3. 安立品
3. Nikkhepakaṇḍaṃ
三法安立论注释
Tikanikkhepakathāvaṇṇanā
985因如前所述的触等五支等法无积聚的作用,故将某些法单独安立,并为纳入易受教等未说的特殊性质,或随应度者之意乐,而将欲等称为“或又者”,以此说明“或又者”以词之抽取而不值得解说的理由。在说明心所依处同样不值得解说之理由时,言“微妙……利益故”。心所依处本性虽微细,但依止于根等自性的色法,由增上等力而明显,并非彼自性的微细依止色,因此心所依处以词之抽取,在善三法分别解说中被称为不值得解说。正因其本性微细,彼于大论中亦以“依彼色而有意界及意识界转起”的依止法门而显示。又或随应度者之意乐,心所依处以词之抽取而不显示,当知如此。然而,在色品中,心所依处以二种方式未说于色摄等中的用意,已于色品注释中阐明。对于“安立已”一词,意为“投入已”,依此用意而言“将广说纳入已”。因为依根等而说的善等诸法,也依各各心生起等而说,以其不超越彼自性故。
985. Yathāvuttaphassapañcamakādirāsikiccarahitattā keci dhamme visuṃ ṭhapetvā sovacassatādiavuttavisesasaṅgaṇhanatthañca, veneyyajjhāsayavasena vā chandādayo ‘‘yevāpanā’’ti vuttāti yevāpanakānaṃ paduddhārena niddesānarahatāya kāraṇaṃ vuttanti hadayavatthussa tathā niddesānarahatāya kāraṇaṃ vadanto ‘‘sukhumupā…pe… hitassā’’ti āha. Sukhumabhāvepi indriyādisabhāvāni upādāyarūpāni ādhipaccādivasena pākaṭāni honti, na ataṃsabhāvaṃ sukhumupādāyarūpanti hadayavatthussa paduddhārena kusalattikapadabhājane niddesānarahatā vuttā. Sukhumabhāvatoyeva hi taṃ mahāpakaraṇepi ‘‘yaṃ rūpaṃ nissāya manodhātu ca manoviññāṇadhātu ca vattantī’’ti (paṭṭhā. 1.1.8) nissitadhammamukhena dassitanti. Veneyyajjhāsayavasena vā hadayavatthu paduddhārena na dassitanti daṭṭhabbaṃ. Yena pana adhippāyena rūpakaṇḍe hadayavatthu duvidhena rūpasaṅgahādīsu na vuttaṃ, so rūpakaṇḍavaṇṇanāya vibhāvito evāti. Nikkhipitvāti padassa pakkhipitvāti atthoti adhippāyena ‘‘vitthāradesanaṃ antogadhaṃ katvā’’ti vuttaṃ. Mūlādivasena hi desitā kusalādidhammā taṃtaṃcittuppādādivasenapi desitā eva nāma honti taṃsabhāvānativattanatoti.
“依根本”即依善安立性之成就。这些因句等词的含义:因——从此而生果故;缘——缘此而来故;能生——令生故;令生起——使生起故,此为余词之义。为何说“根本义……说”?难道像“压迫义”等那样,根本性即是根本义,而“三善根”也是依根本之安立吗?不然,根本之义为根本义,彼即是根本义,以善安立性成就之义,意在无贪等诸法于善法中有特殊作用。故言“义即法之作用”。或者,依义而言,即依“三善根”所说的他们那些根本的自性义,并非依偈颂所说的义。然而,因为彼即是根本义,故说“无贪等……”。无贪等犹如受蕴等,因增上的缘故,应以“彼”字指称,故说“彼善根、彼相应者”。为显示“他们无贪等”中,以“等”字亦摄受蕴等,故说“彼善根、彼相应者”。
Mūlavasenāti suppatiṭṭhitabhāvasādhanavasena. Etāni hetupadādīni hinoti phalaṃ etasmā pavattatīti hetu, paṭicca etasmā etīti paccayo, janetīti janako, nibbattetīti nibbattakoti sesānaṃ vacanattho. ‘‘Mūlaṭṭhassa…pe… vutta’’nti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘pīḷanaṭṭho’’tiādīsu viya mūlabhāvo mūlaṭṭho, tīṇi kusalamūlānīti ayañca mūlato nikkhepoti? Na, mūlassa attho mūlaṭṭho , so eva mūlaṭṭhoti suppatiṭṭhitabhāvasādhanaṭṭhena mūlasabhāvānaṃ alobhādidhammānaṃ kusaladhammesu kiccavisesassa adhippetattā. Tenevāha ‘‘atthoti dhammakicca’’nti. Atha vā atthavasenāti ‘‘tīṇi kusalamūlānī’’ti vuttānaṃ tesaṃ mūlānaṃ sabhāvasaṅkhātaatthavasena, na gāthāya vuttaatthavasena. Yasmā pana so mūlaṭṭhoyeva ca hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘alobhādīna’’ntiādi. Alobhādayo viya vedanākkhandhādayopi adhikatattā taṃ-saddena paṭiniddisitabbāti vuttaṃ ‘‘te kusalamūlā taṃsampayuttā’’ti. Tehi alobhādīhīti ettha ādi-saddena vā vedanākkhandhādayopi saṅgahitāti dassetuṃ ‘‘te kusalamūlā taṃsampayuttā’’ti vuttaṃ.
问“何等法为善”之后,由触等的差别显示四蕴,而后说“这些法为善”,故说“以蕴从自性上摄尽善”。即受蕴为善……乃至……识蕴为善。指自己的其他果。以根显示善的无过失因——这并非因为根能成就善的无过失性而说,而是由于那无过失性的善安立性成就而说。如果善的无过失性是由根所造成的,那么由那些根所生的色也应当有那种无过失性,或者那些根的缘性不应存在,然而实际上却是有的。即所谓“因是因……缘”。进一步说,如同善那样,不善及无记的特性也应当系属于根;如果是这样,无因的不善及无记就不应当有各自的特性。因此应知,善等的善等性系属于如理作意等,并不系属于根,而根则成就善等的善安立性。因为有因的诸法,如同根深的树木,善安立而坚固;无因的法则不是这样。“彼相应所作之无过失自性”——这也并非因为无过失自性由彼相应所成而说,而是为了简别无过失自性而说。由于与无贪等相应,善等诸蕴的无过失性善安立而生起,不像无因无记那样不善安立。如果这样,岂不是没有显示那些蕴的善等性?并非如此,因为善性可以由增上而得知。如同‘业’这个声音,不是根本蕴的声音能表示异熟法性,而它在这里是总说,因此说“以业显示乐异熟性”。显示善的最初善性,这是连接。应知无过失因、自性、乐异熟、修习因缘等的成就,也……
‘‘Katame dhammā kusalā’’ti pucchitvā phassādibhedato cattāro khandhe dassetvā ‘‘ime dhammā kusalā’’ti (dha. sa. 1) vuttatā khandhā ca kusalanti vuttaṃ ‘‘khandhehi sabhāvato kusale pariyādiyatī’’ti. Vedanākkhandho vāti kusalaṃ…pe… viññāṇakkhandho vāti. Aññassa attano phalassa. Mūlehi kusalānaṃ anavajjatāya hetuṃ dassetīti idaṃ na mūlānaṃ kusalassa anavajjabhāvasādhakattā vuttaṃ, atha kho tassa anavajjatāya suppatiṭṭhitabhāvasādhakattā. Yadi hi mūlehi kato kusalānaṃ anavajjabhāvo bhaveyya, taṃsamuṭṭhānarūpassapi so bhaveyya, mūlānaṃ vā tesaṃ paccayabhāvo na siyā, hoti ca so. Vuttañhetaṃ ‘‘hetū hetu…pe… paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.1.). Kiñca bhiyyo kusalānaṃ viya akusalābyākatānampi tabbhāvo mūlapaṭibaddho bhaveyya, tathā sati ahetukānaṃ akusalābyākatānaṃ tabbhāvo na siyā, tasmā kusalādīnaṃ yonisomanasikārādipaṭibaddho kusalādibhāvo, na mūlapaṭibaddho, mūlāni pana kusalādīnaṃ suppatiṭṭhitabhāvasādhanānīti veditabbaṃ. Sahetukā hi dhammā viruḷhamūlā viya pādapā suppatiṭṭhitā thirā honti, na tathā ahetukāti. Taṃsampayogakataṃ anavajjasabhāvanti idampi na anavajjasabhāvassa taṃsampayogena nipphāditattā vuttaṃ, anavajjasabhāvaṃ pana visesetvā dassetuṃ vuttaṃ. Alobhādisampayogato hi kusalādīnaṃ khandhānaṃ anavajjabhāvo suppatiṭṭhito jāyati, na ahetukābyākatānaṃ viya na suppatiṭṭhitoti. Yadi evaṃ na tesaṃ khandhānaṃ kusalādibhāvo dassito siyā? Na, adhikārato kusalabhāvassa viññāyamānattā. Kamma-saddo viya vipākadhammatāvācino na mūlakkhandhasaddā, so ca idha avisesato vuttoti āha ‘‘kammehi sukhavipākataṃ dassetī’’ti. Ādikalyāṇataṃ kusalānaṃ dassetīti yojanā. Anavajjahetusabhāvasukhavipākabhāvanidānādisampattiyo daṭṭhabbā, yonisomanasikāraavajjapaṭipakkhatāiṭṭhavipākatāvasenapi nidānādisampattiyo yojetabbā. Yonisomanasikārato hi kusalā alobhādimūlakā, alobhādisampayogato ca lobhādipaṭipakkhasukhavipākāva jātāti.
986986. 问“为何说”之后,发难者以“岂非……”等表明自己的意图。对方承认如前所说的痴在此处不以相应的词被说为“这是真实的”,而用“因此……”等作回答。其意思是:虽然以“彼相应”这个词,如前所说的痴不是以主要的方式被取,但由于无间性,以功德的方式被取。“于他处无有”是指在如前所说的相应之外并不存在。因为与疑、掉举俱行的痴,离开疑、掉举等法就不存在。
986.‘‘Kasmā vutta’’nti anuyuñjitvā codako ‘‘nanū’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Itaro yathāvuttamohassa idha sampayutta-saddena avuccamānataṃ ‘‘saccameta’’nti sampaṭicchitvā ‘‘tenā’’tiādinā parihāramāha. Tassattho – ‘‘taṃsampayuttā’’tipadena kiñcāpi yathāvuttamoho padhānabhāvena na gahito, nānantariyakatāya pana guṇabhāvena gahitoti. Aññattha abhāvāti yathāvuttasampayuttato aññattha abhāvā. Na hi vicikicchuddhaccasahagato moho vicikicchuddhaccādidhammehi vinā hotīti.
987为了遮除生起等有为相的特征,而说“无常、苦、无我”。然而,生起等作为彼彼法的状态变异,在把握彼彼法时即已被把握。正如所说:“老死由二蕴所摄”(《界论》71),以及“色的积集”等。发髻、瓶等一切名称,是名施设;色、受等所依,以及梵住等所缘,是依止施设、有情施设;依彼彼地遍的相与修习差别而应被把握的禅那所缘差别,是遍施设。“于胜义中不舍而说”这句话,是为了显示寺院、床座等施设与有情施设相似,因为它们被有情施设所摄。由于具有生已坏灭、逼迫、不自在的行相,这些是有为法的行相,因此这些行相作为有为法的特殊行相,可说如同表色等;然而,它们若无依止便不可得,所以其自性唯是施设,是依彼而起的施设,因此在根本中未予宣说;但为了显示与有情、瓶等的差别,在注释书中则分别予以宣说。因为善三聚是遍摄的,故不应……说。
987. Uppādādisaṅkhatalakkhaṇavinivattanatthaṃ ‘‘aniccadukkhaanattatā’’ti vuttaṃ. Uppādādayo pana tadavatthadhammavikārabhāvato taṃtaṃdhammaggahaṇena gahitāyeva. Tathā hi vuttaṃ ‘‘jarāmaraṇaṃ dvīhi khandhehi saṅgahita’’nti (dhātu. 71), ‘‘rūpassa upacayo’’ti ca ādi. Kesakumbhādi sabbaṃ nāmaṃ nāmapaññatti, rūpavedanādiupādānā brahmavihārādigocarā upādāpaññatti sattapaññatti, taṃtaṃbhūtanimittaṃ bhāvanāvisesañca upādāya gahetabbo jhānagocaraviseso kasiṇapaññatti. Paramatthe amuñcitvā vohariyamānāti iminā vihāramañcādipaññattīnaṃ sattapaññattisadisataṃ dasseti, yato tā sattapaññattiggahaṇena gayhanti. Hutvā abhāvapaṭipīḷanaavasavattanākārabhāvato saṅkhatadhammānaṃ ākārabhāvato saṅkhatadhammānaṃ ākāravisesabhūtāni lakkhaṇāni viññattiādayo viya vattabbāni siyuṃ, tāni pana nissayānapekkhaṃ na labbhantīti paññattisabhāvāneva tajjāpaññattibhāvatoti na vuttāni, sattaghaṭādito visesadassanatthaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ visuṃ vuttānīti. Na hi ko…pe… vattuṃ yuttaṃ kusalattikassa nippadesattā.
988“存在之处”故为地,因依止缘故,乐之地即为乐地。此指与乐受相应之心。为依地之差别而将其简别,彼所依止的相应法,被称为“于欲界”。又,或因彼为部分,而整体具有摄持之义,故以摄持的角度视之,将同一地称为“于欲界”。其中,“于乐地”与“于欲界”这两个处格词,在注疏中乃依不同所依而作解说;为示此二者亦可依同一所依建立义理关联,故说“乐地亦可适用于欲界等”。正如心一样,一切与微细乐相应之法,由于是彼之依止,故地即为欲界。此义在注疏中亦已宣说,应如此理解。因为“心”亦指心的生起。由此而说:“‘心生起’——此处并非只取心,而是连同五十余善法一起取心。”如此而作,是因为“乐地”被理解为心的生起。分别显示即差别显示。所应说的已说,彼即是义,故为所说义,即所诠义。通过彼义之说明,即通过三聚、二聚中可厌、流动等义之阐明。
988. Bhavati etthāti bhūmi, nissayapaccayabhāvato sukhassa bhūmi sukhabhūmi. Sukhavedanāsahitaṃ cittaṃ. Tassa bhūmibhedena niddhāraṇatthaṃ taṃnissayabhūtā sampayuttadhammā ‘‘kāmāvacare’’ti vuttā. Tassa vā ekadesabhūtassa samudāyabhāvato ādhāraṇabhāvena apekkhitvā taṃsamānabhūmi ‘‘kāmāvacare’’ti vuttā. Tattha ‘‘sukhabhūmiyaṃ kāmāvacare’’ti dvepi bhummavacanāni bhinnādhikaraṇabhāvena aṭṭhakathāyaṃ vuttānīti ubhayesampi samānādhikaraṇabhāvena atthayogaṃ dassetuṃ ‘‘sukhabhūmīti kāmāvacarādayopi yujjantī’’ti vuttaṃ. Yatheva hi cittaṃ, evaṃ sabbepi parittasukhena sampayuttā dhammā tassa nissayabhāvato bhūmi kāmāvacarāti. Aṭṭhakathāyampi vā ayamattho vuttoyevāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Citta’’nti hi cittuppādopi vuccati. Tena vuttaṃ ‘‘cittaṃ uppannanti ettha cittameva aggahetvā paropaṇṇāsakusaladhammehi saddhiṃyeva cittaṃ gahita’’nti. Evañca katvāti sukhabhūmiyanti cittuppādassa viññāyamānattā. Vibhāgadassanaṃ visesadassanaṃ. Bhāsitabbaṃ bhāsitaṃ, tadeva atthoti bhāsitattho. Abhidheyyattho. Tadatthaviññāpanenāti tikadukānaṃ kucchitānaṃ salanādiatthadīpakena.
994“更何须说以蕴为所缘者?”——对于依前后相续而存在的阿罗汉之蕴,以同一性之理,从相续上执取为“我们的舅父长老”等而生起的取,其所执取的正是彼取蕴。即便有包含于彼相续中的出世间蕴,由于取不能于彼处生起,故云:“更何须说缘取蕴而生起者?”由此表明:以“无道可清净,无涅槃”等方式生起的邪见等,并非以道等为境,而是以彼彼施设为境。
994.Ko pana vādo khandhārammaṇassāti pubbāparabhāvena vattamāne arahato khandhe ekattanayavasena santānato ‘‘amhākaṃ mātulatthero’’tiādinā ālambitvā pavattamānaṃ upādānaṃ tassa upādānakkhandheyeva gaṇhāti. Satipi taṃsantatipariyāpanne lokuttarakkhandhe tattha pavattituṃ asamatthabhāvato kā pana kathā khandhe ārabbha pavattamāne. Etena natthi maggo visuddhiyā, natthi nibbānanti evamādivasena pavattā micchādiṭṭhiādayo na maggādivisayā taṃtaṃpaññattivisayāti dīpitaṃ hoti.
998如此……简略而言,即说明了无取者与无染者之间实无差别。
998.Evaṃ saṃ…pe… lesikāti anupādāniyehi asaṃkilesikānaṃ bhedābhāvamāha.
1006“不存在且是常等颠倒的行相”故为“不……行相”,如此分解词句。虽然它以常见等不存在的行相被见所执取,但并非如彼行相那样于胜义中不存在,存在的身体即是“有身”——以此从不存在、常等颠倒的行相作简别,故出世间法不适用此简别,即“存在的身体是有身”。“所依未被简别”——这是就“于身”中的“身”字而言,因其是集合之义,故指未被作意、无简别的五蕴而说,这是依意图而言。若依“如净色身,因它是可厌贪等的生起之处而称为身”这一意义,则见的所依便被简别,出世间法亦被排除。因为出世间蕴并不因是生起之处而被称为“身”。非清净之因即无因,如牛戒等;或以世间戒为出世间戒的非近因。“或以不违犯、恒常行持为戒,以苦行修持而受持为律仪;以自执为牛等为戒,以唯行牛等嚼食等行为律仪;或以回避不应作者为戒,以受持彼后行持特殊义务、食事等为律仪”——这是说戒与律仪的差别。
1006. Avijjamāno ca so niccādivipariyāsākāro cāti avi…pe… sākāroti padacchedo. Diṭṭhiyā niccādiavijjamānākārena gayhamānattepi na tadākāro viya paramatthato avijjamāno, atha kho vijjamāno kāyo sakkāyoti avijjamānaniccādivipariyāsākārato visesananti lokuttarā na idaṃ visesanaṃ arahanti ‘‘santo vijjamāno kāyo sakkāyo’’ti. Vatthu avisesitaṃ hotīti idaṃ ‘‘satī kāye’’ti ettha kāya-saddo samūhatthatāya anāmasitavisesaṃ khandhapañcakaṃ vadatīti adhippāyena vuttaṃ. Pasādakāyo viya kucchitānaṃ rāgādīnaṃ uppattiṭṭhānatāya kāyoti vuccatīti evaṃ pana atthe sati diṭṭhiyā vatthu visesitameva hotīti lokuttarāpi apanītā. Na hi lokuttarā khandhā uppattiṭṭhānatāya ‘‘kāyo’’ti vuccantīti. Suddhiyā ahetubhūtenāti gosīlādinā, lokiyasīlena vā lokuttarasīlassa apadaṭṭhānena. ‘‘Avītikkamanīyatāsatataṃcaritabbatāhi vā sīlaṃ, tapocaraṇabhāvena samādinnatāya vataṃ. Attano gavādibhāvādhiṭṭhānaṃ sīlaṃ, gacchantoyeva bhakkhanādigavādikiriyākaraṇaṃ vataṃ. Akattabbābhimatato nivattanaṃ vā sīlaṃ, taṃsamādānavato vesabhojanakiccacaraṇādivisesapaṭipatti vata’’nti ca sīlabbatānaṃ visesaṃ vadanti.
