第十五章
15. Pannarasamo paricchedo
无色界定修习解说注释
Arūpāvacarasamādhibhāvanāniddesavaṇṇanā
980如此,以地遍为所缘,显示了四禅与五禅之后,若依其余诸遍一一解说,便会令篇幅冗长,因此将这些全部搁置。为阐明无色界定,而开始“色与无色”等语。“已超越色与无色”,是指不再投生而超越色界与无色界之有,更不用说欲界有了。“了知色与无色等”,即是了知色界、无色界等不同的生存地。
980. Evaṃ pathavīkasiṇavasena catukkapañcakajjhānāni dassetvā yasmā sesakasiṇavasena niddisiyamāne ganthagāravo hoti, tasmā taṃ sabbaṃ ṭhapetvā arūpāvacaraṃ vibhāvetuṃ ‘‘rūpārūpa’’ntiādi āraddhaṃ. Rūpārūpamatītenāti rūpārūpabhavaṃ atikkantena, punānūpapattivasena rūpārūpabhavaṃ atikkantena, pageva kāmāvacarabhavaṃ. Rūpārūpādivedināti rūpārūpādibhūmantaravedinā.
982-4因为此名为无色界之定,即是离色的修习,唯依离色而成就,所以为了显示对色离染的行相,以及离染之心为成就此定而修行的方式,而开始“于色”等语。杖,依杖击义,指槌等;以害他为意图而执持彼,即是执杖。“等”字包含执刀、争吵、争斗、争论、口角、离间语等,以及不与取等。眼病等,以“等”字包含耳病等。见色之过患后,即见由业生色等粗色中以彼为因的过患后。厌离,指离染之心。无色,指无色界之修习。从彼遍色,即从称为似相的遍色。难道这人不是在见色之过患后,为了超越色而修行吗?而似相并无颜色,仅是施设,为何会厌离似相呢?针对此问,以譬喻说明:“犹如被野猪攻击的狗”。正如林中刚被野猪攻击的狗,因害怕,在见到色时,远远看见煮饭的锅,由于那锅与野猪相似,便生起野猪想,惊恐而逃;同样,厌离于色、欲超越色者,对于与色相似的遍色也厌离,即想要超越。
982-4. Yasmā ayaṃ arūpāvacarasamādhi nāma rūpavirāgabhāvanā rūpavirāgavaseneva abhinipphādetabbāva, tasmā taṃ uppādetukāmassa rūpe virajjanākāraṃ, virattamānasena ca tadatthāya paṭipajjanavidhiṃ dassetuṃ ‘‘rūpe kho’’tiādi āraddhaṃ. Daṇḍanaṭṭhena daṇḍo, muggarādi, parapīḷanādhippāyena tassa ādānaṃ daṇḍādānaṃ. Ādi-saddena satthādānakalahaviggahavivādatuvaṃtuvaṃpesuññādīnaṃ, adinnādānādīnañca gahaṇaṃ. Cakkhurogādayoti ādi-saddena sotarogādīnaṃ. Rūpe ādīnavaṃ disvāti karajarūpādioḷārikarūpe tannidānaṃ dosaṃ disvā. Nibbindamānasoti virattamānaso. Arūpanti arūpāvacarabhāvanaṃ. Tamhā kasiṇarūpāti tamhā paṭibhāganimittasaṅkhātā kasiṇarūpā. Nanu cāyaṃ rūpe ādīnavaṃ disvā taṃ samatikkamatthāya paṭipajjati , paṭibhāganimittañca arūpaṃ paṇṇattimattattāti kathaṃ tasmā nibbijjatīti anuyogaṃ sandhāya opammavasena tamatthaṃ dassento āha ‘‘sūkarābhihatova sā’’ti. Yathā hi vane sūkarena pahatamatto sunakho tato bhīto rūpadassanavelāyaṃ bhattapacanaukkhaliṃ dūrato disvā sūkarapaṭibhāgatāya tassaṃ sūkarāsaṅkaṃ uppādetvā utrasto palāyateva, evameva rūpe nibbindamānaso taṃ atikkamitukāmo tappaṭibhāge kasiṇarūpepi nibbijjati, samatikkamitukāmoti adhippāyo.
985-6然而,在第四禅中:这是指除了限定虚空遍之外,于地遍等九种遍中的某一种所证得的第四禅。但有些人说,除了光遍之外,于八种遍中。然而,看不出将其除外的理由。善习自在者:即善加修习、熟练行持、极为纯熟,具有转向等相的自在者,因此称为善习自在。作……乃至……因为,此第四禅心是以我所厌离的遍色为所缘。又因近于喜——由于接近第三禅,故以近喜为对敌。相对于被称为寂静解脱的无色界定,此是粗的、粗劣的。因为无色界定在“那些寂静的解脱,超越色而到达无色”等中被说为“寂静解脱”,而其寂静性的成就,应视为由随念而来。
985-6.Catutthe pana jhānasminti ṭhapetvā paricchinnākāsakasiṇaṃ navasu pathavīkasiṇādīsu aññatarasmiṃ paṭiladdhacatutthajjhāne. Keci pana ālokakasiṇampi ṭhapetvā aṭṭhasūti vadanti. Tassa pana ṭhapane kāraṇaṃ na dissati. Suṭṭhu ciṇṇo carito atippaguṇikato āvajjanādilakkhaṇo vasībhāvo etenāti suciṇṇavasī. Karoti…pe… yatoti yasmā idaṃ catutthajjhānacittaṃ mayā nibbindakasiṇarūpaṃ ārammaṇaṃ karoti. Āsannasomanassañcāti yato tatiyajjhānassa āsannatāya āsannasomanassapaccatthikañca. Thūlasantavimokkhatoti santavimokkhasaṅkhātaarūpajjhānato etaṃ yato thūlaṃ oḷārikaṃ. Arūpajjhānañhi ye te santā vimokkhā atikkamma rūpe āruppantiādīsu ‘‘santavimokkha’’nti vuccati, santatāsiddhi cassa anussatito daṭṭhabbā.
