第15章
15. Pannarasamo paricchedo
无色界定的修习解说
Arūpāvacarasamādhibhāvanāniddeso
超越色与无色、了知色与无色者,
凡诸无色之善,皆由色而宣说。
Rūpārūpamatītena , rūpārūpādivedinā; Yāni cārūpapuññāni, sarūpenīritāni tu.
现在我要为他们讲说这最殊胜的修行方法。
为了瑜伽行比丘们的利益,简要地说。
Tesaṃ dāni pavakkhāmi, bhāvanānayamuttamaṃ; Yogāvacarabhikkhūnaṃ, hitatthāya samāsato.
“只要诸色确实存在,执杖之类的事就会发生;
还有眼病等各种各样的疾病。”
‘‘Rūpe kho vijjamānasmiṃ, daṇḍādānādayo siyuṃ; Anekāpi panābādhā, cakkhurogādayo’’iti.
看到诸色的过患后,心对诸色生起厌离;
为了超越它,他进入无色界。
Rūpe ādīnavaṃ disvā, rūpe nibbindamānaso; Tassātikkamanatthāya, arūpaṃ paṭipajjati.
彼于彼遍处之色亦厌离,成无畏善巧者;
欲离去时,如遭野猪所撞之犬。
Tamhā kasiṇarūpāpi, so nibbijja visārado; Apakkamitukāmo ca, sūkarābhihatova sā.
而在第四禅中,他修习熟练,成为得自在者;
智者从第四禅出定后,再按规矩重新(修习)。
Catutthe pana jhānasmiṃ, hutvā ciṇṇavasī vasī; Catutthajjhānato dhīmā, vuṭṭhāya vidhinā puna.
Karoti panidaṃ cittaṃ, rūpamārammaṇaṃ yato; Āsannasomanassañca, thūlasantavimokkhato.
如是见其过患已,于第四禅尽除贪恋,
以初无色定为寂静。
Iti ādīnavaṃ disvā, catutthe tattha sabbaso; Nikantiṃ pariyādāya, paṭhamāruppañca santato.
以整个轮围为边界,或者无论他想要多大。
铺开那么大之后,又用那个碰到了那片空间。
Cakkavāḷapariyantaṃ, yattakaṃ vā panicchati; Tattakaṃ pattharitvāna, phuṭṭhokāsañca tena taṃ.
或者说到“无边的虚空”,
或者又叫做“虚空”;
唯以意作,
即名除去。
Ākāso iti vānanto, Ākāso iti vā puna; Manasā hi karontova, Ugghāṭeti pavuccati.
他打开遍处,却不会把它卷起来;
那位瑜伽行者不会像从钵里取饼那样把它拿走。
Ugghāṭento hi kasiṇaṃ, na saṃvelleti taṃ pana; Na cuddharati so yogī, pūvaṃ viya kapālato.
他只是完全不朝它转念,也不去注视它;
不转向作意、不注视观照,确实名义上就称为除去了。
Kevalaṃ pana taṃ neva, āvajjati na pekkhati; Nāvajjanto napekkhanto, ugghāṭeti hi nāmaso.
把遍处拆掉之后的虚空,那个相还是同一个。
他心里一次又一次地转向“虚空”。
Kasiṇugghāṭimākāsaṃ , nimittaṃ pana taṃva so; Ākāso iti cittena, āvajjati punappunaṃ.
当他这样作意、
这样造作时,寻也被压伏了。
他的五种盖,
它们确实被彻底镇伏了。
Āvajjato hi tassevaṃ, Karoto takkāhatampi ca; Pañca nīvaraṇā tassa, Vikkhambhanti hi sabbaso.
他反复修习、反复培育那个相;
而对于那位正在修行的瑜伽行者,他的心已经寂静下来。
Āsevati ca bhāveti, taṃ nimittaṃ punappunaṃ; Karoto pana tasseva, santacittassa yogino.