1007“此生起故彼生起”中的“生起”,并非只指产生,而是指“不灭”,故说“生”字表示无碍。于此,“生”字的理趣为:能生者为“生”,即无碍之义。“众多生者于此”故为“凡夫”,即众多以师自居的有情。或者,“生”字有造作等义,因词根有多义。由于对蕴、处等未曾听闻,为显示他们未听闻而未能获得慧眼,故说“未闻”一词,此词表示盲目。
1007. Imassuppādā idaṃ uppajjatīti uppādoti na jananamattaṃ adhippetaṃ, atha kho anirodhopīti ‘‘avighātaṃ janasaddo vadatī’’ti āha. Tatthāyaṃ jana-sadde nayo, janitāti janā, avihatāti attho. Puthū janā etesanti puthujjanāti puthusatthumānino sattā. Abhisaṅkharaṇādiattho vā jana-saddo anekatthattā dhātūnaṃ. Khandhāyatanādīnaṃ savanādhīnattā paññācakkhupaṭilābhassa tesaṃ savanābhāvadīpakaṃ ‘‘assutavā’’ti idaṃ padaṃ andhataṃ vadati.
“知所作”——即如实了知由自己与他人所作的善、不善,以及由他们所成就的乐、苦。以所说方式,令他人对自己所作、自己对他人所作的利益显明。对为病等所苦者,应作看护等;或唯对为轮回之苦所苦者,以所说方式作应作之事。圣者所作之法即是圣谛——依前二谛而说“正观者观无常等”。或者,若取“以遍知等差别而观”之义,则“无常等”中的“等”字亦摄取了常的涅槃,故亦可结合四谛来解说;或应知“无常性等”被称为“无常等”。
Kataṃ jānantīti attanā parehi ca kataṃ kusalākusalaṃ tehi nipphāditaṃ sukhadukkhaṃ yāthāvato jānanti. Paresaṃ attanā, attano ca parehi kataṃ upakāraṃ yathāvuttākārena pākaṭaṃ karonti. Byādhiādīhi dukkhitassa upaṭṭhānādikātabbaṃ, saṃsāradukkhadukkhitasseva vā yathāvuttākārena kātabbaṃ karonti. Ariyakaradhammā ariyasaccānīti purimasaccadvayavasena vuttaṃ ‘‘vipassiyamānā aniccādayo’’ti. Pariññādivisesena vā passiyamānāti atthe sati aniccādayoti ādi-saddena niccampi nibbānaṃ gahitanti catusaccavasenapi yojetabbaṃ, aniccattādayo vā ‘‘aniccādayo’’ti vuttāti daṭṭhabbaṃ.
剩余的烦恼即烦恼流。‘智’是如实地了知。由于如实觉知,那些烦恼已处于不再生起的状态,因而无法进入相续之中,故说为‘被遮止、被封闭’。‘如是’指能随顺诸行变异的特质。依此智慧审察而不颠倒的法,称为‘忍’,也就是智慧。又因无瞋恚者才有忍辱,如此生起的诸蕴以无瞋为主,故说‘或者即是无瞋’,此为第三种解释。贪忧是正念的对立面,故说为‘失念’。不忍即是瞋恚。‘法住’远离常见、断见等极端,故常见、断见等的执取是其对立面。现法涅槃论则是涅槃的对立面。最后随顺智所断的渴爱等烦恼,如同行道智见与智见;种姓智虽以令烦恼不再生起的方式运作,然其生起时却超越了烦恼的境界,因此说‘诸行……应断’。
Avasesakilesā kilesasotaṃ. Ñāṇanti yāthāvato jānanaṃ. Yathābhūtāvabodhena hi tassa tāni anuppattidhammataṃ āpāditatāya santāne appavesārahāni ‘‘saṃvutāni pihitānī’’ti ca vuccanti. Tathāti sabbasaṅkhārānaṃ vippakārassa khamanākārena. Aviparītadhammā etāya nijjhāyaṃ khamantīti paññā khantīti. Aduṭṭhasseva titikkhābhāvato tathāpavattā khandhāti adosappadhānā khandhā vuttāti ‘‘adoso eva vā’’ti tatiyo vikappo vutto. Satipaṭipakkhattā abhijjhādomanassānaṃ ‘‘muṭṭhassacca’’nti vuttā. Akkhanti doso. Sassatādiantavinimuttā dhammaṭṭhitīti sassatucchedādigāho tappaṭilomabhāvo vutto. Diṭṭhadhammanibbānavādo nibbāne paṭilomabhāvo. Carimānulomañāṇavajjhataṇhādiko kilesoti vutto, paṭipadāñāṇadassanañāṇadassanāni viya gotrabhuñāṇaṃ kilesānaṃ appavattikaraṇabhāvena vattati, kilesavisayātilaṅghanabhāvena pana pavattatīti katvā vuttaṃ ‘‘saṅkhāra…pe… pahāna’’nti.
见等与集起的同类性,是业产生变异时的助缘作用。又或者,见等的作用与自我,以及眼等的见等作用,如此,彼人便如其所计度而执取‘自我是色’。‘如所见’,意谓依据推理所见而如其所执。因为执取邪见者并非只执取色处为自我。‘在此转起中’,即综合一切色的‘色是自我’这一转起。‘于色……慢’,指在眼等处,以其自性为自我而生起的自我执取。‘非他等执取’,即执取非他、我所、我所依、自我所依。‘色等’,指颜色、树、花、宝石。问:难道树、花、宝石在胜义上不存在吗?答:确实不存在,然而它们的所依则存在。因此,这里以树等为异门,说明他们聚集等类别,以树等为例亦无过失。正如影树等,此处仅就色与自我的所属关系等而说。
Diṭṭhiyādīnaṃ samudayasabhāgatā kammassa vikuppādane sahakārīkāraṇabhāvo, dassanādibyāpāraṃ vā attānañca dassanādikiccaṃ cakkhādīnanti evañhi yathātakkitaṃ attānaṃ rūpanti gaṇhāti. Yathādiṭṭhanti takkadassanena yathopaladdhanti adhippāyo. Na hi diṭṭhigatiko rūpāyatanameva attāti gaṇhātīti. Imissāpavattiyāti sāmaññena rūpaṃ attāti sabbasaṅgāhakabhūtāya pavattiyā. Rūpe…pe… mānanti cakkhādīsu taṃsabhāvo attāti pavattamānaṃ attaggahaṇaṃ. Anaññattādiggahaṇanti anaññattaṃ attaniyaattanissitaattādhāratāgahaṇaṃ. Vaṇṇādīnanti vaṇṇarukkhapupphamaṇīnaṃ. Nanu ca rukkhapupphamaṇiyo paramatthato na vijjanti? Saccaṃ na vijjanti, tadupādānaṃ pana vijjatīti taṃ samuditādippakāraṃ idha rukkhādipariyāyena vuttanti rukkhādinidassanepi na doso chāyārukkhādīnaṃ viya rūpassa attano ca saṃsāmibhāvādimattassa adhippetattā.
1008‘生等自性’,指生、有等的产生与被产生等自性,亦即能令生起的能力,是为缘的状态。
1008.Jātiādisabhāvanti jātibhavādīnaṃ nibbattinibbattanādisabhāvaṃ, uppādanasamatthatā paccayabhāvo.
1009从通义上说,“彼同一处的烦恼”(《法集论》1010),又言“剩余的贪”等(《法集论》1011)。由于贪等依剩余之理或依能力可得,虽已出现,但不像见等那样以自性或分类出现,因而被称为“未出现”,所以说“在此……”。从义理上可知,这是与贪等俱生、唯依于见而在圣典中说明的烦恼状态。此义也是合理的,因为结缚烦恼也值得再加解说,且是与相应俱生的。“无结缚者”是指处于无结缚状态者,即昏沉、掉举、无惭、无愧,或昏沉、无惭、无愧。
1009. Sāmaññena ‘‘tadekaṭṭhā kilesā’’ti (dha. sa. 1010), parato ‘‘avaseso lobho’’tiādivacanato (dha. sa. 1011) pārisesato sāmatthiyato vā labbhamānatāya satipi āgatatte sarūpena pabhedena vā diṭṭhiādayo viya anāgatattā lobhādayo ‘‘anāgatā’’ti vuttāti āha ‘‘idha…pe… ssetu’’nti. Atthato viññāyati lobhādīhi sahajātā hutvā diṭṭhiyā eva pāḷiyaṃ vuttakilesabhāvato. Itipi attho yujjati saṃyojanakilesānampi paṭiniddesārahattā sampayuttasamuṭṭhānabhāvato ca. Saṃyojanarahitehīti saṃyojanabhāvarahitehi thinauddhaccaahirikānottappehi, thinaahirikānottappehi vā.
1013‘一分……’这是说:以部分也可称说整体。‘有因的’是指它们有因。‘不定’即未被确定。由于应依前句的确定来加以把握,故而具有应解说的意义。‘从义理上安立’的意思是:如同‘三善因:无贪、无瞋、无痴’等(《法集论》1060)那样,依循前已开示的方式,从所断之因与有因的差别,以阐释义理的方式来解说已显示的法。
1013.Ekade…pe… vadati avayavenapi samudāyo vuccatīti. Hetu etesaṃ atthīti vā hetukā. Aniyatoti na avadhārito. Purimapadāvadhāraṇavasena gahetabbatthattā vivaraṇīyatthavā. Atthato nikkhipitunti ‘‘tayo kusalahetū alobho adoso amoho’’tiādīsu (dha. sa. 1060) viya purimanayena dassitadhammeyeva hetupahātabbahetukabhedato atthadassanavasena niddisitunti attho.
1029由于与神通相应的广大心并无小所缘,故说‘或广大神通等’。由于宿住随念智属于欲界,故说‘心……与智相应’。
1029. Abhiññāyuttavajjānaṃ mahaggatānaṃ parittārammaṇattābhāvā ‘‘mahaggatā vā iddhividhādayo’’ti vuttaṃ. Atītaṃsañāṇassa kāmāvacarattā ‘‘ceto…pe… ñāṇasampayuttā’’ti āha.
1035“无间”意指死灭之后果报无间而生,系属于彼无间者,因其必然成就而不可超越。应如此连接:所说的那种无间的造作即是无间业,它是戒等。若造作多个无间业,虽然只有最强力的那一业给予结生,其他则否,但由于各自已完成了应作之事,其果报以资助的方式生起,因此其他业并未被彼业障碍果报,更何况是对立的善业呢?故说“以对立者不能障碍其果”。为何说“即使多个……亦无”?难道不是当造作多个无间业时,只有最强力的给予结生,从而其他业的果报便被排斥了吗?故说“而非他们……”等。而它们彼此不相障碍的道理,在《论母注释》中已详细审察。
1035.Anantare niyuttānīti cutianantaraṃ phalaṃ anantaraṃ, tasmiṃ niyuttāni taṃ ekantena nipphādanato anatikkamanakānīti attho. Vuttappakārassa anantarassa karaṇaṃ anantaraṃ, taṃ sīlānīti yojetabbaṃ. Anekesu ānantariyesu katesu kiñcāpi balavatoyeva paṭisandhidānaṃ, na itaresaṃ, attanā pana kātabbakiccassa teneva katattā tassa vipākassa upatthambhanavasena pavattanato na itarāni tena nivāritaphalāni nāma honti, ko pana vādo paṭipakkhesu kusalesūti vuttaṃ ‘‘paṭipakkhena anivāraṇīyaphalattā’’ti. ‘‘Anekasmimpi…pe… natthī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu anekesu ānantariyesu katesu balavaṃyeva paṭisandhidāyakanti tena itaresaṃ vipāko paṭibāhito hotīti āha ‘‘na ca tesa’’ntiādi. Tañca tesaṃ aññamaññaṃ appaṭibāhakattaṃ mātikāvaṇṇanāyaṃ vitthārena vicāritameva.
不把握义理,仅依随文取义的方式理解经文的含义后,那些论说便以偏执的方式生起。为了说明无因论等的差别,所以说“前论”等。然而,就非导向解脱与导向解脱的差别而言,资粮业是束缚与解脱之因,因此否定束缚与解脱之因者,也就否定了业。但在《吉祥悦美注释》中,由于异熟对于业、烦恼、定与慧具有因性,异熟也是束缚与解脱之因,故说“说‘无因’者,即否定此两者”。在此,否定业时,异熟也被否定;否定异熟时,业也被否定。因此,这三种论说从义理上应知为两者俱否定者。所谓“决定邪见”,是指对于与无因论等相关的恶法,专心从事学习、询问、决断的人,独自静坐,思惟“无因”等,于所缘中生起邪念,心得一境性,速行心生起。在第一速行心尚可救治,第二等亦然。在第七速行心,则称为达到不可救治的状态。针对如此生起的邪见,说为“决定邪见”。在此之前的状态则为不决定。
Atthato āpannaṃ aggahetvā yathārutavaseneva pāḷiyā atthaṃ gahetvā tesaṃ vādānaṃ tapparabhāvena pavattiṃ sandhāya ahetukavādādīnaṃ visesaṃ dassetuṃ ‘‘purimavādo’’tiādi vuttaṃ. Aniyyānikaniyyānikabhedaṃ pana sambhārakammaṃ bandhamokkhahetūti bandhamokkhahetuṃ paṭisedhentopi kammaṃ paṭisedheti. Sumaṅgalavilāsiniyaṃ pana vipākassa kammakilesasamādhipaññānaṃ hetubhāvato vipākopi bandhamokkhahetūti ‘‘natthi hetūti vadanto ubhayaṃ paṭibāhatī’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.170-172) vuttaṃ. Tattha kammaṃ paṭisedhentenapi vipāko paṭisedhito hoti, vipākaṃ paṭisedhentenapi kammanti tayopi ete vādā atthato ubhayapaṭisedhakāti veditabbā. Niyatamicchādiṭṭhinti ahetukavādādipaṭisaṃyutte asaddhamme uggahaparipucchāvinicchayapasutassa ‘‘natthi hetū’’tiādinā raho nisīditvā cintentassa tasmiṃ ārammaṇe micchāsati santiṭṭhati, cittaṃ ekaggaṃ hoti, javanāni javanti. Paṭhamajavane satekiccho hoti, tathā dutiyādīsu. Sattame atekicchabhāvaṃ patto nāma hoti. Yā evaṃ pavattā diṭṭhi, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘niyatamicchādiṭṭhi’’nti. Tato purimabhāvā aniyatā.
1039虽然俱生、相互、依止、有、不离去等差别也各自存在,但由于道缘的相应差别被显明,因此俱生等差别也被理解了,所以巴利文中说“相应”,而注释中说“以相应为差别”。为了显示道……[而说],并非说道支之间没有相互的道缘性,这是意旨所在。若如此,即如果第一个理趣是为了阐明道支获得道缘性,那么,当[道缘]存在时,道支也如同受等一样,由于应当被说为以道为因,所以不应像在第三理趣中那样,为了显示非道自性的无贪等、其他法、以及兼具二者自性之法的缘性,而将其置于一旁,因此说“不应说‘除了’”。所谓“前”,是指前一个理趣。
1039. Sahajāta aññamañña nissaya atthi avigatādivisiṭṭhabhāvepi maggapaccayassa sampayogavisiṭṭhatādīpaneneva sahajātādivisiṭṭhatāpi viññāyatīti pāḷiyaṃ ‘‘sampayutto’’ti vuttanti ‘‘sampayogavisiṭṭhenā’’ti vuttaṃ. Magga…pe… dassetuṃ, na pana maggaṅgānaṃ aññamaññaṃ maggapaccayabhāvābhāvatoti adhippāyo. Evaṃ satīti yadi maggaṅgānaṃ maggapaccayalābhitāya pakāsano paṭhamanayo, evaṃ sante. Maggaṅgānipi vedanādayo viya maggahetukabhāvena vattabbattā amaggasabhāvānaṃ alobhādīnaṃ tadaññesaṃ tadubhayasabhāvānaṃ dhammānaṃ paccayabhāvadīpane tatiyanaye viya na ṭhapetabbānīti āha ‘‘ṭhapetvāti na vattabbaṃ siyā’’ti. Pubbeti purimanaye.
“在第二理趣中”的“也”字,同时包含了第一理趣。这表示:由于正见已被安立在前两种理趣中,为显示其有因性,第三理趣便展开了。对于在第三理趣中显示正见的有因性,不认可的诘难者诘问道:“如何显示的呢?”并以“难道不是……”等说明自己的意图。另一方则以“正如……”等显示:如同以应断的见所断之因性而说的贪等,因相互俱生、同一所缘、相应、属于行蕴,而被纳入应断的见所断之因中一样,以道因性而说的正见,其道因性同样合理,因为它属于与道因相应的行蕴。
Dutiyanayepīti pi-saddena paṭhamanayaṃ sampiṇḍeti. Tena sammādiṭṭhiyā purimasmiṃ nayadvaye ṭhapitattā tassa sahetukabhāvadassano tatiyanayo āraddhoti dasseti. Tatiyanaye sammādiṭṭhiyā sahetukabhāvadassanaṃ anicchanto codako ‘‘kathaṃ dassito’’ti codetvā ‘‘nanū’’tiādinā attano adhippāyaṃ vivarati. Itaro ‘‘yathā hī’’tiādinā dassanena pahātabbahetubhāvena vuttānampi lobhādīnaṃ aññamaññaṃ sahajekaṭṭhasampayuttasaṅkhārakkhandhapariyāpannato dassanena pahātabbahetukasaṅgaho viya maggahetubhāvena vuttāyapi sammādiṭṭhiyā maggahetukabhāvopi yujjati maggahetusampayuttasaṅkhārakkhandhapariyāpannabhāvatoti dasseti.