987-91“于第四”即于第四禅。应连接“见初无色为寂静”,其意为依寂静而作意。在此,由于依寂静作意,依殊胜与依微细之作意自然成就,故不另行列出。“扩展后”即先前已扩大,或于那时依扩大而扩展。这是依前时所说。由此显示:将其揭开后,不应再行扩大。因为即使后来努力欲令其扩大,它也不会扩大。“以彼”即以此遍色。
987-91.Catuttheti catutthajjhāne. Paṭhamāruppañca santato disvāti sambandho, santavasena manasi karitvāti attho. Santato manasikaraṇeneva cettha paṇītato, sukhumato ca manasikāro siddhova hotīti na te visuṃ gahitā. Pattharitvānāti pageva vaḍḍhitaṃ, tadā vaḍḍhanavasena vā pattharitvā. Pubbakālavasena cetaṃ vuttaṃ. Tena naṃ ugghāṭetvā pacchā na vaḍḍhitabbanti dasseti. Na hi taṃ pacchā vaḍḍhanatthāya vāyamiyamānampi vaḍḍhatīti. Tenāti kasiṇarūpena.
现在,为了显示其揭开的方式,在说完“虚空”等语之后,又为了证明它而说“因为揭开者”等。由于无有边际,即依生起与依限定遍满而无边。不卷缩,即不像草席、竹席等那样收卷。不转向、不观察,即不转向、不期盼。其实,他只是以所说的方法,作意那被遍所触的空间。此即是说:当对作为色界第四禅所缘的遍色完全不作意,而对被其所触的空间作意“虚空、虚空”时,当此空间依修习之力而显现为虚空时,那时他便称为揭开该遍。
Idānissa ugghāṭanākāraṃ dassetuṃ ‘‘ākāso iti vā’’tiādiṃ vatvā puna taṃ samatthetuṃ ‘‘ugghāṭento hī’’tiādi vuttaṃ. Udayavasena, paricchedapharaṇavasena ca antābhāvato ananto. Na saṃvelletīti kaṭasārakakilañjādayo viya na paṭisaṃharati. Nāvajjanto na pekkhantoti anāvajjanto anapekkhanto. Aññadatthu tena phuṭṭhokāsaṃ vuttanayena manasikarontoyevāti adhippāyo . Idañhi vuttaṃ hoti – rūpāvacaracatutthajjhānassa ārammaṇabhūtaṃ kasiṇarūpaṃ sabbena sabbaṃ amanasikaroto, tena ca phuṭṭhokāsaṃ ‘‘ākāso ākāso’’ti manasikaroto yadā taṃ bhāvanānubhāvena ākāsaṃ hutvā upaṭṭhāti, tadā so kasiṇaṃ ugghāṭeti nāmāti.
992-5如此,为了说明通过破除遍相而获得虚空相之后,再次修习的方法,以及为了说明为谁的利益、为哪些人而修习,与彼利益的成就,而说“破除遍相后的虚空为相”等。虚空虽无相,但由于是被相触到的空间,故称为“相”。五盖……被镇伏——难道不是在色界初禅的近行刹那,诸盖即已被镇伏,从此不再生起吗?如果会生起,岂不是会从禅那退失?确实如此,但这是为了称扬此禅那而说,正如在其他地方,对于已在下地被断除的,也说在上地被断除一样。然而,那些主张“一切善法都是一切不善法的对治,因此这样说”的人,必须说明在第二禅近行等阶段说镇伏诸盖的理由。又有些人说:“确实存在着微细的、不能被色界禅那镇伏的盖,这是针对那些而说的。”那只是他们自己的见解。因为在广大善法中,并不像出世间善法那样有分门别类的断除。然而,无色界定比色界定有更殊胜的果报等差别,应知这是由于修习的差别,后后比前前更为寂静、更为微妙,如同色界定中后后比前前更为殊胜一样。此处也是如此——不只是在色界第四禅中,在“其余欲界善法”等表述中,此处未说而应说的,应依此类推。
992-5. Evaṃ kasiṇugghāṭanavasena paṭiladdhe ākāsanimitte puna paṭipajjanavidhiṃ, yassatthāya yesaṃ paṭipajjati, tadatthasiddhañca dassetuṃ ‘‘kasiṇugghāṭimākāsaṃ nimitta’’ntiādi vuttaṃ. Ākāsassa animittabhāvepi nimittena phuṭṭhokāsabhāvato ‘‘nimitta’’nti vuttaṃ. Pañca…pe… vikkhambhantīti nanu rūpāvacarapaṭhamajjhānassa upacārakkhaṇeyeva nīvaraṇāni vikkhambhitāni, tato paṭṭhāya ca na tesaṃ pariyuṭṭhānaṃ atthi. Yadi siyā, jhānato parihāyeyyāti? Saccametaṃ, imassa pana jhānassa vaṇṇabhaṇanavasenetaṃ vuttaṃ yathā aññatthāpi heṭṭhā pahīnānaṃ upari pahānavacananti. Ye pana ‘‘sabbe kusalā dhammā sabbesaṃ akusalānaṃ paṭipakkhāti katvā evaṃ vutta’’nti vadanti, tehi dutiyajjhānūpacārādīsu nīvaraṇavikkhambhanāvacanassa kāraṇaṃ vattabbaṃ hoti. Yampi ceke vadanti ‘‘santeva sukhumāni rūpāvacaraavikkhambhanīyāni, tāni sandhāyetaṃ vutta’’nti, taṃ tesaṃ matimattaṃ. Na hi mahaggatakusalesu lokuttarakusalaṃ viya odhiso pahānaṃ nāma atthi. Yo pana rūpāvacarehi arūpānaṃ uḷāraphalatādiviseso, so bhāvanāvisesena santatarappaṇītatarabhāvena tesuyeva purimapurimehi pacchimapacchimānaṃ viyāti daṭṭhabbaṃ. Idhāpīti na kevalaṃ rūpāvacaracatutthajjhāne, ‘‘sesāni kāmāvacarānī’’tiādīsu pana idha yaṃ vattabbaṃ avuttaṃ, taṃ rūpāvacarajjhānaniddese vuttanayānusārena veditabbaṃ.
