二、退失之论
2. Parihānikathā
一、论议方法退失之解释
1. Vādayuttiparihānivaṇṇanā
239239. 接下来是退失之论。退失法、不退失法,有诸如“诸比丘,此二法能令有学比丘退失”(《增支部》2.185)、“诸比丘,此五法能令时解脱比丘退失”(《增支部》5.149)等经为依据,正量部、犊子部、一切有部及部分大众部乃至于此认为阿罗汉亦有退失。因此,无论是他们还是其他持此见者,自宗论师为了破斥其见,便问:“阿罗汉会从阿罗汉果退失吗?”其中,“退失”有两种:已得之退失与未得之退失。其中,“尊者乔底迦第二次从那时的意解脱退失”(《相应部》1.159),这称为已得之退失。“对你们这些希求沙门性者,莫令沙门性退失”(《中部》1.416-418),这称为未得之退失。此处,这里是指已得之退失。对此,他宗论师回答“是”而承认。然而,在自宗中,此已得之退失唯指世间等至,而非阿罗汉果等沙门果。在他宗中,也不认为此退失在一切沙门果、一切有、一切时、一切补特伽罗上都会发生。这仅是他们一方的见解,因此为了破除一切见网,论中以“于一切处”等展开教说。
239. Idāni parihānikathā hoti. Parihānidhammo aparihānidhammo, ‘‘dveme, bhikkhave, dhammā sekkhassa, bhikkhuno parihānāya saṃvattanti’’ (a. ni. 2.185), ‘‘pañcime, bhikkhave, dhammā samayavimuttassa bhikkhuno parihānāya saṃvattantī’’ti (a. ni. 5.149) evamādīni hi suttāni nissāya sammitiyā vajjiputtakā sabbatthivādino ekacce ca mahāsaṅghikā arahatopi parihāniṃ icchanti, tasmā te vā hontu aññeyeva vā, yesaṃ ayaṃ laddhi, tesaṃ laddhibhindanatthaṃ parihāyati arahā arahattāti pucchā sakavādissa. Tatra parihāyatīti dve parihāniyo pattaparihāni ca appattaparihāni ca. Tattha ‘‘dutiyampi kho āyasmā godhiko tamhā sāmayikāya cetovimuttiyā parihāyī’’ti (saṃ. ni. 1.159) ayaṃ pattaparihāni nāma. ‘‘Mā vo sāmaññatthikānaṃ sataṃ sāmaññattho parihāyī’’ti (ma. ni. 1.416-418) ayaṃ appattaparihāni. Tāsu idha pattaparihāni adhippetā. Tañhi sandhāya āmantāti paṭiññā paravādissa. Sakasamaye pana imaṃ pattaparihāniṃ nāma lokiyasamāpattiyāva icchanti, na arahattādīhi sāmaññaphalehi. Parasamayepi naṃ sabbasāmaññaphalesu sabbabhavesu sabbakālesu sabbesañca puggalānaṃ na icchanti. Taṃ pana tesaṃ laddhimattamevāti sabbaṃ laddhijālaṃ bhindituṃ puna sabbatthātiādinā nayena desanā vaḍḍhitā.
其中,因为他宗论师不认为渐次退失后安住于须陀洹果的阿罗汉有退失,只认为安住于上果的阿罗汉有退失;又不认为安住于色界、无色界有的阿罗汉有退失,而由于存在业乐等能令退失的法,他们只认为安住于欲界有的阿罗汉有退失。因此,当被问及“于一切处”时,他予以否认;被再次坚定地问及时,他针对欲界有而承认。因为在一切欲界有中,存在能导致退失的欲功德,所以依彼见,认为于彼处有退失。
Tattha yasmā paravādī kamena parihāyitvā sotāpattiphale ṭhitassa arahato parihāniṃ na icchati, upariphalesu ṭhitasseva icchati. Yasmā ca rūpārūpabhavesu ṭhitassa na icchati, kammārāmatādīnaṃ pana parihāniyadhammānaṃ bhāvato kāmabhave ṭhitasseva icchati, tasmā ‘‘sabbatthā’’ti puṭṭho paṭikkhipati. Puna daḷhaṃ katvā puṭṭho kāmabhavaṃ sandhāya paṭijānāti. Sabbasmimpi hi kāmabhave parihānikarā kāmaguṇā atthi, tasmā tattha parihāyatīti tassa laddhi.