“此后,其他的”:指从称为正见的因之后,其他的无贪等。“以其他的”:指不同于“道是因”的方式。因为只意在无贪等,故以它们特有的“道因”这种方式。若以共通的方式,则意在三种因,故以“道因与非道因”这一共通于道与非道自性的方式。所谓“它们”,指那些因。所谓“其他的”,指与因相应的法。依义理差别,即依照“以道为因”这一巴利语的义理差别。由无痴,以及由无贪、无嗔、无痴显示其余法的有因性而生起的第二、第三理趣,称为“从自性上显示因与有因”。所谓“由于未如此显示”,即未从自性上显示。所谓“从义理……而通达”,含义是:根据“除了道支,与其相应者”的语句,道自性法的道缘性——即相应的因性——是从自性上显示的;而作为道因的正见,其相应法的因与有因性,则是从义理上使人了知的。
Tato aññassevāti tato sammādiṭṭhisaṅkhātahetuto aññassa alobhādosasseva. Aññenāti ‘‘maggo hetū’’ti ito aññena. Alobhādosānaṃyeva adhippetattā tesaṃyeva āveṇikena maggahetūti iminā pariyāyena. Sādhāraṇena pariyāyenāti tiṇṇampi hetūnaṃ adhippetattā maggāmaggasabhāvānaṃ sādhāraṇena maggahetumaggahetūti iminā pariyāyena. Tesanti hetūnaṃ. Aññesanti hetusampayuttānaṃ. Atthavisesavasenāti ‘‘maggahetukā’’ti pāḷiyā atthavisesavasena. Amohena alobhādosāmohehi ca sesadhammānaṃ sahetukabhāvadassanavasena pavattā dutiyatatiyanayā ‘‘sarūpato hetuhetumantadassana’’nti vuttā. Tathāadassanatoti sarūpena adassanato. Atthena…pe… gamanatoti ‘‘maggaṅgāni ṭhapetvā taṃsampayutto’’ti (dha. sa. 1039) vacanato maggasabhāvānaṃ dhammānaṃ maggapaccayatāsaṅkhāto sampayuttānaṃ hetubhāvo sarūpato dassito. Maggahetubhūtāya pana sammādiṭṭhiyā sampayuttānaṃ hetuhetubhāvo atthato ñāpito hotīti attho.
10401040. 非自性法不应被重视,故说为“自性法”。正因如此,《发趣论注释》中将会说:“所缘增上依种类差别,有善、不善、异熟、唯作、色、涅槃六种。”“除了道等”,指除去道等。“其他的”,指道等以外的法。“增上……的”,指所缘增上缘性。由于善法以慧为最上,且在出世间论中以慧为重,故应了知,在慧增上与其他增上之中,慧增上最为殊胜。
1040. Asabhāvadhammo garukātabbo na hotīti ‘‘sabhāvadhammo’’ti vuttaṃ. Teneva paṭṭhānavaṇṇanāyaṃ (paṭṭhā. aṭṭha. 1.3) ‘‘ārammaṇādhipati jātibhedato kusalākusalavipākakiriyarūpanibbānavasena chabbidho’’ti vakkhati. Maggādīni ṭhapetvāti maggādīni pahāya. Aññesanti maggādito aññesaṃ. Adhi…pe… vassāti ārammaṇādhipatipaccayabhāvassa. Paññuttarattā kusalānaṃ lokuttarakathāya ca paññādhurattā vīmaṃsādhipatissa sesādhipatīnaṃ padhānatā veditabbā.
1041由于第一种分类是以部分众生为所缘,为了显示其以一切众生为所缘,故说“即使超过千劫”等语。所谓“已得机会,那将存在的”,是指已得机会、那将成熟的业。由于即使在超过千劫时也必定生起异熟,因此那也被称为……。对于未得、未至生起等刹那的异熟,其未生起的状态、不存在性、不明显状态,故说“没有,即不是不存在;未生起,即不是不存在”。此中,是就无色有分而言。
1041. Padesasattavisayattā paṭhamavikappassa sakalasattavasena dassetuṃ ‘‘kappasahassātikkamepi vā’’tiādi vuttaṃ. Laddhokāsaṃ yaṃ bhavissatīti laddhokāsaṃ yaṃ kammaṃ pāpuṇissati. Kappasahassātikkame avassaṃ uppajjanavipākattā tadapi…pe… vuccatīti. Aladdhattalābhatāya uppādādikkhaṇaṃ appattassa vipākassa anuppannabhāvo natthibhāvo pākaṭabhāvābhāvatoti vuttaṃ ‘‘natthi nāma na hotīti anuppanno nāma na hotī’’ti. Tatthāti arūpabhavaṅge.
关于未成熟果报的业,由于未能获得与俱生因的会和,且不具备朝向果报的状态,故说如同“已成熟果报的业”一般,而说“未得……等机会”。若业的作用未成就,则已生之业亦等同于未生,因此“机会将不存在”这句话便不成立,此即说明其义。藉此也显示了减损业之作用的机会不存在。前面所说因无意义故无生起的机会,是指因无目的故业生起的机会不存在。“从果报而言,无有其他生起的机会”,以此否定词来说明,这就是两者的差别。其意是:具有决定果报的业,仅以果报而显明。犹如圣道与无间业,大种业并无固定的本性,而八等至则依“强力断除”等语,说其具有特定所指的决定果报。在此,“五种无间业”应仅视为举例,因为决定性的邪见也具有决定的果报。凡由造作某业而决定将生起某果报,该果报即使在未来时,也能获得“生起”的施设。而此“生起”的施设,即是“已累积之业”的意思,为了说明“由修习所累积的道在未生起时”这句话,故说“已累积的”等语。
Avipakkavipākaṃ kammaṃ sahakārīkāraṇasamavāyālābhena akatokāsaṃ vipākābhimukhabhāvābhāvato vipakkavipākakammasarikkhakanti vuttaṃ ‘‘aladdho…pe… deyyā’’ti. Kiccanipphattiyā asati uppannampi kammaṃ anuppannasamānanti ‘‘okāso na bhaveyyā’’ti etassa samatthatā na siyāti atthamāha. Tena apacayagāmikammakiccassa okāsābhāvo dassito. Pubbe niratthakattā uppattiyā okāso na bhaveyyāti payojanābhāvato kammuppattiyā okāsābhāvo vutto. ‘‘Vipākato aññassa pavattiokāso na bhaveyyā’’ti iminā asambhavatoti ayametesaṃ viseso. Dhuvavipākassa kammassa vipākena nidassanamattabhūtenāti adhippāyo. Ariyamaggaānantariyakammānaṃ viya mahaggatakammānaṃ niyatasabhāvatābhāvā aṭṭhasamāpattīnaṃ ‘‘balavavirahe’’tiādinā savisesanadhuvavipākatā vuttā. Ettha ca ‘‘pañca ānantariyakammānī’’ti nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ niyatamicchādiṭṭhiyāpi dhuvavipākattā. Yassa kammassa katattā yo vipāko niyogato uppajjissati, so tassa anāgatakālepi uppādivohāraṃ labhati. So ca uppādivohāro āyūhitakammavasena vuccamāno bhāvinā āyūhitabhāvena maggo anuppannoti ettha vuttoti dassetuṃ ‘‘yaṃ āyūhitaṃ bhavissatī’’tiādi vuttaṃ.
1050“以取所执取的”是其关联。“其他的”指与取的所缘相异的,即非执取之义。“以最初的执取”,是指以“我证得果位了”这样的省察之智而执取。现在,为了依“upa”(近)这一前缀的释义来说明“upādinna”(执取的)一词的含义,故说“或以‘执取的’一词”等。在此,由于涅槃没有内在性,故说“所说的是道果法”。“以其余的”指以“内在”等词。
1050. Upādānehi ādinnāti sambandho. Aññeti upādānārammaṇehi aññe anupādāniyāti attho. Ādikena gahaṇenāti ‘‘ahaṃ phalaṃ sacchākāsi’’nti evaṃ paccavekkhaṇañāṇasaṅkhātena gahaṇena. Idāni upetatthadīpakassa upa-saddassa vasena upādinna-saddassa atthaṃ vattuṃ ‘‘upādinnasaddena vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha nibbānassa anajjhattabhāvato ‘‘amaggaphaladhammāyeva vuttā’’ti āha. Itarehīti ajjhattapadādīhi.
二法安立论注释
Dukanikkhepakathāvaṇṇanā
10621062. 慈的行趣,即趣入慈,故称“慈行趣”;而于自身相续中获得慈,即是于众生无有取着、唯是润泽之义,故说“慈即滋润”后,又说“喜爱”。
1062. Mettāya ayanaṃ upagamanaṃ mettāyanaṃ, tañca attano santāne mettāya lābho uppādanaṃ sattānaṃ anupagamo atthato majjanamevāti ‘‘mettā, medana’’nti vatvā ‘‘sinehana’’nti āha.
10651065. 心于各个所缘染着,即是心的染着。“渴爱等”中的“等”字包含了寻觅等。渴爱的广大,应依所缘的转起方式或依转起本身来理解。执取无常等本性的色等法为常等,此颠倒执尤因渴爱之力而生,因为离开渴爱则无邪见,故依近行义说所缘为作者:“执取常等者即成为欺诳”。由于可通过明显的文句得知,且依字面即可了悟,故说“visattikā”(染着)一词中的“visata”(广布)本性为其“主要意义”。又如“空中行之网,此心所行之网,我将以此制伏它”等语句,被魔所执取。
1065. Tasmiṃ tasmiṃ visaye cittaṃ saṃrañjatīti cittassa saṃrañjanaṃ. Taṇhāvicaritādīti ādi-saddena esanādayo saṅgahitā. Taṇhāya vipulatā visayavasena pavattivasena vā veditabbā. Aniccādisabhāvassa rūpādikassa niccādito gahaṇaṃ abhiniveso visesato taṇhāvasena hoti taṇhārahitāya diṭṭhiyā abhāvāti upacāravasena nimittassa kattubhāvamāha ‘‘niccādito gaṇhantī visaṃvādikā hotī’’ti. Pākaṭena saddena labbhamānattā yathārutaviññāyamānattā ca visattikāsaddassa visatasabhāvo ‘‘padhāno attho’’ti vutto. ‘‘Antalikkhacaro pāso, yvāyaṃ carati mānaso. Tena taṃ bādhayissāmī’’tiādivasena (saṃ. ni. 1.151; mahāva. 33) mārena gahitatāya.
1066如同对风、雨等无情的诸行所生起的无理之怒,并非缘于无益行为等;而在有情当中,由无益行为等故意加责而转起的愤怒,虽因未达无理之境而只是无理之怒,但由于心以有情为境,一旦心全然朝向憎恚,必定构成业道之别。然而,若未达无理之境,则不构成业道之别,故说“于有情生起无理之怒则成造作”。又因“嗔恨”等词也见于打击旧门而无变异等情形,故说“‘违逆’等词是它们的特定义。
1066. Anatthacaraṇādianabhisandhānakatāya aṭṭhānabhūtesu ca vassavātādisaṅkhāresu uppannakopo viya sattesu atthācaraṇādinā āropanādhippāyesuyeva tadajjhāropanavasena pavatto yadipi anāyatanuppattiyā aṭṭhānāghātoyeva hoti, sattavisayattā pana sati cittassa ekantabyāpattiyaṃ kammapathabhedo hotiyevāti sakkā viññātuṃ, aṭṭhānuppattiyaṃ panassa na siyā kammapathabhedoti āha ‘‘sattesu uppanno aṭṭhānakopo karotī’’ti. Paṭighādipadānaṃ ghaṭṭanāpurimayāmavikāruppattisamaññādīsupi dassanato ‘‘paṭivirodhādipadāni tesaṃ visesanatthānī’’ti vuttaṃ.
1091“二法、三法”——因诸词相邻而可区分,由此显示了复数形式,因此说“以不作区分的复数”。言“已作总说”时,iti一词表原因。以此复数形式作总说,即阐明以复数形式提问的缘由。因为提问是随顺总说的。恰如在数目限定的总说中,会提出“哪三者?”这样数目限定的提问。在总说仅欲表明诸法存在时,其意图是:如同对自性、地、因、果等所作的区分一样,数目区分亦不应立,故说“未确定区分”等。然而,从“非缘法”一词往下,众多品类不同之法是以不作区分的复数而总说的,往上的总说也是如此。因此,尽管从胜义而言,非缘法和无为法并无品类之别,但因为随顺听闻,借助于“有余依、无余依贪尽”等关于无为的言说方式,假立地执取了某些品类,故以二词含摄而说似有品类,因此以不作区分的复数作总说是合理的。随顺总说的提问和结语,也是如此进行的。但在广说时,则应依所欲显示的自性等区分而作,故仅说“无为界”,应知是为了显示胜义上无有品类。持欲说之心而提问者,是随顺听者所应作之问,即随其无知或疑惑而问,故说“依自性……无知者而提问”。以“在广说之前”等语,注释书……
1091. Dve dhammā tayo dhammāti saddantarasannidhānena paricchedavato bahuvacanassa dassanato ‘‘aparicchedena bahuvacanenā’’ti vuttaṃ. Uddeso katoti iti-saddo hetuattho. Tena bahuvacanena uddesakaraṇaṃ bahuvacanena pucchāya kāraṇanti dīpeti. Uddesānuvidhāyinī hi pucchāti. Tathā hi saṅkhāparicchinne uddese ‘‘katame vā tayo’’ti saṅkhāparicchinnāva pucchā karīyatīti. Uddesena dhammānaṃ atthitāmattavacanicchāyaṃ sabhāvabhūmikāraṇaphalādiparicchedo viya saṅkhāparicchedopi na kātabboti adhippāyena ‘‘aniddhāritaparicchede’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Apaccayā dhammā’’ti padato pana heṭṭhā anekabhedabhinnā dhammā aparicchedena bahuvacaneneva uddiṭṭhā, uddhañca tathā uddisīyantīti taṃ sotapatitatāya bhedābhāvepi paramatthato appaccayadhammassa asaṅkhatadhammassa ca sopādisesanirupādisesarāgakkhayādiasaṅkhatādivacanavacanīyabhāvena upacaritabhedegahite padadvayena atthi kāci bhedamattāti aparicchedena bahuvacanena uddeso katoti yuttaṃ siyā. Uddesānusārīni pucchānigamanānīti tānipi tathā pavattāni. Niddeso pana yathādhippetasabhāvādiparicchedavibhāvanavaseneva kātabboti asaṅkhatā dhātu icceva kato paramatthato bhedābhāvadīpanatthanti daṭṭhabbaṃ. Kathetukāmatāvasena pucchanto yassa katheti, tena kātabbapucchāya karaṇato taggataṃ ajānanaṃ saṃsayaṃ vā anuvidhāyayeva pucchatīti ‘‘sabhāva…pe… ajānantassa vasena pucchā karīyatī’’ti vuttaṃ. Niddesato pubbetiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ pucchānusandhiṃyeva vibhāveti.
1101“裂解”即分别。“色等…应被了知”:以欲界善心与大唯作心,通过观察的方式去了解广大法;如理地以对广大法、无量法的观察等方式;以与色贪、无色贪相应的不善意识,通过执取、味著广大法的方式;以及以随逐于种种施设、种种言说而转起的转向心——此心作为前述诸识的前导——缘此,欲界法不可被了知。“以其他者”:依小所缘。“欲界之所缘”:这是简别中的属格。以缘取色等所缘的识,其中,以缘取色的那一识,不能了知声等,而只能了知色。其余诸处,也应如此配合理解。依于眼门,不能了知声等,只能了知色等,应依门的不同而加以配合。“其他者”:即可爱、中等、不可爱及不可爱中等。“色界等,以欲界异熟等”:色界、无色界、出世间及施设,以欲界异熟心不能了知;出世间法,以欲界智不相应善心、唯作心及不善心不能了知,应如此配合。涅槃的自性,恰恰是不可了知的,它是自存在的。
1101.Bhinditvāti vibhajitvā. Rūpāva…pe… viññeyyāti kāmāvacarakusalamahākiriyaviññāṇena mahaggatadhammānaṃ sammasanavasena yathāyogaṃ mahaggatappamāṇadhammānaṃ paccavekkhaṇādivasena rūparāgārūparāgasampayuttena akusalamanoviññāṇena mahaggatadhammānaṃ abhinivesanaassādanavasena taṃtaṃpaññattiyañca taṃtaṃvohāravasena pavattena āvajjanena ca yathāvuttaviññāṇānaṃ purecārikena kāmāvacaradhammā na viññeyyā. Itarenāti parittārammaṇena. Kāmāvacarānameva ārammaṇānanti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Rūpārammaṇādīhi viññāṇehi tattha rūpārammaṇena viññāṇenapi saddādīnaṃ aviññeyyatā rūpassa ca viññeyyatā. Evaṃ sesesupi yojanā daṭṭhabbā. Cakkhudvārikena saddādīnaṃ aviññeyyatā rūpassa viññeyyatātiādinā dvārabhedavasena yojetabbaṃ. Itaranti iṭṭhamajjhattaṃ aniṭṭhamaniṭṭhamajjhattañca. Rūpāvacarādayo kāmāvacaravipākādīhīti rūpāvacarārūpāvacaralokuttarapaññattiyo kāmāvacaravipākehi lokuttarā kāmāvacarato ñāṇavippayuttakusalakiriyehi akusalehi ca aviññeyyāti yojetabbaṃ. Nibbānassa avijānanasabhāvo eva attasambhavo.