997-1001当说到“欲修习者”时,有人问难:“既然已经修习了第一无色界定,为何还说‘欲修习者’?”为回答此问,故说“第二无色界心”,然而并非以“欲修习第二无色界心”的意趣而说。因为并非事先已修习了第二无色界定。由于不超越色界禅那便不能证得无色界定,而色界禅那会引发退失现行的作意,因此说色界禅那是此定的近敌,故说“近……为敌对者”。因为依此路径修习能带来层层递进的差别,且第一无色界定已成就殊胜性,所以说第二无色界定较之更为寂静,故说“第二无色界定……更……”。因将有“后后愈胜,此处后后愈胜”之说。应作意“识,识”,即应以心如此作意:“识,识”;不应作意“无边的,无边的”。因此说“不应以心作意‘无边的’”。然而,可以作意“无边识,无边识”。
997-1001. ‘‘Puna bhāvetukāmenā’’ti vutte paṭhamameva paṭhamāruppassa bhāvitattā kiṃ bhāvetukāmenāti anuyoge ‘‘dutiyāruppamānasa’’nti vuttaṃ, na pana ‘‘dutiyāruppamānasaṃ bhāvetukāmenā’’ti iminā ajjhāsayena. Na hi paṭhamaṃ dutiyāruppaṃ bhāvitanti. Rūpāvacarajjhānaṃ anatikkamitvā anadhigantabbato taṃ manasikārasamudācārassa hānabhāgiyabhāvāvahanato rūpāvacarajjhānametassa paccatthikanti katvā vuttaṃ ‘‘āsanna…pe… paccatthikanti cā’’ti. Vīthipaṭipannāya bhāvanāya uparūparivisesāvahabhāvato, paṇītabhāvasiddhito ca paṭhamāruppato dutiyāruppaṃ santatarasabhāvanti āha ‘‘dutiyāruppa…pe… panā’’ti. Vakkhati hi ‘‘supaṇītatarā honti, pacchimā pacchimā idhā’’ti (abhidha. 1040). Viññāṇamiccevaṃ manasā kātabbanti viññāṇaṃ viññāṇaṃ iccevaṃ manasā kātabbaṃ, kevalaṃ anantaṃ anantanti na manasi kātabbaṃ. Tenāha ‘‘anantanti…pe… manasā nidhā’’ti. Anantaṃ viññāṇaṃ anantaṃ viññāṇanti pana manasi kātuṃ vaṭṭati.
1002-6然而,在那个相——即名为第一无色界识的识相上,当其心(修习心)审察时。于遍满虚空之识——即以破除遍相后的虚空为所缘而生起的第一无色界识成为所缘。安止——即以安止方式生起。虽然是有自性之法,但由于超越所缘的修习差别,此定得以安止,如同第四无色界定。安止的方法——在第二无色界禅那的前分,有三或四个欲界速行心,唯与舍受相应;第四或第五个为无色界心等,其安止方法与第一无色界禅那中所说相同。遍满而起的识——为阐明第一无色界识被称为‘识无边处’是依惯用语而说,故说‘识……可’。先前以无边的虚空为所缘而有无边性,故说‘识无边处’。又为显示或以再作意而有此无边性,故说‘也由于作意’等。因为修习第二无色界定者,对第一无色界定作意其为无边际、无余时,即作意为‘无边的’。
1002-6.Tasmiṃpana nimittasminti tasmiṃ paṭhamāruppaviññāṇasaṅkhāte viññāṇanimitte. Vicārentassa mānasanti bhāvanācittaṃ pavattentassa. Ākāsaphuṭaviññāṇeti kasiṇugghāṭimākāsaṃ pharitvā pavatte paṭhamāruppaviññāṇe ārammaṇabhūte. Appetīti appanāvasena pavattati. Sabhāvadhammepi ārammaṇasamatikkamabhāvanāvisesabhāvato idaṃ appanāpattaṃ hoti catutthāruppaṃ viya. Appanā…pe… nayovāti dutiyāruppajjhāne purimabhāge tīṇi, cattāri vā javanāni kāmāvacarāni upekkhāvedanāsampayuttāneva honti. Catutthaṃ, pañcamaṃ vā āruppamānasantiādinā appanānayo paṭhamāruppajjhāne vuttanayova. Pharitvā pavattaviññāṇanti paṭhamāruppaviññāṇaṃ viññāṇañcanti vuccatīti ruḷhīsaddavasena vuttabhāvameva pakāsetuṃ ‘‘viññāṇā…pe… siyā’’ti vuttaṃ. Pubbe anantassa ākāsassa ārammaṇakaraṇavasena anantatāya ‘‘viññāṇañca’’nti vuttanti. Puna manasikāravasena vā anantatāya tathā vuttanti dassetuṃ ‘‘manakkāravasenāpī’’tiādi vuttaṃ. Dutiyāruppaṃ bhāvento hi paṭhamāruppaṃ anantato anavasesato manasi karonto anantanti manasi karoti.