在那里,他把第一无色定之心导向虚空。
在这里,前一部分也有三或四种。
Tatrākāse panāppeti, paṭhamāruppamānasaṃ; Idhāpi purime bhāge, tīṇi cattāri vā pana.
速行心确实与舍受相应。
第四或第五,就是无色界心。
Javanāni upekkhāya, sampayuttāni honti hi; Catutthaṃ pañcamaṃ vāpi, hoti āruppamānasaṃ.
欲再修习第二无色界心者,
应于初无色界心善修自在,成为自在者。
Puna bhāvetukāmena, dutiyāruppamānasaṃ; Suciṇṇavasinā hutvā, paṭhamāruppamānase.
邻近色界禅那,是彼怨敌;
如第二无色之心,此非寂静。
Āsannarūpāvacara-jjhānapaccatthikanti ca; Dutiyāruppacittaṃva, na ca santamidanti ca.
观见初无色定心之过患,
尽除贪恋;转以第二为寂静。
Evamādīnavaṃ disvā, paṭhamāruppamānase; Nikantiṃ pariyādāya, dutiyaṃ santato pana.
遍满彼虚空已,此正运转者,
当以心数数作意:是名为识。
Tamākāsaṃ pharitvāna, pavattamānasaṃ pana; Tañca viññāṇamiccevaṃ, kattabbaṃ manasā bahuṃ.
Āvajjanañca kattabbaṃ, tathā takkāhatampi ca; ‘‘Ananta’’nti ‘‘ananta’’nti, kātabbaṃ manasā nidha.
当心在那个相上反复观察时,
修行者的心,靠着近行定而安定下来。
Tasmiṃ pana nimittasmiṃ, vicārentassa mānasaṃ; Upacārena taṃ cittaṃ, samādhiyati yogino.
他数数修习、培育那个相;
当他这样修行、内心具足正念时,
Āsevati ca bhāveti, taṃ nimittaṃ punappunaṃ; Tassa cevaṃ karontassa, satisampannacetaso.
以触虚空之识为所缘的第二无色界心,
安止定即于此中安立;其方法亦如前述。
Ākāsaṃ phusaviññāṇe, dutiyāruppamānasaṃ; Appeti appanā yasmiṃ, nayo vuttanayova so.
如是无边虚空,
识遍满彼虚空而转起,此即名为识。
Ākāsoyamanantoti, evamākāsameva taṃ; Pharitvā pavattaviññāṇaṃ, ‘‘viññāṇañca’’nti vuccati.
Manakkāravasenāpi, anantaṃ paridīpitaṃ; ‘‘Viññāṇānanta’’micceva, vattabbaṃ panidaṃ siyā.
欲修第三无色心者,
于第二无色心善修而得自在已。
Atha bhāvetukāmena, tatiyāruppamānasaṃ; Suciṇṇavasinā hutvā, dutiyāruppamānase.
还有,它是接近第一无色定心的对立面;
此(第二无色定)不如第三无色定心那样寂静。
Āsannapaṭhamāruppa-cittapaccatthikanti ca; Tatiyāruppacittaṃva, na ca santamidanti ca.
观见第二无色定中如是过患,
断除其贪恋,更视第三无色定为寂静。
Evamādīnavaṃ disvā, dutiyāruppamānase; Nikantiṃ pariyādāya, tatiyaṃ santato pana.
如是作意已,复应以心作意:
初无色界识之无,即其自体之空。
Evaṃ manasi katvāna, kātabbo manasā puna; Paṭhamāruppaviññāṇā-bhāvo tasseva suññato.
Taṃ panākāsaviññāṇaṃ, akatvā manasā puna; ‘‘Natthi natthī’’ti vātena, ‘‘suññaṃ suñña’’nti vā tato.
应当转向它,也应以心去做;
智者应再三做那经思择锤炼之事。
Āvajjitabbamevañhi, kattabbaṃ manasāpi ca; Takkāhatañca kātabbaṃ, punappunaṃva dhīmatā.
