一、心分别的注释
1. Cittaparicchedavaṇṇanā
依地差别之心的注释
Bhūmibhedacittavaṇṇanā
3今于诸有分类之法,其自性阐明若无分类则不能成办,故为依所列次第显示所举阿毗达摩义之分类,先以地、种类、相应等而分别解说心,开示言:“其中,先辨心……”云云。“先”字,于此即“最初”之义。于所举四种阿毗达摩义中,最初解说心,此为此处之义。有四种方式、类别,故为“四种”。复次,这些四地之法次第渐胜,故依劣、胜、更胜、最胜之次第而作解说。其中,“欲”即渴爱,为欲贪;彼于此处以执取所缘之方式活动,故为“欲界”。或“欲”是被渴望者,即十一种欲有;心多活动于此,故为“欲界”。以“多活动”为意趣故,虽于色界、无色界生起之心,其欲界性亦得成立。或欲有本身即是“欲”,心活动于此,故为“欲界心”;于彼生起之心,依所依处而称为欲界,如言“床铺发出喧闹声”等,乃以所依处之称名转用。于此不必过于广说。于此有偈颂:
3. Idāni yasmā vibhāgavantānaṃ dhammānaṃ sabhāvavibhāvanaṃ vibhāgena vinā na hoti, tasmā yathāuddiṭṭhānaṃ abhidhammatthānaṃ uddesakkamena vibhāgaṃ dassetuṃ cittaṃ tāva bhūmijātisampayogādivasena vibhajitvā niddisitumārabhanto āha ‘‘tattha cittaṃ tāvā’’tyādi. Tāva-saddo paṭhamanti etassatthe. Yathāuddiṭṭhesu catūsu abhidhammatthesu paṭhamaṃ cittaṃ niddisīyatīti ayañhetthattho. Cattāro vidhā pakārā assāti catubbidhaṃ. Yasmā panete catubhummakā dhammā anupubbapaṇītā, tasmā hīnukkaṭṭhukkaṭṭhataratamānukkamena tesaṃ niddeso kato. Tattha kāmetīti kāmo, kāmataṇhā, sā ettha avacarati ārammaṇakaraṇavasenāti kāmāvacaraṃ. Kāmīyatīti vā kāmo, ekādasavidho kāmabhavo, tasmiṃ yebhuyyena avacaratīti kāmāvacaraṃ. Yebhuyyena caraṇassa hi adhippetattā rūpārūpabhavesu pavattassāpi imassa kāmāvacarabhāvo upapanno hoti. Kāmabhavoyeva vā kāmo ettha avacaratīti kāmāvacaro, tattha pavattampi cittaṃ nissite nissayavohārena kāmāvacaraṃ ‘‘mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’tyādīsu viyāti alamativisāraṇiyā kathāya. Hoti cettha –
“说‘欲界’时,此即‘活动于欲中’,或‘唯活动于欲中’;
或依处所之假借称名,彼亦可成为欲界。”
‘‘Kāmovacaratītyettha, kāmevacaratīti vā; Ṭhānūpacārato vāpi, taṃ kāmāvacaraṃ bhave’’ti.
于色界、无色界中,亦当依同理类推了知。从名为取蕴的世间超越而出,以无漏性故,称为“出世间”,此即道心。果心则因已从此超越,故亦为“出世间”。或者,两者与涅槃一同,从世间超越而出,更为殊胜;依如上所述功德之性,故名“出世间”。
Rūpārūpāvacaresupi eseva nayo yathārahaṃ daṭṭhabbo. Upādānakkhandhasaṅkhātalokato uttarati anāsavabhāvenāti lokuttaraṃ, maggacittaṃ. Phalacittaṃ pana tato uttiṇṇanti lokuttaraṃ. Ubhayampi vā saha nibbānena lokato uttaraṃ adhikaṃ yathāvuttaguṇavasenevāti lokuttaraṃ.
不善心的注释
Akusalacittavaṇṇanā
4在这四种心中,欲界心虽有善、不善、异熟、唯作四种差别,但为了将除去不善无因心的五十九种,或除去无因心的九十一心,以“美心”之名称呼,如随后将说“除去不善无因心者,称为‘美心’”的方式,此处先显示不善无因心。复次,于那些有中,已执取结生的有情,最初依路心的方式,唯有可能生起与贪俱行之心,故先显示这些;随后,依二因性之共通,显示与忧俱行之心;再后,显示一因心。如此,以“与喜俱行”等开头,先将贪根心依受、见、行的差别,分为八种而显示。
4. Imesu pana catūsu cittesu kāmāvacaracittassa kusalākusalavipākakiriyabhedena catubbidhabhāvepi pāpāhetukavajjānaṃ ekūnasaṭṭhiyā, ekanavutiyā vā cittānaṃ sobhananāmena vohārakaraṇatthaṃ ‘‘pāpāhetukamuttāni ‘sobhanānī’ti vuccare’’ti evaṃ vakkhamānanayassa anurūpato pāpāhetukeyeva paṭhamaṃ dassento, tesu ca bhavesu gahitapaṭisandhikassa sattassa ādito vīthicittavasena lobhasahagatacittuppādānameva sambhavato teyeva paṭhamaṃ dassetvā tadanantaraṃ dvihetukabhāvasāmaññena domanassasahagate, tadanantaraṃ ekahetuke ca dassetuṃ ‘‘somanassasahagata’’ntyādinā lobhamūlaṃ tāva vedanādiṭṭhisaṅkhārabhedena aṭṭhadhā vibhajitvā dasseti.
其中,善妙即 mano;具有彼者或彼即此者,为 sumano,意指心,或具彼之人。其状态,因能令言说与觉知生起,故为 somanassa(喜),此是意门乐受的异名。与之俱行,即依同生等方式而相杂;或与之一起达到同生等状态,故为“与喜俱行”。diṭṭhi 是邪见。虽为通称,但此处依义理开示等而有特定所缘,故唯以邪见称为“见”。见本身即是见处,如“行处”“力处”等,因 gata 一词表其状态。或于六十二见中,已入、内入者;或于见中唯是行走,此处并无任何应往的自我等,故为“见处”,即由“唯此真实,余皆虚妄”而起的我、我所等执著。与之相应,即依同生等方式相结合,故为“与见处相应”。“行”者,令心以锐利之性——名为庄严之殊胜——而作准备;或依前述方式,心被彼所准备,故为“行”。即于一切作用中,对沉滞之心给予资助,是自己或他人先前已起之加行。而此加行,于自己前分生起的心相续及他人相续中生起,故由彼所生、名为心之锐利性的殊胜,此即是“行”。无此者,即为“无行”;彼即是“无行心”。
Tattha sundaraṃ mano, taṃ vā etassa atthīti sumano, cittaṃ, taṃsamaṅgipuggalo vā, tassa bhāvo tasmiṃ abhidhānabuddhīnaṃ pavattihetutāyāti somanassaṃ, mānasikasukhavedanāyetaṃ adhivacanaṃ, tena sahagataṃ ekuppādādivasena saṃsaṭṭhaṃ, tena saha ekuppādādibhāvaṃ gatanti vā somanassasahagataṃ. Micchā passatīti diṭṭhi. Sāmaññavacanassapi hi atthappakaraṇādinā visesavisayatā hotīti idha micchādassanameva ‘‘diṭṭhī’’ti vuccati. Diṭṭhiyeva diṭṭhigataṃ ‘‘saṅkhāragataṃ thāmagata’’ntyādīsu viya gata-saddassa tabbhāvavuttittā. Dvāsaṭṭhiyā vā diṭṭhīsu gataṃ antogataṃ, diṭṭhiyā vā gamanamattaṃ na ettha gantabbo attādiko koci atthīti diṭṭhigataṃ, ‘‘idameva saccaṃ moghamañña’’nti pavatto attattaniyādiabhiniveso, tena samaṃ ekuppādādīhi pakārehi yuttanti diṭṭhigatasampayuttaṃ. Saṅkharoti cittaṃ tikkhabhāvasaṅkhātamaṇḍanavisesena sajjeti, saṅkharīyati vā taṃ etena yathāvuttanayena sajjīyatīti saṅkhāro, tattha tattha kicce saṃsīdamānassa cittassa anubalappadānavasena attano vā paresaṃ vā pavattapubbappayogo, so pana attano pubbabhāgappavatte cittasantāne ceva parasantāne ca pavattatīti tannibbattito cittassa tikkhabhāvasaṅkhāto visesovidha saṅkhāro, so yassa natthi taṃ asaṅkhāraṃ , tadeva asaṅkhārikaṃ. Saṅkhārena sahitaṃ sasaṅkhārikaṃ. Tathā ca vadanti –
由先前的加行所生,从心而生的殊胜;
此即是‘行’。依彼之力,此处即有‘无行’等之称。
‘‘Pubbappayogasambhūto, viseso cittasambhavī; Saṅkhāro taṃvasenettha, hotyāsaṅkhārikāditā’’ti.
或者,‘有行’与‘无行’这种说法,仅仅是就‘行’的有无而言,并非指与它同时生起的存在与否。因此,即便是在不同相续中生起的行,在此处也是存在的;依彼行而生起的心,由于有该行,故称为‘有行’,正如‘有毛’‘有翼’等词,其中前缀‘sa-’表示存在之义。相反,因为没有那个行,依前所述之理,则称为‘无行’。与见处不相应,即不与之相杂,故说为‘不与见处相应’。依生起、依结合而观照和领受,虽处于感受之中,亦安住于中舍的行相,故称为‘舍’。或者,对于苦与乐,已进入、与之结合且不相违逆地观照和领受,故称为‘舍’。因此,它与苦乐不相违逆,乃至在无间相续中也能生起。‘与舍俱行’,其道理如前所述。
Atha vā ‘‘sasaṅkhārikaṃ asaṅkhārika’’nti cetaṃ kevalaṃ saṅkhārassa bhāvābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, na tassa sahappavattisabbhāvābhāvatoti bhinnasantānappavattinopi saṅkhārassa idamatthitāya taṃvasena nibbattaṃ cittaṃ saṅkhāro assa atthīti sasaṅkhārikaṃ ‘‘salomako sapakkhako’’tyādīsu viya saha-saddassa vijjamānatthaparidīpanato. Tabbiparītaṃ pana tadabhāvato vuttanayena asaṅkhārikaṃ. Diṭṭhigatena vippayuttaṃ visaṃsaṭṭhanti diṭṭhigatavippayuttaṃ. Upapattito yuttito ikkhati anubhavati vedayamānāpi majjhattākārasaṇṭhitiyāti upekkhā. Sukhadukkhānaṃ vā upetā yuttā aviruddhā ikkhā anubhavananti upekkhā. Sukhadukkhāvirodhitāya hesā tesaṃ anantarampi pavattati. Upekkhāsahagatanti idaṃ vuttanayameva.
然而,此处既有触等其他相应法存在,为何只提到了乐俱等状态呢?因为乐等具有不共通的特性。触等诸法中,有些是一切心所共通的,有些是善法等共通的,而痴等则是一切不善心共通的,因此无法依它们来区分心。而乐等在某些心中存在,在某些心中不存在,因此,依于它们,心的差别便显而易见。又为何这些在某些心中存在、在某些心中不存在呢?因为其因缘具备或不具备。那么,什么是它们的因缘呢?答:从自性上说,或者从构想上说,可意所缘、乐俱结生及非深邃的自性,是此处乐的因缘;可意中舍所缘、舍俱结生及深邃的自性,是舍的因缘;亲近见颠倒之人,以及常见与断见的随眠,是邪见的因缘;而强力的时节、食物等缘,则是无行状态的因缘。因此,由于它们依与自己相应的因缘而生起,只会在某些心中出现,所以能够以它们来安立心的差别。也正因为如此,尽管它们都以痴为因,但在结语中只提到了贪俱的状态。
Kasmā panettha aññesupi phassādīsu sampayuttadhammesu vijjamānesu somanassasahagatādibhāvova vuttoti? Somanassādīnameva asādhāraṇabhāvato. Phassādayo hi keci sabbacittasādhāraṇā, keci kusalādisādhāraṇā, mohādayo ca sabbākusalasādhāraṇāti na tehi sakkā cittaṃ visesetuṃ, somanassādayo pana katthaci citte honti, katthaci na hontīti pākaṭova taṃvasena cittassa viseso. Kasmā panete katthaci honti, katthaci na hontīti? Kāraṇassa sannihitāsannihitabhāvato. Kiṃ pana nesaṃ kāraṇanti? Vuccatesabhāvato, parikappato vā hi iṭṭhārammaṇaṃ, somanassapaṭisandhikatā, agambhīrasabhāvatā ca idha somanassassa kāraṇaṃ, iṭṭhamajjhattārammaṇaṃ, upekkhāpaṭisandhikatā, gambhīrasabhāvatā ca upekkhāya, diṭṭhivipannapuggalasevanā, sassatucchedāsayatā ca diṭṭhiyā, balavautubhojanādayo pana paccayā asaṅkhārikabhāvassāti. Tasmā attano anurūpakāraṇavasena nesaṃ uppajjanato katthaci citteyeva sambhavoti sakkā etehi cittassa viseso paññāpetunti. Evañca katvā nesaṃ satipi mohahetukabhāve lobhasahagatabhāvova nigamane vutto.