1010第一无色界识的无有——如同破除遍相后虚空的无有,应舍弃空无边处而作意其无有。为何此处不作意第二无色界识的无有,而应作意第一无色界识的无有?答:因为这是通过超越所缘而证得的,并非通过超越支而证得。既然如此,则应通过观见所缘本身的过失而超越它。第二无色界定的所缘正是第一无色界定本身,因此,如同观见遍相的过患而破除之,并作意离遍相的虚空;同样,观见第一无色界识的过患而舍弃之,并作意其无有,是合理的。然而,无畏山寺住众说:‘应作意“识无边处”的无有。’他们未注意到这是通过超越所缘而证得的,才出此言。若注意到,便不会犯下见一处过失,却去超越另一处的太过之失。
1010.Paṭhamāruppaviññāṇābhāvoti kasiṇaṃ ugghāṭetvā ākāso viya ākāsānañcāyatanaṃ pahāya tassa abhāvo manasi kātabbo. Kasmā panettha dutiyāruppaviññāṇābhāvaṃ amanasikatvā paṭhamāruppaviññāṇābhāvo manasi kātabboti? Vuccate – tayidaṃ ārammaṇātikkamanavasena pattabbaṃ, na pana aṅgātikkamanavasena. Tathā ca sati ārammaṇeyeva sātisayaṃ dosadassanena taṃ samatikkamitabbaṃ, ārammaṇañca dutiyāruppassa paṭhamāruppameva, tasmā kasiṇe ādīnavaṃ disvā taṃ ugghāṭetvā tabbivittākāsassa viya paṭhamāruppaviññāṇe ādīnavaṃ disvā taṃ pahāya tadabhāvasseva manasikaraṇaṃ yuttanti. Abhayagirivāsino pana ‘‘viññāṇañcāyatanābhāvoyeva manasi kātabbo’’ti vadanti, te pana imesaṃ ārammaṇātikkamanavasena pattabbabhāvaṃ asallakkhetvā kathenti. Yadi sallakkhenti, aññattha dosaṃ disvā aññassa samatikkame atippasaṅgadosato na muccanti.
如果有人又说:“根据‘具念而证入识无边处,具念而证入后具念而出定,具念而出定后便修习那个识’的说法,应当作意识无边处的无有。”这种理解是违背巴利圣典原义而执取的思惟。因为在这里,“那个识”并非指识无边处。如果是指它,既然在“识无边处”这一名称中它已被作为主要者指出,那么只用“那个”一词就已足够,何必还用“识”这个词呢?如果说是用“识”来表明自性,那就应该说“那个识无边处”。因此,通过“识”这个词,所取的是识无边处所依止而生起的那一者——即空无边处,而非其他。这是善说。
Athāpi vadeyyuṃ – ‘‘viññāṇañcāyatanaṃ sato samāpajjati, sato samāpajjitvā sato vuṭṭhāti, sato vuṭṭhahitvā taññeva viññāṇaṃ bhāvetī’ti vacanato viññāṇañcāyatanābhāvoyeva manasi kātabbo’’ti, tayidaṃ pāḷiatthaṃ virujjhitvā gahaṇavasena cintitaṃ. Na hettha taññeva viññāṇanti viññāṇañcāyatanaṃ adhippetaṃ. Yadi hi taṃ adhippetaṃ siyā, viññāṇañcāyatananti tassa padhānabhāvena niddiṭṭhattā taññevāti vacaneneva pariyattaṃ, kiṃ viññāṇanti vacanena. Atha sarūpaniddesatthaṃ viññāṇavacanaṃ, evaṃ sati taññeva viññāṇañcāyatananti vuttaṃ siyā, tasmā viññāṇanti vacanena yaṃ ārabbha viññāṇañcāyatanaṃ pavattaṃ, tasseva ākāsānañcāyatanassa gahaṇaṃ, na itarassāti suṭṭhu vuttaṃ.
