yujjati. Bhavatu tāva ko ettha dosoti ce āha ‘‘āvajjanajavanāna’’ntiādi. Tattha maggaphalavīthito aññaṃ aniṭṭhaṭṭhānaṃ. Maggaphalavīthiyañhi āvajjanādīnaṃ saṅkhārārammaṇattā, gotrabhuādīnañca nibbānārammaṇattā nānārammaṇatā iṭṭhā, aññattha pana aniṭṭhā, tasmā aniṭṭhe ṭhāne javanāvajjanānaṃ nānārammaṇatāpattidoso ayuttoti taṃ tesaṃ vacanaṃ ayuttanti pakāsitaṃ aṭṭhakathāsūti adhippāyo.
1133-4若如此,他心智又如何能以现在为所缘呢?于是说“因此”等。因为已说明“如此为不合道理”,所以接着说。速行转,是依一个速行转而说的。不过,这只是将刹那现在之后的刹那轻快化,为了显示“现在观见”而说;至于从当下的速行路心,依过去与未来的次序,在两个速行转的时间内所转起的他人之心,这一切在注疏中(《清净道论》2.416)被称为“相续现在”。因此,“速行转”应依两个速行转来解释,而非依整个现在时分——这是其意趣。这在相应部注疏中已有指出。此处“此是说明”等,是依据说明时分现在的方式,来阐明神通心生起的模式。
1133-4. Yadi evaṃ, kathaṃ cetopariyañāṇaṃ paccuppannārammaṇaṃ hotīti āha ‘‘tasmā’’tiādi. Yasmā evaṃ ayuttanti pakāsitaṃ, tasmā. Javanavāratoti ekajavanavāravasena . Idaṃ pana khaṇapaccuppannānantaraṃ lahukaṃ katvā paccuppannadassanatthaṃ vuttaṃ, yaṃ pana vattamānajavanavīthito atītānāgatavasena dvitijavanavīthiparimāṇakāle pavattaṃ paracittaṃ , taṃ sabbampi ‘‘santatipaccuppannaṃ nāmā’’ti aṭṭhakathāyaṃ (visuddhi. 2.416) vuttaṃ, tasmā javanavāratoti dvitijavanavāravasena dīpetabbaṃ, na sakalena paccuppannaddhunāti adhippāyo. Niddiṭṭhaṃ saṃyuttaṭṭhakathāyaṃ. Tatrāyaṃ dīpanātiādi javanavārassa addhāpaccuppannabhāvadīpanamukhena iddhicittassa pavattiākāradīpanaṃ.
1139-41相续现在也被归入时分现在,故说“时分尽……乃至……或”。然而,阿难阿阇梨在此指出:在阿毗达摩论母中出现的“现在”一词,其作为“时分现在”与“相续现在”的义涵,在任何巴利圣典中都未说明;因此,以心的共性,转向心将已现前而存在的他人之心作为所缘而转向;遍作心也只以心的共性,将那现存的心作为所缘,作为“知他心遍作”而生起。他心智则穿透那现存的心,与它在同一刹那俱生。其中,由于把握了相续,依单一性,转向等在心路中转起,而那心本身则被他心智所洞察,因此随同一模式转起,在不适宜之处也没有所缘不同的过失——所以他只依刹那现在来确立他心智的现在所缘性。“其余的”指转向心与遍作心。眼门识即眼识。
1139-41. Santatipaccuppannampi addhāpaccuppanneneva saṅgahetvā āha ‘‘addhāvasā…pe… panā’’ti. Ānandācariyo panettha abhidhammamātikāya āgatassa paccuppannapadassa addhāsantatipaccuppannapadatthatā na katthaci pāḷiyaṃ vuttā, tasmā cittasāmaññena cittaṃ āvajjayamānaṃ abhimukhībhūtaṃ vijjamānacittaṃ āvajjeti, parikammāni ca taṃ taṃ vijjamānacittaṃ cittasāmaññeneva ārammaṇaṃ katvā cittajānanaparikammāni hutvā pavattanti. Cetopariyañāṇaṃ pana vijjamānacittaṃ paṭivijjhantaṃ tena saha ekakkhaṇe uppajjati. Tattha yasmā santānaggahaṇato ekattavasena āvajjanādīni cittanteva pavattāni, tañca cittameva, yaṃ cetopariyañāṇena vibhāvitaṃ, tasmā samānākārappavattito na aniṭṭhe ṭhāne nānārammaṇatā hotīti khaṇapaccuppannavaseneva imassa paccuppannārammaṇataṃ icchati. Itarānīti āvajjanaparikammacittāni. Cakkhudvāre viññāṇanti cakkhuviññāṇaṃ.
