第十一章
11. Ekādasamo paricchedo
观的分别
Vipassanāvibhāgo
责任的发起有二种,地许为三种;
依止有三种,而身有四种。
Dvidhā samuṭṭhānadhurā, tividhā bhūmiyo matā; Tividhābhinivesā ca, sarīraṃ tu catubbidhaṃ.
于诸行中,随宜有三种修习;
由二种相着手,审察三相。
Tividhā bhāvanā tattha, saṅkhāresu yathārahaṃ; Duvidhākāramārabbha, nijjhāyati tilakkhaṇaṃ.
以十八种相加以区分,十种状态得到阐明;
三种分别成就无上的三解脱。
Aṭṭhārasākārabhinnā, dasāvatthā vibhāvitā; Tidhā vibhāgā sādheti, vimokkhattayamuttamaṃ.
Catusaccapaṭivedhā, sattaṭṭhāriyapuggalā; Klesahānī yathāyogaṃ, catasso paṭisambhidā.
Tividhā ca samāpatti, nirodhā ca tathāparā; Nissandaphalamiccāhu, tassā sāsanakovidā.
Vipassanābhāvanāya-miti bhāsanti paṇḍitā; Tamidāni pavakkhāmi, yathānukkamato kathaṃ.
把握地法之道,行于审察的瑜伽行者;
以念住与奢摩他,或由止而生起毗婆舍那。
Bhūmidhamme pariggayha, vicinantassa yogino; Satiyā samathā vātha, samuṭṭhāti vipassanā.
彻见自性,修习正法;
担负重担者说,慧与信二者是其重担。
Sabhāvapaṭivedhe ca, saddhammapaṭipattiyaṃ; Paññāsaddhādvayaṃ tassā, dhuramāhu dhurandharā.
Tebhūmakasabhāvānaṃ, sappaccayapariggaho; Ñātapariññā nāmāyaṃ, bhūmīti paṭhamā matā.
Kalāpato sammasanaṃ, udayabbayadassanaṃ; Pariññātīraṇā nāma, dutiyā bhūmi bhāsitā.
断遍知为地,此后称为第三地;
坏灭等智即是如此,名为三地。
Pahānapariññā bhūmi, tatiyāhu tatoparaṃ; Bhaṅgādiñāṇamiccevaṃ, tividhā bhūmiyo matā.
此处依刹那、相续与长时而说;
无常、苦与无我,是三种执著。
Khaṇasantatiaddhāna-vasenettha samīritā; Aniccā dukkhānattāti, tividhābhinivesanā.
见清净、度疑清净、道非道智见清净;
这四种清净,说名为身。
Diṭṭhikaṅkhāvitaraṇā, maggāmaggapaṭippadā; Visuddhiyo catassopi, sarīranti nidassitā.
Salakkhaṇavavatthānaṃ, paccayākāranicchayo; Kummaggaparihāro ca, tilakkhaṇavipassanā.
因此,由于特征各不相同,纵使在同一个刹那,也能证得;
诸清净即是如此,由已作因缘的如来,逐一次第所宣说。
Iti lakkhaṇabhinnattā, labbhantekakkhaṇepi ca; Desitā hetubhūtena, kamenevaṃ visuddhiyo.
戒清净等的传承,也是如此;
是为阐明心清净等的意义而说。
Sīlabbisuddhiādīnaṃ, tathā sāva paramparā; Cittabbisuddhiādīnamatthāyāti pakāsitā.
观见可见诸法之自性者,即见缘之安立;
已脱诸障者,则修习禅定。
Dissamānasabhāvānaṃ, passanto paccayaṭṭhiti; Paripanthavimutto hi, paṭipādeti bhāvanaṃ.
Tathāpi ca visesena, paṭipannassa yogino; Tattha tattha vibhūtattā, ṭhānato bheditā kathaṃ.
或以色为先行,或以名为先行;
或内或外,依显著之法而观;
Rūpapubbaṅgamaṃ vātha, nāmapubbaṅgamaṃ tathā; Ajjhattaṃ vā bahiddhā vā, yathāpākaṭadhammato.
Nāmarūpādibhedena, bhūmidhammapariggaho; Vuttā diṭṭhivisuddhīti, attadiṭṭhippahānato.