当他的心这样在那相上反复观察时,
正念持续安住,而且越来越稳固,心也随之入定。
Tasmiṃ nimitte tassevaṃ, vicārentassa mānasaṃ; Sati tiṭṭhati bhiyyopi, samādhiyati mānasaṃ.
他反复亲近且修习此相;
当他这样修行、内心具足正念时。
Āsevati ca bhāveti, taṃ nimittaṃ punappunaṃ; Tassa cevaṃ karontassa, satisampannacetaso.
撤除遍相后所现之虚空,周遍弥漫于四方;
当生起之识不存在时,于非有中。
Kasiṇugghāṭimākāsaṃ, pharitvāna samantato; Viññāṇassa pavattassa, natthibhāve abhāvake.
第三无色界之识,
瑜伽行者则令其前往。
这里也应当以安止的方式来理解。
其方式即是按照前面所说的那样。
Tatiyāruppaviññāṇaṃ, Taṃ panāppeti yogino; Appanāya nayopettha, Hoti vuttanayova so.
以第二无色界的智眼,观见虚空中的识。
观照之后而住,以“无有、无有”等方式。
Ākāsagataviññāṇaṃ, dutiyāruppacakkhunā; Passanto viharitvāna, ‘‘natthi natthī’’tiādinā.
Parikammamanakkāre , tasmiṃ antarahite pana; Tassāpagamamattaṃva, passanto vasatī ca so.
就像有人看见僧团在某处聚集,
僧团离去之后,他就把那处地方观为空无。
Sannipātaṃ yathā koci, disvā saṅghassa katthaci; Gate saṅghe tu taṃ ṭhānaṃ, suññamevānupassati.
欲更修习第四心,当依此心而增进。
已于第三无色心,善修纯熟得自在;
Puna bhāvetukāmena, catutthāruppamānasaṃ; Suciṇṇavasinā hutvā, tatiyāruppamānase.
第二无色界心是其近敌;
犹如第四无色界心,而此非寂静。
Āsannadutiyāruppa-cittapaccatthikanti ca; Catutthāruppacittaṃva, na ca santamidanti ca.
如是见其过患已,于第三无色界心,
贪爱断尽无余;然以第四无色为寂静。
Evamādīnavaṃ disvā, tatiyāruppamānase; Nikantiṃ pariyādāya, catutthaṃ santato pana.
智者这样作意之后,又就在那个地方;
把“无所有”作为所缘,这个意就生起了。
Evaṃ manasi katvāna, puna tattheva dhīmatā; Abhāvārammaṇaṃ katvā, sampavattamidaṃ mano.
“这心是寂静的,寂静的”——就这样一次又一次地;
应当转向它,也应当用心去作意。
‘‘Santaṃ santamidaṃ citta’’-miccevaṃ taṃ punappunaṃ; Hoti āvajjitabbañca, kātabbaṃ manasāpi ca.
当心这样在那相上反复观察时,
正念持续安住,心也越发入定。
Tasmiṃ nimitte tassevaṃ, vicārentassa mānasaṃ; Sati tiṭṭhati bhiyyopi, samādhiyati mānasaṃ.
他反复习近、反复培育那个相;
当他这样去做,内心具足正念。
Āsevati ca bhāveti, taṃ nimittaṃ punappunaṃ; Tassa cevaṃ karontassa, satisampannacetaso.
在被称为第三无色的诸蕴中,以及在这四者之中;
瑜伽行者却将第四无色的识导向。
Tatiyāruppasaṅkhāta-khandhesu ca catūsupi; Catutthāruppaviññāṇaṃ, taṃ panāppeti yogino.
这里,安止的理路也与此相应,和上文所说的理路相似。
另外,在这里,有智慧的人还应当知道一个特别之处。
Appanāya nayopettha, heṭṭhā vuttanayūpamo; Apicettha visesoyaṃ, veditabbo vibhāvinā.