然而,这八种心的生起次第应当了知。若有人以‘诸欲中无过患’等邪见为先导,欢喜踊跃地享受诸欲,或将所见吉兆等执为真实,以自性敏锐、不须策励的心而行时,第一不善心便生起。当以迟钝、须策励的心而行时,第二不善心便生起。当不以邪见为先导,只是欢喜踊跃地行淫、或贪求他人所得、或偷盗他人财物,以自性敏锐、不须策励的心而行时,第三不善心便生起。当以迟钝、须策励的心而行时,第四不善心便生起。当由于未得诸欲,或因其他喜因不存在,在上述四种情形中都没有喜时,其余四种舍俱心便生起。而‘八’字中的‘pi’,是总括之义,以此将下文所说诸义——在不善业道中,根据它们所能获得的业道,依其转起差别,以及依时间、地域、相续、所缘等差别,即使多种多样,也都总括在内。
Imesaṃ pana aṭṭhannampi ayamuppattikkamo veditabbo. Yadā hi ‘‘natthi kāmesu ādīnavo’’tyādinā nayena micchādiṭṭhiṃ purakkhatvā haṭṭhatuṭṭho kāme vā paribhuñjati, diṭṭhamaṅgalādīni vā sārato pacceti sabhāvatikkheneva anussāhitena cittena, tadā paṭhamaṃ akusalacittamuppajjati. Yadā pana mandena samussāhitena cittena, tadā dutiyaṃ. Yadā pana micchādiṭṭhiṃ apurakkhatvā kevalaṃ haṭṭhatuṭṭho methunaṃ vā sevati, parasampattiṃ vā abhijjhāyati, parabhaṇḍaṃ vā harati sabhāvatikkheneva anussāhitena cittena, tadā tatiyaṃ. Yadā pana mandena samussāhitena cittena, tadā catutthaṃ. Yadā pana kāmānaṃ vā asampattiṃ āgamma, aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvena catūsupi vikappesu somanassarahitā honti, tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti. Aṭṭhapīti pi-saddo sampiṇḍanattho, tena vakkhamānanayena akusalakammapathesu nesaṃ labbhamānakammapathānurūpato pavattibhedaṃ kāladesasantānārammaṇādibhedena anekavidhatampi saṅgaṇhāti.
5五、‘恶’心,或此心恶劣,故称‘忧心’,其状态为‘忧’,这是意触所生苦受的异名,与此相应,故为‘忧俱’。于所缘被撞击,故为‘嗔’,即恚怒。因其具有粗暴的自性,在转起时犹如撞击所缘。在忧俱心中,虽依受而言并无差别,但为了依不共法来标示心,故取‘忧’;而说‘嗔相应’,则是为了显示两者必定俱行,应如此理解。此处的‘忧’,是具有领纳不可意所缘之相、属于受蕴的一个法;‘嗔’则是具有粗暴自性、属于行蕴的一个法,这是它们的差别所在。在此,任何不可意所缘,以及九种嗔怒事,是忧的因缘,也是嗔的因缘,应如此理解。这两种心,在杀生等行为中,当其转起或锐利或迟钝时,应当了知其生起。在此处的结语中,‘pi’字的意义,也应依前文所说之理来理解。
5. Duṭṭhu mano, taṃ vā etassāti dummano, tassa bhāvo domanassaṃ, mānasikadukkhavedanāyetaṃ adhivacanaṃ, tena sahagatanti domanassasahagataṃ. Ārammaṇe paṭihaññatīti paṭigho, doso. Caṇḍikkasabhāvatāya hesa ārammaṇaṃ paṭihananto viya pavattati. Domanassasahagatassa vedanāvasena abhedepi asādhāraṇadhammavasena cittassa upalakkhaṇatthaṃ domanassaggahaṇaṃ, paṭighasampayuttabhāvo pana ubhinnaṃ ekantasahacāritā dassanatthaṃ vuttoti daṭṭhabbaṃ. Domanassañcettha aniṭṭhārammaṇānubhavanalakkhaṇo vedanākkhandhapariyāpanno eko dhammo, paṭigho caṇḍikkasabhāvo saṅkhārakkhandhapariyāpanno eko dhammoti ayametesaṃ viseso. Ettha ca yaṃ kiñci aniṭṭhārammaṇaṃ, navavidhaāghātavatthūni ca domanassassa kāraṇaṃ, paṭighassa kāraṇañcāti daṭṭhabbaṃ. Dvinnaṃ pana nesaṃ cittānaṃ pāṇātipātādīsu tikkhamandappavattikāle uppatti veditabbā. Etthāpi nigamane pi-saddassa attho vuttanayānusārena daṭṭhabbo.
6六、因为思择自性而疲惫、苦恼,故称为‘疑’。又,由于难以对治,故无对治——即是说,此处没有以智对治,因此称为‘疑’。与此相应的,名为‘疑相应’。内心扰动不安的状态,即是‘掉举’。掉举虽然与一切不善心共通,但在此处,它在相应法中作为主导而转起,所以特别以此来说明它。也正因如此,在《法集论》的经文中,其他不善心中的掉举只被说为‘唯作’,而在这里,则直接以‘掉举生起’来彰显其自性。于此,有偈颂曰:
6. Sabhāvaṃ vicinanto tāya kicchati kilamatīti vicikicchā. Atha vā cikicchituṃ dukkaratāya vigatā cikicchā ñāṇappaṭikāro imissāti vicikicchā, tāya sampayuttaṃ vicikicchāsampayuttaṃ. Uddhatassa bhāvo uddhaccaṃ. Uddhaccassa sabbākusalasādhāraṇabhāvepi idha sampayuttadhammesu padhānaṃ hutvā pavattatīti idameva tena visesetvā vuttaṃ. Evañca katvā dhammuddesapāḷiyaṃ sesākusalesu uddhaccaṃ yevāpanakavasena vuttaṃ, idha pana ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti sarūpeneva desitaṃ. Honti cettha –
“掉举虽与一切不善心相应,但在最末之心;
因为它强而有力,所以唯独此心被称为与掉举相应。”
正因如此,牟尼尊以‘唯作’之名,
于余处说过之后,即在此处以自性宣说它。
‘‘Sabbākusalayuttampi, uddhaccaṃ antamānase; Balavaṃ iti taṃyeva, vuttamuddhaccayogato. ‘‘Teneva hi munindena, yevāpanakanāmato; Vatvā sesesu ettheva, taṃ sarūpena desita’’nti.
然而,这两种心由于无有余根,极为昏昧,以犹豫、散乱的方式转起,与疑、掉举相应而动摇,于一切时皆无贪染与瞋恚,唯是舍俱而转起。也正因为如此,由于它们缺乏自性之锐利,亦无需策励,故而没有行的差别。于此有偈颂:
Imāni pana dve cittāni mūlantaravirahato atisammūḷhatāya, saṃsappanavikkhipanavasena pavattavicikicchuddhaccasamāyogena cañcalatāya ca sabbatthāpi rajjanadussanarahitāni upekkhāsahagatāneva pavattanti, tatoyeva ca sabhāvatikkhatāya ussāhetabbatāya abhāvato saṅkhārabhedopi nesaṃ natthi. Honti cettha –
由昏昧,及犹豫、散乱故,此心为单一因;
恒为舍俱,且不因诸行之差别而有分别。
以其自性,本无锐利与策励的状态;
对于那流转、恒常散乱者,确实存在。
‘‘Mūḷhattā ceva saṃsappa-vikkhepā cekahetukaṃ; Sopekkhaṃ sabbadā no ca, bhinnaṃ saṅkhārabhedato. ‘‘Na hi tassa sabhāvena, tikkhatussāhanīyatā; Atthi saṃsappamānassa, vikkhipantassa sabbadā’’ti.
因痴而迷惑,极度迷惑,由于缺乏根本因,故称为极痴。
Mohena muyhanti atisayena muyhanti mūlantaravirahatoti momūhāni.
7“如是”等语,是对如前所述的十二种不善心的结语。其中,“iti”一词表示所说与所应说内容的集合。“evaṃ”一词表示所说与所应说内容的次第显示。或者,这是一个小品词的集合,用于开始对所说与所应说内容的结语。因此,“如是”即依前文所说的方法,以一切方式——即与喜、舍、见相应等,与嗔恚相应等,与疑、掉举相应等——以一切相应等的行相,十二种不善心已圆满、已究竟,或者说已被摄受、已被掌握,已被宣说,这是其义。其中,不善心是善心的对立面,犹如怨敌是友人的对立面。而善与不善的对立性,应知是依其次第,以应断与所断的方式而成立。
7. Iccevantyādi yathāvuttānaṃ dvādasākusalacittānaṃ nigamanaṃ. Tattha iti-saddo vacanavacanīyasamudāyanidassanattho. Evaṃ-saddo vacanavacanīyapaṭipāṭisandassanattho. Nipātasamudāyo vā esa vacanavacanīyanigamanārambhe. Iccevaṃ yathāvuttanayena sabbathāpi somanassupekkhādiṭṭhisampayogādinā paṭighasampayogādinā vicikicchuddhaccayogenāti sabbenāpi sampayogādiākārena dvādasa akusalacittāni samattāni pariniṭṭhitāni, saṅgahetvā vā attāni gahitāni, vuttānītyattho. Tattha kusalapaṭipakkhāni akusalāni mittappaṭipakkho amitto viya, paṭipakkhabhāvo ca kusalākusalānaṃ yathākkamaṃ pahāyakapahātabbabhāvena veditabbo.
8“八种”等是摄颂。贪,因其具有善安立性而类似于根,故为根;这些心以贪为根,故为贪根心,依受等的差别而有八种。同样,嗔根心依行的差别而有二种。痴根心乃纯粹以痴为根,故称痴根心,依相应的差别而有二种。如此,不善心共有十二种,这是其义。
8.Aṭṭhadhātyādi saṅgahagāthā. Lobho ca so suppatiṭṭhitabhāvasādhanena mūlasadisattā mūlañca, kaṃ etesanti lobhamūlāni cittāni vedanādibhedato aṭṭhadhā siyuṃ . Tathā dosamūlāni saṅkhārabhedato dvidhā. Mohamūlāni suddho mohoyeva mūlametesanti mohamūlasaṅkhātāni sampayogabhedato dve cāti akusalā dvādasa siyuntyattho.