依缘而生起,依彼缘而有彼性者;
当如理观察诸行时,它们便如此转起。
Āhacca paccayuppannā, tathā tabbhāvabhāvino; Pavattantīti saṅkhāre, passato pana yoniso.
能把握缘的智慧,即是对名色之转起;
依此而超越疑惑,故说为‘度疑’。
Paccayaggāhinī paññā, nāmarūpappavattiyā; Kaṅkhā taranti tāyāti, kaṅkhāvitaraṇā matā.
无常、苦、无我,乃依缘而转起;
以聚略摄,诸行遍察。
Aniccā dukkhānattāti, paccayāyattavuttito; Saṅkhipitvā kalāpena, sammasīyanti saṅkhatā.
Uppādavayabhāvopi, lakkhaṇattayasādhako; Paccayākāramārabbha, lakkhīyati visesato.
因此,遍察智即对生灭的观察;
而度疑清净,则摄在清净之中。
Tasmā sammasanañāṇaṃ, udayabbayadassanaṃ; Kaṅkhāvitaraṇāyaṃ tu, saṅgayhati visuddhiyaṃ.
其中,回避杂染与散乱,是远离邪道;
名为‘道非道清净’的智见,如是宣说。
Tattha saṃklesavikkhepaṃ, kummaggaṃ parivajjato; Maggāmaggavisuddhīti, ñāṇadassanamīritaṃ.
然后,他们宣说无染的生灭观智;
以‘行道智见清净’为始而说。
Tato kathenti akliṭṭhamudayabbayadassanaṃ; Ādiṃ katvā paṭipadāñāṇadassanasuddhiyaṃ.
Paccayapaccayuppanne, yathāvatthuvavatthite; Pahātumīhamānānaṃ, niyyānapaṭipattito.
Upaklesavisuddho hi, punadevodayabbayaṃ; Adhiṭṭhahitvā bhaṅgādi-ñāṇehi paṭipajjati.
同样地,对于新生和正在坏灭的诸法,观照者;
为悚惧所牵引之智,随逐坏灭等相。
Tathā cābhinavuppanne, bhijjamāne vipassato; Saṃvegakaḍḍhitaṃ ñāṇaṃ, bhaṅgādimanutiṭṭhati.
先前已转起的杂染,正是恶趣生起之因;
“行道清净”并不涵盖修习。
Tato pubbe pavattā hi, saṃklesāpāyasambhavā; Paṭipattivisuddhīti, na saṅgayhati bhāvanā.
成就者圆满此四种清净;
应如何修习无常、苦、无我这三种?
Sampādento paniccetā, catassopi visuddhiyo; Aniccā dukkhānattāti, bhāveyya tividhā kathaṃ.
Paccayapaccayuppannā, jātānantarabhedino; Aniccā ca pabhaṅgū ca, palujjanti cavanti ca.
Addhuvā ca asārā ca, vibhavā ca vināsino; Saṅkhatā vipariṇāma-dhammā ittarakālikā.
Khayadhammā vayadhammā, lahukālappavattino; Tāvakālikadhammā ca, parittaṭṭhitikā tathā.
为三刹那所限定,前后各异;
以灭尽为先导,绝非恒常。
Khaṇattayaparicchinnā, pubbāparavicittakā; Purakkhatā nirodhassa, sassatā na kudācanaṃ.
生起是为衰灭,非为增长;
方生即衰而暂住,衰坏则以灭为归。
Jāyanti parihānāya, na tu jāyanti vuddhiyā; Jiyyamānāva tiṭṭhanti, jiṇṇā bhaṅgaparāyaṇā.
本无而忽生,不从任何处来;
既生而还灭,亦不积存于何处。
Ahutvāyevuppajjanti, na kutocipi āgatā; Hutvā antaradhāyanti, na tu katthaci sañcitā.
Taṃ taṃ paccayasāmaggi-mattalābhāya nissitā; Nirodhadhammā jāyanti, jātā byanti bhavanti te.
Yathā nadī pabbateyyā, yathā dīpasikhā tathā; Sīghasīghaṃ pavattantā, uppajjanti vayanti ca.
已生的诸行一一灭去,其余的诸行又相继生起;
它们无间地相续连接,令人不能如实了知其差别。
Jātā jātā nirujjhanti, aññe aññe tu jāyare; Avīci anusambandhā, na jānanti visesato.
