9. 神足分别
9. Iddhipādavibhaṅgo
《经分别》的注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
431iddhi这个词,第一种含义是作者(能作的主体),第二种含义是工具,已经说过了;pāda这个词,只说过一种含义,就是工具。被称为应当被达成的iddhi,以及正在达成和应当被达成的iddhi,如果和作为达成之工具的pāda是同一个指称对象,那就不能按第一种含义说“iddhi本身就是pāda,所以叫iddhipāda”;同样,以iddhi的作用为工具而应当被达成、被称为增长的iddhi,和以达成的作用为工具而应当被达成,这两种工具并不是不同的指称对象,所以也不能按第二种含义说“以iddhi为pāda,所以叫iddhipāda”。因此,按第一种含义,是“以iddhi为pāda,所以叫iddhipāda”;按第二种含义,是“iddhi本身就是pāda,所以叫iddhipāda”——这样搭配才说得通。
431.Iddhi-saddassa paṭhamo kattuattho, dutiyo karaṇattho vutto, pāda-saddassa eko karaṇamevattho vutto. Pajjitabbāva iddhi vuttā, na ca ijjhantī pajjitabbā ca iddhi pajjanakaraṇena pādena samānādhikaraṇā hotīti ‘‘paṭhamenatthena iddhi eva pādo iddhipādo’’ti na sakkā vattuṃ, tathā iddhikiriyākaraṇena sādhetabbā ca vuddhisaṅkhātā iddhi pajjanakiriyākaraṇena pajjitabbāti dvinnaṃ karaṇānaṃ na asamānādhikaraṇatā sambhavatīti ‘‘dutiyenatthena iddhiyā pādo iddhipādo’’ti ca na sakkā vattuṃ, tasmā paṭhamenatthena iddhiyā pādo iddhipādo, dutiyenatthena iddhi eva pādo iddhipādoti evaṃ yojanā yujjati.
“如果以欲……这称为欲定”这段经文,可以知道是把“以欲为增上”和“定”组合成“欲定”这个词时,省略了“增上”一词而构成复合词。不过,从注释书显示“增上”一词含义的角度来看,应当理解为:注释书中说“以欲为因或以欲为增上的定,就是欲定”。“勤发”就是殊胜所成,有些人说是指“精进所成”。因为取“勤”这个词,是为了遮止“有行”等含义。或者说,能造作种种殊胜,所以叫“行”,也就是指一切精进。其中,为了遮止不同于成就四种作用的其他情况,而取“勤”这个词,所以“勤发”就是殊胜所成之义。又因为意指四种精进,所以用复数来表示。“依住立义”:就是依两种成就的住立义。“为足”:通过这个,应当知道先前依分别复合的方式,取“足”一词的方便义,随宜所说的“神足”之含义,是就以下将说的证得之前分,具足作者成就与工具成就的状态;或者就后小分别中所说,以欲等神足所应成就的成就为作者成就,而以欲等为工具成就的状态而说。
‘‘Chandaṃ ce…pe… ayaṃ vuccati chandasamādhī’’ti imāya pāḷiyā chandādhipati samādhi chandasamādhīti adhipati-saddalopaṃ katvā samāso vuttoti viññāyati, adhipati-saddatthadassanavasena pana ‘‘chandahetuko chandādhiko vā samādhi chandasamādhī’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttanti veditabbaṃ. Padhānabhūtāti vīriyabhūtāti keci vadanti. Saṅkhatasaṅkhārādinivattanatthañhi padhānaggahaṇanti. Atha vā taṃ taṃ visesaṃ saṅkharotīti saṅkhāro, sabbaṃ vīriyaṃ. Tattha catukiccasādhakato aññassa nivattanatthaṃ padhānaggahaṇanti padhānabhūtā seṭṭhabhūtāti attho. Catubbidhassa pana vīriyassa adhippetattā bahuvacananiddeso kato. Adhiṭṭhānaṭṭhenāti duvidhatthāyapi iddhiyā adhiṭṭhānatthena. Pādabhūtanti iminā visuṃ samāsayojanāvasena pana yo pubbe iddhipādattho pāda-saddassa upāyatthataṃ gahetvā yathāyutto vutto, so vakkhamānānaṃ paṭilābhapubbabhāgānaṃ kattukaraṇiddhibhāvaṃ, uttaracūḷabhājanīye vā vuttehi chandādīhi iddhipādehi sādhetabbāya iddhiyā kattiddhibhāvaṃ, chandādīnañca karaṇiddhibhāvaṃ sandhāya vuttoti veditabbo.