无因心的注释
Ahetukacittavaṇṇanā
9如此,依根的不同,三种不善心已依相应等的差别而分为十二种。现在,为了说明无因心,虽然它们依不善果报等而有三种,但在不善心之后,首先就不善果报心,依眼等所依、领受等作用的不同,分为七种,故说“舍俱眼识”等。其中,“眼”:成为识的依止后,如同显示平坦与不平坦一般,故为眼。或者,“眼”:如同品尝色一般,故为眼。因为“cakkhati”一词,如同在“品尝蜜、品尝菜肴”等中一样,具有“品尝”的意思。因此,世尊说:“摩犍提耶,眼是乐于色、喜于色、悦于色的。”等等。如果这样,那么由于有“摩犍提耶,耳是乐于声、喜于声、悦于声”等的说法,耳等也品尝声等,它们是否也应被称为“眼”呢?不会,因为“眼”这个词是约定俗成的。正如“孔雀”等词专指特定的鸟类等一样,“眼”这个词是约定俗成地专指以欲见为因的业生净色为特相的眼净色。而与眼俱行的、以眉骨为界的肉团,也被称为“眼”。在注释书中,由于词根有多义性,“cakkhati”这个词也可能有“显示”的意思,故说“眼显示色,故为眼”。眼识:依止于眼而生起的识,故为眼识。
9. Evaṃ mūlabhedato tividhampi akusalaṃ sampayogādibhedato dvādasadhā vibhajitvā idāni ahetukacittāni niddisanto tesaṃ akusalavipākādivasena tividhabhāvepi akusalānantaraṃ akusalavipākeyeva cakkhādinissayasampaṭicchanādikiccabhedena sattadhā vibhajituṃ ‘‘upekkhāsahagataṃ cakkhuviññāṇa’’ntyādimāha. Tattha cakkhati viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā samavisamaṃ ācikkhantaṃ viya hotīti cakkhu. Atha vā cakkhati rūpaṃ assādentaṃ viya hotīti cakkhu. Cakkhatīti hi ayaṃ saddo ‘‘madhuṃ cakkhati, byañjanaṃ cakkhatī’’tyādīsu viya assādanattho hoti. Tenāha bhagavā – ‘‘cakkhuṃ kho pana, māgaṇḍiya, rūpārāmaṃ rūparataṃ rūpasammudita’’ntyādi. Yadi evaṃ ‘‘sotaṃ kho, māgaṇḍiya, saddārāmaṃ saddarataṃ saddasammudita’’ntyādivacanato (ma. ni. 2.209) sotādīnampi saddādiassādanaṃ atthīti tesampi cakkhusaddābhidheyyatā āpajjeyyāti? Nāpajjati niruḷhattā, niruḷho hesa cakkhu-saddo daṭṭhukāmatānidānakammajabhūtappasādalakkhaṇe cakkhuppasādeyeva mayūrādisaddā viya sakuṇavisesādīsu, cakkhunā sahavuttiyā pana bhamukaṭṭhiparicchinno maṃsapiṇḍopi ‘‘cakkhū’’ti vuccati. Aṭṭhakathāyaṃ pana anekatthattā dhātūnaṃ cakkhati-saddassa vibhāvanatthatāpi sambhavatīti ‘‘cakkhati rūpaṃ vibhāvetīti cakkhū’’ti (visuddhi. 2.510) vuttaṃ. Cakkhusmiṃ viññāṇaṃ tannissitatthāti cakkhuviññāṇaṃ. Tathā hetaṃ ‘‘cakkhusannissitarūpavijānanalakkhaṇa’’nti (dha. sa. aṭṭha. 431; visuddhi. 2.454) vuttaṃ.
同样,耳识等也应依理而解。“同样”一词,指示其舍俱的性质。耳:成为识的依止后而听闻,故为耳。鼻:嗅取香气,故为鼻。舌:命因之味为命,它呼唤命,即倾向于命,故依词源学称为舌。身:是诸秽恶法的来源、生起之处,故为身。因为身根以执取触为自性,是那些依味著而转起的、以及以彼为根的诸恶法的特殊原因,故被视为它们的生起之处。或者,有身之聚集,是头发等诸秽恶物的来源,故为身。由于与之俱行,净色身也被如此称呼。苦:成为可厌后,挖掘身乐,或本身就是苦,故为苦。另有人说:“苦,是难以给予机会的。”领受:以与五识相应的方式转起,领受五识所取的色等所缘,故为领受。推度:正确地推度、审察如所领受的色等所缘,故为推度。果报:是相互对立的善与不善的果报,这是对已到达异熟状态的无色法的称呼。如此,即使是善与不善业所生的业生色,也没有果报的名称。不善的果报心,即是不善果报心。
Evaṃ sotaviññāṇādīsupi yathārahaṃ daṭṭhabbaṃ. ‘‘Tathā’’ti iminā upekkhāsahagatabhāvaṃ atidisati. Viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā suṇātīti sotaṃ. Ghāyati gandhopādānaṃ karotīti ghānaṃ. Jīvitanimittaṃ raso jīvitaṃ, taṃ avhāyati tasmiṃ ninnatāyāti jivhā niruttinayena. Kucchitānaṃ pāpadhammānaṃ āyo pavattiṭṭhānanti kāyo. Kāyindriyañhi phoṭṭhabbaggahaṇasabhāvattā tadassādavasappavattānaṃ, tammūlakānañca pāpadhammānaṃ visesakāraṇanti tesaṃ pavattiṭṭhānaṃ viya gayhati. Sasambhārakāyo vā kucchitānaṃ kesādīnaṃ āyoti kāyo. Taṃsahacaritattā pana pasādakāyopi tathā vuccati. Du kucchitaṃ hutvā khanati kāyikasukhaṃ, dukkhamanti vā dukkhaṃ. Dukkaramokāsadānaṃ etassāti dukkha’’ntipi apare. Pañcaviññāṇaggahitaṃ rūpādiārammaṇaṃ sampaṭicchati tadākārappavattiyāti sampaṭicchanaṃ. Sammā tīreti yathāsampaṭicchitaṃ rūpādiārammaṇaṃ vīmaṃsatīti santīraṇaṃ. Aññamaññaviruddhānaṃ kusalākusalānaṃ pākāti vipākā, vipakkabhāvamāpannānaṃ arūpadhammānametaṃ adhivacanaṃ. Evañca katvā kusalākusalakammasamuṭṭhānānampi kaṭattārūpānaṃ natthi vipākavohāro. Akusalassa vipākacittāni akusalavipākacittāni.
10乐:使身与心快乐,或能巧妙地拔除身心的病痛,或应安忍于乐受,故名为乐。又有说:“乐,是容易给予机会的。”然而,为何不像不善异熟推度心那样只说为一种,而将善异熟推度心说为两种呢?这是因为依于可爱、不可爱、中舍的所缘,而有受的差别生起。若是如此,那么在不善异熟中,是否也应有依不可爱、不可爱中舍的所缘而生起受的差别呢?并非如此。因为即使在不可爱所缘中生起,忧在没有嗔恚的情况下不会生起;而嗔恚是纯粹不善的性质,不会存在于无记心中。由于性质不同的法不会存在于性质不同的心之中,所以因为缺乏与自身同类的相应法,忧便不会在不善异熟心中生起,因此不说它与彼心俱行。或者,犹如一个被强者殴打而无力还击的弱者,对强者保持舍心;同样,由于不善异熟心极其羸弱,即使在不可爱所缘中,也不会有忧生起,因此推度心唯是舍俱。
10. Sukhayati kāyacittaṃ, suṭṭhu vā khanati kāyacittābādhaṃ, sukhena khamitabbanti vā sukhaṃ. ‘‘Sukaramokāsadānaṃ etassāti sukha’’nti apare. Kasmā pana yathā akusalavipākasantīraṇaṃ ekameva vuttaṃ, evamavatvā kusalavipākasantīraṇaṃ dvidhā vuttanti? Iṭṭhaiṭṭhamajjhattārammaṇavasena vedanābhedasambhavato. Yadi evaṃ tatthāpi aniṭṭhaaniṭṭhamajjhattārammaṇavasena vedanābhedena bhavitabbanti? Nayidamevaṃ aniṭṭhārammaṇe uppajjitabbassapi domanassassa paṭighena vinā anuppajjanato, paṭighassa ca ekantākusalasabhāvassa abyākatesu asambhavato. Na hi bhinnajātiko dhammo bhinnajātikesu upalabbhati, tasmā attanā samānayogakkhamassa asambhavato akusalavipākesu domanassaṃ na sambhavatīti tassa taṃsahagatatā na vuttā. Atha vā yathā koci balavatā pothiyamāno dubbalapuriso tassa paṭippaharituṃ asakkonto tasmiṃ upekkhakova hoti, evameva akusalavipākānaṃ paridubbalabhāvato aniṭṭhārammaṇepi domanassuppādo natthīti santīraṇaṃ upekkhāsahagatameva.
然而,眼识等四种是两类异熟,由于依处与所缘的撞击力弱,无论对不可意或可意的所缘,都只与舍俱。因为这四种的依处——眼等,只是所造色;同样,所缘——色等,也只是所造色。而所造色与所造色的撞击极为微弱,犹如棉团与棉团的接触。因此,它们在任何情况下都只与舍俱。然而,身识的所缘是名为触的三种大种,因此,即使它撞击身净色,也会越过它而撞击身净色所依止的大种。大种色与大种色的撞击则更为强而有力,犹如将棉团放在砧板上,用槌子击打时,槌子越过棉团而撞击砧板。因此,由于依处与所缘的撞击力强,身识对不可意所缘与苦俱,对可意所缘与乐俱。至于领受双心,它是在与自己不同所依的眼识等之后生起的,因此,由于没有从相同所依获得无间缘,就像一个没有得到同类支持的人一样,力量不强,不能在任何情况下都完全领受所缘之味,所以在一切情况下都只与舍俱。与此相反,善异熟推度心对可意、不可意、中舍的所缘,与乐俱或与舍俱。如果这样,为什么下文会说两种转向心与舍相应呢?难道它们不也是在相同所依之后无间生起的吗?确实如此。然而,前者(五……
Cakkhuviññāṇādīni pana cattāri ubhayavipākānipi vatthārammaṇaghaṭṭanāya dubbalabhāvato aniṭṭhe iṭṭhepi ca ārammaṇe upekkhāsahagatāneva. Tesañhi catunnampi vatthubhūtāni cakkhādīni upādārūpāneva, tathā ārammaṇabhūtānipi rūpādīni, upādārūpakena ca upādārūpakassa saṅghaṭṭanaṃ atidubbalaṃ picupiṇḍakena picupiṇḍakassa phusanaṃ viya, tasmā tāni sabbathāpi upekkhāsahagatāneva. Kāyaviññāṇassa pana phoṭṭhabbasaṅkhātabhūtattayameva ārammaṇanti taṃ kāyappasāde saṅghaṭṭitampi taṃ atikkamitvā tannissayesu mahābhūtesu paṭihaññati. Bhūtarūpehi ca bhūtarūpānaṃ saṅghaṭṭanaṃ balavataraṃ adhikaraṇimatthake picupiṇḍakaṃ ṭhapetvā kūṭena pahaṭakāle kūṭassa picupiṇḍakaṃ atikkamitvā adhikaraṇiggahaṇaṃ viya, tasmā vatthārammaṇaghaṭṭanāya balavabhāvato kāyaviññāṇaṃ aniṭṭhe dukkhasahagataṃ, iṭṭhe sukhasahagatanti. Sampaṭicchanayugaḷhaṃ pana attanā asamānanissayānaṃ cakkhuviññāṇādīnamanantaraṃ uppajjatīti samānanissayato aladdhānantarapaccayatāya sabhāgūpatthambharahito viya puriso nātibalavaṃ sabbathāpi visayarasamanubhavituṃ na sakkotīti sabbathāpi upekkhāsahagatameva. Vuttavipariyāyato kusalavipākasantīraṇaṃ iṭṭhaiṭṭhamajjhattārammaṇesu sukhopekkhāsahagatanti. Yadi evaṃ āvajjanadvayassa upekkhāsampayogaṃ kasmā vakkhati, nanu tampi samānanissayānantaraṃ pavattatīti? Saccaṃ, tattha pana purimaṃ pubbe kenaci aggahiteyeva ārammaṇe ekavārameva pavattati, pacchimampi visadisacittasantānaparāvattanavasena byāpārantarasāpekkhanti na sabbathāpi visayarasamanubhavituṃ sakkoti, tasmā majjhattavedanāsampayuttamevāti. Honti cettha –
然而,由于身依处与触大种之撞击,
因为强而有力,身识并非舍受。
因为相同所依的无间缘并不存在,
因此,领受心对所缘的力量薄弱,是舍俱的。
‘‘Vatthālambasabhāvānaṃ, bhūtikānañhi ghaṭṭanaṃ; Dubbalaṃ iti cakkhādi-catucittamupekkhakaṃ. ‘‘Kāyanissayaphoṭṭhabba-bhūtānaṃ ghaṭṭanāya tu; Balavattā na viññāṇaṃ, kāyika majjhavedanaṃ. ‘‘Samānanissayo yasmā, natthānantarapaccayo; Tasmā dubbalamālambe, sopekkhaṃ sampaṭicchana’’nti.
善的异熟心,因缺少俱生之因而成为无因心,故称为善异熟无因心。这些心虽依令其生起的因而得以生起,却只凭俱生因的缺失才获得“无因”的名称,否则它们便与大异熟心没有差别了。那么,这里有何理由,在不善异熟的归结处,未以“无因”来限定呢?因为不善异熟心的无因性并无例外。只有在另有可能性、有所偏离的情况下,限定词才有意义。然而,不善异熟心是贪等应受责备之法的异熟,因此不可能与无贪等远离这些的法相应;又因其自身是无记、无可指责的,故与贪等不善法相应也是相违的。由此,它们绝无可能成为有因的心。由于无因性没有例外,所以不需要用“无因”一词来特别限定它们。
Kusalassa vipākāni, sampayuttahetuvirahato ahetukacittāni cāti kusalavipākāhetukacittāni. Nibbattakahetuvasena nipphannānipi hetāni sampayuttahetuvaseneva ahetukavohāraṃ labhanti, itarathā mahāvipākehi imesaṃ nānattāsambhavato. Kiṃ panettha kāraṇaṃ yathā idhevaṃ akusalavipākanigamane ahetukaggahaṇaṃ na katanti? Byabhicārābhāvato. Sati hi sambhave, byabhicāre ca visesanaṃ sātthakaṃ siyā. Akusalavipākānaṃ pana lobhādisāvajjadhammavipākabhāvena tabbidhurehi, alobhādīhi sampayogāyogato, sayaṃ abyākataniravajjasabhāvānaṃ lobhādiakusaladhammasampayogavirodhato ca natthi kadācipi sahetukatāya sambhavoti ahetukabhāvābyabhicārato na tāni ahetukasaddena visesitabbāni.