如此,明眼者以种种方式观照,
智者善巧地令无常之修习圆满成熟。
Iti nānappakārena, vipassanto vicakkhaṇo; Aniccabhāvanaṃ dhīro, paripāceti sādhukaṃ.
他们恒常被苦与苦事所逼迫;
疾病、痈疮、箭刺,及灾祸与不幸。
Dukkhā ca dukkhavatthū ca, abhiṇhaparipīḷitā; Rogā gaṇḍā ca sallā ca, aghato ca upaddavā.
恐怖、危难与苦的根源
有漏的过患,皆已超越
无庇护、无皈依、无救护
是能杀害者、能致死者的诱饵。
Bhayopasaggāghamūlā, Sāsavādīnavītitā; Aleṇāsaraṇātāṇā, Vadhakā mārakāmisā.
Jātidhammā jarābyādhi- Sokopāyāsabhāgino; Paridevasabhāvā ca, Saṃklesā dukkhabhāgino.
可厌、违逆,可怖、丑陋;
卑劣、轻浮、低贱,恶臭,为愚人所亲近。
Jegucchā paṭikūlā ca, bībhacchā ca virūpino; Ajaññā capalā hīnā, duggandhā bālasevitā.
常为忧苦所间断,复被渴爱强力牵拽;
伶仃可怜堕恶趣,悲惨不幸,又遭毁坏与恼害。
Sokantarikatāniccaṃ, taṇhāya kaḍḍhitā bhusaṃ; Kapaṇā duggatā dīnā, vipannā ca vighātino.
他们寻求自利,依托于种种因缘;
此是究竟苦之依处,生已还复遭损恼。
Attalābhaṃ gavesanti, taṃtaṃpaccayanissitā; Dukkhādhiṭṭhānamaccantaṃ, jātā puna vihaññare.
如同坠入火坑之人,饱受烦恼的烧灼之苦;
诸行犹如被利矛刺杀,恒常处于苦迫之中。
Aggikūpe nimuggāva, klesasantāpabhāgino; Oviddhā viya sattīhi, saṅkhārā niccadukkhitā.
正出生者亦在衰老,正死去者刹那不停;
犹如必死之牲畜,被屠夫宰杀。
Jāyamānā ca jiyyantā, miyyantā ca khaṇe khaṇe; Pasukā viya niccammā, haññanti serikāturā.
芝麻正如被碾的芝麻,甘蔗正如被榨的甘蔗;
生灭之流转,常恒压迫着他们。
Tilāni tilayanteva, ucchuyanteva ucchuyo; Udayabbayāvassaṃ te, pīḷayanti abhiṇhaso.
言辞悦意,却被颠倒所围困;
威仪所覆,于苦不能安住;
Manoramanavākārā , vipallāsaparikkhatā; Iriyāpathasañchannā, nopatiṭṭhanti dukkhato.
然而,在这些诸行之中,贪著感受之味者,
他们为贪欲所缚,为痴迷所覆。
Saṅkhāresu panetesu, vedanāssādarodhino; Sāva sandulasambaddhā, sammohaparivāritā.
“这是苦,那也是苦”——轮回中的行者,
不知苦因,无智者流转。
‘‘Aduṃ dukkhamidaṃ dukkha’’-miti saṃsāracārino; Dukkhahetumajānantā, sambhamanti aviddasu.
不见乐相,为苦担所逼恼;
愚者唯更求他苦,是祸患之分有者。
Sukhākāramapassantā, dukkhabhāranipīḷitā; Patthenti dukkhamevaññaṃ, bālā byasanabhāgino.
Cavantā upapajjantā, rukkhasākhaṃva makkaṭo; Dukkhamekaṃ vimuccanti, tato gaṇhanti cāparaṃ.
他们长久忧伤,被渴爱之箭所洞穿;
陷于见网之中,随眠在慢柱上。
Te dīgharattaṃ socanti, taṇhāsallasamappitā; Diṭṭhipāsasamupetā, mānatthambhānusāyino.
洞彻此因相后,具足观智的熟练者;
令名为苦随观的修习得以成熟。
Tamākāraṃ paniccevaṃ, vipassanto visārado; Dukkhānupassanaṃ nāma, paripāceti bhāvanaṃ.
因为蕴、处、界是法住定则;
它们是无我、无常、有终的,远离了贪求与执取。
Dhammaṭṭhitiniyāmā hi, khandhāyatanadhātuyo; Anattāsassatantā ca, īhābhogavivajjitā.