在解说精进神足时,“具精进定勤行”这一说法中,精进出现了两次。其中,前一个精进是定的修饰语,即“以精进为主导的定,就是精进定”;后一个精进则是用来显示俱行支的。因为在一切情况下,俱行支只有两个,就是定和勤行;欲等法是定的修饰语,而勤行只是用“勤”这个词来特别标明,并不是用欲等来标明,所以这里并没有说勤行是以精进为主导。精进是在修饰定之后才成立的,然后以俱行支的方式用“勤行”这个词说出来,因此也并不是说以两种精进为俱行。然而,由于定是被欲等所修饰的,而与这样被修饰的定相应的勤行以及其他诸法也是如此,所以依据定的修饰语而说了四种神足。而欲等的修饰性,是依据各自所依赖的对象而成立的,因此在“欲定……神足”中,pāda 这个词即使是在“所依”的意义上,也是以“方便”的意义来说欲等为神足。正因为如此,在后小分别中,以“四种神足:欲神足……”等,只说了欲等为神足。在问分中,虽然以“四种神足:在此,比丘欲定……”等作了总说,但再次分别时,只分别了欲等的善等性。因为显示所依神足,正是为了显示方便神足;否则,就不会有四种差别。这里应当依据经文如此了知义理抉择。
Vīriyiddhipādaniddese ‘‘vīriyasamādhipadhānasaṅkhārasamannāgata’’nti dvikkhattuṃ vīriyaṃ āgataṃ. Tattha purimaṃ samādhivisesanaṃ ‘‘vīriyādhipati samādhi vīriyasamādhī’’ti, dutiyaṃ samannāgamaṅgadassanaṃ. Dveyeva hi sabbattha samannāgamaṅgāni samādhi padhānasaṅkhāro ca, chandādayo samādhivisesanāni, padhānasaṅkhāro pana padhānavacaneneva visesito, na chandādīhīti na idha vīriyādhipatitā padhānasaṅkhārassa vuttā hoti. Vīriyañca samādhiṃ visesetvā ṭhitameva samannāgamaṅgavasena padhānasaṅkhāravacanena vuttanti nāpi dvīhi vīriyehi samannāgamo vutto hotīti. Yasmā pana chandādīhi visiṭṭho samādhi, tathā visiṭṭheneva ca tena sampayutto padhānasaṅkhāro sesadhammā ca, tasmā samādhivisesanānaṃ vasena cattāro iddhipādā vuttā. Visesanabhāvo ca chandādīnaṃ taṃtaṃavassayanavasena hotīti ‘‘chandasamādhi…pe… iddhipāda’’nti ettha nissayatthepi pāda-sadde upāyatthena chandādīnaṃ iddhipādatā vuttā hoti. Teneva uttaracūḷabhājanīye ‘‘cattāro iddhipādā chandiddhipādo’’tiādinā chandādīnameva iddhipādatā vuttā. Pañhapucchake ca ‘‘cattāro iddhipādā idha bhikkhu chandasamādhī’’tiādināva (vibha. 462) uddesaṃ katvāpi puna chandādīnaṃyeva kusalādibhāvo vibhattoti. Upāyiddhipādadassanatthameva hi nissayiddhipādadassanaṃ kataṃ, aññathā catubbidhatā na hotīti ayamettha pāḷivasena atthavinicchayo veditabbo.
433在车辕处,指的是车的前面。出身低贱的旃陀罗,即使具备承事等功德,也得不到统帅之类的地位,所以说“净化出身……获得出身”。不可与之交谈者,是说此人不值得对他讲有利或不利的劝告。
433.Rathadhureti rathassa purato. Hīnajātiko caṇḍālo upaṭṭhānādiguṇayogepi senāpatiṭṭhānādīni na labhatīti āha ‘‘jātiṃ sodhetvā…pe… jātiṃ avassayatī’’ti. Amantanīyoti hitāhitamantane na araho.