1011-2说明了“应当作意初禅识之无有”之后,为了开示作意的方法,便说“然而那……”等。所谓“不以意造作”,即是不以意取所缘,完全不再思惟它。当以“虚空、虚空”作意时,便如遍相离去后的虚空;当以“无、无”或“空、空”作意时,则唯有识离去后的无性显现,因此说“无”等。其中的“vā”字是不定义,由此显示在这两种方式中任取一种皆可成就义理。或者,“vā”字也是未作简别的简择义,由此应知也包含了“离、离”这种方式。然而此处的不定,由三者各自为异名即已成立。因为异名词各自分别成就其义,所以世间惯称之为异名。正如所说:
1011-2. Paṭhamāruppaviññāṇābhāvomanasikātabboti vatvā manasikāravidhiṃ dassetuṃ ‘‘taṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Akatvā manasāti manasā ārammaṇaṃ akatvā sabbena sabbaṃ taṃ acintetvā. ‘‘Ākāsaṃ ākāsa’’nti manasi karontassa kasiṇavivittākāsaṃ viya ‘‘natthi natthī’’ti, ‘‘suññaṃ suñña’’nti vā manasi karontassa viññāṇavivittaṃ abhāvamattameva upaṭṭhātīti āha ‘‘natthī’’tiādi. Vā-saddo aniyamattho, tena dvīsu pakāresu ekenapi atthasiddhi hotīti dasseti. Avuttavikappanattho vā vā-saddo, tena ‘‘vivittaṃ vivitta’’nti imassapi saṅgaho daṭṭhabbo. Aniyamo panettha tiṇṇampi visuṃ visuṃ pariyāyabhāvatova siddho. Pariyāyasaddā hi visuṃ visuṃyeva atthaṃ sādhentā pariyāyāti loke niruḷhā. Yathāhu –
正因他们以异名说义,而不相聚合;
因此,一切异义之名,皆安立于诸异名之中。
‘‘Pariyāyeneva te yasmā, vadantatthaṃ na saṃhatā; Pariyāyatthaṃ tato sabbaṃ, pariyāyesu vavatthita’’nti.
1013-6“于彼相中”,是指于初无色识的、被称为“无”的、作为禅那生起因缘的相中。“念住立”,是指以无有相为所缘的念,正确而善巧地安立而住。此处以念为首,显示与近行禅相应的信等五根各自发挥其作用。而近行禅,则应按“心更加等持”这句所说来理解。于遍相除去……乃至……于无性者,是指在如此转起之识的无有性——即称为“灭尽”的无性当中,而非在先前的无等中。然而,此处的安止方法,当依地遍中所说的方法随顺了知,故说“安止之方法”等。
1013-6.Tasmiṃ nimitteti paṭhamāruppaviññāṇassa abhāvasaṅkhāte jhānuppattikāraṇabhūte nimitte. Sati santiṭṭhatīti abhāvanimittārammaṇā sati sammā suppatiṭṭhitā hutvā tiṭṭhati. Satisīsena cettha upacārajjhānānuguṇānaṃ saddhāpañcamānaṃ indriyānaṃ sakiccayogaṃ dasseti. Upacārajjhānaṃ pana ‘‘bhiyyopi samādhiyati mānasa’’nti iminā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Kasiṇugghāṭimā…pe… abhāvaketi evaṃ pavattaviññāṇassa natthibhāvasaṅkhāte vināsābhāvake na pure abhāvādike. Appanānayo panettha pathavīkasiṇe vuttanayānusārena veditabboti āha ‘‘appanāya nayo’’tiādi.
1017-9如是,将彼处所余者以譬喻说明之后,现在为了显示差别而说“虚空所行识”等。当遍作之作意不被作意时,于彼消失:指当以“无、无”转起的遍作之作意不被作意时,在此初无色识消失的时候,而非以刹那灭或禅那退失的方式消失。因为以刹那灭而消失,是刹那刹那可得;而以退失而消失时,若不再次生起彼识,则无更上的智可以证得。唯见彼之离去而住:指唯见彼初无色识之无性,而安住于此的瑜伽行者。如何如此呢?故说“集会”等。这即是说:譬如有人于圆堂等处,见到因某事而集会的比丘僧,在某处去后,当集会事毕、比丘们起立离去之后,再往彼处观察,唯见空无,应知此亦如是。在此,譬喻的对应如下:正如那人见到集会僧众后离去,在所有比丘离去后,唯见彼处空无,而非见他们从何处离去的原因;同样地,此瑜伽行者先前以识无边处禅眼见了初无色识,之后以“无”的作意,于彼消失时,以第三无色禅眼见彼之无有性,而不审察彼消失的原因,因为禅那并不作意这些缘故。
1017-9. Evaṃ yaṃ tattha avasiṭṭhaṃ, taṃ atidisitvā idāni visesaṃ dassetuṃ ‘‘ākāsagataviññāṇa’’ntiādi vuttaṃ. Parikammamanakkāre tasmiṃ antarahiteti ‘‘natthi natthī’’ti pavattaparikammamanasikāre amanasikaraṇena asmiṃ paṭhamāruppaviññāṇe antarahite, na pana khaṇabhaṅgavasena, jhānaparihānivasena vā antarahite. Khaṇabhaṅgavasena hi antaradhānaṃ khaṇe khaṇe upalabbhati. Parihānivasena ca antaradhāne puna taṃ anuppādetvā uttari ñāṇādhigamoyeva natthīti. Tassāpagamamattaṃva passanto vasatīti tassa paṭhamāruppassa abhāvamattaṃ passanto so yogāvacaro viharati. Yathā kathaṃ viyāti āha ‘‘sannipāta’’ntiādi. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā nāma koci puriso maṇḍalamāḷādīsu katthaci kenacideva karaṇīyena sannipatitaṃ bhikkhusaṅghaṃ disvā katthaci gantvā sannipātakiccāvasāne uṭṭhāya pakkantesu bhikkhūsu puna taṃ ṭhānaṃ gantvā olokento suññameva passati, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbanti. Tatridaṃ opammasaṃsandanaṃ – yathā so puriso sannipatitaṃ bhikkhusaṅghaṃ disvā gato, tato sabbesu bhikkhūsu apagatesu taṃ ṭhānaṃ tehi suññameva passati, na pana tesaṃ kutoci apagatakāraṇaṃ, evamayaṃ yogāvacaro pubbe viññāṇañcāyatanajjhānacakkhunā paṭhamāruppaviññāṇaṃ disvā natthīti manasikārena tasmiṃ apagate tatiyāruppacakkhunā tassa natthibhāvameva passati, na tassa apagatakāraṇaṃ vīmaṃsati jhānassa tādisābhogābhāvatoti.