1111. 现在,为了在无因论题中,也依作用的不同来显示无因唯作心,而说‘舍俱’等。此心转向在眼等五门中所撞击的所缘,并在那里作意;或者说,它不让心相续继续以有分的方式转起,而是将其转变为路心的状态——这就是五门转向,是无因唯作的意界心。以转向心为无间缘而生起的有分心,即是意门,因为它是路心生起的入口。此心转向以见、闻、觉等方式来至境域的所缘,或者依前述方式转变心相续——这是意门转向,是无因唯作的意意识界舍俱心。正是这同一个心,在五门中确定所缘,故也称为‘确定’。它能令笑生起,故为‘令笑生起’——这是漏尽者对于不粗显的所缘,仅以喜悦之相为因,生起的无因唯作意意识界悦俱心。
11. Idāni ahetukādhikāre ahetukakiriyacittānipi kiccabhedena tidhā dassetuṃ ‘‘upekkhāsahagata’’ntyādi vuttaṃ. Cakkhādipañcadvāre ghaṭṭitamārammaṇaṃ āvajjeti tattha ābhogaṃ karoti, cittasantānaṃ vā bhavaṅgavasena pavattituṃ adatvā vīthicittabhāvāya pariṇāmetīti pañcadvārāvajjanaṃ, kiriyāhetukamanodhātucittaṃ. Āvajjanassa anantarapaccayabhūtaṃ bhavaṅgacittaṃ manodvāraṃ vīthicittānaṃ pavattimukhabhāvato. Tasmiṃ diṭṭhasutamutādivasena āpāthamāgatamārammaṇaṃ āvajjeti , vuttanayena vā cittasantānaṃ pariṇāmetīti manodvārāvajjanaṃ, kiriyāhetukamanoviññāṇadhātuupekkhāsahagatacittaṃ. Idameva ca pañcadvāre yathāsantīritaṃ ārammaṇaṃ vavatthapetīti voṭṭhabbananti ca vuccati. Hasitaṃ uppādetīti hasituppādaṃ, khīṇāsavānaṃ anoḷārikārammaṇesu pahaṭṭhākāramattahetukaṃ kiriyāhetukamanoviññāṇadhātusomanassasahagatacittaṃ.
12‘一切情况’即是从不善异熟、善异熟与唯作的分类而言。‘十八’是数目上的限定。‘无因心’则是对所限定法的说明。
12.Sabbathāpīti akusalavipākakusalavipākakiriyabhedena. Aṭṭhārasāti gaṇanaparicchedo. Ahetukacittānīti paricchinnadhammanidassanaṃ.
美心的解释
Sobhanacittavaṇṇanā
1414. 如此,以十二不善心、十八无因心显示了三十种心之后,现在为了安立与此相离的‘美心’之名称,而说‘远离恶与无因’等。能导致自身堕入地狱等苦的行为,故称为‘恶’;因不与因相应,故称为‘无因’。远离这二者的心,计有:二十四欲界美心、三十五广大心及出世间心,总共五十九种;或者,若将八种出世间心,依禅支组合的差别各别分为五种,则成九十一心。由于它们带来祥瑞的功德,并与无贪等无过失的因相应,故被称为‘美心’,如是宣说。
14. Evaṃ dvādasākusalaahetukāṭṭhārasavasena samatiṃsa cittāni dassetvā idāni tabbinimuttānaṃ sobhanavohāraṃ ṭhapetuṃ ‘‘pāpāhetukamuttānī’’tyādi vuttaṃ. Attanā adhisayitassa apāyādidukkhassa pāpanato pāpehi , hetusampayogābhāvato ahetukehi ca muttāni catuvīsatikāmāvacarapañcatiṃsamahaggatalokuttaravasena ekūnasaṭṭhiparimāṇāni, atha vā aṭṭha lokuttarāni jhānaṅgayogabhedena paccekaṃ pañcadhā katvā ekanavutipi cittāni sobhanaguṇāvahanato, alobhādianavajjahetusampayogato ca sobhanānīti vuccare kathīyanti.
欲界美心的解释
Kāmāvacarasobhanacittavaṇṇanā
15现在,在善美的诸心中,由于先列举了欲界心,而其中的无记心又以善心为先行,故先说欲界善心,其次说其异熟心,紧接着说同属一地的唯作心,再各依受、智、行的差别,而以“悦俱”等分别显示为八种。此中,如实了知自性而通达,故为“智”。其余如前所说。而在此,由于信增强、见成就、受施物成就等因,故为“悦俱”;由于生起智之业、无恼害而生天、诸根成熟、烦恼远离,故为“智相应”;反之,则为“舍俱”及“智不相应”;由于住处适宜等而致身心轻安,以及往昔于布施等曾作串习,故为“无行”;反之,则为“有行”,应当如此了知。
15. Idāni sobhanesu kāmāvacarānameva paṭhamaṃ uddiṭṭhattā tesupi abyākatānaṃ kusalapubbakattā paṭhamaṃ kāmāvacarakusalaṃ, tato tabbipākaṃ, tadanantaraṃ tadekabhūmipariyāpannaṃ kiriyacittañca paccekaṃ vedanāñāṇasaṅkhārabhedena aṭṭhadhā dassetuṃ ‘‘somanassasahagata’’ntyādi vuttaṃ. Tattha jānāti yathāsabhāvaṃ paṭivijjhatīti ñāṇaṃ. Sesaṃ vuttanayameva. Ettha ca balavasaddhāya dassanasampattiyā paccayapaṭiggāhakādisampattiyāti evamādīhi kāraṇehi somanassasahagatatā, paññāsaṃvattanikakammato, abyāpajjalokūpapattito, indriyaparipākato, kilesadūrībhāvato ca ñāṇasampayuttatā, tabbipariyāyena upekkhāsahagatatā ceva ñāṇavippayuttatā ca, āvāsasappāyādivasena kāyacittānaṃ kallabhāvato, pubbe dānādīsu kataparicayatādīhi ca asaṅkhārikatā, tabbipariyāyena sasaṅkhārikatā ca veditabbā.
此中,若有人因施物与受者等成就,或其他生起喜悦的因缘,而欢喜踊跃,以“有施”等理趣生起的正见为前导,以自发般的自在而不退缩、不待他人劝勉,便作布施等福德之业,此时他的心即是“悦俱、智相应、无行”。若同样欢喜踊跃,亦以正见为前导,但却以不自觉般的方式退缩,或被他人劝勉而作,此时其心即是“有行”。若见亲族的行持,或因串习而生起,那些孩童见到比丘便心生欢喜,随手将所得之物布施或礼拜,此时即生起第三心。若被亲族劝勉说“去布施吧,去敬礼吧”而如此行,此时生起第四心。若因布施物与受施者等不成就,或缺乏其他生起喜悦的因缘,于这四种情况中皆无喜悦,此时便生起其余四种“舍俱”心。此“八”心亦藉由“十福业事”等含摄了多种分类。如诸师所说——
Tattha yadā pana yo deyyadhammapaṭiggāhakādisampattiṃ, aññaṃ vā somanassahetuṃ āgamma haṭṭhapahaṭṭho ‘‘atthi dinna’’ntyādinayappavattaṃ sammādiṭṭhiṃ purakkhatvā muttacāgatādivasena asaṃsīdanto anussāhito parehi dānādīni puññāni karoti, tadāssa cittaṃ somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ asaṅkhārikaṃ hoti. Yadā pana vuttanayeneva haṭṭhatuṭṭho sammādiṭṭhiṃ purakkhatvāpi amuttacāgatādivasena saṃsīdamāno parehi vā ussāhito karoti, tadāssa tadeva cittaṃ sasaṅkhārikaṃ hoti. Yadā pana ñātijanassa paṭipattidassanena jātaparicayā bāladārakā bhikkhū disvā somanassajātā sahasā kiñcideva hatthagataṃ dadanti vā vandanti vā, tadā tesaṃ tatiyaṃ cittaṃ uppajjati. Yadā pana ‘‘detha, vandathā’’ti ñātīhi ussāhitā evaṃ paṭipajjanti, tadā catutthaṃ cittaṃ uppajjati. Yadā pana deyyadhammapaṭiggāhakādīnaṃ asampattiṃ, aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvaṃ āgamma catūsupi vikappesu somanassarahitā honti, tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti. Aṭṭhapīti pi-saddena dasapuññakiriyādivasena anekavidhataṃ sampiṇḍeti. Tathā hi vadanti –
“次第由福业事,及由所缘与增上;以次第而成就,当知此心差别。”
‘‘Kamena puññavatthūhi, gocarādhipatīhi ca; Kammahīnādito ceva, gaṇeyya nayakovido’’ti.
此八心依十福业事转起,一一为十,故成八十心;又依六所缘转起,一一乘以六,得四百八十心。随增上之差别,智不相应心有二百四十二之量,因无审察增上相应,这些心依三增上乘以三,为七百二十心;如是智相应心依四增上乘以四,为九百六十心。如是依增上所得,共有一千六百八十心。这些心依身、语、意业所作之业差别乘以三,即为五千零四十心;又依下、中、上品之别乘以三,则为一万五千一百二十心。然而,佛授长老所说——
Imāni hi aṭṭha cittāni dasapuññakiriyavatthuvasena pavattanato paccekaṃ dasa dasāti katvā asīti cittāni honti, tāni ca chasu ārammaṇesu pavattanato paccekaṃ chagguṇitāni sāsītikāni cattāri satāni honti, adhipatibhedena pana ñāṇavippayuttānaṃ cattālīsādhikadvisataparimāṇānaṃ vīmaṃsādhipatisampayogābhāvato tāni tiṇṇaṃ adhipatīnaṃ vasena tiguṇitāni vīsādhikāni sattasatāni, tathā ñāṇasampayuttāni ca catunnaṃ adhipatīnaṃ vasena catugguṇitāni sasaṭṭhikāni nava satānīti evaṃ adhipativasena sahassaṃ sāsītikāni ca cha satāni honti, tāni kāyavacīmanokammasaṅkhātakammattikavasena tiguṇitāni cattālīsādhikāni pañca sahassāni honti, tāni ca hīnamajjhimapaṇītabhedato tiguṇitāni vīsasatādhikapannarasasahassāni honti. Yaṃ pana vuttaṃ ācariyabuddhadattattherena –
‘‘Sattarasa sahassāni, dve satāni asīti ca; Kāmāvacarapuññāni, bhavantīti viniddise’’ti.
不应依增上而计其数目之减损,当知此为依入流等而说;然若依时间、地域等差别,其差别实不可计量。
Taṃ adhipativasena gaṇanaparihāniṃ anādiyitvā sotapatitavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ, kāladesādibhedena pana nesaṃ bhedo appameyyova.
令恶不善法停滞、动摇、毁坏、去除,故名为“善”。或者,以应被呵责的形态卧于相续中而转起,由此断除名为草的恶不善法,故为“善”。或者,于恶不善法中,通过名为草的智或信等法生起,依俱生缘与依止缘之力如理转起,使他们削减、止息,故为“善”。以上所说,即是欲界善心,故称“欲界善心”。
Kucchite (dha. sa. aṭṭha. 1) pāpadhamme salayanti kampenti viddhaṃsenti apagamentīti vā kusalāni. Atha vā kucchitākārena santāne sayanato pavattanato kusasaṅkhāte pāpadhamme lunanti chindantīti kusalāni. Atha vā kucchite pāpadhamme sānato tanukaraṇato osānakaraṇato vā kusasaṅkhātena ñāṇena, saddhādidhammajātena vā lātabbāni sahajātaupanissayabhāvena yathārahaṃ pavattetabbānīti kusalāni, tāneva yathāvuttatthena kāmāvacarāni kusalacittāni cāti kāmāvacarakusalacittāni.