赖吒和罗长老心想:既然有(出家的)意愿,父母怎么会不允许呢?于是他七餐不吃东西,让父母同意后出了家,完全依靠这份意愿而证得出世间法。所以(论师)说“如赖吒和罗长老那样”。
Raṭṭhapālatthero chande sati kathaṃ nānujānissantīti sattapi bhattāni abhuñjitvā mātāpitaro anujānāpetvā pabbajitvā chandameva avassāya lokuttaradhammaṃ nibbattesīti āha ‘‘raṭṭhapālatthero viyā’’ti.
摩伽罗阇长老进行了审察。世尊为他说空性之法:“应当以空的观点看待世间。”为了折伏他依于智慧而生的慢心,世尊在他两次提问时都没有回答。在这里,由于一再生起欲,就像感到满足喜悦一样,所以说欲的状态类似于现起;精进因为坚固有力,所以类似于勇悍;由于“六门之主是王”这句话,心因为先行主导,所以类似于殊胜的种性。
Mogharājatthero vīmaṃsaṃ avassayīti tassa bhagavā ‘‘suññato lokaṃ avekkhassū’’ti (su. ni. 1125) suññatākathaṃ kathesi, paññānissitamānaniggahatthañca dvikkhattuṃ pucchito pañhaṃ na kathesi. Tattha punappunaṃ chanduppādanaṃ tosanaṃ viya hotīti chandassa upaṭṭhānasadisatā vuttā, thāmabhāvato vīriyassa sūrattasadisatā, ‘‘chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.181 erakapattanāgarājavatthu) vacanato pubbaṅgamattā cittassa visiṭṭhajātisadisatā.
“不分别”的意思是:把欲等三类法各自归拢起来说,或者不把神足和神足之道混在一起说。其中,欲、精进等法依此而特别成就,所以称为“神足”;而“成就”本身就是神足,因此不加区分时,定和勤行等也可以叫神足。
Abhedatoti chandādike tayo tayo dhamme sampiṇḍetvā, iddhiiddhipāde amissetvā vā kathananti attho. Tattha chandavīriyādayo visesena ijjhanti etāyāti iddhīti vuccanti, ijjhatīti iddhīti avisesena samādhipadhānasaṅkhārāpīti.
欲神足、定神足等是特别的,而“足”因为是一切神足所共通的,所以不算特别。因此,为了说明不该只把特别的那几个放进来,也应该把不特别的放进来说,于是在各处都指出:“说‘足’为‘依止’也是可以的。”所谓“就在这当中”,是指在欲定勤行神足等当中,也就是在欲等四种当中。“有欲的人,什么定不会成就呢?”这是通过修定的方式来说明已修习,即已修习定。
Chandiddhipādasamādhiddhipādādayo visiṭṭhā, pādo sabbiddhīnaṃ sādhāraṇattā avisiṭṭho, tasmā visiṭṭhesveva pavesaṃ avatvā avisiṭṭhe ca pavesaṃ vattuṃ yuttanti dassetuṃ sabbattha ‘‘pāde patiṭṭhātipi vattuṃ vaṭṭatī’’ti āha. Tatthevāti chandasamādhipadhānasaṅkhāraiddhipādesu, catūsu chandādikesvevāti attho. ‘‘Chandavato ko samādhi na ijjhissatī’’ti samādhibhāvanāmukhena bhāvitā samādhibhāvitā.