第三问是关于“退失”的,即询问能导致退失的法。其中,因为所谓退失,即是业乐等法,特别是欲贪与瞋恚,而这些在色界、无色界无有,所以他宗论师便否认说:“不是这样。”
Tatiyapucchāya parihānīti parihānikare dhamme pucchati. Tattha yasmā parihāni nāma kammārāmatādidhammā, visesato vā kāmarāgabyāpādā eva, te ca rūpārūpabhave natthi, tasmā ‘‘na heva’’nti paṭikkhepo paravādissa.
“于一切时”是询问时间。其中,对于第一问,因于如理作意时并无退失,故予否认。对于第二问,因于不如理作意时,无论夜间或昼间,一切时皆退失,故予承认。对于第三问,当与能令退失之法结合时,仅仅一刹那便名为退失;在此之前未退失者与在此之后已退失者,皆不名为退失,故予否认。
Sabbadāti kālapucchā. Tattha paṭhamapañhe yonisomanasikārakāle aparihāyanato paṭikkhipati. Dutiye ayonisomanasikaroto rattibhāge vā divasabhāge vā sabbadā parihāyanato paṭijānāti. Tatiye parihānikaradhammasamāyoge sati muhuttameva parihāni nāma hoti, tato pubbe aparihīnassa pacchā parihīnassa ca parihāni nāma natthīti paṭikkhipati.
于“一切阿罗汉”诸问中,第一问是针对利根者,故予否认。第二问是针对钝根者,故予承认。第三问亦意指利根者,因为他们一切时皆无退失。此为其所执之见。
Sabbeva arahantoti pañhānaṃ paṭhamasmiṃ tikkhindriye sandhāya paṭikkhipati. Dutiyasmiṃ mudindriye sandhāya paṭijānāti. Tatiyasmimpi tikkhindriyāva adhippetā. Tesañhi sabbesampi parihāni na hotīti tassa laddhi.
于长者譬喻中,第一问属他宗,第二问属自宗。其意图如下——你们问我:“阿罗汉从阿罗汉果退失时,是否从四果退失?”对此,我反问你们:“以四十万成为长者、行长者事者,若失去十万,那位长者是否从长者性中退失?”自宗论师针对一分退失承认后,他宗问:“是否失去一切财产?”自宗论师以未失去一切故答“非也”,随后反问:“如是,阿罗汉亦有退失,却非从四果退失。”此为第二能问,令其生起彼见。他宗论师不见长者有不能之理,故予承认;当被问及阿罗汉从四果退失之可能时,他却误解“决定趣向正觉”(《增支部》3.87)之文义,执持己见,针对从须陀洹果不能退失而予以否认。然而,这仅仅是他们所执之见而已。
Seṭṭhiudāharaṇe paṭhamapucchā paravādissa, dutiyā sakavādissa. Tatrāyaṃ adhippāyo – yaṃ maṃ tumhe pucchatha – ‘‘arahā arahattā parihāyanto catūhi phalehi parihāyatī’’ti, tatra vo paṭipucchāmi – ‘‘catūhi satasahassehi seṭṭhī seṭṭhittaṃ karonto satasahassehi parihīne seṭṭhī seṭṭhittā parihīno hotī’’ti. Tato sakavādinā ekadesena parihāniṃ sandhāya ‘‘āmantā’’ti vutte sabbasāpateyyā parihīno hotīti pucchati. Tathā aparihīnattā sakavādī na hevāti vatvā atha naṃ ‘‘evameva arahāpi parihāyati ca. Na ca catūhi phalehī’’ti uppannaladdhikaṃ dutiyaṃ bhabbapañhaṃ pucchati. Paravādī seṭṭhino abhabbatāya niyamaṃ apassanto paṭijānitvā arahato catūhi phalehi parihānibhabbataṃ puṭṭho ‘‘niyato sambodhiparāyaṇo’’ti (a. ni. 3.87) vacanassa ayoniso atthaṃ gahetvā laddhiyaṃ ṭhito sotāpattiphalato parihāyituṃ abhabbataṃ sandhāya paṭikkhipati. Taṃ panassa laddhimattamevāti.