16然而,这些(善心)依福业事、业门、业及增上而转起;异熟心则并不依此运转,因为它不依布施等转起,无有表生起,非异熟自性,也不以欲等为先导而转起。因此,扣除这些因素,应随其所宜安立计数上的差别。这些心亦依可意、不可意、中庸的所缘,依次成为悦俱与舍俱。在结生等转起时,依业的强弱而有智相应与智不相应;在随后转起时,大多随顺速行,有时也随顺于业。无行与有行,则依如理加行与不如理加行、已现起的业等缘,以及时节、饮食等的适宜与不适宜而可知。
16. Yathā panetāni puññakiriyavasena, kammadvāravasena, kammavasena, adhipativasena ca pavattanti, nevaṃ vipākāni dānādivasena appavattanato, viññattisamuṭṭhāpanābhāvato, avipākasabhāvato, chandādīni purakkhatvā appavattito ca, tasmā taṃvasena parihāpetvā yathārahaṃ gaṇanabhedo yojetabbo. Imānipi iṭṭhaiṭṭhamajjhattārammaṇavasena yathākkamaṃ somanassupekkhāsahitāni. Paṭisandhādivasappavattiyaṃ kammassa balavābalavabhāvato, tadārammaṇappavattiyaṃ yebhuyyena javanānurūpato, kadāci tatthāpi kammānurūpato ca ñāṇasampayuttāni, ñāṇavippayuttāni ca honti. Yathāpayogaṃ vinā sappayogañca yathāupaṭṭhitehi kammādipaccayehi utubhojanādisappāyāsappāyavasena asaṅkhārikasasaṅkhārikāni.
17唯作心亦应如对善心所述之理,随宜了知其悦俱等性。
17. Kiriyacittānampi kusale vuttanayena yathārahaṃ somanassasahagatāditā veditabbā.
18在“有因欲界善、异熟、唯作心”这一表述中,“有因”是就异熟与唯作而作的限定,因为善心必定有因。确实应当如此恰当地联结:正如“乃至砂砾、鱼群,行走与安住”等(长部)中,行走唯与砂砾相连,鱼群则旁置而观,以此联结行走的动作。
18.Sahetukakāmāvacarakusalavipākakiriyacittānīti ettha sahetukaggahaṇaṃ vipākakiriyāpekkhaṃ visesanaṃ kusalassa ekantasahetukattā. Hoti hi yathālābhayojanā, ‘‘sakkharakathalampi macchagumbampi carantampi tiṭṭhantampī’’tyādīsu (dī. ni. 1.249) viya sakkharakathalassa caraṇāyogato macchagumbāpekkhāya caraṇakiriyā yojīyatīti.
19有因的欲界善异熟与唯作心,依受、智、行而区分:若唯就受的差别而言,各有二种;就智的差别而言,各有四种;就行的差别而言,各有八种,合为二十四种,如此连结。说受有差别,这固然合理,因为它们的自性各不相同。那么,智与行的差别又如何成立?智与行的差别,正是依有智与无智、有行与无行而成立的,犹如依降雨而有丰收与饥荒那样。因此,由智与行所体现的差别,即称为智差别与行差别,于此并无任何矛盾。
19. Sahetukāmāvacarapuññapākakiriyā vedanāñāṇasaṅkhārabhedena paccekaṃ vedanābhedato duvidhattā, ñāṇabhedato catubbidhattā, saṅkhārabhedato aṭṭhavidhattā ca sampiṇḍetvā catuvīsati matāti yojanā. Nanu ca vedanābhedo tāva yutto tāsaṃ bhinnasabhāvattā. Ñāṇasaṅkhārabhedo pana kathanti? Ñāṇasaṅkhārānaṃ bhāvābhāvakatopi bhedo ñāṇasaṅkhārakatova yathā vassakato subhikkho dubbhikkhoti, tasmā ñāṇasaṅkhārakato bhedo ñāṇasaṅkhārabhedoti na ettha koci virodhoti.
20现在,为了总括显示一切欲界心,故说“于欲界二十三”等颂文。在欲界,有七种不善异熟,以及有因、无因的十六种善异熟,如此共有二十三异熟;十二不善、八善,如此共有二十福非福;无因三种、有因八种,如此共有十一唯作。总之,依善、不善、异熟、唯作所摄的差别,总共有五十四心;而依界、时、相续等差别,则有无量种类,这便是此处的义理。
20. Idāni sabbānipi kāmāvacaracittāni sampiṇḍetvā dassetuṃ ‘‘kāme tevīsā’’tyādi vuttaṃ. Kāme bhave satta akusalavipākāni, sahetukāhetukāni soḷasa kusalavipākānīti evaṃ tevīsati vipākāni dvādasa akusalāni, aṭṭha kusalānīti puññāpuññāni vīsati ahetukā tisso sahetukā aṭṭhāti ekādasa kiriyā cāti sabbathāpi kusalākusalavipākakiriyānaṃ antogadhabhedena catupaññāseva kāladesasantānādibhedena anekavidhabhāvepītyattho.
色界心的解释
Rūpāvacaracittavaṇṇanā
21接下来应解释色界心,为显示其依禅支组合而分为五种,故说“与寻……俱”等。与寻、伺、喜、乐、一境性俱,即与寻、伺、喜、乐、一境性俱起。其中,寻是思量所缘,令相应法投向所缘,其特相为令俱生法投向所缘。譬如某位村民凭借国王亲信的亲戚或朋友而得以进入王宫,同样,心依寻而登上所缘。如果这样,无寻之心又如何登上所缘?它同样依寻的力量而登上。正如那人由于熟悉之后,即使没有那位引路人,也能无所顾忌地进入王宫;同样,由于熟悉,即使没有寻,无寻之心也能登上所缘。这里所说的熟悉,是指在有寻心的相续中,由于屡屡转起而形成的心的修习。此外,五识虽无寻,但依靠所依与所缘的撞击力而登上;第二禅等则是依靠下地修习的力量而登上。
21. Idāni tadanantaruddiṭṭhassa rūpāvacarassa niddesakkamo anuppattoti tassa jhānaṅgayogabhedena pañcadhā vibhāgaṃ dassetuṃ ‘‘vitakka…pe… sahita’’ntyādimāha. Vitakko ca vicāro ca pīti ca sukhañca ekaggatā cāti imehi sahitaṃ vitakkavicārapītisukhekaggatāsahitaṃ. Tattha ārammaṇaṃ vitakketi sampayuttadhamme abhiniropetīti vitakko, so sahajātānaṃ ārammaṇābhiniropanalakkhaṇo, yathā hi koci gāmavāsī puriso rājavallabhaṃ sambandhinaṃ mittaṃ vā nissāya rājagehaṃ anupavisati, evaṃ vitakkaṃ nissāya cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Yadi evaṃ kathaṃ avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ ārohatīti? Tampi vitakkabaleneva abhinirohati. Yathā hi so puriso paricayena tena vināpi nirāsaṅko rājagehaṃ pavisati, evaṃ paricayena vitakkena vināpi avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ abhinirohati. Paricayoti cettha savitakkacittassa santāne abhiṇhappavattivasena nibbattā cittabhāvanā. Api cettha pañcaviññāṇaṃ avitakkampi vatthārammaṇasaṅghaṭṭanabalena, dutiyajjhānādīni ca heṭṭhimabhāvanābalena abhirohanti.
伺是令心在所缘上持续活动,具有审察的特相。正如《法集论》所说“随行性”那样。在此,与伺相比,寻具有粗重及前导的意义:犹如钟的初击,是心的最初投向,名为寻;犹如余音,是心的持续随行,名为伺。这里,寻是心的动荡状态,犹如欲飞向空中的鸟振翅,又如飞向莲花的蜜蜂随逐香气而投向莲花;伺是心的寂静状态,非极动荡,犹如已飞向空中的鸟展翅,又如已投向莲花的蜜蜂在莲花上空盘旋。
Ārammaṇe tena cittaṃ vicaratīti vicāro. So āraṇanumajjanalakkhaṇo. Tathā hesa ‘‘anusandhānatā’’ti (dha. sa. 8) niddiṭṭho. Ettha ca vicārato oḷārikaṭṭhena, tasseva pubbaṅgamaṭṭhena ca paṭhamaghaṇṭābhighāto viya cetaso paṭhamābhinipāto vitakko, anuravo viya anusañcaraṇaṃ vicāro. Vipphāravācettha vitakko cittassa paripphandanabhūto, ākāse uppatitukāmassa sakuṇassa pakkhavikkhepo viya, padumābhimukhapāto viya ca gandhānubandhacetasā bhamarassa, santavutti vicāro cittassa nātiparipphandanabhūto, ākāse uppatitassa sakuṇassa pakkhappasāraṇaṃ viya, padumassa uparibhāge paribbhamanaṃ viya ca padumābhimukhapatitassa bhamarassa.
喜是令身心喜悦、满足或增长,它具有喜爱的特相,或者说具有令所缘适意而执取的特相。乐是令相应法快乐,它具有领受可意境的特相,犹如享受美食之味的国王。在此,获得所缘时,喜的殊胜是明显的,犹如在旷野中疲惫的人见到林中的水;领受已得之时,乐的殊胜是明显的,犹如见到水后饮用等时。由于无种种所缘的散乱,此心以一所缘为最上,故为一境,即心,其状态为一境性,即定。它具有不散乱的特相。由于它的力量,相应的心成为不散乱。
Pinayati kāyacittaṃ tappeti, vaḍḍhetīti vā pīti, sā sampiyāyanalakkhaṇā, ārammaṇaṃ kallato gahaṇalakkhaṇāti vuttaṃ hoti, sampayuttadhamme sukhayatīti sukhaṃ, taṃ iṭṭhānubhavanalakkhaṇaṃ subhojanarasassādako rājā viya. Tattha ārammaṇappaṭilābhe pītiyā viseso pākaṭo kantārakhinnassa vanantodakadassane viya, yathāladdhassa anubhavane sukhassa viseso pākaṭo yathādiṭṭhaudakassa pānādīsu viyāti. Nānārammaṇavikkhepābhāvena ekaṃ ārammaṇaṃ aggaṃ imassāti ekaggaṃ, cittaṃ, tassa bhāvo ekaggatā, samādhi. So avikkhepalakkhaṇo. Tassa hi vasena sasampayuttaṃ cittaṃ avikkhittaṃ hoti.
又,由于在说法次第和生起次第中都是最初,且此禅由于审察所缘及烧尽敌对法而称为初禅,即具有寻等五支。禅那的名称是就禅支的集合而说的,犹如车的名称是就轮辐等支分的集合而说。正如在《分别论》中所说:‘禅那者,即寻、伺、喜、乐、心一境性’。与初禅相应的善心,即初禅善心。
Paṭhamañca desanākkamato ceva uppattikkamato ca ādibhūtattā taṃ jhānañca ārammaṇūpanijjhānato, paccanīkajhāpanato cāti paṭhamajjhānaṃ, vitakkādipañcakaṃ. Jhānaṅgasamudāye yeva hi jhānavohāro nemiādiaṅgasamudāye rathavohāro viya, tathā hi vuttaṃ vibhaṅge ‘‘jhānanti vitakko vicāro pīti sukhaṃ cittassekaggatā’’ti (vibha. 569). Paṭhamajjhānena sampayuttaṃ kusalacittaṃ paṭhamajjhānakusalacittaṃ.