以目的为所依,而不令其造作;
缘及缘所生,或为能生,或为所生。
Payojanamadhiṭṭhāya, na tu byāpārayanti ca; Paccayapaccayuppannā, janetuṃ vātha jāyituṃ.
Tathāpi hetusāmaggi-sambhave sambhavanti te; Tabbhāvabhāvibhāvena, aññamaññapavattitā.
诸缘具足时,它们不能不生起;
然而,未得诸缘时,则永无生起。
Ajāyituṃ na sakkonti, sati paccayasambhave; Paccayānamalābhe tu, na jāyanti kudācanaṃ.
于此,诸缘非有所期待而和合;
和合之时,亦不能令其不生。
Na kiñcettha apekkhitvā, samaggā honti paccayā; Na janetuṃ na sakkonti, samaggā ca kudācanaṃ.
依所获之缘,它们便如是转起;
既无守护者,亦无创造者,同样亦无所有者。
Yathāpaccayalābhena , pavattanti yathā tathā; Rakkhitā vā vidhātā vā, natthi assāmikā tathā.
执取“我”与“我所”者,反令其变成另外的样子;
他们盗走信赖者的财物,令其败落、受欺诳。
‘‘Ahaṃ mama’’nti gaṇhantā, pariṇāmenti aññathā; Vissasantā harantete, parābhūtā palambhino.
空虚、空洞、空空如也,远离一切,毫无实质;
诸法唯以自相而分别,其中并无补特伽罗。
Rittā tucchā ca suññā ca, vivittā sāravajjitā; Salakkhaṇaparicchinnā, dhammā natthettha puggalo.
正在生者、正在老者、正在死者,皆是有为;
他们毫无自主地流转,于任何处皆无自在。
Jāyamānā ca jiyyantā, miyyamānā ca saṅkhatā; Vivasā parivattanti, vaso tesaṃ na katthaci.
Na tesu kassacisseraṃ, na tesañcatthi katthaci; Na cattanīti saṅkhārā, ādhipaccavivajjitā.
犹如芭蕉叶卷成的筒,彼此相依而立;
它们成为俱生的积聚,并不显现为无我。
Kadalīpattavaṭṭīva, aññamaññapatiṭṭhitā; Sahajātagghanībhūtā, nopaṭṭhanti anattato.
色依于非色,非色依于色;
犹如天生的盲人与床椅,彼此相依而安立。
Arūpanissitaṃ rūpaṃ, arūpaṃ rūpanissitaṃ; Jaccandhapīṭhasappīva, aññamaññavavatthitaṃ.
正如机械由绳索所牵,此身机械如此运转;
于其中被名所引,并无自在之我。
Yantasuttena yantaṃva, kāyayantaṃ pavattati; Nāmāvakaḍḍhitaṃ tattha, natthi attā sayaṃvasī.
由心之伸展而生,由风界所起;
威仪与表色的变化,被认为是护持者。
Cetovipphāranipphannā, vāyodhātusamuṭṭhitā; Iriyāpathaviññattivikārā pālakā matā.
因已拔除的受箭之变化与变易故
愚者心生妄想,计执为“我”
Oviddhavedanāsallavikārapariṇāmato; Bālānaṃ cittanipphannā, attāti parikappanā.
这仅是清净诸行的聚集,于此中无有众生可得;
依于种种缘,唯苦蕴生起。
Suddhasaṅkhārapuñjoyaṃ, nettha sattopalabbhati; Taṃ taṃ paccayamāgamma, dukkhakkhandhova jāyati.
以如是等种种方式,观为无我而修观者;
即被称为修习无我之修习。
Evamādippakārehi, vipassanto anattato; Anattabhāvanaṃ nāma, bhāvetīti pavuccati.
修习者以此三种方式,审察三特相;
依于相与转起,如其次第而发起。
Bhāvento tividhampetaṃ, nijjhāyati tilakkhaṇaṃ; Nimittañca pavattañca, samārabbha yathākkamaṃ.
自得之相,各各依缘;
由彼之有与彼之成为有,依相而得了知。
Attalābhanimittañca , taṃtaṃpaccayanissitā; Tabbhāvabhāvibhāvena, lakkhīyanti nimittato.