1102于色界、无色界的业有与生有中,离见之贪为“有漏”,即如前所说之境;而与见俱、以一切欲界法为境的贪,则可成为“欲漏”,故云“有漏……可能”。因为离于欲漏与有漏的贪并不存在,下文将另行说明。在圣典中,即注释书篇章的圣典里,其中说到:“欲漏于八种与贪俱的心中生起”,并未说“有漏于八种与贪俱的心中生起”,而是说“于四种离见、与贪俱的心中生起”,由此圣典说“有漏……唯于适合之处生起”,此为决定之说。下文也将说:“有漏于四种离见者中,与无明漏一起,唯同一处、同时生起。”此处的贪,即与常见俱的贪。正如欲有希求是欲漏,如此说方为合理。由于与常见俱的贪、欲有希求,也有应称为有漏的同义语,因此说“与常见俱的贪,依有贪而希求,名为有漏”,应知注疏的用意并非指出它们即是此处所指的有漏自体。正如所说:“于色、无色所摄的业与生两种有中,漏为有漏。”其中,欲有希求且原属欲漏之体,那么在色、无色有中,与常见执著俱的贪又如何呢?它亦在所述之境中,依于欲而转起,故唯名欲漏。因为一切三界之法,以可欲之义而为欲。此处并无不妥,因为离见之贪即有漏自体故。
1102. Rūpārūpāvacarakammūpapattibhave diṭṭhirahito lobho bhavāsavoti yathāvuttavisayo diṭṭhisahito sabbakāmāvacaradhammavisayo ca lobho kāmāsavo bhavituṃ yuttoti vuttaṃ ‘‘bhavāsavaṃ…pe… siyā’’ti. Kāmāsavabhavāsavavinimuttassa hi lobhassa abhāvaṃ sayameva vakkhatīti. Pāḷiyanti aṭṭhakathākaṇḍapāḷiyaṃ. Tattha yathā ‘‘kāmāsavo aṭṭhasu lobhasahagatacittuppādesu uppajjatī’’ti vuttaṃ, evaṃ ‘‘bhavāsavo aṭṭhasu lobhasahagatacittuppādesu uppajjatī’’ti avatvā ‘‘catūsudiṭṭhigatavippayuttalobhasahagatacittuppādesu uppajjatī’’ti (dha. sa. 1465) vuttattā ‘‘bhavāsavo…pe… yuttesu eva uppajjatī’’ti pāḷiyaṃ vuttoti sāvadhāraṇaṃ vuttaṃ. Tathā ca vakkhati ‘‘bhavāsavo catūsu diṭṭhigatavippayuttesu avijjāsavena saddhiṃ ekadhāva ekato uppajjatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1473). Sopi rāgoti sassatadiṭṭhisahagato rāgo. Kāmabhavapatthanā viya kāmāsavoti yuttaṃ vattuṃ. Sassatadiṭṭhisahagatarāgakāmabhavapatthanānampi hi bhavāsavoti vattabbapariyāyo atthīti ‘‘sassatadiṭṭhisahagato rāgo bhavarāgavasena patthanā bhavāsavo nāmā’’ti vuttaṃ, na tesaṃ idha adhippetabhavāsavabhāvadassanatthanti aṭṭhakathāyaṃ adhippāyo daṭṭhabbo. Tathā hi ‘‘rūpārūpasaṅkhāte kammato ca upapattito ca duvidhepi bhave āsavo bhavāsavo’’ti vuttanti. Tattha kāmabhavapatthanāya tāva kāmāsavabhāvo hotu, rūpārūpabhavesu sassatābhinivesasahagatarāgassa kathanti? Sopi yathāvuttavisaye kāmanavasena pavattito kāmāsavoyeva nāma. Sabbepi hi tebhūmakā dhammā kamanīyaṭṭhena kāmāti. Na cettha aniṭṭhappasaṅgo diṭṭhivippayuttalobhassa bhavāsavabhāvena visuṃ uddhaṭattā. Avassañcetamevaṃ viññātabbaṃ, itarathā rūpārūpabhavesu ucchedadiṭṭhisahagatassapi lobhassa bhavāsavabhāvo āpajjeyyāti. Kāmāsavādayo eva diṭṭhadhammikasamparāyikāsavabhāvena dvidhā vuttā.
1103于此,为显明即使在圣典中,离有漏之贪的欲漏自体也并非不可配合,故说“在欲漏的解说中”等。有人说:“法欲即是信。”
1103. Idha pāḷiyāpi bhavāsavavinimuttalobhassa kāmāsavabhāvo na na sakkā yojetunti dassetuṃ ‘‘kāmāsavaniddese cā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Dhammacchando saddhā’’ti keci.
1105它唯于取蕴中流转,因为除了取蕴之外,被执取为“命”的究竟法并不存在。它不依止于色……乃至识,因其不立足于色等的不颠倒自性,转而执著于自我强加其上、仅由施设成立的某种行相。因此说“然后作其他”。“从彼”,即从取蕴而言,因为某些执邪见者认为受等是无常的。或者,“从彼”即从名为身体的色蕴而言,因为经中说“命是其他,身是其他”。“有”的意思是成为、是常恒之我。“其他”是指从梵天、自在天等之外的其他。
1105.Upādānakkhandhesvevapavattati tabbinimuttassa dhammassa jīvaggahaṇavisayassa paramatthato abhāvā. Rūpe…pe… viññāṇe vā pana na patiṭṭhāti rūpādīnaṃ aviparītasabhāvamatte aṭṭhatvā sayaṃ samāropitassa tesu parikappanāmattasiddhassa kassaci ākārassa abhinivesanato. Tenevāha ‘‘tato aññaṃ katvā’’ti. Tato upādānakkhandhato. Vedanādayopi hi keci diṭṭhigatikā aniccāti passantīti. Tatoti vā sarīrasaṅkhātarūpakkhandhato. ‘‘Aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti hi vuttaṃ. Hotīti bhavati sassataṃ attāti attho. Aññanti brahmaissarādito aññaṃ.
无色界有,如同通过断除色贪而证得色界有一般,是通过断除欲贪而证得的。然而,色界梵天的五种欲贪已被断除,并非断除了对宫殿等的贪著,因此说他是无欲贪者,所以没有欲漏——这种说法在注释书中已被驳斥。复注师们则指出,并不存在脱离欲漏与有漏的贪著,由此显示色界梵天对宫殿等的贪著也属于欲贪等范畴,所以一切脱离与见相应的色界、无色界有贪的贪著,都是欲漏。对此应审察后采纳。在与欲贪或有贪俱生时,可能与漏相应;在与它们之外的贪俱生时,可能与漏不相应。通过显示‘于四处有见’等经文中不存在脱离欲漏与有漏的贪,指出没有脱离二者的贪;再通过显示‘欲漏’等经文,成立见贪的欲漏性。所谓‘应断的见’,是为了显示其应被断除的性质。‘断’指的是断的因相。
Arūpabhavo viya rūparāgappahānena rūpabhavo kāmarāgappahānena pattabbo. Rūpībrahmānañca pañcakāmaguṇiko rāgo pahīyati, na vimānādīsu rāgoti so akāmarāgoti katvā kāmāsavo na hotīti aṭṭhakathāyaṃ paṭikkhittaṃ. Ṭīkākārehi pana kāmāsavabhavāsavavinimuttalobhābhāvadassanena rūpībrahmānaṃ vimānādirāgassapi kāmacchandādibhāvato diṭṭhivippayuttarūpārūpabhavarāgavinimutto sabbo lobho kāmāsavoti dassito. Tattha yuttaṃ vicāretvā gahetabbaṃ. Siyā āsavasampayutto kāmarāgena bhavarāgena vā sahuppattiyaṃ, siyā āsavavippayutto tadaññarāgena sahuppattiyaṃ, ‘‘catūsu diṭṭhigatā’’tiādipāḷiyā abhāvadassanena kāmāsavabhavāsavavinimuttalobhābhāvaṃ dassetvā ‘‘kāmāsavo’’tiādipāḷidassanena diṭṭhirāgassa kāmāsavabhāvaṃ sādheti. Pahātabbadassanatthanti pahātabbatādassanatthaṃ. Pahāneti pahānanimittaṃ.
11211121. ‘以出生’,指以刹帝利种性等出生的优越。‘以种姓’,指以乔达摩种姓等优越的种姓。‘以良家子身份’,指出自豪门的身份。‘以容貌端丽’,指拥有端严容貌的身体。因为‘pokkhara’一词,指的就是身体。‘令慢生起’,意为令慢产生、造作。已生起的慢、正在生起的慢。所谓‘人的差别’,是指如‘较胜者的胜’等分类的人我差别。对于‘胜’进行分别而生起的慢,称为‘胜慢’。‘三种’,是指‘我是胜者’等三种慢,不依止于其他个体而说。以‘胜’等来进行自我思量与高举,即是慢,其造作正是‘我是胜者’等想法的生起,因此说‘胜等是造作之始’。
1121.Jātiyāti khattiyasabhāvādijātisampattiyā. Gottenāti gotamagottādiukkaṭṭhagottena. Kolaputtiyenāti mahākulabhāvena. Vaṇṇapokkharatāyāti vaṇṇasampannasarīratāya. ‘‘Pokkhara’’nti hi sarīraṃ vuccatīti. Mānaṃ jappetīti mānaṃ pavatteti karoti. Pavatto māno pavattamāno. Puggalavisesanti seyyassa seyyotiādibhedaṃ puggalavisesaṃ. Seyyaṃ bhinditvā pavattamāno seyyamāno. Tiṇṇanti seyyassa seyyādīnaṃ tiṇṇaṃ ‘‘seyyohamasmī’’tiādinā aññaṃ puggalaṃ anissāya vuttānaṃ. Seyyādivasena attano mananaṃ paggaho māno, tassa karaṇaṃ seyyohamasmītiādipavattiyevāti vuttaṃ ‘‘seyyoti ādikiccakaraṇa’’nti.
11401140. 一切贪都以贪欲为自性,而贪欲具有二漏的自性,欲贪唯具有欲漏的自性——这是为了说明贪欲与欲贪的差别:即二漏与一漏自性的差别。除了见与无明之外,非贪欲的法并不具有漏的自性。而贪欲唯具有二漏的自性,不存在非贪欲自性的贪——以此意趣,而说‘应审察非漏之贪的存在’。‘以计数有七’,是依《发趣论》的经文而说。因为在彼处,依这些语句:‘漏法对漏法以因缘为缘。漏法对非漏法。漏法对漏及非漏法。非漏法对非漏法。非漏法对漏法。非漏法对漏及非漏法。漏及非漏法对非漏法以因缘为缘’,而说‘以计数有七’。在那里,如果也存在非漏自性的贪,那么依与见相应的心,就会说第七句‘漏及非漏法——即痴及如前所述的贪——对漏法即见以因缘为缘’,并将经文中出现的第七句作为第八句,进而提出第九问:‘漏及非漏法对漏及非漏法以因缘为缘’。但经中并未如此宣说。如此,在显示了与见相应的贪没有非漏的自性之后,为了显示其他贪也是如此,而说‘在与见不相应中’等。
1140. Sabbopi lobho abhijjhāsabhāvoti abhijjhā āsavadvayasabhāvā, kāmarāgo kāmāsavasabhāvo evāti āsavadvayaekāsavabhāvo abhijjhākāmarāgānaṃ viseso vutto. Na abhijjhā ca dhammā ṭhapetvā diṭṭhiṃ avijjañca noāsavasabhāvā. Abhijjhā ca āsavadvayasabhāvā eva, naabhijjhāsabhāvo ca lobho natthīti adhippāyena ‘‘noāsavalobhassa sabbhāvo vicāretabbo’’ti āha. Gaṇanāya hetuyā sattāti vuttanti pañhāvārapāṭhaṃ sandhāya vuttaṃ. Tattha hi ‘‘āsavo dhammo āsavassa dhammassa hetupaccayena paccayo. Āsavo dhammo noāsavassa dhammassa. Āsavo dhammo āsavassa ca noāsavassa ca. Noāsavo dhammo noāsavassa. Noāsavo dhammo āsavassa. Noāsavo dhammo āsavassa ca noāsavassa ca. Āsavo ca noāsavo ca dhammā noāsavassa hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.3.16) imesaṃ vārānaṃ vasena ‘‘gaṇanāya sattā’’ti vuttaṃ. Tattha yadi noāsavasabhāvopi lobho siyā, diṭṭhisampayuttacittassa vasena ‘‘āsavo ca noāsavo ca dhammā mohayathāvuttalobhā āsavassa dhammassa diṭṭhiyā hetupaccayena paccayo’’ti sattamo, pāḷiyaṃ āgataṃ sattamaṃ aṭṭhamaṃ katvā ‘‘āsavo ca noāsavo ca dhammā āsavassa ca noāsavassa ca dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti navamo pañho vucceyya, na pana vuttoti. Evaṃ diṭṭhisampayuttalobhassa noāsavabhāvābhāvaṃ dassetvā itarassapi taṃ dassetuṃ ‘‘diṭṭhivippayutte cā’’tiādi vuttaṃ.
1162如同在某种色法的相续中,人们被说为行走、站立、坐下,同样,令明净色生起的心即是威仪的资助者。此心若从善心和唯作心两方面分别,可分为已得神通及未得神通的第五禅心,以及五十七种速行心与确定心,总计五十八种。而与昏沉睡眠俱行的心,能使俱生法成为不适业的状态,因此既不能令明净色生起,也不能作为资助,所以说‘不能维持威仪’。
1162. Yathārūpe rūpappabandhe vattamāne puggalo gacchati tiṭṭhati nisīdatīti vuccati, tathā visadarūpassa uppādakaṃ cittaṃ iriyāpathūpatthambhakaṃ. Taṃ pana kusalato kiriyato ca pañcamajjhānacittaṃ abhiññāppattaṃ appattañca bhinditvā sattapaññāsa javanāni voṭṭhabbanañcāti aṭṭhapaññāsavidhaṃ. Sahajātadhammānaṃ akammaññabhāvakarattā thinamiddhasahagatacittaṃ visadāni rūpāni na samuṭṭhapeti na upatthambheti cāti vuttaṃ ‘‘iriyāpathaṃ sandhāretuṃ asakkonta’’nti.
1163即便在异品中,因其状态并非唯一,故亦不能证明是色。应当了知,沉重性的存在即是轻快性的缺失。虽然其余不善法等也有轻快性的缺失,但由于昏沉睡眠绝对与轻快性相违,且果必与因相称,因此说‘由昏沉睡眠等起的色’。‘非醒……相续’——由此显示在名身中,睡眠并不成立。‘因为睡眠是果’——此处不应理解为‘睡眠本身即是睡眠之因’,而应理解为‘睡眠的因即是睡眠’。同样,在注释书中也显示,对于漏尽者,睡眠的因与睡眠本身并不相同,其因乃是业生身的虚弱状态。
1163. Vipakkhepi bhāvato anekantikattā rūpattāsādhakattaṃ. Garubhāvappatti lahutāviraho daṭṭhabbo. Satipi aññesampi akusalādīnaṃ lahutāvirahe thinamiddhānaṃ ekantato lahutāpaṭipakkhattā kāraṇānurūpattā ca phalassa ‘‘thinamiddhasamuṭṭhitarūpehī’’ti vuttaṃ. Na jāgara…pe… santatinti etena nāmakāye supanassa asiddhataṃ dasseti. Middhassa phalattāti ettha middhaṃyeva niddākāraṇanti nāyaṃ niyamo icchito, niddākāraṇameva pana middhanti niyamo icchitoti daṭṭhabbo. Tathā hi khīṇāsavānaṃ niddāya middhato aññaṃ kāraṇaṃ karajakāyassa dubbalabhāvo aṭṭhakathāyaṃ dassitoti.
覆盖或遮蔽,即称为‘onāha’(笼罩),这是色法本身的性质。将外人的疑虑考虑在内后,[论师]说:‘与其一同被说及的,是onāha(笼罩)与pariyonāha(遍罩)。’无有收缩、清晰的运作,即是扩展的状态。‘如同障碍的状态’——以此表明,即使昏沉(middha)也具有障碍的本质,但由于其与障碍的作用相异,并且并非其余诸法所共有,因此具有笼罩等特性。五盖——即欲贪等——共通的本质是障碍,因此[此处]的意图是:将在名身(精神层面)中可得、与障碍状态相似的笼罩等特性,移用至此。
Chādanaṃ , avattharaṇaṃ vā onāho, so rūpasseva sabhāvoti parassa āsaṅkaṃ manasi katvā āha ‘‘tena saha vuttā onāhapariyonāhā cā’’ti. Asaṅkocavasena visadā pavatti vipphārikabhāvo. Āvaraṇabhāvo viyāti etena āvaraṇasabhāvattepi middhassa tabbidhuro anaññasādhāraṇattā onahanādibhāvoti dasseti. Sāmaññañhi pañcannampi kāmacchandādīnaṃ āvaraṇasabhāvoti āvaraṇabhāvasadisassa onahanādibhāvassa nāmakāye labbhamānassa gahitatāti etthādhippāyo.
“饮酒”与“随行”,是指以该行为所依的思。对于饮酒者,饮酒……乃至……随行,因其为不善,故有随烦恼、令羸弱的作用,这是合理的。这是他人之意图:“吞咽谷酒、果酒即是饮用,是放逸处之随行。”通过“成为盖之后”等语,显示如下含义:“为揭示盖相应状态而作的诘问,对于某些未显示盖相应运用、不相应的色法,仅凭其可得而执取,并不合理;唯有已成就盖性、具有相应本质的法才被执取,因此所示现的正是具有彼本质的无色法,而非色法。由此可知,正如昏沉,睡眠亦唯是无色法。”“Yanti”是指由此言说。“Asambhavavacanatoti”是指因不可能之说的缘故。
Pānanti anuyogoti ca taṃkiriyāsādhikā cetanā adhippetāti surāpānassa surā…pe… yogassa ca akusalabhāvena upakkilesadubbalīkaraṇabhāvo yuttoti vutto. ‘‘Surāmerayassa ajjhoharaṇaṃ pānaṃ pamādaṭṭhānānuyogo cā’’ti parassa adhippāyo. Nīvaraṇaṃ hutvā vātiādinā idaṃ dasseti ‘‘nīvaraṇasabhāvānaṃ nīvaraṇasampayuttabhāvadassanaparāya codanāya nīvaraṇanti katthaci adiṭṭhapayogassa asampayuttassa rūpassa yathālābhato gahaṇaṃ ñāyoyeva na hoti, siddhanīvaraṇabhāvasampayuttasabhāvānaṃyeva pana gahaṇanti taṃsabhāvā arūpadhammāyeva dassitā, na rūpanti thinaṃ viya middhampi arūpamevāti viññāyatī’’ti. Yanti yena vacanena. Asambhavavacanatoti asambhavavacanabhāvato.
“以此”指通过“舍弃对色所缘的欲贪”这一言说。将“对色的欲贪的舍弃”理解为“与色的舍弃不同”,故说为“另一个原因”。在注释书中说为“以其他方式”。“Idanti”等语显示,在“你们当舍弃它”的经文中,并非指非权说的舍弃。唯有无色法才合理,这是为了显示:极难见、远行等所转起的心,只有与彼相应的无色法才能束缚。所谓“心的缠缚”是指对善心的执取。因为诸盖生起时,通过剥夺善心生起的机会而执取善心之门,故如此说。而此处的“执取”即是缠缚,如同“盗贼在道路上缠缚”等语中的用法。
Tenāti tena rūpārammaṇassa chandarāgassa pahānavacanena. Rūpappahānato aññoti katvā rūpe chandarāgappahānaṃ ‘‘añño kāro’’ti vuttaṃ. Yaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘aññathā’’ti vuttaṃ. Idantiādinā ‘‘taṃ pajahathā’’ti pāḷiyā na nippariyāyappahānaṃ adhippetanti dasseti. Arūpasseva yujjatīti sududdasaṃ dūraṅgamādippavattakaṃ cittaṃ taṃsampayutto arūpadhammoyeva vibandhituṃ samatthoti dasseti. Cetaso pariyuṭṭhānanti kusalacittassa gahaṇaṃ. Nīvaraṇāni hi uppajjamānāni uppajjituṃ appadānena kusalavāraṃ gaṇhantīti vuccanti. Gahaṇañcettha pariyuṭṭhānaṃ ‘‘corā magge pariyuṭṭhiṃsū’’tiādīsu viya.