为何在其他触等相应法也存在的情况下,唯独这五法被说为禅支呢?答道:因为它们具有审视与随观的作用,并且是欲贪等盖障的直接敌对者。寻令心投向所缘,伺令心持续安住,喜令心喜悦,乐令心增长。然后,一境性以其令心等持的作用,将受到这些投向、安住、喜悦与增长所资助的自身及相应法,平等而正确地安立于同一所缘之上——由诸根平衡故称为‘平等’,由远离敌对法、无昏沉掉举故称为‘正确’。因此,这些法各有其独特的审视与随观作用。再从与欲贪等盖障的敌对来看:定是欲贪的敌对者,因为它是贪欲的直接对治。由欲贪,心被种种所缘诱惑而散乱,一境性则令心安住等持。喜是嗔恚的敌对者,因为喜具有喜悦的特相。寻是昏沉睡眠的敌对者,因为寻以如理作意的方式,具有展转现行的特性。乐是掉举恶作的敌对者,因为掉举恶作导致不寂静与热恼,而乐则带来寂静与清凉。伺是疑的敌对者,因为伺以审察所缘的方式,具有与慧相似的性质。如此,由于具备审视与随观的作用,并且是欲贪等盖障的直接敌对者,这五法才被确立为禅支。正如所说:
Kasmā pana aññesu phassādīsu sampayuttadhammesu vijjamānesu imeyeva pañca jhānaṅgavasena vuttāti? Vuccate – upanijjhānakiccavantatāya, kāmacchandādīnaṃ ujupaṭipakkhabhāvato ca. Vitakko hi ārammaṇe cittaṃ abhiniropeti. Vicāro anuppabandheti, pīti cassa pīnanaṃ, sukhañca upabrūhanaṃ karoti, atha naṃ sasampayuttadhammaṃ etehi abhiniropanānuppabandhanapīnanaupabrūhanehi anuggahitā ekaggatā samādhānakiccena attānaṃ anuvattāpentī ekattārammaṇe samaṃ, sammā ca ādhiyati. Indriyasamatāvasena samaṃ paṭipakkhadhammānaṃ dūrībhāvena līnuddhaccābhāvena sammā ca ṭhapetīti evamete sameva upanijjhānakiccaṃ āveṇikaṃ. Kāmacchandādipaṭipakkhabhāve pana samādhi kāmacchandassa paṭipakkho rāgappaṇidhiyā ujupaccanīkabhāvato. Kāmacchandavasena hi nānārammaṇehi palobhitassa paribbhamantassa cittassa samādhānaṃ ekaggatāya hoti. Pīti byāpādassa pāmojjasabhāvattā. Vitakko thinamiddhassa yoniso saṅkappanavasena savipphārappavattito sukhaṃ avūpasamānutāpasabhāvassa uddhaccakukkuccassa vūpasantasītalasabhāvattā. Vicāro vicikicchāya ārammaṇe anumajjanavasena paññāpatirūpasabhāvattā. Evaṃ upanijjhānakiccavantatāya, kāmacchandādīnaṃ ujupaṭipakkhabhāvato ca imeyeva pañca jhānaṅgabhāvena vavatthitāti. Yathāhu –
‘以审视与随观的作用故,及对治欲贪等故;
虽有余法俱时存在,唯此五支得禅名。’
‘‘Upanijjhānakiccattā, kāmādipaṭipakkhato; Santesupi ca aññesu, pañceva jhānasaññitā’’ti.
然而,应知:舍(upekkhā)由于具有寂静转起的性质,其实就含摄在乐(sukha)之中。因此他们说:
Upekkhā panetta santavuttisabhāvattā sukheva antogadhāti daṭṭhabbaṃ. Tenāhu –
‘‘Upekkhā santavuttittā, sukhamicceva bhāsitā’’ti. (vibha. aṭṭha. 232; visuddhi. 2.644);
然而,依断支等方面,其差别将在后文显明;同样,在无色界及出世间禅那中可得的差别也将显明。在这里,为什么不取行蕴的差别,如同对欲界善心那样呢?是否可以这样说:唯依修习止禅所得的为有行(sasaṅkhārika),依证道所得的为无行(asaṅkhārika)?并非如此。因为即使是依证道的能力所得,它的后分也只是依遍作(parikamma)而生起的。因此,一切禅那若缺少名为遍作的前行(pubbābhisaṅkhāra),只凭优势(adhikāra)便不会生起,所以不能称为无行;若没有优势,只凭遍作行也不会生起,所以也不能称为有行。再者,由于唯依前行而生起的,任何时候都不可能呈现无行的状态,所以‘无行’并无变异,‘有行’亦无变异,基于此,便不说禅那具有有行、无行的差别。
Pahānaṅgādivasena panassa viseso upari āvi bhavissati, tathā arūpāvacaralokuttaresupi labbhamānakaviseso. Athettha kāmāvacarakusalesu viya saṅkhārabhedo kasmā na gahito. Idampi hi kevalaṃ samathānuyogavasena paṭiladdhaṃ sasaṅkhārikaṃ, maggādhigamavasena paṭiladdhaṃ asaṅkhārikanti sakkā vattunti? Nayidamevaṃ maggādhigamavasenasattito paṭiladdhassāpi aparabhāge parikammavaseneva uppajjanato, tasmā sabbassapi jhānassa parikammasaṅkhātapubbābhisaṅkhārena vinā kevalaṃ adhikāravasena anuppajjanato ‘‘asaṅkhārika’’ntipi, adhikārena ca vinā kevalaṃ parikammābhisaṅkhāreneva anuppajjanato ‘‘sasaṅkhārika’’ntipi na sakkā vattunti. Atha vā pubbābhisaṅkhāravaseneva uppajjamānassa na kadāci asaṅkhārikabhāvo sambhavatīti ‘‘asaṅkhārika’’nti ca byabhicārābhāvato ‘‘sasaṅkhārika’’nti ca na vuttanti.
此处,以“pi”字,依四禅与五禅的分判,摄取了纯粹的九种禅那;又依苦行道迟通达、苦行道速通达、乐行道迟通达、乐行道速通达这四种行道与之结合而说,故成四种九类;依小所缘小、小所缘无量、无量所缘小、无量所缘无量这四种所缘与之结合,故成四种九类;依“苦行道迟通达小所缘小、苦行道迟通达小所缘无量”等,以所缘与行道混合的方式,则成十六种九类。如是,总括为二十五种九类等种种分类,皆摄于此。
Pi-saddena cettha catukkapañcakanayavasena suddhikanavako, tañca dukkhappaṭipadādandhābhiññādukkhappaṭipadākhippābhiññāsukhappaṭipadādandhābhiññāsukhappaṭipadākhippābhiññāvasena paṭipadācatukkena yojetvā desitattā cattāro navakā, parittaṃ parittārammaṇaṃ, parittaṃ appamāṇārammaṇaṃ, appamāṇaṃ parittārammaṇaṃ, appamāṇaṃ appamāṇārammaṇanti ārammaṇacatukkena yojitattā cattāro navakā, ‘‘dukkhappaṭipadaṃ dandhābhiññaṃ parittaṃ parittārammaṇaṃ, dukkhappaṭipadaṃ dandhābhiññaṃ parittaṃ appamāṇārammaṇa’’ntyādinā ārammaṇappaṭipadāmissakanayavasena soḷasa navakāti pañcavīsati navakāti evamādibhedaṃ saṅgaṇhāti.
22由禅那差别所生的果报,必定与各各禅那相似,故在分析果报时,即将其说为与禅那相同。正是为了阐明此义,世尊在解说果报时,也是先举出善心,紧接着便分析了广大与出世间的果报。
22. Jhānavisesena nibbattitavipāko ekantato taṃtaṃjhānasadisovāti vipākaṃ jhānasadisameva vibhattaṃ. Imameva hi atthaṃ dīpetuṃ bhagavatā vipākaniddesepi kusalaṃ uddisitvāva tadanantaraṃ mahaggatalokuttaravipākā vibhattā.
2525. 色界心依禅那的差别,以五支、四支、三支、二支、再二支的禅支相应差别,无差别地成为五种,即五支、四支、三支、二支、再二支。再者,它又依福、果报、唯作,各各五种、五种地差别,成为十五种,这是其义。
25. Rūpāvacaramānasaṃ jhānabhedena pañcahi catūhi tīhi dvīhi puna dvīhi jhānaṅgehi sampayogabhedena pañcadhā pañcaṅgikaṃ caturaṅgikaṃ tivaṅgikaṃ duvaṅgikaṃ puna duvaṅgikanti pañcavidhaṃ hoti avisesena, puna taṃ puññapākakiriyānaṃ paccekaṃ pañcannaṃ pañcannaṃ bhedā pañcadasadhā bhavetyattho.
无色界心之解释
Arūpāvacaracittavaṇṇanā
26现在,为依所缘差别将无色界分为四种而作显示,故说“空无边处”等。其中,因无有生起等边际,故无有边,称为无边;虚空,并且它是无边的,故称空无边,即除去遍相后的虚空。应为“无边虚空”,但如同“agyāhito”等词那样,被修饰的词后置,所以称作“空无边”。“空无边”本身即是空无边(ākāsānañca),以同义的抽象后缀构成。空无边即是处(āyatana),因为它是相应法禅那的住处,如同诸天之天处,故称空无边处。在其中达到安止的初无色禅那,在这里也称为“空无边处”,如同以地遍为所缘的禅那称为“地遍”一样。或者,以空无边为处者,即是空无边处禅那;与此相应的善心,即是空无边处善心。
26. Idāni arūpāvacaraṃ ārammaṇabhedena catudhā vibhajitvā dassento āha ‘‘ākāsānañcāyatanā’’tiādi. Tattha uppādādiantarahitatāya nāssa antoti anantaṃ, ākāsañca taṃ anantañcāti ākāsānantaṃ, kasiṇugghāṭimākāso. ‘‘Anantākāsa’’nti ca vattabbe ‘‘agyāhito’’tyādīsu viya visesanassa paranipātavasena ‘‘ākāsānanta’’nti vuttaṃ. Ākāsānantameva ākāsānañcaṃ sakatthe bhāvapaccayavasena. Ākāsānañcameva āyatanaṃ sasampayuttadhammassa jhānassa adhiṭṭhānaṭṭhena devānaṃ devāyatanaṃ viyāti ākāsānañcāyatanaṃ. Tasmiṃ appanāppattaṃ paṭhamāruppajjhānampi idha ‘‘ākāsānañcāyatana’’nti vuttaṃ yathā pathavīkasiṇārammaṇaṃ jhānaṃ ‘‘pathavīkasiṇa’’nti. Atha vā ākāsānañcaṃ āyatanaṃ assāti ākāsānañcāyatanaṃ, jhānaṃ, tena sampayuttaṃ kusalacittaṃ ākāsānañcāyatanakusalacittaṃ.
识本身即是无边,故为识无边,这即是初无色禅那的识。虽然此识有生起等边际,但由于它转起于无边虚空,并且在以自身为所缘的修习中,不执取生起等边际,而以无边的遍满方式转起,所以称为“无边”。“识无边”本身即是识无边(viññāṇañca),通过将长音ā变为短音,并去掉n而构成。或者,应当被第二无色禅那的识所识知、所到达,故为识无边。那就是处,因为是第二无色禅那的住处,故称识无边处。其余与前文相同。
Viññāṇameva anantaṃ viññāṇānantaṃ, paṭhamāruppaviññāṇaṃ. Tañhi uppādādiantavantampi anantākāse pavattanato attānaṃ ārabbha pavattāya bhāvanāya uppādādiantaṃ aggahetvā anantato pharaṇavasena pavattanato ca ‘‘ananta’’nti vuccati. Viññāṇānantameva viññāṇañcaṃ ākārassa rassattaṃ, na-kārassa lopañca katvā. Dutiyāruppaviññāṇena vā añcitabbaṃ pāpuṇitabbanti viññāṇañcaṃ, tadeva āyatanaṃ dutiyāruppassa adhiṭṭhānattāti viññāṇañcāyatanaṃ. Sesaṃ purimasamaṃ.
初无色禅那中没有任何事物,纵然微细如破坏分的残余也不存在,故称为无所有(akiñcana);无所有的状态即是无所有性(ākiñcañña),也就是初无色禅那识的不存在。即以此为处,余如前所述。
Nāssa paṭhamāruppassa kiñcanaṃ appamattakaṃ antamaso bhaṅgamattampi avasiṭṭhaṃ atthīti akiñcanaṃ, tassa bhāvo ākiñcaññaṃ, paṭhamāruppaviññāṇābhāvo. Tadeva āyatanantyādi purimasadisaṃ.
由于粗想已不存在,微细想仍在,因此与彼相应之法,既非有想、亦非无想,称为非想非非想,即第四无色禅那。作长音读法后,说为“nevasaññānāsañña”。非想非非想本身即是处,因含摄于意处与法处,故为非想非非想处。或者,想本身进入所观之境后,由于失去能生厌离的敏锐想的作用,故为非想;又因如热水中的火界,以行蕴所余的微细状态而存在,故非无想,以此成为非想非非想。此即是处,因作为此禅那及其相应法之依止等状态,故为非想非非想处。此处以想标示禅那只为举例,因为在此禅那中,受等亦是非受非无受等。与非想非非想处相应的善心,为非想非非想处善心。此处,以“pi”字,摄取了依所缘与行道混合之法而有的十六种说法(《法集论》265-268),以及圣典中所载的其他分类。
Oḷārikāya saññāya abhāvato, sukhumāya ca saññāya atthitāya nevassa sasampayuttadhammassa saññā atthi, nāpi asaññaṃ avijjamānasaññanti nevasaññānāsaññaṃ, catutthāruppajjhānaṃ. Dīghaṃ katvā pana ‘‘nevasaññānāsañña’’nti vuttaṃ. Nevasaññānāsaññameva āyatanaṃ manāyatanadhammāyatanapariyāpannattāti nevasaññānāsaññāyatanaṃ. Atha vā saññāva vipassanāya gocarabhāvaṃ gantvā nibbedajananasaṅkhātassa paṭusaññākiccassa abhāvato nevasaññā ca uṇhodake tejodhātu viya saṅkhārāvasesasukhumabhāvena vijjamānattā na asaññāti nevasaññānāsaññā, sā eva āyatanaṃ imassa sasampayuttadhammassa jhānassa nissayādibhāvatoti nevasaññānāsaññāyatanaṃ. Saññāvasena cettha jhānūpalakkhaṇaṃ nidassanamattaṃ. Vedanādayopi hi tasmiṃ jhāne nevavedanānāvedanādikāyevāti. Nevasaññānāsaññāyatanena sampayuttaṃ kusalacittaṃ nevasaññānāsaññāyatanakusalacittaṃ. Pi-saddena cettha ārammaṇappaṭipadāmissakanayavasena soḷasakkhattukadesanaṃ (dha. sa. 265-268), aññampi ca pāḷiyaṃ āgatanayabhedaṃ saṅgaṇhāti.