二、圣者交往退失之解释
2. Ariyapuggalasaṃsandanaparihānivaṇṇanā
240现在开始阐述诸圣者的配对比较。其中,有些人认为只有阿罗汉会退失,有些人则认为阿那含也会退失,还有些人认为斯陀含也会退失。然而,对于须陀洹,所有人都不认为有退失。那些从阿罗汉果退失而住于阿那含、斯陀含状态者,他们承认其退失,但这不是对其他的阿那含、斯陀含而言。对于须陀洹,他们也是一切时都不承认有退失,因此以略说的方式发问。其中应知,依其见解而有承认与否认。在‘阿那含是否从阿那含果退失’的问题中,依那些不认为阿那含有退失者而否认;依那些认为原本的阿那含,或从阿罗汉退失而住于阿那含者有退失者,则予以承认。这是此处的入门方法。依此理路,一切略说应知的意义皆当了知。
240. Idāni ariyapuggalasaṃsandanā āraddhā. Tattha yasmā keci arahatova parihāniṃ icchanti, keci anāgāminopi, keci sakadāgāmissapi. Sotāpannassa pana sabbepi na icchantiyeva. Ye arahattā parihāyitvā anāgāmisakadāgāmibhāve ṭhitā, tesaṃ parihāniṃ icchanti, na itaresaṃ anāgāmisakadāgāmīnaṃ. Sotāpannassa pana tepi sabbathāpi na icchantiyeva, tasmā peyyālamukhena pucchā katā. Tattha tesaṃ laddhivasena paṭiññā ca paṭikkhepo ca veditabbā. ‘‘Parihāyati anāgāmī anāgāmiphalā’’ti hi pañhasmiṃ ye anāgāmino parihāniṃ na icchanti, tesaṃ vasena paṭikkhepo. Ye pakatianāgāmino vā arahattā parihāyitvā ṭhitaanāgāmino vā parihāniṃ icchanti, tesaṃ vasena paṭiññāti idamettha nayamukhaṃ. Tassānusārena sabbapeyyālā atthato veditabbā.
241其中所说的‘于须陀洹果无间即证阿罗汉果’,是就退失之后再度精勤而证得阿罗汉果而言。另一方则以须陀洹果后无间不可能证得阿罗汉果为由,予以否认。
241. Yaṃ panettha ‘‘sotāpattiphalassa anantarā arahattaṃyeva sacchikarotī’’ti vuttaṃ, taṃ parihīnassa puna vāyamato arahattappattiṃ sandhāya vuttaṃ. Itaro sotāpattiphalānantaraṃ arahattassa abhāvā paṭikkhipati.
242此后,为了依据‘退失或因烦恼的断除薄弱,或因道修习等未得增上,或因不见诸谛’等说法进行追问,而说了‘谁断除的烦恼较多’等问题。这一切意义原本明白易懂,但诸经之义应当依照传承义注中所说的方法来理解。
242. Tato paraṃ ‘‘parihāni nāmesā kilesappahānassa vā mandatāya bhaveyya, maggabhāvanādīnaṃ vā anadhimattatāya, saccānaṃ vā adassanenā’’ti evamādīnaṃ vasena anuyuñjituṃ kassa bahutarā kilesā pahīnātiādi vuttaṃ. Taṃ sabbaṃ uttānādhippāyameva suttānaṃ panattho āgamaṭṭhakathāsu vuttanayeneva veditabbo.
262关于“时解脱阿罗汉从阿罗汉果退转”的问题,他们执此见地:钝根者为时解脱,利根者为非时解脱。然而,于自宗之中,定论如是:未达自在的证禅定者为时解脱,已达自在的证禅定者及一切圣者,于圣解脱中皆为非时解脱。而他执取此见,宣称“时解脱会退失,另一种则不会退失”。其余内容此处意义明显。
262.Samayavimutto arahā arahattā parihāyatīti ettha mudindriyo samayavimutto, tikkhindriyo asamayavimuttoti tesaṃ laddhi. Sakasamaye pana avasippatto jhānalābhī samayavimutto, vasippatto jhānalābhī ceva sabbe ca ariyapuggalā ariye vimokkhe asamayavimuttāti sanniṭṭhānaṃ. So pana taṃ attano laddhiṃ gahetvā samayavimutto parihāyati, itaro na parihāyatī’’ti āha. Sesamettha uttānatthameva.