1176“掉举与追悔一起被说”,这是就摄问结颂而言的。然而,在注释书中,先说明了掉举与追悔相离的原因,然后说“分开而说”,这是就“诸盖及盖相应法”这一词句的释义中,掉举与追悔被分别解释而说的。欲贪的增上盖性即是下分性。因为它相对于色贪、无色贪之类的欲贪,作用更为强烈,故被称为“增上盖”。在说欲贪盖时,即是指贪,而非分开说。当说到以不来道无余地断除欲贪盖时,第四道所断的贪便成为非盖的本质,因此说“如果……则……”。非盖是指色贪、无色贪之类的贪法,属于无明等盖的。以“等”字摄取了《发趣论》中的这些问题:“非盖法对盖法及非盖法。盖法及非盖法对盖法。盖法及非盖法对非盖法。盖法及非盖法对盖法及非盖法,以因缘为缘”。所谓“四”,是就三个以盖为根本及一个以非盖为根本而说的。所谓“九”,则是就盖、非盖及彼二者为根本的各三个而说的。因此,由于所显示之理,经文中不存在非盖的贪。
1176.Uddhaccaṃ kukkuccañca saha vuttanti uddesapucchānigamane sandhāya vuttaṃ. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ uddhaccassa kukkuccena vinābhāvakāraṇaṃ vatvā ‘‘bhinditvā vutta’’nti vuttaṃ, taṃ ‘‘nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā cā’’ti padassa niddese uddhaccakukkuccānaṃ visuṃ niddiṭṭhataṃ sandhāya vuttaṃ. Kāmacchandassa ukkaṭṭhanīvaraṇatā orambhāgiyabhāvo. So hi rūparāgārūparāgappakārakāmacchandaṃ upādāya tato tibbakiccatāya ‘‘ukkaṭṭhanīvaraṇa’’nti vuccati. Kāmacchandanīvaraṇantveva lobho vutto, na bhinditvā. Kāmacchandanīvaraṇassa ca anavasesato anāgāmimaggena pahāne vuccamāne catutthamaggavajjho lobho anīvaraṇasabhāvo āpajjatīti āha ‘‘yadi…pe… siyā’’ti. Nonīvaraṇo rūparāgārūparāgappakāro lobhadhammo nīvaraṇassa avijjādikassa. Ādi-saddena ‘‘nonīvaraṇo dhammo nīvaraṇassa ca nonīvaraṇassa ca dhammassa. Nīvaraṇo ca nonīvaraṇo ca dhammā nīvaraṇassa dhammassa. Nīvaraṇo ca nonīvaraṇo ca dhammā nonīvaraṇassa dhammassa. Nīvaraṇo ca nonīvaraṇo ca dhammā nīvaraṇassa ca nonīvaraṇassa ca dhammassa hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.8.25) ime pañhe saṅgaṇhāti. Cattārīti vuttaṃ nīvaraṇapadamūlakānaṃ tiṇṇaṃ nonīvaraṇamūlakassa ekassa vasena. Nīvaraṇanonīvaraṇatadubhayamūlakānaṃ pana tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ vasena navāti vuttaṃ. Tasmāti yathādassitanayāya pāḷiyā abhāvā nonīvaraṇalobhābhāvā.
1219“正是以此”指依如前所述的邪见形态而生起。对于具邪见者所说的“常、乐”等语,以及无邪见者所说的“空花”等世间共许之语,他们事物仅是言语所依而已,故说“言语……或……”。
1219.Tenevāti purimadiṭṭhiākāreneva uppajjamānena. Diṭṭhigatikehi vuccamānānaṃ ‘‘niccaṃ subha’’nti evamādivacanānaṃ, diṭṭhirahitehi vuccamānānaṃ gaganakusumādilokavohāravacanānañca vatthūni vācāvatthumattānīti āha ‘‘vācā…pe… vā’’ti.
1221“心住于他世”指:自己依结生而住于某一世间,心却执取该世间之外的其他世间为他世而住。
1221.Cittenaparaloke ṭhitoti yasmiṃ loke nibbattivasena sayaṃ ṭhito, tato aññaṃ lokaṃ paralokoti cittena gahetvā ṭhito.
1236“并非由初道等”等语,是为了说明:仅是由初道等断除了堕恶趣性等之贪等,才由第二道等断除。
1236.Na hi purimehītiādinā paṭhamamaggādīhi samugghāṭitaapāyagamanīyabhāvādikā eva rāgādayo dutiyamaggādīhi pahīyantīti dasseti.
1287即使现起了恶趣相等等,贪也不会像善趣相等那样强烈生起,因此说“由于没有强力的欲愿”。
1287. Upaṭṭhitepi duggatinimittādike na tathā tibbo lobho uppajjati, yathā sugatinimittādiketi āha ‘‘balavanikantivirahenā’’ti.
1301如同在一心识刹那中生起的诸法,在同一相续中生起的诸法也有俱转的关系,因此,以同一所断之义,说为与贪染俱行的疑、掉举俱行痴的所依。由掉举、疑而俱生的痴,也同样因为与贪同一所断而成为所依。为了显示从贪、嗔、痴,以及与他们同一所断的烦恼、相应蕴、俱行业处的差别,而总摄一切不善法所展开的所依词句释义,与《无诤分别经》完全一致,故说“在《无诤分别经》中”等语。然而,注释书中为显示相应、同一所断的状态而说明贪等或一切不善法的所依性,那是为了显示经中所说的诸法互为所依而遮止其他法为所依,应知这与《无诤分别经》并不相违。或者,由于在经典教导中,这是权宜之说,如同非权宜之说中的所依性一样,无诤性也唯属不善法所有,因此,如此展开的注释书与经典并无任何相违,应如此理解。
1301. Ekasmiṃ cittuppāde uppannānaṃ viya ekasmiṃ santāne uppannānampi sahapavattipariyāyo atthīti pahānekaṭṭhena rāgaraṇena vicikicchuddhaccasahagatamohassa saraṇatā vuttā. Uddhaccavicikicchāhi yo moho sahajāto bhave, sopi rāgena saraṇo pahānekaṭṭhabhāvatoti . Lobhadosamohatadekaṭṭhakilesataṃsampayuttakkhandhataṃsamuṭṭhānakammabhedato sabbassapi akusalassa saṅgahaṇavasena pavatto saraṇapadaniddeso araṇavibhaṅgasuttenapi aññadatthu saṃsandatīti dassetuṃ ‘‘araṇavibhaṅgasutte’’tiādimāha. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ sampayogappahānekaṭṭhabhāvadīpanena rāgādīnaṃ sabbesaṃ vā akusaladhammānaṃ saraṇabhāvadassanaṃ, taṃ pāḷiyā yathādassitadhammānaṃ aññamaññasaraṇabhāvadassanaparaṃ, tadaññadhammānaṃ saraṇabhāvapaṭisedhanaparanti araṇavibhaṅgasuttavirodhoti daṭṭhabbaṃ. Suttantadesanāya vā pariyāyakathābhāvato nippariyāyato saraṇabhāvo viya araṇabhāvopi akusaladhammānaṃyevāti tathāpavattāya aṭṭhakathāya na koci suttavirodhoti daṭṭhabbaṃ.
经部二法安立论注
Suttantikadukanikkhepakathāvaṇṇanā
1313‘我’字为因,而说‘有义’,此处‘我’字即指‘义’。言辞的运用,正是为了令义得以明了。纯粹依义而立的,只是义句义;然而当后面使用了‘iti’字时,便成为颠倒句义,从而转为音声句义。例如:‘gāvīti ayamāhā’(他说‘牛’)时,便了知为‘他发出了go音’。由此显示,伴有了知变化的音声即是施设。正如‘佛陀世尊的世间共许言说,随顺世间流布’等语,证成施设具有言词的性质。以‘否则’等语,指出施设若非音声之性的过失。其意是说:若施设成为增语等,则增语等与增语路等便无差别,如此则增语与增语路二法便不可能存在。然而,在注释书中,将属于自己相续的色等诸法,从聚合与相续的角度执取为一性,而共称为‘我’者,即被理解为‘依之而施设’、‘被共称’的‘数’(saṅkhā)——这便是‘saṅkhā’的意旨。其余各处,亦应随宜观察。因此他说:‘至此已示补特伽罗施设,为更示其他依之施设’等。所谓‘句义’,即‘我’字等句所诠之义,或是胜义。以‘增语即音声’的意旨,而说‘说者’等语。因为说者是将自己所应令知之义,在……
1313.Ahaṃ-saddena hetubhūtena yo atthoti ettha ahaṃ-saddo atthoti adhippeto. Atthāvabodhanattho hi saddappayogo. Atthaparādhīno kevalo atthapadatthako, so padatthavipariyesakārinā pana iti-saddena parato payuttena saddapadatthako jāyati yathā gāvīti ayamāhāti go-saddaṃ āhāti viññāyati. Tena viññattivikārasahito saddo paññattīti dasseti. Tathā hi ‘‘buddhassa bhagavato vohāro lokiyasote paṭihaññatī’’tiādinā (kathā. 347) paññattiyā vacanabhāvaṃ sādhayati. Aññathātiādinā paññattiyā asaddasabhāvatte dosamāha. Adhivacanāditā siyā, tathā ca adhivacanādīnaṃ adhivacanapathādito viseso na siyāti dukoyeva na sambhaveyyāti adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃ pana sakasantatipariyāpanne rūpādayo dhamme samūhato santānato ca ekattavasena gahetvā ahanti vohariyamānā upādāpaññatti saṅkhāyati voharīyatīti saṅkhāti adhippetā. Tathā sesesu yathāsambhavaṃ daṭṭhabbaṃ. Tenevāha ‘‘dattoti ettāvatā sattapaññattiṃ dassetvā aññampi upādāpaññattiṃ dassetu’’ntiādi. Padatthassāti ahaṃ-saddādipadābhidheyyassa, paramatthassa vā. Adhivacanaṃ saddoti adhippāyena ‘‘vadantenā’’tiādi vuttaṃ. So hi attanā ñāpetabbamatthaṃ sayaṃ ñāto eva ñāpetīti aggahitasambandhassa na saddo atthappakāsanasamatthoti vuttaṃ ‘‘pubbe gahitasaññenā’’ti. Visesena ñāyatīti samaññāti saṃ-saddassa visesatthataṃ āha.
‘被造作’(karīyati),即是‘这是此义的增语’,如此被安立。成为名称的言词本身,将各各义确定后,赋予原因而说、而显示,因此说:‘即被称为名’。由此,他说‘非地……’等。‘地所称作的’,即地之音声所诠。
Karīyatīti idaṃ imassatthassa adhivacananti evaṃ nikkhipīyati. Nāmabhūtaṃ vacanameva taṃ taṃ atthaṃ niddhāretvā sahetukaṃ katvā vadati byañjayati cāti āha ‘‘nāmamicceva vuttaṃ hotī’’ti. Tenevāha ‘‘na hi pathavī’’tiādi. Pathavīsaṅkhātanti pathavī-saddābhidheyyaṃ.
‘诸师’指的是注释书的注释者,而非注释书的作者,他是依此意而说。‘于论母’即是在论母注释中。‘由此’即是由论母注释之语。对于此巴利文及注释书的义理显示,若与上述师说有所矛盾,他便以‘非……’等语揭示此矛盾。其中,对于以增语路等状态所说的诸法,其能显的自性即是伴有了知变化的音声,仅仅依其言说而说明其转起等,方为合理;若非自性者则不然。依此意旨,而说‘无生灭作用者’等语。其中,‘未确定自性者’,即是在胜义上未获得自性者。
Ācariyāti aṭṭhakathāya saṃvaṇṇanakā ācariyā, na aṭṭhakathācariyāti adhippāyena vadati. Mātikāyanti mātikāvaṇṇanāyaṃ. Tenāti mātikāvaṇṇanāvacanena. Imissā pāḷiyā aṭṭhakathāya ca atthadassanassa etassa yathāvuttassa ācariyavādassa virodho siyā, tameva virodhaṃ ‘‘na hī’’tiādinā vivarati. Tattha adhivacanapathādibhāvena vuttānaṃ dhammānaṃ pakāsakassa sabhāvassa viññattivikārasahitasaddasseva vacanamattaṃ adhikāraṃ katvā pavattiādi yujjati, na asabhāvassāti adhippāyena ‘‘uppādavayakiccarahitassā’’tiādi vuttaṃ. Tattha aniddhāritasabhāvassāti paramatthato anupaladdhasabhāvassa.
“二种”:由能施设与所施设的差别而有二种。“如前所说种类”:即无生灭作用等种类。在注释书对《补特伽罗施设》的解释中,不是也提到了譬喻施设等其他施设吗?既然如此,为何说“唯说六种施设”呢?确实提到了,然而那些都包含在存在施设等六种之中,因此说“在注释书中,唯说存在施设等六种施设”。
Duvidhāti paññāpanapaññāpitabbabhedato duvidhā. Yathāvuttappakārāti uppādavayakiccarahitātiādippakārā. Aṭṭhakathāyaṃ puggalapaññattivaṇṇanāyaṃ. Nanu ca tattha upanidhāpaññattiādayo aparāpi paññattiyo vuttā, atha kasmā ‘‘cha paññattiyova vuttā’’ti vuttaṃ? Saccaṃ vuttā, tā pana vijjamānapaññattiādīsu chasu eva antogadhāti ‘‘aṭṭhakathāyaṃ vijjamānapaññattiādayo cha paññattiyova vuttā’’ti vuttaṃ.
这其中,如同色等,因不存在且为所施设,故称“不存在施设”;又因对不存在的有情、车等义进行施设,亦称“不存在施设”。如此,以“不存在施设”一语,便涵盖了如前所说的两种施设,因而说“不存在施设……已说”。“其余”即存在施设等其余五种。由于色、受等义及有情、车等义以种种方式而令知,彼彼能诠的音声本身依境域差别而区分为存在施设等差别,这些施设以“数”等十句而说,这是前一种义理;而此义理因在巴利文中依文即可了知,故说为“随顺巴利文,直截了当”。在“若……”等句中:若有情等依之前所说而施设,若是“不存在施设”,则不应说“彼存在”。意思是:他们论师的执见为——彼是不存在的,且由所施设故,成为施设。如今依此执见,对于“施设路”等所说的诸法,也将导致变成存在施设的过失,故以“又如……”等语指出其中过失。“由此”:即由于有情、车等因不存在且为所施设而成为不存在施设;同样,一切自性法因存在且为所施设,便将导致成为存在施设,故如是说。
Tattha rūpādi viya avijjamānattā paññāpitabbattā ca avijjamānapaññatti, avijjamānassa ca sattarathādiatthassa paññāpanato avijjamānapaññattīti evaṃ avijjamānapaññattivacanena yathāvuttā duvidhāpi paññatti saṅgahitāti āha ‘‘avijjamāna…pe… vuttā’’ti. Itarehīti vijjamānapaññattiādīhi avasesehi pañcahi, rūpavedanādīnaṃ sattarathādīnañca atthānaṃ pakārehi ñāpanato taṃtaṃvācako saddoyeva visayabhedato vijjamānapaññattiādibhedā paññatti saṅkhādīhi dasahi padehi vuttāti ayaṃ purimo attho, so ca yathārutavaseneva pāḷiyā viññāyamānattā ‘‘pāḷianugato ujuko’’ti ca vutto. Yadi cātiādīsu sattādikā yathāvuttappakārā upādāpaññatti yadi avijjamānapaññatti, sā atthīti na vattabbā. Avijjamānā ca sā paññāpitabbato paññatti cāti tesaṃ ācariyānaṃ laddhīti adhippāyo. Idāni tassā laddhiyā vasena paññattipathāti vuttadhammānampi vijjamānapaññattibhāvāpatticodanena tattha dosaṃ dasseti ‘‘yathā cā’’tiādinā. Tatoti yasmā avijjamānattā paññāpitabbattā ca sattarathādīnaṃ avijjamānapaññattibhāvo viya vijjamānattā paññāpitabbattā ca sabbesaṃ sabhāvadhammānaṃ vijjamānapaññattibhāvo āpajjati, tasmāti attho.
“然后”等句,从施设路径的说明中,对于殊胜的施设法之说明本身的原因表示怀疑。“非也”等句,显示该原因尚未成立。在“所谓‘人’的称谓”等句中,由于称谓之类与名等从意义上并无差别,因此说“称谓等词意义相同”。执取言词,即言词的发音。“其他”指名施设。三者即执取约定、执取言词。不合逻辑即不可能,如此连接。以“如果”等句阐明该不可能性本身。对于施设,即名施设。在施设的安立中,即依彼名施设而安立依之的施设及色等,且由耳门识相续无间生起、执取先前约定的意门识相续所执取者,此即是名;对此名的安立,即无混淆地确立。或者,由耳门识相续无间生起的意门识相续对施设的执取、限定中。对于彼,应说有其他施设,即对于彼名施设的告知,应承认存在作为执取约定和执取言词之助缘的其他名施设。由此,义理的了知本身即不可能,因为单纯的执取约定和执取言词,如同在义理安立中一样,在施设的告知中亦无能力,而施设本身正是已知的、作为它们助缘者;若为了知彼而于施设后即刻构想,则无无穷之过,但义理的获得本身却是不可能实现的。
‘‘Athā’’tiādinā paññattipathaniddesato visiṭṭhassa paññattidhammaniddesassa sayameva kāraṇamāsaṅkati. ‘‘Nāpī’’tiādinā tassa kāraṇassa asiddhataṃ dasseti. ‘‘Purisoti saṅkhā’’tiādīsu saṅkhādayopi nāmādīhi atthato avisiṭṭhā vuttāti āha ‘‘saṅkhādisaddānaṃ samānatthattā’’ti. Vacanaggahaṇaṃ vacanuccāraṇaṃ. Aññassāti nāmapaññattiṃ sandhāyāha. Tesanti saṅketaggahaṇavacanaggahaṇānaṃ. Asamatthatā na sambhavatīti yojanā. Tameva asambhavaṃ ‘‘yadi hī’’tiādinā vivarati. Paññattiyāti nāmapaññattiyā. Paññattipaññāpaneti yāya nāmapaññattiyā upādāyapaññatti rūpādayo ca paññāpīyanti, yā ca sotadvāraviññāṇasantānānantaramuppannena gahitapubbasaṅketena manodvāraviññāṇasantānena gayhati, sā ayaṃ nāmāti tassā paññāpane asaṅkarato ṭhapane. Atha vā sotadvāraviññāṇasantānānantaramuppannena manodvāraviññāṇasantānena paññattiyā gāhāpane paricchindane. Tassā aññā paññatti vattabbā siyāti tassā nāmapaññattiyā ñāpane saṅketaggahaṇavacanaggahaṇānaṃ sahakārīkāraṇabhūtā aññā nāmapaññatti atthīti vattabbā anuññātabbā siyā. Tato atthavijānanameva na siyāti kevalāni saṅketaggahaṇavacanaggahaṇāni atthapaññāpane viya paññattiñāpanepi asamatthāni, paññatti ca ñātāyeva tesaṃ sahakārīkāraṇaṃ taṃjānanatthaṃ paññattianantaraparikappane ca anavatthānāpattīti atthādhigamassa sambhavo eva na bhaveyya.