3030. 依应超越的所缘—即遍、虚空、识及其无所有—以及应缘取的虚空等四种境域的差别,无色界心有四种。因为它依次超越第五禅那之所缘遍相,缘取除去彼相所获得的虚空;再超越虚空,缘取于彼处转起之识;再超越此识,缘取彼识之无所有状态;再超越此无所有,缘取于第三无色禅那中转起之识而转起。然而,它并不像色界善心那样,依对前前支的超越而缘取前前所缘。因此诸师说:
30. Ārammaṇānaṃ atikkamitabbānaṃ, kasiṇākāsaviññāṇatadabhāvasaṅkhātānaṃ ālambitabbānañca ākāsādicatunnaṃ gocarānaṃ pabhedena āruppamānasaṃ catubbidhaṃ hoti. Tañhi yathākkamaṃ pañcamajjhānārammaṇaṃ kasiṇanimittaṃ atikkamma tadugghāṭena laddhaṃ ākāsamālambitvā tampi atikkamma tattha pavattaṃ viññāṇamālambitvā tampi atikkamma tadabhāvabhūtaṃ akiñcanabhāvamālambitvā tampi atikkamma tattha pavattaṃ tatiyāruppaviññāṇamālambitvā pavattati, na pana rūpāvacarakusalaṃ viya purimapurimaaṅgātikkamavasena purimapurimassāpi ārammaṇaṃ gahetvā. Tenāhu ācariyā –
由所缘超越,此四种亦存在;
智者不认为这些(无色界定)是超越了支分的。
‘‘Ārammaṇātikkamato, catassopi bhavantimā; Aṅgātikkamametāsaṃ, na icchanti vibhāvino’’ti; (Dha. sa. aṭṭha. 268);
出世间心之解释
Lokuttaracittavaṇṇanā
3131. 现在,为了结合四道来说明出世间善心,并按相应生起的方式将果根分为四种来显示,故说出“入流道心”等。因为听闻涅槃、趋近涅槃,或者因为如河流般流向涅槃的大海,八圣道被称为“流”(sota);初次到达、进入、首次具足此流,称为“入流”(sotāpatti),因为前缀ā-含有“最初”之义。导向涅槃故为“道”(magga),或因求涅槃者所寻求故为道,或因灭除烦恼而行故为道。与此道相应之心为道心;由入流所证得的道心,即是入流道心。或者,最初进入圣道流者即是须陀洹,其道即为入流道,与此道相应之心即是入流道心。
31. Idāni lokuttarakusalaṃ catumaggayogato, phalañca tadanurūpappavattiyā catudhā vibhajitvā dassetuṃ ‘‘sotāpattimaggacitta’’ntyādi vuttaṃ. Nibbānaṃ patisavanato upagamanato, nibbānamahāsamuddaninnatāya sotasadisattā vā ‘‘soto’’ti vuccati ariyo aṭṭhaṅgiko maggo, tassa āpatti ādito pajjanaṃ pāpuṇanaṃ paṭhamasamannāgamo sotāpatti ā-upasaggassa ādikammani pavattanato. Nibbānaṃ maggeti, nibbānatthikehi vā maggīyati, kilese mārento gacchatīti vā maggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ maggacittaṃ, sotāpattiyā laddhaṃ maggacittaṃ sotāpattimaggacittaṃ. Atha vā ariyamaggasotassa ādito pajjanaṃ etassāti sotāpatti, puggalo, tassa maggo sotāpattimaggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ sotāpattimaggacittaṃ.
仅以结生的方式返回此人间一次者,名为“一来”(斯陀含)。在五种一来者中——于此(人间)证得而于此般涅槃者、于彼(天界)证得而于彼般涅槃者、于此证得而于彼般涅槃者、于彼证得而于此般涅槃者、于此证得而于彼投生后再于此般涅槃者——此处所指为第五种。因为他从人间离去后,还会再回来一次。其道即为斯陀含道。实际上,只有住于果位的圣者才名为斯陀含;住于道位的圣者,由于尚未断除令其再来的烦恼,并不会如此再来。因此,为了区别于其他道,便以之前生起的道为因,相对于果位者而称为“斯陀含道”。同样地,“阿那含道”也是如此。与斯陀含道相应之心,即是斯陀含道心。
Sakiṃ ekavāraṃ paṭisandhivasena imaṃ manussalokaṃ āgacchatīti sakadāgāmī, idha patvā idha parinibbāyī, tattha patvā tattha parinibbāyī, idha patvā tattha parinibbāyī, tattha patvā idha parinibbāyī, idha patvā tattha nibbattitvā idha parinibbāyīti pañcasu sakadāgāmīsu pañcamako idhādhippeto. So hi ito gantvā puna sakiṃ idha āgacchatīti. Tassa maggo sakadāgāmimaggo. Kiñcāpi maggasamaṅgino tathāgamanāsambhavato phalaṭṭhoyeva sakadāgāmī nāma, tassa pana kāraṇabhūto purimuppanno maggo maggantarāvacchedanatthaṃ phalaṭṭhena visesetvā vuccati ‘‘sakadāgāmimaggo’’ti. Evaṃ anāgāmimaggoti. Sakadāgāmimaggena sampayuttaṃ cittaṃ sakadāgāmimaggacittaṃ.
不依结生而返至此欲界者,名为“不还”(阿那含),其所行之道即阿那含道,与此道相应之心为阿那含道心。因具最上应供之德而堪受特别之供养,故称“阿罗汉”(arahā);又或,名为烦恼之敌(arayo),或如轮回之轮的辐(arā)一般的烦恼,已为其所灭除,故称阿罗汉;又或因于造恶中无有隐蔽(rahābhāva),故称阿罗汉;乃第八位圣者。其所证之阶位即阿罗汉果,此为第四果之异名。导向此果之道为阿罗汉道,与此道相应之心为阿罗汉道心。
Paṭisandhivasena imaṃ kāmadhātuṃ na āgacchatīti anāgāmī, tassa maggo anāgāmimaggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ anāgāmimaggacittaṃ. Aggadakkhiṇeyyabhāvena pūjāvisesaṃ arahatīti arahā, atha vā kilesasaṅkhātā arayo, saṃsāracakkassa vā arā kilesā hatā anenāti arahā, pāpakaraṇe rahābhāvato vā arahā, aṭṭhamako ariyapuggalo, tassa bhāvo arahattaṃ, catutthaphalassetaṃ adhivacanaṃ, tassa āgamanabhūto maggo arahattamaggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ arahattamaggacittaṃ.
以“pi”字,总摄每一道依千种理趣而有之四种四千类,及于《谛分别》(分别论206;分别论注206-214)中所说之六万种分类理趣,乃至依前文所述方式而有的多种分类。此处但略示千种理趣,如何示之?先说入流道,若不依禅那名称及行道差别,唯以空与无愿分为二种;进而与四种行道结合,则各各分为四种;如是依禅那名称,则有十种。法亦如是:依道、念处、正勤、神足、根、力、觉支、谛、奢摩他、法蕴、处、界、食、触、受、想、思、心、名,亦各以十种方式分类,随应觉者之差别。是故,依禅那之十种道等,依十九种分类各成十种,于二十处即成二百理趣。复将这些与四增上结合,各各又分为四;如是,不与增上结合者成二百,与增上结合者成八百,故入流道具千种理趣。斯陀含道等,亦复如是。
Pi-saddena ekekassa maggassa nayasahassavasena catunnaṃ catusahassabhedaṃ saccavibhaṅge (vibha. 206; vibha. aṭṭha. 206-214) āgataṃ saṭṭhisahassabhedaṃ nayaṃ heṭṭhā vuttanayena anekavidhattampi saṅgaṇhāti. Tatthāyaṃ nayasahassamattaparidīpanā, kathaṃ? Sotāpattimaggo tāva jhānanāmena paṭipadābhedaṃ anāmasitvā kevalaṃ suññato appaṇihitoti dvidhā vibhatto, puna paṭipadācatukkena yojetvā paccekaṃ catudhā vibhattoti evaṃ jhānanāmena dasadhā vibhatto. Tathā maggasatipaṭṭhānasammappadhānaiddhipādaindriyabalabojjhaṅgasaccasamathadhammakhandhaāyatanadhātuāhāraphassavedanāsaññācetanācittanāmehipi paccekaṃ dasadasākārehi vibhatto tathā tathā bujjhanakānaṃ puggalānaṃ vasena. Tasmā jhānavasena dasamaggādīnaṃ ekūnavīsatiyā vasena dasa dasāti vīsatiyā ṭhānesu dve nayasatāni honti. Puna tāni catūhi adhipatīhi yojetvā paccekaṃ catudhā vibhattānīti evaṃ adhipatīhi amissetvā dve satāni, missetvā aṭṭha satānīti sotāpattimagge nayasahassaṃ hoti, tathā sakadāgāmimaggādīsupi.
3232. 由入流所证得,或入流者所有之果心,即此异熟心,名为须陀洹果心。既指阿罗汉果,亦是果心,故名阿罗汉果心。
32. Sotāpattiyā laddhaṃ, sotāpattissa vā phalacittaṃ vipākabhūtaṃ cittaṃ sotāpattiphalacittaṃ. Arahattañca taṃ phalacittañcāti arahattaphalacittaṃ.
34“依四道的差别”:由于根有利、中、钝的差别,能力不同,依断除诸结而区分——即彻底断除身见、疑、戒禁取,令欲贪与嗔恚薄弱,再彻底断除它们,以及彻底断除色贪、无色贪、慢、掉举、无明。因此,依断结而设有四种入流道等八圣道;依相应差别,出世间善心有四种;果报则是彼善业之果,随其相应亦有四种。如是,无上——即无更上者——的出世间心,应知为八种。此处是连接。
34.Catumaggappabhedenāti indriyānaṃ apāṭavapāṭavataratamabhedena bhinnasāmatthiyatāya sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsānaṃ niravasesappahānaṃ kāmarāgabyāpādānaṃ tanubhāvāpādanaṃ tesameva niravasesappahānaṃ rūpārūparāgamānuddhaccāvijjānaṃ anavasesappahānanti evaṃ saṃyojanappahānavasena catubbidhānaṃ sotāpattimaggādīnaṃ aṭṭhaṅgikamaggānaṃ sampayogabhedena catumaggasaṅkhātaṃ lokuttarakusalaṃ catudhā hoti, vipākaṃ pana tasseva kusalassa phalattā tadanurūpato tathā catudhāti evaṃ anuttaraṃ attano uttaritarābhāvena anuttarasaṅkhātaṃ lokuttaraṃ cittaṃ aṭṭhadhā matanti yojanā.
然而,由于无上唯作不可能存在,故不立十二种。为何不可能?因为道心仅有一刹那。假使道心能反复生起,则于生起时可说为唯作。但道心唯依断烦恼而可了知,只生起一次;它如雷击,将树木等连根摧毁一般,已令诸烦恼永不再起,故即使再生起,也无事可做。为现法乐住,唯依果等至,以涅槃为所缘而生起,因此,不论有学或无学,道心都不再起。是故,出世间唯作心决定不存在。
Kiriyānuttarassa pana asambhavato dvādasavidhatā na vuttā. Kasmā pana tassa asambhavoti? Maggassa ekacittakkhaṇikattā. Yadi hi maggacittaṃ punappunaṃ uppajjeyya, taduppattiyā kiriyabhāvo sakkā vattuṃ. Taṃ pana kilesasamucchedakavaseneva upalabhitabbato ekavārappavatteneva ca tena asanisampātena viya taruādīnaṃ samūlaviddhaṃsanassa taṃtaṃkilesānaṃ accantaṃ appavattiyā sādhitattā puna uppajjamānepi kātabbābhāvato diṭṭhadhammasukhavihāratthañca phalasamāpattiyā eva nibbānārammaṇavasena pavattanato na kadāci sekkhānaṃ asekkhānaṃ vā uppajjati. Tasmā natthi sabbathāpi lokuttarakiriyacittanti.