三、经典证成退失之解释
3. Suttasādhanaparihānivaṇṇanā
265今依经典为证。此处,“优劣”指依殊胜与低劣的差别,而有优与劣。“行道”即修习之道。“由沙门所宣说”指出自佛陀沙门的阐明。因为乐行道而速通达者为优,苦行道而迟通达者为劣。其余两种,以一分支为优,以一分支为劣。或者,最初所说者为优,其余三种为劣。依此种种优劣的行道,他们不两次到达彼岸,意即不会以一道两次证达涅槃。何以故?因为由某道所断除的烦恼,不会再由该道重新断除。以此说明退失之法不存在。彼非一次把握即得之单一者,意思是那彼岸并非只应触及一次。何以故?因为并非以一道即断除一切烦恼。以此说明并非以一道即能证得阿罗汉果。
265. Idāni suttasādhanā hoti. Tattha uccāvacāti uttamahīnabhedato uccā ca avacā ca. Paṭipādāti paṭipadā. Samaṇena pakāsitāti buddhasamaṇena jotitā. Sukhāpaṭipadā hi khippābhiññā uccā. Dukkhāpaṭipadā dandhābhiññā avacā. Itarā dve ekenaṅgena uccā, ekena avacā. Paṭhamaṃ vuttā eva vā uccā, itaro tissopi avacā. Tāya cetāya uccāvacāya paṭipadāya na pāraṃ diguṇaṃ yanti, ekamaggena dvikkhattuṃ nibbānaṃ na gacchantīti attho. Kasmā? Yena maggena ye kilesā pahīnā, tena tesaṃ puna appahātabbato. Etena parihānidhammābhāvaṃ dīpeti. Nayidaṃ ekaguṇaṃ mutanti tañca idaṃ pāraṃ ekavāraṃyeva phusanārahaṃ na hoti. Kasmā? Ekena maggena sabbakilesānaṃ appahānato. Etena ekamaggeneva arahattābhāvaṃ dīpeti.
“已断者尚有应断”即是问:对于已断的烦恼轮转,还有什么应再断除的吗?对方针对利根者予以否定后,再次被问时,针对钝根者予以肯定。自宗论师引经据典,显示其不存在。此处,“暴流与套索”指烦恼的暴流与烦恼的套索。
Atthi chinnassa chediyanti chinnassa kilesavaṭṭassa puna chinditabbaṃ kiñci atthīti pucchati. Itaro tikkhindriyaṃ sandhāya paṭikkhipitvā puna puṭṭho mudindriyaṃ sandhāya paṭijānāti. Sakavādī suttaṃ āharitvā natthibhāvaṃ dasseti. Tattha oghapāsoti kilesogho ceva kilesapāso ca.
266“所作的增长”是指对已修习之道的进一步修习。此处,否定与肯定亦应依前文所述来理解。
266.Katassa paṭicayoti bhāvitassa maggassa puna bhāvanā. Idhāpi paṭikkhepapaṭijānanāni purimanayeneva veditabbāni.
267“导致退失”:对方所引的经中指出,有五法导致未得之退失以及世间等至的退失。然而,他将其理解为已证阿罗汉果的退失,因此他说“阿罗汉有乐于业”。对方是先针对非时解脱予以否定后,再针对另一种予以肯定;或者,先否定依欲贪而转起的那种,再肯定依其他方式而转起的。然而,当被问及贪等是否存在时,他无法给予肯定。
267.Parihānāya saṃvattantīti paravādinā ābhate sutte pañca dhammā appattaparihānāya ceva lokiyasamāpattiparihānāya ca saṃvattanti. So pana pattassa arahattaphalassa parihānāya sallakkheti. Teneva atthi arahato kammārāmatāti āha. Itaropi asamayavimuttaṃ sandhāya paṭikkhipitvā itaraṃ sandhāya paṭijānāti. Kāmarāgavasena vā pavattamānaṃ taṃ paṭikkhipitvā itarathā pavattamānaṃ paṭijānāti. Rāgādīnaṃ pana atthitaṃ puṭṭho paṭijānituṃ na sakkoti.
268“被什么所缠缚”的意思是:被什么所缠缚、跟随或笼罩?关于随眠的提问,其否定与肯定也应根据利根与钝根的情况来理解。或者,他因名称上的共相而肯定“善随眠”。“贪增长”是针对由修习所断的而说的。对于嗔与痴,也是如此。然而,对于有身见等,由于是由见所断,故不认为会增长。其余各处意义明显。
268.Kiṃ pariyuṭṭhitoti kena pariyuṭṭhito anubaddho ajjhotthato vā hutvāti attho. Anusayapucchāyapi tikkhindriyamudindriyavaseneva paṭikkhepapaṭijānanāni veditabbāni. Kalyāṇānusayoti vacanamattasāmaññena vā paṭijānāti. Rāgo upacayaṃ gacchatīti bhāvanāya pahīnaṃ sandhāyāha. Parato dosamohesupi eseva nayo. Sakkāyadiṭṭhiādīnaṃ pana dassanena pahīnattā upacayaṃ na icchati. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.