Jāyamānā ca jiyyantā, miyyamānā ca saṅkhatā; Taṃ taṃ bhāvamatikkamma, pavattanti khaṇe khaṇe.
因所依的状态,由此被称为“相”;
转起的相,即是相续相,依刹那、相续及时分而有。
Hetunissayanākāro, nimittanti tato mato; Pavattaṃ vattanākāro, khaṇasantatiaddhato.
非旧有的新生起,即说为‘生起’;
前后次第的连接,即说为‘结生’。
Apubbābhinavuppatti, uppādoti pakāsito; Pubbāpariyasandhānaṃ, paṭisandhīti bhāsitā.
为达成彼义而致力者,称为‘积累者’;
以如是等异名而称,虽有种种形态,亦皆为有为。
Āyūhantīti vuccanti, tadatthaṃ pana vāvaṭā; Iccādipariyāyehi, bahvākārāpi saṅkhatā.
相、转起与所依处,它们归入摄集;
依此二种行相而始,三相得以确立。
Nimitte ca pavatte ca, vatthuto yanti saṅgahaṃ; Taṃ dvayākāramārabbha, patiṭṭhāti tilakkhaṇaṃ.
依缘而起的诸法,以生灭为相;
无常性、无相、无愿,在转起中并不显著。
Paccayādhīnadhammānaṃ, uppādavayalakkhitā; Aniccatānimittaṭṭhā, pavattesu na pākaṭā.
前后次第而现、不能同时的诸法,于自身中;
由依止而得成就,即可证其性弱。
Pubbāparavicittānamasamatthānamattani; Sannissayena nipphanno, bhāvadubbalyasādhako.
Hetusaṅkhātabhāvo hi, saṅkhārānamaniccatā; Pavattamānā dasseti, taṃ sabhāvaṃ panattano.
Niccā dhuvā ce saṅkhārā, kasmā pekkhanti paccaye; Ahutvā yadi nissāya, jātā kā tattha niccatā;
他们将依他缘而得存活,那些自身羸弱者又怎能如此呢?
Attalābhaṃ labhitvāna, hetusāmaggilābhato; Yāpessanti tamaññatra, kathaṃ nāmattadubbalā.
若不观察诸缘,便无有堪能之力;
对于自体的获得与存续,能以什么能力来守护?
Paccaye anapekkhitvā, yadi natthi samatthatā; Attalābhūpalābhāya, kiṃ samatthānupālane;
因为诸缘是能生者,在它们聚集之后;
护持已开始,如弓弦释放之箭。
Janakā paccayānañhi, tadāyūhanato paraṃ; Parihāritumāraddhā, jiyā khittasaro yathā.
如火焰出离轮转,如闪电出于云中;
诸法由缘所牵、由缘所弃,终归于坏灭。
Accīva vaṭṭinikkhantā, meghamuttāva vijjutā; Paccayuddhaṭavissaṭṭhā, dhammā bhaṅgaparāyaṇā.
因此,观察相与行相之人,即是观照者;
确信“它们必定坏灭”者,即得解脱。
Tasmā nimittamākāraṃ, passanto sa vipassako; ‘‘Vinassanti avassa’’nti, saddahanto vimuccati.
正如瑜伽行者以无常随观如此修观,
信解脱成为多数,此义已明示。
Aniccato tathā hevaṃ, vipassantassa yogino; Saddhāvimokkha bāhulyaṃ, bhavatīti pakāsitaṃ.
Iti saṅkhāradhammesu, nimittākāranicchitaṃ; Aniccalakkhaṇaṃ dhīro, nijjhāyati niyāmato.
具有逼迫与怖畏之相,于流转中犹如苦;
正在流转的诸行,施予压迫,且带来怖畏。
Bādhakattabhayākārā, pavatte dukkhitā viya; Pavattamānā pīḷenti, saṅkhārā ca bhayāvahā.
超越那生起的崭新相状之后,
既已为老死之态而又正在坏灭,如何可称为乐?
Uppādābhinavākāraṃ, atikkamma tato paraṃ; Jarājaccaritā hutvā, bhañjamānā kathaṃ sukhā.
因此,恒常深观此流转之相,
观见诸行是苦后,便舍弃对其的希求。
Tasmā pavattamākāraṃ, nijjhāyanto nirantaraṃ; Saṅkhāre dukkhato disvā, hitvāna paṇidhiṃ tahiṃ.