“此诚寂静!”——等至如是显现;
然而,那以“非有”为所缘而住的等至。
‘‘Aho santā vatāya’’nti, samāpatti padissati; Yā panābhāvamattampi, katvā ṭhassati gocaraṃ.
正因为所缘是寂静的,他就观照它为“寂静”。
如果作意是寂静的,那又如何超越?
Santārammaṇatāyeva, ‘‘santāya’’nti vipassati; Santato ce manakkāro, kathañca samatikkamo.
Anāpajjitukāmattā , hoteva samatikkamo; ‘‘Samāpajjāmahameta’’-miccābhogo na vijjati.
以心作意彼寂静微细者,达殊胜境;
然无想者由羸弱故,得广大。
Santato taṃ karonto hi, manasā sukhumaṃ paraṃ; Asaññaṃ pana dubbalyaṃ, pāpuṇāti mahaggataṃ.
既不是有想,也不是无想,
他就是凭着那种想而存在的。
不过并不只是有想而已,
确实也是如此。
Nevasaññī ca nāsaññī, Yāya saññāya hoti so; Na kevalaṃ tu saññāva, Edisī atha kho pana.
同样地,微细的受等也在此处存在,
犹如涂钵之油,以及路上之水。
Evameva bhavantettha, sukhumā vedanādayo; Pattamakkhanatelena, maggasmiṃ udakena ca.
此义应于第四无色界之解说中宣说;
因为对粗想的作用并非不作,故有此说。
Sāvetabbo ayaṃ attho, catutthāruppabodhane; Paṭusaññāya kiccassa, nevakkaraṇato ayaṃ.
所谓“非想”者,乃生于第四无色处之想;
此想不能成办明利之想的作用。
‘‘Nevasaññā’’ti niddiṭṭhā, catutthāruppasambhavā; Paṭusaññāya kiccaṃ sā, kātuṃ sakkoti neva ca.
就像火界在温水中燃烧的作用一样;
它因为还有残余的行,所以以极其微细的方式存在着。
所以,那种想就被称为“非无想”。
Yathā dahanakiccaṃ tu, tejodhātu sukhodake; Sā saṅkhārāvasesattā, sukhumattena vijjati; Tasmā pana ca sā saññā, ‘‘nāsaññā’’ti pavuccati.
色与虚空固如是,
识于其中悉无有。
次第超越已,
有四种;如是说。
Etā hi rūpamākāsaṃ, Viññāṇaṃ tadabhāvakaṃ; Atikkamitvā kamato, Catasso honti āha ca.
“由所缘之超越,此四种亦得存立;
然明辨之智者,不许彼诸禅支亦有超越。
‘‘Ārammaṇātikkamato, catassopi bhavantimā; Aṅgātikkamametāsaṃ, na icchanti vibhāvino.
此中后起者,
转更精妙。
此处诸喻,当知
即宫殿地面所敷之布。”
Supaṇītatarā honti, Pacchimā pacchimā idha; Upamā tattha viññeyyā, Pāsādatalasāṭikā’’ti.
此无色等至之理,我已简要开示;
如清净见者、悦意见者所屡屡开示。
Saṅkhepena mayāruppa-samāpattinayo ayaṃ; Dassito dassito suddha-dassinā piyadassinā.
色界与无色界禅那等至的详细规定
如果有哪位比丘,能了知这更殊胜的要点;
在色界与无色界的禅定等至中,他是善巧的,
他克服色与无色之有而行。
Rūpārūpajjhānasamāpattividhānaṃ , Jānātimaṃ sārataraṃ yo pana bhikkhu; Rūpārūpajjhānasamāpattīsu dakkho, Rūpārūpaṃ yāti bhavaṃ so abhibhuyya.
以上就是《入阿毗达摩论》中名为“无色界定修习解说”的部分。
Iti abhidhammāvatāre arūpāvacarasamādhibhāvanāniddeso nāma