所谓约定,于色等诸法并非实有。正如依地等之相及修习之殊胜而假名安立的遍等施设一般,他们仅是依于应被约定者及约定行为而假名安立,能安立彼者,即是“名施设”。为显示前述过失之成立,故说“非执取约定”。然而,仅凭“义理了知不可能”这一质难,不就已经显示无执取约定了吗?确实如此,但关于约定,诸师之间存在意见分歧。于此,为显示此过失属于其中一方,故另作别说。被言说的色等诸法,为说法的目的而应被安立,而表示他们之音声即是施设。至此,一切世间言说皆得成立,正是以此意趣而说“言词……人……无有”。施设的言词性已成立,因为它是撞击耳等根门的能显者,故有这些文句,这便是其意趣所在。以“等”字摄“有某些听闻佛世尊言说者,义无碍解以现在为所缘”等句。因此,若“施设法”一词取所述之施设为义,则与论母注释相违,注释书中也未如此说,与此圣典不符,并且应说一切法皆是施设,不应说施设路径之句,且从无无穷过而有义理了知不可能等众多过失;反之,若取伴有表知变化的音声为施设,则无所述过失,且与众多文句处相符,故如此解说。其中,应取合理者,正是以此意趣而说“圣典……应取彼”。
Saṅketo rūpādīsu na kiñci hoti, bhūtādinimittaṃ bhāvanāvisesañca upādāya vohariyamānā kasiṇādipaññatti viya taṃ taṃ saṅketitabbaṃ saṅketakaraṇañca upādāya vohāramatto, tassa ca paññāpikā nāmapaññattīti yathāvuttadosāpattiṃ dassento ‘‘nāpi saṅketaggahaṇa’’nti avoca. Nanu ca atthavijānanāsambhavacodaneneva saṅketaggahaṇābhavopi dassitoti? Saccametaṃ, saṅkete pana ācariyānaṃ matibhedo vijjati. Tattha ekapakkhiko ayaṃ dosoti dassanatthaṃ tassa visuṃ vacanaṃ vuccamānā rūpādayo dhammāvacanatthā paññāpitabbā ca, tadabhidhāyako saddo paññattīti. Ettāvatā sabbavohāro sijjhatīti adhippāyena ‘‘vacana…pe… janaṃ natthī’’ti āha. Paññattiyā vacanabhāvo siddho paṭihananasotabbatādīpakattā tesaṃ pāṭhānanti adhippāyo. Ādi-saddena ‘‘atthi keci buddhassa bhagavato vohāraṃ suṇanti, niruttipaṭisambhidā paccuppannārammaṇā’’ti evamādiṃ saṅgaṇhāti. Tasmāti yasmā ‘‘paññattidhammā’’ti padassa yathāvuttapaññattiyo atthoti etasmiṃ pakkhe mātikāvaṇṇanāya virodho, aṭṭhakathāyaṃ avuttatā, imissā pāḷiyā ananugamo, sabbe dhammā paññattīti niddisitabbatā, paññattipathapadassa navattabbatā, anavatthānāpattito atthavijānanāsambhavoti aneke dosā, viññattivikārasahitassa pana saddassa paññattibhāve yathāvuttadosābhāvo anekesaṃ pāṭhappadesānañca anulomanaṃ, tasmā. Tattha yuttaṃ gahetabbanti adhippāyenāha ‘‘pāḷi…pe… tabbo’’ti.
“如果众生……”等句,是为说明若以音声为施设,则与注释书相违。诚然,若音声即是施设,则由于音声从胜义上存在,且能安立色等之义,故应唯有“存在施设”,而无“非存在施设”。因为众生等并非施设。如此一来,非存在施设便全然无存了。然而,注释书中却说有“非存在施设”。为显示并无前述之相违——即其他者因所缘不存在,故彼为非存在施设——而说“不存在者……”等句。现在,为通过显示众生等所缘于任何意义上皆不存在,从而确立彼所缘之施设唯是非存在施设,而说“此说……”等句。众生等正是存在者,但以色等自性不存在故,被称为“不存在”,并非全然无有。如此,以如是如是之安立状态而被认知,此即所述之说,这与“色存在吗?是存在,是不存在。唯存在,唯不存在。不应如是说。唯存在,唯不存在。然也。存在之义,不存在之义”等如此进行的“是存在论”相符。其中,色等诸法以色等自性存在,以受等自性则不存在。因此,针对持“一切此者如是存在、如是不存在”见者,自论师问:“色存在吗?”他论师答:“是存在,是不存在。”于是,自论师认为,若执取“色即是如是存在、如是不存在”的见解,则彼即是存在、彼即是不存在,因此……
Yadisattātiādinā saddassa paññattibhāve aṭṭhakathāya virodhamāha. Evaṃ paññattibhāve yadi saddassa paññattibhāvo, tassa paramatthato vijjamānattā rūpādiatthassa ca paññāpanato vijjamānapaññattibhāvo eva siyā, na avijjamānapaññattibhāvo. Na hi te sattādayo paññattīti. Evañca avijjamānapaññattiyā abhāvo eva siyā. Vuttā ca aṭṭhakathāyaṃ (pa. pa. aṭṭha. 1 mātikāvaṇṇanā) ‘‘avijjamānapaññattī’’ti. Itaro visayassa avijjamānattā tassa avijjamānapaññattibhāvoti yathāvuttavirodhābhāvaṃ dassento ‘‘avijjamānāna’’ntiādimāha. Idāni sattādivisayassa kenacipi pariyāyena atthitāya abhāvadassanena tabbisayāya paññattiyā avijjamānapaññattibhāvaṃyeva vavatthapeti ‘‘ayañca vādo’’ti. Vijjamānā eva sattādayo rūpādisabhāvābhāvavasena ‘‘avijjamānā’’ti vuccanti, na sabbathā abhāvato. Tathā hi tathā tathā paññāpiyamānabhāvena viññāyantīti yathāvuttarūpo vādo ‘‘rūpaṃ atthīti? Hevatthi heva natthīti. Sevatthi seva natthīti. Na hevaṃ vattabbe. Sevatthi seva natthīti. Āmantā. Atthaṭṭho natthaṭṭho’’ti (kathā. 306) evaṃ pavattāya hevatthikathāya. Tattha hi rūpādayo dhammā rūpādisabhāvena atthi, vedanādisabhāvena natthi, tasmā sabbamevidaṃ evaṃ atthi evaṃ natthīti evaṃladdhike sandhāya ‘‘rūpaṃ atthī’’ti pucchā sakavādissa. ‘‘Hevatthi heva natthī’’ti vissajjanaṃ paravādissa. Atha naṃ sakavādī yadi rūpameva evaṃ atthi evaṃ natthīti laddhi, evaṃ sante so eva atthi so eva natthi nāmāti pucchanto ‘‘sevatthī’’ti āha. Itaro teneva sabhāvena atthitaṃ, teneva natthitaṃ sandhāya paṭikkhipati. Dutiyaṃ puṭṭho sakabhāvena atthitaṃ, parabhāvena natthitaṃ sandhāya paṭijānāti. Tato sakavādī ‘‘atthaṭṭho natthaṭṭho’’tiādinā atthitā vā natthitā vā aññamaññaviruddhā ekasmiṃ dhamme vinā kālabhedena asambhavattāti kiṃ ekattaṃ āpajjatīti dassento paravādiṃ niggaṇhātīti. Paṭisiddhoti ca ‘‘rūpaṃ ‘rūpa’nti hevatthi, rūpaṃ ‘vedanā’ti heva natthī’’tiādinā (kathā. 306) vuttāya rūpavedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ sakabhāvena atthitāya parabhāvena natthitāya ca paṭisedhanena sattādīnampi tathābhāvo paṭisedhito hotīti katvā vuttaṃ.
“以色等为起源”,意即它们并非色等之自性。所谓“种种”,是依集合、相续等而言。种种想,依分别构想而生起。如果依众生、车乘等想所执取的词义并非实有,那么众生、车乘等言说岂不是非圣者的世俗言说吗?因此说“那些言说……”等句。由于本身并非依自性而存在,唯依施设者的言说而得以安立,故获得“施设”的世俗名称。正是以此意趣,说“自身不存在……”等句,以指称前文已述之义。“彼”,指对众生等的执取。注释书中多处说为“不可说”,例如“四梵住因缘于众生施设而生起,故名为不可说所缘”等。若依小、大等性而不可说,那非存在的众生等又如何能成为缘呢?因此说“蕴的集合、相续……”等句。“彼”,指蕴的集合、相续。“彼所执取之因”,指作为补特伽罗执取与施设之因的蕴集合与相续。如果说修习补特伽罗想能生起善等,那为何补特伽罗见被诃斥为邪见呢?因此说“然而由于……”等句。“地界可得”——这是为了说明补特伽罗不存在,以异熟为喻而说。此处实为类推:正如不能离开色等而分别得见补特伽罗,因为若不执取于彼,则无此类智生起,譬如修习等。所谓“补特伽罗可得”,若以可证得的胜义谛而言,即“为眼识所……”
Rūpādayona hontīti rūpādisabhāvā na honti. Tathā tathāti samūhasantānādivasena. Vicittasaññā parikappavasena uppajjati. Yadi sattarathādisaññāvalambito vacanattho vijjamāno na hoti, nanu sattarathādiabhilāpā anariyavohārā jāyantīti āha ‘‘na ca te abhilāpā’’tiādi. Attano vasena kiñci ahontaṃ paññāpakassa vacanasseva vasena paññāpitabbattā paññattivohāraṃ labhati. Imināva adhippāyenātiādi ‘‘sayaṃ avijjamāno’’tiādinā vuttamevatthaṃ sandhāyāha. Tanti sattādiggahaṇaṃ. ‘‘Brahmavihāracatukkaṃ sattapaññattiṃ ārabbha pavattattā navattabbārammaṇaṃ nāma hotī’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1421) tattha tattha na vattabbanti vuttaṃ. Yadi parittādibhāvena na vattabbaṃ, kathaṃ avijjamānassa sattādikassa paccayabhāvoti āha ‘‘khandhasamūhasantāna’’ntiādi. Tanti khandhasamūhasantānaṃ. Tadupādānabhūtanti puggaloti gahaṇapaññattīnaṃ kāraṇabhūtaṃ. Yadi puggalasaññāya sevamānassa kusalādiuppatti hoti, kathaṃ puggaladassanaṃ micchādassananti paṭisiddhanti āha ‘‘yasmā panā’’tiādi. Pathavīdhātu upalabbhatīti puggalābhāve vipakkhavasena nidassanamāha. Idañhettha anumānaṃ. Na rūpādayo vivecetvā puggalo upalabbhati tesaṃ aggahaṇe tathārūpāya buddhiyā abhāvato sevanādayo viyāti. Puggalo upalabbhati sacchikaṭṭhaparamatthena yo chaviññāṇaviññeyyoti saṃsarati muccati cāti evaṃ diṭṭhiyā parikappitapuggalova paṭisedhito, na vohārapuggaloti dassento ‘‘paṭise…pe… diṭṭhī’’ti āha.
偈颂中,在色、受、想、行、识这五蕴当中,你可知哪一法名为“众生”?这表明:于这些法中,连一法也不应执取为“众生”。若你执取“此外另有一众生存在”,魔罗啊,这岂不就是见执?此处“nu”字为决定义,即“正是见执”。为什么呢?因为这仅仅是清净诸行的堆聚。为阐明此义,故说“此处无众生可得”。意思是:无论依现量还是比量,都不可得,这里实无任何可称为“众生”者。若众生不存在,又如何施设众生流转轮回等?对此又有什么可置疑的呢?这里所指的是世俗言说中的众生,因为“众生”一词是在世俗中流转的。为了显示与第二偈的关联,而说“然而众生……”等。“支分聚集”是指依于支分的聚集,即依轴、轮、辕等支分而聚集。因此,“众生”是世俗的称谓。
Gāthāya pañcasu khandhesu rūpaṃ vedanā saññā cetanā viññāṇanti etesu kaṃ nāma dhammaṃ sattoti jānāsi nu, etesu ekampi sattoti gaṇhituṃ nārahatīti dasseti. Atha etehi añño eko satto atthīti paccesi. Evampi māra diṭṭhigataṃ nu te. Nu-saddo diṭṭhigatameveti avadhāraṇattho. Kasmā? Yasmā suddhasaṅkhārapuñjoyaṃ. Tamevatthaṃ vivarati ‘‘nayidha sattūpalabbhatī’’ti. Yasmā paccakkhato vā anumānato vā anupaladdhito natthi ettha koci satto nāmāti adhippāyo. Yadi satto natthi, kathaṃ satto saṃsāramāpādītiādi nīyatīti. Kimettha netabbaṃ, sattoti vohārasatto adhippeto, yasmā satta-saddo vohāre pavattatīti. Dutiyagāthāya sambandhaṃ dassento ‘‘satto panā’’tiādimāha. Aṅgasambhārāti aṅgasambhārato akkhacakkaīsādiaṅgasambhāramupādāyāti attho. Sattoti vohāro.
“不存在者”指毕竟不存在的,如兔角等。若毕竟不存在,如何被执取呢?答言:“是所构想的。”世间共知的,如瓶等物。然而在此,正如依于自身而生起的诸法,以及落入其相续的诸法,由于烦恼与过患的止息而成为寂静之缘,虽然涅槃没有生起等相,仍被称为“有息除作用”;同样,依于自身而转起的诸法,虽然没有生起等相,施设也被称为“转起”。或者,“hetu-attho vā antonīto”应理解为“被转起、被言说”的意思。同样,名施设正是执取了所应施设之义而作施设,犹如身表能令意图被了知;由于无所执取,故说它是“通过被说之义的门径而被说”。至于所应施设的施设,在所说的状态中,实无可说。同样,以种种方式令人了知,故称为“应令知与令知”;正因如此,其未被决定的非自性已被遮止,应当如此了知。并非诸自性法,如坚、触等,依其自相而成为可被言语所说;而是它们依时、处等差别而被区分,排除其他种类,具有同类共通的、依先前约定由意念成就的共相,才是可说的。即使在这种情况下,若没有任何转起之相,音声也不会转起;因此,成为彼转起之相的、依世间约定成就的、系属于各各词义的……
Avijjamānassāti accantaṃ avijjamānassa sasavisāṇādikassa. Yadi accantaṃ avijjamānaṃ, kathaṃ taṃ gayhatīti āha ‘‘parikappita’’nti. Lokasaññātaṃ ghaṭādi. Ettha pana yathā attānaṃ ārabbha uppajjamānakadhammānaṃ taṃsantatipatitānañca kilesupatāpābhāvena assatthabhāvapaccayatāya uppādādirahitampi nibbānaṃ ‘‘assāsanakarasa’’nti vuccati, evaṃ attānaṃ ārabbha pavattanakadhammavasena uppādādirahitāpi paññatti pavattāti vuttā. Hetuattho vā antonītoti pavattitā vohāritāti attho daṭṭhabbo. Tathā nāmapaññatti paññapetabbamatthaṃ gahitāyeva paññāpeti, viññatti viya adhippāyaṃ viññāpetīti sā gahetabbābhāvato vuccamānatthadvārena vuccamānāti vuttā. Paññāpitabbapaññattiyā pana vuccamānabhāve vattabbameva natthi. Tathā pakārato ñāpanabhāvena ñāpetabbañāpananti katvā gahetabbattāyeva ca tassā aniddhāritasabhāvatā paṭikkhittā daṭṭhabbā. Na hi sabhāvadhammānaṃ kakkhaḷaphusanādi sarūpato saddena vacanīyabhāvaṃ bhajati, apica kho nesaṃ kāladesādibhedabhinnānaṃ vinivattaaññajātiyako sajātiyasādhāraṇo pubbasaṅketānurūpaṃ ajjhāropasiddho sāmaññākāro vacanīyo. Tatthāpi na vinā kenaci pavattinimittena saddo pavattatīti tassa pavattinimittabhūto lokasaṅketasiddho taṃtaṃvacanatthaniyato sāmaññākāraviseso nāma paññattīti pubbācariyā. So hi tasmiṃ tasmiṃ atthe saddaṃ nāmeti, tassa tassa vā atthassa nāmasaññaṃ karotīti nāmaṃ, pakārehi ñāpanato paññatti cāti.
然而,那个特定的行相属于谁呢?应知:属于所应施设之义。因为义有种种行相。如此一来,该施设的“应被执取”之说也就得以成立,而且必然应当这样接受。否则,能说与所说等的分类就会造成混乱:一切义都可以被一切音声所说,一切音声都可以作为一切义的能诠;而在此,不能仅仅凭借约定执取就说它们转起,因为约定执取只会在已被确定的它们中转起。
Kassa pana so ākāravisesoti? Paññāpetabbatthassāti veditabbaṃ. Anekākārā hi atthāti. Evañca katvā tassā paññattiyā gahetabbatāvacanañca samatthitaṃ bhavati, avassañca etamevaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā vacanavacanīyabhedānaṃ saṅkaro siyā, sabbopi attho sabbassa saddassa vacanīyo, sabbo ca saddo sabbassa atthassa vācakoti na cettha saṅketaggahaṇeneva tesaṃ pavattāti sakkā vattuṃ vavatthitesu eva tesu saṅketaggahaṇassa pavattito.