此时,于积聚无所执著,不安已得止息,安乐自在;
多修禅定的瑜伽行者,即被称为寂静者。
Tadāyūhananissaṅgo, passaddhadaratho sukhī; Samādhibahulo yogī, vūpasantoti vuccati.
观察诸行造作、自在之相者,
于相及转起中,现起为无我。
Byāpāravasitākāraṃ, saṅkhārānaṃ vipassato; Nimitte ca pavatte ca, upaṭṭhāti anattato.
无我、依他而成,已超越自在力而转起;
有是羸弱、无坚实的,如何会是‘我’呢?
Anattādhīnanipphannā, vasātītappavattino; Bhāvadubbalyanissārā, kathamattā bhavissare.
如是通达彼者,了知无我之相;
品味观智之味,于诸有中多怀悚惧。
Tamevaṃ paṭivijjhanto, maññatānattalakkhaṇaṃ; Vipassanārasassādī, saṃvegabahulo bhave.
如是,对于已生的诸相,依其自性——
于一一处予以确定,即对各别相之决断。
Iccāhacca pavattānaṃ, lakkhaṇānaṃ sabhāvato; Vavatthito tattha tattha, taṃtaṃlakkhaṇanicchayo.
同样地,对于明显的处所与作为因的处所,如理地
智者以慧确定诸相。
Tathāpipākaṭaṭṭhāne , hetubhūte ca yoniso; Vavatthapeti saṅkhāya, lakkhaṇāni vicakkhaṇo.
Uppādavayabhāvena, dissamānā hi saṅkhatā; Pubbāparavivekena, dassenti tadaniccataṃ.
如是,善巧者观见变异时,
对于由相与果所成就的义理,他胜解决定。
Tathā ca vipariṇāmaṃ, vipassanto visārado; Nimittaphalanipphannaṃ, tamatthamadhimuccati.
Dukkhappavattihetuttā, nimittamapi paṇḍito; Bhayāvahaniyāmena, bādhakanteva passati.
如是,诸行若依缘而生起,
此后,它们将为大怖畏所笼罩。
Tathā hi paccayārabbha, saṅkhārā nissayanti ce; Tatovassaṃ bhavissanti, mahabbhayasamohitā.
灭法者生起,犹如箭刺之苦;
为老所迫而衰灭,犹如碎裂而摧折。
Nirodhadhammā jāyanti, sallaviddhāva dukkhitā; Jarāturā vipajjantā, bhijjantāva vighātino.
因此被视作无常,以苦之相而显现;
以其有为之故,自性即转而成苦。
Tenevāniccato diṭṭhā, dukkhabhāvena khāyare; Saṅkhatattā sabhāvo hi, dukkhāya parivattati.
而诸行又被确定为无常、是苦;
依无我的定则,呈现其自相。
Aniccā puna saṅkhārā, dukkhāti ca vavatthitā; Anattattaniyāmena, nidassenti salakkhaṇaṃ.
Kathaṃ attaparādhīnā, paccayuppannabhaṅgurā; Vipattiniyatā vātha, bādhamānā bhayāvahā.
约所断相而言,观照分为三种;
无常、苦与无我,此中是为决断。
Āhaccākārabhedena, tividhā hi vipassanā; Aniccā dukkhānattāti, ayamettha vinicchayo.
这些为三种缘,依所断相而分别;
名为大观者,有十八种,如何?
Tidhābhūtā paniccetā, pahānākārabheditā; Mahāvipassanā nāma, aṭṭhārasavidhā kathaṃ.
Hetusāmagginipphannamaniccanti tilakkhaṇaṃ; Aniccataṃ vipassanto, niccasaññaṃ vimuñcati.
Aniccatāyādhiṭṭhānanimittaṃ pana passato; Animitte vimuccantī, animittānupassanā.
观见诸行法之灭尽与消亡者,
断除集起,此即灭尽随观。
Nirujjhamānadhammānaṃ, byantibhāvaṃ vipassato; Samudayaṃ pajahantī, nirodhāanupassanā.
松弛、空虚、无坚实、脆弱、易坏,
了知“此是灭法”后,便从密集想中解脱。
Sithilā jātu nissārā, dubbalā lahughātino; Khayadhammāti saṅkhāya, ghanasaññaṃ vimuñcati.
Attalābhamatikkamma, vayantīti vicintayaṃ; Jahatāyūhanaṃ tattha, putte sūtipajā viya.