1020-4第四……乃至……非寂静:意指如同非想非非想处心,因达到行之余存的微细状态而成为特别寂静,而无所有处等至则并非如此寂静,因其不具彼故。此处“ca”字表未说之义的聚集。由此,亦应知含摄了“想是病、想是痈、想是箭,此是寂静,此是殊胜,即此非想非非想处”之句。视第四为寂静:因彼以行之余存的微细状态而特别寂静,以及因无有与造成非寂静的想等病相似的想,而视为寂静。以“此心寂静、寂静”一句,显示修习之方式。因为在《分别论》中,亦正是以此“作意无所有处为寂静”而把握了此修习方式。然而,有其他人称“圣典中并未把握此修习方式”并说明其理由,彼处所应述者,当从《清净道论注》等中领会。
1020-4.Catutthā…pe… na ca santanti yathā nevasaññānāsaññāyatanacittaṃ saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattiyā savisesaṃ santaṃ, evamayaṃ ākiñcaññāyatanasamāpatti na ca santā tadabhāvatoti adhippāyo. Ca-saddo panettha avuttasamuccayattho. Tena ‘‘saññā rogo, saññā gaṇḍo, saññā sallaṃ, etaṃ santaṃ, etaṃ paṇītaṃ, yadidaṃ nevasaññānāsaññāyatana’’nti imassapi saṅgaho veditabbo. Catutthaṃ santatoti saṅkhārāvasesasukhumabhāveneva savisesaṃ santatāya, asantabhāvakararogādisarikkhakasaññāvirahato ca santato disvā. ‘‘Santaṃ santamidaṃ citta’’nti iminā bhāvanākāraṃ dasseti. Vibhaṅgepi hi taṃyeva ākiñcaññāyatanaṃ santato manasi karotīti ayameva bhāvanākāro gahito. Apare pana ‘‘pāḷiyaṃ imassa bhāvanākāro na gahito’’ti vatvā tattha kāraṇaṃ vadanti, tattha vattabbaṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanādito gahetabbaṃ.
1027意指在名为第三无色的诸蕴中,以及在作为所缘的此四者中。
1027. Tatiyāruppasaṅkhātakkhandhesu ca catūsupi ārammaṇabhūtesūti adhippāyo.
1029-31“仅是空无”,意指仅是空性,如此微细,这是其意旨。以寂静所缘性:此定以寂静为所缘,故称“寂静所缘”;以彼之寂静所缘的状态,即“寂静所缘性”,此非就禅那的寂静性而言。因为第三无色定并不比第四无色定更寂静。问难者若作意于寂静,于彼处则不见过患;若不见过患,则超越便不可能。因此他说:“若作意于寂静,如何能超越?”另一方以“不欲入定”等作答,由此显示见其过患亦存于彼。因为,若于某禅那存有喜乐,则应有转向、入定等修习;然而于此第三无色定中,他们全然不存,仅仅是因其空无的状态而取为所缘而已。同样,他虽然以彼为寂静而作意,却不会生起“我将转向此、我将入此定”的转向与作意。何以故?因为非想非非想处定较无所有处定更为殊胜。譬如,国王以广大王威游行于城中街道,见到象牙匠等能工巧匠制作种种象牙工艺品等技艺,心中思惟:“啊,这些匠师真巧妙,能做出这样的工艺品!”他因他们的巧妙而欢喜,却不会想:“啊,但愿我舍弃王位成为这样的工匠。”何以故?因为国王之荣位有广大利益,他视他们下等生计如草芥,而超越前行。此中道理,应如此看待。
1029-31.Abhāvamattampīti suññatamattampi evaṃ sukhumampīti adhippāyo. Santārammaṇatāyāti santaṃ ārammaṇaṃ etassāti santārammaṇā, tabbhāvo santārammaṇatā, tāya, na jhānasantatāya. Na hi tatiyāruppasamāpatti catutthāruppato santatarā. Codako yaṃ santato manasi karoti, na tattha ādīnavadassanaṃ bhaveyya. Asati ca ādīnavadassane na samatikkamo eva siyāti ‘‘santato ce manakkāro kathañca samatikkamo’’ti āha. Itaro ‘‘anāpajjitukāmattā’’tiādinā parihāramāha. Tena ādīnavadassanampi atthevāti dasseti. Yasmiñhi jhāne abhirati, tattha āvajjanasamāpajjanādipaṭipattiyā bhavitabbaṃ. Sā panassa tatiyāruppe sabbasova natthi, kevalaṃ suññabhāvato ārammaṇakaraṇamattameva. Tathā hesa kiñcāpi taṃ santato manasi karoti, atha khvassa ‘‘ahametaṃ āvajjissāmi, samāpajjissāmī’’ti ābhogo samannāhāro na hoti. Kasmā? Ākiñcaññāyatanato nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyā paṇītataratāya. Yathā hi rājā mahatā rājānubhāvena nagaravīthiyaṃ caranto dantakārādayo kammakāre cheke anekāni dantavikatiādīni sippāni karonte disvā ‘‘aho vata re chekā ācariyā, īdisāni sippāni karissantī’’ti evaṃ tesaṃ chekatāya tussati, na cassa evaṃ hoti ‘‘aho vatāhampi rajjaṃ pahāya evarūpo sippiko bhaveyya’’nti. Taṃ kissa hetu? Rajjasiriyā mahānisaṃsatāya, so tesaṃ jīvitaṃ tiṇāyapi amaññamāno te samatikkamitvā gacchati, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ.