这里“然而”是在分别说中,由于无分别说中已经说过,所以没有新内容,这就是它的意思。因为那三法在无分别说中被称为神足和神足道,在分别说中它们既是神足也是神足道,其余的法只是神足道。为了说明这样并没有新内容,所以说“欲即是定”等。这三法……不能离开(相应法),因此与它们相应的其余四蕴,由于那三法的成就而可以称为神足,而不是依它们自己的自性而成为神足,所以它们只是神足道,不是神足。应当知道这是依前者的因相而说的。或者,为了成立“三法具有神足性和神足道性,其余诸法只有神足道性”这一切,所以说“因为这三法……不能离开……”。由此显示:因为能成就,所以是神足;而在成就时,因为是与相应法一起成就的,不能离开,所以相应法是神足道;而这三法由于包含在神足道中,所以也是神足道。为了显示相应蕴也有被称为神足的情况,所以说“然而相应的诸蕴……”等。在四蕴中,一部分有神足性,而四蕴全体依“神足之足为神足道”这个意思而有神足道性,又四蕴全体依“神足本身就是足,为神足道”这个意思而有神足道性,不是其他任何事物的称呼,因此说“不是其他任何事物的称呼”。以此破斥了“所谓成就即非生成法”这一主张。
Ettha panāti bhedakathāyaṃ abhedakathanato abhinavaṃ natthīti attho. Ye hi tayo dhammā abhedakathāyaṃ iddhiiddhipādotveva vuttā, te eva bhedakathāyaṃ iddhīpi honti iddhipādāpi, sesā iddhipādā evāti evaṃ abhinavābhāvaṃ dassento ‘‘chando samādhī’’tiādimāha. Ime hi tayo…pe… na vinā, tasmā sesā sampayuttakā cattāro khandhā tesaṃ tiṇṇaṃ ijjhanena iddhi nāma bhaveyyuṃ, na attano sabhāvenāti te iddhipādā eva honti, na iddhīti evamidaṃ purimassa kāraṇabhāvena vuttanti veditabbaṃ. Atha vā tiṇṇaṃ iddhitā iddhipādatā ca vuttā, sesānañca iddhipādatāva, taṃ sabbaṃ sādhetuṃ ‘‘ime hi tayo…pe… na vinā’’ti āha. Tena yasmā ijjhanti, tasmā iddhi. Ijjhamānā ca yasmā sampayuttakehi saheva ijjhanti, na vinā, tasmā sampayuttakā iddhipādā, tadantogadhattā pana te tayo dhammā iddhipādāpi hontīti dasseti. Sampayuttakānampi pana khandhānaṃ iddhibhāvapariyāyo atthīti dassetuṃ ‘‘sampayuttakā panā’’tiādimāha. Catūsu khandhesu ekadesassa iddhitā, catunnampi ‘‘iddhiyā pādo iddhipādo’’ti iminā atthena iddhipādatā, punapi catunnaṃ khandhānaṃ ‘‘iddhi eva pādo iddhipādo’’ti iminā atthena iddhipādatā ca dassitā, na aññassāti katvā āha ‘‘na aññassakassaci adhivacana’’nti. Iminā ‘‘iddhi nāma anipphannā’’ti idaṃ vādaṃ paṭisedheti.
对于“获得”和“获得之前分”都称为神足和神足道这一说法,既然不是前所未有的,他就发问:“依什么意义叫神足?依什么意义叫足?”答:“获得”和“前分”是省略的说法。方便正因为本身就是方便,所以成为自己果的安立处,因此说“正是依安立处之义叫足”。已经说过“欲就是……乃至……观就是观神足道”,所以并不是与神足同时或不同时的四蕴是神足道,而是作为最上首的欲等,才在一切处都是神足道——这正是那些注释师们的意趣。因为在经分别和论分别中,为了阐明以定为区别而显示的、作为方便的神足道,所以才说了后小品。所谓“某些人”,据说是指后寺住的长老们。
Paṭilābhapubbabhāgānaṃ paṭilābhasseva ca iddhiiddhipādatāvacanaṃ apubbanti katvā pucchati ‘‘kenaṭṭhena iddhi, kenaṭṭhena pādo’’ti. Paṭilābho pubbabhāgo cāti vacanaseso. Upāyo ca upāyabhāveneva attano phalassa patiṭṭhā hotīti āha ‘‘patiṭṭhānaṭṭheneva pādo’’ti. Chandoyeva…pe… vīmaṃsāva vīmaṃsiddhipādoti kathitaṃ, tasmā na cattāro khandhā iddhiyā samānakālikā nānākkhaṇikā vā iddhipādā, jeṭṭhakabhūtā pana chandādayo eva sabbattha iddhipādāti ayameva tesaṃ aṭṭhakathācariyānaṃ adhippāyo. Suttantabhājanīye hi abhidhammabhājanīye ca samādhivisesanavasena dassitānaṃ upāyabhūtānaṃ iddhipādānaṃ pākaṭakaraṇatthaṃ uttaracūḷabhājanīyaṃ vuttanti. Kecīti uttaravihāravāsitherā kira.