然而,其他论师这样解释:“犹如由烟推知火,并非仅凭烟本身便能识知火,而是借由了知烟与火不相离的关系,由烟识知火;同理,由音声了知义时,并非仅凭音声本身便能识知其义,而是借由了知各各音声与各各义之间不相离的关系,由音声表显其义——应当如此理解。否则,若未把握此关系,仅凭听闻音声便能识知其义了。于此,如上所述的关系,在胜义上并不存在,只作为令各别义得以了知的手段,故名为‘名称’;或因依世间约定而成立、被了知,故名为‘世间约定’;又因由音声所显的种种义相,是证得彼义之因,由显了义相而被了知,故说为‘施设’——他们作此解释。”
Apare pana ‘‘yathā dhūmato aggianumāne na kevalena dhūmeneva aggi viññāyati, dhūmassa pana agginā avinābhāvasaṅkhāto sambandho viññāyamāno dhūmena aggi viññāyati, evaṃ saddena atthavijānane na kevalena saddena tadattho viññāyati. Taṃtaṃsaddassa pana tena tena atthena avinābhāvasaṅkhāto sambandho viññāyamāno tena tena saddena atthaṃ ñāpetīti veditabbaṃ. Aññathā aggahitasambandhenapi saddasavanamattena tadattho viññāyeyyāti. Yo yamettha yathāvuttarūpo sambandho, so tassa tassa atthassa saññāpanabhāvena nāmanti paramatthato abhāvā lokasaṅketavasena lokasaṅketoti vā siddho ñātoti lokasaṅketasiddhoti, saddena pakāsiyamānānaṃ atthappakārānaṃ adhigamahetutāya pakārato ñāpanato paññattīti ca vutto’’ti vaṇṇayanti.
若无为与有为所解脱的所知差别不存在,则如同“壶”等词的所指境那样,“地之触”等词的所指境亦不可得,一切世俗言说便会断灭。由于色与非色法唯依连结之结与各别差别之相而转起,并非单独存在,因此,它们那些作为形态、聚集或状态差别的相,即使在究竟意义上并非实有,却依究竟存在的色等所依法而获得存在性,从而随顺于对该各别法的把握,成为各别言说的依处。因为依取施设,不可说与所依“异”或“不异”;同理,在一切情况下亦不可说“有”或“无”。因为此三者确实存在——如此,于母题释义中并无矛盾。“被计算、被共论故为saṅkhā(结)”,此义依“应说”之义而安立于文词之义中,非安立于文词之声,如此则成文词派的正直。文词派唯随顺圣典,非随顺传承而有如上所述之义,这从何可得?因为未被引导之义不随顺圣典,亦非一切圣典皆尽其义,故如上所说的二种施设,在注释书中依六施设随顺而说,此已成立,故不可说“无”。
Saṅkhatāsaṅkhatavinimuttassapi ñeyyavisesassa abhāve ghaṭādisaddābhidheyyā viya pathavīphassādisaddavacanīyopi na labbhatiyevāti sabbavohāralopo siyā. Yasmā ca rūpārūpadhammā pabandhasaṅkhātataṃtaṃvisesākāravaseneva pavattanti, na kevalā, tasmā tesaṃ te saṇṭhānasamūhaavatthāvisesākārā yadipi paramatthato kiñci na honti, paramatthato pana vijjamānānaṃ rūpādīnaṃ upādānānaṃ vasena vijjamānabhāvaṃ labhitvā taṃtaṃgahaṇānurūpaṃ taṃtaṃabhilāpādhikaraṇaṃ bhavati. Upādāyapaññatti hi upādānato yathā aññā anaññāti ca na vattabbā, evaṃ sabbathā atthi natthīti ca na vattabbā. Tayopi hi ete santāyevāti evaṃ tāva mātikāvaṇṇanāya na koci virodho. Saṅkhāyati saṃkathīyatīti saṅkhāti ayamattho kathetabbabhāvena vacanattheyeva niruḷho, na vacanasminti vacanapakkhassa ujukatā sambhavati. Vacanapakkhoyeva pāḷianugato, na paramparāgato yathāvutto atthoti kuto panetaṃ labbhā. Na hi anīto attho pāḷiananugato, nāpi sabbā pāḷinītatthā evāti yathāvuttā duvidhā paññattiyo aṭṭhakathāyaṃ chahi paññattīhi yathāsambhavaṃ vuttāyevāti siddhametaṃ atthīti na vattabbāti.
若是从究竟意义上否定其存在,那是可以的。但若从世俗言说而言,则“有情”、“车”、“壶”等词的使用便不可能存在。因为没有离开所指境的词之使用。为了显示究竟法具有无自性法性质的施设之差别,故而教导“名称等二法对”——这并非说色等究竟法达到了施设的状态。而且,对于施设路径、施设法及法的说明,使用无差别的言词是不合适的;然而,由于词音本身处于施设的状态,它们之间仅有少许差别。所施设者唯是究竟无自性者,其施设状态才是所意指的,故并非一切施设路径都由“施设”一词所说;“施设”是依“应被施设”而说的,故“施设路径”一词应当说。若欲如此理解则可。否则,若说“由于词音的应施设性而为施设路径”,则“施设”一词便不可说——能否如此说呢?在论母篇中已解释的施设,在“人,摩犍提”处亦已显示,故不能说不可说。因为在那里,如上所述的依取施设与名施设亦有自性生起,故“结”等词虽有同义,亦仅是智者之意,如表意(viññatti)显明意图,由自所知的名施设施设应施设之义;由于执取了确定之相,如灯破除色之暗,而非由施设之异分别计度,在施设应施设之义上有其作用;而在名施设的施设中,如依取施设因所依差别而不同,名施设亦因各别词与词义之差别而不同——故应意许有另一种施设。且由于在显明彼义时,各别之词作为俱作因,具有确定之相,故无未定之过。以此亦破斥了无世俗约定把握之说,以及名施设无作用之说。因为其作用如前所述已显示。
Yadi paramatthato atthitāpaṭisedho, iṭṭhametaṃ. Atha vohārato, sattarathaghaṭādīhi sattarathādivacanappayogoyeva na sambhaveyyāti. Na hi vacanīyarahito vacanappayogo atthīti. Paramatthadhammānaṃ asabhāvadhammabhūtāya paññattiyā vibhāgadassanatthā adhivacanādidukattayadesanāti na paramatthadhammānaṃ rūpādīnaṃ paññattibhāvāpattīti. Na ca paññattipathapaññattidhammaniddesānaṃ avisesavacanaṃ yuttaṃ, saddasseva pana paññattibhāve siyā kāci tesaṃ visesamattā. Paññāpitabbassa aparamatthasabhāvasseva paññattibhāvo adhippetoti na sabbo paññattipatho paññattisaddena vutto, paññatti ca paññāpetabbabhāvena vuttāti paññattipathapadaṃ vattabbameva. Evañcetaṃ icchitabbaṃ. Itarathā saddassa ca paññāpitabbatāya paññattipathabhāvoti paññattipadaṃ na vattabbaṃ siyāti ca sakkā vattuṃ, nikkhepakaṇḍe vibhattāyeva paññatti ‘‘puriso māgaṇḍiyo’’ti etthāpi dassitāti na na sakkā vattuṃ. Tathāpi hi yathāvuttaupādāyapaññattināmapaññattīnaṃ sabhāvasambhavatoti saṅkhādisaddānaṃ samānatthatāpi tesaṃ matimattameva, viññatti viya adhippāyaṃ viññāpentā sayaṃ ñātāyeva nāmapaññatti paññāpetabbamatthaṃ paññāpeti gahitasarūpatāya padīpo viya rūpagatavidhaṃsaneti na paññattiantaraparikappanena payojanaṃ atthi paññāpetabbatthapaññāpane, nāmapaññattipaññāpane pana upādānabhedabhinnā upādāyapaññatti viya taṃtaṃvacanavacanatthabhedabhinnā nāmapaññattīti aññā paññatti icchitā eva. Na ca anavatthānadoso taṃtaṃvacanassa tadatthavibhāvane sahakārīkāraṇabhāvena paṭiniyatasarūpattā. Etena saṅketaggahaṇābhāvopi paṭisiddho daṭṭhabbo, tathā nāmapaññattiyā payojanābhāvo. Dassitappayojanā hi sā pubbeti.
在“世俗流中被否定”等文句中,应理解为:依于所闻之声,以其所闻性被否定的方式,说示了以彼(声)为境的言说等。或者,那里仅因声音与言说等相伴,故如此说。因为并不能说,教法在一切处皆以同一方式转起。例如,某处乐即是苦,乐受亦被称为苦;苦即是乐,苦亦被称为乐。如同这样,上面所说的两种施设,也正是以“名称等”文句的意义,在注疏中加以说明。这是为了那些想要区别有为与无为所解脱之所知差别者的决断。
‘‘Vohāro lokiyasote paṭihaññatī’’tiādīsu sotabbassa saddassa vasena tabbisayabhūtā vohārādayo paṭihananasotabbatāpariyāyena vuttāti daṭṭhabbā. Saddoyeva vā tattha vohārādisahacāritāya tathā vutto. Na hi sakkā sabbattha ekarasā desanā pavattīti vattuṃ. Tathā hi katthaci sukhā dukkhā, sukhāpi vedanā dukkhāti vuccanti, dukkhā sukhā, dukkhāpi sukhāti, evaṃ yathāvuttā duvidhāpi paññatti adhivacanādipāṭhassa atthabhāvena aṭṭhakathāyaṃ vuttāyevāti. Ayaṃ saṅkhatāsaṅkhatavinimuttaṃ ñeyyavisesaṃ icchantānaṃ vasena vinicchayo.
1316即使他人有以沙门性等名称施设名称的行为,由于不观待于他,因此这里所说的命名本质,是以最极界定的方式意指“命名”的意义——为显示此,故说“不观待其他”等。其意趣是:命名本质并非真实存在,因为它非本质,只是偶尔生起。“由本性成立”是指,受等具有受等名称的法性。如果受等带着不由任何事物所造的自有名称而生起,如同化生者的名称那样,以命名的意义而成为“名”,那么地等也应成为“名”,否则地等的例证便不应存在。顾虑到这一质难,故说“以地等的例证”等。因为譬喻是依部分共相、如所意趣那样成立,而非依一切共相。纵使如此,若受等仅因本性成立的名称而成为名,那么地等的“名”性也无法避免,因此说“由于约定俗成”等。由此显示:虽然生起“名”这一音声的因缘在受等中存在,在他物中也存在,但如同“牛”这个词在鸡等众生群体中约定俗成那样,“名”这个词在受等中是约定俗成的。事实上,在许多经典段落中,只见对它们使用“名”的称谓。而未成为“名”的情况,是因为会落入“发、瓶”等名称的范围内。正是为了阐明此义,以“
1316. Satipi paresaṃ sāmaññādināmakārakānaṃ nāmakaraṇabhāve parānapekkhatāya tato ativiya yutto idha nāmakaraṇasabhāvo ukkaṃsaparicchedena nāmakaraṇatthoti adhippetoti dassetuṃ ‘‘aññaṃ anapekkhitvā’’tiādimāha. Nāmakaraṇasabhāvatā na hoti asabhāvikatāya kadācideva pavattito cāti adhippāyo. Sabhāvasiddhattāti vedanādīnaṃ vedanādināmakaraṇadhammataṃ āha. Yadi vedanādīnaṃ kenaci akataṃ sakanāmaṃ ādāyayeva pavattanato opapātikanāmānaṃ nāmakaraṇaṭṭhena nāmabhāvo, evaṃ sati pathavīādīnampi nāmabhāvo āpajjati, aññathā pathavīādinidassanameva na siyāti anuyogaṃ manasi katvā āha ‘‘pathavīādinidassanenā’’tiādi. Ekadesasāmaññena hi yathādhippetena upamā hoti, na sabbasāmaññenāti. Evampi yadi sabhāvasiddhanāmattā vedanādayo nāmaṃ, pathavīādīnampi anivattanīyo nāmabhāvoti āha ‘‘niruḷhattā’’tiādi. Tena yaṃnimittaṃ vedanādīsu nāmasaddappavatti, satipi tadaññesaṃ taṃnimittayoge go-saddo viya kukkuṭādisattapiṇḍe niruḷhato vedanādīsu nāma-saddo pavattoti dasseti. Tathā hi anekesu suttapadesesu tesaṃyeva nāmavohāro dissati. Nāmatānāpatti vuttā kesakumbhādināmantarāpajjanato. Etamevatthaṃ nidassanabhāvena ‘‘na hī’’tiādinā vivarati. Yadipi samūhādighanavinibbhogābhāvato vedanādiarūpadhammesupi piṇḍākārena gahaṇaṃ pavattati, taṃ pana yebhuyyena atthātiparikappamukhena ekadhammavaseneva, na samūhavasenāti vuttaṃ ‘‘aññena…pe… natthī’’ti.
能显与所显的关系,即是境与有境的关系。增语触即是意触。它因无“名”即无法被把握而明显,故举以为例。为了避免这样的疑虑:“通过‘如同增语触’的说法,唯有意触之类才成为名,而非有对触之类”,所以说“有对触也……”等。其中,与五识俱起的触是有对触。“pi”字表示强调。这样说即是:有对触虽由境与有境相撞击而生起,较其他触更为粗显,但并非如同色法那样具有明显的行相,因此它依于名而被把握,这即属于名本身。通过“或者由于非色性”等,从共相与别相两方面,以近因的方式说明了有对触的“名”性。“前后”是就“名与色”这一顺序而说。通过“虽然色也……”等,阐明了涅槃作为增上缘,是“名”之称谓不与其余共通的因由,因为圣者们的心,脱离其他境,以倾向、朝向、专归的方式,唯在不生灭界中生起。
Pakāsakapakāsitabbabhāvo visayivisayabhāvo eva. Adhivacanasamphasso manosamphasso. So nāmamantarena gahetuṃ asakkuṇeyyatāya pākaṭoti nidassanabhāvena vutto. ‘‘Adhivacanasamphasso viyā’’ti vacanena manosamphassatappakārānameva nāmabhāvo siyā, na paṭighasamphassatappakārānanti āsaṅkāya nivattanatthaṃ ‘‘paṭighasamphassopī’’tiādimāha. Tattha pañcaviññāṇasahagato phasso paṭighasamphasso. Pi-saddo sambhāvane. Idaṃ vuttaṃ hoti – visayīvisayasaṅghaṭṭanasamuppattiyā aññaphassato oḷārikopi paṭighasamphasso na rūpadhammā viya vibhūtākāro, tato nāmāyattagahaṇiyabhāvo nāmassevāti. Arūpatāya vātiādinā sāmaññato visesato ca paṭighasamphassassa upacāravasena nāmabhāvamāha. Pacchimapurimānanti ‘‘nāmañca rūpañcā’’ti imaṃ anupubbiṃ sandhāya vuttaṃ. Satipi rūpassātiādinā nāmavohārahetuṃ anaññasādhāraṇaṃ nibbānassa adhipatipaccayabhāvaṃ eva vibhāveti, yato ariyānaṃ aññavisayavinissaṭaṃ ninnapoṇapabbhārabhāvena asaṅkhatadhātuyaṃ eva cittaṃ pavattatīti.
1318由于覆藏轮回中的过患,以及对轮回的贪味与欢喜,它是轮回的根本、主要之因,故称“轮回根本”。
1318. Vaṭṭasmiṃ ādīnavapaṭicchādanato tadassādanābhinandanato ca vaṭṭassa mūlaṃ padhānakāraṇanti vaṭṭamūlaṃ.
1320在色等每一种所缘中,对于所执着的基处,将“我慢”所依之相,以及善、不善、其异熟、世间等所依之性,叠加之后生起的执取差别。任何邪见在确立时,都是以过度执取、逾越法之自性的方式而确立,故说“执取”即是此义。
1320.Ekekasmiṃ rūpādike yathābhiniviṭṭhe vatthusmiṃ ahaṃmānādhāranimittataṃ kusalākusalatabbipākalokādhāratañca samāropetvā pavattaggahaṇaviseso. Yā kāci diṭṭhi nivisamānā dhammasabhāvaṃ aticcaparāmasanākāreneva nivisatīti vuttaṃ ‘‘parāmasantīti attho’’ti.
1332以思为最上的行蕴,故说“以此思……”等。
1332. Cetanāppadhāno saṅkhārakkhandhoti katvā ‘‘yāya cetanāyā’’tiādi vuttaṃ.
1333‘恶名’即应受谴责的名称。‘不前往亲近’等语,说明了侍奉与亲近的差别。
1333.Dunnāmaṃ gārayhanāmaṃ. Anupasaṅkamantassātiādinā sevanabhajanānaṃ visesamāha.
1336为了显示这一意义——即展示了与事由、甘马语等一起了知犯、不犯与出罪之差别的方法,故说‘从事由的违犯’等。因为经中说‘于犯善巧,于出罪善巧’。为了显示通过了知原因而善知结果,故说‘或者对于犯……’等。
1336. Āpattiāpattivuṭṭhānaparicchedajānanūpāyadassanaṃ saha vatthunā saha kammavācāyādivacananti imamatthaṃ dassento ‘‘vatthuvītikkamato’’tiādimāha. ‘‘Āpattikusalatā āpattivuṭṭhānakusalatā’’ti (dha. sa. dukamātikā 119) hi vuttanti. Kāraṇajānanena phalaṃ suṭṭhu ñātaṃ hotīti taṃ dassetuṃ ‘‘āpattiyā vā’’tiādimāha.
1342‘彼’,即作意善巧。
1342.Tassāti manasikārakusalatāya.
1344即未生起者,即是未生起者。
1344.Anuppajjamānāneva anuppajjantāneva.
1348其意趣是:以不作为,即因不尊重故。
1348.Akaraṇena anādaravasenāti adhippāyo.
1350指泡沫树,即辣木等树。
1350.Pheggurukkhassa sigguādikassa.
1352“眼根不护”者,即眼根的不防护。所谓“以不防护的眼根为因”,是说:如同眼门的贪欲等随眠及该门之识,眼根是其主要的原因。因为当眼根不防护时,那些随眠便随之生起,由此,那以不防护的眼根为因而生的“不护”被称为“不护”。这便是注释书的意趣。今依此意趣,以“因为关于此……”等语,显示与经文的连接。“对于怎样的……”是询问的方式,即问对于怎样、如何安立的人。因为当自性已被说明时,再问自性便无意义。“随眠”即贪欲等。“以此所表征的”是说:以随眠所表征的眼根为不防护,如此连接。
1352.Cakkhundriyāsaṃvarassāti cakkhundriyāsaṃvaraṇassa. Asaṃvutacakkhundriyasseva hetūti cakkhudvārikassa abhijjhādianvāssavanassa taṃdvārikaviññāṇassa viya cakkhundriyaṃ padhānakāraṇaṃ. Sati hi asaṃvutatte cakkhundriyassa te te anvāssavantīti asaṃvariyamānacakkhundriyahetuko so asaṃvaro tathāvuttoti aṭṭhakathāya adhippāyaṃ dasseti. Idāni yathāvutte adhippāye ṭhatvā ‘‘yatvādhikaraṇanti hī’’tiādinā pāḷiyā yojanaṃ dasseti. Kassa cāti pakāraṃ pucchati, kathaṃvidhassa kathaṃsaṇṭhitassāti attho. Na hi sarūpe vutte puna sarūpapucchāya payojanaṃ atthi. Anvāssavanti abhijjhādayo. Tadupalakkhitanti anvāssavūpalakkhitaṃ cakkhundriyaṃ asaṃvutanti yojanā.