对于观见那无返转者之变异性的人,
于变异与转变之中,恒常想便即消退。
Anavattitabhāvānaṃ, aññathattaṃ vipassato; Vikārapariṇāmesu, dhuvasaññā virajjati.
修习所缘、彼所缘智及其坏灭
以增上慧了知执取核心的执著后,便得解脱
Ālambañca tadālamba-ñāṇabhaṅgañca bhāvayaṃ; Sārādānābhinivesaṃ, adhipaññāya muccati.
Iccāniccānimittā ca, nirodhā ca khayā vayā; Viparīṇāmādhisaññā, dhammānupassanāti ca.
Sattānupassanābhedamaniccākāradassanaṃ; Niccasaññādibhaṅgāya, paridīpenti paṇḍitā.
由彼相为始,亦因广说故;
随彼相而行,其类别亦有七种。
Taṃ tamākāramārabbha, tathā bāhulyavuttito; Taṃlakkhaṇānugatā ca, bhedā tasseva sattadhā.
舍弃乐想者,名为苦随观;
厌离者即厌离智,离欲者即离贪。
Sukhasaññaṃ nissajjantī, vuttā dukkhānupassanā; Nibbinnā nibbidāñāṇaṃ, virāgā rāgavajjitā.
Jātāppaṇihitā nāma, muñcantī paṇidhiṃ tathā; Nirālayābhinivesā, ādīnavānupassanā.
Pañcānupassanābhedaṃ , tadidaṃ dukkhadassanaṃ; Sukhasaññādibhaṅgāya, pavattanti pakāsitaṃ.
Anattato vipassanto, attasaññā vimuccati; Jahatattābhinivesaṃ, jhāyanto puna suññato.
二种观照的差别,即是见无我相;
为令解脱,阐明我想之执著。
Dvayānupassanābhedamanattākāradassanaṃ; Attasaññābhinivesaṃ, vimokkhāya vibhāvituṃ.
以舍弃而见诸行三相后,
舍离对有为的取著,趣入无为。
Paṭinissaggato disvā, saṅkhāresu tilakkhaṇaṃ; Jahanto saṅkhatādānaṃ, pakkhandati asaṅkhate.
以如实智观照者,即得解脱;
从痴迷的执著中解脱,具足无颠倒之见。
Yathābhūtena ñāṇena, vipassanto vimuccati; Sammohābhinivesamhā, avipallatthadassano.
从痴与耽著中解脱出来,是审察随观;
然而,舍断审察,正是以审察[诸行]之特相。
Mohatābhogavimuttā, paṭisaṅkhānupassanā; Jahantappaṭisaṅkhaṃ tu, paṭisaṅkhāya lakkhaṇaṃ.
由于阐明名为“见”的过失,故从还灭的角度加以显示;
从结缚与执著中隐退者,得解脱。
Diṭṭhisaṅkhātadosattā, vibhāvento vivaṭṭato; Saṃyogābhinivesamhā, paṭilīno vimuccati.
Muccītukamyatāñāṇaṃ, paṭinissaggasammataṃ; Yathā bhūtaṃ tathā ñāṇaṃ, paccayākāranissitaṃ.
行舍智即是审察随观;
它名为“出起趣向”,被称为“回转”。
Saṅkhārupekkhāñāṇaṃ tu, paṭisaṅkhānupassanā; Vuṭṭhānagāminī nāma, vivaṭṭanti pavuccati.
Catassopi paniccetā, ādānādippabhañjitā; Lakkhaṇattayamāhacca, pavattanti yathā tathā.
依相为所缘,如是而转起,
瑜伽行者依此禅观三相;
此三相分为这十八种差别,
智者称此为内观修习。
Nimittamārabbha tathā pavattaṃ, Tilakkhaṇaṃ jhāyati yāya yogī; Tamitthamaṭṭhārasabhedabhinnaṃ, Vipassanābhāvanamāhu dhīrā.
此无上善妙的毗婆舍那之道,
已随顺胜者之教言而阐明;
于心明了此最上饶益之法,
必将证得无病之境。
Vipassanānayamimamuttamaṃ subhaṃ, Nidassitaṃ jinavacanānusārato; Vibhāvayaṃ manasi hitāvahaṃ paraṃ, Nirāmayaṃ padamanupāpuṇissati.