1032“微细的、更上的”指最为微细。因为从初禅的近行定开始,修习如同削磨一般次第进行,令诸行逐渐达到彼处最极微细的状态。既然如此,修习又如何成就自身的作用?难道它达到这种状态后,便不能正确地审察所缘了吗?不应作如是观。纵由修习之力而臻于微细,它在自身作用上也并未变得羸弱,只是被带入无扩展的状态而已。因此,虽然如此微细,它在自身作用上并不羸弱,于彼处并无不得力的过失。
1032.Sukhumaṃ paranti ukkaṃsato sukhumaṃ, paṭhamajjhānūpacārato paṭṭhāya hi tacchentiyā viya pavattamānāya bhāvanāya anukkamena saṅkhārā tattha antimakoṭṭhāsataṃ pāpitāti. Yadi evaṃ kathaṃ bhāvanā attano kiccaṃ sādheti, nanu cesā tadavatthaṃ pāpitā ārammaṇaṃ na sammā upanijjhāyatīti? Nayidameva daṭṭhabbaṃ. Bhāvanābalena sukhumabhāvaṃ pāpitāpi cesā attano kicce dubbalattaṃ na pāpitā, atha kho vipphārikatābhāvaṃ gamitā, tena tathā sukhumāpi attano kicce na dubbalā evāti na tattha tassā asāmatthiyaṃ hoti.
1033-4“以彼想”指以何种想作为生起声音之因。彼具足非想非非想处定之人,是非有想非无想,即具足非想非非想。然而,不仅想是如此微细而成为非想非非想,受等诸法也同样微细:受也成为非受非非受,心成为非心非非心,触成为非触非非触。此理也适用于其余相应诸法。但以想为首,故说“非想非非想处”,正如“异身异想者”等经文中所述。然而,若此处有想,如何可说“非想”?若无想,又如何可说“非非想”?为针对这一问难、以譬喻确立此义,故说“以涂钵之油”等喻。其中,“涂钵之油”的意思是:从不可与内住之粥共用的意义上说,油是存在的;从满瓶等角度而言,油又是不存在的——可以这样说。“路上之水”也是如此:从沾湿鞋履的程度而言,水是存在的;从用以沐浴来说,水又是不存在的——可以这样说。
1033-4.Yāya saññāyāti yādisāya saññāya saddappavattihetubhūtāya. So nevasaññānāsaññāyatanasamaṅgī puggalo. Nevasaññī ca nāsaññī hoti nevasaññānāsaññāsamaṅgī hoti. Na kevalaṃ tu saññāva edisī sukhumā nevasaññānāsaññā hoti, atha kho pana vedanādayopi sukhumā, vedanāpi nevavedanānāvedanā, cittampi nevacittaṃnācittaṃ, phassopi nevaphassonāphasso . Esa nayo sesasampayuttadhammesu. Saññāsīsena pana ‘‘nevasaññānāsaññāyatana’’nti vuttaṃ ‘‘nānattakāyā nānattasaññino’’tiādīsu (dī. ni. 3.332, 341, 357, 359; a. ni. 7.44; 9.24) viya. Nanu cettha yadi saññā atthi, kathaṃ nevasaññāti vattuṃ vaṭṭati. Yadi natthi, kathaṃ nāsaññāti anuyogaṃ sandhāya imamatthaṃ upamāhi sādhetuṃ ‘‘pattamakkhanatelenā’’tiādi vuttaṃ. Tattha pattamakkhaṇatelenāti antovutthatāya yāguyā saddhiṃ akappiyaṭṭhena telaṃ atthīti, nāḷipūrādīnaṃ vasena natthīti ca vattabbena patte makkhitatelena. Maggasmiṃ udakena cāti upāhanatemanamattaṭṭhena udakaṃ atthīti, nahānavasena natthīti ca vattabbena maggasmiṃ udakena.