1143-7于“小等八者”中——即在所说的他心智中,舍弃现在所缘、加入不可说所缘之后,而为八种小等所缘。“过去……乃至……或果”:此处“由自己”仅是举例。以宿住随念智,亦能随念他人所修之道与所证之果。由“或”字,亦应把握此义:即自己修的道与证的果,或他人修的道与证的果。注疏中也说:“随念时,随念由自己或他人所修之道与所证之果。”而此处的“eva”只是衬词。“或果”于此不应与“修”相连,因为果不是应修的,而是应证的。“随念道”在此也应连接为“由自己或他人所修”。“决定故”即必定如此。
1143-7.Parittādīsu aṭṭhasūti cetopariyañāṇassa vuttesu paccuppannārammaṇaṃ hitvā navattabbārammaṇañca pakkhipitvā aṭṭhasu parittādīsu. Atīte…pe… phalampi vāti ettha attanāti nidassanamattaṃ. Parehipi bhāvitamaggaṃ, sacchikataphalañca pubbenivāsānussatiñāṇena samanussarati. Vā-saddena vā avuttasamuccayatthena attanā bhāvitaṃ maggaṃ, phalampi vā parehi bhāvitaṃ maggaṃ, phalampi vāti evamattho gahetabbo. Tathā ca vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘attanā, parehi bhāvitamaggaṃ, sacchikataphalañca anussaraṇakāle’’ti (visuddhi. 2.417). Eva-kāraṃ pana padapūraṇamattameva. Phalampi vāti ettha ‘‘bhāvita’’nti na sambandhitabbaṃ. Na hi phalaṃ bhāvetabbaṃ hoti, atha kho sacchikātabbamevāti. Samanussarato magganti etthāpi ‘‘attanā, parehi vā bhāvita’’nti sambandhitabbaṃ. Ekantatoti niyamato.
1148-50难道他心智与随业趣智不也是过去所缘吗?那么,它们与此(宿住随念智)在所缘上有何区别呢?于是说“他心智亦”等。“虽然”——此为助词组合,或可视为一个表示特说的助词,当知用于进入特说之处。而“然而”是特说的开始。“唯心”——此如前已审察。“过去唯思”——这也如前,是依大注疏的说法而说。因为在那里,随业趣智的所缘唯是思,而非心,亦非其余诸法;由于它被称为“随业趣”,以此意趣而说随业趣智只取过去唯思为所缘。但依下文所示的巴利理路,四蕴皆是随业趣智的所缘——这是摄论者的决定。“无任何非行境”:没有任何蕴,或与蕴相关的名姓等,不是它的行境。因为对于过去蕴及与蕴相关的法,唯与一切知智同途——这是其意趣。
1148-50. Nanu ca cetopariyañāṇayathākammūpagañāṇānipi atītārammaṇāneva, kiṃ pana tesaṃ, imassa ca ārammaṇe nānākaraṇanti āha ‘‘cetopariyañāṇampī’’tiādi. Kiñcāpīti ayaṃ nipātasamudāyo, eko vā nipāto visesānabhidhānanimitte upagamane daṭṭhabbo. Atha khoti visesābhidhānasamārambhe. Cittamevāti idaṃ pubbe vicāritameva. Atīte cetanāmattanti idampi pubbe viya mahāaṭṭhakathāvādaṃ sandhāyeva vuttaṃ. Tattha hi yathākammūpagañāṇassa cetanāmattameva ārammaṇaṃ hoti, na cittaṃ, nāpi itare dhammā, yato taṃ yathākammūpaganti vuccatīti iminā adhippāyena yathākammūpagañāṇaṃ atītacetanāmattameva ārammaṇaṃ karotīti vuttaṃ, heṭṭhā dassitapāḷivasena sabbe cattāropi khandhā yathākammūpagañāṇassa ārammaṇanti saṅgahakārānaṃ sanniṭṭhānaṃ. Natthi kiñci agocaranti kiñci khandhaṃ vā khandhapaṭibaddhaṃ nāmagottādiṃ vā agocaraṃ nāma natthi. Tañhi atītakkhandhakhandhapaṭibaddhesu dhammesu sabbaññutaññāṇasamānagatikamevāti adhippāyo.