2. 阿毗达摩分别注释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
444在《分别论》的“论分别”部分,为了说明神足和神足道,提到了“策励、不散乱”,并把心和慧合在一起说。至于“已分别四千种理趣”这句话,应当去考察:因为并不存在具有增上作用的增上本身,所以不能那样一概而论。不过,在每一种神足道的解说里,都能各得一种增上转,因此就有十六个一百理趣,也就是一千六百理趣。
444. Abhidhammabhājanīye ‘‘iddhipādoti tathābhūtassa phasso…pe… paggāho avikkhepo’’ti (vibha. 447) iddhiiddhipādatthadassanatthaṃ paggāhāvikkhepā vuttā, cittapaññā ca saṅkhipitvāti. Cattāri nayasahassāni vibhattānīti idaṃ sādhipativārānaṃ paripuṇṇānaṃ abhāvā vicāretabbaṃ. Na hi adhipatīnaṃ adhipatayo vijjanti, ekekasmiṃ pana iddhipādaniddese ekeko adhipativāro labbhatīti soḷasa soḷasa nayasatāni labbhanti.
问者注释
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
难道四种增上在同一刹那都能生起,但彼此之间不能互为增上吗?因为已经说过“四种神足不是道的增上”。王子譬喻也是要说明这个道理吗?不是。正因为在同一刹那中不可能有第二个增上,而且已经说过“不是道的增上”,所以王子譬喻说明的正是“不能作为增上”这个道理,而不是说明诸增上可以共存。怎么知道呢?因为已经被否定了。在《增上缘解说》的注释中就是这样说的:“为什么在《因缘解说》里说‘因对于与因相应的诸法’,而在这里不说‘增上对于与增上相应的诸法’,却用‘欲增上对于与欲相应的诸法’这样的方式来解说呢?因为同一刹那中不可能共存。”如果四种增上可以共存,那就不该有“具足圣道的人修习以观为增上的道”这样的限定语,因为不存在不以观为增上的道。如果欲等可以互相成为对方的增上,那也不该说“除了观之外,与它相应的”这样欲等以观为增上的话。同样,从“四种圣道或者是道增上,或者不可说为道增上”等经文来看,诸增上的共存也是被否定的。
Nanu ca cattāropi adhipatayo ekakkhaṇe labbhanti, aññamaññassa pana adhipatayo na bhavanti ‘‘cattāro iddhipādā na maggādhipatino’’ti vuttattā. Rājaputtopamāpi hi etamatthaṃ dīpetīti? Na, ekakkhaṇe dutiyassa adhipatino abhāvato eva, ‘‘na maggādhipatino’’ti vuttattā rājaputtopamā adhipatiṃ na karontīti imamevatthaṃ dīpeti, na adhipatīnaṃ sahabhāvaṃ. Taṃ kathaṃ jānitabbanti? Paṭikkhittattā. Adhipatipaccayaniddese hi aṭṭhakathāyaṃ (paṭṭhā. aṭṭha. 1.3) vuttā ‘‘kasmā pana yathā hetupaccayaniddese ‘hetū hetusampayuttakāna’nti vuttaṃ, evamidha ‘adhipatī adhipatisampayuttakāna’nti avatvā ‘chandādhipati chandasampayuttakāna’ntiādinā nayena desanā katāti? Ekakkhaṇe abhāvato’’ti. Sati ca catunnaṃ adhipatīnaṃ sahabhāve ‘‘ariyamaggasamaṅgissa vīmaṃsādhipateyyaṃ maggaṃ bhāventassā’’ti visesanaṃ na kattabbaṃ siyā avīmaṃsādhipatikassa maggassa abhāvā. Chandādīnaṃ aññamaññādhipatikaraṇabhāve ca ‘‘vīmaṃsaṃ ṭhapetvā taṃsampayutto’’tiādinā chandādīnaṃ vīmaṃsādhipatikattavacanaṃ na vattabbaṃ siyā. Tathā ‘‘cattāro ariyamaggā siyā maggādhipatino, siyā na vattabbā maggādhipatino’’ti (dha. sa. 1429) evamādīhipi adhipatīnaṃ sahabhāvo paṭikkhitto evāti.