心之数目摄集解释
Cittagaṇanasaṅgahavaṇṇanā
35“十二不善心等”:此即对如前所述四地诸心的数目总集。
35.‘‘Dvādasākusalāneva’’ntyādi yathāvuttānaṃ catubhūmikacittānaṃ gaṇanasaṅgaho.
36如是依生处摄集后,再依界显示,故说“于欲界心五十四种”等。应解说为:于欲有之心说为五十四种,于色有之心说为十五种,于无色有之心说为十二种;于无上的九种法集,心说为八种。此处,以欲贪等为所缘而属于欲有等的心,即使生起于其他界,也仍称为欲有等中的心,如同虽生于人女胎中,但因属畜生趣,故仍摄于畜生中。或有于九种出世间法集一分、非属三有的心,称为无上心,如“树上之枝”等喻。又或“于欲”“于色”是省略了界词的表述。无色有即无色。这些心没有更在其上的,故为无上。依受格复数形式,应说为:于欲,欲界心五十四种;于色,色界心十五种;于无色,无色界心十二种;于无上,出世间心八种。此处应如此理解其关联。
36. Evaṃ jātivasena saṅgahaṃ dassetvā puna bhūmivasena dassetuṃ ‘‘catupaññāsadhā kāme’’tyādi vuttaṃ. Kāme bhave cittāni catupaññāsadhā īraye, rūpe bhave pannarasa īraye, āruppe bhave dvādasa īraye, anuttare pana navavidhe dhammasamudāye cittāni aṭṭhadhā īraye, katheyyātyattho. Ettha ca kāmataṇhādivisayabhāvena kāmabhavādipariyāpannāni cittāni sakasakabhūmito aññattha pavattamānānipi kāmabhavādīsu cittānīti vuttāni, yathā manussitthiyā kucchismiṃ nibbattopi tiracchānagato tiracchānayonipariyāpannattā tiracchānesveva saṅgayhati. Katthaci apariyāpannāni navavidhalokuttaradhammasamūhekadesabhūtāni ‘‘rukkhe sākhā’’tyādīsu viya anuttare cittānīti vuttāni. Atha vā ‘‘kāme, rūpe’’ti ca uttarapadalopaniddeso. Arūpe bhavāni āruppāni. Natthi etesaṃ uttaraṃ cittanti anuttarānīti upayogabahuvacanavasena kāme kāmāvacarāni cittāni catupaññāsadhā īraye, rūpe rūpāvacarāni cittāni pannarasa īraye, āruppe āruppāni cittāni dvādasa īraye. Anuttare lokuttarāni cittāni aṭṭhadhā īrayeti evamettha sambandho daṭṭhabbo.
37如此,具义眼本质的贤者——智者,依前述生类差别及四界心差别,将心分析为八十九种差别。或者,分析为一百二十一种,即一百加二十一。
37.Itthaṃ yathāvuttena jātibhedabhinnacatubhūmikacittabhedavasena ekūnanavutippabhedaṃ katvā mānasaṃ cittaṃ vicakkhaṇā visesena atthacakkhaṇasabhāvā paṇḍitā vibhajanti. Atha vā ekavīsasataṃ ekuttaravīsādhikaṃ sataṃ vibhajanti.
广说计数解释
Vitthāragaṇanavaṇṇanā
38依禅支,因与初禅相似,此既是初禅又是入流道心,故称初禅入流道心。于基础禅、所观禅、人志趣中,亦因任一种而与彼彼禅相似,由寻等支的显现,四种道获得初禅等名称,各各分析为五种。因此说“依禅支结合差别”等。其中,于初禅等中,入彼彼禅后出定,对诸行作观者,生起导向出起的观,此为基础禅,是导向出起观的近因。对彼彼禅作观者,生起彼观,此为所观禅。“啊,愿我得与初禅相似的五支道,或与二禅等中某一相似的四支等道”,如此生起于瑜伽行者的志趣,名为人志趣。
38. Jhānaṅgavasena paṭhamajjhānasadisattā paṭhamajjhānañca taṃ sotāpattimaggacittañceti paṭhamajjhānasotāpattimaggacittaṃ. Pādakajjhānasammasitajjhānapuggalajjhāsayesupi, hi aññataravasena taṃtaṃjhānasadisattā vitakkādiaṅgapātubhāvena cattāropi maggā paṭhamajjhānādivohāraṃ labhantā paccekaṃ pañcadhā vibhajanti. Tenāha ‘‘jhānaṅgayogabhedenā’’tyādi, tattha paṭhamajjhānādīsu yaṃ yaṃ jhānaṃ samāpajjitvā tato tato vuṭṭhāya saṅkhāre sammasantassa vuṭṭhānagāminivipassanā pavattā, taṃ pādakajjhānaṃ vuṭṭhānagāminivipassanāya padaṭṭhānabhāvato. Yaṃ yaṃ jhānaṃ sammasantassa sā pavattā, taṃ sammasitajjhānaṃ. ‘‘Aho vata me paṭhamajjhānasadiso maggo pañcaṅgiko, dutiyajjhānādīsu vā aññatarasadiso caturaṅgādibhedo maggo bhaveyyā’’ti evaṃ yogāvacarassa uppannajjhāsayo puggalajjhāsayo nāma.
其中,若有人入初禅等某一定,出定后对杂诸行作观而生起道,则此道与初禅等中各自的安止定相似。若并无观之安止定,唯对初禅等某一定作观而生起道,则此道与所观之定相似。若入某一定后出定,对另一定作观而生起道,则依人之意乐,与二者中某一相似。若无意乐者,从下下之定出定,观上上之法而生起道,则不顾安止定,与所观之定相似。若从上上之定出定,观下下之法而生起道,则不顾所观之定,与安止定相似;因上上之定较下下之定更为强胜。然而,受之确定,于一切处皆依导向出起观之理。同样,干观者所有禅支之确定亦复如是。因其无安止定等,故非依他们确定,依观而确定,道为五支。再者,即便是得定者,若不以定为根本,对杂诸行作观而生起道,亦唯依观确定为五支。这是此处依注释等所引出的抉择精要。而依上座部宗见等所起之广说,应依注释等所述方法了知。如此处,一切处之广说方法亦应依各处所述方法而把握。为饶益畏繁文者,此处唯说略要。
Tattha yena paṭhamajjhānādīsu aññataraṃ jhānaṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya pakiṇṇakasaṅkhāre sammasitvā maggo uppādito hoti, tassa so maggo paṭhamajjhānādīsu taṃtaṃpādakajjhānasadiso hoti. Sace pana vipassanāpādakaṃ kiñci jhānaṃ natthi, kevalaṃ paṭhamajjhānādīsu aññataraṃ jhānaṃ sammasitvā maggo uppādito hoti, tassa so sammasitajjhānasadiso hoti. Yadā pana yaṃ kiñci jhānaṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya aññataraṃ sammasitvā maggo uppādito hoti, tadā puggalajjhāsayavasena dvīsu aññatarasadiso hoti. Sace pana puggalassa tathāvidho ajjhāsayo natthi, heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato vuṭṭhāya uparūparijhānadhamme sammasitvā uppāditamaggo pādakajjhānaṃ anapekkhitvā sammasitajjhānasadiso hoti. Uparūparijhānato pana vuṭṭhāya heṭṭhimaheṭṭhimajjhānadhamme sammasitvā uppāditamaggo sammasitajjhānaṃ anapekkhitvā pādakajjhānasadiso hoti. Heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato hi uparūparijhānaṃ balavataranti. Vedanāniyamo pana sabbatthāpi vuṭṭhānagāminivipassanāniyamena hoti. Tathā sukkhavipassakassa sakalajjhānaṅganiyamo. Tassa hi pādakajjhānādīnaṃ abhāvena tesaṃ vasena niyamābhāvato vipassanāniyamena pañcaṅgikova maggo hotīti. Apica samāpattilābhinopi jhānaṃ pādakaṃ akatvā pakiṇṇakasaṅkhāre sammasitvā uppāditamaggopi vipassanāniyameneva pañcaṅgikova hotīti ayamettha aṭṭhakathādito uddhaṭo vinicchayasāro. Theravādadassanādivasappavatto pana papañco aṭṭhakathādīsu vuttanayena veditabbo. Yathā cettha, evaṃ sabbatthāpi vitthāranayo tattha tattha vuttanayena gahetabbo. Ganthabhīrukajanānuggahatthaṃ panettha saṅkhepakathā adhippetā.
4242. 正如色界心依初禅等五种禅那之差别,而被把握为‘初禅’等,无上心亦被把握为‘初禅入流道心’等。无色心亦由舍与一境性之相应,因支分相等而摄入第五禅,得第五禅之称谓。或复,正如色界心与无上心于初禅等差别中被把握为‘初禅善心、初禅入流道心’等,无色心亦被摄入第五禅,如此而作连结。阿阇梨似亦意在此一连结,因于《名色分别》中即如此直接宣说。彼处即说:
42. Yathā rūpāvacaraṃ cittaṃ paṭhamādipañcavidhajhānabhedena gayhati ‘‘paṭhamajjhāna’’ntyādinā vuccati , tathā anuttarampi cittaṃ ‘‘paṭhamajjhānasotāpattimaggacitta’’ntyādinā gayhati. Āruppañcāpi upekkhekaggatāyogena aṅgasamatāya pañcamajjhāne gayhati, pañcamajjhānavohāraṃ labhatītyattho. Atha vā rūpāvacaraṃ cittaṃ anuttarañca paṭhamādijhānabhede ‘‘paṭhamajjhānakusalacittaṃ, paṭhamajjhānasotāpattimaggacittantyādinā yathā gayhati, tathā āruppañcāpi pañcame jhāne gayhatīti yojanā. Ācariyassāpi hi ayameva yojanā adhippetāti dissati nāmarūpaparicchede ujukameva tathā vuttattā. Vuttañhi tattha –
色界之心与无上心,如此而被把握;
在对初禅等禅那作分别时,无色界心亦归入第五禅。
‘‘Rūpāvacaracittāni, gayhantānuttarāni ca; Paṭhamādijhānabhede, āruppañcāpi pañcame’’ti. (nāma. pari. 24);
因此,由于无上[出世间心]如同色界心那样,被纳入初禅等禅那的分类中,而无色界心被纳入第五禅中;或者,由于依禅支相应的差别,将每一种禅那分成五种,而说无上心有四十种;并且如同色界、出世间心在初禅等分类中那样,无色界心同样被纳入第五禅中,所以,从初禅开始,每一种世间禅那有三种,出世间禅那有八种,共为十一种。最后的禅那则有二十三种,即由三种色界、十二种无色界、八种出世间所组成,这便是其含义。
Tasmāti yasmā rūpāvacaraṃ viya anuttarampi paṭhamādijhānabhede gayhati, āruppañcāpi pañcame gayhati, yasmā vā jhānaṅgayogabhedena ekekaṃ pañcadhā katvā anuttaraṃ cittaṃ cattālīsavidhanti vuccati, rūpāvacaralokuttarāni viya ca paṭhamādijhānabhede, tathā āruppañcāpi pañcame gayhati, tasmā paṭhamādikamekekaṃ jhānaṃ lokiyaṃ tividhaṃ, lokuttaraṃ aṭṭhavidhanti ekādasavidhaṃ. Ante tu jhānaṃ tevīsatividhaṃ tividharūpāvacaradvādasavidhaarūpāvacaraaṭṭhalokuttaravasenātyattho.
43依基础禅那等方式的计数增长,唯在善与异熟心中才有可能。为了显示仅这[些心]的数目作为一百二十一种计数的组成部分,[论师]说出“三十七”等。
43. Pādakajjhānādivasena gaṇanavuḍḍhi kusalavipākesveva sambhavatīti tesameva gaṇanaṃ ekavīsasatagaṇanāya aṅgabhāvena dassento āha ‘‘sattatiṃsā’’tyādi.
如此,名为《阿毗达摩义显明》的《阿毗达摩义摄》注释
Iti abhidhammatthavibhāviniyā nāma abhidhammatthasaṅgahavaṇṇanāya