1151-2“忆念自蕴”是指忆念自己诸蕴之时。当以“过去有毗婆尸世尊,其母为跋荼摩提,其父为跋荼摩”等种种方式忆念名姓,以及地遍相等所缘时,便成为“不可说所缘”。所谓“不可说行境”,是依“小所缘、过去所缘”三法而说;而依“内所缘”三法,当空无边处定的所缘——法所缘时,为“不可说所缘”;其余依概念为所缘时,则为“外所缘”。此处的“名姓”是指与蕴相关联的、依约定成立的词义,并非指音声词句。因为音声词句摄于声处,故为“小”。正如所说:“词无碍解是小所缘”(《分别论》749)。
1151-2.Attakkhandhānussaraṇeti attano khandhānussaraṇakāle. Saraṇe…pe… gocaranti ‘‘atīte vipassī bhagavā ahosi, tassa mātā bandhumatī, pitā bandhumā’’tiādinā nayena nāmagottādiṃ, pathavīnimittādiñca anussaraṇakāle navattabbārammaṇaṃ hoti. Navattabbagocaranti hi parittārammaṇaatītārammaṇattikavasena vuttaṃ, ajjhattārammaṇattikavasena pana ākiñcaññāyatanajjhānassa ārammaṇabhūtadhammārammaṇakāle navattabbārammaṇaṃ hoti, avasesapaññattārammaṇakāle bahiddhārammaṇaṃ hoti. Nāmagottanti cettha khandhapaṭibaddho sammutisiddho byañjanattho, na byañjanaṃ. Byañjanañhi saddāyatanasaṅgahitattā parittaṃ hoti. Yathāha ‘‘niruttipaṭisambhidā parittārammaṇā’’ti (vibha. 749).
1154天耳界:因以现在、微细的色法为所缘,故为现在所缘与微细所缘;在观见自己腹内色法、观见他人心脏所依之血液等时,则为内所缘与外所缘。
1154.Dibbasotasamanti yasmā paccuppannaṃ, parittañca rūpaṃ ārammaṇaṃ karoti, tasmā paccuppannārammaṇaṃ, parittārammaṇañca hoti, attano kucchigatarūpadassane, parassa hadayanissitalohitadassanādīsu ca ajjhattārammaṇaṃ, bahiddhārammaṇañca hoti.
1155-6于微细等八者中:是指于宿住随念智所述的内容中,除去过去所缘,加入未来所缘而成八者。「将生起……了知」:以此说明了知所生诸蕴。未来分智并非没有未来行境,因为此未来分智在系属于未来蕴的诸法上,与一切知智行趣相同。
1155-6.Parittādīsu aṭṭhasūti pubbenivāsānussatiñāṇassa vuttesu atītārammaṇaṃ vajjetvā anāgatārammaṇaṃ pakkhipitvā aṭṭhasu. Nibbattissati…pe… pajānatoti iminā nibbattakkhandhajānanamāha . Anāgataṃsañāṇassa anāgatamagocaraṃ natthi. Tampi hi anāgatakkhandhakhandhapaṭibaddhesu dhammesu sabbaññutaññāṇasamānagatikameva.
1163「在了知名姓时」:是指以「未来将有名为弥勒的正自觉者出世,其父名为修梵摩,其母名为梵摩波提」等方式了知名姓等之时。
1163.Jānane nāmagottassāti ‘‘anāgate metteyyo nāma sammāsambuddho uppajjissati, tassa subrahmā nāma pitā bhavissati, brahmavatī nāma mātā’’tiādinā nayena nāmagottādijānanakāle.
1164-5「小等五种」:即依小、大、过去、内、外所缘而成为五种。「欲业」:即欲界之业。
1164-5.Parittādīsu pañcasūti parittamahaggataatītaajjhattabahiddhārammaṇavasena pañcasu. Kāmakammassāti kāmāvacarakammassa.
1169「具种种义句」:即具备种种义理之句与文句。「引出甜美之义」:应拆分为「甜美之义」与「引出」。
1169.Vividhatthavaṇṇapadanti nānappakāraatthapadehi, byañjanapadehi ca sampannaṃ. Madhuratthamatinīharanti madhuratthaṃ atinīharañcāti padacchedo.