1035-7“此义”是指:一个就其自性而言,依某种差别可说是“有”的法,依另一种差别又可说是“无”——这即是此处所说的义趣。由于无力行使粗想的作用,故为“非想”;由于仍留有诸行的残余微细状态,故为“非非想”。因此说“粗想的作用”等语。认识所缘,并成为观的境界而生起厌离,这是粗想的作用。此想既称为想,如何不能行使想的作用?为说明此点,故举“如燃烧的作用”等譬喻。对欲沐浴者而言,水不呈现冷热之相而能生乐,故称为乐水,在那乐水之中,火界不能发挥燃烧的作用。同样地,此想由于行于极其寂静的所缘,不能行使认识所缘的作用,仅达到最为微细的状态而已。因此,对于未作胜解者,此想不易以观智把握;它不像其余等至中的想那样,能成为观的境界而生起厌离。对于其他蕴未作观胜解的比丘,即使像具寿舍利弗那样,也无人能对非想非非想处的诸蕴进行思惟而达至厌离。然而,像舍利弗那样本性为观者的比丘,若以蕴等为门而修观胜解,从门与所缘开始,对所转起的门中之法进行观照,则能生起以彼为境的生灭智,但也仅是依聚而思惟,并非逐一法而观。因为像舍利弗那样的比丘,不能将第四无色界所摄的触等诸法一一分离、各别取其相,以无常等而作思惟。只能不
1035-7.Ayaṃ atthoti kiñci visesaṃ upādāya sabhāvato atthīti vattabbasseva dhammassa kiñci visesaṃ upādāya natthīti vattabbatāsaṅkhāto ayamattho. Paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthatāya hi nevasaññatā, saṅkhārāvasesasukhumabhāvena nāsaññatā ca hoti. Tenāha ‘‘paṭusaññāya kiccassā’’tiādi. Ārammaṇasañjānanañceva vipassanāya visayabhāvaṃ upagantvā nibbidājananañca paṭusaññākiccaṃ kathamayaṃ saññāva samānā saññākiccaṃ kātuṃ na sakkotīti āha ‘‘yathā dahanakicca’’ntiādi. Nhātukāmassa uṇhasītabhāvaṃ akatvā sukhajananatāya sukhodakaṃ, tasmiṃ. Tejodhātu yathā dahanakiccaṃ kātuṃ na sakkoti, evamesā atisantārammaṇe pavattattā ārammaṇasañjānanaṃ kātuṃ na sakkoti, paramasukhumattaṃ gatāva. Teneva hesā akatābhinivesassa vipassanāñāṇena sukhaggayhā na hotīti sesasamāpattīsu saññā viya vipassanāya visayabhāvaṃ upagantvā nibbidājananampi kātuṃ na sakkoti, aññesu hi khandhesu akatavipassanābhiniveso bhikkhu nevasaññānāsaññāyatanakkhandhe sammasitvā nibbidaṃ pattuṃ samattho nāma natthi, api āyasmā sāriputto. Pakativipassako pana sāriputtasadiso bhikkhu khandhādimukhena vipassanaṃ abhinivisitvā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattadhammānaṃ vipassanaṃ ārabhitvā ṭhito sakkuṇeyya tabbisayaṃ udayabbayañāṇaṃ uppādetuṃ, sopi kalāpasammasanavaseneva, no anupadadhammavipassanāvasena. Na hi sāriputtasadiso bhikkhu catutthāruppapariyāpannesu phassādidhammesu vinibbhujitvā visuṃ visuṃ sarūpato gahetvā aniccādivasena sammasituṃ sakkoti. Kevalaṃ pana avinibbhujja ekato gahetvā kalāpato samūhatoyeva sammasituṃ samattho hoti, evaṃ sukhumattenesā vijjati.
1038-40“色”是指名为遍色的似相。“空”是指遍相除去后的虚空。“识”是指在虚空中转起的识。“彼无有”是指那在虚空中转起的识的灭尽无有。“依次”是指超越第一无色定之后而生起等,依这样的顺序。为了以注释书之语证成自己所阐述的意义,而说“又说”等。“此处”是指在这四种无色等至中。后后的等至比前前的等至更为殊胜、更为善妙,或者说是更为优美殊胜,这是其含义。“宫殿楼层之布”是指四层宫殿中,从下下至上上各有差别的五种欲乐、四个宫殿楼层,以及以由粗、细、更细、最细的线织成、长宽等量的布。
1038-40.Rūpanti kasiṇarūpasaṅkhātaṃ paṭibhāganimittaṃ. Ākāsanti kasiṇugghāṭimākāsaṃ. Viññāṇanti ākāse pavattaviññāṇaṃ . Tadabhāvakanti tassa ākāse pavattaviññāṇassa abhāvakaṃ. Kamatoti paṭhamāruppaṃ samatikkamitvā hotītiādinā anukkamato. Attanā vuttamatthaṃ aṭṭhakathāvacanaṃ āharitvā sādhento ‘‘āha cā’’tiādimāha. Idhāti imāsu catūsu arūpasamāpattīsu. Pacchimā pacchimā samāpattiyo hi purimāpurimāhi samāpattīhi supaṇītatarā suṭṭhu paṇītatarā, sundarapaṇītatarāti vā attho. Pāsādatalasāṭikāti catubhūmakapāsādassa heṭṭhimaheṭṭhimato uparūpari savisesā pañca kāmaguṇā, cattāro pāsādatalā ca thūlasaṇhasaṇhatarasaṇhatamasuttehi vihitā āyāmavitthārato samappamāṇā sāṭikā ca.
1042征服色界与无色界的有而趣向涅槃,或者,征服诸盖之后而趣向色界与无色界的有,这是其含义。
1042. Rūpārūpabhavaṃ abhibhuyya nibbānaṃ yāti, atha vā nīvaraṇe abhibhuyya rūpārūpabhavaṃ yātīti attho.