“随其可能”是指:恶戒的不护,依于意门;其余的不护,应依六门来连接。失念等是念的对立不善法等,可能在五门中生起,但是,作为身、语违犯的恶戒,并不在那里生起,因为五门速行不产生表色。为了阐明这一点,故说“因为不是在五门中”等。
Yathāsambhavanti dussīlyāsaṃvaro manodvāravasena, sesāsaṃvaro chadvāravasena yojetabbo. Muṭṭhassaccādīnaṃ satipaṭipakkhākusaladhammādibhāvato siyā pañcadvāre uppatti, na tveva kāyikavācasikavītikkamabhūtassa dussīlyassa tattha uppatti pañcadvārikajavanānaṃ aviññattijanakattāti tameva yathāsambhavaṃ ‘‘na hi pañcadvāre’’tiādinā vivarati.
“如何”与“以何种方式”——当速行生起时,无防护被称为“眼根中的无防护”,此为举例说明,其义理为何?此处的发生次第如下:于五门中,色等所缘现前时,依确定等而生起善或不善的速行后,落入有分;随后,意门速行取同一所缘,再落入有分;又在同一门中,以“这是女人、这是男人”等加以确定后,速行又落入有分。此后,另一轮速行以喜爱、染着等方式生起,再落入有分。若该所缘再次现前,则针对那时在五门等中生起的、与之相似的速行,才说:“同样地,当速行中生起恶戒等时,若有无防护,门也是未守护的”等。不过,这种最高程度的说明,是针对熟悉的所缘。对于不熟悉的所缘,则是在五门中间断生起后,再相应地在意识门中生起。门、有分等与速行的关联,应视为由于它们属于同一相续之故。
Yathā kinti yena pakārena javane uppajjamāno asaṃvaro ‘‘cakkhundriye asaṃvaro’’ti vuccati , taṃ nidassanaṃ kinti attho. Tatthāyaṃ pavattikkamo – pañcadvāre rūpādiārammaṇe āpāthagate niyamitādivasena kusalākusalajavane uppajjitvā bhavaṅgaṃ otiṇṇe manodvārikajavanaṃ taṃyevārammaṇaṃ katvā bhavaṅgaṃ otarati, puna tasmiṃyeva dvāre ‘‘itthipuriso’’tiādinā vavatthapetvā javanaṃ bhavaṅgaṃ otarati. Puna vāre pasādarajjanādivasena javanaṃ javati. Puna yadi taṃ ārammaṇaṃ āpāthaṃ āgacchati, taṃsadisameva pañcadvārādīsu javanaṃ tadā uppajjamānakaṃ sandhāya ‘‘evameva javane dussīlyādīsu uppannesu tasmiṃ asaṃvare sati dvārampi agutta’’ntiādi vuttaṃ. Ayaṃ pana ukkaṭṭhanayo paricitārammaṇaṃ sandhāya vutto, aparicite antarantarā pañcadvāre uppajjitvā tadanurūpaṃ manodvārepi uppajjatīti. Dvārabhavaṅgādīnaṃ javanena sambandho ekasantatipariyāpannato daṭṭhabbo.
“有门、有分等存在时”:意指速行生起之时,作为缘而先前已成就的有分等,虽当时并不存在,却如同眼等一样,在果的成就上被视为“存在”,故称为“有”。因为并非只有正在持续者才被称为“存在”。将速行视为“外部”等:从究竟意义上说,速行并无“外部性”,其余(有分等)也无“内部性”,但依经中所说:“诸比丘,此心极光净,然为客来随烦恼所染污”(《增支部》1.49),由此依教理而表明:作为客来者、时而才生起的速行,具有“外部性”;而性质与之不同的其余(有分等),则具有“内部性”。至于“成为无防护之因”:这是针对门等成为无防护之因这一事实的明显性而说。因为当无防护生起时,门等作为其因便显现出来。“破坏门、有分等”:即在门与有分等处造成破坏。因为无防护在哪一门中生起,便在那里作用,正是切断了门等防护的亲依止状态。因此说“破坏善法之财”。
Sati dvārabhavaṅgādiketi paccayabhāvena purimanipphannaṃ javanakāle asantampi bhavaṅgādi cakkhādi viya phalanipphattiyā santaññeva nāmāti vuttaṃ. Na hi dharamānaṃyeva santanti vuccatīti. Bāhiraṃ viya katvāti paramatthato javanassa bāhirabhāve itarassa ca abbhantarabhāve asatipi ‘‘pabhassaramidaṃ , bhikkhave, cittaṃ, tañca kho āgantukehi upakkilesehi upakkiliṭṭha’’ntiādivacanato (a. ni. 1.49) āgantukabhūtassa kadāci kadāci uppajjamānassa javanassa bāhirabhāvo tabbidhurasabhāvassa itarassa abbhantarabhāvo pariyāyato vuttoti dasseti. Asaṃvarahetubhāvāpattitoti dvārādīnaṃ asaṃvarahetubhāvāpajjanassa pākaṭabhāvaṃ sandhāyāha. Uppanne hi asaṃvare dvārādīnaṃ tassa hetubhāvo paññāyatīti. Dvārabhavaṅgādimūsananti dvārabhavaṅgādīsu mūsanaṃ. Yasmiñhi dvāre asaṃvaro uppajjati, so tattha dvārādīnaṃ saṃvarūpanissayabhāvaṃ upacchindantoyeva pavattatīti. Tenevāha ‘‘kusalabhaṇḍavināsana’’nti.
在此,应结合“以眼见色后”等经句,显示防护、应防护者、防护的方法、防护从何而来、防护在何处等分类,加以解说。如何解说?“他守护……防护生起”,以此说明了防护。此处,“他建立起念”即其含义。眼等是应防护者。“不执取总相,不执取细相”是防护的方法。以“由于什么原因”等说明防护的界限。色等是防护的对象。再者,依审察力与修习力所摄,根防护也有两种,应知此差别:其中,前者是于所缘中见过患,后者是断除过患;同样,前者是断除缠缚,后者是断除随眠;同样,前者属于世间道所摄,后者属于出世间道所摄,这一差别也应了知。
Ettha ca ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā’’tiādipāḷiyaṃ saṃvaro, saṃvaritabbaṃ, saṃvaraṇupāyo, yato ca so saṃvaro, yattha ca so saṃvaroti imaṃ pabhedaṃ dassetvā yojetabbā. Kathaṃ? ‘‘Rakkhati…pe… saṃvaraṃ āpajjatī’’ti etena saṃvaro vutto. Satiṃ paccuṭṭhapetīti ayañhettha atthoti. Cakkhādi saṃvaritabbaṃ. Na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhīti saṃvaraṇupāyo. ‘‘Yatvādhikaraṇa’’ntiādinā saṃvaraṇāvadhi. Rūpādayo saṃvaravisayoti. Kiñca paṭisaṅkhābhāvanābalasaṅgahitabhāvena duvidhopi indriyasaṃvaro? Tattha purimena visayesu ādīnavadassanaṃ, itarena ādīnavappahānaṃ. Tathā purimena pariyuṭṭhānappahānaṃ, itarena anusayappahānaṃ . Tathā purimo lokiyamaggasaṅgahito, dutiyo lokuttaramaggasaṅgahitoti ayampi viseso veditabbo.
1353“以戏乐等为目的的欲求”:戏乐本身就是目的、就是追求,故称“以戏乐为目的”;以此为始的种种,称为“以戏乐等为目的者”。对于这些的欲求,或是戏乐即是其目的者——以戏乐为目的者——以此为始的欲求,即“以戏乐等为目的的欲求”。那是什么呢?答曰:“欲求”。“于饮食受用中不知满足”:是指于饮食受用中无有厌足。以希求更多、更殊妙的方式生起的更求多求,即是“不知满足”。这里的义理如此方才相合。
1353.Davatthādiabhilāsoti davo eva attho payojananti davattho, so ādi yesaṃ te davatthādayo. Tesu, tesaṃ vā abhilāso, davo vā attho etassāti davattho, tadādiko davatthādi, ko pana soti āha ‘‘abhilāso’’ti. Āhāraparibhoge asantussanāti āhāraparibhoge atitti. Bahuno uḷārassa ca patthanāvasena pavattā bhiyyokamyatā asantussanāti evamettha attho yujjati.
1355以沉醉的方式生起,这是慢的,因此说“慢即是慢的骄醉”。因为如骄慢等,也是以“慢、臆想”等,即以慢的体性而分别的。所谓“饥饿”,是指业生火界。然而,饥饿在未进食时与已进食时都会生起。其中,由压迫名为胃的身体部位而可称为“害”的苦受,才是此处应显示的;另一种则应排除。因此,以“由未进食为缘而生起”来简别饥饿,故说“对饥饿的简别”。然而,那些说“以业生火界为缘的苦受是饥饿”的人,对他们而言,“由未进食为缘而生起”这一简别便不适用。即使有那样的真实义解说,也会导致“害”、“平息”、“旧受”、“新受”之间没有差别,因此,前一种义理才是此处的正解。那么,它们的差别是什么?由未进食为缘而生起的受,与由已进食为缘而不生起的受——这两种受,都只是尚未到来的受,这是意旨所在。虽然都是尚未到来,但前者与已生起的受相似,后者则与彼不相似,是全然未曾生起的,这就是此处的差别。因此,对于前者说“如其已生起般”,对于后者则说“未生起”。或者,由未进食为缘而生起的受,因为是先前所造业的异熟。
1355. Majjanākārena pavatti mānassevāti katvā ‘‘mānova mānamado’’ti vuttaṃ. Tathā hi jātimadādayo ‘‘māno maññanā’’tiādinā mānabhāveneva vibhattāti. Khudā nāma kammajatejo. Taṃ pana abhutte bhutte ca uppajjatīti yaṃ tattha āmāsayasaṅkhātassa sarīradesassa pīḷanato vihiṃsāsaddavacanīyaṃ, tadeva dassetabbaṃ, itarañca nivattetabbanti abhuttapaccayā uppajjanakattena khudā visesitāti āha ‘‘khudāya visesana’’nti. Ye pana ‘‘kammajatejapaccayā dukkhā vedanā khudā’’ti vadanti, tesaṃ abhuttapaccayā uppajjanakāti visesanameva na yujjati. Satipi tasmiṃ bhūtatthakathane vihiṃsūparatipurāṇavedanāpaṭihananānaṃ visesābhāvo āpajjatīti purimoyevettha attho. Etāsaṃ ko visesoti abhuttapaccayā uppajjanakavedanā, bhuttapaccayā na uppajjanakavedanāti dvepi cetā vedanā yāvatā anāgatāyevāti adhippāyo. Satipi anāgatatte purimā uppannasadisī, itarā pana ataṃsadisī accantaṃ anuppannāvāti ayamettha viseso. Teneva ‘‘yathāpavattā’’ti purimāyaṃ vuttaṃ, itarattha ca ‘‘appavattā’’ti. Atha vā abhuttapaccayā uppajjanakavedanā pubbe katakammassa vipākattā purāṇavedanā nāma. Appaccavekkhaṇādiayuttaparibhogapaccayā paccavekkhaṇādiyuttaparibhogato āyatiṃ na uppajjissatīti bhuttapaccayā na uppajjanakavedanā navavedanā nāma. Vihiṃsānimittatā vihiṃsānibbattatā.
“依此而活命”即是“活命”。为了显示所说的身体活命之因与生命根活命之因二者的差别,在说了“为了生命根的活命”之后,并非仅仅为了生命根的活命,食也是具有住立等转起行相差别之全身的活命之因,因此,为了阐明此义而说“延续”一词,即显示“我的活命将会持续”这一无差别之说,故说“四种威仪的无间断称为活命、延续”。以不当地使用、不适当地受用等方式毁坏信施之物,即是毁坏信施。“以彼”是指以落入团体食的相状或以堆积等而受持。意思是,作有罪过、应受呵责的受用。
Yāpenti etenāti yāpanāti vuttassa sarīrayāpanakāraṇassa jīvitindriyassapiyāpanakāraṇanti imassa visesassadassanatthaṃ ‘‘jīvitindriyayāpanatthāyā’’ti vatvā na kevalaṃ jīvitindriyasseva yāpanakāraṇamāhāro, atha kho ṭhānādipavattiākāravisesayuttassa sakalasarīrassapi yāpanakāraṇanti taṃdīpanatthaṃ yātrāti vacananti yāpanā me bhavissatīti avisesena vuttanti dassento ‘‘catunnaṃ iriyāpathānaṃ avicchedasaṅkhātā yāpanā yātrā’’ti āha. Aṭṭhānayojanaaparibhogadupparibhogādivasena saddhādeyyassa vināsanaṃ saddhādeyyavinipātanaṃ. Yenāti gaṇabhojanalakkhaṇappattassa thūpīkatādikassa vā paṭiggahaṇena. Sāvajjaṃ sanindaṃ paribhogaṃ karotīti vā attho.
“威仪……已说”的意思是:因为通过安乐转起的威仪,把握、了知了那些威仪如此转起之因,所以所说的饮食等,被说为如同威仪的作者,因为它们属于前时之业。正如“以慧见已,诸漏灭尽”中,见是灭尽之因;“饮酥得力量,见狮生恐惧”中,饮与见是力量与恐惧之因;同样地,饮食被说为威仪安乐转起之因,此处应如是理解其义。如同处于易得且无过失的状态,即使资具的力量微弱,对于修行极头陀行的人而言,也是乐住的资具;以允许衣、坐卧具之少力与殊胜而转起的随后诸偈,在此法将也通过“再者”等开示“食已”之文,表明少力殊胜被容许作为乐住的资具。
Iriyā…pe… vuttanti sukhaṃ pavattamānehi iriyāpathehi tesaṃ tathāpavattiyā kāraṇanti gahitattā viditattā yathāvuttabhuñjanapivanāni pubbakālakiriyābhāvena vuccamānāni iriyāpathakattukāni viya vuttānīti attho. Yathā hi ‘‘paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’ti (ma. ni. 1.271; 2.182) dassanassa khayahetutā, ‘‘ghataṃ pivitvā balaṃ bhavati, sīhaṃ disvā bhayaṃ bhavatī’’ti ca pānadassanānaṃ balabhayahetutā vuccati, evaṃ bhuñjanapivanānaṃ iriyāpathasukhappavattihetubhāvo vuttoti evamettha attho daṭṭhabbo. Sulabhānavajjabhāvo viya appabhāvopi paccayānaṃ paramasallekhavuttīnaṃ sukhavihārāya pariyattoti cīvarasenāsanānaṃ appabhāvukkaṃsānujānanavasena pavattāhi anantaragāthāhi idhāpi dhammasenāpatinā sukhavihārāya pariyatto appabhāvukkaṃso anuññātoti viññāyatīti ‘‘punapī’’tiādinā ‘‘bhutvānā’’ti pāṭhaṃ samatthayati.
1368“念等诸法”指念、慧、定、精进、正语等法,它们由六对所摄持。
1368.Satiādidhammāti satipaññāsamādhivīriyasammāvācādidhammā, ye chahi dukehi pariggahitā.
1373通达是依应通达的诸法而说的。因为依境而说具境者,这是由俱行性的缘故。例如:
1373.Paṭivijjhitabbehi paṭivedho vutto. Visayenapi hi visayī vuccati sahacarabhāvato. Yathā –
生起悚惧,以苦及苦之因;
增长已、遍观已,宣说了通往解脱之道。
‘‘Uppādetvāna saṃvegaṃ, dukkhenassa ca hetunā; Vaḍḍhayitvā sammasitvā, muttiyā maggamabravī’’ti
又说:“于谛之究竟时”。
‘‘Saccapariyosāne’’ti ca.
犹如对苦等,以遍知等方式转起的通达智,因不痴故,能不违逆、不抵触他们而转起;同样,作为彼亲依止的观智,亦尽其力,不违逆于彼而转起。因此,说此为“四谛之随顺”——此是第二种义释。在此处,“四谛”一词是依非间接之说,前一种则是依间接之说,应作如是观。又或者,由于以正见为主,对于其余道支中的道谛一分作通达之随顺,故说为总集随顺,或说为对于四谛一分之道。
Yathā dukkhādīnaṃ pariññādivasena pavattamānaṃ paṭivedhañāṇaṃ asammohato te avilometvā avirodhetvā pavattati nāma, evaṃ tadupanissayabhāvaṃ vipassanāñāṇampi yathābalaṃ te avilometvā pavattatīti catunnaṃ saccānaṃ anulomanti vuttanti dutiyo atthavikappo vutto. Ettha ca ‘‘catunnaṃ saccāna’’nti padaṃ vinā upacārena vuttaṃ, purimasmiṃ upacārenāti daṭṭhabbaṃ. Sammādiṭṭhippadhānattā vā sesamaggaṅgānaṃ maggasaccekadesassa paṭivedhassa anulomaṃ samudāyānulomaṃ vuttaṃ, catusaccekadesassa maggassa vā.
1380“灭时”意指灭的集合。又说为“依烦恼灭而转起之法聚”。
1380.Khayasamayeti khayasamūhe. ‘‘Kilesānaṃ khayavasena pavattadhammapuñje’’ti ca vadanti.
1381以无有障碍故,便无犹豫;以于所缘乐住故转起,此即胜解之义,因此说“以无……之义”。
1381. Aparibandhabhāvena nirāsaṅkā, ārammaṇe abhiratibhāvena ca pavatti adhimuccanaṭṭhoti āha ‘‘ani…pe… ttanaṭṭhenā’’ti.
1382圣道转起之后所转起的果智,由于是在各各道所断烦恼灭尽究竟之时转起,故说为“灭尽时之智”。然而,因为此果智于道后无间生起,所以对于由道按次第灭尽的诸烦恼,在其灭尽之后无间转起,因此也可说为于灭尽的最初时转起——这是第二种解释。
1382. Ariyamaggappavattiyā uttarakālaṃ pavattamānaṃ phalañāṇaṃ taṃtaṃmaggavajjhakilesānaṃ khayapariyosāne pavattattā ‘‘khīṇante ñāṇa’’nti vuttaṃ. Yasmā pana taṃ maggānantaraṃ uppajjati, tasmā maggena ṭhānaso khīṇesu kilesesu tesaṃ khīṇabhāvānantaraṃ pavattamānaṃ khīṇabhāvānaṃ paṭhamakāle pavattantipi vuccatīti dutiyo vikappo vutto.